Paplašinātā meklēšana

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22

‡ àizdel˜verêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 18

cvel˜ve,

1) der Mut
Grühn.;

2) der Stutzer, der Held
Gr. - Sess.

Avots: ME I, 399

dèlve ² : auch Oknist; "liela de̦lna" Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: kas viņam par delvēm! tāds var gan strādāt Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 315

dèlve ² [Kreuzb.], die Pfote od. Tatze eines Bären: lāča d. Lettg. lācīšam, brālīšam, pieci nagi delvītē BW. 30480.

Avots: ME I, 454

‡ dèlver̂dze ² Borchow, der Regenbogen.

Avots: EH I, 315

‡ delverdže (mit ostle. dž aus ģ?) Borchow, der Regenbogen.

Avots: EH I, 315

del˜verêt: unruhig sein Bartau; unvernünftig etwas tun (mit èl ² ) Meiran; "šaudīties, svārstīties" (mit èl ² ) Kalz.; wackeln, (sch)wanken (mit èl ² ) Warkl.: piedzēris delverē; wackelnd (wankend) gehen Bērzgale. Refl. -tiês: tollen, ausgelassen (ungezogen) sein (mit el˜ ) Grünw.

Avots: EH I, 315

del˜verêt, -ēju, mutwillig, albern, unruhig sein, Unsinn treiben, viel schwatzen: es dziedāju, delverēju, man arājs gadījās BW. 527. dziedu, dziedu, delverēju, ne par vienu nebē̦dāju. Refl. -tiês, lärmen, tollen, umherschwärmen: lai nu tik daudz nede̦lve̦rē̦tumies, iesāk kāds stāstīt pasakas Alm. diez, vai tad vairs delverēsies šurp Kleinberg. [Aus mnd. delvern "schwatzen, schreien."]

Avots: ME I, 454

‡ delverĩba, mutwilliges, unruhiges Betragen: delverību dēļ Janš. Dzimtene V, 440 (ähnlich I, 206; III, 150). tev tik lielai tāda d. vairs nepiestāv Bandavā I, 75.

Avots: EH I, 315

delverîgs: auch (mit el˜ ) Grünw.

Avots: EH I, 315

delverîgs, der sich unruhig, anstössig beträgt Laud.

Avots: ME I, 454

delveris: Demin. delveriņš BW. 3130, 1; 14000, 13 var.; fem. delvere Janš. Dzimtene II, 118, Demin. delverīte BW. 93;

2): ein Nachtschwärmer
Gramsden; ein unruhiger Kerl Bartau; ein Unruhiger Siuxt (jē̦ri jau tādi del˜veŗi ir); "nenuoteikts, svārstīgs, ātrs cilvē̦ks" Kalz.; "palaidnis, nerātnis, nedarbis" (mit elˆ ) Grünw.; wer (sch)wankend (wackelnd) geht (von Betrunkenen und kleinen Kindern) Bērzgale; "kas tukšu runā" (mit èl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 315

del˜veris, hochle. fem. delverīša,

1) ein unruhiges Kind:
tu esi liels delveris Kand.;

2) ein Herumtreiber, Unruhiger, Lärmmacher, ein Betrunkener, ein Schwätzer:
delverītis delverē pa lieluo pagalmiņu BW. 14535. nesmejiet, jūs ļautiņi, ka es tāda delverīte 93. es biju liela delverīša 9626;

3) Beiwort eines unruhigen, unbändigen Pferdes:
kumeliņ, delveriņ, negriez galvas tai ciemā 14000, 13.

Avots: ME I, 454

‡ dielveris (?), = diẽveris: labāk man pulks dielveŗu (Var.: dieveru) ...: dielveŗuos (Var.: dieveruos) kâ brāļuos BW. 23800 var.

Avots: EH I, 327

dzel˜ve: auch Orellen, Salisb.; purva dzelvīte BW. 2448, 1 var.; eine Tiefe Mārupe (mit elˆ ² ), Nötk. (mit el˜ ), Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 354

dzel˜ve [Salis], ein Wasserloch im sumpfigen Moraste Pabbasch [dzelˆve Warkh., Ruj.]: nuo šā e̦ze̦ra uz ziemeļiem vienā dzelvē lāde naudas nuogrimusi LP. VII, 1129. Auch: eine im Sumpf befindliche Flachsweiche U., Nabben; [Strudel. Wassersammlung U.; eine einschiessende Stelle, die man nicht passieren kann Salisb.] Vgl. dzelme.

Avots: ME I, 543

elve Wessen "velve, Gewölbe". Wohl aus velve dissimiliert.

Avots: EH I, 369

elvede: atsānes nuo slaikām eglīšu elvedēm; kuo... bija mežmalē izrāvis nuo zemes ar visām saknēm Janš. Mežv. ļ. I, 179; die Seitenstange einer Schaukel Salwen.

Avots: EH I, 369

elvede, ein junger, armdicker Tannenbaum, dessen dünnes Ende, in kleine klūga verwandelt, zum Befestigen der Flösser am Ufer dient Berent n. U., Neu - Bergfried, Alt - Rahden. [Vgl. elvete, li. elvỹtos "die birkenen Seitenstangen einer Schaukel", alvỹtė "Weidenrute", elvėvė (und dazu Būga žod. 70) "Schaukelstange, apr. aloade "Haspe", s. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Löwentahl Die sav. Farbenzeichnungen 20, Petersson Balt. - slav. Wortstud. 4.]

Avots: ME I, 569

‡ elvene, die Seitenstange einer Schaukel (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 369

elvete, eine Gerte, Rute zum Prügeln Kokn.; eine Hirtengerte Etn. II, 49.

Avots: ME I, 569

ģelverêt, -ẽju, in Bers. für delverēt A. XIII, 81.

Avots: ME I, 696

ģelveris, für delveris Grünw., Ekau.

Avots: ME I, 696

‡ izdèlverêt ² Kalz., Lubn., heraus-, hinaustaumeln: i. laukā nuo istabas. Refl. -tiês (mit el˜ ) Dunika u. a. "iztrakuoties, izdauzīties 2".

Avots: EH I, 441

ķèlve ^2: mūrniekam ... ķelvīte ruokā BW. 33554.

Avots: EH I, 694

ķèlve ² Kl., = ķel˜le, die Kelle.

Avots: ME II, 363

liẽlveikals ,* das Engrosgeschäft Plūd.

Avots: ME II, 503

[lielvene (?), ein Filzhut Burtn., Wolm., Ruj. n. U.]

Avots: ME II, 503

lùokvel˜ve,* Bogengewoibe MWM. VIII, 48.

Avots: ME II, 526

nùodelverêt, ‡

2) sich gesehwätzig äussern (?):
"... tâ . jau var aizmirsties, pa kuŗiem vārtiem iebraucis, pa kuŗiem jāizbrauc," lielais mutelnieks nuodelverēja P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH II, 39

nùodelverêt, intr., hintändeln: laiku; ["abtragen" Rutzau]. Refl. - tiês, sehr unruhig, unbändig sein, sich abjackern, umherschweifen.

Avots: ME II, 773

padelverêt(iês), ein wenig Possen treiben, tollen, mutwillig sein: bērni grib padelverēties.

Avots: ME III, 16

padelverêt(iês), ein wenig Possen treiben, tollen, mutwillig sein: bērni grib padelverēties.

Avots: ME III, 16

sadelverêt, tr., durch Unachtsamkeit verderben Seew. n. U.: viņš jau savas dūdiņas sadelverējis U.

Avots: ME II, 609

sašķelverêt Golg., sašķèlvinât ² Saikava, A.-Schwanb., tr., (etwas Flüssiges) durchschütteln: šķidrums jāsašķelvina jeb jāsakulcina Konv˙l 864.

Avots: ME III, 755

šķèlvenêt ² Gr. - Buschh., = šķelvinât: kuo nu šķelvenē! sagt man zu einem unruhig Essenden, der oft mit dem Löffel in der Suppe rührt Gr. - Buschh. Refl. -tiês, = šķelvinâtiês: kad tik visa putra neizlītu! tâ ir šķelvenējas Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 26

šķèlverêt ² Lubn., Saikava, Warkl., -ẽju, = šķelvinât, durcheinanderschütteln Kawall n. U., Golg.; schülgern U. Etwa mit lv aus ll (vgl. ķelve, baļva, eļvs Le. Gr. 177 und oben šķelderêt)?

Avots: ME IV, 26

šķèlveris ² : šķērēšanai dzijas saveŗ šķèlverī ² Mahlup.

Avots: EH II, 630

šķèlveris ² Mar. "lāpstiņa, ar kuŗu šķērē" (?).

Avots: ME IV, 26

tèlver̂dze ^2, telvēdze Borchow, = delvērde II, der Regenbogen.

Avots: ME IV, 160

tel˜verêt: sich umhertreiben Serbig.

Avots: EH II, 675

tel˜verêt "faulenzen" Wain.; "undeutlich sprechen" Nötk., (mit èl ²⁾ Aiviekste; = delverêt, sich umhertreiben (auch in Nötk.); unsinnig reden (mit èl ²⁾ Meiran.

Avots: ME IV, 160

telverķis Bw. 19407, 14 var., = telvēģis.

Avots: ME IV, 160

uzdelverêt: auch Frauenb. ‡ Refl. -tiês Frauenb., taumelnd hinaufgelangen: piedzē̦rušais tikkuo uzdelverējās pa trepēm augšā.

Avots: EH II, 721

uzdelverêt, tärmend, albernd, Mutwilien treibend (auf etwas) auftreten: uzdelverēja man uz kājas Golg. uzdelverēja uz ceļa Bauske.

Avots: ME IV, 324

I vel˜ve: mit elˆ Kaltenbr.; velves caurumā BW. 9810; aufgeschütteter Erdwall um einen Friedhof AP.

Avots: EH II, 770

I vel˜ve, das Gewölbe L.: krāsns, pagraba velve. pie debess velves zvaigznes spīd Vēr. I, 1026. - velves kakls, der Speckhals eines Pferdes Fiauenb. Nebst estn. wõ w aus mnd. welve "Gewölbe".

Avots: ME IV, 535

II velve: vgl. dazu Sehwers Unters. 153.

Avots: EH II, 770

II velve, die Brandungswelle Peterskapelle n. U.

Avots: ME IV, 535

zelve: etwas sehr Schlechtes, Bitteres Sessw.

Avots: EH II, 804

zelve AP., Bers., N.-Peb., ze̦lva, eine starke Medizin, ein Hausmittel: suņa mēlē deviņas ze̦lvas (zâles) Etn. IV, 114. tā jau ir skaidrā zelve! sagt man von sehr salzigen, gewürzten Speisen od. starken alkoholischen Getränken. Nebst r. зелье "Kraut, Heilkraut" und li. želvas "grünlich" zu zelt I.

Avots: ME IV, 707

žel˜ve Bauske, Jürg., žèlve ² Lubn., Saikava, Vīt., želˆve Meiran, želve Infl. n. U., Schwanb., Plur. žèlves ² Bers., Heidenfeld, Kalz., Lubn., Meselau, = zelve, eine Medizin, ein (starkes) Hausmittel (in Bauske hauptsächl. von starkem Kräutertee gesagt); eine ätzende Flüssigkeit Bers., Kalz., Meiran, (mit èl ² ) Lubn., Vīt.; Gift; žèlve(s) ² Prl., ein starkes (bitteres) Getränk; starkes Bier Bers., Kalz., Lubn., Meiran; "kaut kas ļuoti nelabs, rūgts" (mit èl ² ) Alswig, Fehsen, Geistershof, Meselau, N. - Peb., N. - Schwanb., Odsen, Selsau, Tirs.; eine Salbe (mit èl ² ) Golg.: kādu me̦lnu želvi tu man iedevi? kaklu un krūtis kâ dedzināt dedzina Vīt. ieņēmu kâ želvi mutē un tūliņ izspļāvu, bet mute vēl ilgi sūrkstēja ders. šās želves es mutē neje̦mu Saikava. pudelē bij kāda želve ebenda. viņam gan ir iegrūduši kādas želves, ka tik ātri nuomira. vai tev nebija... kādu želvu? - karbōls, etiķis, bencīns, te̦rpentiņš... Saul. skābs kâ žèlve ² Festen. Vgl. Leskien Nom. 349.

Avots: ME IV, 803

želverêtiês Fehteln, Ramdam, = želberêtiês 1, delverêties.

Avots: ME IV, 803

želverîgs Fehteln, Ramdam, = želberîgs.

Avots: ME IV, 803

adatniẽks, f. -niẽce (li. adatniñkas), Nadler, Nadelverfertiger oder - händler.

Avots: ME I, 11

apãrnis [wohl aus apārdnis], zum Trocknen zusammengeführtes, dichtausgebreitetes Heu AP.: nuomet grābekli siena āpārnī Egl., C. Wurzelverwandt mit ārdît.

Avots: ME I, 76

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês ² Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105

apramît (Elvers), bestatten, begraben.

Avots: ME I, 113

atnagluôt, tr., vernageln, nagelverderben: kumeliņš atnagluots BW. 11560; gew. aiznagluots.

Avots: ME I, 179

II aũlis, ein unruhiger, ausgelassener Mensch: aulis ir cilvē̦ks, kas dej, trakuo, lē̦kā Etn. I, 122, Brandenburg. viņš skrien kā aulis (Kalzenau). [Die zu aulis gehörigen auļiem, auļuos, auliski usw. weisen auf eine ältere Bedeutung "stürmische, schnelle Bewegung"; somit wohl wurzelverwandt mit aũdrums, audaļa. Nach Bezzenberger GGA. 1898, 553 ¹ hierher auch gr. αὐλίξαι· δραμεῖν Hesych.]

Avots: ME I, 224

aũmakām Burtn., Adv.

1) in grosser Menge
(lielā pulkā);

2) mit Gedränge, rasch
LD., [ mit Eile Ronneb., Kreuzb.]: dūmi aumakām nāk iekšā Naud. lietus gāzās aumakām, in Strömen Grünh. viens iet pa priekšu, citi nāk aumakām virsū, die Mäher hinter einander Biel. n. U. In der Bed. 2 zu le. aume "Ungestüm", umaka "ein sich mit Gewalt Aufdrängender", li. ùmaras "Sturm, Ungestürm", umarùs "hastig", úmas "schnell, plöhzlich", s. Bezzenberger BB. XXI, 316 ¹ (über das von ihm herangezogene an. ymja "schreien" s, vielmehr Falk-Torp unter jammer und ymte) und Būga Sn. I, 50 und 295. Wurzelverwandt wohl auch mit audaļa. In der Bed. 1 vielleicht durch das synonyme aumaļām beeinflusst, weshalb Bezzenbergers Zusammenstellung 1. c. mit got. iumjo' "Menge" unsicher bleibt.]

Avots: ME I, 224

aũriņš,

1) ein Nistkästchenfür Vogel, Starkästchen
Frauenburg;

2) ein Bienenstock an Bäumen zum Einfangen der Bienen
Serb., Frauenb. [Nach Kawall bei U. so auch aũris gebraucht. Wurzelverwandt mit aũlis 1. Bezzenberger erinnert GGA. 1898, 554 an gr. kret. ύ'ρον· σμῆνος Hesych., doch ist diese Zusammenstellung sehr unsicher.]

Avots: ME I, 226

ba, eine verstärkende Partikel: tā ba pēc, darum eben Manz. Post. I, 132; tas ba, eben derselbe, auch in neba, [nuba], teba, s. diese; laidi ba lai, lass immerhin sein Adolphi; n. Elvers particula concedendi: ba kungam jāklausa, ja, dem Herrn muss man gehorchen. [Zu li. bà "jawohl", aksl. bo "denn", poln. ba "ja, freilich", av. bā "wahrlich", arm. ba (hervorhebende Partikel), got. ba (enklitische Partikel) u. a.; s. Le. Gr. § 586 mit Literaturangaben und Trautmann Wrtb. 22 f.]

Avots: ME I, 246

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs ² Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. ² 314 u. a.]

Avots: ME I, 292

bìedrĩba (schon bei Elvers 166), die Gesellschaft, der Verein: atturības, dziedātāju, labdarības, lauksaimniecības b.; iestāties biedrībā, in den Verein treten.

Avots: ME I, 305

‡ derbelêt, schnell und schlecht etwas tun (mit èr ² ) Kalz, und Meiran n. Fil. mat. 26; (auch reflexiv) "elver%C4%93t">delverēt(iês); ātri šuo tuo ķerstīt" PV.

Avots: EH I, 316

‡ derbelis "kas derbelē" (mit èr ² ) Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 26; "delveris" PV.

Avots: EH I, 316

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

dziļš, tief: dziļa upe. grava; dziļa ziema; dziļš miegs; dziļa sirsnība, dziļas bē̦das; nuogrimt dziļās duomās. ne tik dziļš kâ me̦lns. der Schein trügt. viņš atņe̦m dziļi e̦lpu, lūdzu, nākat tikai dziļāki, treten Sie nur näher! viņš lūdza viesi dziļāk A. XII, 601. Zu li. gilùs "tief", le. dzelve. dzelme (s. dies). apr. acc. s. fem. g. gillin "tiefe".

Avots: ME I, 550

gaŗš,

1) a): gaŗi piesiet, an einem langen Band (Strick od. dgl.) anbinden
Ramkau. - gaŗais "zalktis" Grob.;

e): kad pulka ūdens ir, tad ir gaŗa zupa Ramkau; ‡

f): gaŗais vējš "wohl so genannt, weil er der Küste entlang
(gaŗam) kommt" BielU.;

2) a): gaŗais lietus (Landregen)
auch Dobl., Linden in Kurl. nuodancāja gaŗas kāzas Pas. X, 295 (aus Eglūna); b): kad tev g. (langweilig), tad atnāc! Lös. g. ir vienai pašai ebenda. gaŗa (langweilig) dzīve ebenda. Wurzelverwandt ist auch apr. pagār "neben" (vgl. d. entlang).

Avots: EH I, 386

ģelberêt, -ẽju, = elver%C3%AAt">delverêt Bers. n. A. 87.

Avots: ME I, 695

I ģelberis, = elveris">delveris Bers. [Vgl. ģelveris.]

Avots: ME I, 695

grèizs, schief : vai greizaju cilvēciņ! BW. 19082. greizas ruokas, greizas kājas 21158. daudz purvā greizu bē̦rzu, man daudz greizu bāleliņu 10775. greizie rati, grosser Bär (Sternbild) ; greizais kakls Konv. 1539 ; greizi uzskati, verkehrte Ansichten. vīram palikusi pa˙visam greiza dūša, dem Mann ist schlecht zu Mute geworden Etn. III, 175. greizi lūkuoties, raudzīties, skatīties, schielen. tu viņu lūkuoji od. uzlūkuoji ar greizu aci od. greizi, du sahst ihn schel, neidisch an. man jau nuršāvās od. nuogāja greizi LP. V, 191 ; IV, 84. tas iet greizi un nepareizi, das geht schlecht und unrichtig L., St., U. kuoks nuoaudzis greizi, wenn die Holzfaser gewunden (gedreht), niuht gerade in ihm steigt. [Wohl nebst graizīt II und griezi wurzelverwandt mit slav. grěхъ "Sünde"; vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 10.]

Kļūdu labojums:
19082 = 9082;
greizu bāleliņu = greizu (=neīstu) bāleliņu;
Konv. 1539 = Konv. ² 1539

Avots: ME I, 647, 648

gûņâtiês ² , -ājuos, LP. VII, 867 [aus Dond.], sich in gebückter Stellung mit etwas beschäftigen: kuo ve̦cmāte tik ilgi gūņājas gar duobēm Ahs. [Wohl wurzelverwandt mit gūrât.]

Avots: ME I, 686

ievedes [?] aus Strauch (Baumzweigen) gedrehte ?sten bei Flössern U. [Vielleicht als elvedes zu lesen; s. dies.]

Avots: ME II, 87

izzĩt, erkennen, erforschen, ermitteln: kâ varam dieva ceļus izzīt Elverfeld.

Avots: ME I, 832

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs ² [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111

kàist:. auch (mit àI ² ) Oknist (prt. -tu ), Wessen (prt. -su); bē̦rns kaĩst (Baar in seinem Exemplar von U.), das Kind glüht (vor Fieberhitze). ‡ Refl. -tiês, praes. -stuos (in Warkl. auch -šuos), prt. -tuos, sich ärgern, zürnen (mit àI ² ) Sonnaxt, Warkl. Wurzelverwandt damit nach Holthausen IF. XLVIII, 262 f. auch ae. hæ¯a "heisses Wetter" u. a.

Avots: EH I, 575

[II kajaks "aumulis, trakulis": mans puika tāds kajaks; delverēties vien grib Dond.]

Avots: ME II, 137

I klât (li. klóti), -âju, tr.,

1) hinbreiten, decken:
kas jūs (lini) klātu, kas jūs vē̦rptu BW. 6993. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepuc lapu ceļu klāja BW. 15222. klāt galdu, gultu, palagu;

2) hauen:
kur sudraba zuobins klāj, tur birst kâ spaļi LP. IV, 65;

[3) ergehen:
tam šai pasaulē tâ˙pat kâ bezdievīgam Glück Hiob 34]. Refl. - tiês,

1) sich hinbreiten:
padebeši saules ze̦ltam priekšā klājas Jaun. dzeja 36;

2) sich decken, passen, sich schicken:
svied zemē, svied zemē, neklājas, neklājas jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705. tâ neklājas darīt, so geziehmt es sich nicht, so darf man nicht handeln;

3) egrehen:
kâ tev klājas? klājas kâ zirnim ceļmalā, d. h. jeder beleidigt. nabadziņam nuo tā laika klājies labāki LP. VII, 672. viņam sācis klāties ļuoti nelabi LP. VII, 681. [Wurzelverwandt mit slav. klasti "legen", mhd. luot "Last" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 508, Trautmann Wrtb. 135 f., Johansson IF. XIX, 116 f., Osthoff IF. V, 301.]

Avots: ME II, 218

[krûce, ein an Hümpeln und Baumstümpfen reicher Ort Mar. n. Rkr. XV, 119. - Wurzelverwandt mit krūts "Hümpel"? Vgl. auch an. hrūga und. ir. crúach "Haufen".]

Avots: ME II, 291

kruknis, pl. krukņi, eine Art Pilze (helvella) Trik. n. RKr. III, 70; [="kārveles" Planhof].

Avots: ME II, 286

kumelis (unter kumeļš): auch Preiļi (Kur. Nehrung), Rutzau: (voc. s.) kumeli, delveri! BW. 14000, 7 var. brien, kumeli, dūņu pur[v]u! 16121, 2.

Avots: EH I, 673

kumelĩtis, Demin. (neben kumeliņš) von kumeļš,

1) ein kleines Füllen:
kumelīt, delverīt BW. 29803; 30034;

2) kumelīši, Wucherblume (chrysanthemum lencanthemum)
Peņģ.

Avots: ME II, 311

lâčpurni [Mitau], lâča od. lâču purni, Faltenmorcheln (helvella) RKr. II, 72, Konv. ^2.

Avots: ME II, 435

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

ļaũt, ļaũju od. ļaũnu, ļãvu, tr., erlauben, gestatten, zulassen, einrümen: sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. ļauj svē̦tam garam vietas Tr. IV, 55. Mit abhängigem Infin.: neļauj laimei izbēgt! miegam nākt es neļāvu BW. 13735, 2. vaļu ļaut, einem den Willen, volle Aktionsfreiheit lassen: māte vaļas man neļāva BW. 6769. prātiņš man šurpu, turpu, kad prātam vaļu ļāvu (Var.: devu) 10533. Mit abhäng. Infin.: neļaun vaļas delverēt 27016. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur iz-juks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. Refl. -tiês,

1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben:
ēd un ļaunies! ē̦dat, negaušas, ļaujaties! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda BW. 19276. slimais nelabuojas, laikam ļausies, wird wohl sterben. ja viņam maz guoda prāts, tad viņš nuo mānis ļausies Seib. Mit abhäng. Part. od. Infin.: šķiŗamies mēs, māsiņas, ļaunamies runājuot (Var.: ļausimies runāties), wollen wir aufhören zu sprechen! BW. 17603, 2;

2) sich hingeben, sich überlassen:
ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709;

3) sich verlassen, vertrauen:
es atstāju tē̦v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; vgl. BW. 22880, 1;

4) sich lassen, mit abhäng, reflexivem
Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus LP. VII, 657. tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP. VII, 100, ieteikties I, 168; sevi pielūgties Dīcm. I, 28. Zuweilen mit abhäng. aktiven Infin.: māršiņ mana jaunākā, kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? BW. 24547, 4. kungs arīļāvas ierunāt (=ierunāties) Dicm. I, 42. Zu li. liáutis "aufhören", [lavónas od. liavónas "Leiche", apr. aulaut "sterben" čech. leviti, klr. лiвити "nachlassen, nachgeben", got. lēwjan "preisgeben", lēw "Gelegenheit" (vgl. auch le. ļaũns), s. Persson BB. XIX, 279 ff., Wood AJPh. XXIII, 199 f. u. 202, J. Schmidt KZ. XXVI, ll, Walde Wrtb˙z 447, Berneker Wrtb. I, 715, Zubatý Sborn. fil. I, 161 f.].

Avots: ME II, 533

me̦l˜nsprãklis: schon bei Elvers Liber memor. 242.

Avots: EH I, 799

mika "?": delverīti, meža mika! [vielleicht der appellativ gebrauchte Eigenname Mika "Michel"] Rainis Duomas II, 1003, [Dunika].

Avots: ME II, 625

nùodrāvêt, tr., drohend zum Schweigen bringen, verweisen Spr.: ai brālīt, delverīt, nevar tevi nuo- valdīt (Var.: nuodrāvēt) BW. 3592. viņš bija jāapsauc un krietni jānuodrāvē A. XIII, 124.

Avots: ME II, 776

ojars: s. dazu Augstkalns FBR. X, 112 f.; ebenda auch ojars "delveris" aus Stenden.

Avots: EH II, 117

pàuts,

1): auch Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 260), Lng., (mit aû ² ) Dond., Frauenb., Grob., Kand., Lautb., Ruj., Salis, Siuxt, Demin. gen. plur. pauteļu BW. 3000, 1;

2): auch BW. 7497 var., 34535; 35260 u. a.; lielie pauti, Hodenbruch
AP.;

4): be̦bru pauti, solanum dulcamara Salis; ērzeļa p., gewisse Pilze
AP., Morcheln Salis; kaķa p., gnaphalium dioicum Kaltenbr.; trifolium arvense Oknist; kuiļa p., eine gewisse Art Kartoffeln Salis; kumeļa p., ein Pilz (helvella esculenta) Lems.; runča p., geum rivale Salis; rũņu p., ein gewisser Pilz AP.; zaķa p., eriophorum polystachium Ramkau; zirga p., ein Pilz (helvella esculenta); ‡

5) ērzeļu pauti, eine gewisse Speise
("kad ielaiž mīklu taukuos un izce̦p) Frauenb.

Avots: EH XIII, 186

pê̦da,

1): tikt uz pē̦dām "atjēgties" Linden in Kurl.;

2): visu cēlienu uz vienām pē̦dām ("uz vienas vietas ") AP. nuo pē̦dām vien pazinu ... meitu gājumiņu: īsa p., īsi suoļi ... BW. 6522;

3): kad sirds kaite, tad var nuomirt uz pē̦dām (schnell, plötzlich)
Frauenb.;

5): linu p. - daudzums, kuo plūcuot saņe̦m vienā saujā un visu uz reizes izplūc un pēc tam sasien Siuxt. linus plūcuot divi saujas skaita par vienu pē̦du AP. (hier seien früher auch Felderbsen gerauft und nach
pē̦das gerechnet worden) Ramkau. linu pē̦du atve̦duši BW. 18250, 1. rudzu p. - auch Gramsden; 6): kausa (kaŗuotes) pēdiņa Linden in Kurl.; "dakšu daļa, kuŗā iedze̦n kātu" Frauenb.; pē̦da "duru kājas apakšējā daļa" Siuxt: kluci, kas durīm apakšā, sauc par slieksni un buomja galu, kas stāv iekšā, sauc par pē̦du; 7): kaķa p., helichrysum arenarium Oknist; kumeļa p., hepatica triloba Oknist; lāča pē̦das, Faltenmorcheln (helvella esculenta) Durben; zuosu p., chenopodium Konv.2 285; ‡

9) Demin. pêdiņa, ein gewisses Strickmuster für Handschuhe
Ramkau.

Avots: EH XIII, 226

pèrša Wolm., per̂ša Lis., per̃ša Salis. Drosth., Jürg., Widdrisch, pẽrša Dond. der Vers (namentlich Bibelvers od. Gesangbuchvers); Schattierung Lis.: strīpa citādā peršā. Nebst li. péršas und estn. wäŕs zunächst aus dem Deutschen (mnd. versche).

Avots: ME III, 202

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

pũrs (li. púras "ein Hohlmass" Jaunis Perev. 40, Klaip. 90),

1) ein Aussteuerkasten aus Lindenborke od. Holz
(vgl. Bielenstein Holzb. 237 ff. mit Abbild. S. 243); die Aussteuer: pūru darīt, darināt, luocīt, die Aussteuer anfertigen; p. piedarīt, pieluocīt, den Aussteuerkasten mit angefertigten Aussteuerstücken anfüllen; p. ritināt, den Aussteuerpaudel hineinrollen; p. šūt, šūdināt,

a) die Aussteuer nähen,

b) den Aussteuerpaudel zunähen;
p. vizināt, den Aussteuerpaudel führen. audz, meitiņa, luoki pūru, nāc pēc sava gredzentiņa! BW. 6325, māt[e] ar meitu pūru dara (Var.: meitu māte p. šuva) 7596. ve̦cajam ve̦ca naudā, ve̦ca pūrā dibinā; kas jaunam naudu deva? nav vēl pūrs šūdināts 7909, 2. jā pūrs bija lāde, tad nesa divi cilvē̦ki, jā tīne - viens pats BW. III, 1, 29. ve̦cais zaldāts dabūja pus+valsti pūrā līdz (bekam als Aussteuer). lai bē̦rna ziņkārību apmierinātu, mātei pa labai dalai izlīdzējā tautās dziesmu pūrs (der Volksliedervorrat) D. 330. -pūra gabali, die einzelnen Stücke der Aussteuer: devā arī dvieļus un citus pūra gabālus BW. III, 1, 11. - pūra maize, das Hochzeitsbrot Karls.;

2) das Lofmass, deckelloser od. bedeckelter Kasten, ursprünglich aus Lindenborke, später aus Holz
Bielenstein Holzb. 514; das Lof (Kornmass). - jaunais pūrs, das neue Lof - Kornmass (= 10 Garnez) Bielenstein Holzb. 513;

3) Demin. pūriņš,

a) ein Kober, ein sogenannter Paudel oder Pudel von Lindenborke
U.,

b) ein kleines Mass, kleine Schachtel zur Aufbewahrung von Geld
Bielenstein Holzb. 237,

c) ein geflochtenes Körbchen
Stürzenhof, Wolm. Wohl wurzelverwandt mit pūlis I und pauna, s. Persson Beitr. 242.

Avots: ME III, 449

pũrt, pũrstu, pũru, zerzaust, uneben werden: mati pūrst Dond. n. FBR. VI, 67, Nigr. Nebst izpurt, izpūris, pūrinât zu li. papũręs "lose übereinanderfiegend; aufgedunsen", r. пырить "sträuben", čech. puṛeti "sich aufblasen" und (nach Bugge BB. III, 117) norw. föyrast "tocker werden"; vgl. Trautmann Wrtb. 232. Wurzelverwandt mit pũrs? In der Schriftsprache müsste es purt (mit kurzem u) lauten (in Nigr. ist u vor tautosyilabischem r gedehnt).

Avots: ME III, 449

rum̃pauši Nigr., .U., RKr. II, 72, Konv. ¹ 874, Tauerkaln n. Mag. XIII, 40, Ronneb., Karls., rumpuči U., Konv. ² 3820, Faltenmorcheln (helvella L.). Nach Sehwers Die d. Lehnw. im Le. 463 aus *ruoņpauši, vgl, ruoņu pauti U. "grosse Morcheln"; näher liegt es, an rūņu pauči zu denken.

Avots: ME III, 559

šable Manz., Elvers Liber mem. oder šablis L., U., = zuõbe̦ns, der Säbel; vgl. šāblis.

Avots: ME IV, 1

‡ sašķalverêt A.-Schwanb., = sašķelverêt: dzeŗamās zâles iepriekš s.

Avots: EH XVI, 453

šàudekle ² Lubn., Latv. Saule 1924, S. 169, Bielenstein Holzb. 402, šàude̦kla ² Bers., šaũdeklis Arrasch, Bauske, Karls., Elvers 283, L., U., die Weberspule, das Weberschiffchen: man sudraba šaudeklīte (Var.: šautuvīte, atspuolīte) BW. 34637, 4. šaut šaudekli caur dzijām; šàudeklis ² Golg., Lis., Schwanb., šaũdeklis Dond. n. RKr. XVII, 55 "kas šaudās 2"; = šaudīkla RKr. XVI, 252.

Avots: ME IV, 5

slìekt, ‡

5) neigen, richten:
uz kuŗu pusi visi šie ... pārdzīvuojumi slieca manas pe̦rsuonības attīstību A. Upītis Ģertr. 147. Refl. -tiês,

1): zirgs slìecas ² (Fehteln, Sessw., mit iê ² Kolberg) pēc barības. velve ze̦mu sliecās viņam pāri A. Upītis Kailā dzīvība 41. iela sāka manāmi s. uz augšu 76.

Avots: EH II, 528

suovista (wohl mit ī ) Manz. Lettus, Elvers 102, suovīsta Manz., suovists St., U. ("nicht bekannt"), sovisti L., Kindsbinde, (plur.) Kinderwindeln: bij tai mātei suovīstas un autiņus meklēt Manz. Post. I, 52. pādīte, suovīstās! BW. 1858, 2 var. Zu suo- + vîstît. Dieselbe Bedeutung hat wahrscheinlich auch der acc. s. suovastu: pādītē (dat. s.) suovastu tīt BW. 1500 (aus Neuhausen).

Avots: ME III, 1139

spaļi (li. spãliai), Schäwen, Abfall von Flachs und Hede: kas vedēji, kas vedēji? spaļi vien, spaļi vien! kad izlaidu vējiņā, kâ spalīši izputēja BW. 16309. daži matu spalīši nuobira uz ruokas Upītis Siev. 96. naudas viņam bija kâ spaļu (sehr viel) JR. V, 68. zivju kâ spaļu (= daudz) Kav.; zivis kâ spaļi (= maziņas) Kav. - Dem. spalīši, oxyuris vermicularis Konv. ² 3986. Wohl wurzelverwandt mit spals (s. dies).

Avots: ME III, 984

spradzinât (li. spragìnti "prasseln machen"), tr., bersten machen: kaulainuos žuogus spradzina sals JR. IV, 66. uguns spradzina . . . pārplīsušu velves ē̦ku Plūd. Rakstn. I, 77. akmeņus spradzinât Dond., Wandsen. Vgl. sprâgt.

Avots: ME III, 1007

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009

strêlis ² Bl., BW. 22000, 4, Elverfeld Plūd. Llv. II, 298, ein Schütze Biel. n. U., Bogenschütze Bielenstein Holzb. 595. Vgl. auch den Gesindenamen Strêļi ² Lvv. II, 22 u. a.

Avots: ME III, 1088

taprinât,

1) Zeugnis geben, zeugen
Fürecker (s. A. v. J. 1899, S. 337), Lng., Elvers 298, L. ("Kurl."), St. ("Livl."), Dond. n. U., Nigr.;

2) "=pratināt, prašņāt" Dond., Wandsen. Zu taprs? Zur Bed. 2 vgl. tapšinât.

Avots: ME IV, 131

taprinieks U., Elvers 298, Mag. IV, 2, 150, Für. I, taprenieks, f. -ce, der Zeuge: lai viņš iraid tas taprinieks un saka visu taisnību Janš. Dzimtene ² II, 33. jūs . . . es piesaucu par tapreniecēm, ka viņa mani gāna par raganu Dzimtene V, 234. mežsargs būs taprenieks, ka . . . III, 254. Zu taprs?

Avots: ME IV, 131

telvēģis Sessw., BW. 31324, 3 var., elve%C4%A3is">telveģis BW. 19407 var.; 19407, 15 var., tel˜vẽ̦kis AP., (mit èl ² ) Bers., elve%CC%A6kis">telve̦kis BW. 19407, 12, = telēķis, der Teller.

Avots: ME IV, 161

traliņi U., tralliņi, = trelliņi, das Gegitter, Geländer: žuodziņu ar tralliņu durvīm Elverfeld n. Plüd. Llv. II, 301. Nebst estn. traľľ "Fenstergitter" aus mnd. tral(1)ie "Gitter".

Avots: ME IV, 220

II turba,

1) = tarba Allend u. a. nach U.;

2) = turza, eine aus Baumrinde gemachte Beerenschachtel Allend. u. Kokn. n. U. In der Bed. 1 wohl aus r. тóрба dass.; in der Bed. 2 nach Būga Aist. Stud. 183 wurzelverwandt mit turza; eher aber wohl aus turba 1, in der Bed. durch turza beeinflusst.

Avots: ME IV, 268

ūkšuôt,

1): "truokšņuot, delverēt, plūžņuot" Bers.; ūkšuo pate, man[a] māsiņa! tev nevaid ūkšuotāju BW. 18074.

Avots: EH II, 741

vanags (li. vãnagas "Habicht"),

1) auch vanaga L. Bērziņš, Demin. verächtl. vanadzē̦ns Stāsts Krieviņ 20, vanaģelis Janš. Bandavā I, 195, der Habicht, Taubenhabicht, Taubengeier (astur palumbarius L.); der Adler Mērdzine: vanags klidzina Etn. II, 51. es nebiju lauka irbe, vanagam nuotverama Biel. 775. vanadziņa lidinās VL. aus Lesten. lai viņu vanags! Celm., hol ihn der Teufel! - bezdelīgu vanags A. v. J. 1899, S. 369, der Lerchenfalke (falco subbuteo L.); cāļu v. U., = vistu v.; cīruļu v. Natur. XXXVII, 2, = bezdelīgu v.; dze̦ltānais v., der Turmfalk (falco tinnunculus L.). Natur. XXXVII, 7; Usmaiten n. RKr. XVII, 62; lietu v., a) die Weihe U.; b) der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); lietus v., der Kiebitzregenpfeifer (squatarola helvetica Briss.) Dubena; mazais vanadziņš, der Zwergfalk (falco aesalon L.) Natur. XXXVII, 5; medību vanags, falco gyrfalco Konv. ² 1920; peļu v., der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); falco buteo U.; "= klijāns" A. v. J. 1899, S. 369; = vēja v.: brūnas acis kâ tam peļu vanagam BW. 9826; sarkankāju v., der Rotfussfalk (falco vespertinus L.) Natur. XXXVII, 6; tīrumu vanadziņš A. v. J. 1899, S. 369, = dze̦ltānais v.; utu vanags, die Sturmmöve (larus canus L.) Dubena, Liewenhof; vēja v. BW. 5443, der Sperber (astur nisus L.) U., Glück III Mos. 11, 16; vistu v., der Hühnerhabicht (astur palumbarius L.) U., Natur. XXXVII, 18; zivju v., der Fischadler (pandion halia?tos L.); falco haliaetus U.; zvirbuļu v., = peļu v.; vēja v., a) der Mäusebussard U.; b) der Sperber Natur. XXXVII, 19; zviedru v., der Jagdfalke (falco candidus) am kurländ. Strande. - vanagu māte, eine Rabenmutter U. vanaguos iet, blinde Kuh spielen Edwalen n. U.;

2) "nuo kuoka pagatavuots rīks rudzu vagu slaucīšanai" N.-Salis;

3) vanagu aka Vēr. II, 930 "dipsacus laciniatus".
Zu apr. sperglawanag "Sperber" (vgl. auch apr. gertoanax "Hühnerhabicht" ); zur Etymologie s. KZ. LII, 112; zum Suffix vgl. got. ahaks "Taube".

Avots: ME IV, 468

vâzt, ‡ Refl. -tiês "?": baznīcas velves vāzās kâ ... vāks pāri baznīcē̦niem Līg. medn. 125.

Avots: EH II, 766

I velme,

1) vel˜me PS., velˆme Kaltenbrunn, das Gewölbe
Kurl. und Lems. n. U., Bewern: apbrīnuoju lieluos stabus un dižuo velmi A. v. J. 1892, S. 312. bēdz nuo pekles velmes! Zvirgzdes I, 122;

2) ein erhöhter Morast;

3) der Speckhals (beim Pferde)
St., U. Dissimiliert aus velve ?

Avots: ME IV, 531

I vel˜vêt, -ẽju, wölben L., U.; Gewölbe mauern Frauenb.: augsti ve̦lvē̦tas... galerijas Konv. ² 1042. ve̦lvē̦ts jumts, der Schwibbogen Brasche. palmas... mākuoņuos velvē savas virsuotnes Latv. Refl -tiês, sich wölben: viegli velvējās debess Stari II, 854. Aus mnd. welven dass.

Avots: ME IV, 535

vir̂zêtiês ² Stenden, -uôs, -ẽjuôs, (etwas von oben) trocknen (intr.): lai nu virzas Stenden. Wenn ursprünglich von welkenden Pflanzen gesagt, zut Wurzel von varza; vgl. das wurzelverwandte holl. werken "sich werfen, krummziehen (von Holz)".

Avots: ME IV, 619

zelmes, ūdens zelmes "Wassergüsse" St. (aus Elvers).

Avots: ME IV, 704

že̦lva Fehteln, Kreuzb., Odensee, želve Pērse, Spülicht (in Odensee: das Wasseŗ womit Milchgefässe gespült worden sind).

Avots: ME IV, 803