Paplašinātā meklēšana

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18

‡ apbâzt,

1) "завалить, заложить (сѣном)" Spr., (mehrere Räume) vollstopfen
Dunika: a. ar sienu visas staļļaugšas;

2) rings um etwas stopfen
(perfektiv): a. sienu ap pudeli oder pudelei apkārt;

3) unter etwas stopfen, stecken
(perfektiv) : a. lādi apakš gultas Memelshof, Salis; ringsum unter etwas stopfen, stecken (perfektiv): a. se̦gu ap gultas malu;

4) schichtend (stopfend) verdecken
Memelshof: a. sienu ar dābuolu.

Avots: EH I, 73

atbâzt (s. unter atbâzenes), ‡

2) aufschürzen, -stecken (die Kleidung)
Warkl.: a. brunčus, lai nesamērcējas; ‡

3) einen Teil von etwas Eingestopftem, Zusammengestopftem wegnehmen:
vajag a. sienu nuo maisa; dižan ciets piebāzts Zvirgzdine; ‡

4) eine dreiste Antwort geben
Riga.

Avots: EH I, 134

bâzt: ^{bàzt 2} Wessen n. FBR. XIII, 81: b. de̦sas, Würste machen Siuxt; (de̦su) bāžamais, ein Gerät, womit man die Wurstmasse in die Därme stopft Siuxt n. Fil. mat. 66 f.; " = pist" Salisb.

Avots: EH I, 210

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276

bâztin, zur Verstärkung von bâzt: baznīca cilvē̦ku kā bāztin piebāzta, die Kirche ist wie vollgestopft. visas vietiņas bija bāztin piebāztas ar naudu.

Avots: ME I, 276

[dabâzt Drsth., Spr., stopfend od. steckend hinzufügen.]

Avots: ME I, 428

ìebâzt, Refl. -tiês,

1): (kabata) iešūta ie. nažam Kaltenbr.; ‡

2) "sich bei jem. einflicken
(ielišķēties pie cita)" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "einflicken").

Avots: EH I, 503

ìebâzt, ein -, herein -, hineinstecken, - stopfen: stūrī galvas iebāzušas BW. 7812. nebij tādas starpas, kur man savu balsi iebāzt Duomas II, 1038. REfl. - tiês, für sich etwas einstecken: viens burvis uotram prasījis tabakas iebāzties LP. VII, 673. lapsiņa iebāzās mana ce̦pta kukulīša BW. 26350.

Avots: ME II, 3

izbâzt,

1): i. cauri, hindurchstecken;
‡

3) i. ve̦zumu, Heu, Stroh od. Getreide von der Fuhre abnehmen und in die Scheune packen
Kaltenbr.: izbāzdami rijas pūnī pēdējuo pusve̦zumu sagrābu Janš. Dzimtene II ² , 22. ‡ Refl. -tiês, sich heraus-, hinauszwängen.

Avots: EH I, 434

izbâzt, tr.,

1) heraus-, herforstecken:
puika izbāž tuo pašu kauliņu Etn. III, 120. viens izbāzis galvu nuo biezajiem krūmiem A. XX, 52;

2) ausstopfen:
izbāzti putni A. XX, 211.

Avots: ME I, 715

nùobâzt,

2): n. sìenu (das Heu in die Scheune packen)
Ramkau;

3): auch Dunika; viņš visu nuobāž, un tad es nevaru ne˙kuo atrast Kand. Refl. -tiês, ‡

2) sich tüchtig satt essen
Frauenb.; ‡

3) "nuomākties" (sich bewölken?): kad ir nuobāzies, tad nevar vis dzirdēt Linden in Kurl.

Avots: EH II, 31

nùobâzt, tr.,

1) vollstopfen:
nuobāzām šķūni pilnu ar sienu;

2) abstofen: siena maiss par cietu nuobāzts; nuobāzi nuo tā drusku!

3) verlegen
[L.]: e̦smu atslē̦gu kaut kur nuobāzusi Blaum. Refl. - tiês sich vollpfrofen, vollstopfen: viņš nuobāzies visas kabatas ar ābuoliem.

Avots: ME II, 760

pabâzt, tr.,

1) unterschieben, unter eiwas stellen:
pabāza spieķīti zem plaukta Kaudz.;

2) hervorschieben, hervorstecken
(perfektiv): kuŗš nuo sle̦pkavām pabāzis galvu pa durvīm, tam ar cirvi galva nuost LP. VI, 314. bāli zaļie zāles stiebri pabāž nuo zemes vārīgās galviņas Saul.

Avots: ME III, 7

pìebâzt,

1) zu-, hinzustopfen, -stecken :
kalējs piebāza acis gluži klāt pie Kriša acīm Krišs Laksts 60;

2) vollstopfen:
pīpi piebāzt Kaudz. M. 13. kuģi, kas bij piebāzti zaldātiem Antrop. II, 76. viņu nevar piebāzt, er hat nie genug, man kann ihm nie genug geben U. Refl. -tiês, sich vollstopfen: labību un citas lietas sazadzis, ar tām piebāzies LP. VI, 65.

Avots: ME III, 238

sabâzt: s. (anfüllen) desas Siuxt. viņš sabāza (= saēda) iekšā kādu mārciņu maizes Kand. Refl. -tiês, ‡

2) sich (dat.) vollstopfen:
sabāzies sev pilnas ķešas ar naudu Pas. VIII, 19.

Avots: EH II, 396

sabâzt, freqn. sabâzît, tr., zusammenstopfen, fest einstecken, dicht anfüllen: sabāž barību mutēs LP. I, I1. viņš sabāž ruokas kabatās JR. VII, 97. visi ļaundaŗi bij sabāzti cietumā Krišs Laksts 87. sabāzt maisu pilnu. Refl. -tiês, sich fest einstecken: Jurītis bij sabāzies abas ruokas kabatās Pasaules lāpītājs 26.

Avots: ME III, 592

uzbâzt,

2): kad krāsne ir atde̦guse, tad uzbaž vēl malku Linden in Kurl. Miķelis ... pīpi ar sagriêztu lapu tabaka uzbāza Pēt. Av. III, pielik. 37.

Avots: EH II, 718

uzbâzt,

1) (hin)aufstecken, stopfen:
uzbāzusi pirstā... gre̦dze̦nu Pas. VI, 409. sìenu uzbāzt, spaini galvā uzbāzt;

2) hinzufügen:
uzbāzt vēl kādu vārdu virsū Gr.-Buschh. Refl. -tiês, sich aufdrängen U. Subst. uzbâšanâs, Aufdringlichkeit.

Avots: ME IV, 316

apaļums, apalums, die Rundung, Rundheit: zemi nevar apakš debess apaļuma pabāzt LP. V, 50.

Avots: ME I, 75

apbàlzît, tr., ringsum stopfen: apbalzīt gultu = gultas se̦gas un palagu sabāzt starp gultas malu un gultas maisu C. mājnieki iznāca ārā braucējus apbalzīt Seib.

Avots: ME I, 76

atlaîdinât,

1) a. dzelzi (nicht: Eisen härten, sondern) Eisen erweichen
Festen u. a. a, cirvi, kas pārāk trausli nuorūdīts Golg. a. nazi Siuxt, ein Messer durch Hitze stumpf machen: karstā ūdenī nazi nedrīkst bāzt, juo tad tuo ātri var a.;

2) mākulītis atlaidināja BielU. "der Nebel wandelte den Frost in Tauwetter".

Avots: EH I, 152

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

balvãns (aus russ. болванъ) Bers. Sessw., ein ausgesiopfter Vogel: balvāns ir nuo melnas drēbes izšūts un piebāzts, rubeņu gailim līdzīgs putns A. XIII, 923. pavaisāja, vai balvāns istabā, auf einem Hund in einem Rätsel bezogen RKr. VII, 1337, 2.

Avots: ME I, 260

bāšķis,

1) ein Strohwisch od. Lappen, womit man ein ausgeschlagenes Fenster verstopft
N. -Schwnb.; zu bāzt;

2) Pl. bāšķi, Zaubermittel; =
aizbāzi, Lös. n. Etn. III, 161. [Zu bâzt.]

Avots: ME I, 275

bâslis [Bers., Fehteln, Laud.], ein Mensch, [

1) "kas ar netīrām lupatām, ar saplīsušām nederīgām mantām piebāzis visas malas, jeb kas arī derīgas lietas mīl nuobāzt tā, ka tās vē̦lāk ir pašam, ir citiem grūti atruodamas Bers.];

2) der sich aufdrängt;

3) ein Zauberer; [

4) ein Hurer
Bers.] [Zu bāzt].

Avots: ME I, 275

bâšus, zur Verstärkung von bâzt: kâ b. sabāzti kuopā Janš. Bandavā I, 9.

Avots: EH I, 210

bâža, com., ein Lustigmacher, ein Frauenzimmer, das immer Zerstreung sucht und unverschweift Mag. III, 1, 106: bāža ir skraidule, kas allaž puišiem pie astes Hug. MAG. II, 3, 114. [Nach Leskien Nom. 313 zu bāzt].

Avots: ME I, 276

bļe̦ra, ein Plapperer: bļe̦rai nevar muti vien aizbāzt Mar. n. RKr. XV, 108.

Avots: ME I, 321

‡ II cisinis, der Strohsack im Bett Zvirgzdine: nebija cisu, kuo cisinī piebāzt.

Avots: EH I, 275

cùora ^2, eine Offnung, lücke oben im Dachgiebel einer Scheune, pie paša jumta atstāts caurums, pa kuŗu beidzamuo sienu šķūnī iebāztu Golg.

Avots: ME I, 399

I čuba,

1) der Wulst, der Büschel:
matu čuba Jaun. Dr. II, 362. caurumu aizbāzt ar pīladžu čubiņu Tēv.;

2) Pl., Stroh- oder Heulager zum Schlafen
Dond., Sessw., [Wandsen]: līdz cilvē̦ks nuomiris, viņa čubas izkaisāmas pa dārzu LP. VII, 912;

3) das Viehfutter
Dond.; čubu maiss, ein Stroh- oder Heusack zum Schlafen Dond., Sassm.

Kļūdu labojums:
VII, 912 = VII, 412

Avots: ME I, 417

drupana: auch Skaista n. FBR. XV, 34, Auleja, Kaltenbr., Oknist, Pilda, Prl., Sonnaxt, Warkl., Zaļm., Zvirgzdine; pajēme tuo drupanu (drusku) rudzu Pas. IX, 508. bē̦rniem nava ni drupanas, kuo mutē bāzt VIII, 94. sudraba drupaniņas BW. 31280.

Avots: EH I, 336

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561

‡ ìebucât "iebāzt" Kl.- Roop n. FBR. XV, 155.

Avots: EH I, 505

ìekraten,

2): iekrate̦n (nepiespaiduot) iebāzt maisā Gramsden. ie. (nepieminuot) iekŗaut ve̦zumā ebenda.

Avots: EH I, 522

‡ izdakât,

1) "?": izdakā metienu ar zirgu un dakaini Janš. Me˛v. ļ. I, 19;

2) "izbakstīt 2" Schibbenhof: ienest kruķi un i. uogles, ka var (krāsni) slaucīt un maizi laist (krāsnī) iekšā! Smilten. i. piesalušu vai piebāztu trauku Schibbenhof.

Avots: EH I, 440

izlasa, izlase,

1) die Auslese:
Darvina teōrija par spēcīgākuo izlasi Vēr. I, 1445;

2) d. Pl. izlasas, Abfälle, etw. Minderwertiges, schlechtes Korn
Konv. ¹ 144: Švaukstam arī tādi nieka liniņi bijūsi, nuo pēdējām tirgu linu izlašam sabāzti ar visām pakulām Kaudz. M. neņemšu, māsiņ, izlasas vien BW. 13282, 3; 11890.

Avots: ME I, 762

jàumiem ² Bers., stossweise, heftig: ar mē̦sliem aizbāztām rūtēm, kur vējš jaumiem pa istabu skraida P. A. [Vielleicht aus * jaujumiem; zu jaujš.]

Avots: ME II, 99

kabata [Dond., Wandsen, Selg., Dunika, kabats Für. I, U.], der Schubsack, die Tasche: Sprw. iz vienas kabatas uotrā bāzt, sich selbst geben. [kabata meitiņa St., ein Schosskind. Nach U. in Livl. nicht gebräuchlich. Gegen Berneker Herleitung Wrtb. I, 465 aus r. кабáт "Kittel, Bluse" spricht die Bed. des le. Wortes; eher wohl zu kabinât und li. kabė´ti.]

Avots: ME II, 129

kabe,

1): "grimbulis I" zu ersetzen durch "grimbulis 1"; "zvejas rīki" Blieden;

2) (s. kaba

1): auch Iw., Kabillen; klēts pažuobelē aiz kabes gala aizbāztuo vāli Janš. Bandavā I, 118. nuo kūtsaugšas, kur, pie kabes saiklī pakabināts, karajās maizes kukulis Mežv. ļ. I, 12.

Avots: EH I, 572

kāksle (unter kākslis),

2): sabāzt visu savā kākslē A.-Schwanb.

Avots: EH I, 600

ķêtrîgs ^2,

1) narkotisch:
kaķu mīzali ir ķētrīgi Dond.;

[2) stark, heftig:
bē̦rzu malka ir ķētrīga; tās nevajag daudz bāzt krāsnī. vējš tagad ir ļuoti ķētrīgs].

Avots: ME II, 377

klum̃zaks, klum̃zaka,

1) der Klumpsack, bestehend aus einem zusammengedrehten Handtuch oder aus irgend einem anderen längeren Tuche;
klumzakuos iet, das Spiel mit dem Klumpsack spielen Etn. III, 186;

2) etw. Zusammengebundenes (Kleider), ein Klumpen, Stück: caurums bij aizbāzts ar klumzaku, = ar drēbju kušķi Wain. miklu, paslapju labību laiž klumzakiem vien mašīnā Ahs. duod man klumzaku gaļas Römershof;

3) ein hölzerner Pantoffel;

[4) klumzaka, Prügel
Erlaa: nu, nu, dabūsi gan atkal kādu klumzaku (zu einem Ungehorsamen)];

5) ein Plumpsack
Wid.

Avots: ME II, 235

‡ klundzinât,

1) = klùncinât ² Golg.;

2) "(kuoku) iebāzt caurumā un sist pa cauruma malām" (mit un̂ ² ) NB.

Avots: EH I, 623

kŗaûtis ² (nom, pl.) [Nikrazen, kŗaũtis Gr-Essern], kŗaûtes ² [Līn.], Essern n. U., der Wagenkorb, der Oberteil des Wagens, der auf den Achsen ruht Nigr.: kŗautīs salikti piebāzti siena maisi sēdekļiem Janš. maisus iekŗāva ratu kŗautēs Apsk. [pusstuopu, kuŗu nuoglabāja kādu ratu kŗautēs zem sēžas Janš. Dzimtene ² I, 148.] Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 296

kumuôss [Lis., Jürg., N.-Peb., Selg.], kumâss, kumûss Kaul., Lub., [Bers.], der Bissen: ātriem kumuosiem viņš rija vārītuo lasi Niedra. nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, hat nichts zu brechen und zu beissen. daudz ve̦cāku atrauj sev kumuosu nuo mutes, lai tik bē̦rnus paskuoluotu. Sprw.: labs tas darbiņš, kas padarīts, labs tas kumuoss, kas pataupīts, klausi veča vārdus, neēd veča kumuosu. [kāds kumuoss apē̦sts, tuo nevar atraut atpakaļ U., geschehene Dinge sind nicht zu ändern.] dze̦guzes kumuoss,

a) der Kuckucksbissen, ein Stück Brot oder sonst etwas Essbares, das man nach dem Volksglauben des Morgens vor dem Ausgehen essen muss, damit man das Kuckucksgeschrei zum ersten Male nicht nüchtern höre:
uzkuodi dze̦guzes kumuosu, lai dze̦guze neaizkūkuo;

b) Triften-, Knabenkraut (orchis moris):
piegulē̦tām meitām jāē̦d orchis moris (puiku zāles, dze̦guzes kumuoss) saknes, tad viņu kauns nenāks gaismā RKr. XII, 14. putnu kumuoss, der Vogelbissen, der verhüten soll, dass das Geschrei der Vögel, namentlich des Kuckucks, einen Nüchternen betreffe, was nach dem Volksglauben Unheil bringt BD. 58. [Wohl zu kums II, kumt I, s. Būga LM. IV, 430.]

Avots: ME II, 313, 314

kuņa,

1) die Hündin; so auch als Schimpfwort
[so auch das Demin. kuņele BW. 35295]: dē̦lu māte, kurtu kuņa BW. 23609; riekla kuņa, zänkisch Weib St.;

2) kuņa, gew. Demin. kuniņa od. kuņiņa, das Treibholz an der Mühle
L., das untere Treibholz an der Handmühle U. (s. Bielenstein Holzb. 258). "kuniņu sauc pie dzirnu stīpām piesietu kuociņu ar caurumu, kuŗā iebāž milnas galu" BW. 25597. kuņa ir pie dzirnavām augšā šķē̦rskuoks ar caurumu, kuŗā iebāzts milnas gals BW. III, 1, 76;

3) nur als Demin. kuņiņa,

a) die Bleuelstange, das Treibholz am Spinnrocken
Etn. IV, 99, Burtn.;

b) das Violchen
[Abbildung bei Bielenstein Holzb. 389 (kuņa Dond.)], der Laufstock zum Garnwinden U., Karls., rundgebogene Haspelgurgel, worauf Garn gewickelt wird Popen; das Wickelholz, worauf beim Garnwinden die Anlage zum Knäuel gemacht wird U.;

c) ein Massholz, um die gleichmässige Entfernung der Dachlatten zu bestimmen
U.;

d) eine Vorrichtung am Webstuhle:
kuniņa ir steļļu piede̦rums. [Aus *suņa (zu suns) und kuca kontaminiert? Oder fremden Ursprungs, wie wohl auch slovinz. kũnă "Hündin" (dies von Bemeker Wrtb..I, 644 zu slav. kuna "Marder" gestellt)? Vgl. auch Būga KSn. I,196.]

Avots: ME II, 316

kùrms C., Smilt., [Ronneb.], ķurms [Bers.], der Haufe, der Knäuel: baznīcē̦ni stāvēja kurmuos Smilt. ļaudis ķurmuos vien gāja, pārspriezdami jaunā mācītāja runu Seib. krampji savilka viņu kurmā C. mūsu rudzu ruņģītis nuosists un iebāzts peļu ķurmā LP. VII, 727.

Avots: ME II, 324

lar̂kšķis, larkšis,

1) [auch: lorkšis U.], der Schwätzer;

2) das Geschwätz, Geplärr:
puisis ar dūkām rāva vaļā tādu larkšķi, ka... Seib. tas ne˙maz nemitējās šim ar saviem larkšiem uzbāzties MWM. II, 417. Vgl. lerkšķis.

Avots: ME II, 423

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531

Lìetava C., Litauen: lietavnieki, ve̦lla bē̦rni, ieve̦d mani Lietavā BW. 22466, 2, 3; 29429. [Aiviekstes upe... daždien kâ bāztin piebāzta (ar"puolīšüpluostiem) un nuo rīta līdz vakaram tu dzirdi tuo (puolīšu) rīkuošanu:"Lietavā!"(= uz upes kreisuo krastu; das linke Ufer gehorte ehemals züPolnisch-Livland") Ceļa biedrs 1863, No 11.]

Avots: ME II, 506

lubstãjs, lubstàvs ² Mar., [der Vorsprung, Erker, die Auslage (eines Daches) Wid.]: lubstājs - četrkantīgs baļķis, kam vienā malā rene izkalta; pie lubu jumtiem tuo liek uz spāŗu līkajiem galiem guleniski Lub., Mar., Etn. I, 122. tur jau kaplis stāvēja aiz lubstāja aizbāzts MWM. VIII, 407. [lubstāji, lubstāris U. (für lubstāvs?), der Umlauf, auf welchem die untersten Lubben des Daches ruhen.]

Avots: ME II, 509

màiss (li. maĩšas "grosser Sack"), Demin. verächtl. maĩšelis [Līn., Tr.], maišuks Spr., der Sack. be̦zde̦lu maiss, der Stänkerer. atstāj nuost, lāstu maiss, hebe dich weg, Verfluchter! Tr. IV, 60; 510, miega maiss, die Schlafmütze; niķu maiss, der Spassvogel; pasaku maiss, der Fasler, Schwätzer: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pe̦lu od. pe̦lavu maiss, der Spreusack, übertragen zur Bezeichnung von etw. Leichtem, Minderwertigem: es tev saku, pe̦lu maiss, tu jau manis nedabūsi BW. 15153. nuosvieda me̦lnuo vīru kâ pe̦lavu maisu LP. VII, 972. grē̦ku maiss, arger Sünder, Missetäter. atgre̦muotāju dzīvnieku kuņģa pirmuo un vis+lielākuo daļu sauc par maisu Konv. caurais maiss, der Nimmersatt: tu, caurais maiss, vēl tu neesi pierijies. Sprw.: kas cauru maisu piepildīs, dzeni pieēdinās? ber kâ caurā maisā. abi labi, bāz maisā, greif nur zu, die Devise eines Habsüchtigen. vienā maisā bāzt, über einen Kamm scheren: tad būtu dibināts ieme̦sls mūs latviešus bāzt vienā maisā ar vāciešiem A. XX, 233. tas pats, tik nuo cita maisa, dieselbe Suppe, nur aufgewiirmt. pats jau maisā, bet cita maisā grābstās. kas beidzamais maisā, tas pirmais nuo maisa ārā. vai (nu) maisā, vai gaisā! entweder nichts oder alles! divi kaķi vienā maisā nesatiek. sivē̦nu maisā pirkt, die Katze im Sack kauferi. [Nebst li.(in Dusetos) máišė "Heunetz" (mit š wohl aus sk̑) wohl zu apr. moasis "Blasebalg", serb. mȉjeh "Schlauch, Blasebalg", ai. mēṣ̌a-ḥ "Widder", mēṣ̌ī- "Schaffell", an. meiss "Korb" u. a., s. Bugge KZ. XX, I, Bemeker Wrtb. II, 47, Trautmann Wrtb. 165.]

Avots: ME II, 551

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. ² 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

midzenis, [midzinis Dunika], das Lager eines Tieres: cūku midzenis, das Lager der Schweine. lācis paņēma meitu uz muguras, aiznesa mežā, savā midzenī LP. VI, 1, 493. peles puosta bišu midzeņus J. R. III, 23. Auch fig.: tas neiedruošināsies izbāzt galvu nuo ikdienišķuo rūpju midzeņa Izglītība J. 1910, S. 645. [Um Mitau auch als Schimpfwort ( "Schlafmütze") von Menschen: tas miega midzenis gan vēl šuorīt nav uzcēlies.]

Avots: ME II, 623

I mũlis,

1) das Maul
[Nötk., Dond., Nurmh.], Grünh.;

2) der Maulaffe;

3) die Radbüchse:
ja tu mani šās (riteņa rumbas) mūlī pa vienu galu iebāztu, tad es plika izlištu pa uotru galu JK. V, 18. Vgl. maule und mūļa.

Avots: ME II, 678

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

naši,

1): piebāzts visaidu našu Pas. XV, 145. tāda siena ar našiem (plūdu sane̦stiem gružiem) nevar aitām duot Ramkau.

Avots: EH II, 6

[nùokvìekt(iês), eine Weile quieken: sivē̦ns iebāzts maisā nuokveica vien Bauske. sivē̦ns visu dienu nuokviecās Widdrisch.]

Avots: ME II, 805

[nùokvìekt(iês), eine Weile quieken: sivē̦ns iebāzts maisā nuokveica vien Bauske. sivē̦ns visu dienu nuokviecās Widdrisch.]

Avots: ME II, 805

nùosluôdzît, nùosluôgât, tr.,

1) beschweren, niederpressen, befestigen:
linus. vīra māti akā bāzt, akmeņiem nuosluogāt BW. 26103. puods nuosluogāms ar vāku LP. VII, 585. sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. viss liekas mazs, saspiests, sažņaugts, nuosluodzīts;

2) absperren; zum Schweigen veranlassen
Spr.;

3) abprügeln.

Avots: ME II, 853

nùostruostêt, nùostruostît, tr.,

1) scharf verwarnen, vornehmen:
"tu vari savu de̦gunu bāzt citur kur", viņš aizstāvi nuostruostēja Alm.;

2) ab-, durchprügeln:
es viņu nuostruostēšu pa krietnam Kleinb.

Avots: ME II, 861

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

pãrvèlkamais, Part. pass. Präs. von pãrvìlkt, der Überzug: spilve̦ni bij iebāzti jaunuos pārve̦lkamuos Blaum.

Avots: ME III, 187

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216

prĩpenīte, eine kleine Röhre Siuxt: Miķelis izvilka nuo kabatas tādu tievu prīpenīti un likās urķējam zuobus A. VIII, 1, 142. paurbsim tai (mucai) ... divus caurumtiņus: vienu, kur prīpenīti iebāzt, uotu, lai e̦lpu ierautu ebenda.

Avots: ME III, 391

puļ˜ķis,

1): puļķīšus drāza BW. 2534; 16823; ‡

2) ein aus Hede, Papier od. Lappen zusammengewickelter Klumpen zum Verstopfen eines Lochs
(mit uļˆ) Oknist, Sonnaxt: ve̦cajās dūmu istabās griestuos izgrūde puļķi (= ar spaļiem piebāztu maisu) Sonnaxt.

Avots: EH II, 324

pur̂ņît: "ātri mest; bāzt": viņš pùrņī ² visus dzē̦rājus nuo kruoga laukā Saikava. viņš mani nuo mājas pùrņīja ² (trieb?) laukā Heidenfeld; treiben: purņī nu luopus ganuos! Heidenfeld; p. laukā Ramkau, hinausgehen lassen: purņī nu tuo suni laukã!

Avots: EH II, 328

I ruņģis,

1) jemand der seinen Leib gut pflegt, ein runder, draller Mensch
od. (Schibbenhof) ein solches Tier Seew, n. U., Mag. XIII, 2, 43; XIII, 3, 54: mans puika apvēlies tīri apaļš kâ ruņģis Druw.; ein Schimpfname für dicke Menschen: saģērbies kâ ruņģis Allendorf;

2) ein Hausgeist
Karls. (ruņģis); (gew. rudzu ruņģītis) der Kornalp, der das Korn einem nimmt, dem andern zuträgt U.: pūķus saucuot par "rudzu ruņģīšiem` LP. VI, 48. rudzu ruņģītis peļu rūcenī (slazdā) ielīdis 71. mūsu rudzu ruņģītis nuosists un iebāzts peļu ķurmā VII 727. kamdēļ tu nuositi manu rudzu ruņģīti? JK. V, 150. kâ varuot viņa rudzu runģīti sist LP. VI, 53;

3) ruņģītis, ein Starenhäuschen
Bers. In der Bed. 1 Ableitung von ruñga (vgl. rungulis)?

Avots: ME III, 562

sabrinkšinât, tr., krachend zerbeissen: Kārlē̦ns sabrinkšināja tik mutē iebāztuo graudu MWM. X, 815.

Avots: ME III, 597

sacît (li. sakyti "sagen", ksl. sočiti "indicare"), -ku, -cĩju, tr., intr., sagen: Sprw. sacīts - darīts, gesagt - getan. nesaki visu, kuo zini od. zini daudz, saki maz! jāgaida, kuo rītdiena sacīs (was der morgige Tag bringen wird) P. V, 343. sprediķi, runu sacīt, eine Predigt, eine Rede halten. šis vārds tiek sacīts, dieses Wort wird gebraucht U. saki jel man! sage mir doch! sak[i], māsiņa, sacīdama, . . . vai tautietis tevi rāja? BW. 13743. bāliņš veda līgaviņu, man ne vārda nesacīj[i]s 15888 var. ne uz mani paraugies, ne uz mani vārdu saki 10990. sīki dziedu dziedādama, lai man[i] saka maz[u] e̦suošu (auf dass man sage, ich sei klein) 685. saka māti gudru e̦sam (man sagt, die Mutter sei klug) 17912, 4 var. saka mani lē̦nu, labu (man sagt, ich sei sanft und gut) 6630, 10. sak[a] uozuolu cietu kuoku, .. . sak[a] tautieti druošu vīru 13744. sa k[a] lietiņu nuolijušu (man sagt, der Regen sei vorbei), nu vēl nāca kūpē̦dams; sak[a] tautiņas aizjājušas, nu vēl zviedza kumeliņi 15745, 2. (ar) vārdu sakuot, mit einem Worte (gesagt); ar guodu sakuot, mit Ehren zu melden U.; ar vaļu sakuot, mit Erlaubnis zu berichten U. tâ(kâ) sacīt jāsaka, od. jāsaka sacīt, od. jāsaka, sozusagen: siena bija tik daudz mājās, - kâ sacīt jāsaka, druoši vien nāsis varēja aizbāzt MWM. X, 106. jāsaka sacīt, vai tad nu pasaule tuo izmācīs, kuo tē̦vs, māte nav izmācījuši? A. XI, 111. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik, jāsaka, tai reizei mutē Kaudz. M. 6. ubags atruon kūtī luopus, zirgus, pīles, zuosis, jāsaka, visu iedzīvi LP. VI, 303. sakāms vārds, ein Sprichwort. Refl. -tiês,

1) einander sagen, sich sagen:
tad jau labāk, ka ne˙kā nesakāmies, ne˙kad vairs nere̦dzamies Asp. Saulgriezite 23;

2) sagen:
sakies jel (Var.: saki tiešām), tautu dē̦ls, kur tu mani nuolūkuoji? BW. 10599, 2. sakāties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt? 33272, 1. Häufiger mit dem Inf. od. dem Part. praet. mit od. ohne Akkusativ konstruiert: sakās tautas man[i] panākt Biel. 1533. tautiet[i]s dievu nuominēja, sakās vaira negaidīt BW. 6783. sakās māte lab[u] darīj[u]si 21696, 2. sakās dzirdējis LP. I, 101;

3) als etwas erscheinen
U.: tie miezīši sakās tādi mazi, die Gerste erscheint sehr klein U. - Subst. sacîšana, das Sagen: Sprw. sacīšana nav darīšana; sacĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sagens; das Gesagte; sacîtãjs, wer sagt, der Sagende; wer den Text des Liedes beim Singen vorspricht Smilt.: vai tev . . . nene̦sas prāts uz sacītāja amatu? es steidzuos, lai tiktu pātaruos, juo uotra tāda sacītāja nav. Zu li. sèkti, ahd. sagēn "sagen", la. inseque "sage an", gr. ἐνέπω "sage", kymr. hepp "inquit" u. a., s. Trautmann Wrtb. 255, Walde Vrgl. Wrtb. II, 477 ff., Fick Wrtb. I4, 559, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 258, Wiedemann IF. I, 258, Brugmann IF. XII, 28 f., Collitz Präter. 78 f.

Avots: ME III, 603

saglaũst,

1): s. galvu ar līgaviņu, seinen Kopf anschmiegen an das Liebchen
BielU.; ‡

2) "sabāzt, paslēpt" Dunika: s. maizi krāsnī cepšanai. s. slēpjamās mantas pa pažuobelēm. Refl. -tiês; suns, sašļucis un saglaudies (mit angeschmiegten Ohren),
sāka lē̦ni lumzāt uz māju pusi Janš. Apsk. 1903, S. 176.

Avots: EH XVI, 408

I šakalis Sussei, Jauns., šakals Salwen n. Mag. IV, 2, 141, U., ("ce̦lms") Gr. - Essern, šakels Setzen n. Etn. II, 49, plur. šakeļi Sonnaxt, ein dürres Stück Holz, Pergelholz U., Warkh., Memelshof, Kl. - Salwen (šakalis), in vierkantige Stücke gespaltenes Pergelholz, ein Pergel Setzen: varēja uzbāzt (virs krāsns) tikai nedaudzus šakaļus Jauns. Baltā gr. I, 8. nuorāva nuo krāsns virsa šakali Jauns. III, 418. darāt, tautas, dieverīšus nuo ve̦ciem šakaliem! BW. 25443 (aus Gr. - Essern); "= sprunguls" Warkh. Aus li. šakalỹs "ein Stück vom Ast"; vgl. das echt le. sakaļi.

Avots: ME IV, 2

samanguôt Karls., tr., zusammenbetteln: sadiede̦lē̦dama un samanguodama dažādas ē̦damas lietas, kâ arī dažus naudas gabalus Janš. Tie, kas uz ūdens 10. ple̦cuos pakāra lielu kuli, kur iebāzt samanguotuo BW. III, 1, 10. muļķītis samanguoja ve̦se̦lu kuli sāls LP. V, 314. samanguoju gan sē̦klas miežus Alksnis - Zundulis. vai esi daudz samanguojis? Dond.

Avots: ME II, 680

‡ sapoķêt Seyershof "cieši saspiest, sabāzt": spalvu maikss sapoķē̦ts jau diezgan cieši.

Avots: EH XVI, 438

sausmaņām,

1) sàusmaņām Ronneb., Smilt., Trik., sausmaņām U., Druw. n. RKr. XVII, 76, Salisb., saus˙maņām, sausmaņam U., sàusminām ² Golg., Gr. - Buschhof, Fest., sausminai Wessen, massenhaft U., sehr viel, sehr oft Druw. n. RKr. XVII, 76: tur vēžu sausmaņām Vēr. I, 776. kartupeļu piemizāts sausmaņām Ronneb., Smilt., Trik. pūra lādes sausmaņām piebāztas ar aude̦klu baķiem Alm. tam ir naudas sausminām Fest. tam ir utu galvā sausminām ebenda. bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem Salisb., die Schüssel ist so voll mit Kartoffeln, das man kein Wasser mehr sieht. puôds sausmaņām pilns, übervoll U, pilns saus˙manām Gr. - Sessau. ūdens bija piebē̦rts saus˙maņām (so, dass auf der Oberfläche kein Wasser mehr zu sehen war) A. v. J. 1902, S. 130. ē̦d gaļu sausmaņām (Fleisch ohne Brot, Kartoffeln usw.) Alksnis - Zundulis. sausmaņām kādu kult, mit gesamter Hand jemand prügeln U.; le̦di iet pa upi sausmaņām MWM. X, 243;

2) sàusmanu ² (Druw. n. RKr. XVII, 76), sausminām (Fest.) pūt, trūdēt..., verfaulen, ohne dabei flüssig zu werden (von Kartoffeln).
Vielleicht Ableitungen von einem n-Stamm *sausman-: *sausmin- "Trockenheit"; die Bed. "sehr viel" könnte sich in Verbindungen wie bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem; tur vēžu sausmaņām entwickelt haben.

Avots: ME III, 776

‡ sazoņķêt Kolberg "piebāzt (ar pastiprinātu nozīmi)". Refl. -tiês, sich tüchtig anessen Dond.: vai e̦sat labi putru sazoņķējušies?

Avots: EH XVI, 468

sêdeklis Kl., Prl.,

1) auch sēdekle, sê̦de̦kla N.-Schwanb., ein Sitz, ein Stuhl U. (sēdeklis), eine Sitzangelegenheit überhaupt, sēdekle, die Bank am Webstuhl Bielenstein Holzb. 402 (vgl. die Abbüd. S. 398); sēdeklis, die Ruderbank Bielenstein 1. c. 611 (Abbüd. s. 608): kur kungam zè̦lta krē̦sls, kur sudraba sēdeklīte? BW. 31292. kŗautīs salikti piebāzti siena maisi sēdekļiem Janš.;

2) der Sitz, die Residenz
Wid.: Cēsis bij Vidzemes ordeņmeistra sēdeklis Etn. II, 158.

Avots: ME III, 823

siruobs,

1) eine Einkerbung am Ende eines Balkens:
sìens šķūnī piebāzts tikai da siruôba Buschh.;

2) siruobs Lubn. n. Etn. II, 97, Warkl., Memelshof, Selb., Wessen, Nerft, ein Balken der Brunneneinfassung; der Brunnenkasten
Oberl. n. U., Kreuzb., Bielenstein Holzb. 122, Laud. (Plur. siruobji [?]); [siruobi Nerft] ein Brückenkasten Oberl. n. U., Bielenstein Holzb. 716 (vgl. die Abb. ebenda); ein Kornkasten Bielenstein Holzb. 122;

3) ein Kahn aus einem Klotze
U., Blockboot Bielenstein Holzb. 621;

4) ein Prahm Kronw. n. Ü. Wohl aus aruss. cъpy6ъ; siruobs für *suruobs, wie infl. ḱimūss aus kumuoss u. a. Le. Gr. 34.

Avots: ME III, 848

šķeĩsta C., šķeiste U., (mit èi ² ) Lubn., Meiran, Saikava, Warkl., šķeists L., U., (mit èi ² ) Gr. - Buschh., Warkl., eine lange Rute U., (šķeĩsta) Arrasch, Drosth., Jürg., Schujen, Wenden, (šķèista ² ) Selsau, (šķeiste) Golg.; die Angelrute (šķeiste) Golg., (šķeĩsta) Rundel; die Hopfenstange U.; ein Schäferstab Wend. n. U.; eine Strohdachrute Peb. n. U., (šķèiste ² ) Lis.; ein dicker Pergel (auch zum Schlagen gebraucht) Bauske (šķeĩsts): čigāniem ratu stūŗuos sabāztas šķeistes Golg. pār upi pārliktas divas šķeistas Poruk III, 294. ruobuos rē̦guojās elkšņu šķeistu gali A. XX, 644. tinas kâ apīņi ap sausajām... šķeistām A. v. J. 1899, S. 145. (jumtam) šķeistiņas vietām līda ārā Austriņš Nuopūtas vējā 125. grundulis makšķeri tik stipri rāva, ka šķeista vien drebēja Stari I, 326. baltuo makšeres šķeistu svaiduot Upīte Medn. laiki. bijusi gaŗa auguma, kâ makšķeres šķeista A. v. J. 1898, S. 381. J. salieca savu šķeistas augumu Niedra Bār. 19. Wohl zur Wurzel skei-d- in šķiêst u. a.

Avots: ME IV, 24, 25

šķḕrstele ² : (kaķe̦lē̦ns) Jānīšam biksītēs pa šķērsteli izabāzts Tdz. 58240; "brunčiem same̦tamā vieta; neaizšūts gabaliņš sānuos" Warkl.

Avots: EH II, 635

I šķuore,

1) šķùore ² Bers., Erlaa, KL, Linden, N. - Schwanb., Prl., Saikava, der Dachfirst
Wid., AP., Druw., Golg., Fest., Krape bei Kokn., Lasd., Laud., Lüdern, Mar., Selsau, Sessw., Schwanb., Warkl.: nama šķuore MWM. XI, 183. saules stari vēl kvē̦luoja rijas šķuorē V. Egl. Zilā cietumā 12. uz jumta šķuores uzkāpt Stockmannshof n. Etn. I, 6. jumti ar nuoplīsušām šķuorēm Austriņš M. Z. 15. šķuņa šķuori (Var.: jumtu) gan redzēju, paša šķūņa neredzēju BW. 10644, 4 var. dūmi kūpa pa tuo nama šķuores galu 28486. rijnieciņa dvēselīte rijas šķuores galiņā 31587, 3. sienu piebāzt līdz pašai jumta šķuorei Sessw. u. a. šķūnī siens da šķuorei Saikava;

2) "die höchste Öffnung des Riegenofens"
Wessen;

3) "?": atslienas pret debess šķuori (Zenith?)
Stari II, 407. krastu šķuore JR. V, 7. zirgs ne̦s kaklu ar šķuori (nach oben ausgebogen?) Lös. n. Etn. IV, 97. Aus *skuore (vgl. kuore) > škuore?

Avots: ME IV, 57, 58

šķũnis: auch (mit ù ² ) Warkl.; pļavas š., (zem viena jumta ar kūti) laidara š. (luopbarības glabāšanai), (zem viena jumta ar riju) rijas š. (labības glabāšanai); tagad rijas šķūņu vietā ir lauka (labības) šķūņi Siuxt. vē̦de̦rs šķūņa lielumā BW. 9754. šķūnītī sìenu bāzt 35015, 2 var.

Avots: EH II, 641

šķurba,

1) = šķirba: dibe̦nā jau šķurba bija aizbāzta Jauns. III, 57;

2) škurba "?": kalpu pūnīte... tukša nuo apakšas līdz škurbai Janns. Balta gr. I, 21.

Avots: ME IV, 55

I sleņ̃ģis Līn., Iw., Karls., slèņģis ² Mar. n. Rkr. XVII, 130, sleņģis U., sleñģe C., B1., U., gew. der Plut. sleņģi, slenģes, Fenster- u. Türpfosten U., Gerüste U., Fensterrahmen Dr., Fensterkreuz Mar., Schlengen U., Fensterladen Wend. n. U., Karls., (sleñģis) Libau: luogu un durvju sleņģes Būvmācība 75. galdnieks ielika luogam jaunus sleņģus Mar. šim luogam sapuvis sleņģis, juo viņa vairs nevar aiztaisīt ebenda. . . . luodziņu, kuŗam gar satrunējušiem sleņģiem bija aizbāztas lupatas A. XX, 642. Nebst estn. lerig "Schlenge" aus mnd. slenge "Einfassung".

Avots: ME III, 926

smūģis, = žņaugs, ein Würgezaum (mit dem man den Schweinett beim Schlachten die Schnauze festdreht): aiz spāres aizbāzts smūģis Plūd. LR. III, 329. Anscheinend (als ein Lituanismus?) zu li. smáugti "würgen".

Avots: ME III, 970, 971

spìrksts, -s Mar. n. RKr. XV, 137 = dzirksts; Plur. spìrkstis ² N.-Rosen n. FBR. VIII, 41, N.-Laitzen, glühende Kohlen unter der Asche U., heisse Asche: gaļu cepinājuši ugunskura karstuos pe̦lnuos (spirkstīs) Konv. ² 3098. raganas vēmekļi . . . ierušināmi spirkstīs LP. VII, 583. es vairs negribu savus nagus spirkstīs bāzt Duburs Ērglis un Šperbers 66. Phonetische Schreibung mit -h- für etymol. -g-; s. spirgsti und vgl. pirkstis.

Avots: ME III, 1000

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009

sprāsts (?), ein Vogelbauer L.: pulks putnu . . . sprāstā bija . . . sabāzti Lievental. Wenn zuverlässig (vgl. spruosts), in der Aussprache etwa (vgl. Lesklen Nom. 532) durch li. spą`stas "Falle" beeinflusst?

Avots: ME III, 1016

spraũga: auch Seyershof,

1): auch Kal.; eine Enge zwischen zwei Dingen
BielU.; aizbāzt spraũgas AP. sakņu spraũgas izkaplēt Ramkau; ein enger Raum zwischen zwei Gebäuden ebenda; ‡

5) eine Enge in Hetischlägen, wo sich das Wasser abzieht, ein Wasserabfluss, eine Sihpe
Für.

Avots: EH II, 557

I spraukt, ‡

2) schnell laufen (mit
àu ) C.; Hindernisse überwindend laufen Lubn. Refl. -tiês,

1): auch (mit àu ) Trik., (mit àu ² ) Alswig, Kalnemois, Kaltenbr., Lasd., Lubn., Mahlup, Marienhausen, Pilda, Preiļi, Sonnaxt, (mit aû ² ) AP., Kegeln, Kolberg, Morizberg, N.-Peb., Schwitten; s. (bāzties) citu darīšanās AP.

Avots: EH II, 557

sprengt,

1) spreñgt, -dzu "iespīlêt (ādu)" Dunika, fest zuschnüren
Nigr., (mit en̂ ² ) Wandsen, (sprenkt) klemmen Lng. ("kann, sein - sprengt"), Für. I; spannen, strammen Wid.;

2) eingeklemmt und gedrückt schmerzen
Gr.-Essern: kāja, kas bij zābakā iebriedusi un spren̂dza ² R. Sk. lI, 142. Refl. spreñgtiês Līn., Wain., Kalleten, spren̂gtiês ² Iw., spre̦ndzuôs, sprendzuôs, sprenkties Lng., Für. I, dringen Lng., Für. I, sich (mit Gewalt) drängen durch eine Enge: kur tu sprendzies? tu jau iesprūdīsi! Wain. baznīca pilna kâ piebāzta, kuo nu sprengsimies cauri! Hasenp., Grob. n. Etn. III, 66. Zu spranga 4.

Avots: ME III, 1016

sprūdze: (bikses) aizbāztas ar kuoka sprūdzēm, juo puogu tām nebijis Pas. XV, 370.

Avots: EH II, 562

stāvbrakam, Adv., = stāvbāzām; teātris būtu stāvbrakam piebāzts Vēr. I, 1367.

Avots: ME III, 1052

III šudît: "ātri bāzt" Wolmarshof: šudī nu ruoku piedurknē iekšā!

Avots: EH II, 657

III tapât: grābekļam zarus t. (ielikt) Smilt. mucu t. ebenda. baļļu t. (ar pakulām aizbāzt šķirbas) Fehteln.

Avots: EH II, 667

tar̃ba AP., Bershof, Wolm., Dond., Selg., Wandsen, (mit àr ² ) Bers., Kalz. u. a., tar̂ba ² BL, Brotsack, Quersack, Tonister, Jägertasche U., "= ķesele" Lieven-Bersen, Hafer- oder Mehlsack für Pferde Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule v. J. 1927 , S. 617, Peb., Wolm., ein Fischersäckchen: medību tarba A. XXI, 534. nabaga tarba - gŗūta tarba RKr. VI, sak. v. 563. mēles te īste̦nā glābēja tarbā LP. 1V, 52. labāk ietu nabaguos ar tarbām apkārt VI, 120. pasniedza . . . tarbu iz alkšņa mizas taisītu Blaum. Pie skala ug. 127. dažādiem krāmiem piebāztu tarbu Poruk III, 20. raisīdama savu adīkļa tarbiņu Turg. Muiž. per. 144. iekūņuo savas uoliņas kā zīda tarbiņās A. XX, 42. ak tu ve̦ca nieku tārba! BW. 23438 var. ziepju tarba 23438, 2. me̦lu tarba, comm., Lügner(in) Mag. XIII, 2, 50. tar̃ba Bauske "= pļāpa". mātītes tarba, ein Schimpfname. Nebst li. tarbà "eine grössere Tasche" aus r. тóрба "Futtersack."

Avots: ME IV, 132

I ûķis: ein dunkler Winkel od. Raum Kokn.; viņš skuķē̦nu tuornī iespundējis. tas ir tāds akmeņiem izmūrē̦ts ū. Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 181. sē̦tā izskatījās visai neuomulīgi ... pa ūķu ūķiem bij sabāztas istabas lietas II ⁵ (1939), 121.

Avots: EH II, 741

‡ I verene "?": atve̦lk verenes priekšā aizbāztuo sprudzeni A. Laiviņš Nosarkuši mākoņi 60.

Avots: EH II, 771

II vītene,

1) etwas Welkes
Borchow, Lubn., Meiran, Sessw., (auch vītenis) Wessen;

2) ein welker gefällter Baum (besonders eine Espe)
Marienhausen (mit î ); ein Baum, der dürr zu werden beginnt (vìtene ^2, vitenis ² ) Druw. n. RKr. XVII, 86; eine Blume, die zu welken beginnt (vītene, vītenis) Serben, (vĩtene) Nötk.: šī priede ir tāda vītene Druw. n. RKr. XVII, 86. purvājs ar... vītenēm priedēm Poruk V, 358;

3) vĩtenis C., Ramkau, (mit ì ² ) Druw. n. RKr. XVII, 86, Saikava, Selsau, Vīt., vītenis N.-Peb., vītens Peb. n. U., unfertiges Heu ("apvītis sìens"): apvītis siens ir tik tāds vītenis Vīt. mums tāds vītenis ir uz pļavas, bet duomājam bāzt šķūnī Saikava;

4) ein ältliches Mädchen
Nötk.,N.-Peb., Sessw.: vai meitiešu trūkums pasaulē! gan jau kādas vītenes dabūšu Saul. III, 79;

5) ein kränklicher Mensch
(vìtenis ² ) Golg., Saikava, Selsau; ein abmagernder Mensch (vìtenis ² ) Druw.; ein Rekonvaleszent (von Menschen und Tieren gesagt) Vīt. (vìtenis ² ): mans biedrs ir tāds vītenis, kâ uz diluoni Druw. n. RKr. XVII, 86. nav jau ve̦se̦ls, ir vēl tāds vītenis Vīt. biju bāls kâ vītenis Poruk III, 53;

6) eine halbgemästete Kuh
(mit ì ² ) Vīt., ein solcher Ochs (vìtenis ² ) Vīt.: šī guovs ir tik tāda vītene; vēl labi jābaruo, lai sauktu par nuobaruotu Vīt. nuo buļļa, tāda vīteņa, nav lāga gaļas luopa ders. Zu vĩst.

Avots: ME IV, 646, 647