Paplašinātā meklēšana

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. ¹ 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 3346 = Konv. ² 3346

Avots: ME I, 26

‡ àizraũdzît kartupeļus Bauske, anfangen nachzusehen, ob noch wachsende Kartoffeln schon zum Essen taugen.

Avots: EH I, 45

‡ àizsalˆdinât, zufrieren lassen: a. aku; gefrieren lassen: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 47

àizvagât C., Dunika u. a., àizvaguôt Golg. u. a.,

1) zupflügen (pflügend verdecken, zuschütten):
a. sastādītuos kartupeļus C., Golg. u. a.;

2) bis zu einer bestimmten Stelle Furchen ziehen:
kad aizvaguosi līdz kārklam, tad beidz! Frauenb.

Avots: EH I, 61

apar̂t (li. apárti), tr.,

1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;

2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;

3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;

4) rundherum pflügen:
ap dārzu;

5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;

6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.

Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi

Avots: ME I, 75

‡ apaũrêt, beblasen KatrE.: kad vējš apaurē kartupeļus, tie kļūst rūgti.

Avots: EH I, 72

‡ apcepinât (li. apkẽpinti ), ringsum ein wenig braten, backen (tr.) Ar. u. a.: a. gaļu, kartupeļus. Refl. -tiês, sich ringsum (von der Sonne) bräunen lassen: par˙daudz a. saulē.

Avots: EH I, 75

‡ apgauduôt

1) heulend beklagen:
suns apgauduo miruoni Arrasch, Jürg.;

2) vējš apgauduojis kartupeļus, die dem Winde ausgesetzten Kartoffeln sind bitter geworden
Arrasch, Erlaa, Golg., KatrE.

Avots: EH I, 81

‡ apraũšņât Bassen, = aprušinât: a. kartupeļus pe̦lnuns. ej, apraušņā kartupeļus! Jānis nu˙pat būs beidzis vagāt Vank.

Avots: EH I, 108

apràust: a. kartupeļus (wie a. kāpuostus). Refl. -tiês, ‡ 2): tais mājās jau var dzīvuot ap˙raûsies ² (wohlbehalten, behaglicht, bequem, im Wohlstand) Ziepelhof.

Avots: EH I, 108

apšķîst, ‡

2) ringsum auseinanderfallen (zergehen):
vārīt kartupeļus, kamē̦r apšķīst.

Avots: EH I, 119

‡ apšķupelêt Dunika, beschaufeln: a. kartupeļus rudenī ar zemi.

Avots: EH I, 119

‡ aptàuzêt ² , (ein grosses Quantum) aufessen Saikava, Selsau: a. visus kartupeļus.

Avots: EH I, 121

‡ aptrûdinât, anfaulen lassen Salis: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 122

‡ atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137

atdabût, ‡

3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês, ‡

1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies; ‡

2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡

3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.

Avots: EH I, 138

atêst, tr. u. intr., noch einmal essen: ēdis, atēdis, atraugstās, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. Refl. -tiês [li. atsiė´sti],

1) durch Essen zunehmen, sich auffüttern:
zirgs labi atēdies;

2) sich satt essen, zum Überdruss essen,
mit dem Gen. u. Akk.: kartupeļus varam vē̦lāk diezgan atēsties. tu atē̦dusēs viņa labuma Vēr. I, 536; mīlestības MWM. III, 696. nu ir atēdies, nun hat er es satt. izkapts drīz atē̦das, die Sense wird bald stumpf.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 157

atrušinât, ‡

2) losscharren:
a. (vaļā) kartupeļus.

Avots: EH I, 163

‡ atvagât kartupeļus "Furchen ziehen zwischen den Kartoffelstauden" Warkl.

Avots: EH I, 178

‡ âžuõme ² NB. "aiz jūrmalas kāpām izraktas, nuolīdzinātas lejas, kuŗās stāda kartupeļus". Aus *āz-juome (zu juõma I).

Avots: EH I, 196

III be: sprediķis bija tik gaŗš, ka apnika be, klausuoties Wessen. piekusa kājas be, stāvuot un gaiduot mācītāja ierašanuos ebenda. sniegs apsniga be, kašuot (kartupeļus) Kaltenbr.

Avots: EH I, 210

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294

II buldurêt kartupeļus "die Kartoffeln vom Sande reinigen"[?] Kalleten.

Avots: ME I, 348

čakstinât, schmatzen, schmatzend essen, fressen; knistern machen: čakstē̦ns čakstina Etn. II, 51. zirdziņš čakstināja kājas pa čaganuo sniegu Niedra. cūka sāk maizes garuoziņas un kartupeļus čakstināt. rudzus čakstina, ar spriguļiem viegli kuļuot Trik. [Vgl. čakstêt.]

Avots: ME I, 402

cirmitains [Stuhrh.], U., [cìrmitains Jürgensburg, cìrme̦nains C., cìrmeņains ² Lis., cìrmulains ² Domopol], cìrmuļains Smilt., wurmstichig; ja Jē̦kaba, Annas dienā jeb Labrencī iet kartupeļus vilkt jeb ravēt, tad kartupeļi tiekuot cirmuļaini Etn. IV, 91.

Avots: ME I, 386

dèstît [PS., C., dẽstît Bl., Wolmar, Walk, Jürg.], -stu, -ĩju [li. dėstyti "складывать" -],

1) pflanzen:
kas nu cūkai duos kartupeļus dēstīt!

2) einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum höhlend zum Bienenstock herrichten:
tuo priedīti es dēstīju, kam sarkani skuju gali BW. 2036, 11479. Gew. gebraucht man hier das einfache dēt: priedi, uozuolu dēt.

Avots: ME I, 464

dukurêt, -ēju,

1) mit Stangen
(dukuri U.) das Wasser trüben und wühlen und die Fische in ein Netz (dukurs Kand.) treiben;

2) puffen, knuffen:
tas tuo bija dukurējis un knaibījis Dünsb., Kand.;

3) stochern
[Salis]: saimniece dukurē kartupeļus.

Avots: ME I, 512

[dukuris,

1) "ein Gerät zum Zerstossen von Kartoffeln":
ņem dukuri, samīci kartupeļus! Warkh.;

2) eiserne Gabel zum Fischestechen
(Autz) od. Stange zum Fischescheuchen Bielenstein LSpr. I, 406; s. auch dukurs.]

Avots: ME I, 512

glabât [li. glabóti "(auf)bewahren"], - ãju, [glabuôt Manz. Lettus], tr.,

1) hüten, schützen:
vainadziņu tâ glabāju kâ sirsniņu azuotē. BW. 6547 var. [trauku glabuot Glück I Thess. 4, 4.] meita savu guodu glabāja vairāk nekâ aci pierē LP. VII, 330. [sargi un glabuo tuos allažiņ];

2) pflegen, warten, beaufsichtigen, nähern:
circenis bē̦rna neglabāja BW. 2720. aita glabājuot jē̦ru Etn. II, 122;

3) vergraben, aufbewahren:
kalnā, kur kartupeļus glabā, aturon dažādas monētas LP. VII, 94. nav vairs, kur salmus glabāt;

4) begraben, bestatten:
kur jūs mani glabāsit, žē̦labās nuomirušu?

5) mit
nuost, wegnehmen, wegräumen (vgl. nuoglabāt): ēdienu arī pēc beigtas maltītes neglabājas nuost BW. I, S. 194. Refl. - tiês,

1) sich, für sich bewahren, verwahren:
glabājies nu, māsiņa, kādu bluuķi dabūjusi BW. 21875. vainadziņu glabājuos kâ sirsniņu azuotī BW. 6547;

2) sich aufbewahrt befinden, aufbewahrt werden:
tur tai glabājas karaša BW. III, 1, 62. klētī glabājas drēbes;

3) sich bergen, sich verbergen:
zinu, zinu, re̦dzu, re̦dzu, kur nuo tautām glabāšuos BW. 13388, 7. ap ve̦cuo riju viņi (bē̦rni) bija glabājušies un cits citu ķē̦ruši Jauns. [Zu glâbt (s. dies), apr. III p. poglabū "herzte", poln. (alt) głobić "drücken, zusammenfügen", an. klafi "Halsjoch für Kühe" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 305, Potebnja РФВ. V, 125, Zupitza Germ. Gutt. 146, Persson Beitr. 72, Walde Wrtb. ² 345 unter glēba, Trautmann Wrtb. 91 f.]

Kļūdu labojums:
azuotī = azuotē BW. 6547 var.

Avots: ME I, 621

‡ gliži "?": g. nuotīrītus kartupeļus Pet. Av. I, 253.

Avots: EH I, 393

ìebedît, ‡

2) einpflanzen
Mahlup: ie. kartupeļus.

Avots: EH I, 503

iebest,

1): auch Bērzgale, Bērzpils, Kārsava, Kotwenhof, Līvāni, Liepna, Makašēni, Mar., Marienhausen, N.-Laitzen, Nautrēni, Pilda, Sakstagals, Warkh., Zvirgzdine: ie. ar lāpstu zemē Bērzgale. ie. kartupeļus zemē Pilda; ‡

2) "eine kleine Grube ausgraben"
Ludsen, Schwanb.; ‡

3) zu graben beginnen und nachher das Graben unterbrechen
Mahlup: iebe̦sta duobe; ‡

4) = ìemìet 1 Vīpe: ie. mietu. ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ieraktiês: cūka iebedēs dubļuos.

Avots: EH I, 503

‡ ìecebît, stehlend (stibitzend) einschütten (?): ņe̦mdams saimniekam kartupeļus, puisis iecebīja arī sev kādu pūru Wessen.

Avots: EH I, 506

ìelasît, tr.,

1) einsammeln:
kartupeļus pūrā;

2) anfangen zu lesen:
kâ ielasītais stāsts beidzas? Refl. - tiês,

1) sich einsammeln, sich Nahrung suchen:
lai cāļi ielasās;

2) sich einfinden:
niknas zāles visur ielasās;

3) sich einlesen, im Lesen Fertigkeit gewinnen:
viņš jau grāmatā labi ielasījies.

Avots: ME II, 36, 37

ìemàukt,

1) eindrängen, einstecken, anziehen:
kāju zābakuos;

2) anfangen zu graben:
kartupeļus;

3) intr., hinein -, hereinlaufen
Spr.

Avots: ME II, 43

[ìetrupinât,

1) modern machen:
lecekli jeb lecektī zemes ietrupināt Kl.;

2) trocken faulen machen:
viņš ietrupinājis kartupeļus, ilgi laukā turē̦dams Jürg.]

Avots: ME II, 83

izaugļuôtiês: kad tu vienumē̦r tuos pašus kartupeļus izstādīsi, tad viņi izaugļuosies Bergm. Labu ziņu un pad. grm.2 (1792), S. 53.

Avots: EH I, 432

izcilât (li. iškilóti): i. (herausheben) nuopļautās pupas nuo zâles Frauenb. vai tik ve̦cs cilvē̦ks vairs var arklu i. (beim Pflügen wiederholt heben)? AP., Sonnaxt u. a. i. (hebend umstellen) maizi krāsnī Jürg. i. pupas (= kartupeļus) Warkl., nachdem zwischen den Reihen der Kartoffelpflanzen mit einem Pflug Furchen gezogen sind, etwaiges Unkraut zwischen den Kartoffelpflanzen ausjäten und (beim Pflügen) etwaig teilweise verschüttete Kartoffelpflanzen aufrichten. gabalu gabaluos i. zergliedern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 438

[izraicît "Furchen ziehen beim Pflügen" Sessw.; Furchen ziehen und sie mit einer Schaufel ausglätten: izràicît ² rudzu tīrumu Lis., Kreuzb.; izràicît ² Druw. "izvaguot": izr. kartupeļus; izr. jauniesē̦tuos rudzus. izraika (3 reizes vasarā) kartupeļus un dārza saknes, kad sākušas augt, lai nezāles nepārņe̦m Heidenfeld. In übertragener Bed. vom Geschlechtsakt: kad atnāca lielipipelis, kâ raicīt (mani) izraicīja BW. 35344.]

Avots: ME I, 788

izrēdît (li. išrėdýti), tr.,

1) aufbieten, bestellen, anordnen, schicken
[Welonen u. a.]: Laima, Māŗa un Saule atnākušas izrēdīt tautas BW. III, 2, 144. saimniece pati vien puišus, meitas izrēda Lubn. n. Etn. I, 59;

2) [izrèdît ² Mar., nach der Qualität aussortieren:
izr. mazuos kartupeļus nuo lielajiem;

3) bei Elv. bezahlen, büssen:
gan viņš tuo izrēdīs. kuo mute pe̦lna, tuo mugura izrēdī. [Aus изрядить.]

Avots: ME I, 791

[izur̃kšņât C. Bauske, Wid.], izur̃kņât,

1) = izurķēt: [ēdienu, kartupeļus;

2) durchstöbern:
izur̃kšņât visus kaktus Wolm.].

Avots: ME I, 822

II jumiķis,

1) die Doppelfrucht, Doppelähre; auch sonst etwas Doppeltes:
šuodien atradu divus jumiķus, t. i. tādus riekstus, kas saauguši kuopā Wainoden. jumiķa riekstus, jumiķa sēnes, jumiķa ābuolus, jumiķa kartupeļus nedrīkst ēst. ja tuos ē̦d, tad dzimst dvīņi RKr. VI, 76;

2) ein Felddämon:
ak tu linu jumiķīti, kam tu linu neaudzē BW. 28517.

Avots: ME II, 117

kapāns [Warkl.], kapāne (kapõnė " eine Kunsthacke; en Hackbrett "), das Hackmesser: kad sakapāsi kāpuostus, tad nuomazgā kapāni un kapanīcu Illuxt. es lieku kartupeļus nuo smiltīm nuomazgāt, ar visu mizu smalki sakapāt ar tādu kapanu, kâ visās mājās kāpuostu kapāšanai vaid G. II, 90. Zu kapāt.

Avots: ME II, 158

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

kar̃tupe̦lãjs [Wolmarshof, kar̃tupelãjs C.], das Kartoffelfeld, gew. ein solches, von dem schon die Kartoffeln abgenomen sind: viņš sameklēja uz tuvējā kartupelāja vēl atlikušuos kartupeļus Degl. mē̦zusi mē̦slus, kuŗus ve̦duši nākuoša gada kartupelājam Etn. II, 35.

Avots: ME II, 165

kar̃tupelis, kartulis Burtn., kartupulis Spr., [kartapelis, kartapulis, kartupēlis], kartupis, Kartoffel (solanum tuberosum): kartupeļus rakt, maukt Bers., vilkt, Kartoffeln ausnehmen. kartupīt, kartupīt, kâ mēs tevi ēdīsim BW. 2970. [Zu den verschiedenen Formen vgl. Niedermann WuS. VIII, 40 ff.]

Avots: ME II, 165

kasît (li. kasýti "fortgesetzt gelinde kratzen; чесать, скрести"), - u, - ĩju, tr., freqn. zu kast,

1) kratzen, schaben:
ve̦lns licis zaldātam ķēniņa meitai galvu kasīt LP. VI, 532. Sprw.: labāk labas ziņas lasīt nekâ ņurduot galvu kasīt. vai tu arī jau vē̦de̦ru kasi pēc ēdiena Saul. viņš vēl ilgi pēc tam kasīja aiz auss (aiz ausīm LP. VI, 264) JR. IV, 86;

2) schaben, kratzen, schälen:
kartupeļus;

3) scharren:
lai vista lecekļus nekasītu... Etn. I, 76. Sprw.: kur vista kasa, tur graudu gaida. vista, kas kasa, atruod graudu. divi sirmi auzas ēda, staļļa grīdu kasīdami BW. 15379, 3;

4) harken:
sienu Wolm., [Neu - Rosen, Alsw., Aahof]. ja pirmuo sienu kasuot diviem sasitas grābekļi, tad būs labs siena laiks Etn. II, 75;

5) nuo mēles kasīt, aus der Luft greifen, erdichten, aufschneiden
St., U.;

[6) prügeln:
es tevi kasīšu gan Dond.] Refl. - tiês,

1) sich kratzen, sich schaben:
Sprw. lai kasās, kam āda niez. viņš, galvā kasīdamies, kliedz JU. viņš kasījās aiz ausīm Schub.;

2) zupfen, rupfen:
kad vistas kasās pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71;

3) sich an jem. reiben, Händel suchen:
tas meklē tik ieme̦slu kasīties. viņš sāka kasīties ar savu brāli Latv. ne˙maz jau nekasīdamās gar viņiem Brig. Čaukst. 6. cūka kasās, zirņuos ies, wird gerufen, wenn einer der Geige unharmonische Töne entlockt Seew. n. U.;

[5) (obszön) sich begatten
(um Libau)]. Subst. kasîtãjs, wer kratzt, harkt: siena kasītājs, = grābējs. kad acīs ieme̦tas pučtes un pumpas, bē̦rnu ve̦d pie kasītājas, kas kasa acis JK. VI, 54. S. kast.

Avots: ME II, 168, 169

kratît,

2): kratīta biezputra, Brei aus Gerstengrütze und Kartoffeln;
‡

7) = ā`rdît 2, (schüttelnd) ausbreiten Auleja: k. sienu, sūdus; ‡

8) "schnell und mit Appetit essen"
Frauenb.: cūka krata iekšā kartupeļus. Refl. -tiês: kuo viņi te kratas? Segew., was haben sie hier zu schaffen?

Avots: EH I, 643

lasît;

1): l. (sammeln, suchen)
viesus Pas. IV, 20. staigāja pa pasauli, lasīdams maizi XII, 376. biškuopis lasa nuo bitēm me̦du 192. l. (krāt) sviestu ziemai Auleja. kartupeļus l. (rakt) Mahlup. kad kam saplīsis ratu ritenis, tad citi par tuo zuobuojas: "tev, kaimiņ, ritenis lasa vabuoles pa ceļü Frauenb. sāka prātu l. ("myśl zbierać"), kai būs tē̦vu ... prasīt Ulanowska Łotysze 32. uotram nuo pakaļas l. (stibitzen) Seyershof;

2): Amerikā ķēneņš nuo ļaužu (aus dem Volk)
lasīts Auleja. lasīja labākuo aitu Frauenb.; ‡

4) "?": (dzieduot). viena tai gaŗai (= tâ gaŗi) ve̦lk, cita tai īsiņai paķer, kai l. lasa Auleja; ‡

5) "?": kad labi neceļas (t. i. kad minuot labi neatveras starpa, kur cauri šauj atspuoli), tad lumstu lasa (vgl. lest 3) iekšā Salis. Refl. -tiês,

2): lasies pruojām! (r. убирайся!) Pas. VIII, 64. lasās (r. собирается) zemnieks iet XI, 357 (ähnlich IV, 473; IX, 500 u. a.);

3): vista lasās Sonnaxt. cāļi iet uz ābuliņa un lasās Frauenb.; ‡

4) für sich aussuchen, ausersehen:
jam deve l. nuo visa pulka Auleja, Kalteribr. Subst. lasījums: tas l. gauži knaps BielU., (das Kind) hat sehr schwach gelesen. Zur Etymologie s. auch Wood Postconsonantal w 23.

Avots: EH I, 721

làupît,

1): l. kartupeļus auch AP., Erlaa, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, N.-Rosen, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Zvirgzdine; l. bietes Frauenb., Linden in Kurl.; l. ābuolus Oknist; l. pupas Frauenb., Iw., Salis, Seyėrshof, Warkl.; l. zirņus Iw., Salis; l. rudzu graudus nuo vārpām Iw.; l. kuokam mizu Kaltenbr.; Zvirgzdine: laupa liepas mizas Pas. XI, 88. ar siksnas laupīšanu (=dīrāšanu) 288;

2): guodu l., Böses von jem. sprechen
BielU. Refl. -tiês,

1): gaļa virdama jau laupās nuo kauliem nuost Frauenb.; ‡

2) für sich aushülsen:
lai viņš ņe̦m pupas un laupās! Frauenb.

Avots: EH I, 724

làupît, - u, -ĩju, (li. laupýti "zerbrechen", [r. лупи́ть "schälen; (alt) rauben"],

1) schälen, abhäuten, abblättern, aushülsen
[Mitau, Salis, Serbigal]: ābuolus, kartupeļus, uolas, pupas, zirņus. viņa laupīja un kasīja kartupeļus A. XIV, 416. kāpuostus laupīt, von den Kohlhäuptchen die losen Blätter abschnieden; asakas laupīt, ausgräten St.;

2) rauben, plündern:
ļaudis. Sprw.: guodu var ātri laupīt, bet atduot vis nevar. kas gan sevi laupa, uotru taupa. guodu, dzīvību laupīt, die Ehre, das Leben rauben. viņš laupa pats sev dzīvību MWM. VII, 327. ļaudis laupīt, die Leute aussaugen, schinden, bedrücken St., Spr. - Refl. - tiês, sich schälen, aushülsen: rieksti labi laupās. [Zu lupt, ahd. luoft "Baumrinde, Nussschale" u. a., vgl. Uhlenbeck got. Wrtb. 99, Berneker Wrtb. I, 746.]

Avots: ME II, 429, 430

lecinât;

1): dziedāt kāzu dziesmas un l. (schwenken)
eglītes (= eglīte 3) Frauenb.;

3): luocīdams un lecinādams ... kumeļu Janš. Līgava II, 97;

4): lecināts piens - auch Ramkau. l. rutkus - auch Ramkau. l. putraimus - auch Iw. l. ar dakšām salmus pa durvīm ārā ebenda. l. muldā grūbas Frauenb. l. (von Spreu reinigen)
labību Perkunen. i. miežus Liepna. l. kartupeļus - auch N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043;

5): "atplêst" Strasden: l. sluoksnes, ar kuo kre̦tuļam dibe̦nu taisīt; ‡

6) sich begatten machen (von Tieren)
Dunika, Iw., Wessen: vest ķēvi l.

Avots: EH I, 730

lecinât, lècinât, tr., fakt. zu lèkt,

1) springen, hüpfen lassen, machen:
tad es tavu ve̦cu māti nuo krēsliņa lecināšu BW. 10857. ūdens laivu lecināja 30744, 1. nu es viņu lēcināšu par kritušu ābelīti 23271. šie tev klātu ar saviem pātariem tev lecināt grasi nuo kabatas ārā Pantenius. zemnieki tabakas duožu vākus lecināja vaļā un cieti. [zaķi lecināt L., U., einen Hasen aufsprengen. tas manu sirdi lecina St., das ergötzt mein Herz (macht vor Freude hüpfen)];

2) hüpfen lassen, schwenken, tänzeln (ein Kind):
skraji eimu, skraji te̦ku, skraji pādi lecināju BW. 1538, 2. ve̦ctē̦vs uzsēdina Jānīti sev uz ceļa gala, tuo lecina uz augšu un dzied Dok. A.;

3) springen lassen, tummeln, dressieren (ein Pferd):
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu lecināja (Var.: lēcināja) bW. 14511. ne tu brauci, ne tu jāji, stāvu vien lecināji 17168;

4) springen lassen, schwingen:
putraimus; lecināts piens, dicke Milch. lecinātu pienu dabū šâ: sarūgušu pienu savāra tâ, ka tas atdalās nuo sulas, pēc tam salej spainī, uzliek vāku, apgāž spaini tâ, ka sula nuote̦k; paliek lecināts piens Mar. n. RKr. XV, 123 und XVII, 119; [lecinât rutkus Lis. (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig schwingen; l. kartupeļus, die Asche von gebackenen Kartoffeln abschütten A. - Schwanb.];

5) "?": viņš vilka mājās kārkļu un le̦gzdu maigsnes un lecināja klūgas Duomas II, 3.

Avots: ME II, 444

luôbît [auch Kr., AP.], -u, -ĩju,

1) tr., schälen, klauben, bolstern:
kartupeļus, zirņus, vēžus, siļķes MWM. IX, 893. tiltiņš nuo luobītiem egles kuokiem A. XX, 163;

[2) mit dem Fusse einen Schlag versetzen:
luobīs pierē zirgs Für. I.] Refl. -tiês,

1) sich schälen, sich ablösen:
kad luabās priežu kuosēm miziņas nuost, tad jāsēj mieži Etn. II, 72;

[2) glücken, gelingen
U.] - Subst. luôbîšana, das Schälen; luôbîtãjs, wer schält, ablöst Konv. ² 184.

Avots: ME II, 521

lupinât,

1): auch Iw.; l. zirņus nuo pākstēm, kartupeļus AP. l. pāksti Fest. l. pupas Frauenb.;

2): auch Grenzhof (Mežamuiža), Oknist;

3): zirņi ar lupināšanu vien jālupina ("jāpļauj") Linden in Kurl. lupina savu tuvāku Getzel Spr. Salom., Kap. 16; stibitzen
Oknist. ‡ Refl. -tiês AP., klauben, rupfen (intr.): guovis visu rītu te˙pat vien lupinājas, bet kuo tad nu dabūs, kad viss ir pliks.

Avots: EH I, 762, 763

lupinât (li. lùpinti "schälen),

1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;

2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;

3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;

[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.

Avots: ME II, 515

màukt [li. maũkti "gleitend streifen"], -cu,

1) tr., über etwas hinziehen, um abzustreifen oder zu bekleiden
U.: Sprw. uotram sprungulu uz asti maukt. maukt zābakus, die Stiefel an- oder ausziehen. acīs mauca ce̦purīti BW. 9815, 1. bēri se̦gluojam, maucam ze̦lta iemauktiņus 13842;

2) abstreifend erlangen, anfertigen:
stabuli maukt. vai nu taures mauksiet nuo tiem alkšņiem? JR. IV, 183;

3) kartupeļus maukt, Kartoffeln graben, ernten
Bers., Stockm.; [burkānus maukt (einheimsen) Odensee]; sīpuolus maukt, Zwiebeln abschälen Erlaa;

4) eiligst davonziehen (namentlich
maukt pruojām) [Ruj., Arrasch], U.: mauc, mauc! mache, dass du fortkommst! U. Refl. -tiês,

1) sich etwas auf- od. abziehen:
maucas (Var.: aunas) brāļi zābakuos BW. 16588 var. kāpurs pēc pirmās maukšanās (ādas maiņas) Konv. ² 3633;

2) maukties apakš[ā] L. "sich unter das Wasser taucher".
[Nebst mukt zu serb. màknuti "rücken", ai. mu(ñ)cáti "befreit", av. framuxti- "Ausziehen (des Schuhwerks)" u. a., s. Walde Wrtb. ² 254, Trautmann Wrtb. 189 f., Būga РФВ. LXXII, 198.]

Avots: ME II, 568, 569

mizât: auch Blieden n. FBR. XVI, 102, Erlaa n. FBR. XI, 21, Ermes, Frauenb., Heidenfeld, Jürg., Kal., Lemb., Lesten n. FBR. XV, 29, N.-Peb., OB., Prl., Smilt., Trik.,

1): auch AP., C. (m. kartupeļus), Dunika (nur von Bäumen;
aber rāceņus laupît), Ramkau, Saikava;

3): auch Heidenfeld, Saikava: runci m. Pas. XIII, 394; lietus mizāja Gramsden, es regnete stark;

6): nuo skābuma zuobi mizā Sonnaxt; ‡

7) mizat nuostā Salis, stumpf werden machen:
kartiņš miza guovīm un cūkām zuobus nuostā. ‡ Refl. -tiês Saikava, im Abschälen wetteifern (mit andern).

Avots: EH I, 819, 820

mizuôt,

1): auch Frauenb. (bet kartupeļus luoba), Grawendahl, Hasenp., Schnehpeln (bet kartupeļus laupa), Sessw.;

3): auch AP., C., Gr: Sessau, Sessw.; stark regnen
Seyershof;

4): eilig gehen
Nötk. ‡ Refl. -tiês,

1) eifrig schälen
Orellen: mizuojaities nu! cilvē̦ki gaida ēst;

2) "neatlaidīgi cīnīties kuo sasniegt (paveikt)" Seyershof: es mizuojuos māsai līdz (vom Lernen in der Schule);

3) m. pa kruogiem Seyershof "dzert un uzdzīvuot".

Avots: EH I, 820

‡ mõzêt, -ēju Stenden,

1) zerquetschen:
m. kartupeļus par biezputru, mālus mīklā;

2) foppen.
Vgl. unten muõzêt.

Avots: EH I, 827

‡ mutukle Strods Par. vōrdn. 116 "kule, kuo uzkaŗ zirgam kartupeļus aŗuot". Umgestellt aus *mutkule (vgl. ‡ mutkulīte)?

Avots: EH I, 837

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu ² Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene ² III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. ² 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899

‡ nùobačât "ūdenī iebē̦rtus kartupeļus nuotīrīt, nuogrūst ar kuoku" Frauenb.

Avots: EH II, 30

nùograñdît, ‡

2) abkratzen
(mit an̂ ² ) Dunika: n. dubļus nuo zābakiēm; n. (= baļļā ar kuoku jaucuot nuoskaluot) kartupeļus (mit an ) N.-Peb.

Avots: EH II, 46

nùolàupît, tr.,

1) abschälen:
kartupeļus, rāceņus;

2) abplündern, berauben:
blēži nuolaupījuši nabadziņam visu mantu.

Avots: ME II, 808

nùoliêt,

1): n. kartupeļus Linden in Kurl., das Wasser aus dem Kessel, wo Kartoffeln gekocht sind, ausgiessen;
‡

3) begiessend auslöschen
(tr.): n. uguni ar ūdeni Linden in Kurl.; ‡

4) hineingiessend umbringen
Frauenb.: kad cūkai tādas zâles lej iekšā, tuo tūlīt nuolej. Refl. -tiês,

1): nuolējās ... kâ žurkas Kaltenbr. n. FBR. XVII, 68; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch einander begiessen
Saikava: visu dienvidu nuolējās (rumulējās) kâ dumji.

Avots: EH II, 64

nùoluôbît, nùoluobt Druw., Spr., tr., abklauben, abschälen, abschlauben, abhülsen, abrinden: kartupeļus, mizu, čaumalu, lūkus. es kārtis nuoluobu Druw. kaziņa nuoluobuse alkšņa turzu LP. II, 15. arklam zeme tikai viegli jānuoluoba Zemk. Refl. -tiês, sich abschälen, sich ablösen, sich abrinden: čaumala nuoluobījusies Apsk. gaļa nuo kauliem nuoluobījusies LP. VI. 828.

Avots: ME II, 814

nùolupinât,

1): n. (abschälen)
kartupeļus - auch AP. aitas nuolupina (fressen ab) mazās lapiņas, ka nav kuo redzēt Saikava; ‡

2) rubeņus n., schnell nacheinander totschiessen
Prl.; nuolupina ("?") nuo zirgiem 5 jājējus Pirmais solis uz laimi 23. ‡ Refl. -tiês, = nùolupt 1: pirkstam āda nuolupinājusies Druw.

Avots: EH II, 64

nùolupinât, tr., abschälen [Dunika], abklauben, abbröckeln: kartupeļus.

Avots: ME II, 813

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826

nùorakņât: mantu me̦klē̦tāji nuorakņājuši (unordentlich hie und da aufgegraben) visu uzkalni, cūkas nuorakņājušas kartupeļus Vank.

Avots: EH II, 79

nùorakt, tr.,

1) abgraben, ausgraben:
kalnus, kartupeļus;

2) vergraben:
tuo nauda nuorakta Purap. Refl. -tiês, sich abgraben: kurmis, me̦lns nuoracies, izlien nuo zemes LP. II, 77.

Avots: ME II, 837

nùorìkuôt, tr., in Ordnung bringen, aufbieten, anweisen, bestellen, anordnen, beauftragen: nuorīkuo kalpuoni, lai vāra kartupeļus Latv. aizgājuši, kur katrs nuorīkuots LP. VII, 859. viņš bij nuorīkuojis muzikantus, lai katrs rauj savu daiku vaļā Līb. Refl. -tiês, die häuslichen Arbeiten verrichten, den Haushalt besorgen: palīdzēja tē̦vam nuokuopties un nuorīkuoties Aps.

Avots: ME II, 840

[nùosàutêt,

1) bähend erweichen
(tr.): n. kārkla rīkstes N.-Peb.; n. sēnes, Pilze aufkochen;

2) n. kartupeļus Sessw., abgekochte Kartoffeln nach dem Weggiessen des Wassers, in dem sie abgekocht wurden, noch eine Weile im Kochtopf auf dem Feuer halten, um sie von den nachgebliebenen Wasserteilen möglichst zu befreien;

3) in der Nässe wund werden lassen:
n. kājas slapjumā Wolm.;

4) durchprügeln
Lis.]

Avots: ME II, 844

nùoskuìt,

[1) abschälen:
kartupeļus Veselis Saules kapsē̦ta 60;]

2) abschaben, abscheren:
nuoskuituo vilnu Jauns. Balt. gr. I, 191. (nuoskuit bārdu Domopol.]

Avots: ME II, 850

‡ nùosucinât Kokn., = nùosusinât: n. kartupeļus.

Avots: EH II, 92

I nùovirinât [li. nuvìrinti], tr., abkochen [Feht., Naud.]: kartupeļus.

Avots: ME II, 887

I uolît (aksl. valiti "wälzen"), -u, -ĩju,

1) (die Augen) rollen, drehen
(mit ùo) C., (mit uô) AP., Drosth., Nötk., Wolmarshof, (mit uô ² ) Karls., (mit ùo ² ) KatrE., Lös., Odensee, Vīt.: kaķis ... acis uola Treum.;

2) schälen, klauben, bolstern
(mit ùo ) Arrasch, Freudenberg, Karkel, (mit uõ ) Lindenberg, Raiskum, (mit uô ) Wenden: uolīt zirņus (Arrasch, Karkel), riekstus (Arrasch, Lindenberg, Raiskum), uolas (Lindenberg, Raiskum). kartupeļus kâ uolīt nuouolīja Etn. I, 6 (aus der Umgegend von Wenden). Refl. -tiês,

1) rollen
(intr.), sich drehen: viņam acis blēdīgi uolījās Deglavs;

2) "luobīties" Lindenberg, Raiskum;

3) seine Geschäfte besorgen, sich zu schaffen machen
(mit uõ ) Serbigal, Walk; sich unruhig, geschäftig hin- und herbewegen (mit uõ ) Salisb., Trik., (mit uô ² ) Bauske; "veikli kādu labu darbu darīt" (mit ùo ² ) Golg.: kalpuone . . . uolījās kâ jau savās mājās Seibolt. viņa uolījās pa ruovi ders. rūpīgi gādājuot un uoluoties ders. saimniece jau visu rītu ir uolījusies Golg. pats daudz ne˙kā nevar padarīt, juo paiet laiks tikai ar uolīšanuos (mit der Beaufsichtigung der Wirtschaft) Serbigal. kas man ir tagad kuo uolīties RKr. XX, 136 (Lapas Mārtiņš). mājenieki vēl uolījās un puosās uz svē̦tkiem sagatavuodamies DL.;

4) faulenzen, umherschlendern
U., Adsel, N.-Peb., (mit ùo ) Wrangelshof, (mit ùo ² ) Odensee; "ar niekiem nuodarbuoties" (mit uô ² ) Ruj.;

5) (einer Antwort) ausweichen
(mit uô ² ) Base. Zu velt "wälzen", wenigstens in der Bed. 1; uolît 2 (zur Bed. vgl. taupît) vielleicht zu lat. vellere "rupfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.).

Avots: ME IV, 417, 418

I uõts, -s,

1) uõte Peb., Demin. uotīte, uotiņa, eine Rinne, eine Abzugsrinne, durch welche die Jauche z. B. vom Viehstall abfliesst, der Ausguss in der Küche od. in der Badstube
(ùote ² ) Vīt.; eine Jauchgrube an der Mauer des Viehstalles (uõts, -s) AP.; "das Loch (die Öffnung) der Wasserleitung aus dem Keller nach aussen" Ramkau: izlej ūdeni pa uoti Peb. aiz kūts ir liela uots AP.;

2) eine Höhlung, Vertiefung, Röhre in der Mauer, im Ofen
(so namentlich das Demin. uotiņa); eine Vertiefung für die Asche vor dem Ofen (ùotē ^2, uotiņa) Vīt.: uotiņā žāvē zeķes Peb. viņš drīz mirs, juo acis viņam kâ uotes, sind eingefallen Peb., Ramkau. saraus pe̦lnus uotē! Vīt.;

3) ein mit Brettern ausgelegter Eingang in die Kartoffelgrube
(uõts, -s) AP.: kartupeļus beŗ bedrē vai pagrabā pa uoti AP. Kaum zu trennen von (krâsns) azuote (s. dies) und àizuõte, wenn von der Bed. 2 auszugehen ist; in diesem Fall also (bis auf die Intonatlon) identisch mit li. añtis "Busen".

Avots: ME IV, 426

pamizuôt,

1) ein wenig, eine Weile schälen:
p. kartupeļus kādu laiciņu;

2) abprügeln:
krietni muguru pamizuot.]

Avots: ME III, 71

‡ parakņât,

1) ein wenig scharren (aufwühlen):
ja liepas tuvumā parakņātu (scil.: zemi) Pas. VIII, 380. parakņāja zemi un atrada kartupeļus C. u. a. p. uogles Jürg.;

2) eine Zeitlang scharrend suchen:
p. tārpus makšķerei Meselau. archeologu parakņātas ("?") un atrastas lietas Valsts kult. pad. I sesija, S. 24.

Avots: EH XIII, 166

pãrklāstît,

1) spreizend ausbreiten über:
p. linus par pļavu; p. kartupeļus ar salmiem (oder: p. kartupeļiem salmus);

[2) weitläufig erzählend auseinandersetzen:
p. savus radu rakstus Nigr.]

Avots: ME III, 161

pãrlasît: viss siliņš jau lasīts (uoguojuot) uņ pārlasīts reižu reizēm Saikava. visai netīras tās uogas nav, bet tuomē̦r jāpārlasa Linden in Kurl. p. kartupeļus, sē̦klai zirņus Oknist. Refl. -tiês, ‡

3) (über eine schwierig zu passierende Stelle) hinübergelangen
Kaltenbr.: p. kājām pār pļavām.

Avots: EH XIII, 205

[pãrrakņât, stellenweise aufscharren: p. kartupeļus.]

Avots: ME III, 172

[pãrrakt,

1) durchgraben:
p. ceļu oder p. grāvi pār ceļu;

2) grabend mit dem Spaten zerschneiden:
p. kuokam saknes;

3) umgraben:
p. puôdu nuo vienas vietas uotrā;

4) noch einmal graben:
p. grāvi dziļāku; p. kartupeļus Jürg., Lis.]

Avots: ME III, 172

[pãrspaidît,

1) wiederholt drückend zerdrücken:
p. pūpēdi;

2) eine Reihe von Objekten od. alle Teile eines Objekts drücken:
p. (betasten) kartupeļus, vai nav sasaluši Golg. p. (massieren) slimuo kāju.]

Avots: ME III, 177

[pãrvaguôt, noch einmal furchen, Furchen ziehen: kartupeļus vēl reiz vajadzēs pārvaguot Jürg.]

Avots: ME III, 185

pãrvàrît, tr., zu viel kochen: kartupeļus. Refl. -tiês, intr., überkochen, zu viel kochen: nu jau būs kartupeļi pārvārījušies.

Avots: ME III, 186

[pašķīdinât,

1) ein wenig verdünnen:
p. skābputru;

2) sich ein wenig auflösen machen:
p. kartupeļus (vāruoties).]

Avots: ME III, 114

[pašķiedêt, =pašķīdinât 2: p. kartupeļus. lietus ceļu pašķiedējis.]

Avots: ME III, 114

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123

pìecirmeņuôt,

1) = pietārpuot: sēnes piecir̃meņuojušas Funkenhof, Treiden;

2) wurmstichig machen:
cirmeņi kartupeļus piecirme̦ņuojuši Golg.;

3) (die Waben) mit der Brut anfüllen:
šūnas piecirmeņuotas Bauske, Bers.

Avots: ME III, 241

‡ ripans AP., = ripa 1: kartupeļus sagriêž ripeniņuos. sagrìezt de̦sas ripanuos. nuo jē̦kulas taisa kāju slaukāmuo: sagrìež jē̦kulu un tad sašūn apalā ripanā.

Avots: EH II, 373

II rūsa,

1) rũsa Kurs., Frauenb., der Haufe: tādu rūsu sūdu nuokŗāvis Alksnis-Zundulis, vienā rūsā, auf einem Haufen (von zusammenliegenden Bauerhöfen gesagt)
Biel. n. U.;

2) rûsa ² Karls., Gr.-Essern, Bauske, Naud:, Fockenhof, Schibbenhof, rũsa Kursiten, Gaiken, rûsis ² (li. rūsỹs "Grube für Kartoffeln"
) Gr.-Essern, Schrunden, Schwitten, rūsis Memelshof, ein mit Erde (U.) od. Stroh bedeckter Kartoffelhaufe auf dem Felde, auch eine flache Kartoffelgrube: kartupeļus uzglabā pagrabuos, bedrēs, rūsās Konv. ² 1646. burkāni jāuzglabā vē̦sā, sausā te̦lpā vai arī rūsā Mazvērsītis Luopkuopība. tā ne̦susi pusmaisiņu uz rūsu (salmiem izklātu padziļinājumu zemē) Alm. Kaislību varā 122;

3) rũsa Segew., Sussikas, PS., C., Wenden, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Schutt, Abfall, aufgehäufter Schutt, wie es z. B. bei Bauten sich findet
U.; in Fäulnis übergegangener Mist Alksnis-Zundulis: kur amatnieks strādā, tur rūsas bez gala Adiamünde. sagramstija rūsu (roidu) Etn. II, 67. tīkls jāizkvēpina ar tādiem dūmiem, kur dedzinātas ve̦cas ādas tupeles un šāda, tāda rūsa Etn.II, 108 (aus Jerkull). - Nebst li. pelen-rūsà "Aschenbrödel", r. pюхa "Grube" (nach Būga PФB. LXXV, 142), an. reyrr "Steinhaufen", dän. ros "Abfall" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.) zu ràust (s. dies).

Avots: ME III, 572

‡ sabļudzinât NB., kochend zergehen lassen: s. luopiem kartupeļus.

Avots: EH II, 397

sagrûst, tr.,

1) zusammenstossen:
sagrūst lapas čupā;

2) zerstossen, zerstampfen:
uolas un kartupeļus sagrūda kuopā Hopfenhof n. Etn. II, 102. ēdiens nuo sagrūstām pupām un kaņepēm Sprēstiņi. sāli sagrūst. kad kāds luoceklis sagrūsts un uzpampis Etn. III, 6. kam kaunums sagrūsts, jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. sagrūsts par pīšļiem II Kön. 23, 15. Refl. -tiês,

1) sich zerstossen
U.;

2) sich zusammendrängen
U.: ja tikai parādnieki tâ visi ar reizi nesagrūstuos virsū Saul. III, 87;

3) "sich verrenken (?)"
U.

Avots: ME II, 631

sakast,

1): s. (= sarakt nuo duobes) rāciņu (= kartupeļus) Dunika, Rutzau. (siens) palika nesakasts Tdz. 46378, 1.

Avots: EH XVI, 416

I sakavât, eine gewisse Zeit hindurch aufbewahren: s. kartupeļus līdz jaunai ražai Dunika.

Avots: ME II, 647

saklapêt, tr., zerklopfen, verklopfen, zusammenklopfen: saklapēja sagrūstas uolas un kartupeļus Etn. II.

Avots: ME II, 649

saklausît, nach etw. hinhören, sich erkundigen U.; hören (perfektiv), zu hören bekommen, nachforschend erfahren: viņš labus kartupeļus saklausījis, er hat erfahren, wo gute Kartoffeln zu haben sind U. man ne˙kas nebij izdevies saklausīt Kaudz. M. 212. viņa klausījās vīra balsī un gribēja saklausīt diezin kuo Upītis Sieviete 269. nuo ve̦ctē̦vu un ve̦cmāmuļiņu mutēm saklausītas Etn. III, 94. ... kuo īsti draudzenes saklausījušas MWM. XI, 267. Refl. -tiês,

1) hören, zu hören bekommen:
viņa saklausījusēs, ka bē̦rns caur zuobiem prasījis dzert JK. V, 1, 7.

Avots: ME II, 649

‡ saknabinât Smilt. "saknābāt": s. augļus, kartupeļus.

Avots: EH XVI, 418

salecinât, salēcinât, tr., heftig springen machen; salecināt kartupeļus, abgekochte Kartoffeln nach dem Abgiessen des Wassers im Kessel schütteln, damit sie trocken werden Mar. salecinât (Perfektivform zu lecinât

4) rutkus Lis.

Avots: ME II, 670

saņumdzît A. XV, 2, 75, saņuņ̃dzît Arrasch, zerquetschen, verknüllen: s. kaķi, papīru, vārītus kartupeļus.

Avots: ME II, 696

saprakât, tr., fest zusammenpacken, -stopfen: saprakāt skapī drēbes, kastē kartupeļus Funkenhof. viņš tâ saprakājis kastē ābuolus, ka tie sabuojājušies ebenda. saprakā tuos salmus augšā! Nikrazen.

Avots: ME II, 706

sapudinât Salis, = sašķīdināt: kartupeļus, ilgi vāruot.

Avots: ME II, 708

sarakņât,

1) grabend aufwühlen:
cūkas sarakņā dārzu;

2) hier und da ausgraben:
s. kartupeļus.

Avots: ME II, 711

sašķīdinât MSiI., Wid., fakt. zu sašķîst, zerrinnen, zusammenstürzen lassen, maehen: s. krāsni pārmūrēšanai Salis. vāruot sašķīdināt kartupeļus.

Avots: ME III, 756

sašķiêdêt, = sašķīdinât, sašķîdît: s. kartupeļus vāruot Wolm.; ve̦duot sašķiedēt uogas Jürg., Siuxt.

Avots: ME III, 756

‡ sasmaîdzît ² Salisb., zerquetschen: s. sivē̦niem kartupeļus.

Avots: EH XVI, 449

sastumpât, mit einer stumpa ("vālei līdzīgs virtuves rīks") zerdrücken: s. kartupeļus Dunika.

Avots: ME III, 750

‡ satalcêt, zu einer tàlka I zusammenladen: ja gribi ātrāk nuorakt kartupeļus, satalcē ļaudis! Kokn.

Avots: EH XVI, 455

‡ satuñcît AP., Schujen, (mit un̂) Nötk., tüchtig stampfen, kneten, stossen (perfektiv) Smilt.: s. kartupeļus biezputrai. es viņu nuogāzu un (scil.: ar dūrēm) krietni satuncīju.

Avots: EH XVI, 458

satrupinât: ja neizlasīs ietrupušuos kartupeļus, tad satrupinās visu ķirpu Lemb.

Avots: EH XVI, 457

sa-urkņât,

1) grabend aufwühlen:
cūkas saurkņājušas zemi;

2) aufhetzen, aufwiegeln:
s. ļaudis pret saimnieku Nigr.;

3) hier und da ausgrabend ansammeln:
sauirkņāt kartupeļus zem ce̦riem Wolmarshof;

4) stöbernd zusammensuchen:
kuo tu tur vari saurkņāt, pastāvīgi lasīdams? Saikava, (mit ur̂) Golg.

Avots: ME III, 774

savvaļîgs,

1) eigenwillig
Wid.;

2) frei, uneingeengt:
viņš mācījies zagt ābuolus,... kartupeļus un citus auguošus savvaļīgus produktus Veselis Saules kapsē̦ta 71.

Avots: ME III, 794

sēdināt, säen lassen L., säen, pflanzen Lettg.: sêdinam kartupeļus Preili.

Avots: ME III, 824

III sẽ̦rs Lindenhof, Lenzenhof, Ukri, Grünh., Bauske, Hofzumberge, Schibbenhof,

1) unangenehm (bitter) schmeckend:
uogu virumi, ilgi vaļā stāvē̦dami, kļūst sē̦ri Neugut. sē̦ra garša mutē ruodas nelaicīgus kartupeļus ē̦duot Siuxt. sē̦ri kartupeļi ir tādi, kas augdami iznākuši nuo zemes un kļuvuši zaļi; kad tuos izvāra, tie ir sē̦ri Lesten (hier nitr von Kartoffeln). vēju dabūjuši kartupeļi ir sē̦ri Sessau, A.-Bergfried. sviestam sē̦ra garša Autz. sē̦ra maize (nelabu raugu). Sprw.: ē̦d, kamē̦r sē̦ra mute paliek;

2) sẽ̦rs ("kalt und windig")
gaiss (?) Deg.; sē̦rs ("schwül, drückend" ) karstums, gaiss (??) Deg. Etwa zu mhd. hare, nhd. herb (und slav. sěra "Schwefel "?) ?

Avots: ME III, 830

skablît: schaben: viņš skablī mizu Meselau. s. nevārītus kartupeļus Zvirgzdine.

Avots: EH II, 496

šķeîdêt: š. vārītus kartupeļus, tâ ka iznāk putra Heidenfeld.

Avots: EH II, 630

šķîdêt Bers., Golg., Gr. - Buschh., Warkh., -ẽju, šķīdît U., (mit î) Gaigalava, Warkl., (schmelzen, auflösen) N. - Wohlfahrt, šķīdinât U., (mit î) Bers., C., Lubn., Wolmarshof, (mit î ² ) Dond., Siuxt, fakt. zu šķîst, dünn, flüssig machen U., verdünnen, dickflüssig, breiartig machen: šķīdēt (šķīdīt Wessen) uogas Gr. - Buschh. uogas šķīdināt pielejuot ķīselim pienu Lubn. šķīdināt kartupeļus (Kartoffeln so lange kochen, bis sie auseinandergehen) Wolmarshof. lietus (sniegs pavasarī) šķīdē ceļu Bers., Golg., Warkh. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 48

šķiêdêt Arrasch, C., Jürg., Kr., (mit iê ² ) Siuxt, -ẽju,

1) = šķīdêt: kartupeļus šķiêdēt C., Ermes, Wolmarshof. uogas šķiêdēt ² Bauske. ceļu šķiêdēt Warkl.;

2) verspillen, verschleudern, verschwenden
L., U.

Avots: ME IV, 51

‡ šķirât AP., = šķiruôt: š. kartupeļus.

Avots: EH II, 637

I šķuorêt, -ẽju, -ẽju, glasieren Elv., L., U., Grünw.; in Glut flammen St., U. ("in Livl. nicht gebraucht"); übermässig den Ofen heizen U., Spr.; (glühend) brennen (tr.) Wessen (besonders Ziegelsteine Brandenburg n. Etn. II, 82): brāļa cepļus šķuorē̦dama (Var.: kurē̦dama) BW. 18397, 1 var. (ähnlich: 22329 var.). krāsns, kuŗā tika šķuorē̦tas vāzes un bļuodas U. b. 95, 77. labi šķuorē̦ti (gut gebrannte) puodi L. Av. kartupeļus šķuorēt Grünw., von abgekochten Kartoffeln das Wasser abgiessen und darauf den Kochtopf mit den Kartoffeln auf dem Feuer halten, bis die Wasserteile so ziemlich ausdampfen. vārīt un šķuorēt R. Kam. 88. - Refl. -tiês LKVv., hell brennen (dass die Flamme zum Ofenloch herauskommt (mit uõ) Gr. - Sessau); stark geheizt werden Salgaln: tad ta nu krāsns šķuorējas! Wohl aus einem nd. schor(e)n "schüren" (s. Grimms Wrtb. unter schtiren).

Avots: ME IV, 58

skust (li. skùsti "schaben"), Praes. skutu, skūtu (?) L., U., skušu Warkl., Nigr., Memelshof, Gr.-Buschhof, Praet. skutu, tr., kratzen Wessen, rasieren U., kurz abschneiden Nigr., Haare abschneiden (z. B. am ungegorbenen Pastelfell) U.; schälen Prohden, PlKur.: bārdu skust V. skut nuo labās puses vienu ūsu! Pas. IV, 84 (aus Warkl.). (3. prs.) skuš tiem matus nuost Janš. Bandavā I, 140. skutamais nazis, das Rasiermesser L., U. - skutiet, bē̦rni, kartupeļus! BW. 28476, 4. Refl. -tiês, sich rasieren Pas. IV, 84 (aus Warkl.), PlKur. In Kurmins Wörterbuch dazu ein nomen agentis skutājs "tonsor". Nebst šķaute (und čech. skutiti "zusammenscharren"?) wohl zur Wurze( von skūt und skurinât, s. Trautmann Wrtb. 268, Persson Beitr. 375, Valde Vrgl. Wrtb. II, 552 f., Johansson IF. :CIX, 126.

Avots: ME III, 907

*šļebêt (oder *šļebt?) "?": (guodīga cūka... vāciski nerunā.) tikai tāda nuosutusi vācu cūka, sauodusi zemnieku kartupeļus, šļeb:"was... was... was" Deglavs Rīga II, 1, 221.

Avots: ME IV, 69

slīksnis,

1) s. slīksnājs;

2) = slĩksna I: kartupeļus apaŗuot tiem uzgāzti lieli slĩkšņi Adiamünde.

Avots: ME III, 935

stādinât, tr., freqn., = stādît U.; zum Stehen bringen, stehen lassen, halten; stàdināt ² (pflanzen lassen) kartupeļus Golg. skuolnieku kaktā stãdināt Jürg., (mit à ² ) Golg. zirgu stàdināt ² Selsau, Lis., (mit ã) Salis, (mit â ) Pilda. ik svētdienas pie kruodziņa stādin[a] savu kumeliņu BW. 11715 var. palīdzējis... Annai stādināt guovis A. v. J. 1897, S. 231. stādināt (stauen machen) ūdeni Segew., (mit ã ) Salis, (mit â ) C., PS., Wolm., (mit â ² ) Widdrisch. pienu stãdināt (zur Rahmbildung stehen lassen) Bauske, Siuxt, Salis, (mit à ² ) Selsau, (mit â ) Wolmarshof, Arrasch, Golg.

Avots: ME III, 1049, 1050

stãdît C., Ronneb., AP., Karls., Ruj., Salis, Lin., Iw., Dunika, stàdĩt Serbigal, stàdît ² Kl., Lös., Nerft, stâdît Preili, -u, -ĩju, tr., fakt. zu stât,

1) stellen, setzen
U.;

2) pflanzen
(mit ã ) Wolm. u. a., (mit â ) Warkh., Gr. - Buschhof; kuokus, puķes, kāpuostus, kartupeļus;

3) linus stādīt C., Flachs zum Bleichen auf dem Felde ausbreiten;
stādītiem liniem nav dabūjamas tik tīras galvas, kâ izlaistîem Vīt. 26;

4) (bei einer Arbeit) anstellen, anordnen;
darbiniekus stādīdama (Var.; rēdīdama) BW. 22637, 5. arājiņus stādīdams 29498. māte puiku izmācīja pieguļā stādīdama 30144, 10. nakti vežu līgaviņu; dienu vest nepatapu, kungi stāda druviņā RKr. XVI, 169;

5) taut(iņ)ās stādīt, (jem.) verheiraten
(im VL.); stāsti, māte, mun dziesmiņu, tautiņās stādīdama (Var.; vadīdama)! BW. 17357 ₂ 3;

6) bakas stādīt, gegen Blattern impfen;
stādīja bakas... iedzīvuotājiem, kam pēdējuo sešu gadu laikā nebija bakas stādītas Janš. Bandavā I, 138;

7) anhalten, zum Stehen bringen;
stàdīt ² zirgus Golg. Refl. -tiês, sich stellen; viss, kas vien priekš acīm stādās St. n. Plūd. Llv. II,184. - Subst. stādîšana, das Stellen, Setzen, Pflanzen; stādîšanâs, das Sichstellen; stādĩjums, das einmalige Stellen, Setzen, Pflanzen; das Gestellte, Gepflanzte; stādîtãjs, wer stellt, setzt, pflanzt.

Avots: ME III, 1050

stīdzêt, -ẽju,

1) intr., sich ranken (z. B. von Erdbeeren, wildem Wein)
Schibbenhof (mit - î- ² );

2) stîdzêt Wolm., Ermes, Arrasch, Prl., Peb., Festen, Wohlfahrt, Drobbusch, Mar., Sermus, Jürg., Smilt., Drosth., Serben, Schujen, Nötk., Schwanb., Lis., Golg., Fehsen, Stomersee, Sessw., Adl., Lös., Odsen, Selsau, Lubn., Saikava, Gr. - Buschh., Pilda, Erlaa, Lasd., stîdzêt ² Salisb., Bauske, Pe̦nkule, Roop, Schibbenhof, Matk., Neuhausen, Libau, intr., keimen, Keime treiben, ausschiessen; lang u. dünn auswachsen (z. B. in einem dunkeln Raum ohne Sonne)
Bers., Baldohn, Memelshof, Neugut, Kurmene; verkümmern Bauske: kartupeļi stīdzē. puķe jau sākusi stīdzēt Kurmene. kuoki stīdzē (wachsen nur in die Höhe) Jürg., Drosth., Schwanb., Lis., Lubn., Saikava;

3) tr., keimen machen:
kartupeļus (mit -î-) Lis., Drosth., labību, sē̦klas (mit -î- ² ) Auermünde, Bauske;

4) IIl p. prs. stīdz, sich wie eine Saite oder wie ein Faden in die Länge dehnen:
me̦dus stīdz, ja tuo ņe̦m ar nazi nuo trauka Mar.

Avots: ME IV, 1075

stiedzêt, -ẽju,

1) stiêdzêt C., PS., Walk, Wrangelshof, Wolmarshof, Serbigal, Smilt., Lis., stiêdzêt ² Widdrisch, Hofzumberge, intr., = stīdzēt 2: kartupeļi, labība, puķes, graudi stiedzē;

2) auch stiedzinât Aiviekste, tr., keimen machen
(mit iê) Selsau, Aahof, Schwanb., Erlaa, Odensee, Neugut: stiêdzēt ² kartupeļus MSil., Widdrisch;

3) lang ausschiessen lassen
Nötk. (mit iê);

4) (der Infinitiv unbekannt) lang auswachsen, sich ausbreiten:
mežs stiêg ² vie˙nādi tāļāk Segewold. Refl. -tiês, = stiedzêt 1 Nötk. (mit iê), Bauske (mit iê ^2): kam mūžs bez viņas tumsā stiedzējies Rainis Vēja n. l. 102. Zu stīgt.

Avots: ME IV, 1078

II sucinât Kokn. "= susinât (kartupeļus)"; dürfte zu sucinât I gehören, vgl. sùkt 1 und 2.

Avots: ME III, 1113

sùcinât Ermes, Drosth., (mit û ² ) Dunika, Nigr., absickern lassend trokkener machen: s. kartupeļus, biezpienu. Zu sùkt ^2.

Avots: ME III, 1129

II suits U., suišs L., St., überflüssig; Adv. suiti L., suiši St., überflüssig, zuviel: izbailēs liekusies suiti (zu sehr?) pakaļ LP. VI, 829; Komparativ suitâk,

a) mehr
Ramkau: es vēl suitāk gribu;

b) (mit ùi ² ) Wallhof, zuviel:
vairāk sivē̦nam nav jāduod; ka netiek suitāk Wallhof. rijnieks kartupeļus nuo krāsns vilkdams saka:"dažiem ir ticis suitāk (= tie ir sade̦guši)" AP. Subst. suitums, der Überfluss, die Fülle L., St., U., (in Livl.) hiag. IV, 2, 149: nelūdzuos suitumu, nedz lieku bagātību Vidzemes dziesmu grām. v. J. 1809, No 83, 2. nāks... bada gadi, tad taps tas suitums... aizmirsts Glück I Mos. 41, 30, vārdu suitums Kundz. Kronv. 104. ļaužu suĩtums (Menge) Bershof. mums suitums vāju rakstnieku Laube. Adverbial: cūkas luopu... suĩtumis (instr. pl.; reichlich) Janš. Dzimtene V, 113; suitums "daudz" Hasenpot. Dürfte am ehesten nebst li. suitis "reichlich" (bei Geitler Lit. Stud. 113) und apr. zuit "genug" auf slav. sytъ "satt" (woher sùits ² Golg., satt) beruhen, s. Trautmann Apr. Spr. 466. Das liv. søit "überflüssig" (vgl. Thomsen Beröringer 279 f.) dürfte, zumal es im Finnischen isoliert zu sein scheint, eher aus dem Le. stammen als umgekehrt.

Avots: ME III, 1116

tàišķît ² Stockm., (mit aî) Bers., Kl., Meiran, =traišķît, besudeln; taîšķît, zerstampfen; t. kartupeļus Meiran; taîšķît naudu oder taîšķîtiês ar naudu, Geld verschleudetn Meiran; ar dubliem taĩšķîtiês, mit Kot spritzen Bauske, (mit aî) Kalz. Dürfte eher aus tašķît und traiškît kontaminiert sein, als zu li. tìkšti (prt. tiškaũ) "auseinanderspritzen (intr.)" gehören, da dies wohl eine Neubildung (s. Symb. gramm. in hon. J. Rozwadowski ll, 15) zu teškiù "werfe Breiartiges" ist.

Avots: ME IV, 125

traikšît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) traikšît Sessw., traîkšêt Zvirgzdine, traikšķît Sessw., (mit aî) Lubn., traîšķît (li. tráiškyti "mehrfach bis zum Spritzen quetschen")
Alswig, Mar., zerdrücken, zerkleinern, zerquetschen (tràišķīt ² ) Meiran, (traîšķīt) Kl., Saikava: uogas. traikšej sivē̦niem buļbas! Zvirgzdine. traišķi maizi, kartupeļus! Mar. n. RKr. XV,141, (mit aî) Warkl. traikš(ķ)īt trauslus augus Sessw.; (Blätter oder Zweige) ohne Schonung abbrechen (traišķît) Schwanb., Selsau, Stomersee;

2) traišķît Aahof, Fest., Geistershof, Grawendahl, Heidenfeld, Kalz., N.Laitzen, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Stom., traikšķît Sessw., besudeln;

3) verstreuen
(traikšķît) Daudsewas, Kl.Salwen, (traišķît) Festen (mit aî ), Salgaln (z. B. Heu, Stroh od. Getreide beim Tragen); traišķīt (spritzen) dubļus uz visām pusēm Bers.; kuo tu tràišķî ² (svaidies), ka šķīst? Gr.-Buschhof;

4) traikšît Sessw., traikšķît Sessw., traîšķît Aahof, Fest., Geistershof, Grawendahl, N.-Laitzen, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Stom., traišķêt Wid., verschwenden, vergeuden.
Refl. -tiês,

1) = tašķīties; mit etwas um sich werfen (traišķīties) Erlaa, verschwenderisch umgehn (traîšķīties) Bers., Kl., Saikava, Schwanb., Selsau, Warkl., (mit aĩ ) Bauske, (mit ài ² ) Gr.-Buschhof: zē̦ns traišķās ar ūdeni, dubļiem Vīt. traîšķās ar pienu kâ ar ūdeni Bers. traîšķās ar maizi kâ ar māliem, vē̦lāk nebūs kuo ēst ebenda; liederlich umgehend verstreuen (traîšîties) Festen;

2) vomieren
(traišķîtiês) Wessen;

3) Schlechtes (über jem. od. etwas) sprechen, verleumden:
neklausi traišķus, kas traišķās par katru! Vīt. trai(k)šķîi zu li. triékšti (prs. tríeškiu) "quetschen" (wofür allerdings Büga KSn. I, 167 nur trė´kšti kennt), trýkšti "spritzen (intr.)", vgl. Büga KZ. LII, 273; nach Scheftelowitz KZ. LVI, 186 weiterhin zur Wurzel von gr. τρίβω "zerreibe". Vgl. auch triekšt.

Avots: ME IV, 217, 218

tùncît Lenzenhof, N.-Peb., Stolben, (mit uñ) Schujen, (mit un̂ ) Nötk., Wolmarshof, (mit ùn ² ) Lis., Selsau, Sessw., (mit un̂ ² ) Jürg., Salis, Segewold, -ĩju, stampfen, kneten, quetschen, drücken AP., N.-Peb., Smilten; tun̂cît ² Jürg., stossend hineindrängen; stopfen (?) U., tun̂cît ² , unordentlich biegen, falten Seppkull; (ein Kind) in Windeln wickeln Vilce; tùncît ² Lennew., tun̂cît ² Jürg., Rippenstösse versetzen; quälen U.: mālus, maizi Stolben; kartupeļus biezputrai Schujen; sānus Jürg.; cilvē̦ku Lennew., Stolben. lupatas maisā tuncīt Jürg. Refl. -tiês, einander stossen, einander Rippenstösse versetzen (mit un̂ ² ) Jürg., Salis: puikas tuncījās (ar dūrēm) Salis. vārds pa vārdam, un abi sāka tuncīties Jürg. Aus tūcît . duncîties?

Avots: ME IV, 264

tvaicêt, -ẽju,

1) hitzen (von der Sonne gesagt)
Bē̦rzmuiža, Heidenfeld, Lubn., (mit aĩ) Hofzumberge, (mit ài ² ) Borchow, Meiran, Saucken, (mit aî) Odensee, (mit aî ² ) Ruj.-Tornei: saule tvaicē nemitīgi JR. IV, 24. saule tvaicē vasarā pirms negaisa Hofzumberge;

2) dämpfen:
kartupeļus tvaicē nuole-juot ūdeni, lai uz uguns nuosusinātu Freudenberg.

Avots: ME IV, 287

ur̃ķêt,

1): auch AP.; u. krāsni ("izraušņāt uogles") Grenzhof (Mežmuiža); "rakt (kartupeļus); badīt, aiztikt" Salis; nicht in Ruhe lassen
AP., Salis: kuo tu mani vienmē̦r urķē? Refl. -tiês,

1): auch Salis;

4): auch Siuxt.

Avots: EH II, 715

urkņît, -ĩju, herausscharrend wühlen Golg. (mit ùr ² ): ur̃kņīt kartupeļus nuo pe̦lniem Segew.; keine Ruhe lassen, hetzen (kūdît): kuo tu viņu ur̃kņī? Salis. vecene vecītim neduod miera; urkņī ap viņu dienu un nakti Tirsen n. RKr. XVII, 84. Vgl. auch saurkņît.

Avots: ME IV, 305

‡ uzkavinât Orellen, Salis, eine Zeitlang sich irgendwo aufhalten lassen: u. demiņus dārzā, kamē̦r izslauka istabu. Refl. -tiês Orellen, Salis = uzkavêtiês: nuobēru vistām kartupeļus, lai viņas te˙pat uzkavinājas.

Avots: EH II, 724

uzvagât, uzvaguôt, mit Furchen durchziehen: uzvagāt kartupeļus.

Avots: ME IV, 396

vagât (li. vagóti in Dusetos u. a. n. Būga) L., Bers., Drosth., Dunika, Erlaa, Lös., Peb., Schujen, -ãju, vaguôt St., U., Arrasch, Bauske, Dond., Golg., Memelshof, Ramkau, Sessw., Siuxt, Wandsen, Furchen ziehn, mit Furchen versehen: vaguot kartupeļus Wid. tupinus un saknes vaguo, lai nepieaug zāļu Ramkau. S. die Notiz zu vaga.

Avots: ME IV, 432

vâkt C. (li. vókti "beschicken"), vàkt Neuenb., PS., (mit à ² ) Kr., Prl., (mit â ² ) Iw., Karls., Lautb., Līn., Rutzau, Praes. -cu (U.) od. -ķu (Autz n. U., Frauenb., Rutzau) od. -ku (Lautb., U.), Praet. -cu od. (Autz n. U.) -ķu (unbek. in A.-Laitzen, Arrasch, Dond., Drosth., Golg., Kaltenbrunn, Oknist, Ruj., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm.),

1) deckeln
(?) U.;

2) ernten
U., Bielenstein Holzb. 343, Memelshof, (mit â ) Sehren; zusammennehmen, wegschaffen, unter Dach und Fach bringen U., (mit â ² ; Praes. und Praet. -cu) Adiamünde, Bauske; sammeln (mit à ² ; Praes. und Praet. -cu) Erlaa, Kl., (mit â ² ; Praes. und Praef. -ķu) Dunika, Frauenb.: kartupeļus vākt (einheimsen) Bauske, Memelshof, Sehren. sēnes vākt Dunika. vāc savas mantas kuopā! Adiamünde. vāc traukus pruom nuo galda! Siuxt, Sonnaxt. dzirdēja paipalu mātīti... vāķam kuopā izklīdušuos cāļus Janš. Dzimtene ² I, 49. vākdams ceļu, tas ir ar grābekli sagrābstīdams un uzlasīdams nuobirušuos siena kušķus Bandavā Il, 75;

3) (ein Kind) warten
(mit à ² ) Sonnaxt, (mit â ² ) Dunika (Praes. und Praet. -cu od. -ķu), Frauenb., Gold., Siuxt (Praes. und Praet. -cu); hüten, aufpassen: steidzies mājās bē̦rnus vākt Janš. Dzimtene ² I, 219. es vākšu mazuo Paipala 14. ķēvi viņš ne˙kad daudz nevāķis 50. Sprw.: kam lieta piede̦r, tas tuo vāķ Birk. Sakāmv. 76;

4) auffordern:
brālīti sērsti vāķu (Var.: aicināju) BW. 15902 var. ve̦lns... vāc tuo atkal dancāt Pas. V, 369 (aus N.-Bartau). vācis, lai nākuot dancāt ebenda. Refl. -tiês,

1) sich zusammentun
U.: mēs turējāmies un vāķāmies, un nu es viena un atstāta! Janš. Bandavā I, 308;

2) sich wohin begeben, zurückziehn, Zuflucht suchen
U.: vāķies nuost! packe dich fort! U., Frauenb. tā uotra vāķas nu pruojām Janš. Precību viesulis 29. lābāk vākšuos istabā pie mātes, lai man... neuzbrūk Līgava I, 95. - Subst. vākšana,

1) das Ernten, Sammeln, Zusammennehmen;

2) das Warten, Hüten;
vākums,

1) das einmalige, vollendete Ernten, Sammeln, Zusammennehmen; das Gesammelte, die Ernte;

2) das einmalige, vollendete Warten, Hüten;
vācẽjs, vāķẽjs,

1) wer sammelt, erntet, zusammennimmt:
pūķis... bijis mantas vācējs LP. Vl, 52. jau kūmiņas paē̦dušas, nav galdiņa vāķējiņās (Var.: jēmējiņas) BW. 1484;

2) wer (Kinder) wartet, hütet.
Vgl. vâks und vācele I. Hochle. vàkt = wohl aus *vãkt, und vâkt ² woht aus vâkt; vàkt in Neuenb. und bei PS. kann aus Mundarten mit vâkt ² entlehnt sein.

Avots: ME IV, 495

vìlkt,

1): kartupeļus v. Oppek. n. BielU., Kartoffeln (im Herbst) abnehmen.
aude̦klu v. (aufscheren) AP. tur ruok (ve̦lk) grāvjus Dünsb. Bērnu draugs I, 10. v. ("taisīt") taisni ceļu Frauenb.;

2): darba. v. (in die Länge ziehen)
Mag. V 1-2, 155, citam ve̦lk ("sāp" [?]) tādas sāpes ve̦satu nedēļu Orellen. šī šuos gan maziņus e̦suot vilkuse ("kuopusi, audzinājusi") Heidenfeld;

5): vējš vilka pa˙visam nuo pretējās puses Jauns. Raksti V, 200. vējš vilka pretim Kaltenbr. lai neve̦lk vēju virsū (damit es nicht zieht)
Orellen. nu jau sāk pa krietnam v. (sagt man, wenn im Winter der Frost an Stärke zunimmt) Frauenb.;

8): (līnis) nuosvē̦rts vilka ve̦se̦las sešas mārciņas Jauns. Augšz. 25;

9): ar akmini vilku par sānu Kaltenbr.;

10): rakstuos v. Mag. V 1-2, 156, Schriftzüge machen;

14): gehen, laufen:
Miks ve̦lk lejup, taisni purvā. skrienuot viņam nuokrīt ce̦pure Jauns. B. gr. ³ II, 145. saķērām savas mantas un vilkām katrs savu malu I, 195. vai duot labu dienu ... stāvuošiem vai v. (gehen) tâ˙pat gaŗām Raksti III, 128. puisis ik vakaru ve̦lk uz brūti Saikava. v. vaļā Frauenb., anfangen zu laufen od. eilig etwas zu tun. - ve̦lkamais, d) tam ir labais v. (das männliche Geschlechtsorgan) BW. 34434. Refl. -tiês,

1): mums jau rudzi tâ lēņi vilkās (= auga) AP.;

2): drēbei diegi ve̦lkas ārā Orellen. tā drēbe ve̦lkas ("gandrīz = ārdās") ebenda;

3): ve̦lkas, ka ne˙maz nevar pie vākšanas tapt Frauenb.;

4): pieguļnieki ... vilkušies ar apaušiem, kuŗš kuŗu pārraus pār kalnu Austriņš Raksti V, 237. kaķi taču nevar iet v. ar ... lāčiem (gemeint sind schwache und starke Pferde)
A. Upītis Pirmā nakts 136;

5): v. tīru kre̦klu AP., Frauenb. u. a.;

6): auch Kaltenbr.; juo smalkāk sieva ve̦lkas, juo vīriem labāk patīk Sprūdžs Asaru liekņa 58;

7): auch Saikava (auch von Kühen);
kad dzīvniekiem iet ve̦cā spalva nuost, tad saka, ka spalva ve̦lkas AP. vistas ve̦lkas Kaltenbr.; ‡ 8) sich bewölken Heidenfeld: nu ve̦lkas, - būs lietus. Subst. vilkums: kuo maksāsi par vilkumu? BW. 30894, 2. Subst. vìlcējs,

1): saņemt pretī krietnu darba vilcēju (ein Pferd?)
Vindedze 103. gar krastmalām, kad cilāja staigādami ieliktuos vilcējus ("?") un murdus 90.

Avots: EH II, 783

virse,

1): (kartupeļus) bērt vāģu virsē Austriņš Raksti VII, 105.

Avots: EH II, 788