Paplašinātā meklēšana

‡ ādele (li. odelė) Pas. VIII, 91, (mit ã) Grenzhof, (verächtl.) Demin. zu âda.

Avots: EH I, 192

beñdele,

1): auch AP., Orellen, Prl., Ramkau, Salis, Trik.;

2): auch Lieven-Bersen, Siuxt (in S. auch malkas b.); ‡

3) bendeles (plur. t.?) "kuoki pie arkla . . .., pie kuŗiem piesien dze̦naukšas Tirsen n. A. X 2, 536.

Avots: EH I, 212

beñdele [anscheinend aus mnd. bendel "Binde"],

1) der die Sparren verbindende Querbalken, der Hahnenbalken:
ķē̦ms apķēries ap spāŗu bendeli LP. VII, 42;

2) die Schicht, die Abteilung des Heues od. Getreides,
gew. panta genannt: pats kāpšuot uz bendeli LP. VI, 19; A. X, 2, 536.

Kļūdu labojums:
42 = 428

Avots: ME I, 279

bĩdele,

1): patmalu bīdelīte BW. 34586; ‡

2) gebeuteltes Mehl
Frauenb.: sauju bīdeles pakampusi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 346; ‡

3) comm., ein wetterwendischer Mensch, ein Hitzkopf, der sich schnell für etw. begeistert, um es wieder schnell zu vergessen
A.-Oltenhof: tur ne˙kas neiznāks nuo tā darba. tas b. jau ne˙kuo nepadarīs!

Avots: EH I, 223

bĩdele, der Mühlenbeutel. [Nebst li. býdelis und estn. pü(ū)del aus mnd. büdel.]

Avots: ME I, 303

‡ bļuõdele, verächtl. Deminutivform zu bļuõda Janš. Atpūta № 412, S. 9.

Avots: EH I, 234

‡ briêdele Oknist, = briêdala.

Avots: EH I, 243

budele, gew. butele, pudele, die Bouteille, Flasche. Entlehnt aus nd. Buddel.

Avots: ME I, 345

cedele, der Zettel, das billet; [nebst li. cẽdelis aus nd. cedel].

Avots: ME I, 367

‡ dañdele Kabillen, die Zigeunerpeitsche.

Avots: EH I, 306

dideles PV., = didas: aiz nuodrūguma tīri vai d. nāk.

Avots: EH I, 319

ģergzdele, ‡

2) = dzerkstele, dzergzde: gruodā dzijā ruodas ģer̂gzdeles Kaltenbr.

Avots: EH I, 426

ģergzdele, zu fest und hart gesponnenes Garn Nerft. Vgl. das echt le. dzergzde.

Avots: ME I, 696

kārdele (unter kãrde): auch Dunika (mit ã ), Gramsden, NB.

Avots: EH I, 602

[kardeles Bielenstein Holzb. 625, kardielis Wid., ein Gebinde, das die plenīces verbindet. Nebst li. kardė˜lius "ein starkes Tau zum Anbinden der Holzflösse" zunächst vielleicht aus r. кардéль.]

Avots: ME II, 161

I ķedele, ķedelis, ein Rock, namentl. ein Frauenrock: dui ķedeļi sade̦guši BW. 28486, 2. vecie skuolas ķedeļi A. XIV, 2, 458. [Nebst li. kedelỹs aus mnd. kedele "Kittel".]

Avots: ME II, 359

II ķedele, ein altes Frauenzimmer Serb.

Avots: ME II, 359

[III ķedele Wessen "ripas grìežamais kuociņš pie vērpjamā ratiņÄ. Wohl zu ķe̦da II.]

Avots: ME II, 359

‡ IV ķedele Druw. "die linke Hand". Vgl. ķete 1.

Avots: EH I, 692

ķedeles atstiept: auch - sich (zum Schlafen) hinlegen Behnen.

Avots: EH I, 692

ķedeles, die Füsse, Beine (verächtlich): ķedeles atmest, atstiept, sterben. duošu tev, ka ķedeles atmetīsi N. - Schwanb., Illuxt, Bers., Druw., Nerft, Serb. kurmi uz vietas nuobeidz, ka ķedeles vien atme̦t Vīt. 12.

Avots: ME II, 359

ķendeles, = ķenceles

3, ķedeles: "ķendeles vien atmetÄ, saka par cilvē̦ku, ja tas, sviests vai sists, nuokrīt gar zemi izstieptām ruokām un kājām Lasd.

Avots: ME II, 365

kuodele: auch (mit uô ² ) Dunika, Rutzau, (mit ùo ² ) Kaltenbr., Demin. kùodelīte ² Auleja.

Avots: EH I, 685

kuodele, = kuodaļa: bezdievīgu draudze ir kâ viena pakulu kuodele Glück Sirach 21, 9.

Avots: ME II, 341

‡ ķudele Libau "ein Netz mit einem leinenen Sackchen".

Avots: EH I, 707

lãdele (unter lãde ): auch (zur Bed. 1) Janš. Līgava II, 41.

Avots: EH I, 726

‡ màndeles ² Sonnaxt "die Mandeln (bei Schweinen)".

Avots: EH I, 782

‡ mer̃dele Lems. "= ‡ dzêdzele ² ".

Avots: EH I, 801

mērdele (unter mḕrdelis),

1): auch (comm.) Ermes, Lems., Seyershof.

Avots: EH I, 807

mirdele Mag. X, 3, 91 (aus Blieden), eine langsam oder allmählich Sterbende.

Avots: ME II, 631

‡ nedele Kaltenbr˙· die Woche.

Avots: EH II, 11

pastedele, der untere Raum, der Boden der Stadolie: rendinieku ve̦ci puiši pastedelē bubināja BW. 13088.

Avots: ME III, 108

‡ per̂dele Kalupe n. FBR. XVIII, 38,

1) fem. zu per̂delis: kumelīte, perdelīte, apgāž ... ve̦zumiņu Tdz. 37554;

2) Demin. perdelītes, melissa officinalis Ulanowska Łotysze 95.

Avots: EH XIII, 224

I pidele,

2): aus nd. fiddel "Geige, namentlich in verächtlichem Sinne", s. Sehwers Unters. 88.

Avots: EH XIII, 230

I pidele,

1) das Weinen, Heulen:
laist pideli vaļā Smilt.; nu ir pidele vaļā Wolmarshof;

2) (scherzweise) die Violine
Selg., Grünw.; "svilpe" Nötk.;

3) = pidelis Nötk.

Avots: ME III, 212

II pidele: "pārāk aušīga meitene" Talssen; s. auch unter ‡ pidelis II.

Avots: EH XIII, 230

II pidele, ein gewandter, ein unsteter, leichtsinniger Mensch Dond.; ein sehr heiterer, lebhafter Mensch Schibbenhof: mūsu skruoderītis ir tāds pidele nuo cilvē̦ka Selg., Dond.; "jem., der sich ungebeten einmlscht" Grünh.; "ein leichtfertiges Weib, das sich umher zu treiben liebt" Ekau; "eine auszuschlagen liebende Stute" N.-Peb.

Avots: ME III, 212

‡ III pidele Kr.-Würzau, die Ente (in der Kindersprache).

Avots: EH XIII, 230

piñdele: auch Dunika; Demin. pindelīte Lubn. n. FBR. XVII, 128. Aus d. dial. Pindel n. Sehwers Unters. 88.

Avots: EH XIII, 234

piñdele, piñdelis PS., das Bündel; žīda nasta ar sīkām lietām Etn. II, 49; der Pl. pindeles, (ärmlicher) Kram: tai kastē jau ir visas manas pindeles I,aud., Bers. Wohl durch livische Vermittelung aus d. Bündel; oder auf Grund einer p- ähnlichen deutschen Aussprache des B-?

Avots: ME III, 219

priedele BW. 23619 var., priedelĩte, priedeliņa, priedenīte, priedeniņš, Deminutivformen von priẽde, die Kiefer: šurpu turpu vēji luoka silā sīkas priedelītes (Var.: priedeliņas) BW. 10657 var. šurpu, turpu luocījās zaļa sila priedenīte (Var.: priedeniņš 22825.

Avots: ME III, 392

priedeleja U., ein Kiefergehege.

Avots: ME III, 392

pudele, pudule Jaunie mērn. laiki I, 44, Serbigal, die Flasche. Zunächst nebst estn. pudel aus d. Buddel (bei Frischbier I, 114), wobei das p- entweder auf einer p- ähnlichen Aussprache des b- im Deutschen beruht, oder aber in livischem Munde aus b- entstanden ist.

Avots: ME III, 402

pũdele: lēja darvu ... pūdelēs Janš. Mežv. ļ. II, 234, (darvas) pūdeli (od. zum nom. pūdelis?) laizīja Tdz. 57226. (Jāņu nakti kalniņā) tur redzēji pūdelīti ("?") ar gaŗiem zābakiem 53846. kam citas meitiņas pūdeles ("?") sauci! nu tev pašam p. radās BW. piel. ² 21246, 1. Nach Sehwers Unters. 97 aus mnd. pūdel "Beutel".

Avots: EH II, 341

pũdele Kand., Frauenb., der Paudel; der Teerpaudel (auch: darvas pūdelis) U., Manz. Lettus, Wahnen (pũdele), Bauske: saime gāja līguot; puiši aizdedzināja kārts galā pūdeli Janš. Dzimtene V, 33. Vgl. li. pudlas "Schachtel".

Avots: ME III, 445

puñdele: auch E. Birznieks-Upītis Podiņos, S. 11; "eine" ME. III, 412 zu verbessern in "ein".

Avots: EH II, 325

‡ *pundele od. *pundelis, ein Wespennest (?): vai ve̦se̦lu lapseņu pundeli ... tas izspārdīs Delle Negantais nieks 206. Vgl. puñduris (unter puñdurs 3).

Avots: EH II, 325

puñdele, eine Teerpaudel Selg. n. Ejn. IV, 167, Neuenb.

Avots: ME III, 412

‡ pusbudele Dunika, Rutzau, pusbutele ebenda, Kal., Strods Par. vōrdn. 143, eine Flasche, die ein halbes Liter (Branntwein) fasst.

Avots: EH II, 330

‡ pusstundele, Demin. zu pusstuñda: iziet kādu pusstundeli ātrāk Janš. Prec. viesulis 18.

Avots: EH II, 334

redele,

1): sg. redele - auch Dunika, Grob., lw., Orellen, Rutzau;

3): auch (sg. redele ) Dunika, Rutzau;

4): auch (sg. redele ) Dunika, Iw., Rutzau; mēģināja ... kuģeniekiem uzkliegt, lai turuoties pie redelēm cieti Janš. Tie, kas uz ūdens 6. Nach Wiget Sitzungsber. d. gel. estn. Ges. 1927, S. 273, ist estn. redel ein echt fi.-ugr. Wort (auch finn. und wot.).

Avots: EH II, 362

redele, gew. der Plur. redeles,

1) auch redeļas Kliggenhof, die Raufe über der Krippe, die Futterraufe
U., Bielenstein Holzb., Kurs., Wolm., Salis: me̦t ābuolu redelēs, ber auziņas silītē BW. 13646. silē auzas, siens redelēs LP. V, 356. iegulties guovju redelēs V, 5;

2) kratāmā redele, eine raufenartige Vorrichtung zum Windigen:
kratāmā redele nuokrata saļmu smalkumus, lai izbirst graudi Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) eine hölzerne Raufe, die auf den Boden des einfachen Bauernwagens gelegt wird, um das Hindurchfallen zu verhindern
(ratu redeles Kurs.) Kliggenhof;

4) redele Elv., redeles, eine Leiter
(namentl. am Leiterwagen U.) Elv., Kurs., Lasd., Nikrahzen: ej, atnes redeles, lai var uzkāpt augšā! Kurs. vai, dievin, gaŗš tautietis, nevar matu sakacēt; lūgšus lūdzu brālītim, lai padara redelīti BW. 21393;

5) zur Bezeichnung von etwas Skelettartigem:
bij daudz zirgu, staltu un vāju kâ redeles JK. V, 85. Nebst estn. redel "Leiter, Raufe" aus nd. Reddel (z. B. bei v. Gutzeit III, 18).

Avots: ME III, 501, 502

rendele (?), die Pferdekoppel Wid.

Avots: ME III, 511

ruodele: auch A.-Laitzen.

Avots: EH II, 391

ruodele U., Adsel, ruodene, ruõdiņš Adiamünde, ruodiņa U., Bielenstein Holzb. 21 (hier auch ruodiņš), eine dünne, biegsame Stange zum Befestigen des Strohs auf dem Dache. Aus estn. rōde od. rōdle "Stange", s. Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisiin kosketuksiin 56.

Avots: ME III, 577

rudele,

1) = rudmiese: rudeles vis˙vairāk aug egļu mežuos Sassm., Dond.;

2) eine rote Kuh
Dond.

Avots: ME III, 553

‡ sedele Siuxt, = se̦dulka.

Avots: EH XVI, 474

sêdele ² N.-Bartau, ein Stuhl, eine Sitzgelegenheit Wid.; sēdels "Siedel" Manz. Lettus: dižs dižam krē̦slu cēla, kas cels man mazajam? dieviņš cēla mazajam sudrabiņa sēdelīti BW. 31191. sêdelis ² Bauske, ein Sitzplatz auf einer Flachsmaschine.

Avots: ME III, 823

*šendele od. šeñdelis Schibbenhof, = šindele: kuoks tâ lakstuo, ka nevar ne˙vienu taisnu šendeli izplēst Etn. IV, 129 (aus Setzen). Mit dem e von šķendeļi?

Avots: ME IV, 15

šidele "an der Innenseite des Bootes angenagelte Brettchen, hinter welche man die Arbeitswerkzeuge steckt" N. - Bartau.

Avots: ME IV, 17

šindele, šiñdelis Drosth., šindelis ² Prl., die Schindel U.

Avots: ME IV, 18

skâdele: "ein Blutstrahl aus einer Wunde" ("mit à ² ") Borchow. Vgl. ‡ skā`rdele ² . Das Stichwort "skâdele" (ME. III, 879) durch "skãdele" zu ersetzen?

Avots: EH II, 504

skâdele "ein Wasserstrahl" Warkl.: nuo auta asinis ar skādeli te̦k LP. VI, 574.

Avots: ME III, 879

‡ škàdele ² Auleja, ein Milchstrahl beim Melken. Vgl. šķērdele I 4 und ‡ škā`rdele.

Avots: EH II, 627

‡ skañdele Seyershof, ein Blechgefäss.

Avots: EH II, 500

‡ skā`rdele ² Warkl. n. FBR. XI, 222, = skâdele (?): alus labi nete̦k, - ar skārdeli ("šķībi, slikti") skrien.

Avots: EH II, 504

‡ škā`rdele ² Nautrēni, der Strahl einer Flüssigkeit: asnis škārdelēm vien tek.

Avots: EH II, 628

I skãrdeles Kurs., eine Leiter (redeles) aus dünnen Brettern zum Vergrössern eines Mistwagens: sameklē skārdeles! sāksim sūdus vest! Mit sekundärem s- zu kārde(le).

Avots: ME III, 880

II skā`rdeles ² Warkl., Metallplättchen U.; Flittergold L. (skārdele), St.; "alte Blechsachen" (mit ãr ) Deg.

Avots: ME III, 880

šķeñdele,

1): auch AP.; druoši rāvu brāļa dzirnus, lai tās gāja šķendelēs BW. 22478. 1 var.; ‡

2) = šķindele Kurmene, Zerrauxt, (mit èn ² ) Setzen, (mit en ) Daudsewas, Kl.-Salwen: jumta izlaidnis ... šķendelēm apsists Jauns. Raksti IV, 48. S. auch šķeñdeles unter šķendeļi.

Avots: EH II, 631

škeñdele Bixten, Nigr., Sermus, šķèndelis ² Gr. - Buschhof, = šķembele, ein abgespaltenes Holzstück: es nelē̦ktu puišu dēl ne pār mazu šķendelīti (Var.: sakārnīti) BW. 10557. Vgl. šķe̦ndala.

Avots: ME IV, 27

I šķērdele,

1): kuokvilnas kre̦kli plīst ar tādām šķḕrdelēm N.-Peb.; ‡

5) "šķē̦lums brunku augšdaļā" (mit êr ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 633

I škērdele,

1) ein Lappen
Bergm. n. U., Golg., (mit ḕ ² ) Saikava, Selsau, Warkl., ein der Länge nach abgerissener Fetzen (mit ḕ ² ) Druw.: puika bikses sapluosījis šķērdeļu šķērdelēm Druw. viņam pakaļā svārkiem liela šķērdele Saikava;

2) ein ahgespaltenes Stück Holz
Peb. n. U.;

3) ein im Zuschnitt verdorbenes Stück
L.;

4) ein Wasserstrahl
(mit ḕr) Jürg., (mit ḕr ² ) Saikava: ūdens sāka skriet šķērdelēm Jürg. uzlija kāda šķērdele (šalte) ūdens Saikava. Zu šķḕrst.

Avots: ME IV, 33

II šķērdele "?": dieva dē̦li lūkuojās caur šķērdeļu (Var.: šķērbeļu) lapiņām BW. 33981, 2.

Avots: ME IV, 33

šķindele U., šķindelis Bershof, U., Niederkurl., eine Schindel. Nebst. li. skindelis aus mnd. schindele.

Avots: ME IV, 41

‡ skruõdelene, eine Schneiderin Behnen n. PBR. XVI, 144; die Frau eines Schneiders Allend., Serbig.

Avots: EH II, 513

I smerdele MWM. VI, 317, smērdele L., U., Dr., die Schmerle.

Avots: ME III, 959

II smer̃dele: eine Stinkende (mit er̂ ) Saikava; thymus chamaedrys Oknist n. Ceļi VIII, 236 (mit er̂ ).

Avots: EH II, 536

II smer̃dele, ein Schimpfwort Karls., ein unsauberes Weib Bauske, (mit er̂ ) Golg., Lis.; smer̂dele, eine Art Pflanzen Warkh.

Avots: ME III, 959

smērdele, s. smerdele.

Avots: ME III, 960

‡ smirdele, eine stinkende Lache Stender Deutsch-tett. Wrtb. (unter "Laache").

Avots: EH II, 538

spẽdele: auch ein gewisser Teil eines Handschuhs s. RKr. XVII, 32.

Avots: EH II, 549

spēdele Bl., C., Alt-Autz, Dond., Katzd., Wid., spẽdelis PS., Karls., spēdeliņa Mag. XIII, 3, 57, spēdeliņš Kaugershof, V., spēdelīte Nerft, der Spädel (hierauf beruhend) an Kleidungsstücken U., ein auf der Schulter (Dond. oder in der Achselhöhle Wessen) ins Hemd (zur grössern Dauerhaftigkeit) eingelassenes Stück (Litze) Mag. XIII, 3, 57: spēdelītes ir drēbes gabaliņi, kuo iešuj kre̦klu padusēs, lai tik ātri neplīst Nerft. izgriez (kre̦klam) nuo labās puses spēdeli JlgRKr. VI, 46. šim kre̦klam platas spēdeles Dond.

Avots: ME III, 991

speñdele Bl., U., die Feder an einem Schlosse; ein Schraubstock (mit eñ) Katzd.; Spindel; das von einer Pose gemachte KinderInstrument Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 720; vgl. Persson Beitr. 413.

Avots: ME III, 989

špendele Sassm., der Schlüssel, womit man die Schraubenmutter auf das Achsenende (am Wagen) aufschraubt. Vgl. spendele.

Avots: ME IV, 100

spīdele, Gänseblümchen V.; Tausendschön V.; Massliebe, Marienblume (bellis montana) Mag. IV, 2, 89; Maiblume (convallaria majalis) U. Wohl zu spîdêt.

Avots: ME III, 1001

spiñdele,

1): auch Salis, (mit in) Perkunen; die Pferdebremse
Seyershof; spiñdelītes Frauenb. "tādas raibas mušiņas"; ‡

3) "ātras, straujas dabas kustuonis; ātra, nepacietīga sieviete" Seyershof.

Avots: EH II, 551

spiñdele Karls.,

1) spiñdele Kurs., Bl., eine kleine Bremse, die die Pferde quält
U., kleine Herbstbremse L., St., "Wespe" (mit iñ) Medsen, Brummfliege Dr., selandria fulvicornis Klug., das Sonnenkälbchen Ahs. (mit -iñ-), ein bremsen- od. erdbienenartiges Insekt Dunika, Bershof (mit -iñ-): spindele spind, spingst, spindelē Etn. II, 51. kad spindele skraida pa ruoku, tad saka: spinn, spinn, spindelīte! uz kuŗu pusi aizlaidīsies, nuo tās puses nāks precenieki Ahs.;

2) spiñdele Drosth., ein weinerliches Mädchen
Lems. n. U.; "aušīgs cilvē̦ks" Bershof. Zu spindêt.

Avots: ME III, 997

*spirdele od. *spirdelis "?" : spirdeļu puodiņš sē̦tmalī (Rätsel) Bl. m. 106.

Avots: ME III, 998

‡ sprēdele Strods Par. vōrdn. 163 "?".

Avots: EH II, 558

stedele: auch Frauenb., Seyershof; kruoga stedelē BW. 20146.

Avots: EH II, 575

stedele U., Karls., Salis, Dunika, ste̦dula Dz. V., = stadals, die Stadolle, der Stall bei Krügen.

Avots: ME III, 1057

I stḕrdele ² Mar., Schwanb., Saikava, = strūkla, der (Wasser)strahl Wid.: ūdens nuo jumta stērdelēm vien tecēja Mar. n. RKr. XV, 137. ūdens skrien me̦tamam (slūžām) cauri stērdelēm vien (mit starkem Strahl) Schwanb. Zur WurzeI von stara?

Avots: ME IV, 1063

II stḕrdele ² Golg., = stērbele, der abgerissene Rand (des Rockschosses). Zur Wurzel von stara?

Avots: ME IV, 1063

‡ trẽdele Seyershof "juoks"; vgl. ‡ trẽdelêt.

Avots: EH II, 693

udele, eine Art Angel (zum Fischen) Stockm. Abgesehen von der deminutiven Bildung, gleichen Ursprungs mit ūda.

Avots: ME IV, 293

I ûdele: auch (mit ū) Bērzgale, (mit ù ² ) Kalz.; "lustreola" ME. IV, 404 zu verbessern in "lutreola".

Avots: EH II, 740

I ûdele N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, Geistershof, Lenzenhof, Lindenberg, N.-Peb., N.-Schwanb., Sermus, Sessw., Wenden, ūdele Holmhof, die Steinotter Kr. (mit û), U.; der Steinmarder Mag. XX, 3, 10 (belegt der Gen. plur. ūdeļu); die Sumpfotter, der Nerz (foetorius lustreola L.) RKr. VIII, 86; Natur. XXXVII, 25; Konv.2 2319, Römershof, (mit ù) Arrasch, (mit ù ²⁾ KatrE., Saikava; ein der Wasserratte ähnliches, rotbraunes Tier (mit ù ²⁾ Lubn.: dīķī ieme̦tušās ūdeles Domas I, 124. ūdru, ūdeļu, se̦rmuļu . . . ādām R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 31. Dissimiliert (vgl. uot[r]aļa) aus *ūdrele (zu ûdrs)? Anders Petersson Zur Kenntnis 9.

Avots: ME IV, 404

II ũdele Nötk. "nicinuoša apiešanās, dīdīšana". Zu ūdelêt II.

Avots: ME IV, 404

ûdelene Golg., = ûdele 1, der Nerz.

Avots: ME IV, 404

vadale (unter vadala): (kumeļu) sienat vaŗa vadalē! BW. 32911, 1 var.

Avots: EH II, 746

I vadele, s. vadala.

Avots: ME IV, 429

II vadele "eine kleine Schlucht, die zum Fluss od. ins Tal führt" Wain.: iesim vadeli pļaut! Wain. Wohl zu vada I.

Avots: ME IV, 429

vedele Wessen "die Führerin".

Avots: ME IV, 520

vedeles, ve̦dale(s), Zügel: siesim (kumeliņu) vara vedelēs (Var.: ve̦dalē(s), vadalēs, pavadā) BW. 32911, 1 Var. Zu vest.

Avots: ME IV, 520

veñdeles C., das Weinen (raûdas).

Avots: ME IV, 536

vērdele, ein grosser Eimer Mar.; ein grosses hölzernes, nach oben zu breiter werdendes Milchgefäss mit einem Spundloch in der Nähe des Bodens (mit èr ² ) Mar. n. RKr. XV, 143; ein ziemlich hohes, nach oben zu sich verjüngendes hölzernes Gefäss mit einem Deckel (mit ḕr ² ) Mahlup; eine Tonne Letlihn. Wohl nebst li. verdelis "ein Viertel" aus mnd. vėrder oder vêrdel "der vierte Teil eines Korngemasses, einer Tonne usw."

Avots: ME IV, 560

videle, der Fiedelbogen L., St. Nebst pidele I 2 aus nd. Fiddel bei Frischbier I, 187.

Avots: ME IV, 578

I viñdele: ar deķiem, vindelēm BW. 35530, 4.

Avots: EH II, 785

I viñdele Frauenb., Kalnzeem, Popen u. a., viñdelis Kabillen, Kalnzeem, Popen, Siuxt u. a., vindulis Usmaiten, Wain., viñduls Essern, Schrunden, viñduolis Warwen, viñdals Dond., Plur. viñduliņi Usmaiten, die Kinderwindel: ņem vindalu un satin bē̦rnu! Dond. Nebst. li. viñdelis aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 599

*II vindele od. *vindelis, = vindulis III: tie cēle tam priekšā ... tīru me̦du (vindeli) Vermehrtes lett. Handbuch v. J. 1685, S. 41.

Avots: ME IV, 599

zẽdele: Naud. u. a. n. Etn. I, 44, Jūrkalne.

Avots: EH II, 805

zẽdele (wo?), zēdelis Lipsthusen, eine lange Bank aus Brettern (meist entlang den Wänden). Aus mnd. sedel(e) "Sessel" woher auch li. zėdelis "eine transportable Bank" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 200.

Avots: ME IV, 714

ziêdele, s. ziêdala.

Avots: ME IV, 738

‡ àizsukt Rutzau, = àizgriezt 1 und 2: a. zirgu ceļam priekšā, aiz stedeles stūra. a. krānu. Refl. -tiês Rutzau: uotrs braucējs aizsukās man priekšā, ein anderer überholte mich mit seinem Gespann, mir dabei den Weg sperrend.

Avots: EH I, 53

‡ apbâzt,

1) "завалить, заложить (сѣном)" Spr., (mehrere Räume) vollstopfen
Dunika: a. ar sienu visas staļļaugšas;

2) rings um etwas stopfen
(perfektiv): a. sienu ap pudeli oder pudelei apkārt;

3) unter etwas stopfen, stecken
(perfektiv) : a. lādi apakš gultas Memelshof, Salis; ringsum unter etwas stopfen, stecken (perfektiv): a. se̦gu ap gultas malu;

4) schichtend (stopfend) verdecken
Memelshof: a. sienu ar dābuolu.

Avots: EH I, 73

‡ apgrūstît,

1) (wiederholt) umstossen, umstürzen
(tr.): skraiduot bē̦rns apgrūstījis pudeles Trik. u. a.;

2) = ‡ apgrûdît 2: a. miežiem akuotus;

3) (ringsum) leicht ab-, bestossen:
jaunās kurpes pa akmeņiem ejuot jau apgrūstītas Stenden.

Avots: EH I, 84

‡ apjādelêt,

1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams talkā Warkl. a. laukus;

2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;

3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.

Avots: EH I, 87

atìest, ² -šu, -su Aps., atiezt, -žu, -zu Lub., fletschen (cf. li. ìžti, entzweigehen, [iẽžti "лущить"], le. iezis, aiza [und aisīt]): zuobi balti atiesti kā redeles Aps. VI, 25. [infl. atijsti zūb'i "otwarte ze̦by"Zb. XVI, 184]. zuobus atiezis Etn. III, 146; atiestas lūpas Blaum.; cf. atriezt, atviezt.

Avots: ME I, 161

atknibinât, auch atknubinât, atkņubinât tr., abklauben, mit den Fingern lostrennen, aufknabbern: sienamuo, me̦zglu LP. V, 180; pudelei korķi Purap.; ar zuobiem virvi atknibināt Saulietis in Plūd. LR. III, 349.

Avots: ME I, 168

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atruoceņis PS., atruociņis Trik., atruoceniski(s), atruoči, -čus sist, sviest, mit zurückgewandter Hand hinterrücks schlagen, werfen Ent. II, 36, 64; IV, 120. viņš atruočus paķeŗ nuo galda pudeli Druva I, 1098. viņš lej nuo pudeles alu glāzē atruoceniski P., d. h., so, dass die untere (innere) Hendfläche nach oben gekehrt wird.

Avots: ME I, 187

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda <sup>2</sup> Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda ² Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde ² Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha ^x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha ^x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. ² 83.]

Avots: ME I, 273

beñdzele,

1) = bendele 1 [Wolmar, U.];

2) eine nicht dicke, aber starke Schnur
A. X, 2, 536. [Aus einem d. * Bändsel? Oder aus r. бéнзель "перевязка"?]

Avots: ME I, 279

benzele, f. bendele 1, bendzele A. X, 2, 536, U., Biel. H. 27; s. bendzele

Avots: ME I, 279

bĩdelêt, -ēju, tr., beuteln: bīde̦lē̦ti milti, gebeuteltes Mehl; bīde̦lē̦ta maize od. bīdeļmaize, gebeuteltes Brot: ai dieviņ, ai dieviņ, es netiku bīdelēj'si; nu sanāca bīdelbikši, bīdeļmaizes ēdējiņi BW. 19182. [Aus mnd. büdelen.]

Avots: ME I, 303

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, ² 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314

bũda, Demin. bũdiņa, verächtlich būdele

1) eine Hütte, ein kleines, unansehnliches Haus:
gudri dievs radījis garu miesas būdiņā. kaimiņi cēla būdeles. pa+priekšu būdiņa, tad dūdiņa. zuerst das Häuschen, dann das Mäuschen;

2) die Laube:
būdiņu svē̦tki, das Laubhüttenfest;

3) putna būda, ein Verschlag für die Hausvögel;
suņu b., die Hundehütte; likt cūkas būdā = aizgaldā Etn. IV, 151;

4) būdiņas, Deckenschmuck, zur Feier des Hochzeitstages aus Langstroh angefertigt
RKr. XVI, 108. [Nebst li. būdà "Hütte" aus r. буда "Gebäude" resp. poln. buda "Hütte".]

Avots: ME I, 357

cĩrulis: Demin. cīruliņš BW. piel. ² 2624, 1 var., cīruleņš BW. 2692, 8; cīrulītis mazputniņš BW. 2644, cī rul[i]s mani aizdziedāja 28740; meža (Sassm.) od. sila od. vēja c., die Baum-, Heidelerche (alauda arborea).

Avots: EH I, 276

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis ² Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423

dẽle,

1) = dẽlis Nigr., Kand., [Kerklingen n. U.;

2) Diele
L. - Nebst li. dė´lė "Diele" aus mnd. dele "Diele, Brett"].

Avots: ME I, 462

didelêt,

1): frierend zittern
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617, Gr.-Buschh.; (auch reflexiv) unruhig, beweglich, ausgelassen sein AP.; ‡

3) unablässig bitten
(diedelêt) Sermus: tamē̦r dideleja, kamē̦r dabūja.

Avots: EH I, 319

didels [für * didelis?], didele,

1) ein ungeduldiger, heftiger Mensch;

2) in der Kindersprache: Gesäss, Hintere Sessw.
n. U. [In der Bed. 1 jedenfalls zu didelêt 1.]

Avots: ME I, 466

drem̃mele - wohl dissimiliert aus brem̃mele dass. Trik., wofür in Smilten - brem̃melis; bremmel- aber ist wahrscheinlich aus *brennel- (woraus breñdele dass. Wolmarshof) assimiliert, und dies aus *brenner- (woraus einerseits breñderis dass. Lemburg andrerseits - breneris dass. Schnehpeln) dissimiliert. Zugrunde liegt also wahrscheinlich d. Brenner.

Avots: EH I, 332

dukuruôt,

1) "?": šuos tur stedeles galā dukuruoja Zeif. Latv. rakstn. chrest. III, 2, 291;

[2) = dukurêt 1 N. - Schwnb., Schujen, Grawendahl, Meldsern;

3) suchen, ergründen
Grawendahl. In Dricēni sage man zu einem unruhigen Menschen: kuo tu dukuruojies?]

Avots: ME I, 512

II džergzde Gr. - Sess., džergzdele Gr. - Sess., Peb. n. U., Krollen im Spinnen, im Garn: dzija me̦tas džergzdelē. [Vgl. dzergzde.]

Avots: ME I, 564

dziẽdzeris,

1) eine Drüse;

2) eine Mandel:
dziedzeŗu iekaisums, Mandelentzündung;

3) ein Gewächs, eine Erhöhung in der Kopfhaut
Mag. XIII, 2, 59 [auch: dziedzenis (?) L. - Vielleicht zu gr. γόγγρος "Auswüchse an Olivenstämmen", γογγρώνη "Schwellungen im Halse", an. kǫkkr "Klumpen"].

Avots: ME I, 562

gaŗkakla, gaŗkaklaîns, langhalsig: gaŗkakla od. gaŗkaklaina pudele, eine langhalsige Flasche.

Avots: ME I, 606

‡ ģer̂pstele Saikava, = dele">ģergzdele ‡ 2.

Avots: EH I, 426

gnĩdlaiža, eine kleine Bremse, gew. spindele genannt: nuo tā laika visi zirgi siena laikā ar spindzēm (gnīdlaižām) kaudamies klanās Etn. III, 64.

Avots: ME I, 634

I gruñdulis, der Gründling (gobio fluviatilis); me̦lnais grundulis, Meergrundel RKr. IX, 93. Aus mnd. grundele].

Avots: ME I, 665

gùldziens [Trik., Jürg., N. -Peb. u. a.], der hörbare Schluck, der Laut, der beim Schlucken od. beim Fliessen einer Flüssigkeit hörbar ist: viņš iemeta krietnu guldzienu Purap. brūnais šķidrums guldzieniem tecēja nuo pudeles laukā A. Up. durvju sprauga, pa kuŗu guldzieniem (ruckweise) spiedās iekšā vējš ar lietu A. Up. migla guldzieniem vien šaujas Pūrs I, 114.

Avots: ME I, 677

‡ gulˆgt PV., Serben, (mit ùl ² ) Baltinow, prs. guldz PV., Serben, gulgst Baltinow, Birži, ein Schallverbum: guldziens pec guldziena nuoiet dibinā, ka guldz (gulgst Baltinow) vien PV., Serben. kas tev gulgst kaklā? Birži. kad nuo pudeles lej ārā šķidrumu, tad tur skrien iekšā gaiss gulgdams Schujen. dziļš e̦lsājiens... lauzās uz augšu, gulgdams kâ ... vaids A. Brigadere Daugava 1928, S. 307. e̦lpa guldza kaklā 837. dzelmēs tas (spē̦ks) guldza un šalca kâ ārprātīgi smiekli ebenda. ūdens gulgšana vannā atskan kâ ielas ... rūkuoņa Veselis Dienas krusts 96. gulbji guldz (singen dumpf, im Herbst wegfliegend) PV. guldz sakarsē̦ts ūdens, plūzdams pāri katla malām Laidsen. Vgl. ‡ gulˆdzêt.

Avots: EH I, 417

ìekul˜t,

2): līdz ... rītam miežiem vajaga būt ... iekultiem (= nuokultiem) Pas. III, 165. diezgan labības iekūlām Ramkau;

3): anfangen zu buttern
Siuxt: kad nebij iekuļamā (ein kleines Stück Butter, das zu Beginn des Butterns in die Sahne getan wird), tad pudele iekūla. Reft. -tiês, ‡

4) ein genügendes Quantum für sich dreschen:
ie. labību Smilten u. a.

Avots: EH I, 523

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721

izmẽ̦tât [aksl. izmětati], freqn. von izmest,

1) auseinanderwerfen, hin und her werfen, verwerfen, verlieren:
sienu. ap ugunskuru izmē̦tātas tukšas pudeles JR. IV, 158. salasīja izmē̦tātuos gabalus BW. III, 1, 36. N - ieši savas meitas pa ceļmalu izmē̦tāja BW. 20954;

2) schmettern, aus dem Wagen schleudern:
zirgs izmē̦tājis braucēju. Refl. - tiês,

1) verworfen werden:
lietas izmē̦tājušās pa kaktu kaktiem;

2) sich lange Zeit wühlen:
visu nakti viņš izmē̦tājies pa gultu bez miega.

Kļūdu labojums:
sich lange Zeit wühlen = längere Zeit sich hin und her werfen, wälzen

Avots: ME I, 771

iztempt (li. ištem̃pti "spannend ausdehen"), tr., austrinken, leeren Naud.: baltais lācis iztempj pārmainītuo vērpeli LP. VI, 520. lielēdējs paliecis tuoveri ieslīpi un iztempis visu putru LP. V, 339. [četras pudeles iztempām Austriņš M. Z. 62.]

Avots: ME I, 817

kaģi,

1) "ein gewisses Instrument oder Gerät, das beim Anfertigen von Stricken angewandt wird"[?];

[2) Keile
Drobbusch, Sonnaxt, (hier gewöhnlich aus Wacholderästen) Setzen: uz kaģiem kūtī uzkaŗ guovju redeles Nötk.].

Avots: ME II, 132

kakls (li. kãklas),

1) der Hals;

a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;

b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,

α) den Hals brechen;

β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;

c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;

d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;

2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;

3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]

Avots: ME II, 138

II kâpa, die Stufe, Sprosse: redelei viena kāpa izlūzusi Wid. Zu kâpt "steigen".

Avots: ME II, 191

kãpiẽns,

1) das einmalige Steigen, der Tritt:
piepēži kāpiens samisējās LP. V, 343; [das Besteigen: Jānītis nuo manis kāpiena prasīja BW. 35126;

2) der Grad, die Stufe:
viņas spē̦ki bij augstākuo kāpienu (gew. pakāpienu) sasnieguši Rol.;

3) die Sprosse:
uz debesīm veda kāpienes, ik kāpiens ze̦ltā mirdzēja. divi kāpieni redelei izlūzuši Kand.

Avots: ME II, 193

kãrde [Dunika, Rutzau], kārdele, die Wagenleiter Rutzau n. Etn. II, 97. [Zu li. kardis (acc. kar̃dį) "тѣлежная рѣшетка"; dies vielleicht kontaminiert aus gardis und kárklė (vgl. le. kar̂kles) dass.]

Avots: ME II, 195

kardebi, das Gebinde, welches die Enden der gleini miteinander verbindet Etn. IV, 61. [Wohl in * kardeļi zu korrigieren; vgl. kardeles.]

Avots: ME II, 161

kar̂kles [(li. kárklės "Raufe, ясли"), bei Wid. auch karkļi], die Raufe PS., [Serben, Schujen, Sermus], Lettg.: silē man tīras auzas, karklēs baltais ābuoliņš. karkles - redeles, kur zirgiem, guovīm vai avīm sienu ieliek [Selsau], AP., Wolm., Lasd., C., Nötk., Serb., Laud., Bers., Druw. n. A. XVI, 475. [Nach Būga KSn. I, 130 aus *kargklēs, zu li. kargýti "kreuzweise verbinden", ker̃gti "anbinden", kar̃goti "flechten; дѣлать рѣдкую, неплотную огорожу" Man kann aber auch denken (indem - kl - hier auf -tl- zurückgehen kann) an apr. korto "hayn", as. hurth " Geflecht", ai. cŗtati "knüpft", gr. χάρταλος "Korb" u. a. bei Fick Wrtb. III ⁴ , 77.]

Avots: ME II, 162

ķedelis (unter ķedele 1): ein altes Kleidungsstück Durben; ein zu kleines, beschmutztes Röckchen (Jäckchen) NB.; ein alter, wertloser Frauenrock Dunika, KaL, OB.; ķedeļi Frauenb. "dünne Kleider".

Avots: EH I, 693

ķeñcele [Karls.],

1) Hafersack, der den Pferden umgehängt wird
L., U.; [ķèncele Jürg. "vêžu ķesele]; ein Netzsack, worin die Fischer die gefangegen Fische tun Lasd.;

2) der Quirl:
kam tu mani mazu kūli ar tuo putras ķencelīti (Var.: mieturīti) BW. p. 3049;

3) d. Pl. ķe̦nceles Serb., = deles">ķedeles, Beine;

4) ein oben und unten gleich breites hölzernes Geschirr mit zwei Henkeln
Naukschen;

5) ein schmutziges Geschirr
Salisb., Allend.;

6) Beerenbüschel, Nussbüschel
Oppek. n. U.

Avots: ME II, 365

ķìņķele ^2, Verwickelung, Verwirrung, Hader, Zank, Schwierigkeit, Hindernis Spr., Hudelei, Kleinigkeitskrämerei Lub., U. [Nach Thomsen Beröringer 261 aus dem Deutschen; vgl. mnd. kinke "die Windugnen, die ein Tau od. Faden von selbst schlägt", kincken "sich verwirren".]

Avots: ME II, 382

ķiņķelĩba, Hudelei L.

Avots: ME II, 382

ķirķiņš, die Tändelei, Affäre, das Abenteuer: šejenietēm pa˙visam savāda ieraša tāduos mīlestības ķirķiņuos Etn. I, 34. Vgl. ķircināt.

Avots: ME II, 384

klaũdzêt, - u, - ẽju [Jürg., N. - Peb., Dond., Selg., Bauske], C., Kand., klaûdzêt PS., Smilt., [Arrasch, klàudzêt Wolm., Trik., klaûdzêt ² Dunika, Lautb., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], intr.,

1) klopfen, klappern, poltern:
kas tur rīb, kas tur klaudz? BW. 16355. klaudz milniņš man maļuot 6869. spriguļi klaudz pa piedarbu Blaum. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. klaudzēs pūriņš pa silu ve̦duot BW. 7644. ve̦cajam kūja klaudz 13151. lai tā tava mēle klaudz 22676. pātaga klaudz uz zirgu mugurām A. XIV, 8. zābaki vien klaudz LP. VII, 134. jāj, iet, ka klaudz vien. Sprw.: klaudz kâ izkaltusi vanckare od. kâ redeles. kuniņa rej, zuobiņi klaudz (Rätsel);

2) räsonnieren, schimpfen:
vai tu nebeigsi reiz klaudzēt Mag. XIII, 3, 62. Refl. - tiês, intensiv längere Zeit klopfen, klappern, poltern: kas mežā klaudzējās? BW. 2744. sieki, vāki klaudzējās 8012. klaudzējās, būkšējās sieva ar tīni pakaļā 21083, 2. [Zu li. kliaugė´ti (III kliáuga) " schwatzen", klaũgas " Rohrdommel", s. Leskien Abl. 299 und Būga KZ. LII, 288.]

Avots: ME II, 215

‡ I klìnis ² Kaltenbr., ein kleines Stück Zeug, das man als spẽdele (s. dies) benutzt: tabakas maku, kas šūts nuo maziem klīnīšiem Sprūdžs Asaru liekņa 86; "ein keilförmiger Ausschnitt" Auleja. Aus poln. klin.

Avots: EH I, 619

klunk! Interj. zur Bezeichnung der Schluckerns in einem umschlossenen Raum: klunk, klunk lija nuo pudeles alus.

Avots: ME II, 235

[kluñkstêt C., Dunika], klun̂kstêt [Kl.], kluñkšķêt [Gr. - Essern], klun̂kšêt, [kluñkšêt Līn.], - u, - ẽju, intr.,

1) schluckern, klunkern, glucksen (von einer bewegten Flüssigkeit in einem umschlossenen Raume)
Smilt., Mar., Nigr.: muca klunkst Smilt. alus klunkst, kad tuo nuo pudeles lej Lub. mucā vēl klunkst putra LD. I, 34;

2) plätschern, murmeln:
strautiņa klunkstēšana Aps.

Avots: ME II, 235

II kuoda [vgl. li. kuõdas "Schopf"] Infl. n. U., = kuodaļa. [Auf Grund des deminutivisch aussehenden kuodele (li. kuodẽlis) entstanden]

Avots: ME II, 340

II kuoris,

2): auch (mit uõ ) Schrunden; "ratu redeles" (mit uõ ) Frauenb.; ‡

3) ein aus Weidenruten geflachtener Korb
(mit uõ ) Frauenb.

Avots: EH I, 688

krišķis, für krikšķis, ein bisschen; ein Schnapschen: viņi iemeta pa krišķam nuo pudeles A. XIII, 848.

Avots: ME II, 281

kruo`gs [auch PS.], kruõgus, Demin. verächtl. kruõģelis, der Krug, die Schenke: kur kruogs, tur stedele. ej kruogā, būsi gudrs; ej baznīcā, būsi svē̦ts! [Aus mnd. krôch.]

Avots: ME II, 294

‡ krũķi Stenden "?": te aug tikai krūķu priedeles ("ze̦mas, re̦snas, me̦lniem zariem") Stenden.

Avots: EH I, 662

kulbenes,

1) aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata)
Lös. n. RKr. III, 72;

2) aus Pferdeleder gemachte Pasteln
Dobl.

Avots: ME II, 304

kulˆkstêt, -u, -ẽju,

1) sprudeln, geräuschvoll hervorbrechen:
ūdens kulkst, gar pudeles kaklu skriedams Mar. n. RKr. XV, 121;

2) = kulkt 1 Etn. I, 34.

Avots: ME II, 307

‡ kunkšinât, ein Schallverbum: pudele kunkšina (beim Gären) Warkl.

Avots: EH I, 675

lãde, verächtl. Demin. lãdele,

1) die Lade, der Kasten:
sveču lāde, ein kleiner Kasten zur Aufbewahrung der Lichte auf der Reise;

2) die Lade, das Behältnis zur Aufbewahrung der gemeinschaftlichen Kasse:
baznīcas, nabagu, pagasta lāde, die Kirchen -, Armen -, Gemeindelade od. - kasse;

3) der Flintenschaft
L.; lādes taisītājs, der Büchsenschäfter Ruj. n. U. [Nebst estn. lād' "Lade" aus mnd. lade dass.]

Avots: ME II, 435

‡ ļor̃gâtiês Wandsen, = šķuobîtiês: redeles ļorgājas.

Avots: EH I, 773

lupa [= li. lupà "Metallkuchen"?], die Scherbe, ein kleines Stück, der Fetzen: drēbes saplēsis lupu lupās. [labi, ka pudele vēl neatsitās uz kādu akmeni vai kuoku, - tad bija lupās Janš. Dzimtene V, 406.) es viņu (pirti) būtu saārdījis lupu lupās Etn. I, 85. [Nebst lupata wohl zu lupt. Vielleicht formell identisch mit la. lupa "meretrix"; zur Bed. vgl. la, scortum "Fell; Hure" und le. màukt "abstreifen": maũka "Hure".]

Avots: ME II, 514

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. ² 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599

mḕrdelis [auch Jürg., Ruj.], f. -le, mḕ̦rdaļa ² [Bers.], Lub.,

1) ein verhungertes, dem Töde nahes Wesen
[mḕrdele PS.], ein Krepierling Smilt.; Etn. IV, 146: vaļenieka mērdelis zirdziņš vilkās kâ gliemezis Seib. guovis vazājušās apkārt kâ mērdeles Etn. II, 88. Pēteri es reiz varēju dabūt, bet apņēmu šitādu mērdeli MWM. VIII, 332. [tas jau tīrais mêrdele ² Salisb.;]

2) jemand, der einen hungern lässt
Plm. n. RKr. XVII, 68, Lub.

Avots: ME II, 618

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

nùodrūgt (unter nùodrūdzêt): Anna gulēja zem siltajām se̦gām, un patīkami bija viņas nuodrūgušajiem luocekļiem Saul. Raksti I (1914), 28. ‡ Subst. nuodrūgums PV., das Durchgefrorensein: aiz nuodrūguma dideles vien ņe̦m.

Avots: EH II, 41

‡ nùoguldzêt Kalz., eine kurze Zeit klunkern: ūdens nuoguldz pudeles kaklā.

Avots: EH II, 48

‡ *nuogulsnis (oder *nuogulsne?), = nuoguls: šķidruma, kas bij nuostājies pār biezu sakņu un pumpuru nuogulsni pudeles dibe̦nā Brigadere Dievs, daba, darbs 117.

Avots: EH II, 48

nùolèkt [li. nulė˜kti], nùolekt,

1) intr., ab -, hinab -, herabspringen:
ze̦lta pieši nuošķindēja, nuo kumeļa nuole̦cuot BW. 14379. kakls nuolēcis od. nuolūzis JK. VI, 43;

2) tr., im Springen übertreffen:
es visus jūs nuolekšu;

3) zu Schanden reiten:
atruon visus (zirgus) slapjus nuolē̦ktus LP. VII. 425;

[4) wegfliegen, hinfliegen:
jis... nuolēce Zb. XVIII, 418]. Refl. - tiês,

[1) sich zutragen
Manz. Lettus];

2) nach jem. geraten, ähnlich sein:
dē̦ls nuolēcies tē̦vā PS.;

3) sich leeren, geleert werden:
pudele bija jau labi nuolē̦kusēs, gan˙drīz pusē Janš.

Avots: ME II, 810

nùoliêt [li. nulíeti], tr.,

1) abgiessen:
viņš nuolēja nuo gluži pilnas pudeles drusku alus Blaum.;

[2) begiessen
Salis: puķes. Refl. - tiês, sich begiessen: n. gluži slapjš ar skābputru].

Avots: ME II, 813

nùošļaũcît: auch Smilt.; šāva Lukstam ar ruoku gan pa vienu, gan pa uotru vaigu, tuos brangi nuošļaucīdams Vanagu ligzda 13. de̦sas dējuot, tâ saucamuo asiņu putru ievada tīrītā luopa zarnā pa pudeles kaklu un ar ruoku nuošļauka pa zarnu uz leju N.-Peb.; "gaŗi ve̦lkuot nuomazgāt" Dr.: n. kam muguru ar slapju lupatu. Refl. -tiês,

1): "nuostaipīties" Hasenp. (mit aû ² ), Heidenfeld (mit au), Trik. (mit aû); ‡

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
Hasenp., Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

pacìeņa, eine kleine Bewirtung: kas nu par pacieņu maksu ņems? LP. IV, 107, e̦suot pelnījis labu pacieņu V, 132. pacieņās pudeles Rīg. Av.

Avots: ME III, 13

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. ² 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43

pãrcilât, pãrce̦lât, tr., freqn., eins nach detn andern heben, umkramen, umordnen, stöbern, lockern: saimnieks pārcilāja pudeles, bet atrada visas tukšas Lapsk. kungs pārcilāja uz galda priekšā nuoliktuos papīrus Lig. iešu pūru pārcilāt (Var. 1: pārce̦lāt) BW. 15545, 5. zeme vairāk reizes gadā jāpārcilā A. XI, 146.

Avots: ME III, 152

pãrlaîstît, tr.,

1) übergiessen, bespritzen:
istaba jāpārlaista, iekam tuo slauka;

[2) von neuem begiessen;

3) wiederholt aus einem Gefäss ins andere giessen:
kruodzinieks pārlaistīja alu nuo vienas pudeles uotrā.] Refl. -tiês, überfliessen, übergehen: piens pārlaistījies pār slaucenes malām.

Avots: ME III, 163

‡ pašķindiens, ein einmaliges Erklingen: maišeli, kuŗā, pēc pašķindiena vē̦ruojot, varēja būt tukšas pudeles Jauns. Raksti VI, 49.

Avots: EH XIII, 179

pastrups: palielas, re̦snas un pastrupas ... pudeles Jürgens 71.

Avots: EH XIII, 177

‡ pedēļa, = pedele, die jüngste Tochter: pirmajai, pedēļai (Var.: pēdējai) mātes austas villainītes BW. 3754, 5.

Avots: EH XIII, 218

pedelis: auch Borchow n. FBR. XIII, 25 ("?"), 1): auch Bērzgale, C., Dricēni, Heidenfeld, Kārsava, Lubn., Mahlup, Meselau, Prl., Saikava, Sessw., Silajāņi, Warkl.: mamma pūra man nedeva, pedelei (Var.: pastarei) taupīdama BW. 7854 var.

Avots: EH XIII, 218

‡ II pẽdelis Ramkau, ein am Hemde zur Erweiterung der Achselhöhle eingelassenes dreieckiges Flick. Vgl. spẽdele.

Avots: EH XIII, 227

pidelêt,

1) laut weinen
Serben, Ronneb., Smilt., Trik.: kuo nu pidelē! Seibolt;

2) auf einer pidele I ² pfeifen
Nötk.;

3) "žvickāties, šaudīties": kuo tu, meiten, pidelē pa visām malām? Dond. n. RKr. XVII, 46. Refl. -tiês "sich um Ungehöriges kümmern" Grünh.

Avots: ME III, 212

pidelis (fem. pidele), ein Weinetlicher Serben, Mar.

Avots: ME III, 212

II pidelis (daneben [feminin?] pidele) Grünw. "viegls, l,·uszīgs cilvē̦ks, kas mīl apkārt staigājuot vairīties nuo smagāka darba".

Avots: EH XIII, 230

pìeskañdinât,

1) (ein Glas an das andere beim Trinken) anschlagen, klingen lassen:
kungi pieskandina glāzes Vēr. II, 1407. gribēju ar viņu pieskandināt (aufs Wohl trinken) Stari I, 152. rakstvedis pieskandināja ar glāzi pie pudeles A. XXI, 205;

2) den Refrain singen:
viena luocīja dziesmas sīki, uotra reši, citas pieskandināja Konv. ² 2256. - Subst. pieskañdinãjums, der Refrain: pieskandinājums "līguo" Konv. ² 2256. strofas beigās... lietuo arī pazīstamuos baznīcas dziesmu pieskandinājumus Plūd. Llv. II, 61.

Avots: ME III, 290

‡ piñduõls Sermus, eine Art Deckenschmuck (hergestellt aus einer Kartoffel, in die kleine Holzstäbchen gesteckt sind, an deren Enden farbige Papierstückchen befestigt werden). Wohl zu piñdele.

Avots: EH XIII, 234

pluska, pluskata Bergm. n. U.,

1) die Zotte
Irmelau n. U., der Fetzen, Pl. pluskas, Lumpen U. (li. plùskos "Haarzotten" PФB. LXV, 319): ve̦cajām drē: bēm piedurknes vienās pluskās (diegu gali atiruši) Dunika. kuo tu nāci, pluskataini, jaunu meitu istabā? visas tavas pluskas dre̦b ar meitām runājuot BW. 20430, 4. tam zīmes nuoplēsa un saraustīja pluskās A. v. J. 1899, S. 18. pluskas bārzdele Vēr. II, 1304, ein dünner, zottiger Bart. -plusku pluskām, in lauter Fetzen, Zotten: nuošļukušie brunči plusku pluskām kuļājas ap kājām A. v. J: 1900, S. 1079;

2) comm., ein zerkodderter Mensch; ein Lump
U.: sauc dzīrās kruopļus, tizlus, pluskas Druva I, 413. grābiet tuos pluskas naguos! LP. IV, 3. Nebst plušķis I zu li. pláuzdinis apr. plauxdine "Federbett", mnd. vlūs(ch) "wolüges Schaifell", mhd. vlius od. vlies "Flies", schwed. dial. flur "zottiges Haar", mir. luascach "zottig" u. e., s. Bezzenberger BB. XII, 241, Fick Wrtb. III ⁴ , 255, Thurneysen IF. XIV, 128 f., Persson Beitc.239, 806 und 881, Walde Vrgl. Wrtb: II, 96, Vasmer, Studien zur alban. Wortf. I, 52.

Avots: ME III, 358

pluskaîns, pluskaraîns, pluskataîns, pluskutaîns, zottig, zerfetzt, zerlumpt: pluskaiņa bārdele Saulietis I, 55. pluskainas kājas MWM. X, 801. sarauj ilkss atsēju divuos pluskainuos gabaluos Duomas IV, 451. tautu meitas... pluskarainas, kankarainas BW. 20914. vai Jānīti; tavi bē̦rni pluskataiņi, kankaraiņi! 33137. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. pluskuiaiņa dē̦la māte aizķērās žagaruos 23221, 8. Jānis jāja pluskataiņu (Var.: pluskutainu, plukainu, ķe̦nkarainu) kumeliņu 32933 var. pluskutaiņu kazu veda spruogaiņam buciņam 18705.

Avots: ME III, 358

priedenĩte, priedeniņś, s. priedele.

Avots: ME III, 392

putele U., die Flasche; aus pudele+butele.

Avots: ME III, 440

redeļas (unter redele 1): auch Siuxt.

Avots: EH II, 362

I reži (?) Walk "= deles">redeles, karkles".

Avots: ME III, 517

ruodiņa , ruodiņš; s. ruodele.

Avots: ME III, 577

ruoduole Mag. XX, 3, 222, = dele">ruodele, eine biegsame Stange zum Befestigen des Strohs auf dem Dach.

Avots: ME III, 577

‡ *rudene (erschlossen aus tahm. ruide̦n) Popen n. FBR. XVI, 121, = rudele I ?

Avots: EH II, 381

runa U., Karls., auch rune BW. 6868, ruņa, das Gespräch, die Rede; der Plur. runas, die Beratung U.; geheimes Gespräch, Neuigkeiten Ruj. n. U., das Geschwätz: līķa (Kundz. Ve̦cais Stenders 9) od. kapa runa, die Grabrede. svē̦tku runa, die Festrede. Sprw.: runa kâ pē̦rkuonam, - kaŗā kâ zaķis (von einem Maulhelden gesagt). kas tā par ruņu? LP. V, 135, was soll diese Rede? was soll das heissen? kur, tautieti, tā runiņa (Var.: valuoda), kua mēs pē̦rn runājām? BW. 10082 var. kur cēlās ļaužu runas (Var.: ruņas)...? BW. piel. ² 4806. nevar būt ne runas Kundz. Ve̦cais Stenders 13, davon kann gar nicht die Rede sein. bez vārda runas (ruņas), fraglos, ohne Zweifel, ohne ein Wort zu verlieren: nelietis bez vārda runas, (er ist) fraglos ein Taugenichts Purap. mums bez vārda runas viņš jāuzlūkuo ar brīnīšanuos un guodbijību Plūd. Llv. II, 67. tevi ievēlēs bez vārda runas MWM. v. J. 1896, S. 399. tev ir bez vārda runas tā istaba jāatstāj A. v. J. 1897, S. 134. - runu turēt, eine Rede halten; runas turēt, Rat halten U. - Genitivische Verbindungen: runas kungs, der Ratsherr (bibl.) U.; runas vīrs, der Delegierte, der Deputat Wid. (eig.: wer das Wort führt): runas vīruos ievēlēt Kaudz. M. 31. runas vīruos ņēmās ēsties partiju gars Kundz. Kronv. 127. Wohl verwandt mit ae. rýnan "brüllen", mhd. rienen "jammern", rūne, ae. rún "heimliches Beratschlagen", an. rýna "vertraulich zusammen reden", ahd. rūnēn "flüstern, raunen", la. rūmor "Geräusch, Gerücht", an. rymia "brüllen, brummen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 350; s. Osthoff MU. IV 119 und Uhlenbeck got. Wrtb. 124). Gegen die Annahme einer Entlehnung aus dem Germanischen (bet Thomsen Beröringer 213 u. a.) sprechen entschieden die Kürze des le. u und die abweichende Bedeutung.

Avots: ME III, 559, 560

saciêtêt, intr., hart werden, sich verhärten: kaļķis ar laiku sacietē JR. sniegs bez atkušņa nuosē̦stas un sacietē Stelp. sacietējusi āda, die Schwiele. sacietējuši augi Mazvērsitis Luopkuopība 3, 9. uzvandīja sacietējušuo zemi Upītis Sieviete 220. kad mandeles sacietējušas, tad šīs kakla vietas jāiesmērē ar driģeņu eļļu Etn. II, 162. Subst, saciêtẽjums, die Verhärtung: cilvē̦kam pie galvas un kakla dažreiz aug tāds sacietējums kâ trums Etn. IV, 52.

Avots: ME III, 604

saluôbt, intr., zusammenlaufen: saluobs... visi stedeles galā Seifert Chrēst. III, 2, 290.

Avots: ME II, 677

sapildît, eingiessen (in viele Gefässe): s. alu pudeles.

Avots: ME II, 699

saputât (unter saputuôt), ‡

2) sich mit Schaum bedecken:
piens slaucuot saputā uz liêtu Ramkau. vīna pudele bij saputājuse AP. Refl. -tiês,

2): saputājušuos ... kauliņu Pas. XIV, 284. alus sasaputājis Dunika.

Avots: EH XVI, 439

sariñdât, sarinduôt, sarindinât, tr., aneinanderreihen, in Reih und Glied stellen: pudeles stāvēja uz galda sarindātas Austriņš Vērpetē 19. Kristīne sarinduoja uz apklātā galda šķīvjus Cālītis Dzīvība 72. plauktiņš, uz kura... sarinduoti gulēja žurnāla gada gājumi Upītis Sieviete 9. kas tad nu būs par spēli, ka esi visus krē̦slus sarindinājis? Vank. ar ārīgu sarinduojumu vien nepietiek, lai arī sarinduot var skaisti Vēr. I, 689. vārsmās sarindināta prōza Plūd. Rakstn. I, 250. Refl. -tiês, sich aneinanderreihen, sich in Reih und Glied stellen: vācieši sarinduojas Boriss God. 53.

Avots: ME II, 717

saskalas, n. U. auch der Sing. saskala, Spülicht U., Mar. n. RKr. XV, 134, Zusammengespültes, ein schlechtes Getränk (z. B. schlechtes Bier) Grünh.: Annuža zives iekšas ieme̦tuse saskalu baļvā LP. VI, 477. saliet tur (peļķī) savus netīrumus, savas saskalas R. Kaudzītis. visas šīs "saskalas" nuogulās... e̦ze̦ra dibe̦nā Akmeņuogles 34. pudele ar alus saskalām Poruk II, 51. nenuoslaucīsi kâ alus saskalas nuo kruogus galda Janš. Dzimtene ² III, 184. kas jums sē̦tā saskalas dzers? BW. 19318, 1. garuoziņas, saskaliņas tava pūra dibinā 16757. vīrs, kas apmierinās ar saskalām MWM. X, 390.

Avots: ME III, 730, 731

I šàuts Walk, (mit aû ² ) Dond. n. FBR. V, 133, = šautrs I U.: upītē šautu sviedu BW. 8929, 3 var. (ähnlich 10889). šautu metu vanagam 13517. šautiem suņus mē̦tādamas 13907, 3 (ähnlich 30605 var. und 29074); ein Querholz an den "redeles" (mit aû ² ) Grobin n. Etn. III, 65 (geschrieben wohl fehlerhaft mit ž- ). šaûtus ² vilkties Dond., = šautruos iet.

Avots: ME IV, 11

sêdelis ² (unter sêdele ² ): auch Diet.; apsēdās uz sēdeli (Bank; oder zum nom. sēdele?) Dünsb. Joc. pas. un stāst. 23.

Avots: EH XVI, 480

šēļķe̦ns Wid., šēļķins U., Plūd. Llv. II, 226, šeļķe̦ns, šeļķins Karls., das Schälchen, das Glas Branntwein U.; der Branntwein: vīni izskauda tautiskuo brandvīnu un šēļķe̦nus Turg. Muižn. per. 39. pudele šēļķina (šēļķe̦na Upītis St. 58, šeļķina Aps. VII, 9) MWM. VII, 892. mani dzirdināja ar šeļķe̦nu Purap. Kkt. 46. ar šņabju un šeļķinu dzeršanu MWM. VIII, 722. Nebst estn. sēlikene aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 17

‡ šiñtele Orellen, = dele">šindele.

Avots: EH II, 626

skardeļi (nom. pl.) L.,

1) Goldbleche, Goldflittern; vgl. skārdeles;

2) Pferderaufen
(U. mit ? n. L.); in der Bed. 2 (mit sekundärem s- ) zu kārde(le).

Avots: ME III, 874

šķendeļi Schwanb., šķendelīši U., deles">šķerīdeles Walk, Bauske, deles">šķèndeles ² Neugut, Altenwoga, Memelshof, Schindeln: sadrāzīs māju jumtiem šķendeļus Purap. Kkt. 32.

Avots: ME IV, 27

I šķeñdêt Bauske, Siuxt, šķendêt U., Bewern, Golg., Frauenb., Talsen, -u, -ẽju, refl. šķendêtiês Bauske, Siuxt, šķendêtiês U., Altenwoga, Bewern, Dond., schänden, heruntermachen, schimpfen, keifen, schelten, schmähen U., nörgeln Frauenb.: pamāte nuobeidza savas mācības šķe̦ndē̦dama un suodīdama Janš. Bārenīte 86. Uoliņš šķendēja par jaunām naga ce̦purēm, spīdīgām puogām Vēr. I, 1446. (mācītājs) uz dzērējiem šķendējas Janš. Dzimtene ² I, 299. dzirdēja... dusmīgā balsī šķendējamies:"ak tu ve̦lna negandele!" Dzimtene V, 57. ve̦lns vienmē̦r šķe̦ndas un rājas, ka tam tik ilgi jāgaida Pas. IV, 36 (aus Selg.). Zuobs stipri saskaities šķendējās un bārās ar Ilzīti Tirzm. šķendējās, kad ir apklausīties nevar A. XXI, 9. - Subst. šķendêšana, šķendêšanâs, das Schimpfen, Schmähen, Keifen: dusmas saceļas pret tuo jaunekli, kas šādu šķendēšanu viņai uzkŗāvis Līv. - Brez. un Hav. 239; šķe̦ndê̦tãj(iê)s, wer schimpft, schmäht, keift. Aus mnd. schenden "in Schande bringen, schimpfen".

Avots: ME IV, 27

šķḕ̦rda ² Warkl., = dele">šķērdele I 2.

Avots: ME IV, 33

šķḕ̦rst (li. skersti "stechend schlachten") Neuenb., Wolm., (mit ḕr ² ) Kl., Prl., (mit êr ² ) Bl., Dunika, lw., Līn., šķḕržu, šķḕrdu,

1) spalten, voneinanderhauen
U.; aufschneiden U. (bes. geschlachtete Tiere), sezieren Brasche, Wessen; teilen U.: šķē̦rstu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var. šķē̦rstas nāsis... kâ jēģeŗa kumeļam 20280, 10 var. guovi šķērst Dunika. sāka zaķi šķērst pusdienas tiesai LP. V, 293. zivis šķērsi Izglītība v. J. 1910, S. 645; šķēržamais, das Pflugmesser am Rasenpflug Fest.;

2) verschwenden
St., U. Refl. -tiês,

1) sich ritzen, aufschlitzen, schneiden, stechen
U.: adatiņu klē̦vu daru..., izkaptiņu jumtu jūmu, lai dūrās, lai šķērdēs manu guovju skaudējiņa BW. 32477, 5;

2) sich verwirren
Bergm. n. U. Nebst šķērdele I und skārdīt I, li. skérdėti "platzen", suskir̃dęs "aufgesprungen", r. скородá "Egge" zu ae. sceort "kurz", mhd. scherze "abgeschnittenes Stück" u. a. (s. Trautmann Wrtb. 265 f., Walde Vrgl. Wrtb, II, 579 f., Persson Beitr. 863), resp. (wenn eine Wurzel skerdhzugrunde liegt) zu an. skarđr "verstümmelt", skarđ "Einschnitt", and. skard "zerhauen", afries. skerd "Scharte" u. a. (s. Zupitza Germ. Gut. 155).

Kļūdu labojums:
Iw., Lin. = Iw., Līn.

Avots: ME IV, 37

*šķidelīte od. *šķidelītis "?": puiši lēca meitu dēļ par zaruotu priedi pāri; es nelē̦ktu puišu dēļ ne par mazu šķidelīti

(Var.: šķendelīti, šķendelīti, šķēpelīti u. a.) BW. 10557 var. Wenn nicht fehlerhaft für šķindelīti (s. šķindele), wohl zu skaida.

Avots: ME IV, 38

II škiñdala Mesoten "= dele">šķindele".

Avots: ME IV, 41

šķiñdelis (unter šķindele): auch BW. 31761, 1 und 2.

Avots: EH II, 636

‡ šķiñdêlis ² Dunika, = dele">šķindele.

Avots: EH II, 636

*šķinst: virtuvē šķinda tukšās ... pudeles A. Upītis Ģertr. 34.

Avots: EH II, 636

sklinkš(ķ)êt, -u, -ẽju, schallen, klingen, tönen (skliñkšêt) Nötk.: jūrmalā sklinkš rāmi vilnīši MWM. X, 167. pudeles sklinkšķ sasituoties kuopā Drobbusch, Stomersee; skliñkšêt "sich beklagen über" Erkul; "schwatzen" (sklinšķêt ²⁾ Altenwoga. Vgl. klinkš(ķ)êt.

Avots: ME II, 883

sklinkš(ķ)êt, -u, -ẽju, schallen, klingen, tönen (skliñkšêt) Nötk.: jūrmalā sklinkš rāmi vilnīši MWM. X, 167. pudeles sklinkšķ sasituoties kuopā Drobbusch, Stomersee; skliñkšêt "sich beklagen über" Erkul; "schwatzen" (sklinšķêt ²⁾ Altenwoga. Vgl. klinkš(ķ)êt.

Avots: ME II, 883

skruzda Grob., Hasenp. n. Etn. III, 65, skruzde (li. skruzdė˜) Rutzau n. FBR. VIII, 141 ; N.-Bartau n. Mag. XX, 3, 180; BW. 25480, 6 var. (aus Usingenl, (gen. plur. skružģu) Sessau, skruzdēle Sessau (li. skruzdėlė˜), skruzdele Hasenp. n. Etn. III, 65, Wid., Swehthof, die Ameise: skruzdeļu pūznis Swehthof. pie lielā skruzdu pūžņa BW 28403. skruzde ceļu pārtecēja Ld, 10884. Im Li. daneben skrudė˜ dass. (bei Būga PФB. LXV, 322); skru(z)d- mit Metathese aus sku(z)dr- (in skudra)?

Avots: ME III, 899

šļan̂kstêt Bers., Kalz., Kl., Kreuzb., Lubn., Saikava, Sessw., Wolmarshof, šļañkstêt Drosth., Papendorf, Roop, Schujen, Stenden, šļañkšêt Dunika, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend den Schall, der beim Schütteln einer Flüssigkeit in einem Gefäss entsteht Fest., Jürg., Smilten; klatschen: mucā šļankst alus Jürg., Kl., Fest., Meselau. brandvīna pudele šļankst kabatā Fest. ūdens pudelē šļankš Dunika. lūpas šļankst ļiku, ļe̦ku Pas. V, 475. putra šļan̂kst vē̦de̦rā Bers., Nötk. Vgl. slankšêt.

Avots: ME IV, 64

šļaûps ² Bl., Gramsden, Stenden, Wandsen, šlaups L., U., ("slaids") Lennew., = šļaubs: mieti ir šļaupi Wandsen. š. kakls pudelei Lennew. Wohl zur Wurzel von šļaupât, s. auch Wood AJPh. XXIV, 48 und vgl. šļaubs.

Avots: ME IV, 67

sliķis Wid., PS., Mag. XX, 3, 180, Popen n. Bielenstein Holzb. 198, Dond., Lems., ein junger Kiefern- od. Fichtenbaum mit bekappten Asten, der den Imkern anstatt einer Leiter zum Aufstieg dient (Abbild. s. bei Bielenstein 1. c.): sliķi, pieslienuot pie kuoka, dravnieks izlietuo redeles vietā Dond. Vielleicht als ein Kuronismus (für nom. *slitis, gen. sliķa) zu li. šlitė(s) "Leiter" (bei Bezzenberger BGLS. 330), le. slita I.

Avots: ME III, 932

šņapsts Spr., Prl. n. FBR. VI, 93, Blaum. Pie skala ug. 213 Saikava, Wessen, šņapstis U., = šņabis, šņabsts: iedzert.. . šņapstu MWM. VIII, 208. šņapsti ne mutē neņemt Aps. Pie pag. tiesas 13. prasīja pa pudelei alus, pa šņapstam Kaln. Uozuolk. m. 80.

Avots: ME IV, 91

snaũdelis Ermes (li. snaudelis "соня"), Etn. III, 169, f. snaudele, = snaudala, ein Träumer L.: māte veda snaudelīti; apķeries kuplu egli, ne snaudeļa līgaviņu! BW. 18586, 1 var.

Avots: ME III, 973

spīdene, die Maiblume (convallaria majalis L.) Konv. ² 1988, Wid.; vgl. spīdele und spīdzene(s) 2 . spîdêt (li. spindė´ti "glänzen") Wolm., u. a., spidêt PlKur., -u, -ẽju, ein Refl. spīdēties Krišs Laksts 83, glänzen, scheinen, leuchten: saule spīd, die Sonne scheint. meness, zvaigznes spīd, der Mond, die Sterne leuchten. kas tur spīd, kas tur viz...? brāļam spīd stikla luogi BW. 5944. Part. spīduots, -ša U., glänzend: nazis būs spīduots Pas. II, 212. - Subst. spîdê̦tãjs, das Johanniswürmchen (lampyris noctiluca L.). Zu spīst, spuod(r)s, spuožs; vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 664. spend- etwa kontaminiert aus speng- (in le. spīgulis u. a.) und splend- (in lat. splendēre)?

Avots: ME III, 1001

spīdzene,

1) die Federpose
Wid.; eine Federpose mit abgeschnittenen Enden, durch die kranken Tieren Medizin ins Auge geblasen wird Alksnis-Zundulis; spìdzene ² Golg., ein kleiner Strohhalm: bē̦rni dunduram ielikuši spīdzeni; eine aus einem Strohhalm (Naud., Katzd.) od. einer Federpose (Wahnen, mit - ĩ -) gemachte kleine Flöte;

2) spīdzenītes, kleine, glänzende Schmucksachen aus Stroh, Buntpapier usw.
(U.) oder Ketten aus Strohstückchen od. Federposen und bunten Papier- od. Zeugläppchen (Biel.), die bei festlichen Gelegenheiten als Schmuck zwischen die Bretter u. Streckbalken der Oberlage gesteckt wurden Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.);

3) spìdzene ² Golg., eine Art Pflanzen,
spīdzenes, spīdze̦nāji Maiblumen (convallaria majalis) Mag. IV, 2, 81, U.; zweiblättrige Schattenblume (mit -î- ) Serbigal; mazi spīdze̦nāji, convallaria bifolia U.: saldi smaršuo baltās spīdzenes Tirzm. 43. In der Bed. 1 (und 2

7) zu spīga; in der Bed. 3 (und 2

7) wohl zur Wurzel von spīgulis (vgl. zur Bed. spīdele).

Avots: ME III, 1001, 1002

spindala: "= spin`dele">dele 1" (mit iñ ) Kolberg; "niķīga būte" Allend., Kolberg.

Avots: EH II, 551

spindala U., = dele">spindele; spiñdala Ermes, = dele">spiñdele 2.

Avots: ME III, 997

‡ špiñdala Seyershof, comm. "bailīgs un neizturīgs kustuonis vai cilvē̦ks." Vgl. spiñdele 2.

Avots: EH II, 655

spiñdât Ermes, -u, -ẽju, intr., pīkstêt; summen (von Insekten); (im Ohr U.) klingen (mit iñ ) Ruj., Zögenhof; weinen U.: spindele spind Etn. II, 51. bites spind, vom gereizten, bösen Summen gesagt U. bite dīca un spindēja Sudr. E. MWM, v. J. 1896, S. 913, skrej, bitīte, spindē̦dama! BW. 12333, 3. medīgas bitītes skrien, ka spind vien Zaravič. aizskrien muša, ka spind vien LP. VII, 1184. salst, ka spind vien U., von starkem Frost gesagt. - Ede sauca spinduošā balsī MWM. Da helle Licht- und Schallempfindungen häufig gleichbenannt sind, (als ein Kuronismus resp. Lituanismus) zu spîdêt "glänzen"? Anders (zu gr. σπονδύλη "Erdkäfer") Prellwitz Wrtb. ² 428.

Avots: ME III, 997

‡ spiñdêle ² Dunika, = dele">spiñdele I.

Avots: EH II, 551

spindze, = dele">spindele, eine kleine Bremse: zirgi sìena laikā ar spindzēm . . . kaudamies klanās Etn. III, 64. Zu spindzêt.

Avots: ME III, 997, 998

I spiñdzele Līn., Iw., Grünwald, Nötk., spìndzele ² Kl., Mar., Tirs.,

1) = dele">spindele, die Pferdebremse Tirs.: par mušām . . . nerunājuot, jāpiemin tikai guomeles un spindzeles A. v. J. 1899, S. 491; spiñdzele, die Wespe Tadaiken, Aistern;

2) ausīs spindzeles sit Etn. II, 111, die Ohren klingen;

3) "gaisīga meitene" Nötk., ein flinkes, gewandtes Mädchen:
jaunākā meita ir tāda spindzele Tirs. zu spindzêt.

Avots: ME III, 998

spiñn! Interj., bezeichnend das Gesumm des Sonnenkälbchens: kad spindele skraida pa ruoku, tad saka: spinn, spinn, spindelīte... Ahs.

Avots: ME III, 998

spinzele

St., U., = dele">spindele, spindzelė I.

Avots: ME III, 998

II spir̃gulis Salis, ein Splitter Salis n. U.: debess sadruptu spirguļuos drīz Dünsb. spirguļu spirguļuos iet (sašķīst U.), (der Länge nach) in kleine Splitter gehn U.: šķīvji, glāzes, pudeles tur spirguļu spirguļuos gāja Lapsa Kūm. 73. Zu spir̃gala, s. Fick Wrtb. III4, 515, Persson Beitr. 869.

Avots: ME III, 1000

‡ II sprèģelis ² Fest, n. PBR. XVII, 86, ein gewisser Bestandteil eines Hemdes (= dele">spẽdele?).

Avots: EH II, 559

sprūds,

1) sprûds Lis., ein Stöpsel
(sprūdiņš) Bielenstein Holzb. 323, ein Spund; ein Knebel für Schweine Sessw., Peb. n. U., (sprûda ² ) Ahs.: jāaizšauj sprūds priekšā A. XX, 885. visas akas bija vaļā, kâ izsitušas sprūdus A. Brigader Daugava I, 1359. baruokļus kaujuot mē̦dz ielikt sprūdu mutē lai tie nekuož Ahs. n. RKr. XVII, 54. viņš uzlēca kâ sprūds kājās Niedra. nu ir sprūds ļipā Lis.;

2) der Drücker (der Flinte)
U., V.: es spaidīju revolveŗa sprūdiņu Niedra;

3) auch sprūde, ein rundliches Holz, welches die Femern des Pfluges auseinanderspreizt
Bielenstein Holzb. 476; ein Spreizholz an einer Iltisfalle 597;

4) sprûds, die Weberspule
Zvirdzine, Domopol; ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist Warkl.;

5) ein Hölzchen, wie man sie früher anstatt der Knöpfe an Hosen hatte
(mit û) Jürg., "puoga" LP. VII, 478: ar sprūdiem aizgriezt ūzas. knibinādamies ap bikšu sprūdu Niedra;

6) sprūdi "kāpieni (redeles)" Mitau;

7) sprûds Kroppenh. bei Kokn., ein Querholz, das einen Strick (z. B. an einer Handsäge) in Spannung zu halten hat;

8) makšķeres sprūds, der Schwimmer an der Angel
Memelshof, zu sprûst.

Avots: ME III, 1025

sprùdzenis,

1): ein Rundholz (ein Knebel), mit dem etwas (z. B., ein Fuder, ein zu schlachtendes Schwein) fester zusammengeschnürt wird
(mit û ) AP.; izvilcis sprūdzeni nuo pudeles kakla Vanagu ligzda 268. puikām aiztaisa svārciņus ar sprùdzenīšiem ² (maziem kuoka puļķīšiem) Linden in Kurl. kuoka sprùdzeņi ² (ar tiem bikses samete kuopā) Aahof n. Zemzare Lejasc. 114, Sonnaxt; ‡

3) "?": lamatās bija s. - kas? lapsa? - kâ tad! vare̦ns kūmiņš! Janš. Mežv. ļ. I, 189. Wohl nicht zu sprauga, sondern - mit ū < un. - zu spruñgulis, s. Būga Liet. k. Žod. CVII.

Avots: EH II, 562

stadals U., stadala Wolm., Planhof, Spr., stadula Ronneb., Smilt., Dr., staduls Kaudz. M. 43, C., Lis., deles">stadeles L., U., stadola U., stadols, die Stadolle, der Stall bei Krügen: zirgu nuolikām stadulā A. v. J. 1898, S. 14. stadula pie kruoga Aps. III, 4. kruoga stadols LP. V, 57. stadalas durvju platumā Kaln. Uozuolk. m. 96. Woht nebst li. stadolê, stadalà und estn. tadol aus wruss. стодола dass., s. Leskien Nom. 478; für stadeles kommt aber auch mnd. stadelhof "Hof, wo man sich niederlässt" als Quelle in Betracht.

Avots: ME III, 1037

stērdzele Ostlivl., = dele">stērdele I: pa mucas dibe̦nu sāk skriet ve̦se̦la stẽrdzele Jürg. te te̦k maza stḕrdzelīte (= strūkliņa) Arrasch.

Avots: ME IV, 1063

suînît ² ,

1): auch Iw., Rulzau, Stenden;

2) - ist ganz zu streichen, weil in den dort gegebenen Zitaten s. durch suimīt zu ersetzen ist;

4): katrs pa pudelei konjaka kabatās suinīdami ("?") Veldre Dižmuiža 20. Refl. -tiês,

1): auch Rutzau, Stenden; kuo tie puiši suinījās? Tdz. 59204. man jāsuinās, kad blusas ē̦d Frauenb.; ‡

3) "zweifeln"
(mit ui; wo?).

Avots: EH II, 600

sũkstît C., Bauske, sùkstît ² Lis., Schwanb., Lubn., Golg., = čūpstît, (mit dem Munde) saugen Wid.: adatu dūra pirkstā, kuru tā sāka sūkstīt Por. II, 113. Taņa sāka lupināt un sūkstīt vēzi Aps. VI, 14. tas skatās, kâ ē̦d cits, un nagus tik sūkst[a] Plūd. Refl. -tiês,

1) "?": ieņēma (mutē) màlku (nuo pudeles) un sūkstījās ilgi Kārstenis;

2) sich Vorwürfe machen
Lis. (mit ù ² ), C., Bauske (mit ũ), sich beklagen (mit ũ ) Lieven - Behrsen, seufzen U., (mit ù ² ) Kr.: "dārgi, dārgi,"Plausis sūkstījās De̦glavs Rīga II, l, 46. ļaudis sūkstās un sūdzas, ka gadu desmitiem jāgaiduot uz vietu A. XX, 783. viņš sūkstās, ka naudas maku izmetis Lieven - Behrsen. nevarē̦tu ne brēkt, ne sūkstīties Balt. Vēstn. 1901, No 81 (Feuill.). Jānītis lai tagad vēl sūkstās par tuo MWM. XI, 267. šī nesūkstās ne˙kuo LP. V, 210. kas mierīgi sūkstījās un kasījās aiz auss Zeif. llI, 2, 258. sūkstît zu sùkt; sūkstîtiês 2 nach Bezzenberger BB. XII, 241 zu sūdzêt, wie aber das synonyme sūkâtiês wahrscheinlich zu sũkât gehört, so dürfte auch sūkstītiês 2 eher zu sūkstît "saugen" gehören.

Avots: ME III, 1131, 1132

te̦nkuôt, s. te̦nkât. Subst. te̦nkuôšana, Tändelei Mag. IV, 2, 150.

Avots: ME IV, 164

trijdēlis, ein Gerüst von 3 Brettern, das zur Anfertigung von Stuhlteilen dient: trijdēlis jeb triju kuoku redeles A. XXI, 441 (mit Abbild.).

Avots: ME IV, 234

‡ ūdala Zeme, daba, tauta II, 355, = ûdele I.

Avots: EH II, 740

I udelêt, mit einer udele Fische fangen Stockm.

Avots: ME IV, 294

I ûdelne Mar. n. RKr. XV, 141, Warkl., = dele">ûdele I. Aus ūdelene.

Avots: ME IV, 404

urrât, -ãju,

1) urr! urr! rufend Vieh nach Hause treiben
Wid.;

2) "hurrah" rufen; laut schreien
(klaigāt) Bers.: tad dzēra brundvīnu un urrāja BW. III, 1, 60. vis˙pirms urrāja (liessen hoch lebeu) Kārli Apsk. 1903, S. 500. urrātājus stedeles galā kāds pārkliedza Zeif. III, 2, 290;

3) schnurren (von Katzen gesagt)
V., (mit ùr ² ) Adsel.

Avots: ME IV, 307

uzmava,

1) der Muff
L., Dr., V. (nach U."schwerlich im Gebrauch"): izvilkusi ruoku nuo uzmavas Janš. Dzimtene V, 158;

2) was zum Aufstreifen dient, z. B."der Ring, der auf das Ende eines Rohrs usw. aufgestreift wird"
Lennew., Stolben, (auch am Gürtel ein kleiner Riemen, hinter den man das Ende des Gürtels steckt) Fehgen, Schwanb., Selsau, Sessw., Tirsen, der eiserne Schutzring auf dem Ende einer hölzernen Achse Holmhof: Pēteris korķē; pudeles uzmava klikst Domas IV, 457. šauteni ar slauķi tīruot uz stuobra gala uzmauc uzmavu;

3) die Tülle;

4) "striķim trešā kārta" Alswig. Nebst li. ùžmova "was aufgestreift wird"
zu uzmaut I.

Avots: ME IV, 357

uztūžît,

1) mit iangsamen, müden Schritten hinaufsteigen
Saikava;

2) mit Mühe hinaufschaffen
KatrE.: Antuons ar māti viņas (= redeles) uztūžīja uz sìena strēķa Veselis Netic. Toma mīlest. 130.

Avots: ME IV, 394

I vada, ein einschiessender freier Platz (der als Wiese dient) im Walde Alschw., Basi; auch in Wiesennamen (z. B. Eĩgudes vada) Lvv. II, 6 (aus Alschwangen) und im Moornamen Īle̦na vada Lvv. II, 9 (aus Basi). Vgl. vadele II, vads III und (?) den Flussnamen Vadakste FBR. VII, 97.

Avots: ME IV, 429

vadala, vadale U., vadele (li. vadẽlės LChr. 3774, Arumaa Lit. mund. Texte a. d. Wilnaer Geg. 173, Miežinis "gruoži") U., der Zaum U.; der Zügel U.; der Strick am halfterähnlichen Zaum (vadale) Bielenstein Holzb. 533; Plur. vadales "valgi; Ketten" Lautb.: kur liks... kumeliņu? siesim vara vadelēs (Var.: vadalēs, vadalās, vedelēs, ve̦dalēs) BW. 32911, 1. turē̦dama vadeles (= der Strick, an dem ein Blinder geführt wird) . . . galu Janš. Līgava I, 186. viņš ... bez manis ... nevarē̦tu .. . iztikt. viņš man tik˙pat kâ vadelē vadājams Mežv. ļ. I, 228. Zu vadît.

Avots: ME IV, 429

ve̦dale(s), s. vedeles.

Avots: ME IV, 519

ve̦dale(s), s. vedeles.

Avots: ME IV, 519

ve̦se̦ls (slav. veselъ "froh") Glück, Dond., Frauenb., Lemsal, Pankelhof, Rutzau, Schujen, ve̦sals Glück, U., Arrasch, C., Dunika, Jürg., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Memelshof, Ogershof, Peb., PS., Saikava, Segewold, Sehren, Selg., Sessw., Stenden, Wandsen, Widdrisch, Wolm., Zvirgzdine,

1) gesund:
ve̦se̦ls kâ rutks Br. sak. v. 1049; Etn. IV, 77; LP. II, 55; VII, 328, Grünh., Salis. ve̦se̦ls kâ ābuols. ve̦se̦la kâ biete Kaudz. M. 61. ve̦se̦lu padarīt LP. III, 38. dziedē tās sāpes ve̦se̦las Br. 129. ņemi ve̦se̦ls! LP. II, 9; V, 104. valkā ve̦se̦ls! Gļiebava. sargā ve̦se̦ls! LP. VI, 666. lai ņe̦m ve̦se̦ls šuo mantu Etn. I, 115. ēdi viņus ve̦se̦ls! LP. VI, 362. sveiks, ve̦se̦ls! (Begrüssung) Br. 72. dzīvuo ve̦se̦ls! lebe wohl! U. ve̦se̦li! lebt wohl! adieu! U. (Antwort) paši ve̦se̦li! lebt ihr auch wohl! U. ve̦se̦li mūs apraudzījuši! St., lebt wohl, nachdem ihr uns besucht habt! ve̦se̦li ē̦duši! gesegnete Mahlzeit! U. ve̦sals! sagt man zu einem, der schnuckt Etn. I, 113. - viņš ir ve̦se̦ls, ihm ist wohl (er ist gestorben) Biel. n. U.;

2) ganz, heil, unversehrt
U.: ve̦se̦ls kâ pauts Etn. IV, 77; LP. IV, 42, Grünh. ve̦se̦ls kâ dzimis Br. 206. ve̦se̦ls kâ pimbers Etn. I, 98. ve̦se̦la āda, eine heile Haut U. ve̦sals mēnesis (vgl. li. vesulỹs oder veselinis "September" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 197), dei September Etn. IV, 100. dzīve ir viens kuopējs ve̦se̦ls (ein ungeteiltes Ganzes) Domas II, 1285;

3) ganz, voll:
ve̦se̦ls rubulis, ein ganzer Rubel U. ve̦se̦la pudele alus, eine ganze (volle) Flasche Bier. ve̦salu jūdzi iet Frauenb. ve̦se̦ls gads ebenda. ve̦se̦lu augu nakti A. v. J. 1896, S. 733. māsām, kuru bij mājās ve̦se̦las divas (ganze zwei) Purap. Subst. ve̦se̦lums, das Gesundsein U.: tur ne˙kāda ve̦se̦luma nav, da ist nichts vOn Gesundheit U. Wohl zu ide. *u̯esu-s "gut" (zur Bed. vgl. d. wohl), got. wizōn "schwelgen", ai. vástō "vor dem Fressen" mir. feis "Essen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 307 f.; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 267).

Avots: ME IV, 543, 544

viẽrendiele oder viẽrendielis U., vierendele Wid., ein Viertel. Nebst estn. wērendēl aus mnd. verendêl.

Avots: ME IV, 669

viliņš, die Baum-, Heidelerche (alauda arborea L.) U., RKr. VIII, 89; Natur. XXXVII, 52. Nach Petersson Hete rokl. 149 zur Wurzel von vãluôdze.

Avots: ME IV, 587

II vindelis, s. vindele I.

Avots: ME IV, 599

II vinduolis, s. viñdele I.

Avots: ME IV, 599