Paplašinātā meklēšana

àizdîgt, ‡

2) zu wachsen anfangen:
kas tikkuo aizdīdzis - pruom uz Rīgu! Deglavs Rīga II, 1, 18.

Avots: EH I, 19

àizdîgt, intr., aufkommen, aufkeimen: dīgļi visi brangi aizdīga MWM. VI, 234.

Avots: ME I, 23

‡ àizlīgt,

1) sich hin-, wegverdingen:
a. par kalpu uz uotru pagastu;

2) e̦smu kalpu jau tâ pa pusei aizlīdzis Kl., mir einen Knecht dingend, bin ich mit ihm schon teilweise übereingekommen.

Avots: EH I, 37

‡ àizslīgt,

1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î ² ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.

Avots: EH I, 49

apdîgt, intr., rings herum keimen, bewachsen: viņam lūpas tikkuo apdīgušas, er ist kaum aus dem Ei gekrochen Dr.

Avots: ME I, 81

apîgt, verdriesslich, mürrisch werden; apîdzis, verdriesslich.

Avots: ME I, 90

‡ aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99

‡ apslīgt Wid., sich auf die Seite legen ("окрениться").

Avots: EH I, 114

‡ atlīgt (atpakaļ),

1) sich (als Arbeiter) zurückverdingen
Wid.;

2) "jem., der sich anderswo verdungen hat, wieder akkordieren"
Segewold.

Avots: EH I, 154

atslĩgt, [atslîgt ² in Naukschen], auch atslîkt [prs. atslĩkst Autz], intr., inch., zurücksinken: bēris atslīga atpakaļ JR. IV, 53. viņš atslīka atpakaļ uz suolu Alm.; Vēr. I, 1420. [atslīka atpakaļ U., der Plan wurde rückgängig.]

Avots: ME I, 194

cìenîgtē̦vs (unter cìenîgs): dabūjam pādei vārdu cienīgtē̦va (Var.: baznīckunga) gramatā BW. 1368.

Avots: EH I, 277

[dalīgt Drsth., hinzubedingen.]

Avots: ME I, 435

dîgt [li. dýgti], dîgstu, dîgu, intr., keimen: kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. labība, graudi, rāceņi dīgst. tev skatuos devējas prieki dīgst Stari II, 99. [Nebst daizît, diegt zu la. fīgere "heften, stekken", ae. díc "Kanal"; s. Fick KZ. XXII, 103 f. und Walde Wrtb. ² 290.]

Avots: ME I, 477

[I dvīgt, -stu, -u, s. padvīgt; in Nerft bedeute es auch: eilig fliehen.]

Avots: ME I, 538

[II dvìgt ² Alswig "tvīkt (piem. pirtī uz lāvas). Schwüle fühlen"; in Weinsch. dvîgt ² (vom Wetter) für tvīkt; dazu in Weinsch. das Verbalnomen dvîgums ^2.]

Avots: ME I, 538

ìedîgt, zu keimen anfangen: iedīgušas auzas Mazvērs. Luopkuop. 3, 66.

Avots: ME II, 10

[ìeîgt, etwas verdriesslich od. erbost werden Ruj.]

Avots: ME II, 22

ìelīgt,

1) sich verdingen:
viņš ielīga saimnieka gaitā Janš.;

2) verträglich leben
Adam.

Avots: ME II, 39

îgt, - stu, - gu,

1) vergehen, verschmachten (bibl.):
tavām acīm būs īgt I Sam. 2, 33. manas acis īgst, tuomē̦r es gaidu uz savu dievu Psalm. 96, 4. acis dūmuos īgst, der Rauch verdirbt die Augen L.;

2) verdriesslich, mürrisch sein:
ne+kuo darīt, īgsti cik gribi LP. V, 319. īgdams atteicis VII, 272;

3) vor Schmerz, Gram jammern:
vai prasīsi kumeļam? kuo īgsti vēl! LP. V, 239;

4) verdriesslich, mürrisch erwidern:
"kas nu par citu lietu", īga Liene MWM. X, 674. [Wohl zu īkstēt, indzēt, ingzdù "плачусь, горюю", inzgi "тоскливо кричу", ingis "ein Faulpelz", aksl. jędza "Krankheit", poln. dial. jędzic się "sich ärgern ", ae inca "Schmerz, Widerwille" u. a., s. Trautmann Wrtb. 70, Berneker Wrtb. I, 269, Zupitza Germ. Gutt. 161, Būga РФВ. LXX, 106 f. und Aist. Stud. 172, Fick Wrtb. III ⁴ , 28.]

Avots: ME I, 834, 835

I îgt,

2): Gesichtszüge haben, die einen innerlichen Schmerz ausdrücken Baar in seinem Exemplar von
U.;

3): winseln, klagen
Mag. VI, 43: ne īkst, ne raud Manz. Post. I, 127. ‡ Refl. -tiês, verdriesslich sein (?): īsdamās sēdēja Janš. Dzimtene V, 427.

Avots: EH I, 500

‡ II îgt, -dzu N.- Peb., = īdêt 1; s. auch nùoìgt ² II.

Avots: EH I, 500

izdîgt (li. išdýgti), intr., hervorspriessen, auf -, auskeimen: labība izdīgusi uz lauka LP. IV, 165.

Avots: ME I, 728

izīgt: uz izīgūšām acīm Lange Latv. ārste 62.

Avots: EH I, 451

izīgt, intr., vergehen, verschmachten: bezdievīguo acis izīgs Hiob 11, 20; 17, 5. acis dūmuos izīgst, die Augen verderben im Rauche; izīgušas acis, schmerzhafte, verletzte Augen U.

Avots: ME I, 743

izlīgt, ‡ Refl. -tiês (mit ĩ ) Frauenb., (vergebens) sich zu verdingen suchen.

Avots: EH I, 463

izlīgt, sich versöhnen: ar brāli nee̦smu izlīdzis A. XI, 53. labāki izlīgstiet ar labu! Subst. izlīgums, der Ausgleich, die Versöhnung.

Avots: ME I, 764

‡ izslîgt Bērzpils, Pilda, ermatten (intr.): acis izslīga pa luogu veruoties.

Avots: EH I, 480

‡ izstîgt ² Dond., = izstîdzêt: stādi ... izstīguši Dond. n. FBR. VI, 67, puika izstīdzis gaŗumā Baldohn, Ekau, Grünw.

Avots: EH I, 483

lĩgt,

2): "431" ME. II, 483 durch "431, 4" zu ersetzen.

Avots: EH I, 748

[lĩgt Bl., Iwanden (li. lýgti "gleich werden")], lìgt, -gstu, -gu PS., [Serbigal], lîgt C., [AP., lîgt ² Salis, Ruj., lìkt Smilt., lĩkt, -kstu, -ku Kand., Etn. III, 103,

1) (lĩgt Wandsen, lìgt Drosth., Trik., Arrasch, Jürg., N. - Peb., lìgt ² Kl., Lis.], intr., tr., dingen, sich vereinbaren, übereinzukommen, handelseins zu werden suchen
[vgl. li. lygtis"derėtis"Dirva - žinynas 1903, № 8, S. 175]: viņi līka, līka, bet nesalīka Kand. līgt pie saimnieka (par kalpu), sich als Knecht verdingen. līgstama diena, der Verdingungstag. līgst[i], māsiņa, par galdiņu, par tē̦rauda zuobeniņu, verlobe dich, Schwesterlein! šķir pušām līgtus cimdus, teile die Verlobungshandschuhe! BW. 26867, 5. līgstamais siers, kukulis, der Traukäse, Trau- od. Hochzeitskuchen RKr. XVI, 101. tie var..būt līgst manu zārku AU.;

2) mit lìkt vermischt, sich biegen, einsinken:
līgtin līga (Var.: līktin līka) tā maliņa, kur aug ciema zeltenītes BW. 431. Zu lĩdz.

Avots: ME II, 483

‡ II līgtin, Adv. zur Verstärkung von (pìe)līgt I: viens uotram l. pielīgstuoši Janš. Apskats 1903, S. 15.

Avots: EH I, 748

nùodigt,

1): mieži labi nuodīguši C.; ‡

2) sich mit spriessenden Saatkeimen bedecken (vom Boden):
kad apsē̦tuo gabalu nuobluķē, tad vienādāk nuodīgst AP. zirnājs nuo vienas vietas nuodīdzis ar zirņiem Ramkau. lauks labi nuodīdzis Trik.

Avots: EH II, 40

I nùoîgt,

[1) = saîgt MSil., Kursiten; "nuobē̦dāties" Plm.;

2) sich abquälen, müde werden, schaflos die Zeit verbringen
N. - Peb.]: mana acs ir nuoīguse Psalm 6. 8. [ja cilvēks nav gulējis, tad saka, ka viņš nuolīdzis N. - Peb.; ohne ernste Beschäftigung weilen müssen": šķūtnieki nuoîga visu dienu Vank.]

Avots: ME II, 790, 791

II nùoìgt ² "= nùoīdêt: guovs nuoīdza vien, kad uotru aizveda Vank.; (mit "î") Serben, Sermus, Peb., Grünh.]

Avots: ME II, 791

I nùolīgt, auch nuolīkt, tr., übereinkommen, abmachen: dē̦ls aiziet pie ķēniņa un nuolīgst tâ LP. IV, 2. nuolīgt mieru, endgültig Frieden schliessen: ķēniņš nuolīgst mieru LP. IV, 65. Subst. nùolīdzẽjs, wer übereinkommt, abmacht; nūolīgšana, das Übereinkommen, Abmachen; nùolīgums, [nùolīkums Kokn. n. U.], die Abmachung, der Vertrag.

Avots: ME II, 811

[II nùolīgt, = nùolīkt, sich neigen, sich niederbeugen: smagās miežu vārpas nuolīgušas visas uz vienu pusi De̦glavs Rīga II.]

Avots: ME II, 811

[nùoslĩgt Dond., Wandsen, Selg., nùoslìgt ² Lis., nuôslîgt ² Salis, Widdrisch, Bauske, s. nùoslìkt 1.]

Avots: ME II, 852

‡ padîgt ² Dunika, Rutzau, aufkeimen: graudi jau padīguši.

Avots: EH II, 127

[padvīgt Nerft "paspēt". Nebst dvīgt "eilig fliehen" zu slav, dvigati "bewegen"?]

Avots: ME III, 21

[pa-îgt, etwas verdriesslich od. mürrisch werden: drusku paīga, bet ne˙kā neteica.]

Avots: ME III, 35

[pãrlīgt, zusammensinken: uz kuŗa (zirga) tik ruoku uzlika, tis (= tas) tūleņ pārlīga Pas. II, 51.]

Avots: ME III, 164

‡ II pārlìgt ² Oknist, von neuem Iĩgt: vasaras vidū puisis pārlīga: bijis par maz algas.

Avots: EH XIII, 205

pìedīgt, = pieknist II 2.

Avots: ME III, 245

I pìelīgt, pielĩkt, passen, zupassen: kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? ne pusīte nepielīga pie tā tava augumiņa BW. 21262, 3. viens uotram pielīgstuoši, kâ divi rieksti vienā ķeķē Apsk. v. J. 1903, S. 66. viens uotram līktin pielīkstuoši Janš. šī drāniņa labi pielīgst manai galvai Mattison. mans mētelis pielīkst tev vēl labāki nekā man pašai Janš. Dzimtene V, 88.

Avots: ME III, 267, 268

II pìelīgt, bei der Abmachung vereinbaren, hinzubedingen: pielīga, ka ve̦se̦ls rublis jānuodzeŗuot magaričās Zeif. III, 3, 37. puiši neaizmirsa arī tuo pielīgt, ka saimniekam nav tiesības... Alm. Kaislību varā 53. lai atlīdzina par sakņu dārzu. vai tas viņai pielīgts? Veselis Saules kapsē̦ta 113.

Avots: ME III, 268

pìeslīgt,

1) sich mit Einstürzendem füllen Annenburg,
Kreuzb.: vietām bija dūņu piesliguši (Dond., Wandsen) gŗāvji, pa kuŗiem tikai drusciņ sūcās ūdens Jauns.;

2) sich anlehnen, sich anschmiegen Libau, Ronneb., Lennew.: viņa galva lē̦ni pieslīga meitenei pie ceļiem.

Avots: ME III, 292

rūgtîgs, etwas bitter, bitterlich: saldajā kausā palikās tik rūgtīgi sājas atliekas Asp. garša asa, rūgtīga Konv. ² 3l57.

Avots: ME III, 568

sadîgt, intr., aufkeimen; (fig.) sich einstellen, sichtbar werden (auf eine grossere Anzahl von Subjekten bezogen): sē̦klas sadīgušas Konv. ² 2154. pagrabā pavasari kartupeļi sadīguši Mazvērsitis. ... kam tikkuo ūsiņas bija sadīgušas MWM. VII, 140. deniņuos man sadīgst auksti sviedri Stari II, 933. zvaigznītes sadīga debesīs ebenda S. 488.

Avots: ME III, 611

sadvîgt ^2, intr., schwül werden: sadvidzis gaiss MSil.

Avots: ME III, 620

sa-îgt, intr., mürrisch, widerwillig, verdriesslich werden; etwas nicht leiden können od. wollen, mit Widerwillen empfinden, ansehen: ķēniņš jau saīgst LP. 1V, 131. viņš, saīdzis un savēlies, tai ne vārda neatbildēja MWM. v. J. 1896, S. 458. viņa izskatās saīguse un apmieguojusēs Vēr. I, 1330. saīdzis un tiepīgs cilvēks Turg. saīdzis prāts, verdriesslicher Sinn U., Muižn. per. 7. Belmonts rādīja saīgušu seju RA. viņš tikai saīdzis saviebās Vēr. II, 142. saīgušas acis, vom Rauche angegriffene od. sonst schmerzhafte Augen U. - Subst. sa-îgums, der Ärger, der Widerwille, der Verdruss, die Verstimmung: vai saīgums bija par Rūdolfu? JR. V, 63. saīgums... izzudis nuo sejas Janš. Dzimtene V, 220.

Avots: ME II, 638

salīgt, ‡ Subst. salīgums, das Übereinkommen: viņu tiesības tiem nebij ... atņe̦mtas, bet ... ar jaunu salīgumu atkal uzticē̦tas Kronv. Kopoti raksti un runas, S. 136.

Avots: EH XVI, 426

salīgt, salīkt Mittel- u. O.-Livl. n. U., N. -Schwanb., auch refl. -tiês, eins werden, übereinkommen, sich wozu vereinen, Handels eins werden, einen Handel abschliessen U.; Frieden schliessen, sich versöhnen: salīgt par kalpu, kalpuoni, puisi, meitu, sich als Knecht, als Magd verdingen. salīgt kalpuot LP. II, 55. tas vīrs, pie kā esi salīdzis, nav vis labais IV, 64. viņš salīcis pie... ķēniņa par... ganu VI, 656. viņš ar ve̦lnu... salīdzis pre cības līgumu Pas. IV, 189. salīgt mieru, Frieden schliessen, sich ver söhnen. lē̦ti salīgstas tie (sie ver söhnen sich leicht) Aus. I, 107. Sprw.: labāk vāja salīgšana, nekâ tre̦kna sū dzība. salìkt kalpus Drosth., Knechte dingen (perf.).

Avots: ME II, 673

saslīgt, sich senken (vom Boden) Spr.

Avots: ME III, 737

slīgt,

1): auch (mit î ) Heldenfeld, Sessw., (mit î ² ) AP., Kolberg; Edes acis nebija slīgušas miegā Sieva 37.

Avots: EH II, 527

slīgt, slīgstu, slīgu,

1) slîgt ² Karls., Bauske, Salis, Ruj., Widdrisch, Adiamünde, Jürg., slîgt C., Wolmarshof, slĩgt Dond., Wandsen, gleiten, fallen, sich senken, sich neigen
Wessen: tas slīga ar˙vien ze̦māk JR. VII, 81. galviņa uz ple̦ca man skumji slīga V, 31. būs tev pie krūtīm man slīgt 104. agri uz ... zaļām lapām kvē̦pi un dūmi slīga Vēr. II, 1233. smilgas, kas pār tuo slīga Latv. viņa pasaule sarkanā sapnī slīga Kārstenis Gāju p. 51;

2) slîgt, langsam, unmerklich gehen
Saikava: stirnas bija pļavā; es sāku slīgt pie viņām. Zur Bed. 1 vgl. li. slygti ("neigen"?) bei Geitler Lit. Stud. 110, sowie (pri)slygti "(pri)snústi" (eigentlich wohl: einnicken ). Weiterhin zu ahd. slīhhan, mnd. sliken "schleichen" (wenn mit hh resp. k aus velarem g ) u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391).

Avots: ME III, 935

stīgt, Refl. -tiês, ‡

2) lang und dünn auswachsen
(mit î ) Nötk.

Avots: EH II, 582

stīgt, Praes. stidzu Lubn. od. stīgstu, Praet. (Memelshof) stīdzu od. (Bauske, Wandsen, Ruj.) stīgu, intr., spriessen, ausschiessen; sich ranken: stādi... stîgst ² garumā vien Dond. n. FBR. VI, 67, Bauske, Wandsen, Ruj., Widdrisch, (mit î) Lubn., Saikava, Gr. - Buschhof. stāds, nuo... sē̦klas stīdzis A. v. J. 1900, S. 402. spuožai saulei pretī stīgt Duomas II, 94. manas duomas... uz augšu stîdz ² Janš. Dzimtene IV, 130. Refl. -tiês, sich schlängeln: braslis tur pat līdzās pa cietu granti stīdzas Atvari un brasli 3. Zu stîga.

Avots: ME IV, 1075

II strĩgt ² (li. *striegti > dial. strėgti bei Bezzenberger Lit. Forsch. 178), -dzu N. - Bartau n. Etn. I, 121, striekt Lasd., die Lockspeise auf den Angelhaken legen. Nebst strigts (das auf einen inf. *strigt deutet) nach Būga KSn. I, 287 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 649 zu strigt.

Avots: ME IV, 1092

uzdîgt (li. uždýgti), aufkeimen: sē̦kla uzdīgst. (fig.) cik laba uzdīga nuo Jura sejas Juris Brasa 259.

Avots: ME IV, 325

uzlīgt, ‡

2) "auflegen":
nastu u. Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bürde").

Avots: EH II, 728

uzlīgt, dazudingen: uzlīgt vēl pāri pastalu virsū.

Avots: ME IV, 353

uzslīgt Spr., sich senken (perfektiv) auf.

Avots: ME IV, 380

‡ II àizlīkt Golg., = ‡ àizlīgt 2.

Avots: EH I, 37

‡ àizzibêt,

1) sich blitzend (glänzend) entfernen:
pamanīja rīta ausmā aizzibuošus . . . durkļus Veselis Daugava I, 428;

2) eilig hin-, weglaufen, -fliegen:
kas tur aizzibēja gar luogu?

3) zu grünen anfangen
Wandsen: sēja aizzibējusi (= sākusi dīgt).

Avots: EH I, 64

‡ I apknist, zu keimen anfangen: mieži apknituši (sākuši dīgt iesalam) Jürg.

Avots: EH I, 93

atganît [li. atganýti], tr.,

1) von sich abwehren:
suņus;

2) satt weiden:
luopus;

3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;

4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;

2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;

3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;

4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 158

blãķis,

1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;

2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;

3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [

4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]

Avots: ME I, 311

cìenîgs, würdig: uzslavas cienīgs, lobenswert; ehrende Anrede: cienīgs kungs! Gnädiger Herr; cienīga māte od. cienīgmāte od. cienīgā! gnädige Frau; cienīgs tē̦vs, cienīgtē̦vs! gnädiger Herr; cienīgs mācītājs ehrwürdiger (Herr) Pastor; pēc niecīgās bērēm, nach der Beerdigung der gnädigen Frau. cienīgi uzņemt viesi, den Gast ehrenvoll, würdevoll aufnehmen.

Avots: ME I, 394

I daiga, daigs,

1) eine lange, dünne Stange,
z. B. der Angelstiel; daigas = žeberklis ar divi žuburiem, kuo kūļus pacelt Lös. n. Etn. IV, 18; daîgi [Kr.], zwei an den Enden zusammengebundene Stangen zum Aufrishten eines schweren, grossen Gegenstandes, z. B. zum Aufrichten der Seitenstangen (air,i) einer grossen Schaukel Selb.; Pfähle, Stangen an Fischwehren [Bielenstein Holzb. 672], Warnungszeichen auf Heuschlägen L.;

2) daigas, daigi Druw., Zwirn, Garn zum Trakeln
Lös. n. Etn. IV, 148. Vgl. li. daigas, der Keim und le. diegt, dīgt.

Avots: ME I, 430

[ìeļaũt,

1) gestetten:
kam tu ieļauj bē̦rnam tādu vaļu Lautb.;

2) verzeihen:
šuoreiz es tev varu ieļaut Warkh. Refl. - tiês,

1) "sich einschmeicheln"
Bergmann"Erklärung einiger veralteten... lettischen Wörter" v. J. 1786;

2) "sich einlassen"
Stelp., Wenden: es nevaru uz tā ieļauties Sessw.;

3) nach einigem Widerstreben nachgeben und zustimmen:
mēģināšu izlīgt, ja ieļausies. nevar vis viņam ieļauties; tas ve̦lna vīrs Mar. tuoreiz es ieļāvuos, tagad nuožē̦luoju Fest.]

Avots: ME II, 42

‡ II ìelīkt,

1) = ielīgt 1 Dunika: Anete ielīka Kaplūžuos Frauenb.;

2) als Mieter aufnehmen:
ielīka tādu naudenieku tai rūmē Dunika, Frauenb., Salis, Wandsen.

Avots: EH I, 527

ìeminêtiês, eine Bemerkung fallen lassen, erwähnen, sagen: saimnieks drusku ieminējās, ka būšuot jākrāj piens Kaudz. M. es cienīgtē̦vam par tevi ieminēšuos Kaudz. M. matruozim tuo kaut ar pušplē̦stu vārdu ieminēties Saul. Selten das Aktiv ìemenêt: iemini tikai:"gāle un liesmÄ Lautb.

Avots: ME II, 45

[II ìesirtiês, zu wachsen anfangen (vom Barte): bārda iesiŗas, iesīrusies (sākusi dīgt) Heidenfeld; zu grünen anfangen: rudzu lauks (rudenī) jau labi iesĩries C., N. - Peb.]

Avots: ME II, 63

ìeslìkt, ìeslĩkt Ahs., auch ìeslīgt Spr., Plūd.,

1) intr., einsinken:
klētī grīda ieslīkusi BW. 7731. man ieslīka māla kalni 14922, 1;

2) versinken:
pats ieslīcis dzē̦rumā un bezbēdībā Aps.

Avots: ME II, 67

ĩkstêt [Arrasch], īkšķēt, - u, - ẽju, intr., murren, murmeln, trödeln: te̦k upīte īkšķē̦dama BW. 14166, 1. kuo tu te īksti, kad nestrādā Lind. [Wohl zu īgt.]

Avots: ME I, 835

‡ I izlīkt Dunika (mit ĩ ), Kaltenbr., = izlīgt; beilegen Segew.: tuo strīdu mēs paši izlîkām ² .

Avots: EH I, 463

jem̃t: auch Ahs., Dunika, Iw., Kal., Kürbis, Lems., OB., Popen, Pussen, Roop, Rutzau, Salis, Schrunden, Sepkull, Strasden, Wainsel, Wilkenhof, mit em̂ Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, mit em̂ ² Grenzhof n. FBR. XII, 24, Pampeln n. FBR. XIII, 99, mit em Würzau;

1): kas pazudis, kur tuo vairs jems? Ahs. Klements ir je̦mts priekš tevis A. Sprūdžs Asaru liekņa 1935, S. 5. rāceņus j. (ausgraben, aufnehmen)
FBR. III, 107, Strasden: lauki vēd neje̦mti (nenuovākti) Kaltenbr. je̦mams (kad dārzi jānuovāc) laiks Sonnaxt. parē̦ni iesē̦ts. miezis je̦m lielu krūmu (staudet) Iw.;

2): mieru j. Frauenb., sich beruhigen, sich versöhnen;

3): purva zâli izkapts jēma (schnitt)
Tdz. 38053. nazis labai (= labi) neje̦m Kaltenbr. jāje̦m ("= jāgriêž) zarna pušu Linden in Kurl. jemt (schinden) ādu zirgam Frauenb.;

4): jē̦mis izdauzījis visiem (sc.: puôdiem) dibe̦nus Pas. XI, 53. jē̦mis (sācis) pērt Kaltenbr. je̦m iz (= uz) Kriša kliegt Oknist n. FBR. XV, 192;

5): maize maisuos cauri nebija je̦mta Kaltenbr., der Regen hatte das Brot in den Säcken nicht befeuchtet.
Refl. -tiês,

2): viņa suolās j. nepie˙kusdama Frauenb. puikas pā skuolu je̦mas (lernen eifrig)
Kürbis. labība jēmēs = sāka strauji, spēcīgi) dīgt Sonnaxt. jēmēs jis... sašūt drēbes Pas. VIII, 390;

3): zanken, streiten
Kand.;

5): bietes gausi je̦mas (aug) Frauenb, cūka ne˙maz neje̦mas (nebaŗuojas) ebenda; ‡

7) ķer̂tiês 4: jiem tur zivis nejēmēs Pas. III, 287.

Avots: EH I, 562, 563

jumula, ein in Kleidung und Arbeit heruntergekommener Mensch: tuo jau tev nede̦r par puisi līgt: tāds jumula vien ir Bers.

Avots: ME II, 119

I lãdinât,

1): auch ("bellen machen")
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84 (mit â ); sievas ... cienīgtē̦vu ... kauninājušas un lādinājušas Janš. Apskats 1903, S. 13.

Avots: EH I, 726

laužņa,

1) [laûžņa Wenden], der Steinbruch
Spr.: atmatās un laužņās ve̦cās spirgti asni dīgtin Janš.;

2) die Kneifzange;

3) der Plumpsack
Aps.

Avots: ME II, 433

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

lĩdzĩbas, das Dingen, Abmachen: saule gāja līdzības, es saulīti līdza gāju; saule līga dieva dē̦lu, es maizītes arājiņu BW. 33918, 1. Zu līgt.

Avots: ME II, 481

lĩgava,

1) das Liebchen, die Geliebte, die Braut:
ļaudis sauca ļaudaviņu; kas tā tāda ļaudaviņa? es pasaucu līgaviņu, man atnāca līguodama BW. 22748. kādam puisim bijusi sade̦rē̦ta līgava LP. III, 42;

2) die (junge) Frau
- so gew. im VL.: nāc, meitiņ, vedekliņ, nāc, dēliņa līgaviņa! BW. 23158, 2. raud pēc manis sīki bē̦rni, raud pēc manis līgaviņa 32080. [Wohl zu līgt.]

Avots: ME II, 483

[līgšus, Adverb zur Hervorhebung von līgt: gans līgšus jālīgst Janš. Bārenīte 21.]

Avots: ME II, 483

lĩgums, die Abmachnung, der Vertrag, Kontrakt: līgumu līgt, einen Vertrag schliessen; līgumu turēt, einen Vertrag halten; l. iznīcināt, annullieren. in Kand. u. auch sonst dafür lĩkums Etn. III, 103.

Avots: ME II, 484

lĩkuopa (unter līkaũps): man zīmīte rādīja., svē̦ta rīta līkuopās: pušam griezti līgti cimdi, lauzts laulāts gredzentiņš BW. 18168.

Avots: EH I, 750

līkšu: lasīdams ... īpašu līgšu runu jeb līkaupu sprediķi, juo šai rītā. Nuotika jaunā pāra īstā salīgšana jeb saderināšana Janš. Nīca 37. Wohl ein gen. pl. (zu einem. nom. pl. *līktis od. *līgtis, vgl. lĩkt II und lĩgt); auch BW. 985 ist dies Wort mit -gš- geschrieben.

Avots: EH I, 749, 750

II lĩkt, -kstu, -ku Mitau, Gold., Kand., [Dunika, Lautb., Līn., Dond., lìkt Wolmarshof ], für lĩgt: vai tie līka miežus, rudzus? tie nelīka miežus, rudzus, tie līkst māsas vaiņadziņu BW. 24335. [Die Verbindung mit la. licēre "feil sein", licērī "bieten" (bei Prellwitz BB. XXI, 165 und Walde Wrtb. ² 248) ist lautlich und begrifflich nicht wahrscheinlich. Wann līk- nicht eine alte Nebenform von līg- ist (vgl. slav. lìkź 2 oder likź 3 bei Berneker Wrtb. I, 720), so dürfte līkt für līgt eingetreten sein, s. Mühlenbach BB. XXIX, 73. ]

Avots: ME II, 487

miêrs [li. mieras, slav. mirъ], der Friede, die ruhe, die stille: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs. nu jau ir dievs un miers! sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. cilvē̦ki ne˙maz nedabūjuši miera nuo ve̦lna LP. V, 413. tad nuo raganām tiekuot miers Etn. III, 55. - mieru traucēt, den Frieden, die Ruhe stören Pūrs I, 104. mieru darīt, Frieden machen; mieru derēt, saderēt, salīgt, Frieden schliessen. (In letzterer Verbindung auch der Pl. mierus: mierus derēt Janš., mierus salīgt Alm.). mieru spriest, durch Richterspruch od. Vertrag frieden herbeiführen. mieru mest,

a) Frieden machen;

b) aufhören etw. zu tun:
mēs me̦tam vēžuošanai un zvejuošanai mieru Aps. VI, 9. lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 176. - pie miera iet, aiziet, duoties, sich zur Ruhe begeben, sich schlafen legen: paē̦duši, visi devās pie miera aiziet auch: sterben gew. in dieser Bed. - aiziet dieva mierā: kur ciema ļaudis glabājuši savus dieva mierā aizgājušuos ļaudis Etn. III, 128 - likt mierā od. mieru, laist mierā, ļaut mieru, in Ruhe, in Frieden lassen: spuoki neliek vis ļaudis mierā JR. III, 74. liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61. likties mierā, kamē̦r apgāzuši skaistu meitu LP. V, 73. - mierā stāvēt, still stehen, bleiben. mierā od. ar nuolīgumu LP. VI, 1, 209. [Auf alte Oxytonierung weist auch serb. (štok.) gen. s. míra; nebst altserb. mijer und ačech. mier dass. zur Wurzel von mĩļš s. dies).]

Avots: ME II, 654

nejẽ̦ga,

1) der Unverstand, die Einfalt:
viņā iemīlējies līdz nejē̦gai A. XVII, 710;

2) der Einfältige, Alberne, Schlingel:
tu esi tīrais nejē̦ga. mans nejē̦gas dē̦lē̦ns Seib. tu runā kâ daža nejē̦ga (neprātīga) Hiob 2, 10;

[3) ein Schwächling
Dond.: ar tādu nejē̦gu negribu ielaisties, gribu līgt stipru puisi. Bei Glück Sirach 21, 24 auch adjektivisch gebraucht: nejē̦ga lieta].

Avots: ME II, 717

nùoderêt

1): bija nuode̦rē̦ts (= nuolīgts), ka ... Salis. viņš atdevis māju nāburgam, - tâ bîjis nuode̦re̦ts Salis n. FBR. XV, 76. cits saimnieks nuoder lē̦tāk, cits - dārgāk Seyershof; ‡

4) abdingen
Oknist: kādu latu varēs n., - buodnieks atlaidīs; ‡

5) eine Wette abschliessen:
tâ abi nuoderējuši Pas. XIV, 379. Refl. -tiês: nuoderējies pie ve̦lna par kalpu Pas. XIV, 168.

Avots: EH II, 39

II nùolīkt, s. nūolīgt I.

Avots: ME II, 812

nùoslìkt, auch nùoslīgt, intr.,

1) nieder-, herab-, hinab-, versinken:
pāris altāŗa priekšā nuoslīga ceļuos Vēr.], 50. veseris šļaugani viņiem nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;

2) ertrinken, zugrunde gehen:
kad kāds jūrā nuoslīkst, vai tādēļ tur nebrauks? tur nuoslīka visa mana nabadzība. [dzīvuošana nuoslīka ugunī U., das Wohnhaus brannte auf.] citiem tagad lalība nuoslīkusi, andern ist der Roggen durch Nässe zugrunde gegangen LP. V, 146. ugunī nuoslīkt, im Feuer aufgehen, verbrennen L., U.

Avots: ME II, 852, 853

pìeslìkt,

1) = pieslīgt 1: mārks ar zemēm pieslīcis Warkl.;

2) ganz durch nässt werden:
kuoks pieslīcis ar ūdeni Kreuzb., N.-Peb.

Avots: ME III, 292

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

II sadruvêt, sadrūvêt,

1) tr., bedrohen, erschrecken;

2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,

1) eine Gemütserschütterung
U.;

2) die Bedrohung
U.;

3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.

Avots: ME III, 614

sajemt, ‡

3) erwarten:
ziemas svē̦tkus es sajem[j]u dziedādama, dancādama Tdz. 54372; ‡

4) = pãrņem̂t 2: Pieteri sajem[j] dusmas Pas. XII, 133 (aus Domopol). laiks paliek vē̦sāks. kungu sajem[j] saltumi 157 (ebenda). ‡ Refl. -tiês,

1) = saņemtiês 1: suņi sajēmēs riet Kaltenbr. tik jie sajēmēs dīgt, i[r] dēstīja ebenda; (um sich) zusammennehmen, -raffen:
nāc ... maltuvē, sajemiesi (Var.: saņem) mētelīti! maza mana maltuvīte, kupls tavs mētelītis BW. 8135;

2) = saņemtiês 2;

3) = saņemtiês 3: brangi sajē̦musies vasarēja Frauenb. tur tā nezāle ātrāk saje̦mas Iw.; ‡

4) s. ruokas, die Hände falten
Frauenb.

Avots: EH XVI, 414

‡ saķitâtiês, sich besaufen: (kāzās) cienīgtē̦vi tâ bija saķitājušies, ka nemācēja vairs mācītājmuižā ne durvju atrast Austriņš Raksti VII, 207.

Avots: EH XVI, 422

salabt, auch refl. -tiês, sich versöhnen: dievs ar ve̦lnu salabuši LP. VII, 1162. vīrs ar sievu atkal salabuši Ahs. viņš gribēja... izlīgt ar sievu, aizmirst, salabt A. Upītis. kâ tad jūs īsti salabāt pēc tik ilgiem gadiem? Blaum. patiesājas un atkal salab MWM. v. J. 1896, S. 800. visu laiku tā N ar NN ienaidā; nu ir laba salabusi (Var.: sasalaba; nu tuos naidus saderēja) BW. 1611. suns ar kaķi nevarēja salabt (sich an einander gewöhnen) Dunika.

Avots: ME II, 665

salikt, tr.,

1) zusammenlegen, zusammenfügen:
salikt ruokas, die Hände zusammenlegen, falten. salikt acis, die Augen schliessen: līdz actiņas vien saliku, māsa nāca muodināt BW. 27792. Galdiņš tuo nakti acu nesalika Saul. III, 55. nee̦smu ne acu salicis (ich habe garnicht geschlafen) Kav. vai jūs bija dievs salicis, - abi vienu daiļumiņu? BW. 21353. - cilvēks labi salikts iekš sevis, ein Mensch von wohlgeordnetem Gemüt U.;

2) legen, stellen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
ēdieni salikti, dzērieni ielieti LP. V, 357. salikt ēdienu galdā Aps. III, 5;

3) setzen (beim Druck).
Refl. -tiês,

1) (für sich) zusammenlegen:
tautiet[i]s lūdza... abas ruokas salicies BW. 15062, 2;

2) im Einverständnis sein, in Beziehungen stehen:
kuopenēsies un saliksies ar gājēju puisi LA. nu atkal ar Andži salikusies B. Vēstn.;

3) auch salikt, = salīgt; tie plêšas, kaûnas un atkal ar labu saliek(as) N. -Schwanb. - Subst. salikšana, das (Zusammen)legen; das Setzen;
salikšanâs, das Sichzusammentun; salikums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zusammenlegens; das Resultat des Zusammenlegens: lūpu maigais salikums A. XX, 324; salicẽjs, wer zusammenlegt, zusammenfügt.

Avots: ME II, 671

II salīkt, s. salīgt.

Avots: ME II, 673

satrìekt,

1): ai, akmin ..., negul[i] ceļa maliņā! dažu slieci tu satrieksi, dažu ratu ritenīti BW. 31723; ‡

5) (wiederholt) starke Schläge versetzen:
paņē̦mušas spriguļus un dalbas ruokā un cienīgtē̦vam dažas reizas satriekušas pa strienām Janš. Apsk. 1903, S. 13; ‡

6) schnell zusammentreiben:
s. luopus laidarā Dunika; ‡

7) durch vieles, starkes Treiben abstrapazieren:
gan[u]puika ganuos cūku satriec pa lauku. cūkai uznācis karstums Latv. Saule 1929, S. 796 (aus Windau); ‡

8) tüchtig durchschelten
Diet.: kungs vagari dikti satriecis.

Avots: EH XVI, 457

*slîdzêt ² , -dzu, -dzẽju, zu erschliessen aus aizslîdzêt ² A. Brigader "dahingleiten"; wohl zu slīgt.

Avots: ME III, 935

‡ slīdzin PV., Adv. zur Verstärkung von slīgt 1: dzē̦rdams s. slīga parāduos.

Avots: EH II, 526

I slìksns ² Kr., in slīksna zeme, ein Boden, der keinen festen Untergrund hat U. Entweder zu slìkt, oder aber zu slīgt, vgl. Trautmann PBrB. XXXII, 151, sowie le. lìksnis I.

Avots: ME III, 935

slìkt (li. sliñkti "Schleichen") Serbigal, Neuenb., C., slîkt N.-Rosen, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 25, slîkt ² Ruj., AP., slìkt ² Preili, slīkt U., slīkstu, slīku; slikt Idsel, Ulpisch, slīkstu, sliku,

1) slîkt Kl., Adl., Schwanb., slĩkt Nigr., Wandsen, Tr., Līn., Bl., Iw., slìkt Ermes, (mit ì ² ) Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, (mit î ² ) Ruj., Bauske, Arrasch, sich neigen
U., sich senken; nach unten fallend sich verlieren U.: ve̦zums slīkst uz vienu pusi Nigr. šurp slīkstat (Var.: līkstat), kārklu gali! BW. 13624. slīktin slīka (Var.: līcin līka) vaŗa tilts ...: dze̦n guosniņas, ve̦d pūriņu, jāj deviņi bāleniņi 18043, 12 var. laimīgs zemē slīku Rainis. saule slīkst jau uz vakara pusi Jürg. jau diena slīkst uz vakaru Gesangb. (fig.) viņš slīka ... ar˙vienu vairāk (dzē̦rumā) Aps. III, 40;

2) slĩkt Karls., slìkt Wolm., slîkt ² Bl., Salis, Nigr., Līn., Iw., slìkt2 Kl., Lös., im Wasser untergehen, untergehen überhaupt
U.; ertrinken U., im Begriff sein zu ertrinken. - Subst. slīkšana, das Sichneigen; das Untergehen; das Ertrinken; slīcẽjs, der Ertnnkende: Sprw. slīcējs ķeŗas pie salmiņa. Zur Nebenform slikt s. Le. Gr. 581. In der Aussprache vielleicht durch slīgt beeinflusst. Wohl nebst li. slanka "Schleicher" u. a. zu ae. slingan "kriechen", ahd. slango "Schlange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 714), vgl. auch Johansson KZ. XXXII, 486. Während li. sliñkti ein horizontales Gleiten bezeichnet, bedeutet le. slìki (durch slīgt und lìkt beeinflusst?) ein vertikales Gleiten; vgl. auch li. slinkėti "menrfach ein wenig rutschen".

Avots: ME III, 935

I spiêst,

1): vēl spiež (d. h., hinkt)
uz kreisuo kāju Frauenb. ar... rakstu spiežamiem BW. 32160, 11;

4): tur tagad laikam mūsu avīzi spiedīs Blaum. Raksti XI, I ⁴ (1938), 191; ‡

6) "aiztaisīt, nuoslēgt" Auleja: uz naktis spiež duravas, ka kaids neiesavilktu iekšā. vajag baruokli s. (im Verschlag halten), lai tuklējas; ‡

7) eilig laufen
Linden in Kurl.: zirgs spieda pāri par labību. Refl. -tiês,

2): katrs jau spiežas ("grib līgt") pie labām saimniecēm Frauenb. uz Limbažiem vie˙nādi vairāki spiedās (tiecās, mēģināja nuokļūt) sivē̦nu pirkt Salis. nu jau visi spiežas ("steidzas") , lai līdz Jāņiem var dārzus piestādīt Frauenb.; ‡

3) mit Schwierigkeiten kämpfen, sich mühsam durchs Leben schlagen
Seyershof: es tâ˙pat e̦smu spiedies savu mūžu dzīvuodams.

Avots: EH II, 554, 555

stīdzêt,

1): gar ... upju krastiem stīdzēja un karājās dažādi tīteņi Jauns. Raksti VI, 299;

2): auch (mit î ) Warkl.; stādi ē̦nā stīdzē Morizberg, (mit î ) Zirsten. kam tu tâ negalā stīdzē̦dama stīdzi! esi jau gaŗāka par māti, bet karna un tieva! PV. viss stīdz (od. zu stīgt?) un tiecas laukā nuo tagadnes Jauns. Raksti VIII, 14. zirneklīši palsi tai zīda pūrā stīdz (od. zu stīgt?) Skalbe Raksti II (1938), 121.

Avots: EH II, 581

stiedzêt, -ẽju,

1) stiêdzêt C., PS., Walk, Wrangelshof, Wolmarshof, Serbigal, Smilt., Lis., stiêdzêt ² Widdrisch, Hofzumberge, intr., = stīdzēt 2: kartupeļi, labība, puķes, graudi stiedzē;

2) auch stiedzinât Aiviekste, tr., keimen machen
(mit iê) Selsau, Aahof, Schwanb., Erlaa, Odensee, Neugut: stiêdzēt ² kartupeļus MSil., Widdrisch;

3) lang ausschiessen lassen
Nötk. (mit iê);

4) (der Infinitiv unbekannt) lang auswachsen, sich ausbreiten:
mežs stiêg ² vie˙nādi tāļāk Segewold. Refl. -tiês, = stiedzêt 1 Nötk. (mit iê), Bauske (mit iê ^2): kam mūžs bez viņas tumsā stiedzējies Rainis Vēja n. l. 102. Zu stīgt.

Avots: ME IV, 1078

*švīdzêt (oder *švīgt?) "?": birzē kaut kas švīdz un šalc Plūd; LR. IV, 510.

Avots: ME IV, 118

uznabaguôt, hinzubetteln: pie nuolīgtās algas uznabaguot vēl kuo virsū.

Avots: ME IV, 361

uzrunât,

1) anreden
U.: lapsa ve̦lnus tâ uzrunā LP. VII, 488. vai nevaruot visi... par kalpiem līgt? tâ kungs uzrunā IV, 219. ar "eminenci" uzrunā... kardinālus Konv. ² 839;

2) werbend anreden, (um die Hand) anhalten:
brūti uzrunāt BW. IlI, 1, S. 86. visas meitas... jau nuo tevis uzrunātas BW. 12397 var.;

3) zusprechend, zuredend bewegen (überreden):
muļķis uzrunāja... brāļus nuoiet... uz... kruogu Pas. II, 445;

4) mahnend anreden:
tē̦vs sāk uzrunāt, par kuo tâ vajaguot darīt Daugava v. J. 1928, S. 318. Refl. -tiês, einander anreden: viņi uzrunājās ar "tu" Vēr. Il, 1194.

Avots: ME IV, 374

vedinât,

1) freqn. zu vest, führen
U.; locken U.; verführen U.; auffordern: viņa tuo vedināja pa˙priekšu iedama Asp. Saulgriezīte 21. "nāc, nāc!" saimnieks vedināja Blaum. St. 55. gailīt[i]s vistu vedināja: Līdīsim kaņepēs! BW. 2471. vīrs... lūgdams vedina līdzi iet LP. VII, 30. sāk dziedāt un vedināt uz dancuošanu BW. III, I, S. 79. ve̦lns vedināja bagātuo kupči līgt Dīcm. pas. v. I, 74. kas... tevi vedināja uz Rīgu braukt ? Pas. V, 42. vedināt uz neceļiem Dunika. Manasus vedināja uz ļaunu II Chron. 33, 9. jūs vedināt mani zagt Saul. uz tādām duomām ne˙kas nevedina Pūrs I, 102;

2) bevormunden
U. Refl. -tiês,

1) einander führen, locken:
viņi viens uotru vedinājās uz kruogu AP., Stenden. viņi vedinās cits citu uz pruomiešanu Aps. III, 29;

2) (für sich) führen, locken:
jaunais cilvē̦ks vedinājies puisi laukā LP. IV, 208. vedinājies pieguļnieku mazgāties V, 64. brāļi vedinājušies jaunuo diensvidū VI, 959. es vedinājuos bē̦rnus laukā Jauns.;

2) mitzukommen auffordern:
ceļa vīrs vedinājies muižā nuodzerties LP. V, 201.

Avots: ME IV, 521

zèltît, -ĩju,

1) vergolden
U., Bers., Dweeten, Kalzenau, Lubn., Meiran, PS., Selb. u. a.: tie jau ir tik zeltīti, bet ne ze̦lta gre̦dze̦ni Vīt. bez zeltīta gredzēniņa RKr. XVI, 77;

2) prügeln, schlagen
Bauske, Bers., Drosth., Jürg., Kalnemois, Kalzenau, Lappier, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Selsau, Sessau, Smilten, Stomersee: sāka viņu zeltīt Jürg. kučiers sācis ar pātagu zeltīt... zirgu Pas. IV, 162 (aus Smilt.);

3) küssen:
zeltīt cienīgtē̦vam ruoku Golg.;

4) schmähen, schimpfen
Drosth.;

5) trocknen, dörren (Strömlinge, sodass sie glänzen)
Lennew. Refl. -tiês, golden leuchten: pirmajā lapas pusē... zeltījās... svētība Austriņš Nopūtas vējā 129.

Avots: ME IV, 705

žvīdzêt (schwerlich von einem žvīgt, obwohl aus Nötk. ein Schallverbum žvĩgt angegeben wird)"?": birzē kaut kas žvīdz un šalc kâ gariem caur lapām zīda spārnus virinājuot Bārda Zem. d. 203. Falsch ist wahrscheinlich das auf derselben Stelle durch die Vermittlung von Plūd. LR. beruhende švīdzêt.

Avots: ME IV, 847