Paplašinātā meklēšana

‡ àizčurkstêt,

1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;

2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizgurkstêtiês, aufknistern: sniegs aizaaurkstējās.

Avots: EH I, 26

‡ atgur̂kstêtiês ² Siuxt, wider(sc)hallen (beim Wiederkäuen): rīkle guovij atgurkstas, kad tā atgre̦muo kumuosu.

Avots: EH I, 143

atņur̂kstêt, atņur̂kšêt, atņurkšķêt, brummend, undeutlich antworten.

Avots: ME I, 180

blur̂kstêt, blur̂kšêt, blurkšķēt, -u, -ēju, intr., plappern, lärmen, wiederhallen: kuo tas pa kruogu blurkšķēja MWM. VII, 43. tas skaita pa igauniski, ka visa istaba blurkš MWM. II, 417.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen

Avots: ME I, 318

bur̃kstêt (unter bur̃kšķêt),

1): burkstuoši ratiņi Kaudz. M.

Avots: EH I, 254

čur̃kstêt,

1) lietus tā līst, ka čur̃kst vien Ahs., (mit ùr ² ) Linden;

3): auch AP., (mit ùr ² ) Warkl.;

5): auch Ahs.

Avots: EH I, 297

čur̃kstêt, -u, -ēju,

1) mit geringem Geräusch fliessen, plätschernd rieseln
[čur̂kstêt ² Bielenstein LSpr. I, 72]: strautiņš te̦k čurkstē̦dams. upe urdz un čurkst;

2) kullern:
vē̦de̦rs čurkst;

3) schmoren, bratend zischen:
kad ce̦p gaļu, tad tā čurkst. cepa gaļu, ka čurkstēja vien;

4) ein Geräusch von sich geben, nicht bloss beim Fluss, sondern auch bei einer Bewegung einer Flüssigkeit:
pīpe sāka čurkstēt. viņš iestiga čurkstuošās dūņās;

5) zwitschern:
putniņi, bezdelīgas čurkst; schreien (vom Hahne): kad gailis čurkst, tad viņš re̦dzuot spuokus. [Vgl. li. čiùrkščioti "пѣть"

Avots: ME I, 422, 423

čurkstē̦tājs, f. -ja, der, die Rieselnde, Zwitschernde: bezdelīga čurkstē̦tāja,tā gaļiņas cepējiņa.

Avots: ME I, 423

‡ džur̂kstêt Lettg., lautnachahmendes Verbum, bezeichnend das Klatschen durchnässter Stiefel.

Avots: EH I, 366

gur̃kstêt

1): sniegs gur̂kst ² Ahs., AP., Dunika, (mit ur̂ ) Linden in Kurl.; zābaki, stērķele gur̂kst Linden in Kurl., Ramkau. baudīja ziepju... glaušanuos, ādās gurkstēšanu Veselis Dienas krusts 96. linu sauja gur̂kst ² Gramsden. ‡ Refl. gur̂kstêtiês ² Siuxt, ein Schallverbum, das den beim Schlucken eines Bissens in der Kehle produzierten Laut (Schall) bezeichnet.

Avots: EH I, 420

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt ² Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst ² vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684

‡ ìečur̂kstêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu čur̂kstêt anfangen: iečurkstējās ligzdā kāds bezdelīgu pāris Janš. Dzimtene I2, 267.

Avots: EH I, 507

ìegurkstêtiês,

[1) aufplätschern]:
kāds vilnītis diktāk iegurkstējās Blaum. MWM. III, 673;

[2) ein wenig knirschen od. knistern (vom Schnee):
braucuot zem kamanām šad un tad iegurkstējās siengs Jürg.].

Avots: ME II, 20

‡ ìeklur̂kstêtiês Saikava, einige glukkende Töne von sich geben: vista, tītars ieklurkstējās.

Avots: EH I, 520

ìeņurkstêtiês, [Mar.], ìeņurkš(ķ)êtiês, einen murrenden, knurrenden, brummenden Laut von sich geben: kaķis ieņurkšķas Vēr. II, 523.

Avots: ME II, 49

[ìepurkstêtiês Wenden], ìepurkš(ķ)êtiês, einen knarrenden, knatternden, schnaubenden Laut von sich geben: kaut kur viens iepurkšas Vēr. II, 519.

Avots: ME II, 54

ìespurkstêtiês, ìespurkš(ķ)êtiês, ìespurkšķinâtiês, ein Geräusch von sich geben, wie beim Fliegen, Flattern, anfangen zu schwirren, zu flattern: iespurkšķējās spārni putniņiem laižuoties MWM. X, 450. tur iespurkšķinājās meža pīles.

Avots: ME II, 71, 72

‡ izčurkstêt,

1) zischend herausfliessen:
skaties, kas tauku izčuŗkstēja! AP.;

2) bratend
(intr.) Fett ausfliessen lassen und hart werden (vom Fleisch) Odsen.

Avots: EH I, 440

izkur̃kstêt, izkur̂kš(ķ)êt, einen quarrenden Laut von sich geben: kungs izkurkšķēja ē̦rmuotā balsī Stari I, 204, C., Kand.

Avots: ME I, 757

‡ izļur̂kstêt Kalz., Lubn., ausplaudern, -schwatzen. Refl. -tiês, bis zum Überdruss schwatzen Dond., Kalz.

Avots: EH I, 465

klur̃kstêt: auch (mit ur̃ ) Ahs. vista, tītars klur̂kst Saikava.

Avots: EH I, 624

klur̃kstêt, klur̂kšķêt [C.], klurkšêt, - u, - ẽju, intr., schreien wie ein Kranich oder auch wie ein Halm, wenn er einen Habicht sieht Etn. IV, 67, Konv. ¹ 385; Konv. ² 679. kad dzērves klurkst, tad būs lietus Ahs. Vgl. klurga 1.

Avots: ME II, 237

kur̃kstêt: auch Stolben, (mit ur̂ ) Heidenfeld,

1): mit ur̂ ² AP.;

2): ar kurkstuošu vē̦de̦ru Manz. Post. II, 124.

Avots: EH I, 678

kur̃kstêt C., Kand., kurkšêt, [kurkšķêt Wid.], -u, ẽju, intr.,

1) quarren, quaken:
vardes kurkšķ un vaid Adam. kurkstēja zemes vēzis A. XX, 83. kaklā viņam prasti un riebīgi kurkšķēja AU. ;

2) kollern, kullern:
vē̦de̦rs man kurkst Etn. I, 34 ;

3) knistern:
sniegs kurkst zem sliecēm Etn. I, 34. brauca, ka kurkšķēja vien. Degl.

Avots: ME II, 322

ķur̃kstêt: auch von andern Lauten: = čurkstêt (mit ùr ² ) Mar. n. RKr. XVII 131; zemes vēzis ķurkst Sassm.; vista ķur̂kst ² Iw.

Avots: EH I, 708

ķur̃kstêt, -u, -ẽju, intr., kollern, brummen: vē̦de̦rs ķurkst Ahs. [Vgl. li. kiur̃kti "бурчать."]

Avots: ME II, 392

ļur̂kstêt,

1): bē̦rnam sāp vē̦de̦rs, ļur̂kst ² : ļur, ļur, ļur Ahs.;

2): auch Ahs.

Avots: EH I, 775

ļur̂kstêt, ļur̂kšķêt [C.], ļurkšêt [Fest., ļur̃kšêt Salis], -u, -ẽju,

1) ein schallnachahmendes Verbum, welches das beim Quetschen, Fliessen, Brodeln einer Flüssigkeit entstehende Geräusch bezeichnet:
izmirkušas pastalas ļurkš Smilt. pīpes sula ļurkst smēķējuot Kand.;

2) [ļurkstêt Dond.), Unsinn schwatzen, plappern:
kuo tu te ļurkšķi? viņš ļurkšķ un vārās kâ biezputras katls Naud.;

3) ohne jeglichen Grund bellen
Gold.;

[4) ļurkšêt, ļurkstêt weinen Wessen].

Avots: ME II, 544, 545

mur̂kstêt, mur̃kstê Ahs., mur̂kšķêt ² [Libau, Hasenpot, Nötk., mùrkšķêt ² Kl., mur̃kšķêt Salis, mur̂kšêt ² Dunika, Līn.], -u, -ẽju, tr., intr., murmeln, in den Bart brummen, [plappern U.], faseln, [murkšêt Wessen] undeutlich sprechen: [kaut kuo nesapruotamu, bet priecīgu zem de̦guna murkšķē̦dams Ezeriņš Leijerlaste I, 252.] kuo nu murkšķi tādas muļķības? Grünh. viņš neiet pruojām, bet murkšk niekus Vēr. I, 1158. kâ āzīši murkšē̦dami BW. 32806, 3. kuo tu murkši, ka ne+˙kā nevar saprast? Mar. Subst. murkstẽjums, murkstêšana, murkš(ķ)ẽjums, das Gemurmel; murkš(ķ)ê̦tãjs, wer murmelt, faselt. [Zu ai. murklénti "undeutlich sprechen".]

Avots: ME II, 670

‡ nùobļurkstêt "=nuôbļor̂kstêt ² " Vank.

Avots: EH II, 33

nùočur̃kstêt, intr., eine kurze Weile laut rieseln, plätschern, knistern, knattern: Krišs izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja un nuočurkstēja vien Dok. A. rijkuris sakausējis alvu labu šķidru un tad gāzis ve̦lnam acīs, ka nuo- čurkstējis vien LP. VI, 147. nuočurkst spičķa MWM. VIII, 541.

Avots: ME II, 771

nùogurkstêt, eine kurze Zeit klunkern (beim Ausgiessen einer Flasche) Sauken.]

Avots: ME II, 789

nuôr,tur̂kstêt ² : eine gewisse Zeit hindurch ņurkstēt Vank.: bē̦rns visu nakti nuoņurkstēja.

Avots: EH II, 73

nuôņur̃kstêt ² , nùoņur̂kt, intr., schlaflos, sich langweilend die Zeit verbringen: visu nakti dzīŗās nuoņurkstẽju Ahs. tas man tāds nuošņurcis, nuoņurcis, verdriesslich.

Avots: ME II, 826

nùošļur̃kstêt [MSil., nùošļur̂kstêt Lis., Seppkull, Jürg., ein Schallverbum (ähnlich dem nùošļirkstêt, aber einen dumpferen Laut bezeichnend): viņš izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja [Golg.] un nuočurkstēja Dok. A. [kāja iegrima slapjā sniegā, ka nuošļurkstēja vien Lis., Seppkull, Ermes, Jürg. piens izlija, ka nuošļur̃kstēja vien Neu-Bergfried, kâ uzvilka kājā zābaku, kurā bija ūdens, tâ tūlin nuosļurkstēja PS., Grünwald. samirkušām apavām viņš aizgāja, ka nuošļurkstēja vien Selsau, Golg., Tirsen, Schujen, N.-Peb., Meselau, Laud., Druw., Sessw., Erlaa, Drobbusch, Stomersee. kad uzlēcu uz dēļiem, kam ūdens bij apakšā, nuošļur̂kstēja ² vien Salis; nach Vīt. so auch das Reflexiv; "undeutlich (durch die Zähne) sprechen" Malta, Mahlup.]

Avots: ME II, 869

nùospurkstêt, nùospurkšķêt, nùospurkšêt, auch nùošpurkstêt, hinschwirren: kaut kur putniņš mežā nuospurkšķ Stari I, 77. mazais nieciņš nuospurkšķēja ūdenī LP. V, 235. es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps. tad nuospurkstēs tur pe̦lē̦kie spārniņi Niedra.

Avots: ME II, 857

nùošpurkstêt, s. nùospurkstêt.

Avots: ME II, 870

‡ nùošvurkstêt dahinrauschen: pūķi izskrājuši pa lũku, ka nošvurkstējis vien Pas. XIII, 418.

Avots: EH II, 99

[nùožļur̂kstêt Lis., = nùošļurkslêt: aizgāja ar slapjiem zābakiem, ka nuožļurkstēja vien Kalz.]

Avots: ME II, 894

ņur̂kstêt: "ņurkšķêt. ņur̂kšêt" ME. II, 906 zu verbessern in "ņurkšķêt, ņur̂kšêt".

1): "klusu šņākt vai rūkt" (mit ur̃) Seyershof: mazie sivē̦ni iet pa kūti, ka ņurkst vien. kad vienam pie uotra (nesaticībā kuopā dzīvuojuot) jāņurkst (jārūc, jāpārmašā), tad nav labi.

Avots: EH II, 116

ņur̂kstêt, ņur̂kstêt ² Sassm., ņur̃kstêt Katzd., [Karls., Salis], ņurkšķêt. ņur̂kšêt [Serbigal, ņur̂šķêt Prl.], -u, -ẽju, intr.,

1) schnurren, brummen, murren, knurren
[Sauken (ņurkstêt)], weinerlich, undeutlich sprechen, schwatzen: kaķis žuorējās un ņurkstēja Latv. "pagaidi vēl!"vecis ņurkšķēja Dok. A. ģimeņu luocekļi, dūmus iee̦lpuojuši, sāka ņurkšķēt, šķaudēt un raudāt Purap. vīnūzis bij pilns, ka ņurkšķēja vien Degl. citreiz tā neizlikās kâ valuodā, bet tik savāda, neizpruotama ņurkstēšana Vēr. I, 1457;

[2) ņurkstêt Nötk., = ņurdzêt 2;

3) ņurkstêt Dond., wimmeln:
šinī vietā tik daudz zivju, ka ņurkst vien. - In der Bed. 1 nach Persson IF. XXXV, 209 f. zu li. niurksóti "düster dasitzen", niederl. nurken "brummen" u. a.].

Avots: ME II, 906, 907

pakur̂kstêt, pakur̂kš(ķ)êt, [pakurkt(iês)], intr., etwas quarren, knistern, quaken: nu nedrīkstat ne pakurkstēt, kâ klājas Adam. [vardes vakar pirmuo reizi pakurca Nigr. vardes pakurcās un apklusa Lis.]

Avots: ME III, 51

‡ pãrspurkstêt M. 378, hinüberschwirren.

Avots: EH XIII, 212

‡ pa-urkstêt, ein wenig knurren, brummen: ja vecene ... tik drusku uz mums paurkstēs Pēt. Av. IV, 86.

Avots: EH XIII, 185

pļur̂kstêt C., Stenden, Ahs., pļur̂kstêt ² Dond., pļurkšêt U., pļur̂kšêt C., Mar. n. RKr. XV, 132, pļur̂kšêt Salis, pļur̂kšķêt Kl., plurkšêt Karls., plur̂kšêt C., N.-Peb., Schwanb., Jürg. (in Jürg. daneben plur̃kšêt vom Geräusch einer Windmühle), plurkšķêt Naud., pļuršķêt Korwenhof, pļur̂šķêt Golg., -u, -ẽju, plaudern, schwatzen, leeres Zeug reden, faseln; pļurkstêt, vom Lär"m, den Enten im Wasser machen U.; pļurkšêt, rauschen, sprudeln (vom Wasser) U. Vgl. li. pliurkščiù "verursache in Flüssigkeiten den Schall pliur̃kšt".

Avots: ME III, 374

purkstêt, -u, -ēju "prausten": zirgs purkst Für. I.

Avots: ME III, 417

sačurkstêt,

3): gaļa sačur̃kstēja ("nuo karstuma savilkās čumurā") A. Brigadere (mündlich).

Avots: EH XVI, 401

sačurkstêt, intr.,

1) = saburbêt: me̦lnie, sačurkstējušie gabali ir izde̦gušas akmeņuogles Plūd.;

2) gebraten mit Geräusch ausfliessen:
gaļa sačurkstēja taukuos N.-Peb., Nötk., Schujen, Salis, Sa1isb., Ruj., Ermes, Bauske, Doblen, Grünh., Schwanb., Sessw., Lös., Golg., Stomersee, Bolwen, Tirsen, Festen, Roop, Bers., Hochrosen, (mit ur̂) Mar.;

3) zu viel gebraten hart und trocken werden
(mit ur̃) Schibbenhof, (mit ur̂ ²⁾ Mitau.

Avots: ME II, 606

šļurkstêt, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum (= žļurkstêt, ļurkstêt 1), bezeichnend den Schall, der beim Herausschnellen oder Rieseln einer Flüssigkeit, beim Waten durch Dickflüssiges, beim Gehen mit nassen Stiefeln oder in nasser Kleidung entsteht Ahs., Jürg., N. - Wohlfahrt, PS., Selg., Grünwald (mit ur̃), Adl., Stockm. (mit ùr ² ), Mar., Nötk., Kl., Kalz., Saikava (mit ur̂), Stenden (mit ur̂ ² ), Spr., Bers., Adsel, Alswig, Fest., Golg., Kroppenh. bei Kokn., Nerft, Sessw., Ramkau, Ruj., Meselau, N. - Peb., Lennew., Lasd., Laud., Erlaa, Drosth., Wessen, Smilten, Schujen, Sermus, Salisb., Druw., Selsau, Adl., Odsen, Oppek., Warkl.; schlürfen Mar.: ūdens cauruos zābakuos šļurkst Mar. u. a. gāju ar cauriem zābakiem, ka šļurkstēja vien Fest. zābakuos piegāja ūdens, un tie staigājuot sāka šļurkstēt Saikava. dūņas šļurkstēja pie katra suoļa A. v. J. 1898, S. 162. brauc, ka šļurkst vien (über mit Wasser bedecktes Eis) N. - Wohlfahrt. ūdens sagāja zemē šļurkstē̦dams Kroppenhof (bei Kokn.). pavasaŗa ūdeņi te̦k šļurkstē̦dami Jürg. ja tīkls bieži austs, tad ūdens brāzdamies pa actiņām šļurkst Golg. juo spēcīgāki savilka, juo pīpīte vairāk sāka šļurkstēt A. v. J. 1893, S. 422; šļur̃kstêt, laut schlürfen MSil.

Avots: ME IV, 76

‡ smurkstêt "?": rubenis smurkstēja katlā Sārts Druvas san 79.

Avots: EH II, 541

šmur̃kstêt,

1): (vilciņš) griezās ilgi pa galda virsu šmurkstē̦dams Austriņš Raksti VII, 23. gājuši, ka šmurkstējis vie[n] Pas. XI, 217.

Avots: EH II, 650

šmur̃kstêt AP., C., Bornsmünde, (auch mit -gst- geschrieben) U., -u, -ẽju,

1) vom Geräusch, das ein rollender oder kreisender Körper macht
U.; rasseln (mit ùr ²⁾ Kl.; vom Lärm beim Auffliegen von Vögeln Kokn. n. U., Wessen;

2) durch die Nase ziehen
U.;

3) knistern:
lai de̦g elle šmurkstē̦dama BW. 19887, 1.

Avots: ME IV, 87

šņurkstêt U. (mit -gst- ), Wid., -u, -ẽju,

1) auch šņurkstît U. (mit -gst geschr.), šnurgstīt St., -u, -ĩju, (mit der Nase) schnurgeln (de̦guns šņur̂kst Ogers-hof); sich zu weinen anschicken Saikava, Sessw. (šņurkstêt), Bauske (šņur̂kstêt ² ); leise weinen Gr.-Buschhof, Warkl. (šņurkstêt); laut und schnurgelnd weinen Dond., Nigr. (šņur̂kstêt ² ): raud, ka šņur̃kst vien Wandsen;

2) schwirren:
irbes aizlaidās, ka šņur̃kstēja vien Arrasch. Vgl. ņurkstêt.

Avots: ME IV, 99

spurkstêt, s. spurkšêt; vgl. auch purkstêt.

Avots: ME III, 1032

špur̃kstêt Dond., Stenden, Selg., Siuxt, C. od. *špurkt, = spurkstêt: vabuoles špurkst Dünsb. n. Seifert Chrest. II, 245. putni .. . saulei pretī špurkst Jaunības dzeja 42.

Avots: ME IV, 102

surkstêt,

2): kam acis surkst Austrums XX, 741.

Avots: EH II, 604

surkstêt,

1) = čur̃kstêt l: strautiņš te̦k sur̃kstē̦dams Gramsden;

2) = sūr(k)stêt: acis surkstēja Apskats 1903, S. 616.

Avots: ME III, 1125

švurkstêt: viņš rāva pastalu auklas tâ, ka švurkstēja Jauns. Raksti III, 158.

Avots: EH II, 663

švurkstêt Oppek. n. U. "= smurkstēt" (für smurkšêt 2?); = švirkstêt, schwirren Wessen; švurk- aus švirk + smurk-?

Avots: ME IV, 120

urkstêt -u, -ẽju,

1) knurren
Ahs. n. RKr. XVII, 60: suns ur̃kst Dond.;

2) grunzen
Ahs. n. RKr. XVII, 60: cūka urkst Etn. II, 51, N.-Peb.;

3) zornig brummen (undeutlich sprechen):
kamdēļ tâ urksti? vai nevari labi parunāt? Dond.;

4) bullern:
akaču ūdeņi urkst Veselis Netic. Toma mīlest. 7. zem viņa (= ūdens) vārījās un urkstēja dūņas Veselis Saules kaps. 99. urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kâ es 15. Zu urkt oder urgt I.

Avots: ME IV, 306

uzgurkstêt, ein wenig quaken: dažkārt tur uzgurkst vardes KatrE.

Avots: ME IV, 335

uzurkstêt,

1) bullernd hinaufgelangen:
strautiņš tur atkal uzurkstēja virs zemes Schwanb.;

2) kurze Zeit knurten
(?): vē̦de̦rs var uzurkstēt.

Avots: ME IV, 395

vurkstêt, s. vurkšķêt.

Avots: ME IV, 676

žļurkstêt,

1): mit ur̂ Borchow, Lasd., Lis.

Avots: EH II, 820

žļurkstêt, -u, -ẽju,

1) žļur̂kstêt Adl., C., Golg., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Mar., Meselau, Saikava, Sessw., Trik., Warkh., žļur̃kstêt Dond., Grünw., Peb., Schibbenhof, Wandsen, žļur̂kstêt ² AP., Arrasch, Bauske, Dond., Drosth., Dunika, Jürg., Schnehpeln, žļurkstêt Bers., Grawendahl, Jāsmuiža, Kalz., Ramdam, Schwanb., Sessw., Setzen, Serben, Stomersee, Tirsen, Vīt., žļur̂kšķêt ² Siuxt, = šļurkstêt: slapjas kājas žļurkst Dunika. kājas žļurkst slapjuos apavuos Drosth. ūdens pa zābakiem žļurkst Kalz. ejuot ūdens žļur̃kstē̦dams tecēja pa zābaka caurumu AP. ūdens pastalās žļurkst Meselau. ūdenī pastalas žļakst un vē̦lāk, pārliecīgam ūdenim nuote̦kuot, tās žļurkst Serben. iet, ka zābaki (pastalas) vien žļurkst Golg. iet pa purvu, ka žļurkšķ vien Siuxt. nāk ūdens (nuo kalna), ka žļurkst vien Dond., Peb., Wandsen. ūdens žļurkst pa nuote̦kām Schibbenhof. staupe žļurkst AP. ūdens uz ragavu ceļa; ar ragavām brauc, ka žļurkst Vīt.;

2) hörbar schlürfen
Siuxt;

3) undeutlich sprechen
(mit ur̂ ) Prl., Saikava, Sessw.; plappern, leeres Zeug sprechen Bers., Kalz., (mit ur̂ ) Prl., Saikava, Sessw.: kuo nu žļurksti!

4) weinen
(mit ur̃ ² ) Dunika.

Avots: ME IV, 819, 820

žļur̂stêt (?) Selb. "ohne Grund lange sprechen"; vgl. žļurkstêt 3.

Avots: ME IV, 820

žmurkstêt,

2): auch Mag. VI, 44.

Avots: EH II, 820

žmurkstêt, -u, -ẽju,

1) = šmur̃kstêt 1, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend das Geräusch eines kreisenden Körpers Bers., Burtn., Serben, das beim Auffliegen der Vögel enstehende Geräusch (mit ur̃ ) C., Trik., (mit ur̂ ) Kl., (mit ur̂ ² ) A. - Ottenhof: putni laižas, ka žmurkst vien;

2) = šmur̃kstêt 2, durch die Nase ziehen U., (mit ur̃ ) Trik.;

3) "ņurdēt, muldēt" (mit ur̂ ) Kalz.: kuo nu žmurksti!

Avots: ME IV, 822

žur̃kstêt Adiamünde, A. - Ottenhof, AP., C., Ruj., (mit ur̂ ) C., Erlaa, Saikava, Selsau, Sessw., (mit ùr ² ) Sessw., -u, -ẽju, = čur̃kstêt 1: ūdens te̦k žurkstē̦dams Adiamünde. avuotiņš žurkst (sprudelt murmelnd aus der Erde hervor). urdzīte te̦k žurkstē̦dama Saikava. upīte te̦k žur̃kstē̦dama C. uzminuot ar kāju (pļavā), ūdens nāk laukā, ka žur̂kst vien C. pavasarī visas malas žurkst Erlaa, Selsau. žagari de̦g, ka žur̃kst (prasselt) vien A. - Ottenhof.

Avots: ME IV, 834

žvurkstêt,

1): mit ur̂ Saikava, mit ùr ² Marienhausen.

Avots: EH II, 824

žvurkstêt,

1) = švurkstêt Arrasch, Lemsal, Ruj., Trik. (mit ur̃): gaļa ce̦p, ka žvurkst vien Arrasch. uguns skurstenī iemeties de̦g žvurkstē̦dams Lemsal. ūdens skrien žvurkstē̦dams (rūkdams, mutuļiem) Trik. ūdens žvurkst. pastalās Ruj. aizskrien, ka žvurkst vien (wo?);

2) undeutlich sprechen
Golg., Kalz. (mit ur̂ ). Subst. žvurkstēˆšana, das Schwirren: dzirdu auklu žvurkstēšanu Plūd. LR. IV, 411.

Avots: ME IV, 848

čor̃kstêt Ubbenorm, = čurkstēt.

Avots: ME I, 417

[ìespurgtiês, = iespurkties II, 2: putni (irbes, zvirbuļi) laišanās sākumā spārniem iespurdzas Mar., Bers.; vgl. iespurkstēties.]

Avots: ME II, 71

[*II  kurcêt, zu erschiliessen aus dem wahrscheinlich tahmischen kuorcēt U., = krākt ; vgl. kurkt

I und kurkstēt.]

Avots: ME II, 321

ļur̂kšķinât, das durch ļurkstēt bezetchnete Geräusch hervorbringen: tur ļurkšķinājā ar lūpām Dok. A.

Avots: ME II, 545

šļurkstinât, (den betreffenden Schall hervorrufend) saugen (an der Pfeife): pīpi šļurkstinādams MWM. VI, 658; beim Schlürfen gewisse Töne hervorbringen: viņš strebj šļur̃kstinādams AP., C., Dond., Stenden, (mit ùr ² ) Golg.; den durch šļurkstēt bezeichneten Laut hervorbringen: kuo tu te šļur̂kstini (cauruos, slapjuos zābakuos iedams)? Saikava; geräuschvoll spritzen (intr.): ūdens zem kājām šļurkstina Warkl.

Avots: ME IV, 76