Paplašinātā meklēšana

‡ aûgšgrìda, die Oberlage, Stubendecke (?): pakar saiminieku . . . pie augšgrīdas! Pas. III. 428.

Avots: EH I, 185

grìda [li. grindà "половая доска, мостовина", serb. gréda "Balken"],

1) n. L., St., U. auch grīds [li. griñdas "Stalldecke aus Stangen"], die Diele, der Fussboden, Estrich :
grīdu likt, den Fussboden legen, berzt, scheuern, dēļu grīda, die Diele aus Brettern wird als etwas schönes im VL. bezeichnet : dēļu grīdas staigātāja BW. 2160. gultas grīda, der Boden des Bettes : man dreijāti galda stabi, ē̦ve̦lē̦ta gultas grīda 14784. augstā grīda, der Altarraum, paaugstinājums baznīcā, uz kuŗa atruodas altāris RKr. XV, 106 ; [

2) hochle. grīda, die Decke, die Lage.]
Zu grīst I.

Kļūdu labojums:
2160 = 16979
galda stabi = gultas stabi

Avots: ME I, 656

I grìda,

2): auch Krāslava, Sussei; in Auleja, Lixna und Pas. I, 248 (aus Lettg.) virsijā g. "Oberlage"
im Gegensatz zu ze̦mijā g. "Fussboden"; ‡

3) Demin. grīdiņa, die Stufen
("dēļu paaugstinājums" Dunika, OB.) vor der Eingangstür Saikava; der unter dem vorspringenden Dach befindliche Raum vor der Kletentür Orellen.

Avots: EH I, 406

‡ *II grīda od. *grīds "?": izaud ... deviņ[u] grīdu (Var.: greidu) villainīti! BW. 7429 var. (aus Lubn.). Vgl. ‡ grìds ² und deviņgreidu.

Avots: EH I, 406

pagrìda: gre̦dzins pakrita pagrīdā Warkl.

Avots: EH II, 134

pagrìda, pagrìde, der Raum unter der Diele: viņš naudu apracis pagrīdē LP. VII, 145. pagrīdē piemīt peles Ahs.

Avots: ME III, 31

zemgrîda ² Nigr., eine mit Hilfe von Reisig und Hölzern ausgebesserte Stelle auf Wald- und Wiesenwegen: pa zemgrīdām Janš. Mežv. ļaudis II, 252.

Avots: ME IV, 710

‡ apviestiês Salis, sich unter etwas einfinden: skudras apviesušās apakš grīdas.

Avots: EH I, 127

bir̂ga [PS., Wolm., bir̂gs Lis.],

1) der Dunst, Kohlendampf, Qualm:
kad krāsni par agru dzisina, tad izceļas birga. ķēķī nuo grīdas līdz griestiem bija birga nuo zuošu, pīļu un daudz citiem cepešiem Sudr. E. pārkausēties kâ pe̦lnu birgā ze̦lts Duomas III, 1250;

2) fig. der Rausch, Dusel:
viņš bija bāls nuo vakarējās birgas. sāpju un muoku laimes birgā JR. VII, 172; krietnu birgu samest, saufen. Wohl zu apr. birgakarkis, Kelle, aubirgo, Garkoch, [alat. ferctum, eine Art Opferkuchen; vgl. Trautmann Apr. Spr. 312, Walde Wrtb. ² 285, J. Schmidt Vok. II, 338 f., Reichelt KZ. XXXIX, 35, Persson Beitr. 860 u. a.].

Avots: ME I, 297, 298

‡ bir̂gums Nautrēni, = bir̂ga 1: ustaba pilna birguma, ka zils līdz grīdai.

Avots: EH I, 220

I blãva, Demin. blāviņa, ein grosser, durch Schlag verursachter blauer Fleck am Leibe: dabūju tādu blāvu nuo zirga spēriena, ka bail redzēt Naud.; der Fleck [blâva ² Weinsch.], die Lache: kurpnieks gulēja uz grīdas asins blāvā Tēv. ruokrakstā... zinu katru blāviņu. līdz pat mugurai bija viena pati dubļu blāva A. XVIII, 127. debess atspīd purva ūlens blāvā MWM. XI, 223. [tam ģīmī blāva (ein roter Fleck) Nigr. debesīs blāva ("sārtums") Nigr., Ekau. wohl zu blāvs.]

Avots: ME I, 312

I bruģis,

2): akmeņ[u] bruģ[i]s (Var.: plāns, grīda) BW. 7476, 3 var. dze̦lzu b. man sē̦tai 30401 var.; ‡

6) die innere Verkleidung der Bootswand
Salis; ‡

7) "= pagalms" (?): bē̦rni skraida pa bruģi IMM. 1932 I, 20 (aus Dond.).

Avots: EH I, 244, 245

dacìrst, ‡

2) bis zu einer bestimmten Stelle (hin)hauen:
d. kuokam da serdei (serdes Warkl.) Saikava; ‡

3) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
dacirtīšu ... spieķi pie grīdas Pas. VIIl, 201. dacērt tam iņģistam pa pakaļu! Warkl.; ‡

4) "?": iesāka dzert un dacirta ("vēl dzēra"), kamē̦r bij iereibuši Lubn.

Avots: EH I, 301

drẽbe,

2): auch AP., Linden (in Kurl.), Seyershof;

3): visas... guoda drēbes ... nuovalkāju BW. 10920; ‡

4) grīdas drẽbes Orellen, = grìdse̦ga; rīku drèbe ² KatrE.; ein Wischlappen für Gefässe (Geschirr).

Avots: EH I, 333

dripêt, -u, -ẽju, [beben]; dröhnen, klirren: dzirnavās visa grīda drip Tirs. nuo pē̦rkuoņa luogu rūtis drip J. Kaln. vilcienam pāri ejuot, tilts drip Plm.

Avots: ME I, 499

I grīst, -žu, -du (li. grį̃sti),

1) den Fussboden legen, dielen, eine Brücke bauen
Sessw. n. Etn. IV, 33, auch die Oberlage, die Decke machen Lasd. n. A. XIII, 330 ; grīd dēļiem istabiņu! BW. 16979, 1. kauliem tiltu grīž Apsk. I, 53. Mārtiņš labs vīrs, tiltiņu grīda BW. 30224 (hier ist die Rede von der Eisbrücke, die der Beginn des Winters (zu Martini) über die Flüsse schlägt). grīdiet tiltu kumeļam BW. 18768. tiltiem grīsta tā upīte BW. 22853 ;

2) aufstellen, herstellen (einen Tisch) :
grīd, tautieti, me̦ldu galdu pār visu istabiņu! BW. 19162. māmiņa galdu grīda pirmajai meitiņai 1415. es tev galdu grīžu 27517, 1. Refl. -tiês, für sich dielen, bauen : grīdies dēļu istabiņu! BW. 21610, 3. [Nebst grìda, griest, gruodi (s. diese) zu li. grindìs "dielenbrett", apr. grandico "Bohle", sloven. grê̦d "Hühnerstange", an. grind "Gestell", ahd. grintil "Balken" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 348 f., Trautmann Wrtb. 98, Zupitza Germ. Gutt. 176 f., Persson Beitr. 97 u. 293, Siebs KZ. XXXVII, 321 f., Walde Wrtb. ² 354 f. unter grunda.]

Avots: ME I, 657, 658

ìebrikš(ķ)ētiês, erknarren: grīda zem viņas smagā auguma iebrikšas Jaunā Raža IV, 210.

Avots: ME II, 4

ìebrikš(ķ)ētiês, erknarren: grīda zem viņas smagā auguma iebrikšas Jaunā Raža IV, 210.

Avots: ME II, 4

ìegrim̃t, ein -, hineinsinken: Jeremija iegrima dūņās Glück Jerem. 38, 6. klētē grīda iegrimuse BW. 7731 var. acis un vaigi iegrimst SDP. VIII, 65. [Von einem * iegrimst das Part. prt. fem. g. iegrimusi Lng.]

Avots: ME II, 18

ìelìkt,

1) sich einbiegen, sich krümmen, eingebogen werden:
klētī grīda ielīkusi BW. 7731. man ielīka zemes kārta, ar tautieti runājuot 9401. tuo satrieca kâ ielīkušu mūri Psalm 62, 4;

2) sich hineinbiegen:
ielīkusi dravnieka sētiņa BW. 12442.

Avots: ME II, 39

ìeslìkt, ìeslĩkt Ahs., auch ìeslīgt Spr., Plūd.,

1) intr., einsinken:
klētī grīda ieslīkusi BW. 7731. man ieslīka māla kalni 14922, 1;

2) versinken:
pats ieslīcis dzē̦rumā un bezbēdībā Aps.

Avots: ME II, 67

ìetrunêt [Ruj., Warkh.], intr., anlaufen, morsch werden, anfangen zu verwittern, zu faulen: grīda, siêna ietrunējusi. dzīvuojamai ē̦kai bija apakšējie baļķi drusku ietrunējuši.

Avots: ME II, 83

‡ izgrudums "= izde̦gums" Bērzpils, Jāsmuiža, Makašēni, Rugāji, Vārkava, Warkl., Zvirgzdine: uogle nuokritusi uz grīdas, un tur palicis i. Mar.

Avots: EH I, 450

izpuõstît, ‡ Refl. -tiês, zugrunde gehen: mazie cūkai izpuostījās (=nuobeidzās, laikā nedzima) Frauenb. viņā galā grīda izpuostījusies (sēnītes tuo saē̦dušus) Kaltenbr.

Avots: EH I, 475

izpũt (li. išpúti), intr.,

1) ausfaulen:
uozuols, kuŗam viducis gluži izpuvis LP. VII, 488. grīdas pakšķi izpuvuši;

2) durchfaulen:
lai zeme cik necik izpūtu MWM. VIII, 405. Refl. - tiês,

1) zur Genüge faulen:
cik ilgi labība neizpuvās un neizpelējās gaŗā lietus dēļ tīrumā Aps.;

2) zur Genüge faulenzen, schlafen:
gan tu biji izpuvies uz ve̦ciem kažuokiem BW. 24985.

Avots: ME I, 788

izriêzt (li. išrę́zti), tr., ausbeugen, vorstrecken: krūtis izriezt, sich in die Brust werfen Stari III, 35. sēd izriezis krūtis un ausis MWM. VII, 839. uz priekšu izriezti žuokļu kauli Tēv. Refl. - tiês, sich ausbeugen, ausweichen, sich werfen, hervortreten, vorspringen: grīda, durvis, trauka dibe̦ns izriežas Etn. IV, 34. mucas galdi, baļķi sienā izriezušies Lasd., Lub., Nerft. ragavām slieces izriezušās Bers. vaigu kauli it kâ vairāk izriezušies uz āru Druva I, 46. viņš iet izriezies, krūtis izriezis Lasd., Lub., Nerft. saspieda abas ruokas sānuos, izriezās, kâ jau kungi mē̦dz darīt Dok. A.

Avots: ME I, 792

izritinât: izritinājis arī dažas prieka asaras Dünsb. Vecie grieķi II, 48. ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., = izritêt, I: juosta izritinājusies uz grīdas:

Avots: EH I, 477

I izruôzîtiês,

[1) sich ausrekeln]:
laucis nepaguva ne nuožāvāties, ne izruozīties Stari I, 291, Aps., Bers., Adsel, Sonn., Mar., Kreuzb.;

[2) sich ausbiegen, krumm uneben werden:
grīda izruôzījusies Warkh.].

Avots: ME I, 794

‡ kãjceles (auch im Singular?), Fussbodenläufer: uz grīdas pašaustas k. Ciema spīg. 90.

Avots: EH I, 599

[kņaukšêt, krachen: grīdas dēļi grab un knaukš Valdis Stabur. b. 260.]

Avots: ME II, 252

kùokuts, -s, die Mauerassel (oniscus murarius): kuokutis piemīt mitruos pagrabuos apakš sapuvušas grīdas Sassm.

Avots: ME II, 343

kolâ, zusammen: grīda same̦tusies kolā Ubenorm, [Salisb., Lems. n. U.; vgl. kūla und kalā dass.].

Avots: ME II, 254

I krams,

1): tautiešam krama grīda BW. 7476, 3. istabiņa kramiņiem izbruģē̦ta 14622 var. vīrs uz krama "gatavs, pilnīgi sataisījies" Grünh.

Avots: EH I, 641

krẽ̦pulis,

1): Demin. krē̦pulelis Gramsden;

2): auch Dunika; "Qualster"
Segew.; "Schleim" Līn., Auswurf Brasche Anl. 400, zäher Schleimauswurf, Speichel Dond.: ve̦ctē̦vs saspļāvis krē̦puļus uz grīdas; krẽ̦puļu vērpele, verächtl. Bezeichnung für einen, der häufig Schleim auswirft Dond.: k. v. ar˙vienu vien krē̦puļuo.

Avots: EH I, 651

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

lendere, le̦nde̦rs, auch leñderis,

1) das Geländer
(hieraus [nebst estn. lender] entlehnt), = sē̦tai līdzīgs ierīkuojums zirgu piesiešanai RKr. XV, 123. gar kapsē̦tas malu pie lenderēm stāvēja rinda aizjūgu Egl.;

2) die Raufe:
ze̦lta durvis, vaŗa grīda, sudrabuoti lenderiņi (Var.: redelītes) BW. 29735, 4.

Avots: ME II, 451

II ļe̦pa Lub., ļē̦pa Mat., ļēpe [Weinsch.],

1) eine unformlich zusammengeballte Masse, ein Klumpen:
sniegs nāca le̦pām zemē Aps., Lub., Smilt. Bei Niedra: sniegs nāca lielām lē̦pām, mīkstām lē̦pām A. XIV, 241. viņš iespļauj man lielu ļe̦pu acīs Latv. guovju ļē̦pas (ļēpes Schrund. LP. VII, 561), [ļe̦pas Ruj., Drosth.], Kuhfladen LP. VI, 59; Etn. II, 14. jāsaslauka tie gruži, ļē̦pas, kas svešajam nuo kājām uz grīdas palikušas LP. V, 12. zīšķis sazīžļāts vienā ļēpē Naud.;

[2) ļe̦pa, eine alte Mütze Serbigal;
"stērbele, skarä Lis. - Im Grunde wohl identisch mit ļe̦pa I; vgl. auch r. лепёха "flacher Fladen".]

Avots: ME II, 537

lĩguôt,

1): līguoja grīda, bet ... nelūza Jauns. Raksti VIII, 325;

2): kājām l., zu Fuss gehen
VL. n. BielU.;

4): kūlēju līguotās dziesmas Janš. Mežv. ļ. I, 214;

8): vēl ne˙maz nesāk pļavu l. (= pļaut) Wallhof. l. (mähen)
spaili pēc spailes ar izkapti ruokā Janš. Dzimtene II ² , 271. Refl. -tiês: pa tuo ceļu visi līguojas iekšā (strömt alles in die Stadt) Segew. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 181 und 186.

Avots: EH I, 748

ļuõvenes (Tr., Autz], auch ļuoveņi, selten der Sing. ļuovenis Vēr. I, 1365, = lievenes: dzelžu duris, vara grīda, sudrabuotas ļuovenītes BW. 25810. (Aus mnd. lovene "bedeckte Halle."]

Avots: ME II, 546

màkt: nuogaidīt, kad būs visi darbi apdarīti, lai kāzu ne˙kas nemāktu Jauns. Raksti III, 107. Refl. -tiês,

1): pašām bij jāmācas, lai dabū vīrus Orellen; ‡

3) streben, zu gelangen versuchen
Salis: mācas kâ uz piķi tur pruo. blusas māksies augšā, kur grīda ir.

Avots: EH I, 790

mangūzis, ein grosser, plumper Mensch: iet kâ mangūzis, ka vai visa grīda līguojas Laud.

Avots: ME II, 561

mê̦sls: acc. plur. mē̦slys BW. 14000, 20; unbek. in Dunika, OB., Rutzau,

1): peļu m: Pas. XIII; 34. zirga mē̦sli BW. 26251, 6;

2): auch (Plur. mē̦sli, woneben sūdi "Mist")
Kaltenbr., Roop u. a.: pabeņķē pē̦rnie m. BW. 25795. slauki tīri maltuvīti, lai mēsliņi nipinās pa Laimiņas kājiņām! 7936. kad istabu slaukuot m. le̦c atpakaļ, tad būs ciemiņi Salis;

4): siena (salmu) mē̦sls, eine geringe Menge Heu (Stroh)
Siuxt. devīņu dienu ve̦es teliņš sāk ieņemt kādu mēsliņu mutē ebenda; ‡

5) als Schimpfwort
Kaltenbr.: guļ kâ m. Siuxt. līguoja grīda, bet tak, m., nelūza Jauns. Raksti VIII, 325.

Avots: EH I, 809

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

mît, miju, miju, tauschen, mit dem Akk. od. Instr., auch mit ar konstruiert: [naudu mīt; zirgus od. ar zirgiem mīt U.] teteris medni se̦natnē ar dziesmu mīdams pievīlis A. XX, 145. tur mīsim gredzentiņus (gre̦dze̦niem 6399) BW. 13286. ar čigānu zirgu miju BW. 22227. es nemiju bē̦rzu malkas pret šikiem žagariem 30558. ve̦lns kâ traks virsū, lai mijuot savu zaķi uz viņa zirgu LP. Refl. - tiês,

1) mit einander tauschen:
dievs vedinājis ve̦lnu mīties LP. VII, 1171;

3) abwechselnd sich bewegen, wechseln, sich verädern:
[mīties ar laivām U., an einander vorübersegeln. stanga mijas U., die beiden Teile der Kneifzange gehen über einander]. man grīda zem kājām grīļuojas, viss vijas, ka mijas Rainis. ja še, kur mijas, kas nuotiek, nuo jauna mums kuopā būs nākt... Ģirģensuons. laiks drīz mīsies. mēs ceļa mijāmies, unterwegs begegneten wir uns. darbnieki mijušies, die Arbeiter heben gewechselt. Subst. mijums,)

a) der Tausch
Mitau, Mar.: man šuodien ar pulksteņiem bija labs mijums Salis, Bauske. ar šuo zirga mijumu viņš ir cēlies Fest. labs mijums Lettg. u. a. mijums izdevies Livl. u. a.;

b) "die Stelle, wo das Aufzuggarn (im Gewebe) sich kreuzt"
Bers.;

c) Eingetauschtes Sauken, Grünhof u. a. - Nebst mainît, miêti, mits (s. dies zu ai. mayatē "tauscht"
u. a., s. Walde Wrtb. ² 182, sowie Zubatý AfsPh. XVI, 398, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 132, Prellwitz Wrtb. ² 295.]

Avots: ME II, 648

mùrgi,

1) Phantasiebilder,
[mùrgi C., Jürg., Arrasch, mur̂gi ² Wandsen, Gr. - Essern, Salis, mur̃gi Ruj., mur̃gi Bl.]: murgi visāduos tē̦luos stājas viņas priekšā Vēr. I, 825. tā bija nakts ar raibu raibiem murgiem Lautb. nuo murgiem atmuosties; ar murgiem kauties. kad es pakritu uz grīdas murgu miegā... R. Sk. II, 246;

2) Gespenster:
ar vārdu "murgi" tiek apzīmē̦ti tādi gari, kasdze̦nas dzīvajiem atdarīt un atgādināt visu tuo, kuo tie pie viņiem nuoziegušies... arī tie tē̦li, kas cilvē̦ka apziņu dara nemierīgu un stāv ar˙vienu priekš acīm, atgādinādami ve̦cuos nuoziegumus un grē̦kus, tiek saukti par murgiem Etn. IV, 86. bet tirguotājs, lai nuo murgiem, nešķīstiem gariem izsargātuos, savilcis pa guļamās istabas sienām krustus LP. VII, 763;

3) das Nordlicht
("in einigen Gegenden") U.

Avots: ME II, 669

‡ nùobleikšêtiês, schallnachahmendes Verbum: nuogāzās uz grīdas, ka nuobleikšējās vien Vīt.

Avots: EH II, 32

nùočĩkstêt, nùocĩkstêt, intr.,

1) einen knarrenden, knackenden, quiekenden, quietschenden Laut von sich geben:
lai nuočīkst(nuocīkst) tie puisīši, kas meitiņas nicināja BW. 8981. durvis nuocīkstējušas LP. VII, 426. suoļi apmākti nuočīkstēja pa biezuo grīdas se̦gu MWM. VIII, 491. meldiņš lāgā neveicas, tâ teikt, nuočīkst vien;

2) längere Zeit knarren, quiken, wimmern:
tâ viņš nuočīkstēja, kâ ve̦cs kuoks, vēl divus gadus Latv. [Refl. - tiês, =nùočĩkstêt, 1: duris nuočīkstējās vien Lis.]

Avots: ME II, 770

nùolâčuôt, tr., betrampeln: grīdas.

Avots: ME II, 808

‡ nuostaĩpaļât Dunika, = nùostàipît 2: visa grīda nuostaipaļāta ar dzivēm.

Avots: EH II, 90

nùovantaruôtiês,

1) = nuovantarêtiês: skuķis palēcās aiz prieka, ka grīda salīguojās un piena puodi nuovantaruojās Jaun. dr. 1902;

[2) = nùovantarāties Neu-Wohlfahrt, Grünwald (auch in der aktiven Form);

3) "sich eine Zeitlang ohne Arbeit herumtreiben"
Kursiten, ("mit añ") Autz, Grünh., Segew.; "sich ohne Erfolg abmühen" Lis.]

Avots: ME II, 883

nùovelˆt, tr.,

1) abrollen, abwälzen:
akmeni nuo kapa;

2) niederwerfen, niederstürzen:
es viņu nuovēlu uz grīdas Stari III, 240. baļķi pēc baļķa tas nuovēla Vēr. II, 1372. Refl. -tiês,

1) sich abwälzen, abrollen, herunterkollern, herabfallen:
man nuovēlās it kâ akmens nuo sirds. tad velšus nuovēlies nuo krāsns LP. VI, 158. mati nuoveļas pār ple̦ciem Rainis;

2) niederfallen, auf den Boden fallen:
viņš nuoveļas gar zemi.

Avots: ME II, 885

pads (li. pãdas "Sohle", [slav. podъ "Boden"]), der Estrich [A.-Schwanb.]: man būs rijai jāieliek jauns pads, juo ve̦cais duobe̦lains. pads - mālu grīda, kuŗu citās pusēs sauc par kulu, kluonu Mar. n. RKr. XV, 128. [Zu pê̦da.]

Avots: ME III, 18

pagrabinât, fakt., [ein wenig klappern machen]: p. ādu LP. IV; 79. [Refl. -tiês, ein wenig grabināties 1: p. pie durīm, zem grīdas.]

Avots: ME III, 30

pagrīst [li. pagrį̃sti], tr., dielen (perfektiv): tiltiņu pagrīda BW: 30224; 9407.

Avots: ME III, 31

‡ pakakât, die Notdurft verrichten: bē̦rns uz grīdas pakakājis Dunika.

Avots: EH II, 139

pakliêdêt, tr.,

1) abhändig machen
L., verlieren, vertun: krīt ve̦cajam ķēniņam klāt, lai pieduod, ka viņa meitu tâ pakliedējis LP. V, 226;

2) ausbreiten, undicht hinlegen:
rāceņus vajaga plānāki uz grīdas pakliedēt Ahs.

Avots: ME III, 46

II paliẽks [PS.], palieka [Fest.], paliêks ² Kand.,

1) das Übriggebliebene, das Überbleibsel, der Rest:
vai nevari šuo palieku arī ielikt ve̦zumā? Saul. armijas palieks A. XX, 389. nakts palieks viņam bij jāpavada zem liela lietus XX, 559. tas palieks jāizne̦s vecenei XX, 653. ve̦cais maksāja nuo sava ve̦cā naudas palieka Aps. palieka nuo tiem laikiem Antrop. II, 49. staigājis kâ nāves palieks [auch in Lis.; Fest., Stelp.] apkārt, wie ein Todeskandidat LP. VI, 163. pa kruogu vēl dauzījās ļaužu palieki Zeib. vietām vēl kādi sniega palieki spīdēja Saul. puisis paliekus (paliekas 788) nuolējis zemē LP. VII, 835. citi dzēra pilnus mē̦rus, es tuos mē̦ru palieciņus BW. 20093. duodiet man palieciņas! 29406; palieka kukulītis, = abrakasis Stenden;

2) die Unterlage, das Untergelegte:
le̦du nedrīkst likt taisni uz zemes vai grīdas, bet tas jānuovietuo uz īpašām paliekām Zemk.;

3) (als Schimpfwort) Schund, Ausgeburt:
tu ļaužu palieks! Tirzm.

Avots: ME III, 62

[papel˜cêt, ein wenig hamen: bē̦rns papelcējis uz grīdas Dunika.]

Avots: ME III, 80

[pãrber̂zêt (freqn.), pãrber̂zt,

1) durchreiben:
zābaks pārberzējis zeķi. riteņi pārbe̦rzuši ratu maisu;

2) pãrberzt, noch einmal scheuern:
grīda vēl jāpārberž. Refl. pãrber̂zêtiês, sich durchreiben: zeķe zābakā pārberzējusies.]

Avots: ME III, 150

[pãrtrepêt, durchfaulen: grīda pārtrepējusi PS.]

Avots: ME III, 184

paslapinât (unter paslapêt): i[z]ce̦p rāciņ[u]s, paslape̦n[a] sālī un ... ē̦d FBR. XIII, 66. bē̦rns paslapinājis (hat uriniert) uz grīdas Dunika.

Avots: EH XIII, 173

‡ pasniedziens, ein einmaliges Reichen; die Reichweite: uz grīdas, ruokas pasniedzienā nuo līķa, atradās ... Jaun. Ziņas 1938, № 61.

Avots: EH XIII, 175

patecêt,

2): lai klausa māmiņu pate̦cē̦dama ("?"), lai luoka pūriņu parakstīdama Tdz. 36746 (ähnlich 37661). nevar lāga p. 42370;

3): jau saulīte patecēj[u]se BW. 4338; ‡

5) fliessend entstehen:
uz grīda bija nuo caurā puoda patecējusi pelce Dunika; ‡

6) "izstiepties" Schnehpeln:
meitenes gaduos viņa bija ze̦ma, re̦sna; tik vē̦lāk patecēja gaŗāka, slaikāka Janš. Bandavā I, 242.

Avots: EH XIII, 181

paval˜kât, ‡

2) eine Weile (hin und her) ziehen:
p. bē̦rnu ratiņuos pa sē̦tsvidu Oknist. ... kādas izskatuoties šuo grīdas. viņa tikai pavalkājuot lupatu uz priekšu un atpakaļ, ne vis mazgājuot Jauns. Raksti IV, 269. ‡

3) verbrauchen, verzehren:
pulka gan tāds bē̦rns pavalkāja; bet kas tad nepavalkā pulka ...? cik cūkām labības jāsagāž ...! un zirgs cik apē̦d!... Jauns. Raksti V, 318. viņš nevīžuoja strādāt ... viņš pavalkāja viņas guovi, pavalkāja visu, kuo nuopelnīja Augšz. 197. tie mūsu sviedrus pavalkā Raksti III, 152. kaujamie luopi bija svaigā veidā pavalkāti jau rudenī Jaun. Ziņas 1939, № 4, S. 4; ‡

4) hinraffen (?):
šī slimība ... jau citkārt būs bijuse un dažu slimnieku pavalkājuse Pēt. Av. III, 122; ‡

5) "?": ciesupīte pavalkāja (Var.: pavadīja) manu ... augumiņu BW. 6223 var.

Avots: EH XIII, 187

‡ peñcele Lems., =pel˜ce: uz grīdas bija liela ūdens p.

Avots: EH XIII, 223

pìebãrstît, piebārkstît, vollschütten, zuschütten: ābele, sniega vizuļiem piebārkstīta Brig. Vizb. 70. korridori piebārstīti skujām MWM. X, 930. (zirņus) ē̦duot arī uz grīdas piebārstīja Latv.

Avots: ME III, 238

piecirst,

1) zur Genüge hacken, hauen, fertighacken:
vai malka piecirsta un pieve̦sta malkcirksnī? Etn. IV, 110 (aus Kokn.);

2) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
viņš nepacietīgi piecirta ar kāju uz grīdas Vēr. II, 302. bargi uzbļāva, piecirzdams kāju pie zemes Jaun. mežk. 71. puisis piecirtis kumeļam, lai iet LP. IV, 36. durvis stipri piecirst Janš. B. 201. viņa cieši piecirta vārtiņus U. b. 61, 68.

Avots: ME III, 241

pieduzt,

1) in grosser Menge entzwei gehen:
te daudz stikla pieduzis Warkh.;

2) sich mit Entzweigehendem anfüllen:
grīda pieduzusi ar trauku drupanām Warkl.

Avots: ME III, 247

pìekraistît,

1) mit Sahne vollschöpfen:
p. pilnu puôdu krējuma Arrasch, Lin.;

2) besprengen, bespritzen:
grīda piekraistīta ar krējumu, dubļiem Warkl.

Avots: ME III, 258

pìemãjuôt, beiwohnen Für. I unter mājuot, Manz. Lettus, wohnen: akmeni atstāj zem grīdas, tad Laima piemājuos! LP. V, 368. ve̦lns... izkausis klintī alu un tur piemājuojis V, 413. birzē piemājuoja dievu gari VII, 357. pēc raganu piemājuojuma šis kalns nuosaukts par raganu kalnu VII, 654. tais mājās, kur mēris piemājuojis... Etn. II, 59. (tie) piemājuoja tur nakti Glück I Mos. 24, 54.

Avots: ME III, 271

pìetrunêt,

1) modernd sich anhäufen:
zem grīdas pietrunējuši trūdi Warkl.;

2) "anfaulen
(intr.)": sē̦tas miets pietrunējis N.-Peb.

Avots: ME III, 305

plaîsât Wolm.,C., plaĩsât Dond., Wandsen, -ãju, freqn. zu plīst, zerplatzen, Risse bekommen: āda plaisā Konv. 6. Subst. plaisâšana, das Zerplatzen, das Reissen : pret ruoku ... plaisāšanu varuot arī iepriekš izsargāties, ja Māras dienas rītā ... iet mazgāties tādā ūdenī, kas pret sauli te̦k Etn. II, 38. sīkstums aizsargā skārdu pret plaisāšanu Konv. ² 454. plaisãjums, der Riss: grīdas plaisājumi Stari III, 135.

Avots: ME III, 315

plaûkšas ² Arrasch, Wandsen, plaukši U. Manz. Post. III 175, = plaušas, die Lungen plaũkšêt C., plàukšêt ² Tirs., plaukškêt, -u, -ẽju, auch plaušķêt, -u, -ẽju, plaũkšinât Karls., plaukšķinât,

1) plaušķināt Bers., einen klatschenden, laut schallenden Ton von sich geben
(plaũkšêt Dunika), (in die Hände) klatschen (plaũkšinât Dunika), patschen: lai tā tava mēle plaukš (Var.: plaušk) kâ plaukš vāle velējuot! BW. 22676 var. griezās nu divi pāŗi basām kājām, tâ ka grīda vien plaukšķēja Janš. Dzimtene IV, 10. plaukšķē̦dami viļņi sita gar tvaikuoņa sāniem Ze̦ltmatis. putra vārās plaukšē̦dama Tirs. n. RKr. XVII, 73. brunčiem ap kājām plaukškuot JR. VII, 99. Sprw.: plaukšķina kâ zivs pa sausu zemi. ruokas plaukšķinât Kaudz. M. 193. publika visiem spē̦kiem plaukškināja (applaudierte) Alm. es izdziedu piecas dziesmas, tu tik lūpas plaukšināji BW. 877, 1. dagla cūka aizgaldē ausis vien plaukškināja BW. 22832 var. baznīcniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar... pātagām plaukšinādami, brūtgāna un brūtes brālis BW. III, 1, S. 58;

2) plaukšķêt. plaũkšêt PS., plàukšêt ² Tirs. n. RKr. XVII; 73, plappern, klatschen:
kaut tā plaukša neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! BW. 8402, 12 var. Refl. plaukšêtiês, schallen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, plaukšējās BW. 30527. Zur Interj. plaũkš.

Avots: ME III, 325, 326

‡ rakstuojums, = rakstījums 2 (?): caur luogu uz grīdas zib saules rakstuojumi caur lapām dārzā Akurāters Degoša sala.

Avots: EH II, 352

‡ sabūkšinât "?": viņš sabūkšināja uz grīdas savus velteņa zābakus A. Upītis Ģertr. 357.

Avots: EH II, 399

‡ saspil˜lât Ahs. "savindāt, zusammenpumpen, -tragen": s. tuoveri ūdens; "cieši sadzīt kuopā" Iw.: s. grīdas dēļus.

Avots: EH XVI, 449

sastrukt (III prs. -strùk) Dond., = sapilêt: viss ūdens nuo slapjajām drēbēm sastruka uz grīdas Dond.

Avots: ME III, 749

sastukât,

1): auch Kal., OB., Turlau; svārki sastukāti nuo deviņiem gabaliem Kr. Hasenpot. sastukāti ("salaisti") grīdas dēļi Telssen.

Avots: EH XVI, 452

sazlanît Dunika,

1) unordentlich aufschichten:
ādas bija kaut kâ sazlanītas kaktā uz grīdas;

2) Prügel verabfolgen:
s. kam krietni pa biksēm.

Avots: ME III, 797

I se̦ga U., Kl., se̦gs U., eine leinene Decke Kokn. n. U., eine wollene Nachtdecke Erlaa, Burtn. n. U., eine Decke überhaupt: ņem, māsiņ, baltu se̦gu (Var.: sagšu), apsedz manu kumeliņu! BW. 29963 var. sievieša tē̦ls, ietīts . . . dažāduos se̦guos un drēbju gabaluos Janš. Tie, kas uz ūdens 5. - grīdas se̦ga, ein Teppich, Dielenläufer; gultas se̦ga, die Bettdecke.

Avots: ME III, 811

siperêt, -ẽju, tr., fein streuen: nesiperē uz grīdas smilktis! Laud.

Avots: ME III, 842

šķẽrbelains stenaen, Wandsen, splitterig: š-na grīda.

Avots: ME IV, 33

skraũkšķinât Bauske, Mesoten, Nötk., skràukš(ķ)inât ² Lis., skraũkšinât PS., C., skràušķinât ² Golg., tr., intr., knirschen (machen); vom Laut, der beim Knabbern, Beissen eines harten Gegenstandes entsteht; krächzen Fest.: Krancis skraukšķina kaulu Nötk. vāveres skraukšķināja čiekurus MWM. X, 83. puikas skraukškināja vēžus Aps. VI, 17. cūkas skraukšina graudus ē̦zdamas Lis. pele skrauškina zem grīdas Golg. Refl. skraũkšķinâtiês, etwas Hartes beissen (dass ein knirschender Laut entsteht Neu-Wohl fahrt) Funkenhof: vāvere skraukšķinājas Funkenhof. vgl. kraukš(ķ)inât.

Avots: ME II, 888

šļacinât: š. ūdeni uz grīdas Dunika.

Avots: EH II, 643

slakstît (li. šlakstýti "mehrfach spritzen") Warkl., = slacît. Refl. -tiês, spritzen (intr.): ūdens vārījās tik stipri, ka slakstījās uz grīdas A. XX, 838.

Avots: ME III, 914

I šļaukt Wessen, gleiten machen, lassen Wid.; = šļukt Für. I; die Füsse schleppend gehn (mit àu ² ) Mar.: kuo tu šļauc! redzi, kāda grīda paliek! Mar. n. RKr. XV, 139; hinunter glitschen, rutschen Ramkau; glitschen (mit àu) C., A. - Schwanb. Refl. -tiês, gleiten (mit àu) C.: laîva šļaucās ar malu gar gļuotām D. Goŗkijs 44; fallen Warkh. Subst. šļaukšanâs Spr., = šļauka I 2. Nebst šļaukât III, šļukt und šļūkt etwa (s. Wood AJPh. XXIV, 48 und 54) zu li. slúkau "schleiche", mengl. slouh "abgestreifte Schiangenhaut" und (vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 711) d. dial. schlauch "schlau"?

Avots: ME IV, 67

šļemperîgs,

1) "?": kambarī liels, šļemperīgs kritiens uz grīdas pavēstīja, ka saimniece izgrūsta nuo gultas Latv.;

2) sehlecht (vom Wetter; nass, kotig); liederlich gekleidet
(mit em̃) Schibbenhof; "nuolaidīgs, nevērīgs" (mit èm ² ) Adsel, Bers.

Avots: ME IV, 70

šļikata, ein Tropfen, ein Weniges (von einer Flüssigkeit): uz grīdas bija izlîeta šļikata ūdens Rutzau. bez savas piena šļikatas arī gruti iztikt Apsk. v. J. 1903, S. 69.

Avots: ME IV, 71

sniêgt: auch Fehteln, Skaista, (mit iẽ ) Wilkenhof n. FBR. XIV, 56, Atschw., Bornsmünde, Lesten, (mit ìe ² ) Oknist, (mit ie ) Allend., Koddiack, Setzen; varu tevi s. (= sasniegt) Vindedze 161. spuogulī ..., kas sniedza nuo grīdas līdz pat griestiem Apsk. 1903, S. 18. viņa bij pare̦sna, man tikkuo līdz ple̦ciem sniedza A. Upītis Sm. lapa 189.

Avots: EH II, 543

spā`rdzêt ² , -u, -ēju, tönen, schallen Mar. n. RKr. XV, 137: dēlis gāzdamies uz grīdas spārdzēja Mar. n. RKr. XV, 137. Anscheinend zu li. spìrginti od. (bei Būga KSn. I, 106) spargìnti "braten (Fettstückchen)", ai. sphūrjati "prasselt" u. a. (bei Walde Vrgl, Wrtb. II, 673).

Avots: ME III, 987

spuñdêt, spùndêt ² Saikava, -ẽju, spunden U., Spr.; dzīvu spundē zārkā iekšā Vēr. II, 671. spundē tik iekšā! iss auf! Saikava. spundē tik ar bāšanu (sìenu šķūnī) ebenda. - grīdas talsāmas nuo cieti kuopā salaistiem, spundē̦tlem dēļiem Konv. ² 700. Refl. -tiês, sich (zu)spunden, -pfropfen Spr.: tik tālu spundējies, kamē̦r pa pakaļu sāk laukā nācin Etn. III, 32.

Avots: ME III, 1029

staĩgât,

1): s. sliktus ceļus (von schlechtem Lebenswandel)
Frauenb. s. pa miegam (von Mondsüchtigen) ebenda. (māmiņa) staigā ciemus zvanīdama BW. 8680, 2. gar malām staigā lietus debeši Ramkau. skats mierīgi ... staigā pa zāli Janš. Dzimtene V, 111. pār jūŗu ar laivu s., über Wasser reisen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "reisen" ); gaisā lidināties od. s., in den Lüften schweben ebenda (unter "schweben" ). vē̦de̦rs bē̦rnam nestaigā (ist verstopft) Seyershof; ‡

2) gären
Auleja: alus staigā - taî i[r] čaukst. Refl. -tiês: uz talkām ar var s. Saikava. Subst. staĩgâšana: celiņa s. BW. 6902; staĩgâtājs: der Pendel einer Uhr (wo?); dēļu grīdas staigātāja BW. 21610.

Avots: EH II, 568

traips, Demin. verächtl. tràipelis ² Vīt., = traipeklis: asins traips MWM. IX, 666. taukaini traipi Konv. ² 869. uz grīdas palika nejauki traipi A. XX, 858. neguoda traipus Apsk. v. J. 1903, S. 160. nevar nuomazgāt ik˙katru traipu Blaum.

Avots: ME IV, 218

‡ tukšķêt, = tukstēt 1: (sirdis) tukšķēja ātri Atpūta № 489, S. 4. duduk, du-duk, zem vaguona grīdas duobji tukšķēja Daugava 1934, S. 796.

Avots: EH II, 701

uzbir̃t (li. užbìrti), (auf etwas) aufstreuen (intr.), aufrieseln, auffliessen: smiltis uzbira uz grīdas. mutīte kâ uzbirusi maguoņlapa Ezeriņš Leijerk. I, 145.

Avots: ME IV, 317

uzcelˆt (li. užkélti "heraufheben"),

1) in die Hohe heben
U., aufheben: uzcelt papīru nuo grīdas. uzcelt bļuodu uz galda;

2) aufrichten, errichten, aufbauen
U.; kuo pa dienu uzcē̦luši (vom Bau einer Kirche gesagt), tuo par naktl nuoārdījls LP. VII, 358. gariņi nuogremdē uzce̦ltuo baznīcu 376;

3) (in ein Amt) einsetzen
(gew. iecelt): Pleša tika par ķēnīnu uzce̦lts Pas. II, 79 (aus Walk). uzcels vēl man ķēniņu! LP. IV, 87;

4) (etwas) aufbringen
U.: viņa tā vārda uzcēlēja, sie hat den Namen (das Wort) aufgebracht U. dziesmu dej ... neturiet ienaidiņu! ne tā mana uzcelšana (izsmiešana), tā senēja ve̦ca tiesa BW. 958. Refl. -tiês,

1) sich erheben, aufstehen:
uzcelties nuo krē̦sla, nuo galda, nuo gultas, nuo miega;

2) aufkommen:
autam zūduot uzcēlās ce̦pures RKr. XVI, 187. paltrakiem nuozūduot uzcēlās zakraki XVII, 30. Subst. uzcelˆšanâs, die Auferstehung.

Kļūdu labojums:
BW. 958. = BW. 958; 5) aufwecken: uzcels man vēl ķēniņu LP. IV, 87
jāizmet (zu streichen) fraze no LP. IV, 87.

Avots: ME IV, 320

uzgrâbt,

1) aufgreifen, aufraffen:
uzgrābt nuobirušuos zirņus nuo grīdas;

2) auftiarken, zusammenharken
(perfektiv): milzīga pļava; līdz viņu izžāvēja, līdz viņu uzgrāba! Grobin. uzgrābts tur ir, bet sìens vēl nav pārve̦sts ebenda. Refl. -tiês,

1) für sich aufgreifen, aufraffen;

2) das Harken beenden:
viņas jau pilnīgi uzgrābušās Nigr.

3) man uzgrābās uz saknēm, beim Harken geriet ich versehentlich auf Wurzeln.

Avots: ME IV, 333

uzkaisît,

1) aufstreuen:
uzkaisīt smiltis uz grīdas;

2) Schläge versetzen:
uzkaisīt zirgam ar pātagu Stenden. Refl. -tiês: par daudz sukura uzkaisījies, es ist versehentlich zu viel Zucker aufgeschüttet worden.

Avots: ME IV, 338

uzķèzît, auf etw. schmutzen, sudeln (perfektiv): suns uzķēzījis uz grīdas.

Avots: ME IV, 350

uzmazgât, aufwaschen: grīda tīri uzmazgāta B. Vēstn. Refl. -tiês, an einer Stelle, wo eine Leiche gewaschen ist, sich waschend sich ein Unglück zuziehen: kur miruons mazgāts, tur iesit kulā trīs ve̦cas pakavu naglas, lai nenuotiktu uzmazgāšanās, t. i. lai uz šīs vietas kādam citam mazgājuoties tam nepiesistuos kāda nelaba kaite BW. IIl, 3, S. 861.

Avots: ME IV, 357

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. ² 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene ² I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363

uzslam̃pât,

1) schwerfällig, unbeholfen hinaufgehen:
viņš lē̦nām (ar pastalām) uzslampāja kalnā KatrE.;

2) u. pē̦das, schmutzige Fusspuren hinterlassen:
suns (dubļainām kājām) uzslampājis pē̦das uz grīdas Wandsen.

Avots: ME IV, 379

uzslãpât, mühsam (hinauf)gehen (perfektiv) auf Jürg.: u. ar netīrām kājām uz grīdas.

Avots: ME IV, 379

uzslapinât, nässen (harnen; perfektiv) auf: suns uzslapinājis uz grīdas Stenden.

Avots: ME IV, 379

uztupêt,

1) = uztupt(iês): vārnas mē̦dz uztupēt uz zariem Salis; "aufhukken" L.; = uzdirst (in der Klndersprache) Stenden: tu laikam esi uztupējis uz grīdas.

Avots: ME IV, 394

uzturinât, (ein Kind) auf etw. abhalten: uzturinājis bē̦rnu uz grīdas.

Avots: ME IV, 394

I vaļât, Refl. -tiês: istabas vidū vaļājās (zur Bed. vgl. vàļâties) uz grīdas kāds pusducis ... spilve̦nu Janš. Dzimtene III, 379. es aiz mucas vaļājuos (oder zu vaļuoties?) Tdz. 56561 (aus Kārsava). v. pa gultu Dunika.

Avots: EH II, 755

valˆstît Wolm. u. a., val˜stît Salis, -u, -ĩju, freqn. zu velt, (viel, stark) wälzen, hin- und herwälzen L.: ceļat .., manu pūru, ceļat viegli, nevalstāt! BW.16679, 10. bluķi valstīt pa zemi Dond. viņam zuobu nav, tāpēc viņš tuo kumuosu tik ilgi mutē valsta Kronw. zem kājām... viņu valstīt A. XX, 258. valstīt uz vienu un uotru pusi Dunika. acis valstît Frauenb. Refl. -tiês,

1) sich wälzen
St., U.; sich an esinem Ort müssig und träge bewegen: muca valstās U., die Tonne wackelt U. pa grīdas virsu valstās visādas lietas Mar. n. RKr. XV, 142. sniegi valstās, der Schnee ballt sich U. karīte pa nelīdze̦nu ceļu lē̦nām uz priekšu valstījās Neik. 11. Indriķis pakrita un valstījās savās asinīs Mācītāja meita 94. ilgi vēl gultā valstuos bez miega A. v. J. 1898, S. 17. vai A. jau uz zirgiem aizgāja? - kas tuo duod! vēl jau te˙pat valstās pa māju Kronw.;

2) = balstîtiês 1, sich (mit den Ellenbogen auf etw.) stützen N.-Bartau.

Avots: ME IV, 459

I vārde,

1) vãrde Dond., Karls., Ruj., Salisb,, Stenden, vārde N.-Bartau, vãrds, -s Karls., der Streckbalken ander Zimmerdecke; zwei an den Streckbalken aufgehängte Stangen zum Aufbewahren von Sachen, auch von Nutzholz und Pergeln (um dort namentl, über dem Ofen) zu trocknen
(mit ãr) Edwalen n. U., (vārdes) Dond., Iw., eine solche Stange Lasd.; eine Stange, auf welche man Wäsche hängt Kurl. n. U., Lasd.; eine Stange, wo Fische zum Dörren aufgehängt werden Lasd.; eine Stange, wo Fleisch zum Räuchern aufgehängtwird (mit ãr ) N.-Bartau; "eine in der Badstube eingebaute Stange" (mit ãr ) Dunika, Ober-Bartau; der unterste Streckbalken, auf dem die grīdas baļķi ruhen U.; Plur. vãrdi Stenden, vãrdis Kalnazeem, die Stangen im Mantelschornstein od. in der Badstube, wo das zu räuchernde Fleisch aufgehängt wird; vãrdi Dond. n. FBR. III, 104 "ārdi"; vārdes Kabillen n. BW. V, 628 "istabā pie griestiem ietaisīti plaukti, kur skalus kaltē": vārdi bij nuokapējuši me̦lni tâ kâ piķis Stenden. klētī ieiedama mārte zieduo cimdus (zeķes), uzliekuot uz vārdi (kārti) RKr. XVI, 191. istabā ieiedama jaunā sieva uzliek uz vārdi ziedu 264. virs krāsndeķa ir ietaisītas vārdis, kur skalu malku žāvē. vārdis arī tās, kur kukņā gaļu žāvē Gr.-Würzau n. A. X, 307. vadžus, kas istabā ietaisīti uz krāsns, sauc par vārdēm A. X, 307. linus saliek rijā uz vārdēm, uz lauka gar vārdēm Dond.;

2) vãrde N.-Bartau "rindā sakŗauti linu bāliņi": saimniekam šuogad divas garas linu vārdes N.-Bartau. Zu li. apývardė "Hopfenstange", vìrdis, -ies "Querbalken", s. Būga KSn. 1, 21; nach Leskien Nom. 588 zur Wurzel von vẽrt. Der Anklang an estn. warras (gen. warda) "Stange" u. a. (worüber Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisün kosketuksün 63) dürfte zufällig sein.

Avots: ME IV, 499, 500

vispãr, vispãri,

1) Präp. mit dem Dat. od. Acc.-Instr., über:
izsẽjis sudrabu vispār dārzu (über den ganzen Garten) LP. III, 30. apsitās kašķis vispār miesām (über den ganzen Körper) kā . . . bruģis VI, 865. ne sniedz ... vispāri bļuodai! BW. 19369, 2. akmentiņi izkaisīti vispāri grīdai Pas. IV, 37 (aus Selg.). vispār seju nuotvīkdama Janš. Bandavā I, 177;

2) Adv., ganz darüber:
saskatīja ... Miķeleni, .. vispāri ... lakatu pārklājušuos A.Brigader Daugava I, 303;

3) Adv., überhaupt:
tajuos laikuos vispār bij daudz dzimtļaužu MWM. VII, 199.

Avots: ME IV, 624

zem, ze̦m (> hochle. zam; z. B. in Adsel-Schwarzhof, AP., Mar., Tirs.; unbek, in Adiamünde, Dunika, Pankelhof, Ruj., Salis, Siuxt, Schnehpeln, Wolmarshof), Präpos. mit dem Genitiv, seltener (nach St. und U, auf die Frage "wohin?") mit dem Akkusativ"

1) unter:
zem galda, unter dem Tisch. liec zem galdu! lege (es) unter den Tisch U. pabāzīs zem grīdas LP. IV, 4. nuonest (stradu) ze̦m akmiņa Pas. V, 293 (aus Welonen). guļ zem zaļa velēntņa BW. 141. zem eglītes pārgulēt 2355. es zem tevis (Var.: tevi, tevim) patecēju (zu einer Eiche gesagt) 13377. zem bāliņa pastāvēju kâ zem... uozuoliņa 13529; 17610. galvu zem ce̦pures kasīt Kaudz. M. 26. ceļš ir zem kājām (der Weg, die Reise) steht bevor 11. (fig.) valdenieks, zem kura dzīvuojam N.-Schwanb.;

2) (hochle.) temporal, "gegen":
atiešu rītu ze̦m vakara Baltinov n. FBR. XI" 136. ze̦m ziemas svē̦tkiem Latgalits 1922" IV, 2 _1. ze̦m gaismas... tie nuoskrēja pruojām Pas. V, 40 (aus Preili). ze̦m ve̦cuma Zb. XVIII, 361 (= r. под старость). S. Le. Gr. 540.

Avots: ME IV, 707

I zibinât (li. žìbinti "mit einer Fackel u. a. leuchten"),

1) leuchten lassen, blitzen
L., U., BW. 33704: kas uguni zibināja? BW. 10033, 1 var. zibinādami ar elektrisku kabatas late̦rnu Veselis Netic. Toma mīl. 125. savas griezīgās acis zibināja Kaudz. Izjurieši 119. dusmu starus zibina Zeif. III, 2, 151. kuo tu tur zibini (entzündest [streichend] Zündhölzchen)? Lubn. zibins zibināja BW. 16691, C., Ruj., Salis, Trik., Wolm. visu vakaru pamalē zibināja Nötk. sāka... zibināt ar˙vienu stiprāk A. XX, 252, pē̦rkuonis sācis zibināt krustim RKr. VIII, 2. acis zibināt zibināja Austr. kal. v. J. 1893, S. 32; flimmern: druvas zibināja, kad vējiņš saules vizmu uz viņum trīsināja MWM. VIII, 484;

2) sehr schnell bewegen,

a) einen Finger (warnend oder drohend):
Andrievs zibina man ar pirkstu Eldgasts Vižņi 50 (ähnlich in Ruj.);

b) die Flügel:
cīrulis gaisā spārnus zibina Sessw.;

c) die Füsse:
bē̦rns zibina kājas Lubn. kuo nu tur ziblni (läufst zwecklos hin und her) nuo klēts uz istabu? Bauske. Refl. -tiês, flimmern: saule pa vēja kustinātām ābeļlapām zibinās istabā uz grīdas Domas I, 225; "= žibināties". nezibinies man priekšā! Dond. n. RKr. XVII, 65.

Avots: ME IV, 716, 717

žļāga Wessen,

1) ausgestürztes Spülwasser
St., Spülicht (mit ã ) Jürg., (mit à ² ) N. - Schwanb.; der Bodensatz einer Flüssigkeit (z. B. vom Bier) N. - Schwanb. (mit à ² ); unklares Wasser (hauptsächl. in versandeten Flüssen, Gräben) Ramdam;

2) eine Lache:
uz grīdas liela žļãga Jürg.;

3) comm., ein Pisser
Gr. - Buschh. (mit à ² ), Budberg;

4) ein Wolkenbruch, heftiger Regenguss
(mit ã ) Frauenb.

Avots: ME IV, 816

žļe̦ks, Interj.: biezputras pika nuokrita uz grīdas un izšķīda - žļe̦ks! Stenden.

Avots: ME IV, 817

žļokstêt Stenden, = žļekstêt (aber von einem dumpfern Schall!): žļokst kājas zābakuos, kad tur iesūcies ūdens, jeb jē̦las gaļas gabals, nuokrizdams uz grīdas.

Avots: ME IV, 818