Paplašinātā meklēšana

àizpujât, tr., vertreiben Alm.

Avots: ME I, 45

‡ II àizpujât Kalz. n. Fil. mat. 25, = àizdìrst, àizķēzît: bē̦rni aizpujā visas durvis.

Avots: EH I, 44

‡ àiztaujâtiês līdz kādai vietai, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend, bis zu einem Ort hingelangen.

Avots: EH I, 57

aptaũjât, gew. refl. aptaũjâtiês, pie kā par kuo, sich erkundigen.

Avots: ME I, 130

bujāni, die Ambarren, Warenlager bei Riga U.; linus aizveda uz bujē̦niem Ruhental.

Avots: ME I, 346

‡ *II bujāni, in der Verbind. bujānuos būt, aiziet, fort sein, gehen (als Antwort auf eine unerwünschte Frage nach dem Verbleiben von jem. oder etwas) Kalz, und Meiran n. Fil. mat. 26: nu ir bujānuos! nun ist er fort.

Avots: EH I, 249

‡ čujâks ² Frauenb. "Schimpfname für eine magere Mannsperson von hohem Wuchs".

Avots: EH I, 294

‡ dujâds Rothof und Sarnaten n. FBR. VIII, 111, = divẽjâds.

Avots: EH I, 339

dujât, -āju, girren, kollern: duju, duju paipaliņa; kuo tai bija nedujāt [Var.: netujuot] BW. 2504.

Avots: ME I, 511

izpujât,

1): verschwenden
Grausden; ‡

2) "?": vakarbrālis izpujā tuos (nūjniekus) knaši Dünsb. Pridis un Trūte, 122.

Avots: EH I, 475

iztaũjât, ‡ Refl. tiês: eine Zeitlang, zur Genüge (ohne Erfolg) ausfragen, Erkundigungen einziehen: iztaujājuos vis˙apkārt, bet skaidrības nedabūju Jürg.

Avots: EH I, 488

iztaũjât, tr., ausfragen, ausforschen, Erkundigungen einziehen: kad ļaudis mani nuotve̦rtu un sāktu prasīt un iztaujāt Rainis. Subst. iztaũjâtãjs, der Ausfragende, Interviewer.

Avots: ME I, 815

kļebujānītis, ein dummer Hans Infl. n. U. [- eb - aus - ebj - [zu klebis)?]

Avots: ME II, 239

‡ *klu,jāns, ein gewisser Vogel: nuokliedzās klujāniņš ... kalna galiņā; iztrūkās... irbīte Tdz. 37352 (aus Grünh.). Vgl. klijāns.

Avots: EH I, 622

krujâtiês,

1): pa lielceļu krujājas nabags Meselau, Saikava;

2): sich anschicken
Lodenhof bei Ruj.; sāk k. (taisīties) uz ciemu Lemb.; ‡

3) k. virsū, sich aufdrängen
Siuxt: krujājas virsū, lai tikai duod.

Avots: EH I, 659

krujâtiês, -ãjuos, krujuôtiês,

1) plump, mit Mühe sich vorwärts bewegen
Lasd.;

2) sich wohin wenden, streben, sich bemühen:
vēl tie prāti krujuojās uz tām ciema meitiņām BW. 13009. viņš ne˙maz nekrujājas Aps. asni jau sāk krujāties, schon fangen die Keime an hervorzubrechen Los. n. Etn. II, 98.

Avots: ME II, 286

‡ mujâklîgs Grawendahl, Lis., schwierig, verwickelt: m. darbs.

Avots: EH I, 830

mujâtiês,

2): "nesekmīgu un neatvedīgu dzīvi dzīvuot" Rudbahren.

Avots: EH I, 830

mujâtiês, -ãjuôs Peb., mūjâtiês,

1) sich mühsam durchhelfen
L.;

[2) sich erfolglos bemühen
Lis.] Vgl. muitiês.

Avots: ME II, 662

nùomaujâtiês,

1) sich ablösen:
ādiņa nuoiet, nuomujājas, kādai rē̦tai sadzīstuot;

[2) sich abplagen:
n. visu dienu, bet ne˙kā nepadarīt C., Lis.;

3) sich beschmutzen:
nuomujājies bē̦rns Lautb., Bauske.]

Avots: ME II, 822

‡ nùomujât, unnützerweise (sinnlos) abplagen Prl.: n. cilvē̦ku.

Avots: EH II, 70

nùotaujât, ‡

2) ausfragen:
pasaku meistars ..., kuo diemžē̦l nevarēju n. FBR. XIV, 52.

Avots: EH II, 99

nùotaujât, = nùotauļât: kuopiņā, varpiņā ļaudaviņas nuotaujāju VL.

Avots: ME II, 872

‡ pamujâtiês, sich (eine Zeitlang) erfolglos abmühen Saikava: pamujājās ("nuomaldījies meklēja ceļu") pa purvu, bet atkal uzkļuva uz ceļa C.

Avots: EH II, 158

pãrtaũjât, tr., intr., befragen, Erkundigungen einziehen (in weitem Umfange): sāka tuos pārtaujāt LP. VI, 108. daudziem par tuo e̦smu pārtaujājis Etn. II, 82; LP. VI, 116.

Avots: ME III, 182

[pataujât, ein wenig erfragen, erforschen: p. ceļu.]

Avots: ME III, 119

pìetaujât, zur Genüge erfragen: ceļu vien nevar pietaujāt Salis; fragend, forschend erreichen: kuo nu daudz pietaujāsi?

Avots: ME III, 302

pujât,

1): treiben, hetzen
Siuxt: ar tuo ķinni pujā uotru sivē̦nu nuost Siuxt; ‡

3) kacken (Kinderwort)
Kalz. n. Fil. mat. 29, AP.

Avots: EH II, 322

pujât,

1) s. puijât;

2) pujât(iês) Selg. n. Etn. IV, 166, = puģît(iês) Gold.; "tīrīties"; in der letzten Bed. Zu li. pujóti "blasen" PФB. LXVI, 228?

Avots: ME III, 404

samujâtiês, eine gewisse Zeit hindurch trüdeln: s. kruogū visu nakti Erlaa, Saikava, Meiran.

Avots: ME II, 690

sapujât, aufmuntern, antreiben Autz.

Avots: ME II, 708

‡ II sapujât Kalz. n. Fil. mat. 29 "sasmērēt, saķēzīt (in der Kindersprache)". Vgl. sapuijât.

Avots: EH XVI, 439

sataũjât U., auch satauļât Celm., erforschen, durch Forschen erkunden U.; zusammenrufen Spr.: es tev būšu palīdzēt līgaviņas sataujāt (Var.: sarunāt, saderēt) BW. 298, 3 var.

Avots: ME III, 760

skraujât, -ãju, rufen, schreien: viņi skraujā pēc palīga Hasenpot. Wohl von skrauja abgeleitet.

Avots: ME II, 888

skujãjs, der Nadelwald Karls.

Avots: ME III, 902

‡ skujāts Auleja, = skujaîns 2: milas skujātas ni˙kas neauž.

Avots: EH II, 515

taũjât: auch AP., Salis.; t. (mit aũ) pēc pļavas Ramkau. ‡ Subst. taũjâšana Frauenb. u. a., das Nachfragen: kuo tur līdz tāda t.?

Avots: EH II, 668

taũjât, -ãju Bershof, C., Jürg., Iw., Pe̦nkule, Ronneb., Selg., Siuxt, Stenden, (mit àu ²⁾ Golg., Kl., Ogershof, Sessw., (mit aû) Adl., Bers., Gr.-Buschh., Saikava (unbek. in Dond., Dunika, N.Bartau, Nigr., Wandsen), = jautât, fragen, forschen, besorgt, angelegentlich forschen U., sich erkundigen, nachfragen Ronneb., AP.: tev vietiņu taujājuot BW. 6629, 5. taujāt pēc naudas LP. VII, 212. balsis . . . taujā pēc mūsu pašu mākslas A. XX, 67. lē̦nas meitas taujājam lē̦najam dēliņam BW. 14423. ja vietiņas netaujātu 15352 var.; unentschlossen, im Zweifel sein, nicht wissen, was man wählen soll L.; tasten Bl. (mit aũ); "aufrufen; zusammenrufen" Spr. - Refl. -tiês, verlangend fragen, forschen nach: meža es meitiņa, atkal meža taujājuos BW. 1019; 10300. lai bagātas taujājās 9870. līgaviņas taujāties 12106 var.; 13909 var. taujājies . . . līgaviņas 7864. gāju vieglu (dzirnu) taujāties 22483. kunga dē̦la taujājuos 33529, 3 var. kuo tik ilgi taujājies? 8077. Subst. taujâtãjs, der Nachfragende, der Befragende: ōrākulu taujātāji Pūrs I, 110. Leskien Abl. 313 stellt es mit einem? zu taustît u. a., was zuträfe, wenn die von Bl. gegebene Bed. zuverlässig und ursprünglich wäre; Preilwitz Wrtb. ² 458 - zu tautât, tauņuoties. tutinât und gr. τευμάομαι "bereite", τευτάζω "beschäftige mich fortwährend womit", ἐντύ(ν)ω "rüste zu" (worüber ganz anders Boisacq Dict. 259 und 963). Wenn von einer Bed. "ausschauen, trachten nach" auszugehen wäre (vgl. taujs), käme in Betracht als verwandt lat. tuērī "ins Auge fassen, betrachten", wozu nach Fick Wrtb. III ^4, 186 and, thau "Brauch, Gewohnheit" gehört; desgleichen le. taulât, tauļât, tauņât I, taumêt. Wie verhält sich dazu li. taujóti "vagabundieren" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187)?

Avots: ME IV, 135, 136

‡ tujāks (Adv.) Popen, näher.

Avots: EH II, 700

ujãks: s. dazu P. Schmidt Etnogr. rakstu kr. I, 27.

Avots: EH II, 712

ujât, -ãju,

1) auch ujinât Peb. Und Westlivl. (Salis) n. U., Ruj., Salisb., Segew., Widdrisch, = uijât 1, (andern Hirten) zurufen, uja! rufen: luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas . . . neujās, neļīlās Janš. Mežv. ļ. I, 182. ņēmuos vēl labi ujāt un kaunināt, līdz. . . abi (vilki) palika . . . sēduot 199. "uja, pagāns! uja, bezkauņa!" kliedza Paula, un uotra meita ujināja tâ, ka viss mežs skanēja Veselis Saules kapsēta 7. (bērns) sit plaukstas un ujināt ujiua Latv. e̦glājā skanēja klaigas, ujināšana Veselis Saules kapsēta 6. iesākās uzdzīve ar dziesmam, ujināšanu un līksmu auruošanu Daugava I. 432;

2) hunzen, schimpfen, heruntermachen
Katzd.: ujā kâ suni. viņa tās dažādi sunīja, ujāja, rāja un kaunīja par katru nieku Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: ME IV, 296

uztaujât, fragend auffinden: uztaujāt īstuo ceļu. Refl. -tiês, mit Hilfe von Nachfragen auf etw. gelangen: viņš beidzuot uztaujājās uz ceļa.

Avots: ME IV, 391

vidujādība, die Mittelmässigkeit L.

Avots: ME IV, 580

vidujāds, mittelmässig L., Aahof.

Avots: ME IV, 580

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77

‡ apdabût, um etwas herumbekommen Dunika: straujā vietā laivu gŗūti a. ap akmeni.

Avots: EH I, 76

apjùmt, tr.,

1) bedachen:
jumtu; apjumta veranda MWM. VI, 350;

2) bedecken:
ruozes skujām Caun. apjumt nuolīdzinātu kuoku, den bekappten Bienenbaum durch eine Birkenrinde bedecken und diese mit einem flachen Stein beschweren Biel. H. 195.

Avots: ME I, 92

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

aprimt: (auksts) ūdens aprimst (wird lauwarm) Festen. šitām (linu) saujām ūdens jau ir krietni aprimis (= apžuvis?) Azand. 98.

Avots: EH I, 109

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

‡ aptupinât,

1) (sich) niederhocken machen:
a. bē̦rnu, suni Bauske, Dunika;

2) (sich) unter etwas niederhocken machen
Salis: a. vistu apakš sieta;

3) mit gleichsam hockenden Objekten bedecken
KatrE.: slapjuos rudeņuos aptupina visus uzkalnīšus ar linu saujām.

Avots: EH I, 123

ãtrputra, ãtra putra, com., Demin. ãtrputriņš (ãtrs + putra), der Hitz-, Sprudelkof: šis, kā tāds ātrputra, nemaz neiztaujā LP. V, 316.

Avots: ME I, 245

atstutêt, stützen: griestus, ē̦ku;smakru saujā Vēr. II, 650.

Avots: ME I, 198

atsviêdiêns (unter atsviêst): (šūpulis) straujā atsviedienā šaujas at-pakaļ uz uotru pusi Janš. Paipala 26.

Avots: EH I, 173

‡ aumalîgs, = aũmaļîgs: sirds leca tik baigi un aumalīgi Janš. Dzimtene ² II, 183. nuo manas straujās, aumalīgās padarīšanas Mežv. ļ. II, 402. nuo... aumalīgā apskāviena Līgava II, 79.

Avots: EH I, 187

bal˜tuôt (li. bal˜tuoti "weiss schimmern"),

1) intr., weiss schimmern, weiss erscheinen:
lietus lāses baltuoja paegļu skujās MWM. X, 13. zuobi vien baltuo Apsk. I, 282;

2) tr., weissen,
s. baltêt. Refl. -ties,

1) weiss schimmern:
kā e̦ze̦rs baltuojas miglas auts Apsk. I, 401; starp viļņiem re̦dzē̦tu kuo baltuojamies V. Eglit;

2) sich weiss (= rein, sauber) machen, sich putzen:
kalējs ķe̦puruojās pret baltas veļas ģērbšanu: tā ne̦suot strādnieka muode ik nedēļas baltuoties Duomas IV, 234.

Avots: ME I, 259

bijanuos, auf die Frage: kur biji? antwortet man scherzweise: biju bijanuos! mit einem von dem Prät. bija "war" abgeleiteten Substantiv, richtig wohl bijānuos (vgl. die Ortsnamen auf -āni) Stockm. n. Etn. II, 31. In Laud. dafür bujāni: sirādā vie bez apduoma, iebrauksi bujānuos.

Avots: ME I, 294

brāzmîgs, ungestüm, stürmisch: pulki trauks ar... brāzmīgumu kaujā A. Grīns Dvēseļu putenis II, 85.

Avots: EH I, 240

caũrs,

1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nemāk ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;

2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;

5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡

7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡

8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.

Avots: EH I, 261

*cauruna (oder *cauruns? [eigentl. wohl *caurruna])"?"šādu gaidītāju iztaujāšanu sauca par caurunu A. XV.

Avots: ME I, 366

II dūsma,

1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm
Elv.: nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572. dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177. tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644. zvana dūsma plūda Duomas I, 377. krāces dūsma Apsk. I, 439. tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;

2) das Gedränge, Gewühl:
man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis. milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56. [Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]

Avots: ME I, 530

duža (linu, salmu), Bund, Bündelchen U.: agrāki linus mīstīja pa 25 saujām, kur,ās, sasietas vienkuopus, sauca par dužām Dickeln. [Wohl zu ndl. dot "wirrer Knäuel", norw. dott "kleiner Haufen, Zotte" u. a., s. Persson Beitr. 45.]

Avots: ME I, 522

grābis. ‡

2) "wer viel auf einmal greift, fasst"
(mit â ² ) Frauenb.: zēns grābj sukuru saujām: ak tu g. tāds!

Avots: EH I, 400

grauja, der Anprall, die Wucht: vē̦tras graujās luocīsies sils Brig. [Neologismus zu graut nach dem Muster von kauja u. a.?]

Avots: ME I, 639

grausts,

1): auch (mit aû ² ) Salisb.; kad mājas vēl nebij, tad uztaisīja graûstu ² , kuo dzīvuot: saslēja sliete̦n kuokus, aplika kamieniem vai skujām Ramkau; ‡

5) "ein unruhiger Mensch, Wühler" (aus einem handschriftl. Vok.).

Avots: EH I, 399

grìeziêns,

1) das einalige Drehen,
Wenden: viņam bija galvas grieziens, kâ maisus piepildīt MWM. X, 106;

2) der Griff, Kniff,:
dē̦lam bija cits grieziens LP. V, 93;

3) die Flachsknocke, ein kleines Bündel (Flachs od. Wolle)
Lös. n. Etn. III, 178: sīkstu linu, bāleliņ, pa saujām, griezieniem BW. 7849. baltas vilnas griezieniņu BW. 4982. nuo viena grieziena linu iztaisa, izve̦lk kuodaļu Adsel., Lasd., Bers., Sissegal n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 661

grùba ² [Kreuzb.], die Stromschnelle: Daugavas lē̦nās vietas tuop sauktas par palsām, visai straujās par grūbām Etn. IV, 61.

Avots: ME I, 667

grudzinât,

1) leise weihern
Spr.: zirgs grudzina, kad grib ēst, dzert A. XIII, 492. stundu mans kumeliņš pie vārtiem grudzināja BW. 26913;

2) gezwungen lachen, kichern
Bilst. n. Etn. I, 137. buodnieciņs, līksmi grudzinādams, spieda sulainim 20 kapeikas saujā A. Up. grudzinuošā, saldā balsī smieties Purap. grudzinuoši dzē̦rāja smiekliņi Duomas III, 403. Auch reflexiv: istabas meita ar ķēkšu grudzinādamās smējās Upītis Nemiers 53.

Avots: ME I, 664

gùldinât [li. guldinti], gùldît, -u, -ĩju (li. guldýti), tr.,

1) schlafen legen, niederlegen, betten:
es jūs ar˙vienu e̦smu guldinājis, guldīšu arī tagad LP. VI, 179. māte savu laisku meitu padzirnē guldināja BW. 7949. pirmuo nakti tautietis mani uz ruociņas guldināja BW. 23048, 3. tapsi guldīts savā kapā II Kön. 22, 20;

1) schlafen, rasten lassen:
svešas mātes raibuliņas kalniņā guldināju BW. 28973, 1. ganīs tautu miglacīte, silmalā guldīdama 29006;

3) (guldît) term. techn. für das Betten des Brautpaares:
ap pusnakti nuovadīja jaunuo pāri uz guļu, guldīja BW. III, 1, 8. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. I, 53.

4) anlegen:
naudu bankā. Refl. -tiês, sich legen, lagern: dziļas plaisas guldinās viņu starpā Pūrs III, 90. [kur tu gadījies pusdienā Glück Das hohe Lied 1, 7]. guldîts, Part. pass., niedergelegt, gebettet: guldīts brandvīns, siers = guldāms br., s., der Branntwein, der Käse, der den Gästen für das Betten der Braut ausgeteilt wird BW. 25088, III, 1, 44: šī izdala pa gabalam guldīta siera BW. III, 1, 98. [guldīti brunči, gefaltete Weiberröcke Biel. n. U.]

Kļūdu labojums:
2) schlafen, rasten lassen = liegen machen
nuovadīja = pavadīja

Avots: ME I, 676

ìebràukt, ‡

4) ein-, herein-, hineinfahren
(tr.): ie. vāģus šķūnī AP., Saikava. kad bij iebraukti piedarbā pajūgi Brigadere Daugava 1928, S. 302; ‡

5) = ìebraũcît Dunika (mit aũ ): saimnieks visu naudu iebrauca sev saujā. ‡ Refl. -tiês,

1) vai tev būs īstās mājās iebraucies? Saikava, wirst du - den Weg nicht gut kennend ins rechte Gesinde hineingefahren sein?

2) hineinfahren:
netīšam iebraucuos meitu mātes sētiņā Tdz. 40049;

3) fahrend in Schwung kommen:
viņš tâ iebraucies, ka nevar zirgu nuoturēt Laud., Lubn., Sessw.

Avots: EH I, 504

ìepūšļât,

1) [wiederholt behauchen, zu behauchen anfangen]: paliek sāls iepūšļāts BW. 26063;

[2) = iepūst 3: uguni Mar., Welonen, Serben, Schujen u. a. kuo viņš tur iepūšļāja (hat zaubernd hineingehaucht, hineingesprochen) ūdenī? Fest.;

3) zaubernd behauchen:
kādu kaiti, lai sāpes pāriet Wessen, Mar. Refl. - tês Stenden "pa reizi iepūsties ragā, svilpē vai saujā"].

Avots: ME II, 54

ìespiêst, tr.,

1) eindrücken, hineindrücken, hineinpressen:
zaglis iespiedis rūti un atvēris luogu. viņš tam iespieda saujā naudu suns bailīgi iespiedis asti kāju starpā;

2) iespiest (oft mit dem Zusatz rakstuos), drucken;

3) aufdrängen:
man jau viņu neiespiestu ņemt. Refl. - tiês, sich eindrücken, sich hineindrücken, sich hineinpressen, Eingang finden: saule ar saviem stariem iespiežas istabā. Kristus mācības iespiežas mūsu sirdīs. kapitāls iespiežas tautsaimniecībā MWM. VII, 127. es nevē̦luos iespiesties jūsu nuoslēpumuos A. X, 622. viņš sēdēja iespiedies ratu stūrī.

Avots: ME II, 70

ìespļaũt, [ìespļaũdît], einspeien: laivinieks iespļāva ruokās A. XX, 50. vīrs dievmaizi iespļāvis drāniņā LP. VII, 146. [iespļaudīt saujā.]

Avots: ME II, 70

iznesîgs, geläufig, gewandt, charmant, stattlich: iznesīga valuoda VL. iznesīgas un c ē̦las meitas Kaudz. M. iznesīgas taujājās, izlaitīta gadījās BW. 22032. tam vajaga pretī tādas iznesīgas līgaviņas 11718.

Avots: ME I, 775

izpucât, tr., in Unordnung bringen, vernichten, zerstören: viņš izpujājis dārzu un bites un izpujās arī visu savu iedzīvi Nigr., Wain., Sessw.; izpuijāt, abschinden Elv.

Avots: ME I, 786

izspraûdît, freqn. zu izspraûst, tr., aus -, bestecken: kapu skujām. [... bē̦rzu meijiņām, kuŗas izspraudīju aiz spārēm Latvis 1924, No 962.]

Avots: ME I, 803

jẽrene,

1) eine Mütze, mit Schafsfell gefüttert und mit Klappen aus Schafsfell
Frauenb.: jērene - jē̦rādas ce̦pure. puišiem pirku caunenītes, pats ne̦sāju jērenīti BW. 31107. ievilkt pa jēreni, jem. einen Schlag versetzen Kav.;

2) = jēre Serb. n. Etn. IV, 28;

3) etw. Geringfügiges:
saimniece, jērenīte, staigā, galvu nuodūrusi, kalpa vīra ļaudaviņa saujā naudu žvadzināja BW. 31123 (Var.: jērenīte 31124).

Avots: ME II, 114

I jumis,

1): eine Doppelfrucht
auch Iw., Prl., Saikava; (jumītis) Kaltenbr., eine Doppelahre - auch AP., (jumītis) Liepna; Ramkau; kālab te jumji (zu zwei zusammengewachsene Erlen) vien re̦dzami? Janš. Līgava II, 175; 4): kam pē̦dīgā kuopiņa pļaujuot (pē̦dīgā sauja, linus plūcuot), tam ir j. ("der werde bald heiraten") AP. kad beidz pļaut, sajemj jumi Zvirgzdine. kad beidza linus plūkt, pē̦dīguo sauju paņēma aiz puoļām, svieda gaisā un teica: "lini saujā, spaļi gubā"; tad bij saņe̦mts jumītis Ramkau. kas pirmais beidzamuo kuopiņu dane̦s pie gubiņas, tam jumītis; tas tik˙pat kâ visu nuopļāvis ebenda. vai tiksiet šuovakar da jumja? werdet ihr heute mit dem Mähen (Flachsraufen) fertig werden? Saikava.

Avots: EH I, 567

kaûja, die Schlacht Kronw.: kauju ièsākt, kaujā iet.

Avots: ME II, 173

ķest, ķešu, ķesu,

[1) "herausscharren"
MSil.; "gierig haschen" (tas nu pie cita mantas ticis ķeš, kuo var) Alt- Autz; reichlich nehmend schmieren: jūs ķešat pienu uz maizes Neuenb.];

2) viel essen, schlingen
[Mitau, Pampeln: suns ķeš Ellei]. dē̦ls tikai ķeš biezputru saujā un mēt un mēt un mēt mutē kâ mālus LP. VI, 346. nu me̦lnais izņēmis lielu, gaŗu nazi un ķesis sviestu, kuo saimnieks Rīgā bijis pircis LP. VII, 229;

3) gehen, eilen:
viņa ķeš zirgam pakaļ Janš.;

[4) "schlagen":
kad es tev ķesīšu, tad tu savu tē̦vu vairs neredzēsi Fockenhof.] Refl. -tiês "sich kratzen" [Dobeln], Sessw.; ķesties virsū, sich aufdrängen Grünh., [Bixten, Blieden, Fockenhof, Würzau]: vīrelis ķešas virsū kâ traks LP. I, 344. neķesies tik daudz virsū Druva I, 530. [Vielleicht für * cest mit dem k- von kasît, kašât (s. diese).]

Avots: ME II, 371

krâtuve, die Sparkasse G. Allun.; die Ansammlung, Anhäufung: grāmatu krātuve, die Bibliotek; so barības, mantu, mākslas priekšme̦tu, teoloģisku rakstu, ūdens krātuve, gan ve̦cās krātuvēs pēc tautas kuokles velti taujāju Aus. putras krātuve, der Magen.

Avots: ME II, 269

II krauja, ‡

2) eine kleine Bodenerhöhung
(mit aû ) Linden in Kurl.: kraujām ir cietas apakšas, krūtēm tukšas. man pa tādām kraujām bij jāstaigā.

Avots: EH I, 643

I kràujš [Drosth., kraûjš ² Lautb.], steil: krauja veta II. Makk. 10, 34. cērt (kārtis) kraujā (Var.: straujā) kalniņā BWp. 1669, 2. uzle̦cu uz kraujuo klinti Rainis. krasti pieņē̦muši vēl kraujāku izskatu Balss.

Avots: ME II, 262

maujas,

1) "?": slē̦ptuo korāļskaņu maujām Stari II, 141. ai, saskaņu salduma maujas Akurater Astras 50;

[2) maûjas ^2, Gebrüll
Ruj.: bē̦rni laiž atkal maujas vaļā.]

Avots: ME II, 568

mīņus "neskaidra, neizkuopta vieta": tas tādu mīņu ar skujām pametis, ka nevar ne pabraukt Blieden. n. Etn. I, 105.

Avots: ME II, 647

mùit, muju, muju, tr.,

1) herumwühlen, ohne Zähne essen
Etn. IV, 147: kuo tu muji tikilgi? Lub.;

[2) quälen:
puišelis muj (inf. muît ²⁾ suni nuost Rutzau]. Refl. mùitiês Smilt., mùities ² Lis., muîties ² Līn., Nigr., Rutzau], mūtiês Meiran,

1) [muîtiês C.], mit der Arbeit nicht vom Flecke kommen, sich abplagen, ohne Erfolg sich abmühen
Lös. n. Etn. IV, 147; Druw. n. RKr. XVII, 69, Kalleten, Wain.: elš mujuoties pa stāvuo krastu Rainis. [viņš mujas pa tīrumu, bet ne˙kā neizdara C. cauru mūžu sitās un mujās Rutzau];

2) hinderlich, im Wege, unter den füssen sein, sich einmischen:
kuo tu te mujies? [Saikava, Odsen, Wessen], Birz. viņš vienmē̦r līdzi mujās Stari I, 270;

3) trödeln, müssig sein:
pat saimnieki tādā darba laikā mujas kruogū Dz. Vēstn. [kuo nu mujies (= staigā bez vajadzības) apkārt? Sessw.];

4) sich mit Mühe durchschlagen:
kâ tev iet? tâ tik mujuos N.;

[5) verkehren
Infl. n. U.: še daudz cilvē̦ki mujas - vgl. mūties].

Avots: ME II, 661, 662

I mùit,

2): auch Dunika; ‡

3) "mānīt" (mit ùI ² ) Warkl. Refl. -tiês: "mùities ² Lis." ME. II, 661 durch "muîties Lis." zu ersetzen;

1): auch Dunika (mit uî ² ); "mīties uz vienas vietas" (mit ùi ² ) Saikava;

2): auch Dunika, Rutzau; kaķi viņai, pa sē̦tsvidu ejuot, mujās pa kājām Jauns. Augšz. 207;

4): auch Dunika, Rutzau; "šâ tâ dzīvuot" (mit uî ² ) Perkunen;

5): auch Oknist. - pa stadulu mujās ("?") un kliedza tirdzinieki Azand. 118. cauru ziemu muidamies ("?") pa vienu istabu Janš. Mežv. ļ. II, 382. Zur Bed. vgl. auch ‡ apmuit. Fraenkel zitiert FBR. XI, 59 aus Daukantas auch ein li. muities "sich herumplagen".

Avots: EH I, 829

mujeklis Wain., [mujēklis], mujaklis Druw.,

1) der Trödler, ein Mensch dem die Arbeit nicht fördert
[mujâklis Lis.]: ak tu mujeklis tāds! Wain.;

2) [mujâklis Lis.], eine Arbeit, die nicht fördert:
kuo tu tâ kâ mujaklis ar tādiem mujakļiem mujies? Druw. n. RKr. XVII, 69; Aps.;

[3) mujēklis "eine verpfuschte Arbeit"
Grawendahl; mujēklis N. - Peb., mujāklis Bers. "etwas Verworrenes"].

Avots: ME II, 662, 663

nàujš ^2,

1) verpicht:
Pēteris naujš uz meitām Druw. n. RKr. XVII, 69; Peb.;

[2) = straujš AP.: "tie bija me̦lnie strazdi", draugs paskaidrouja pēc naujā izbīļa Austriņš M. Z. 123. In der Bed. 1 vielleicht zu li. panústi "sich gelüsten lassen" und (?) naũdyti" "zu seinem Vorteil begehren"; in der Bed. 2 zu li. naũjas, ai. návya-ḥ, got. niujis, slav. novъ, la. novus, gr. νέος u. a.?].

Avots: ME II, 696

ne˙cik, necik, neciku Lub., nicht gar, hoch, augsts, ilgi, ne˙cik tāļu nepabrauca BW. 739. ne˙cik ilgi - zaķis nācis pretim LP. IV, 142. Auch ohne spezielle Angabe des räumlichen Masses: ne+cik nebijis pagājis, nācis zaldāts pretī LP. VI, 337. cik necik, einiger massen, etwas: saņemies cik necik! viņš sāka tuos (putekļus) tvarstīt un arī satvēra cik necik saujās LP. VII, 1193.

Avots: ME II, 709, 710

ne˙kur, nirgends: nu iet, nu taujā, nu prasa: kâ ne˙kur, ta6 ne˙kur LP. II, 44. uguns nebija ne˙kur kur dabūt JK. V, 82.

Avots: ME II, 719

‡ nelaĩku, Adv., frühzeitig, zu früh Auleja; zur unrechten Zeit Pilda n. FBR. XIII, 53. netaujā n˙! Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 145. n. sniegi paklāja zaļu zâli tīrumā BW. 24340, 2. dievs duod galu tautiešam, ka n. bildināja 14877, 1 var.

Avots: EH II, 14

neputns,

1) ein Scheusal von Vogel:
taujāju pēc laimīgām putnu zīmēm: te jūs pārlaidāt man pār ceļu neputnu - pretīguo pūci Zalkt.;

2) das Gespenst, der Teufel
Nogallen n. U.

Avots: ME II, 729

[nesavàdîgs, unbändig, zügellos: starujās, nesavadīgās dabas... dēļ Janš. Dzimtene ² I, 206.]

Avots: ME II, 731, 732

nùobir̃t [li. nubìrti], intr.,

1) abfallen, abrieseln:
re̦dz lapiņu nuobirstam BW. 13787, 2. man nuobira asariņas, mir flossen die Tränen 9856. jumti nuobiruši 33167;

2) vollständig bestreut werden
(mit dem Gen.): lai būt[u] mana villainīte egļu skuju nuobiruse (Var.: piebiruse, ar skujām apbiruse) BW. 15687.

Avots: ME II, 761, 762

nùocìrst,

2): auch Pas. X, 535 (aus Lixna); ‡

3) = nùopļaũt, abmähen: n. zâli Heidenfeld; ‡

4) aufessen:
n. krietnu gabalu maizes Strasden. nuocirtu tuos rāceņus un uzstrēbu putru virsū ebenda. Refl. -tiês,

1): lai nuocē̦rtas liela uozuola kūja Pas. IX, 99; ‡

2) unabsichtlich abgehauen werden:
citām saujām nuocē̦rtas gali īkšāki (= īsāki), citām - gaŗāki Ramkau. kaķam aste nuosacirta Tdz. 56875, 2; ‡

3) einander töten (?):
krauklis kraukli nuocirtās Tdz. 55336.

Avots: EH II, 36

nuõkrauja, der Abhang: upes malā, nuokraujā, bija avuotiņš A. XII, 764. šā kalna nuokraujā redzama milzīga akmeņu kaudze LP. VII, 1320.

Avots: ME II, 801

[nùomaidzît,

1) drückend abquälen:
n. kaķi Drosth.;

2) hier und da abzwicken:
n. maizi Bers.;

3) abstecken:
n. ziemā ceļu ar skujām Lis., N.-Peb.;

4) "nuolìekt": n. priekšautam malu Bauske.]

Avots: ME II, 815

[nùomuļât, nùomuļît, nùomuļinât "unordentlich und unschön fertigmachen" Gramsden.] Refl. nùomuļâtiês [Serben, Sermus, Ermes, Seppkull], nùomullâtiês nùomūlâtiês JK. V, 52, sich besudeln, sich beschmutzen: sieva taujājuse, kur tâ e̦suot nuomuļājies LP. III, 32, [Vank., Wolgunt, Mitau, N. - Peb.; in N. - Peb., Autz, Grünh. auch - eine Weile ungeschickt arbeiten: visu cēlienu nuomuļājies un ne˙kā nepadarījis; nuomuļāties "eine Weile ohne Arbeit leben" Bers.]

Avots: ME II, 822

nùopuijât, nùopujât, tr., abräumen, beseitigen, vernichten: nuopujā galdu un tad nuoslauki! Ahs. dažs nuopujā visus gre̦znumus RKr. VI, 110. skuoluotāji ar tuo daudzkārt nuopujā savus spē̦kus Kronw. es visas rupjākās skaidas skaidienā nuopujāju Ahs. n. RKr. XVII, 42.

Avots: ME II, 834

nùospraîdît,

[1) = nùospraudīt: n. spuoli Bauske. n. ceļa malas ar skujām Warkl., Domopol;

2) = nuostutêt: n. ē̦ku Warkl.;

3) "langsam gehend sich entfernen"
Warkl.].

Avots: ME II, 856

nùospraûst, tr.,

1) bestecken:
šie nuospraudīšuot ceļu ar skujām JK. V, 19. tad es būtu tuo celiņu adatām nuosprauduse BW. 15688;

[2) abstossend verletzen:
viņš kāju nuospraudis U., er hat seinen Fuss zerstossen oder verwundet.] Refl. -tiês, sich bestecken: vienuos zieduos nuospraudies kuplais ievu zieds R. Sk. I, 54.

Avots: ME II, 856

‡ nùostuotêt, mit dem Rockstoss schlagen (perfektiv): kad skuoteli saņēma saujā un uzsita, piemē̦ram, sivē̦nam, tad viņu nuostuotēja Ramdam.

Avots: EH II, 92

uõkšerêt AP., PS., Ronneb., ùokšerêt ² Lös., uokšerêt Lubn., uõkškerêt AP., Iw., Kand., Ruj., Salis, Selg., Siuxt, Stenden, Wandsen, ùokšķerêt ² KatrE., Kl., Nerft, uôkšķerêt Sessw., uokšķerêt Bers., Erlaa, Laud., uõšķerêt Adiamünde, Drosth., Līn., ùošķerêt ² Prl., uoksterêt Etn. IV, 162, -ẽju, schnüffeln, eifrig suchen: kuo tu te uokšķerē? Kand. brūtgāns... uokšķer un taujā, kuo nuo tevis dabūs A. XX, 483. ve̦lni . . . uokšķerē un prašina: kas te par smaku? LP. VI, 470.

Avots: ME IV, 415, 416

uõlâts, uõluôts, = uõlains: juo tā (upīte) straujā, juo uolāta (Var.: uoluota) BW. 13118, 1 var. (aus Rothof); uõluôts PlKur., felsicht.

Avots: ME IV, 417

‡ pagrieziens, eine Wendung: straujā ... pagriezienā Bigauņc. 21. pagrieziena vietās Jaun. Ziņas 1938, № 277.

Avots: EH II, 134

pakrauja Dond., pakraulis, steiler Uferrand, der Ort unter dem Ufer: ar dieviņu mīļa upe ar tām zaļām pakraujām! RKr. VI, 107. izdze̦nādami nuo zaļas pakraujas slaikās līdaciņas Janš.

Avots: ME III, 48

palecinât, palècinât, fakt. zu palekt, palèkt, springen, hüpfen lassen: bē̦rnu. viņš saujā palēcināja kvē̦luošu uogli Lapsk.

Avots: ME III, 58

palĩdzêt, [palîdzêt], -u, -ẽju, helfen: Sprw. palīdzi man bē̦das ciest! es tev palīdzēšu me̦du ēst Etn. II, 79. pa līdziet, labi ļaudis, līgaviņu sataujāt! BW. 13810. ai tu guovu māršaliņa, palīdz[i] man telītēs, jaunas siet vai dziņā, ve̦cas laist naudiņā! 29162. dieviņ, palīdzi sirmu jūgt, pe̦lē̦ku braukt, ar abi ruokām kūju celt, sagt man beim Beginn einer Arbeit PS. Refl. -tiês, sich, einander helfen: Laima nepalīdz, ja pats nepalīdzas. zvē̦ri cits citam palīdzējušies LP. VI, 252. Subst. palîdzêšana, das Helfen, Unterstützen; palĩdzê̦tãjs, der Helfer. [Die Vertetlung von ĩ und î in der Wurzel deckt sich mit derselben Verteilung in palīgs, nur dass in Salis und Ruj. das Verbum mit ĩ gesprochen wird, s. auch līdzêt.]

Avots: ME III, 60, 61

parãds, [parâds KL, parâds ² Lin.], parads,

1) die Hinweisung, der Befehl, Rat:
parādu [zu einem nom. *parāda?] duot, Befehl erteilen Infl. n. U.;

2) die Schuld:
griez uz kuoku, tautu meita, manus lielus parādiņus! BW. 6270. Sprw.: parāds nav brālis. parāds nepūst. parādu kâ sunim blusu. vairāk parādu nekâ matu uz galvas. dē̦lam tē̦va parādi jāmaksā. jāiet žīdam parādi samaksāt, man muss sich erleichtern, die Notdurft verrichten. parādā (parāddos LP. VI, 235) būt kam od. ar kuo, jemand schulden: es gan zinu, kas ar mani parādā BW. 1749. neduod alus uz parāda (Var.: parādā, parādam) 19967. parādu atduot, atmaksāt, nuolīdzināt, die Schuld bezahlen; parādu piedzīt, die Schuld eintreiben; parāduos krist, in Schulden geraten. atbildes parādā tas ne+kad nepaliek;

3) der Plur. parādi, paradi, auch pāradi, die Wegweiser [?], Führer [?], die, den Weg zum neuen Heim der neuvermählten Frau wohl kennend, das als Mitgift bestimmte Vieh zum Gesinde des jungen Ehemannes treiben:
nāc, māsiņ, parāduos! BW. 15899; im weiteren Sinn bezeichnet das Wort parādi das Brautgefolge = panāksni, pavadi: šķituos māsas parāduos (Var.: pavaduos) arājiņu sataujāt BW. 20153, 5. circenītis kāzas dzēra, blusa lēca parāduos (Var.: panāksnuos) 2732. māsa gāja panākšņuos (Var.: parāduos, pavaduos) 26006; parāduos 20902; 30619, 1; pāraduos BW. III, 1, 46. Zu parãdît. [So wohl in der Bed. 2 (in diesem Fall identisch mit li. parodas "Beweis"; dagegen in der Bed. 1 wohl nebst li. pãroda "Rat" aus wruss. nopada "Rat"; zur Bed. 3 vgl. pāradniẽks.]

Avots: ME III, 88, 89

‡ paravas Ramkau, ganz kurze Flachsstengel: linus plūcuot, p. neķeŗas saujā, tās paliek uz tīruma.

Avots: EH XIII, 166

pê̦da,

1): tikt uz pē̦dām "atjēgties" Linden in Kurl.;

2): visu cēlienu uz vienām pē̦dām ("uz vienas vietas ") AP. nuo pē̦dām vien pazinu ... meitu gājumiņu: īsa p., īsi suoļi ... BW. 6522;

3): kad sirds kaite, tad var nuomirt uz pē̦dām (schnell, plötzlich)
Frauenb.;

5): linu p. - daudzums, kuo plūcuot saņe̦m vienā saujā un visu uz reizes izplūc un pēc tam sasien Siuxt. linus plūcuot divi saujas skaita par vienu pē̦du AP. (hier seien früher auch Felderbsen gerauft und nach
pē̦das gerechnet worden) Ramkau. linu pē̦du atve̦duši BW. 18250, 1. rudzu p. - auch Gramsden; 6): kausa (kaŗuotes) pēdiņa Linden in Kurl.; "dakšu daļa, kuŗā iedze̦n kātu" Frauenb.; pē̦da "duru kājas apakšējā daļa" Siuxt: kluci, kas durīm apakšā, sauc par slieksni un buomja galu, kas stāv iekšā, sauc par pē̦du; 7): kaķa p., helichrysum arenarium Oknist; kumeļa p., hepatica triloba Oknist; lāča pē̦das, Faltenmorcheln (helvella esculenta) Durben; zuosu p., chenopodium Konv.2 285; ‡

9) Demin. pêdiņa, ein gewisses Strickmuster für Handschuhe
Ramkau.

Avots: EH XIII, 226

pìebãrstît, piebārkstît, vollschütten, zuschütten: ābele, sniega vizuļiem piebārkstīta Brig. Vizb. 70. korridori piebārstīti skujām MWM. X, 930. (zirņus) ē̦duot arī uz grīdas piebārstīja Latv.

Avots: ME III, 238

pìedur̃t,

1) hinzustecken, -stechen:
pie mieta piedurtais kuociņš atraisījies Līv. Brez. un Hav. 6. tu piedursi apiņiem jaunas maikstis Jansona duomas 46. piedur sumpurni ar zuobinu pie zemes! LP. I, 7. skuolai piedūra... piebūvi Kaudz. Ve̦cpiebalga 77;

2) anlegen:
šur tur vare̦tu piedurt palīdzīgu ruoku A.v. J. 1896, S. 885. jauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;

3) vollstechen, -stecken.
Refl. -tiês,

1) anrühren, berühren:
kājas gan˙drīz kumeļam pie zemes nepieduŗas LP. V, 245. pirksti sāpēja dzelzei pieduŗuoties Bjernsona raksti I, 20. ve̦de̦kla nedrīkst pie bērna ne piedurties Purap. Kkt. 167. stīgas nerimstīgi gruozās, līdz kamēr pieduŗas pie kāda atbalsta Vēr. II, 409. tiklīdz tu man piedursies klāt, es tev duošu par ģīmi Ahs. piedūrāmies maz˙liet pie... iekuodas, wir berührten den Imbiss ein wenig Apsk. v. J. 1901, S. 612. kas tavu bauslību mīlē, tiem ir liels miers un tie ne˙kur [ne]pieduŗas (straucheln nicht) Glück Ps. 119, 165;

2) Händel suchen:
par tuo Bebris palika skaudīgs un Vilkam labprāt piedūrās, kur tik vien varēja R.Kam. 97;

3) sich vollstechen:
ruokas visiem ar skujām piedūrušās Upite Medn. laiki.

Avots: ME III, 246, 247

pludinât Treiden, Zögenhof, Selg., Kandau, Wandsen, Dond., Dunika, Behnen, Lautb., Gr.-Buschhof, plûdinât, fakt. zu plūst, tr.,

1) ergiessen, machen, dass sich etwas ergiesst,strömt, flutet:
avuots plūdina savus ūdeņus pa V. upi LP. VII, 361. aukstums straujāk plūdina asinis caur ādas asinstraukiem Pūrs III, 75. asariņas pludinuot Seif. III, 2, 184. saule gar mājas stūri plūdināja savu gaismu Zalktis II, 30. ziedi plūdinci ap viņu savu smaŗšu JR. IV, 158;

2) wässern; begiessen; fruchtbar machen
U.;

3) schwimmen tassen, schwimmen:
pl. malku, Holz flössen. būvkuoki un malka tuop paŗ viņu (Gauju) pludināti Plutte 7. ūdens matus plūdināja BW: 30894,10. vilnītis pludināja ziedu tālāki Mācitāja meita 43. daži pludināja ar spieķi dzelzcela grāvī . . . izkurcējušuo le̦du Vēr. II, 1031;

4) zirņus plūdināt, Erbsen weichen
St., U. Refl. pludinâtiês, schwimmen: šķirsts pludinājās jau nedēļām JK. V, 1, 13; Pas. I, 409 (aus Krons-Behrshof). grima, grima, nenuogrima, uz ūdeņa pludinājās JK. I, 153.

Avots: ME III, 353, 354

puĩģelis Karls., Salis, ein Knabe Frauenb. puijât U., Elv., pujât Grünh., Nigr., Wandsen, - ãju, zu sehr gebrauchen, schinden, vernichten, zerstören. verwüsten; verjagen, auseinanderjagen Grünh.: pieteic ganiem, lai nepujā putnu lizdas! Nigr. tā viņu pujājuot nuo kukņas ārā Alm. Kaisllbu varā 6. - puijāt. aus und zunichte werden Für. I. Wohl aus liv. puij "verschwenden, aufzehren".

Avots: ME III, 403

pusbize, der halbe Zopf: pusbizē uzsietuos un pār muguru karājuošuos matus saņē̦musi saujā Janš. Dzimtene V, 95.

Avots: ME III, 423

puszâle "Halbgras" Sassm.: dažās mujās izduod pļavas uz puszāli pļaut.

Avots: ME III, 436

rē̦guôt (unter rẽ̦guôtiês 1): stāvā kraujā rē̦guo pilsdrupas Austriņš Raksti VII, 439. Refl. - tiês,

3): jārē̦guojas, man muss sich wundern (erschrecken)
Essern n. BielU; ‡

6) lauern
Schujen.

Avots: EH II, 369

rìekšava PS., N.-Peb., Jürg., C., Wolm., riekšava ² Lis., Golg., riêkšava Kr., riêkšava ² Karls., Salis, Ruhtem, Lemsal n. FBR. IV, 89, Dunika, Nigr., Dond., rieškava Zaļmuiža, Spr., N.-Schwanb., Bers., Wessen, Warkl., riêkšķava ² Sussikas, rieškava ² Kl., Prl., Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77, Sussei n. FBR. VII, 139, riekšauja U., BW. 2206, 6 var., riêkšauja ² Karls., riêkšaũva ² Widdrisch, rìekuža, riekuža ² Lis., Golg., riêkuža ² Karls., Līn., Wandsen, Wain., Iw., riekuša Für. I, ein verächtl. Demin. riekšavele BW. 2077, eine Handvoll: iedevu zirgam riekšavu auzu Dond. de̦vuši kapeniekiem pa riekšavai zirņu LP. VII, 408. šim saujiņu, tam saujiņu, mazajam riekšaviņu BW. 2075. rieškavām zvaigznes meta BW. 5201. viņš kaisīs ze̦ltu riekšaujām CTR. I, 13. es duošu viņam ŗiekušu ze̦lta Latv. es vēl ve̦se̦lu riekužu rudzu piebēru klāt Wain. riekšauja jedenfalls (s. Leskien Nom. 578) an šauja resp. sauja angelehnt; riekuša (woraus wohl nach Le. Gr. 181, 183 riekuža) wohl (nach Sommer Balt. 118 f.) dissimilatosisch aus *rieskuša (:li. rieškùčios "riekušas"), wobei auch riekšava mitwirken konnte. Le. riekš(ķ)- mit kš(ķ) aus kstj (vgl. *riekstīte) < sktj; li. riešk- wohl mit šk aus ide. k̑sk (woneben ein k̑st dasein konnte). Vielleicht zu li. riešà "Stelle am Fusse des Pferdes von der Hacke bis zum Huf", ríešas "сустав, соединяющiй кисть руки с предплечiем и стопу с голенью" (bei Jaunis Pon. gov. II, 28), "рукавица с обрѣзанными пальцами" LChr. 358, 18, av. urvaēsa- "Wirbel, Winde", gr. ρ'οιχός "gebogen", mndl. wrighe "Rist", ahd. rîho "Kniekehle" und (mit st aus kst, s. Kluge Etym. Wrtb. d. deu. Spr. unter Rist) ae. wrist "Handgelenk", mnd. wrist "Handwurzel".

Avots: ME III, 545

III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,

1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;

2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;

3) rìest ² Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt ² , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene ² I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;

4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;

5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;

6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest ² Kl., Prl., Laud., riêst ² Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest ² , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt ² , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt ² (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;

7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;

8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;

9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;

10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;

11) riêzt ² , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;

12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest ² (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,

1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;

2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;

3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;

4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;

5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs ² "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).

Avots: ME III, 546, 547

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

saaûgt, intr.,

1) zusammenwachsen, verwachsen:
puses saauga LP. VII, 216. viņu sirdis bij kâ audzin saaugušas Kaudz. M. 63;

2) wachsen, aufwachsen (von mehreren Subjekten): saaugt kâ sēnes pēc lietus Kundziņš Ve̦cais Stenders. jūŗā liepas saaugušas, Gaujā re̦sni uozuoliņi BW. 12461, 1. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli saauguši 7356. te saaug jauni stādi Konv. ² 775. zeme ielabuosies, saaugs dārzi Purap. Kkt. 60;

3) auswachsen, gross wachsen, erwachsen werden Spr.:
saaudz, māsiņ, ze̦ma, re̦sna! BW. 11057 var. nuobriedušu uogu rāvu, saaugušu (Var.: izaugušu, pieaugušu) meitu ņēmu 113?0 var. visi dzīvnieki auga,.,. kad jau visi bija saauguši, medinieks sagudruoja iziet ar jiem pastaigāt Pas. III, 314. neticamā ātrumā saauga turpat uz galvām mazs debestiņš Kaudz. M.;

4) tr., wachsend erreichen:
viņš bija jauns, vēl nesaaudzis vidēja auguma MWM. VIII, 579.

Avots: ME III, 590

sagadît, tr., antreffen, auffinden: iztaujāt, vai nav kur skuoluotāju sagadījuši MWM. VIII, 567. Refl. -tiês,

1) sich zufällig treffen; sich zutreffen, sich ereignen
(von mehreren Subjekten ausgesagt: apstākļi sagadās tādi MWM. VIII, 848. sagadījās visi . . . kuopā LP. I, 116. sagadījušies tais pašās mājās trīs žīdi LP. VI, 154;

2) "?" : kâ visa līksmuo tu un sagadies un muokies Stari II, 741.

Avots: ME III, 623

‡ šalderīgs, gerüttelt sich bewegend PV.: lej pilnu mucu! tad šķidrums tur nebūs š.; "kas svaidās, nav nuoteikts" PV.: š. cilvē̦ks; "nerātns (ar straujām, nevē̦lamām kustībām)" Siuxt (mit al˜): š. luops, cilvē̦ks.

Avots: EH II, 621

salũkuôt, salūkât,

1) erblicken; ausersehen, aufzufinden suchen, sich erwählen
U. (salūkuot); zusammensuchen: skatās, skatās - nesalūkuo Plūd. LR. IV, 63. ne˙vienas (= māsiņas) neizduošu, kamē̦r vietas salūkuošu (Var.: izraudzīšu, apraudzīšu) BW. 15352, 4 var. es šķituos šai gadā arājiņa salūkuot (Var.: sataujāt) 20154, 5 var. māte salūkuoja viņam kuo ēst Apsk. v. J. 1903, S. 624;

2) salūkât, besprechen (eine Medizin od. eine kranke Stelle am Körper)
Lems.

Avots: ME II, 677

sameklêt,

1) tr., aufsuchen, auffinden:
vīrs nevarējis pūķi lē̦ti sameklêt LP. VII; 767: māte sameklē agrākas drēbes Aps: IV, 92: nevar sameklēt vārda Vēr. II, 1416: meklē man tu, Laimiņ, ja tu vari sameklēt (Var.: sataujāt), labu zirgu! BW: 10758 var.;

2) intr., längere Zeit suchen:
visi sākuši meitas meklēt un sameklējuši ilgi LP: IV, 4: sameklējis visu pavakaru - ne˙kur un ne˙kur! V, 404;

3) same̦klē̦ti bē̦rni, uneheliche Kinder
Kokn. n. Etn. II, 186. Refl. -tiês, für sich od. einander aufsuchen, auffinden.

Avots: ME II, 682

samiêgt, tr., zudrücken, fest drücken Pas. I, 284, II, 143, fest halten, zerdrücken: slimā samiedza acis Vēr. II, 654. pulksteni saujā samiedzis Duomas I, 675. ceļa galus samiedzis MWM. VIII, 589. kam jūs palaidēt, kam nesamiedzēt? Pas. III, 192 (aus Eglüne). čūskas samiedz lūškās! IV, 290. cik jis svītu samiedz, vējš atkan tuo izpleš Rositten, žē̦lums samiedz... sirdi L. W. 1921, № 50, 34. Refl. -tiês, sich zusammen-, zudrücken; samiedzies šauri skats Apsk. v. J. 1903, S. 448. re̦tumis samiedzās kāds vaibstiņš Upītis Sieviete 154.

Avots: ME II, 688

sariest,

1) tr., (zwei Stücke) verbinden:
kad čūska arī vairāk gabaliem pārsista, ķirzaka atkal sarieš kuopā Etn. II, 172. divus baļķus sariest (zusammenfügen) B. Vēstn.;

2) sich vereinigen (von gleichartigem)
Burtn., Wolm., Trik.;

3) tr., Halme, Ranken, Wurzeln treiben; stauden; entwickeln:
lefkojas sarieš lielus ce̦rus Konv. ² 2423. ieva, ziedus sarietuse (Var.: izkārusi, izlaiduse, sakrāvusi, sakrājusi), gaida pilnu mēnestiņu BW. 7601 var. kâ rasas pērlīte, kuo sarieš zieds Juris Brasa 356;

4) tr., fallen lassen
(von vielen Objekten): saujiņā vien sarietu (Var.: salasīju) savas gaudas asariņas BW. 26861, 3;

5) s. aude̦klu, (das Garn) auf den Weberbaum bringen:
kad aude̦kls bij sariests, audēja... vēra dzijas nītīs Jauns. Baltā gr. I, 133. Refl. -tiês,

1) sich ansammeln:
lē̦nām piles sariešas pie griestiem Druva I, 658. zara galā sariešas spuožs piliens Valdis Stabur. b. 30. kaut tik vienā kaujā jūs re̦dzē̦tu, kâ īsti cīkstās, - gan jums spē̦ki sariestuos! Valdis;

2) zu wachsen anfangen:
zuobi sariešas Lennew.; üppig stauden, WurzeIn treiben: krūmi pļavā sariesušies N. - Peb.

Avots: ME II, 719

saskañdinât, tr., intr.,

1) (zusammenschlagend) erklingen lassen:
šķiltavas saujā saskandinājis Kaudz. M. 13. viņa pirksti saskandina sīkās stīgas Vēr. II, 262. dāmas būs tik laipnas ar mums saskandināt glāzes (d. h. die Gläser zusammenschlagend aufs Wohl trinken) Puriņš Nauda 28. viņš saskandināja glāzēm Stari I, 269. viņi saskandināja un uzdzēra draudzībai II, 190;

2) in Übereinstimmung, Harmonie bringen
(gew.: saskaņuôt); komponieren Celm.; dichten (perfektiv) Wid.: sajē̦gumi nebij saskandināmi ar pieredzējumiem Pūrs III, 93. ritums saskandināts pēc vārdu akcenta Antrōp. II, 103. Šūberts saskandināja dziesmām meldijas Vēr. II, 273.

Avots: ME III, 731

saũja (li. sáuja "eine Handvoll") Lautb., PS., Drosth., Dunika, Jürg., Siuxt, Kursiten, Grünh., Līn., Iw., Dond., AP., Glück, U., BW. 23986, 24840, 25923, sàuja ² KL, Prl., Lis., Bers., Golg., Schwanb., Selsau, Laud., Friedrichswald, saũv[a] Schlehk, Suhrs n. FBR. VII, 42, sàuva ² Eversmuiža n. FBR. VI, 37, sauve Warkl.,

1) die hohle Hand, die innere Hand
U.: salasīju saviņā (für: sauviņā; Var.: saujiņā) savas gaudas asariņas BW. 26861, 2. saujā iesist, die Hand (zum Gruss) reichen: nāc un iesit viņai saujā! Kaudz. M. 17. sit saujiņā! zu Kindern gesprochen: gib ein Patschhändchenl U.;

2) eine Handvoll
U.: sauja miltu, zirņu Dond. rīkšču sauja Biel. 801, ein Rutenbündel. es tev devu tīr[u] auziņu, ne sauvām mērīdams (d. h. ohne Mass, zum Überfluss) BW. 29995, 2. ze̦lta sauvi pagrābuse 31435, 2. intelliģences Latgalē bija vēl maza sauvīte L. W. 1921, No 46, 21. linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos (saujās); saujām (Flachsbündel) tiek galviņas... nuocirstas Plutte 101. Nach Bezzenberger BB. II, 157 und XXIII, 305 zu slav. sujь "vānus" (urspr.: "hohl"). Anders Petersson Zwei sprachl. Aufs. 65 f. und W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1918, S. 770 f.

Avots: ME III, 771

sauļa Warkl., Demin. sauliņa, mundartlich (in Lubn.) für sauja, die hohle Hand: sauļā (Var.: saujā) brauksi asariņas BW. 23367, I var. (ähnlich 203). cisas nesu sauliņā (Var.: saujiņā) 25109, 1 var.

Avots: ME III, 774

‡ savalcît,

1) "saluocīt" (gaŗāku drēbes gabalu; drēbju linus vērpšanai kuodeļā) PV. (mit àl ² ); "savilkt, sataisīt" (kuodeļu) Kalz. (mit àl ² ): savaicījusi katrai (scil.: meitai) lielu kuodeļu linu Pas. XV, 278. s. kuodeļu (= linus uz galda stiepjuot sataisīt vērpšanai) Druw. n. RKr. XVII, 85, (ņe̦muot tīri izsukātu linu griezeni pa saujām, izpurinuot un viegli saklājuot citu uz citas) Lubn.;

2) Schläge verabfolgen
Nötk.: es viņam krietni saval˜cīju.

Avots: EH XVI, 462

sažmaugt: kad viņš tuo sažmaudza ... saujā A. Upītis Pirmā nakts 243.

Avots: EH XVI, 469

sijât, -ãju (li. sijóti "sieben, sichten"),

1) sieben, beuteln:
sijā pate... savu... malumiņu! BW. 22542 var. sijā auzas! 17224 - 5, kad izauga kvieši . . . , cep maizīti sijādāma! 27160. sijādama, niekādama met saujinu maliņā! 8184. tie viņu aizsūta sijāt cūkām pe̦lus JKr. V, 1, 32. (übertragen) mēness sijāja savu bāli ziluo gaismu purva brūnajā krē̦slā Vēr. II, 3;

2) sichten Brasche, prüfen, kritisieren:
ņem . . . astru sietu, sijā ciema zeltenītes! Biel. 1949. kur iedama, sveša māte sietu nese padusē; kuŗu ciemu daiedama, sijā manu augumiņu BW. 4801. sijāts darbs, sijāta maize K. Müller R. kr. 202;

3) fein regnen:
sijādams lietiņš lija BW. 18158, 2. lietus sāka sijāt biezāki Austr. v. J. 1897, S. 795. Refl. -tiês,

1) sich ausstreuen:
pār viņu mirdzē̦dama sijujās mēnesnīca Saul. III, 133;

2) ganz kurze Strecken hin und her fliegen, schweben oder schwimmen:
kad uodi sijājas pavasaŗuos uz mē̦slu čupām, tad e̦suot laba reņģu zveja Etn. II, 108. dvēselīte vidū gaisa sijājās (Var.: lidināja) BW. 31583 var. mazās zivtiņas sijājās pa ūdens virsu Jaunsudr. Subst. sijâšana, das Sieben, Sichten: atme̦zdama sijāšanu Duomas II, 1001. sijãjums, das abgeschlossene Sieben, Sichten: par tuo auzu sijājumu būsi mana līgaviņa BW. 14557. sijâtãjs, der Siebende, Sichtende: mana guoda sijâtājs BW. 8524, 6. - Nebst siêts (s. dies) zu urslav. *sějǫ "slebe", wozu wohl auch gr. ή˚ϑω "siebe", ι'μαλιά Hes., kymr. hidl "Sieb" u, a., s. Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Būga KSn. I, 261, Trautmann Wrtb. 254, Walde Vrgl. Wrtb. II, 459.

Avots: ME III, 836, 837

skaûja ² Karls., die Umarmung: es saldi slīgstu miega mīkstās skaujās MWM, v. J. 1908, S. 150. siltas saules skaujas Akuraters.

Avots: ME III, 876

šķiêdra: auch Ramkau; auklu vij nuo dujām šķiêdrām ² Grob. kad š. atle̦c, tad var linus jemt augšām ebenda. linu š. BW. 7877. (liniem) lai šķiedriņa mirdzēt mirdz 28274. šitās šķiedras (Feder- od. Schleierwolken) ve̦lk atkal tâ kâ uz lietu Heidenfeld.

Avots: EH II, 640

skraûja ² : suņi skrauju dze̦n (= iet skraujā) Wessen (?).

Avots: EH II, 507

skraûja ² Nigr. u. a., ein interjektionaler Zuruf (auf der Jagd) an Jagdhunde. Nach Vank. ist skrauja das Geheul der Jagdhunde auf der Hasenjagd: nu iet skraujā (saka, kad suni kaukdami dze̦n zaķi).

Avots: ME II, 888

‡ skujine Warkl. "?": zem egļu kuokiem iztaisīta s. nuo piebirušām skujām.

Avots: EH II, 515

smè̦ldzîgs, ‡

2) "?": smeldzīgas ilgas Veldre Dēli un meitas 203. smeldzīgas līdzjūtības puostam Daugava 1940, 42. smeldzīgās līksmēs 1936, 931. smeldzīgi taujādams, nuo kurienes ... nāk dzīvība uz zemes 1940, 36.

Avots: EH II, 535

šmikstêt, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend das Fallen der Regentropfen: pret mūri atsizdamies lietus juo stipri plikšķēja un šmikstēja B. Vēstn. dzirdama . . . smalka, sīka lietus šmikstēšana egļu skujās Janš. Mežv. ļ. I, 63.

Avots: ME IV, 84

straujuôts, = straujš: tec, upīte, juo straujuota (Var.; straujāka)! BW. 8850 var.

Avots: ME IV, 1082

stràujš: auch (mit àu ² ) Oknist,

2): s. (mit aũ ) zirgs Ramkau. māte bij straûjāka ² pie darbiem, tē̦vs bij tads lē̦ns Orellen. vijīgais augums brīžiem gausi ... kustējās darba gaitā, brīžiem ... uzdzirkstīja luokans un s. Anna Dzilna 176;

3): straujā kalniņā BW. 1669 var.

Avots: EH II, 584

stràujš (li. sraũjas) Serbigal, AP., Neuenb., straûjš ² Ruj., Salis, Lin. Iw., stràujš ² Kl., Lös., Nerft,

1) rasch fliessend
Bielenstein Holzb. 630, 636, reissend, wirbelnd Bergm. n. U.: strauja Daugaviņa BW. 6702. straujš ūdentiņš 6702, 1 var.;

2) hitzig, hastig
U., streng L., schnell; heftig; temperamentvoll: straujš zirgs, ein hitziges Pferd U, čigānam strauji zirgi BW. 31425. strauji... kumeliņi 18319 (ähnlich: 13797, 1; 17972; 20017). straujš raksturs Dr. tev, tautieti, strauja (Var.: ātra, barga, sīva) daba 21706 var. kur es iešu, tikai strauja uzauguse? 6630 var. straujas pārmaiņas Apsk. v. J. 1903, S. 434. straujš darba laiks - pats mē̦slu vešanas laiks Janš. Bandavā II, 360. Ve̦rnulis tikšuot strauji (schnell, eilig) nuotiesāts uz nāvi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 15. straujas asaras Kaudz. M. 127. straujuo dziesmu R. Sk. lI, 43. strauji prieki Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 37. augumi straujāk griežas kruogā Aps. III, 4. - straujš vējš, ein schneidender Wind U.;

3) steil
U.: straujš kalns, ein steiler Berg U. - Subst. stràujums,

1) rasches Fliessen; der Strom, die Strömung:
viļņu straujuma Asp. avuotiņš rit straujumā Asp. upes straujums Kaudz. straujums nuorāva ķēvi tāļu lejup LP. VI, 503. kuģīt[i]s straujumuos Rainis;

2) die Hastigkeit, Hitzigkeit, Heftigkeit:
aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu iemauktiņus BW. 11615. ne uz viena neraudāju, kâ uz sava straujumiņa: ne+viens mani neieduotu, kad es pate negājuse BW. 21996. atmest jaunekļa straujumu Krišs Laksts 28. ieduomu straujums dziest JR. IV, 57. jūsmas plūst un burbuļuo vārdu straujumā Kaudz. M. 62;

3) ein heftiger, hitziger Mensch
Bandr.;

4) die Steilheit
Brasche. Nebst strauls, straume, strauts, strava, stravêt, strāva, struvêt, strutas, strūkla zu li. srúti "fliessen" RSI. VI, 19, slav. ostrovъ "Insel", poln. strumień "Bach", ai. srávati, gr. ρ'έει "fliesst", ρ'όος "Strömung", air. srúaim, an. straumr "Strom" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 702 f., Trautmann Wrtb. 279 f., Būga PФB. LXXV, 147.

Avots: ME IV, 1082

svadzinât,

1) = svadzêt U.: braucuot ilkss zvans svadzina Ellei;

2) = zvadzinât: sv. naudu saujā Schibbenhof.

Avots: ME III, 1140

svaidā* (loc. s.), im, beim Hinundherwerfen: straujā miesu svaidā V. Egl. MWM. 1908, S. 16.

Avots: ME III, 1140

švarba "gadījums bē̦rnu spēlē ar akmentiniem, kad vienu akmentiņu gaisā sviežuot citi ir jāķeŗ nuo zemes un jāpatur saujā. kâ arī jāsaķer gaisā uzsviestais akmentiņš" Adsel. Auch ein Schimpfname ebenda; švar̃ba "ein unsauberes Frauenzimmer" Bershof.

Avots: ME IV, 114

svā`rstît (li. svarstýti "mehrfach wägen") C., Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Golg., Selsau, svârstît ² Dunika, svãrstît PS., Salis, Ruj., Bauske, Dond., Wandsen, -u, -ĩju,

1) wägen, in der Hand wägen; öfter heben
Ronneb., Smilt., mit dem Hebel heben; schwingen, schwenken: cel, tautieti, man pūriņu, necel gauži svārstīdam[s]! BW. 16679, 12. svārsta graudus saujā Purap. Kkt. 62. svārstīja gausi augumu nuo vienas kājas uz uotru A. XXI, 27. ze̦ltaugļu svārstīti tur kuoki luokās A. XX, 232. Refl. -tiês, schwanken, taumeln U.: iedams svārstījies R. Sk. II, 134. vāģiem pa sliktuo... ceļu svārstuoties Saul. R. I, 80, svārstījās starp diviem poliem A. XX, 494. viņš kâ pārliecībā svārstīdamies jautāja 948. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1145

taũjas Ronneb., tauja, Erkundigung(en), Nachfrage(n): nav gala ne taujām, ne jaunām ziņām Dr. II, 1149. griezties taujā pie ve̦cākiem cilvē̦kiem Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME IV, 135

‡ ter̃kši Seyershof "saites, kuo raisa nuo linu šaujām un kas atkrīt maļuot ar mašīnu": terkšus iztīra un vij pine̦kluos.

Avots: EH II, 676

I tielêt, -ẽju,

1) auf jem. etwas schieben, ihm etwas zurechnen, aufbürden
L., St., U.;

2) überreden
Wessen, Wid.;

3) ahdingen, erfeilschen
(mit ìe ² ) Saikava: saimniece sāka tielēt nuo žīda duci adatu Saikava;

4) widersprechen, in Abrede stellen
Wessen. Refl. -tiês, sich streiten, unverträglich sein Bergm. und Seew. n. U., Spr., N.-Peb., (mit iẽ ) C., Jürg., Pe̦nkule, Ramkau, Siuxt, (mit ìe ² ) Adsel, Bers., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., hartnäckig auf etwas bestehn, sich steifen Serben n. U., Mag. XIII, 3, 51, Bers., Sessw., (mit iẽ) Nötk., (mit ìe ² ) Lubn., Meiran, (mit iê) Bers., Kalzenau; feilschen Meselau, N.-Peb., Ruj., (mit ìe) Weissenstein, Wenden, (mit ìe ² ) Bers., Lubn., (mit iê) Bers., Kalzenau, Stom.; sich zieren (mit iẽ) Bauske, Grünw., Jürg., Libau, Nötk.; stolz tun, sich brüsten Wid.; hartnäckig widersprechen Lennew., (mit iẽ) MSil.: duod, māmiņa, meitu savu! kuo tik ilgi tielējies? BW. I32681 (ähnlich: 14710, 1 var.). netielējies tik daudz un sit saujā! Grünw. netielēšuos ar jums par tuo. sāks šī tielēties ar sulaini LP. VI, 1008, tielējušies, kamē̦r atdevis spieķīti 1022, tirgū kaulēties un tielēties ar zirgu mietniekiem RA. strādnieks tielējas algas dēļ Schibbenhof. tielējas kâ žīdi Ramkau. talka tielē jas (ziert sich) nākt pie galda Bauske. Subst. tielêšana L., St., die Beschuldigung; tielê̦tā]s L., St., wer andern gern was zur Last legt. Wohl von tielis resp. tiele abgeleitet, das nebst tieņus zur Wurzel von tītīt(ies) gehören könnte; anders (zu osset. telun "schütteln, erschüttern") Petersson Etymol. Miszellen 8.

Avots: ME IV, 210

traks: viņi jau trakujā (dial. loc. s.) Gr. Buschh. "viņi jau baŗas, kaujas". Adv. traki Orellen u. a., sehr; t. gards. Subst. trakums: redzējuši tuos trakumus, kuo muļķis izdarījis Pas. XII, 428. trakumiņš māmiņai BW. 17250, 15. viņš atkal tuos trakumus (tolle Streiche) izrāvis (= izdarījis) AP. piens pašā trakumā ("tikkuo sācis skābt") Oknist. tas ir gan t. (ein Wunder), ka viņu nedrīkst iekšā nest Salis. "kaldināja" ME. IV, 219 zu verbessern in "kalpināja". Senns Hypothese Observ. on German loanwords in Lith. 4 (aus den Monatsheften f. deutschen Unterr. 1938), dass dieses Adjektiv auf d. vertrackt beruhe, ist kaum glaublich.

Avots: EH II, 690

I tuju: auch Nerft, Nigr., Popen, Schrunden, Stenden; Kompar. tujāk - auch Blieden, Prawingen, Pussen.

Avots: EH II, 700

I tuju Iw. n. FBR. VI, 53, Ahswikken, Frauenb., Gramsden, Schnehpeln, Adv., Komparat. tujâk Wandsen n. FBR. N, 69, Ahs., Edwalen, = tuvu, tuvâk: tuju, tuju, ne tik tālu BW. 10889. pilsē̦ts tuju bijis pie tā meža LP. VI, 318. nāc tujāk! Ahs.

Avots: ME IV, 254, 255

tũtuôt (li. tūtúoti "tufen") C., tuten, blasen; klagen, wehklagen Depkin n. U.: paņēmies āža ragu iet par kalnu tūtuodams (Var.: taurē̦dams) BW. 30600 var. gulbji . . . pe̦ld tūtuodami 31955, 2. nu aizgāja bāleliņi kâ gulbīši tūtuodami 26160. atnāk tautas, aizve̦d meltu, paliek māte tūtuojuot (Var.: dūduojuot) 17308, 2. kuo tu sēdi tūtuodama kâ baluodis? Kaudz. M. 319. viņa priekšgājējs jau sēd . . . un tūtuo . . . katorga tam neizbē̦gama Austriņš M. Z. 40. tie sāka prātuot un tūtuot Kundziņš Kronv. 215. egļu skujās vējiņš klusu tūtuo R. Sk. II, 34. zaķu tūtuošana JR. V, 23. Wohl von tūta abgeleitet.

Avots: ME IV, 283, 284

tvar̂stît (li. tvárstyti "mehrfach einfassen") Kalzenau, Kl., (mit âr ² < ar̂ ² ) Iw., -u, -ĩju,

1) = tvārstît, greifen U., (wiederholt) haschen, fangen: zvirbuļus pa ligzdām tvarsta Kr. Vīt. 41. tas tvarstījis čūskas pie astēm LP. VII, 1281. viņš sāka tuos (putekļus) tvarstīt un arī satvēra cik necik saujās 1193. viņu bij tvarstījusi policija Stari II, 358. ķēniņš nāks ar ļaudīm zagli tvarstīt LP. VI, 323. ēzeļi stāv augstās vietās un tvarsta . . . vēju (schnappet nach der Luft) kā . . . pūķi Glück Jerem. 14, 6;

2) trachten, verlangen
(mit pēc konstruiert) U.: intelliģence, kas tik kāri tvarsta pēc brī vības Vēr. II, 287. Refl. -tiês,

1) einander (wiederholt) haschen, fangen, greifen
Kalzenau;

2) wiederholt, hin und wieder) haschen, fangen, greifen:
kuo tu tvarsties kā tvarsts? Fest. Zu tver̂t.

Avots: ME IV, 289

I uja! u˙ja! ujā! Interjektion, als Ausdruck derBewunderung,desSchrecks gebraucht; Ausruf, mit dem man den Wolf und jedes gewaltsame Andringen von sich abtreibt U.: uja, kas par kalnu! LP. V, 7. ēst! uja, kâ ēst gribas! 216. uja! kas tam krauklītim par lielu saimi! VI, 250. vilks; vilks; ujā, vilks! VII, 885.

Avots: ME IV, 296

vara, auch vare U., Mar, n. RKr. XVII, 139, auch im Plur. gebraucht, die Macht, die Gewalt: Sprw. kam (kur U.) spē̦ks, tam (tur U.) vara Br. sak. v. 1152. lai variņa, kam variņa, mūs[u] kungam liela vara BW. 31337. tev, brālīti, liela vara 13759. kas tuo (sc.: muižu) baltu balināja? darbinieku sūra vara 31409. maksā, dievs, zirga varu, bāleniņa arumiņu! 27899. kam, puisīti, varas raugi, kam mauc manu gredzeniņu? 6292. tev, dieviņ, spē̦ks, varīte 6933. bij (sc.: māmiņa) varīti iede̦vusi: es varēju druoši malt pretī trim malējiem 7955. gāju kultu, gāju maltu, es varītes nežē̦luoju 6866 (ähnlich: 16406). svešai mātei maizes žē̦l, man bij sāvas varas žē̦l 4447 var. māršas grib manas varas bāliņuos paliekuot 17392. man[a] varīte tâ nuobira kâ . . . sudrabiņš 22078. varītes vilcējiņš Ar. (wohl aus dem VL.), der die Kraft (einas andern) aussaugt. viņam nav varītes AP., C., Erlaa, er hat keine Kraft. ar varu, ar vari, ar varīti, varām, varēm, ar varām, ar varēm Ogershof, PS., Salis, ar varītēm Orellen, Serbigal, Siuxt, Vīt., par vares Saikava, mit Gewalt, mit Anstrengung: ar varu pretuoties nelīdz LP. IV, 100. ar varu izspiest asaras III, 70. vaiņadziņu ar varīti (Var.: variņu) nuovarēt BW. 13331. ar varīti nevediet! 13504. varām ve̦sta nedzīvuošu 13584 var. varēm, tautas, nevediet! 13503, 1. tas raujas visām varēm pruojām tikt Juris Brasa 107. žņaudz juo ar varām! Pas. V, 150 (aus Marienhausen). ar varēm (Var.: ne ar varu) nedabūja BW. 10087 var. cilvē̦ks, kas nuo uotra visu ar varēm grib izdabūt Etn. II, 1. pats līdzi nācis ar varēm A. XXI, 405. spieda ar varēm . . . nagus saujā A. v. J. 1896, S. 885. ar piespiešanuos un varēm viņš varēja ieduomāties 734. ar lielām varēm, mit grosser Anstrengung U. ar varītēm nuoņēma Serbigal n. FBR. IV, 62. teļš . . . ar varītēm uz māju Urellen n. FBR. XI, 46. ar lielām varītēm piedabūju Vīt. - par varu, par vari Mar. n. RKr. XVII, 111, (neben vara) C., Erlaa, Mahlup, Peb., Segewold, Selsau, Wolmarshof, pa vari Biel. n. U., par varas (mit hochle. a gesprochen!) Oknist, par varēm, par varītēm, mit Gewalt; unbedingt; sehr Biel. n. U.: pircējs ... par varu kaulējies pēc saitiņas LP. III, 26. viņš par varu gribējis, lai ... VII, 176. dievam bij par varu skaisti rāceņi 1176. pušām raušu . . . ķēdes, ieš[u] par vari (Var.: varu) tautiņās BW. 18189, 4 var. viņš ... par varēm gribēja būt bezrūpīgi viegls Domas I, 625. vīrelis grib .,. par varītēm līdzi braukt LP. VI, 1, 344. - iet uz varītēm, wetteifern, wettkämpfen. - varas darbs, die Gewalttat U.: varas darbus nedariet! BW. 13503, 1. varas darbu (pie sievietes) darīt St., notzüchtigen. varas (vares Golg.) vīrs, einer, der Macht, Gewalt hat, "vare̦ns vīrs" Golg. vares kungs,

a) ein Tyrann
L.;

b) "= vare̦ns k." Mar. n. RKr. XVII, 111. varas dē̦ls, ein Mensch, der viel verrichtet, ausrichtet Matkuln. varas valdīšana, die Schreckensherrschaft Brasche. Zu varêt und apr, acc. s. warrin oder warrien "Gewalt, Macht". Li. (instr. s.) varu "mit Gewalt" bei Daukantas Lit. Mitt. III, 286 und 300 ist wahrscheinlich ein Lettizismus. Vielleicht weiterhin - wenn der Begriff "Macht, Gewalt" auf eine Bed. "Herrschaft, Eigentum, Besitz" zurückgeht (zur Bed. vgl. ksl. vlastь "Macht": sloven. vlâst "Grundeigentum, Besitz")- zu mhd. wer "Besitzrecht, Gewalt", afries. ware "Verwahrung, Besitz" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 393 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 284), wozu le. vērties "schauen". Wie verhält sich dazu estn. wara "Vorrat, Vermögen, Kraft" ?

Avots: ME IV, 474, 475

vedẽjmãte, eine Frau, von der ein Taufkind resp. die Braut zur Kirche geführt wird: kad pārbrauca nuo baznīcas, tad vedējmāte... attaisīja bē̦rnam kājas nuo stūķa vaļā BW. I, S. 180. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. v. J. 1903, S. 53.

Avots: ME IV, 520

viênmeîta, die einzige Tochter: taujājies, viendēliņ, vienmeitiņas līgaviņas! BW. 7864 (ähnlich: 12030). ja appreci vienmeitu Janš. Līgava I, 57.

Avots: ME IV, 661

I vīkstît, -u, -ĩju,

1) = vīstît, wickeln, zusammenbinden U., (mit î ) A.-Ottenhof, C., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Lös., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, Ogershof, Ramkau, Schwanb., Selsau, Warkh., Zvirgzdine (mit î ² ) AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Pankelhof, Segewold, Siuxt: vīkstīt priekšauta stūri pirkstuos Sudr. E. diez kuo tur vīkstīja saujā? Ramkau. vīksti mani, mamulīte (Var.: tin, māmiņa, sedz, māmiņa), tautu dē̦la kamanās! BW. 17949. vīkstīt dūres Alm., die Fäuste ballen;

2) viel und eilig essen
AP.: vīksta gan viņi tuo plāceni bez savas je̦gas AP. Refl. -tiês,

1) sich verpacken
U., sich einwickeln (mit î ) Stockm., (mit î ² ) AP., Mezküll, Siuxt, (mit ì ² ) Sessw.: gan es biju vīkstījies (Var.: vīstījies) ar kažuoku ieļāpiem BW. 16362. viss miglā vīkstās MWM. X, 69;

2) sich anschicken
L., sich langsam, saumselig anschicken, vorbereiten (mit ĩ ) Adl., Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Schwanb., (mit î ² ) AP., Pankelhof, (mit ì ² ) Erlaa; zögernd tun N.-Bartau, beim Ankleiden trödeln (mit î ² ) Frauenb.: vīkstais drusku ātrāk! es nevaru sagaidīt AP. vīkstās uz ceļu Skolas Dorzs 74. kuo tu vîksties tik ilgi, ka nevari sataisīties? Golg. vīksties jel ātrāki, juo zirgs laukā nestāv! Frauenb. nez kuo tur pa guļamistabu iļgi vīkstījies Latv.;

3) "gruozīties" Schibbenhof; hinderlich, im Wege sein U.; aufhalten U.: kuo tu tur vīksties pa gultu? Schibbenhof. kuo tu te pa kājām vīksties? Schwanb. citām jāja precenieki, es pa˙priekšu vīkstījuos (Var.: vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;

4) "?": ciema puiši . . . kā pakulas vīkstījās (Var.: tīstījās) BW. 20995, 2. zutils vīkstas pa ruoku L. "der Aal schlängelt sich mir um den Arm".
vīkstît (wegen an. visk "Bündel" wohl mit vīkst- aus vīskt-) und vīkstîtiês I und 4 wohl für vīstît(ies), während vīkstīties 2-3 wohl zu vīkst I gehört, doch lassen sich beide Verba nicht genau von einander abgrenzen.

Avots: ME IV, 637

ziģenêt: "taujāt, prašņāt, censties izzināt" KatrE.

Avots: EH II, 806

žņaûdzît, -gu, -dzĩju, freqn. zu žņaûgt, stark drücken Oppek. n. U., würgen L., knebeln; ringen (namentl. auch Wasser ausringen U.; unbek. in Dunika und Stenden, wo aber žņaûgt gebräuchlich ist): ē̦duot gaļu, panaksnieki, padusēs žņaudzīdami! FBR. IV, 50 (aus Aahof). līgaviņa šaujā žņauga asariņas BW. 31048, 1 var. tu staigāsi raudādama, savas ruokas žņaudzīdama 6596. izmisusi žņauga ruokas Aps. II, 23. žņaudzīt ruokas aiz žē̦luma LP. III, 78.

Avots: ME IV, 823, 824

župsnis (li. žiùpsnis "so viel man auf ein Mal fassen kann"),

1) so viel man mit 3 (2
Gramsden) Fingern fassen kann, ein Wenig Bauske, Dunika, Nigr.; "neliels klēpis" Erlaa, Wolmarshof: župsnis graudu Dunika. miltu župsnis ebenda. župsnis (eine Strähne) pakulu Bauske. pāra, trīs šķiedrus linu vai kaņepju sauc par župsni Nigr. iebēra... saujā župsni uogu Janš. Mežv. ļ. I, 67. bedrītēs iekaisīt pa župsnītim sē̦klu Līgava I, 453. piebērām župsni alauna Jauns. Baltā grām. I, 144;

2) eine kleine Baum- od. Strauchgruppe
A. - Laitzen, Erlaa. Zur Bildung vgl. šķipsnis. Zu an. gaupn "die hohle Hand, Handvoll" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 566.

Avots: ME IV, 832

zvakšinât,

1) zvakšinât Lennew., Trik., Schwanb., Wolmarshof, zvakšķinât AP., Bauske, Kokn., Schibbenhof, Sessw., Stockm., Vīt., fakt. zu zvakš(ķ)êt, = zvadzinât 1; zvakšķinât Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, = žvadzināt ("tikai priekšme̦ts ir smagāks un radusies duobjāka skaņa"). zvakš(ķ)ināt saujā (makā) naudu. bē̦rni zvakšķina dažādas ruotaļu lietas Vīt. izkapti zvakšķināt ders.;

2) wiederholt einen dumpfen Schall (z. B. vom Fallen eines schweren Gegenstandes) verursachen (zvakšķinât) Nötk.

Avots: ME IV, 763

zvañdzinât Karlson (li. žvanginti "klirren" Geitler Lit. Stud. 123),

1) = zvadzinât 1 U., Ellei, Nötk., Sessau, (mit añ ) Bauske, Schibbenhof, (mit àn ² ) Schwanb.: nažus un dakšiņas; ar kaŗoti gar glāzi. saujā naudu zvandzināja BW. 14213 (aus Kand.). zaglīgām guovīm piesien ganībā zvaniņu, lai zvandzina, lai nevar nuošķirties Nötk.;

2) viel über einunddasselbe Thema sprechen
(mit añ ) Schibbenhof; "pastāvīgi, neatlaidīgi atgādināt" (mit añ ) Mezküll. Soweit nicht aus zvadzinât und zvanît kontaminiert, wohl als ein Kuronismus zu li. žvangėti "tönen" (bei Geitler Lit. Stud. 123 und Miežinis), žvengtì "wiehern", sužvìngti "in Wiehern ausbrechen", aksl. zve̦go, "verkünde", r. звягу "schwatze; belle", wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 642.

Avots: ME IV, 765

žvaukstêt,

1): dāma žvaukstē̦dama iegāzusies ... Gaujā Pas. XV, 10.

Avots: EH II, 824

žviñkstinât Lemsal, (mit in̂) Kalz., žviñkšķinât Jürg., žviñkšinât C., = žvindzinât: saujām naudu žvinkstināja BW. 22340, 1. atbildi žvingstina pātagas kāts Zeif. III, 2, 142.

Avots: ME IV, 846