Paplašinātā meklēšana

daudzgriba: auch infl. n. u. (unter griba).

Avots: EH I, 309

êstrgiba,* der Appetit: Sprw. kāds aizdars, tāda ēstrgiba.

Avots: ME I, 577

I griba, [gribe U.], Wille : dē̦ls apprecējies pret ve̦cāku gribu. konflikts starp dažādām garīgām gribām Stari II, 701.

Avots: ME I, 653

II griba, Interj., s. grabu.

Avots: ME I, 653

iegriba, ‡

2) "= ‡ ìegribis" Lubn., Schwitten, Sessw.: izaudzēsi sev nevaldamu iegribiņu PV.

Avots: EH I, 514

iegriba, das Verlangen: Sprw. vīrieša iegriba kâ salmi pārde̦g, sievieša - kâ sieksta gruzd.

Avots: ME II, 18

kar̂stgriba,

1) die Begierde, Gier;

2) der Hitzkopf
Bers., Ar., A. XVI, 476.

Avots: ME II, 164

negriba, die Abneigung, Unlust: ar negribu, par negribu. kad par negribu kuo dara, tad labāki lai ne˙maz nedara Janš. aiz sāpēm viņš nuo tām nuovērsās, nevis aiz negribas Vēr. II, 861.

Avots: ME II, 713

uzgriba, eigensinniges, kapriziöses Verlangen: Jetes uzgriba vien bijusi tur ierīkuoties Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 54. viņa uzgriba nav pārlaužama Fest.

Avots: ME IV, 333

pašgriba,* der EigenwilleStari II, 611.

Avots: ME III, 112

aîzmaûts ² Ahs. "verstopft": man ne˙maz negribas ēst; e̦smu tâ kâ aizmauts Ahs. mute kâ àizmaûta (zugebunden) Trik. Nebst apmaûts (unter maut IV) zu maût I?

Avots: EH I, 38

àizsalˆkt, ausgehungert sein: viņš visu dienu nebija ēdis un tā aizsalcis, ka ēstgriba gandrīz zudusi JK.

Avots: ME I, 48

apduõmĩba, Überlegung, Umsicht, Bedachtsamkeit: kuo Valdemārs teicis, tas nācis nuo dziļas pārliecības un apduomības Ar. pat pie ze̦mākiem dzīvniekiem ievē̦ruojam, ka viņu darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. griez savu ausi pie manas mācības, ka tu sargi apduomību Spr. Sal. 5, 2. apduomību nuoziegumi Konv. ²

Kļūdu labojums:
noziegumi Konv. 2 = noziegumos Konv. 2 132

Avots: ME I, 83

apslãbt [li. apslõbti], auch apslābēt L., intr., abnehmen, schwächer werden: gaisma apslābst Vēr. I, 1103. griba nuonāvēties apslābst Vēr. II, 580.

Avots: ME I, 123

apžil˜binât, caus., blenden PS.: spuožums tev acis apžilbinājis. Refl. -tiês, geblendet werden, sich blenden, betäuben lassen: gribas gaismā apžilbināties, līdz akls paliek Stari I, 358.

Avots: ME I, 139

‡ atticinât "darīt, lai attiktuos" (?) Vīt.: ticini, cik negribas, - i[r] tad tu viņa neatticināsi!

Avots: EH I, 176

aûdzêt, aûdzinât (li. augė´ti, augìnti, [pr. auginnons "audzinājis"]), tr., fact., wachsen lassen, gross ziehen, aufziehen (von Pflanzen, Tieren, Menschen) erziehen: audzē, dievs, labus miežus BW. 9370; labas gaŗas kaņepītes 13335; smalku birzi 13423; brangus linus Etn. II, 179; luopus LP. VII, 53, zuosis; - dē̦lu BW. 3336; sen audzē̦ta līgaviņa Ltd. 1773. audzināt von Tieren und Menschen, namentlich in der Bedeutung"erziehen": meitiņas Ar. 43, māsu BW. 15655, 3; līgaviņu Ar. 496; mucā audzināts od. audzē̦ts, wie im Walde aufgewachsen, ohne den nötigen Schliff. dēliņš sirdi audzināja kā asuo zuobentiņu Ar. 703. Refl. -tiês, ein volles Euter bekommen, eutern, trächtig sein: guovs audzinās, kad tā gŗūta; cūka audzinājās Balss. Subst. aûdzẽjums, aûdzinãjums,

1) das Grossgezogene,

2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par māsiņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.

Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3

Avots: ME I, 215, 216

bê̦gums,

1) die Flucht:
pazīst meitu bē̦gumiņu, vizbulīšu birumiņu BW. 13481;

2) die Ebbe *:
bē̦gums un paisums, Ebbe und Flut; pret spē̦ka bē̦gumu vēl cīnās gribas paisums Asp.

Avots: ME I, 289

bũvêt, - ēju, tr., bauen: ē̦ku, namu. Refl. - tiês, sich mit einer Bauarbeit beschäftigen, Bauten ausführen: saimnieks varēs būvēties, kâ pašam gribas Neik. [Aus mnd. būwen dass.]

Avots: ME I, 360

‡ ciêš Auleja, = ciêši (unter ciêšs): ēst c. gribas. aizsien c. vārtus, ka neatsietuos.

Avots: EH I, 278

cìte [Drsth., cîte ² Dond.], der Eifer, die Strebsamkeit: uz ķieģeļa ar lielu cīti nu dukātu viņš trin Adam. ar cīti mēs gribam art Apsk. I, 295.

Avots: ME I, 392

‡ daũdzgribis Dunika, = griba">daudzgriba.

Avots: EH I, 309

I dē̦ka,

1) "freier Wille"
im Instr. tīšu dē̦ku, absichtlich, mit Vorsatz: tīšu dē̦ku skriet nelaimē. jūs mani tīšu dē̦ku negribat saprast;

2) das Naturell, die Charaktereigentümlichkeit:
mans maziņais tādas dē̦kas. vai bijusi pati klāt, vai ne, dzīvuojas pats savā dē̦kā Naud. [Zunächst wohl aus li. dėkà "das Belieben; своенравность", das seinerseits aus dem Slavischen stammt, vgl. čech. bezděky poln. bezdzięki "wider Willen" bei Berneker Wrtb. I, 193 f.]

Avots: ME I, 462

draĩskât [Salis, dràiskât C.], -āju, draiskuot,

1) tr., reissen:
drēbes;

2) tollen, toben, lärmen, ausgelassen sein
[auch: draiskalêt Fest.]: man arī trakuot un draiskuot gribas Vēr. II, 1114. In dieser Bedeutung gew. das Reflexiv: nedraiskājaties, bē̦rni.

Avots: ME I, 489

dzèlžaîns, [dzèlžuôts Wid.], eisern: dzelžaina griba. izturība MWM. VIII, 690.

Avots: ME I, 544

dze̦nulis,

1) = dze̦luonis, der Stachel:
[pret dze̦nuli spārdīt Glück Apost. 9. 5]; der Stachel an der Schnalle U.;

2) "?": bet tie jums būs par dze̦nuļiem Richt, 2, 3;

3) die Triebfeder, der Beweggrund *
Kronw.: griba virzīt publiku zināmā ceļā bija ar˙vien viņu vaduošais dze̦nulis Vēr. I, 1186. [Zu dzenēt. dzìt.]

Kļūdu labojums:
teikums no Richter 2, 3 pievienojams 1. nozīmes nodalījumam (die Phrase aus Richter 2, 3 gehört zur Bed. 1),

Avots: ME I, 545

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599

gar̂ds, (li. gardùs [acc. s. gàrdų u. gar̃dų]),

1) wohlschmeckend, schmackhaft:
kam gribas ēst, tam viss gards. lai tā (maize) bija garda ēst. BW. 8209. uzliek gardu mielastiņu. ciema kukulis gards. gardu gardais alus Upīte Medn. laiki. atradu gardu, apēdu pats. gardu muti od. ar gardu muti ēst, dzert, mit grossem Appetit, mit Behagen essen, trinken: nu ēdis maizi ar gardu muti LP. III, 92. viņš ar gardu muti ūdeni izdzēris VII, 805. gardi ēda panāksnieki BW. 19266, 7. gardi pamieluot, mit Leckerbissen prächtig bewirten: brūtgāna māte panāksniekus vēl gardi pamieluo BW. III, 1, 23;

2) vom Geschmacksinn auf andere Sinne übertragen - angenehmen, süss, behaglich:
laipns vārds mūžam gards. atradis grāmatā kādu gardu vietu MWM. VII, 500. ve̦cākajam brālim uznāk gards miegs LP. IV, 59. viņš smējās savus garduos smiekliņus Kaudz. M. gardi smieties, herzlich lachen: daži gardi smējās A. XI, 690;

3) ka ne gārds, hach Herzenslust:
ej laimīga un ciemuojies ka ne gārds! ne˙viens tev tā neliedz. izgulējies ka ne gārds Seibolt. [ka ne gards Jürgensb.; die Schreibung mit ā beruht wohl auf kuronischem Einfluss. Wohl zu ai. gárdha-ḥ "Gier", gṛdhyati "ist gierig", s. Zupitza Germ. Gutt. 176, Walde Wrtb. ² unter horior, Berneker Wrtb. I, 320, sowie Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 63, der auch alb. ngriδem "bin brünstig" hierherstellt.]

Avots: ME I, 602

gauda,

3): vai gribat manas gaudas (Var.: manu bē̦du)? BW. 8539, 7 var.

Avots: EH I, 387

grabu, graba, Interj., rasselnd, raschelnd, grabbelnd, klappernd: čīku, čīku, grabu, grabu, kas mežā grabinās? BW. 30550, 4. griba, graba kažuociņš 18590. Oft in negierter Verbindung mit čiku, čaku, čabu, nicht raschelt es, nicht grabbelt es, es ist mäuschenstill: viņš aizbraucis, ka ne čiku, ne grabu LP. VI, 323. viss bija klusu un mierīgi, ne čika, ne graba. ne čabu, ne grabu, lab˙rīt pie luoga Bielenst. Rätsel No 894 ("das Licht").

Avots: ME I, 635, 636

gribe (unter griba">griba I): auch Bornsmünde, Grenzhof (Mežmuiža).

Avots: EH I, 405

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

‡ iedaba,

1) die Art und Weise, die Natur, der Charakter; "Gepflogenheiten"
Sessw.: Māriņa ... vīzīga iedabā Veselis Tīr. ļaudis. viņā izpaudās ... darba cilvē̦ka un dabas bē̦rna ie.: ilgi bē̦dāties... viņai nebija nedz laika, nedz gribas Janš. Bandavā II, 173. viņai ir tāda ie. bučuoties tik ar dusmīgiem cilvē̦kiem Mežv. ļ. Il, 99; "eine schlechte Charaktereigenschaft" Ludsen, N.-Peb., Selsau, Sessw.: viņam tāda ie., ka viņš vienmē̦r lamājas;

2) = nuõdaba 2: iet savā iedabā Schwanb.

Avots: EH I, 507

ìegribêt, Refl. -tiês: vagaris pats tâ iegribējies Janš. Bandavā I, 6. iegribajas arī ve̦cā-māte redzēt Mežv. ļ. 1, 237.

Avots: EH I, 514

ìejuodinât A. XIV, 2, 314 (aus Serben) "?" [In Ottenhof und Marzenhof bedeute es: uzmudināt (man ar gribas ēst: viņš mani iejuodināja); in Ronneb. - Illusionen einflössen: iejuodinājis bē̦rnu uz tirgu un nu vairs nelaiž Wenden. kad bē̦rnus iejuodina ("satrakuo, ieskubina"), tad ilgi tie nevar aprimties Nötk.].

Avots: ME II, 23

[ieruosme ,* der Impuls: gribas ieruosme.]

Avots: ME II, 60

ieska,

1) das Verlangen, der Appetit
(oft von Sudr. E. gebraucht): viņai pat pazuda ieska uz ēšanu MWM. II, 497. slimam cilvē̦kam, cik tādam liela tā ēstgriba, un ja arī būtu, nav ieskas IV, 929. nuovē̦lu iesku pēc svaiga dūma VIII, 603. uznāk ieska pēc zemenēm Sudr. E.;

[2) ìeska ² Bers., Alswig, Storm., ein Schimpfname für jem., der etwas anscheinend ernstlich sucht, aber doch nicht findet, also etwa ein oberflächlicher, ungeschickter Sucher;
iẽska Nigr., Kratzbürste;

3) "?": nu jau nav vaļas galvu ieskāt; ieska ar izčibējis Ronneb. - In Kalnemois, Bauske u. a. sei iẽska ein Gegenstand,mit dem man ieskāt kann;

4) iẽska Smilt., Bauske, = ieskāšana;

5) iẽska Ruj., ìeska ² Warkh., = ieskâtãjs].

Avots: ME II, 64

ìesmaķêtiês, zu schmecken anfangen: kad iesmēķējas, tad gribas tik vēl vairāk Brig.

Avots: ME II, 68

‡ ikreĩzẽjs, jeweilig: sasniegtu savas ikreizējās iegribas mērķus Janš. Līgava I, 505.

Avots: EH I, 429

izģinst, izgint, intr., abnehmen, verarmen Elv., verschmachen Glück, abmagern, verkommen: tavs brālis izģinst III Mos. 25, 25. nuo bada būs tev izģinst V Mos. 32, 24. bezdievīguo acis izģindīs (izīgs) Hiob 11, 20. mani kauli ir izģinduši Psalm 31, 11. negribam... par tē̦liem izģinst Asp. kalsni izģinduši tē̦li Asp. muokās izģinst MWM. VI, 337. tam iekšā neizģinda, kuo daba ielika Sudr. E. izģindis, = nuoliesējis, vājš: nuo slimuma gluži izģindis, tâ ka vairs ne pazīt nevar Blist. n. Etn. I, 137. - izģina ļuoti Richt. 6, 6. izģinis kâ dievkociņš od. kâ nātna lupata od. kâ guovs pļécka, von einem sehr Mageren Naud.

Avots: ME I, 743

izkaražuôtiês, zurechtkommen, fertig werden: jūs gribat viens tâ, uotrs citādi, tâ es ar jums nevaru izkaražuoties Plm.

Avots: ME I, 748

izlaîst (li. išláisti),

5): siena gubu izlaiž žāvēšanai Zvirgzdine;

6): me̦lus i. U., Lügen verbreiten;

11) izlaîsts, ungezogen, unartig, ausgelassen
Ahs. u. a.: izlaisti bē̦rni; ‡

12) i. uguni, das Feuer ausgehen (verlöschen, intr.) lassen: meita patīšām izlaidusi uguni Pas. V, 424; ‡

13) weggeben; -verkaufen
Frauenb., Seyershof: jaunu guovi vēl negribas i ; ‡

14) = izmest, izsviest Dunika: i. akmini gaisa; ‡

15) gedeihen lassen:
lai dievs izlaiž Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1):· izlaidies (= izgājis) nuo sē̦tas ap pusdienas laiku Kaltenbr. kājām jūs nevarat i. (= iziet); tad jūs varat palikt uz ceļa Frauenb.;

3): gul vē̦de̦ru is˙laidies Blieden;

4): pakakle izlaidās (= piepama) kâ ūdeņa pilna Frauenb.; ‡

7) zerschmelzen
Auleja: sviests izlaižas.

Avots: EH I, 461

izsalˆdêt, tr., er -, ausfrieren lassen: pīlādzes savāc un iesaldē̦tas ziemā ē̦d Konv. ² 3174. kāpēc krāsns nav kurināta; vai gribat mūs izsaldēt?

Avots: ME I, 794

izsamist, [izsamisties U., izsamisēties Und Ps. 20, 6], intr., in Verzweiflung geraten, verzweifeln: bet mēs gribam un nevaram un izsamistam Niedra. skuoluotājs vai izsamisa A. XI, 105. izsamisums, die Verzweiflung: atgriežas pilnīgā izsamisumā mājā A. XVII, 86. [Vgl. izmist und Le. Gr. 707.]

Avots: ME I, 795

izspuožinât, ‡

2) glänzen machend beseitigen, vernichten:
grēkus ... gribam ... jums i. Bergm. Saņem. spred. māc.1795, S.100.

Avots: EH I, 483

‡ iztvaicêtiês, sich gehörig erwārmen, erhitzen: mēs ... ļuoti izsaluši, gribam ... i. pie siltas tējas Pēt. Av. III, pielik., S. 100.

Avots: EH I, 491, 492

I izviļât, tr.,

1) = izvārtīt: zirgi zâli izviļājuši [C., Lis., Kl., Warkh.];

2) durchkneten:
mīklu. Refl. - tiês, sich zur Genüge herumwälzen: man arī trakuot un draiskuot gribas un pa slapjuo mauri izviļāties Vēr. II, 1114. viņī nuojūdza zirgus un tuos palaida sniegā izviļāties A. IX, 422. [bē̦rni izviļājās pa nuoru Kl.]

Avots: ME I, 829

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98

‡ klun̂cerêtiês ² AP. "hin und her rollen (valstīties); grandīties (mehr von Flüssigkeiten)": negribas k. (fahren) tuo gaisa gabalu.

Avots: EH I, 623

krupt, kŗupt Perk., -ùpu, -upu, [grindig od. räudig werden Dond., Dunika]; verkümmern, zusammenschrumpfen, bersten, hocken, faulen: krūpītis pabāzis mežu cirtēju apakš pils stūŗa, lai krūp LP. VI, 491. lai nu kŗūp upes dibinā LP. V, 230. negribam šinī peklē kŗupt V, 253. muižas gaitās vien bijis jākrūp IV, 165. lai tāds labāk nerāduoties, lai kŗūpuot mājā IV, 56. bijis, kur bijis, savā istabā vien tikai grib kŗupt V, 332. tūliņ uz māju aizkrāsnī krupt VI, 315. (Vgl. li. krùpti "паршивѣть"; zu krupis (s. dies).]

Avots: ME II, 287, 288

‡ IV kùilis ² Saikava "līkumains nuošuvums": tik nelabi izgriêzts un kuiļiem vien nuošūts, ka ne˙maz negribas mugurā vilkt.

Avots: EH I, 668

kuŗš: nom. s. fem. g. kurī Pas. X, 69,

1): līdz kuŗu kuŗajam (wie lange, bis wann)
duomājat gulēt? Janš. Dzimtene III ² , 375 (ähnlich: Bandavā I, 286); 4): gribam kurs viņu pajemt par sievu Pas. V, 239, vari pajemt kuŗu ne˙vien (irgend eine) nuo meitām Pas. X, 36.

Avots: EH I, 680

kuvêties "?": guliet, viļājaties, kuvējaties (= kūvējaties?), cik gribat LP. V, 10.

Avots: ME II, 330

kver̂kstêt ² [auch Bauske, Dunika], kver̃kstêt Ahs., kver̂kšķêt ² Ahs., [Dunika], kverkšêt [Stelp.], Smilt., intr., quieken, bellen, plärren: sivē̦ns kverkš Dind. mazi šuneļi kaukdami un kverkšķē̦dami uzbrūk lielajiem B. Vēstn. jūs tur varat kverkšķēt, cik jums gribas MWM. VII, 132. [vecine kverkšķ (plärrt), ka pati nezin kuo Dunika. - Zu kvērkt, kvarkstêt, serb. cvr̀knuti "schwirren."]

Avots: ME II, 353

lĩdzĩba (li. lýgyba Arch. Phil. III, 52),

4): vai par lìdzību vai pa draugam? Kaltenbr. tur jiem ir sava l. (sie haben da unter sich abzurechnen)
ebenda; ‡

5) taisīt līdzību (ein Pensum) begleichen, (eine auferlegte Arbeit) beenden
(?): gribam tâ rīkuoties, ka svē̦tvakar varē̦tu t. l., lai nākuošnedēļ nav vairs jābrauc Janš. Mežv. ļ. II, 85.

Avots: EH I, 747

I mā`rks [Wolm.], Ronneb., U., mārka [li. markà] Manz., L., U., die Flachsweiche, Flachstauche: es nuodaudzīju le̦du nuo linu mārka Vēr. II, 975. guovs gluži slapja, kâ nuo mārka izvilkta Etn. IV, 84. ja kādu vēl spiež ēst, kad vairs negribas, tad šis saka: "vai tad nu es ve̦'de̦ru par mārku taisīšu! Etn. IV, 43. mārkā likt, im Wasser weichen Manz. Lettus. - [mârks ² Salisb., ein kleiner Teich in Wiesen]; mārks "ar zāli apaudzis ūdens spuogulis" Alksnis - Zund. [Zu mḕrkt, mìrkt.]

Avots: ME II, 584

mazisks, klein (in verächtlicher Bedeutung) U.; kleinlich: kāda tev daļa gar maziskajām rūpēm Apsk. v. J. 1903, S. 33. es nemuocu sevi ar maziskām šaubām MWM. v. J. 1897, 10. mēs savās duomās negribam ielaist mazisku skaudību B. Vēstn. aizduomas būtu maziskas! MWM. v. J. 1899, S. 491. - maziski runāt, verkleinernd sprechen St., per deminutiva sprechen L., U. - Subst. maziskums *, die Kleinlichkeit: cīņas maziskums Stari II, 893. mani arī nuo dzīves izspieda viņas maziskums Apsk. v. J. 1903, S. 102.

Avots: ME II, 572

nàiks,

1) heftig, zornig, böse:
[naiki bārēmēs BW. 23731 var.] kur tie naiki suņi rēja, tur aug mana līgaviņa BW. 11245;

2) schnell, gewandt, fix
[naîks ² Bauske], Autz: teci naikāki! Erlaa;

[3) aufdringlich
Sessw.];

4) das Adv. nàiki [auch Jürg.], sehr, heftig:
tagad naiki salst [Nitau, Schujen, Nötk.] nekliedz tik naiki! Erlaa, Lub. man naiki gribas ēst. viņš naiki palaidnīgs C. tevi naiki blusas ēda BW. 24932. man naiki galva sāp LP. VII, 266. [In der Bed. 4 (s. Būga KSn. I, 76) zu li. neikom "sehr"; dieser Bed. liegt zugrunde wohl die Bed. 1 (vgl. le briesmīgi, ļuoti), wozu nikns (s. dies) u. a., s. Leskien Abl. 279 und Nom. 189 und J. Schmidt Pluralb. 395 f.]

Avots: ME II, 690

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

neziņa [li. nežinia "невѣдѣнiе" Miežinis],

1) die Unwissenheit, Bewusstlosigkeit, Verlegenheit:
nepalieci iekš neziņas! Manz. jūs gribat mani atstāt neziņā Asp. gāju kâ neziņā Saul. pirmā brīdī bija apjucis un neziņā A. XII, 732. viņš brīdi stāv kâ neziņā Druva II, 907. palika stāvuot neziņā, kuo darīt, kuo nē A. XVIII, 315. apduomā, ka tu katru neziņā izduotu kapeiku nuozuodzi saviem pēcnākamiem! Blaum. nemiņa aiz manis, neziņa priekšā Rainis. [runāt ziņā "dummes Zeug reden" Celm.] par neziņu daudz, überaus viel;

2) die Spurlosigkeit, das Verderben, Unglück
Lös. n. Etn. IV, 161: šitâ, brāļi, mēs dze̦rdami aiziesim neziņā BW. 20058. nu tu būsi neziņā(nelaimē 20393) 20392. kad tevi neziņā! hol dich der Kuckuck! Purap.;

3) comm., der(die) Unwissende
[Fest.]: lai smej un tādās neziņas! Zvanpūtis.

Avots: ME II, 741, 742

nĩdêt, - u, - ẽju, intr.,

1) leise brüllen
[Dond., Dunika, Wandsen], Ahs., [Līn.]: guovis īd jeb nīd, kad grib ēst Etn. II, 51. es apsegšu buļļu ādu, tu staigāsi nīdē̦dama BW. 25278, 5; 2) weinen, flennen: "nīd kâ guovs", saka, kad kāds raud, bet raudāt negribas.

Avots: ME II, 746

nùobèigt, tr.,

1) zu Ende bringen, beendigen:
darbu, dzīves gaitu, druvas gabaliņu. uzvilkdama es dziedāju nuobeigdama gavilēju BW. 320. pusis darbu nuobeidzis, rijā atgulies LP. VII, 603;

2) den Garaus machen, töten
vai manu bē̦rnu gribat nuobeigt? Aps. jāj pie sava ķēniņa raganu nuobeigt LP. V, 341. Refl. - tiês,

1) enden:
diena nuobeidzas LP. IV, 64. celiņš nuobeidzas pie mājiņas IV, 212;

2) verenden, sterben:
luopi kūtī e̦suot nuobeigušies LP. VI, 82. raganai jānuobeidzas muokās VII, 580. Subst. nùobèidzẽjs, wer endet, beendigt; nùobèigšana, das Beendigen; nùobèigšanâs, das Verenden nùbeìigums, das Ende, der Schluss.

Avots: ME II, 760

nuoģida ,* nùoģidums,

1) [auch: nùoģidiens Juris Brasa 384], die Vorstellung:
nuoģida jab priekšstats Konv. ² 1273. mūsu pašu griba muodina ve̦se̦lu rindu nuoģidumu Vēr. II, 177. [baiguo spārnu šalkšana atsauca nuoģidu par citu nuotikumu Veselis Saules kapsē̦ta 111;

2) nuoģidums, Erfahrung
B. Vēstn. n. U.]

Avots: ME II, 790

nùomàkt, tr., überwältigen, überwinden, vernichten: tu nuomāc visus, kas manu dvēseli apbēdina Psalm 143, 12. manas dusmas mani gandrīz ir nuomākušas 119, 139. sveša, ļauna griba bija pārveikusi, nuomākusi manu labuo gribu Plūd. vispārības apziņa viņam galīgi nuomākta Vēr. I, 1438. [tevi nuomākt Pas. II, 177]. Refl. -tiês, sich bewölken: debess nuomākusies.

Avots: ME II, 817

nùomirinât, fakt. zu nùomir̃t, sterben machen, lassen, umbringen, töten: mēris visus nuomirinājis Etn. II, 59. baiduos nuo viņas siltās, mīkstās dvašas, kas, nuomirinādama gribu, pamuodina iegribas R. Sk. I, 122. [viņu jau ar sliktu ēšanu vien nuomirināja um Mitau.]

Avots: ME II, 820

paduôt [li. padúoti; slav. podati], tr.,

1) geben
(perfektiv): sakās auzas pade̦vušas; pabeŗ auzu pe̦laviņas BW. 29842. buļļiem siena pametiet (Var.: paduodat)! 28947. padevri vakariņas A. XVII, 933. aizmirsis paduot ēst LP. VI, 108;

2) hinreichen, (hin)geben:
paduodi man krē̦slu! cik ruociņas nepadevu asāriņu dzērējam? BW. 15477, 3. nepaduod tautiņām pirmās reizes nākumiņu! BW. 15082,1. paduod ziņu brālītim 13319. dē̦lam izdevies zīmi paduot LP. III, 25;

3) bieten, erweisen
(perfektiv), auch deminuierend: padevu labdienu, labvakaru, dievpalīgu. gribējis paduot jaunkungam guodu LP. III, 102;

4) untergeben:
gubernātuors paduots iekšlietu ministrijai Latv. Refl. -tiês,

1) sich hin-, ergeben, sich unierwerfen:
tam es pate padevuos ar daiļuo augumiņu BW. 25513, 1. dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai BW. III, 1, 51. viņam ne˙kādā ziņā nepaduošuos,] lai˙tur kas; [2) laulībā paduoties, sich in Ehestand begeben Für. I, unter laulība];

3) gedeihen, geraten, gelingen:
labība, luopi, bites, augļi paduodas. abuoli lai brangi pade̦vušies Purap. luopuos svētība nepaduodas LP. V, 12. ne˙kas laimīgi nepaduodas VII, 68. [maize šuoreiz nav pade̦vusies Dunika]. zveja viņam nepadevās. viņam vācu mēle lāga nepadevās Dok. A. - Subst. padevẽjs; wer hinreicht, hingibt; pade̦vums, die Hingabe, die Darreichung; paduôšana, das Hingeben, Hinreichen; paduôšanâs, das Sichergeben; das Gedeihen, Gelingen.

Avots: ME III, 21

paîsums ² [Salis, Widdrisch], L.,

1) für paizums, neuerdings namentlich in der Verbindung
bē̦gums un paisums Mag. IV, 2, 132, Ebbe und Flut: pret spē̦ka bē̦gumu vēl cīnās gribas paisums Asp. jūŗās palielinās paisums un bē̦gums Konv. ^2;

2) paisums, Sturm aus der See
L., = Nordostwind Mag. III, 1, 125; [pàisums N.-Peb. "ein Wirbelwind"];

3) cilvē̦ks iet paisumā (= re̦snumā) Kortenhof; [pàisums ² Grawendahl, Bers., eine Menge (daudzums)].

Avots: ME III, 35

pajât [li. pajóti]; intr., tr.,

1) ein wenig reiten; reiten können:
ne˙maz vairs uevaru pajāt. [beidzamuo reizi mani pajāt LP. I, 68];

2) wegreiten:
kuŗš tālāk pajāsiet, tas laiskāku dabūsiet BW. 12357;

3) vorüberreiten:
saka tautas pajādamas: irbe sēd vanaguos BW. 14088, 1;

[4) = papist: pajāt meitu. Refl. -tiês, ein wenig zu seinem Vergnügen reiten: zē̦nam gribas pajāties].

Avots: ME III, 36

palaĩskuôt, intr., etwas faulenzen: gribas arī drusku palaiskuot Latv.

Avots: ME III, 55

[palamât, ein wenig schimpfen: viņai patikās palamāt meitu. Refl. -tiês, ein wenig schimpfen (intr.): gribas drusku palamāties.]

Avots: ME III, 56

[paliẽlît, ein wenig rühmen: viņš grib palielījams Lis.] Refl. -tiês,

1) sich ein wenig grosstun, prahlen:
viņiem gribas palielīties Vēr. II, 1357;

2) sich ungeheuer brüsten:
lielās meitas, palielās duot puišiem paduomiņu BW. 12009.

Avots: ME III, 62

pamest,

1): pamešu cūkām zâļu Ramkau;

3): verlieren -
auch AP., Dunika, Seyershof; verspielen - auch Dunika;

5): auch Kaltenbr., N.-Laitzen; zurücklassen in guter Absicht (im Gegensatz zu
atstât - in böser Absicht) BielU.; dievs ... apžē̦lājas ... un pame̦t viņu de̦be̦su valstībā Pas. IV, 49 (aus Lixna). tu durvis esi pame̦tuse vaļā Frauenb. viņu bez daļas nevar p. ebenda. neizdzer visa piena - pamet man kaidu drupīti! Auleja. tē̦vs nuomira, nepamete jiem ni˙kaida manta Pas. XII, 353 (aus Preiļi);

6): p. kāju, hinken
AP.: Zīmala kreisuo pakaļkāju pame̦t. Refl. -tiês,

2): negribas strādāt, - tad pame̦tas par slimu Ramkau. pa draugam pameties ebenda; ‡

3) "nuomesties" PlKur. Subst. pame̦tums: varu palikt bez darba, un kur tad pame̦tumam gals? Anna Dzilna 31. trīs rubļus suodības naudas samaksāt par muižas pame̦tumu Vanagu ligzda 60.

Avots: EH II, 155

[parãt, ein wenig schelten: viņu vajadzē̦tu drusku parāt. Refl. -tiês, eine Weile schelten (intr.): viņam atkal gribas parāties.]

Avots: ME III, 89

pãrcìest, Refl. -tiês: kad pārcieties, i[r] ēst vairs negribas Auleja.

Avots: EH XIII, 197

pãrdegt, intr., obenhin, leicht verbrennen: vīrieša iegriba kâ salmi pārde̦g, sievieša kâ sieksta gruzd Tr. 1433.

Avots: ME III, 153

paruotaļât, paruotaļuôt, paruotât, intr., ein wenig, eineZeitlang spielen: sapulcejās... jaunie padiet un paruotaļāt BW. III, 1, 5. puiši sanāk, lai paruotātu LP. VII, 137. [man tikai gribas paruotāt, visu dienu man nav bijis, ar kuo patrakuot Leijerk. - II, 271.] Refl. -tiês, gemütlich eine Zeitlang spielen: tad mēs drusciņ paruotaļuojāmies Vēr. II, 711. skuoluotājs atļāva mums paruotāties B. Vēstn.

Avots: ME III, 93

pãrvèikt, tr., überwinden, bewältigen: pirmā cilts pārveica bulgārus MWM. VI, 868. sveša, ļauna griba bija pārveikusi, nuomākusi manu labuo gribu Plüd.

Avots: ME III, 187

I pašmauga ["gaŗums, attālums, slaidums" N.-Peb.: gaŗiem vāģiem (Leiterwagen) liela pašmauga N.-Peb.] ; pašmauga - garums, attālums pie kādas lietas, piem. pie arkla nuo sprūda līdz apīšas zaram ir pašmauga Lös. n. Etn. IV, 163; ["liels gabals": liela pašmaũga, kuo skriet AP.; "pašmaũga - te̦lpa atvēzienam vai ieskrējienam; atvēziena gaŗums" N.-Peb.; gribas ēst: bij gaŗa pašmaũga (Zeitraum) AP.; ja zirgs pārāk īsi iejūgts arklā, tad saka, ka īsa pašmaũga Schujen; "puosms, nuodalījums": liela pašmaũga Nötk.].

Avots: ME III, 115

[II pasust (li. pašùsti),

1) eine Weile brüten, schmoren, bähen
(intr.): pasutuši kāpuosti;

2) auch reflexiv, eine Weile schlafen:
gribas vēl pasust(ies) Wolm. (in grober Ausdrucksweise).]

Avots: ME III, 109

patḕrzêt, intr., ein wenig plaudern: nu patērzēsim! Rainis. Refl. -tiês, ein wenig gemütlich plaudern: viņiem gribas patērzēties.

Avots: ME III, 121

[patrakuôt (li. patrakuoti "toll sein"), ein wenig tollen; auch reflexiv in derselben Bed.: bē̦rniem gribas patrakuot(ies).]

Avots: ME III, 123

‡ petērne,

1) comm., "nevīžīgs cilvē̦ks" Bērzgale: ak jūs, petērnes taidas. netikles, ni druskas strādāt negribat!

2) petērnes Lubn. n. FBR. XVII, 121, (mit ḕr ² ) Warkl. n. FBR. XI, 122, = peternes.

Avots: EH XIII, 225

pìeriest,

1) voll werden, sich anfüllen; sich erfüllen:
pilni pupi pierietuši BW. 28903. pierietušu līgaviņu 35529. pierietis viens mūžā mēnesis Duomas II, 273;

2) = piešūt. Schujen: mēs māsiņas negribam pieriestiem (Var.: runkuotiem) lindrakiem BW. 12050. Refl. -tiês, sich hinzutun, hinzugesellen, vereinigen Wid.

Avots: ME III, 285

pìestât,

1) sich neben jem. od. etw. stellen, zu jem. treten
(auch fig.): kuo tu, pie siena kaudzes piestājis, baksties? Grob. - kāda bē̦da piestājusi tam nabaga puisē̦nam? BW. 14918, 2 var.;

2) sich niederlassen
Brasche: tavu puostu! kur lai nu piestāj? LP. IV, 164;

3) attrapieren, auf der Tat betreffen
U.: kad reiz viņu piestājām, als wir ihn einmal attrapierten;

4) stehen bleiben:
ceļā... zemniekam piestāja zirgs, un jis nevar nuobraukt uz sē̦tu Pas. III, 102;

5) nachlassen, aufhören:
tuomē̦r ar mani nepiestā]a rāties Aps. VII, 18. vējiņš bij piestājis Apsk. v. J. 1903, S. 548. Refl. -tiês,

1) sich zu jem. od. an etwas stellen, hinzugesellen:
pie ābeles piestājuos BW. 3944, 9. vīri nuonāca uz Ēģipti līdz ar Benjamiņu un piestājās Jāze̦pa priekšā I Mos. 43, 15. zirgam piestājušies divi vare˙ni lāči LP. III, 33. ceļā viņam piestājās viens kungs VII, 481;

2) stehen bleiben;

3) nachlassen, gelinder werden, aufhören:
lietus piestājies U. runas... uz brīdi it kâ aptrūka, piestājās A. XVII, 315;

4) sich anpassen:
tē̦va māsa piestājas jaunākā gribai Aps. V, 20. Subst. pìestâjẽjs, wer in den Dienst getreten ist: piestājējam bija jātaisa spināti kungiem LP. VI, 774.

Avots: ME III, 297

‡ piņķelêt(iês) PV. "peņķelēt(ies)": tu vari piņķelēt un piņķelēties, cik gribas, mani tu neiepiņķelēsi līdzi. ja ar kasli sāksi piņķelēties, tad viņš tevi iepiņķelēs, ka nuo e̦rrām vai sprāgsi.

Avots: EH XIII, 235

ple̦caîns "?": mans bāliņš gan gribēja Jumpravieti sievu ņemt; mēs, māsiņas, negribam ple̦cainiem [?] lindrakiem BW. piel. ² 12050. ple̦caini lindraki "ein Weiberrock mit Tragbändern über den Schultern (Odsen, Vank.) oder zusammengenäht mit einer ärmellosen Bluse" (Bornsmünde).

Avots: ME III, 332

prasît (li. prašýti "fordern, bitten", slav. prositi "bitten"); -u (od. -ĩju BW. 7088 var.), -ĩju, tr., intr.,

1) fragen;
(Pilskalne im Kr. Illuxt) bitten (mit dem Dat. der Person): Sprw. kuo nabags nabagam prasa, - lai prasa bajāram! prasi suņam de̦su! vai auns prasīs vēzim vilnas? nāve neprasa pēc gadiem, der Tod fragt nicht nach dem Alter. prasīts makā ne˙krit. paduomu, atbildi, gala vārdu prasīt. ceļu prasīt, sich nach dem Wege erkundigen. atļauju prasīt, um Erlaubnis bitten. uz manim (gew.: man) māte prasa, vai ir laba sveša māte BW. 23171. ja gribat, ņe̦mat mani, pēc pūriņa neprasiet! BW. piel. ² 4945, 2. prasīt prasu kaimiņam, nesēj zirņu ceļmalā! BW. 29119, 1;

2) fordern:
prasi nuo brāļa savu daļu, verlange vom Bruder dein Teil! U. prasīt savu tiesu, sein Teil fordern: vē̦de̦rs prasa savu tiesu LP. IV, 6;

3) bitten, laden, einladen, auffordern:
uz kāzām prasīt BW. V, S. 216. mūsu saimnieki arī bija kāzās prasīti Jauns. Vārds v. J. 1913, S. 22. Refl. -tiês,

1) für sich bitten:
vai ar naudu es nuopirku [mūžu], vai nuo dieva prasījuos BW. 9241;

2) verlangen
(intr.): viņš sajūt uz mēles kaut kuo, kas prasās uz āru Duomas IV, 365. par gada laiku dē̦ls atkal prasījās iet pasaulē LP. VI, 391. bē̦rns prasās Ar., das Kind will auf den Topf. bē̦rns prasās laukā, das Kind bittet um Erlaubnis, hinausgehen zu dürfen. lai prasuoties uz darvas katlu, er möge um Erlaubnis bitten, zum Teerkessel zu gehen LP. VII, 101. - Subst. prasîšana, das Bitten, Fragen, Fordern; prasĩjums, das einmalige Bitten, Fragen, Fordern; die Frage, die Forderung: gribē̦dama atsvabināties nuo zē̦na prasījumiem un stāstījumiem Kaudz. M. 12. apmierituzt mūsu prasījumus Latvju Tauta XI, 1, 5; prasîtãjs (li. prašýtojis), wer fragt, bittet, fordert, Anforderungen stellt. Nebst pirslis zu ai. praš̍ná-ḥ "Frage", pṛccháti "frägt", arm. harc̣, ahd. forsca "Frage", la. precārī "bitten", procus "Freier", g. fraíhnan "fragen", fragiƥ "πειράζετε" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 44.

Avots: ME III, 377

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

radība,

1): šis tas cilvē̦kam pa radībai ir pielikts, kuo viņam nevajadzē̦tu (z. B. eine od. die andere Krankheit)
Orellen;

2): plur. radības, das Verwandtschaftsverhältnis (?):
mēs ar jums ne˙kādās radībās nestāvam, nedz ar jums gribam draudzību vest Pēt. Av. II, 208;

4): radības, die Nieder-kunft -
auch AP., Saikava, Sessw.: jaunajai ve̦de̦klai ceļā kļuva radībiņas BW. 35530, 5. radībām vistu kaušu, krustabām sivēniņu 1139. - Das Zitat aus LP. VI, 535 (ME. III, 462) ist wie folgt zu verbessern: "uotrā rītā bij muižā trīs jaunas radības: ķēvei bija dē̦ls, ēstvārītājai ... dē̦ls un cienmātei arī dē̦ls".

Avots: EH II, 348

IV sagaust "erwarten" (?): tâ gribas ēst, ka nevaru ne pusdienas sagaust Ekau.

Avots: ME III, 624

saģist(iês), (zur rechten Zeit) bemerken, wahrnehmen, sich besinnen Wid.: dīvaini, ka tuo nebiju saģidies A. v. J. 1901, S. 24. tikai tad viņš saģidās, ka tam gribas dzert V. Eglītis. nu viņš tik galīgi saģidās, ka pievilts Austriņš Nuopūtas vējā 14. saģiduos, ka tas nebūtu pieklājīgi Latv. sieva saģidusēs, ka tas bija ve̦lns LP. VII, 270, dē̦ls duomā, kā tuo izdarīt. pēdīgi saģiedas gan VI, 383. kad saģidās, bija laiks iet Stari I, 367. nule vien sasaģida bāleliņi, kur palika tā māsiņa BW. 18365. saģist (nuojaust) kādu nelaimi Drobbusch.

Avots: ME II, 634

saģist(iês), (zur rechten Zeit) bemerken, wahrnehmen, sich besinnen Wid.: dīvaini, ka tuo nebiju saģidies A. v. J. 1901, S. 24. tikai tad viņš saģidās, ka tam gribas dzert V. Eglītis. nu viņš tik galīgi saģidās, ka pievilts Austriņš Nuopūtas vējā 14. saģiduos, ka tas nebūtu pieklājīgi Latv. sieva saģidusēs, ka tas bija ve̦lns LP. VII, 270, dē̦ls duomā, kā tuo izdarīt. pēdīgi saģiedas gan VI, 383. kad saģidās, bija laiks iet Stari I, 367. nule vien sasaģida bāleliņi, kur palika tā māsiņa BW. 18365. saģist (nuojaust) kādu nelaimi Drobbusch.

Avots: ME II, 634

sagrauzît, tr., freqn., zernagen, zersttiren: ar tev[im] gribam mēs savus ienaidniekus sagrauzīt (durch dich wollen wir unsere Feinde zerstossen) Glück Psalm 44, 6.

Avots: ME II, 628

sajust, tr., intr., fühlen, empfinden, bemerken, wahrnehmen, ahnen: sajust smaržu; laimi, nepatiku. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Purap. kur te̦kat jūs, puisīši...? kaimiņuos sajutuši (Var.: apmanīj[u]ši) apiņuotu alutiņu BW. 19698. tautu meita pa jūriņu laivu dzina, sajutusi man[u] brālīti, sav[u] maizītes arājiņu 11650. kas tai mūsu meitiņai? nei tā dzied, nej runā. vai tā bija sajutuse sav[u] brūtgānu neve̦se̦lu? 821. sviežu (šautru klēpi) ciema sē̦tmalī. sajutuši ciema suņi, sāka visi čāvināt 13250, 12. dižās (sc.: meitas) bija sajutušas, ka man dze̦dra valuodiņa 13346, 1. viņš kuodis tâ īsti, lai sajūt LP. VII, 128. darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. - sajutis vīrs, ein erfahrener Kerl Für. I. Refl. - tiês, das Gefühl haben: pats sajutās, ka atruoduoties iestidzis Jaunie mērn. laiki IV, 85. Subst. sajušana, das Wahrnehmen, Empfinden, Fühlen: sajušanas spē̦ks, der Sinn Brasche; sa-jutums, die vollendete Tätigkeit des Wahrnehmens, Empfindens, Fühlens; die Empfindung: sajutumu saturu nevaram šķirt nuo viņu sajušanas Pūrs III, 87; sajutẽjs, wer wahrnimmt, empfindet, fühlt: ... kuŗa daļa lapā ir tā sajutēja Vēr. II, 719.

Avots: ME II, 641

samĩļuôt, intensiv liebkosen (perf.): gribas savu dēliņu samīļuot A. v. J. 1899, S. 256.

Avots: ME II, 688

sapràts, der Verstand; die Umsicht: saprāts un griba valda cilvē̦ku Upītis Sieviete 243. ar savu varu un saprātu pale̦puoties A. V. J. 1897, S. 131.

Avots: ME II, 707

saskaņa,

1) das Zusammenstimmen, die Harmonie
U., die Übereinstimmung: vienprātība un saskaņa A. XI, 37. iegribas un spēju nevar vienuot saskaņā Asp. attīstīsies pilnā saskaņā A. XI, 473. ... kas re̦dzams ne vien nuo vārdu saskaņas (Übereinstimmung), bet arī nuo vienādām konstrukcijām A. v. J. 1897, S. 238. tie mīlējās abi kâ skaņas, kas saldās saskaņās plūst JR. IV, 126;

2) der Akkord in der Musik
U.: harmonijas jeb saskaņu mācība MWM.;

3) der Reim
U.

Avots: ME III, 731, 732

sātns: auch (mit à ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, 1): auch (mit à ² ) Kaltenbr., Nerft, Sonnaxt: staks ir s. ēdiens Sonnaxt. pīrāgs diezgan s. ebenda. nav sātna maize Kaltenbr. ieēd nesātnu, negribas vis dzert; ieēd sātnu - dzert vien gribas Sonnaxt;

2): viņš ... atteicās nuo dzīŗuošanas priekiem, palikdams ... s. visās dzīves lietās Vindedze 156. ar ... sātnu ... prieku Veselis Jaun. Ziņas 1940, № 100, S. 2;

3): auch (mit à ² ) Kaltenbr., Nerft; (fig.) liesmuojuošās, sātnās krāsās Veselis Cilv. sac. 88. ‡ Subst. sātnums,

1) die Nahrhaftigkeit, Kraft (einer Speise):
gards pīrāgs, aizleja diezgan klāt; kad cukurs dame̦sts vis, tad diezgan sātnuma, - dzert vien gribas Sonnaxt;

2) die Sattheit: (fig.)
pilnas ze̦mgaliskas vasaras sātnuma Veselis Cilv. sac. 88.

Avots: EH XVI, 473

I šausms,* = šausmîgs: aug spīvā griba, šausmā līksma MWM. X, 68.

Avots: ME IV, 8

šaũt, šaũju oder (in Arrasch, Drosth., Dunika, Jürg., Schujen u, a.) šaũnu, šãvu, eine heftige Bewegung nach einer Richtung hin machen U.,

a) schnell schieben oder stossen:
maizīt[i] šāvu pašā krāsnes dibe̦nā BW. 35606 (ähnlich 6896; 8117, 2; 10723; Etn, II, 61; LP. V, 37, VII, 853). šauj kāju vēl priekšā Lapsa - Kūm. 188. šauj (Var.: duod, reiche) ruociņu [man] pasle̦pe̦ni! BW. 11442 var.;

b) einen Schlag oder Hieb versetzen
Spr.: lielajam pliķi šāvu (Var.: situ, cirtu, devu) BW. 9809, 1 var. ja nāk vēzis, šaun (Var.: sit, duod) pa ļipu! 30837 var. gribējis šaut šim (ar malkas gabalu) pa galvu Etn. II, 86. šaut pa muti Lapsa - Kūm. 202. reiz viņam šaut par purnu Vēr. I, 1157 (ähnlich Br. sak. v. 1509). šaut pa ausi Wid. šaun pa mizu! Saikava. šaut zirgam Wid.;

c) (mit einer Schiesswaffe) schiessen:
zemē šaut, herunter (tot) schiessen. gaŗām šaut, vorbeischiessen, nicht treffen. šautu tuo putniņu BW. 11430. lai šie šaunuot katrs savu luodi Pas. IV, 309. dē̦li tūliņ (grib) šaut, lai dabū ēst LP. IV, 197. maza plintīte tāļu... šaun RKr. VII, m. 1265, kam te̦lē̦nam nee̦suot šāvuši! Upīte Medn. laiki 57. šaušu virsū, pašā viducī Jauns. šauj kâ pupas ce̦p Celm. še jums katram šaujamais LP. IV, 137. šaujams rīks, Schiessgewehr Brasche; šaujams caurums, Schiessscharte Brasche; figürlich: šī meita jau ir šàuta ² (defloriert) Saikava;

d) rasch zufahren
U.; eilig laufen (gehen): māte šauj uz pirti skatīties LP. IV, 161. šauj mudīgi vien! V, 252. Klāvs šauj uz mājām atpakaļ J. K. V, 110. kur tu šauj tik ātri? Dond. ņe̦m kājas par ple̦ciem un šauj lekšus vaļā;

e) regnen:
vakar (lietus) šāve ij taiņ šaun Saikava. Refl. -tiês,

1) sich rasch wohin bewegen
U., Spr.: virsū šauties, losstürzen auf etwas. ārā šauties, eilig hinausgehen. prātā šauties, einfallen Spr.: šāvās Jāze̦pam... sapni prāta Glück I Mos. 42, 9. kaŗš virsū šāvēs L., der Krieg überfiel (uns). gar muti šauties U., auf der Zunge schweben. vakars nāca, vāverīte! šaujies (Var.: steidzies, traucies, laidies) egles galiņā! BW. 13795. gulē̦tāji nu steigšus šāvās augšām Janš. Bandavā II, 276. šauties bē̦gulim pakaļ Celm. (Annīna) caur uguni šāvusies pēc tā mūsu bālēlīna RKr. XIX, 135 aus Plm.). jel šaujaties jūs iekšā! Lapsa - Kūm. 257. šaujies, līdaciņa, no e̦zara laukā! Br. 42. viņš šāvās kâ zibins laukā Krišs Laksts 6. zibens pēc zibeņa šaujas RKr. VIII, 12. kur tad nu šausies (duosies)? Dond., Riga. ēst tâ gribas, ka ne˙kur šauties LP. I, 60 (ähnlich VII, 678; Plūd. Llv. 207). nezin, kur šauties, man weiss nicht, wo aus oder ein Elv. viņš aiz bē̦dām un rūpēm nezin, kur šauties Purap. Kkt. 81 (ähnlich LP. VI, 288; Etn. I, 119). kuo viņš tâ šaujas nuo vienas puses uz uotru? Dond. Rudim pa galvu šāvās tās duomas Alm. Meitene nuo sv. 6. šauties kâ bults Aus. I, 34. šķē̦ps šaujas, zib J. R. V, 100. "vai tas tiesa?"Jēcītis šāvās (fuhr dazwischen) Ādamam starpā Aps. VI, 12. drīz rudzi vārpās šausies MWM. VIII, 412 (ähnlich MWM. 1898, S. 20);

2) einander schiessen
Spr.;

3) um die Wette schiessen:
bijis jāiet šauties LP. VI, 163. Subst. šãvums, der Schuss; das Geschossene; šãvẽjs, der Schiessende, ein Schütze: es pats gudrs šāvējiņš BW. 30438 var. miglā šāvējs LP. I, 155. bise nava putnu šāvēja St. Nebst saut und li. šáuti "(Brot in den Backofen) schiehen; schiessen" zu li. šũvis "Schuss", šiáutuvas "Weberschiffchen" (bei Būga Изв. XVII, I, 28), slav. sovati (prs. sujǫ) "werfen, stossen, schieben", poln. sunąć "fortbewegen", čech. sudlice "Wurfspiess" und (wenn mit ide. sk̑-) got. skēwjan "gehen", ostfries. schöjen "sich umhertreiben" u. a., s. Trautmann Wrtb. 300, Walde Vrgl. Wrtb. II, 553, Potebnja РФВ. VII, 65 f.

Avots: ME IV, 9, 10

savākt,

1) fächsen, einheimsen, zusammennehmen, einfahren
(tr.), zusammenbekommen, versammeln, einsammeln: s. labību, pļāvumu. sienu savāķām sausu Nigr. savāķ izkaisītās mantas Nigr. savāķis visu (pienu) apaušuos LP. VI, 4. meitene savāķa dziju Dīcm. pas. v. I, 62. savāķa paunas MWM. X, 435. savāķa maizi LP. VI, 633. Krancis savāka visu gūrumu apakš galda 254. savācis galvas 699. savāca tukšās buteles Alm. Kaislību varā 43. Helga savāc šķīvjus Vēr. II, 777. savācis lielu čupu akmeņu LP. VII. 476. savāca dārzā bluķus... cirvi, valgus VI, 265. savākuše deviņas vecenes,... deviņus puõdus ziepju 832. savākt derīgus paduomus I, 157. savāķis nuopelnītuo algu JK. V, 137;

2) unters Dach bringen od. führen, zu sich nehmen:
savākt pusdienā luopus Janš. Bandavā II, 27. sniedziņš sniga, putenēja; laukā mans kumeliņš. ej.., savāķ manu kumelinu! BW. 1285. jūsu luosīti likšu zirgu puisim savākt Janš. Dzimtene ² II, 296. tūliņ savākšu (werde aufheben, zu mir nehmen) dalderi Janš. Bandavā II, 318. smuks puisītis... gulēj[a] taka maliņā; eit, meitiņas savāķat (Var.: paceliet)! būs maizītes arājiņš BW. 1167. ja... kāds pratējs šautru savāķa... BW. III, l, 75; sieva netiek ve̦se̦la, un dievs gaude̦nuo dē̦lu arī nesavāķ (nimmt nicht zu sich, d. h. lässt nicht sterben) Janš. Dzimtene IV, 26;

3) veranstalten, ausrichten:
ķēniņš... savāķis lielas balles LP. VI, 319;

4) = sazinât, in Erfahrung bringen, die Zuverlässigkeit einer Nachricht erproben: savāķ (gew.: sazini) tu tādas guodīgumu! Janš. Bandavā I, 34. ej nu savāķ, kāda kuŗai griba...! Dzimtene IV, 176. ļaudis gan dzirdēju tâ pļukstam. bet kas var savākt visu, kuo ļaudis te̦nkā? 214;

5) abhäuten, abschinden:
s. kritušu luopu Frauenb. - Refl. -tiês, sich ansammeln, sich versammeln: upmalā savāķies bars Apsk. v. J. 1903, S. 439. savāķāmies vienā būrī Nigr. ļaudis savāķas pulkiem uz skuolas valdes sapulci Bjerns. raksti I, 21. puiši bija jau savākušies iekšā pie miera. Janš. Dzimtene IV, 170. kāzinieki savācās tikai svētdienas rītā BW. III, 1. Nomen agentis dazu: savācējs oder savāķējs.

Avots: ME III, 782

sažultît: ne tevi, ne tavu aunu mēs negribam s. Delle Negantais nieks 236.

Avots: EH XVI, 469

seila,

2): plur. sèilas ² - auch Auleja (hier auch zuweilen der Sing.), Schönberg, Wallhof u. a. n. FBR. XVIII, 17: ēst gribas, seila te̦k Auleja; ‡

3) "kāre iegūt kuo; kāds kārums (arī tas, kas nav ē̦dams)" Auleja.

Avots: EH XVI, 475

sēles Wilzen n. Etn. I, 106, der Speichel: sēles vien te̦k, kâ gribas ēst! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 826

sikt, prs. sìeku (li. senkù "senke mich") od. sìk(st)u (sîkstu ² Dond., sikstu Lis., sîku ² Gr.-Essern), prt. siku, versiegen, fallen (vom Wasser) Brasche, vertrocknen: viļņi līdz pamatiem sīk Zeif. III, 2, 115. naudas krājums . . . sikdams sika De̦glavs Rīga II, l, 362. spējas sikušas Rainis Vēja n. I. 41. spē̦ki tam siek Vēr. II, 1118. griba siek Stari II, 930. līdz asaras man sīk Ģetes dzejas 51. Vgl. dazu Le. Gr. 575 f.

Avots: ME III, 837, 838

I slaîkas Fest., Bers. "das Sich Rekeln" : uznāk slaikas Fest. man nāk slaikas (t. i., gribas slaicīties) Lub., Bers. Zu slaikâtiês.

Avots: ME III, 913

šļaubs,

1) šļàubs ² Gr. - Buschh., Erlaa, Fehsen, Grawendahl, Warkl., šļaubs Golg., Katzd., Wessen, šlaubs U., schräg; abschüssig;
(in Laud.) steil (mit àu ² ): šļaubs baļķa gals Gr. - Buschh. šļaubs (an einem Ende zugespitzt) kuociņš Fehsen. jumts ir stipri šļaubs, tâ ka par nuokrišanu nav daudz kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 11. šļauba kaudze Katzd. (fig.) kāds neguods..., kad sieviete nuokļūst uz šļaũba ceļa Janš. Bandavā II, 245;

2) (fig.) leicht, nachsichtig:
tā (māte) tuo lietu var˙būt pārlaidīs šļaubāk. nuo papa dabūsi sukas;

3) = sājš, pliekans: šļauba dūša, kad gribas kā sāļa Fehsen, Geistershof;

4) als Subst., ein (an beiden Enden) schräg abgehauener Giebelbalken
(mit àu ² ) Warkl.; šļaubi "griesti uz āru ārpus sienas" Erlaa. - Subst. šļaubums Bers., (mit àu ² ) Kr., Lubn., Sessw., der Fall, die Senkung, Schrägheit, Neigung Erlaa n. U.; die Böschung V. Nebst slaubeniski und li. slubnas "schwach, matt" wohl zur Wurzel sleub(h) "schlaff herabhangen(d)" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 710; šļaubans 2 dagegen gehört anscheinend zar Wurzel sleub- "gleiten" (in ae. slúpan "gleiten", got. sliupan "schleichen" u. a.) bei Walde 1. c. 710 f.

Avots: ME IV, 64, 65

šļebinât,

1) schnappen, schmatzen; (die Zähne) fletschen:
lūpas šļebina svē̦tuo lūgšanu skaituot A. Upītis J. l. 28. raudzīdams kaut kuo izrunāt viņš šļebināja lūpām un murkšķēja D. Goŗkijs 39. mērkaķi zuobus šļebinādami dze̦nas viņiem pakaļ A. v. J. 1896, S. 346; mit zahnlosem Munde hörbar zu beissen versuchen Lennew.;

2) "?": salīkusē ieva... klusi un īgni šļebina Purap. Jaunā strāva 66;

3) lailen, undeutlich sprechen (von kleinen Kindern)
Bershof. Refl. -tiês, sich bewegen, schnappen, schmatzen: lūpas atvāzās šļebinādamās un čamstinādamās aiz kārās iegribas A. v. J. 1896, S. 581.

Avots: ME IV, 69

smags (li. smagūs "schwer zu tragen", "вѣсскiй" Baranowski Zam. 5), schwer von Gewicht, lastend: sm. ve̦zums, eine schwerbepackte Fuhre. smagas dzirnus maltuvē BW. 6941, 1. smaga mālzeme Mzv. m. 93. maize nuokrīt zemē ar smaguo pusi uz leju Duomas II, 260. kājas jau me̦tas gurde̦nas un visi luocekļi smagi Vēr. II, 138. gulēt smagu miegu Baltp. I, 65. ar smagu (mit bedrücktem, kummervollem) sirdi Mērn. 1. 11. smagas (schwer lastende, quälende) duomas Mērn. 1. 12. laiks bij karsts un gaiss smags (schwül drückend) Kaudz. M. ...smagais vējš, kuokus luocīdams Pas. II, 158. - Adv. smagi,

1) schwer, gewichtig:
smagi nuopūsties Mērn. 1. 170. "astuņi!" Ķencis atteica le̦pni, druoši un smagi 45;

2) hohl; feucht wie auf Tauwetter:
vējš smagi pūš U. smagi pūta sila priede Biel. 1353;

3) smaģi Kaltenbrunn, sehr:
man krūts smagi sāp Kl. man smagi gribas Odsen, Sussei, Schlossberg. man smagi patīk guovis un aitas Jauns. Druva III; 375. smagi dziļa aka LP. V, 256. smagi smukas pils (gen.) VI, 785. Mārtiņš gan tuo Ievu smagi, smagi mīļuo Prl. n. FBR. VI, 114. jī smagi mīlīga Sussei n. FBR. VII, 137. smagi var priecāties 143. spuole smagi rūc Saikava;

4) schnell:
smagi sprēst Saikava. Subst. smagums (li. smagrimas "Schwere" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 173), die Schwere, das Schwersein, das Gewicht: linu sluogu smagumiņu Biel. 1810. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu R. Sk. II, 238. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Austr. k. v. J. 1893, S. 69. - Nach Solmsen KZ. XXIX, 86 zu gr. (σ)μογερός "mühselig", μόγος "Mühe". Das Adv. smagi 4 etwa zu li. smagiaĩ "mit Geschmeidigkeit, tüchtig"?

Avots: ME III, 948

šmarlâtiês, eine unsaubere Arbeit verrichten Gr: Sessau: man negribas šmarlāties.

Avots: ME IV, 81

III smildzinât "?": ve̦lna valstību un spē̦ku smildzināt (schwächen, verringern?). Refl. -tiês "?" : sakaltuši lieli grē̦ku gabali negribas likties smildzināties Manz. Post. 1, 257.

Avots: ME III, 962

spẽja Dunika, Dond., Siuxt, Nigr., Grünh., Behnen, Ruj., Jürg., Salis, Zögenhof, Wolm., Ahs., spèja C., PS., die Kraft, Stärke, Fähigkeit, das Vermögen: liela griba, maza spēja Ahs. saimniekam ļuoti paticis, kā šim tāda spēja LP. IV, 148. suns bij iemantuojis valuodas spēju Etn. III, 62. izpildi savu pienākumu pēc labākās spējas! Jauna Raža IV, 1. atcerēties viņa dūres spēju 76. lai darā..., kas viņa spējā Hamlet 101. par lātviešu valuodas attīstības spēju Latv. tauta XI, 1, 34. garīgas spējas A. 1904, S. 548.

Avots: ME III, 991

spĩtêt, -ẽju, spītināt St., auch refl. -tiês Spr., trotzen; einen Possen spielen U.: sieva spītē vīra gribai Treum. Sveš. 37. tuo spītēju bāliņam, kam nedeva pilna pūra BW. 7632. "es neteikšu", meitē̦ns spītējās A. XI, 98. viņa pret tevi spītējas Rit. Die II s. prs. spīties (vai tu vēī spīties [spottest, höhnst?] par tuo? Pas. I, 229) wahrscheinlich von einem Infin. *spītīties.

Avots: ME III, 1004

spradzît, eilig gehen, laufen: spradzīsim maļup, lai neduomā, ka mēs arī kuo gribam Janš. Bandavā I, 29. Zur Wurzel von spradzinât?

Avots: ME III, 1008

stāšķā (Ioc. s.), = lat. instar; šās sulīgās uogas ē̦du tikai dzeršanas stāšķā, juo man gribas dzert Gulben.

Avots: ME III, 1051

ste̦ñnas: auch AP., Nötk.; aiz lielas ēstgribas suņam s. vien nāk PV.

Avots: EH II, 577

švitinât Līn. FBR. II, 57,

1) schnell in die Runde drehen oder schwingen
Stenden, Libau: zirgs švitina asti Gramsden, N-Bartau. gan es tavu ve̦cu māti gar uguni švitināšu BW. 10857 var. visas tās... gribas švitināmas Janš. Dzimtene ² II, 24, meitu labi švitināt Apskats v. J. 1903, S. 66. milnu švitinuot riņķī Antrop. II, 21. Kausativform zu švist?

2) zechen, saufen
Stenden (erst in der Neuzeit). Refl. -tiês, sich schnell in die Runde drehen: puikas saķeras ruokām un švitinās riņķī Stenden. riteņa spieķi tik ātri švitinās, ka tuos ar aci ne˙maz nevar izšķirt Stenden. nešvitinies! apdzēsīsi uguni! Gramsden. viņa švitinājās airvien ātrāki Janš. Dzimtene ² II, 90. Vgl. li. švìtinti "schmeissen" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 186.

Avots: ME IV, 118

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214

tīksminât angenehm erregen: griba iedzert . . , tīksmināja jūtekļus Skuju Fridis. Refl. -tiês, sich ergötzen.

Avots: ME IV, 200

II trakuot Salis, trakuôti Serbigal n. FBR. IV, 58, AP., Adv., sehr: trakuoti gards cepetis Pas. V, 30 (aus Smilt.). trakuoti skuops 213 (aus Planhof). trakuoti cē̦ls lakats AP. viņš trakuoti bij uz tuo dancuošanu ebenda. puisim trakuoti gribas gaļas Anekd. 41. man trakuoti patīk sivēniņi Druva II, 375.

Avots: ME IV, 220

‡ tvirtinât, festigen: vajag daudz tvirtinātas gribas K. Raudive Pārperson. un person. 82. sirds cēlums, kuo tvirtina īsti suomiskais sīkstums Daugava 1939, 258.

Avots: EH II, 710

I uja! u˙ja! ujā! Interjektion, als Ausdruck derBewunderung,desSchrecks gebraucht; Ausruf, mit dem man den Wolf und jedes gewaltsame Andringen von sich abtreibt U.: uja, kas par kalnu! LP. V, 7. ēst! uja, kâ ēst gribas! 216. uja! kas tam krauklītim par lielu saimi! VI, 250. vilks; vilks; ujā, vilks! VII, 885.

Avots: ME IV, 296

unkšêt, -u, -ẽju,

1) = unkstêt N.-Peb., Segewold: izsalcis bē̦rns, kaķē̦ns, kuce̦ns, sivē̦ns unkš N.-Peb. kuo tad nu unkšat? vēl jau ēst negribas! ebenda; "weinen" (mit ùn ² ) Gr.-Buschhof, Memelshof;

2) = ūkšêt U.;

3) huadegebellähnüche Laute von sich geben
(mit ùn ) Nötk.

Avots: ME IV, 299

utũzis,

1) eine ganz jämmerliche Behausung:
man pašam negribas tanī nabaga utuzī līst A. v. J. 1900, S. 293;

2) ein Lausbube
Wolm. u. a.

Avots: ME IV, 311

uzê̦das, die Nachkost, das Dessert Bilsteinshof n. Etn. II, 82; uzê̦dām AP., als Nachkost, Dessert Wid.: viņš uzē̦dām pie pantaga mieluosies Liev. Brez. un Hav. 250. miltu ēdiens tagad bija tikai kâ uzē̦dām, kâ slāpju dzesēšanai Latv. kuo nu ņemt vē̦lāk uzē̦dām? Druva I, 719. vai tev kā uzē̦dām negribas? Blaum. Pie skala uguns 126.

Avots: ME IV, 330

uzpĩpêt, uzpĩpât, uzpĩpuôt, ein wenig rauchen; anrauchen: gribas uzpīpēt. nu vecītis varējis uzpīpēt Pas. IV, 219 (aus Erlaa). lai duoduot uguni uzpīpuot LP. VII, 1058. vai negribi uzpīpuot? Janš. Ligava I, 371.

Avots: ME IV, 365

uzvaļât (li. užvalióti "hinaufzubringen vermögen"), bezwingen, unter den Pantoffel bekommen: viņa tuo tâ uzvaļājusi, ka tas pastāvīgi atruodas zem viņas tupeles Janš. Dzimtene ² II, 12. kur māte... kuo iegribas, tuo viņa arī izdara. tādās reizās viņa tē̦vu pruot ar˙vien uzvajāt Dzimtene V, 393.

Avots: ME IV, 396

‡ vartuôt P. Alunāns "eigenmächtig benutzen"; ja gribat, es jums duošu, - vartuojati (gebraucht!) mūžiņā! BW. 8539, 11 (aus Grafental, Bauske). Aus li. vartóti dass.?

Avots: EH II, 758

vēlestība,

2): "iegriba, izvēlība" PV.: viņas vèlestībai ² nav ne gala, ne malas.

Avots: EH II, 775

vil˜cinât (li. vilkinti KZ. LII, 267) AP., C., Iw., Līn., N.-Wohlfahrt, Ruj., Serbigal, (mit ìl ² ) Nerft, Preili,

1) freqn. zu vilkt, ziehen, schleppen:
ar vil ce̦klu vilcināju brālītim līgaviņu BW. 22046, 1. sienu vilcināt pie šķūņa Dond., Kand., .Wandsen, Heuhaufen auf belaubten Ästen vom Heuschlag zur Scheune schleppen. (fig.) vilcināt dzīvi (das Leben fristen) ar jē̦lu gaļu Kra. Vīt. 63;

2) in die Länge ziehen, verzögern
U., Dr., (mit il˜ ) C., Frauenb., Wolm. u. a. (unbek. in Siuxt): ilgi vilcināju BW. 15864, 6. negribam vilcināt lietu Vilibalds Kas uzvarēs 121. kuo nu vilcini, teic...! MWM. v. J. 1896, S. 401. attīstīšanas procesu vilcina Stari I, 54. teica vilcinuošā balsī (mit zögernder Stimme) Kaudz. M. 98. Refl. -tiês,

1) zögern
(intr.) : vecene . . . vilcinās duot JK. V, 135. šie liedzas un vilcinās duot gala vārdu BW. III, 1, S. 415, viņa vilcinājās duoties uz tiesas namu Upītis St. 23. nevilcinies! man nav vaļas MWM. v. J. 1896, S. 603;

2) sich verzögern:
kāršana vilcinājusēs, juo nebijis ne˙vienas virves LP. III, 101. kommisijas sasaukšana vilcinājās Konv. ² 2247.

Avots: ME IV, 585, 586

visašķi Glück, visasķi L. (bei ihm auch visasks "gänzlich"), visaški U., visaske Manz. Lettus, Adv., in jeder Hinsicht, auf alle Weise U.: algu ... es duošu visašķi tâ, kâ tu saki (den Lohn ... will ich dir geben; alles. wie du sagest) Glück I. Kön. 5, 6. šis nuomirst... visašķi ar mieru un labi klādamies (stirbt... in allem Reichtom und voller Genüge) Hiob 21, 23. turu es visas pavēlēšanas visašķi taisnas (haite ich stracks alle... Befehle) Psalm 119, 128. tuo gribam mhes wueszaske aizmirst Und. Ps. 53, ₁₈ . Vgl. Le. Gr. 270.

Avots: ME IV, 622

žeîkstîtiês PS., Smilt., (mit eî ² ) Siuxt, -uôs, -ĩjuôs "ākstīties" Lub.: žeikstās kâ žeiksts, negribas i[r] skatīties Druw. n. RKr. XVII, 87.

Avots: ME IV, 801

III zvīguôt,

1) "?": pie dienas gaismas pils augšup zvīguo Rainis Uguns un nakts 56. man gribas par lejām visumā tavā zvīguot Asp. Fausts 12. Zu zvīguot I?

2) uogli zvĩguot Mesoten "eine (glimmende) Kohle schnell in die Runde drehen".

Avots: ME IV, 779