Paplašinātā meklēšana

‡ izkusas, Geschmolzenes Diet.

Avots: EH I, 459

nuõklausas, der Gehorch, Frondienst, schwere Arbeit: kâ nu tiksi galā ar visām nuoklausām un izmaksām? Alm. pie tā saimnieka ir lielas nuoklausas Grünh.

Avots: ME II, 797

pusasiņu* zirgs Dr., ein Halbblutpferd.

Avots: ME III, 422

pusasmĩte: p. (30-45 pūrvietas liela saimniecība, kuo apstrādā ar vienu zirgu) ruodas, kad māju pārdala uz pusēm AP.

Avots: EH II, 330

pusasmĩte Kaudz. Ve̦cpiebalga 21, eine halbe asmĩte: mēs - mācītāja ļautiņi, - pusasmīte, viens zirdziņš Austriņš.

Avots: ME III, 422

pusasmītniẽks: pusasmītnieki dzīvuoja vienā mājā zem viena jumta, katrs - savā mājas galā (ar kuopēju ķēķi) AP.

Avots: EH II, 330

pusasmītniẽks, wer die Hälfte einer asmĩte inne hat: nuo asmītniekiem bija ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki Aps. V II, 25. tâ jau iet . . . maziem pusasmītniekiem Austriņš Nuopūtas vējā 91.

Avots: ME III, 422

pusass, -s: nuo plintēm asis krāva, zuobe̦niem - pusasītes BW. 31933, 8.

Avots: EH II, 330

pusass, -s, ein halber Faden: pusass malkas; pusasi dziļumā.

Avots: ME III, 422

pus˙astuôta (li. pusaštunto) od. (von der Uhr) pus˙astuôņi, 7 1/2, halb acht.

Avots: ME III, 422

usas: manam tē̦vam gan nebij usa (n. s.) Orellen.

Avots: EH II, 716

usas U., Adsel, A.-Ottenhof, AP., Drosth., Golg., Ruj., Salis, Salisb., Schujen, Schwanb., Segewold, Widdrisch, Wolmarshof, = ūsas, der Schnurrbart.

Avots: ME IV, 309

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48

àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.

Avots: ME I, 58

appuodziņa "?": appuodziņas vilnu kasa snusas egles virsaunē; šam spruodziņa, tam spruodziņa, man ar visu vācelīti BW. 34177 (aus Lubn.).

Avots: EH I, 107

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

asmĩtniẽks, der Achtelhaker, der Inhaber von 1/8 Haken Land: nuo asmītniekiem bij ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki (zu li. ãšmas, apr. asma-, aksl. осмъ, der achte).

Avots: ME I, 144

atdusêt BW. III, 1, 94, gew. refl. atdusêtiês, sich erholen, ein wenig ausruhen, ruhen: lai ļaujuot līdz rītam pārgulēt, atdusēties LP. VI, 26. viņš jau atdusas zem zaļajām ve̦lē̦nām Etn. III, 30.

Avots: ME I, 155

I atvars, der Abgrund, die Tiefe im Flusse, der Strudel, Wirbel; eine von Fluss gebildete, von Sträuchern umgebene tiefe Stelle Lind. n. Mag. XIII, 2, 63; [in Warkland gleichbed. mit akacis 1]; eine Tiefe mit einem Strudel Konv. ¹ Oft übertr., der Abgrund: debesis gai¤as un klusas kā mūžības atvars Vēr. II, 172. es redzēju tavas acis, šuos divus tumšuos atvariņus Vēr. I, 602. Zu vir̂t [so auch nach Leskien Abl. 356 und Nom. 174].

Avots: ME I, 207

ausa, der Anbruch des Tages (zu àust): dienas ausa Rain. nuo rīta ausas līdzpat vē̦lai saules rietai A. XV, 17; XVI, 405. diena jau pusausā: es ist die Zeit zwischen dem Tagesanbruch und Sonnenaufgang Krem., Druw. n. A. X, 2, 66. [pus-ausa diena St., Anbruch des Tages.]

Avots: ME I, 226

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

blusa: dat. s. blusei BVd. 2724, 1 var. (aus Gargeln), nom. plur. blusi 33500 (aus Riddelsdorf); blusa kuoda BW. 20736. utes, blusas mani rēja 8996; ‡

2) galvas b., eine Art Kopfschmerzen, die durch den Genuss von Rauschbeeren
(blusenes) geheilt werden (auch in der Verbind. blusas galvā) Orellen.

Avots: EH I, 231

brīdêt, - ēju, [brîdêt ² Nigr.], - dît, - u, - īju, tr., rügen, warnen, vexieren: vienu laiciņu blusas mani brīdēja LP. VI, 402. nebrīdē māsu manu BW. 26099. Subst. brĩdējums, die Warnung: tās balss, kâ brīdējumam par spīti, viņa sirdī bij silti ieglaudusies MWM. VIII, 326. Vgl. brīdinât.

Avots: ME I, 333

debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,

1) gew. f., der Himmel:

a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;

b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;

2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]

Avots: ME I, 449, 450

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

‡ druscīt AP., Orellen, Serbigal, drus˙cīt (mit ĩ) AP., (mit î ² ) Orellen, druscītēs PV., druscītiņās PV., = drusciņ: druscīt sausas zemes Pas. V, 172. druscīt atastāk Pilda n. FBR. XIII, 54.

Avots: EH I, 336

dusmas, [dusma Glück IV Mos. 25, 11, dusme L. W. 1922, I, 1 ₁ ], der Zorn, Groll, gew. der Pl., der Sing. äusserst selten (bekannt nur in der Phrase par dusmu (= ļaunu) neņemt, nicht übel nehmen. [viņam uznāca dusma Bers. man bij dusma par tādu darbu Planhof]). man palika dusmas, ich wurde böse. man iedegās sausas od. svē̦tas dusmas. dusmas aizduot, erzürnen; dusmas izlaist, auslassen; d. ņemt BW. 11750, fassen; d. turēt, hegen; dusmas pāriet, rimst, vergeht, verraucht; dusmas nuorīt, verbeissen; d. remdēt, besänftigen. viņš aiz od. nuo dusmām zils, spļauj uguni, sper, zemes gaisā, sprāgst nuo ādas laukā. nuo dusmām (Var.: es dusmās BW. 13730, 19) nezināju, kur piesiet kumeliņu 13730, 29. dusmās sirds nepruot, kas labs, kas ļauns. ļaunam ātras dusmas. dusmu pūce, ein böses Frauenzimmer; dusmu pūķis, ein böser Bursche, Mann BW. I, S. 804, 101 ^1. Zu dusêt "keuchen"[eigentlich starkes Pusten als Folge von Erregung; vgl. ae. anda "Zorn": an. andi "Atem" und Leskien Abl. 295 und Nom. 426 und Persson Beitr. 653].

Avots: ME I, 521

encêt,

2): reissen, quälen
(mit eñ ) Nötk.; suns encē (tranmda) blusas Kalz.; sehr energisch reissen, Schlagen; scharren Linden in Kurl.; "ātri darīt" Nerft; uodi encē (plagen stechend) Lubn. Refl. -tiês, sich herumzanken auch Sermus, (mit èn ² ) Warkl.; sich prügeln Linden- in Kurl., Bērzgale.

Avots: EH I, 369

‡ *galgt, -dzu, dumpf krachen: kad naktis bija klusas un spalgas, tad tālumā tumši un duobji īdēja un galdza le̦dus Saul. le̦dus upē plīsdams galdz Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169.

Avots: EH I, 380

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. ² 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608

gaũsa [PS., Bl.] (li. gausa Jušk. "обилiе"), auch gauss, Nahrhaftigkeit, Verschlangsamkeit, Segen: maizei ne˙maz gausas nebijis LP. VII, 741. dievs duod sātu, gausu, Gott gebe seinen Segen - pflegt man beim Beginn einer neuen Speise zu sagen Ronneb. Aber auch: duod, dieviņ, sātu, gausu ve̦cas mātes ratenī, citu vērpt, citu aust, citu laist tautiņās. ēd ar sātu un gausu, gesegnet sei deine Mahlzeit. gausu atņemt, atraut, den Segen nehmen: dievs atraun tiem savu gausu Manz., Tr. IV, 644. dievi aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa (ohne Mässigkeit, ohne Mass) tik vē̦de̦rā sev krāj. šķūnī iekšā bez gausas liesmas krīt Kaudz. dažs skauģītis gausu ņēma manā rudzu tīrumā BW. 28027. [dievs ar savu gausu jums palīdzēs Manz. Post. II, 105.] Die Maskulinform auch in gausa māte, der Segen (personifiziert): gausa māte, sāta māte, nāc ar gausu istabā BW. 16093; daeben gausas und gausu māte Dond., Sassm., A. XVI, 605, BW. 8105: malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu, gausu māte ietupās manā sieka dibe̦nā Etn. II, 29. Auch gausā māte, gausmāmiņa JK. V, 149. Vgl. gauss.

Kļūdu labojums:
8105 = 8102

Avots: ME I, 612

graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],

1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;

2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. ² 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]

Avots: ME I, 638, 639

ìepatikt, gew. refl. ìepatiktiês, anfangen zu gefallen: zē̦nu sejas viņam iepatikās A. XII, 356. saimniekam arī kalpu kapsē̦ta iepatukusēs par dusas vietu Aps.

Avots: ME II, 50

‡ izdūdelêt,

1) = izraûdât: acis izdũde̦lē̦tas sausas Lemsal;

2) "?" pilns kâ acs izdūde̦lē̦tu kleišu A. Brigadere Skarbos vējos 308;

3) wellenförmig krauseln
Golg., N.-Peb., Sessw., Tlrsen: i. drēbi, matus. Refl. -tiês Dunika, = izraûdâtiês. dūdelêt "weinen" beruht auf d. dudeln.

Avots: EH I, 444

izdusa,

1) das Ausruhen, die Ruhe:
pēc īsas izdusas būs jāstājas suoģa priekšā Kaudz. M. īss ceļš uz gaŗu izdusu A. IX, 1,347;

[2) "?": brālīšam ar izdusu (Var.: aizdusu) pakaļiņa BW. 35056 var.].

Avots: ME I, 730

‡ izknuosât Warkl., ausflöhen: suns blusas izknuosāja.

Avots: EH I, 457

‡ izknuosît Warkl., = ‡ izknuosât: suns blusas izknuosīja.

Avots: EH I, 457

izslànît,

1) aushauen, eine grössere Menge durchhauen:
šuorīt pusasi izslānīju Lös. iegājām kruogā un izslānījām tur visus;

2) ausdreschen:
riju (gew. izkult) Lös. n. Etn. IV, 34.

Avots: ME I, 800

izsùkt [li. išsuñkti], tr.,

1) aussaugen:
sulu, asinis. Sprw.: nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. alu izsūkt, den letzten Tropfen Bier austrinken;

2) ausasaugen, ausbeuten, exploitieren:
zemi, cilvē̦kus. tie izsūc un satriec dvēseles spējas RSk. II, 168. kapi tālisti izsūcuot darba ļaužu spē̦kus A. XX, 532. Refl. - tiês, ausfliessen, auslecken, durchsickern: nuo mazas brūces izsūcas asins Laps. alus izsūcies nuo mucas.

Avots: ME I, 808

izsvēpt,

1) verrauchen, quienen, verkommen, sich nicht mehr halten können:
svēpa, svēpa, kamē̦r izsvēpa nuo mājām Druw.;

2) tr., ausrotten:
blusas, prūšus Spr.

Avots: ME I, 809

[jaûnsàimniẽks, ein Neusass.]

Avots: ME II, 102

jaûnzemis, [jaunzemnieks L.], ein Neusass, einer, der ein Stück Land urbar macht und sich da häuslich niederlässt.

Avots: ME II, 103

kañčuka, kañčuks, kančaka, kañčuklis, die dicke, lederne Kosakenpeitsche: kļūs mugura uode̦rē̦ta deviņām kančakām (Var.: kančukām) BW. 19248. labāk tevi blusas kuoda, ne brāliņu kančukliņš 13697, 3 var. gul manā pūriņā stīgām šūta kančuciņa (Var.: kančukliņa, kančukiņa) 23332. [Nebst kančiùkas (woraus kañčius als vermeintliche Grundform entnommen) und kantsukas] aus r. канчукъ.

Avots: ME II, 154

kapkalˆns od. kapu kalˆns, kapkalne,

1) ein Grabhügel, eine Grabstätte:
uzmeta kapkalnu viņam par guodu KM. pa+priekš viņa aizvadījusi kapkalnā savu vienīguo dē̦lu Apsk. dē̦ls jau 43. mūža gadā ir ņēmis kapkalnē dusas vietu Vēr. II, 864.

Avots: ME II, 159

I kausa "?": atjāj tautu netiklītis, kausas piere, zveiras acis kâ manam kumeļam BW. 14392 (aus Windau). [Wohl identisch mit kausa II; vgl. kauss IV.]

Avots: ME II, 177

ķe̦kavuôt, tr., mit einem Zeichen, einem Stempel versehen: kuokus, brusas Spr.

Avots: ME II, 361

knatas Ahs., = knatāji: vis˙apkārt apbāzīja sausas knatas, lai ābuoļi nesadauzītuos Vīt. 65, Etn. IV, 97.

Avots: ME II, 243

II knietêt, ‡

2) lausen
(mit iẽ ) Stenden: suns knietē blusas.

Avots: EH I, 632

knikšķêt, knikšêt, knikstêt [Autz], knacken, knistern: mazi zariņi knikšķ Pasaules lāp. 93. es viņai saspiedu pirkstus, ka viņi knikšķēja Stari III, 240. zuobi knikšē̦dami sitās kuopā Upītis Sieviete 111. lampa dega knikstē̦dama uz galda Purapuķe 23. kauj klusas, utis, gnīdas, ka knikst Ahs., [Gold.].

Avots: ME II, 246

‡ knĩzât, -āju Seyershof, beissen, stechen: blusas knīzā ādu cilvē̦kam.

Avots: EH I, 632

‡ knuõsât,

1) flöhen;
suns knuosa blusas Serbig.;

2) mit den Zähnen leichthin nagen, zwicken
Serbig., Wandsen: zirgi viens uotram knuosa kaklu.

Avots: EH I, 635

knùosît, ‡

2) gierig essen
(mit ùo ² ; praes. -īju) PV.: puika knuosīja maizes gabalu, ka druskas vien grìezas. kumeļš knuosī auzas. Refl. -tiês: mit uô N.-Wohlfahrt, mit ùo ² Fest.,

1): sich kratzen
Renzen, Wessen, (mit ùo ² ) Skaista, Warkl., (mit uô ² ) AP., Dunika. Kal., sich lausen Wolm. n. BielU., sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen Frauenb., (mit ùo ² ) Saikava: mani visu nakti rēja blusas un kuoda knauši; nevareju beigt k. vien Dunika. uz negaisiem vistas knuosas Saikava; einander mit den Zähnen leichthin nagen, zwicken PV., Renzen: zirgi knuosas;

2): (bei der Arlieit) trödeln
Laidsen, Renzen. (mit ùo ² ) Warkl.: nevaru vairs tâ k. bez darba Anna Dzilna 25; ‡

3) "?" stīguotāji jautri par stīgām knuosās Janš. Apsk. 7902, S. 20.

Avots: EH I, 635

knùosît C., knùosît ² [Kr., Kl.], U., mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, rupfen, flöhen. [So auch das Reflexivum knùosīties ² Stomersee: visu nakti tautu dē̦ls knuosīties knuosījās;... viņu smagi blusas kuoda BW. 25013. êdat (uodi!) puišus pieguļā! tiem ir vaļa knuosīties 29284. knùrsīties ² Bers., Mar., = knuopêties 1. u. 2; um Lennewarden bedeute kuuosīties: das Jucken zu beseitigen suchen, indem man die juckende Stelle (nicht mit den Fingern reibt, sondern) hin und her bewegt.] Refl. - tiês, in Ruj., [Stenden und Līn.] knuôsîtiês ² [knùosîties ² Stomersee], fackeln, zögern, nicht von der Stelle kommen: kuo tu te knuosies? was knibberst, faulenzest du da? Ruj. n. U. knuosās vien un ne˙kā nestrādā U. aizgāja pirmais uz tīrumu, ja citi pa māju knuosījās Latv. vīrs knousās vienaldzīgi pa mājām Purap. tē̦vs ilgāk neknuosās, - aiziet... LP. IV, 46. [Wohl eher nach Persson Wrtb. 808 und 882, Walde Wrtb. ² 518, Prellwitz Wrtb. ² 230 u. a. zu gr. χυῆν "kratzen, schaben", χνώδων "Zahn am Jagdspiess", ahd. nuoen "schabend glätten", ai. kiknasa-ḥ "Gries" u. a., als nach Būga LM. IV, 438 zu knausis.]

Avots: ME II, 251, 252

‡ knozât, -āju;

1) = knãbāt 1 Seyershof, Zögenhof;

2) (sich) flöhen, lausen
Seyershof: suns knozā un pluosa ar zuobiem blusas. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen
Seyersnof: pīles knozājas;

2) eine leichte Arbeit (langsam) verrichten
Seyershof;

3) trödeln
N.- Wohifahrt. - Zur Bed. vgl. auch nùoknozât.

Avots: EH I, 633

krāks, Interj.: krāks! krāks! piepēži atskan sausas, skaidras skaņas plašajā klajumā JR. IV, 80.

Avots: ME II, 266

krũkle, krũklis,

1) der Zwerghollunder (sambucus ebulus)
Mag. IV, 2, 78; RKr. II, 77: skaņi (skan) krūkles stabulīte Konv. ² 475. kad ē̦d krūkļu uogas, tad jāsāk vemt Etn. II, 148;

2) [krũklis Bixten, Walgalen, Salis, Ruj., Kand., Stuhrhof, krùklis ² Neugut, krũkle Bauske], glatter Wegdorn; Pulverholz (rhamnus frangula) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 77: krūkļa daru lemesnīci BW. 27937. sausa krūkle nuoziedēja 24480. lai kŗe̦mt krauklis sausas krūkles BVJ. 15144, 7. tumši zaļu vēl krāsuoja krūkļu uogās Etn. III, 59. [Doch wohl zu kur. krunkle ("up de heide to krunkle" Bielenstein Csrenzen 452).]

Avots: ME II, 291

krustaine,

[1) der Epiphaniastag
St.;]

2) der Himmelfahrtstag
Bers., Lub., Laud., [Saussen]: krustaines nedēļā... nevelējās, tad teica krusas debesi uznākam Etn. II, 179. Gew. lielā krust(a)diena.

Avots: ME II, 288

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

lè̦kulis, der Springer: izšķiŗ arī sniega blusas, kuŗas pieskaita pie lē̦kuļiem Konv. ² 3940.

Avots: ME II, 459

liegas ,* [die Wonne]: pirmais skūpstu drudzis jau mitējies, un tā vietā iestājušās klusas, lē̦nas liegas Plūd. [In Kosenhof angeblich (" seiten") in der Bed. " Sehnsucht".]

Avots: ME II, 493

liêgt, liêdzu,

1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;

2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;

[3) abraten].
Refl. -tiês,

1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;

2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem

a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;

b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. ² 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]

Avots: ME II, 493, 494

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

lupinât (li. lùpinti "schälen),

1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;

2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;

3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;

[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.

Avots: ME II, 515

màkt: nuogaidīt, kad būs visi darbi apdarīti, lai kāzu ne˙kas nemāktu Jauns. Raksti III, 107. Refl. -tiês,

1): pašām bij jāmācas, lai dabū vīrus Orellen; ‡

3) streben, zu gelangen versuchen
Salis: mācas kâ uz piķi tur pruo. blusas māksies augšā, kur grīda ir.

Avots: EH I, 790

‡ mikle̦ns PV., = ‡ miklaîns: vārpas sausas, re̦sgaļi zāļaini un mikle̦ni.

Avots: EH I, 813

muca. Demin. verächtl. mučele, das Fass, die Tonne: Sprw. mucā audzis (audzē̦ts, audzināts), pie spundes baŗuots od. ēdināts, von einem höchst Unwissenden, Einfältigen, Ungeschickten. tukša muca tālu skan. ve̦cas mucas te̦k - lauvienes tesmens tesmens bij pierietējis kâ mučele JK. V, 62. [Dasselbe muca steckt wohl auch in der Phrase krusa mucām nākusi U. "der Hagel ist strichweise (?) gekommen"; richtiger: tonnenweise? In Jürg. bekomme man Phrasen zu hören wie krusas mākuonis mucām ve̦ldamies vietām nuosita labību. - Kontaminiert aus buca und einer auf mnd. mudde "Mutte" beruhenden Form (vgl. Sommer Balt. 129)?]

Avots: ME II, 657, 658

nàiks,

1) heftig, zornig, böse:
[naiki bārēmēs BW. 23731 var.] kur tie naiki suņi rēja, tur aug mana līgaviņa BW. 11245;

2) schnell, gewandt, fix
[naîks ² Bauske], Autz: teci naikāki! Erlaa;

[3) aufdringlich
Sessw.];

4) das Adv. nàiki [auch Jürg.], sehr, heftig:
tagad naiki salst [Nitau, Schujen, Nötk.] nekliedz tik naiki! Erlaa, Lub. man naiki gribas ēst. viņš naiki palaidnīgs C. tevi naiki blusas ēda BW. 24932. man naiki galva sāp LP. VII, 266. [In der Bed. 4 (s. Būga KSn. I, 76) zu li. neikom "sehr"; dieser Bed. liegt zugrunde wohl die Bed. 1 (vgl. le briesmīgi, ļuoti), wozu nikns (s. dies) u. a., s. Leskien Abl. 279 und Nom. 189 und J. Schmidt Pluralb. 395 f.]

Avots: ME II, 690

negàiss, das Unwetter: sacēlies, uznācis, uzbrucis, pārgājis negaiss. šinīs dienās uznāca dieva negaiss Kronw. pamanījis negaisu saceļamies LP. VII, 627. pēc negaisa saule spīd. kad tik nav krusas negaiss! Vīt. uznācis pē̦rkuona negaiss, Ungewitter LP. V, 138. Fig.: viņš bija pārdzīvuojis dažādus negaisus JR. IV, 4.

Avots: ME II, 712

neviñgrĩba, die Schlaffheit, Mangel an Strammheit, Festigkeit: vispārīga nevingrība bija se̦kas nuo sausas barības Konv. ² 1853.

Avots: ME II, 740

‡ ņibît A.-Schwanb., beissen (von Flöhen): sāka (guļuot) blusas ņ.

Avots: EH II, 114

I nîdêt: auch AP., C., Ermes, Heidenfeld, Jürg., N.-Peb., Prl., Saikava, Serbig., Trik., Wenden, (mit î ² ) Behnen, Frauenb. Kegeln, Lemb., Lems., Pankelhof, Salis, Schwitten, Selg., Smilt., Stenden, Windau, (mit ĩ ) Dunika, Seyershof, Zabeln, ‡

2) praes. -ēju, ausrotten C., Ermes, Grawendahl, Salis, Trik.: n. blusas. zâle jānīdē. Refl. -tiês,

1): tie jau sen nīdējās Dünsb. Trīs romant. gadīj. 35.

Avots: EH II, 26

nùočur̃kstêt, intr., eine kurze Weile laut rieseln, plätschern, knistern, knattern: Krišs izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja un nuočurkstēja vien Dok. A. rijkuris sakausējis alvu labu šķidru un tad gāzis ve̦lnam acīs, ka nuo- čurkstējis vien LP. VI, 147. nuočurkst spičķa MWM. VIII, 541.

Avots: ME II, 771

[nùodusêt,

1) = nùodust Warkl.;

2) ruhend verbringen:
n. dienvidu Ruj., N. - Peb.] - Refl. - tiês,

1) ein Schläfcen machen:
lai viņa nuodusas miedziņā lē̦na G. Allun.;

[2) "nùopùstiês" Warkl.].

Avots: ME II, 778

nùokuôdît, ‡

2) (alle Teile eines Objektes) beissen:
(blusas) mani nuokuodīja (=nuo vienas vietas sakuoda) visu Pas. XIll, 176.

Avots: EH II, 58

nùoskruõtêt,

2): auch AP., Erlaa, Nurmhusen, Stockm.; ‡

3) (fr)essen, nagen:
zirgs nuoskruotējis visu barību Frauenb. zaķi nuoskruotējuši jaunuos kuociņus Annenburg; ‡

4) "?" : blusas nuoskruotējušas bē̦rnam muguru sarkanu Frauenb.

Avots: EH II, 86

nùošļaukt,

2): n. (zuspitzen)
mietam vai kaudzei galu Selg.; ‡

3) "?": viss [siena] pants bij nuošļaukts kâ zâle pēc krusas negaisa Brigadere Dievs, daba, darbs 344; ‡

4) "apvazāt" Dunika: n. drānas; ‡

5) (etwas Flüssiges) abwischen:
slapjumu nuošļauca ar cimdiem Kaudz. Izjurieši 94; ‡

6) abspülen
Wessen: šaltēm ūdeni lejuot n. galdu.

Avots: EH II, 96

nùošļur̃kstêt [MSil., nùošļur̂kstêt Lis., Seppkull, Jürg., ein Schallverbum (ähnlich dem nùošļirkstêt, aber einen dumpferen Laut bezeichnend): viņš izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja [Golg.] un nuočurkstēja Dok. A. [kāja iegrima slapjā sniegā, ka nuošļurkstēja vien Lis., Seppkull, Ermes, Jürg. piens izlija, ka nuošļur̃kstēja vien Neu-Bergfried, kâ uzvilka kājā zābaku, kurā bija ūdens, tâ tūlin nuosļurkstēja PS., Grünwald. samirkušām apavām viņš aizgāja, ka nuošļurkstēja vien Selsau, Golg., Tirsen, Schujen, N.-Peb., Meselau, Laud., Druw., Sessw., Erlaa, Drobbusch, Stomersee. kad uzlēcu uz dēļiem, kam ūdens bij apakšā, nuošļur̂kstēja ² vien Salis; nach Vīt. so auch das Reflexiv; "undeutlich (durch die Zähne) sprechen" Malta, Mahlup.]

Avots: ME II, 869

nùotrukt,

1) "?": viņa acis bij nuotrukušas sausas De̦gl.;

[2) "abbrechen"
(intr.) Grünwald.)

Avots: ME II, 877

ņurît, -ĩju, tr.,

1) [etwas Zähes gleichsam sägend] mit stumpfem Messer schneiden
[Lennew., Grünh., Sessau]: ādu, gaļu, maizi Smilt., Burtn., Lis., Tirs. n. RKr. XV1I, 70, Lös., Gold., Fest., [Salis]: kuo nu ņurī maizi ar tādu tuteni? Naud., Etn. Il, 81; [= ņurinât 4 Lis., Wolmarshof, Ekau, Grünwald, Garrosen, Salgaln, Batdohn, Mitau: kaķis ņurī peli];

2) "?": bērns ņurīja [= kuodelēja, zelēja?] krūtis tâ˙pat sausas MWM. X, 485. Refl. -tiês,

1) "?": smējās, juo tuo varēja zināt nuo savādās šņākšanas un ņurīšanās Zalkt.;

[2) "trödeln"
MSil.;

3) "pluosīties" Ruhental, Drobbusch, Golg., Fehsen: kuce̦ni ņurījas;

4) eine Zeitlang
ņurît 1 Drobbusch, Goig.: kuo tu tur ņurījies, ka nevari ne˙kā nuogriezt? Grünh., Sessau, Nötk.; kaķis ņurījas ap peli Erlaa].

Avots: ME II, 906

ùosas ² Bers., Kalzenau, KL, Laud., Saikava, Sessw., = ũsas, det Schnurrbart Infl, n. U., Jummardehn. Kaum zu entscheiden, ob verwandt mit apr. wanso "der erste Bart", slav. vǫsъ "Bart, Schnurrbart", mir. fés "Haupthaar" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 262), oder nebst ūsas und usas entlehnt aus dem Slavischen.

Avots: ME IV, 421

pasir̂ds, -s, pasir̂de, die Partie unter dem Herzen; - der Magen L.: spaidās ar žņaudzēju pasirdī Vīt. [pasirds tuo nevar saēst, der Magen kann nicht verdauen Für. I, unter ēst.] Der Plur. pasirži, die Herzgrube [lV.-Kurl.], V.: pakrūte apņe̦m pasiržus jeb lāmiņu un ribu galus Konv. ² 3037. grūti strādājuošam pasirži sāp Etn. III, 159; II, 149. pasiržuos spiežuot Konv. ² 2085. pirtī mazgājuoties, bē̦rniem ceļ pasiržus, ar lūpām smūkšķinuot BW. I, S. 182; pasiržuos, im Herzen Hug. Mag. IV, 2, 145. So auch: klusas nuopūtas zuogas iz pasiržiem Step.

Avots: ME III, 98

pierietenis Schujen, Bers., pieriete̦ns, pierietnis Infl., Selsau, pierietnis ² Lub., Erlaa, Bers., pierietums Ledmannshof, ein acc. s. pierietiņu BW. 35477, 4 var., der untere, gröbere Teil des Frauenhemdes: agrāki laucinieku sievietes mēdza saviem kre̦kliem, nuo juostas vietas sākuot, lejas galu piešūt nuo rupjāka aude̦kla, kuŗu sauca par pierietni Tirs. n. Rkr. XVII,72. šuv man krekliņu tē̦raudiņa pierieteni! BW. 35477, 4. re̦dzama kre̦kla pieriete̦na lejas mala Vīt.9. vecenes aiz stūŗa blusas ķeŗ pierietņuos Austriņš Necilvē̦ks 17. Zu pieriest 2.

Avots: ME III, 285, 286

I pirinât: auch Adsel, Alswig, Gr.-Buschh., Heidenfeld, Lubn., Nerft, N.-Peb., Prl., Saikava, Sonnaxt, Warkl.: blusas bē̦rnus pirinā Tdz. 57914. šuogad cāļus pirināsim (werden brüten lassen) Warkl. n. FBR. XI, 122. p. naidu Lubn., Saikava. Refl. -tiês: mušas drīž pirinājas ("atne̦suoties vairuojas", so von kleinen Lebewesen) Auleja. bē̦rnam līdz zināmam laikam vajag p. ("augt"), bet, kad nak laiks, viņam jānāk pasaulē Sonnaxt.

Avots: EH XIII, 236

‡ pir̂skàulis ² Līvāni, = pirskas kauls: cepa ... blusas šķiņķi, circenīša pirskaulīti Tdz. 46851. asarīša pirskaulīti (mit ostle. yr, somit wohl ir̂) 52126. žagateņas pirskaulīt[i]s 56880, 4.

Avots: EH XIII, 238

pussàimniẽcĩba Kaudz. Ve̦cpiebalga 21, = usasm%C4%ABte">pusasmīte.

Avots: ME III, 433

rasinât: träufeln Lng.; nieseln Orellen, Warkl.; tī rasiņa nenuovīta, - citu dievs rasināja Tdz. 54761. ‡ Refl. -tiês, nieseln: gan˙drīz kâ migla rasinājās lejup Jauns. J. un v. 395. klusas sē̦ras ... rasinājās ("?") luogu rūtīs un paluodās Atpūta № 650, S. 7.

Avots: EH II, 354

riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,

1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;

2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene ² I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?

Avots: ME III, 548, 549

rìets ² Golg., Lis., auch riẽta Amboten, Jürg., Plur. rieti, gew. in der Verbindung saules r., der Sonnenuntergang: priekš, pēc saules rieta, vor, nach dem Sonnenuntergang. saule laidās uz rietu, die Sonne näherte sich dem Untergang A. XX, 404. saulīte vairs galvas nesvilināja, bet taisījās jau uz rietu Seibolt. saule tuvu pie rietas (wird bald untergehen) Apsk. v. J. 1903, S. 439, Golg., Druw., Odsen, A.-Schwanb. (zvaigzne) pēc saules rieta parādās rietumuos pie debesīm A. v. J. 1898, S. 242. atsārtums nuo tāļās saules rietas A. v. J. 1899, S. 16. sarkanie saules rieti Vēr. I, 1223. rieti aizdedza visu pilsē̦tu: jumti liesmuoja, luoguos šaudījās sarkanas gunis Ezeriņš Leijerkaste II, 38. nuo ausas līdz pat rietai A. v. J. 1900, S. 405, vom frühen Morgen bis zum späten Abend (eig.: von der Morgendämmerung bis zum Sonnenuntergang). nao rīta ausas līdz pat vē̦lai saules rietai A. v. J. 1899, S. 17. - Bei Asp. gaismas rieti- die Morgendämmerung.

Avots: ME III, 550

rûpe̦sts ² Karls., Wain., rũpe̦sts C., Nigr., rũpe̦sti Dunika, Jürg., Bauske, rũpe̦sti Siuxt, die Sorge, die Kümmernis: daudz darba un rūpe̦stu Ze̦ltmatis. kas viņam bija rūpe̦stu, kamē̦r meitas izprecināja Nigr. man tāds rūpe̦sts, kâ es sadabūšu tuo naudu Wain. viņi atdusas . . . bez rūpe̦stiem Dievkuociņš. Vgl. li. rūpestis, -ies "Sorge".

Avots: ME III, 571

sačaučerêtiês, sich kräuseln, sicn zusammenrollen Lettin, Sessw., Bers., Kokn.: šķīvī atruodas viena de̦sa, sačaučerējusēs piepas veidā A. v. J. 1892, S. 554. sausas lapas sačaučerējas N.-Peb., Laud.

Avots: ME III, 604

II šalte, šalts, -s,

1) = juonis 2, Ungestüm, ein gewaltiges Herfallen über etwas U.: liesmas ar šalti krita uz māju Kronw. n. U. ņemsim tik ar šalti, tad jau ies! Naud. zirgs izrāvās un - atpakaļ stallī ar šalti Naud. uz leju ar varņu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. 1897, S. 377. ūdens skrien ar (visu) šalti Nötk. asins skrēja ar šalti Stērste. trauksim ar juoni, skriesim ar šalti! Plūd. kuņa devās ar šalti... ārā Etn. IV, 54. ar šalti uzgāž... ūdeni LP. V, 175. gaisā vēja šaltes saceļ ve̦lni Pūrs I, 114;

2) eine Welle
(figürlich), ein Strom Spr. (figürlich): karsta šalte izplūda caur visiem luocekļiem A. XX, 45 (ähnlich Vēr. II, 1409), prieka šalts izskrēja tam caur krūtīm A. Brigader Daugava 1928, S. 314. nuo viņa plūst spirgtuma šalts Skuola III, 219. auksta vēja šalte uzlija Elzai A. Up. Sieviete 112. tā (ziema) tiecas brāzt par... pļavām vēl krusas šalti (Hagelschauer) MWM. 1897, S. 82, lietus nāca šaltēm (ungleichmässig) Bauske;

3) šàlts ² , -s Kl., Gr. - Buschhof, eine grössere Menge einer Flüssigkeit; ein Guss Wassers
Roop n. U.: lietus nāk šaltēm (stipri līst) Jürg., Arrasch, (mit àl ² ) Sessw., Lubn., Golg. man uzgāza labu šalti ūdens C., Bershof. ve̦se̦la šalts dubļu uzskrēja uz biksītēm Vīt. 30. vīns lielām šaltēm plūda uz viņu drēbēm MWM. VIII, 226. veļuoties krējums šaltēm vien lijis laukā A. 1902, S. 129. asins šaltēm šļācuot Rainis Tāļ. n. 36. kâ... asins šaltis laistīs Vēr. I, 1222. auksta ūde̦na šalte A. IV, 327. zaļgana ūdens šalte Zalktis I, 121. blieza (kuoku) ūdenī, ka Jurim ve̦se̦la šàlte ² iedrāzās Vīt. 80; "liels un straujš ūdens uzlijums ir šalˆte" Nötk.; eine Wasserpfütze U. (die letztere Bed. dürfte durch das Reimwort palte oder palts, -s "Pfütze" beeinflusst sein, vgl. šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis... putuodamas šļakst uz augšu De̦glavs Rīga II, 1, 309);

4) = brīdis, eine Weile, Zeit(lang), Moment Infl., Meiran, Memelshof (šalte), Lubn., Warkl., Zvirdzine, Gr. - Buschhof, Warkh. (šàlts ² , -s, in Warkh. und Pilda auch šàlte ² ): ni dieneņas, ni šalteņas ni˙kur mun nuokavēt BW. 3875, 7. pagaidīšu vēl kaidu šaltiņu Pas. I 151 (ähnlich IV, 163). tai šaltei, unterdessen Zbiór XVIII, 238. atiet muižinieks..., kab izne̦stu... ceļavīru, bet tai šaltī (in dem Moment) re̦dz... Pas. IV, 85. cik šās piene̦suot (malkas) par dienu, tik jis par vienu šaltiņu nuosviež nuo cepļa 207. par šalti grāfs atkan atgulās nedzīvs III, 86. par šaltiņu sadunēja zeme II, 142;

5) "прiем, черед" Spr. Wohl aus d. Schalt "Stoss, Schwung";
zur Bed. 4 vgl. juonis 1 und strāve "Strom; eine Zeitlang".

Avots: ME IV, 3, 4

saņemt,

1): Lāčaugainis saņēma sausas dusmas Pas. VIII, 441;

2): ar vē̦de̦ru kaiti saņe̦mts (ergriffen, erkrankt)
Latv. vēst. instit. žurn. III, 107 (v. J. 1782); 4): empfangen Getzel (s. IMM. 1934 I, 425 und 430); vietniece saņēma ļaunā (nahm übel) un palika pikta A. Upītis Sm. lapa 179; labam s., guten Gebrauch davon machen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebrauch"); ‡

7) vernehmen, verstehen:
es nesaņēmu, kuo tu teici Heidenfeld. nuo šās bāršanās viņš nevar ne˙kuo s., juo tur˙pat ... ce̦p un vāra ..., nuo kam ... izceļas ... truoksnis Pas. V, 126 (aus Lubn.). Refl. -tiês,

1): saņēmuos dūšu un padarīju Siuxt;

3): atāls bij bailīgi saņēmies Ramkau. sakņu dārzs arī saņēmies Anna Dzilna 41. s. miesā, dick werden, zunehmen
Diet.

Avots: EH XVI, 434

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695

‡ sauseglaine "?": sauseglaines (Var.: sausas egles) galiņā BW. 2404 var.

Avots: EH XVI, 461

savaisluôtiês: karstā laikā blusas var diezgan s. (mit aî ² ) Kand.

Avots: EH XVI, 462

šķe̦lpa Konv. ¹ 799, šķelpis Plm., šķèlpji ² Aps., Golg., šķèlpes ² Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Saikava, = skalbe(s), Kalmus: šķelpu saknes jāpakaisa gultā zem palaga, tad blusas neruonas Etn. I, 29; šķe̦lpa, iris sibirica L. Lub. n. RKr. III, 70; sarkanie šķelpji, Feuerlilien. Wohl aus mnd. schelp "Schilf"; vgl. auch ķelpis.

Avots: ME IV, 25

slànît Ronneb., Drosth., slânît ² Karls., Dond., slànît ² Prl., Erlaa, -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) zusammenwerfen
(linus mārkā) Adsel; schichten, aufschichten U., Wolm., Ronneb., Drosth., Dond.;

2) niederlegen
Allend. n. U.; "gāzt, nuotriekt gar zemi" (mit â ²⁾ Stenden;

3) schlagen
Mar., Drosth., Ulpisch, Ruhtern, peitschen, prügeln Gr. - Sessau, Grünwald, Stenden, Erlaa n. U., derb (z. B. mit einem Stock) prügeln (mit à ²⁾ Kalz., Stockm.: sagrābis sē̦rmuokšļa nūju un sācis slānīt neliešus LP. V, 133. me̦lnais ņe̦m kančuku ruokā un nu tikai slānī kâ slānī... ērzeli LP. VII, 104; JK. III, 74. kad ņemšu pipku, sātani, tad sākšu jūs slānīt De̦glavs Rīga II, 1, 439. kāzinieki . . . saskrējuši ar rungām un dakšām un sākuši tuo (= vilku) slānīt, gribē̦dami viņa siltā kažuoka Pas. I, 192 (aus Kreuzb.). viņš slānīja pa vienu, pa uotru ausi Ulpisch, Ruhtern;

4) töten
U., schlachten Dond.: blusas U.; luopus Dond.;

5) stechen (im Kartenspiel)
U.;

6) grob schimpfen:
tad tik varēja kruodzinieks savu sievu slānīt! vai mati stāvu slējās tuo dzirduot Selb. Refl. -tiês, nicht ordentlich arbeiten Allend. n. U. In den Bedd. 1 und 2 jedenfalls von slānis abgeleitet, in der Bed. 3 (woraus wohl die übrigen aktiven Bedd.) - zu slāns I.

Avots: ME III, 922, 923

sleja, slejs, auch sleija ("Ackergewende" L.), sleijs geschr.,

1) der Strich, die Linie, ein gerader Streifen
U., ein Längsstreifen Bielenstein Holzb. 684: ādas sleja, ein Streifen Leder, aus der ganzen Haut geschnitten U. saimniekam brīv izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54. pastalu sleja (Autz n. U.) od. slejs (N.-Sessau n. U., Grünh.), ein Streifen Leder in Breite der Pasteln: puisis mērījis ķēvei sānus, cik pastalu sleju tur iznākšuot LP. VI, 424. kas pirmais vārdu teiks, tam trīs slejus nuo muguras nuovilks 383. griezi, kur gribi, tādas skrandu slejas vien! V, 187. zaļām slejām apšūtā uzvalkā Janš. rudzu sleja, ein Strich im Roggenfelde U. laba sleja zemes, ein uter Strich (Strecke) Landes U. drusku augstāk sākas vīksnu un guobu sleja Konv ² 2716. krusas sleja pārgāja pār dārzu, ein Strich Hagel ging über den Garten U. - rakstu sleja, eine Zeile U.; ein Absatz in der Schrift Wid. laikraksta slejas, die Spalten in der Zeitung;

2) das Wagengeleise
St., Bergm. n. U.;

3) Plur. slejas U. (geschr.: sleijas), Karls., Selsau, Selb., sleji (li. šlejai Tiž. I, 119) N.-Kurland, Mar., Vīt., das Pferdegeschirr (Hinter-geschirr, die Sielen): melnis . . . saplēsa . . . se̦dulku un slejas Latv. pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru . . , misiņa vaši Kaudz. M. 32. zirgam gruožus aiz slejām sabāzis Duomas II, 30. zīda gruoži, ze̦lta sleji BW. 29640. sakas, sleji, dze̦nauškas A. XI, 171;

4) slejs, der Wuchs,
"cilvē̦ka garums, sevišķi muguras daļa" Sessw:: tam garš slejs Vīt. viņš nuogāzās ar visu sleju id. slātavieši ir pēc sava stāva jeb sleja visur pazīstami Kaudz. M. 30. dē̦ls... divas reizes klāja gar sleju ve̦lnam ar spriguli LP. VI, 393. Juris . . , dabūja vēl pāris labu šļācienu pa visu sleju Vīt. 80;

5) sleja, die Schicht
Wid. In den Bedd. 1-2 und 4-5 wahrscheinlich (vgl. Leskien Abl. 286 und Trautmann Wrtb. 309) zu slìet (zur Bed. 5 vgl. speziell slav. slojь "Schicht"); urspr. etwa "etwas streifenartig Angelehntes, Hingesunkenes". slejas 3, das von Leskien Nom. 315 gleichfails zu slìet gestellt wird, ist nebst li. šlajai dass. wohl entlehnt, vgl. r. шлея, poln. szleja u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 307.

Avots: ME III, 924, 925

slĩperis Wolm., Salis, U., slìperis ² Prl., Slieper, Unterlage der Eisenbahnschienen U.; Švauksts bij re̦dzē̦ts silā pie slīpeŗu tēšanas Kaudz. M. 334. brusas, slīpeŗus vest Stari II, 283; in Meiran auch "ein ungewandter Mensch".

Avots: ME III, 936

šņãkuoņa: krusas š. Ramkau.

Avots: EH II, 652

‡ snaudelîgs, = snaũdîgs (?): snaudelīgi klusas (sienas) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 140.

Avots: EH II, 542

stara,

1) der Strich, die Strecke
U.; mežam liela stara izcirsta, ein grosser Strich Waldes ist ausgehauen U. ziedi, rudzu vārpa, deviņām stariņām (Var.; aitiņām, rindiņām)! BW. 28128 var. jūŗā iestiepušās kalnu staras Konv. 1 919. lietus stara, eine Regenwolke U., Strichregen V., Karls.; nebija jau ne˙kāds gaŗais lietus, tāda stara vien nuolija Salisb. krusas stara, eine einzeln ziehende Hagelwolke, ein Strich Hagel U.;

2) der Fetzen
U.; svārku stara Festen, ein Fetzen vom Rock U.;

3) der Ast, die Zinke
A. - u. N. - Schwanb., Mar.; dakša ar trim starām N. - Schwanb. dzelža sakumus ar četrām starām Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). kāzu lukturis ar četrām starām priekš četrām svecēm BW. III, 1, 25. asi mieti, vienā galā ar divi starām Etn. I, 105 (aus Gold.) bē̦rzs ar divi starām RKr. VII, 927. ne̦suši bogiem dāvanas un likuši uozuola starās Etn. III, 90. zâle trīs starām BW. 29371 var. vīšu pīcku trim starām 11058; 21721. Jāņa māte sieru sēja deviņām stariņām (Var.; deviņiem stūrīšiem) 32314, 3 var.;

4) (bikšu) stara, das Hoseribein
N. - Rosen n. FBR. VIII, 30; suņi abas bikšu staras saplēsuši Saikava. akmiņus viņš nesis ar bikšu starām LP. V, 416. piebāž bikšu staras pilnas salmu Pas. III, 501 (aus Lubri.). Nebst stars "Sonnenstrahl" zu slav. prostorъ "Ausdehnung", ai. stara-ḥ "Schicht", r. простерéть, aksl. prostrěti (prs. prostьrǫ) "ausbreiten, ausstrecken", gr. στόρνῡμι "breite aus", lat. sternere "hinbreiten", av. staraiti "sternit" u. a., s. Persson Beitr. 449 und 787, Būga KSn. I, 286, Trautmann Wrtb. 287 f., Walde Vrgl. Wrtb. II. 636 ff.

Avots: ME III, 1045

stèidzamĩba,* die Dringlichkeü, Eile, das Eiligsein Wid.; atdusas laika gaŗums... piemē̦ruojas darba daudzumam un steidzamībai Etn. III, 126.

Avots: ME III, 1058

stiñgt (li. stìngti "steif werden") C., PS., stin̂gt Kl., Gr. - Buschh., stingt ² Dunika, stingstu, stingu, intr., starr, steif, kompalct werden U., erstarren (eig. u. fig.): jūra guļ kâ stingusi Vēr. I, 1324. stingušiem spārniem A. XX, 335. Subst. stingums (kann anch zu stings gehören), das (einmalige) Erstarren, die Starre Wid.: lauki atdusas cē̦lā, mierīgā stingumā JR. IV, 80. nāves stingums Niedra. Zu ste̦ngrs (s. dies).

Avots: ME IV, 1070, 1071

I strūga,

1): sniega vai krusas strūgas Ringen
n. BielU.; "Wolken, denen man absehen kann, dass sie Schnee od. Hagel bringen."

Avots: EH II, 591

suînît ² ,

1): auch Iw., Rulzau, Stenden;

2) - ist ganz zu streichen, weil in den dort gegebenen Zitaten s. durch suimīt zu ersetzen ist;

4): katrs pa pudelei konjaka kabatās suinīdami ("?") Veldre Dižmuiža 20. Refl. -tiês,

1): auch Rutzau, Stenden; kuo tie puiši suinījās? Tdz. 59204. man jāsuinās, kad blusas ē̦d Frauenb.; ‡

3) "zweifeln"
(mit ui; wo?).

Avots: EH II, 600

šur̃p AP., Iw., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šur̃pu Līn., Wolm., šurpum BW. 24604, šurpam RKr. IX, 109, šurpan BW. 5037, Adv., (hier)her: rādi šurp! zeig her! LP. III, 38. viņš šurpu nācis Vēr. v. J. 1904, S. 265. - šurp(u) (un) turp(u), hin und her; hier und da : muļķītis klenderēja pa mežu šurpu, turpu LP. IV, 211. šurpu turpu metu irkli Aus. I, 16. šurpu, turpu vējiņš luoka sausas egles galuotnīti BW. 8896. šurpu, turpu pakaļiņa 5723, 1 var. cita (vilna) šurpu, cita turpu, cita peļu midziņā 6916 var. Zum -p s. Le. Gr. § 558.

Avots: ME IV, 107

tecêt: ein part. prs. tecējuot Tdz. 38303,

1): te̦kamu (= te̦kuošu) ūdeni Getzel Psalm 23;

4): (sievas) tecēja uz ceļiem Glück II Makk. 3, 19. senāk ļaudis vairāk tecēja (= gāja) uz baznīcu Frauenb. visi ceļi tecēja pilni ar zirgiem (braucuot) Salis. lai blusas te̦k ārā nuo kre̦kla Seyershof;

5): spuolīte, kamuolis te̦k (= risinās, tinas) Saikava. dzija, diegi labi te̦k (rit, risinās) Sonnaxt. kâ te̦k aude̦kls? kad rē̦na dzija, tad daudz nete̦k, tad iznāk maz puosmu Frauenb. tā saite te̦k kuopā (= savijas), kad grìež (vij) ebenda. gurķi rankuo, t. i., tie te̦k gar zemi Iw. pa priedes kaļļiem laiva labi nete̦k (= neslīd) Kaugurcierns. Refl. -tiês,

1): auch Saikava. Subst. tecêšana: kūtram kūtra t. BW. 832. nerimās suoļu t. Vindedze 78; tecẽjums: par savu tecējumu (= pakalpuojumu) naudu ņemt Frauenb.; te̦cê̦tãjs: tad nuogāja ... te̦cē̦tāji ar grāmatām Glück II Chron. 30, 6. meža t. BW. 30557 var. upīte te̦cē̦tāja 14946. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 715 f.

Avots: EH II, 672

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

te̦kât,

1): auch Siuxt; kad te̦kāju šīs pašas te̦kas Vindedze 166. blusas te̦kā Sonnaxt; ‡

2) fliessen
Orellen: bē̦rnam te̦kā palases Refl. -tiês,

1): auch Iw., Siuxt; ‡

2) einander nachlaufen:
divi ... sarkani babulīši ... te̦kājās viens uotru A. Upītis Kailā dzīvība 137.

Avots: EH II, 674

tràucêt PS., Serbigal, Wolm., traûcêt ² Orellen, Ruj., Salis, Segew., Widdrisch, traũcêt AP., Arrasch, Bl., Dond., Frauenb., Iw., Jürg., Kand., Līn., Ramelshof, Ruj., Schujen, Siuxt, Stenden, Wandsen, tràucêt ² Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. u. a., -ẽju,

1) erschüttern
U.; traucēt ābuoļus St. "Äpfel schüttern";

2) tr., schrecken, aufschrecken, scheu machen
U.: traucēt zivis dukurī Gr.-Buschh. irbe svilpa šiliņā, traucē manu kumeliņu BW. 11194;

3) stören
(mit aũ) Gold., Mitau, Salisb.: mieru traucēt Pürs I, 104. netraucē viņu nuo saldas dusas! LP. VII, 399. kas Rūša maiguo miegu traucēja JK. caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

4) anspornen:
traucēja ērzeli, lai skrien LP. VI, 267. Refl. -tiês,

1) (mehrfach) aufschrecken
(intr.; von Pferden, Kindern gesagt) Warkl. (mit àu ² ), St.;

2) sich storen:
viņš neliekas traucēties, er lässt sich nicht storen. viņa ... paēda..., netraucēdamās ne˙nieka par tuo, ka . . . Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 132. - Subst. traucêšana, das Schrecken; das Storen: darba traucēšana; traucẽjums, die Storung; traucê̦tājs, wer (auf)schreckt (tr.); wer stort. Zu traukt.

Avots: ME IV, 223, 224

tràuss ² Alswig, Gr.-Buschh., Mar., traûss Warkh.,

1) = trausls U., Bers.; locker Mitau: malka trausa; labi plīst Mar. alksnis ir trauss kuoks ebenda und (mit aû ) Kalz. siens sakaltis trauss, šķtūnī bāžuot sabirst ebenda. trauss le̦dus Bers.;

2) empfindlich :
trausas dabas cilvē̦ks Mar.

Avots: ME IV, 226

II treinis (li. treinis "Drittel" bei Bezzenberger BGLS. 333), das Drittel (mit eĩ) Katzd.; das Drittel einer Masseinheit (z. B. 1/3 Kubikfaden Holz [mit eĩ] Schrunden, 1/3 [in Assiten: 1/4] einer Heringstonne); "eine kleine Heringstonne" (mit eĩ) Kalleten; "1/4 Kubikfaden (Holz)" Etn. III, 107, Assiten, Hasenpot, Neuhausen: nuopirku treini siļķu. ce̦turksni malkas pirkt mums par maz, pusass par daudz, tāpēc pirksim treini Katzd. Nebst li. treĩnas "ein Drittel" zu trîs "drei".

Avots: ME IV, 228

ūsa, gew. der Plur. ũsas Arrasch, Bauske, Bl., Iw., Lin., Pankelhof, Salis, Salisb., Sessau, Siuxt, ûsas ² Jürg., ûsas Kaugershof, PS., ùsas ² Golg., KatrE., Ogershof, Saikava, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, ûsas ² Gold., Demin. ūstiņas Selsau, (mit ũ) Wain., (mit ù ² ) Alswig, Kerstenbehm, Kortenhof, N.-Laitzen, N.-Schwanb., Stom., Tirsen, der Schnurrbart U., Memelshof: lielūsis... izraustījis sev gan˙drīz visu ūsu LP. VI, 524. nu bijis Šļupstim ar Cimbulu... vējš ūsās (von grossem Schreck gesagt) Upīte Medn. laiki. Nebst li. ūsaĩ "Schnurrbart", estn. ūz und le. usas dass. aus r. усы.

Avots: ME IV, 409

uzkuôst, ‡

3) blusas uzkuož sarkanu miesu Frauenb., von den Bissen der Flöhe wird der Körper rot.

Avots: EH II, 727

I vil˜na (li. vìlna "ein Wollhärchen", apr. wilna "Rock", serb. vù`na, got. wulla, ai. ū´rņā "Wolle"), dial. villa,

1) ville (?) Glück Ebr. 9, 19, die Wolle; das Haar von vierfüssigen Tieren:
Sprw. kam villa, tas jācē̦rp Birk. Sakāmv. 88. mīksts kâ vilna RKr. VI, 1004. tik mīlīgs kâ auna vilna Br. 541. liela brē̦ka, maza vilna (viel Lärm um nichts) RKr. VI, 75. bij man aitas, bij man vilna BW. 7575, 2. treju vilnu lindraciņi: suņa vilnas, kaķa vilnas, aizpē̦rnā kumeliņa 20523, 13. (kumeliņam) liela villa (Var.: spalva) mugurā 29686, 12 var. balta vilna 6924. smalkas vilnas kuodeļā 17330, 3 var. pe̦lē̦ks vilnas ē̦rkulītis Br. 139. guli kâ me̦lnas vilnas ē̦rkulis savē̦lusies 10. tu, māsiņ, villu vērpi BW. 6806. tu gan duomā, ka tur bija liela vilna (dass da viel los war)! Alm. Kaislību varā 66;

2) muku villa, eine Pflanze
("savādas sugas zâle pļavas, kura aiz ļuoti liela valguma slikti nuopļaujama, ja sausas pļavas, ar mē̦sluošanu tikai iznīdējamä); zaķa vilna, Wollgras (eriophorum L.) RKr. II, 71;

3) villas luops Frauenb., Schimpfname für einen faulen Menschen. Zu arm. gełmn "Wolle, Vliess",
lat. vellus "Vliess", ae. wil-mod "Wollstange" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 296f., Trautmann Wrtb. 359.

Avots: ME IV, 593

žagara: sausas žagaras Pas. IX, 481.

Avots: EH II, 816

žļadzêt, -u, -ẽju, platschen, plätschern; vom Schall, der beim Waten durch Kot entsteht; triefen: iet, ka (ūdens spainī) žļadz vien AP. iet (pa dubļiem), ka žļadz vien Bauske. cūka ē̦d, ka žļadz vien Erlaa. duodiet sausas drēbes! šitās žļadz vien Gr. - Buschh. ze, kājām le̦di man žļadz V. Egl. Eleģijas 113. žļadzēt žļadz dubļi Warkl.

Avots: ME IV, 814

I zuminât,

1): klusas dziesmas zuminājuot (summend)
Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 226.

Avots: EH II, 812

‡ II zvinêt (aksl. zvьněti "klingen") Nautrēni, (vom Anschlag) schrill klingen, tönen: stikli zvin nuo krusas.

Avots: EH II, 815