Paplašinātā meklēšana

àizvizêt, intr.,

1) anfangen zu schimmern, erglänzend, schimmernd sich entfernen:
jūŗas līmenis... pamirdzēja, nuozalguoja, aizvizēja MWM. VI, 15;

2) zufrieren:
luogs aizvizējis Etn. aizvizējuse Daugaviņa BW. 15458, 5.

Avots: ME I, 60

‡ àizzibêt,

1) sich blitzend (glänzend) entfernen:
pamanīja rīta ausmā aizzibuošus . . . durkļus Veselis Daugava I, 428;

2) eilig hin-, weglaufen, -fliegen:
kas tur aizzibēja gar luogu?

3) zu grünen anfangen
Wandsen: sēja aizzibējusi (= sākusi dīgt).

Avots: EH I, 64

akuotãjs, hachelig, stachelig, glänzend schön: akuotāja vilnainīte BW. 28535; cf. akuots 3.

Avots: ME I, 65

‡ apspuôdrinât,

1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;

2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.

Avots: EH I, 116

atmirdzêt, intr., erglänzen, sich glänzend wiederspiegeln: drīz viņa seja atmirdz liesmas sarkanumā Up.

Kļūdu labojums:
wiedrespiegeln = widerspiegeln

Avots: ME I, 177

bãls PS., Kand., [Wolm., Ruj., Dond., Selg.] bā`ls C., [AP.], blass, bleich: bāls kā līķis, kā drēbe. es e̦smu pavisam bāls, ich bin ganz blass (vor Trauer), ich bin traurig Kav. [Zunächst zu li. bolúoti "weiss schimmern". Mehrdeutig ist das ā in ai. bhālam "Glanz", bhāti "leuchtet", bhānam "das Leuchten", av. bāmyō "glänzend" und air. bán "weiss", sowie das a in arm. bal "Blässe". Neben dem ā von bāls findet man altes ē in slav. bělъ "weiss" und in an. bāl "Flamme". Das a in le. balts führt Persson Beitr. 569 ¹ auf altes o zurück, was möglich (vgl. Stokes Wrtb. 164), aber nicht sicher ist, vgl. (mit mehrdeutigen a) gr. φαλός· λευχός Hes. u. a., kymr. bal "weissgesichtig", engl. dial. ball "Pferd mit einer Blässe" u. a. Man findet also neben einander bhā-, bhē- und bhel-. Vgl. dazu Fick BB. II, 200 und Wrtb. III ⁴ , 267, Scheftelowitz BB. XXIX, 37, Schönberg KZ. XX, 446 f. Berneker Wrtb. I, 56 unh 70, Boisaq Dict. 1013 f. Walde Wrtb. ² 271 und 324, Torbiörnsson Liqmet. I, 72 f., Trautmann Wrtb. 29 f. u. a.]

Avots: ME I, 272

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

‡ binzuolīte (mit ostle uo aus ā?) Aahof "ein blaugrüner, glänzender Kafer".

Avots: EH I, 220

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

blanks, blanka, das Maal am Leibe L., U.; s. blankums. [Aus mnd. blank. "glänzend weiss"?]

Avots: ME I, 309

‡ glañtains Salis, glänzend: glantaini, ze̦ltaini mati Janš. Atpūta № 373, S. 6. Beruht auf einem entlehnten glante (so in Meiran) oder *glants "Glanz", wo das deutsche -z als -ts aufgefasst ist.

Avots: EH I, 391

izspuodrinât, tr., glänzend, rein machen, putzen: jau uzce̦ltuo ē̦ku tikai vienmē̦r nuo jauna apkuopt un izspuodrināt Pav.

Avots: ME I, 804

izspuožināt, tr., hell, glänzend machen: traukus.

Avots: ME I, 804

laîstîgs ,* schillernd, glänzend: nuo svārkstūŗiem divas asins strūklas laistīgā rencelē līst Bārda; laistīgs atlass Egl. laistīgs tīkls zaļu pavedienu sāk mirdzēt trīsē̦dams starp zaļiem zariem Fr. Bārda. S. laîstîtiês.

Avots: ME II, 413

luõdaîns,

1) glatt, glänzend, rund
[?] Grünh.: uozuols auga Daugavā luodainām lapiņām VL.;

[2) "vurmstichig"
Sinolen: luõdaini kartupeļi Kalnazeem; luõdains kuoks Lindenhofl.

Avots: ME II, 523

nùospuôdrinât, nùospuôdruôt, tr., rein, blank, glänzend machen: cirvi, traukus, visas lietas, visas malas, sienas, durvis. lika ganu zē̦nam nuospuodrināt zābakus A. XVII, 20. Refl. -tiês, sich rein machen, sich abputzen: Jāņu bē̦rni nuospuodruojās A. XI, 529.

Avots: ME II, 857

[nùospuožinât, blank, glänzend machen: nuospuožināta tē̦rauda krāsā Jaunie mērn. laiki II, I16.]

Avots: ME II, 857

piģelêt "glänzend violett färben" Grünh.: tās baltās pa labi, tās piģe̦lē̦tās (buteles) pa kreisi Alm.

Avots: ME III, 212

rudusis, wohl = li. rudušis "Rotauge": ... izvijas cauri kâ iedze̦lte̦ns rudusītis caur ūdens zâlēm Latv.; "ein dem plaudis ähnlicher Fisch" Lös., Prl., Odsen; ein der rauda ähnlicher Fisch mit roten Augen Vank., C.; ein Fisch mit braunen Flossen und goldglänzenden Schuppen, viel breiter als die rauda AP., Fehteln; ein kleiner Fisch in schlammigen Stellen der Aa N.-Peb.

Avots: ME III, 554

sabulĩtis, sabalĩtis, Beiname des Hundes im VL.: sunīt manu, sabulīti! BW. 30516. rej, sunīti, sabalīt! 13497,1. Wohl Deminutiv von einem *sabulis, *sabalis "Zobel" (aus r. соболь dass., woher auch li. sabalas "ein glänzend schwarzer Hund", vgl. auch li. sabulìnis "zobeln" ); vgl. acc. pl. ssabälloss "Zobel` bei Rehehusen Mag. XX, 2, 38.

Avots: ME III, 599

‡ sarkanspuožs,* rot glänzend: uz ... katla sarkanspuožā vāka Skalbe Raksti IV (1938), 153.

Avots: EH XVI, 443

II šìlkas Saikava "ein warmes und dickes Kleidungsstück, das anstatt eines Mantels getragen wird; ein dicker, abgetragener Mantel": uzvilcis tādu šilku; kur tad šam salt būs! Saikava; ein alter, zerfetzter, glänzender Mantel (mit ìl ² ) Fehgen, Bers., Fehsen, Kalz., Marzen.

Avots: ME IV, 18

skaistît U., -ĩju, skaistinât (li. skaistinti "glänzend machen"), schön machen U., schniegeln V., verschönern: grieķu svētnīcas ir tikai skaistinātas dzīvuojamas ē̦kas MWM. v. J. 1898, S. 825. vienmuļuo dzīvi skaistināja dabas tuvums Veselis Saules kapsē̦ta 92. Refl. skaistîtiês, sich zieren L., sich schön machen, putzen U.

Avots: ME III, 865, 866

I skaists,

1) skaĩsts (li. skàistas "hellglänzend")
Jürg., Arrasch, Widdrisch, Zögenhof, Blieden, PS., Wolm., C., Ermes, Karls., Ruj., Salis, Serbig., AP., skàists (li. skaĩstas LChr. 391) Neuenb., skàists ² Alswig, Oppek., KL, Prl., Lös., Nerft, Preili, skaîsts ² Gramsden, Gr.-Essern, Selg., Grünh., Behnen, Deg., Tr., Līn., Adv. skaisti, schön, schmuck U.: skaista (Var.: smuka) meita BW. 6885. brīnum skaista līgaviņa, brīnum skaista sejiņā 21181. skaists (Var.: daiļš) augumiņš 21325 var. vare̦n skaista pils Dīcm. pas. v. I, 34. skaisti dzīpariņi BW. 7323. skaista smaka Biel. 1987. Sprw.: ne viss labs, kas skaists. viss, kas skaists, ātri zūd. nelāgā duoze palikuse par tik skaistu, ka brīnums LP. IV, 117. skaisti, skaisti zīle dzied BW. 176. dzied, māsiņa, skaistas dziesmas! skaisti tavi bāleliņi,... skaistu dziesmu klausītāji 160. tautu meita . . . skaisti vārtus appuškuoja 13836. ja tu... skaistu atšķir nuo nešķīsta Glück Jerem. 15, 19;

2) rot:
ta gan nu skàista ² , - esi laikam ātri gājuse? Gr.-Buschhof. skaisti vaigi ebenda. Subst. skaistums (li. skaistùmas "Glanz"), die Schönheit: Sprw. skaistums nepilda vē̦de̦ru. skaistuma ar mēli nelaizīs! skaistuma ziedi pirmie birst. ļaudis nevarēja apbrīnuot viņas diže̦nuo skaistumu Dīcm. pas. v. I, 65. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. ne tā, māsiņ, tava ruota, ne tie tavi skaistumiņi BW. 20578. Zu škiêst.

Avots: ME III, 866

skala,

1) = skale Wid.;

2) s. skals:

3) "die glänzende Schneekruste nach einem Tauwetter"
Odensee; zu gr. σχέλλω "trockne aus" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 597)?

Avots: ME III, 867

šmelˆces ² Dond., = smeldzes 1, glänzender Besatz, Schmelz Dond.; "gaŗas pērles" A. XX, 68. Aus d. Schmelz.

Avots: ME IV, 84

smeldze,

1) "Glasperlen, Flitter"
(mit elˆ ² ) Bauske: saberza smalki dažas smeldzes nuo vaiņaga J. K. VI, 45. spārnu vaiņagi, paplati, izrakstīti smeldzēm RKr. XVI, 183;

2) das Verlangen:
kas tādam pasaules klejuonim par smelˆdzi ² pēc viņas meitas? Alm. sieviete apvē̦smuo savas sirds izvē̦lē̦tuo . . ar kaislu ilgu smeldzi Duomas II, 74;

3) smelˆdze Gr.-Buschhof, Saikava, (mit elˆ ² ) Schibbenhof, Sessau, Bauske, (mit el˜) Luttringen, ein nicht heftiger, aber anhaltender Schmerz
Warkl., Sessw., Fehsen, Memelshof, Grünwald, Bers.: sāpju smeldzes (gen. s.) MWM. VI, 767, pie slimā piesēdās ar klusu, žē̦lu smeldzi VIII, 92, visu sāpju smeldzi Rainis Götes dzeja 73. dūjas smeldzes balss Rainis Gals un Sākums 97. In der Bed. 2-3 zu smeldzêt; in der Bed. 1 auf d. Schmelz "kleine, glänzende, korallenähnliche Röhrchen oder Perlen" beruhend ?

Avots: ME III, 956

spalšs Wid., =spuožs, glänzend, leuchtend.

Avots: ME III, 983

spîdakmens, -s, ein glänzender Stein: spīdakmiņu kruoni BW. 22394, 1 var.

Avots: ME III, 1000

spîdaļa ² Dond., Name einer Kuh mit glänzendem Fell, einer Lieblingskuh überhaupt, die besser gefüttert wird. - Demin. spīdaliņa, eine Art Vogel: eikšņa zaruos šaudās maza spīdaliņa Purap.

Avots: ME III, 1000

spīdene, die Maiblume (convallaria majalis L.) Konv. ² 1988, Wid.; vgl. spīdele und spīdzene(s) 2 . spîdêt (li. spindė´ti "glänzen") Wolm., u. a., spidêt PlKur., -u, -ẽju, ein Refl. spīdēties Krišs Laksts 83, glänzen, scheinen, leuchten: saule spīd, die Sonne scheint. meness, zvaigznes spīd, der Mond, die Sterne leuchten. kas tur spīd, kas tur viz...? brāļam spīd stikla luogi BW. 5944. Part. spīduots, -ša U., glänzend: nazis būs spīduots Pas. II, 212. - Subst. spîdê̦tãjs, das Johanniswürmchen (lampyris noctiluca L.). Zu spīst, spuod(r)s, spuožs; vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 664. spend- etwa kontaminiert aus speng- (in le. spīgulis u. a.) und splend- (in lat. splendēre)?

Avots: ME III, 1001

spîdîgs, glänzend, strahlend U.: spīdīgi ze̦lta gabaliņi MWM. v. J. 1899, S. 354. spīdīgu vaiņadziņu BW. 5963. spīdīgas le̦dus pērstiņas JR. IV, 45. svārki spīdīgām puogām A. v. J. 1896, S. 357. spīdīgiem zābakiem Janš. ģīmis palika spīdīgs un gluotains R. Sk. II, 143. spīdīga ķirzate Purap.

Avots: ME III, 1001

spīdulîgs (li. spindulingas "strahlend" Miežinis), glänzend, leuchtend: spīdulīgas gre̦znuma lietiņas Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 33.

Avots: ME III, 1001

spîdulis (li. spindulỹs "Glanz"),

1) was glänzt, leuchtet, schimmert, eine glänzende Sache
Dr., Wid.: pulksteņa ķēde ar . . . spīduļiem, kas tur klāt karājas Kaudz. M. 32. spīdulīši karājas ausīs Jaunie mērn. laiki I, 16. aiz pasaulīgu ruotu spīduļiem 24. apkārusies spîduļiem (mit glänzendem Tand) Jürg.; "ein angezündeter, in die Runde gedrehter Holzspan" Bauske;

2) spīduļi, noctiluca Konv. ² 2714.

Avots: ME III, 1001

spīdzene,

1) die Federpose
Wid.; eine Federpose mit abgeschnittenen Enden, durch die kranken Tieren Medizin ins Auge geblasen wird Alksnis-Zundulis; spìdzene ² Golg., ein kleiner Strohhalm: bē̦rni dunduram ielikuši spīdzeni; eine aus einem Strohhalm (Naud., Katzd.) od. einer Federpose (Wahnen, mit - ĩ -) gemachte kleine Flöte;

2) spīdzenītes, kleine, glänzende Schmucksachen aus Stroh, Buntpapier usw.
(U.) oder Ketten aus Strohstückchen od. Federposen und bunten Papier- od. Zeugläppchen (Biel.), die bei festlichen Gelegenheiten als Schmuck zwischen die Bretter u. Streckbalken der Oberlage gesteckt wurden Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.);

3) spìdzene ² Golg., eine Art Pflanzen,
spīdzenes, spīdze̦nāji Maiblumen (convallaria majalis) Mag. IV, 2, 81, U.; zweiblättrige Schattenblume (mit -î- ) Serbigal; mazi spīdze̦nāji, convallaria bifolia U.: saldi smaršuo baltās spīdzenes Tirzm. 43. In der Bed. 1 (und 2

7) zu spīga; in der Bed. 3 (und 2

7) wohl zur Wurzel von spīgulis (vgl. zur Bed. spīdele).

Avots: ME III, 1001, 1002

I spiêst, -žu, -du,

1) drücken, pressen:
vainaciņš galvu spiež BW. 24767. naudiņa spiež māciņā Manz. Post. I, 325. spiežāmais, ein Drücker U.; das Petschaft U.;

2) fig., drücken:
sauie spiež, die Sonne sticht U., Spr. karstums spiež, die Hitze ist drückend U.;

3) drängen, zwingen, (zu etwas) anhalten
U., nötigen: pie dārba spiest, zur Arbeit anhalten U. ir citu viņš pi dzeršanas spiež Manz. Post. II, 198;

4) auch rakstuos spiest U., drucken;

5) fangen
Bielenstein Holzb. 670. Refl. -tiês,

1) sich (zusammen) drücken, - zwängen
Spr.; sich drängen U.: ļaudis pi... kungu (acc. s.) spiedēs Manz. Post. II, 96;

2) mit Eifer wonach ringen; sich befleissigen
U.: spiesties pie mācīšanās, eifrig im Lernen sein U. pie darba spiesties St., fleissig arbeiten. spiesties pēc guoda panākšanas, nach Aus-zeichnungen streben U. - Subst. spiêšana, das Drücken, Pressen; das Drängen; spiêšanâs, das Sichdrücken; das Sichdrängen, das Gedränge; das Ringen, der Eifer, Fleiss; spiêdums, das einmalige Drücken; der Druck; spiêdẽjs,

1) ein Drücker
U.; ein im Innern, z. B. im Magen gefühlter Druck U.;

2) ein Drucker
U. Gewöhnlich (so von Persson Beitr. 393, 399, Walde Vrgl. Wrtb. II, 658, Trautmann Wrtb. 274) in den Bedd. 1-4 nebst (und vielleicht wegen) spaîdît zu gr. σπιδνόν· πυχνόν, πεπηγός Hes., la. spissus "dicht, kompakt", le. spiets "Bienenschwarm", li. spiẽsti "schwärmen" u. a. gestellt; was weder semasiologisch, noch formell (le. spiêst mit dem Akut neben zirkumflektiertem li. spiẽsti!) einleuchtend ist. Eher dürfte daher le. spiêst nicht bloss in der Bed. 5, sondern auch in den Bedd. 1-4 identisch sein mit li. spésti "Fallstricke legen" (so anscheinend schon J. Schmidt KZ. XXVI, 378 und Būga KZ. LI, 115), wozu weiterhin li. spanskus "eng, drückend" Lit. Mitt. I, 391 le. spuôsts "Fallstrick" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 661). Auszugehen ist dabei von der Bed. "spannen", die in li. spandyti noch vorliegt. Zur Bed. vgl. weiterhin aksl. pǫditi "drängen": pe̦dь "Spanne", sowie d. zu einer Arbeit anspannen. Aus der Bed. "drängen" hat sich nachher die Bed. "drücken" (auch physisch) entwickelt, vermutlich im Zusammenhang damit, dass. *spļaužu "drücke" < *speudi̯ō (li. spáudžiu "drücke", gr. σπεύδω "treibe an") an. spļaudīt "speien" erinnerte und daher unbequem wurde, wobei auch der Einfluss von spriêst 2 mitwirken konnte. Das iterative spaîdît aber ist eine leichtbegreifliche Neuerung für *spuodît (dies erinnerte an spuods "glänzend" und war also unbequem) nach dem Vorbild von svaidît: sviest u. a.

Avots: ME III, 1006

spĩguļaîns Salis, Drosth., glänzend, leuchtend: kukainis drusku spīguļains Konv. ¹ 838.

Avots: ME III, 1003

I spigulis U., = spīgulis, ein Johanniswürmchen: nakts spigultlis zâle ievērpjas Asp. R. IV, 75; (gew. im Plur.) etwas Glänzendes, glänzender Flitter Mitau, Lennew., Schibbenhof, Bauske, Stenden, Selsau: krelles un dažādus citus spiguļus, kuo Barbei... uzkūra kaklā Janš. Dzimtene ² II, 259. ar pērļu spigulīšiem A. v. J. 1899, S. 194. dieva laukā daudz spiguļu (Rätsel: Sterne) R. m. 1467. Zur Wurzel von spiga IV? Vgl. zur Bed. speng- " glänzen, klingen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 663.

Avots: ME III, 994

spilˆgans Warkl., schillernd, glänzend Le. Gr. § 141 b.

Avots: ME III, 995

spil˜gs Ruj., Bershof, spilˆgs Warkl., glänzend, grell: jaunības ieduomām spilˆgām Janš.

Avots: ME III, 995

spilkans,

1) rötlich glänzend
(mit ìl ) Walk, (mit ilˆ ) C., Warkl.;

2) sehr glatt:
spilkans le̦dus Palzmar n. U. In der Bed. 1 aus spilgans˙silkans? Die Bed. "glatt" beruht vielleicht auf der Bed. "glänzend".

Avots: ME III, 995

spilktans Peb. n. U., schillernd, glänzend.

Avots: ME III, 996

spilte̦ns, hell, glänzend Wid.: nuoraudzījās spilte̦najuos vakara saules staruos Siliņš 49.

Avots: ME III, 996

spuôdrinât, spuodrêt, -ẽju, tr., rein, hell, blank, glänzend machen: meitene... spuodrina luoga rūtis Saul. I, 3. zābakus spuodrināt. es spuodrēju kumeliņu ar sudraba sprādzītēm BW. 16893. (fig.) latviesi spuodrinājuši un attīstījuši labakās īpašības Bjernsona raksti I, S. V, Refl. -tiês, sich reinigen, sich blank, glänzend machen, sich schmücken: spuodrējies, tautu meita! BW. 16893. (fig.) gaismu, kurai dievs licis latviešiem atspīdēt, lai viņu prāts spuodrinātuos Latvju tauta XI, l, S. 45. mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113.

Avots: ME III, 1034

spuôdrs C., Kl., Prl., Lös., Kr., spuôdrs ² Iw., Bl., Adv. spuôdri, blank, glänzend, hell, durchsichtig, rein U.: spuodru guntin[u] . . . iededžu BW. 15030. kam, saulīte, spuodra lēci, kad tik spuodra netecēji? 6556. spuodra gaisma Vēr. I, 1166. spuodras actiņas Austr. kal. 1893, S. 45. Subst. spuôdrums, die Blankheit, der Glanz, die Reinheit. Vgl. spuôds.

Avots: ME III, 1034

‡ spuodrsaulīte Tdz. 38259, die glänzende Sonne.

Avots: EH II, 565

spuogât Karls., Freiziņ, spuoguôt Kr. (mit ùo ² ), U., Spr., glänzen, blank sein U., Spr.; sich langsam durchsaugen, Nötk., (mit uô ) PS., C., sickern (z. B. von Fett od. Schweiss) Freiziņ, vom Aufsteigen glänzender Blasen gebraucht U.: kāda spuoga, kas jeb˙kurā spuogulī spuoguot var Seifert Chrest. III, 108. jaunmeitas pierīte spuoguot spuoguoja, kam taukus laizīja...? BW. 20168. uz pieres spuoguo saltu sviedru rasa Duomas I, 1171. tauki sāk spuoguot U. eļļa . . . sagrūstas kaņepes traukā sakratuot . . . pa virsu spuoguo Etn. II, 1. kārta, pa kuru spuoguo kuoka sulas Konv. ² 764. Zu spīgana (s. dies), li. apspangęs "verblendet", ae. spincan "Funken sprühen" u. a., s. Būga KSn. I, 285, Zubaty BB. XVIII, 252, Bezzenberger BB. XXIII, 308, Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch spe̦nguole.

Avots: ME III, 1034

spuoguļaîns U., spuogulaîns St., spuoguļuôts, glänzend: spuoguļainās actiņas Upīte Medn. laiki. spuogulaini laistīties DL. spuoguļuotu vainadziņu BW. 24463, 2 var.

Avots: ME III, 1034, 1035

spuôžacis (f. -ce), wer blanke, glänzende Augen hat: kaķenīt, spuožacīt! Asp.

Avots: ME III, 1036

‡ spuožība, das Glänzendsein (?): neiespēja pretuoties šai spuožībai Pumpurs Raksti I, 429.

Avots: EH II, 566

spuožinât, tr., glänzend machen St., U.: sudrabiņu spuôžināju ² Rutzau n. FBR. VIII, 142. ve̦cie kruoņa luktuŗi, spuožināti, atkal mirdzēja Poruk IV, 262.

Avots: ME III, 1036

spuôžs,

1) glänzend, hell, leuchtend
U.: spuožas acis Austr. kal. 1893, S. 45. puiši jāja spuožus, bē̦rus kumeliņus BW. 13005 var.; lai gul spuožâ saulītē, Gott habe ihn selig U.;

2) fig., glänzend, prunkvoll, übermütig:
nuosvinēja spuožas kāzas LP. VI, 1036. lai ar naudu tik spuoži nedzīvuojuot, juo nee̦suot vairāk kuo duot IV, 109;

3) spuoži, scheinbarlich
Für. I. - Subst. spuôžums, der Glanz, das Leuchten U.; der Prunk, Reichtum: acu skaidrais spuožums Kra. Vīt. 142. spīdēt saules spuožumā LP. III, 34. tevi ļaudis izsmies, ka spuožumus turē̦dams mirsti badu IV, 25. karaļu galma spuožums A. XX, 66. Nebst spuôds aus einem urbalt. *spandús; zu spîdêt.

Avots: ME III, 1036

spulgacis U., f. spulgace, Demin. spùlgacĩte C., spulgactiņa Rainis, wer glänzende, lebhafte Augen hat. spulgacis (nom. pl.), grosse, funkelnde Augen L.

Avots: ME III, 1028

spul˜gans Nigr., Bauske, (mit ùl ) C., schillernd (von Zeugen) U., glänzend (von Metallen) U. Subst. spulganums LKVv., heller Glanz.

Avots: ME III, 1028

spulˆgs Warkl., Adv. spulgi, glänzend, leuchtend, schimmernd: spulgās acls A. v. J. 1896, S. 96. acis zlbēja... spulga uguns 1900, S. 813. acis spulgi iemirdzējās De̦glavs Rīga II, 1, 72. spulgi uzlūkuot B. Vēstn. skaidras kâ spulgi sudraba spuoguļi Veselis Daugava l, 419. zīda drēbēs spulgi spuožās A. v. J. 1896, S. 741. spulˆgas (klare) acis Bershof. Subst. spulˆgums Warkl., (mit ulˆ ² ) Bauske, das Glänzen, das Gefunkel U.: acu spulgums, Glanz der Augen U. dzīves spulgums izdzlsis acīs MWM. X, 257. nuo... actiņām izstaruo burvīgs spulgums Jaun. mežk. 14. Plur. spulgumi LKVv., Lichter des Himmels, ein Sternbild. - Wenn u hier aus ide. o reduziert ist, zu spalgs 1 und (nach Būga KSn. I, 264) li. spalgena "spanguolė"; daneben ohne s- poln. pełgać "flimmern" (nach Krček Festschr. f. Windisch 246 ff.), ai. phalgú-ḥ "schimmernd" u. a., s. Persson BB. XIX, 258 und Beitr. 418 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 679.

Avots: ME III, 1028

spurdze,

1) das Hopfenköpfchen
Hug., Oppek. n. U., (mit -ur̃ ) Nigr., Wandsen, Katzd.; das Blütenkätzchen, Weidenkätzchen Dr.: ziedu spurdzītes Konv. ² 1069. lai apiņiem augtu lielas spurdzes LP. V, 23;

2) Demin. spurdzīte N.-Bartau n. U., eine glänzende Blase
Biel. n. U.; zīlītēm, spurdzītēm ("?") mans zīļu vaiņadziņš BW. 24249, 7;

3) die Locke:
sīku spurdžu (Var.: spruogu) man matiņi BW. 5479, 2 var.;

4) Flossfeder
Oppek. n. U.;

5) Kätzchen:
putekļu spurdzes Konv. 1532;

6) "?": vārti ze̦lta spurdzītēm Mag. XX, 3, 180;

7) spur̃dze le̦dū, die Gesammtheit der durch einen Schlag verursachten feinen Risse im Eise
Dunika;

8) eine Kokarde an der Mütze
Dunika, Nigr.;

9) "?" : aizspurdza kâ spur̂dze ² Bauske. Zur Bed. vgl. spruoga. Wenigstens in den Bedd. 1, 3 4 nebst spurga(s) 6, spurgala 2 zu li. spurga Tiž. I, 226 "Hopfenköpfchen",
spurgas "Pllanzenauge", spurgana "Trageknospe", ai. sphūrjati "bricht hervor", av. sparǝγa- "Spross", gr. σπαργᾶν "strotzen", an. sparkr "lebhaft" u. a., s. Bezzenberger BB. XVII, 214, Trautmann Wrtb. 277, Walde Vrgl. Wrtb. II, 673 f. - In der Bed. 2 vielleicht zu spurga 3.

Avots: ME III, 1030

spurdzinât,

1) glänzende Blasen aufwerfen
U.: ai, menciņ, ze̦ltspārnīti, kam spurdzini jūriņā? BW. 30694; aus dem Munde sprudeln machen oder spritzen: spur̂dzināt ² ūdeni Bauske. spur̂dzināt ² ūdeni meitenēm virsū Nigr., (mit ùr ² ) Gr.-Buschhof;

2) = (s)purinât Oppek. n. U. Refl. -tiês, zappeln, sich abquälen Ar.; "purināties": baluoži ūdenī spur̃dzinâs Bershof. Woht zu spurgt I 2.

Avots: ME III, 1031

svĩļš "blank, glänzend" Bauske: kâ pusnakts debess zvaigznēs svīļš Duomas III, 1236. gars jau skaidrs un svīļš (?) Latv.

Avots: ME III, 1163

I tā`rps, Demin. verächtl. tārpelis MWM. X, 522, ein Wurm, eine Raupe U.: tu dzīvuotu... kâ tārps pa speķi Alm. Meitene nuo sv. 97. kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962, 1. tārpa (ēdēja) vārdi Br. IV, XXXI. zuobu tārpi 117; tārps Sussei n. FBR. VI1, 145, Borchow, Warkh., cē̦rtamais tārps Lixna, garais tārps Etn. I, 51, Ronneb., Smilt., die Schlange; tārps ar trejām galvām Pas. IV, 19 (aus Ružina), ein Drachen; Jāņa tārpiņš, das Johanniswürmchen, Glühwürmchen; kuoku tārps; die Raupe U.; mēles tārpi, linguatulidae Konv. ² 2686; 3663; rudzu tārps, agrotis segetum Balt. Lauksaimnieks; salnas tārps, geometra brumata ebenda; saules tārps (tārpiņš Blieden, Mitau), eine glänzende Raupe U., = dievsunītis. Am ehesten wohl als der "Zerbohrende" nach Persson Beitr. 858 und Būga KSn. I, 292 (s. auch J. Schmidt Voc. II, 331 f.) nebst li. tárpas "Zwischenraum" (eigentl.: *Loch ) und ksl. trapъ "Grube" Zur Wurzel ter- "(zer)reiben, bohren" in lat. terere "(zer)reiben", aksl. trěti (prs. tьrǫ), r. терéть "reiben" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 324 f.; dazu auch gr. τερηδών "Holzwurm"). Anders Krček Grupy 71 ff. und Štrekelj AfslPh. XXVIII, 503.

Avots: ME IV, 150

ūbelaîns,

1) kolumbinfarbig
L., Bergm. u. U., (mit ù ² ) Kr.; (ein wenig glänzend) blaugrau Vīt. (mit ù ² ), Grünw.; (blaugrau und weiss Kr.-Würzau [ûbulaîns ² ]) gesprenkelt Ruhental (vom Gefieder der Vögel gesagt): ūbelaina vista Ruhental. ūbelainuo angļu dogu U. b. 110, 52;

2) "ar bārdiņu abās pusēs" Odsen, Saikava; ùbelaina ("ar pūkainām spalvām, piem. ap kājām") vista Odensee.

Avots: ME IV, 403

ūbuļains Grünw., = ūbelains, (ein wenig glänzend) blaugrau.

Avots: ME IV, 403

II viznît, sich mit Eis überziehen Vīt. vizns, flimmernd Neik. n. U., leuchtend, glänzend: blāvsārtais se̦gs pār viznuo gāli Dēmons 38. mūrēsim viznu (Var.: graznu) pili BW. 30792 var.

Avots: ME IV, 631

vizuļuôts, mit Flittern besetzt; flimmernd, glänzend: vizuļuotu vaiņadziņu BW. 5777. vizuļuota villainīte 30092. vizuļuots mans pūriņš 16710, 5. vizuļuota mātes meita 18579, 4 var, vizuļuotu sievas krē̦slu 17889, 26. vizuļuotus iemautiņus 14046. rausuos augšup vizuļuotajā gaismā Druva I, 677.

Avots: ME IV, 632

zaigs,

1) Subst.,s. zaiga;

2) Adj., glänzend, schimmernd, flimmernd
Windau, Lub., (mit aĩ ) Assiten, (mit aî ) Laud., (mit ài ² ) Vīt.: zaiga blāzma Laud. stikla gabaliņš, kam iztālē tik zaigs izskats Vīt.

Avots: ME IV, 680

žibuļi,

1) "?": aiz tiem (= luogiem) bija manāmi aizslē̦pti uguns žibuļi Plūd. LR. III, 272;

2) "skanīgas krelles" Lubn.; glänzende, kleine Gegenstände Stenden; funkelnde Stickereien auf Kleidern Stenden;

3) eine Blume mit blauen Blüten
A. - Laitzen, N. - Peb.; Demin. žibulīši Konv. ² 2323, Augentrost (euphrasia officinalis L.) RKr. II, 71; Konv. ² 3609. Zur Bed. 3 vgl. li. žyboklė "Augentrost" Kurschat (in Klammern!), Lit. Mitt. I, 21.

Avots: ME IV, 809

žički Oknist, eine Art glänzendes Wollgarn, das nicht abfärbt. Aus r. жичка dass.

Avots: ME IV, 809

II zīle,

1) zìle A. - Ottenhof, Burtn., Serbigal, Walk, Wolmh., zĩle AP., C., Jürg., Kaugershof, Līn., Pönau, PS., zìle ² Bl., Dond., Dunika, Gold., Grobin, Lipsthusen, Mitau, N. - Salis, Ruj., Salis, Salisb., Schnehpeln, Segew., Selg., Wandsen, Widdrisch, Tr. Mat. 97, 102, 107, die Eichel
L.: kuo līdz gaŗš uozuoliņš, kad nav zīles galiņā? BW. 11916, 3. uozuoliņ, zīļu tavu... neredzēja 17934, 4;

2) zĩle AP., C., zîle ² Tr. nar. p. Nr. 171, A. - Ottenhof, Dunika, N. - Salis, Salis, Schnehpeln, Wandsen, Widdrisch, instr. plur. zīliņām BW. 6332 var., die Koralle (Kralle)
L., U., die Perle; Plur. zīles, Flitterschmuck U.: uzšūtas dažādu krāsu zīles (glāžu pērles) Plutte 64. ze̦lta zīle vaiņakā BW. 20487, 6. sīku (spuožu 5739) zīļu vainadziņu 6214 var. zīļu ruotas 32902 var. gredzentiņi dze̦ltenām zīlītēm 6332, 2 var. meitu zīles 6272, 4 var. (fig.) asins zīlītes Vainovskis;

3) zĩle A. - Ottenhof, AP., C., Ruj., zìle ² Sessw., zîle ² Dunika, Gramsden, Grobin, Līn., Schnehpeln, zīlīte U., (mit ì ² ) Heidenfeld, KatrE., Selsau, die Pupille,
acu zīl(īt)e St., der Augapfel; zĩle Frauenb. "das Weisse im Auge": vaŗavīksnenes... vidū ir apaļš caurumiņš, tâ saucamā... zīlīte Konv. ² 269;

4) das Fettauge, Fettbläschen (z. B. auf der Suppe)
Jürg. (mit ĩ );

5) "крошка" Spr.; "ein kleines, am Spiess gebratenes Fleischstückchen"
Lemsal. In der Bed. 1 wohl für urspr. dzìle = li. gylė˜ (woneben li. gílė, apr. gile, aksl. želǫдь, gr. βάλανος, arm. kałin, lat. glāns "Eichel" bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 692); z- für dz- wohl unter dem Einfluss von zīle II 2 (wozu weiterhin die Bedd. 3 - 5), das als etwas Glänzendes zur Wurzel von zils "blau" gehören dürfte. Über serb. žîr "Eichel", das Būga KZ. L I, 131 zu li. gylė stellt, s. Lidèn Annales Acad. scient. fennicae ser. B., t. XXVII, 117 f.

Avots: ME IV, 732, 733

zvagulis (li. žvagulis "zvārgulis" Miežinis; plur. žvagùliai "gemeines Täschelkraut" LitMnd. I, 450) Dond. n. FBR. V, 134; Ugalen n. FBR. VII, 14,

1) Plur. zvaguļi "kas zvana, skan" Nötk., klingende, klappernde Anhängsel; "zvārguļi", Glasperlen, glänzender Halsschmuck Vīt.: zvārguļiem tīrāka skaņa, zvaguļiem neskaidrāka skaņa Nötk. apkāries zvaguļiem un iet, ka skan vien AP., Vīt. meitas sakārušas vis˙visādus zvaguļus Vīt. ar ķēdīšu karuļiem un zvaguļiem Konv. ² 140;

2) zvaguļi Vīt., = svaguļi;

3) zvaguļi, rhinanthus crista galli U., Mag. IV, 2, 55; 102, Dond., Drosth., Jürg., Schnehpeln, Sessw., Wandsen ausdauernder Lolch, englisches Raigras (lolium perenue L.)
RKr. II, 79; Konv. ² 3506; Hahnenkamm, Klappertopf (alectrolophus Hall.; alectrolophus major Ehrh.) Ar. n. RKr. II, 66, Dond., Ronneb., Wandsen; eine Wiesenblume mit trockenem Samen Schrunden, Sermus; kleine Pflanzen, deren Samen beim Drauftreten klappern PS.; eine im Roggen wachsende Blume mit gelben Blüten Dond., Golg.; "eine Blattpflanze" Janš.: neauglīga atmatā, kur cits ne˙kas neaug, kâ tikai kazlapes un zvaguļi Janš. Dzimtene ² I, 377. ripaiņie zvaguļi Bandavā II, 73;

4) ein Insekt
PS. Zu zvadzêt.

Avots: ME IV, 761

II zvigulis, ein (glänzender) Anhänger; Plur. zviguļi, (auf Kleidern aufgenähte) Flitter Stenden: re̦dzam citu zviguļu starpā karājamies pie pulksteņa ķēdes Janš. Dzimtene ² I, 255. Zur Wurzel von zvàigzne.

Avots: ME IV, 774, 775

I zvīgulis (li. žvygulỹs "połisk" bei Būga KSn. I, 133), etwas Glänzendes in Form eines Tropfens, einer Kugel, z. B. ein Fettropfen in der Suppe Kronw. n. U.; ein Schimmer Vīt. Zu zvàigzne, s. Petersson Balt. - slav. Wortstud. 51.

Avots: ME IV, 779

zvīļuôts, glänzend, leuchtend, funkelnd: apgaismuotā luogu rinda kâ zvīļuota čūska A. Brigader.

Avots: ME IV, 780

II zviļš,

1) glänzend, leuchtend:
Tauns (= Name eines Sees) ņirb saulē zviļš K. Kraujiņš;

2) "= spuožs (in geistiger Hinsicht)" Lennew. (mit ìļ ² ): zv. cilvē̦ks. Zur Wurzel von zvìlnêt II.

Avots: ME IV, 776