Paplašinātā meklēšana

ãgs (li. ogùs "fad im Geschmack" bei Būga KSn. 1, 274) Kal. "die Zahne stumpf werden machend": ievuogas ir āgas.

Avots: EH I, 193

I aplãgs, Ablager: uz aplāgu dzīvuot, auf Ablager leben; uz aplāgu nuomesties.

Avots: ME I, 100

II aplãgs (n. U. nach dem deutschen Ablass), das Abendmahl: pie aplāga iet, nuo aplāga pārnākt Essern.

Avots: ME I, 100

‡ III aplāgs Nötk. "ein umgrenzter Bezirk" (jetzt: apgaita).

Avots: EH I, 98

astrāgs (unter astrags),

1): auch N.-Bergiried.

Avots: EH I, 132

atstrāgs, die Stütze LB., Neik. n. U.; s. astrāgs.

Avots: ME I, 198

‡ badsprāgstnieks Latv. Av. 1863, № 51, ein Nimmersatt.

Avots: EH I, 198

‡ bladāgs! PV., = ‡ bladaudz!

Avots: EH I, 225

blāgs: auch Stom., ("unartig") Schwanb. (hier auch "schlecht" von Wegen gesagt), (mit à ² ) N.-Rosen, ("nelietīgs") Saikava (mit à ² ): blāgā balsā kliedz Opyncāns J. S. № 7, S. 27. blāga slimība Mar. b. (ein strenger) mācītājs BielU.; s. auch A. XI, 81.

Avots: EH I, 226

blāgs (li. blõgas "schwach, kraftlos" ), schwach in Krankheiten Oberl. n. Mag. IV, 2, 110; schlecht, von kotigem Wege, von schlechten, streitsüchtigen Menschen, von keifenden Weibern, unartigen [blàgs ² Aahof] Kindern Adsel, Oppek.; zänkisch, böse Annenhof, Mar.: viņš blāgs cilvē̦ks, ne ar kuo nevar satikt RKr. XV, 107; listig Sessw.; blāga diena, schlechter Tag N. - Schwanb., A. XI, 81; blāga seja A. VIII, 1, 111. [blàgs ² (= sirdīgs) suns, bl. (= slikts) laiks, bl. (= nekrietns) luops Mar. - Wohl entlehnt aus wr. блáгий "schlecht, hässlich"; man beachte den Schleifton von li. blõgas und den Umstand, dass auch in Marienburg, wo altes ā zu uo geworden ist, nicht * bluogs, sondern blāgs gesprochen wird.]

Avots: ME I, 311

‡ bùlstāgs ² Warkl., der Stab des Küsters.

Avots: EH I, 251

‡ bulstarāgs (auch in Pilda), bulstarāks (in hochle. Aussprache!) Warkl. "ein Knüttel zum Schlagen".

Avots: EH I, 251

‡ časnãgs Siuxt, = gruzis I 1; Plur. časnãgi Siuxt, = časkas 1.

Avots: EH I, 285

‡ ce̦snàgs ² Gr.-Buschhof, casnàgs ² (so an Ort und Stelle gesprochen) Pilda, casnāks (so an Ort und Stelle gesprochen) Lixna, der Knoblauch. Aus r. чеснок.

Avots: EH I, 267

lãgs,

1): tagad mums l. iet Warkl.;

2): jam nav ir runas lāgas Kaltenbr. tur ne˙kas l. nav Ramkau: l. kuoks, laiks Salis. l. cilvē̦ks Dunika. nestāv lāgi (Var.: labi, jauki); ne ražaini BW. 24707, 2. nela lieta, nela l. ("?") nicin[a] manu augumiņu BW. 8720, 2.

Avots: EH I, 727

lãgs, s. lãga.

Avots: ME II, 437

‡ *lañdâgs ² (oder *lañdâga ² ?) "?": viss vienā landāgā ("gabalā") Siuxt.

Avots: EH I, 719

lastavāgs, Fastnachtsabend: meteņus jeb vastlāvijus arī saukuši par lastavāgu Stockm. n. Etn. IV, 28. S. vastlāģi U.; [anscheinend hieraus durch Metathese entstanden].

Avots: ME II, 424

‡ làunâgs ² Saikava, die vierte Mahlzeit am Tage im Sommer.

Avots: EH I, 723

[ļẽ̦lāgs Ellei, ļē̦lāks Morizberg, Ukri], ļē̦laks, [ļēļaks Mar.], = ļêļâgs: nestrādā, ļē̦laks tāds! Plūd. LR. IV, 115. ["ļē̦ļāks, ein Mensch ohne Willensstärke und Kraft" Grünh., Sehren.]

Avots: ME II, 539

ļêļâgs ² [ļẽ̦ļē̦ks Mitau], der Weichling, Tölpel Kav.: vai viņa tevi ņems, tādu ļēļāgu LA. [Vgl. lēļi.]

Avots: ME II, 539

‡ nabãgs Blieden n. FBR. XVI, 97, = nabags.

Avots: EH II, 1

nàrāgs ² (unter nārags ): auch Selb.

Avots: EH II, 8

‡ nē̦burāgs "wer grausam mit Tieren (z. B. beim Schlachten) und Menschen umgeht" Wessen.

Avots: EH II, 23

nelãgs (unter nelãga): n. piens Pas. XV, 241.

Avots: EH II, 15

nepatāgs: auch Memelshof, Sauken.

Avots: EH II, 17

nepatāgs, [unbequem, unhandlich]: nepatāgais apģē̦rbs MWM. VIII, 802. [cirvis nepatāgs Nerft. Zu li. patogùs "anständig."]

Avots: ME II, 726

ojāgs,

1) ein ausgelassener, unbändiger Knabe:
puikas jau tādi ojāgi, ka vai uz galvu kāpj lielam cilvē̦kam Etn. I, 31;

2) ein hingeworfenes Zaubermittel:
kâ nu guosniņas pienu duos? visās pasē̦tās nešļavas, nuomešļi un raganu ojāgi (vēmekļi) Naud., Etn. I, 31.

Avots: ME II, 907, 908

uõjāgs "Lärm, Spektakel": bērni čaisa lielu uojāgu Bauske.

Avots: ME IV, 414

pàntâgs ² : auch Liepna, Lubn., Saikava; (mit añ) um Wenden, (mit -a- ) Kreuzb. n. FBR. IV, 53, Wessen.

Avots: EH II, 160

[pàntâgs ² Kl.], pantāgs MWM. X, 238, pantuogs, Rührei oder Pfannkuchen von Eiern und Speck L.: ņēma līdz miltus, taukus un pienu, kuo pieguļā pantagu taisīt Etn. II, 101; pantags, Eiersauce Mar.; pantāgs für banstaklis Friedrichswald.

Avots: ME III, 78

patāgs: auch Salwen, Sauken.

Avots: EH XIII, 181

patāgs (li. patogùs "anständig"), handlich, bequem Ekengraf, Nerft: [patāgs cirvis, grābeklis, darbs Nerft]. šī aka bij ļuoti patāga Jauns. darba dienās tādas drānas ļuoti patāgas Vil. kuŗš tur mīt daiļā, patāgā klusumā MWM. VI, 389. šis ceļš man patāgi Grizgaln. [es še patāgāki (bequemer) sēžu U. patāga (geräumig) istaba U. - Nebst li. sutógti "einig werden mit" wohl (nach Bezzenberger BB. XII, 240) zu gr. τᾱγός "Führer, Befehlshaber", ἐταγην "ich wurde geordnet" (s. auch Boisacq Dict. 944 f.); gegen Trautmanns Zusammensteltung (Wrtb. 312) mit ir. toig "angenehm" und ahd. dechisto "liebster" spricht entschieden der Vokalismus.]

Avots: ME III, 119

pîlāgs ² : auch (mit ī) Neuenb.

Avots: EH XIII, 240

pîlãgs ² Treiden, pilāgs N.-Peb., pīlāgs Blieden, Stenden, Kand., Treiden, Pabbasch, pīlags 2 Salis, Dond., Selg., Lubessern, Senten, Waldegahlen, Lipsthusen, Rönnen, pīlags U., = pīlādzis.

Avots: ME III, 231

pìrāgs Wolm., C., Blieden, pĩrags Bl., Dond., pîrags ² N.-Autz, pīrāģis Bixten, Duobenieki, pìrẽ̦gs PS., Wolmarshof,

1) ein Kuchen, besonders Speckkuchen
Etn. I, 43: krāsnī lika, lai suluoja pīrādziņi BW. 8117 var. - tad ir pīrāgs! der ist mal empfindtich! U., Mag. XIII, 2, 254;

2) pĩrags, Weizen-
od. Gerstenbrot Pilskalne. Nebst li. pyrãgas "Weissbrot" und estn. pīrag "Kuchen" aus slav. pirogъ.

Avots: ME III, 233

‡ rè̦mpāgs ² Saikava, = ‡ rè̦mpačs ² .

Avots: EH II, 365

rìcãgs ² (unter rīcags),

1): ein dickes Tau
Kalz.; ein Tau zum Anbinden eines Flosses (daran wird auch der "arkls" [eine Art Anker] zum Anhalten des Flosses gebunden) Saikava (rìcāgs ² ); ‡

2) "nemākuļa vē̦rpts linu pavediens" Lubn., N.-Schwanb.: bē̦rni atkal sagrìezuši rīcāgu.

Avots: EH II, 375

šķināgs Nauksch., ein breites Hackmesser.

Avots: ME IV, 41

slâgs: ar slâgu suosluoga linus mārkā Lubn.

Avots: EH II, 522

slâgs, = sluogs, die Last Warkl., Cir.Buschh.: (fig.) viņš man par mūžīgu slāgu; s. auch slāga.

Avots: ME III, 922

šļāgs U., = šļāks, der Schall, den ausgestürztes Wasser macht. Interjektion?

Avots: ME IV, 68

spañdāgs Siuxt, der Spannhaken, das Werkzeug, womit der Böttcher das zusammengekrampte Fassband auf die zusammengestellten Dauben aufzieht Bielenstein Holzb. 321 (mit Abbild.); wohl mit nd aus nn, s. spandags.

Avots: ME III, 984

spē̦rāgs,

1): auch (mit ẽ̦ und ã ) Frauenb.;

2): Holz für die Pferdehirten
Angern n. BielU. (spē̦rags): ‡

4) "eine Jagdflinte"
Frauenb.; ‡

5) "pieguļnieku būda (divi krustām sace̦lti un ar se̦gu pārse̦gti kuoki)" Siuxt (mit ẽ̦ und ã ). Nach Sehwers Unters. 115 in der Bed. 1 wohl aus nd. sperhake entlehnt.

Avots: EH II, 549

spē̦rāgs, spēriņš,

1) spē̦rags Hasenpot, Bielenstein Holzb. 391, (auch spēriņš) 404, spẽ̦raks Nigr., ein Webergerät, das zum Sperren des Gewebes dient; Sperrhaken?
U. (Abbild. s. bei Bielenstein I. c. 404);

2) spẽ̦rāgs Bershof, Holzstück zum Schlagen
Lemsal n. U.: ņemšu tuo pašu spē̦rāgu un izspē̦rāguošu (- izsitīšu);

3) Rundeisen oder Rundambos
Kronw. n. U. - In der Bed. 2 (vgl. Persson Beitr. 473) zu sper̂t.

Avots: ME III, 993

spitāgs, ein aufdringlicher Mensch, einer, der seine Nase überall hineinsteckt Saikava.

Avots: ME III, 1000

sprâgste Warkl., eine Spalte im Holz Infl. n. U.

Avots: ME III, 1015

sprāgstêt, s. sprākstêt.

Avots: ME III, 1015

‡ sprāgstinât Bērzgale "= sprādzinât".

Avots: EH II, 557

‡ sprè̦ndâgs ² Saikava,

1) ein gewisser Bestandteil eines Pfluges;
vgl. spràndāgs ² ;

2) "klizma, nelaime": s. ar naudu - nav naudas.

Avots: EH II, 558

stâgs ² (li. stógas) PlKur., = jumts, das Dach. Nebst apr. stogis "Dach", steege "Scheuer" zu ai. sthágati "verhüIIt", gr. στέγω "decke" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 620 f. und Trautmann Wrtb. 288.

Avots: ME III, 1050

‡ II stãgs Ramkau "etwas Langes": rudzi aug tādi gaŗi kâ stāgi. par gaŗu cilvē̦ku: tas ir tāds kâ s.; der Rumpf (?): kre̦kliem tā nuogrieza stāgu līdz pusei un tiem piešuva rupjas apakšas Mek. Mellā grām. I (1872), 43.

Avots: EH II, 572

‡ III stāgs "?": Pridis pruot, ka tādu naudu desmit stāguos nesakŗautu R. Bērziņš Dvēseļu dārzs 35.

Avots: EH II, 572

štìmbāgs ² Golg. "ein Reservoir". Vgl. škimbē̦gs.

Avots: ME IV, 103

stināgs, ein Knüppel: spēcīga ruoka viņu nuotvē̦rusi aiz ļukauss, spēcīgs stinags dancuojis pa muguru Veselis Saules kapsē̦ta 71. Aus stiba. šķinaga?

Avots: ME IV, 1070

‡ subrãgs Ramkau, = supraka.

Avots: EH II, 599

‡ vãnãgs Frauenb. "ein grosser Kessel". Vgl. vãnags I.

Avots: EH II, 762

vilāgs, ein fauler, in seinen Bewegungen träger Mensch Grawendahl.

Avots: ME IV, 584

virāgs Schwarden, ein Gefäss, womit man Jauche schöpft. Etwa nebst viraks II zu gr. ἀρύω "schöpfe", mir. feraim "giesse" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 268)??

Avots: ME IV, 602

zãgs: auch Pussen; gen. s. zāga BW. 3489, 1 var. (aus Gold.); Demin. acc. s. zādziņu Tdz. 36699 (aus Alschw.).

Avots: EH II, 802

zãgs Rothof n. FBR. VIII, 110; Suhrs n. FBR. VIII, 118, Assitten, Dond., Dunika, Frauenb., Gramsden. Grobin, Iw., Kabillen, Kalleten, Krohten, Līn., Neuhausen, N.-Bartau, Ob.Bartau, PlKur., Pormsahten, Rutzau, Schnehpeln, Schrunden, Schwarden, Stenden, Wandsen, = zāģis, die Säge: malkas, dēļu, pakšu zāgs. ruokas zāgs.

Avots: ME IV, 694, 695

žâgs ² (li. žio`gas) PlKur., die Heuschrecke (sienâzis).

Avots: ME IV, 794

zãgskaidas Stenden, = zãģskaidas.

Avots: ME IV, 695

I zalāgs, s. zalaks I.

Avots: ME IV, 683

II zalāgs, s. zalaks.

Avots: ME IV, 683

I zlāgs Bers., ein nicht ausgegorener, beim Backen nicht aufgegangener flacher Kuchen (plācenis; hauptsächl. ein solcher aus Roggenmehl und zerstampften Kartoffeln) Laud.: raugs gadījies ve̦cs, plācenis kâ zlāgs sakritis. labāk ē̦du rupju maizi, ne šādu zlāgu Laud.

Avots: ME IV, 746

II zlãgs Jürg. "sluogs": kas man nav par zlāgu uzturēt sliņķi! Kokn. Vgl. slâgs.

Avots: ME IV, 746

III zlãgs Jürg., = zlāģis I: kuoki sakrituši zlāgā.

Avots: ME IV, 746

žļãgs! Schibbenhof, Stenden, Interjektion zur Bezeichnung eines starken Gusses St.

Avots: ME IV, 816

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

astrags, auch astrāgs,

1) das hintere Ende des Botes
(astes rags) Mag. III, 2, 113;

2) nach L. astrags, Nebenstütze.
In letzter Bedeutung wohl aus dem. russ острогъ, Pfahlwerk; so Leskien Nom. 180; vgl. auch astrāgs. [Der abweichenden Bedeutung wegen ist russ. острогъ schwerlich die Quelle des le. astrags. Dieses könnte dissimilatorisch aus at-strags entstanden sein, wofür auch atstrāgs "Stütze" spricht. Le. -strags resp. -strāgs vielleicht zu li. stregiù "erstarre", mnd. strak "gerade emporgerichtet, straff", ahd. strach "gerade, straff" u. a.]

Avots: ME I, 146

‡ atbâst (li. atbósti) Auleja, Cibla, Kaltenbr., Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, -stu, -du, auch refl. -tiês Auleja, Kaltenbr., zum Oberdruss (zuwiderl werden: kaķis atbāda saimniecei Pas. I, 222 (aus Lettg.). pīrāgs atbāst ēst, sava maize ni˙kad neatbāst Auleja. atbado tuo darbu strādāt Zvirgzdine. atbāda gaŗlaicīgs darbs Warkl. vienam atbāda dzīvuot Kaltenbr. net atbādās staigāt ebenda. ka[d] častai (= oft) sāc virt [sc.: zivis], atbāstas drīž Auleja.

Avots: EH I, 134

atsprâgt, intr., inch.,

1) abspringen, wegplatzen:
skaida atsprāgst nuo malkas, kaļķ nuo sienas;

2) schnell zurückspringen, zurückfallen:
viņš atsprāga kā plintes šāviens atpakaļ - augšpē̦du;

3) aufspringen:
durvis ar neparastu sparu atsprāga vaļā JR. IV, 150;

4) losplatzen, losspringen:
buomis ar juoni pats nuo sevis atsprādzis vaļā LP. V, 395.

Avots: ME I, 196

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

‡ bḕrnene ² , ein pejoratives Deminutiv zu bḕ̦rns: blāgs b., ein abscheuIiches, ungezogenes Kind N.-Rosen n. FBR. VIII, 42.

Avots: EH I, 216

bĩstaklis, auch [bĩstāklis Līn.], bìstākļis ² [Bers.], LP. VII, 651, [bĩstē̦kls AP., bìstāgs ² Bers., Sonnaxt], bĩsteklis LP. III, 40, [Bächhof], bĩstīklis Bächhof], auch bīkstaklis, bīstākls K.,

1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;

2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;

3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]

Avots: ME I, 304

blē̦gs, heimtückisch, listig, unzuverlässig: viņš ir blē̦gs cilvē̦ks Plm. [dikti blē̦gas tās guovis: uz labību vie zuogas Mahlup., Sessau. Auch in der Bed. "ausgelassen, ungezogen, wild": guovis pa˙visam blē̦gas ² Stuhrhof.] Dazu das Substantiv blē̦ga ² Bers., ein unverlässiger Mensch: es ar tādu blē̦gu negribu darīšanās ielaisties. [Vielleicht eine Umbildung von blāgs unter dem Einfluss von blèdis.]

Avots: ME I, 314

bleiks, Interjektion zur Bezeichnung des Schusses: bleiks! sprāgst šāviens Vīt. 36.

Avots: ME I, 313

brãga, auch brē̦ga, brāgs Branntweinspülich: man pazuda māmiņai brūī brāgu smeļamais. brāga kubulītis BW. 21559, 1. brāga muca 22702. Von schlechtem Essen: kas tādu brāgu lai strebj! AP. - brāgas vē̦ders, ein Vielfrass, Schmerbauch. [Nebst li. broga, brõgas aus r. брага.]

Avots: ME I, 327

braĩks! Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Brechen, Fallen eines Gegenstandes entsteht: braiks! sprāgs zārkam vāks augšām LP. VII,

Avots: ME I, 322

‡ bulstàks Pilda, = bulstarāgs.

Avots: EH I, 251

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

cìems (li. kiẽmas), dial. ciema BW. 6699, 10439,

1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;

2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;

3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;

4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;

5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr u̯ vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. ² 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]

Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.

Avots: ME I, 394

II deidars: deĩdars Seyershof, ein grosser und ungelenker Mensch od. ein solches Tier: zirgs nav ne˙kāds lāgs: tāds d. ir.

Avots: EH I, 314

drabenes: kraties, drabeņu baļļa! sprāgs tavas stīpiņas, birs drabenītes BW. 24107. maize tāda kâ d. Janš. Līgava I, 60; "iesala atliekas" Frauenb.

Avots: EH I, 328

dusmas, [dusma Glück IV Mos. 25, 11, dusme L. W. 1922, I, 1 ₁ ], der Zorn, Groll, gew. der Pl., der Sing. äusserst selten (bekannt nur in der Phrase par dusmu (= ļaunu) neņemt, nicht übel nehmen. [viņam uznāca dusma Bers. man bij dusma par tādu darbu Planhof]). man palika dusmas, ich wurde böse. man iedegās sausas od. svē̦tas dusmas. dusmas aizduot, erzürnen; dusmas izlaist, auslassen; d. ņemt BW. 11750, fassen; d. turēt, hegen; dusmas pāriet, rimst, vergeht, verraucht; dusmas nuorīt, verbeissen; d. remdēt, besänftigen. viņš aiz od. nuo dusmām zils, spļauj uguni, sper, zemes gaisā, sprāgst nuo ādas laukā. nuo dusmām (Var.: es dusmās BW. 13730, 19) nezināju, kur piesiet kumeliņu 13730, 29. dusmās sirds nepruot, kas labs, kas ļauns. ļaunam ātras dusmas. dusmu pūce, ein böses Frauenzimmer; dusmu pūķis, ein böser Bursche, Mann BW. I, S. 804, 101 ^1. Zu dusêt "keuchen"[eigentlich starkes Pusten als Folge von Erregung; vgl. ae. anda "Zorn": an. andi "Atem" und Leskien Abl. 295 und Nom. 426 und Persson Beitr. 653].

Avots: ME I, 521

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru ² Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III ^4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. ² 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547

I gàiss (li. gaĩsas "Lichtschein am Himmel"),

1) die Luft:
mitrs, smags, jauks, mīlīgs, spirgts gaiss. gaisa ceļš U., die Milchstrasse. ej pa gaisu, geh in die freie Luft; auch: geh zum Kuckuck. gaiss viņas visas var sazināt (Weiss der Kuckuck) Vīt. 66. lietus gaiss od. gaisi, von Regen geschwängerte Luft, Wolken: šķir, dieviņ, lietus gaisu! BW. 18157. visapkārt lietus gaisi, vidū saule ritināja 1046;

2) die Atmosphäre:
kad gaiss svītraini nuovilcies ar mākuoņiem, tad lini jāsēj Etn. II, 73. tupeņi jāmanās tad stādīt, kad gaiss ābuolains nuo mākuoņiem Etn. II, 74. gaiss apmācies Mag. V, 153;

3) die Wolke:
nelabs gaiss, eine unheilverkündende Wolke Spr.;

[4) das Wetter:
gaiss gruozās od. (Mag. V, 153) pārmijas, die Luft, das Wetter ändert sich. bargs g., vē̦tras gaiss Mag. V, 153. labs gaiss. kuo dara gaiss? was macht das Wetter? Manz. 10 Gespr.;]

5) gaiss, die Luft, zur Bezeichnung des Flüchtigen, Nichtigen:
es nezinu ne˙kādu gaisu nuo mājām iešanas, ich weiss nichts davon, dass ich nach Hause gehen soll Grünh. nuo visa gaisa runāt, Grosartiges, Unglaubhaftiges erzählen Ar. [gaisa grābējs U., jem., der seine Erzählungen aus der Luft greift (in Salis dafür: gaisp grābeklis). gaisa cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch Golg.] iešāvies paduoms galvā tīri kâ nuo gaisa Upīte Medn. laiki 70;

6) gaisā,

a) in die Luft, in die Höhe:
ienaidnieki spridzinājuši pili gaisā. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. māte spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā. guovīm aste gaisā un nu tik bizuot! So auch im Lok. Pl., oft mit dem verstärkenden Gen.: dubļi sprāgst gaisu gaisuos;

b) gaisā būt, ausser sich, ausser Fassung sein:
tē̦vs tuo zināt dabūjis, skaidri gaisā LP. IV, 23. nu pamāte bija gaisā III, 65;

7) maisā vai gaisā, sagt man, wenn jemand überlegt hat, was zu tun ist
Etn. II, 110. patiesi vēl nezināju, kur izšaušu - vai gaisā, vai maisā Stari II, 449;

8) pa gaisu gaisiem, in alle Winde:
tad pe̦lnus izkaisiet pa gaisu gaisiem Asp. eita jūs pruojām pa gaisu gaisiem, zum Kuckuck! Pump. gaisu gaisumis, in Verwirrung Ronneb. Zu gàišs.

Avots: ME I, 587

ìesnigt, intr.,

1) verschneien, in Schnee gehüllt werden:
dumbrāji sniegā iesniguši Aps.;

[2) zu schneien anfangen:
ja sniegs iesnieg naktī, tad luopi sprāgst Gr. - Buschhof].

Avots: ME II, 69

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

izmîkšt Smilt., Drsth., Lub., izmîkt, intr., ausweichen, weich werden: lai graudiņš izmīkšķis pārsprāgst Liev. manas stingri savilktās spḗka saites izmīkša Skalbe. lūk, tas tam ruokās izmīkša Rainis. kamanas svārstījās pa izmīkušuo ceļu A. XII, 677, Etn. I, 137. ceļš izmīcis. pļava izmīkusi C.

Avots: ME I, 772

izšaũt, tr.,

1) abschiessen, abfeuern, durchschiessen:
tas uz tām ar savu dubultnīcu izšāvis Etn. III, 91. ja raganas mē̦slus plintē ieliek un izšauj III, 57. vīrs tukšs kâ izšauta plinte MWM. X, 807. ceļš taisns kâ ar luodi izšauts Kaudz. M.;

2) ausschiessen, ausrotten:
mednieki izšāvuši visus putnus;

3) verschiessen, verfeuern:
visu šaujamuo;

4) hervorschiessen, herausstrecken, durch -, ver-, herausschieben:
[izšaut atspuoli Bauske, N. - Peb.] gaisma jau starus izšauj Dünsb. graudiņš pārsprāgst, saknītes izšaudas uz visām pusēm Liev. Krišus izšāva galvu nuo ūdens Dok. A. viņš izšāva mēli kâ lizi. kaktā bija plata izšaujama gulta Vēr. II, 1035. Refl. - tiês,

1) heraus -, hervorschiessen, erscheinen, aufspringen:
nuo akmins izšāvās uguns Richt. 6, 21. zibeņi izšāvās uz visām pusēm A. XXI, 188. zivs izšāvās ūdens virsū, zaķis nuo krūmiem, gulē̦tājs nuo gultas;

2) zur Genüge schiessen:
izšāvāmies visu pavakari. Vgl. li. iššáuti.

Avots: ME I, 810

izsprâgt (li. išsprógti), auch izsprêgt, intr.,

1) ausplatzen:
man izsprāga bikšu knuope BW. 382. mucai izsprāga dibe̦ns LP. VI, 757. durvis kâ nieks izsprāga nuo eņģēm LP. VII, 148. kad tev acis izsprāgtu! lai tev acis izsprāgst! eine Verwünschungsformel;

2) zerplatzen:
izsprē̦gušas (gew. izsprē̦gājušas) lūpas St.;

3) aufbrechen:
lapiņas, pumpuri jau izsprāguši;

4) abknallen, losgehen:
bise nejauši izsprāga;

5) krepieren, aussterben:
vēži upē izsprāguši. kaimiņas izsprāgušas visas cūkas, guovis, aitas, bites.

Avots: ME I, 803

II ķipra,

1) der Holzwurm
(gew. ķipris): ragana ielīduse ķirpu izē̦stā stabā LP. V, 9. nedz sprāgst tas, nedz grauž tuo ķirpas Dünsb.;

2) der Pl. ķirpas, der mehlartige, vom Bohren des Holzwurmes entstandene
Staub.

Avots: ME II, 385

lãga, 1): pa divi lāgi (kann auch zum nom. lāgs gehören!) Janš. Apskats 1903, S. 163, zweimal. viņš uz divi lāgi (zweimal) bij par rādītaju AP. pa uotri lāgi Dunika, zum zweiten Mal, gailis dzied trešā lāga (zum drittenmal) Frauenb, atstāšu darbu uz uotru lāgu (= uz citu reizi) Salis;

2): nav l., ka tâ rīkuojas Frauenb. lāgas cilvē̦ks, luops; zâle Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt. pirtī nav lāgas siltuma Seyershof. silts ūdens zirgam nav lāgā Salis. negrib lāgā ne maizi ēst ebenda. lāgā dziesmas nemācēja BW. 880. nele l. ("?") teica mani, nele l. (Var.: lieta) nicināja: purva niedre teica mani, vīgriestiņš nicināja BW. 8707, 4 var.

Avots: EH I, 726, 727

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437

lakt (li. làkti), lùoku, laku, tr., leckend fressen, Dünnes fressen, schlappen, mit der Zunge schlürfen: kaķītis luok pienu. Sprw.: labi paēdis; kas nekaiš labi runāt? bet tu ej kâ suns ūdeni lakdams. ve̦lns luok tikmē̦r jūŗas ūdeni, kamē̦r pārsprāgst. diezgan spilve̦ns asaru lacis MWM. VIII, 452. [Zu slav. lokati dass., vgl. Berneker Wrtb. I, 727.]

Avots: ME II, 416, 417

lapsrâdze, Rotauge (ein Fisch): lapsrādzes nērš lapu sprāgstamā laikā Lub.

Avots: ME II, 422

[lastaukus (auf lastavāgs beruhend?) sist, ein Spiel (in Lettg.) zu Weihnachten, bei dem einer der Teilnehmeŗ der dabei nicht zusehen darf, geschlagen wird, bis er den Schlagenden erraten kann, der darauf seine Stelle einnimmt.]

Avots: ME II, 424

I ļē̦ļāks (unter ļẽ̦lāgs): ein ungeschickte Mensch (mit ẽ̦; wo?).

Avots: EH I, 772

‡ ļê̦puris ² Lems., Wainsel "nelāgs, vājš nevarīgs kustuonis": tas ļ. nav ne˙kāds luopa suns.

Avots: EH I, 772

I mãls: mālus mĩt auch Siuxt hier auch: mālus mīdît) u. a. es duomāju cepli celt, ar tevim mālu vest BW. 21104, 5. puoda mālu 34821, 1. sarkanais m., zilais m., baltais m. Siuxt. tre̦kns (ziemlich rein) m. ebenda: kad m. ir tre̦kns, tad tam jāpiejauc grants, lai nesasprāgst. vājš (mit anderen Stoffen gemischt) m. ebenda. apšu m. Frauenb., ein ziemlich unfruchtbarer Boden. glūdu m. Dond., Mergelton, mergelhaltiger Lehmboden, Tonboden. kaļķu m. Sassm., kalkhaltiger Lehmboden, zirga m. AP., eine sehr zähe, fuchsrote Lehrnart. ātri ies pie māla (= mirs) Seibolt n. FBR. XVI, 165, Serbig. luops nuogājis pie māla (ist ganz heruntergekommen) AP.

Avots: EH I, 791

‡ maļuns "?": m. (Var.: pīrāgs, auguons) sānuos čūlāt čūlāja BW. 34809 var.

Avots: EH I, 782

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

I mir̃te, [mìrte ² Prl.], der Tod: man jau mirte ne+maz nenāk PS. pīlē̦ni sprāgst cits pēc cita; kas tā par mirti, kas ne! Dond. [Umgebildet aus einem i- Stamm, vgl. li. mirtìs, la. mors, ai. mṛti-ḥ "Tod", čech. mrt "totes Fleisch auf Wunden".]

Avots: ME II, 635

misît, -ĩju od. -u, -ĩju, intr., sich irren, sich versehen, fehlen, fehlschiessen Spr.: tad tu esi misījuse Blaum., Aps., Lub., C. bet tâ var drīzāk misīt A. XX, 252. es vē̦lē̦tuos, ka jūs kādu dienu misītu un iedzītu man luodi kaklā Stari I, 345. Refl. -tiês, verwirrt werden, irre gehen, fehlgehen, fehltreten: vārdi misās, dabūs piedzert. tev kāja misās Rainis. revolveris sprāgst, bet ruoka misās Vēr. I, 1231. [Zu misêt "verfehlen."]

Avots: ME II, 636

II mùlss, verwirrt, kofus: viņš atsprāgst nuost, nuo truokšņa mulss Sudr. E. biedrs saķēra pie plēciem mulsuo draugu MWM. VI, 335. Sveķītim prāts bija tik mulss Seibolt. mulsi tik tevi vairs atminēs Janš. mulsi skatās vis˙apkārt Janš.

Avots: ME II, 665

mùrkļi ^2, böse Träume Mar. n. RKr. XV, 127, N. - Schwanb.; ["murgi, nelāgs miegs" Alswig].

Avots: ME II, 670

nārags (li. norãgas "das Jocheisen, die Pflugschar"), [nàrâgs ² Kr.], nē̦rags, nē̦re̦gs Stari I, 38, 43,

1) ein Springstock der Fischer
[Bers., Gr.-Jungfernhof]; ein Senkstein in den Netzen [Bielenstein Holzb. 649], L.; eine Fischerstange, eine Stange zum Stossen, mit einem stumpfen Eisen am Ende Mag. III, 1, 125, [nàrāgs ² Kokn., eine Stossstange mit eiserner Spitze, womit man ein kleines Boot vormwärtsstösst Bielenstein Holzb. 622 (auf der Düna)]. nārags - ķeksis ar āķi Abuls Skuolas Druva II, 175. nē̦rāgu es tveŗu; apstājies, laiva! Duomas III, 67, Etn. IV, 148;

2) ein langes, strusenartiges Boot mit flachem Boden
Mitau, Riga, Rojen, [nãrags Markgrafen, Kalnazeem]: tvaikuonītis, kas vilka gaŗu rindu tukšu nāragu MWM. IX, 622; auch für "Boot" überhaupt: nāc, sēdies manā nāragā! Por. A. XX, 744. [Wohl aus wruss. нагоръ, s. Leskien Nom. 524.]

Avots: ME II, 700, 701

nelãga, nelãgas (Gen. s.), loc. s. nelãgā, untauglich, unbrauchbar, böse, schlecht: nelāga cilvē̦ks, darbs. tādi nelāga liesti, ne˙viena pēc kājas Aps. cienmātei uznāk tās nelāga reizes Alm. šim nelāgas ieruočam bij tikai divi stuobri Blaum. tūliņ piens palicis nelāga LP. VII, 562. [nelāga vãrdi U., tadelnswerte Worte.] es jutuos savādi un nelāgā MWM. VIII, 885. Auf Grund des attributiven Genitivs hat sich das Adjektiv nelãgs (Adv. nelãgi) entwickelt: bet kāds nelāgs cilvē̦ks bij nuoduomājis kāzas izjaukt LP. VI. 42. viņa atkārtojusi nelāguos (nelāga) vārdus III, 63. tu nelāgi izrunājies.

Avots: ME II, 720

nidrs [?]"?": nidras drēbes, nidri("vienkārši, ne trinīšü) palagi; [in Rositten seien nidras drēbes - pamitras drēbes(?); "mitrs, nelāgs": nidras drēbes, nidrs laiks Bewern; "re̦ts" : šīs drēbes ir nidras Memelshof].

Avots: ME II, 743

nikt,

1): vācu lielgabali nenikuši dragā purvu A. Grīns Dveseļu putenis II, 160;

2) (= nĩkt

1): praes. nìkstu ² (Warkl., Zvirgzdine) od. nikstu (Auleja), praet. niku; sāka mūsu dzīve n. Zvirgzdine. nikst i(r] nikst, dilst i[r] dilst, iļr] nuosprāgst (von einem kranken Tier)
Auleja;

3) "verstürzt sein"
Lng. ‡ Refl. -tiês, aufhören: vai tu niksies ("mitēsies, liksies mierā")! Grawendahl.

Avots: EH II, 25

nĩkt: auch Behnen, Dunika, Frauenb., Kegeln, Lems., Pankelhof, Ramkau, Schwitten, Selg., Stenden, Wenden, Windau, Zögenhof, (mit î ) Schwanb.,

1): kad luopi nīkst ("sprāgst nuost"), tad jāapruok kūts priekšā pretim durīm; tad vairāk nenīkstuot Ramkau.

Avots: EH II, 26

nùosalˆt,

1): nuosalis kâ pīrāgs Lesten n. FBR. XV, 31;

3): ūdens sāk salt un nuosalst - pārve̦lkas kâ ar līmi Kaugurciems.

Avots: EH II, 83

nùotrĩcinât, ‡ Refl. -tiês, erschüttert werden, erzittern: sprāgst te spēriens tāds, ka viss nuotrīcinājas Dünsb. Divpadsmit gulošas jumpravas 12.

Avots: EH II, 101

uokstuonis,

1) uokstuonis Elv., L., St., U., Memelshof, Vīt., (mit ùo ² ) Bers., KL, Sessw., uokstuons U., uôkstuôņa ² Dunika, die Spür-, Suchbiene:
iekams bite spietuo, darba bites izsūta jaunu vietu meklēt; tās sauc par uokstuoņiem Konv. ² 381. te spietuošanas laikā viņus (= bišu klučus) vieglāki varēja atrast uokstuoņi, kas, iekām spiets pilnīgi atraisījās nuo struopa, devās izlūkuos E. Virza Daugava I, 1057;

2) Plur. uokstuoņi, die Fühlhörner der Insekten
L.;

3) uokstuonis Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 62, Kurmene, Schönberg, ùokstuoņa ² Bers., Fest., Sessw., (mit uô ² ) Bauske, comm., der Schnüffler:
kuo tu te staigā kâ uokstuonis! Schönberg. sprāgsti, skauģi, uokstuone, uodze! Vensku E.

Avots: ME IV, 415

pàldìes: ne paldiesa (Var.: paldiesu, paldiesi) nesacīja BW. 22850, 1. par paldiesu jau kaķis sprāgst AP.

Avots: EH II, 150

pàldìes [auch Serbigal, AP., pal˜diẽs Līn., Tr., Salis, Ruj., paldas Saikava, pàldis ² Preili], (der Akzent gewöhnlich auf der zweiten Silbe), zuweilen paldìevs geschrieben, aus palĩdz dìevs (helfe Gott), danke: lai paldies, kam paldies, mūs[u] kungam, tam paldies! BW. 32841. kad pārvedu līgaviņu, tad paldies uz paldies! Sprw.: par paldies ir žīds ne˙kā neduod. nuo paldies kaķes sprāgst. vai tas nu tas paldies par manu labsirdību? Zuweilen dekliniert: bet tas negrib ne pliku paldiesu JK. III, 31. viņš ar daudz paldiesiem atvadījās MWM. VIII, 594.

Avots: ME III, 58

‡ II pàntaks ² N.-Laitzen n. FBR. IV, 53, = pantāgs.

Avots: EH II, 160

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86

pãrgruõzît, Refl. -tiês, ‡

2) sich verdrehen:
acis tiem pārgruozās, ... un tie tad drīz sprāgst Pēt. Av. III, pielik., S. 54.

Avots: EH XIII, 200

pãrskrìet,

1) intr., hinüberlaufen:
kad tik zaķis pār ceļu nepārskries;

2) überlaufen:
ve̦cai mātei, tuo dzirduot, pārskrien dre̦buļi (auch auksts) pār (par) kauliem, es überläuft die Grossmutter kalt LP. I, 138;

3) vergehen, aufhören:
Jānim pārskrēja dusmas, un viņš sāka pilnā kaklā smieties Dok. A.;

4) tr., übermässig abjagen, überjagen:
ne es ļaušu kruogā dzert, ne pārskriet kumeliņu BW. 21778, 1;

5) tr., im Laufen überholen
U., E. Refl, -tiês, sich überjagen: kas ātri skrej, tas pārskrejas. vilks nuosprāgst, tâpēc ka pārskrējies LP. IV, 42.

Avots: ME III, 175

‡ *pažāga od. *pažāgs, = pažaga: maizes lāpstu ar pažāgu RKr. XIX, 92 (aus Rubeņi).

Avots: EH XIII, 194

‡ piņķelêt(iês) PV. "peņķelēt(ies)": tu vari piņķelēt un piņķelēties, cik gribas, mani tu neiepiņķelēsi līdzi. ja ar kasli sāksi piņķelēties, tad viņš tevi iepiņķelēs, ka nuo e̦rrām vai sprāgsi.

Avots: EH XIII, 235

pleitags, ein Säufer, Herumtreiber, cilvē̦ks kas diedelē pa kruogiem dze̦rdams Etn. I, 137 (aus Grosdohn); dafür pleĩtāgs Bauske, plèitāgs ² Golg., Saikava.

Avots: ME III, 334

puõgaļa Karls., Wolm., Salisb., Ronneb., puõgalis, puoguļa, puogulis, die Knospe, der Knoten am Lein und an andern Gewächsen U., (puõgulis C., Arrasch, Jürg.) die Samenkapsel beim Flachs, "tāds duglis, kam čaumala atsprāgst un sē̦klas izbirst" Konv. ¹ 816: augai, mani gaŗi lini, dze̦ltainām puoguļām (Var.: dze̦ltainiem puoguļiem)1 BW. 28285. puišiem jānuosukā (t. i. jānuotīra nuo puogaļām) 2000 šauju [linu] par dienu Etn. III, 89. puogaļas grabēdamas nuobirst zemē Purap. Kkt. 19. puķe ar dze̦lte̦nām puogāļām Etn. IV, 166. Zu puõga.

Avots: ME III, 455

puõļa Karls., C., AP., Demin. puoliņa, die Samenkapsel, die Knolle, tāds auglis, kam čaumala atsprāgst un sē̦klas izbirst Konv. ¹ 816: linu, maguoņu, kartupeļu puoļas. augat, mani gari lini, dze̦ltainām puoliņām! BW. 28285 var. galvas, kas kâ linu puoļas krīt uz visām pusēm Plūd. auglis ir puoļa ar spalvainām se̦klām Konv. ² 1664. - Wenn mit uo aus ōu̯, zu pūlis "Haufe", r. пуля "Kugel".

Avots: ME III, 456

pulˆkšķêt, -u, -ẽju, kolkern: alus mucas rūgdamas pulkšķ (nuo mucas pa spundes caurumu nāk ārā gāzes burgzdules un ar truoksni pārsprāgst). linu mārks pulkšķ (iemē̦rktie lini rūgst, ūdens virsū ceļas gāzes pūslīši un sprāgst pušu ar truoksni) Druw.

Avots: ME III, 408

puszuõle: kurpēm puszuoles atsprāgst Apsk. 1903, S. 32.

Avots: EH II, 335

rīcags, rìcāgs ² Kr., Kl., Lis., Golg., Kreuzb., ricāks ² Nerft; auch rīce̦gs U., ein dickes Tau U., das Ziehseil am Floss Bielenstein Holzb. 625, Aahof: caur re̦snu drāšu rīcagu žuogiem Izglītība 181. pluosta piesiešanai . . . lietuo rīcagu Etn. IV, 61. zē̦ns pievilkās ar ķeksi pie tilta un apmeta rīcagu ap stabu Jauns. In Sessw. sei rìcugs ² ein gewisser Teil vom Pferdegespann.

Avots: ME III, 535

rĩcê̦kls, in Vergleichen von grob gesponnenem Garn: dzija kâ rīcē̦kls N.-Peb. (in Golg. werde so rīcāgs gebraucht).

Avots: ME III, 535

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

sakrite̦ns, zusammengefatlen: sakrite̦ns pīrāgs Jauns. M. dz. 82.

Avots: ME II, 656

salˆt (li. šálti), salˆstu (saļu Sussei n. FBR. VII, 146), salu, in Lemsal n. FBR. IV, 93, Salis, Sussikas, Pernigel, Ruhtern salêt, salstu, salēju,

1) frieren:
Sprw. salst, ka plīst. salst, ka zaķim acis ārā sprāgst (sala vai zakim acis nuo pieres ārā). salst, ka skaidas nuo zemes le̦c. man salēja Neu - Salis. salst, ka sprē̦gā, ka sētas krakš Alksnis - Zundulis. kaķis salst, bet negrib mācīties drebēt. salt zemē, totfrieren Biel. n. U.;

2) gerinnen
U. - Subst. salšana, das Frieren; das Gerinnen; salums,

a) der Frost
U.: meitē̦ns aiz saluma zils A. v. J. 1901, S. 84; ar vienas nakts salumu vēl nepietiek, lai varē̦tu e̦ze̦ram jau virsū iet;

b) das Gefrorene
Fest., Stelp. - iet pa salumu, über hartgefrorenen Schnee gehen Karls. Nebst sals salˆna, salˆts zu apr. passalis "Frost", ai. š̍iš̍ira-ḥ "kühl, kalt", osset. sald (wenn mit ide. l) "Kälte" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 297, Zupitza Germ. Gutt. 84 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 33.

Avots: ME II, 676

sapals (li. šãpalas "Döbel", ai. š̍aphara-ḥ "cyprinus sophore") Karls., sapalis Jummardehn, Dünakarpfen, Alant(sbleyer) (leuciscus idus L.) L., St.; Bergm. n. U.; RKr. VIII, 104; leuciscus cephaleus L. Natur. XXXVII, 38; squalius dobula Wenden; baltais sapals, der Eisfisch (leuciscus grislagine L.) Natur. XXXVII, 39; squalius leuciscus Wenden: Sprw. apaļš kâ sapals Kav. Ve̦ntā līdakas un sapalus sazvejuojuši Janš. Dzimtene ² II, 235. viņš aizsprāgs kâ sapals pruojām I, 45. Zur Etym. vgl. Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380 und Niedermann Berl. phil. Wochenschr. XXIII, 1305.

Avots: ME II, 696

sātns: auch (mit à ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, 1): auch (mit à ² ) Kaltenbr., Nerft, Sonnaxt: staks ir s. ēdiens Sonnaxt. pīrāgs diezgan s. ebenda. nav sātna maize Kaltenbr. ieēd nesātnu, negribas vis dzert; ieēd sātnu - dzert vien gribas Sonnaxt;

2): viņš ... atteicās nuo dzīŗuošanas priekiem, palikdams ... s. visās dzīves lietās Vindedze 156. ar ... sātnu ... prieku Veselis Jaun. Ziņas 1940, № 100, S. 2;

3): auch (mit à ² ) Kaltenbr., Nerft; (fig.) liesmuojuošās, sātnās krāsās Veselis Cilv. sac. 88. ‡ Subst. sātnums,

1) die Nahrhaftigkeit, Kraft (einer Speise):
gards pīrāgs, aizleja diezgan klāt; kad cukurs dame̦sts vis, tad diezgan sātnuma, - dzert vien gribas Sonnaxt;

2) die Sattheit: (fig.)
pilnas ze̦mgaliskas vasaras sātnuma Veselis Cilv. sac. 88.

Avots: EH XVI, 473

sîksts,

1): s. un mīksts kâ žīda pīrāgs Sonnaxt;

2): auch (mit î ² ) AP., Grob., Salis. Subst. sîkstums,

1): aiz sīkstuma kļava lapa stavēj[a] ilgi kļaviņā BW. 11608, 1.

Avots: EH II, 492

sir̂ds, -s (li. širdìs), dialektisch (in West-Kurl, auch bei Manz.) sirde, Demin. sir̂sniņa,

1) das Herz
(eig. u. fig.); der Mut; der Zorn (in dieser Bed. auch der Plur. gebraucht); der Magen (?) U.: laba, ļauna, mīksta, cieta sirds, ein gutes, schlechtes, weiches, hartes Herz. Sprw.: mīksta sirds kâ cāļam, kâ sievišķam. sievas sirds - mīksta sirds. smaga, gŗūta s., ein schweres Herz (nach U. grūta s. - Schwermut): virs ar smagu sirdi paņe̦m arī cirvi un ies darīt, kuo sieva grib LP. IV, 186. druoša sirds, ein mutiges Herz: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. liela od. bieza (Walk. n. U.) s., ein heftiges, zum Zorn geneigtes Gemüt U. nelaba s., (physische) Übelkeit: viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un ... špļāva A. XXI, 401. tukša s., (physische) Nüchternheit U. zināma sirds, das Gewissen. jis bijis karstas sirds Zb. XVIII, 286. Sprw.: sirds kâ le̦dus. sirds kâ (sē̦tas) miets (von einem Mutigen). dūša kâ miets, sirds kâ plāksteris od. kâ siets (von einem prahlerischen Feigling). sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. 26 (von einem Hartherzigen). Sprw.: sirds vībuotnēs (von einem Verliebten). sirds īstā vietā, das Herz am rechten Fleck. sirds pukst od. le̦c, das Herz klopft: sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91. sirds silst, das Herz wird erwärmt, gerührt U. sirds viņam gribēja tīri pušu plīst (das Herz wollte ihm brechen) Niedrīšu Vidvuds XX, 93. muļķītim sirds vien trīc, kaut tik izduotuos LP. IV, 92. sirds ne̦sas uz -, das Herz verlangt, sehnt sich nach - U. sirds ne˙kuo neņe̦m pretī, es mangelt aller Appetit U. actiņas re̦dz, sirsniņa grib, das Herz begehrt. sirds aiz salkuma tīri vai pa muti krita laukā (von starkem Hunger) MWM. X, 419. sirds skaidri par muti kāpj ārā, von grosser Neigung zum Erbrechen Biel. n. U. sirdī man griêž(as) ² U., mir wird übel. sirds aiz dusmām kāpa tīri vai pa muti ārā Alm. Kaislību varā 26. raudāt es nevarēju, bet sirds man tâ kâ kāpa vien kaklā A. v. J. 1897, S. 226. brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, plötzlich ergrimmen. beidzuot ķēniņam sirds apte̦kas LP. IV, 64, wird unwillig. sirds viņam aizkritusi, es ist ihm aller Mut entfallen U. - sirds pieņe̦m od. ņe̦m pretī, es schmeckt, gelüstet: ēd, cik sirds ņe̦m pretī! Sprw.: acis kāruo, sirds nepieņe̦m. tās viņu labi pabaruo, duod ēst, cik sirds ne̦s Etn. III, 121. sirdi piesiet, sich mit einer (kräftigen) Speise stärken. pie sirds iet, zu Herzen gehen U.: viņa vārdi iet pie sirds Kav. tām arī ķēniņienes asaras pie sirds iet LP. IV, 188. pie sirds ņemt, likt, zu Herzen nehmen U. caur sirdi iet, rühren, erschüttern U. tas man ķeŗas pie sirds, das geht mir zu Herzen. nuo sirds, von Herzen: nuo sirsniņas man mīlēj[a] tautu meita Biel. 2089. nuo sirdīm (Var.: līdz sirdei) māsa mīl Ld. 7551. sirdij mīlēt, dem Herzen angenehm, lieb, liebenswert sein: prātam tika tā meitiņa, sirdei vis nemīlēja; būt[u] sirdei mīlējusi, būtu mana līgaviņa BW. 11396. - man vēl kas uz sirds LP. I, 171, ich habe noch etwas auf dem Herzen. Sprw.: kas uz sirds, tas uz mēles, wes das Herz voll ist, geht der Mund über. es lūdzu dievu nuo visas sirds Kaudz. M. 383, von ganzem Herzen. glabā tuo kâ savu sirdi (wie sein Teuerstes) LP. VI, 756. es glabāju sav[u] vīriņu kâ sirsniņu azuotē BW. 27112. es savai māmiņai kâ sirsniņa azuotē (d. h., so lieb, so teuer ...) 3019. ak, kâ man tas sirdij labi (wie mir darum wohl ums Herz ist), ka jūs manī paklausāties Aps. III, 41. tuo re̦dzuot brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds (das Herz wird erleichtert) LP. IV, 98. ļaužu runas sirdi grauza BW. 8750. sirdi ēst, am Herzen nagen U. nuovadnieku puisē̦niem sirdi vien ēdināju 5360. tas griêž sirdī, das schneidet ins Herz U. - es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden n. Mag. XIII. 5. - sirds viņam cēlās, er wurde zornig U. man sanāca sirdis, ich wurde zornig. nuo sirdīm (vor Zorn) vai pušu sprāgst Neik. 7. ar sirdîm runāt, ärgerlich sprechen Austr. ve̦lns ... aizsirdījās i jam par sirdīm (vor Zorn, im Zorn) tâ padarīja, ka jis par zagli palika Pas. IV, 183 (aus Welonen);

2) das Demin. sir̂sniņa als Kosewort, Herzchen:
tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, sirsniņ, šuoruden! BW, 15044 var. ak, sirsniņ, nelūdz mīļi! 7808. Nebst ser̂de zu urslav. *sьrdьce, gr. χαρδία, lat. cor (gen. cordis), air. cride, got. haírtō, arm. sirt, apr. sīran "Herz", urslav. *serdá "Mitte" u. a., s. Trautmann Wrtb. 302, Walde Wrtb.2 191, Boisacq Dict. 412 u. a.

Avots: ME III, 843, 844

skrãģis PS., C., auch skrāgs (?) Kaudz. M., Gestell für einen Tisch (einen Backtrog) U., Spr.; Gestühl Glück; ein Rahmen zum Schlafen Dr.; ein Nährahmen U.: ve̦cais galds ar tieviem, gan˙drīz pa˙visam pārde̦ldē̦tiem skrāģiem Jauns. izlīguoja ze̦lta galdu ar sudraba skrāģīšiem BW. 32887. pie... galda skrāģa 20769. galds nuoslīdēja nuo saviem skrāģiem Libek Pūķis 41. īpašu skrāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. Nl. 258. skrāģu galds 224. viņš darīja ... desmits vaŗa skrāģus (eherne Gestühle) Glück I Kön. 7, 27. skrāģus, kuo Zālamans . .. bij darījis II Kön. 25, 16. guļ uz suola vai skrāģa Seibolt. skrãģis Bauske, - kraķis II 3. Vgl. krãģis.

Avots: ME II, 889

slāga Kr. (li. slogà "Plage"),

1) slāgs Ar., ein aus sehr hartem Holz angefertigtes Instrument zum Holzspalten
Guld. n. Etn. I, 89;

2) der Schaden, die Beschwerde
U., Plage: slāgu darīt, Schaden tun U. tam uzbrukusi ļauna slâga ("dauerndes Unglück") Bers. man šī tiesāšanās ir par slâgu (zur Plage) Gr.-Buschhof, Saikava;

3) eine Krankheit, Seuche
Lubn. n. Etn. III, 1, (mit â) Warkh., Warkl., Viehseuche Sessw. n. U.: lai tevi slāga! hol dich die Pest! Lubn.;

4) slâgas ² (li. slogos Miežinis), Schnupfen Rutzau: dabuisit slāgas, ka jūs tâ pliki ietat! In der Bed. 1 wohl aus mnd. slage "ein Schlägel, womit man beim Holzspalten den Keil eintreibt"; in den Bedd. 2-3 (und 4?) wohl (nach Leskien Nom. 217 und Prellwitz KZ. XLVII, 303) zu slêgt mit sekundärem Ablaut (wozu Le. Cir. § 39d); s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 714.

Avots: ME III, 922

šļāks "der Schall, den ausgestürztes Wasser macht" U. (unter šļāgs). Wohl auch bei U. eine Interjektion, wie jedenfalls (mit à ² ) in Sessw.

Avots: ME IV, 68, 69

II snaĩcaks Bauske, snàicāgs ² Saikava "kas snaicās".

Avots: ME III, 971

šņe̦rgas, der Rotz: duošu pa de̦gunu, ka vai šņe̦rgas izsprāgs Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 94

špẽ̦rags Nigr., = spē̦rāgs 1; špē̦rāgs Kav., = spē̦rāgs 2.

Avots: ME IV, 101

spīlags, ein Stift V. ; spĩlāgs Bauske "ein Keil, mit dem etwas auseinander gehalten wird".

Avots: ME III, 1003

‡ spraguonis Stenden, ein starker Frost: tāds s., ka zaķim acis sprāgst ārā.

Avots: EH II, 555

‡ sprâgšus, Adv. zur Verstärkung von sprâgt: Marlīze nuobijusēs kâ s. aizsprāgst grāvmalē Janš. Mežv. ļ. II, 217. lai tas ... s. nuosprāgtu! Atpūta, No 388, S. 5.

Avots: EH II, 557

sprâgt,

1): zeme sprāga nuo liela sausuma Siuxt. burkāni nav vēl sprāguši (= asnus laiduši) Seyershof. zupa sprāgst pāri par katlu Kand.;

3): un tai viņš atcēle sprāgstamuo kaiti Pas. XII, 168.

Avots: EH II, 557

sprâgt (li. sprógti "platzen"), sprâgstu, sprâgu,

1) bersten, platzen
U., losgehen: bērziņam lapas sprāga BW. 9392, 1; 14869, 2 var. pumpuri sprāgst, die Knospen brechen auf U. bārda sprāgst St., der Bart keimt hervor. bise sprāgst, das Gewehr geht los U. tâ kâ ... stuobrs nesprādzis, tad nu vajadzējis Pēterim šaut LP. VII, 242. zārks sprāgst vaļā 214. kungs bija tik dusmīgs, ka vai nuo ādas sprāga JK. V, 1, 31. dusmās sprāga nuo ādas laukā Neik. 60. zaķim acis sprāgst nuo pieres laukā Apsk. v. J. 1903, S. 346. dzīvība sprāgst pa muti ārā LP. II, 24. asaras tai sprāga pa acīm MWM. X, 426;

2) sprühen
(fig.): sprādzin sprāga valuodiņa BW. 7377;

3) krepieren
(vgl. li. nusprogs "wird krepieren" Liet. sint. I, 19) U.: kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis! Br. sak. v. 682, man soll den Tag nicht vor dem Abend loben. Jurģa dienā nevar adīt, tad... aitas sprāgst Etn. II, 84. guļ kâ sprādzis RKr. VI, 251. - Subst. sprâgšana,

1) das Platzen, Bersten;

2) das Krepieren;
sprâgums,

1) das einmalige Platzen; das Geplatzte, der Riss, die Spalte:
...dziedātāja pārsprdgušu pakuļiņu... sašuj savu sprāgumiņu! BW. 20442, 3 var.;

2) "der Schreck im Glase"
Brasche;

3) Knall, Gekrach
LKVv.; sprâdzẽjs, ein Krepierling Spr. Neben diesem sprāg- ein sprēg- in sprēgt (s. dies) und spreg-: sprog- (oder sprag-?) in spre̦gans, spradzene I, spradzinât, spradzis, spraga, spragstêt, li. spragė´ti "platzen", norw. spraka "krachen", and. sprekan "sprechen", an. spraki "Gerücht". cymr. ffregod "Geschwätz", norw. sprek "dürres Reisig" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 672 ff., Trautmann Wrtb. 276 f., Zupitza Germ. Gutt. 166 f., Fick Wrtb. 14, 49 und III ⁴ , 515, Prellwitz Wrtb.2 443, Persson Beitr. 868 f., Buck AJPh. XXXVI, 9.

Avots: ME III, 1015

sprâgtin, zur Verstärkung von sprâgt: sprāgtin sprāgst valuodiņa BW. 21728 var.

Avots: ME III, 1015

sprãkstêt Bershof, Bauske, sprāgstêt U., -ẽju, mit Knall bersten U.; knistern U., prasseln: virtuvē sprāgstē̦dama dega uguns Veselis Netic. Tuoma mīlest. 164. uogles sprāgstē U. sāka sprākstēt drebelīgas polkas skaņas Saul. III, 223. Zu sprâgt.

Avots: ME III, 1015

sprikstinât,

1) prasseln machen
Mar.: ar urķi sprikstināt uogles C. sprikstināt ar sprāgstuošu sveci Nigr.; sprikstināt skalam uogli nuost, lai gaišāk de̦g Prl., Lasd.;

2) prasseln, knistern:
svece sprikstina Arrasch;

3) s. acis (Nigr.) oder s. ar acīm (Arrasch) liebäugeln:
viņa acis vien sprikstina uz vīriešiem;

4) auch sprikstinêt, "lē̦kāt" Wessen; wurzelgleich mit spriksiêt.

Avots: ME III, 1020

‡ stē̦gas "?": saimniecei bijis nelāgs piens: nesis nuo kūts vienās stēgās Pas. XV, 241.

Avots: EH II, 577

I stērķêt, = stērķelêt 1 Wid.: stērķē̦ta aube BW. 24758, 3 var. stẽrķē̦ts krāgs grauž kaklu Ahs. Aus mnd. sterken "stärken".

Avots: ME IV, 1064

stīladzis U., stīlags U., stīlāgs Dünhof, ein Griffel U., ein Stift U. Nach Petersson Heterokl. 98 f. zu mnd. stīl "Säule, Stange", norw. stīl "dünner Stecken", and. stil "Schaft", ahd. stil, lat. stilus "Stiel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 612). Zum Suffix vgl. gr. στέλεχος "Stamm".

Avots: ME IV, 1075, 1076

stinags (unter stināgs): eine dicke Rute Kl.-Roop.

Avots: EH II, 580

štināks Nerft, = stināgs.

Avots: ME IV, 103

strũkla,

1): "ein Wolkenstreif; ein Haufen zusammengeworfener Wurzeln in der Erde"
BielU.;

2): strūklām bira asariņas BW. 34846;

4): dzirksteļu s. šņākdama uzvērpās pret debesīm A. Upītis Pirmā nakts 385; ‡

5) gulbju s. BielU., ein Zug Schwäne;
‡

6) zemes s. Frauenb. "eine Spalte in schlechtem Boden"
(?): kad dikti līst, tad zeme pārsprāgst un tad var redzēt zemes strũklas (mit Bed. 1 ?); ‡

7) eine Strähne
(?): līdz pat kupli viļņuojuošām matu strūklām Janš. Dzimtene II, 245.

Avots: EH II, 591

sûlâtns: saftig Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73: s. ābuols, pīrāgs.

Avots: EH II, 608

I sũrs,

1): auch Grünwald (Zālīte), (mit ù ² ) Nerft, Warkl.;

2): s. kâ apšu miza Salis. s. (grūts) darbs AP. bē̦rnu maize ir sūra maize ebenda. pē̦rnājie milti ir sūri Orellen. mans mūžs ir s. kâ vērmeles ebenda. s. (mit ù ² ) ir sīpuols, rutks, brandeviņš Linden in Kurl. pirts nee̦suot sūra Austriņš Raksti VII, 62. Subst. sũrums: es izvilku ... apiņam sūrumiņu BW. 19800. panest visus sūrumus un grūtumus Orellen. ir gan viens s. (bē̦das), kad zirgi katru pavasari sprāgst Seyershof.

Avots: EH II, 609

svākšêt, -u, -ẽju, schreien Oppek. n. U.; ūdens svākš, schallt (herabstürzend) Burtn. n. U. Urspr. wohl *svāgsêt, -šu und in dlesem Fall zu svadzêt: Reimwort zu zvākšêt.

Avots: ME III, 1144

tàukuotnis ² Sessw., Tirsen "rupjas maizes pīrāgs": taukuotnīša paē̦dusi BW. 32226, 2; "= taukums" Nötk.

Avots: ME IV, 138

uz,- Präfix,



a) in nominalen Zusammensetzungen:

1) auf Verbindung mit der tegierten Kasusform beruhend: uzacis, Augenbrauen,
uzplecis, Schulterstück am Hemde, uzpurns, Maulkorb u. a.;

2) attributiv: uzkaudze, Aufhäufung über dem Mass,
uzpilns, übervoll u. a.;

3) deverbativ: uzdziras, eine Zeremonie während der Hochzeitsfeier,
uzkalas, ein Bogen im Schlitten, auf dem der Schlittenkorb ruht;

b) in verbalen Zusammensetzungen, bedeutend

1) eine Bewegung nach oben, "hinauf-":
uzkāpt, hinaufsteigen, uzskriet, hinauflaufen. uzklibuoja ... egles galiņā BW. 2344, uzlien... uozuolā LP. I, 15. spainis ... uzspŗāgst gaisā 111. Hierher auch Verba wie uzaugt, auf Wachsen, uzcelt, aufbauen, uzkur(inā)t, (Feuer) anmachen, uzpampt, aufschwellen, uzziedêt, aufblühen u. a.;

2) eine (vollendete) Bewegung auf die (oder zur) Oberfläche eines Gegenstandes:
tuo uzmaucu liepas ce̦lmam BW. 2221, 8 var. uzvelc (Var.: apvelc) man baltu kre̦klu! 3281. bē̦rnu uz mieta uztupinājis LP. I, 90. tie tev... uzmāksies 6;

3) 'hinzu-, dazu':
jau bij sūra rutku šķēle; vēl uzbēra (Var.: dabēra, piebēra) sinepītes BW. 4426;

4) die Richtung bei Verben, die "schauen, horchen, sagen, fragen" u. ähnl. bedeuten:
uzrunāt, anreden, uzsaukt, zurufen, uzskatît, ansehen. Vgl. Le. Gr. §§ 577-8.

Avots: ME IV, 314

uzsprâgt,

1) aufplatzen; in die Luft fliegen:
maize uzsprāgst griêžuot RKr. XIX, 100; u. gaisā;

2) emporschnellen
(intr.): mežsargs uzsprāga kājās MWM. VIII, 544 (ähnlich Vēr. II, 940; A. XXI, 697; Purap. Kkt. 57);

2) = uzsprakstêt ^2: zirņi (taukšējuot) uzsprāga uz plīts, pašai ne dūņu pilītes nebij uzsprādzis Pas, II, 76. asinis varē̦tu tev uz ce̦puri uzsprāgt VI, 227.

Avots: ME IV, 382

I vāksts,

1) "kas vākst" (mit à ² ) Saikava;

2) ein Possenreisser; seltsame Gebärde, nngestaltetes Wesen, Maske, Schreckbild
U. (auch vāgsts geschrieben). Zur Bed. 2 vgl. vaiksts 2 und 3 und âksts.

Avots: ME IV, 494

virluõps Arrasch, C., Jürg., PS., Salisb., Trik., Wolm., vir̂luõps ² N.-Salis, Ruj., Segewold, virluops Mag. XIII, 39, Adiamünde, Golg., Linden (in Kurl.), Nötk., N.-Peb., Stürzenhof, A.Schwanb., virluopis Ronneb., virluope Kokn., vir̂lups N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, virlups Oppek., Mag. XIII, 25, Aahof, Bers., Fest., Kalzenau, Lasd., Laud., Lubn., Meiran, Memelshof, Sessw., vìrlupis ² Mar., Prl., Saikava, virlupe Kroppenhof, virļups Meiran, vìrļupis ² Lubn., vìrļupe ² Lubn., vìrlaps ² Stom., virlaps N.-Schwanb., vir̂luõks ² Siuxt, vir̂luôks ² Gramsden, Schibbenhof, vir̂luoks ² MSil., Pankelhof, Stenden, Wandsen, vir̃luoks Schrunden, virluoks L., U., AP., Autz, Bauenhof, Bauske, Behrshof, Fockenhof, Frauenb., Grenzhof, Grünw., Gr.-Würzau, Kalnzeem, Korwenhof, Kroten, Naud., Neuenb., N.-Peb., Ruba, Ruhental, Sehmen, Stockm., Swehthof, Walgalen, Wallhof, Welonen, vir̂laks ² Līn., virlaks Ahswikken, Katzd., Nerft., (mit ir̃) Nigr., svirluoks Frauenb., ein Schöpfgefäss mit langem Stiel (Abbild. s. Bielenstein Hoizb. 161; in Meiran ein Gefäss mit einer Handhabe überhaupt): ņem virlupi un pielej ar e̦ze̦ra ūdeni mucu! Mar. ar virluoku smeļ vircu un ūdeni Walgalen. ar kanniņu alu dzēru, ne ar visu virlupīti BW. 19556 var. dzer . . vēl vienu virlaku! U. b. 127, 36. virluopiem sev gudrību smelt Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 538. Falls villuops älter ist als virluops (und nicht umgekehrt?), könnte vil- nebst estn. will in will- kapp "Schöpfgefäss" (woneben willima "füllen") auf d. Füll- (d. füllen bedeutet nach dem Grimmschen Wrtb. auch "schöpfen"), und -luops auf mnd. lôp "hölzernes Gefäss von kleinerem Inhalte" beruhen. In diesem Fall wäre virluops entweder aus villuops dissimiliert (?), oder durchs gleichbedeutende viraks oder virāgs beeinfiusst; virluoks ist entweder aus virluops dissimiliert, oder volksetymologisch an luoks I angelehnt. svirluoks hat sein s- vielleicht aus svira resp. svirât.

Avots: ME IV, 607, 608

III vitenis "ein sichelförmiger (gekochter) pīrāgs" Bauske.

Avots: ME IV, 628

I zalaks U., AP., N.-Peb., zalaka N. -Peb., zalags Wid., zalāgs Bauske, das Pfand: viņš savu zalaku pazaudēs AP. Aus r. залог dass.

Avots: ME IV, 683

II zalaks, ein fauler Strick. Mag. XIII, 2, 47, Neik. n. U.; ein Faulpelz Fockenhof, Pankelhof, zalāks Alksn.-Zund., Naud., Siuxt, zalaka Nötk., comm., zalags Nötk., zalāgs Alksn.Zund., ein Faulpelz; zalaka Nötk., comm., zalags Nötk., ein Herumtreiber; zalaka Dickeln n. U., comm., ein liederlicher Junge; zalāks Alksn.-Zund., zalāgs ders. "nekrietns, nelāgs cilvē̦ks"; zalāks Alksn.-Zund., zalāgs ders., ein Mensch von grossem Wuchs: guļ kà zalaks Fockenhof. ciema puiši kâ zalāki bez darbiņa vazājas Alksn.-Zund. liels kâ zalāks ders. Falls ein Erbwort, zu gr. χαλάω "werde schlaff "?" Anders und auch ganz unsicher Petersson Ar. und arm. Stud. 94. Vgl. auch zaltens

II.

Avots: ME IV, 683

zampraks Dond., zamprāgs, = šupraks.

Avots: ME IV, 689

zemē (li. žẽmėje ), loc. s.,

1) an den, auf den Boden
U., nieder U., herunter, hinunter: tu šņuorīti zemē meti (šnuoriņu zemē laidi piel. ² 7018,

1) BW. 7018, 1. nepaklāja zemē villaini BW. III, 1, S. 18. puika... nebija zemē me̦tams (war nicht zu verachten)
LP. Vl, 388. kuo tīri zemē nuolikt (=nuopaļāt) Ar. ve̦lns sāk... dē̦lu ņemt zemē (überwinden) LP. VI, 478;

2) am Boden
U.: zemē gulēt, krank sein U. sēd zemē Ulanowska Łotysze 9. (fig.) palikt zemē Aahof, Kalnemois, zurückbleiben;

3) Ersatz von nùo- bei imperfektiven Verben (s. Le. Gr. § 746): kāp zemē! steig herunter!
met zemē! wirf hinunter! ej, saulīte, drīz zemē! BW. 4399 var. saule riet zemē Ulanowska Łotysze 9. drēbes zemē mest U., zemē ģērbties U., sich auskleiden: meitas ģērbās atkal zemē Janš. B. 204. Alvīna āva zemē zābakus MWM. XI, 265. zemē jūgt, ausspannen U. tu, tētiņ, zemē mirsi BW. 27822 var. (ähnlich: 19937; Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni); V, 252 [aus Sakstagals]; Ulanowska Łotysze 9). lai sprāgstuot zemē LP. VII, 586. viņš šaus viņu zemē VI, 734. kaut... kâ suni mani zemē šautu Zalktis I, 77. kad būtu jēriņš, tad kautu zemē BW. 2130. es tuo (= uozuolu) likšu zemē cirst 7675. zemē gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. griežas nuo lielceļa zemē LP. VII, 109.

Avots: ME IV, 710

I žurga,

1): "eine unreine Flüssigkeit;
cūkēdiens; salaistīts, nelāgs cilvē̦ku ēdiens (mit ur̃)" Pankelhof, Ruhental;

2): eine schmutzige Pfütze
(mit ur̃) Kaugurciems; eine Jauchgrube Blieden;

3): auch Schwitten (mit ur̃); ‡

4) "ar ūdeni nuolaistījies cilvē̦ks" (mit ur̃) Luttr.; ‡

5) "ķe̦za" (mit ùr ² ) Borchow.

Avots: EH II, 822

žve̦rga Vīt. "kas mē̦dz žverkstēt": sivē̦ns kâ žve̦rga, tīri vai sprāgs.

Avots: ME IV, 844