Paplašinātā meklēšana

ãderêt, -ēju,

1) zur Ader lassen, meist vom Vieh.
iesārti āde̦rē̦tas uolas, geadert Konv. ² 485;

2) gerben, prügeln:
tiks mugura āde̦rē̦ta BW. 26072.

Avots: ME I, 236

‡ àizdeiderêt, (mit unsicheren Schritten) fort-, hingehen Bauske, Nitau, Warkh.: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 18

àizdenderêt, fort-, hintaumeln Golg.: piedzērusi aizde̦nde̦rē̦tu uz mājām Anekd. IV, 312.

Avots: EH I, 18

àizderêt: ‡ Refl. -tiês, sich irgendwohin verdingen: viņš aizderējies pie cita saimnieka Bauske, Schwanb., Segew., Trik.

Avots: EH I, 18

àizderêt, irgenwohin verdigen: vai nevarē̦tu aizderēt Rozaliju turp Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 22

‡ àizklederêt Golg., = àizkleñderêt.

Avots: EH I, 31

àizkleñderêt, intr., hin-, wegschlendern Seg.

Avots: ME I, 32

‡ I àizuõderêt Frauenb., (ein Pferd) ein wenig (mit Hafer) füttern (perfektiv).

Avots: EH I, 60

‡ II àizuõderêt, hinter etwas hinsteuern (tr.), -lenken Dunika, Rutzau: a. ragus aiz ce̦lma.

Avots: EH I, 60

àizpleñderêt, intr., hinschlendern: kur viņš atkal aizplenderējis AP.

Avots: ME I, 44

àizpluderêtiês, mit den Flügeln flatternd hinkommen: zuoss aizpluderējās sle̦pe̦n līdz dārzam A. XXI, 50.

Avots: ME I, 44

‡ àizšķederêtiês Nerft, = àizšķeterêtiês 2.

Avots: EH I, 55

‡ apãrdêt, bis zum Glühen erhitzen: kalējs par jaunu apardējis . . . degļi Anekd. IV, 274.

Avots: EH I, 72

‡ apklenderêt, = ‡ apklaiņât: a. visu pagastu.

Avots: EH I, 92

‡ apsleñderêt, schlendernd (bummelnd durchstreifen Salis: a. visu pagastu.

Avots: EH I, 114

atderêt, einen Vertrag, eine Verlobung rückgängig machen (in dieser Bed. auch atderinâtiês), annullieren: saderēju, atderēju ar saviem bāliņiem; ar tautieti saderēju, nevar vaira atderēt BW. 15456.

Avots: ME I, 154

‡ atklenderêt Wid., (mit eñ) Salis, Trik., = ‡ atklejuôt.

Avots: EH I, 148

‡ atsleñderêt Salis, Stenden, herschlendern: a. nuo kruoga uz māju.

Avots: EH I, 167

[bāderētiês Werssen, zuwider sein; sich fürchten.]

Avots: ME I, 270

‡ bànderêt ² , (figürlich) wie ein Böttcher bearbeiten (?): mans vīrs lāga amatnieks: stīpas drāž, mucas taisa, mani pašu banderē VL. aus Lubn. - Vgl. bandars.

Avots: EH I, 204

bļederêt, -ēju, Unsinn treiben, unnütze Dinge tun; dazu das Nomen agentis bļederis: bļederis bļederē vien, ne˙kas neiznāk Mar. RKr. XV, 108.

Avots: ME I, 320

‡ blinderêt Kurmene "slaistīties apkārt bez darbä.

Avots: EH I, 229

bulderêt (unter buldurêt I): undeutlich sprechen Wessen.

Avots: EH I, 250

[čuderêtiês "sich drängen" N. - Peb.]

Avots: ME I, 418

‡ daderêt, bei einer Verabredung (Vertragsschliessung) zudingen Kaltenbr.: daderēja siena vai ve̦zumu, vai divi.

Avots: EH I, 301

dāderêt, -ēju, intr.,

1) brummen
Lös. n. Etn. IV, 17;

[2) gackern:
vista dāderē, dês uolu Druw. Fest.].

Avots: ME I, 446

daiderêt Schwanb. [vielleicht mit ostle. ai aus ei], taumeln, nicht fest stehen; [vgl. deiderêt].

Avots: ME I, 430

dēderêt, kakeln, gackern: vista dēderē Lasd. Etn. II, 51, Sessw. n. U.

Avots: ME I, 461

[deĩderêt Ruj., hin- und herlaufen; dèiderêt ^2, -ēju, auch dèider,uôt ² Lös., taumeln; vgl. dìedelêt.]

Avots: ME I, 453

deñderêt [Ruj.] -ēju, -uot,

1) taumeln, unsicher gehen:
nāk de̦nde̦rē̦dams, laikam atkal piesūcies Lasd., Lubahn, Setzen, Bers.; [in Naukschen bedeute denderēt - über eine holperige Stelle fahren];

2) sich umhertreiben, lärmen, tollen
Alt-Rahden, Krem. [Mit Reduplikation zu gr. ϑορεῖν "springen, hüpfen" u. a. bei Boisacq Dict. 348 f.?]

Avots: ME I, 455

derêt: prs. auch deŗu Schrunden n. FBR. XIII, 104; Refl. -tiês,

1): auch Ramkau; ‡

3) sich verloben
AP.

Avots: EH I, 316

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. ² 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

dimderêt,

1) sich umhertreiben.
[Vgl. li. dinderiouti dass.;

2) dim̂derêt ² Ruj., lärmen.]

Avots: ME I, 468

‡ dùderêt ² Saikava, -ẽju, sich mit etwas (Geringfügigem?) abgeben ("dzīvuot istabā un kaut kuo darīt"): māte pa ustubu dūderē.

Avots: EH I, 346

‡ èlderêt ² , -ēju Sonnaxt "= klejuôt, staigalêt; draiskulīgi iet".

Avots: EH I, 367

‡ ìebulderêt Heniņ. = iebul˜durêt.

Avots: EH I, 505

‡ ìedeñderêt Ermes, Gramsden, Peb., Salis, Schibbenhof, (mit èn ² ) Fest., Heidenfeld, Lis., Lös., Mar., Sehwanb., Selsau, Sessw:; hineintaumeln Domopol, Dricēni, Druw.; Golg., Jāsmuiža, Kārsava, Kreuzb., Līvāni, Nötk., Renzen, Rugāji: dzē̦rājs (bē̦rns) iedenderēja grāvī (istabā), Ramkau. klibais iedenderēja sē̦tā Jāsmuiža.

Avots: EH I, 508

ìederêt, ‡ Refl. -tiês, hineinpassen: Līrums lāga neiederējās šai apkārtnē Veselis Saules kaps. 114.

Avots: EH I, 508

ìederêt, hineinpassen: kâ var dažādās pakāpēs iederēt viens un tas pats dzejuolis? Vēr. II, 955.

Avots: ME II, 9

[ìeklenderêt, = ieklejuot: svešs cilvē̦ks ieklenderējis Arrasch. Refl. - tiês, ein klenderis werden: viņš tagad pilnīgi ieklenderējies Ruj.]

Avots: ME II, 27

ìeuõderêt, tr.,

1) füttern:
svārkus;

2) füttern, zu fressen geben:
zirgus.

Avots: ME II, 85

‡ izàderêt ² Saikava "sariet": suns izāderē guovi.

Avots: EH I, 433

[izderêtiês, wiederholt, aber resultatlos sich zu verdingen versuchen.]

Avots: ME I, 726

izkleñderêt, ‡

2) hinaushinken
Auleja: izklênderēja ² ārā.

Avots: EH I, 456

izkleñderêt, tr., bummelnd durchwandern, durchstreifen: visu pasauli. Refl. - tiês, vergeblich lange Zeit wandern, schlendern: vēl kādas stundas pa mežu izklenderējušies.

Avots: ME I, 752

izkluñderêt, intr., umherschwärmen (längere Zeit): diez kur šuodien visu dienu izklunkurējis Kleinb., Kand.

Avots: ME I, 753

[izkuoderêt "handgreiflich oder mit Worten züchtigen, durchschelten" Neuermühlen.]

Avots: ME I, 758

izmuoderêt: tevi izmuoderēšu ("?") tâ, ka tu man uotrreiz vairs nebalamutēsies Janš. Dzimtene V, 170; "paveikt, pārspēt" Wessen: es viņu gan izmuoderēšu.

Avots: EH I, 468

izmuoderêt, tr., zum besten haben, ausnarrieren: Juris izmuoderēja ir pašu nelabuo Etn. IV, 53.

Avots: ME I, 775

izuõderêt, tr., ausfüttern: bedres dažreih izuoderēja akmeņiem Antr. II, 82.

Avots: ME I, 822

izpleñderêt, tr., vertun, verprassen: kad ieduotais izple̦nde̦rē̦ts, tad nabagi žē̦luojas, ka jāmirstuot badā MWM. III, 103, Kand. Refl. - tiês ["sinlos zur Genüge die Zeit vergeuden" Domopol]: vai vakar visu nakti diezgan neizplenderējās MWM. VII, 506; ["izdzīvuoties, iedzīvi izautināt, nejēdzīgi iztērēties, izdzerties, izākstīties" Bers., Roop, Golg., Marzenhof u. a.; "bez darba vazāties, izklaiņuoties, ļurbuoties" Stenden; in Weinsch. dafür izpļenderêtiês].

Avots: ME I, 782

‡ izplūderêt Saikava, = izcilât: kurmis izplūderē zemi.

Avots: EH I, 473

‡ izšèlderêtiês ² Saikava, = izlaîstîtiês: turi ķipjam uosu taišņi, lai piens neizšelderējas!

Avots: EH I, 485

‡ izšļañderêtiês C., vershnüttet, verspritzt werden: ūdens izsļanderējās.

Avots: EH I, 486

‡ izsleñderêtiês Dond., nach Herzenslust, zur Genüge schlendern, sich herumtreiben: es viņu svētdiers labi izslenderējuos.

Avots: EH I, 480

‡ l izspanderêt Meiran, hinausdrängen, -stossen: i. kuo pa durīm. Refl. -tiês C., Ermes, Lennew., Meselau, anschwellen: guovij tesmens izspanderējies.

Avots: EH I, 481

‡ II izspànderêt ² Saikava, = izšļakstêt: alus izspanderējis nuo kubla.

Avots: EH I, 481

klederêt, ‡

2) mühsam gehen
Stenden: man ar savu slimuo kāju gŗūti k.

Avots: EH I, 613

klederêt, - ẽju, intr., wackeln: ve̦cais galds tâ klederē, ka uz tā nevar rakstīt Sassm. [Zu li. klèderuoti "шататься"; vgl. auch kdadaņķis.]

Avots: ME II, 220

kleñderêt, ‡

2) schwerfällig (hinkend) gehen
(mit èn ² ) Auleja.

Avots: EH I, 614

kleñderêt C., Kand., [Salis], klènderêt Smilt., - ẽju, intr., umherschweifen, sich umhertreiben, umherirren: muļķītis klenderēja pa mežu šurpu turpu LP. IV, 211. ve̦lnam bij jāklenderē uz citurieni dzīvuot III, 97. [Vielleicht aus lenderêt dass. mit dem k von klejuôt; doch vgl. auch klandīties 2 und izklanstîtiês.]

Avots: ME II, 222

[kloñderêt Dond., = klibuot; vgl. klundurêt.]

Avots: ME II, 232

‡ *kluñderêt, zu erschliessen aus izkluñderêt und saklunderêt.

Avots: EH I, 623

knuoderêt Diet., = knibêt I.

Avots: EH I, 635

[knuõderêtiês Gr. - Essern, = knuõterêtiês.]

Avots: ME II, 251

kuõderêt,

1) (wiederholt) beissen:
kuce kuoderē kuce̦nu Gr. - Sess.;

2) "züchtigen"
Lubn.

Avots: ME II, 341

kolderêt, - ẽju,

1) intr., auf einem steinigen, wurzeligen Wege fahren
Dünsb.;

[2) kol˜derēt Wandsen, mischen, rühren. -
Vgl. kuldurêt].

Avots: ME II, 254

‡ kuderêt Warkl. "ein Dach flicken". Refl. -tiês "lāpīties" Warkl.

Avots: EH I, 666

*kulderêtiês, zu erschliessen aus sakulderêtiês.

Avots: EH I, 670

leiderêt Stelph.,

1) = liederêt ² ;

2) oberflächlich, nachlässig, liederlich arbeiten.

Avots: EH I, 731

leñderêt: auch Meselau (mit en ).

Avots: EH I, 733

leñderêt, - ẽju, intr., sich umhertreiben: kur šuodien lenderēji? BW. 16055. nakti gāja lenderēt 12498. [Wohl aus d. dial. lendern "schlendern".]

Avots: ME II, 451

‡ lìderêt ² Saikava, liederlich leben, faulenzen, sich herumtreiben.

Avots: EH I, 745

lìederêt ^2, -ēju, intr., sich müssig umhertreiben Spr., Lub.; [spazieren gehen Erlaa].

Avots: ME II, 492

‡ lìnderêt ² Lubn.,

1) = (k)leñderêt; šâ un tâ l., irgendwie die Zeit vertreiben.

Avots: EH I, 742

‡ loderêt Lubn., lodierêt Kalz., ohne Arbeit leben. Vgl. ‡ luderêt.

Avots: EH I, 758

‡ luderêt "kulcurēt" NB.; l. apkârt Dunika, sich ohne Arbeit herumtreiben.

Avots: EH I, 759

maderêt,

2): auch Dunika.

Avots: EH I, 776

maderêt, -ẽju,

1) sich zu schaffen machen, fürwitzig tun, etwas untemehmen, was nicht den Kräften entspricht
Gold., Gr.-Essern;

[2) (etwas) verderben
Wid.] Ans d. dial. maddern.

Avots: ME II, 547

muõderêt: zur Bed. vgl. auch izmuoderêt.

Avots: EH I, 840

muõderêt, -ẽju, intr., sich mit der Milchiwirtschaft beschäftigen: viņš muoderēja tik ilgi, līdz samuoderēja muižu.

Avots: ME II, 682

‡ nùoãderêt, zur Ader lassen (perfektiv): žīdi uz Lieldienām gribēja meitu n. Frauenb.

Avots: EH II, 30

nùodènderêt,

1): auch Bolwen, Druw. (mit en);

2): auch (mit en ) Ascheraden, Kalz., Nötk., Sermus, (mit "en̂ ² ") Breslau, Pampeln.

Avots: EH II, 39

nùodènderêt,

[1) abtaumeln:
dzē̦rājs nuodenderēja nuo ceļa un iekrita grāvī Jürg., N. - Peb.;

2) "faulenzend od. bummelnd(die Zeit) verbringen", verbummeln
Plm., Gramsden, Sauken, Ermes, Bers., (hier mit eñ) (Stenden, Behnen, Kalleteh, Schlehk, Autz, Grünh., Mesoten, Ipiķi: tikai nuodenderējis tuo laiku Mar., Lös., Sessw., AP., Serben., Sermus, Schwanb., Lis., Druw., Aahof, Festen, Selsau, Erlaa, Segewold;

3) "mühsam und langsam hingehen"
Alswig].

Avots: ME II, 773, 774

nùoderêt

1): bija nuode̦rē̦ts (= nuolīgts), ka ... Salis. viņš atdevis māju nāburgam, - tâ bîjis nuode̦re̦ts Salis n. FBR. XV, 76. cits saimnieks nuoder lē̦tāk, cits - dārgāk Seyershof; ‡

4) abdingen
Oknist: kādu latu varēs n., - buodnieks atlaidīs; ‡

5) eine Wette abschliessen:
tâ abi nuoderējuši Pas. XIV, 379. Refl. -tiês: nuoderējies pie ve̦lna par kalpu Pas. XIV, 168.

Avots: EH II, 39

nuoderêt [li. nuderė´ti "abdingen"], tr.,

1) abmachen, vereinbaren, abschliessen, verdingen:
tu viņam atlaidi nuo nuode̦rē̦tā laikā Blaum. nuode̦rē̦ts miers Laun. vai jūs savu puiku jau e̦sat kur nuoderējuši? A. XX, 267;

2) taugen, passen, zupass kommen, gelten, zu etw. od. als etwas dienen:
lai paglabājuot tuo, - priekšdienām nuoderēšuot LP. V, 266. tas tev savā reizē nuoderēs II, 54. zāles nuoderēja guosniņas vārīgajām iekšām Etn. IV, 69. pļava nuoderējuse vairāk saimniekiem par luopu ganībām LP. VII, 1301;

[3) durch eine Wette einem Wette einem etwas abgewinnen
U.] Refl. - tiês, sich verdingen, einen Vertrang mit einender abschliessen, eine Wette eingehen: tad arī kučieris pie viņa nuoderējies Aps.

Avots: ME II, 774

‡ nùoklènderêt ² Auleja, hinkend hingehen.

Avots: EH II, 53

nùoplederêt, intr., abflattern: nuoplederējis, nuoplederējis un bijis pa˙galam Etn. I, I02.

Avots: ME II, 830

nùopleñderêt,

1) intr., sich umhertreiben
Spr.: viņš bija nuoplenderējis pa Majuoriem Seib.;

2) tr., verprassen, vertun:
es visu tuo nuopleñderēju [Salis, Sessw.], Vēr. II, 427.

Avots: ME II, 830

nùopluderêtiês, nùopludurêties, nùopluduruôtiês, eine Weile flattern, die Flügel schwingen: tad atkal lāgiem it kâ nuogurusi (kaiva) nuopluduruojas uz ūdeni A. XI,18. tas dabūja krampjus, nuopludurējās, nuokrita A. XX, 382.

Avots: ME II, 832

nùoplundurêt: eine Weile ohne Erfolg arbeiten (mit uñ ) Behnen; vergeuden Tirsen; "sabrist" Degunen: n. (mit uñ ) drēbes pa dubļiem; vgl. nùopļuñdurêt 2.

Avots: EH II, 77

‡ nùošļañderêt,

1) (ein Gefäss mit einer Flüssigkeit achtlos tragend, den Inhalt) verspritzen
Lemb., Nötk., Sermus;

2) vertrödeln
Sessw.: n. visu dienu bez darba. Refl. -tiês Lemb. (mit añ), (beim Tragen) verspritzt werden: spainis jau nuošļanderējies gabalā.

Avots: EH II, 96

‡ nùošļenderêt,

1) eine gewisse zeit vertrödeln
Heidenfeld, Meselau;

2) (achtlos tragend) verspritzen
Meselau. Refl. -tiês,

1) (beim Tragen) verspritzt werden
Meselau;

2) "aplaistīties" Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

‡ nuosleñderêtiês Dond., = ‡ nùoslemerêt.

Avots: EH II, 87

‡ nuotel˜derêt Schrunden; herabrutschen, -gleiten: ja braucuot ratuos ir trauks ar vāku un ja vāks nuoiet nuost, tad saka, ka tas ir nuotelderējis.

Avots: EH II, 100

‡ nùotùlderêt ² Meselau, nuotul˜durêt Frauenb., (mit den Armen das Gleichgewicht haltend) hintaumeln: nuotuldurēju gan līdz durvīm, bet tālāku netiku.

Avots: EH II, 102

‡ nùovelderêtiês (?), = nùovelˆdrêtiês: mieži ... nuovelderējās Klēfelda Padoms 1789, S. 109.

Avots: EH II, 106

I uõderêt,

2): auch (mit ùo ² ) Sonnaxt; ‡

4) (eine Wand) mit Futter versehen
Orellen: uo. ē̦ku nuo iekšpuses, dažreiz ar ķieģeļiem.

Avots: EH II, 742

I uõderêt, -ẽju,

1) (Kleider) füttern
St., U.;

2) (Pferde) füttern (mit Hafer aus dem Sack
Wessen) St., U.: zirgus uoderējuot Janš. Dzimtene ² I, 210;

3) prügeln:
tiks mugura uode̦rē̦ta BW. 26072. Aus mnd. voderen.

Avots: ME IV, 412

II uõderêt: beruht n. Sehwers Unters. 148 auf nd. rōderen.

Avots: EH II, 742

II uõderêt, -ẽju, (beim Balkenführen den hinteren Teil des Schlittens) steuern Dunika.

Avots: ME IV, 412

olderêt, ‡ Refl. -tiês (> ol˜de̦rte̦s) Dond. n. FBR. V, 127 "alderēties".

Avots: EH II, 117

olderêt, -ẽju, intr., albern, tollen, ausgelassen sein Dond.: spēlē, manu spē̦lmanīti, older[ē] šādu vakariņu! BW. 24175.

Avots: ME II, 908

paãderêt, tr., ein wenig zur Ader lassen, abzapfen (beim Kartenspiel): kruodzinieks ieveda viņus paāderēt Aps.

Avots: ME III, 5

‡ padenderêt,

1) = patenterêt 1 Golg., Heidenfeld, Lubn.;

2) taumelnd unter etwas geraten
Saikava: p. zem mašīnas rata;

3) eine Weile hin und her gehen
AP., Ermes, Schwitten: padenderēja pa tirgu un tad atkal pārnāca.

Avots: EH II, 127

‡ pamaderêt, verderben (tr.) Dunika, Rutzau: puišelis pulkstienam kaut kuo pamaderējis.

Avots: EH II, 153

pauõderêt, tr., etwas füttern: zemnieks varuot pauoderēt savus zirgus LP. VII, 483.

Avots: ME III, 130

‡ pašļanderêt Ar., = pašļakstinât: p. pudeli ar nuolūku izzināt vai tur vēl kāds šķidrums iekšā.

Avots: EH XIII, 179

‡ pasleñderêt(iês) Dond., eine zeitlang sleñderêt.

Avots: EH XIII, 173

pìederēt,

1) gehören:
pašiem piede̦r diena, pašiem nakts Upīte Medn. laiki 41. kas puišam meitu liedz? puišam meita piederēja BW. 112I7. kas man tika, kas mīlēja, - tam es pati piederēju Biel. I847. pieši piede̦r pie zābaka Rkr. VIII, 59;

2) passen, anstehn, sich geziemen:
kâ piede̦r, tâ gāzīs, wie's sein soll, so wird man werfen Manz. I0 Gespr. kuoši piederēt, gut (an)stehen. tā bante drēbei labi piede̦r, das Band passt zu dem Zeuge U. dancuo, māsiņ, gan skaišķi piede̦r! RKr. VIII, 60. (kumeliņš) stalti piede̦rē̦tu saiminieka dēliņam BW. 3I073. piederēja ganiņam zaļa rīkste ruociņā 6041. (vainaciņš) piederēt piederēja pie šmuidrā augumiņa 5400, 5. nepiede̦r div[i] šūpuļi istabā 11120. nestaigāju neceliņu, nepiede̦r staigājuot; nerunāju nevaluodas, nepiede̦r runājuot 8747. nepiede̦r, nepiede̦r, arājam klibuojuot 28266, 1. nemācēju autu siet, ne pēc sievas piederēt (Var.: nederēt nederēju vare̦n jauna tautiņās) 22042;

3) zudingen bei einer Verabredung:
pie algas piederēju vēl vienai aitai barību. Refl. -tiês, passen, sich geziemen: tas tâ piede̦ras, das gehört sich so U. nes[u] ar guodu vainadziņu, tas jaunai piede̦ras BW. 78. naida prāts viņam diezin kâ nepiederējās Vēr. v. J. 1903, S. 20.

Avots: ME III, 244

pìeklenderêt, = pieklīst: svešs suns pieklenderējis (pie) mūsu luopiem.

Avots: ME III, 257

pìespanderêt, tr. und intr., anfüllen, auftreiben, aufschwellen (machen) U.; ielas kâ piespanderējušas (angeschwollene) āderes vai milst aiz ļaudīm Latv.

Avots: ME III, 294

pladerêtiês, plätschem: sila purva akā, kuras nuote̦kā zuosis allaž labprāt pladerējās Dünsb. Aus nd. pladdern dass.

Avots: ME III, 314

plederêt(iês), -ẽju(ôs),

1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;

2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.

Avots: ME III, 333

pļederêt, -ẽju plappern: klau, kâ viņš pļederē pa vāciski! Ahs.

Avots: ME III, 368

plederêt(iês), -ẽju(ôs),

1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;

2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.

Avots: ME III, 333

plenderêt Spr., pleñderêt Ruj., Dond., Wandsen, Arrasch, Bauske, Salis, -ẽju, auch refl. plenderêtiês, sich herumtreiben, schlendern, ein unsolides Leben führen: vuška plenderē (bried) pa dubļiem Sakstagala. es tagad plenderēju bez darba apkārt A. v. J. 1901, S. 102, AP., Golg, kas tas būtu par vare̦nu puisi, ja tâ neple̦nde̦rē̦tu! V. Egl. nu es varu Rīgā braukt un pa kruogu plenderēt! BW. 3134. plenderējās, kamē̦r labi izplenderējies aizgāja, tēriņa nesamaksājis Fest., Stelp. Reimt zu kleñderêt.

Avots: ME III, 336

I pluderêt, abtragen ("nuovazât", Kleider, sie beim Gehen) am Boden schleppend Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 353

II pluderêt, -ẽju, flattem, schwärmen, wackeln: sikspārņi pluderē ap māju Jürg. Refl., -tiês, wanken, flattem: kas tev te kuo pluderēties ap tuo klēti? A. XX, 726. siena maiss nebija labi piesiets; tas sāka tkāt un pluderēties Jürg. Wohl aus d. fludern "volitare".

Avots: ME III, 353

plūderêt,

1) auch plùderêties ² Saikava, flattern, mit den Flügeln schlagen:
tumsā izbiedē̦ta putna blākšķuošā spārnu plūderēšana Latv.;

2) tr., plūderêt Behnen, prügeln
(?): čigāns savu čigānieti pa kārkliem plūderēja [?] (Var.: karbačuoja, šķurināja, teterēja), ka tā agri nesacēle, ka kulīšu nelāpīja BW. 33533 var.;

3) begatten (von Vögeln)
Naud. Vgl. pluderêt II.

Avots: ME III, 360

pļuderêt, -ẽju,

1) pļudurêt Wid., Rinseln n. Etn. I, 105. plappern, schwatzen
Seew. n. U., kauderwelschen Wid.;

2) (eine Arbeit) schnell und oberflächlich verrichten:
kam tâ jāpļuderē, vai nevari strādāt kâ pienākas? Dond.

Avots: ME III, 371

‡ pũderêt Orellen, hauen, schlagen, prügeln; vgl. auch Tdz. 48362.

Avots: EH II, 341

‡ sačunderêt Kurmene, tüchtig durchschelten.

Avots: EH XVI, 401

sadēderêt, anschreien, andonnern, zusammenpauken Lind. n. U.

Avots: ME II, 610

saderêt, Refl. -tiês, ‡

3) = saderêt 3 Bankins.

Avots: EH XVI, 402

saderêt,

1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;

2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;

3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;

4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,

1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;

2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.

Avots: ME II, 609, 610

saklenderêt,

1) zerknüllen
U. (unter klundurêt);

2) eine gewisse Zeit hindurch umherschweifen:
s. visu dienu.

Avots: ME II, 650

sakloñderêt "sastaigāt": pa dienu saklonderē slimuo kāju, vakarā sāp Dond. n. RKr. XVII, 49. Vgl. saklunderêt.

Avots: ME II, 651

saklunderêt RKr. XVII, 49 "sastaigāt".

Avots: ME III, 651

sakulderêtiês Vank., = sakultiês 1: krējums ve̦duot gandrīz par sviestu sakulderējies.

Avots: ME II, 658

I šàlderêt ² Bers., -ẽju, (eine Flüssigkeit) achtlos tragend verspritzen (mit àl ² ) Kokn., (Flüssigkeiten) überschütten, durch Anstossen vermischen Linden n. U., rütteln: š. pienu Memelshof. Refl. -tiês, gerüttelt sich bewegen (von Flüssigkeiten): ūdens mucā šâlderējas ² Saikava. Aus d. dial. schallern "heftig rütteln".

Avots: ME IV, 2

II šalderêt: nach Sehwers Unters. 129 aus d. scnoldern "müssig herumlaufen, herumflankieren".

Avots: EH II, 621

II šalderêt, hin und her laufen; etwas ohne Bedacht tun (mit àl ² ) Saikava: kuo tu šàlderē ² ? Lubn. - Refl. -tiês,

1) sich bewegen, wackeln (von nicht gut passendem Schuhwerk):
nelāgā palaisīts zābaks... šalderējas nuo vienas puses uz uotru Pasaules lāp. 47;

2) lärmen, Unsinn treiben
(auch in Bershof, mit al), einander mit Wasser begiessen (mit àl˜ ² ) Sauken. Zum Vorigen?

Avots: ME IV, 2

samaderêt: auch Dunika.

Avots: EH XVI, 428

samaderêt, tr., verpfuschen: samaderējis pulksteni, neiet vairs Ronneb.

Avots: ME II, 679

samuõderêt, sich mit der Miichwirtschaft beschäftigend erwerben: viņš muoderēja tik ilgi, līdz samuoderēja muižu.

Avots: ME II, 691

‡ šnaderêt(iês) PV. "rakņat(ies)": kuo tu šnaderējies? ja ēd, tad ēd, bet nešnaderē!

Avots: EH II, 650

sa-uõderêt,

1) abfüttern:
s. zirgus Nigr.;

2) beissend zerreisšen:
suns sauoderēja puikam bikses.

Avots: ME III, 778

saplederêt, zusammen plaudern, kohlen U.; durch Schwatzen Konfusion, Unheil anstiften Seew. n. U.

Avots: ME II, 702

‡ II saplederêt Golg., = savicinât: s. spārnus.

Avots: EH XVI, 436

sapļederêt Wid., = saplederêt.

Avots: ME II, 705

sapļuderêt, (eine Arbeit) schnell und oberflächlich verrichten (perfektiv) Dond.

Avots: ME II, 705

sašalderêt: (Flüssigkeiten) durch Anstossen vermischen U. (unter šalderēt).

Avots: EH XVI, 453

sašalderêt "durcheinander mischen": s. pienu ar krējumu ("mit a ² ") Serben.

Avots: ME III, 753

sasksl˜derêt, ‡

2) (eine Flüssigkeit) durchschütteln
Gr.-Sessau; s. zâles (pudelē). s. piena kannu (lai krējums iejūk pienā).

Avots: EH XVI, 447

saskal˜derêt, verwirren: s. lietu Lautb.

Avots: ME III, 731

sašķel˜derêt,

1) fein zerspalten
MSiI.: sašķe̦lde̦rẽ̦ta malka ātri izde̦g un duod maz siltuma Talsen, Dond., Roop; zibens sašķelderē ² (= sašķeļ pagalēs. kas vēl turas kuopā) kuoku Upesgrīva; "zesschneidend od. zerreissend vernichten" Nötk.;

2) trüben:
s. ūdeni (mit èl ² ) A.-Schwanb.;

3) = saskalinât (mit èl ² ) Bers., Druw., Lös., Selsau, Sessw., Stomersee, Golg., Lub. u. a.

Avots: ME III, 754

saskol˜derêt Dond., = saskalinât.

Avots: ME III, 732

‡ saskolderêt Dond. "?".

Avots: EH XVI, 447

sašļañderêt, tr., (etwas Flüssiges) durchschütteln: šķidrumu labi sakuļ (sašļanderē).

Avots: ME III, 757

šelderêt,

4): auch (mit el˜ ) Bauske.

Avots: EH II, 625

šelderêt, -ẽju,

1) taumelnd, wankend gehen
(mit èl ² ) Saikava;

2) etwas ohne Bedacht machen
(mit èl ² ) Saikava;

3) (eine Flüssigkeit) rütteln
Meiran;

4) verprassen
Kurl. n. U.;

5) prahlen
Oberl. n. St. u. U. Refl. -tiês Prl. (mit èl ² ),

1) etwas ohne Bedacht tun:
tāds kâ šelderis, kuo te šèlderējies ² ! Saikava;

2) unaufmerksam tragend verspritzen Prl., "laistīties": kuo nu šèlderējies ² ! vai neredzi, ka piens līst laukā? Saikava. Vgl. šalderêt I und II.

Avots: ME IV, 15

siderêt, -ẽju, sich umhertreibeu, Untaten, böse Streiche verrichten Gr.-Buschh.: kuo nu siderē kâ sideris!

Avots: ME III, 835

skal˜derêt, -ẽju,

1) (eine Flüssigkeit) schütteln
(gew. in der Zstz. mit sa -) Gr.-Sessau;

2) s. skalˆdarêt. In der Bed. 1 wohl aus dem Niederdeutschen (vgl. d. schallern "heftig rütteln; zum Schalle bringen").

Avots: ME III, 868

šķederêt: in der Bed. 2 nach Sehwers Unters. 130 aus nd. scheddern "wackeln, schütteln".

Avots: EH II, 630

šķederêt,

1) "?": viena pate vien šķederēja (von unschönem Singen)
RKr. XVI, 241;

2) "taumeln"
Nerft.

Avots: ME IV, 24

šķelderêt,

1) =šķelvinât Sauken, Sessw.; unaufmerksam tragend verspritzen (eine Flüssigkeit) Stockm., Kalz., Lubn., Meiran, Selsau (mit êl ² );

2) vergeuden
(mit el˜) Grünwald. Aus (n)d. schellern.

Avots: ME IV, 25

‡ skleñderêt NB., seitwäris gleiten: ragus sklenderē.

Avots: EH II, 505

skol˜derêt: zur Etymologie vgl. auch Sehwers Unters. 106.

Avots: EH II, 505

skol˜derêt, -ẽju,

1) stark spülen
Dond. n. FBR. V, 127;

2) schnell (u. oberflächlich) etwas tun, mit einer Arbeit eilen
Dond. n. RKr. XVII, 51; "nerēķināt" Dond.: nevajaga skolderēt, bet jāstrādā labi Dond. Vgl. skal˜derêt.

Avots: ME II, 883

skrēderêt Wid., skrēderât U., schütteln, Die zwei r deuten wohl auf Entlehnung, weshalb die etymologische Verknüpfung bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 567 sehr fraglich ist.

Avots: ME III, 891, 892

skruõderêt,

1): auch Lng.;

2): auch Nötk., (mit ùo ² ) N.-Schwanb., Sessw.

Avots: EH II, 513

skruõderêt, -ẽju,

1) schneidern
Wid.;

2) heftig und intensiv stechen
C., Arrasch, Stockm., Laud., Mar., AP.: nuo rīta mušas sāk skruoderēt Austriņš Nuopūtas vējā 90;

3) hin und her laufen:
var gan tas suns skruoderēt! Bewershof, Salis.

Avots: ME III, 900

šlanderêt Wolmarshof, = šļanderêt.

Avots: ME IV, 59

šļañderêt: auch Nötk., Sermus.

Avots: EH II, 643

šļañderêt C., (mit àn ² ) Lis., (eine Fiüssigkeit in einem Gefäss) schütteln Wid., Golg., Trik.: kratuot (šļanderējuot) eļļa sašķīda luodītēs. Refl. -tiês, sich hin und her schütteln (von einer Flüssigkeit in einem Gefäss): ūdens mucā sāks šļañderēties Drosth., Lis.

Avots: ME IV, 63

slederêt,

1): langsam, kraftlos gehen
Druw.

Avots: EH II, 523

slederêt,

1) "?": Krišs vēl slederēja, slederēja, tad pakrita Krišs Laksts 85;

2) "slîdêt (uz le̦dus)" Warkl., Jürg., Bets.;

3) sich wie ein Vagabund umhertreiben
Nötk., Ronneb., Saikava, Stenden, Selburg, Neugut;

4) achtlos (eine Flüssigkeit) tragen, so dass dieselbe überspritzt Stockm.

Avots: ME III, 924

šlēderêt, -ẽju Bershot (mit ẽ), Rothof, = slīdêt, glitschen, ausgleiten: kamanas šlēderē pa nuobrauktu ceļu uz vienu malu.

Avots: ME IV, 59

šļederêt,

1) = slederêt 4 Stockm.: kuo tu šļederē tuo pienu?

2) = slederêt 3 Bers.; die Füsse schleppend (bes. durch Kot) gehen Golg., Saikava, Stenden.

Avots: ME IV, 69, 70

sleñderêt: auch Salis, (mit èn ² ) Saikava. ‡ Refl. -tiês, = sleñderêt: kruoga brālīši slenderējās pamaziņārn vien uz priekšu Dünsb. Piķis un Stintis 10.

Avots: EH II, 524

sleñderêt Dond., Ahs., -ẽju, intr., schlendern, bummeln U.: kâ tev tâ vaļas apkārt slenderēt? Ahs. bez darba slenderēt Duomas IV, 3. kam, tautieti, tu slenderē (Var.: vazājies) te pa mūsu ganeklim? BW. 29506, 1. Aus nd. slendern.

Avots: ME III, 925

‡ šlenderêt,

1) = šļenderêt 1 (mit èn ² ) Fehgen, Stom.;

2) = šļenderêt 2 (mit eñ) Lesten, Ruj., Walk. u. a. In dieser Bed. aus d. schlendern.

Avots: EH II, 642

šļenderêt,

1): auch N.-Peb.;

2): auch (mit eñ) Neuhausen; ‡

3) "?": viņas šļenderēja pa vāciski Jauns. Raksti IV, 19.

Avots: EH II, 645

šļenderêt, -ẽju,

1) = šļanderêt, (eine Flüssigkeit im Gefäss, ein Boot im Wasser) schütteln: viļņi laivu šļenderē Erlaa;

2) sich ohne Arbeit umhertreiben
(mit eñ) C., (mit èn ² ) Adl., Schwanb., Saikava. Zur Bed. 2 vgl. slenderêt.

Avots: ME IV, 70

sliederêt Erlaa "diedelēt, vazāties"; zu liederêt.

Avots: ME III, 938

šļoñderêt Stenden, = slundurêt; aus d. schlundern.

Avots: ME IV, 73

‡ šlūderêt "für einen Spottpreis losschlagen, verschleudern" Diet.

Avots: EH II, 643

šmaderêt: auch PV.; suchend od. beobachtend hin und her gehen Nötk.; schmähen PV.

Avots: EH II, 648

I šmāderêt (?) "smādêt".

Avots: ME IV, 83

II šmāderêt "naschen" Altenwoga.

Avots: ME IV, 83

III šmāderêt "?": ja kas izliekas par lielu strādnieku, bet patiesībā ne˙kā nepadara, uzme̦zdamies darba biedriem par revidentu, saka, ka viņš tâ˙pat šmāderē, ne˙kā nepastrādā N.-Schwanb., Stometsee.

Avots: ME IV, 83

‡ šmederêtiês Saikava "kuopuoties": š. ar tādām puolietēm.

Avots: EH II, 649

šņadarêt(iês) Fest., šņaderêt(iês) ebenda, schnüffeln; naschen: kuo tu šņaderējies pa maniem papīriem? Fest.

Avots: ME IV, 90

snīderêt, -ēju "?" Laud. ; zu snīderīte.

Avots: ME III, 977

šniderêt, schnitzeln Rutzau. Aus einem nd. *sniddern (vgl. nd. sniddeln dass. in Grimms Wrtb. unter schnitteln).

Avots: ME IV, 89

šņīderêt Bers., -ẽju, = snĩderêt.

Avots: ME IV, 95

‡ šol˜derêt Seyershof "niekus runājuot apkārt staigāt." Aus d. scholdern "herum flankieren".

Avots: EH II, 654

spañderêt C., Karls.,

1) kräftig spannen
Laud.;

2) schwellen
K.Blau Paduomi sievām un mātēm, Segewold; "pukstēt": kad ruoka nuotirpuse, tad tuo uz zemi nevar likt, juo spanderē N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378.

Avots: ME III, 984

‡ *II spànderêt ² , zu erschliessen aus ‡ izspànderêt ² II.

Avots: EH II, 546

speñderêt Jürg., stark schmerzend schwellen: auguonis briesmīgi spenderē, kamē̦r patrūkst Steip., Fest.; fest anziehen Wid.

Avots: ME III, 989

I spañderêt,

2): s. (mit añ ) vẽ̦de̦ru Salis "piepūst vē̦de̦ru". ‡ Refl. -tiês Segewold, anschwellen, aufdunsen.

Avots: EH II, 546

stenderêt, -ẽju,

1) mühsam zu gehn anfangen (z. B. von Kindern und Kranken)
U., Mag. XIII, 2, 63, Fest., taumeln (mit -en-) Salis; sich mit Mühe dahinschleppen (von Greisen) Spr.: bē̦rns sāk jau stenderēt Fest. ārā iznācis stenderēja... slimnieks, kažuokā ierāvies Austriņš M. Z. 102;

2) sich die Zeit vertreiben, bummeln
Peb. n. U.

Avots: ME IV, 1061

‡ šuderêt PV., = šudît I 1. Refl. -tiês NB., müssig umhergehen.

Avots: EH II, 657

švenderêt,

1): "bārt" (mit èn ² ) Mar.;

2): (eine fremde Sprache) schlecht sprechen
Sessw., (mit eñ) Nötk.;

3): auch Memelshof, (mit eñ) Hofzumberge, Gold., Karkel, Muremois, Wrangelshof.

Avots: EH II, 661

švenderêt,

1) in Erlaa, = bārties;

2) = šventerêt (in einer fremden Sprache) Jürg., Ruj. (mit eñ ), Lubn. (mit èn ² );

3) = klenderêt, sich ohne Arbeit ziellos umhertreiben N.-Peb., (mit èn ² ) Bewershof.

Avots: ME IV, 115

telderêt,

1): "streipuļuot" (mit el˜) Iw.;

2): "jautri uzdzīvuot" Saussen;

3): "nesakarīgi runāt" Selsau.

Avots: EH II, 674

telderêt, -ẽju,

1) anbeholfen
(so auch in Gold., von Kindern; mit el˜), die Beine schlenkernd gehn Gr.-Sessau; taumeln (mit el˜) Jürg., Neuhausen; hinken Anzen; mühselig votwärtskommen (mit el˜) Sassm.; dzē̦rājs telderē Jürg. vecītis telderē nuo vienām mājām uz uotrām Sassm. tas (= vagarīte) varēja telderēt pa tiem kunga tīrumiern BW. 31477; purzeln Linden in Livl. (mit èl ^2);

2) sich balgen; sich herumtreiben; lärmen
Wid.;

3) ungewandt oder undeutlich sprechen
Meselau, Nötk., (mit èl ²⁾ Aiviekste; ungewandt lesen Matkuln (mit el˜);

4) mühsam fahren:
kad ceļi apsaluši, drusku uzsnidzis, bet nevar labi ar ragūm pabraukt, saka: vēl jātel˜derē ar ratiem Matkuln;

5) rutschen Schrunden
(mit el˜). Abgeleitet von telderis?

Avots: ME IV, 159

teñderêt Drosth., Salis, (mit èn ² ) Sessw., taumeln; steif gehen (mit èn ² ) Vīt., Warkl.; hinken: kungam piederēja klibu kāju vagarīt[i]s; kâ tas kuoši tenderēja pa tiem kunga tīrumiem BW. 31477 var. Vgl. denderêt.

Avots: ME IV, 163

tulˆderêt: auch (mit ùl ² ) Kalupe n. FBR. XVIII, 48 "?"

Avots: EH II, 701

tulˆderêt Meiran "undeutlich sprechen".

Avots: ME IV, 258

uzdenderêt, taumelnd auf etwas geraten (perfektiv): dzē̦rājs uzdenderēja uz staba AP., Lubn., Mahlup, Sessw.

Avots: ME IV, 324

uzderêt, ‡

4) über etwas zu Lieferndes einen Vertrag schliessen Bankins:
viņš man tur jau uzderējis linus.

Avots: EH II, 721

uzderêt,

1) einbedingen
L., U.; nach geschlossener Abmachung sich noch etwas ausbedingen U.: uzderēt vēl kādas mārciņas linu virsū Gr. - Buschh.;

2) eine Wette eingehen: uzde̦ram, ka man taisnība!
Golg.;

3) = nùoderêt 2: tas viņam labi uzderēja Dunika.

Avots: ME IV, 324

uzklenderêt, auf etw. (hinauf)schlendern (perfektiv); dzē̦rājs uzklenderēja uz ceļa.

Avots: ME IV, 342

I uzuoderêt, (ein Pferd mit Hafer) auffüttern: uzuoderēt zirgu (ceļā) Bauske, Dond., Frauenb., Stenden, Wandsen.

Avots: ME IV, 395

II uzuõderêt, steuernd auf etw. geraten lassen: uzuoderēt slēdes uz ce̦lma Dunika.

Avots: ME IV, 395

uzpederêt: in der Bed. 2 nach Sehwers Unters. 149 aus nd. föddern "fordern".

Avots: EH II, 730

uzpederêt C.,

1) mit einer Federegge aufeggen
KatrE.;

2) zu etw. auffordern, willig machen, animieren
Seew. n. U.

Avots: ME IV, 364

uzsleñderêt, hinaufschlendern; schlendernd geraten auf: u. uz cela Stenden.

Avots: ME IV, 380

uzspenderêt, stark schmerzend aufschwellen machen Vīt.: auguonis ādu uzspenderējis.

Avots: ME IV, 381

zeñderêt Salisb., -ẽju, flennen, weinen: kuo nu zenderẽ visu laiku? vai būsi mierā! Salisb.

Avots: ME IV, 713

žol˜derêtiês Ubbenorm, albern, tollen, ausgelassen sein.

Avots: ME IV, 826

‡ atsmiêt, lachend erwidern: "kur gan labākus ārstus ņemsi ...?" atsmēja Cukans Ezeriņš Leijerk. II, 52 (ähnlich: II, 23). Refl. -tiês,

2): "stabule... var labi nuoderēt", atsmejas Mika Janš. Mežv. ļ. II, 420.

Avots: EH I, 168

ģel˜dêt, -u, -ẽju, gelten, taugen, zu statten kommen: kuo ģeld pēc launaga kaŗuote. neģeld rudzi iesadā (od. iesalam) BW. 23824, 3. kur ģeld manas baltas sagšas 25887. Dafür genuin derēt. [Nebst li. geldėti "итти в прок" aus mnd. gelden "gelten, wert sein".]

Avots: ME I, 695

ģist,

1): "saprast; apķert" Saikava, "nuojaust" Auleja. ‡ Refl. -tiês,

1) scheinen, dünken
Auleja: man neģiedas, ka būs dzīvātājs;

2) "?": zeme ģiedas, kam piederēt Ezeriņš Leijerk. II, 246. Subst. ģišana "prāts, jē̦ga" Saikava: paprasi tam, kam ģ˙! .

Avots: EH I, 427

kâdiņât, kâdiņātiês, einmal: kādiņāt atgadījās, ka ve̦cākais tē̦va dē̦ls pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383, Bers., Lub.

Avots: ME II, 186

klundurêt, - ēju, intr., plump, lahmend gehen; sich umhertreiben: tas varēja klunderēt pa tiem kunga tīrumiem BW. 31477. [Kontaminiert aus klenderêt und klumburêt?]

Avots: ME II, 235

ķuteles, die Rodung; ķuteles plēst, taisīt, roden: jaunekļam izdevās ar lielkungu saderēt vienu mēnesi laika bandu ķuteļu taisīšanai LP. VII, 789.

Avots: ME II, 392

lènkt (li. leñkti "biegen"), - cu,

1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene ² I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;

2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene ² I, 268];

3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;

[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;

5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und

3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]

Avots: ME II, 451

leñterêt, - ẽju, intr., gehen, wackeln: pa kāju taciņu lenterēja pare̦ti gaŗāmgājēji Stari I, 199. Refl. - tiês, zappeln, baumeln: kājas vien pa gaisu lenterējās MWM. II, 419, Smilt. Vgl. lenderēt.

Avots: ME II, 451

lìeta,

1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;

2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. ² 2416;

3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,

a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;

b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;

c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;

[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;

4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]

Avots: ME II, 506

lìeti, alter dat. s. von lieta, in der Verbindung mit derêt: lieti derēt, brauchbar sein, s. lieta 3; sonst ungewohnlich: zinu gan, tagad sapņuot nav lieti, ich weiss, dass es jetzt zu wäumen nicht frommt Treum. jūtu, dē̦ls, ka runā lieti, ich fühle, Sohn, dass du der Sache gemäss, vernünftig sprichst Duomas I, 618.

Avots: ME II, 507

‡ mačît "nuoderēt" Rutzau Aus li. mãčyti.

Avots: EH I, 776

miêrs [li. mieras, slav. mirъ], der Friede, die ruhe, die stille: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs. nu jau ir dievs un miers! sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. cilvē̦ki ne˙maz nedabūjuši miera nuo ve̦lna LP. V, 413. tad nuo raganām tiekuot miers Etn. III, 55. - mieru traucēt, den Frieden, die Ruhe stören Pūrs I, 104. mieru darīt, Frieden machen; mieru derēt, saderēt, salīgt, Frieden schliessen. (In letzterer Verbindung auch der Pl. mierus: mierus derēt Janš., mierus salīgt Alm.). mieru spriest, durch Richterspruch od. Vertrag frieden herbeiführen. mieru mest,

a) Frieden machen;

b) aufhören etw. zu tun:
mēs me̦tam vēžuošanai un zvejuošanai mieru Aps. VI, 9. lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 176. - pie miera iet, aiziet, duoties, sich zur Ruhe begeben, sich schlafen legen: paē̦duši, visi devās pie miera aiziet auch: sterben gew. in dieser Bed. - aiziet dieva mierā: kur ciema ļaudis glabājuši savus dieva mierā aizgājušuos ļaudis Etn. III, 128 - likt mierā od. mieru, laist mierā, ļaut mieru, in Ruhe, in Frieden lassen: spuoki neliek vis ļaudis mierā JR. III, 74. liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61. likties mierā, kamē̦r apgāzuši skaistu meitu LP. V, 73. - mierā stāvēt, still stehen, bleiben. mierā od. ar nuolīgumu LP. VI, 1, 209. [Auf alte Oxytonierung weist auch serb. (štok.) gen. s. míra; nebst altserb. mijer und ačech. mier dass. zur Wurzel von mĩļš s. dies).]

Avots: ME II, 654

[patraukt (li. patráukti),

1) herabschlagen:
p. ābuolus nuo ābeles Lis.;

2) verjagen:
p. zvirbuļus Bauske;

3) beschleunigen Behnen:
patràukt pusdienu;

4) patraukt gaŗām, vorbeieilen:
viņš kâ vējš patrauca gaŗām Ruj., Warkl.;

5) eine Weile schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala drusku patrauca Lis.]. Refl. -tiês, sich beeilen, sputen: de̦ramdienā nav patraucies gājējus par viņu prasītām ce̦nām saderēt Etn. III. 157. patraucas tautu dē̦ls, nuopirk zīda nē̦zduodziņu BW. 24654.

Avots: ME III, 123

‡ pīkstulîgs, dem Piepen (pīkstêšana) ähnelnd (?): sīks, p. brēciens, kas varēja piederēt arī cilvē̦ka bē̦rnam Delle Negantais nieks 34.

Avots: EH XIII, 240

‡ pũrautiņš "?": sit, brālīti, ze̦lta ruozi uz māsiņas pūrautiņa, lai nevar sveši ļaudis uz celiņa maderēt! BW. 16639.

Avots: EH II, 343

saderĩba,

3): saderības "Eheberedung"
Lng. (unter derēt).

Avots: EH XVI, 403

sarunât,

1) tr., zusammensprechen, -schwatzen:
muļķības vien sarunā Alm. Kaislību varā 157. ve̦cais, kuo tu visu nesarunā! LP. V, 226. lūk, kuo viņš nu˙pat mātei nesarunāja! A. XX, 650;

2) sich (beim Sprechen) verständigen:
es pārvedu līgaviņu deviņām valuodām;... nevarēju sarunāt. es prasīju sviestarmaizi, viņa te̦k mutes duot RKr. XVI, 238. nevar ar viņu sarunāt, juo viņš latviski nepruot Janš. Bandavā 1, 299;

3) tr., intr., besprechen, bedingen
U.; für sich verdingen: vīrs sarunājis vēl citus racējus LP. VII, 1060. vienu kalpu bij sarunājuši Niedra. sarunā neiet (sie besprechen, nicht hinzugehen) LP. I, 62. viņi sarunā visi trīs kuopā dzīvuot IV, 12. viņš jau meitu sarunājis (hat einen Antrag gemacht) Dond. tie jau sarunājuši (haben sich geeinigt, sind übereingekommen), tiem drīz būs kāzas ebenda. puisis tev jau nuolūkuots un sarunāts A. XX, 165. līgaviņu sarunāt (Var.: saderēt) BW. 298, 4. Jānīšam sievu vedu pašā Jāņa vakarā; Pēteŗam sarunāju līdz citam rudeņam 33046. Refl. -tiês,

1) miteinander sprechen, sich unterhalten:
Sprw. nevar sarunāties kâ cūka ar zuosi. pie luoga sē̦dē̦damas sarunājušās LP. VI, 29. ve̦cais duomājis, ka pats dievs ar viņu sarunājas VII, 1144;

2) sich besprechen, Abrede nehmen
U., gemeinsam einen Entschluss fassen: tie sarunājās braukt uz citu vietu BW. III, 1, 51. sarunājās lielais tārps iet Pieteŗam palīgā Pas. IV, 21.

Avots: ME III, 723

sataũjât U., auch satauļât Celm., erforschen, durch Forschen erkunden U.; zusammenrufen Spr.: es tev būšu palīdzēt līgaviņas sataujāt (Var.: sarunāt, saderēt) BW. 298, 3 var.

Avots: ME III, 760

II šķir̃binât N. - Bartau "sklenderēt, slîdêt": ragus (nom. pl.) šķirbina. Zu an. skorpr "eingeschrumpft" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 588)?

Avots: ME IV, 43

‡ stuôgs Bērzgale "ein schmaler Riemen (beim Anspannen von Pferden benutzt)"; s. var nuoderēt arī par paceļamuo ebenda.

Avots: EH II, 598

stumtin, Adv., zur Verstärkung von stumt: tas mani stumtin stūma ar netikli saderēt Biel. 922.

Avots: ME III, 1106

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. ² 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314