Paplašinātā meklēšana

čiẽpa, der Schopf: ņemšu tevi aiz čiepas.

Avots: ME I, 417

‡ dìepalìgs ² Erlaa n. FBR. XIV. 122. = dievpalīgs.

Avots: EH I, 327

driẽpa: driẽps Salis, ein dickes Drahttau. Zum d- s. FBR. XII, 58.

Avots: EH I, 335

driẽpa, driẽpe, das Tau: blankas nuoblīkšķ, driepes spiedz Eglītis. [Mit hypernormalem d- (vgl. drīģele) für das sonstige riepe (aus mnd. rēp "Reif, Tau")?]

Avots: ME I, 502

I iepa, der Vorwand, Beweggurend, die Ursache: meklēja iepas, lai varē̦tu iesākt ķildu Druw.

Avots: ME II, 49

II iẽpa "ein Bläschen auf der Haut" (in der Kindersprache) Bauske.]

Avots: ME II, 49

iepaise "Bruchprobe" L.

Avots: ME II, 49

ìepaisît, zur Probe etw. Flachs braken L.

Avots: ME II, 49

iẽpakaļ, iẽpakaļis, iẽpakaļus, auch iẽpakaļš [C.], ein wenig hinterher: ve̦zumnieki bij palikuši iepakaļ Kaudz. M. iet pa savu taku citiem iepakaļis Janš. man labu gabalu iepakaļus tarkšķ rati Vēr. I, 1388. dievs ar izkapti pa˙priekšu, ve̦lns ar katlu iepakaļs LP. VII, 1172.

Avots: ME II, 49

iẽpakaļẽjs, der hintere: cienmāte iepakaļējuos nācējus nere̦dz Liev.

Avots: ME II, 49

ìepakât, tr., einpacken: savas lietas. ìepakãjums, das Eingepackte, die Einpackung, die Verpackung: apdarvuots papīrs labs aizsargs pie iepakājuma A. XIII, 621.

Avots: ME II, 49, 50

ìepaļât, verleumden: iepaļāt kam viņa līgavu Lis.]

Avots: ME II, 50

ìepampt, anfangen zu schwellen Karls.

Avots: ME II, 50

ìepanguôt, einen Schlag versetzen Riga.

Avots: ME II, 50

ìepasakâtiês, sich durch Geschichten - Erzählen miteinander bekannt machen, befreunden U.

Avots: ME II, 50

ìepatikt, gew. refl. ìepatiktiês, anfangen zu gefallen: zē̦nu sejas viņam iepatikās A. XII, 356. saimniekam arī kalpu kapsē̦ta iepatukusēs par dusas vietu Aps.

Avots: ME II, 50

ìepaũgât Rothof, (mit der Hand) durchprügeln.]

Avots: ME II, 50

ìepaũnât, (hineinsetzend) gut einhüllen: bē̦rnu ratuos Salis. Refl. -tiês, sich (hineinsetzend) gut einhüllen: sieva jau iepaunājusies ratuos Nigr.]

Avots: ME II, 50

ìepaũnêtiês, ökonomisch vorwärts kommen: re, kâ viņš tagad iepaunējies; senāk bij pa˙visam nabags Naud.

Avots: ME II, 50

ìepaurêt, einpauken Wid.]

Avots: ME II, 50

ìepaũrêtiês, sich einleben, zu Vermögen kommen: tas it brangi tur iepaurējies! Wain.

Avots: ME II, 50

ìepaust, einreden, einflüstern: kas tev tuo iepaudis? Nigr. iepaust uotram kuo ausī Bauske.]

Avots: ME II, 50

ìepazĩstinât, tr., bekannt machen: tevi iepazīstināt ar manām nāves cisām Vēr. II, 309.

Avots: ME II, 50

ìepazĩt, tr., kennen lernen: viņš neļāva mums sevi iepazīt. Refl. -tiês,

1) bekannt, eingeweiht werden:
labi, kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M.;

2) einander kennen lernen:
tuoreiz vēl nebijām iepazinušies.

Avots: ME II, 50

ìepazītinât Pagalms, [Bers., Warkl.,] = iepazīstināt.

Avots: ME II, 50

ietiepa,

1) die Grille
Dzimt. Vestn.;

2) comm., der Rechthaber, der Eigensinnige:
viņš tāds ietiepa AP., Etn., IV,18.

Avots: ME II, 82

‡ ķiẽpals Dunika, NB., klebriges, nicht vollkommen ausgebackenes Brot.

Avots: EH I, 707

kniẽpadata: ze̦lta kniepadatu BW· 2221. kad man būtu k., es tev acis izbadītu 9469; Demin. nom. plur. kniepa adatiņas BW. 2633, kniepu adatiņas 2629; 2.

Avots: EH I, 632

kniẽpadata, die Stecknadel.

Avots: ME II, 249

‡ kņiepadata BW. 33329, 1 var., = kniẽpadata.

Avots: EH I, 636

liẽpa: dze̦guzes l. auch Erwalen; drudž[a] liepa Popen "ein Gartenunkraut".

Avots: EH I, 756

liẽpa (li. líepa, [serb. lì`pa]), liepe [li. líepė], Demin. verächtl. -ele, die Linde, ein im VL. als Bild der Weiblichkeit und wegen ihrer Bedeutung im Haushalte viel genannter Baum: sievu slavēja, sacīdami: kupla, daiļa kâ liepa BW. I, 196. es meitiņa kâ liepiņa (Var.: liepīte) BW. 10569. meklējām liepu meitu uozuoliņa dēliņam Ltd. 689. Gerühmt werden im VL. liepas od. liepu galdi, krē̦sli, se̦dli, Lindentische, -stühle, -sattel, liepas kriju kamanas, Schlitten aus Lindenborke. [liepu mēnesis U., der Juli]. dze̦guzes, drudžu, zalkšu liepa, Seidelbast, Kellerhals (daphne mezereum) Mag. IV, 2, 43; āru liepa, eine im Freien, in der Nähe des Gesindes, am Wegerande wachsende Linde. [auf ein apr. leip- weist der preussische Ortsname Leypiten; vgl. auch den li. - jatving. Ortsnamen Léipalingis. Vielleicht zu kymr. llwyf "Linde, Ulme", vgl. Trautmann Wrtb. 155, Berneker Wrtb. I, 723, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 242, sowie auch Loewenthal AfslPh. XXXVII, 381 und (teilweise anders) Indog. Jahrb. V, 190.]

Avots: ME II, 503

liẽpaîne: auch BW. 34066 var.

Avots: EH I, 756

liẽpaîne Spr., liẽpãjs, der Lindenhain, Lindenwald: bāliņš savu skaistu māsu liepājā (Var.: liepulē, liepulā) audzināja BW. 13655. staigā lē̦ni, bāleliņ, pa liepāja laipiņām! BW. 13545, 2.

Avots: ME II, 503, 504

liepainĩte, liepanĩte, liepunĩte, die Linde [?] im VL.: es nelauztu liepas zaru, es bij[u] pate liepainĩte (Var.: liepanĩte, liepunĩte) BW. 9779.

Avots: ME II, 504

‡ lìepalājs ² Kaltenbr., ein Lindenwald.

Avots: EH I, 756

liẽpars "?": susuriņš pa ceļu te̦k, uz susura liepars, uz liepara gaigals (Rätsel).

Avots: ME II, 504

liepas (?) St. "Huflattich"; vielleicht in lē̦pas zu korrigieren. Doch wird auch aus Sessw. ein liepu lapas"lē̦pu lapas" mitgeteilt.]

Avots: ME II, 504

piêpa: auch (mit iê ² ) AP.; piepas kannas dibinā BW. 19483 var. ābuolīši tādi maziņi kâ piepiņas AP.

Avots: EH II, 264

piêpa Kl., Saikava, Prl. = piepe: Sprw. mīksts kâ piepa. ap pašiem stulmiem dzeltēja dažādu sugu piepas MWM. X, 82. - piepas, Löcherpilz (polyporus) RKr. II, 76.

Avots: ME III, 277

piêpains: mit Holzschwamm bewachsen (mit ie) Diet.: piêpȩna ² malka Seyershof.

Avots: EH II, 264

piêpaĩns C., schimmlig u.

Avots: ME III, 277

pìepàisît,

2): kuot[a] nu ar paisītavām varēja р.! Erlaa.

Avots: EH II, 264

pìepàisît,

1) noch dazu schwingen resp. brechen (Flachs):
p. vēl drusku klāt Bers.;

2) ein gewisses Quantum (Flachs od. Hanf) schwingend resp. brechend erlangen:
piepaisīt pilnu puõdu kaņe̦pāju.

Avots: ME III, 277

‡ pìepakalâtiês Auleja, = ‡ pìepakuluôtiês: izapurkštu dzijs, piesapakalātu nītis.

Avots: EH II, 264

‡ pìepakât, pìepakuôt, vollpacken, vollstopfen: māju ceļuot baļķu starpas piepakāja ar sūnām AP.

Avots: EH II, 264

‡ pìepakuluôtiês, mit Hede vollkleben (intr.).

Avots: EH II, 264

pìepalĩdzêt, behilflich sein, Beihilfe gewähren: kur vajadzība sauc, tur jāpiepalīdz visiem Alks. Bar. 4. vedējs tam piepalīdz kauties LP. VII, 481. maisus cilā aizv˙ien tik vīrieši, un ar labību mērījuot sievietes re̦ti kad piepalīdz Etn. III, 73.

Avots: ME III, 277

pìepalĩdzĩba, die Beihilfe, Aushilfe: ar meitas piepalīdzību arī šuo darbu pārvarēšuot JK. V, 1, 68. ar mašīnas piepalīdzību tik daudz maizes pieražuot A. XVII, 493.

Avots: ME III, 277, 278

pìepalĩdzîgs, behilflich: mācītājs šai ziņā izturējās īsti patiesīgi un piepalīdzīgi Kundz. Kronv. 218. metējs bij tik neveikls, ka bez Tiltiņa piepalīdzīgās ruokas maz vien varēja padimāt uz priekšu Blaum. Pie skala uguns 9.

Avots: ME III, 278

pìepalĩgs,

1): inspektuora p. Austriņš Raksti V, 92;

2): viens mācītājs gājis piepalīgam mūsu mācītājam Seyershof. nuo... bȩ̄rniem... nevar... sagaidīt ne˙kāda piepalīga Azand. 51.

Avots: EH II, 264

pìepalĩgs,

1) der Helfende, Aushelfende:
tā sieva dažreiz bij piepalīgs saimniecei Vēr. I, 1452;

2) die Beihilfe, Aushilfe:
visas mājas suoli ķēķī un kūtī viņa viena pati apkuopa ar ganu piepalīgu Vīt. 8.

Avots: ME III, 278

‡ piepam̂pêt ² Orellen, = pìepùst 2: kāpuosti piepampē iekšas Orellen. lietus piepampē graudus Segew.

Avots: EH II, 264

pìepampt, anschwellen: dzīslai piepampstuot MWM. X,4. man piepampa vēderiņš BW. 34726 var. piepampuši padebeši Stari II, 931. Subst. piepampums, die Geschwulst: lapu kātiņu apakšgalā atruodas it kâ kāds piepampums Vēr. II, 721.

Avots: ME III, 278

pìepanguôt, aufblasen; anschwellen machen: piepanguots (nuo ēdiena) vē̦de̦rs Lautb.

Avots: ME III, 278

pìepasêt, tr. u. intr., dazupassen; anpassen: tā alga jau man labāk piepas nekâ viņam Etn. I, 176. piepas (Var.: piede̦r, piestāv, piekrīt) labi ze̦lta pieši pie dze̦lte̦na kumeliņa BW. 12216, 4 var.

Avots: ME III, 278

pìepasîgs, (zu etwas) passend.

Avots: ME III, 278

pìepaturêt*, beibehalten (darnach gebildet): pēcnākamie savā pirmajā laikme̦tā piepaturēja savas cilts pirmatnējuo veidu A.XX, 259. strāva piepatur tuo pašu virzienu Konv. ² 1075.

Avots: ME III, 278

pìepaunât, vollkramen: p. visu istabu pilnu, das ganze Zimmer mit paunas anfüllen Lautb.

Avots: ME III, 278

piêpaûpt ² Nigr., anschwellen: bērns ir piepaupis, hat sich einen dicken Bauch durch Essen verschafft U.

Avots: ME III, 278

‡ pìepaũstiês Ramkau, anschwellen, -quellen, grösser werden: laba gaļa puodiņā vāruot piepausās (prt.).

Avots: EH II, 264

‡ pìepazīt, erkennen, einsehen: es sevi tur ne˙kâ nevaru р. vainīgu Janš. Līgava I, 280. bail, ka... mani kāds nepiepazīst par šāda vai tāda nedarba izdarītāju Dzimtene I, 319. piepazīdams, ka nabaga kalpu cilvȩ̄kiem... būs nuoderīgs kāds... saules stariņš II, 327. Refl. -tiês (ME. III, 278): beidzuot piepazinās, ka tuo buteli bija iedevis BielU. visas tuo slēpj, ne˙viena nepiepazīstas Janš. Līgava I, 321.

Avots: EH II, 264

pìepazĩtiês, sich zu etwas einbekennen U.

Avots: ME III, 278

riẽpa "piepe" (?) Seeksaten.

Avots: ME III, 546

šìepa ² Gr. - Buschh., Memelshof, = šiepla, ein Spötter (der beim Lachen die Zähne zeigt): ak tu šiepa tāda, nevāzīsi muti ciet? Memelshof.

Avots: ME IV, 20

sliepaža Wid., ein guter Fussgänger ("ходок").

Avots: ME III, 939

‡ sliepažât PV. "viel gehen".

Avots: EH II, 528

stiepa: auch Wessen.

Avots: EH II, 583

stiepa, = stĩpa: sastiepuoja (kannu) ar sudraba stiepiņām (Var.: stīpiņām) BW. 32934 var. (aus Kaltenbrunn).

Avots: ME III, 1079

stiepači Lindenhof, Freudenberg, eine Art (kleinere) Fische.

Avots: ME III, 1079

‡ stiepals Grünh. "gabals": s. gaļas.

Avots: EH II, 583

stiepats,

2): auch Lng. (unter alands).

Avots: EH II, 583

stiepats,

1) der Alant (inula helenium L.)
RKr. II, 72, Konv. ¹ 48;

2) ein Fisch, Alantsbleyer
L., St.; Dickkopf, Turle, Grosskopf (leuciscus cephalus L.) RKr. VIII, 104. Die Bed. 1 in RKr. und Konv. kann auf missverstandenem "Alant" bei U. beruhen; sicher belegt ist also nur die Bed. 2.

Avots: ME III, 1079

tiepa,

2): izdabūt puikam tiẽpas ("niķus") Seyershof.

Avots: EH II, 687

tiepa,

1) tiẽpa AP., Arrasch, Matkuln, Mitau, Neuhausen, Nötk., Ramkau, Salgaln, Schujen, Walk, Zirsten, (mit ìe ² ) Adsel, Bers., Fehgen, Kalzenau, Kl.-Salwen, Lds., tiepa Daudsewas, Meselau, Neugut, Widdrisch, comm., = tiepša;

2) der Eigensinn
Celm., Dr.; das Hartnäckigsein, das Widerstreben Vīt.; die Nücke N.-Peb., (mit iẽ) Arrasch, Jürg., Notk.: bē̦rnam tiepa jāizdze̦n Jürg. tavas tiepas nevar pārvarēt Notk. lai jau bē̦rns raud! tā jau tāda tiepa vien ir N.-Peb. viņš atkal iesācis savu tiepu Vīt. tu vari palikt pie savas tiepas Blaum. viņš bij nepierunājams savā varuonīgā tiepā Stari II, 737. Zu tiept(ies).

Avots: ME IV, 211

tiẽpalde̦sa Dunika, comm., tiẽpals Dunika, = tiepa 1, tiepša.

Avots: ME IV, 211

tiẽpans Dond., = tiepša: viņš tāds tiepans, ar viņu nevar sarunāties Dond. Mit a aus uo ?

Avots: ME IV, 211

tie˙pat, = te˙pat: meita, pasacījusi ituos vārdus, tie˙pat izgaisa Pas. IV, 290 (aus Rositten). vecene tie˙pat uz vietas pazuda 473 (aus Zvirgzdine). nuolikt tie˙pat uz akmiņa V, 292 (aus Welonen).

Avots: ME IV, 211

trìepa ² Sessw., trieps, der Fleck Wid.: tārpi re̦dz ar vienkāršu krāsainu triepu Vēr. II, 417. viņam drēbes vienās triepās Sessw.

Avots: ME IV, 244

‡ triepala od. *triepals, ein Schmierstoff (?): prasīt atļauju ņemt tuo triepalu ... labi vēl, ka tā eļļa tikai nelabi uož, bet nav indīga E. Prūsas Laimīgā Putanija 100.

Avots: EH II, 697

ziẽpaîns: auch Pilten; ziepaīna lupata Orellen. ziẽpaiņas ruokas Behnen.

Avots: EH II, 811

ziẽpaîns, seifig U., (mit ìe ² ) Prl.: ziepains ūdens Konv. ² 3341.

Avots: ME IV, 744

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūŗu nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kaŗu apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķeŗas Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūŗas-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

àizlûzt, intr., etwas anbrechen, im Gegensatz zu nuolūzt abbrechen: kam aizlūza liepas zars BW. 9588. viņš teica mīkstā, kā aizlūzušā balsī Vēr. I, 1042; JR. V, 67.

Avots: ME I, 38

àizpùst,

1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;

2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;

3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.

Avots: ME I, 45

àizslìept ^2, intr., heimlich weggehen: viņš aizsliepa vakarā caur mežu RKr. XV, 104.

Avots: ME I, 51

àizvẽja, àizvẽjš, Demin. àizvẽjiņa, àizvẽjiņš,

1) ein Ort, der vor dem Winde geschütz ist (auch vor den Sonnenstrahlen):
slaikas liepas un uozuoli duod patīkamu aizvēju A. IX, 1, 66. mežuos laba dzīvuošana: kad vējiņš, tad aizvēja RKr. IX, 107; kad vējiņš, aizvējiņš BW. 2788. aiz krūmiņa aizvējiņa 26741. maza, maza aizvējiņa nuo tā viena žagariņa 13734;

2) übertr. der Schutz:
viņai liekas šī vīra sānuos diezgan aizvēja Aps. te man bija Andŗa-tē̦va aizvējš Aps. turies manā aizvējā A. XX, 402.

Avots: ME I, 59

‡ àizzaruôt,

1) mit Ästen vollwachsen (und dadurch gesperrt sein):
ceļš aizzaruojis;

2) mit Ästen verdecken:
liepa aizzaruojusi luogu;

3) a. līdz, Äste treiben bis:
liepa aizzaruojusi līdz luogam.

Avots: EH I, 64

ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],

1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;

2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;

3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.

Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad

Avots: ME I, 237

apkā̀rt (apkãrt PS.; aus ap + kā̀rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94

apklât [li. apklóti], tr., bedecken: apklāj baltu liepas galdu BW. 13646. migla apklāj laukus. mežsargi briedi apklājuši, die Buschwächter haben das Elentier aufgefunden Sessw. Refl. -tiês, sich bedecken: galdiņ, apklājies.

Avots: ME I, 95

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen, des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

‡ atčiẽpt Dunika, wegstibitzen: vārna atčiepa uotrai vārnai kaulu.

Avots: EH I, 138

‡ atčiêpt ² Dunika, entgegenpiepen: kad vista iekledzinājās, tad cāļi atčiepa.

Avots: EH I, 138

atlase [in Gr. - Buschhof und] BW. 13250, 28, atlass 5270 (liepas auga bez atlasa), Demin. atlasīte 1695, 13659, 1, atlasiņas 33554, 3,

1) der Wurzelschössling, Sprössling.
Vielleicht aus atvase in Anlehnung an atlasas.

2) eine mit einem jungen Walde bewachsene Stelle
Mit.

Avots: ME I, 172

atsìept ² zuobus BW. 19402, die Zähne fletschen. Zu li. šiẽptis "die Zähne fletschen; genauer: die Mundwinkel nach den Seiten verziehen" [und vielleicht zu russ. dial. си́пать "дергать" und poln. siepać "reissen", sowie nach v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, S. 104 zu got. haifsts "Streit" u. a.; zur Bed. des got. Wortes vgl. z. B. le. plêstiês "sich reissen; sich raufen"].

Avots: ME I, 191

atspaîds, Gegenstütze, eine schiefe Stütze: atsaspiede (schriftle. atspiedās) ve̦ca liepa jaunajā uozuolā; tā sacīja uozuoliņš: vai es tavs atspaidiņš BW. 11324. balta mājiņa, sarkani atspaidi (Rätsel). ņemsim saules atspaidiņu (33828 dafür atspiediņu), atspiedīsim ve̦cākus BW. 4355. atspaids - kuoks ar stakli galā, kuŗu lietuo gubas atspiešanai pa abām pusēm Mar. RKr. XV, 106. Übertr. tu duomā izaudzēt sev ve̦cuma dienām atspaidu Purap.

Avots: ME I, 194

atvase (unter atvasa): auch Orellen n. FBR. XI, 41, Heidenfeld, Ramkau, Demin. atvesīte BW. 1695, 5 var. (aus Laud.): liepai auga atvasītes BW. 1998. uozuola atvasīte 7355, 1 var.

Avots: EH I, 178

bũķêt, - ēju, bäuchen, die Wäsche in Lauge einweichen, waschen: pameitai katru nakti bijis jāiet pirtī būķēt LP. VI, 825. trešdienā lietiņš lija, tad pie drēbju būķēšanas BW. 973,1. Refl. - tiês, sich mit Frauenarbeit überhaupt beschäftigen: pie tā liepas avuotiņa trīs meitiņas būķējās: viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu šķetināja. Subst. būķētājs, fem. - āja, jem., der sich mit der Wäsche beschäftigt: vakar vedu būķa baļļu, šuodien pašu būķē̦tāju BW. 22866. [Nebst estn. pǖkima aus mnd. būken dass.].

Avots: ME I, 358

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la ² [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377

II ce̦rs,

1) die Staube, der Strauch
RKr. III, 135, ein staudenartig aus einer Wurzel sich ausbreitendes Gewächs, [die aus einem Korne aufschiessenden Roggenhalme U.], knorrige Baumwurzeln, eine Gruppe von Sträuchern, Blumen: čūska ielīda ce̦rā LP. III, 75. liepa auga ar uozuolu vienā ce̦ra krūmiņā BW. 22418. kārklu ce̦rs = pudurs; dadža ce̦rs BW. 15705; priedes ce̦rs BW. 30140; nātru c. Vēr. II, 1245; ce̦ru papardes LP. VII, 1275. ce̦riem auga baltas puķes BW. 14246. baltu puķu ceriņš auga 6438. dziesmu ce̦rs ein Volkslied mit den dazu gehörigen Varianten Bar.;

2) ein bewachsener Hümplel
[cē̦rs L.] im Moraste St.;

4) der Sprössling:
dieva suolīts ce̦rs CF.;

5) der Pürzelknochen
L. Zu le. ce̦ra, li. kẽras "verwitterter Baumstumpf; Staube; куст, корневище, корень", kìrna "коряжиик; острый пень, остающiйся послѣ срубки прутяных кустарников", apr. kerbense "Strauchbirke", kirno "Strauch", slav. korenь "Wurzel" u. a., vgl. Leskien Nom. 162, Trautmann Wrtb. 127, Berneker Wrtb. I, 570, Zupitza Germ. Gutt. 110, Osthoff Parerga 48 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 315 f., Fick Wrtb. III ^4, 77, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 63.]

Kļūdu labojums:
vienā ce̦ra = viena ce̦ra
dadža ce̦rs = dadžu ce̦rs

Avots: ME I, 375

‡ čoska,

1) ein Schmutzfink
Salis n. FBR. XV. 59, Lemsal: viņš ņe̦m mājās šādu čosku M. Liepa MWM. 1901, S. 140;

2) die Hülse, Schale
Wainsel: vēžiem vēl ir cieta č. (čaula), Plur. čoskas Lems., = časkas ‡ 2.

Avots: EH I, 293

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīŗas, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

gal̂ds, [gal̃ds Bl.], Demin. gal̂diņš, verächtlich gal̃delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen, worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

‡ II ģe̦guôt "?": pēc kāda tā nu pastāvīgi ģe̦guoja (verlangte, trachtete, sehnte sich?) Janš. Līgava I, 141. bērni ... bija vienumē̦r ģe̦guojuši: rītu ziemas svē̦tki! Tie, kas uz ūdens 36. kas arī par dienēšanu muižas kalnā vien ģe̦guo Līgeva II, 275 (ähnlich 276). tâ iepatikusēs, ka nuo tās vien visu laiku ģe̦guojis, kukuojis Mežv. ļ. II, 42; "wiederholt sein Verlangen nach etwas äussern" Ruhental.

Avots: EH I, 425

iedraudzinât, ‡ Refl. -tiês, = ìedraudzêtiês: mālderis ar Vērti bija ... iepazinies un iedraudzinājies Dünsb. Koša rot. kast. 61. jūtuos ar jums ... tuvu iedraudzinājies Dünsb. Trīs romant. gadīj. 19.

Avots: EH I, 509

‡ ìekledzinâtiês Dunika, = ìekladzinâtiês: kad vista iekledzinājās, tad cāļi atciepa.

Avots: EH I, 520

ìeknùkstêtiês Jürg.], ìeknukšêtiês, [ganz leise im Schlafe aufschluchzen]: šūpulī (bē̦rns) ieknukšējās M. Liepa MWM. IX, 578. [bē̦rns ieknūkstējās, bet atkal iemiga Jürg.]

Avots: ME II, 29

‡ ìekrakstîtiês, = ìekrakstêtiês: viņa (=liepa) ... iekrakstījās un ... krita pie zemes Dünsb. Kristīgs stāstītājs v. J. 1848, S. 7.

Avots: EH I, 521

ìespaiduôt *, tr., beeinflussen: apkārtējās labas iespaiduots Stari II, 610. Refl. -tiês, sich beeinflussen: savstarpēja iepaiduošanās, Wechselwirkung Konv. ² 1668.

Avots: ME II, 69

izaûgt [li. išáugti], intr.,

1) heraufwachsen, hervorgehen:
tur izauga kupla liepa BW. 13250, 11. lai laime izaug iz šis asaru rasas Rainis;

2) = uzaûgt, aufwachsen:
izaugu pie māmiņas kâ gaŗa kaņepīte BW. 13393. viņš jau izaudzis liels. izaugušu meitu ņēmu BW. 11370.

Avots: ME I, 713

izbadît [li. išbadýti], tr.,

1) ausstechen:
kad man kniepadata, es tai acis izbadītu (Var.: izbakstītu) BW. 21239;

2) ausstochen:
vēl neesi nuolauzis mežā zariņu, ar kuo pīpi izbadīt A. XX, 721. izbadīt pastalai uosas, rijā se̦ru;

3) stechend, stochernd durchwühlen, durchsuchen:
izbadījuši ar dzelzs pīķiem LP. VI, 217. [Refl. -tiês, zur Genüge badît.]

Avots: ME I, 714

izlaîst (li. išláisti),

5): siena gubu izlaiž žāvēšanai Zvirgzdine;

6): me̦lus i. U., Lügen verbreiten;

11) izlaîsts, ungezogen, unartig, ausgelassen
Ahs. u. a.: izlaisti bē̦rni; ‡

12) i. uguni, das Feuer ausgehen (verlöschen, intr.) lassen: meita patīšām izlaidusi uguni Pas. V, 424; ‡

13) weggeben; -verkaufen
Frauenb., Seyershof: jaunu guovi vēl negribas i ; ‡

14) = izmest, izsviest Dunika: i. akmini gaisa; ‡

15) gedeihen lassen:
lai dievs izlaiž Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1):· izlaidies (= izgājis) nuo sē̦tas ap pusdienas laiku Kaltenbr. kājām jūs nevarat i. (= iziet); tad jūs varat palikt uz ceļa Frauenb.;

3): gul vē̦de̦ru is˙laidies Blieden;

4): pakakle izlaidās (= piepama) kâ ūdeņa pilna Frauenb.; ‡

7) zerschmelzen
Auleja: sviests izlaižas.

Avots: EH I, 461

izpĩpêt, izpĩpuôt, tr.,

1) ausrauchen:
pīpi;

2) verrauchen:
visas bandas izpīpēja sūrajā tabakā BW. 9753. Refl. - tiês, längere zeit nach Herzenslust rauchen: abi labi izrunājās, izpīpējās JU. zem liepas labi brangi izpīpuojies Poruk.

Avots: ME I, 780

izskats,

1) das Aussehen, die äussere Gestalt:
viņa izskats bijis ļuoti dīvaiņš; drīz savilcies ē̦kas izskatā, drīz cilvē̦ka LP. I, 176. brāļi bijuši vienādā izskatā VI, 728. liepa apvilka zaļuo zīža deķi, izauzdama savas lapas siržu izskatā I, 172;

2) die Aussicht:
izskats nuo šejienes atveŗas vis+jaukāki iekrustis pa Lielupi Lautb. S. izskata.

Avots: ME I, 798

iztriept,

1) besprengen, beflecken;

[2) (mit ìe ²⁾ schiemend ganz verbrauchen (z. B. eine Salbe, Seife od. Fett)
Bers.;

3) beschmieren, bestreichen:
iztriepu visas šķirbas ar zālēm, lai blaktis nedzīvuo Fest. iztriept pannu ar taukiem N. - Peb.;

4) ausstreichen:
mani jau nuo tā pagasta iztriepa (= atzīmēja, ka tai pagastā nepiede̦ru Ost-Livl., Domopol, Welonen].

Avots: ME I, 820

izvā̀rtît (li. išvartýti, [serb. [izvrátiti]), tr., sich wälzend niederdrücken, durch -, auswühlen: zirgi auzas izvārtījuši. Refl. - tiês, sich zur Genüge von der einen Seite auf die andere wenden, kehren, sich zur Genüge herumwälzen: lai zirgi izvārtās. sulainim iepaticies ķēvei ļaut izvārtīties LP. VII, 658.

Avots: ME I, 826

Klaîpê̦da ² (li. Klaĩėda), Memel. - [Wohl zu klajš " eben" und gr. πέδον " Erdboden, Land"; das stimmt zur Ansicht (die man im Volke zu hören bekommt), wornach der Name auf klaja pê̦da (Landzunge) beruht. -] Nach Spr. klaipē̦da, junger Eichenwald [?]; wozu das bekannte VL. gut stimmt: liepa auga liepājā, uozuoliņš klaipē̦dā. Ob Spr. die Bedeutung Eichenwald nicht diesem Volksliede entnommen hat?

Avots: ME II, 209

kliminât "?": četrjūgam iepakaļis klimināja dārznieks ar ķēvīti Seibolt.

Avots: ME II, 227

II klũga, Demin. klũdziņa, verächtl. klũģere,

1) ein aus Strauch -, Weiden -, Birken -, Gränenzweigen gewundenes Band:
[drāztas klūgas, geschnitzte Bänder Bielenstein Holzb. 363.] klūdziņas de̦r jumtu jumšanai un mietu sasiešanai Kand., [Nigr., Golg.], Naud.;

2) klūdziņas, kleine, feine, nicht gewundene Zweige, Weidenruten zum Korbflechten
Konv. ² 3185; daher klūdziņu kurvis LP. III, 81; klūga auch ein grösserer, nicht gewundener Zweig: puodnieks nezinādams nuogriezis nuo svē̦tās liepas klūgu LP. V, 117;

3) ein Stück Holz, welches um den Hals eines Hundes gehängt wird Mar. oder mit welchem ein Füder Strauchwerk zusammengebunden wird
Stürzenh.;

4) die an den oberen Enden gewundenen Seitenstangen der Schaukeln
Kand.;

5) verächtliche Bezeichnung eines Frauenzimmers:
kur tā klūga palikuse BW. 23362, 1. [Auch von einer Kuh: guovs gatava klūga: zuogas vienmē̦r pruom Golg. Vgl. li. kliúga "вица". Wegen des ľ scheint es ein Lehnwort zu sein.]

Avots: ME II, 238

krija (li. krijà "обечайка"), krijs, krijš [li. krìjas] PS., Smilt.,

1) [krijis (li. krijỹs) Manz. Lettus], die Lindenborke. Aus der Lindenborke wurden besonders früher verschiedene Gegenstände verfertigt, z. B. Schlitten, Sattel, Aussteuerkasten: kriju kamanas, se̦dli BW. 2303. kriju plēst, pūru šūt 3351. uz lubām klāja krijus Konv˙l 763; [krijs, abgerissene Linden- od. Fichtenborke Wessen, Fichtenborke Nerft];

2) der Bastrand eines Siebes, Riegensiebes;
krija = sieta luociņš, mala; kre̦tuļa virsus, kuŗa apakšējā malā pinums piestiprināts Selg. n. Etn. IV, 98, [Jakobshof];

3) ein Korb aus Lindenborke
Mar.;

4) ein Lindenbrett:
viņus (siekus) pagatavuojuši nuo krijām, t. i. nuo liepas kuokiem plē̦stiem dēlīšiem Etn. IV, 150;

5) der Pl. kriji, eine Art Haspel
[eine Abbildung davon in Latv. Saule 1924, S.164] - cilindram līdzīgs daikts nuo 4 kuokiem, uz kuŗa tin dzijas nuo tītavām, lai labāki varē̦tu uztīt uz šķē̦rumiem Mar. [Zu kriet, slav. krojiti "schneiden", gr. χρίνω "scheide", lat. crībrum "Sieb" u. a., s. Leskien Abl. 275, Zupitza Germ. Gutt. 126, Berneker Wrtb. I, 606 und 620 Persson Beitr. 724 f., Būga. TiŽ.I, 401, Trautmann Wrtb. 141.]

Avots: ME II, 277, 278

kruôplîgs, krüppelig, krüppelhaft: kruoplīgas liepas Konv. ² 4018.

Avots: ME II, 295

kupaprecê paņemt, nest, = kukarigâs n., huckepack nehmen, auf dem Rücken tragen: viņš paņēma mani kupaprecē un pārstiepa pār upi Latv.

Avots: ME II, 317

kver̂nêt, -u, -ẽju Smilt., Naud., Brandenburg, Etn. I, 154, [Trik., kvẽrnêt AP., PS., N. - Peb., Bauske], kvḕrnêt ² Mar. n. RKr. XV, 121, Lub., [Alswig, Wessen, Bers., Lös., Nerft, [kver̃nêt Wolmarshof, Jürg., Salis], intr., quienen, hocken, müssig dastehen, vergeblich warten: krusttē̦vs kvērn uz mūrīša MWM. VI, 31. nav man vairs katru mīļu dienu jākvērn Niedra. te tu vari kvērnēt, kamē̦r viņam iepatiksies Purap. kuo tu te kverni? Poruk. [kvērnêt kādā kantuorī Austriņš Necilvē̦ks 59. - Vielleicht zu slav. kvariti "verderben (tr.)".]

Avots: ME II, 353

lagzda [N. - Bartau, Ober - Bartau, Dunika, Schwarden, Kegeln, Daugeln, Tummen, Schnehpeln, Tadaiken, Pormsaten, Perkunen, Aistern, Lipsthusen, Vaddaxt, Senten, Kurs., Planetzen, Wormen, Kurmalen, Grikken, Wahnen, Gaweesen, Angern, Nogallen, Dond., Selg., Wandsen], [lagzds [Paddern, Lubessern, Lautb.], lagzde [apr. laxde] Mag. IV, 2, 65, gen. pl. lagžu BW. 29316, der Haselnusstrauch (corylus avellana): liepa auga ar uozuolu vienā lagzdu (Var.: lagzdas, lazdas, le̦gzdu, le̦zdu, lagžu 29316) krūmiņā BW. 22418. [Vgl. lazda und FBR. V, 172 f.]

Avots: ME II, 399

laîdiẽns, die einmalige Fahrt, der Lauf, Sprung, der Wurf: tas tik bij laidens! das war mal eine schnelle Fahrt, ein schneller Lauf, ein weiter Wurf. runcis lieluos laidienuos stiepa pār sē̦tu Aps. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam, es wird dir alles herrlich von statten gehen LP. VII, 758. Zu laîst.

Avots: ME II, 403, 404

làupît,

1): l. kartupeļus auch AP., Erlaa, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, N.-Rosen, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Zvirgzdine; l. bietes Frauenb., Linden in Kurl.; l. ābuolus Oknist; l. pupas Frauenb., Iw., Salis, Seyėrshof, Warkl.; l. zirņus Iw., Salis; l. rudzu graudus nuo vārpām Iw.; l. kuokam mizu Kaltenbr.; Zvirgzdine: laupa liepas mizas Pas. XI, 88. ar siksnas laupīšanu (=dīrāšanu) 288;

2): guodu l., Böses von jem. sprechen
BielU. Refl. -tiês,

1): gaļa virdama jau laupās nuo kauliem nuost Frauenb.; ‡

2) für sich aushülsen:
lai viņš ņe̦m pupas un laupās! Frauenb.

Avots: EH I, 724

I liemenis,

1): "kājas stilbs" (mit iê ² ) NB.; ‡

4) der Baumstamm:
ieruočus ... pieslējušl pie liepas liemeņa Janš. Mežv. ļ. I, 55 (ähnlich 204 und Līgava I, 368). liels kâ l. (von einern grossen Menschen) Wessen. Hierher gehört wohl auch l. III.

Avots: EH I, 756

liepāja,

1) ein Körbchen aus Lindenborke
Setzen: skanējās, dārdējās nuo liepājas dze̦lzavā RKr. VII, 1436;

2) liepajas (wohl liepājas), Lindengebröche
L.; liepãjs, s. liepaine.

Avots: ME II, 504

lieps: auch (mit ìe ² ) Eversmuiža n. FBR. VI, 37, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138, Auleja, (neben liepa ) Heidenfeld: liepa galds Skaista n. FBR. XV, 53. liepa laivu BW. 13595, 26. In Gr.- Buschh. und Oknist lìepa ² "die Linde" neben lìeps ² "eine kleinere Linde, aus deren Borke Bast gewonnen wird".

Avots: EH I, 756

liẽpula, liepule,

1) s. iepaine">liepaine; ein loc. s. liepūlā BW. 13655, 4 var.;

2) [liepule], ein aus Lindenborke gemachtes Gefäss
RKr. VII, 1436.

Avots: ME II, 504

lìeta,

1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;

2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. ² 2416;

3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,

a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;

b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;

c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;

[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;

4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]

Avots: ME II, 506

lĩguôt [li. lingúoti "schwanken"], lĩgât, -ãju Mag. XIII, 41;

1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!

2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;

3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;

4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;

5) singen (von der Nachtigall)
St.;

6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;

7) singen:
tautas dziesmas Aus.;

8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]

Avots: ME II, 484

IV lûks (li. lùnkas, apr. lunkan), der Bast, die Linden-, Weidenrinde: lūkus plēst, den Bast schälen. tev, alksnīti, trapja miza, tu nederi lūkā plēst BW. 11841. kad laivai virves trūka, te̦k pie liepas lūkus plēst 30795. teci, manu kumeliņ, ar lūciņa pavadiņu! 29989. lūku pametis, meklē siksnu od. lūciņu paņe̦m, atduod siksniņu Tr. II, 644. Der Bast als Bild des Biegsamen, Haltlosen, Schlaffen: piedzēris kâ lūks. nuo kruoga viņš pārnāca kâ lūks. tik˙pat kâ lūks, sagt man von einem Menschen, den man leicht lenken kann Etn. II, 44. mazais augumiņš savijās kâ lūciņš Latv. lūks pilns, das Mass ist voll Dünsb. [zu slav. lyko (serb. lȉko) dass., wenn slav. y hier aus ūn.]

Avots: ME II, 518, 519

lupinât (li. lùpinti "schälen),

1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;

2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;

3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;

[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.

Avots: ME II, 515

I mastals "?": kupla liepa mastaliem [vielleicht ein Lesefehler für hochle. masteitiem < mastītiem (s. mastît)] zariņiem BW. 11616, 3.

Avots: ME II, 565

I mastît [li. mastýti "обметать, плести, stricken"],

1) stricken, [flechten
Wid., Ruhental]: mastît juostu Mag. XIII, 3, 51, U.; [(prs. mastu) flicken (ein Netz od. Handschuhe) Bauske, Welonen];

2) "?" : nav ne˙viena uozuoliņa mastītiem zariņiem BW. 10337, 10 var. liepa auga mastītiem ziediņiem (Var.: zariņiem) 12013. [mastītuos zareņuos" "w splątanych gałązkach" Zb. XVI, 117.] jauki vārdus mastīt Lautb. Vidv. 75. [Nach Būga РФВ. LXXVII, 192 zu mest (s. dies).]

Avots: ME II, 565

mazatne [Lis., Bers., N.-Peb.] auch mazātne U., [Warkh., Warkl.], die Kindheit: nuo mazatnes, von Kindesbeinen an. zē̦nam jau nuo pašas mazatnes vajadzēja visuos sīkumuos iepazīties ar rūpēm Izgl. gad. grām. II, 115.

Avots: ME II, 571

mazgât (li. mazgóti), -ãju, tr., waschen: celies, pādīte, actiņu mazgāt! BW. 1340. uz ceļa ruokas mazgāt ir pēdīgā muļķība - juo mazgā, juo salst Kaudz. M. mazgāt muti, das Gesicht waschen, sich waschen: kas mē̦dz bieži rupjus vārdus izteikt, uz tādu mē̦dz sacīt:"tu gan šuorīt neesi muti mazgājis" Etn. III, 63. mirstuot guodu mazgāšu ar asinīm Rainis. Refl. -tiês, mit Wasser beschäftigt sein, sich waschen, baden, einander waschen: Sprw. ruoka ruoku mazgājas. kaķis mazgājas, die Katze putzt sich. Subst. mazgâtãjs, jem., der wäscht; mazgâšana, das Waschen: trīs gadiņi nezināju, kas bij trauku mazgāšana BW. 20734; mazgãjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Waschens:
tautu dē̦la liepas galds aizpē̦rnuo mazgājumu BW. 26006;

2) das Gewaschene; was zu waschen ist.
[Doch wohl zu la. mergere "eintauchen" und ai. májjati "taucht unter" , s. Walde Wrtb. ² 480, Trautmann Wrtb. 173, Bartholomae KZ. XXVII, 352 und Stud. I, 4 f.; wie verhalten sich dazu estn. mõskma, mordw. muśkǝ, samojed. masu "waschen" u. a. (s. Güntert Kapypso 51)?]

Avots: ME II, 571, 572

I mẽļš Gold. n. RKr. XVII, 27, [Tr., Dond.], mḕļš ² Erlaa, dunkelblau Gold., violett Wid., "zili me̦lns" Windau: plandāties, mēļi svārki! RKr. XVI, 231. liepai mēļas villānītes Ltd. 1293. [mẽļi mākuoņi Alschw., Kabillen. pirksts sadaudzīts zili mẽļš Kabillen.] mēļa linu druva BW. 22454; [28026]. siliņam mēļi ziedi 5640. [mēļi zied linu druva 4123.] me̦tat me̦dzami mēneša naudu! ne mūsu veltītes bez mēļas dzijas RKr. XVI, 146. vedējiem bija mugura mēļais mētelis BW. III, 1, S. 87. netīri mēļš ir zemes netīrais vaigs A. XX, 882. mēļas acis, trübe, müde Augen. bē̦rnam acis me̦tas mēļas, jāliek gulēt Ahs., Sassm. - Nebst mēles zu me̦l̃ns [und li. mėłas ("?") łaivùžis Jušk., SvD., S. 156?].

Avots: ME II, 615

meñčîgs [auch Līn.], meņčīgs, menšîgs L.,

1) kurzweilig, komisch, lustig, spasshaft
L., PS., Paul., Mat.;

2) gerieben, gewandt, pfiffig, rührig, mutig, energisch
Smilt., C., [AP.], Kand., Popen: [kāds jauns, menčīgs burka Janš. Dzimtene V, 372.] kāds menčīgs zuobu ārsts zem liepas ceļa malā rāva zuobus, ka čīkstēja vien Latv. guovs menčīga un citām visām pa priekšu gājēja Etn. II, 120. menčīgs - kas ar+vienu māk kuo nekuo iegādāt, arī nagu palaidējs Etn. II, 97. menčīgs - kam darbs nuo ruokas iet; arī izveicīgu zagli sauc par menčīgu I, 137, Naud.; ["kas māk pielabināties" Biel. n. U.];

3) streitsüchtig, rechthaberisch
Stockm. n. Etn. I, 106;

4) leistungsfähig (sexuell)
Nigr., Katzd.

Avots: ME II, 601

miẽlasts, das Gastmahl: [viņš darīja tiem lielu mielastu Glück Makk. 16, 15. viņš darīja tiem mielastu, ce̦pdams neraudzē̦tas karašas I Mos. 19, 3.] reiz lācis sarīkuoja mielastu Krilova pas. 32. apklāj baltu liepas galdu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13250, 6. [Ableitung von miels "lieb"; vgl. slav. milostь "Gnade".]

Avots: ME II, 652

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

I mìlna C., [mil̂na ² Līn., mìlns ² Kl.,

1) mìlns Ronneb., [Jürg., Bers., mìlna N. - Peb., Drosth., mil̂na ² Nigr., Dond., Bauske, Salis, mìlls ² Lis., N. - Schwanb., Tirsen, Mar., Oppek.], ein (dicker) Stock: re̦sna runga jeb milna Antrop. II, 5. Sprw.: stīvs kâ milna [od. milns Bers.], te vīrelis slauks! duod ar milnu pa galvas kausu JK. III, 1;

2) [mìlna ² Bers., mil̂na ² Nigr., mìlns N. - Peb., Lis., PS., milnis Für.], der Mahlstock an der Handmühle [Abbild. bei Bielenstein Holzb. 258]: es savai māsiņai liepas kuoka milnu taisu BW. 3488. malt gāju maltuvē, ne milniņa [Var.: milniju, miliņas (aus Brucken), miliņu (aus Selsau)] klaudzināt 23816. trīc milniņš (Var.: trīcēj[a] milna) man maļuot 6899. [labi, labi, ne tik labi, kad bij dzirnas istabā: es gribēju milnu ķert, saķeŗ[u] puiša labu lietu Nigr.];

3) milns, eine Stange (z. B. um Fischkörbe im Wasser zu befestigen)
Döbner n. U., [Bielenstein Holzb. 672 (mit Abbild.);

4) milnis, milne, ein Besenstiel
Bielenstein Holzb. 298;

5) milna, eine Stossstange um Blockböte in seichtem Wasser fortzubewegen
Bielenstein Holzb. 621 (aus Salisb.). - In der Bed. 2 nebst li. milinỹs dass. und malinỹs "Quirlstange", poln. mlon, r. мéленъ, serb. (čak.) mlán "Griff an der Handmühle" wohl zu le. mal̃t (s. Berneker Wrtb. II, 34); dagegen in den Bed. 1 und 3 - 5 wohl zu le. màltît I (s. dies und Lidén Stud. 88 f.).]

Avots: ME II, 627

IV mīstît "?": še ir tava liepa auga mīstītiem zariņiem BW. 11628. uozuoliņš mīstītiem zariņiem 33625, 15. [Um Bauske seien mîstîti ² zari - Zweige, deren Zugehörigkeit (zu einem Ast oder zum Stamm) wegen dichter Verzweigung nicht gleich zu erkennen ist; mīstīti zari "cits caur citu izauguši zari" Vīt.; nekārtīgi saauguši zari" Dricē̦ni; krustām šķērsām saauguši zari" AP., Laud.]

Avots: ME II, 647

mizât [li. mižoti Geitler Beitr. 52], s. mizuôt; [vgl. li. liepas mižodamis (nom. pl.) lunkus plėšė Tiž. I, 96.]

Avots: ME II, 639

niẽkulĩba, die Nichtigkeit, Kleinlichkeit: iepazinās ar savas tautas šaurajiem uzskatiem, niekulību un tukšumu A. XIV, 1, 322.

Avots: ME II, 751

nùokàlst intr., abtrocknen (von oben), ab-, verdorren: nuokalsti kâ rīta rasa! Tr. IV, 7. lai nuokalst tā nelaime kâ uozuola lapa, kâ liepas lapa, kâ ve̦ca egle, kâ ve̦cs kadiķis! 10. saimnieka dē̦lam reiz ruoka nuokaltusi LP. V, 10. Sprw.: kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. kad dze̦guze aizkūkuojuot, cilvē̦ks nuokalst, bet vajaguot apskriet trīs reiz ap kuoku, tad kuoks nuokalstuot JK. II, 71.

Avots: ME II, 793

nùostìept, tr.,

1) hinstrecken, niederstrecken:
biju reiz nuostiepis briedi gar zemi Purap. [vilks ir beigts. es viņu nuostiepu Janš. Dzimtene ² II, 94;]

2) mit Mühe etw. hin-, herabschleppen:
viņš nuostiepa mucu uz upi;

[3) wegnehmen, wegstibitzen
Wid., Dond.];

4) langziehen, dehnen:
"pagastskuolä, Jānis nuostiepa MWM. X, 434;

[5) "gerade und schnell herunterlaufen":
zaķis nuostiepa vien nuo kalna Vank.] Refl. -tiês, sich hinziehen, sich hinstrecken: nuo debesīm krita zvaigzne gari nuostiepdamās A. XX, 121. šī ruobeža lai nuostiepjas I V Mos. 34, 11. balts un zils abiem nuostiepās gar acīm Blaum. nuostiepies, krepiert PS.

Avots: ME II, 860

nùostiñkstêt, nùostinkšķêt, nùostiñkšêt, tr., einen klingenden, klirrenden Schall von sich geben: kniepadata nuokrita zemē, ka nuostinkstēja vien Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 859

pacel̂t [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind äusserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacel̂šana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11

pačiẽpt, wegstibitzen: suns pačiepa gaļas gabalu Dunika.]

Avots: ME III, 14

‡ paduomêt* raten (Rat geben): mācītāji paduomēja ... puišiem iepazīties ar līgavām Jürgens 10.

Avots: EH II, 129

pagrasîtiês, ein wenig drohen; versuchen: Liepa pagrasās ar cirvi AU. līdz pagrasījies pie apaušiem gruožu raisīt... LP. VI, 33. lai tik pagrasās guovs uz labības pusi Vēr. II, 1290.

Avots: ME III, 30

pagùldît (unter paguldinât);

1): paguldīja viņu iekšan siles Evang. 1753, S. 5; ‡

2) schiessend zu Boden strecken (niederschiessen):
p. kādu briedi Pas. XIV, 361; ‡

3) betten (perfektiv):
pataisēja jai ... šķirstu, paguldēja juo jimā i[r] pakāra liepas zaruos Pas. IX, 312.

Avots: EH II, 135

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė̃ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53

‡ parakņât,

1) ein wenig scharren (aufwühlen):
ja liepas tuvumā parakņātu (scil.: zemi) Pas. VIII, 380. parakņāja zemi un atrada kartupeļus C. u. a. p. uogles Jürg.;

2) eine Zeitlang scharrend suchen:
p. tārpus makšķerei Meselau. archeologu parakņātas ("?") un atrastas lietas Valsts kult. pad. I sesija, S. 24.

Avots: EH II, 166

pãrlĩguôt, intr., hinüberschweben, schwebend sich hinüberbegeben: gan tu, liepa, pārlīguosi uz tuo kuplu uozuoliņu BW. 12461. abi pārlīguojā pār mīkstuo tīrumu Druva II, 6.

Avots: ME III, 164

pastìept,

1): galuotni -as teicēja pastiepa FBR. XIX, 208. Refl. -tiês: atļaun man pazastiept! Pas. IX, 260.

Avots: EH II, 177

paurêtiês, -ẽjuôs,

1) sich im Nacken, Hinterhaupte kratzen, krauen
L., U.;

2) "schwer arbeitend und sparsam lebend zu Vermögen kommen":
dienām, naktīm paũrē̦damies, viņš jau labi iepaurējies Nigr.

Avots: ME III, 129

pìediznât "?": kvekšķi piediznās pie liepas Pas. IV, 531 f.

Avots: EH II, 247

pìeklibât (unter pìeklibuôt),

1): auch Dunika, Rutzau; ‡

2) etwas hinken
(r. прихрамывать); pēdīgais pieklibā un palicis iepakaļ Pas. IX, 509 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 254

pìenest,

1) zutragen; herbei-, herantragen:
pienest ziņas;

2) volltragen; hineintragend anfüllen:
ve̦lns stiepa, ka stiepa, kamē̦r maisu pienesa pilnu LP. VII, 489.

Avots: ME III, 276

pìeražuôt, zur Genüge, im Überfluss ernten, produzieren: ar mašīnas piepalīdzību tik daudz maizes pieražuot A. XVII, 493.

Avots: ME III, 283, 284

pìesnaũst, einschlummern, einschlafen: aiz kuo mani bāleliņi piesnauduši alu dzēra? Kâ bij tiem neaizsnaust? piepas kannas dibinā! BW. 19483, 1. Refl. -tiês, (ein wenig) einschlafen, einschlummern: piesnaudies viņš kūkuoja un klanījās Libek Pūķis 46.

Avots: ME III, 293, 294

piespanderêt: guovij tesmens piespanderējis (= piepampis) Lemb.

Avots: EH II, 272

pìestìept,

1): in grösserer Menge heranschleppen:
piestiepis saimniekam lȩ̄rumu naudas Pas. XIII, 395;

2): visu pļavu gan˙drīz piestiepa baltu ar audȩkliem Austriņš Raksti VII, 5.

Avots: EH II, 274

I pilt, prs. pilstu, voll werden (?) U., "piepildīties; iepampt">piepampt" Trik.: tīnis līdz ar malām pilst MWM. v. J. 1897, S. 482. gaiss ar zemes dvašas smaržām pilst Rainis Gals un sākums 36. Nach U. kommt es aber wohl "höchstens" in der III p. prs. in der Zusammensetzung mit pie- vor: vâtis jau piepilst, das aber zu pilt II gehören könnte.

Avots: ME III, 217

pìsa ² ,

2): pīsu (od. zu pīss 2?) liepas BW. 11628 var.; zâle biezai bieza, kâ p. pieauguse Sonnaxt. "ļuoti sīku (vairak lapu) kuoku mežs, kas izcirtumuos aug" (mit ì ² ) Saikava.

Avots: EH II, 242

plakšķêt (unter plakšêt),

1): rīta svārki, te... vējā piepampa ..., te atkal plakšķȩ̄dami... saplaka Apsk. 1902, S. 18. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 170.

Avots: EH II, 282

platlapaîns, mit breiten Blättern versehen: platlapains stādiņš A. XX, 936. platlapainā liepa Konv. ² 2410.

Avots: ME III, 322

plaũkšêt,

1): auch (schallen) Orellen, (beim Fallen) Segew.; cūkas ēda, ka plaũkšēja vien Salis. iet, ka plaũkš vien Kl.-Roop. rīta svārki, te... vējā piepampa ..., te atkal plakšķȩ̄dami un plaukšȩ̄dami saplaka Apsk. 1902, S. 18;

2): auch AP., (mit àu ² ) Lös.; "nelietīgi runāt; scherzen; lügen"
Sermus.

Avots: EH II, 285

I plĩns (li. plýnas "eben") Sassm., Dunika, glatt, eben: plīns le̦dus LP. I, 164. le̦dus tik plīns, - kâ iet, tâ krīt Sassm. tautiešam plīns plāns, šķiļ uguni staigādams BW. 7476, 3 var. pīlādži un liepas ar plīnu (plānu, līdze̦nu) mizu Pussen. plīni nuoskūts A. VIII, 67. Zu norw. dlal. flein "kahl" u. a. bei Walde Vrgl. Wttb. II, 93.

Avots: ME III, 348

pretenieks,

1): auch Lesten; "wer nicht immer zu gehorchen wünscht od. vermag"
Seyershof: palieku p., tāpēc ka vairs nejaudāju bȩ̄rnus auklēt;

2): kupla liepa lejiņā, pilna balta sidrabiņa; tai vajaga pretenieka - dižȩn daiļa uozuoliņa BW. 11961 var.

Avots: EH II, 315

prìekšpuĩsis, ein älterer Knecht, ein Vorarbeiter Karls., Wohlfahrt: priekšpuisim piepalīdzēja puspuisis Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 326. trūka tikai meitas un priekšpuiša Vēr. II, 204. Džūkstē ārduos stāvuot vīrietis, vis˙vairāk priekšpuisis Etn. III, 72.

Avots: ME III, 397

puspuĩsis, ein jüngerer, unverheirateter Knecht Dond.: pie labi uzvedīga saimnieka dzīvuoja puspuisis LP. VI, 904. priekšpuisim piepalīdzeja puspuisis Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 326.

Avots: ME III, 432

pussagŗuvis, Part. praet. act., halbverfallen: ierauga pussagŗuvušu mājeli LP. V, 343. pussagŗuvuse liepa Niedra Zemn. Dē̦ls 82.

Avots: ME III, 433

pušu, ‡

3) zur Hälfte, auf die Hälfte:
viņi vakaruos savus cisu maisus izstiepa, rītuos atkal pārlieca p., nuovietuoja vienu uz uotra ... Jauns. J. un v. 16.

Avots: EH II, 337

I riepe, iepa">riepa,

1) riẽpa C., Nötk., Peb., Schujen, Treiden u. a., das Tau
U.: e̦nkuŗa riepe ir smalka tauve pie tīklu e̦nkurīša Mag. II, 3, 119; der Plur. riẽpes Bl., Bergm. n. U., riepas A.-Peb., das Schiffsgerät;

2) riẽpa, ein eiserner Radreif
Schibbenhof. Aus mnd. rēp.

Avots: ME III, 546

rìkuôt, tr.,

1) anordnen, verfügen; zu irgend einem Behufe anwenden, aufbieten (z. B. Menschen zu einer Arbeit)
U.: viņš ļaudis rīkuoja pie sudu vešanas, er stellte die Leute beim Mistfahren an U. rīkuojis ļaudis LP. IV, 164. saimnieks izgāja rīkuot saimi Kaln. Uozuolk. m. 51. saimnieks saderējis čigānu par ve̦ckalpu, juo tas pratīšuot vis˙labāki darbus rīkuot, izdzīt LP. VI, 356. Juris rīkuo luopu baru R. Kam. 157. - zaldātus rīkuot, exerzieren, mustern U. - vai man nav brīv savu sievu rīkuot (in Zucht halten, züchtigen)? Oppek. n. U.;

2) vorbereiten, fertigmachen, zurichten
Bielenstein Holzb., veranstalten : kāzas, kristības, bēres. gudrie dē̦li rīkuo kazas LP. VI, 369;

3) ein Pferd beschirren
Bielenstein Holzb. 562. Refl. -tiês,

1) hantieren, sich zu schaffen machen; sich mit etwas abgeben:
izveicīgi rīkuoties LP. I, 163. Zūza rīkuojas... pa cepešu krāsni Krišs Laksts 22. Mē̦tra rīkuojās ar traukiem A. XX, 930. rīkuoties ar pīpi Kaudz. M. 30;

2) sich anschicken; Vorbereitungen treffen :
rīkuojās braukt uz baznīcu BW. III, 1, 72. (pilī) pat˙laban kāzās rīkuojās LP. IV, 11. - Subst. rìkuôšana,

1) das Anordnen, Verfügen;

2) das Vorbereiten, Zurichten, Veranstalten;
rìkuôšanâs, das Tun, Handeln; das Sichabgeben: uz mūsu duomāšanu... un rīkuošanuos... dara iespaidu daž˙dažādi apstākļi Vēr. II, 177; rìkuõjums,

1) die Verfügung:
valdības rīkuojums; viņam jāklausās dē̦la rīkuojumā A. XI, 476;

2) die Veranstaltung
(gew.: izrìkuõjums): ar Lūci tas bija iepazinies kādā rīkuojumā De̦glavs Riga II, 1, 58; rìkuôtãjs,

1) wer anordnet, verfügt:
jauna, ve̦ca klausīdama, tiku pati rīkuotāja BW. 3065. mājās palika lielākie rīkuotāji De̦glavs Ve̦cais pilskungs 126;

2) wer vorbereitet, zurichtet, veranstaltet.
Nebst li. rykáuti "regieren, schalten, herrschen" nach Būga KSn. I, 65 zu rìks, was aber der Bedeutung wegen wohl nur für le. rìkuot 3 und vieileicht rikuoties 1 zutrifft. Dagegen rìkuot 1 ist nebst li. rykáuti schwerlich von apr. rikawie "regiert" zu trennen, das vom entlehnten (aus einem germ. *rīkīs) rikijs "Herr" abgeleitet ist.

Avots: ME III, 538

ritinât (li. rìtinti "rollen"), auch ritinêt (li. ritinė̃ti "Kleinigkeiten umherrollen"),

1) freqn., intr., rollen
(gew. ritinâtiês): mēnesnīca ritināja RKr. VIII, 45. saulīte pa zemi ritina Schorstädt. kam, saulīte, spuoži lēci, kam tik tumši ritināji (Var.: kad tik spuoži netecēji)? BW. 6556, 4 var. trim kārtām liepas auga, vidū saule ritināja 11532;

2) fakt., tr., rollen, wälzen; (rund herum) wickeln
Wessen (ritinêt); (mit einem Wagen) fahren (tr.); (ein Feld) mit der Walze bearbeiten: es ritināšu riteni zemē LP. IV, 23. desmit spuoju ritināju (Var.: tecināju) BW. 7013, 1. es savu līku pirkstu ap ķērnīti ritināšu 31038, 6. Jānīt[i]s vāģus kaldināja, ... ar kuo miežus, ar kuo rudzus klētiņā ritināt 32571. vienu pūru ārā veda, uotru iekšā ritināja (Var.: vizināja) 16700. lai e̦ze̦ri izsusē̦tu, lai var (zeltenītes) pāri ritināt 13467, 1 var. meitu ritināt, ein Mädchen wegführen, freien U. - duodu kumeliņu, ruožu dārzu ritinât ("?") Biel. 2390. iešu druviņā baltābuolu ritināt BW. 28680, 1. viens (sc.: kumeliņš) bij labs mežā braukt, uotrs laukus ritināt 29584, 1. ritinât Kand. "auzas pēc pļaujas savelt mazās kuopiņās". dzirnas, māli ritināt, mit der Handmühle mahlen: labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt BW. 28766. cita (malējiņa) lē̦ni (sc.: dzirnaviņas) ritināja 7978, 1. tīri rudzi, grūtas dzirnas, lai patapu rite̦nāja (für ritināja) 6687. (māsiņa) ik rītiņus ritināja pa pūram tīru rudzu, ... pa siēkam lācauziņu 13646, 29. sēj, brāliņ, driķus vien, driķus viegli ritināt, maza tava līgaviņa, nespēj rudzus ritināt! 21340 var. - asaras ritināt, Tränen vergiessen (eig.: rollen lassen): dze̦dra sieva cauru mūžu tev asaras ritinās BW. 11594. gan tu savas asariņas dzīvuodama ritināsi 17507. - danci ritināt, einen Rundtanz aufführen: māku diet, māku lēkt, māku dančus ritināt (Var.: danci vest) BW. 24125, 2. saule danci ritināja (Var.: danci veda, grieza) 265, 4. Refl. -tiês, rollen (intr.): ieraudzījis bundulu pakaļ ritinuoties LP. VI, 121.Subst. ritinâšana, das Rollen, Wälzen; ritinâšanâs, das Rollen (intr.); ritinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rollens, Wälzens; ritinâtãjs, wer rollt, wälzt.

Avots: ME III, 533

runât, -ãju, tr., intr.,

1) sprechen, reden
(gew. mit ar komponiert, selten (im VL.) mit dem blossen Instr. der Person): runāt taisnību, me̦lus, die Wahrheit sprechen, lügen. dikti od. stipri, klusi, ātri, lē̦ni runāt, laut, leise, schnell, langsam sprechen. līdzībā(s) runāt, in Gleichnissen reden. Sprw.: runā kâ cūka ar zuosi od. runā kâ bē̦rns bez jē̦gas (bez prāta RKr. VI, 65; kâ mazs bērns Etn. IV, 42) od. runā kâ ve̦ctē̦vs, von unverständigem, faulem Geschwätz. daudz runāts nav daudz darīts (zu einem Maulhelden gesagt). kas runā, - sēj, kas klausās, pļauj (Reden ist Silber, Schweigen ist Gold). kas daudz runā, - daudz me̦luo. runāts - darīts LP. IV, 157, gesagt - getan. mana sirds tuo pašu valuodu runā Kurbads. runā ļaudis uz manim nezināmu valuodiņu BW. 8676, 1. kuo tie ļaudis daudz runātu, kad ne mana augumiņa? (wovon sollten die Leute immer sprechen, wenn nicht von meinem Wuchse, d. h. von mir?) BW. 8547. gribēj[a] māte man aizliegt ar puišiem nerunāt (gew.: runāt) Biel. 994. es atradu sav[u] brālīti kalpa puisi (Var.: ar kalpiņu) runājam (runājuot 14899) BW. 9622, 1;

2) tr., in üble Nachrede bringen, büsen Leumund machen:
pūta mani visi vēji, runā mani visi ļaudis; balta biju vēju pūsta, gudra ļaužu nuorunāta BW. 8818, 4;

3) tr., zusprechen:
uosi, uosi, kļava, kļava, kuo jūs divi runājat? runājam liepas meitu uozuoliņa dēliņam BW. 14976. Refl. -tiês, sich besprechen, sich unterhalten: Laim[e] ar Laimi runājās: kuo ar meitu darīsam? BW. 6622. sāk tā meitu māmuliņa ar manim runāties 13254. namnieks sācis ar tuo runāties LP. VII, 914. reiz runājuos par šiem jautājumiem A. v. J. 1898, 2, S. 1. viesi runājas, juokuo, smejas Saul. III, 220. viņam runājuoties pīpe izdzisa Aps. III, 26. Gopa mē̦dz . . . pats ar sevi runāties Duomas IV, 407. zvē̦ri un luopi savā starpā draudzīgi runājušies LP. VI, 252. vējiņš runājās ar bē̦rzu smalkajām lapām A. XX, 309. lapas birzī runājas Vēr. I, 1155. - Subst. runâšana, das Sprechen, Reden; übles Nachreden: blēdim blēža runāšana (Var.: valuodiņa) BW. 10082, 5 var. slēp zemītē augumiņu! ni ļaudīm runāšana (Var.: jārunā), ni kungiem tiesāšana 6620 var.; runâšanâs, das Sprechen, das Gespräch, die Unterhaltung: viņa runāšanās paliek ar katru brīdi lē̦nāka Austriņš Nuopūtas vējā 19; runãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sprechens: neduod mani tautiņām pirmās reizes runājumu! BW. 15005; runâtãjs, wer spricht, redet, das Wort führt; ein Redner: liels runātājs, ein grosser Mauidrescher U. dievs, duod man satikties runātāju tē̦va dēlu! BW. 474, 5 var: es jau tevi sen zināju runātāju (Var.: runātnieka) cilvēciņu (ich kannte dich längst als einen gesprächigen Menschen) 6932. mīļu vārdu runātāja 13655, 2. puisis pa˙priekšu nuosūtīja "runātāju sievu" pie izre̦dzē̦tās brates ve̦cākiem BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 560

saaûgt, intr.,

1) zusammenwachsen, verwachsen:
puses saauga LP. VII, 216. viņu sirdis bij kâ audzin saaugušas Kaudz. M. 63;

2) wachsen, aufwachsen (von mehreren Subjekten): saaugt kâ sēnes pēc lietus Kundziņš Ve̦cais Stenders. jūŗā liepas saaugušas, Gaujā re̦sni uozuoliņi BW. 12461, 1. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli saauguši 7356. te saaug jauni stādi Konv. ² 775. zeme ielabuosies, saaugs dārzi Purap. Kkt. 60;

3) auswachsen, gross wachsen, erwachsen werden Spr.:
saaudz, māsiņ, ze̦ma, re̦sna! BW. 11057 var. nuobriedušu uogu rāvu, saaugušu (Var.: izaugušu, pieaugušu) meitu ņēmu 113?0 var. visi dzīvnieki auga,.,. kad jau visi bija saauguši, medinieks sagudruoja iziet ar jiem pastaigāt Pas. III, 314. neticamā ātrumā saauga turpat uz galvām mazs debestiņš Kaudz. M.;

4) tr., wachsend erreichen:
viņš bija jauns, vēl nesaaudzis vidēja auguma MWM. VIII, 579.

Avots: ME III, 590

sačaučerêtiês, sich kräuseln, sicn zusammenrollen Lettin, Sessw., Bers., Kokn.: šķīvī atruodas viena de̦sa, sačaučerējusēs piepas veidā A. v. J. 1892, S. 554. sausas lapas sačaučerējas N.-Peb., Laud.

Avots: ME III, 604

sadur̃stît, tr., freqn.,

1) (mehrfach) zusammenstechen:
sadurstīt drēbes kniepadatām;

2) (mehrfach) zerstechen, zersticheln:
vilkaci sadursta ar dakšām LP. VII, 857. misiōnārs, kuŗu pagāni sadurstījuši MWM. VI, 274. saskrambāja un sadurstīja kājas ebenda S. 16. manas ruokas sadurstītas Vēr. II, 975.

Avots: ME III, 617

sadzîve,

1) das Zusammenleben:
ar viņas (=tautas) vē̦sturi un tagadējuo sadzīves kārtību RKr. X, 4. iepazīties ... ar ... laucinieku sadzīvi Kaudz. M. 295;

2) das eheliche Zusammenleben, der Beischlaf
U.

Avots: ME III, 622

sasliept ² , eine gewisse Zeit hindurch (die Füsse am Boden schleppend) gehen: medinieks sasliepa visu dienu pa mežu Golg., Saikava.

Avots: ME III, 737

I satim̃mêtiês, zornig werden Salisb., Wrangelshof: pate satimmējas M. Liepa MWM. X, 922; trotzig werden ("saspītēties") Seppkull.

Avots: ME III, 763

se̦gli Manz. Lettus, U., Mag. XIII, 2, 46, Spr., Dond., Selg., Deg., Wandsen, Bauske, Frauenb., Gr.-Essern, PS., Kl., C., Lis., Wolm., Arrasch, Jürg., Golg., Saikava, Schwanb., Selsau, Heidenfeld, Bielenstein Holzb. 459, 527, der Sattel: piede̦r se̦gli pie kumeļa BW. 12216, 3. sirmi zirgi, liepas se̦gli 13614, 1. se̦glu kuoks, der Sattelbaum Wid. (fig.) lācis klupis ve̦lnam se̦gluos (hat den Teufel überfallen) LP. VI, 722. man arī ir tie paši se̦gli mugurā, auch ich habe dasselbe Kreuz zu tragen Kaudz. Mērn, laiki 34. se̦gli wohl aus se̦dli; gegenüber apr. balgnan und li. bal̃(g)nas "Sattel" wohl eher entlehnt aus slav. sedъlo dass., als damit verwandt.

Avots: ME III, 812

šejpus Bers., C., AP., Präpos., Adv., diesseits: viņpus upes kupla liepa, šejpus smuidrs uozuoliņš BW. 12460 var.

Avots: ME IV, 14

‡ še̦r̃ms Liepa "allzu sauer": še̦rmi kāpuosti.

Avots: EH II, 625

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. ⁴ 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

skàudîgs,

1): duod, dieveņ, dievīgam, ne ļaunam, skaudīgam! BW. 32830, I var. s. gads BielU., ein missgünstiges Jahr, wo nichts wächst.
skaudīga (reich an Unkraut) zeme Seyershof; geizig Salis;

2): übermässig:
sažiekājis sev uz kumāsa skaudīgu kārtu sinap[j]u Pas. XII, 404. Adv. skàudīgi: šim s. iepatikusies ... meita Pas. X, 253. s. skuops XI, 391. auzas... s. bira Lttic. 1633. s. licies un sasitis ruoku KatrE.

Avots: EH II, 502

šķel̂t,

1): liepas galdu gultu šķēla (fertigten spaltend an)
BW. 13611, 5; Subst. šķê̦lums,

2): der Schlitz
Seyershof.

Avots: EH II, 630

skùmt C., Jürg., Ermes, Arrasch, skum̂t ² Salis, Ruj., Adiamünde, Widdrisch, Siuxt, Dunika, Bauske, Grünh., Dond., Kar1s., Iw., Bl., skùmt ² Kl., skum̃t PS., Wolm., skumstu, skumu, Refl. skumties ("sich seinem Schmerz überlassen" L.), Praes. skumjuos Glück traurig, betrübt sein (werden): saimniekam nav kuo maksāt, tadēļ skumst LP. VII, 1149. liepas pēc taļā meža skumst A. v. J. 1897, S. 834. neskumt un nebē̦dāties LP. VII, 151. Joabs aprāj . . . Dāvidu, ka tas par Absalomu skumjas Glück II. Sam. 19. skumties pret dievu, wider Gott murren St., U. Wenn vom Begriff "sich verfinstern" auszugehen ist, zu an. skumi "Dämmerung", norw. skum "halbdunkel", s. Fick Wrtb. III4, 466, Walde Vrgl. Wrtb. II, 548, Boisacq Dict. 882.

Avots: ME III, 904

sle̦pe̦n (verkürzt aus sle̦pe̦ni, s. unter sle̦pe̦ns),

1) Adv., heimlich:
tas gāja saimniekam sle̦pe̦n iepakaļ LP. VII, 890;

2) Präp. mit dem Gen., heimlich (clam): pats man deva linus, vilnu sle̦pe̦n tē̦va, māmuliņas (Var.: māmuliņai nezinuot) BW. 7787, 1. sle̦pe̦n mātes ne˙kad ne˙kā nevajaga meitenēm darīt Janš. Dzimtene V, 269. ē̦damuo sle̦pe̦n muižas pārduod Bandavā I, 7.

Avots: ME III, 926

slìept ² Lös., Fest., Bers., Laud., Nerft, sliepju, sliepu "ohne Ziel od. ohne Erfolg gehen" Laud.; die Füsse schleppend gehen Schwanb.; ungewandt gehen (mit ìe ² ) Golg.; eilig gehen (mit ìe ² ) Selsau, Gr.-Buschhof; etwas hinken (von einem Tier): puisis sliepj uz meitām, sivē̦ns uz ķirpu Lös., Fest., Bers., Laud., Nerft. suoms slēpēm sliepj uz e̦zaru Stari II, 416. mērnieciņš ... sliep[j] pa purviem kâ meža vepris Ezeriņš Leijerk. I, 172. šis ... bieži sliepa uz muižu RA. ja ir kāds grasis kabatā, sliep[j] tik tūliņ pruom uz kruogu Laud. tā sliepa, sliepa visu vasaru un beigās par pateicību algas nevar izmaksāt ebenda. viņas vīrs tiešām sliepj (schleicht?) man pakaļ vairāk nekâ vajadzīgs Latvija 1907, № 124. Wohl zu ndl. slibberen "gleiten", woneben ide. sleib- in mnd. slīpen "schleichen", ahd. slīfan "gleiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391).

Avots: ME III, 939

‡ šļūkas,

1) ein kleiner Schlitten, auf dem beim Transportieren eines Balkens dessen Toppende ruht
(mit ù ² ) Odensee: baļķiem, kam ragavas vienā un š. uotrā gala A. Upītis Ģertr. 352;

2) Äste, auf denen etwas geschleppt wird:
ņēma gaŗus, kuplus egļu zarus par šļūkām, lika ve̦lē̦nas tur virsū un vilka, šļūca un stiepa tās mežmalē Janš. Mežv. ļ. II, 368.

Avots: EH II, 647

smā̀rdît ² (čech. smraditi), -ĩju, duften: liepas smārdī Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 955

‡ šmīgrs, = šmĩdrs, šmīgns (?): liepas ... luoka ... vēja pūsmā šmīgruos ... zarus Kraujiņš Aps. Jēk. dzīvē un darbā 114.

Avots: EH II, 649

smiltiena PS., smiltiens Wid., smiltiene, smiltienis, = smîltaine: šuodien (mani) veda smiltienā (Var.: smiltienē) BW. 1043 (ähnlich 1470, 5; 27476). vadi mani smiltienī! 27489 (ähnlich 27510). man jāiet smiltienā 27325, 1. gulēt smiltienē 27365, 4 var. gul smiltienu kalniņā 27844, baltā smiltienā 7216. mālienā ratus griezu, ne sausā smiltienā 11449, 1, kupla liepa... jūrmalē, smiltienē 33826.

Avots: ME III, 964

‡ šmùgs ² Nautrēni, = slaids: šmūga kai liepa.

Avots: EH II, 650

‡ šnakât Lems., schnüffelnd, das Beste heraussuchend fressen. Refl. -tiês (s. ME. IV, 88) "izrakņāt ēdienu" Liepa, um Talsen.

Avots: EH II, 650

sprangs,

1): uzmaukuši tam (scil. sunim) sprangu uz asti Brasche Kâ Paleijas Jānis 282. paņēma... liepas sprangu Pas. XIV, 174 (aus NB.); ‡

2) ein Pflöckchen, das an Kleidern einen Knopf vertritt
(mit añ ) Dunika; ‡

3) "juostiņa uz mēteļa muguras" (mit añ ) Dunika.

Avots: EH II, 556

sprikans, = sprigans: avis viegli un sprikaņi izstiepa . . . kājeles Veselis Trīs laimes. Etwa von einer mit spr(e)ig- (s. spridzêt) gleichbedeutenden Wurzelform spr(e)ik- (vgl. ide. sprek- in d. schweiz. spregel "Flecken" < *Spritzer neben spreg- in le. spre̦gans u. a.)?

Avots: ME III, 1019

špruks, der Spass: špruki tādi, kuo tu vēl nebūsi dzirdējis! Alm. Rud. 19. sāka arī man iepatikties tie špruki 12. vai tur lieli špruki ar tādu! Alm.

Avots: ME IV, 102

sprungulêt, ‡

2) "?": jaunības dienās, kad Gotlībe vẽl pašu baruonu sprungulēja (wickelte?)
ap saviem pirkstiem, kâ vien iepatikās Veldre Dižmuiža 62. ‡ Refl. -tiês "velties, vārtīties" (mit uñ ) Seyershof: mazs bē̦rns sprungulējas pa gultu.

Avots: EH II, 561

stakle (li. atãklė "Risse von Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),

1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;

2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;

3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;

4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;

5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;

6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;

7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);

8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;

9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;

10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;

11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;

12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.

Avots: ME III, 1041

II stalgs (li. stalgus "starr, trotzig, frech, stolz"), stalgžs (?) "le̦pns, vīzīgs": stalgs uozuols kalniņā, stalgža (?) liepa lejiņā VL. n. Alksnis - Zundulis. Zu li. stel̃gti "anstarren", stelgtis "prahlen", ae. stealc "hoch aufgerichtet", mnd. stolkeren "hochmütig sein", norw. stelk oder stalk "Stengel" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 645.

Avots: ME III, 1042

‡ stiepuôt, zu erschliessen aus sastiepuoja (unter *stiepa).

Avots: EH II, 583

stĩpa, gen. pl. stīpju (neben nom. s. stīpa) LP. IV, 183,

1) der Reif, das Tonnenband
U., Bielenstein Holzb. 233, 258, 324: sē̦rmuokšļa stīpas Dīcm. pas. v. I, 14; stīpiņa, ein feines Holzbändchen um die Ausgussröhre der hölzernen Bierkanne Bielenstein Holzb. 311;

2) der Bügel (am Kessel)
U. Nebst stiepa und li. stypė "Tonnenband" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 177) nach Leskien Nom. 275 und Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 19 zu stìept.

Avots: ME III, 1076

stùlms,

3): ruokas s. - nuo e̦lkuoņa līdz plaukstai AP.; kāju s. (ostle. stûms < stułms) "stilbs" Auleja;

4): zābaka s. AP., C., N.-Peb., (mit ul̂ ) Auleja (mit ū < uł ), Drobbusch, Heidenfeld, Kaltenbr., Smilt., (mit ul̂ ² ) Dobl., Kegeln, Ziepelhof, Zögenhof; zeķes s. Auleja (mit ū < uł ), Kaltenbr.;

5): ē̦kas s. stāvēja kâ viena gabala Jauns. J. un v. 108; ‡

6) "stāvs, augums": nū vaira ce̦pure nepiepasēja pie visa stulma Jauns. Raksti VIII, 384.

Avots: EH II, 594

stul̂ms Kl., C., Kr., Smilten, stul̂ms ² Karls.,

1) der Stumpf
Ronneb.: ruoka amputē̦ta, tāds stul̂ms tikai palicis Ronneb. cigāra stulms MWM. VIII, 405;

2) der Stamm (eines Baumes)
Dr., Konv. ² 4060, ein Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat Smilt. n. U.: aptvēris... liepas stulmu A. XV, 247. nuo stulma izaug galve̦nie zari XX, 762. brūnie stulmi lē̦nām plauka nuo krē̦slas 136;

3) Glied des menschlichen
Körpers, Arm, Bein Seew. n. U., (mit -ul̂-) PS., Ermes, Jürg.; stul̂ms Saikava, Warkh., stul̂mis ² Wandsen, das Schienbein, die Wade;

4) (zābaka) stulms, der Stiefelschaft
Peb. n. U., Wessen, (mit -ul̂- ) PS., Ermes, Jürg.: zābakus ar atluocītiem stulmiem Kaudz. M. 62. biksas ielaistas zābaku stulmuos Upītis St. 22. stulmu zābaki Janš. Bandavā I, 178, Schaftstiefel; zeķes stulms (in Warkh. ist stulms über *stu ms zu stûms geworden) Etn. II,106, (mit -ul̂-) Gr. - Buschh., Schwanb., (mit -ul̂- ² ) Bauske, der obere, lange Teil des Strumpfes; cimda stul̂ms Saikava, der obere Rand eines gestrickten Handschuhs;

5) stul̂ms Gr. - Buschh., KL, Saikava, ein Gebäude vom Fundament bis zu den Sparren
Spr., Wessen. stulms für *stilms (: schwed. stolm "Stoppeln" ) nach stulbs? Oder (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 645) ist ul aus ide. ol (in stelte u. a., s. Persson Beitr. 423) reduziert? Noch anders (mit ul aus uol zu li. stuolys "Baumstumpf", wenn das uo hier zuverlässig ist) Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.

Avots: ME III, 1103, 1104

svešatne Jürg., Lis., C., svešātne Zabeln n. FBR. IV, 65, Preili n. FBR. VIII, 11, Sessw., Bauske, die Fremde: ar svešatni iepazīties Kaudz. svešatnē atdzītais zē̦ns Veselis Saules kapsē̦ta 5.

Avots: ME III, 1151

takmala, takmale Janš. Dzimtene ² II, 69, der Rand, die Umgebung eines Pfades: liepa uzauguse pašā Saules takmalā BW. 33827, 3.

Avots: ME IV, 126

tèrvêtiês ² Adsel "zanken; feilschen": tas jau neies ilgi tervēties M. Liepa MWM. VIII, 566.

Avots: ME IV, 168

‡ tidinâtiês "?": vēsmiņas ar liepas lapām čukst un tidinās Janš. Pag. pausm. 3.

Avots: EH II, 680

tiẽpe Grünh., = iepa">tiepa 2: Arnolds grìezās atpakaļ . . . bez kādas tāļākas tiepes Alm.

Avots: ME IV, 211

tiepin, zur Verstärkung von tiept: tiepin uztiepa Bers.

Avots: ME IV, 211

tiept (li. tem̃pti "ziehend spannen"), -pju, pu,

1) tìept C., tìept ² Kl., Kr., recken, steifen
Bielenstein Holzb. 28: viņš man tiept uztiepa savu kažuoku C., KL;

2) stramm halten, behaupten
L., U.: es viņam pierādīju, bet viņš tiêpa ² un tiepa, ka . . . (oder: tiepa un tiepa savu) Stenden. viņš grib tiept, ka es tuo e̦smu darījis Notk. viņš man sāk tiept (nee̦suošu) parādu virsū (aufbürden) Golg.;

3) "nepareizi apvainuot" Wessen. Refl. tìeptiês Neuenb., Wolm., (mit iê ² ) Iw., Līn., auf sein angebliches Recht bestehen, hartnäckig Recht haben wollen, sich (auf etwas und gegen etwas) steifen
U.: kas pret viņu varē̦tu tiepties un pastāvēt Hiob 9, 4. žīdiņš šâ, tâ stīvējās un tiepās Dīcm. pas. v. I, 35. tē̦vs negribēja ne par kuo tuo darīt un ilgi tiepās ar dēlu 44. tu ar mani tiepies Kav. citi tiepjas, ka viņa ir tagad tur vēl e̦suot LP. V, 398. - Subst. tìepšanâs, das Sichsteifen: tiem nelīdz ne˙kāda tiepšanās BW. III, 1, 21; tiepums,

1) tiẽpums Bauske, Plur. tiẽpumi Siuxt, das Sichsteifen, die Nücke(n):
bē̦rnam uznāca tiepums Bauske. žīds re̦dzē̦dams, ka nuo F. saviem tiepumiem ne˙kādu taisnību nedabūs Jaun. mežk. 90; Wortstreit L., St.;

2) s. tiẽpums. Nebst tīpt, li. tampýti " mehrfach dehnen", tamprùs "zäh", tìmpa "Sehne" an. ƥambr "angeschwollen" ƥǫmb "Bogensehne", lat. tempus "Zeit; Schläfe" u. a. (s. Lidén IF. XIX, 331 f., Persson Beitr. 484 f., Boisacq Dict. 942, Walde Wrtb .2 769, Fick Wrtb. III ⁴ , 181, Trautmann Wrtb. 317 f.) zur Wurzel. von tît.

Avots: ME IV, 211, 212

tĩšām AP., Līn., Serbigal, Wolm., (mit ì ² ) Bers., Kalz., Lös., Nerft, Prl., tīšam Bauske, Segew., tĩšam Iw., Ruj., Salis, tīšam U., tīši U., tīšis Seibolt, tĩšu Dunika, Līn., tĩšum Iw. n. FBR. VI, 56, Alschw., tĩšus Dunika, Adv., mit Fleiss, geflissentlich, vorsätzlich U., absichtlich; zum Trotz: cilvē̦ks tīši sev galu padara LP. V, 66. arājs tīšu gājis nuoskatīties VII, 214. kad tik nebūtu tuo tīšam man slēpis 345. tuo viņš dara it kâ tīšu Janš. Dzimtene V, 460. tīšu tie tuo nezina Glück II Petrus 3, 5. ja mēs tīši grē̦kuojam Hebr. 10, 26. neraugiet raudas manas! pate tīšu šnukstīnāju BW. 17243, 2 var. brāļi mani ķēdēm sēja, nelaiž mani tautiņās. tīšam (Var.: tīša) gāju tautiņās, pušu rāvu vara ķēdes 18189, 4. tīšu, tīšu, kâ varēju, tautu dē̦lu kaitināju 33089, 16. tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju: tautas lauza liepai zarus, es uozuolam galuotnīti 15722. tautiet[i]s manim tīši dara, es tautietim vēl tīšāki 24632, 2. tīšu, tīšu (Var.: tīši, tīši) vanagam zīle dzied kāņepēs BW. 10217, 1 var. skruodelis tam (?) tīšam kavējies labi ilgi LP. V, 27. Nebst li. tyčiomis "absichtlich, zum Possen" zu tītît I.

Avots: ME IV, 205

tît (li. tìnti "schwellen") KL, Lös., Nerft, Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, Wolm., (mit î ² ) AP., BL, Iw., Līn., Ruj., tĩt Salis, tīti PlKur., Praes. tinu od. tiņu (Adsel, Siuxt, Stenden u. a.), Praet. tinu, winden, wickeln, flechten U.: dziju Grünh. u. a. meitene tina dziju gabaluos Dtcm. pas. v. l, 62. tīt bē̦rnu, ein Kind in Windeln wickeln. sniegā tīti krumi Vēr. l, 1297. visums bija tīts... tumsībā SDP. VllI, 97. Refl. -tiês,

1) sich winden, sich wickelu, sich einwickeln:
tinies... zīda ritultiņā! Br. 1. tinies ze̦lta rultītī! 34. kuo tinies kâ ē̦rkulis! 24. tinies kâ pakulu kuodaliņa! 34. kâ vista tinas pa pakulām RKr. VI, 1015. čūska riteņu riteņiem tīdanuīs LP. VII, 485. liepa auga ar uozuolu zariņiem tīdamies (Var.: grìezdamās) BW. 22417. man izauga gari mativizbulē tīdamies 5498 var. tīties skrandās Kundziņ Vecais Stenders 8. še jums apse̦ga, tinaties, raustāties ar tuo! LP. V, 10. (fig.) miegs tinas ap acīm;

2) pa kājām tīties, im Wege sein:
Ķencis uzkliedza, lai netinuoties pa kājām Kaudz. M. 146;

3) mit jem. Umgang haben, sich mit jem. einlassen
U.; sich mit etwas abgeben, beschäftigen Celm.: meitiņ..., ar puišiem netinies! BW. 6596. apsuolies ar viņu vairs netīties! Blaum. kad tu vairs ar neskaidriem cilvē̦kiem netītuos Neik. 30. gar puišiem tīties LP. 11, 69, es netinuos gar uotru MWM. tie vīri ir avju gani, juo tie ir vīri, kas ar luopiem tiņas (die mit Vieh umgehen) Glück I Mos. 46, 32. tinās ar viltību (gehen mit Lügen um) Jerem. 23, 14. es vairs ar mē̦liem netīšuos Blaum. Subst. tîšana, das Winden, Wickeln bē̦rnu tīšanu Janš. Mežv. ļ. II, 390; tîšanâs,

1) das Sichwinden, Sichwickeln;

2) das Sichabgeben (mit etwas), Verkehren;
tinums, das einmalige, vollendete Winden, Wickeln; das Resultat des Windens, Wickelns; tinẽjs,

1) wer windet, wickelt;

2) ābuoļu tinējs, carpocapsa pomonella; plūmju tinējs, carpocapsa funebrana; riņķu tinējs, gastropacha neustria Balt. lauksaimnieks. Nebst tanis, tina I, tiņa, tìkls, tiêvs und li. tãnas "Geschwulst"
zu slav. teneto "Netz", ai. tanōti "dehnt (sich), spannt, zieht auf (ein Gewebe)", npers. tanīδan "drehen, spinnen", gr. τείνω, lat. tendō "dehne, strecke", got. ƥanjan "dehnen", ahd. donēn "sich spannen", ae. ƥindan "schwellen", gr. τόνος "Spannung", τάσις "Dehnung", air. tan "Zeit", lat. tenus, ai. tánti-ḥ "Schnur" u. a., s. Lidén IF. XIX, 332, Persson Beitr. 412 f, und 870 2 , Boisacq Dict. 947 f., Walde Wrtb z 771 f., Trautmann Wrtb. 323, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 205, 206

trikuons Wessen, trikuoņa Gr.-Buschh., der Lärm, Skandal: pagasta mājā bija liela trikuoņa Gr.-Buschh. kruogā liela trikuoņa laikam kaunas ebenda. trikuoņa pa liepas tiltu RKr. VII, 1437.

Avots: ME IV, 236

trūmele "?": ābeles, bē̦rza, liepas trūmele Br. p. 198. Vgl. trumele I.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen, s. Augsttkalns FBR. XI, 49) trūmele

Avots: ME IV, 252

tuznît (mit -s- zu lesen?) "?": vīrs stiepa tuznīdams mālu puodus nuo rijas ārā DL.

Avots: ME IV, 277

uz-, Präfix,

a) in nominalen Zusammensetzungen:

1) auf Verbindung mit der tegierten Kasusform beruhend: uzacis, Augenbrauen,
uzplecis, Schulterstück am Hemde, uzpurns, Maulkorb u. a.;

2) attributiv: uzkaudze, Aufhäufung über dem Mass,
uzpilns, übervoll u. a.;

3) deverbativ: uzdziras, eine Zeremonie während der Hochzeitsfeier,
uzkalas, ein Bogen im Schlitten, auf dem der Schlittenkorb ruht;

b) in verbalen Zusammensetzungen, bedeutend

1) eine Bewegung nach oben, "hinauf-":
uzkāpt, hinaufsteigen, uzskriet, hinauflaufen. uzklibuoja ... egles galiņā BW. 2344, uzlien... uozuolā LP. I, 15. spainis ... uzspŗāgst gaisā 111. Hierher auch Verba wie uzaugt, auf Wachsen, uzcelt, aufbauen, uzkur(inā)t, (Feuer) anmachen, uzpampt, aufschwellen, uzziedêt, aufblühen u. a.;

2) eine (vollendete) Bewegung auf die (oder zur) Oberfläche eines Gegenstandes:
tuo uzmaucu liepas ce̦lmam BW. 2221, 8 var. uzvelc (Var.: apvelc) man baltu kre̦klu! 3281. bē̦rnu uz mieta uztupinājis LP. I, 90. tie tev... uzmāksies 6;

3) 'hinzu-, dazu':
jau bij sūra rutku šķēle; vēl uzbēra (Var.: dabēra, piebēra) sinepītes BW. 4426;

4) die Richtung bei Verben, die "schauen, horchen, sagen, fragen" u. ähnl. bedeuten:
uzrunāt, anreden, uzsaukt, zurufen, uzskatît, ansehen. Vgl. Le. Gr. §§ 577-8.

Avots: ME IV, 314

uzgrābstît,

1) = uzgrãbât 1: uzgrābstīt kuo izbirušu. pa tumsu duris uzgrābstīt. viņš izstiepa ruokas uz priekšu, lai varē̦tu uzgrābstīt gultu Vēr. II, 198;

2) (von neuem etwas) harken
(perfektiv): uzgrābstīt pagalmu Seyershof;

3) (leeres Gerede) aufgreifen:
vaļinieces uzgrābstījušas visādus niekus par jaunuo saimnieku Nigr.

Avots: ME IV, 333

uzšļakstêt, (auf etw.) aufspritzen (intr.): ūdens uzšļakst gaisā Biaum. Pie skala ug. 243 (ähnlich: A. Upītis J. l. 35). man uzšļakstēja ūdens. daža... pilīte uzšļakstēja it kâ plaukstām situot... līdz... Liepavuotam Valdis Stabur. b. 15. viņš svieda kaļķus tâ, ka lai tam uzšļakstē̦tu Baltpurviņš I, 47; schallend emporspritzen (intr.).

Avots: ME IV, 389

uztiept: grib man u. nepatiesību Talsen. atrada ... nelegāluo literātūru, par kuŗas glabātāju uztiepa Dabaru Austriņš Raksti V, 153. Refl. -tiês,

1): juo vairāk zaldāts liedzas, juo naigākt žīds uztiepjas Pas. VIII, 344.

Avots: EH II, 737

uztiept, aufdrängen, aufbinden LKVv., einem etwas (zuzugeben, anzunehmen, zu glauben) zudringlich zumuten U., Bers.: viņš man uztiepa savu vainu. katrs rads man gribēja uztiept savu prātu A. Brigader Daugava I, 564. kapteinis... uztiepj sievai: tev būs teikt, ka e̦smu tavs brūtgāns, citādi... tevi iegrūdīšu ūdenī LP. IV, 38. gudrie nu uztiepa, ka glupajam... jāiet Pas. VI, 435. Refl. -tiês,

1) hartnäckig auf etw. bestehen:
es saku: kursim šite uguni... bet šie vien uztiepās, kuršuot kalna galā Kaudz. lzjurieši 215;

2) sich (mit Zumutungen
U.) aufdrängen: puika uztiepās mātei, lai viņu je̦m līdz.

Avots: ME IV, 392

‡ II uztuntuļuôt, sich (langsam?) hinaufbewegen: (runcis) uztuntuļuoja augstāk liepas kruonī Tēvija 1943, № 253, S. 4.

Avots: EH II, 737

vaîgs,

1) die Wange, Backe:
sārti (sarkani) vaigi, rote Backen. uzpūsti vaigi, Pausbacken St., U. tam apaļi vaigi, der ist frisch und gesund U. vaigi bāli kâ drēbe. vaigi sarkst, tvīkst, die Wangen röten sich. vaigi svilst LP. IV, 21. mani . . , gredzeniņi tavus vaigus svildināja (tveicināja 1495) Biel. H. 1609. karsts gar vaigiem nuolija Neik. 8. vaigi niez, būs jāraud JK. II, 636. kad vaiga gali niez, tad dabūjuot smieties Etn. II, I10. vaigu bārda Saul. I, 165, der Backenbart;

2) das Gesicht, Angesicht
L., U., Rutzau, Zaļmuiža: Sprw. tē̦va vaigs, bet ne tē̦va paduoms RKr. VI, 899. vaigs spīd kâ Muozum Birk. Sakāmv. 31. vaigs apskaidruojas Kaudz. M. 62. slikts nuo vaiga Kav., mit magerem Gesicht. brangs vaigā Kl. viņš palicis svešs nuo vaiga, hat sich verändert Arrasch, Drosth., Golg., Segewold. svešs od. lieks vaigs, die Larve St., U. nikns vaigs, die Ungebärde St., U. ve̦cāki tuos saņēma ar laipnu vaigu BW. III, 1, S. 99. māsas aizbē̦gušas nuo brāļa vaiga LP. III, 85. bij savu vaigu nuogrìezuši, ka tē̦va . . . miesas neredzēja I Mos. 9, 23. visi krīt uz sava vaiga Vēr. II, 967. vaigā od. vaigu vaigā redzēt, von Angesicht sehen : (viņi) bij redzējuši vaigā Kaudz. M. 80. re̦tam izdevās viņas vaigu vaigā redzēt LP. VII, 336. skatīs savu pestītāju vaigu vaigā R. Sk. II, 137. piederīgie tās nepazīst vaigu vaigā (von Angesicht) Vēr. I, 966. es viņu vaigā pazīstu Peb. tauta sāka iepazīties ar viņu vaigu vaigā Vēr. II, 1225. vaigu uzlūkuot (biblisch), parteiisch sein. mēs vaigu vaigā ("en face") runājām Bers., Fest., Golg., Kl., Sessw.;

3) das Vorderteil eines Dinges
U.; akmiņam labs vaigs, hat eine gute, glatte Vorderseite U.;

4) die vorstehende Fläche des Balkens an der Norkenstelle Döbner
n. U.: ietest ar cirvi vaigu (lēģeri) baļķim, lai tas tēšuot nekustē̦tuos Gr.-Sessau. pakšiem vaigu tēst Bielenstein Holzb. 12, die Balkenenden flach behauen;

5) die Wange an der Flinte
U., A. XI, 535; die Wange einer Axt Stenden; der beschlagene Teil des Griffes am Revolver Stenden; vaigi, die beschlagenen Enden des Taschenmessergriffes Stenden. Wie d. Wange als etwas Gebogenes aufgefasst wird (s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), so könnte auch le. vaîgs zu sloven. vệg "gebogen", ae. wác "weich, biegsam", an. veikia "biegen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb, 1, 234 f.) gehören; vgl. auch Būga KSn. I, 73.

Avots: ME IV, 435