Paplašinātā meklēšana

‡ acĩte, ein Kartenspiel (r. очкó ) Oknist u. a.

Avots: EH I, 2

agrtecīte, die Frühlaufende, Beiwort der Biene Stari II, 484.

Avots: ME I, 12

‡ àizbraũcît, wiederholt streichend, streifend, abstreifend hinter etw. geraten lassen oder entfernen: a. lapas aiz kastes. a. piedurkni aiz e̦lkuona. a. matus aiz ausīm. a. smiltis pruojām.

Avots: EH I, 11

‡ àizdràicît ² Ass. - Kalt., vollstreuen: aizdraicījis pus kula (mit Stroh).

Avots: EH I, 19

‡ àizdûcît C., voll-, zutreten, -trampeln: tik stipri kājām dūcīdams, tu aizdūcīsi vēžu alu, ka vēži netiks ārā C.

Avots: EH I, 21

‡ àizlàicît ² gaļu līdz vasarai Oknist, mit dem Fleischvorrat, sparsam davon Gebrauch machend, bis zum Sommer auskommen.

Avots: EH I, 35

àizlùocît, tr., biegend hinter etwas stecken: nuolauž pašu galuotnīti, aiz ce̦pures (-ri) aizluocīja BW. 13250,17. Refl. -tiês, sich hinschlängeln, wogen: viņpus pļavas àizluocījās līdz lielceļš Stari I, 323.

Avots: ME I, 38

‡ àizmâcîtiês, lernend hingelangen: a. līdz uotrai nuodaļai,

Avots: EH I, 38

‡ àizmîcît, (den Teig) zu kneten anfangen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: maize aizmīcīta; nevaru iet (kamē̦r nav izmīcīta). Refl. -tiês, durch eine dickflüssige Masse watend mühsam hin-, weggelangen Erlaa: kâ mēs šai muklājā aizmīcīsimies līdz uotrai malai?

Avots: EH I, 39

àizmuõcît, tr., mit. Mühe wegschleppen: nastu līdz mājām. Refl. -tiês, mit Müh und Not wohin gelangen: kaut dievs palīdzē̦tu aizmuocīties līdz galam Aps. V, 32.

Avots: ME I, 42

‡ àizņurît,

1) = àizmurît 1 Salis: a. maizi;

2) a. līdz. (fr)essen
(perfektiv) bis N. - Peb.: kaķis aizņurījis žurku līdz pusei un pametis;

3) mit einem stumpfen Instrument anhauen (anschneiden)
Bers., N. - Peb., Roop, Schibbenhof, Wolmarshof u. a.

Avots: EH I, 41

‡ àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47

‡ àizslacît,

1) hin-, wegspritzen, -sprengen:
a. ūdeni tālu;

2) hinter etwas spritzen
(tr.): a. kam ūdeni aiz kakla;

3) vollspritzen:
a. kam acis.

Avots: EH I, 48

àizslàucît, tr., wegfegen: ziema tiek kā ar sluotu aizslaucīta Dok. A.

Avots: ME I, 50

‡ I àizval˜cît Nötk. "= aiztriekt, aizdzit" (?).

Avots: EH I, 61

‡ II àizvalcît,

1) wegschleppen
(mit àl ² ) Mahlup, Mar.: a. kuokus nuo tīruma. bē̦rni aizvalcījuši rīkus;

2) zirneklis aizvalcījis luogu ar savu tīklu Mar., Serben, die Spinne hat ihr Spinngewebe vors Fenster gezogen.
a. linus kam priekšā Bers., (gereinigten) Flachs vor etwas ausstrecken (ausbreiten);

3) "verbinden"(z. B. mit einer Schnur)
Mar., Serben.

Avots: EH I, 61

apbraũcît, ‡

2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas; ‡

3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙apkārt abrai.

Avots: EH I, 74

apbraũcît, tr., ringsherum streicheln: vecīši apbrauka bucīšiem vē̦de̦rus LP. IV, 43.

Avots: ME I, 77

‡ apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79

apgrēcīties Ev. (III p. prs. apgrēcījas), = apgrêcinātiês.

Avots: EH I, 84

‡ aplaicît (li. aplaikýti "задержать"): dievs viņu aplaicīs, Gott wird ihm helfen Für. I (unter laicīt).

Avots: EH I, 96

‡ aplancît (li. aplankýti) Rutzau (mit añ und an̂ ² ), Kur. Nehrung, besehen, visitieren, besuchen: a. venterus, radus, slimnieku. Refl. -tiês NB. (mit an̂ ² ), = ‡ aplaipuôt(iês): ja aplankās gar pļunēm, tad var iziet sausām kājām.

Avots: EH I, 97

aplùocît [li. aplankýti], tr., freqn., mehrfach umbiegen, biegend umgeben, einkreisen: tautiets savu ce̦purīti zaļu zīdu apluocīja BW. 15221, 2. luoki zirgi... apluocīja tautu meitu BW. 13448, die gelenkigen Rosse kreisten das fremde Mädchen ein; apluocīt sagšas, die wollenen Decken mit einem Rande schmücken BW. 4455.

Avots: ME I, 103

apmâcît, tr., exerzieren: zaldātus; dressieren: zirgu.

Avots: ME I, 105

apmîcît: a. miltus Siuxt, (beim Teigkneten) trockenes Mehl mit dem Teig zusammenkneten: apmīci piebē̦rtuos miltus!

Avots: EH I, 102

apmîcît [li. apmìnkyti], tr., umkneten: maizi apmīcuot, jāuzve̦lk uz mīklas trīs krusti Etn. II, 61.

Avots: ME I, 108

‡ apmuõcîtiês Salis, mühsam herumgelangen: a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 103

‡ apņur̂cît Bers., Laud., Lemburg, Sessw., Wolm., = ‡ apmurdzinât.

Avots: EH I, 104

‡ apràicît ² (li. apraikýti "обрѣзать кругом" ) Laud., Prl., Saikava, = apvagât. a. rudzu lauku.

Avots: EH I, 107

apslacît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich oder einander bespritzen;

2) unversehens bespritzt werden:
istabu slakuot, apslacījās arī krē̦sli.

Avots: EH I, 114

apslacît, apslacinât [li. apšlãkinti], tr., bespritzen, besprengen, nass machen: puķes, jaunus kāpuostus. ar gaiļa asinīm apslaka staļļa durvis LP. VII, 312. brūtgans un brūte apslaka ar ruoku viens uotram acis un drēbes BW. III, 1, 98.

Avots: ME I, 122

apslaucît, tr., ringsum fegen: kad uguntiņa izkuŗas, tad tuo apslauka Tr. IV, 601. Refl., ringsum sich reinigen. Spr.

Avots: ME I, 123

‡ aptūcît,

1) = apbàlzît: a. braucējam sē̦gu apkārt Salis u. a.;

2) unter etwas stopfen
(perfektiv) Mezkül: a. maisu apakš skapja;

3) drückend umrühreu
Bauske, Trik.: a. veļu katlā.

Avots: EH I, 123

‡ apucîtis, Name des kleinen Fingers Oknist.

Avots: EH I, 123

atbraũcît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich die Ärmel aufstreifen:
strādā atbraucījies. atbraucījušies da e̦lkuoņiem Kaltenbr.;

2) sich (von selbst) aufstreifen:
atbraukās kre̦kliem piedurknes Kaltenbr.

Avots: EH I, 136

atbraũcît (li. atbraukýti), zurückschieben, aufstreifen: piedurknes, matus.

Avots: ME I, 151

atlùocît, tr.,

1) zurückbiegen:
zarus;

2) aufstreifen:
piedruoknes, meton. ruokas atluocīt, die Ärmel aufstreifen LP. VI, 120;

3) herlenken, her-, zurückkehren:
kuŗu tautu negaidīju, tās atluoka kumeliņu BW. 14252. aizjādami, bāleliņi, atluokāt kumeliņu Ltd. 1460. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: piedruoknes, ruokas.

Avots: ME I, 174

atmâcît, tr.,

1) das Gelernte noch einmal lehren, wiederholen;

2) abgewöhnen
Spr.

Avots: ME I, 176

‡ atmîcît (li. atmìnkyti), (Teig) durchkneten Bērzgale, Erlaa, Laudohn, Lubn., Schnehpeln: rudzu maize, bet ar kviešu miltiem aimīcīta Oknist.

Avots: EH I, 156

‡ atmuõcît,

1) mühsam herbringen oder herführen
Siuxt u. a.: a. mucu uz istabu;

2) mühsam losbekommen
Stenden u. a.: beidzuot šuo lādi atmuocīju gan vaļā. Refl. -tiês, mühsam hergelangen: a. ar ve̦zumu mājā.

Avots: EH I, 157

atrùocît, tr., aufstreifen: piedurknes C., Smilt., Erlaa. Refl. atruocîties, A. XII, 155, atruokuotiês, die Hände zum Abschied reichen, sich verabschieden: mē̦mi viņi atruokuojās JR. IV, 205.

Avots: ME I, 187

atsacît,

2): acis, kājas atsaka, kündigen den Dienst
Dobl. n. BielU.; ‡

5) (nach r. отказать) vermachen: atsaka jam trīs simti naudas Pas. VII, 461 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

1): nebija gribējis a. ... lūgumam Janš. Bandavā II, 139.

Avots: EH I, 163

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187

‡ atslacît pretī, entgegenspritzen: kad viņš man slacīja ūdeni virsū, es viņam atslacīju pretī.

Avots: EH I, 167

atslàucît: Apzarnis atslaucīja ... muti ar svārku stūri, lai varē̦tu labi runāt Kaudz. Izjurieši 167, duobīšu starpas ... bij tīri atslaucītas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 183.

Avots: EH I, 167

atslàucît, tr., her-, wegfegen, reinigen: sniegu nuo durvju priekšas LP. IV, 217. viņš sāka vērīgi aplūkuot atslaucītuo šķūņa priekšu Latv.

Avots: ME I, 193

‡ atsnaicît, wiederholt langend herreichen (intr.) Bauske: bē̦rns nevar līdz šai vietai a.

Avots: EH I, 168

aûgšlècĩte Pump., die in die Höhe Springende; s. augstlēcīte.

Avots: ME I, 219

‡ aûgšlècĩtis LP. VII, 322, der in die Höhe Springende.

Avots: EH I, 185

aûgstlècĩte, die Hochspringende, Beiwort des Frosches: kad vecīšus (die Seelen der Verstorbenen) dzinuši nuo mājām laukā, tad uzsēdinājuši kaupiņu (augst[ēcīti) uz krē̦sla LP. VI, 47; VII, 322.

Kļūdu labojums:
LP. VI, 47; VII, 322 = LP. VI, 47.

Avots: ME I, 217

auslecīte, Corydallis solida RKr. III, 70 (Stockm.). Cf. aûgstlècīte [und auslecēm].

Avots: ME I, 227

‡ blancît, -u od. -ĩju, -ĩju.

1) (eine Flüssigkeit in einem Gefass) schütteln, spülen
Orellen (mit an̂ ² );

2) durch Kot waten
Smilten (mit àn). Refl. -tiês,

1) "skaluoties" Orellen: mucā kas blancās Trik.;

2) durch Kol waten
Trik.. Wizenhof: man apnicis pa kūti b.

Avots: EH I, 225

‡ bocītis, Kartoffelbrei Lems.

Avots: EH I, 235

braũcît,

1): b. linus AP.,

a) Flachs schwingen
Rutzau, b) "halbgebrochenen Flachs durch die Flachsbreche ziehen" Dunika. b. ādu, das zu gerbende Fell mit Hilfe eines Streichwerkzeugs (braũkamais, braũķis) bearbeiten Frauenb., Siuxt. b. dzeņauksti, eine dz. aus Kuhfell anfertigea Siuxt;

2): dievs asu rīksti brauka Janš. Dzimtene I ² , 333. Refl. -tiês, ‡

2) sich schuppen
Segew.; ‡

3) dahingleiten, sich durchzwängen (zwischen etwas)
Segew.

Avots: EH I, 238

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. ² 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325

braũcītava N. - Bartau, = brauktuve.

Avots: ME I, 325

[bricīt Wessen, schelten.]

Avots: ME I, 331

brucīte Anekd. IV, 299, = brūkle(ne).

Avots: EH I, 244

brucīte, Schnürleibchen Konv. ² 142.

Kļūdu labojums:
brucīte = brucītis

Avots: ME I, 338

‡ bucît, mit der Stirn stossen C., Jürg., Lemburg, Wolmarshof: uotru b. Refl. -tiês, die Köpfe aneinander stossen: viņi sāk b. ebenda.

Avots: EH I, 248

‡ bucīte, die Ziege AP.

Avots: EH I, 248

bucītis, ein kleines, rundes od. eckiges Bänkchen Burtn.

Avots: ME I, 344

I bucītis, ‡

2) = buciņš 2 Siuxt.

Avots: EH I, 248

II bucĩtis (unter buks): bucīt[i]s (Var.: buciņš) krimta kārklu krūmu BW. 11693. kas bucīti (Var.: buciņu, āzīti) luopu sauca? 12779, 2 var.

Avots: EH I, 248

[cicîties "necken", in Livl. gehört.]

Avots: ME I, 390

cĩcītis U., ein kleiner, roter Käfer mit schwarzen Flecken (Margaretchen).

Avots: ME I, 390

cìte [Drsth., cîte ² Dond.], der Eifer, die Strebsamkeit: uz ķieģeļa ar lielu cīti nu dukātu viņš trin Adam. ar cīti mēs gribam art Apsk. I, 295.

Avots: ME I, 392

cìtība, der Eifer, die Strebsamkeit: krietni pilsuoņi derēja cītības un strādības priekšzīmei Vēr. II, 276.

Avots: ME I, 392

cīties: ka varu druoši c. Dziesmu gr. 181.

Avots: EH I, 276

[cīties, streben, trachten L., St. (angeblich auch um Wolmar; bloss der Infinitiv cìties ² sei in Praulen üblich); cîties ^2, cîstuos, cijuos, kämpfen, ringen Bielenstein LSpr. I, 379. Wenn die von Stender und Bielenstein gegebene Präteritalform richtig ist, kann cīties nicht mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 f., Fick Wrtb. I ^4, 383, Trautmann Wrtb. 134, Wiedermann BB. XXVII, 196 f. und Persson Beitr. 162 auf eine Wurzelform ken- (in censt, s. dies), sondern nur auf eine Wurzelform kā - bezogen werden (zu ai. kēta-ḥ "Wille, Begierde, Absicht", gr. χοῖται· γυναιχῶν ἐπιϑυμίαι Hes.?). Durch verallgemeinerung (s. Le. Gr. § 619) des - st - (im Präsensstamm) scheint cīstēt entstanden zu sein; das k von cīkstēt stammt vielleicht aus einem Präsensstamm *cīska - (vgl. Le. Gr. § 621). Zu cīties gehört wohl auch cīņa (wovon cīnīties), während cìsties wohl eher zu censties gehört und in diesem Fall ī aus in hat.]

Avots: ME I, 392

cìtîgs, eifrig, strebsam, tüchtig: cītīgs cilvē̦ks, strādnieks, skuolē̦ns, žūpuotājs Aps. J. III, 8; cītīgi mācīties, pelnīties, strādāt, dzert JK. III, 78.

Avots: ME I, 392

‡ dàcîtiês ² Auleja, -kuôs, -cĩjuôs, sich närrisch, sonderbar gebärden, anders als andere tun: kuo tu dākies, ka[d] tu taids pat vîze kai visi! Auleja. palikt mierā un nedācīties viesa klātbātnē Veselis Sautes kaps. 28. dācījies ar... jaunkundzēm Tīr. ļaudis. Aus *dārcīties (vgl. li. darkýtis "Grimassen sehneiden")? Vgl. aber auch dāks 1.

Avots: EH I, 311

[dalùocît Drsth., mehrfach hinzubeugen. Refl. -tiês, sich mehrfach hinzubeugen.]

Avots: ME I, 435

damâcît, nachträglich, bis zum vollständigen Erlernen lehren, unterweisen : juo vēl vajag d.: pats labi nepruot apieties ar arklu Kaltenbr. Refl. -tiês, = ‡ damanît(iês) Kaltenbr.: ar laiku damācīsies un būs par skrīveri.

Avots: EH I, 305

[damîcît Drsth., Spr., hinzukneten].

Avots: ME I, 436

dañcĩtis,

1): auch Salis, (mit àn ² ) Saikava; ‡

2) "spuoļu tītaviņas" (mit àn ² ) Warkl.

Avots: EH I, 306

dañcītis [Salis, dañcis Neuermühlen], derjenige Teil des Spinnrades, welcher das Trittbrett mit der Achse des Treibrades verbindet Laud.

Avots: ME I, 437

[daslaucît Drsth., hinzufegen.]

Avots: ME I, 442

dencītis Smilt., = dañcītis.

Avots: ME I, 455

‡ dìcît; -īju, leerän (tukšuôt) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 93, Oknist:

Avots: EH I, 325

dracît, Refl. -tiês: auch N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617, Heidenfeld, Pilskalne, (prs. drakuôs!) Sonnaxt, (nur von Kindern) Warkl.

Avots: EH I, 329

dracît, -cu, -īju, schelten: skuoluotājs dracīja skuolas bē̦rnus Mar. n. RKr. XV, 112. [Zur Bed. vgl. klruss. "дрочи́ти" "ärgern".] Refl. -tiês, -kuôs, -cuôs Laud., Bers., Fest., -ījuos, sich unbändig gebärden, tollen, toben N. - Schwnb., Selb., Kokn.: neduomā skuolā tâ dracīties kâ mājās Lasd., Bers. n. A. XI, 630. [Auch: "sich necken, scherzen" Wessen. - Vgl. poln. droczyć się "sich necken", bulg. dročъ "vergnüge mich, zeche".]

Avots: ME I, 488

‡ dràicît ² (li. draikýti "verstreuen; verwickeln, verwirren"), -ku, -cīju, = jaukt, puostīt; in Unordnung bringen Oknist (meist mit sa-): nedraiki gultas! Oknist. kuo jis tur nuopļaun (rudzus)? tik dràika ² ! (von jem., der nicht zu mähen versteht; = jauc) Kaltenbr. Vgl. auch ‡ àizdraicît. Zur Etymologie s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 876.

Avots: EH I, 329

‡ druscīt AP., Orellen, Serbigal, drus˙cīt (mit ĩ) AP., (mit î ² ) Orellen, druscītēs PV., druscītiņās PV., = drusciņ: druscīt sausas zemes Pas. V, 172. druscīt atastāk Pilda n. FBR. XIII, 54.

Avots: EH I, 336

I dūcît, fact., tönen, brausen machen, spielen: kuo šis nu varē̦tu dūcīt Vēr. II, 903.

Avots: ME I, 523

II dûcît,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 122, Rosenbeck:
maizes kvāšņa priecājās, atve̦d jaunu dūcītāju BW. 25601;

2): viens puisē̦ns dūcīja uotru Golg.; Part. praes. pass. dūkāmais, eine Art Kohlstampfe
Bers.; ‡

3) treten, stampfen
(mit û ) C.: stipri kājām dūcīdams.

Avots: EH I, 345

II dûcît [C.], -ūku od. [Schujen] -ūcu, -ūcīju, tr.,

1) kneten, knutschen
[vgl. tūcīt]: maizi Nötkensh., Krem. und Etn. IV, 49. [mazgājamuo veļu dūka ūdenī Bers.];

2) rütteln, schütteln, stossen (bes. ein kleines Kind):
kuo tu dūki nabaga bē̦rnu tik stipri Bers. šis auklēja, tas auklēja, visi auklēja dūcīdami BW. 1578. [rati dūka sliktā ceļā Bers.] melnītis nene̦s viegli, bet stipri dūka Etn. III, 162.

Avots: ME I, 523

dūcîtiês,

2): puisē̦ni pa tumsu kaktā dûcījās ("= mīcījās, plesās") Golg. - 2. sg. imper. dūcies! hüpfe! Kalz. Gehört zu dûcît II.

Avots: EH I, 345, 346

[dūcîtiês,

1) "?": trīs nuokāpa, trīs uzkāpa, trīs virsū dūcījās BW. 34778, 1 var.;

2) "mīcīties, mīņāties, tūļāties" Schujen; dûcîtiês"kratīties" Bers.; "spaidīties, grūstīties" Meiran; "mīņāties pa dubļiem vai māliem, kur grūti kājas ārā dabūt; arī maizi mīcuot vai caur ļaužu pūli spiežuoties jādûcās" Schujen, Daiben; viens pa purvu iet dūcīdamies, dūkās Mar., Oppek.; nuo prieka dūkās, hüpft
Odsen.]

Avots: ME I, 523

‡ ducītis Salis, in der Verbindung maizes d., = duõniņa, Brotende.

Avots: EH I, 339

‡ dũcītis Orellen, ein ziemlich kleiner Hecht.

Avots: EH I, 345

[duncîtiês Mor. "ar dūrēm paviegli mīcīties": kuo duncaties?]

Avots: ME I, 515

dzirkstacīte, ein Mädchen mit funkelnden Augen BW. 21728, 2.

Kļūdu labojums:
21728, 2 23815, 2

Avots: ME I, 553

[gãgacīte, ein Kosename für Kinder und Geflügel Bixten, Appricken.]

Avots: ME I, 616

gālacīte, die Glänzäugige (?): māsīciņa, gāalcīte BW. 25390. Nach Mag. XX, 3, 206: Grauäugelein, mit der graublauen Farbe, wie die Eisdeckte (gāle) auf dem Wege sie hat.

Avots: ME I, 617

[grēcît "runāt grē̦ku par kādu": uz viņa sāka grēcīt, ka e̦suot dedzinātājs Semg.]

Avots: ME I, 652

ìebraũcît: ie. uogas bļuodā Saikava. ie. vìles, in doppelt od. mehrfach zusammengefaltetem Stoff durch wiederholtes Streichen Falten (Säume) entstehen lassen.

Avots: EH I, 504

ìebraũcît, irgendwo herein -, hineinstreichen, - streifen, - sammeln.

Avots: ME II, 4

[ìedracît, durch schlechtes Verfahren scheu machen: iedracīts zirgs N. - Peb., Kreuzb.]

Avots: ME II, 10

[ìedûcît,

1) ied. maizi, den Brotteig knetend einrühren;

2) mehrfach pressend (etwas in einen weichern Stoff) hineindrücken
Schujen, Bers.]

Avots: ME II, 11

ìelaicît,

1): auch Līvāni, Wessen; ‡

2) = ìetapt: es gribu jam ie. Preili; ‡

3) anpassen, anprpbieren, anversuchen:
ie. jaunas kurpes Liepna. amatnieks iedaicīja luaga rāmi NB.; "richtig einsetzen" Jāsmuiža: ielāps labi ielaicīts.

Avots: EH I, 525

[ìelaicît, einsparen: gaļu vasarai Warkh.]

Avots: ME II, 35

ìelùocît, tr., freqn. zu ìelìekt,

1) einbiegen:
kuo, vējiņ, ieluocīji neluocītu uozuoliņu BW. 21888;

2) hinein -, hereinbiegen:
piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā BW. 7406. atkārušuos zarus ieluocīt ratuos. ieluocīt luocekļus, die Glieder reckend geschmeidig machen, in Bewegung bringen. Refl. - tiês,

1) sich ein wenig beugen, biegen:
kuokam galuotnes ieluocījās;

2) sich einbiegen:
svārku mala ieluocījusiês;

3) in Bewegung geraten, durch Bewegung gelenkig werden:
bērim ejuot ieluocījās kājas Saul.,

4) einbiegen:
taciņa nuo kreisās puses ieluokās mežā Brig. Subst. ìelùocĩjums, die Einbiegung, das Eingebogene: saimniekas (kažuoka) pakaļpuses jāpaliek uz augšu un šai ieluocījumā jāiebeŗ auzas Etn. II, 54.

Avots: ME II, 41

ìemâcît, tr., lehrend etw. beibringen: lāci diet iemācīju BW. 665. iemāci mani, māmulīte, visādā darbiņā 6674. Refl. - tiês, erlernen: acīm vien amatu neiemācīsies.

Avots: ME II, 43

ìemîcît, tr., einkneten: maizi.

Avots: ME II, 46

[ìeruocît izkapti Ruj. "iesiet (einbilden) izkapti pa ruokai (handlich, für die Hand bequem)".]

Avots: ME II, 60

[ìesacīt L. "eine Sage zuerst anfangen." ] Refl. - tiês, beiläufig eine Bemerkung fallen lassen, anfangen zu reden: viņa iesacījās apspiestā balsī MWM. VI, 888. es iesacījuos: sak, vai nu man nav citu duomu Kaudz. M.

Avots: ME II, 60, 61

ìeslacît, einspritzen, einsprengen.

Avots: ME II, 66

ìeslaucît, tr., hineinfegen: mē̦slus kaktā. ieslauki manas pirmās asinis priekšautā LP. IV, 72.

Avots: ME II, 67

ìešļircît, ìesļircināt, tr., einspritzen, injizieren: trusītim aiz ādas iešļircina guovs pienu Vēr. II, 219. ìešļircinãjums, die Injektion.

Avots: ME II, 77

ìetûcît,

1) mit Gewalt hineinstossen, hineinstopfen:
Pēteris Reini ietūcījis ūdenī Upīte Medn. laiki. ietūcīja ce̦puri sìenā MWM. VIII, 332. [vilnu gruozā ietūcīt Serbigal, Mar., Schujen, Serben u. a.;

2) mit der Faust wiedreholt stossen od. schlagen:
viņš puiku krietni ietūcīja Schujen;

3) schlecht einwickeln:
bē̦rns ietūcīts vienās lupatās Wolm.]

Avots: ME II, 84

‡ izblancîtiês, sich (aus einem Gefäss) hinausschütteln (von einer Flüssigkeit gesagt) Orellen: nebrauc tik ātri, ka putra neizblancās ārā!

Avots: EH I, 434

izbuõcît, -ku, cĩju (?)"ausglätten (die Falten eines Kleides od. Papiers)" Windau. In Gr. -Würzau bedeute es: aufwecken (tâ aizmidzis, ka nevar ne izbuocīt).]

Avots: ME I, 720

izbraũcît,

1): ausmassieren
Saikava: i. sāpi. ‡ Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss streifen, streichen: es nu ešu diezgan ar auklām izbraucījies Saikava.

Avots: EH I, 435

izbraũcît [li. išbraukýti],

1) gründlich streichen, gerben:
ādu ar brauķi izbrauka mīkstu Konv. ¹ 22;

2) abstreifen, streifend verwirren:
lācis auzas izbraucījis; vgl. BW. 14182.

Avots: ME I, 718

‡ izdìcît ² (li. išdỹkinti "entleeren" ), -īju Gr.-Buschh., Oknist, ausleeren: visa klēts izdīcīta.

Avots: EH I, 442

izdracîtiês, zur Genüge austoben: augu dienu bez mitēšanās izdracījies Vīt. 50.

Avots: ME I, 728

izdûcît, durchrütteln: izd. ratuos Berz.; izd. uotru ar dūrēm Arrasch, einen andern ardentlich mit Fäusten puffen; izd. paceres N. - Peb., die paceres durchstochern (um Fische oder Krebse hinaustreiben).]

Avots: ME I, 730

‡ *izjaûcît ² Salis, = izjàukt: III p. prt. izjaûcīj[a] ² FBR. XV, 70.

Avots: EH I, 451

‡ izlaicît (li. išlaikýti "aushalten; unterhalten" ),

1) "izmitināt" PlKur. (mit aĩ ); aufbewahren (mit ài ²⁾ Kaltenbr.: i. gaļu da vasarai;

2) kas var dūmu zagli i. Für. I "wer kann sich vor einem Hausdieb in acht nehmen?"
Refl. -tiês (s. I, 760): mežsargs izlaicīdamies (= izvairīdamies) atteica Pas. II, 360 (aus Leegen).

Avots: EH I, 461

izlaicîtiês [(li. išsilaikýti "sich erhalten") "izvairīties nuo termiņa" Karkel; izlaicīties (="izvairīties") nuo darba Tadaiken, Sessw., Trik., Golg., Druw.: vai tu duomā te uz darbu atnācis izlaicīties? Sessw.].

Avots: ME I, 760

‡ izlancît,

1) "auslichten, ausnehmen"
Perkunen (mit an̂ ² ), Für. I: i. murdus, zivis; izêst, izlakt" PV. (neben "izlancêt"): suns tuo izlanca (prs.) vienā rāvienā; "negausīgi izēst, izrīt" Stenden: viņš var izlan̂cēt ² visu bļuodu;

2) "ātri izstaigāt" PV.: i. kādu gabalu. Refl. -tiês, = izlùocîtiês 2: izlancīšuos pa malu celiem un mežiem ka ne˙kādi ķē̦rāji mani nedabūs vairs ruokā Janš. Līgava II, 9. i. (ausweichen) nuo darba Gramsden (mit an̂ ² ), Mesoten. NB.

Avots: EH I, 462

izlùocît, tr.,

1) ausbiegen, auseinanderbiegen:
izluocīju bē̦rzu birzi pa vienam zariņam BW. 15129;

2) modulieren, striegeln und bügeln:
balsi. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama;

3) schnörkeln, schmücken:
šuodien vada tautiņās izpuoškuotu, izluocītu BW. 17366;

4) izluocīts cilvē̦ks, ein gelenkiger (durch Erfahrung gewandter
Bers., Sessw.) Mensch Dond. n. A. XIV, 479. U. Refl. - tiês,

1) sich auseinanderbiegen:
visi mani kauli ir izluocījušies Psalm 22, 15. izluocīdamies (sich seitwärts hin und her biegend) Indulis mācās ar˙vienu vairāk pretiniekam virsū LP. VII, 469;

2) sich entwinden, mit heiler Haut davonkommen:
ar˙vienu viņš mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110. pa tuo vidu vēl varēja kâ nekâ izluocīties Kad mēnesis dilst 4.

Avots: ME I, 766

izmâcît [li. išmókyti], tr., belehren, unterrichten, beibringen, dressieren: izmācīju tautu dē̦lu pa savam prātiņam BW. 27113. uzaugušu tautas veda, izmācītu darbiņā 10905. brālis izmācīja savu audžu dē̦lu visādās gudrībās LP. V, 375. Sprw.: ej nu izmāci pasauli. vai nu pasauli izmācīsi. nuo vilka neizmācīs luopu suni. Refl. - tiês, erlernen: muļķis bij izmācījies kurpnieka amatā LP. VII, 203. Sprw.: gan Ansītis pasaulē izmācīsies.

Avots: ME I, 769

izmîcît,

2) (figürlich):
vērtīšu tevi ... sìenā iekšā un krietni izmīcīšu Janš. Dzimtene V, 431 (ähnlich in Dunika u. a.).

Avots: EH I, 467

izmîcît (li. išmìnkyti), tr.,

1) ausfertigkneten:
lapsene izmīca mīklu plānu;

2) durchkneten:
mīkla labi izmīcāma.

Avots: ME I, 772

izmuõcît, tr.,

1) abquälen:
ļaudis LP. VII, 175;

2) mit Gewalt, mit Mühe etw. herausheben, herausschaffen, hervorbringen, leeren:
viņi lielām muokām izmuocījuši krē̦slu ārā LP. VII, 262. "nez, vai varēšu izciest", meita izmuocīja pār lūpām Vēr. II, 659. ne˙kuo darīt - izmuoca tuo pusstuopu brāgas LP. V, 340. Refl. - tiês,

1) sich abmühen, abquälen:
dē̦ls gan izmuocījies, nevarējis akmeni celt LP. V, 343;

2) sich durcharbeiten:
izmuocījies ugunij cauri LP. VI, 622.

Avots: ME I, 774, 775

‡ izņûcît ² Seyershof, knautschend (drükkend, stossend) ahguälen: gailis izņūcīja vistu. Refl. -tiês ebenda "izberzties": ar kājām izņūcījās velti: ne˙kuo neverēja savelt (vadmalu veļuot).

Avots: EH I, 469

‡ izņurcît, durchknüllen.

Avots: EH I, 469

‡ izplencît, -īju Burtn., Wandsen "verschwindeln": i. naudu.

Avots: EH I, 472

‡ izpluncît, verspritzen Ermes: i. ūdeni.

Avots: EH I, 473

izpluñcîtiês, izplunčuôtiês, zur Genüge im Wasser plantschen, sich baden: reiz atgadījies kādam pie tilta krietni izpluncīties LP. VII, 943. kad perinatājas grib nuo ligzdas nuoiet, tad laidi, lai izplunčuojas LP. VI, 374.

Avots: ME I, 783, 784

[izraicît "Furchen ziehen beim Pflügen" Sessw.; Furchen ziehen und sie mit einer Schaufel ausglätten: izràicît ² rudzu tīrumu Lis., Kreuzb.; izràicît ² Druw. "izvaguot": izr. kartupeļus; izr. jauniesē̦tuos rudzus. izraika (3 reizes vasarā) kartupeļus un dārza saknes, kad sākušas augt, lai nezāles nepārņe̦m Heidenfeld. In übertragener Bed. vom Geschlechtsakt: kad atnāca lielipipelis, kâ raicīt (mani) izraicīja BW. 35344.]

Avots: ME I, 788

[izraĩcît, hinaustreiben: izr. aitas nuo kūts Wandsen].

Avots: ME I, 788

izruocît, befreien: izruocīju tē̦v[u] ar māti nuo deviņu atslēdziņu BW. 34043, 6.

Avots: ME I, 794

izsacît, Reft. -tiês, ‡

5) sich versprechen
Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 478

izsacît [li. išsakýti], tr., aussprechen, aussagen, bekennen: atklāti savas duomas, savu atzinību, neuzticību. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;

2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;

3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;

4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.

Avots: ME I, 794

izslacît, tr., besprengend verbrauchen: ūdentiņu izslacīju BW. 13635, 5.

Avots: ME I, 799

izšļacît, izšļacinât, lokal für izslacīt, izslacināt.

Avots: ME I, 812

izslaîcît, tr., ausrecken, ausstrecken: viņš izslaīja savus luocekļus A. XII, 240. Refl. - tiês, sich ausrecken, sich ausstrecken: izslaikās un izstaipās patīkamā vaļībā A. XII, 738. viņš mīkstā gultā vēl izslaikās Liev., Sessw.

Avots: ME I, 799

izslàucît, ‡ Refl. -tiês, (hin)ausgefegt werden: ar mē̦sliem laikam izslaucījies arī gre̦dze̦ns Jürg. u. a. ar laiku... kluons bija izslaucījies un grīdā radušās... šķirbas Jauns. B. gr.3 I, 17.

Avots: EH I, 480

izslàucît, tr.,

1) ausfegen, auskehren:
istabu;

2) auswischen:
ar lakatiņu tā izslaucīja acis.

Avots: ME I, 799

izšļaũcît: atmuodusies, es krietni izšļuucīju luocekļus (rekelte mich tüchtig) Odensee. i. veļu, die Wäsche (nach dem Waschen) ausringen Kokn.

Avots: EH I, 486

[izšļaũcît PS., Drosth., izšļaûcît Wolm., reibend durchquetschen: izšļ. zarnas (beim Reinigen) Bauske; izšļ. gruodu virvi (um das Seil geschmeidiger und weicher zu machen) PS.] Refl. - tiês, izšļaũcîtiês, sich gehörig recken, sich rekeln: ve̦lns atmuodās, izšļaucījās, izžāvājās LP. VII, 1176. viņš tuo uzskatīja par pilnīgu atļauju izšļaukstīties A. XVI, 771. zâlē pamatīgi izšļaucies MWM. VII, 693.

Kļūdu labojums:
atmuodās,... 1176 = atmuodies... 1170

Avots: ME I, 812

[izsnaicîtiês od. izsnaikâtiês, sich ausstrecken (um etwas zu erreiehen) M. Aron.]

Kļūdu labojums:
erreiehen = erreichen

Avots: ME I, 801

‡ izšņaucît Warkl. " = izšņaukât".

Avots: EH I, 486

‡ izstūcīt Warkl. "piedabūt": i. meitu pie darba.

Avots: EH I, 483

iztūcît, ‡

2) i. pie darba "piedabūt p. d." Warkl.

Avots: EH I, 491

[iztūcît meitu Trik., ein Mädchen durchknutschen.]

Avots: ME I, 821

izvalcît: i. taci, die Fische aus dem Fischkorb herausnehmen Lubn.

Avots: EH I, 493

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît ² "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja ² aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824

‡ izvùicît ² Auleja, = izmācît: jī tevi izvuicīs, kuo darīt Pas. IV, 507 (aus Welonen; ähnlich XII, 212 aus Preiļi). Refl. -tiês, auslernen: ve̦lns izvuicējās Pas. XII, 499.

Avots: EH I, 497

‡ juocîtiês Tirs., = juõkuôt(iês).

Avots: EH I, 570

kabucĩtis, ein alter Pelz Mar. n. RKr. XV, 117.

Avots: ME II, 130

‡ kacît, -īju, refl. kacîtiês, kratzen, scharren Lems.: suns kacī peles. man jāiet pa dārzu kacīties.

Avots: EH I, 573

‡ kacīte, die Kurbel am Spinnrad (?): tam (= ratiņam) nuokrīt k. Jauns. B. gr.3 I, 114. k. piesieta pie pamines ar... parķa strēmeli II, 65.

Avots: EH I, 573

‡ kamacît "ziehen; sich mit Aufforderungen aufdrängen" Warkl.

Avots: EH I, 580

[kamacīties "sich abmühen, sorgen" Wessen.]

Avots: ME II, 148

‡ kicītis, die Katze (in der Kindersprache) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 607

‡ ķìncītis ² Warkl., der kleine Finger.

Avots: EH I, 703

klencĩte ("die Humpelnde"?), am Spinnrade die kaziņa, vindiņa: klencīte ir lāpstiņai līdzīgs kuoks, kas savienuo ratiņa paminas ar skrituli Nerft.

Avots: ME II, 222

‡ klibucītis (fem. k-te) PV., ein (zärtliches) Deminutiv zu klibis.

Avots: EH I, 616

klincît: = klinčuôt (prs: -īju) N.-Peb., Saikava; hinkend oder wackelnd gehen (mit iñ ) Schujen.

Avots: EH I, 618

[klincît "?": kur nu klincīsi? Zaravič.]

Avots: ME II, 228

klun̂cît, u, - ĩju, [kluñcît C., klùncît PS., Trik., prs. - ĩju], tr., etwas Flüssiges gierig essen, schlürfen: klunci nu putru! Druw.

Avots: ME II, 235

I klun̂cît: auch Smilt., (mit un̂ ² ) Lemb.

Avots: EH I, 623

‡ II kluncît apkārt Warkl. "umherlaufen".

Avots: EH I, 623

‡ knipucītis, ein wenig, ein kleines Stückchen AP.: paņem vienu knipucīti gaļas! ieme̦t knipucīti sāls.

Avots: EH I, 631

kuocĩtis, eine Nadeldose U.; kuocĩte, ein Futteral von Holz L.

Avots: ME II, 340

‡ kramãcîtiês, -ījuos Dunika "māties": kuo jūs man kramācījaties virsū!

Avots: EH I, 641

‡ kuncītis "?": karažiņu kuncīt[i]s cēla kamanās BW. 12424, 1.

Avots: EH I, 675

kupucĩte, eine Blume (iesarkana puķe DL.).

Avots: ME II, 319

kurcĩte, der Froch Sessw. Zu kùrkt

I.

Avots: ME II, 321

‡ kvacītis Salis, ein im Herbst ausgebrütetes Keuchel.

Avots: EH I, 689

kvancītis, der Frosch PS.

Avots: ME II, 351

labucĩtis: ej vien, labucīte, mežiņā! (zu einer Kuh gesagt) AP.

Avots: EH I, 710

[labucĩtis Zaravič, = labulis.]

Avots: ME II, 398

[lacît, -ĩju Warkl., = lakt.]

Avots: ME II, 399

‡ lâcīte Pas. VI, 128; eine (junge) weibliche Person "lāča apģē̦rbā".

Avots: EH I, 726

‡ ļacīte Frauenb., Deminutiv zu ļaka 1.

Avots: EH I, 768

làicît ² ,

1): auch Sessw.;

2): kad ir kas labāks; laicī kādam nelaikam (für schlechte Zeiten)
Aulejā. miežus laika sē̦klai ebenda. gaļa jālaika (jālaicī Līksna, Nīcgale) vasarai Kaltenbr., Oknist. mums (acc.) te nelaicīs: dzīs pruojām Kaltenbr. man Laimiņa laicījusi slave̦nuo tē̦va dē̦lu Nerft; am Leben lassen OB.;

3): Zeit geben
-auch OB.; warten - auch Dunika; ‡

4) bestimmen
(mit aĩ ) Rutzau: kâ dieviņš laicīs ("nuoteiks"), tâ būs;

5) sich (von jem. etwas) leihen
Rutzau. Refl. -tiês,

1): sich in acht nehmen
Lng.; nu tad tik laîkies ² (sargies)! Schrunden n. FBR. XIII, 106; ‡

2) vörkommen, sich (auf)halten:
kur žusi laĩkās Nidden; kur ūdens laĩkās ebenda. - Zur Bed. vgl. auch nuolaicît 1.

Avots: EH I, 711

làicît ² Lub., [auch Nerft] (li. laikýti "halten"), - ku [od. - cīju Kurmin und Nerft], - cīju, tr.,

1) streichen, massieren:
gaŗas zeķes pārde̦vušas par vē̦de̦ra laicījumu (Var.: braucījumu, latījumu) BW. 20536, 4;

2) hüten, aufsparen, [schonen
Für.], länger erhalten, verschieben: laiki savu ce̦kuliņu BW. 29045, 1. vai bij pati veļa māte manis dēļ laicījusi (neveiklīti; Var.: taupījuse) BW. 21879, 1;

3) Zeit geben, warten:
kuo tad te laicīs, kuo tad vairs gaidīs Rutzau. Refl. - tiês, (sich entgegenhalten), ausweichen, sich hüten, zörgen: laikies, laikies, vilciņš nāk BW. 16844, 1. sērdienīte laicīdamâs atteica Dīcm. 1, 65. ar šuo burvi visi baidījās un laicījās satikties LP. VII, 133. laikies, brālīti, nu tevi kārs BW. 25439. laicījies un vilcinājies un nuokavējies īstuo laiku Druva 1, 369. jālaikuoties tuo darīt, man müsse sich hüten, das zu tun JK. VI, 32. [Nebst apr. laikūt "halten" Kausativform zu likt (s. dies)]

Avots: ME II, 401

lancît,

2): auch PV.; ‡

3) besuchen
Rutzau (mit an̂ ² ), Nidden, Ceļi VIII, 356. Refl. -tiês,

1): viņš lan̂kās ² nuo darba Kal., NB.

Avots: EH I, 719

làncît, - ĩju,

1) ["(aus) lichten"
Lng.;] das Netz aus dem Wasser hervorheben, die Fische daraus herausnehmen und das Netz wieder ins Wasser auswerfen Lasd.;

2) eine grosse Strecke mit Mühe zurücklegen
Smilt. Refl. - tiês,

[1) ausweichen:
nav varējuse ne˙kur nedz bēgt, nedz lan̂cīties ² Janš.];

2) taumeln, wanken, wackelnd gehen
Etn. IV, 129. [Als ein Kuronismus zu li. lankýti "besuchen", le. lùocît "beugen"?]

Avots: ME II, 419

làucît ^2, - ku, -cĩju, auch làucentêt, - ẽju, làucêt ^2, - ẽju [List.], tr., glätten, streichen: matus Bers., Lub. [Zu làuks?]

Avots: ME II, 426

lecīte Karls., [Brasche 306, lecītis Prawingen], ein Frosch. [Zu lèkt; vgl. Osthoff Parerga 341.]

Avots: ME II, 444

lēcīte, das Treibholz am Spinnrade Lasd. Zu lēkt.

Avots: ME II, 455

lìecît, den ausserordentlichen Gehorch leisten St., U.

Avots: ME II, 492

liẽlspècĩtis, der Starke, Beiname des Pferdes im VL.

Avots: ME II, 502

lìkplecĩte, die Krummschultrige, Beiname der Krähe VL.

Avots: ME II, 485

lùocît,

3): lùokus l. Seyershof; ‡

8) gierig fressen
(ironisch): suns paķēris de̦su un nu ņe̦mas l. Salisb: suns dabūjis maizi un nu luôca ² , cik mudīgi varē̦dams Seyershof. Refl. -tiês,

2): kaķis luôcās ² (macht sich zu schaffen)
ar ēšanu Seyershof.

Avots: EH I, 766

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

lùocîtava,

1): auch (mit uô ² ) AP., (mit ùo ² ) Sonnaxt; ‡

2) eine Haspel
A. Leitāns.

Avots: EH I, 766

lùocîtava, das Gelenk [Wolm.], PS., C., Kl., Spr., Bers.: luocītavas jeb mītis Konv. ² saķēra Edes ruoku, šuoreiz augšpus luocītavas Saul.

Avots: ME II, 523

[ļuôcīties ^2, (sch)wanken, taumeln ("grīļuoties") Grünhof.]

Avots: ME II, 546

‡ lùocîtuve ² Auleja (> -ive), Kaltenbr., Oknist, Sussei, Wessen, = lùocîtava 1.

Avots: EH I, 766

luncît: zur Bed. vgl. auch nùoluncît.

Avots: EH I, 762

[luncît "prügeln" Warkl.]

Avots: ME II, 513

luncîtîês: auch (mit uñ ) Ermes, (mit ùn ² ) Lubn., Prl., Schwanb., SessW., (mit un ² ) AP., Jürg., Salg.; scheinbar energisch arbeiten, aber tatsächlich beinahe nichts ausrichten Grünwald; suns lùncās (= luncinās) ap mani C.; "= lancīties" (prs. lun̂kuôs ² ) NB.

Avots: EH I, 762

luncîtiês, sich bewegen, sich biegen, sich breit machen: ne tā mana līgaviņa, kas priekšā luncījās BW. 11341. [māk kâ runcis luncīties Zaravič.]

Avots: ME II, 513

‡ ļurcît Warkl. "= ņurcīt, spaidīt": ļ. pa ruokām mazu bē̦rnu, mîklu.

Avots: EH I, 774

mâcît, -cu, -cĩju (li. mokyti), tr., lehren,

a) mit dem Dat. der Person und dem Akk. der Sache: [bē̦rniem negantības mācīt U.] māci dziesmas, bāleliņ, jaunākām māsiņām! BWp. 19. māte man darbu māca BW. 6684;

b) mit dem Akk. der Person und dem Dat. oder Lok. der Sache: māci mani, māmuliņ, visādā darbiņā BW. 6671, visādam darbiņam! 6676. kas mācīja bārenīti glītajam darbiņam (Var.: glītajā darbiņa) 4716. mācāt mani pātaruos! 16, 3;

c) mit dem Akk. od. Dat. der Person und einem abhäng. Infinitiv od. einem Satz mit ka od. lai: viņš māca manu ruoku kaŗuot Psalm 18, 35. māte māca bē̦rnu od. bē̦rnam lasīt, od. māte māca bē̦rnu grāmatā, die Mutter lehrt das Kind lesen.
Kristus mūs od. mums māca, ka mums būs savus tuvākus mīlēt od. lai savus tuvākus mīlējam. Sprw.: nemāci tu mani! kad tē̦vs, māte nav mācījuši, lai māca pasaule od. kuo nu mācīt? lai māca pasaule! mâcāms od. mâcības priekšme̦ts, das Lehrfach, der Lehrgegenstand. Refl. -tiês, lernen: juo vairāk mācās, juo vairāk zin. mācies, kamē̦r dzīvuo! mācies, tad tu varēsi. Mit dem Akk. oder Lok. der Sache: jaunais brālis mācījās ve̦cā brāļa amatiņu (Var.: amatā) BW. 3416, 1. bē̦rni mācās grāmatu od. grāmatā. baušļus nuo galvas macīties, die Gebote auswendig lernen. Mit abhäng. Infinitiv oder einem Satze mit ka: kad ūdens nāk mutē, tad jāmācās peldēt. mēs mācāmies nuo tam, ka mums nebūs citiem bedri rakt. Subst. mâcîšana, das Lehren; mâcîšanâs, das Lernen. [mâcĩjums U., das Gelehrte; das Gelernte.]

Avots: ME II, 576

‡ mâcîtājene Janš. Līgava. II, 390, = mâcîtãjiẽne.

Avots: EH I, 788

mâcîtãjiẽne, die Pastorin: lācis ierāvis mācītājieni savā alā LP. VI, 582.

Avots: ME II, 576

mâcîtãjļàudis od. mâcîtãja ļ., die auf der Widme des Pastor wohnhaften Bauern.

Avots: ME II, 576

mâcîtãjmuĩža: mācītajmuižas purvā Pas. XIV, 432.

Avots: EH I, 789

mâcîtãjmuĩža od. mâcîtāja muiža, das Pfarrgut, das Pastorat.

Avots: ME II, 576

mâcîtãjs,

1): mācies pati, sērdienīte! tev nevaid mācītājas BW. 4746;

2): cienīgi mācītāji BW. 31907, 8.

Avots: EH I, 789

mâcîtãjs (li. mokýtojis),

1) der Lehrende, Belehrende:
kas tu man par mācītāju! wie willst du mich belehren!

2) der Prediger, Pastor;
mācītāju izvēlēt, ievest, den Prediger erwählen, introduzieren. Sprw.: ne katram mācītājam mācītāja gars. div˙reiz mācītājs sprediķi nesaka od. kancelē nekāpj, so sagt man, wenn man das Gesagte, von dem Hörer nicht Verstandene nicht wiederholen will. trakā mācītāja krustīts, sagt man von einem albernen Menschen. tu vēl mācītājam neesi biksas salāpījis;

3) rakstu mācītājs, der Schriftgelehrte;
priecas mācītājs, der Evangelist.

Avots: ME II, 576

mâcîtava ,* die Lehranstalt J. Allunan.

Avots: ME II, 576

‡ mācītiņš Lng. "der zu lernen [=lehren ?] ist". Vgl. li. mokytinis "Lehrling".

Avots: EH I, 789

mâcîts, gelehrt, gebildet.

Avots: ME II, 576

‡ makacīte, die Kurbel am Spinnrad Kaltenbr.

Avots: EH I, 779

‡ makacītis Kārsava, Mērdzine "ein kleines Kind".

Avots: EH I, 779

‡ māmucīte A. Brigadere Dievs, daba, darbs, das Mütterchen.

Avots: EH I, 791

‡ maracît, -īju "mit Mühe etwas tun" Saikava: viņļauži savus linus tâ˙pat maraci kâ mēs.

Avots: EH I, 783

‡ māsucīte BW. 6387 var., = māsuciņa.

Avots: EH I, 793

me̦lnbruñcĩte, die Scwarzröckige, Beiname der Schwalbe im VL.

Avots: ME II, 597

‡ mẽricītis Ceļi VIII, 231, eine Art Brei.

Avots: EH I, 808

mîcît: mîcāmais ² AP., eine Flüssigkeit, in die man den Brotteig einrührt: puodiņā ielej mīcāmuo, sasilda un iejauc plāceni Refl. -tiês: mîcās ² kâ pa biešu baļļu (arbeitet ungewandt) Lesten n. FBR. XV, 30; auf éiner Stelle hin und her treten, störend um jem. herum sein Siuxt: ugunis kurdams kukņā; viņš jau tur mīcas vie˙nādi.

Avots: EH I, 820

mîcît [Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Wolm., mîcît ² Salis, Ruj.], -cu, -cĩju (li. mìnkyti "kneten"), kneten; treten: mīca raušus A. XI, 5. [mīc [i] un dari karašas! Glück I Mos. 18, 6.] jātnieku zirgi pakavuotām kājām mīcīja lielceļu Kaln. Uozuolk. m. 79. Refl. -tiês, sich durch eine dicke Masse hindurchquälen; sich drängem: ve̦lns mīcījies pa dubļu skrīni LP. VI, 621. mīcās kâ kuilis pa māliem Alm. Kaislību varā 64. tad nu var mīcīties, nun kann man gehörig (auf einem lehmigen Wege) eich quälen Mag. XIII, 2, 51. nelielā istabā mīcās pūlis dancuotāju Zalktis 1908, № 3, S. 2. kaktā aiz tāfeles mīcās pe̦lē̦ka saspieduošuos ķermeņu kaudze. [Nebst mîkla "Teig", mîksts, mīkns, mīkt zu li. mánkyti "drücken, pressen", mankštìnti "weich machen", slav. mękъkъ "weich", r. мякнуть "weich werden", serb. méčiti "kneten", ahd. mengen "kneten, mischen" und vielleicht gr. μάσσω "knete" und ai. mácatē "zermalmy"; wohl zur Wurzel von le. mīt "treten", s. Persson Beitr. 562, Berneker Wrtb. II, 43, Boisacq Dict 613, Meillet Et. 254, Trautmann Wrbt. 184 f.]

Avots: ME II, 640, 641

[mikacītis,

1) "ein kleines, noch blindes Kätzchen"
Welonen, Baltinov, Biržgalis;

2) "der kleine Finger"
Kārsava.]

Avots: ME II, 625

muõcît, -cu od. -ku (auch: -cĩju BW. 31412 [und bei Glücl]), -cĩju tr., quälen, plagen, martern: muocīt uz puosta, līdz beidzamam, pie beigām, nuost, bis aufs äusserste, zu Tode quälen: ve̦lns... muoca šuo tīri nuost LP. II, 24. gaŗš laiks muoca IV, 199. mazākus bē̦rnus, kas vēl nestāv skuolas ve̦cumā, vasarā muoka ar cūkām Etn. III, 75. kuo pats vari padarīt, ar tuo nemuoci citus! vai pietrūka muocāmuo (Var.: muokāmuo)? BW. 31412. Refl. -tiês, sich quälen, plagen: viņš muocās ar tevi kâ ar zuobu sāpēm NIek. muocās kâ ve̦lns ar krupi, von grosser Plackerei U., Peb. muocījušies ilgu laiku gar akmeni LP. IV, 166. Subst. muõcîšana, das Quälen, Plagen, Martern; muõcîtãjs, der Quäler. [Nebst li. mũčyti aus aruss. мучити dass.

Avots: ME II, 681

‡ muocītava, eine "Plageanstalt": kunga rija, manu brāļu m. Tdz. 52702.

Avots: EH I, 840

‡ muõrcîtiês Schlehk n. FBR. VII 41, = muõcitiês (?).Mit eingeschobenem r? Oder mit uor aus ur (vgl. murcît)?

Avots: EH I, 841

‡ mûcît, -ku oder -cu, -cīju PV. "= mūdzīt, ņurcīt, mukūt".

Avots: EH I, 837

‡ muracît, -īju Gr.-Buschh., = mur̂cît.

Avots: EH I, 832

mur̂cît: auch (prs. mur̂ku) Gr.-Buschh.; "burzīt" Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH I, 832

mur̂cît [auch Lös., mur̂cît ² Salis., Ruj., Arrasch], -cu Naud. od. -ku (II s. -ki) Lös., -cĩju, tr., quälen, quetschen: kuo tu murki kaķi? Lös., Aps., Lub. nemurci sunīti! Naud. Vgl. ņurcît, murdzît.

Avots: ME II, 667

naktssvecīte, die Nachtkerze (oenothera lamarckiana) Konv. ² 2848.

Avots: ME II, 691

‡ nīcītājs "?": aitu cirpējus, nīcītājus, skaudiniekus Bergm. Saņem. spr. māc. 1795, S. 122. Von *nīcīt (= nĩcinât 1)?

Avots: EH II, 26

‡ niecît (li. niẽkinti ), verachten Mag. XX, 3, 91.

Avots: EH II, 27

nùobraũcît [li. nubraukýti], tr., abstreichen, abstreifen: krunkas, svārkus, cimdus, lapas, uogas. viņš nuobraucīja iesirmuo bārzdu Niedra. baltajam ābuolam gali vien nuobraucīti BW. 28671. nuobraucīšu apentiņus 32758.

Avots: ME II, 764

‡ *ņuõcît, zu erschliessen aus saņuõcît.

Avots: EH II, 117

‡ nùodìcît ² galˆdu Oknist, den Tisch abdecken (abräumen).

Avots: EH II, 39

nùodracîtiês: visu dienu nuodracījās Warkl.

Avots: EH II, 40

nùodracîtiês, nùodrakâtiês, sich abjagen, sich abrasen Spr.

Avots: ME II, 775

[nùodūcît, abstossen, abreiben: meižiem akuotus Bers.]

Avots: ME II, 778

[nùolaicît,

1) "nuopērt (durchprügeln)"
Lös., Sessw., Warkl.;

2) "naschend (und verstohlen) anrühren":
kaķis nuolaicījis pienu Vank.;

3) glättend abstreichen:
n. maizes kukuļus ar slapjām ruokām pirms krâsnī laišanas Sessw.; vgl. nũōlaitît.]

Avots: ME II, 807

‡ nuolan`cîtiês NB., Perfektivform zu làncîtiês 1.

Avots: EH II, 60

‡ nùolucît A.-Schwanb. "nuoraudzīt; nuozagt".

Avots: EH II, 64

nùolùocît,

1): n. uz augšu uzluocītas biksas Frauenb. ak tu nuo˙luokāms! Ausruf der Verwunderung
Kurmene;

3): heimlich und flink aufessen Seyershof; ‡

5) "uztīt dziju nuo vērpjamās spuoles uz tītavām" Frauenb.: nuoluoki man šuo spuoli! Refl. -tiês,

1): matu pāzmas ... viņai nuoluokuoties bija izjukušas Apsk. 1903, S. 486; ‡

3) sich eine Zeitlang wiederholt niederbeugen:
šis labu laiku nuoluocījās pa zemi, bet ne˙kā neatrada Saikava. n. (luokuoties nuopūlēties) ar uogu lasīšanu Seyershof.

Avots: EH II, 65

nùolùocît, tr.,

1) abbiegen, ab-, niederbeugen:
visi mani ruožu kuoki kâ lazdiņi nuoluocīti BW. 33623, 14. viņš nuoluoka tuos, kas augsti dzīvuo Ez. 26, 5. es tevi kâ nieku nuoluocīšu, ich werde dich leicht im Ringkampf überwinden. tē̦vs dē̦lu nuoluoka pār cisku un peŗ Dünsb. ak tu nuo˙luokāms! ach du Taugenichts, Verfluchter! [Dond.];

2) biegend umwinden:
tautietis savu ce̦purīti zaļu zīdu nuoluocījis BW. 15221, 2; [3) auffressen (ironisch): suns nuoluocījis de̦su apguļas zâlē Salisb.;

4) durchprügeln:
muguru ar kuoku nuoluocīt B. Vēstn., Bers., Arrasch. ak tu nuo˙luokāms Dond. (zu jem., der Prügel verdient hat).] Refl. -tiês,

1) sich niederbeugen, zusammensinken:
ceļi neviļus nuoluocījās Kaudz.;

2) trödeln, die Zeit ohne ernste Arbeit verbringen, sich ernster Arbeit entziehen:
saimniece ar meitām šâ tâ nuoluocījās LP. IV, 146. [tu tik tâ nuoluocies vien, ne˙kāds liels darba darītājs neesi Dond.]

Avots: ME II, 814

[nùoluncît,

1) durchprügeln
(nuopērt) Wark., Jürg.;

2) eine Zeitlang wedelnd bewegen:
suns nuoluncīja asti un iegāja krūmuos Jürg.;

3) "nuomušīt" N. - Peb.;

4) "gierig auffressen"
Dreylingshof, Neu - Bilskenshof, Serben, Segew., Mitau, Peb.: kaķis nuoluncīja peli N. - Peb., Nötk. Refl. - tiês,

1) sich schlängelnd weggehen:
čūska nuoluncījās N. - Peb.;

2) "sich anstellen, als ob man viel arbeite, in Wirklicheit aber beinahe nichts zustande bringen":
visu dienu nuoluncījies, bet ne˙kā nepadarījis Naud., Grünwald; hier und in Kursiten werde ähnlich auch die aktive From (mit trans. Bed.) gebraucht: nuoluncījis visu dienu;

3) "sich einzuschmeicheln versuchen".]

Avots: ME II, 813

nùomâcît,

1): nuomācīja, lai nu steidzuoties pruom Vanagu ligzda 66. kuo te̦vs mirdams nuomācījis FBR. XV, 75. bē̦rnam n. un nuosacīt, kas vajadzīgs Orellen; ‡

2) belehren, abrichten:
tâ mani mājā nuomacīja Ciema spīg: 69. bē̦rni bija januomāca, lai viņi neizpaustu nuotikumu Vindedze 102; ‡

3) "izmācīt, pieradināt darīt citādi nekâ ierasts" Frauenb.: kranījusēs, lai Jānis nedzeŗ; par daudz grib n.

Avots: EH II, 67

nùomâcît, tr., intr., einschärfen, beibringen: viņš tam nuomācīja, kuo lai izsaka. [Refl. -tiês, ablernen, sich (von jem.) aneignen LKVv., Wid.]

Avots: ME II, 817

‡ nùomaracît, mit Mühe (eine gewisse Zeit) verbringen Saikava: gadu vien ar muokām nuomaracīja tur.

Avots: EH II, 66

‡ nuomîcît, gründlich durchkneten: kad labi nenuomīca, tad maize ir drupe̦na Siuxt.

Avots: EH II, 69

nùomîcîtiês, sich beschmutzen, besudeln: vai, kâ bē̦rns ar dubļiem nuomīcījies! Mag. XIII, 3, 58.

Avots: ME II, 821

nùomuõcît, ‡

3) mühsam zu Ende bringen:
beidzuot nuomuocījusi lūgšanu līdz galam Pas. VI, 37.

Avots: EH II, 71

nùomuõcît, tr.,

1) abquälen, abmartern, abplacken:
kuo palīdz daiļai augt, kad tautiņas nuomuocīja? BW 21419. man bij viena skaista dziesma, tuo bij bē̦rni nuomuocījuši BW. 1016;

[2) mühsam verschlucken:
slimniekam tuo pašu mazumiņu bij grūti nuomuocīt (= nuodzert, iedabūt) Lis.] Refl. - tiês, sich abquälen, sich abplacken: pats nuomuocījies ar slapju galviņu LP. VII, 989.

Avots: ME II, 823, 824

[nùonur̃rît "unschön abschneiden" Pampeln.]

Avots: ME II, 825

nùoņurcît, tr., abquälen, zu Tode quälen, zerquetschen: kaķis peli nuoņurcījis.

Avots: ME II, 826

nùoplicît (unter nùoplicinât ), Refl. -tiês: auch Essern n. BielU.

Avots: EH II, 76

nùoruocît,

1) [die Hand reichend begrüssen
Vīt.]: znuots ve̦cuo nuoruocīja [schüttelte sich begrüssend dem Alten die Hand?] MWM. VI, 835. ve̦cais šuo ilgāk nuoruocīja VIII, 411. [aizgāja labs brītiņš, kamē̦r visus nuoruocīja Vīt.;

2) "(den aufgestreiften Ärmel) zurückstreifen"
Sessw., Selsau, Druw., Lös., ("mit uõ") Pampeln, (mit uô ² ) Alt-Rahden, Kursiten;

3) "mit den Händen (etwas) vollziehen, tun":
tuo auzu gabaliņu nuoruocījām (ar ruokas izkapti nuopļāvān:) īsā laikā Dickeln, Bers. nuoruocīt me̦tus nuo šķē̦rskuokiem, mit den Händen abwinden N.-Peb.; "mit der Hand abschneiden" Bers.]

Avots: ME II, 842

nùosacît, Refl. -tiês, ‡

2) beteuern:
pie krūtīm dauzīdami, nuosacījās, ka ne˙vienam neļaušuot ... Kaudz. Izjurieši 98.

Avots: EH II, 83

nùosacît [li. nusakýti], tr.,

1) anbefehlen, [vorschreiben, bedingen, entscheiden
U.], festsetzen, verordnen: tē̦vs mirdams nuosaka, lai visi dzīvuo saderīgi LP. IV, 5. [tā ir nuosacīta lieta U., das ist eine einmal bestimmte, entschiedene Sache.] nuosacītais laiks Etn. III, 93;

2) angeben, vorschützen:
pate pienu izē̦duse, runča vainu nuosacīja BW. 31127, 1;

3) betonen, mit Nachdruck sagen, das letzte Wort sagen:
"ar˙dievu!"viņa nuosaka aizgriezdamas MWM. X, 270. "gan būs labi", es nuosaku MWM. XI, 222. Refl. -tiês "заречься" Spr. - Subst. nùosacĩjums, die Bestimmung, Bedingung; nùosacîšana, das Bestimmen: tu esi saimnieks, tev tā nuosacīšana Seib.; nùosacîtãjs, wer bestimmt, anordnet.

Avots: ME II, 842, 843

nùoslacît, nùoslacinât [li. nušlãkinti], auch nùošļacinât, tr., besprengen, bespritzen: zeme nuoslacīta asinīm Latv. Refl. -tiês, sich bespritzen, beschmutzen: drāniņa nuošļacījusies ar taukiem LP. III, 69.

Avots: ME II, 850

nùošļacît, nùošļacinât, = nùoslacît.

Avots: ME II, 867

‡ nùošļaicîtiês,

1) "nuostaipīties" Sessw.;

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
A.-Schwanb., Sessw.

Avots: EH II, 95

nùoslàucīt, tr., abwischen, abfegen: galdu, putekļus, sviedrus, asaras. viņš nuoslaucīja muti piedurknē A. XX, 126. pate savu pagalmiņu dziedādama nuoslaucīja BW. 6882. Refl. -tiês, sich abwischen: ļauji man savā astē nuoslaucīties! LP. IV, 162.

Avots: ME II, 851

nùošļaũcît: auch Smilt.; šāva Lukstam ar ruoku gan pa vienu, gan pa uotru vaigu, tuos brangi nuošļaucīdams Vanagu ligzda 13. de̦sas dējuot, tâ saucamuo asiņu putru ievada tīrītā luopa zarnā pa pudeles kaklu un ar ruoku nuošļauka pa zarnu uz leju N.-Peb.; "gaŗi ve̦lkuot nuomazgāt" Dr.: n. kam muguru ar slapju lupatu. Refl. -tiês,

1): "nuostaipīties" Hasenp. (mit aû ² ), Heidenfeld (mit au), Trik. (mit aû); ‡

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
Hasenp., Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

nùošļaũcît, tr., mit der Hand abglätten, abstreichen PS., C.: izspaidījusi pakrūti un nuošlaucījusi krustus... Seibolt. [Refl. -tiês Dickeln, = nùošļauktiês 2.]

Avots: ME II, 868

‡ nùosnaicît, ausstrecken: ruokas vien visi nuosnaicīja (= nuoplātīja?), ka nuo Cīruļvējputeņa neatrada vairs ne vietas tur kaktā Kaudz. Izjurieši 100. n. ruokas pēc maizes (mit aĩ) AP., Ermes, N:-Peb., (mit ài ² ) Gr.-Buschh., Heidenfeld, Saikava. Refl. -tiês (mit aĩ ) AP., N.-Peb:, die Hände wiederholt ausstrecken.

Avots: EH II, 89

nuôtalˆcît ² tr., ab-, durchprügeln: ta ta viņu nuotalcīju Līn.

Avots: ME II, 871

[nuôtraîcît ² MSil. "schnell beseitigen" (?): n. krūmus, kuokus.]

Avots: ME II, 876

nùovalcît: ar velci krietni nuovalcīja muguru Druw. n. RKr. XVII, 85.

Avots: EH II, 105

[nùovalcît, durchwalken (mit einem Riemen): n. ple̦cus Lubn.]

Avots: ME II, 882

‡ nùožņurcît Meselau, = nùožņaugât: n. slapjuo veļu.

Avots: EH II, 111

‡ *nūcît, zu erschliessen aus sanūcît.

Avots: EH II, 29

‡ *ņucît, zu erschliessen aus saņucît.

Avots: EH II, 115

ņûcît, ‡

2) knautschen, quälen
Seyershof: viņš ņûcī ² kaķi.

Avots: EH II, 117

ņûcît (auch Kr.], Burtn. n. U., = ņukât, tüchtig essen.

Avots: ME II, 907

‡ nùobricît, durchschelten, "pārmācīt" Wessen: māte nuobricīja dē̦lu.

Avots: EH II, 34

‡ ņur̂cît: auch Gr.-Buschh., Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, (mit ur̂ ² ) AP.

Avots: EH II, 116

ņur̂cît [Lis., Wolm., Kr.] (li. niùrkyti "knüllena), ņurku od. ņurcu, ņurcĩju, tr., knüllen, quetschen, quälen: viņa sāka ruokās ņurcīt priekšautu Stari II, 446, [Mesoten]. viņš būtu kādu ķēris, tuo saspiedis, ņurcījis Apsk. mazi bē̦rni ņurka kaķus Etn. II, 81, Lös. Refl. -tiês, sich quetschen, sich abbalgen: bē̦rni, vienā gultā kuopā gulē̦dami, ņurkās Druw. Subst. ņurcĩjums, das Gequetschte, das Gequetschthaben, Gequetschtsein; ņurcîšana, das Quetschen, Quälen; ņurcîtãjs, der (die) Quetschende. [Vgl. aazu Fick KZ. XLIII, 150.]

Avots: ME II, 905

‡ pablan̂cît ² Orellen, schüttelnd (ein Gefäss) ein wenig spülen: tā glāze nav tīra: vajadzēs drusku p.

Avots: EH II, 121

pabraũcît, ‡

2) ein geringes Quantum abstreifen
Ramkau: jāpabrauka uogu. ‡ Refl. -tiês Saikava, ein wenig, eine Zeitlang streichen (streifen).

Avots: EH II, 121

pabraũcît, tr., ein wenig streichen, streicheln, streifen: vē̦de̦ru, ūsas.

Avots: ME III, 9

‡ padìcît ² Oknist, teilweise entleeren.

Avots: EH II, 127

‡ padracîtiês Heidenfeld, eine Weile tollen (toben).

Avots: EH II, 128

[padūcît, ein wenig dûcît: viens uotru padūcīja (ar dūri pagrūda) Arrasch. p. (stopfen) sienu maisā ciešāki N.-Peb.]

Avots: ME III, 19, 20

‡ pakabacît "paurķēt" Grawendahl: pakabacīju pulkste̦nu, un tas sāka iet.

Avots: EH II, 139

pakaļsacît, tr., nachsagen: p. priekšā teiktus vārdus MWM. XI, 285.

Avots: ME III, 40

‡ palaicît (li. palaikýti),

1) ein wenig warten
(mit aĩ) Rutzau: p. kādu stundu;

2) ein wenig aufsparen, aufbewahren
Wessen, (palàicêt ² ) Kaltenbr., Lixna, Nīcgale: vieglāka darba laikā maizi vajaga p. siena pļaujai Wessen;

3) (von jem.) leihen (mit aĩ) Rutzau: p. naudas.

Avots: EH II, 147

palancît, die Netze nachsehen Windau.

Avots: ME III, 56

palĩgmâcîtãjs od. palĩga m., der Hilfsprediger.

Avots: ME III, 61

palùocît,

1): kad tē̦vs kuo ieduomājas, tad ir neduomā p. uz kādu pusi! Saikava.

Avots: EH II, 153

palùocît,

1) tr., etwas biegen, nicken:
nevaru vairs pirkstus paluocīt. cik vējiņš paluocīja (bē̦rza galuotni), tik es gauži nuoraudāju BW. 9318. viņš paluocīja galvu. nevaid vaļas man pūriņa paluocīt, ich habe keine Zeit, mich mit der Aussteuer ein wenig zu beschäftigen Bl. 1007;

[2) eine fremde Aussprache haben
U. (unter luocît)]. Refl. -tiês, sich ein wenig biegen, sich verbeugen: sulainis paluocījās un aizgāja Dok. A.

Avots: ME III, 64

pamâcît, Subst. pamâcîšana: auch LLD. II, 2412.

Avots: EH II, 154

pamâcît [li. pamokinti], tr., belehren, anweisen: pamācīju bāleliņu, kâ gulēt pie meitiņas BW. 24907, 2; pamācīts, etwas gebildet: tie katram pamācītam latvietim zināmi A. XI, 740. Refl. -tiês, ein wenig lernen: lai bē̦rns pamācās skuolā. Subst. pamâcĩjums, die Belehrung, Anweisung; pamâcîšana, das Belehren, Anweisen: pamācīšana duod gudrību; pamâcîtãjs, wer belehrt, anweist.

Avots: ME III, 68

[pamîcît, ein wenig kneten (mîklu, mālus) od. knutschen (meitu). Refl. -tiês, eine Weile kneten (intr.) od. sich mit einer dickflüssigen Masse abgeben: bē̦rni mīl pamīcīties pa dubļiem.]

Avots: ME III, 71

[pamur̂cît, ein wenig mur̂cît: p. kaķi Doblen, Bauske.]

Avots: ME III, 73

paņurcît, tr., etwas knautschen, drücken, knillen: viņš meitu dažreiz arī paņurcījis Vēr. II, 192.

Avots: ME III, 79

‡ papucît, = ‡ papucinât: papucījis suni uz aitu zagli Pas. XII, 493.

Avots: EH XIII, 165

[paraicît,

1) mit Saatfurchen versehen:
paràicīt ² ze̦mākuo vietu rudzu tīrumā Lis.; paraicīt vagu galus "die Enden der Saatfurchen vertiefen und breiter machen" Ruhental;

2) "=padzìt": paraĩcīt luopus nuo auzām Wandsen.]

Avots: ME III, 86, 87

pãrbraũcît,

1): p. pa uotram lāgam Saikava; ‡

3) oberflächlich (flüchtig) abstreifen
Linden in Kurl.: iet tikai mudīgi un pārbrauka brūklenes.

Avots: EH XIII, 197

[pãrbraũcît,

1) wiederholt streichen über:
p. ar ruoku par slimuo vietu;

2) erweichend wiederholt streichen:
p. nuovītu valgu, lai tuop mīkstāks.]

Avots: ME III, 151

‡ pārdūcît PV., = pãrmazgât 2.

Avots: EH XIII, 198

pãrlùocît: "= pãrlìekt" Oknist: p. palagu, papīra lapu.

Avots: EH XIII, 206

pãrlùocît, tr., freqn., von neuem biegen, umbiegen; pārluocīt cilvē̦ku, einen herumkriegen, einem Duminen doch das Nötige beibringen St., U.

Avots: ME III, 165

pãrmâcît, Refl. -tiês, ‡

3) likties p. Manz. Post. ⁴ 959, sich rügen lassen.

Avots: EH XIII, 206

pãrmâcît, tr., rügen, züchtigen: (dievs) kâ tē̦vs mūs pārmācīs GL. kad aizgāju tautiņās, tautu dē̦lu pārmācīju BW. 21769. spīganu nuotvert un pārmācīt LP. VII, 545. Refl. -tiês,

1) das Gelernte noch einmal durchnehmen, lernen:
tev baušļi jāpārmācās; tu viņus vēl labi nemāki;

2) lernend sich überanstrengen:
viņš mācījies, mācījies, kamē̦r pārmācījies. Subst. pãrmâcîšana, das Rügen, Strafen; pãrmâcîtãjs, wer rügt, züchtigt.

Avots: ME III, 166

pãrmîcît, ‡

2) ein wenig durchkneten
Oknist.

Avots: EH XIII, 207

pãrmîcît, tr., von neuem kneten, umkneten: maisījumu pārmīca katru dienu Konv. ² 4064, sviests... pēc pārmīcīšanas, pārmazgāšanas... MWM. X, 919.

Avots: ME III, 167

pãrmuõcît,

1) etwas mit Mühe hinüberschleppen, hinüberbringen:
nastu pār žuogu;

2) eine Arbeit mit Anstrengung aller Kräfte bewältigen:
pēc ilga laika taču pārmuocījis saites pušu LP. II, 7. Refl. -tiês,

1) sich mit Mühe hinüberschleppen:
kamē̦r kungs kalniem pārmuocījās... LP. VI, 486;

2) sich überanstrengen, sich zu sehr abquälen.

Avots: ME III, 168

pā`rmuõcît, mit Mühe nach Nause bringen schleppen: ve̦zumu mājās. Refl. -tiês sich mühsam nach Hause schleppen.

Avots: ME III, 168

‡ paruocît Warkl., (ein wenig) aufstreifen: p. kre̦klam piedurknes drusku uz augšu.

Avots: EH XIII, 169

pãrsacît, tr., das Gesagte noch einmal sagen, wiederholen: tam daži vārdi divreiz bija jāpārsaka Aps. Refl. -tiês, sich versprechen.

Avots: ME III, 173

‡ pãršļacît M. 379, überspritzen.

Avots: EH XIII, 213

pãrslàucît, tr., überfegen, oberflächlich fegen, noch einmal fegen: istabu. viņš gribejis vēl drusku pārslaucīt baznīcu LP.

Avots: ME III, 176

pãrvalcît: auch (mit àl ² ) Lis.

Avots: EH XIII, 215

[pãrvalcît maizi Golg., = pãrvalkât m.]

Avots: ME III, 185

pasacît, Refl. -tiês,

2): mun ir smagi jāpasakās par tuo guodu Jauns. Raksti VIII, 323 (ähnlich 380).

Avots: EH XIII, 169

pasacît [li. pasakýti], tr., sagen, zuraunen, mitteilen: lai izpuva kalpa mēle, kas mātei pasacīja! BW. piel.2 126I7. Refl. -tiês,

1) sagen, mitteilen:
pasakies tu, puisīti, kādu guodu še atnāci! BW. 35250;

2) danken:
viņš pasakās par tuo paduomu LP. VI, 1055; ungew. für pateiktiês.

Avots: ME III, 93

‡ pašļan̂cît Kalz. n. Fil. mat. 28, = paskalinât.

Avots: EH XIII, 179

paslàucît, tr., etwas fegen, kehren : istabu.

Avots: ME III, 101

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt ² rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês ² [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115

[pasnaîcîtiês N.-Peb., C.], ^{pasnaikâtiês,} sich wiederholt ein wenig strecken, recken, etwas zu erreichen suchen: [zirgs pasnā`icījās ² pēc auzām Lis.]. ik šī pasnaikājusies, ik uozuols palidinājies gaisā LP. V, 297.

Avots: ME III, 104

‡ pavuicît, ein wenig lehren: es tevi pavuicīšu, kuo runāt Pas. XII, 265 (aus Asūne). burvis pavuica, ka ... XV, 172.

Avots: EH XIII, 192

pe̦mpucīte,

1) "?": es vēlēju brālītim šmīgnu, gaŗu līgaviņu; = tikai tāda pe̦mpucīte strupu, īsu rinduciņu BW. 21213; wohl = pempele;

2) "eine dicht Gekleidete"
Meiran.

Avots: ME III, 199

‡ picītis, die Milch (in der Kindersprache) Zvirgzdine.

Avots: EH XIII, 230

pìebraũcît,

1) hinzustreichen, -streifen;

2) vollstreichen, -streifen:
gudri pūru piedarīja: piebraucīja ievas ziedu BW. 16529 var.

Avots: ME III, 239, 240

pìelaicîtiês, sich dranmachen Golg., Vank., Libau: pielaicīties tam klāt Jans. Fauni vai klauni 40. nevar vien pielaicīties pie darba Golg.

Avots: ME III, 264

pìelùocît, (zusammenfaltend) füllen: pūru. Auch von Liedern gesagt: pieluocījuši līdz malam dziesmu vāceles Aus. pieluocīt vē̦de̦ru, sich satt essen Schujen.

Avots: ME III, 270

pìemācît, beeinflussen, bereden, dazulehren Spr.: piemācīja nelaimīguo sieviņu, lai tā me̦klē̦tu palīdzību JK. ve̦lns māsu piemācīja aizsūtīt aizsūtīt brāli uz... ... Pas. III, 318. tev nu būs tuo vārdu nuo manas mutes klausīt un tuos nuo manas puses piemācīt Glück Ezech. 33, 7. Refl. -tiês,

1) sich bereden, beeinflussen lassen:
neļaujas piemācīties Glück Ezech. 33, 4;

2) hinzulernen.

Avots: ME III, 271

pìemîcît,

1) zu-, hinzukneten;

2) knetend anfüllen, vollkneten.

Avots: ME III, 273

pìemuõcît, abquälen: piemuocītā balsī Stari II, 185. Refl. -tiês, sich abquälen: zemnieki teica, ka piemuocījušies Stari II, 265.

Avots: ME III, 275

pìeņūcît "piespaidīt" Ar.

Avots: ME III, 277

pìesacît,

1) ansagen, einschärfen:
ragana izgāja laukā un ve̦cākai meitai piesacīja, lai vienu nuo puišiem izce̦puot Etn. III, 120. man māmiņa piesacīja kurzemniekus nemīļuot BW. piel.2 10246, 2. man māmiņa piesacīja, lai es maļu vidiņā 8113. sen sacīju brāliņam, nevarēju piesacīt: gaidi cita rudentiņa, tad tu ņem līgaviņu! 22827. es piesaku tev, tautieti, tu piesaki māmiņai: būs māsiņu agri celt, nebūs agri niecināt! 26071;

2) verheissen in den Texten des 16. Jh.;

3) ankündigen:
piesacīt kaŗu Sadz. viļņi 299. Refl. -tiês, sich melden, anmelden. - Subst. piesacījums, das Angesagte, Eingeschärfte: gailītis aizmirsa kaķa piesacījumu Pas. I, 331.

Avots: ME III, 286

pìeslacît,

1) vollspritzen;

2) "(die Brutzellen der Waben mit Eiern) vollegen"
MSiI.

Avots: ME III, 291

pìešļacît, vollspritzen LKVv.

Avots: ME III, 301

pìeslaũcît,

1) dazu-, hinzufegen, -wischen;

2) auffegen, reinfegen:
nu ņe̦mas pieslaucīt kluonu Purap. Kkt. 61;

3) vollfegen, vollwischen:
pieslaucīt kaktu pilnu mē̦sliem, mutautiņu pilnu asarām. pieci zīda nē̦zduodziņi, asarām pieslaucīti BW. 13736.

Avots: ME III, 291

pìešļaucît, abglätten (tr.): p. maizes kukuli Warkl.

Avots: ME III, 301

pìetūcīt, vollstecken, vollstopfen: p. pilnu muti; p. ķīpu ar sienu Schujen; pietūcēt L.

Avots: ME III, 306

placĩtis, ein Milcheimer Blieden, Bächhof; vgl. plakans II.

Avots: ME III, 314

plancît U., = plančuôt.

Avots: ME III, 318

pluncît, -ĩju "waten, watend nass werden, lange mit einer unsaubem Arbeit beschäftigt sein": kuo nu plùncī ² pa tuo mārku kâ pluncis? Gr.-Buschhof; spritzen Ermes: kaijas sudrabuotiem spārnu galiem pluncī uostas ūdeni Laiviņ. Refl. pluñcîtiês PS., plunčuoties.

Avots: ME III, 357

pluñčlâcītis, ein kleines, ungewandtes, plantschendes Kind Bauske, Lautb., Vēr. II, 911.

Avots: ME III, 357

pūcîtiês, schmollen Brasche.

Avots: ME III, 445

pulcîtiês Bw. 32480 var., = pulcêtiês, sich versammeln.

Avots: ME III, 406

‡ *pùncît ² , zu erschliessen aus uzpùncît ² .

Avots: EH II, 325

pupacĩte,

1) "?": pupacīte (Var.: pupucīte, pupuzīte), Jāņa diena, atved man brūtgāniņu! BW. 33078, 1 var.;

2) eine Pflanze, die der Bohne ähnlich blüht und an Zäunen wächst
Warkl., Malta.

Avots: ME III, 414

I pupucĩte, pfirsichblättrige Glockenblume (campanula persicifolia L.) RKr. II, 68.

Avots: ME III, 415

II pupucĩte, masc. pupucītis Arrasch, ein Kosename: Jāņu diena, pupucīte (Var.: pupacīte, pupuzīte u. a.), atved man brūtgāniņu! BW. 33078, 1.

Avots: ME III, 415

III pupucīte "ein noch (die Mutterbrust) saugendes Mädchen" MSil.

Avots: ME III, 415

pusmâcîtãjs Lis., ein nicht ganz legitimer Pastor mit geringerer Bildung.

Avots: ME III, 430

pusmâcîts Seifert Latv. chrest. III, 288, haibgebildet, halbgelehrt.

Avots: ME III, 430

pussaņurcîts, halbzerknillt: pussaņurcīta gulta A. v. J. 1896, S. 751.

Avots: ME III, 434

I raicît "treiben" Wandsen.

Avots: ME III, 469

II ràicît ² ,

1): "izdzīt jaunā rudzu tīrumā vagas ūdens nuotecēšanai" Heidenfeld, Prl., Saikava; ‡

2) (nach der Saat aufgekommenes Gemüse) lichten
(mit aĩ) Ramkau.

Avots: EH II, 351

II râicît ² , -ku, -cĩju Saikava, Kreuzb., Furchen ziehen Druw. n. RKr. XVII, 75, Lis., Laud.; > mundartlich roicît U.; die Erde auflockern: auguošiem kartupeļiem mē̦dz pāris reizes pieart jaunu zemi pie lakstiem, ar kuo arī iznīcina auguošās nezâles; tuo sauc par raicīšanu Laud. Woht iaentisch mit II. raikýti "(Brot) mehrfach in Schnitte schneiden"; vgl. le. rika. riecenis und rìekt ² "(Brot) schneiden; zum ersten Mal pflügen".

Avots: ME III, 469

raucît, Saatfurchen ziehen Kalzenau n. U. Identisch mit li. raukýti "(die Stirne) mehrfach runzeln" (zu ŗaukt)?

Avots: ME III, 481

raũcīte, eine dünne, leinene Schnur Behrshof, Ziepelhof, Fockenhof.

Avots: ME III, 481

raudacĩte, ein Mädchen mit braunen (roten) Augen: tautu meita raudacīte (Var.: rudacīte) BW. 11502, 14 var.

Avots: ME III, 482

reicît Wid., = raicît; "=reitît (sakārtuôt)" (?) Vank.

Avots: ME III, 505

ricīte Wolgunt, = rīdze 3.

Avots: ME III, 522

ruocît,

3): auch Warkl. Zur Bed. vgl. auch ìeruocît.

Avots: EH II, 391

ruocît U.,

1) kavieren, Bürgschaft leisten; loskaufen:
ruocī (Var.: vaduo, izpirc) savu dravenieku! BW. 30287 vas.;

2) ausrecken (Wäsche vor dem Rollen)
Lis., Golg.;

3) aufkrempeln:
viņš ruôca ^2, ruoca bikses, bet nevar uzruocīt Ruj. Refl. rùocîtiês ^2, -kuôs, -cĩjuôs Mar. n. RKr. XV, 133, auch ruocêtiês, sich die Hand reichend begrüssen. Das aktive ruocît dürfte dem r. ручить(ся) dass. nachgebildet sein; vgl. auch apr. isrankīt "erlösen"; ruocīt 3 wohl aus ruotīt+ luocīt.

Avots: ME III, 576, 577