Paplašinātā meklēšana

ìespiñdzêtiês, einen summenden Laut von sich geben: muša iespindzas Vēr.

Avots: ME II, 69

kaspins (li. kãspinas "Haarflechtenband"), [kaspine kãspinė) Rutzau], ein seidenes Stirnband: mārte (brūte) un kāzu meitas valkā vaiņaga vietā kaspinus, t. i. vairāk zīda bantes ap pieri, kuŗas pakausī tâ saspraustas, ka gali plivinās uz muguru Rutzau n. RKr. XVI, 101.

Avots: ME II, 169

nùospindêt, nùospiñdzêt, intr., einen summenden Laut von sich geben: bites viņam nuospindēja garām A. VIII, 1, 107. bite nuospindz gar ausīm Egl.

Avots: ME II, 855

‡ nuospiñgât Frauenb. "cieti nuosiet°: n. ve̦zumu. n. siksnu ap vē̦de̦ru.

Avots: EH II, 89

‡ saspiñgât Frauenb.,

1) "mühsam (eine Arbeit) bewältigen" (?):
raugi visu tuo s. augšā!

2) "saķert".

Avots: EH XVI, 449

spina,

1): auch AP., Ramkau, Stom.; ‡

2) als Schimpfwort:
ak tu s˙! Kalz. n. Fil. mat. 30.

Avots: EH II, 551

spina, eine Gerte, Rute (von Laubbäumen geschnitten Tirs.): kurvjus pin nuo kārklu spiniņām Tirs. n. RKr. XVII, 78. šmaugu spinu vīcinādams draudēja MWM. VI, 596, viņš pieskrēja pie kaze̦nāja un nuogriêza labu spinu Poruk III, 31, duošu tev ar šituo spinu (= stibu)! Lis., (hier auch: spins) Stockm. Wohl nebst spīna zu lat. spīna "Dorn", poln. spina "Rückgrat", ahd. spinula "Stecknadel", ae. spír "langer Schtissling", mnd. spīle "Bratspiess" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 653 ff.).

Avots: ME III, 997

spinât, -ãju, mit einer spina schlagen: muguru spināja ar spinām Tirs. n. RKr. XVII, 78.

Avots: ME III, 997

spincuôtiês, albern, Dummheiten machen Wid.; iešanu ap baznīcu teicēja nuosauca par āļuošanuos, par spincuošanuos JK. VI, 24. Zu pince I?

Avots: ME III, 997

spindala: "= spin`dele 1" (mit iñ ) Kolberg; "niķīga būte" Allend., Kolberg.

Avots: EH II, 551

spindala U., = spindele; spiñdala Ermes, = spiñdele 2.

Avots: ME III, 997

‡ spiñdalīgs zirgs Kolberg, = spārdelîgs zirgs.

Avots: EH II, 551

spiñdât Ermes, -u, -ẽju, intr., pīkstêt; summen (von Insekten); (im Ohr U.) klingen (mit iñ ) Ruj., Zögenhof; weinen U.: spindele spind Etn. II, 51. bites spind, vom gereizten, bösen Summen gesagt U. bite dīca un spindēja Sudr. E. MWM, v. J. 1896, S. 913, skrej, bitīte, spindē̦dama! BW. 12333, 3. medīgas bitītes skrien, ka spind vien Zaravič. aizskrien muša, ka spind vien LP. VII, 1184. salst, ka spind vien U., von starkem Frost gesagt. - Ede sauca spinduošā balsī MWM. Da helle Licht- und Schallempfindungen häufig gleichbenannt sind, (als ein Kuronismus resp. Lituanismus) zu spîdêt "glänzen"? Anders (zu gr. σπονδύλη "Erdkäfer") Prellwitz Wrtb. ² 428.

Avots: ME III, 997

spiñdele,

1): auch Salis, (mit in) Perkunen; die Pferdebremse
Seyershof; spiñdelītes Frauenb. "tādas raibas mušiņas"; ‡

3) "ātras, straujas dabas kustuonis; ātra, nepacietīga sieviete" Seyershof.

Avots: EH II, 551

spiñdele Karls.,

1) spiñdele Kurs., Bl., eine kleine Bremse, die die Pferde quält
U., kleine Herbstbremse L., St., "Wespe" (mit iñ) Medsen, Brummfliege Dr., selandria fulvicornis Klug., das Sonnenkälbchen Ahs. (mit -iñ-), ein bremsen- od. erdbienenartiges Insekt Dunika, Bershof (mit -iñ-): spindele spind, spingst, spindelē Etn. II, 51. kad spindele skraida pa ruoku, tad saka: spinn, spinn, spindelīte! uz kuŗu pusi aizlaidīsies, nuo tās puses nāks precenieki Ahs.;

2) spiñdele Drosth., ein weinerliches Mädchen
Lems. n. U.; "aušīgs cilvē̦ks" Bershof. Zu spindêt.

Avots: ME III, 997

‡ spiñdêle ² Dunika, = spiñdele I.

Avots: EH II, 551

spiñdelêt Ermes, -ẽju, summen (von Insekten) L., St., U., schnurren V.: spindēle . . . spindēlē Etn. II, 51. mušas lai spindelē Dünsb.

Avots: ME III, 997

spiñdelîgs: s. (auszuschlagen liebend) zirgs Seyershof.

Avots: EH II, 551

spiñdelîgs Salis, weinerlich (vor Ärger Salis) Lems. n. U.; sp. zirgs, ein störriges, auszuschlagen liebendes Pferd Salis.

Avots: ME III, 997

spiñdêt,

1): auksts laiks, tâ ka spind vien Seyershof; ‡

2) glänzen
Pas. IX, 512 (aus NB.).

Avots: EH II, 551

spindĩba "?": manai dabai spindĩba (Empfindlichkeit?) ir sveša Seibolt.

Avots: ME III, 997

spindiêns, ein heller Klang: kāds griezīgs spindiens, kâ nuo stikla! MWM. VIII, 802.

Avots: ME III, 997

spindîgs, empfindlich Kronw. n. U.; spindīgs vārds, ein hartes Wort Depkin n. Ü. Wohl zu spindêt.

Avots: ME III, 997

spiñdulis,

1) das Ohrensausen:
kad spindulis spindz ausīs, tad ve̦lns sūdz dievam šā cilvē̦ka grē̦kus Nötk.;

2) ein gewandtes, lebhaftes Wesen
Nötk.

Avots: ME III, 997, 998

spindze, = spindele, eine kleine Bremse: zirgi sìena laikā ar spindzēm . . . kaudamies klanās Etn. III, 64. Zu spindzêt.

Avots: ME III, 997, 998

I spiñdzele,

1): auch Dunika;

2): sit ausīs s. BW. 34151, Lubn.;

3): "jauna, draišķīga sieviete" Morizberg.

Avots: EH II, 551

I spiñdzele Līn., Iw., Grünwald, Nötk., spìndzele ² Kl., Mar., Tirs.,

1) = spindele, die Pferdebremse Tirs.: par mušām . . . nerunājuot, jāpiemin tikai guomeles un spindzeles A. v. J. 1899, S. 491; spiñdzele, die Wespe Tadaiken, Aistern;

2) ausīs spindzeles sit Etn. II, 111, die Ohren klingen;

3) "gaisīga meitene" Nötk., ein flinkes, gewandtes Mädchen:
jaunākā meita ir tāda spindzele Tirs. zu spindzêt.

Avots: ME III, 998

II spiñdzele: auch (mit ìn ² ) Kaltenbr., Nerft, Oknist.

Avots: EH II, 551

II spiñdzele Ps., Jürg., (mit ìn ² ) Golg., = piñdzele, der Pinsel.

Avots: ME III, 998

spindzelêt, = spindelêt: bišu pulciņi saulē spindzelē St.

Avots: ME III, 998

spindzelîgs,

2): "draišķīgs" Morizberg; "untumains; ieduomīgs" (mit iñ ) Sermus; "ātrs, nemierīgs, šaudīgs; vīzde̦gunīgs" (mit iñ ) AP., Lems., Kl.-Roop, (mit ìn ² ) Mar.; "koķeti gruozīgs" Aahof, Sessw.; "gražīgs, niķīgs" Zeezern.

Avots: EH II, 551

spindzelîgs,

1) "?": spindzelīgi luokās slaikā bumbiere Purap.;

2) spiñdzelîgs, hastig, heftig, hitzig
Grünwald; lebhaft; unfreundlich, böse Stenden; unbeständig, charakterlos Bershof; ausgelassen, ungezogen Nötk.; lustig; nückisch Baldohn, Schujen; leichtsinnig; prahlerich Neuhausen, Widdrisch, Amboten; geschickt, gewandt Hirschenhof; weinerlich Ramelshof.

Avots: ME III, 998

‡ spìndzene ² Sessw. "die Pferdebremse".

Avots: EH II, 551

spiñdzêt: uodi spiñdz (od. zu spingt?) ap galvu AP.

Avots: EH II, 551

spiñdzêt Nötk., Jürg., Bauske, spìndzêt ² Kl., Bers., Golg., Schwanb., spin̂dzêt (li. spingėti "gellen" bei Bezzenberger BGLS. 325) Prl., -u od. -ẽju, -ẽju, intr., = spindêt U., summen, surren; klingen; (im Ohr) sausen, klingen: mūsas spindzēja A. XXI, 564, Nötk. spāres spindz B. Vēstn. dunduri spindzē̦dami vien grìežas ap zirgu Tirs. bites spietuojuot skrien, ka spindz vien ebenda. caur luogu spindzē̦dams ieskrēja spārnuots radījumiņš Ezeriņš Leijerk. I, 57. spindzē̦damas raudas gāja pa . . . ezeriņu BW. 12350, 4. dziestuoša svece sāka spindzēt MWM. X, 932. bē̦rza žagari de̦g krāsnī, ka spindz vien Tirs. luode spindzē̦dama vien pagāja garām ebenda. klusums zvanīja . . . spindzuošiem zvaniem B. Vēstn. spindzē (Var.: skanēs) mani gredzentiņi BW. 21780 var. trūkst aukliņa spindzē̦dama 32258 var. - ausis spindz Fianden, (mit iñ) Salisb. ja atminuot pieminē̦tāju, tad spindzēšana (das Ohrensausen) nuostājuoties Etn. II, 111. Refl. spiñdzêtiês Bershof, weinerlich zanken. Als ein Kuronismns nebst spingt zu spèngt, wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch. spindêt und spìegt I.

Avots: ME III, 998

spìndzîgs ² : auch ("jäh, heftig") Aahof. Adl., Drobbusch, Fehsen, Geistershof, Gilsen, Grawendahl, Lbs., Odsen, Ohlenhof, Schwanb., Selsau, Sessw., Stom.: s. kritiens. s. (heftig, lebhaft) puika; "spiedzuošs" (mit in ) Morizberg: tievā, spindzīgā bē̦rna balstiņā Daugava 1936, S. 215.

Avots: EH II, 551

spìndzîgs ² Golg., jäh, heftig: s. sitiens Golg. spindzīgs metiens Austr.; laut: s. truoksnis Golg.; "summend, surrend" Grünwald (mit iñ), Sessw.: spìndzīgas ² mušas Laud. - Adv. spindzîgi "laut; eilig": "vai dzirdi!" spindzīgi (schrill Golg.) iekliedzās . . . meita Saul. III, 68.

Avots: ME III, 998

spiñdzinât, = spindzêt, summen: dzirdēja . . . nakts sisenīšus spindzinām Janš.

Avots: ME III, 998

*spiñgât, zu erschliessen aus ‡ nuospiñgât und ‡ saspiñgât.

Avots: EH II, 551

spiñgstêt: svecītes bija izde̦gušas, - tikai kādas ... vēl drusciņ spingstēja un iečirkstējās, kad liesmiņa piesitās pie skujiņas Dünsb. Apakš Ziemassvetku egl. III, 129.

Avots: EH II, 551

spiñgstêt Dond., Wid., -u, -ẽju, spiñgt Wandsen, Bauske, Wid., -gstu, -gu, summen: spindzele un citi kukaiņi spingst Etn. II, 51. Zu spindzêt.

Avots: ME III, 998

spiñgt (unter spiñgstêt): auch Dunika, Lemb., Schwitten, (mit ìn ² ) Heidenfeld, Lasd., Lubn., Marienhausen, Sessw.: ve̦se̦ls mākuonis dunduru spindza apkārt A. Upītis Pirmā nakts 63. luodes ... spindza Jaun. Ziņas 1938, No 152. zāģē, ka spindz Sessw. zur Bed. vgl. auch ‡ iespiñgt.

Avots: EH II, 551

‡ spinkšķêt, = spiñgstêt: ne me̦lnuo vambuoli nedzird spinkšķam Freinats Grāmatnieki 68.

Avots: EH II, 551

spiñn! Interj., bezeichnend das Gesumm des Sonnenkälbchens: kad spindele skraida pa ruoku, tad saka: spinn, spinn, spindelīte... Ahs.

Avots: ME III, 998

spinũzis Sassm., die Filzlaus: tam puisim ir spinūži.

Avots: ME III, 998

spinzele

St., U., = spindele, spindzelė I.

Avots: ME III, 998

àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.

Avots: ME I, 56, 57

‡ II àizvalcît,

1) wegschleppen
(mit àl ² ) Mahlup, Mar.: a. kuokus nuo tīruma. bē̦rni aizvalcījuši rīkus;

2) zirneklis aizvalcījis luogu ar savu tīklu Mar., Serben, die Spinne hat ihr Spinngewebe vors Fenster gezogen.
a. linus kam priekšā Bers., (gereinigten) Flachs vor etwas ausstrecken (ausbreiten);

3) "verbinden"(z. B. mit einer Schnur)
Mar., Serben.

Avots: EH I, 61

àizvḕrpt, tr.,

1) ver-, zuspinnen:
atšķetināt aizvē̦rptuos pavedienus Vēr. II, 359;

2) spinnend vergelten, vergütigen:
rūmi.

Avots: ME I, 59

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

am̃plis: auch Frauenb. ("nerātns cilvē̦ks, ļuoti nemierīgs zirgs"), Schibbenhof; einer, der seine Arbeit schnell und schlecht verrichtet Līn.: vinš tāds amplis BielU. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 312 aus d. Hampel "Einfaltspinsel"(?).

Avots: EH I, 69

antiņš, ‡

2) ein Einfaltspinsel
Frauenb. u. a.; ‡

3) der Hase
N.-Schwanb.; wohl identisch mit Antiņš.

Avots: EH I, 70

apmarguôt, apme̦rguôt C.,

1) mit einem Geländer, einer Brüstung versehen:
pīlāri atbalstīja apme̦rguotu balkuonu Laps. 28. apmarguojums, die Brüstung: viņa ar ceļiem uzmetās uz sarkanā apmarguojuma B. Vēstn. pie altāŗa apmarguojuma nuome̦tusies ceļuos Jan.;

2) fein ausspinnen, zu Ende spinnen:
smalki vērpu kunga linus; pa vienai šķiedriņai kā marguot apmarguoju BW. 6964.

Avots: ME I, 104

‡ apvâŗât ² Stenden, mit Spinngewebe beziehen oder bezogen werden: visi kakti apvāŗāti (apvāŗājuši).

Avots: EH I, 125

‡ apvḕrpt, (den gesamten Vorrat) zusammenspinnen: a. visus linus oder a. linus visiem kaimiņiem.

Avots: EH I, 126

apvḕrptiês [li. apver̃pti], das Spinnen beenden.

Avots: ME I, 135

atrisinât, fact., loswickeln: kamuoli; übertr., entwickeln, entwirren, lösen: murguojumi nespēj atrisināt nuopietnus jautājumus Vēr. I, 1550. Refl. - sich loswickeln, sich lösen, befreien: te uz reizi zaltis atrisinās nuo kakla LP. IV, 70. atrisināties nuo saitēm, sich von den Fesseln befreien Alm. Übertr., sich entfalten, entspinnen, hervorgehen: te atrisinājās līdzīgas saruņas RKr. XI, 73. teo'rijas, kas dabiski neatrisinās nuo pašas lietas Vēr. II, 379; atrisinājums, die Entwickelung, Lösung.

Kļūdu labojums:
te atrisinājās līdzīgas saruņas RKr. XI, 73 = te atrisinājas līdzīgas saruņas RKr. XI, 79

Avots: ME I, 186

atspîdêt (li. atspindė´ti), intr., erglänzen, abstrahlen, entgegenleuchten: visa pils atspīdējuse nuo dimanxa zirga LP. III, 33.

Avots: ME I, 195

‡ atvḕrpt,

1) durch Spinnen abarbeiten (vergelten):
a. saimniekam par dzīvuokli C., Sessw.;

2) fertigspinnend ersetzen:
pēc jaungada mēs jums atvērpsim duotās dzijas. Refl. -tiês, zur Genüge spinnen.

Avots: EH I, 180

auklis,

1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡

2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.

Avots: EH I, 186

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. ¹ 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 219 = Dond. n. Konv. ¹ 219

Avots: ME I, 279

II bibis,

1) der Kamm des Truthahns
Siuxt;

2) ein Einfaltspinsel, ein dummurhafter Mensch
Grünh.; vgl. bĩbis.

Avots: ME I, 293

I blīnis, blīniņš, das Brettchen am Spinnrade, um welches der Flachs gewickelt wird Dobl. n. Etn. I, 89; [ der Wockenstock Biel. Holzb. 379 f.], die Tocke: mātes meitas linu blīnis rumpučains, pumpučains Etn. I, 89.

Avots: ME I, 316

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362

‡ bubaļi Dond., das Spinngewebe: istabas griesti nuokārušies ar bubaļiem.

Avots: EH I, 248

II bubinât, uneben spinnen (= bubulêt): es pakulas bubināju BW. 7120.

Avots: ME I, 343

bubulêt, - ēju, uneben spinnen: es pakulas bubulēju BW. 7120. [Wohl zu bubulis "Knoten".]

Avots: ME I, 343

I čãča, comm., der Schwätzer; Einfaltspinsel: sieva tam arī tik tāda čāčiņa Kand., Schwanb.; [čâčiņa Selb., ein ungeschickter od. nicht rechtzeitig begreifender Mensch].

Avots: ME I, 407

čalava, ein Einfaltspinsel: ir gan čalava; smejies par viņu, viņš ne+kā neiztaisa - nesapruot Mar. n. RKr. XV, 110.

Avots: ME I, 402

I cẽre (li. kėrė "Teil des Spinnrads"): auch Assiten, (mit ê ² ) Bahlen, Gramsden, NB. Vgl. dazu Būga Liet. k, žod. CXI.

Avots: EH I, 268

I cẽris, der Wocken am Spinnrad N. - Bartau, Kurisch - Haff n. Bezz.; [cēris Spinnstock Mag. XVII, 1, 92.] S. cērve.

Avots: ME I, 377

cērve Wain., cẽre, auch cẽris, [cel,ra Lng.], der Wocken, Rocken am Spinnrade A. XI, 83; [vgl. dzẽrve 3].

Avots: ME I, 378

čikstere, ein Teil des Spinnrades; "vērpjamā ratiņa ruociņa nuo paminas uz riteni" Katzd.

Avots: ME I, 412

II čir̃ka Smilt., čir̂ka Mar., eine Locke des Haares und der Wolle U.; čirkas vērpt, so drall spinnen, dass alles ineinander geht L. Vgl. cirka 1.

Avots: ME I, 414

ciska,

1): jē̦ra c. BW. 30538. cūkas cisku 16436, 2. re̦snām ciskām 18543;

2): (Teil des Spinnrades)
auch Frauenb.

Avots: EH I, 275

ciska, cisks N. - Bartau n. RKr. VII, 84, Demin. cisciņa [BW. 34748 var.],

1) die Lande, Hüfte, das Hüftblatt, der Schenkel (grosse Muskel am Oberschenkel U.):
viņš klibuoja (bija klibs) ar savu cisku I Mos. 32,31. jāsaduod nerātnim labi pa ciskām Kand. cisku mīža, ein schlimmem Schimpfwort auf ein Frauenzimmer U.;

2) ein Teil des Spinnrades:
beņķa ze̦majā galā ietaisītas divi ciskas (cisciņas) ar riteni starpā RKr. XVII, 38; [cisciņa - auch ein Stäbchen am Webstuhl Bielenstein Holz. 406.] Zu li. kiškà "Kniekehle; бедро, ляжка", ndl. hijs dass (s. Lidén MO. V, 195 und būga KSn. I, 251) und (?) ai. kiṣ̌ku - "Oberarm" (Lewy PBrB. XXXII, 140 ² ); mit k - statt c - unter dem Einfluss von Formen wie kakṣ̌ā "Achselgrube"?]

Avots: ME I, 388, 389

dañcītis [Salis, dañcis Neuermühlen], derjenige Teil des Spinnrades, welcher das Trittbrett mit der Achse des Treibrades verbindet Laud.

Avots: ME I, 437

[davḕrpt Drsth., hinzuspinnen.]

Avots: ME I, 445

[I dèĩderis ² Lös., Friedrichstadt "ein besoffener Mensch"]; deiders, jem., der sich umhertreibt Adsel; ein kleines Kind Setzen. pakulu zirgs, deidera kājiņas (Rätsel: Spinnrad).

Kļūdu labojums:
dèĩderis ² = dèderis ²

Avots: ME I, 453

drikte, drikts, -s,

1) die Achse der Spule des Spinnrades
Kand., Krem.;

2) driktīte, driktītis U., Schwungholz am Fusstritte eines Rades, z. B. beim Spinnrade, dadurch das Eisen bewegt wird;

3) das Schraubengewinde
LKVv.;

4) Hängen, Federn
Naud.: tam jau driktis izdilušas (= tas jau vienmē̦r pe̦rd);

5) driktes, die Zähne am Kammrade
U.

Avots: ME I, 499

I dũda,

1) eine Pfeife, ein musikalisches Instrument
(dùdas ² Mar. n. RKr. XV, 112): laukā dūdas, namā bungas BW. 1187. jemsim dūdas, dūdāsim BW. 22621. Auch suomu stabule genannt. jaunie ļaudis dancuoja kristībās pēc dūdas (suomu stabules) muzikas dažādus dančus BW. I, S. 194. dūdas laist vaļā, anfangen zu weinen;

2) [vgl. wr. дудá ein Dummkopf, Tor, Einfaltspinsel:
meitas, dūdas, vīra grib, nemāk cimdus nuoadīt. es nebiju redzējusi tādu dūdu panāksnieku BW. 20784;

3) das Demin. dūdiņa [dūdas Zabeln], Harmonika
Mag. XIII, 2, 49, dūdiņas U.: nuopirka dūdiņu BW. 7055, 1. Nebst li. dūdà aus dem Slavischen.

Kļūdu labojums:
nuopirka dūdiņu BW. 7055, 1 jāpārceļ pirmās nozīmes nodalījumā (gehört zur Bed. 1).

Avots: ME I, 523, 524

‡ dũjãns C. u˙a. "neveikls, neizvedīgs cilvē̦ks". Aus d. dial. Dojahn "Einfaltspinsel".

Avots: EH I, 346

‡ dūzas,

1) Scherben
Warkl.;

2) ein Lärm :
d. iet, kai bē̦rni dauzās (mit ù ² ) Zvirgzdine (hier auch von Hammer- und Beilschlägen gesagt); d. ("dūcuošs truoksnis") vien iet (beim Spinnen) Auleja (mit ù ² ).

Avots: EH I, 349

dzèlzs, -s. (li. gelžìs). [gew. fem., aber in Lis. masc.], dzèlze, dzelzis,

1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. ² 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;

2) etwas aus Eisen Verfertigtes,

a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;

b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;

c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:

a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;

d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. ² 501 und Boisacq Dict. 1049.]

Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.

Avots: ME I, 543, 544

dzèlztiņa, ‡

3) das krumme Eisen am Ende des Schwungholzes beim Spinnrad
Segew.

Avots: EH I, 354

II džergzde Gr. - Sess., džergzdele Gr. - Sess., Peb. n. U., Krollen im Spinnen, im Garn: dzija me̦tas džergzdelē. [Vgl. dzergzde.]

Avots: ME I, 564

dzẽrvīte,

1) der Schwingbaum am Spinnrade
U., Salisb.;

2) ="aizsargs jumta virsum".

Avots: ME I, 548

dzijratiņš, das Spinnrad: stājas griezties dzijratiņš MWM. IX, 101.

Avots: ME I, 549

‡ dzilstiņa (?) Karls., ein Teil des Spinnrades.

Avots: EH I, 358

dzirnaklis, [dzir̃nākslis Līn.], = zirneklis, Spinne BW. 21974, 1, Kand.

Avots: ME I, 554

[dzir̃nāklis, plur. dzir̃nākšļi Nigr., die Spinne.]

Avots: ME I, 555

dzirneklis U., [Salis, Ruj.], = zirneklis, die Spinne.

Avots: ME I, 555

[dzìrnûklis ² Warkh., die Spinne.]

Avots: ME I, 555

ẽ̦rkulis [Nigr., Tr., Dond., Salis],

1) die Spindel
U.: kuo tinies kâ ē̦rkulis Br. 24;

2) das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
U., Dond., RKr. XVII, 39;

3) ein Wickel von Heede
(Mar.), Flachs (Roop), Wolle zum Spinnen: kungs balts kâ vilnas ē̦rkulis Br. 541. kâ pakulu ē̦rkulīti BW. 22845;

4) ein hochzeitliches Musikinstrument
RKr. XVI, 221; [vgl. Bielenstein Holzb. 735;

5) "ein sonderbar angekleideter Mensch"
Friedrichshof bei Ronneb. (in dieser Bed. aus *ē̦rmulis?);]

6) dze̦gužu ē̦rkulis, orchis maculata L. Dond. n. RKr. III, 71. [Wohl aus scwed. dial. erkul "Rockenstock",
s. Lidén Göteborgs högsk. årsskr. XXVI, 97.]

Avots: ME I, 575

gnĩdlaiža, eine kleine Bremse, gew. spindele genannt: nuo tā laika visi zirgi siena laikā ar spindzēm (gnīdlaižām) kaudamies klanās Etn. III, 64.

Avots: ME I, 634

guõmele [Dond.], guomeļa,

1) eine Art grosser Erdbienen
L., St., U., Hummel, raiba, liela zemes bišu suga Dond. A. XIII, 252; MWM. IX, 638: par mušām ne˙maz nerunājuot, jāpiemin tikai guomeles un spindzeles XV, 491;

2) der Name einer Kuh
Lems. n. U.

Avots: ME I, 692

‡ I greča Fest. "eine Frau, die langsam und grob zu spinnen (grečît) pflegt".

Avots: EH I, 402

grečaļât, grečelêt, -ēju,

1) schlummen (?) :
snaudin snauda, grečaļāja (Var. : grečeļāja, grecelēja, greķelēja, gretelēja, grīķelēja) BW. 25127 ;

2) ungeschickt spinnen, verwickeln
Ar. ; [

3) "ohne Zähne essen":
viņš grečaļā maizi Serben, Paltemal.]

Avots: ME I, 646

‡ grečât PV. "langsam und grob spinnen".

Avots: EH I, 402

grecelêt,

2) (ungeschickt spinnen, verwickeln):
auch Kalz. n. Fil. mat. 27; ‡

4) nachlässig, kraftlos arbeiten
Bērzgale. ‡ Refl. -tiês, sich krollen, verwickeln: dzija sāk g. Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 402

grečêt, -ēju, tr., grob spinnen : māmuliņa kaktā sēd, pakuliņas grečēdama BW. 7001.

Avots: ME I, 646

greķelêt, grečaļât, schlechtes Garn zusammenspinnen Ar.

Avots: ME I, 648

grem̃ža [Pl.],

1) [gre̦m̃ža "ein Nager"
Ruj.], "krimtējs, gre̦muotājs" Schwanb., ein verdriesslicher Mensch, Kribbelkopf Frauenb., [Wandsen] : tas jau tāds gremža, tam jau ne˙viens nevar iztapt Etn. I, 122. duomātāja un gremžas tips Druva II, 496 ; [

2) ein neidischer Mensch
Trik. ;]

3) einer, der (langsam) isst
[grem̃ža C.] : kuo tu tur gremžī, gremža! A. XIII, 329 ;

4) grobes, unebenes, mit Knoten versehenes Narn ;

5) der Spinner, die Spinnerin solchen Garnes
AP., Adsel n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 649

[II greņa, ein schlechte Spinnerin Wid.]

Avots: ME I, 650

grendžît, langsam ziemlich grobes Garn spinnen Selb. n. Etn. IV, 65 ; [vielleicht mit ostle. dž aus ģ].

Avots: ME I, 650

greņît, grobes Garn spinnen : spuoli kâ greņīt piegreņījuse Etn. II, 161.

Avots: ME I, 650

‡ gričât, -ãju "langsam spinnen" Frauenb., Zögenhof: ve̦cā māte cauru dienu gričā.

Avots: EH I, 405

gričît, ‡

2) "?": rateņa spuoli ar pakulu ē̦rkuli kuo šuodien bija sākuse g. Janš. Līgava I, 432; "drehen"
Lieven-Bersen; liederlich spinnen Lemsal.

Avots: EH I, 405

I griẽzenis,

1): samaitātā durch samaitātājā zu ersetzen; ‡

5) eine Art Bohrer, der beim Dachdeclcen gebraucht wird
(mit ìe ) Ramkau; ‡

6) radförmig zusammengerollte, fürs Spinnen vorbereitete Wolle
Meselau, (mit ìe ) Ramkau (vgl. die Bed. 3).

Avots: EH I, 408

grillêt,

1) "?": es redzēju (jūŗā) ze̦lta grilli grillējam BW. 11164 [aus Angermünde :

2) "drehen"
Rujen ;

3) "grob spinnen":
meitas grillē, kad nepruot vērpt Rujen.]

Avots: ME I, 655

griņît, grobes Garn spinnen : spuoli kâ griņīt piegriņīja Naud.

Avots: ME I, 656

[gročât od. groļļât Stenden, schlecht, ungleich spinnen.]

Avots: ME I, 664

II grùods,

1): auch Līvāni; (mit ùo ) AP., Ramkau, (mit ùo ² ) Auleja, Kaltenbr., Lixna, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: ratiņš gruodi ne̦s, der Wocken spinnt drall
Lennew. n. BielU.;

2): "kluss, gaišs" Wessen.

Avots: EH I, 413

grubinât,

1) nagen, kauen, langsam essen
Selg., Dond., Etn. IV, 33, A. XIII, 492. tārpiņš tevi (ābuoliņu) grubināja BW. 12286;

2) höhlen, aushöhlen
(= grebināt), in der Zstz. mit iz- Bers.;

3) ["kņubināt, knibinâtiês" Saussen n. Etn. IV, 33]; schlecht spinnen
Ahs.: citas meitas vilnu vērpa, es pakulas grubināju BW. 27428, 1. Reimwort zu (s)krubinât.]

Avots: ME I, 664

grûslis C., grūsla, [grûslis

1) Fest., einer, der sich hin- und herstösst
Ar.;

2) grûslis der Kartoffelbrei
Mar. n. RKr. XV, 115;

3) [grûslis Wolm.], eine Speise aus geröstetem und zerstossenem Hanf
Salisb. (grūsla), Wend. n. Etn. I, 4, 19, 20: grūslis ir nuo zirņiem, kartupeļiem un kaņepēm sagrūsts ēdiens Lös., AP., Ramelsh., Drosth.; Erbsen mit gestossenem Hanf L. [In Neugut, Ronneb. und Smilt. grûslis. eine Speise aus gestossenen Erbsen:] zirņa grūsla spinītī BW. 28829;

4) ein Sonnenstäubchen
(grùslĩtis C.). acu grūslis, soviel das Auge verträgt Bergm. n. U. Zu grûst, [s / Leskien Abl. 297 und Johannsson IF. XIX, 125 ¹ ; die Intonation von grùslītis C. wohl durch grùzis beeinflusst.]

Avots: ME I, 668

gùrns PS., C., [Serbigal, AP., Arrasch, Jürg., gur̂ns ² Ruj., Selg., Nigr., Dunika, gur̃ns Bl.],

1) die Lende, Hüfte:
smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž. krievs dabūjis gurnu gaļas. sēdi gurnus gruozīdams VL.;

2) die Gabel am Spinnrade, darin das Rad hängt
Rutzau, Drsth., Ronneb., [Salisb. - Vielleicht zu li. gurnas "лодыжка" (s. Būga PФB. LXX, 250 u. Aist. Stud. 168), arm. kurn "Rücken", gr. γῡρός "gebogen" u. a. (s. Lidén Arm. Stud. 117); vgl. auch Bezzenberger BB. XXVII, 165 und Lehmann KZ. XLI, 391 f.]

Avots: ME I, 684

ìešķetinât, tr., anfangen zu zwirnen, zu spinnen: diegu. pārrāva iešķetinātu duomu pavedienu A. XXI, 95. Refl. - tiês, sich hineinspinnen, hineinwirken: dzejnieks nuotikuma pavedienam liek iešķetināties darbībā Druva I, 250.

Avots: ME II, 76

[II ìevalks,

1) die Strippe am Stiefel;

2) pavāršķu uosa pastalām;

3) iẽvalks Serben, der beim Spinnen an die Spule angebundene Anfang des Fadens;

4) kāsis zābaku aizpuogāšanai Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 86

ìevḕrpt, tr., einspinnen: tur savu mūžu iekšā ievērpu MWM. VI, 3. matuos tam nepielūdzamais laiks jau sen- dienām baltus pavedienus ievērpis Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einspinnen: nakts spigulītis zālē ievērpjas Asp.

Avots: ME II, 88

II il˜kss -s, PS., Wolm., Rujen, ilkse, ilksne Ans., Kand., Schlehk, Mag. VI, 2, 118, ilksnis [sing. od. plur?] L., ielukši Swirdsen BD. 169, ilkši Lassen,

1) die Femerstange am Wagen od. Schlitten:
medņi sākuši dziedāt, čirkstināt kâ ragavu ilksis A. XX, 145. es bērīti ilksīs jūdzu BW. 11417. ilkšņu zvans rūc Aps.;

2) die Stollen am Spinnrade, darin das Rad hängt
St., U., Nerft n. A. XI, 83. [Le. ilk- hier entweder aus * ielk- gekürzt oder im Ablaut zu ielukši, li. ìelek(š)tis "Femerstange". Zu li. ìena "Femerstange", le. ailis 1 - 3? - Vgl. auch ilknis.]

Avots: ME I, 706

izbrĩvêt, ‡

2) Erlaubnis wozu erwirken
Segew.: es jau izbrīvēju ratiņu (habe die Erlaubnis erlangt, das Spinnrad zu benutzen); kad vajadzēs, tad varēs ņemt Seyershof; (mit einem acc. des Ortes) das Recht der zeitweiligen Beschlagnahme (Benutzung) einer Stätte erwirken Segew.

Avots: EH I, 436

izpiñdzelêt, tr., auspinseln: sienas.

Avots: ME I, 780

izplāt (išplóti), tr.,

1) [izplât Druw.], dünn machen, ausbreiten:
plāceņus izplāj vajadzīgā plānumā. ūdens tik izplāj pē̦rkuoņa uguni pla šumā Vīt. 16;

2) ein lages und breites reden, ausspinnen, in die Breite ziehen, dehnen:
duomas bij izplājis visai plaši A. XII, 39. kuo viņš bij uzzīmējis, tas bija izplāts A. XII, 818, Adsel.

Avots: ME I, 782

izšķetinât, tr.,

1) entfasern, loswickeln:
izšķetinātas villainas drēbes A. XX, 2. līdaka izšķetinājusi makšķeres auklu. izšķetināts cigārs Kaudz. M.;

2) ausspinnen, entwickeln, abstrahieren:
likumu Pūrs III, 86. Refl. - tiês, sich los -, entwickeln, sich ergeben: likums izšķetinājas nuo pārgruozībām pasaulē Pūrs III, 88.

Avots: ME I, 810

‡ izsliêkâtiês Auleja, an Speichel (sliêkas) zu kurz kommen: slieku netīk (der Speichel reicht nicht aus): izsliekājas (indem man beim Spinnen den Faden mit Speichel anfeuchtet).

Avots: EH I, 481

I izsprēdzinât, Flachs ausspinnen Erlaa n. U.

Avots: ME I, 803

iztīminât, tr., fein ausspinnen: iztīmina tādu smalciņu dziju Naud.

Avots: ME I, 819

izvḕrpt (li. išver̃pti),

1) ausspinnen:
smalku dziju;

2) verspinnen:
visus linus, visas pakulas, visu vilnu. Refl. - tiês, zur Genüge spinnen: vai tad citā laikā diezgan neizvērpsities MWM. IX, 577.

Avots: ME I, 828

jimt: jim̂t Borchow n. FBR. XIII, 31, Oknist n. FBR. XV, 194, Pilda n. FBR. XIII, 46, Skaista n. FBR. XV, 34, Warkl. n. FBR. XI, 105, Auleja, Līvāni, Zvirgzdine, jîmt ² Sussei n. FBR. VII, 131; in Auleja, Līvāni, Oknist, Skaista, Warkl. dazu prs. je̦mu (> jamu), prt. jèmu ² , in Zvirgzdine - prs. jemju (> jemu), prt. jêmu; miegs je̦m, der Schlaf kommt Auleja. kāss je̦m, der Husten übermannt einen ebenda. zuobi, izkapts neje̦m (= negriêž) ebenda. munu svītu līts (der Regen) neje̦m caur ebenda; anfangen, beginnen (= jimtiês

2) Lettg.: puķes jēme ziedēt Zvirgzdine. jau mūsijie jēme sienu pļaut ebenda. ‡ Refl. -tiês,

1) = uzņem̂tiês 1 Auleja: jēmēs atiet rudzu pļautu;

2) anfangen, beginnen
(r. взяться ) Lettg.: je̦mas līt Auleja. je̦mas sāpēt ebenda. jis jimsies jau iet pa ceļu Pas. X, 19 (aus Welonen);

3) "lernen"
Auleja: tis nuo tā je̦mas (lernt das Spinnen).

Avots: EH I, 565

‡ kacīte, die Kurbel am Spinnrad (?): tam (= ratiņam) nuokrīt k. Jauns. B. gr.3 I, 114. k. piesieta pie pamines ar... parķa strēmeli II, 65.

Avots: EH I, 573

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa ² Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kãrstekļi, Spinngewebe N. - Schwanb., [kãrstêkļi Trik., kārstekņi Bers.] Zu kãrstīt.

Avots: ME II, 199

kārstekņi, Spinngewebe Caunītis. [Wohl zu kãrt.]

Avots: ME II, 199

kasîklis, kaseklis Lasd.,

1) das Kratzeisen (z. B. des Bötchers), die Scharape, das Abfleischeisen:
paņem kasekli un iztīrī abru Nerft. izgatavuoja ādmiņa rīkus: skrīpstus, kasīkļus Antrop. II, 62. viņa pavēderē asi kasīkļi Hiob. 41, 2. linu galvas tika nuocirstas un kasīklī izkasītas Purap.;

2) eine hölzerne, in letzter Zeit eiserne Spindelnadel, womit der Flachs an der Kundel befestigt wird
Weissenstein, Lös., Lasd., Nerft, [Grawendahl];

3) = irbulis Aknīste; [ein Griffel Bergm. n. U.];

4) [kaseklis Kreuzb.], ein Instrument zum Flechten der Bastschuhe
A. XVI, 186;

5) Kratzbürste, ein kratziger Mensch
[kasīklis Lis.] Serb.: ak tu kaseklis tāds! Kreuzb., [C.], Lasd., Rump.;

[6) kasiklis Infl. n. U., eine juckende Stelle.]
Zu kast, kasīt.

Avots: ME II, 168

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183

ķe̦dra, die Spindel: še, māmiņ, mana ķedriņa BW. 17346. S. ķe̦da II.

Avots: ME II, 359

‡ ķedriņš Frauenb., die Kurbel am Spinnrad.

Avots: EH I, 693

ķēvīte (unter ķève), ‡

2) die Kurbel am Spinnrad
Zvirgzdine.

Avots: EH I, 701

II ķivulis, ķīvulis Natur. XXXVII, 69, der Zeisig (fringilla spinus) Elv., L., RKr. VIII, 90; der Stieglitz (fringilla carduelis) U.

Avots: ME II, 387

klanĩna (schliftle. * klaniņa) AP., = kaziņa, die Bleuelstange am Spinnrade.

Avots: ME II, 213

‡ klaniņš AP., die Kurbel am Spinnrad.

Avots: EH I, 610

klencĩte ("die Humpelnde"?), am Spinnrade die kaziņa, vindiņa: klencīte ir lāpstiņai līdzīgs kuoks, kas savienuo ratiņa paminas ar skrituli Nerft.

Avots: ME II, 222

klinciņa Selsau, = kaziņa am Spinnrad (eig.: die Hinkende); vgl. klencīte. S. auch klincis II.

Avots: ME II, 228

[kuôdelis ² Rutzau, = (linu) kuodaļa;] kuodels, Kunkel, Spindel, Manz. Lettus. Vgl. kuodeļš.

Avots: ME II, 341

kuodeļš, Deissel Flachs od. Heede od. Wolle Manz. Lettus, die (Flachs -) Tocke, der Wickel, die Kunkel U.,; das Pensum, das gesponnen werden soll (das zu spinnen Aufgegebene) Bergm. n U. [Am ehesten nebst li. kuodẽlis "ein Wickel" aus r. кудéль od. кудéля "zum Spinnen vorbereitter Flachs"; Vgl. Zubatý BB. XVIII, 263, Berneker Wrtb. I, 598, Būga LM. IV, 447.]

Avots: ME II, 341

[kuogans (mit uo? oder mit o resp. ō? vgl. kõgans) Wid., ein Einfaltspinsel.]

Avots: ME II, 342

kùoks,

1): lauka dieva-kuociņš Auleja (hier auch: l. d. kuoks), Oknist, artemisia campestris, grūtais kuoks Līvāni, der Fliederbaum;

2): tilta k. Ramkau "gruods". trepju k. Siuxt "kuoks gar abiem trepju sāniem". krūšu k.,

a) ein Teil des Spinnrades
Saikava;

b) der Grundbalken eines Flosses
L.Av. 1823, № 16. pus˙uotra kuoka Orellen, Ramkau, Saikava, der Dreschflegel (scherzweise): ņem nu pus˙uotra kuoka ruokā! ‡

5) die Federpose
Seyershof.

Avots: EH I, 686

II kraķis,

1) ein Schargen, Schemel
[Dond., ein kleiner Stuhl, ein Bänkchen N. - Sessau, N. - Autz n. U.]: kraķītis, uz kuŗa pat˙laban sēdējuse, bij pieaudzis miesai LP. V, 200. par kraķi sauc mazu beņķiti, kam vienā galā ietaisīts ruobs B. Vēstn.;

2) ein Gestell (= zārds) Gold.;

3) eine zum Aufwinden des Gespinnstes dienende Vorrichtung
[Neu- Bergfried), eine Garnwinde Wid., Ahs.: dziju kraķuo nuo tītavām uz kraķa, nuo kraķa uz šķērkuokiem [s. auch Bielenstein Holzb. 395] Ahs.;

4) die Hörner am Dachgiebel
Ruj. n. U.; ar mašīnas spē̦ku dzīts baļķu uzve̦lkamais jeb tâ sauktais kraķis Konv. ² 3528;

5) kraķītis, ein Stückchen Borke, worauf das Garn geknäuelt wird
Bers., Laud. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. mnd. krack "Unterholz" u. an. kraki "Stange mit einem Haken am oberen Ende" und Mikkola IF. XXIII, 121.]

Avots: ME II, 256, 257

krê̦sls (li. krė´slas), Demin. verächtl. krēslelis,

1) der Stuhl:
laimes krēsls, der Glücksstuhl, das Glück: kādā laimas krē̦slā tad pilsētnieki iesēdušies, kad tik jautri? LP. VI, 724. guoda, guodības, valsts krē̦sls, der Thron; grēku sūdzamais krēsls, der Beichtstuhl; jumta kr., der Dachstuhl Krons-Würzau. Sprw.: visi nevar vienā krēslā sēdēt, alle können nicht gleiches Schicksal haben. nuosēsties ze̦majā krē̦slā, sich auf die Diele setzen (statt auf den Stuhl) Etn. IV, 76;

2) der Teil des Spinnrockens, in dem die Beine ruhen
Rutzau;

[3) ein hölzerner Rost
Bielenstein Holzb. 677. - Nebst kreslis zu apr. creslan, li. krãsė, slav. kŗslo "Stuhl"; vgl. Berneker Wrtb. I, 615 und 624, Reichelt KZ. XLVI, 330, Būga KSn. I, 136 ff.].

Avots: ME II, 276

‡ kričât, -āju "langsam spinnen" Behnen, Frauenb.: ve̦cā māte kričā visu augu dienu pakulas.

Avots: EH I, 652

krùteža [PS.], C., Smilt., [Zb. XVI, 171, Dagda], krùtaža ² Aps.,

1) krūtaža ² Gr.-Sess., die Brust (namentlich vom Geflügel), das Bruststück: suns ar baltu krūtažu Saul. raiba pagātne kā dzeņa krūteža A. XIV, 98. uz pīpes galviņas le̦puojās turcietes krūtežas nuotē̦ls Seib. krūteža-krūts gabals nuo gaļas Lös. n. Etn. IV, 98. grauduos guļ ierušināti cūkgaļas gabali, gan vidukļi, gan krūtažas Janš.;

2) krūteža, das Holz, in dem die Füsse des Spinnrockens befestigt sind
Nerft n. A. XI, 83.

Avots: ME II, 293

kukaînis,

1): zemes kukainīši BW. 27415. mazu me̦lnu kukainīti (Var.: vabuolīti) 1162, 2 var. purvā rūgti kukainīši 9716, 3; blakšu k. "?" Dond., dâra ² k. "?" Ahs.; k., die Spinne
Preiļi (Kur. Nehrung); kukaiņi Lng., kleine Fliegen in der Luft, die Regenwetter anzeigen; Kornwürmer;

2): auch KatrE., Lös., Meselau, Ramkau;

3): tas ir gan k. ar apīžām (von einem übermütigen Menschen)!
AP.

Avots: EH I, 668

‡ III kuļka, ein Teil des Spinnrades Strods Par. vōrdn. 98; kuļˆkeņa Warkl., die Kurbel am Spinnrad.

Avots: EH I, 673

kuņa,

1) die Hündin; so auch als Schimpfwort
[so auch das Demin. kuņele BW. 35295]: dē̦lu māte, kurtu kuņa BW. 23609; riekla kuņa, zänkisch Weib St.;

2) kuņa, gew. Demin. kuniņa od. kuņiņa, das Treibholz an der Mühle
L., das untere Treibholz an der Handmühle U. (s. Bielenstein Holzb. 258). "kuniņu sauc pie dzirnu stīpām piesietu kuociņu ar caurumu, kuŗā iebāž milnas galu" BW. 25597. kuņa ir pie dzirnavām augšā šķē̦rskuoks ar caurumu, kuŗā iebāzts milnas gals BW. III, 1, 76;

3) nur als Demin. kuņiņa,

a) die Bleuelstange, das Treibholz am Spinnrocken
Etn. IV, 99, Burtn.;

b) das Violchen
[Abbildung bei Bielenstein Holzb. 389 (kuņa Dond.)], der Laufstock zum Garnwinden U., Karls., rundgebogene Haspelgurgel, worauf Garn gewickelt wird Popen; das Wickelholz, worauf beim Garnwinden die Anlage zum Knäuel gemacht wird U.;

c) ein Massholz, um die gleichmässige Entfernung der Dachlatten zu bestimmen
U.;

d) eine Vorrichtung am Webstuhle:
kuniņa ir steļļu piede̦rums. [Aus *suņa (zu suns) und kuca kontaminiert? Oder fremden Ursprungs, wie wohl auch slovinz. kũnă "Hündin" (dies von Bemeker Wrtb..I, 644 zu slav. kuna "Marder" gestellt)? Vgl. auch Būga KSn. I,196.]

Avots: ME II, 316

kvêpji [Kl., der Sing. kvēpis bei Glück II Mos. 29, 1], kvê̦pi [Wolm., Arrasch, Lis., C., Serbigal, PS., AP., Preili, Nerft, Neuenb., kvê̦pi ² Salis, Ruj.], kvêpes,

1) der Russ:
kuo tās puķes palīdzēja, kad nav kvē̦pus slaucījušas BW. 12962. uz dīgstuošām zaļām lapām kvē̦pi un dūmi slīga Vēr. II, 1233. rijas sienas apsita ar skaliem, lai viesi nenuotraipītuos ar kvē̦piem BW. III, 1, 6 ; [kvē̦pi ² Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, kvê̦pi Warkl., Russ und Staub] ;

2) [kvēpes], Qualm, Dampf, Räucherwerk
St. ;

3) [kvê̦pi ² Nigr.], Spinneweben
Biel. n. U.

Avots: ME II, 354

làipa,

1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;

2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;

3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;

4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;

5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];

6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;

7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;

8) laîpa ² Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].

Avots: ME II, 409

laîpsta ^2,

1) der Stock, um welchen das Abzuspinnende geschlungen ist, der Rocken
Ahs., Dond., Sassm., [Bielenstein Holzb. 383; laĩpstiņa "kuociņš, uz kā uzmauc spuoles tīšanai" Bauske];

2) "?": kas tā tāda laipstas mēle, kas parāva manas dziesmas? BW. 925, 2.

Avots: ME II, 410

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

lâpsta,

1) der Spaten, die Schaufel
Manz., [Wolm.], C., Ps., Kand.: lai aizmaksā lāpsta! sagt man von der Schuld eines gestorbenen Schuldigers;

2) die Brotschaufel
[Bielenstein Holzb. 270]: kur būs ņemt maizes lāpstu (lizi) LP. VII, 872;

3) das Schulterblatt,
gew. so das Demin. lâpstiņa od. lāpstas kauls: puodu likuši uz ple̦ciem tai vietā, kur lāpstiņa Etn. II, 164;

4) lāpstiņa, das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
RKr. XVII, 89;

[5) das breite Ende des Ruders
U., Bielenstein Holzb. 632;

6) lāpstiņa, ein Brettchen für die Bandweberei
Bielenstein Holzb. 419; in N. - Peb. und Arrash = lēze des Webers;

7) lāpstiņa, ein Handgriff an der Sense daselbst
499. - Nebst lāpusta, li. lopetà, apr. lopto, slav. lopata "Schaufel", r. ластъ "(передняя) лапа морского звѣря", лáпость "ножная ступня" Zu le. lāpa II, s. Berneker Wrtb. I, 733, Būga PФB. LXVI, 243 f., Persson Beitr. 196 ff.]

Avots: ME II, 440

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429

lēcīte, das Treibholz am Spinnrade Lasd. Zu lēkt.

Avots: ME II, 455

leksis, das Treibholz am Spinnrade Rutzau XI, 83 [?].

Avots: ME II, 448

‡ ļepše Dunika,

1) das Trittbrett am Spinnrad;

2) "vertikālais kuoks, kas savienuo ratiņa paminu ar rata vārpstas kluoķi" (?);

3) "klabatas nuospiežamā dzelzs".

Avots: EH I, 771

‡ le̦stuve Nautrēni, die Kurbel am Spinnrad.

Avots: EH I, 735

lidinât, lidenêt, - ẽju BW. 13380,

1) intr., freqn., schweben, besond. vom Habicht [nach U. auch vom Schlittschuläufer auf dem Eise]:
div[i] pe̦lē̦ki vanadziņi aiz kalniņa lidināja BW. 13399. vidū saule lidināja 3692. riet[i], saulīt, rietē̦dama, nelidini meža virsu! 14994. par laukiem ze̦lta vē̦sma lidina Dok. A. tas (gre̦dze̦ns) pa virsu lidināja BW. 6233. Häufig so reflexiv: div [i] pe̦lē̦ki vanadziņi teju vien lidinās BW. 14201; 30611;

2) tr., auspannen, fein spinnen:
kam plāni nevērpi, nelidināji? RKr. XVI, 190. [Zu laist (ies).]

Avots: ME II, 466

likstiņš Sassm., likste̦ns Dond., das Treibholz am Spinnrad.

Avots: ME II, 467

luriķis, der Plumpsack, Einfaltspinsel Dond.: kâ luriķis nuolaidies Dünsb.

Avots: ME II, 515

makačât, -ãju, makačuôt, makučât -ãju, grob spinnen Etn. IV, 145: vērpu, vērpu, makačāju (Var.: makačuoju, makučāju, (?) makačiņu) pieci puodi vakarā BW. 7102; 7101; 25436, 11. (Wohl zu mãkačs.]

Avots: ME II, 553

‡ makacīte, die Kurbel am Spinnrad Kaltenbr.

Avots: EH I, 779

‡ makačs Mahlup, makučs ebenda, = die Kurbel am Spinnrad. Vgl. mãkačs.

Avots: EH I, 779

mãkačs, das Treibholz am Spinnrade. Auf russ. махать "schwingen" beruhend?

Avots: ME II, 579

mārtuôt, = mičuot, der jungen Frau die Haube aufsetzen: mārtuošanu izdara kāda jauniķa klātu radeniece (sieva) un kāda mārtes īsteniece (sieva) tādā kārtā: nuoje̦m mārtei kaspinus, sasuk kasas (= bizes) uz pieri, uzsien kusku un uzliek galvā apgubeni Rutzau n. RKr. XVI, 190. [Vgl. li. apmartóti bei Bezzenberger Lit. Forsch. 139.]

Avots: ME II, 585

[matuoklis,

1) eine Art Pflanzen,
"zâle, kas stiepjas pa zemi" Domopol;

2) "ein Spinnegewebe"
Zvirgzdine.]

Avots: ME II, 567

melis,

1): mani meli pamieluos, tevi zagli pakārs Wessen; ‡

2) dieva m. Cibla, die Spinne.

Avots: EH I, 798

meñte: auch (mit èn ² ) Barbern; Schönberg, Stelph., Wallh. n. FBR. XVIII, 17,

1): auch Daugeln, Dunika, Ermes, Jürg., Kal., Kegeln, Lems., OB., Orellen, Serbig., Trik., Wenden, Zögenhof, (mit èn ² ) Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Meselau, Oknist, Saikava, Schwanb., Sessw.: ja biezputru ē̦duot pietrūkst karuošu, tad bē̦rniem iztaisa meñtītes, ar kuo ēst Lems.;

3): auch Kal., OB.; ‡

5) die Kurbel am Spinnrad
Skaista (mit èn ² ).

Avots: EH I, 780

mḕrceklis,

1) die Tunke, Sauce:
ar pavalgu gājis mūžīgi prasti, kaņepes un kaut kāds sāļš mērceklis Etn. II, 88. piena, sviesta, tauku mērceklis AP., Mat. visu mērcekli e̦smu izņēmis, ich habe alles, was eingeweicht war, ausgenommen Hug. Mag. II, 1, 72;

2) grob gesponnene Hede
Diez, [deren Bezeichnung sich daraus erklärt, dass der Faden beim Spinnen stark genetzt wird Bielenstein Holzb. 386;

3) etwas zum Weichen Eingetauchtes:
vilks... smags kâ mērceklis Janš. Dzimtene ² II, 94].

Avots: ME II, 617

I mìlna: auch (mit ilˆ ² ) Dunika, Kal., Kegeln, Lemb., OB., Zögenhof, (mit ìl ² ) Sessw., (mit il˜ ) Blieden n. FBR. XVI, 98,

1): auch (mit ìl ) Serbig., (mit ilˆ ² ) lw., Orellen, Wenden; ‡

6) "gaŗš; apaļš kuoks ar smailu galu, kuo sprauž alus darināmās baļļas dibe̦nā" (mit ilˆ ² ) Siuxt; ‡

7) die Kurbel am Spinnrad
(mit ilˆ ² ) Orellen.

Avots: EH I, 813

mulaža: auch (Einfaltspinsel) Stenden.

Avots: EH I, 830

mulaža [Bers.], comm., der Maulaffe, Einfaltspinsel: tas tik ir tāds mulaža Dond., Tals.; [mulāža Wandsen].

Avots: ME II, 664

mùrguôt, [mur̂guôt Wohlf., mur̃guôt Ruj.], intr., phantasieren: slimais murguo Purap. Subst. mùrguõjums, die Phantasie, das Hirngespinst: murguojumi nespēj atrisināt nuopetnus jautājumus Vēr. I, 1550; mùrguôšana, das Schwärmen, Phantasieren; mùrguôtãjs, der Traümer, Schwärmer.

Avots: ME II, 669

I mur̃za, murze,

1) der Mischmasch, ander Bers., Lub.;
[mur̂za ² Nigr., Dunika, murza Kreuzb. "drūzma"];

2) comm., der Schmierfink
[Wessen], Zbiōr XVIII, 306, Spr.; [nebst li. murza "ein schmutziger Mensch" zunächst wohl aus wruss. мýрза dass.];

3) der Plumpsack, Einfaltspinsel
C.; ein dämlicher Mensch, Konfusionsrat Mag. XIII, 3, 65;

4) die Schnauze
Stomersee.

Avots: ME II, 671

‡ nabiņa,

1) Demin, zu naba;

2) ein gewisser Bestandteil des Spinnrads
Karls., Seyershof. Vgl. naba 2.

Avots: EH II, 1

nãss, -s [auch Wolm.], Peb., Erlaa, Mar. (li. nósis, (la. nāris]), nãse [auch Līn.],

1) das Nasenloch, die Nüster,
gew. Plur. nãsis, Demin. nãsĩtes, nãstiņas, die Nasenlöcher, [derber (und öfter von Tieren) für de̦guns] die Nase: ja acī iebirst gruzis, tad stipri jāšņauc tā pate nāse, kuŗā acī iebiris gruzis Etn. IV, 3. es tevi izvilkšu caur lāča nāsi Tr. IV, 367. [tas viņam nav pa nãsîm Salsib., das gefällt ihm nicht]. pa muti iziet, pa nāsīm ieiet St. trīs upītes ietecēja manās guovju nāstiņās Etn. IV, 69;

[2) nāse, (plur.) nāsis, das vordere Ende der Achse (am Spinnrade) mit Löchern, durch welche der Faden von der Kunkel zur Spule geleitet wird
Bielenstein Holzb. 385;

3) lâču nãsis U., Morcheln. -
Zu li. nasraĩ Maul, apr. nozy, slav. nosъ, ai. nom. du. nāsē (gen. nāsōḥ), apers. nāh-, agutn. nas, ahd. nasa "Nase", norw. nоś "Maul" u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 507].

Avots: ME II, 701

nejauša, ein Einfaltspinsel.

Avots: ME II, 717

nejẽglis, der Einfaltspinsel, Tor RA.

Avots: ME II, 717

nemažga, comm., nemažģis, f. - ģe, der Scmutzfink, die Schmutzliese, ein Plumpsack, Einfaltspinsel: palika nemažga nemazgāta BW. 18848 [aus Mesoten]. kuŗa kāda nemažģīte, kâ rušināja 8051. [nemažģis Ruhental "ein Tölpel".] Zu mazgât.

Avots: ME II, 722, 723

nest (li. nèšti, [slav. nesti "tragen"]), ne̦su, nesu, tragen, bringen: nastu, sienu, rudzus. gāju kalnu mēģināt, vai kājiņas galvu ne̦s; ja kājiņas galvu nesa, galva nesa paduomiņus BW. 19657. Sprw.: kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj. augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; ze̦mu acis nenesiet! Ltd. 1239. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā Etn. II, 115. ābele nesīs augļus LP. V, 216. grē̦kus nest, die Sündenschuld tragen. cilvē̦kmīlestības upuri, kruodzniekam me̦slus nest Ap. brūces, nāvi, puostu nest RKr. VIII, 9. vēsti, zin,u nest, Nachricht bringen: man zīlīte ziņu nesa: jauni radi bāli- ņuos BW. 1257 vārdu nest, einen Namen fūhren: man jāne̦s brūtes vārds BW. 14876. kam bij man tik jaunai atraiknītes vārdu nest? 27859. tiesas, tiesu nest, Recht bringen: mazs, mazs vīriņš par pasauli tiesas ne̦s (Rätsel) RKr. VII, 153. bise labi ne̦s die Flinte schiesst Weit Vīt. ratiņš ne̦s slaiki, gruodi, das Spinnrad spinnt lose, drall U. kuo nagi, kājas, zuobi ne̦s aus allen Leibeskräften, soviel man vermag: grābj, rauj, lielās, kuo nagi ne̦s. zaldāts zuolē ve̦lnu, kuo nagi ne̦s. nu gāja visi, kuo kājas nesa LP. VI, 244. jāgrauž maitas gaļa, kuo zuobi ne̦s III, 7. Relf. -tiês,

1) sich richten, verlangen:
[sirds ne̦sas (sehnt sich) pēc mātes U.] viņam prāts ne̦sas uz augstām lietām. viņam tagad ne˙maz prāts(sirds) nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296;

2) um die Wette tragen:
iesim nesties LP.;

3) sich aufführen, stolzieren:
Annēniešu puišu dēļ es tik daiļi nenesuos BW. 10325. diezgan staltas panāksnieces, kaut tik stalti ne̦sušās! 20404. tu tâ˙pat glīti ne̦suoties kâ viņš Janš. cik jauka tam iešana un nešanās Janš.;

4) tragend sein (vom Vieh);

[5) umgehen mit, sich beschäftigen:
viņš ne̦sas ar grūtām duomām U. Nebst nẽ̦sât, nasta u. a. wohl zu ai. našati "erreicht, erlang", gr. ποδηνεχής "bis zu den Füssen reichend" und(?) got. ganah "genügt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 198, Walde Wrtb. ² 506 f., Boisacq Dict. 251, Braugmann IF. XII, 156].

Avots: ME II, 733, 734

niẽkkal˜bis (li. niekkal˜bis), f. - be [Nigr.], auch niekkalbiņš, der Schwätzer [Sessau], Fasler, Kleinigkeitskrämer, Einfaltspinsel: neesi niekkalbis! redziet, kāda es niekkalbe! jūs pajuokuojat, un es tūliņ ņe̦mu par nuopietnību RA. niekkalbiņi - visi esiet vienādi LP. V, 165. [Zu niẽks + kal˜binât.]

Avots: ME II, 750

nùočĩkstinât, fakt. zu nùočĩkstēt, knarren, quietschen machen, knarrend abspinnen, eine Strecke Weges knarrend zurücklegen, ein Lied ableiern: pa dienu viņa var nuočīkstināt divas kuodeļas Jauns.

Avots: ME II, 770

‡ nuopantpaŗât Frauenb. "(sehr dickes und unebenes Garn) zusammenspinnen". ‡ Refl. -tiês ebenda (mit am̃ ), sich dicht ankleiden.

Avots: EH II, 73

‡ nuoplē̦kât Frauenb., (mit ē̦) Zabeln, sich beziehen (mit dünnen Wolken od. mit Spinngewebe): debesis nuoplē̦kājušas (ar viegliem mākuoņiem pārvilktas). lauki rītuos nuoplē̦kājuši (ar zirnekļu tīkliem pārvilkti).

Avots: EH II, 76

‡ nuoplêkt ² Hasenp., Schnehpeln, sich mit Staub, Schmutz od. mit Spinngeweben beziehen: kad acis pie tumsas pierada, tad varēja ievē̦ruot jau tuneļa sienas, kas mitras un nuoplē̦kušas Brīvā Tēv., № 231.

Avots: EH II, 76

nùošķetinât, nùošķeterêt, tr.,

1) abzwirnen, abspinnen:
viņa pazūd, nuošķetinādama vēl šur un tur pa ze̦lta staru pavedienam Druva I, 729;

2) schnell hersagen:
bausli viņa kâ šķetinat nuošķetināja Kaudz. Refl. -tiês, sich abspielen, verlaufen: māmuliņas... ar˙vienu duomā par kādu atgadījumu, kas tâ un tâ nuošķetinājies Etn. II, 131.

Avots: ME II, 865

nùošļùkt,

1) tr., abschleifen, abtragen:
viņš pasialas pawisam nuošļūcis Kand.;

2) abspinnen:
nuovērpu, nuošļūcu sev kuodeliņu BW. 704;

3) intr., hinab-, herabrutschen, hinab-, herabgleiten: nuošļūca taisni lejā A. XX, 560.

Avots: ME II, 869

nùospîdêt [li. nuspindė´ti],

1) intr., erglänzen
Spr.: nuospīdēja beidzamais saules stars;

2) tr., durch den Glanz vertreiben:
saule lietu nuospīdēja BW. 8668.

Avots: ME II, 855

nùosprēst: gribēja n: (fertigspinnen) ze̦lta cimdeņus Pas. 1V, 508 (aus Welonen).

Avots: EH II, 89

nùosprēst, tr., abspinnen: kuodeliņa, kuodeliņa, kad es tevi nuosprēdīšu? BW. 6987.

Avots: ME II, 857

nùostîguôt, nùostîgât, tr.,

1) mit Saiten beziehen,
besaiten: gara spē̦ki ļuoti smalki nuostīguoti Klaust.;

[2) (Felder) mit Spinneweben überziehen
U.]

Avots: ME II, 860

nùovḕrpt [li. nuver̃pti], abspinnen: ē̦rkuli.

Avots: ME II, 885

‡ nùožļìebt ² Gr.-Buschh., (allzu feines Garn) spinnen (perfektiv).

Avots: EH II, 111

ņura, nur̂ra, comm.,

1) der (die) Schnurrende, Spinnende; Beiname der Katze
Hug.;

2) ein mürrischer Mensch, ein Murrkopf, Brummbär
Dond., [ņura] ein weinerlicher Mensch U.

Avots: ME II, 905

pakãja,

2): auch (mit à ² ) Kaltenbr., Oknist, plur. t. pakājas Lubn. n. BielU., Warkl.: nuotrūkst divas pakājas Pas. XIV, 130. nuoskatīt nīšu un pakāju uzsiešanu Jauns. Augšz. 161; pakàja ² , das Trittbrett am Spinnrad
Kaltenbr.;

5): auch (pakãjas) Iw., Seyershof, (mit à ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 141

pamina: in Ramkau pamina - Tritt am Webstuhl, neben paminas - am Spinnrad; es būt[u] laba audējiņa, būt[u] paminu cilātājs BW. 6908.

Avots: EH II, 156

pamina [Dond. (li. pãmina "Trittbrett am Spinnrad", paminos "Tritt am Wagen")], paminis L., St., U., Rainis, pamene Sl., das Trittbrett am Spinnrad, Webstuhl [Bielenstein Holzb. 385, 400, 409; auch das Trittbrett an der Handmühle ebenda S. 259 ff. (mit Abbild. S. 258 u. 259)]; das Pedal; nach St., U , auch der Tritt am Wagen. Zu pamĩt.

Avots: ME III, 71

‡ pārprèst ² Mahlup, umspinnen: vai cik šķīsta tĩ dzijs! būs jāpārprēž.

Avots: EH XIII, 208

[pārtīkāt "ausspintisieren" L.]

Avots: ME III, 183

‡ pãrvḕrpt M. 379, umspinnen.

Avots: EH XIII, 216

pasprēst, tr., etwas spinnen: pasprēd tievu dzīpariņu! BW. 3269.

Avots: ME III, 105

paũne̦kls Sallsb., die Spinne;- "tâ sauc zirne̦klu, tādēļ ka viņam pauna mugurā."

Avots: ME III, 128

pavḕrpt, refl. -tiês, wirbeln: ziŗgs. pavērpa ar asti Apsk. v. J. 1903, S. 70. putekļu mākuonis pavērpās gaisā Upītis Sieviete 9. pavḕrpties, eine Weile spinnen.

Avots: ME III, 136

I pèmpis C., pèmpis ² Erlaa, pempis Saikava, Setzen, Demin. pempiņš U.,

1) der Bauch, der Schmerbauch:
nu es e̦smu pempi krietni piepildījis Etn. II, 49. kuoks apmeties pempī, tas ir, aug tikaî re̦snumā, dabū tādu kâ vē̦de̦ru Drsth. n. RKr. XV, 70; pèmpîs, ein dicker Mensch Jürg.;

2) pempiņs St., ein Einfaltspinsel, ein verkümmerter Mensch
U.;

3) pempiņš, ein Fisch
Konv. ² 3667. Zu pempt.

Avots: ME III, 199

pìedēt,

1) (Eier) zulegen (der Brüthenne)
U. od. noch welche (Eier) legen (von der Henne);

2) volllegen (mit Eiern):
puspūru pautu piedēju LP. VI, 1, 242;

3) anschweissen (Eisen)
U., Kreuzb.; dazu das Subst. piedējums, Angeschweisstes: tas piedējums var ...izjukt MWM. VI, 29;

4) die Därme beim Wurstmachen ausfüllen
U.;

5) "?": tā spindzele tur būs tev pllnas ausis piedējusi Purap. D. 212; wohl (übertragen) zur Bed. 2 gehörig.

Avots: ME III, 245

pìegreņît, mit grobem Garn vollspinnen: spuoli kâ greņīt piegreņījuse Etn. II, 161 (aus Druw).

Avots: ME III, 252

pìektvakars, bei U. auch piekts vakars, der Donnerstagabend, an dem der Aberglaube zu spinnen verbietet U.: piektvakariem, kad rateņi nerūca Apsk. v. J. 1903, S. 149; in Sassm. und Naud.: der Freitagabend.

Avots: ME III, 261

pieļipa, pieļipe, Angeklebtes od. Angeheftetes beim Spinnen oder Fiechten (vgl. pielips I): māte man ieduos pieļipu nuoraustas Vīt. 74; vgl. pielīpi II.

Avots: ME III, 270

II pielīpi, was angeklebt ist, z. B. ein Faden beim Spinnen Harder n. U. Vgl˙li. prýlipa "Ankleberei beim Gespinnst" und príelipa "eine Spinnerin, die nicht im Stande ist, den Faden aus dem Wickel fortgesetzt heraus zu ziehen, sondern ihn immer aufs neue ankleben muss."

Avots: ME III, 268

pìestât,

1) sich neben jem. od. etw. stellen, zu jem. treten
(auch fig.): kuo tu, pie siena kaudzes piestājis, baksties? Grob. - kāda bē̦da piestājusi tam nabaga puisē̦nam? BW. 14918, 2 var.;

2) sich niederlassen
Brasche: tavu puostu! kur lai nu piestāj? LP. IV, 164;

3) attrapieren, auf der Tat betreffen
U.: kad reiz viņu piestājām, als wir ihn einmal attrapierten;

4) stehen bleiben:
ceļā... zemniekam piestāja zirgs, un jis nevar nuobraukt uz sē̦tu Pas. III, 102;

5) nachlassen, aufhören:
tuomē̦r ar mani nepiestā]a rāties Aps. VII, 18. vējiņš bij piestājis Apsk. v. J. 1903, S. 548. Refl. -tiês,

1) sich zu jem. od. an etwas stellen, hinzugesellen:
pie ābeles piestājuos BW. 3944, 9. vīri nuonāca uz Ēģipti līdz ar Benjamiņu un piestājās Jāze̦pa priekšā I Mos. 43, 15. zirgam piestājušies divi vare˙ni lāči LP. III, 33. ceļā viņam piestājās viens kungs VII, 481;

2) stehen bleiben;

3) nachlassen, gelinder werden, aufhören:
lietus piestājies U. runas... uz brīdi it kâ aptrūka, piestājās A. XVII, 315;

4) sich anpassen:
tē̦va māsa piestājas jaunākā gribai Aps. V, 20. Subst. pìestâjẽjs, wer in den Dienst getreten ist: piestājējam bija jātaisa spināti kungiem LP. VI, 774.

Avots: ME III, 297

pìetĩņât, mit Spinngeweben anfüllen: zirneklis pietīņājis visus zarus Wandsen.

Avots: ME III, 304

pìevḕrpt,

1) zu-, dazuspinnen:
ve̦cā māte plāni vērpa tumšajā kaktiņā; pievē̦rpuse blusai kāju, circenim de̦guntiņu BW. piel. ² 7003;

2) spinnend, mit Gesponnenem anfüllen:
vai spuolīti nepievērpu par trijām nedēļām? BW. 6912. dažreiz pievē̦rptās spuoles "izme̦t" uz tītavām Vēr. I, 1453. Refl. -tiês, für sich fertig-, vollspinnen.

Avots: ME III, 310

pìezirnêt Mat., sich mit Spinngeweben füllen.

Avots: ME III, 312

piksis, ein Teil des Spinnrades; tā daļa, kas, paminas minuot, griež rata dzelzi Wain. n. A. XI, 83.

Avots: ME III, 213

plânvḕrpis, ein fein Spinnender: sīkvērpis, plānvērpis aizkrāsnē BW. 7016.

Avots: ME III, 330

plavieriņš, kleines, feines Tuch, Schleier, Spinngewebe VL. n. U.; plavieris, plavieres "aus gekauftem, feinem Zeug angefertigte Kleider" Dobl. n. Etn. IV, 165. Aus dem Deutschen; vgl. mnd. flawel "Sammt".

Avots: ME III, 328

plē̦kas,

1) plê̦kas ² Ahs. n. RKr. XVII, 46, Grünh., Gr.-Essern, auch plē̦ki, das Spinngewebe
Gold.: kad iegriež pirkstā, jāuzliek plē̦kas jeb zirnekļu tīkliņš Etn. II, 135. visas (lietas) ir apputējušas un apstaipītas plē̦kiem MWM. VlI, 241. uz plauktiem grāmatas zem plē̦kiern dēd Duomas I, 17;

2) die Flockasche:
ugunij izplē̦nuot paliekas plē̦kas JK. VI, 32.

Avots: ME III, 338

plẽ̦vurs, ein dünnes, abgerissenes Stück Zeug Arrasch, Salis, Zögenhof. zirnekļu plē̦vuri, Spinngewebe Widdrisch.

Avots: ME III, 342

plũmãjs Wid., plũmãji U., Pflaumengesträuch; meža plūmāji, Schlehdorn (prunus spinosa) U., Mag. IV, 2, 78 u. 83.

Avots: ME III, 362

plũme, plũma Ruj., die Pflaume; meža plūme, die Schlehe (prunus spinosa) Mag. IV, 2, 31, Brasche. Nebst li. pliúmė und estn. plūm aus mnd. plume.

Avots: ME III, 362

prẽsliņš, derjenige Teil des Spinnrades, wo die kuodeļa befestigt wird PS. prèslīca ² Mar., Stomersee, dar Spinnrokken: viņa izstiepj savu uoku pēc... prēslicas un viņas pirksti satveŗ... vārpstu Glück Spr. Salom. 31, 19. Aus r. пряслица dass.

Avots: ME III, 390

prèst N.- Peb., prèst ² Lis., Golg., Mar., A.-Schwanb., Oppek. n. U., -žu; -du, tr., spinnen, vḕrpt: (meitas) vilnu kārs; vilnu prēž BW. 6957. vakarā vilnu prēdu, rītā sedzu villeniņu 6889. prēžu, prēžu, steidzu, steidzu deviņiem ratiņiem 25436, 7 var. Refl. -tiês, sich (von selbst fertig) spinnen: prēdies (Var.: sprēdies, vērpies), mana kuodeļlņa! BW. 6988,1. Subst. prēdẽja, prē̦dãja, die Spinnerin: mūsu meitas prē̦dājiņas BW. 7011, 5 var. Aus r. прясть.

Avots: ME III, 390

III pul˜ka Karls., in der Verbind. krūts pulka "сердечник"; am Spinnrad (vgl. krùts 5 und puļķis)?

Avots: ME III, 407

puļ˜ķis Karls., AP., Bl., Līn., Iw., Salis, Dond., Selg., Kand., Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Bauske, Arrasch, puļˆķis Serbigal, Kr., Kl., Jürg., Golg., Sessw., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof, Nerft, C., PS., pul˜ka Ruj., C., Wolm., Widdrisch, Smilt., der Pflock, Stöpsel, der hölzeme Nagel, Deichsel nagel (pul˜ka Serbigal, Karls., Arrakst) U.: Sprw. muļķis kâ puļķis. suolītis ar šķībi liktām pulkām A. XXI, 440. taisījuši nuo zariem pulciņu LP. VII, 595. nabas pulka U., das die Pflugfemern auseinanderhaltende Querholz. miezeŗa pulka Smilt., die Stampfe des Mörsers. Nach Konv. ¹ 396 pulkas die Dollen im Boot. In Wain. und Rutzau n. A. XI, 83 pulķis - das eiserne od. hölzerne Stäbchen, womit der Flachswocken an die Spindel befestigt wird; in Lasd. puļķis - "ein Teil des Spinnrades". - Aus liv. pūlka resp. estn. pulk, s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 409

‡ pul˜kši, = spaļi NB.; zum Spinnen untaugliche Flachsabfälle Grob.: kad linus kulsta, tad birst p. un spaļi. Zu pulksts, -s.

Avots: EH II, 324

pumpača, comm., wer unebenes, knotiges Garn spinnt: pumpača, rumpača galdiņa galā; sīkvērpis, plānvērpis aizkrāsnē BW. 7016.

Avots: ME III, 410

‡ II pumpinât, uneben spinnen (?): smalkvērpīte smalki vērpj, es pumpačus pumpināju BW. 7043.

Avots: EH II, 324

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis ² Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins ² Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. ¹ 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494

rãcinis (unter rãcenis 1): auch (mit à ² ) Borchow n. FBR. XIII, 26, 1): die Kartoffel - auch Frauenb., Rutzau; die Rübe - auch Pas. VII, 254, (mit à ² ) Auleja, Kaltenbr., Kalupe. Oknist; rāciņi Lng., Rüben; rācinīšu duobītē Tdz. 54457; ‡

2) ein Teil des Spinnrades
(mit à ² ) Auleja, Kaltenbr.; ‡

3) das Reservoir einer Petroleumlampe
(mit à ² ) Kaltenbr., Oknist, Warkl.

Avots: EH II, 360

raķêt, -ẽju, (Stricke) spinnen: slampeniekuos puiši pa ziemas vakariem "raķējuot", t. i. savērpjuot valgu vienkāršās kārtās, kuŗas vēlāk izsituot striķuos u. t. t. Etn. III, 75. Zu raķis 1.

Avots: ME III, 476

ratenis Bielenstein Holzb. 384, ratens Spr., rate̦ns Dond., ratiņš U., Karls., Salis, Preekuln (in Kurl.), Wolm., das Spinnrad, der Wocken: vidzemnieku dze̦ltānītes, visas vērpa ratiņuos (Var.: rateņuos) BW. 6969. smalki sprēst ratenī (Var.: ratiņā) 6669 var. ieci, teci, ratenīt, jauna tava sprē̦dājiņa! 22662, 2. kuŗas mātes tā meitiņa strupajiem lindrakiem? vai liniņi tai neauga, vai ratenis (Var.: ratiņš) nelecēja? 20488. vērpu, vērpu, šļūcen šļūcu ar deviņi rate̦niem 25436, 8 var. tārpiņš vērpa zīda diegu zeltītā ratenītī 2752. ratenis sāka dūkt savu vienmuļīguo, nebeidzamuo dziesmu Valdis Stabur. b. 249. piektvakariem, kad rateņi neŗūca Apsk. v. J. 1903, S. 149. ratenim spuoli dreijāt Druva III, 250.

Avots: ME III, 480

‡ rateņš Auleja, Kaltenbr., Skaista, Zvirgzdine, = ratenis, Spinnrad.

Avots: EH II, 355

‡ ratinis Gr.-Buschh. n. FBR. XII 76, Mahlup, Warkl., BW. 705 var. (aus Aahof), das Spinnrad.

Avots: EH II, 355

ratiņš: auch (Spinnrad) AP., Dunika, Frauenb., Iw., Kal., OB., Orellen, Ramkau, Seyershof, Siuxt.

Avots: EH II, 355

re̦ksns: auch Pilda n. FBR. xin, 46, 51, Zvirgzdine n. FBR. X, 27, Auleja: re̦ksni gurni Tdz. 54578 (aus Rēzna), 57257 (aus Ķaunata). re̦ksnas kājas 57898, 3 (aus Asūne). aiz re̦ksna kuoka Pas. VIII, 293. re̦ksnu sprēst, grob spinnen Auleja. pakalu kre̦kli re̦ksni (grob) kai maiss ebenda. puiši dzied ar re̦ksnuo (mit grober, niedriger Stimme), meitas ar sīkuo ebenda. re̦ksni (rekšņi) kāsēt ebenda.

Avots: EH II, 365

re̦sns (li. rẽsnas "stark, tüchtig" Leskien Nom. 358), auch rešņs, dick, dickleibig, dickstämmig U.; grob: re̦sns kâ bluķis Etn. I, 83. re̦sna kâ piesta IV, 4. abi gali baļķa re̦snumā LP. V, 28. re̦snu re̦sna virve VII, 475. es re̦snu (Var.: rupju) dzīvi (= dziju) vērpu BW. 8402 var. maza, maza jumpraviņa dancuodama re̦sna tuop (Rätsel: die Spuhle am Spinnrad) RKr. VII, 1127. - dziežu sīki, dziežu re̦sni, abējādi saskanēja BW. 305. saimnieks ieprasījās rešņā balsī Saul. III, 70. re̦snais (substantivisch), ein am Netzflügel befestigter Zugstrick Popen n. Bielenstein Holzb. 651. -Subst. re̦snums, die Dicke: tautu dē̦ls uozuoliņa re̦snumiņu Biel. 1161. Am ehesten (s. Feist got. etym. Wrtb˙z 157) wohl zu ahd. risi, and. w risil "Riese"; anders (zu ksl, reдъ "Speise", sloven. rediti "nähren" u. a.) Persson Beitr. 274 ff.

Avots: ME III, 513

rĩkle (li. ryklė "rīkle" Miežinis),

1) der Rachen, die Gurgel, der Schlund, die Mundöffnung;
(fig.) die Stimme: Sprw. kas vilkam rīklē, tas vilkam vē̦de̦rā (von einem Gierigen, Gefrässigen). stāstītāja apklusa, it kâ sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap. rīklē gāzt U., durch die Gurgel jagen. rīkli plātīt U., ein grosses Maul haben. atplē̦sta rīkle, ein weit aufgesperrter Rachen LP. I, 145. ē̦dama rīkle, die Speiseröhre. rīkles mazgs U. od. rīkles gabals Lems. n. U., der Adamsapfel. pats skrien ve̦lnam rīklē (er setzt sich absichtlich der Gefahr aus) LP. IV, 138. mans staltais zirgs būs ve̦lnam rīklē (wird für immer verloren sein) VI, 1012. rīkļu rāvējs od. griezējs, ein rücksichtslos Habgieriger: viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos CTR. I, 14. viņš ir gatavs rīkļu griezējs. - pilnā rīklē kliegt, brēkt od. rīkli palaist LP. VII, 1295, aus vollem Halse schreien. Sprw.: uzkrīt zars - kliedz visā rīklē; uzkrīt uozuols - nesaka ne vārda. viņai laba rīkle, sie hat eine gute Stimme U. skaņa od. skaļa rīkle, eine laute, starke Stimme U. rīkle kâ ērģeles Etn. IV, 3;

2) die Netzkehle
Bielenstein Holzb. 671;

3) krāsns rīkle (gew.: kr. mute), die Öffnung des Ofens, der Ofenschlund;

4) rīklīte, ein Teil des Spinnrades, "caurums spārna dzelzī, pa kuru ve̦lkas dzija uz spuoli" Lasd. n. A. XI, 83, Gr.-Buschhof: dzijs . . . neiet reizēm lāga rīklītei cauri Vīt. 74. Zu rĩt.

Avots: ME III, 536, 537

rĩkste: Demin. rìkstiņa ² (neben rìkstīte ² ) Saikava,

1): stiba ganam, r. bē̦rna pḕršanai Behnen. pādei kukulis, auklim r. (Var.: rīkstes, rīksta ) BW. 2014, 2 var. šaut ... ve̦cu puisi ar ābeļu rīkstiņām (Var.: rīkstītḕm)! 22118, 1;

4): uz rīksti uzliek dzijas, kad auž Frauenb.; ‡

6) die Kurbel am Spinnrad
Pussen; ‡

7) vēja r. Diet, ein Wasserreis am Obstbaum;
‡

8) rīkstīte, der Ladstock
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Büchse"); ‡

9) "(salmu, siena) grīste" Seyershof.

Avots: EH II, 376