Paplašinātā meklēšana

I bļurga, das Scheusal: tuo bļurgu tik augsti guodāju Dünsb. daba tur ačgārniski izperē nejaukas bļurgas Dünsb.

Avots: ME I, 321

‡ III bļur̃ga Ruhental, ein schlechter (mit dürftiger Zutat gekochter) Brei.

Avots: EH I, 234

‡ IV bļurga MSil. "wer sich liederlich benimmt".

Avots: EH I, 234

‡ bļurgaļa PV. "pļāpä.

Avots: EH I, 234

[I bur̃ga Serbigal, eine Fischscheuche Bielenstein Holzb. 666; vgl. purga dass.]

Avots: ME I, 353

[II bur̃ga Kreuzb., eine leichte, schleichende, epidemische Krankheit (Grippe, Influenza).]

Avots: ME I, 353

‡ III burga "ein altes Gebaude" Oknist, Wessen: suņu b.

Avots: EH I, 254

caurgalis, der Nimmersatt: tāds caurgalis nav pieēdināms Lub.

Avots: ME I, 365

‡ ce̦turga Lubn., der Gründonnerstag.

Avots: EH I, 267

‡ čukurgals, das Ende vom Dachfirst (?): namam č. aizdedzies BW. 35262.

Avots: EH I, 294

čur̃ga [Ruj., C.], ein Regenbach L., St., U. [Būga Aist. St. 179 erinnert an li. kiurklỹs "струя" eher ein Mischprodukt von urga + čura II, 2.]

Avots: ME I, 422

damurga, eine sumpfige Stelle.

Avots: ME I, 436

‡ izšmurgas PV., = izšņakas: kas nu tādas i. var ēst!

Avots: EH I, 486

klùrga, ²

1) [klur̃ga Trik., Jürg., Serbigal], der Kranich
Lub. [vgl. dazu klūrêt];

2) eine brütende Glucke, Henne
Bers.;

3) ein Humpelnder, Hinkender von grossem Wuchse,
[klur̃ga C., Schujen, Arrasch], ein Schimpfwort Stom.: tādiem lieliem suoļiem kâ klurga nāk, ka zeme vien dun A. X, 722. viņš ar savām gaŗajām kājām cilpās kâ klurga pa mauriņu A. XX, 764. kas šitai klurgai te pa mūsu māju meklēt Niedra;

4) klurgas, die Stelzen
Karls.

Avots: ME II, 236

‡ knur̃ga Kegeln, Lems., ein ästiger Knüppel, dessen ein Ende dicker ist, als das andere; ein biegsamer Stock (mit ur̂ ² ) Zögenhof.

Avots: EH I, 634

‡ kurgans,

1) = uõre I Warkl.;

2) "atzveltenis ragavām" (= kuraža 2? daneben auch ein gleichbed. kùrmans ² ) Lubn., Prl., Saikava. In der Bed. 1 vielleicht durch Assimilation aus *purgans, und dies aus r. фургон "Packwagen".

Avots: EH I, 678

[ļurga,

1) ein verkommener Mensch
Domopol;

2) ein kraftloser Mensch
Warkl.]

Avots: ME II, 544

ļurgans, weich, durchnässt Lös. n. Etn. IV, 131.

Avots: ME II, 544

‡ mugurgabals N.-Salis, das Rückenstück (eines geschlachteten Schweines).

Avots: EH I, 829

I mùrga, comm., einer, der weder in seiner Rede, noch bei seiner Arbeit vom Flecke kommt, ein saumseliger Mensch C.; (auch: murgs Lub.); [mur̃ga Ruj., der Faselhans]; der Träumer L., Al.

Avots: ME II, 669

II murga, Pfütze; unreines Wesen Ruj. nach U. Zu ai. mùrti "durchweicht werden"; [s. Leskien Nom. 523 und Būga PФB. LXXII, 198].

Avots: ME II, 669

III murga: hinter diegu m. ME. II, 669 ist BW. 7024, 1 var. hineinzufügen.

Avots: EH I, 833

III murga, in diegu murga, = mar̂ga V.

Avots: ME II, 669

mùrgaîns: smagā, murgainā miegā Daugava 1937, S. 108.

Avots: EH I, 833

mùrgaîns,

1) verträumt, schwärmerisch, phantastisch, läppisch:
murgainas duomas neļauj iemigt Saul. ar bērnišķīgi ticīgām, murgainām acīm aplūkuodami... Lautb. [viņu murgaini muocīja draudi Veselis Saules kapsē̦ta 151];

2) reich an
murgi: murgains miegs Aps., Lub.

Avots: ME II, 669

‡ nùosmurgaļuôt Ar., = nùosmur̃gât.

Avots: EH II, 89

‡ nùošņurgalêt, = nùošņurgât (?): nuošņurgalē̦tu, me̦lnu ģīmi Pēt. Av. IV, 67.

Avots: EH II, 98

‡ I nur̃ga Lems., ein ästiger Knüppel, dessen éin Ende dicker, als das andere ist: man bij tāda n. ruokā; es salaidu visiem nuo vietas.

Avots: EH II, 28

‡ II nur̃ga Seyershof, verächtl. Bezeichnung für ein Weib.

Avots: EH II, 28

ņurga,

1) der Wirrwarr, die Unannehmlichkeit
Kalleten;

2) comm., eine brummige Person, Brummbär
Erm., Dr.

Avots: ME II, 906

pļur̃ga Gr.-Sessau, ein liederlicher nachlässiger Mensch Hofzumberge; pļur̂ga ² , jem., der alles mögliche unternimmt, aber nichts ordentlich beendet Schibbenhof.

Avots: ME III, 373

purga,

1) pur̃ga Kand., Jürg., ein fadenlanger Stock mit einem Klotze am Ende, um damit vor dem Herausziehen Fische ins Netz zu treiben
U., Mag. XIII, 2, 59, Etn. II, 108, Salis, Segewold, Jakobshof;

2) Schreckstock beim Krebsen
U.;

3) die Spritze, Brause an der Giesskanne
U.;

4) eine Troddel
Allunan n. U.;

5) "?": purga (Var.: puodziņa) galiņā (pipelei) BW. 34656;

6) pur̃ga Drosth., pur̂ga ² Bauske, ein widerhaariger Mensch
U.; Schimpfwort Mar.: puika, puika, purga, purga, tavi zirgi rugājā BW. 10569, 11 var. Aus estn. põrk (gen. põrga) "Störstange", s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 417

‡ purgailis "?": skaisti dzied purgailīši vaskainām kājiņām BW. 8908. Vgl. pura gailis 2531.

Avots: EH II, 327

‡ *purgalve "?": tautu meita, purgalvīte (Var.: cē̦rpa galva), gaida kuošus vedējiņus; atjāj kuoši vedējiņi, tai galviņa nesukāta BW. 16938 var.

Avots: EH II, 327

purg[g]alvĩtis, jem., der eine purga 4 od. 5 als Kopf hat,

1) Beiname des Hopfens:
apentiņ, purgalvīti! BW. 19523, 3 var.;

2) nevarēja purgālīti (für schriftle. purggalvīti; gemeint ist der penis)
biksītēs savaldīt BW. 34623 (aus Rawen). Vgl. purga 4 und 5.

Avots: ME III, 417

‡ simurga (wo?) "nejē̦ga".

Avots: EH II, 487

smur̃ga,

1): es ne˙kāds s. nav, ka es uotru iešu par velti izstrādināt Seyershof;

2): pie būvēm dažreiz s. ir klāt Seyershof.

Avots: EH II, 540

smur̃ga U., C., smùrga ² Kl.,

1) = smurgulis, Schmutzfink (mit ur̃) PS.;

2) eine verwickelte Sache, ein Prozess
Oppek., Salis n. U.;

3) Schmutz
(mit ur̃) Bl.

Avots: ME III, 969

šmur̃ga AP., Smilt., (mit -ùr- ²⁾ Saikava, = smurga 1, šmurgulis: puikas, šmurgas, neraustiet meitu . .. vainadziņu! BW. 6177, 4.

Avots: ME IV, 87

smurgalât Bers., smur̃galêt C., L., besudeln, beschmutzen.

Avots: ME III, 970

šmurgaliņa, = šmur̃ga: es bi[ju] pilna dzē̦rājīna. kas bi[j] kāda šmurgalīna, līdz pusei nuošmurgāja RKr. XIX, 138 (aus Plm.); FBR. VII, 72 (aus Serbigal).

Avots: ME IV, 87

smurgalis L., ein Sudler.

Avots: ME III, 970

‡ *smurgaļuôt, zu erschliessen aus ‡ nuosmurgaļuôt.

Avots: EH II, 540

šņur̃ga AP., Bauske, Siuxt, comm., ein Ärgerlicher, einer, der mäkelt Fest.: šnurgājas par ēdienu (par dzīvi), diezin, kuo grib, tāds šņurga! Fest. Vgl. ņurga 2.

Avots: ME IV, 98

‡ snurgalas Lng. (unter de̦guns), = snurgulas.

Avots: EH II, 543

šnurgalas: Nasenschleim Erlaa, (mit ur̃) Sermus.

Avots: EH II, 650

šnurgalas Manz. Lettus, šnurgulas St., Nasenrotz; vgl. snurgulas; "Molken" (mit ùr ² ) N.-Schwanb.

Avots: ME IV, 89

šņurgalas L. "Rotz, Schnaube der Pferde".

Avots: ME IV, 98

‡ *šņurgalêt, zu erschliessen aus ‡ nùošņurgalêt.

Avots: EH II, 654

šņur̃gas Salis, Schnupfen; Nasenrotz.

Avots: ME IV, 98

spur̃ga Karls., spùrga ² Kl.,

1) spùrga ² (li. spurga "škipsna, kušķis" Miežinis) Mar., die Faser, der Fetzen Wid.: svārkiem spurgas vien le̦c Mar. n. RKr. XV, 137;

2) spùrgas ² Warkl., spur̂gu ² spalvas Bauske, sträubige Federn:
mīļi nuogludina (putniem) spurgu spalvas A. XX, 516;

3) der Tropfen, der Spritzer:
apšļāktām tumšsārtām asins spurgām MWM. VI, 485;

4) iemest vienu spurgu, einen Schnaps (eigentlich wohl: einen Tropfen) trinken
Kaudz., Celm.;

5) vērša spurga, Schimpfwort:
tu, puisīti, vērša spurga, tu meitiņas nepazīsti BW. 6414 var.; spur̂ga ² , ein borstiger, verdriesslicher Mensch Bauske;

6) spurgas, Blütenköpfchen vom Hopfen
Latv. Saule 1927, S. 617. In der Bed. 1 zur Wurzel von spurt? In der Bed. 3 und 4 (vgl. auch spurdze

2) zu spurgi I 2. Zur Bed. 5 vgl. purga 6. In der Bed. 6 zu spurdze 1; vgl. auch li. spurga "Gekräuseltes"
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 175.

Avots: ME III, 1031

špurga,

1) Jaun. mežk. 49, = spurga 4: viņš ieiet kruogā kādu špurgu iedzert JK. V, 111;

2) in Wessen = spurga 1: ādas pātagai špurga galā.

Avots: ME IV, 102

spurgala U., spurgals U.,

1) spùrgala Ronneb., Smilt., Trik., C., spurgala Erlaa, die Faser
Peb. n. U.: valgs pārtrūka, ka spùrgalas ² (Lis.) vien apgriezās Erlaa;

2) die Flossfeder
Peb. n. U. Zur Bed. 1 vgl. spurga 1, zur Bed. 2 spurdze 4.

Avots: ME III, 1031

spùrgalaĩns: "Aps.," (zweimal) ME. III. 1031 zu streichen!

Avots: EH II, 564

spùrgalaĩns C., spurgalaîns Erlaa, spùrgulaîns ² Aps., Bers., spurgulaîns L., U., faserig, fluserig, zottig: spur galains pavediens Erlaa. spurgalaina aukla ebenda. spurgulains kuoks Aps., Bers.

Avots: ME III, 1031

spùrgalât C., fasern (intr.).

Avots: ME III, 1031

spur̃galât Arrasch, prusten.

Avots: ME III, 1031

‡ spurgalis, = spurgalvis 2: apinītis, spurgalītis Tdz. 56077, 2.

Avots: EH II, 564

spurgalvis,

1) ein Binnenseefisch mit 15 Flossen am Kopf
Tals. n. RKr. XVII, 54;

2) Beiname des Hopfens im
VL.: apinīti spurgalvīti (Var.: spurgulīt u. a.) BW. 19523, 3 var. In der Bed. 1 zu spura + galva, in der Bed. 2 zu spurga 6 + galva (vgl. auch purg[g]alvītis).

Avots: ME III, 1031

‡ spurgana, ein Hopfenköpfchen: apieņu spurganas Ceļi VIII, 356.

Avots: EH II, 564

I ur̃ga: ein kleiner Bach AP., Lemb., Selg., Siuxt, Demin. ùrdziņa ² Fehteln, Meselau; tas jau uzdilis kâ u. ("liels, izdilis caurums") Schwanb. Vgl. auch Diederichs Mag. XV 2, 71.

Avots: EH II, 714

I ur̃ga (>tahm. uorga) Arrasch., C., Jürg., Kav., Salisb., Segew., Widdrisch, (mit ùr ² ) Saikava, (mit ur̂ ² ) Bauske, urdziņa Gr.-Buschh., Kussen, Schwanb. (mit ùr ² ), Selg., Siuxt (mit ur̂ ² ), Adl., Sonnaxt, Sunzel (unbek. in Burtn. und Kaugershof), ein Loch in der Erde Dond. n. U., ein Wasserloch Biel. n. U., eine Pfütze Spiess n. U., morastige Pfütze U. (unter uorga), ein Loch, eine Höhle Druw. (žurkas izgrauzušas lielu urgu, kur luožņāt. skurstenim ir liela urga), eine tiefe Gruft auf einem kotbedeckten Weg Freiziņ, ein mit Wasser oder Schlamm gefülltes Loch auf dem Weg (besonders im Radgeleise) Frauenb., eine ausgefahrene oder ausgetretene Stelle auf Wald- oder Wiesenwegen Autz, Stenden (mit ur̃), eine ausgefahrene oder vom Regen ausgespülte Vertiefung, durch die nach einem Regen Wasser fliesst Doblen, Ekau, Mitau, Tuckum (mit ur̃), eine schwer passierbare Stelle Dond. (kādās ur̃gās tu mani esi ievedis!), ein Graben Ruhtern, Ulpisch, ein kleines, fliessendes Wasserchen Mag. IV, 2, 152, Schlucht mit steilen Seitenwänden, in der ein Flüsschen fliesst Sackenhausen n. U., ein kleiner Bach, besonders Morastbach Livl. n. U., ein Bach PS., Salis (mit ur̃), Bers. (mit ùr ² ), ein Giessbach U., ur̂dziņa ² , ein Bächlein vom Regenwasser Ziepelhof, (auf dem Wege) Mitau, Windau: urgu un urdziņu dēļ gan˙drīz ne˙maz nav iespējams izkļūt ārā iz meža Aps. J. Svešos ļaudīs 27. kam cauri meža urga uz upi līkumuoja MWM. VIII, 325. kā urgstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kā es 15. dzīva urdziņa ("?") izskrēja man caur kauliem Kleinb. st. 41. Hierher auch die Gesindenamen Urga Lvv. I, 18, Ur̃ga 88, Ur̃gas II, 21, Ur̂gas ² 143, Urgas I, 45, Ur̃dziņi 96, 104, Pur[v]ur̃ga 103, Me̦llur̃ga 108, Ežurgas 112, Ur̃g(a)skalns 107, Urgaskruogs 57 und der Wiesenname Lapurga Lvv. I, 111. Aus liv. ūrg(a) "kleiner Bach; Niederung mit fliessendem Wasser" resp. estn. urg "Vertiefung, Höhle", s. Thomsen Beröringer 283. Ursprunglich vielleicht: Vertiefung; die Bed. "Bach" könnte im Le. im Anschluss an urdzêt entstanden und ins Livische entlehnt sein.

Kļūdu labojums:
ins Livische entlehnt sein = ins Livische entlehnt sein. Vgl. auch V. Diederichs Mag. XV, 2, 71.

Avots: ME IV, 304

II urga,

1) "kas urdä Bers., "urdītājs, urdzējs" Vīt.;

2) = urdīšana: man jādzīvuo vienā urgā Vīt. Zu urdzît.

Avots: ME IV, 304

urgains "?": vai dzīves gaita būs man urgaina? Lautb. Vidv. 96.

Avots: ME IV, 304

žņur̂ga AP., Kalz., ein physisch Verkommener.

Avots: ME IV, 826

I žurga,

1): "eine unreine Flüssigkeit;
cūkēdiens; salaistīts, nelāgs cilvē̦ku ēdiens (mit ur̃)" Pankelhof, Ruhental;

2): eine schmutzige Pfütze
(mit ur̃) Kaugurciems; eine Jauchgrube Blieden;

3): auch Schwitten (mit ur̃); ‡

4) "ar ūdeni nuolaistījies cilvē̦ks" (mit ur̃) Luttr.; ‡

5) "ķe̦za" (mit ùr ² ) Borchow.

Avots: EH II, 822

I žurga,

1) = žulga 2, eine unklare Flüssigkeit Baldohn, (mit ur̃ ) Gr. - Sessau, Autz, Ellei, Kab., Mesoten, Mežmuiža, Ruba, Wolgunt; "saskaluojums", Spülicht LKVv., (mit ur̃ ) AP., Bauske, Jürg.; eine schlechte, wässerige Suppe (mit ur̃ ) Grünw.; ein Getränk, Gesöff (in verächtl. Sinn) U., Ledmannshof: upes ūdens drīzāk nuosaucams par žurgu, bet ne par dzeŗamu ūdeni Celm. tāda žurga dūšu vien apšķebina Ledmannshof. dzert mūsu asinis, kâ žurgu dzert Lautb. Ind. un Ārija 14;

2) eine Pfütze
Kurl. n. U., Mar.; eine ausgefahrene, mit Wasser gefüllte Gruft auf dem Wege Burtn., (mit ur̃ ) Frauenb., Lemsal; eine schmutzige Pfütze, Jauchgrube Alksnis-Zundulis, (mit ur̃ ) Kalnzeem, Schibbenhof; = urga, ein Regenbach (mit ur̃ ) AP.,., Fockenhof, Jürg., Wolmarshof: tanī vietā ar˙vienu pēc lietus sakrājas žurga Mar. ak tava ceļa! nuo vienas žurgas ārā, uotrā iekšā! Frauenb. zem papuves lauka, kur urdza straujš avuots, plašā ūdens žurgā, kas atradās lejpus avuota Janš. Bandavā II, 418. žurgā iekšā mans vepris A. v. J. 1901, S. 1000;

3) die Jauche
(mit ur̃ ) Kalnzeem, Schibbenhof, Siuxt.

Avots: ME IV, 833

II žur̃ga Schnehpeln, comm., ein heruntergekommenes Wesen, wer sich Quälereien aussetzt: kaķis tāds žurga Schnehpeln.

Avots: ME IV, 833

‡ žur̃gatiņa Orellen, ein kleines Quantum einer Flüssigkeit.

Avots: EH II, 822

àizdārze Festen, Sessw. (ein loc. s. aizdārzā Pēterburgas Avīzes I, 35), der Raum hinter einem Garten.

Avots: EH I, 18

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21

àizglabât, ‡ Subst. àizglabâšana, das Konservieren Pēterburgas Avizes II, 224.

Avots: EH I, 24

àiziêt,

4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;
‡

5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡

6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês, ‡

3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.

Avots: EH I, 27

àizritinât, ‡

2) hin-, wegrollen
(intr.): aizgāja Katrīna, aizritināja BW. 33242, 1. aizritināja (= aizbrauca) kruogam garām Warkl. ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegschlängeln: čūska aizritinājās pa ceļu. acc. s. aizritināšanuos Pēterburgas Avizes I, 274.

Avots: EH I, 46

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52

‡ II bļorga "kaut kas neizdevies" Ugalen n. FBR. VII, 16. Vgl. bļurga 1.

Avots: EH I, 234

blūkšķināt, blūkšinât, fact., lärmen, mit der purga die Fische treibend Lärm hervorbringen Caunītis; gerauschvoll schlagen: (kre̦klus) ap pakšķiem blūkšķināju (Var. apdauzīju, paplītēju) BW. 23045, 3 var.

Avots: ME I, 319

‡ l bukuris Segew., = urga">purga 1; der Puffer.

Avots: EH I, 250

III čurkste, = čurga, ein Regenbach U. In Mar. n. RKr. XV, 111 čur̂kste, das Bächlein.

Avots: ME I, 422

daļ˜ģis, daļģe [entlehnt aus dem Li.],

1) die Sense
Mitau, Grünh.; in Hofzumb. n. U. die kurzstielige, mit einer Hand geschwungene Sense (= vienruocis). In N. - Sessau daļģe, Sensenklinge; die Klinge der langstieligen Sense; n. L., U. auch dalgs (s. dies);

2) eine Fischscheuche
(= purga) Kmph.

Avots: ME I, 436

damaksnējs, damaksnis, damakša A. XX, 53, [damãkša C.], damâkša PS., [damākšņa Wid.], damaukša, ein alter, grosser Wald, Urwald LP. VII, 42, ein mit Gras und Gebüsch bewachsener, sumpfiger Ort: leiši izsargājās tikai aiz savām damākšņām Weber. kas tad nu tādā damakšņa zemē augs Naud. [Erinnert an dumūksnis; anscheinend verwandt mit dambra und damurga.]

Avots: ME I, 436

I dukurs,

1) [dukuris N. - Schwnb.], ein tiefes Netz
[s. Bielenstein Holzb. 670] an einem Bügel mit einem Hamen und einer Gabel, an welcher ein Fischer das Netz hält, während ein anderer oder mehrere andere mit einer Stange (der purga oder dem dukurs) die Fische in das Netz treiben Kand., Dobl., Alt-Rahden; vgl. grūdenis;

2) eine Stange
[s. Bielenstein Holzb. 666], mit welcher man die Fische in das Netz treibt (dukurē od. dukuruos) Lasd.;

3) gar Daugavu dukurs = mazs žuburains kuoks, nuo virsuotnes taisīts, ar kuo makšķeres uzmeklē Etn. IV, 65. [dukurs L., ein Quirl, Maischholz.]

Avots: ME I, 512

[dùleģis ² Hopfenhof "eine Stange (purga). mit der man Fische ins Netz scheucht ".]

Avots: ME I, 527

II dungât, mit einer Stange (purga) das Wasser schlagend trüben und die Fische ins Netz treiben Krem. A. XI, 761.

Kļūdu labojums:
18587, 1 18587 ²

Avots: ME I, 517

dzīda, die Fischerstange, urga">purga, mit der man die Fische ins Netz jagt Etn. I, 6. [Zu dzìt.]

Avots: ME I, 556

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa ² Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598

ķesele,

1): der Hafersack
- auch Salisb., Seyershof;

2): auch Kaugurciems; ‡

6) murga ķ. AP., jem., der viel (und Dummes) schwatzt.

Avots: EH I, 697

klur̃kstêt, klur̂kšķêt [C.], klurkšêt, - u, - ẽju, intr., schreien wie ein Kranich oder auch wie ein Halm, wenn er einen Habicht sieht Etn. IV, 67, Konv. ¹ 385; Konv. ² 679. kad dzērves klurkst, tad būs lietus Ahs. Vgl. klurga 1.

Avots: ME II, 237

knutka (unter knuta): auch Kegeln, Zögenhof. ar knutkām (dicken Knütteln) sita vilkus Seyershof; "knurga" Wainsel n. FBR. XIV, 88.

Avots: EH I, 634

lakstagi, das Schulterstück am Hemde: nuo Krīzburgas kre̦klu vedu zeltītiem lakstagiem BW. 5852 [aus Jummurdehn]. Vgl. lāstaugi.

Avots: ME II, 416

II marga,

1): die Bed. "Flitter"
ist ganz unsicher; vgl. auch BW. 5869 nebst den Varianten;

4): marga Auleja, plur. mar̂gas Warkl., die Spitzen (Frauenhandarbeit);
šķeternica tautu meita diegus vien šķeterēja; ... diegu m. ("?"; Var.: murga) ruociņā BW. 7024, 1; ‡

5) "?" : edz kur m. vācelīte (Var.: me̦ldiem šūta vācelīte) pār jūriņu atlīguoja; līguos pate šuvējiņa pakaļ margas vācelei BW. 16793, 1.

Avots: EH I, 783

moŗga ^2, comm.,

1) eine kurze, stämmige Person
Dond. n. RKr. XVII, 40;

2) ein Schmutzfink bei seiner arbeit,
["šuo tuo darītāja": šī meita tāda morga vien ir, skaidrs darbs nuo viņas neiznāk Dond.; vgl. murga.]

Avots: ME II, 657

‡ II morga "staigna vieta " Popen n. FBR. XVI, 112. Vgl. murga II.

Avots: EH I, 827

mùrgs,

1) das Phantasiegebile
[Warkl.]: ieduomu murgs aizslīdēja Lat.; gew. Pl. mùrgi;

2) = urga">murga I Lub.: [tādam mùrgam (Faselhans) nevar ticēt Jürg.].

Avots: ME II, 669

I mùrgs,

1): auch Auleja, Oknist (mit ùr ² ). izslējās stāvs, kâ raujuoties augšā nuo grūta murga Delle Neg. nieks 135.

Avots: EH I, 833

‡ II murgs "?": nāc uz murga! "komm nur hervor!" (sagt man jem. herausfordernd) Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 222.

Avots: EH I, 833

nãburgs: schon Psalmen ² 24; mit ur̃ AP., Salis, mit ur̂ ² Orellen, Strasden; Demin. nom. plur. nāburdzīši BW. 26113 var.; pie nāburga raugu te̦ku, pie nāburga uguntiņu BW. 31152, 1. tuvējuos nāburguos 6427, 3 var.

Avots: EH II, 7

nùoderêt

1): bija nuode̦rē̦ts (= nuolīgts), ka ... Salis. viņš atdevis māju nāburgam, - tâ bîjis nuode̦re̦ts Salis n. FBR. XV, 76. cits saimnieks nuoder lē̦tāk, cits - dārgāk Seyershof; ‡

4) abdingen
Oknist: kādu latu varēs n., - buodnieks atlaidīs; ‡

5) eine Wette abschliessen:
tâ abi nuoderējuši Pas. XIV, 379. Refl. -tiês: nuoderējies pie ve̦lna par kalpu Pas. XIV, 168.

Avots: EH II, 39

[II ņur̂gt, -gstu, -gu, nass werden, aufweichen (im Wasser), aufquellen, matschig od. breiig werden: aizmirstās lietas visu nakti ņurga lietū Jürg.]

Avots: ME II, 906

palaîst,

3): ar tuo mēs bijām palaisti un aizgājām Pumpurs Raksti II, 184;

4): tas ar raudas palaidīs Tdz. 55426. makšķere ar palaižamu auklu Gramsden;

6): patieš[i] ... grib[u] dzīvuot, nepalaist augumiņa BW. 5458. p. (sich verlaufen lassen)
guovis mežā Frauenb. aka ir palaista; tagad ūde̦nu ne̦s nuo bedres Siuxt; "VL." (ME. III, 55) zu ersetzen durch "Tdz. 39562";

7): tikai ziemas vidu palaida pilsē̦tā Jauns. Sliņķu virsnieks 22;

8) gestatten
Lng. (unter laist);

9): auch Diet., Frauenb., Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt: p. viesus; ‡

10) beurlauben
BielU.; ‡

11) ausbreiten:
p. (= izārdīt) sìenu Kaltenbr. karpānu bedrei uz dibe̦na palaiž jē̦kulu AP. uz ... klēti, kur bija palaistas darbeniekiem cisas Ciema spīg.; ‡

12) hinfahren (?):
viņš ar gribuot p. līdz Pēterburgai Austriņš Raksti V, 17; ‡

13) "atstāt" PlKur. Refl. -tiês,

1): p. kâ baluodis Pas. IX, 35. pats ... palaidēs ceļī Pas. IV, 80 (aus Malta);

5): viņš palaidās uz māti Frauenb.; ‡

6) nachgeben, sich ergeben
Frauenb., Strasden; tē̦vs negribēja mātei p. (hinter der Mutter zurückbleiben, fig.) Veldre Dēli un meitas 71. ‡ Subst. palaîdums, Losgelassenes, Geschaffenes: savāds dieva p. (von einem Menschen) Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH II, 148

pamurums, kotbringende Zeit: pavasari pa pašu pamurumu pa lauku ceļiem ne˙maz nevar pabraukt Gr.-Sess., [Bauske. Zu li. mùrti "durchweicht werden", le. murga II, murît II].

Avots: ME III, 74

pêcniẽks, f. -niece, der Nachfolger, die -in: Stendera un viņa pēcnieku laikme̦ts Plüd. Llv. II, 128. Baltijas Vēstnesis - Pēterburgas Avīžu pēcnieks Kronw. 35. izvē̦l viņš nuo manām jaunavām man pēcnieci MWM. v. 3. 1899, S. 87.

Avots: ME III, 205

pe̦de̦ls, Adj., = pēdējs, der letztgeborene der letzte Nötk.: tas ir nāburga pe̦de̦lais dē̦ls Adsel, A.-Peb.; pe̦de̦lais (beidzamais) palaidnis Golg.

Avots: ME III, 192

pìerimt, pìerimtiês, sich beruhigen, still werden, nachlassen: truoksnis bij pierimies Upītis Sieviete 83. gaismiņai austuot vējš pierimies A. Up. J. 1. 40. nerimstuošā urga, kas nuo rīta nesās vē̦traini par visu tirgus lauku, ap pusdienas laiku ir kâ pierimusi Druva II, 54. galvas sāpes bij drusku pierimušas A. v. J. 1902, S. 196.

Avots: ME III, 285

pļũšu kuoks, Hollunder Karls.; vgl. plūšu kuoks: pļūšu zâles L., eine Purganz.

Avots: ME III, 374

porga,

1) Krücke zum Fischetreiben Treiden;

2) der Kopf eines Nagels:
viņš trāpīja pa pašu porgu Ubbenorm;

3) "sieva, kas porgā, šuo tuo nelabi dara" Dond.: mana sieva tik tāda porga vien ir. Zur Bed. 1 vgl. purga 1.

Avots: ME III, 376

prìekšel˜le* Dr., die Vorhölle, das Purgatoriuin.

Avots: ME III, 395

purgât, -ãju,

1) auch pur̃guôt Kand., die Fische mit der purga treiben Wandsen (mit ũ), Bauske (mit ur̂ ² ), U., Misshof;

2) pur̃guot > tahm. puorgât U., tr., (die Fische) aus dem Netz nehmen:
tiklu Pas. III, 392, Nogallen;

3) "aufrütteln, durchschelten"
N.-Peb. Refl. purgâtiês "ņemties 2 ap kuo": kuo tu ie purgājies apkārt? Ar. Wenigstens in der Bed. 2 wohl aus estn. purgema "ausleeren".

Avots: ME III, 417

purg[g]alvĩtis, jem., der eine purga 4 od. 5 als Kopf hat,

1) Beiname des Hopfens:
apentiņ, purgalvīti! BW. 19523, 3 var.;

2) nevarēja purgālīti (für schriftle. purggalvīti; gemeint ist der penis)
biksītēs savaldīt BW. 34623 (aus Rawen). Vgl. purga 4 und 5.

Avots: ME III, 417

*purka > tahm. puorka Edw. n. U., eine Krücke mit langem Stiele zum Heraustreiben von Fischen und Krebsen aus Uferhöhlungen. Cileichen Ursprungs mit purga.

Avots: ME III, 417

raûdzêt, -ẽju, säuren, in Gärung bringen: kāpuostus raudzēt, Kohl einmachen, säuern. ādas raudzēt, Felle beizen, gären lassen: jauņuvīte tev uzsedza neraudzē̦tu teļu ādu BW. 25296. vilks izvilcis aitas ādu nuo raudzējamā trauka (aus dem Lohekübel) LP. V, 190. raudzē̦ti (reibinuoši) dzērieni Antröp. II, 84. vilkatas grib labprāt nuo pļāvējiem dabūt raudzē̦tu maizi (gesäuertes Brot) LP. VII, 913. tabaku raudzēt, Tabak präparieren Erlaa, Oppek. n. U. Refl. -tiês, gären: trīs gadiņi nāburgam vīna blašķe raudzējās BW. 22830, 2. Zu rûgt, raûgs.

Avots: ME III, 485

saiet,

1): sich treffen, verkehren:
ar Sprici mēs nesaietam Seyershof. vīram nepatika, ka sieva saiet ar citu puisi Pas. XII, 190 (aus Domopol); "saieties, draudzīgi izturēties" Kaltenbr.: jis saiet ar visiem. ar Adumu jis smagi saiet. jis ar kungiem nesagāja pa˙visam;

5): skuoluotājs ..., kuŗš sagājis trijuos sēmināruos Austriņš Raksti V, 179. viņš pieci gadi sagājis (= nuostrādājis) uz laivas Linden in Kurl.;

6): ne˙maz gala s. Brigadere Skarbos vējos 90. kuŗu pūli saiedami Tdz. 40273;

9): smagā, murgainā miegā pavadījis nakti, uotrā rītā viņš jutās pa˙visam sagājies Daugava 1937, S. 108; sagājis, verkümmert Brasche Anl. 402;
‡

10) treffen:
es gribē̦tu Auzenieku s. Gramsden n. FBR. IX, 110; ‡

11) intensiv ertönen
Auleja: blūkšas vien sagāja. sagāja rimas. Refl. -tiês,

5): auch Frauenb., Saikava; ‡

6) sich versammeln (?):
atbrauc nuo baznīcas, sasaiet ap galdu Pas. V, 183; ‡

7) gerinnen:
kad ieskābs piens, tad saietas ziediņuos, kad silda AP. ‡ Subst. sagājējies, Leute, die (im Krug) zusammengekommen sind BielU.

Avots: EH XVI, 413

sêdiņš C., Ramkau, ein einquartierter Soldat Lubn.: Reņģu pagastā . . . bijuši Pēterburgas . . , gvardi kuorteļuos, vai arī, kâ mūsu pusē saka, "sēdiņuos". ...līdz pat mūsu laikam uzglabājusies paruna par sliņķi: sēdi vien nu un gaidi kâ sēdiņu zaldāts! Upīte Medn. laiki. ieliek pie viņiem savus kaŗakalpus par sēdiņiem Niedra Kad mēnesis dilst 194, namu īpašniekiem nācās uzturēt daudz sēdiņus A. v. J. 1904, № 2, S. 103.

Avots: ME III, 824

šķīstîtava* Antropol. III, 41, das Purgatorium.

Avots: ME IV, 49

šļir̂ciêns ² Behnen, Bershof, Salis, Siuxt, (mit ìr ² ) Bers., Lis., herausgeschnelltes Flüssiges Lind. n. U., eine aus einer Spritze mit einem Ruck herausgeschnellte Flüssigkeit, Purganzmasse Mag. XIII, 3, 61, ein Wasserstrahl aus dem Munde U.

Avots: ME IV, 72

‡ šnor̃gas Lems., Nasenschleim. Vgl. šnurgalas.

Avots: EH II, 650

spêriẽns, ein starker Schlag oder Stoss; der Schlag eines Pferdes; ein Donnerschlag: Pēterburgas avīzēm nācās pārciest gŗūtus spērienus Vēr. I, 1444. viņa raksts duod spērienu duomām . . . A. XXI, 593. ķēves spēriens nesāp Br. sak. v, 517. pē̦rkuoņa spēriens LP. VII, 488.

Avots: ME III, 993

spukstiņu iemest Ar., = spurgu (s. spurga

4) iemest.

Avots: ME III, 1028

spurdze,

1) das Hopfenköpfchen
Hug., Oppek. n. U., (mit -ur̃ ) Nigr., Wandsen, Katzd.; das Blütenkätzchen, Weidenkätzchen Dr.: ziedu spurdzītes Konv. ² 1069. lai apiņiem augtu lielas spurdzes LP. V, 23;

2) Demin. spurdzīte N.-Bartau n. U., eine glänzende Blase
Biel. n. U.; zīlītēm, spurdzītēm ("?") mans zīļu vaiņadziņš BW. 24249, 7;

3) die Locke:
sīku spurdžu (Var.: spruogu) man matiņi BW. 5479, 2 var.;

4) Flossfeder
Oppek. n. U.;

5) Kätzchen:
putekļu spurdzes Konv. 1532;

6) "?": vārti ze̦lta spurdzītēm Mag. XX, 3, 180;

7) spur̃dze le̦dū, die Gesammtheit der durch einen Schlag verursachten feinen Risse im Eise
Dunika;

8) eine Kokarde an der Mütze
Dunika, Nigr.;

9) "?" : aizspurdza kâ spur̂dze ² Bauske. Zur Bed. vgl. spruoga. Wenigstens in den Bedd. 1, 3 4 nebst spurga(s) 6, spurgala 2 zu li. spurga Tiž. I, 226 "Hopfenköpfchen",
spurgas "Pllanzenauge", spurgana "Trageknospe", ai. sphūrjati "bricht hervor", av. sparǝγa- "Spross", gr. σπαργᾶν "strotzen", an. sparkr "lebhaft" u. a., s. Bezzenberger BB. XVII, 214, Trautmann Wrtb. 277, Walde Vrgl. Wrtb. II, 673 f. - In der Bed. 2 vielleicht zu spurga 3.

Avots: ME III, 1030

I spur̂gt ² Lin., spurgt U., Praes. spurgstu od. spurdzu, Praet. spurgu od. spurdzu,

1) prs. spur̂gstu ² Selg., Bauske, Arrasch, (mit ùr ² ) Lis., Gr.Buschhof oder spur̂dzu ² Dunika, (mit ur̂) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr ² ) Warkl., prt. spur̂dzu ² Selg., Bauske, Arrasch, Dunika, (mit ur̃) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr ² ) Lis., Gr.-Buschhof, Warkl., auch spurdzêt, -u, -ẽju, schwirren
U.; sich in der Luft drehend (u. dabei einen gewissen Laut von sich gebend) leuchten, glänzen (spur̃dzēt) Dunika: zīlīte spurdz, das Meischen läuft und schwirrt mit den Flügeln U. zīlīte spurdzēja pa zariem MWM. VI, 120. pār tevi zvirbulis spurdz IX, 855. spurdz cīrulis Apsk. v. J. 1903, S. 220. baluodīši spurdz ap viņa... galvu U. b. 85, 11. aiz ple̦ciem spārni spurdza ebenda. kalpuonītes... spurdza atpakal kruogā Seibolt. spurdzeklis spurgdams riņkī griežas Lasd. gane vērpj, ka spurdz vien JK. V,143; Pas. IV, 419 (aus Gramsden);

2) das Wasser aus dem Munde spritzen
U.; spritzen (intr.), prusten: ģīmi mazgādams viņš spur̂dza ² tik dikti, ka bē̦rni... atmuodās Janš. Dzimtene ² I, 80; pār uoļiem spuožas lāsas spurdz MWM. IX, 101. Refl. -tiês in pretī spurgties, widerstreben, widersprechen: par ezi... saucam katru, kas tūdaļ jau mīļuo pretī spurgties uotram Etn. III, 181. In der Bed. 2 wohl zu li. sparginù "duodu spraginė´ti" (bei Būga KSn. I, 106), mnd. sparken "Funken sprühen" u. a., vgl. Persson Beitr. 868 f. und Bezzenberger BB. XVII, 214. Hierher am Ende auch spurgties, wenn etwa von der Bed. "zappeln" auszugehen ist, vgl. auch spurga 3, spurdzinât(iês). Zu spurgt 1 vgl. spurdeklis, sowie die Bemerkung Waldes Vrgl. Wrtb. II, 673 (wo spurgt fürs falsche spargt einzusetzen ist).

Avots: ME III, 1031, 1032

spurgulaîns, s. spurgalaîns.

Avots: ME III, 1032

spurgulis,

1) = urgala">spurgala U.;

2) Beiname des Hopfens im
VL.: apenīt spurgulīt (Var.: spurgalvīti u. a.)! BW. 19523, 3 var.;

3) spur̃gulis Ruj., ein munteres
Wesen; spurguls Ruj. n. U., ein kleines, munteres Kind.;

4) "?": kâ spurguļi (Var.: sprunguļi, strunguļi u. a.) arājiņi BW. 9763 var.;

5) spur̃gulis, ein Zorniger
Ruj.; ein Nichtiger, ein Verwahrloster Nigr.;

6) spur̃gulis, eine Schnarre
Wandsen;

7) pakulu spur̃gulis, eine Hedeflocke
Bauske. In der Bed. 3 zu spurgt I.

Avots: ME III, 1032

spurt (li. spùrti "отдираться, лупиться" bei Būga PФB. LXV, 322), spurstu, spūru, ausfasern L., U., (mit ur̂ ² ) Bauske: svārkiem jau spura mala Memelshof. Hierher gehsren wohl spurs, spura, spuris, spurêt, spurinât, spurîtiês, und von einer erweiterten Wurzelform - spurga 1, spurgala 1, spurgulis 1, li. spurgùoti "отдираться" (bei Būga l, c.); zu vergleichen (nach Persson KZ. XXXIII, 293 f., Prellwitz Wrtb. ² 424 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 509) mit an. sporđr "Schwanz", gr. σπαρτός "Pfriemengras" u. a.? Oder vielmehr zu an. spiǫrr "abgerissener Streifen Tuch", gr. σπάραγμα "abgerissenes Stück" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668)? Vgl. auch le. izpurt.

Avots: ME III, 1033

stilbakāja, Schimpfwort: ai, nāburga stilbakāja, kuo ar mani tinājies? BW. 9322.

Avots: ME IV, 1068

terbt, -bju, -bu, bis zum Überdruss (für andere) und wiederholt sprechen; hartnäckig mahnen, vorwerfen, fordern Sessw.: vecene . . . pastāvīgi terbj un lamājas Saul. n. Plūd. LR. III, 329. Vielleicht nebst aksl. trěbiti "purgare" (urspr. etwa: reibend reinigen) und r. тереби́ть "zupfen, plagen, belästigen" zur Wurzel ter- "reiben" in lat. terere "reiben" u. a. (vgl. le. tirdît); oder zur Wurzel von le. terêt?

Avots: ME IV, 165

‡ tē̦vuotne Preekuln n. BielU., Pēterburgas Avīžu piemiņa, S. 62, die Heimat: mājās, savā tē̦vuotnē pie savējiem Pēt. Av. IV, 30.

Avots: EH II, 679

I ticinât, fakt. zu tikt,

1) gew. in der Zstz. mit àiz-, zufrieden stellen, befriedigen
(imperfektiv): ticini cik gribi, caurgaļa neaizticināsi Fest.;

2) besser werden
(attikties

4) machen:
ticini kā gribē̦dams! ir tad tu viņa neatticināsi Vīt. Refl. -tiês,

1) = tiektiês, (nach etwas) streben Wid.;

2) sich einschränken, sparsam sein
Dond.: saimniece ticinās ar pavalgu Ahs. n. RKr. XVII, 58. skuopulis ar tiem taukiem ticinājies, knapinājies ve̦se̦lu gadu Stenden, ticinies, kâ gribi! pārtikas šai ziemai neiznāks Dond.

Avots: ME IV, 180

tinâtiês, -ãjuôs Bers., Schwanb., Warkl., = tiņâties, tîties: ai nāburga stilbakāja, kuo ar mani tinājies! BW. 9322.

Avots: ME IV, 192

urdze: Demin. ùrdzīte ² Gr.-Buchh. (neben urga) n. FBR. XII, 75.

Avots: EH II, 714

urdze, = urga">urga, ein Bach: zem bur buļuojuošās urdzes Vēr. I, 820. kaza nuogāzusēs urdzē ebenda. daža urdze vairs tev nepieslienas Jaunības dzeja 58. pa grāvjiem te̦k dzidras ur̂dzītes ² Janš. Mežv. ļ. II, 174 (ähnlich 323); ur̂dze ² Mesoten "der Nebenarm eines Bachs".

Avots: ME IV, 303

ur̃gâtiês, auf schlechten Wegen fahren Stenden. Zu urga I.

Avots: ME IV, 304

urgučas (?) Alksn. Zund.,

1) "Streitigkeiten, Gezänk
(ķildas)": sievām atkal urgačas. kas ta nu pa gavēni urgučus cels;

2) "Ungläcksfälle":
urgučās iekūlies.

Avots: ME IV, 305

I žar̃ga "= urga">urga" Smilt.; ein schmutziger, trüber Bach Trik.; "schmutziges Wasser" Mesoten.

Avots: ME IV, 789

žļurdzît, -gu, -dzĩju, = šļurcît, (etwas Nasses Grawendahl, Kreuzb., Serben, Vīt.) drücken, knutschen (mit ur̂ ) C., Mar., (mit ùr ² ) Warkl.; (Wäsche) waschend (hörbar) drücken, kehren Memelshof, (mit ur̂ ) Adl., Lubn., Meiran; (Wäsche) oberflächlich waschen Meselau, Peb., Schwanb., Tirsen ("mit ùr ^2" ), Serben: lupatu žļurga traukus mazgājuot Drosth. žļurdzīt veļu pa vannu Lubn. žļurdzīt nuokauta luopa zarnas Kreuzb. - Refl. -tiês N. - Peb., ungeschickt etwas tun (z. B. ein Schwein schlachten).

Avots: ME IV, 819

žor̃ga Kegeln, Wandsen, etwas Zusammengegossenes, Zusammengespültes. Vgl. žurga I 1.

Avots: ME IV, 827

žukarêt, -ẽju,

1) = šukarêt, nachsuchen, schnüffeln U.;

2) mit einer
purga Fische ins Netz scheuchen Sessw.;

3) mit einem Quirl kochenden Brei umrühren
Gotthardsberg.

Avots: ME IV, 829

I žura (?) Mežmuiža " = urga">žurga".

Avots: ME IV, 832