Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'čuk' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'čuk' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (136)

aizčuknīt

àizčuknît,

1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;

2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, =àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčukstēt

àizčukstêt,

1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;

2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčukstīt

àizčukstît, fort-, hinstossen, -schüren Lems., Salis, Trik.

Avots: EH I, 16


aizčukurēt

àizčukurêt, fort-, hinstossen, -schüren: a. siekstu pruojām Bauske. a. ar čukuru uogles krāsns dibinā Salis.

Avots: EH I, 16


atčukstēt

atčukstêt, flüsternd antworten: lapsa tikpat klusu atkal atčukst LP. I, 128.

Avots: ME I, 153


bliņčuki

bliņčuki Sonnaxt n. Fil. mat. 197, eine Art Pfannkuchen: b. var būt nuo miltiem, sabe̦rzē̦tiem kartupeļiem un asinīm. Beruht auf r. блинчик "kleine Plinsë.

Avots: EH I, 229


brančuki

brañčuki Frauenb. "die Kleider, der Rock": tev māte uzies (uzduos) pa(r) brančukiem (so droht man, efn kleines Kind zu verprügeln) Frauenb.

Avots: EH I, 237



bunčuks

buñčuks, ein kleines Gefäss, büchse Krem., Serb., Adsel.

Avots: ME I, 350


cičuks

cičuks Kurmene, die Brustwarze.

Avots: EH I, 269


čūčuks

čūčuks R. Ērglis, Pel. bar. vectēvi 29, eine Art Deminutiv zu čūčis.

Avots: EH I, 298


čuk

čuk, čuk! Zuruf, mit dem man Schweine ruft Kand. (vgl. li. čiùk dass.), mit dem man Füllen lockt U.

Avots: ME I, 418


čuka

čuka,

1) "badāmais kuoks" AP.: ar čuku čukā krāsni;

2) Demin. čukiņas AP., kurze Pfähle
(mieti): bij tādas č., kas saturēja jē̦[l]kulu uz kaudzes;

3) "?": ass kâ č Nötk.

Avots: EH I, 294


čukarēt

čukarêt "?": kad ve̦ca bāba gruozās pa kaktiem, tai uzsauc: kuo tu tur čukarē Kronw. n. U. [Vielleicht = čakarêt, wühlen.]

Avots: ME I, 418


čukāt

čukât: stossen AP., Lemsal, Segew.

Avots: EH I, 294


čukāt

čukât, čuknât, -āju, stechen, stochern Smilt., Bers.: ar sluotu pačukāja gar visiem rijas pakšiem LP. VII, 287. de̦guns ķēķī pagales čuknā BW. 20095, 2. [Refl. čukâties Trik., sich stossen.]

Kļūdu labojums:
20095,2 = 20095,4

Avots: ME I, 418


čukna

čukna aus r. чухна],

1) der Este,
im nordöstl. Livl. n. A. XX, 77;

2) ein ungewaschener, ein ungebildeter Mensch
Schwanb.

Avots: ME I, 418


čuknas

čuknas "?": č. izcē̦lusi, skrien gaŗām Janš. Līgava II, 283 (ähnlich 325).

Avots: EH I, 294


čuknīt

čuknît: auch Orellen,Refl. -tiês, unbeholfen hantieren Seyershof: tikmē̦r čuknīj[u]sies gar aku, kamē̦r dabū[ju]si ar spuoli ruokā Pas. V. 315 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 294


čuknīt

čuknît, -u od. -īju, stochern, schüren [Ronneb., Smilt.], Mar. n. RKr. XV, 111: pačuknī malku krāsnī, lai labāk de̦g.

Avots: ME I, 418


čukris

čukris NB. "ein verärgerter (verstimmter) Mensch".

Avots: EH I, 294


čuks

čuks! Interj. zur Bezeichnung einer schnellen Bewegung: čuks! muļķītis izdur, vienu aci, čuks! izdur, uotru LP. I, 136.

Avots: ME I, 418


čuks

II čuks AP., PV., =čuka 1: ar kuoka čuku čukā putru pudelē iekšā AP. siena gabanai pašaun divus čukus (lapu vietā), ka var vest ar zirgu PV.

Avots: EH I, 294


čuksla

čuksla I, 418 - wohl ein Druckfehler für čuksta.

Avots: EH I, 294


čuksla

čuksla, čukste, čuksts, das Flüstern, Tuscheln: viņa sadzirdēja vāju čukstu Vēr. II, 445. gaidīdams vē̦smas čukstuos suolītuo laimi A. XVIII, 16. visas čukstes pamats bij tas Alm.

Kļūdu labojums:
čuksla = čuksta

Avots: ME I, 418


čukslains

čùkslains [C.], mit kleinem, dichtem Gestrüpp bewachsen: č. purvs Saul.

Avots: ME I, 424


čukšļi

čukšļi, auch čušļi Ahs., schlechtes Gebüsch Biel. n. U.

Avots: ME I, 419


čukslis

čukslis Druw. "ein mit Moos, Weidengebüsch, Sumpfporst v. a. bewachsener Sumpf, der sich in eine fruchtbare Gegend hineinstreckt". Vgl. čukšļi.

Avots: EH I, 294


čuksna

čuksna PV.,

1) wer zu stothern (stossen) pflegt;

2) das Stochern (Stossen).

Avots: EH I, 294



čukšņi

čukšņi, schlechtes Gebüsch Ahs.

Avots: ME I, 419


čuksnis

čûksnis 2,

1) ein mit Gestrüpp, Schutt bedeckter Ort:
jums nepieklātuos līst kaut kādā čūksnī MWM. VIII, 816;

2) das Dickicht:
tāds čūksnis, ka nevar ne cauri iziet Kand.

Avots: ME I, 424


čuksnīt

čuksnît: auch Ahs. ( umrühren, bikstīt), PV.: č. krāsni.

Avots: EH I, 294


čuksnīt

čuksnît, stochern [Lis.], Rīg. Av.

Avots: ME I, 418



čukste

čukste, eine junge Erbsenschote Ruj. n. U.

Avots: ME I, 418



čukstējiens

čukstējiens PV., zeitlich begrenztes Geflüster: viņš saprata sievas čukstējienu.

Avots: EH I, 294


čukstele

[čûkstele 2 Dond., gespitzter Mund; vgl. čūkslis 2.]

Avots: ME I, 424



čuksteniski

čuksteniski, flüsternd, im Flüsterton: viņa tuo čuksteniski iečusktēja tai ausī A. XII, 815.

Avots: ME I, 418


čukstēt

čukstêt, Refl. -tiês: iesākušas ... runāties un č. Janš. Līgava II, 132.

Avots: EH I, 294


čukstēt

čukstêt, čũkstêt [Nigr., Salisb., Ruj. n. U., čùkstêt 2 Kl.], -u, -ēju,

1) intr., flüstern:
Sprw. kas čukst, tas me̦luo. lakstīgala čukst St.;

2) tr., viņas čukstēja brīnuma stāstus Vēr. II, 1373; mit abhäng. Inf.: tē̦vs ar māti čukstēja kaut sivēniņu BW. 13823. Refl. -tiês, unter sich flüstern:
spuoku pulki čaukst un čukstas. tē̦vs ar māti čūkstējās; kuo tie čūkst, kuo nečūkst BW. 13832, 2 var.

Kļūdu labojums:
13832,2 var. = 13823,2 var.

Avots: ME I, 418, 419



čukstin

čukstin, zur Verstärkung von čukstêt: čukstin čukst tē̦vs ar māti BW. 13823, 1.

Avots: ME I, 419


čukstināt

čukstinât, [flüstern]: ilgi vēl čukstināja, iekam aizmiga Janš.

Avots: ME I, 419


čukstins

[čukstins Wessen "ne˙kas; tukšs".]

Avots: ME I, 419





čukstīt

II čukstît Lems., Ruj., Allend. n. U., = bakstīt; "von den ersten Schreibversuchen der Kindern wird es auch gesagt" U.

Kļūdu labojums:
Kindern = Kinder

Avots: ME I, 419


čukstoņa

čukstuoņa, das Geflüster A. XX, 244.

Avots: ME I, 419


čuksts

čuksts, = čūkslis: čuksta purvs A. XX, 143 = čūkšļu p.

Avots: ME I, 419


čuksts

II čuksts (unter čuksla resp. čuksta),

1) Geflüstertes, kurzes Geflüster:
izdzirdis ... klusus čukstus Anekd. IV, 15. citi tuomē̦r bija dzirdējuši tavu čukstu PV.; ‡

2) wer zu flüstern pflegt:
kuo tu vienmē̦r čuksti kâ č.? PV.

Avots: EH I, 294


čuksts

III čuksts PV. "kas mē̦dz čukstît".

Avots: EH I, 294


čuksturēties

čuksturêtiês, -ējuos, flüstern: abas sievietes ilgi čuksturējās un bubināja Purap.

Avots: ME I, 419



čukt

čukt! Interj. zur Bezeichnung einer zischenden Tätigkeit: čukt! ielēja izkausē̦tuo alvu acīs LP. VII, 252.

Avots: ME I, 419


čukurains

čukurains, buschicht, gipflig; čukurains raksts, schlechte, unleserliche Schrift Brig.

Avots: ME I, 419


čukurēt

I čukurêt: auch Segew., Siuxt; den oberen Teil einer stirpa herstellen Siuxt.

Avots: EH I, 294


čukurēt

I čukurêt, -ēju, den Dachfirst machen Biel.

Avots: ME I, 419


čukurēt

II čukurêt, stechen, stochern Smilt., Bers.

Avots: ME I, 419


čukurgals

čukurgals, das Ende vom Dachfirst (?): namam č. aizdedzies BW. 35262.

Avots: EH I, 294


čukuris

čukuris (unter čukurs): auch Seyershof, Warkl.;

6): dzijas vilku čukurī BW. 24125, 2 var.;

7) = kùlenis 1 Seyershof.

Avots: EH I, 294




čukurnis

[čukurnis Sassm., Talsen, = čukurs 3.]

Avots: ME I, 419




čukurs

čukurs, auch čukuris,

1) ein Büschel, Bündel:
ķēve nuolieca galvu šur tur pie kāda zāļu čukura Blaum. linu čukurs, kas uz rugājiem izstādīts miekšķēšanai Vēr. II, 840;

2) eine Erhöhung, ein Aufwurf, Gipfel
[cukars Für.]: abu vagu starpā pace̦ltuo čukuru (uzvagu) izar, Konv. 2 1645;

3) der Dachfirst:
redzēju nama čukurīti, paša nama neredzēju BW. 10644;

4) der Giebel
N. - Schwanb., Laud.;

5) der innere Raum des Schornsteins:
pakārt kaut kuo čukurā dūmuos LP. VI, 148;

6) = čuokurs: līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilku čukurā BW. 942. Vgl. li. čiùkuras "вершина горы, кровли; гребень кровли, князек; отверстiе в концѣ кровли под гребнем" Jušk.; [ Spitze des Giebels
BB. VIII, 109].

Avots: ME I, 419


čukurs

I čukurs,

1) "= ce̦kuls" BielU.; "ein ganz kleines Fuder" Orellen;

2): cukars ist vielleicht fehlerhaft für čukars;

3) auch Dunika, Iw., Kaltenbr., Ramkau, Salisb., Siuxt, Wessen; die Oberseite einer
stirpa Siuxt;

4): eine Öffnung an der Spitze des Giebels
Orellen;

6): kad labi nemāk lāpīt, tad visu zeķi saraun čukura AP.

Avots: EH I, 294, 295


iečuksnīt

ìečuksnît, herein -, hineinstopfen: iečuksnīja (meitu) kamanās BW. 17946, 1.

Avots: ME II, 7


iečukstēt

ìečukstêt, ienflüstern, herein -, hineinflüstern: iečukstēs klusām viņai ausīs Apsk. v. J. 1905, S. 547. Refl. - tiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu flüstern.

Avots: ME II, 8


izčukāt

izčukât, durchstochern, durchwühlen: i tad vēl būs kuo urķīt un cilināt, kamē̦r cauri iz- čuknīsim Vīt. 20.

Avots: ME I, 723



izčukstēt

izčukstêt, flüsternd hervorbringen: viņa tikkuo vēl varēja izčukstēt: ūdeni! A. XVI, 362. Refl. - tiês, nach Herzenslust im Flüsterton plaudern, sich satt flüstern: Vasariete ar savu ganu izčukstējās un izrunājās Tirsm.

Avots: ME I, 723


izčukstēt

II izčukstêt Bers. n. Ar., hinschwinden, zugrunde gehen, sich zerschlagen: tavs nuoduoms nu izčukstējis.

Avots: EH I, 440


izčukstīt

izčukstît, izčuksnît Druw. n. A. XV, 165, tr., ausstechen, zerstören: acis BW. 21239,, 23229, 6. nerātnais puika izčukstīja paspārnē visus bezdelīgu perekļus Druw., Lös. n. A. XV, 165. Refl. - tiês, zur Genüge, zum Überdruss stochern: izbadījies, izčuksnījies pa purvu Austriņš M. Z. 29].

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 723


kančuka

kañčuka: Dem˙in. acc. s. kančučiņu BW. 27031, 5. Li. kañčius kann auch auf poln. kańcz beruhen, s. Skardžius Arch. Phil. III, 50.

Avots: EH I, 583


kančuka

kañčuka, kañčuks, kančaka, kañčuklis, die dicke, lederne Kosakenpeitsche: kļūs mugura uode̦rē̦ta deviņām kančakām (Var.: kančukām) BW. 19248. labāk tevi blusas kuoda, ne brāliņu kančukliņš 13697, 3 var. gul manā pūriņā stīgām šūta kančuciņa (Var.: kančukliņa, kančukiņa) 23332. [Nebst kančiùkas (woraus kañčius als vermeintliche Grundform entnommen) und kantsukas] aus r. канчукъ.

Avots: ME II, 154


kančukāt

kañčukât, - ãju, kančukuôt, tr., peitschen, hauen, prügeln: taps mugura kančukuota BW. 21104, 6. tirgū gāja nuopirkties triju pīnu kančuciņu, kančukuot tautas dē̦lu nuo kruodziņa sētiņā BW. 27031, 5.

Avots: ME II, 154


kančuklis

kañčuklis (unter kañčuka): trīsžuburu kančuklīti BW. 21828, 1.

Avots: EH I, 583


kapčuks

kapčuks Bērzgale, ein Tabaksbeutel.

Avots: EH I, 586


klapčuks

klapčuks Wessen "wer einem andern ohne Widerspruch gehorcht": viņš mans k.

Avots: EH I, 610



lāčuks

lâčuks: auch Zvirgzdine n. FBR. X, 28.

Avots: EH I, 726


lāčuks

lâčuks, ein junger Bär: viņš izskatījās kâ lāčuks U. b. 61, 4.

Avots: ME II, 435


lučuks

lučuks Kurmene, die Brustwarze.

Avots: EH I, 759


malčuksne

màlčuksne 2 Liepna, eine gewisse Pflanze: malčuksnes vairāk slapjumā aug: jās guovis labi ē̦d.

Avots: EH I, 780


mančuki

mañčuki Frauenb. "ein dicker Überrock".

Avots: EH I, 782


murčuks

murčuks, ein verdächtiger Kerl; ein Schimpfwort Freiziņ.

Avots: ME II, 667


nočukstēt

nùočukstêt, flüsternd sagen: viņš ar guodbijību nuočukst AU.

Avots: ME II, 771


nočukurēt

nuočukurêt Siuxt "nuotaisīt jumtam vai stirpai virsuotni": nu mēs stirpu nuočukurējām.

Avots: EH II, 37


nočukurot

nùočukuruôt, = ‡ nùočukurêt (?): čačis izauga kâ milzīga cukura galva. saimnieks tuo nuočukuruoja, ar grābekli nuolīdzināja Atpūta, № 633, S. 6.

Avots: EH II, 37


pačukāt

pačukât ME. I, 418 (unter čukât), ein wenig stuchern.

Avots: EH II, 125


pačuknīt

pačuknît,

1) ein wenig (einen Ofen) schüren
ME. I, 418 (unter čuknît), Ermes, Heidenfeld, Jürg., Orellen u. a.;

2) unter etwas schieben (perfektiv)
C., Sessw., Warkl.;

3) ein wenig anspornen
Heidenfeld: p. zirgu, lai iet ātrāk.

Avots: EH II, 125


pačuks

pačuks, der Räuber, Bandit: mežā pačuku Kand.

Avots: ME III, 14


pačuksnīt

pačuksnît, [ein wenig stochem]: pag, es vēl te zem kārkliem pačuksnīšu MWM. VI, 279.

Avots: ME III, 14


pačuksteniski

pačuksteniski, flüsternd, im Flüstertone: ve̦ctē̦vs nuorunāja tâ pačuksteniski Vīt.

Avots: ME III, 14


pačukstēt

pačukstêt, ‡ Refl. -tiês, eine Weile flüstern: pačukstējusēs ar Ziemeli Janš. Mežv. ļ. I, 218.

Avots: EH II, 125


pačukstēt

pačukstêt, tr., intr., leise flüstern, zuflüstern: tika pat klusu pačukstē̦ts, ka viņi ne˙kad nee̦suot bijuši laulāti Rainis.

Avots: ME III, 14


pičuks

II pičuks, ein kleines, schlecht gearbeitetes Lehmgefäss; eine kleine Blechlampe; ein Lampenreservoir Mar. n. RKr. XV, 130.

Avots: ME III, 212


Pičuks

I Pičuks, Demin. (geringschätzig) zu Pēteris.

Avots: ME III, 212


piečukstēt

pìečukstēt, zuflüstern: piečukstē̦dama viņa dziesmām savas meldijas Vēr. I, 1319.

Avots: ME III, 242


pirčuks

pirčuks (?) der Flngerhut Infl. n. U.; vgl. pirščuks.

Avots: ME III, 222


pirščuks

pirščuks: auch (mit ìr 2 ) Kaltenbr., BW. 33554, 6 (aus Višķi).

Avots: EH XIII, 239


pirščuks

pirščuks, der Fingerhut Warkh., Warkl.

Avots: ME III, 228



pusčukstošs

pusčukstuošs, halb flüstemd, halblaut: pusčukstuošā balsī lasīja bībeli Apsk. v. J. 1903, S. 344.

Avots: ME III, 424


pusčukstus

pus˙čukstus, Adv., halb flüsternd: šuos vārdus tā nuoteica p. Daugava I934, S. 494.

Avots: EH II, 331


raičuks

I raĩčuks "ein feln (grau und schwarz) gesprenkelter Hahn" Bixten; vgl. raĩce.

II raičuks "?": visi ... saņēma sudraba, ze̦lta. dimanta pilsē̦tas raičukā (kâ uolā) LP. VI. 468. prasi ēst un prasi raičuku! 608.

Avots: ME III, 469


runčuks

runčuks, runčukē̦ns: auch (mit ùn 2 ) Saikava.

Avots: EH II, 384


runčuks

runčuks, runčukē̦ns, Demin. zu ruñcis, der Kater: runčuks laipuo ...uz pakša pusi... pa maigļu sē̦tu Bārda Zemes dē̦ls 53. aijā, mans runčukē̦n, žuliciņ tu! ebenda 99.

Avots: ME III, 561


sačukāt

sačukât AP., = sačikstît: (ar čuku) s. krāsni, lai labāk de̦g.

Avots: EH XVI, 401


sačuknīt

sačuknît Orellen, = sačakarêt 1: zuobs, sačuknīts, sāp.

Avots: EH XVI, 401


sačuksnīt

sačuksnît Ahs., = sačikstît: s. krāsni, lai labāk de̦g.

Avots: EH XVI, 401


sačukstēt

sačukstêt, Refl. -tiês: sačukstējušies muļķīti nuo miega uzraut LP. IV, 215.

Avots: EH XVI, 401


sačukstēt

sačukstêt,

1) zusammenflüstern, vieles einflüstern:
s. uotram daudz kuo ausīs;

2) eine gewisse Zeit hindurch flüstern:
s. visu nakti Golg. Refl. -tiês, miteinander flüstern, einander zuflüstern: sieva sačukstas ar znuotu A. Upītis. viņas sačukstas, sazinās MWM. XI, 221. veči nuoslē̦pumaini sačukstas JR. IV, 89. pūlī dzird klusu sačukstamies Stari II, 662. runāt ne+kuo nerunā, tik sačukstas LP. V, 323. viņš dzirdēja, kuo sveši cilvē̦ki sačukstējās A. XX, 938. kuoki sačukstas par mūžīgiem nuoslē̦pumiem Smilga Aizsnig. ceļi 10.

Avots: ME II, 605


sačukstiens

sačukstiens, ein zeitlich begrenztes Einanderzuflüstern: nakts tumsa ... bija pilna savādu drausmīgu sačukstienu Veselis Netic. Toma mīlest. 129.

Avots: EH XVI, 401


sačukstīt

sačukstît, = sadur̃stît 2: skujas briesmīgi sačuksta ruokas Allendorf n. FBR. XIX, 92.

Avots: EH XVI, 401


sačukurēt

sačukurêt, tr., den Dachfirst ausbessern: jumiķis sačukurē jumta čukuru Ahs.

Avots: ME II, 605



serčuki

serčuki, Schwefelhölzer BielU.

Avots: EH XVI, 478


smičuks

smičuks, scherzhafter Ausdruck für mice Seew. n. U.

Avots: ME III, 961


stulčuks

stùlčuks 2 Kalupe, Warkh. n. Ceļi VIII, 226, eine Art Kuchen aus Erbsenmehl.

Avots: EH II, 594


tasčuks

tasčuks Prl. n. FBR. VI, 81 oder taščiks Prl., = tačka, ein Karren.

Avots: ME IV, 134


usčukstēt

uzčūkstêt Pēt. Av. IV, 131, aufschäumen.

Avots: EH II, 720


uzčukstalēties

uzčūkstalêtiês "?": saskābis un uzčūkstalējies ģīmis Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH II, 720


uzčukstēt

uzčukstêt, flüsternd aufwecken: uzčukstēt kādu nuo miega Bauske.

Avots: ME IV, 322



uzčukurot

uzčukuruôt Frauenb. "an einem Strohdach den čukurs 3 herstellen".

Avots: EH II, 720


vaičuks

vaĩčuks Frauenb. "ein Schwindler, Betrüger".

Avots: ME IV, 434



večuks

večuks: auch A.-Ottenhof, Borchow, Kalupe, Oknist, Wainsel.

Avots: EH II, 767


večuks

večuks Bers., Erlaa, Golg., Jürg., Kaltenbrunn, Lubn., Meiran, Memelshof, Orellen, Saikava, Sehren, Selsau, Sessur, Sonnaxt, Zvirgzdine u. a, ein alter Mann: večuki pīpā un dzer RKr. XVI, 169. vīrieši... cilā neveikli kājas kâ stīvi večuki 232. sīks večukiņš Latv. nabags, večuks jau labi gaduos Anekd. IV, 162.

Avots: ME IV, 519


žepčuks

žepčuks "ein halbwüchsiges Ziguenerkind" Kreuzb.: svied kâ gribi: žepčuks krīt uz kājām! Kreuzb. Vgl. šepčuks.

Avots: ME IV, 803

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

uzcuksnīt

uzčuksnît, aufschüren (perfektiv): vai tu krāsni ar uzčuksnī, lai de̦g? Ahs. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 322

Šķirkļa skaidrojumā (101)

auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228


āzis

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis 2 Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis 2 Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu;

9) âzītis 2 Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196


bambars

bambars, eine Pflanze (?): čūčukiem Klintainiete ies uz tīreļa malām un plēsīs bambarus R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 29.

Avots: EH I, 204




buks

buks! auch buku! bũks! Interj. zur Bezeichnung des Tones, der mit einem Schlage od˙mit eiliger Flucht verbunden ist riju kuļu buku (buka) buks! sasit spārnus buks, buks, buks! RKr. VII, 104. čuks, buks - uozola zarā 809.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): od˙mit eiliger Flucht

Avots: ME I, 346



čapa

IV čapa "?": klau, dzirdu tur lē̦ni kuo čukstam pa čapām Dünsb. pa krūmiem un čapiņām kašņājam Dünsb. L. 19.

Avots: ME I, 404


čokars

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gar,ā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426


čokāt

čokât, čokstît Lems. n. U., = balstīt: kuo tu čuokā (stocherst) zuobus Ubbenorm. [Vgl. čukstî dass.]

Avots: ME I, 417


čokert

čoke̦rt (vgl. čukurêt II und čukarêt) Dond., = čakarêt, durstīt; (etwas) machen, ohne es recht zu verstehen. Vgl. auch čokrit "?" Ugalen n. FBR. VII, 16, III p. prs. čok(e̦)re, "sagumza" Rojen n. FBR. XIII, 69 undàizčokarêt.

Avots: EH I, 293



čore

čuore, auch čuoris,

1) der Dachfirst
[čùore 2 Lis.]: cīrulis ceļas pār rijas jumta čuori A. XXI, 136;

2) nama č. od. čukurs, das Gewölbe über dem Herde, der Rauchfang:
mani uzkāra čuorī dūmuos LP. VI, 148;

3) = bruodenis: ve̦damuos miruoņus varējuši redzēt caur rijas čuori skatuoties Etn. IV, 174. bezdelīgas jau žvidzināja savuos pērklīšuos staļļa čuorē A. XXI, 417.

Avots: ME I, 427


čūkslājs

čùkslãjs [PS., čūkslējs Kreuzb.], čùksliens [C., čûksliens 2 Nigr.], ein von kleinem, dichtem Gestrüpp bewachsener, vielfach morastiger, mit Moos bewachsener Ort: sieva ve̦dusi vīru pa tādiem čūkslājiem, ka ne˙maz izbrist LP. V, 153. čūkslāja purvs Vēr. I, 66. meža čūksliens MWM. VI, 326. lūk purva čūksliens, kam sūnas vien ir duotas par jaukumu. čūkslājs od. čuksliens [resp. čùksliena Trik.] ist auch ein Ort, wo Reisig, Wurzeln, Späne, Schutt u. a. zum Heizen angehäuft sind.

Avots: ME I, 424


čūkstēt

čũkstêt,

1): in der Hitze trocknend zischen
(mit ũ ) Siuxt;

2) (s. unter čukslêt): auch Bērzgale, (mit ũ ) Lemsal, Salis, Salisb., Schnehpeln, (mit ù 2 ) Golg., Kalz., Memelshof, Saikava. Refl. -tiês (unter čukstêt):

1) sich leise unterhalten
Salis (mit ũ ); ‡

2) "?": ūdens it kâ vārīts čukstējās Dünsb. Maijas Roze 89.

Avots: EH I, 298


čūkstēt

čũkstêt, čūkšêt A. XX, 145, -u, -ēju, [n. U. auch čūkstît], zischen: lai čūskas čūkst Skalbe. slapja malka ne˙maz nede̦g, bet tik čūkst. čūksti kâ ūdens, kuo karstā speltē lej. nuodedzināta dzelzs ūdenī čūkst. ja tu būsi tik ve̦cs kâ es, tad tu ir uz uogles nečūkstēsi, so wirst du müde und matt sein, sagen oft die Alten zu den Jungen. sanāca ve̦lnu, ka čūkst vien. [Vgl. auch čukstêt und cūkstêt.]

Avots: ME I, 424, 425


cukuriņš

cukuriņš "?": čuči, guli, baluodīti, cukuriņa (Var.: čukuriņa) būdiņā! BW. 2565 var. (ähnlich 2566 und 2934).

Avots: EH I, 279


čunkurs

čunkurs,

1) = čuokurs: dzijas vilka čuñkurā [Līn.] BW. 942. viņš sarāvies čunkurā A. XIII, 2, 134;

2) = čukurs, der Dachfirst
Mag. XX, 3, 219.

Avots: ME I, 421


dūkņa

I dūkņa, die Elfe Druva I, 383: dūkņas čukst kuoku zaruos Aspaz. Vaidel. 38 [vgl. dukņa II].

Avots: ME I, 525


dzirnāji

dzirnāji, = zirnāji. Erbsenstroh: satinusi dzirnājuos, iečuksnīja kamanās BW. 17946. 1. [Auch in Gr. - Roop dzirnāji (neben zirnāji, zirnis) auch in Ruj. u. Warkh.]

Avots: ME I, 555


goča

guôča 2 : auch (mit uõ, die Färse ) Grob., (mit ùo 2 , Kosewort für eine Kuh ) Sonnaxt; Demin. gùočele 2 (verächtlich) Linden in Kurl., = tele; gùočuka 2 (maza guotiņa) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 74, gùočuks 2 (teliņš) Sonnaxt.

Avots: EH I, 423


gūņoties

gūņuôtiês "?": karsta dvaša, bailīgi vārdi un čukstēšana gūņuojās viņas ausī A. Ramāns A. XII, 730.

Avots: ME I, 686


īdaļa

ĩdaļa,

1) die Brüllende:
telīt, mana īdaļa, kuo īdēji vakarā BW. 28902, 19;

2) der Schreihals:
citi čukst: biuva, īdaļa Neik.

Avots: ME I, 834


iečūkstēt

ìečūkstêt Salis, = iečukstêt: meita... klusām iečūkst ausī .. . vīram Pas. IV, 510 (aus Domopol).

Avots: EH I, 507






izčūkstēt

izčūkstêt,

1) = ‡ II izčukstêt: viss tâ˙pat izčūkstēja: ne˙kas neiznāca Bers. n. Ar.;

2) "nespē̦kā palikt" (mit ũ ) Frauenb.: ja tu tâ skriesi pie darba, tad tu beigās izčūkstēsi (neizturēsi);

3) (zischend) verdampfen
Frauenb.: zeme ir tik sausa, ka izčūkst vien, kad uzlej ūdeni.

Avots: EH I, 440


ka

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129



kance

II kañce Frauenb., eine Peitsche. Vgl. kañčuka.

Avots: EH I, 583


kancēt

kancêt, - ẽju, tr., hauen, schlagen: vajag tik kancēt muguru; vajaga tik kanciena Lasd. [Nebst kancelēt eine Ableitung von kančuks?]

Avots: ME II, 153



karbača

kārbača, eine Art Peitsche: ar kārbaču džindžalāja BW. 33532, 1. aste vien atlika kārbaču (Var.: kančuka) tiesai 19289 var. Vgl.kar̃bača.

Avots: EH I, 602


klīrēt

I klĩrêt, - ẽju, gew. refl. - tiês,

1) sich putzen:
darba darītāja nevaruot tâ klīrēties kâ lielmāte Smilt., Alm.;

2) kokettieren:
mest mirkļiem, klīrēt, smiet un diet RA. nez par kuo viņas tâ atturīgi sačukstas, klīrējas un smejas A. XVI, 673. Aus plattd. sik kliren.

Avots: ME II, 230


klobt

kluobt (mit ļ zu lesen?) "?": tuos (palagus) kluobj uz lubu jumtu čukuriem ME. II, 568 sub maũkna.

Avots: EH I, 624


kluss

kluss,

1) still:
klusa nakts, kluss vakars, miers; klusi prieki. viņš būšuot kluss kâ kaps R. Sk. II, 228. ja tā malka klusa (Var.: klusu) dega, tad mēs mīļi dzīvuosim BW. 18178, 3;

2) ruhig, friedlich:
kluss cilvē̦ks, ein stiller, ruhiger Mensch; klusa daba, ein ruhiger Charakter;

3) still, heimlich, unbemerkt:
klusa mīlestība. meita pa klusuo pusi jauneklim pačukst LP. VI, 619. [Wohl identisch mit li. klùsas "глуховатый", s. unter klausît.]

Avots: ME II, 237


klusu

klusu, Adv., still, leise: viņš klusu tam kuo iečukstēja ausī. stāvi klusu! sei still! galvas sāpe, paliec klusu! Tr. IV, 107. klusu ciest, still schweigen: bij piespieduši princesi (par tuo) klusu ciest LP. IV, 11.

Avots: ME II, 238


knīblis

II knīblis, eine Art Kneifzange: saknieb kaučuka trūbas galu ar knībli!

Avots: ME II, 248


ķukurs

ķukurs Oppek., Kokn. n. U., = čukurs. [Wohl mit hypernormalem ķ- statt č-.]

Avots: ME II, 391


laiku

laĩku, laĩkus, früh, rechtzeitig: viņš laiku juo laiku pačukst jaunajam medniekiem LP. V, 211. ja rītu būs sauss laiks, vistas iet laiku gulēt Etn. II, 95. laiku, laiku (Var.: laikus, laikus) ceļu griezu BW. 10157.

Avots: ME II, 407


lakauši

[lakauši Nötk., eine Art Wasserpflanzen (augļi gļuotaini un līdzīgi kalmju čukuriņiem, sirds veida lapas biezas, stublājs - stingrs, gaļains; pavasarī, kad nav vēl citu zāļu, lakaušus sagrūstus duod sivē̦niem).]

Avots: ME II, 415


lēkša

lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe 2 Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,

1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]

2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];

3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;

4) der Springinsfeld
Kronw.;

5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;

[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";

7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];

8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg "liegen" (zum ē vgl. z. B. ahd. lāga "Lage", sowie le. lê̦zns); falls lēg zugrunde liegt, gehen le. lēkst - und lēkš(ķ)0 - wohl auf * lēg zurück. Le. lêkša wohl mit aus kstj; lêkše wohl aus lêkša und * lēkste kontaminiert. Vgl. auch lēšķa.]

Avots: ME II, 457, 458


maigle

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549


maukna

[maũkna Lautb., Wandsen], maũknas [Kand.], Nigr., màuknes C., U., Ahsw., Popen, Tals., maukni U.,

1) [maũkans Dond., wohl aus maũknas], Tannenrinde, zum Dachdecken unter den Lubben gebraucht U.: vasarā, kad eglēm miza atle̦c, tā tiek nuoluobīta lieluos palaguos un tuos kluobj uz lubu jumtu čukuriem. šīs nuoluobītās egļu mizas sauc par mauknēm Tals. viņa ietecēja mauknu būdā Lautb. Vidv. II, 14;

2) maukna, eine Fichtenborke als Bedeckung eines Bienenstockes:
sprauž sē̦rmukšļa zarus aiz ik+katra struopa mauknas (egļu mizas jumta) LP. VII, 367. Zu màukt [nebst li. maukna "кора, луб" bei Būga РФВ. LXXII, 198].

Avots: ME II, 568


mauktnes

mauktnes, = mauknas 1: čukuri gan nuoklāti egļu mauktnēm Vēr. I, 1380.

Avots: ME II, 569


meiča

meîča [auch Wolm., Arrasch, Drosth., N. - Peb., Nerft, meĩča Gr. - Essern, Wandsen, Kand., Bauske, Līn., Tr., Rutzau, meîča 2 Salis, Ruj., Selg., Lautb.; daneben in emphatischer Aussprache meĩča Lautb. (in lobenden Äusserungen), Drosth. (pejorativ), Demin. verächtl. meîčka N. - Schwanb., meîčuks, [nom. pl. meiči Latv. Saule 1926, S. 409, aus Kreuzb.], das Mädel: grīns tautietis mani ņēma, le̦nu meiču dē̦vē̦dams BW. 21664. daiļa meiča kruoņus pina 5813. ej, meičiņa, kambarī! RKr. XVI, 117. meiča auch zur Bezeichnung eines Schweines Etn. I, 89: [lielajai meĩčai (Sau) atskrējuši sivē̦ni Dunika.] laid meičas ganuos, lai sivē̦ni paliek mājā! Grob. n. Etn. III, 67. [Ableitung von meîta, vielleicht gleichartig mit den Kuhnamen nakča (= naktaļa), piekča (= piektdaļa), uoča (= uotaļa) in Segewold n. RKr. IV, 114; dagegen nach Sommer Balt. 108 mit dem č von veča.]

Avots: ME II, 591


nez

nez, nezin, nezin, man weiss nicht: nez vai iet jau gulēt? soll man schon schlafen gehen? Blaum. nezi vai tas tiesa, kuo ļaudis par tevi runā? Ahs. n. RKr. XVII, 40. kas erhält nach nez, nezi, nezin die Funktion eines unbestimmten Fürworts, so auch das fragende Adverbium kâ, = kaut kas, kaut kâ: dievs un ve̦lns reiz saderējuši nez uz kuo, Gott und der Teufel hätten einst gewettet - man weiss nicht worum = um irgend etwas Etn. III, 175. nez par kuo viņas tâ sačukstas A. XII, 673. nez˙kâ tas tâ nuoticis. vērdzene nezin kâ ar mieru LP. IV, 38. ja ūdens gadītuos, tad es atduotu nezin kuo, dann würde ich alles Mögliche geben II, 34. nez kas (gew. zusammengeschrieben: nezkas) arī izvilcis krustu A. XI, 8. nez˙kas liels tur neizjuks. viņš duomā, ka viņš nez˙kāds (nezin kāds) vīrs, er meint, dass er ein bedeutender Mann sei.

Avots: ME II, 741


nodriskāt

nùodriskât, tr., zerfetzen, abtragen, abnutzen: uzvalku, drēbes, kažuoku; nuodriskāts, nuodriskājies, zerfetzt, zerlumpt, verwittert: nuodriskāti svārki, čukuri Sil., krē̦sli Vēr. I, 1274; nuodriskājušās ē̦kas Purap.; nuodriskājies šunelis Vēr. II, 1235. [nuodriskāti zābaki Planhof.]

Avots: ME II, 777


nojume

nuõjume, nuõjumis Nigr., nùojums C., nuõjums [Waldegahlen], nuõjùmte, das Schutzdach, Abdach, der Abschauer, Schuppen: pieslēja arklu nuojumē A. XXI, 263. pie rijas pa kreisai ruokai re̦dzamas īsās nuojumes, kuŗās glabājas vajadzīgākie zemkuopības un braucamie rīki Plutte Etn. II, 184. rati ievilkti nuojumā AU. tūliņ ievietuojis savu zirgu kādā nuojumā LP. III, 93. [(atslēdzējs) ierādīja ve̦zumam vietu kādā platā nuojumī Janš. Dzimtene V, 61.] se̦nāk saukuši šķūni par nuojumu Gold. nuo lauka labību saveda nuojumā, kur sakŗāva pantuos, līdz pašam čukuram RKr. XVII, 32. nuojumtē mē̦dz uzglabāt dažādus zemkuopības rīkus Ahs. n. XVII, 41. debess nuojums, das Himmelsgewölbe Janš.: kad debess nuojums klusē dzirdi zils Krūza.

Avots: ME II, 792


nolāpīt

nùolãpît, tr.,

1) beflicken:
svārki labi nuolāpīti;

2) abprügeln:
tuo ar pīcku nuolāpīju LP. VI, 97;

3) das Part. nùolãpãms, nùolãpîts, verflucht (eig.: wer Prügelstrafe verdient; geprügelt):
nedē̦ļu vē̦lāk tāds nuolāpāms skauģis iečukst ķēniņam LP. V, 208. ak tu nuo˙lāpīts puika, ka neklausa Kand. kad tevi nuolāpāmais! hol dich der Teufel! LP. VI, 368.

Avots: ME II, 809


nolasmenis

nuolasmenis, [nuolasmanis, die Eisstreifen längs dem Ufer, wenn die Mitte des Flusses noch nicht zugefroren ist Valdis Stabur. b. 236]: gar malu vis˙caur stiepās paplats nuolasmenis Vēr. II, 1202. viznīši... maigi čukstēja, piedurdamies pie nuolasmeņa Vēr. II, 1191.

Avots: ME II, 808


nospiest

nùospiêst, 1: balsi stipri nuospiezdama, gan˙drīz čukstē̦dama Janš. Dzimtene III 2 ,124; ‡

2) abschlachten
Frauenb.: nuospiedīsim šuodien lieluo vērsi!

Avots: EH II, 89


notērst

nuotērst, tr., abprügeln: darbiniekam katru dienu ar kančuku visi zirgi pa kārtai jānuotērš LP. VII, 104. Vgl. nuotèst.

Avots: ME II, 874


notuļ

nuõtuļ: auch Würzau, (mit uo) Salisb.: izar n., neatstādams pavādzi! Wessen. niedru jumts, uz kuŗa čukura n. vien bija sakrauti lieli ... plieņi Plūd. Selgā.

Avots: EH II, 102


pants

pañts [Tr., BL, Dunika, Sackenhausen, Līn.], pañta,

1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;

2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];

3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;

4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);

5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;

6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]

Avots: ME III, 78


paobties

pauôbtiês,

1): zemnieki sačukstas un pauopdamies atbild J. Bankins Šis un tas I, 2 (s. auch 33 und 41).

Avots: EH XIII, 186


pārdziedāt

pãrdziêdât, tr.,

1) im Singen übertreffen:
lakstīgalu pārdziedāji BW. 409;

[2) von neuem singen:
lai labāk izduotuos, tad dažas dziesmas bij jāpārdzied Jürg. Refl. -tiês, singend überanstrengen: daži bija tâ pārdziedājušies, ka varēja tikai pačukstēt Jürg.].

Avots: ME III, 155


paspīdināt

paspīdinât, aufleuchten machen, eine Weile glänzen lassen: Imants paspīdināja kabatas spuldzīti Jaun. Ziņas 1938, № 64. Brenčuks ... vēl baltāk paspīdināja zuobus Upītis Pirmā nakts 397.

Avots: EH XIII, 175


pāturi

pãturi Salisb., Ruj., = pãtari. Grünh. n. Etn. IV, 162, Hofzumberge, pāvāls Naud., pāvāle Schorstädt, der Dachfirst: uzsprauda eglīti istabas jumta pāvālē (čukurā) RKr. XVI, 109; vgl. pavāls und pãrvãls 2.

Avots: ME III, 191


priģelēt

priģelêt, -ẽju, prügelnd treiben: bij manā pūriņā stīgām šūta kančukiņa tautu dē̦lu priģelēt (Var.: spriģināt) nuo kuodziņa sētiņā BW. 27031, 1 var.

Avots: ME III, 390


pusbalss

pusbàlss, -s od. -a, Demin. pusbàlstiņa, pusbàlsĩte, die halbe Stimme: ar pusbalsi runāt Kaudz. M. 114. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl nedarītu, būtu visu palaiduse! BW. 416.- Loc. s. pusbalsī, pusbalsā, halblaut, im Murmelton: pusbalsī runāt, smieties. ne˙viens nerunā, un ja runā, tad tikai pusbalsā De̦glavs Rīga II, 1, 332. runāts tiek čukstuošā pusbalsī A. Upītis. dē̦ls tīši pusbalsī bubinājis LP. III, 100. viņš pusbalsā ieteicas pie sevis V. 258.

Avots: ME III, 423



sabikstīt

sabikstît, tr., (das Feuer) schüren, (die Holzstücke auf dem Herd) zusammenschieben Mag. XIII, 3, 59; Grünh.: sabiksti krāsnī malku, lai vienādi izde̦g! Ahs. viņa . . . sabiksta zem katla pagales Purap. Kkt. 1. kamē̦r šī tur uguni sabiksta LP. IV, 136. Refl. -tiês, einander anstossen, Rippenstosse geben: kolonisti savā starpā sabikstījās, sačukstējās Latv,

Avots: ME III, 593


sabizenēt

sabizenêt,

1) =sabizinât: dažreiz gani paši sabizenē guovis Siuxt;

2) biesend zusammenlaufen
AP.: viss ... ganāmpulks sabizenējis večuka kūtĩ Pas. XII, 459 f.

Avots: EH II, 396


sačūkstēt

sačūkstêt, ‡ Refl. -tiês, = sačukstêtiês: skuķi tik sačūkstas un sasmejas Salis.

Avots: EH XVI, 401



sagrauzt

sagraûzt, tr., zernagen; zerstoren (auch fig.): peles, ķirmji sagrauž kuoku. slimība, kas sagrauž tavus miesas spē̦kus Rainis. sagrauzt veselību Kundziņš Ve̦cais Stenders 56. jūs . . . dzē̦rāji dzīvi sagrauziet Seifert Chrest. III, 3, 112. ilgas, skumjas . . . mani sagrauztu J. R. V, 107. bē̦dām stipri sagrauzts (geschlagen) vīrs A. v. J. 1896, S. 400. šāds skats sagrauž pa˙visam un nuospiež . . . arī le̦pnākuo sirdi Alm. Meitene nuo sv. 12. drusku jautrāka nekâ ar sagrauztu sirdi atraiknei pienākas Blaum, nuoguris un sagrauzts es staigāju Purap. Urkis sacīja tâ kâ sagrauzts Puriņš Nauda 25. vinš aizgāja sagrauzts pruojām LP. VII, 472. viņš čukstēja sagrauztā balsī Vēr. II, 69. "cik pie mums garlaicīgi!" meitene sagrauztā balsī sacīja MWIVI. IX, 453.

Avots: ME II, 628


salds

salˆds (li. saldùs, acc. sáldų), süss (auch als Gegensatz von salzig od. sauer; eig. und fig.): salds kâ sukurs, kâ me̦dus. salds piens, süsse (frische) Milch. salds miegs, süsser (fester u. ruhiger) Schlaf. salds vīns, süsser Wein; Sekt Brasche. Sprw.: me̦dus salds, miegs vēl saldāks. juo rūgta zâle, juo salda veselība. lišķim salda mēle. lulināt saldā miegā Kra. Vīt. 79, in süssen Schlaf einlullen, einschläfern. galvas izsitumi jāiesvaida ar salda sviesta (ungesalzene Butter) maisījumu Etn. II, 10. vārdi tik saldi kâ me̦dus Br. 547. dzirdu dažu saldu vārdu čukstam Aus. I, 100. tik salda mutīte kâ me̦dutiņš BW. 11172, 1. vīrs ar saldām acīm Turg. Muižn. per. 14. salˆdie âbuoli, Äpfel Mar. n. RKr. XV, 134. - Subst. salˆdums (li. saldùmas), die Süssigkeit, Süsse. Nebst iesals "Malz"und li. sálti "süss werden" zu aksl. sladъkъ "süss", r. солоди́ть "süss machen", сóлодъ "Malz" und wohl auch zu got. salt "Salz" usw., s. J. Schmidt Neutra 182, Bloomfield AJPh. XVI, 420 f., Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 453.

Avots: ME II, 669


sānis

II sãnis,

1) sānis U., sãņis Serbigal n. FBR. IV, 58, sāņis Manz., sãņš C., sāņiem Spr., Kl., sānu, sāņu Spr., sānus, sāņus Ruj. n. U., sāņuos U., Adv., zur Seite, nebenbei
U., seitwärts: ceļat, tautas, pūru manu, sānis (Var.: sānus) vien negāžat! BW. 16681. pagriezās večuks sānis Ezeriņš Leijerk. II,11. katri... kungam... sāņis gāja Manz. Post. I, 359. He̦rta šķelmīgi paskatījās sāņis De̦glavs Rīga II, 1, 344. galviņa tai nuodurta un nuolaista sāņš A. XI, 464. šāviens nuogāja sāņus (= gaŗām) Dunika. acis viņš pagrieza . . . sāņš Aps. VII, 34. vinš sānu pasitās Apsk. v. J. 1903, S. 438. sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. ezis paskrien tādu gabaliņu sānus 216. e̦smu aizklīdis par daudz sāņus Alm.;

2) sānis, sāņis, Präp. mit dem Gen., Dat., Akk., neben
(bei Glück): jums nebūs sāņis manim sudraba dievus taisīt Glück II Mos. 20, 23. sānis tiem uozuoliem V Mos. 11, 30. apsēdās viņa sānis tiem pļāvējiem Ruth 2, 14. kalpi gāja sānis viņu II Sam. 15, 18. sānis viņu strādāja tie vīri Nehem. 3, 2. kuŗa kapi ir sānis tuo bedri Ezech. 32, 23. apruoci viņu sāņis manis! Tobias 4, 4.

Avots: ME III, 804


saskrudzelēt

saskrudzelêt, saskruzelêt, tr., zusammendrehen, ringeln, locken: skuķe... saskrudzglē̦tiem matiem U. b. 113, 56. saskruze̦lē̦dama matus augstā čukurā uz pakauša RA.

Avots: ME III, 734


slānīt

slànît Ronneb., Drosth., slânît 2 Karls., Dond., slànît 2 Prl., Erlaa, -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) zusammenwerfen
(linus mārkā) Adsel; schichten, aufschichten U., Wolm., Ronneb., Drosth., Dond.;

2) niederlegen
Allend. n. U.; "gāzt, nuotriekt gar zemi" (mit â 2) Stenden;

3) schlagen
Mar., Drosth., Ulpisch, Ruhtern, peitschen, prügeln Gr. - Sessau, Grünwald, Stenden, Erlaa n. U., derb (z. B. mit einem Stock) prügeln (mit à 2) Kalz., Stockm.: sagrābis sē̦rmuokšļa nūju un sācis slānīt neliešus LP. V, 133. me̦lnais ņe̦m kančuku ruokā un nu tikai slānī kâ slānī... ērzeli LP. VII, 104; JK. III, 74. kad ņemšu pipku, sātani, tad sākšu jūs slānīt De̦glavs Rīga II, 1, 439. kāzinieki . . . saskrējuši ar rungām un dakšām un sākuši tuo (= vilku) slānīt, gribē̦dami viņa siltā kažuoka Pas. I, 192 (aus Kreuzb.). viņš slānīja pa vienu, pa uotru ausi Ulpisch, Ruhtern;

4) töten
U., schlachten Dond.: blusas U.; luopus Dond.;

5) stechen (im Kartenspiel)
U.;

6) grob schimpfen:
tad tik varēja kruodzinieks savu sievu slānīt! vai mati stāvu slējās tuo dzirduot Selb. Refl. -tiês, nicht ordentlich arbeiten Allend. n. U. In den Bedd. 1 und 2 jedenfalls von slānis abgeleitet, in der Bed. 3 (woraus wohl die übrigen aktiven Bedd.) - zu slāns I.

Avots: ME III, 922, 923


slēpains

slē̦paîns, geheimnisvoll Celm.: slē̦paina šņākšana bija dzirdama Lautb. Luomi 33. zu zinādams slē̦paini . . . čukst kuoks vārdu aizmirstuo Seifert Chrest. lIl, 2, 28.

Avots: ME III, 928


slīta

*slīta od. *slīts, die Stelle "wo ein Zaun niedriger ist": kad tik Pičuks vārtus atvē̦rtu! citādi jau pārlēks pār slītu (?) JK.

Avots: ME III, 937


šmaulēt

šmàulêt 2 Saikava, = smaulêt II, heulen, schluchzen Spr.: večuks tâ bija piesūcies, ka sāka šmaulēt (= raudāt nuopurduļuojies) Saikava.

Avots: ME IV, 83


šņākot

šņākuôt, = šņākât 1: kalna meži šņākuotu Rainis Gals un sākums 17. strauti nešņākuo vairs putuojuot Vilhelms Tells 65. tie šņākuo un čukst man šle̦pe̦ni ausīs U. b. 42, 22. vētra šņākuo Bauske.

Avots: ME IV, 94


šņore

II šņuore, in der Verbindung šņuores gals, = čukura g., der Dachfirst Kurl. n. U.

Avots: ME IV, 100


spītenis

spītenis, der Schwarm: biš[u] spītenis... pārskrēja pār namiņa čukurīti BW. 19567 (aus Lennewarden). Zu spiets, spiest II.

Avots: ME III, 1004



straps

III straps (> ostle. strops) "jumta čukurs" Zvirgzdine, "Giebelbalken" Mērdzine. Aus dem Russ.?

Avots: EH II, 584



šukstēt

I šukstêt (?), flüstern (?): "palīdzi man...", viņš klusiņām šukstēja Poruk Dzive un s. 23. Fehlerhaft für čukstêt?

Avots: ME IV, 105


šukums

I šukums U., Fest., Laud., Ledmannshof, Nerft, Peb.,

1) die Gabelstelle des Astes
Bers., Kl., ein gabeliger Ast: bē̦rza šukumā BW. 35038. lielajuos vītuola šukumuos gulēja sniegs ve̦se̦liem klēpjiem Jauns. III, 345. (lingas) kātam vajadzēja būt ...ar mazu šukumiņu tievgalī. šis šukumiņš neļāva auklai nuotrūkt Jauns.;

2) die Gabelung der Beine od. der Hosen:
bikses šukumā cauras Odensee. Aus še̦kums mit dem u von čugums 2 oder čukurs 3?

Avots: ME IV, 105


sumināt

II suminât, summen Salisburg n. Etn. I, 32 (hier daneben angeblich auch sumt; dies vielleicht fehlerhaft für sumêt auf Grund der III p. prs. sum konstruiert), Lös. n. D. L. feļet. 1891 (hier auch vom Summen eines Menschen): bites sumina (auch in Laud., Odensee), ka visi kuoki līguojas Etn. I, 32. vaguļi suminādami liduo pa gaisu. saņēmās vēsmiņa čukstēt un maigi sumināt A. 1897, S. 211. Refl. -tiês "sich leise unterhalten" Zerrauxt.

Avots: ME III, 1121


svelošs

sve̦luôšs, heiss, kochend Ruhental n. Etn. I, 90, Naud.; scharf, durchdringend Wid.: sve̦luošs ūdens Naud. sve̦luošās sāpes MWM. VI, 117. sausais un sve̦luošais vējš Vēr. I, 1387. - sve̦luoša nauda, zu teuer bezahltes Geld Gr. - Sess.; "wichtig, dringlich, energisch" Nötk. - Adv. sve̦luoši, heftig, stark: sve̦luoši ar kančuku uzcirst Ruhental n. Etn. I, 90. nū gan ir sve̦luoši jākliedz: ak krusts un mugura! Saikava n. FBR. IV, 70. sve̦luoši me̦luot Lis., unverschämt Iügen. Eigentlich gleich sve̦luots das part. prs. act. zu svilt.

Avots: ME III, 1149


švipsināt

švipstinât,

1): lispeln
Gramsden, Sessw.; (večuks) sāka š. īsti paskaļi: "vai tā ir kārtība ...?" A. Upītis Laikmetu griežos II, 31; mit den Lippen gewisse Laute erzeugen Gold., Zirsten; pfeifend prahlen Nötk., Widdrisch;

2): asti š. Frauenb.; "ar stibu vicināt" MSil.; (ar truoksni) š. pātagu Kalnzeem.

Avots: EH II, 661


tērzēt

I tḕrzēt 2 Kl., (mit êr 2 ) Līn., -ẽju, viel sprechen Kurs. (mit êr 2 ), Riga, schwatzen U., Spr., sich unterhalten, plaudern Brasche, (mit ẽr ) AP., Bl., (mit ḕr) C., PS., (mit êr 2 ) Siuxt; scherzen Wid.: man jau nav brīv ar tēvi tērzēt, bēt pakiusu varu pačukstēt LP. IV, 127. viņi nezin kuo tur tērzēja līdz pašam rītam Kurs. Refl. -tiês, sich unterhalten Bauske, Gr.Buschhof, Sessw., Sonnaxt: tu nu vairāk netērzējies 2 ! Janš. Precību viesulis 19. - Subst. tērzêšana, das Plaudern; "Narrenteiding" Manz. Lettus; tē̦rzē̦tãjs, der Schwätzer U.: šie valuodīgie tē̦rzē̦tāji A. XI, 53. Wohl nebst tērzt zur Wurzel von tārlât und terêt.

Avots: ME IV, 175


tidināties

tidinâtiês "?": vēsmiņas ar liepas lapām čukst un tidinās Janš. Pag. pausm. 3.

Avots: EH II, 680


tik

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene 2 III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182


tupele

tupele,

1): auch BW. 31875; ar maģu tupelīti 12825 var.;

2): jumtu čukuri nuostiprināti tādām kâ lielām pagalēm, kuo ... sauc par tupelēm Veldre Dzīve pie jūras 12.

Avots: EH II, 703


urķīt

urķît Memelshof, (mit ur̂) Katharinenhof, = urķêt 1: i[i] čad vēl būs kuo urķīt un cilināt, kamē̦r cauri izčuknīsim Vīt. 20.

Avots: ME IV, 307


uzkuģot

uzkuģuôt Frauenb. "hinaufsteigen, -klettern": puika uzkuģuojis pašā čukurā pie zvirbuļiem.

Avots: EH II, 726



vilciens

I vìlciêns,

1): pusdienas v. Allend. n. FBR. XIX, 84 "dienvidus";

3): "viens gabals pļaujuot pļavā vienā laidā (ar visu atcirtiena spaili)" Frauenb. (mit il);

7) Aussehen, Stimmung
(?): šādu iepūtības un dižības vilcienu ... izdzēsa jumta abi čukura gali Janš. Dzimtene I, 160.

Avots: EH II, 782


žākars

I žākars,

1) žãkars Zarnikau, ein Fischergerät (ein Eisen mit wenigstens 4 Haken
U.), womit verlorene Netze im Wasser gesucht werden Bielenstein Holzb. 655;

2) Plur. žãkari Ahs., = pãrkaras: labības kaudzēm, stirpām mē̦dz likt žākarus pāri, lai vējš neizpluosa čukurus Ahs. n. RKr. XVII, 66;

3) "salmu jumtam pirmie, nuo čukura skaituot, pāri pārliktie klamburi" N. - Bartau.

Avots: ME IV, 795


zencis

zèncis 2 Vīt., zencis U., zènčuks 2 Vīt., ze̦nka.

Avots: ME IV, 713


žuburains

žuburaîns Dunika, Frauenb., Gramsden, žubuŗaîns Rutzau, žuburaîns Grünw., Ruj., PS., Siuxt, Warkl. u. a., ästig St., U.; zackig U.: liels, ve̦cs, žuburains uozuols Aps. VII, 26. audz, liepiņa, žuburaina (Var.: žuburuota!) BW. 11631. žuburainu (Var.: žuburuotu) kruoni ne̦s 24221, 1. žuburaina kančukliņa 23332, 2 var. žuburaina ābele FBR. XII, 16. briedim žuburaini ragi Frauenb. piekraste ļuoti žuburaina Konv. 15. ar žuburaiņiem (mit einem Zweigmuster versehen) audumiem Alm. žuburaina zeģene Grünw.

Avots: ME IV, 828


žukurs

I žukurs,

1) ein Quirl (zum Rühren von Mehlbrei)
Bauske, C.;

2) ein unordentlich zusammengeworfener Reisighaufer
Ramdam; vgl. čukurs 1.

Avots: ME IV, 829