Paplašinātā meklēšana

I krāsns [Warkl.], schön, sonderlich von Angesicht und Farbe [Für. I], L., St., [Und Ps. 10, 10; 35, 6, Glück I Mos. 41, 2; artig Manzel Lettus: aug un krāsnus augļus ne̦s Manz. Post. I, 401. Wohl aus aruss. красьнъ "schön."]

Avots: ME II, 268

II krâsns: kad ce̦p uotru krāsni (den zweiten Schub Brot), tad aizliek aizkuru Linden in Kurl.

Avots: EH I, 646

II krâsns, - s (li. krósnis, gen. s. krósnies od. krósnoi, куча, груда, Steinhaufen, Steinofen), krâsne Serbigal, [N. - Peb., Bauske], krâsns, gen. - a [Glück II Mos. 9, 8 u. a.], RKr. VII, 735 ("pilns krāsns"), LP. VI, 757, krâsnis, gen. - šņa Paddern, Adiamünde n. LP. VI, 1005, [ein nom. krāsnis [ohne Angabe des gen. s.) auch bei Lng.], krâss, - s [Serbigal], dazu der Akk. krâsni PS., [krâse (?) Smilt.], krân(t)s, - s (mit eingeschobenem t) Walk, Salisb., [krânc auch Wolm., aber mit dem acc. s. krâsni!], krāne [?] U., Demin. krāsnutiņa BW. 34043, 7, der Ofen überhaupt, im Infl. nur der Ofen in der Badestube. dze̦lzu kr., Eisenofen, puodu kr., Kachelofen. Sprw.: ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi. me̦lna cūka krāsnī, sagt man, wenn das Feuer im angeheizten Ofen erlischt. pats krāsnī, citu pa dibe̦nu meklē. tas bij kâ uz karstu krāsni, das was wie ein Tropfen auf einem heissen Stein. kādam krāsni sakurinātu karstu, jem., die Hölle heiss machen. tu ne krāsnī neglābsies, du wirst dich nirgends bergen können. neskrejiet, ļautiņi, tīšām krāsnē pēdīguo spalviņu sev nuodedzināt Neik. es mēness laikā ar lizu pie savas krāss nee̦smu bijis, ich habe seit einem Monat kein Brot gehabt (gebacken) U. [Da also von der Bed. "ein Haufen (von Steinen" auszugehen ist, so gehört es wohl zunächst zu krât "sammeln", krāstît I(s. Būga KSn. I, 179) und weiterhin vielleicht (s. Reichelt KZ. XLVI, 328 ff., Bezzenberger BB. XXVII, 170, Meillet Et. 253) zu aksl. krada, dial. (wenn zuverlässig!) krâs "Scheiterhaufen", ae. und as. hrōst "Dachgesparre."] krāsnums, die Schönheit [Für. I], L., St.

Avots: ME II, 268

‡ krāsnsmata "die Stelle, wo früher ein Gesinde gewesen ist" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 646

pakrāsns (s. unter pakrāsne): ze̦m pakrāsns Pas. IX, 482.

Avots: EH II, 144

pìekrâsns, -s, piekrāsne Ronneb., Holmhof, (mit iẽ ) N.-Peb., Bauske, (mit ìe ) Arrasch, Kroppenhof, die Seiten des Ofens, die (gemauerte) Ofenbank Sessw.: rijas krāsns ar piekrāsni. uz piekrāsns kājas āvi BW. 34849, 1 var. gar piekrāsns lieku savu muguriņu 7633 var. circeņi rijā lēca nuo krāsns uz piekrāsns Jaunā Raža IV, 151; "plīts krāsns caurumā" N.-Peb.; pìekrâsne "krāsns priekša, kur uzkur aizkurü Bers., Arrasch, Mitau.

Avots: ME III, 259

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ àizčukurêt, fort-, hinstossen, -schüren: a. siekstu pruojām Bauske. a. ar čukuru uogles krāsns dibinā Salis.

Avots: EH I, 16

àizkruķêt, tr., mit der Krücke wegschieben: uogles uz krāsns dibe̦nu; übertr. - entfernen: ar kruķīti aizkruķēju sav māsiņu tautiņās.

Kļūdu labojums:
sav māsiņu tautiņās = sav[u] māsiņu tautiņās BW. 18185, 2

Avots: ME I, 33

‡ àizkurêtiês, zu brennen anfangen (vom Ofenfeuer) Stenden, Wolm.: krāsns tikkuo aizkurējusies.

Avots: EH I, 33

‡ àizkur̃stît, (wiederholt) ein wenig anheizen Dunika: a. krāsns priekšā uguni, lai var redzēt (maizi šaujuot krāsnī).

Avots: EH I, 33

àizkur̃t: a. (anzünden) sveci Rutzau. ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizkurêtiês: krāsns jau labi aizkūrusies.

Avots: EH I, 33

àizmũrêt, vermauern: sieva aizmūrēja krāsns muti pavisam cieti LP. V, 280; acis it kā aizmūŗētas Etn. II, 192. Refl. -tiês, sich vermauern Spr. àizmũrê̦tãjs, der welcher vermauert: tevi sauks plaisumu aizmūrē̦tāju Jes. 58, 12.

Avots: ME I, 42

‡ àizpickât, (mit Lehm) verschmieren Dond.: a. ar māliem krāsns šķirbas.

Avots: EH I, 42

‡ àizrakât,

1) hin-, wegscharren:
a. uogles krāsns dibe̦nā;

2) zu-, verscharren:
a. grāvi.

Avots: EH I, 44

àizràust, tr.,

1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;

2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 46

‡ àizspràukt kam garām, (sich drängend) an jem. vorbeieilen. Refl. -tiês, sich hindrängen: a. līdz durīm, citiem priekšā, aiz krāsns.

Avots: EH I, 51

‡ àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen
Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60

‡ àizžaût,

1) hinter etwas zum Trocknen aushängen:
a. zeķes aiz krāsns;

2) vor etwas (es dadurch verdeckend) zum Trocknen aushängen:
a. slapjuo veļu luogam priekšā. Refl. -tiês, eilig hin-, weggehen Golg., FBR. IX, 147.

Avots: EH I, 65

‡ apgruzdêt (li. apgruzdė´ti) Bers., Dunika, Kal., Rutzau, Siuxt, = apgrust: gaļa apgruzdējusi. baļķu gali apgruzdējuši. cimdi pie krāsns apgruzdējuši.

Avots: EH I, 84

‡ apkàltêt,

1) ringsum (ein wenig) trocknen
(tr.; pertektiv) Wid.: a. sìenu, labību, iesalu C., Jürg., Kl., Nitau, Saikava u. a.;

2) = apkàlst: zeme ir apkaltējusi Kl., Selsau, Sessw. Refl. -tiês, sich ringsum (ein wenig) trocknen (perfektiv) Spr.: ej nu, apkaltējies pie krāsns!

Avots: EH I, 89

‡ atbikstît, (mit einer Ofenkrücke) stochernd zurück-, wegstossen, -schieben Dunika, Kal.: a. uogles tālāk nuo krāsns priekšas.

Avots: EH I, 135

‡ atdañcât Dunika, Kal.,

1) = atdañcuôt;

2) tanzend abnutzen oder abbrechen
(intr.) machen: a. papēžus:

3) wegtanzen:
a. nuo krāsns pruom;

4) springend herlaufen:
kumeļš atdancāja nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 138

atgaruôt, intr., verschalen: alus atgaruojis Jan.; gew. refl. atgaruotiês, atgarêtiês U., verschalen, abkühlen: krāsns atgarējusies (oder atgarinājusies Sassm.); maize nevar izcept; n. Bergm. u. Spr. auch: ausdünsten, verrauchen.

Avots: ME I, 158

atgaũsinât Sassm., tr., abkühlen ("= atgarināt, atgarēt"): krāsns tā atgausināta, ka maizi nevar izcept.

Avots: ME I, 158

atgleĩjâtiês Ahs., erkalten: krāsns atgleijājusies; auch atgleĩjêtiês, sich abkühlen, sich erfrischen: jāiet ārā atgleijēties Kand.

Avots: ME I, 159

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. ² 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245

atspîdums, der Abglanz, Widerschein, Abspiegelung: mēness staru atspīdums Daugavā kā sudrabs lejas A. XX, 285. uguns atspīdums nuo krāsns mainījās Aps. IV, 3. ikkuŗš cilvē̦ks ir sociālās pasaules atspīdums Pūrs I, 19; dafür bei Dünsb. atspîds: tu, manas guodības atspīds.

Avots: ME I, 195

‡ atspradzinât Stenden, absprengen; sich loslösen machen: sabristuos zābakus viņs uzlika uz karstas krāsns un atspradzināja zuoles.

Avots: EH I, 169

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

azuôts, -s [= ostli. ažuntis], azuôte, azuotne (?), n. U. auch azuots, -a, azuotis, azauts (s. dieses), [in Nerft azīte], der Busen: Sprw. akmeni azuotī nē̦sāt, nachtragend sein. lielas azuotis kā ābuolu zaglim. vainadziņu vien glabāju kā sirsniņu azuotī Ltd. 791. mīl tautieti, mani mīl, kā sirsniņu azuotē Ltd. 1221. krāsns azuote, der Varraum des Backofens, die Vertiefung auf beiden Seiten (Grünh.); vgl. àizuõte. Aus az + * uots (= li. añtis "Busen" ), [Weiterhin vielleicht zu la. ante "vor" u. a.; s. Walde Wrtb. ² 47.]

Avots: ME I, 233, 234

bedre (zu best),

1) die Grube.
Sprw.: kas citiem bedri ruok, pats iekrīt. rāceņu bedres, Kartoffelgruben Kand.;

2) das Grab:
bedrē līst, ins Grab steigen; bedrē nuolaist, ins Grab senken;

3) ausgefahrene Stelle auf den Wege;

4) der Vorofen des Backofens od. des Ofens in der Riege:
ve̦lns nuosēdies rijas krāsns bedrē LP. VII, 476;

5) lapsas bedre, die Fuchshöle; [

6) bada bedre Trik., Nacken];

7) Demin. bedrīte, das Grübchen:
sirds bedrīte, die Herzgrube. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedrītes Adam.

Avots: ME I, 276, 277

bresêtiês, Wasser oder Grütze od. sonst irgend eine Flüssikeit mit Händen umrühren Etn. III, 161. bresējas [Bed.?] kâ runcis uz krāsns Naud.

Avots: ME I, 330

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb ^2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

caũrums: Demin. caurumtiņš auch BW. 12981 var., Siuxt,

1): caur krāsns caurumu BW. 2055. pie tā cepļa caurumiņa 12981. caurumu caurumiem tā tautu istaba 25839, 2. bikses caurum(u). caurumiem Oknist. zirgu c., eine Öffnung in der Oberlage des Stalles, durch die das Pferdefutter vom Stallboden in die Raufe gesteckt wird
Siuxt; ‡

2) das Geschwür
(in einem handschriftl. Vokabular); eine tiefe Wunde Dunika, OB. u. a.: c. kājā vēl nav aizdzijis.

Avots: EH I, 261

caũrums [li. kiaurùmas], Demin. caurumiņš, auch caurumtiņš LP. I, 17, VI, 748, verächtlich caurumelis, das Loch: atslē̦gas, krāsns caurums, das Schüsselloch, Ofenloch, Sprw.: vienam caurums, uotram ielāps. caurums ir caurums, teica ve̦lns pa skursteni iekrizdams.

Avots: ME I, 366

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373

circinât, zirpen: circenis ... circināja uz krāsns Veseils Netic. Toma mīlest. 112.

Avots: EH I, 272

‡ čuõza "krāsns spelte; maza (r)ierīte krāsns pakājē" Lemsal; čuoziņa "mūrītis ap rijas krāsni Salisb.

Avots: EH I, 300

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. ² 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

de̦sa (li. dešerà od. dešrà),

1) der Darm, die Wurst:
de̦sas mē̦dz darīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137. Sprw.: lai dievs duod de̦su, bet ne tik re̦snu. de̦sas nemeklē suņu stallī. nuo suņa nevar de̦su pirkt. tas bij kâ lācim zemeņu uoga, kâ piliens uz karstas krāsns, kâ sunim de̦sa, das war bald verzehrt. kâ sunim jē̦la de̦sa ap kaklu, sagt man von einem, der etwas rasch aufisst oder leicht verschleudert, verliert. - gluma de̦sa, das Lab U. putraimu de̦sa, Grützwurst, tauka de̦sa, eine fette Wurst, Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411;

2) als Schimpfwort: Tölpel, Tor:
ak tu de̦sa! MWM. 805; oft mit vorhergehendem muļķa, plika: ak jūs, muļķa (plikas) de̦sas; tiepuma de̦sa, ein rechthaberischer, halsstarriger Mensch; de̦su puolis, ein sehr eigensinniger Mensch; so auch de̦su Juris;

3) d. Pl. de̦sas, ein Spiel
Etn. II, 15, III, 11: uz de̦sām iet Jauns. Dzīve 84.

Avots: ME I, 458

dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv ^2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III ^{3, 875 ;}

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531

II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],

1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;

2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;

3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;

4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;

5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.

Avots: ME I, 534

dum̃bêris,

1): eine Grube überhaupt:
vecis rijas istabiņā krāsns priekšā ruok dumbērīti NB.;

3): ein kleiner Teich
- auch Kal.

Avots: EH I, 341

dũmuôt: auch Frauenb., (dũmat) Salis: gaļu uz rijas krāsns dūmaja. ‡ Refl. dũmaties Salis, im Rauch trocknen, räuchern (intr., von Fischeu, Fleisch u. dergl.): ar žuogiem kurina, lai tâ gaŗlaicīgākl dūmajas.

Avots: EH I, 348

‡ dze̦ga, auch Plur. dze̦gas; das Gesims: gar namu dze̦gām pilēja le̦dte̦kas A. Brigadere Daugava 1928, S: 1029: nuokrita nuo nama dze̦gām liels dze̦gu gabals Latv. Sargs 1927, N‡ 80. stundenis uz krāsns dze̦gas Daugava 1928, S. 1240.

Avots: EH I, 352

dzèlzs, -s. (li. gelžìs). [gew. fem., aber in Lis. masc.], dzèlze, dzelzis,

1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. ² 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;

2) etwas aus Eisen Verfertigtes,

a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;

b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;

c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:

a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;

d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. ² 501 und Boisacq Dict. 1049.]

Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.

Avots: ME I, 543, 544

II garêtiês (gewönlich mit iz -), zu Ende brennen (vom Ofen), intr.: krāsns vēl garējās Wolm. Zu gars; vgl. li. garéti, goréti "brennen" (intr.)].

Avots: ME I, 602

guôza [Kr., guõza Bl.], guoze,

1) die Röste
L., St.; die Glut: nesēdi guozā pie krāsns, sitze nicht in der Ofenglut. guozē līdz 40 ⁰ MWM. VIII, 53. saules guoze od. saulguozis, die Sonnenhitze, die Sonnenglut, ein sonniger Ort: luopi guļ saules guozē;

2) jem., der sich sonnt und nicht arbeitet:
guoza, kuo tu nu guozējies kâ runcis saulītē Naud.; in Autz guôze ² , eine alderne Person U.; [ ein träger Mensch];

3) saules guoze, Bezeichnung der Schlange:
sūnu luožņa, gaļas de̦sa, saules guoze LP. VII, 1258.

Avots: ME I, 693

guôzêt [Kr., PS., C.], -ẽju, guozît, -u, -ĩju, guozât St., U., Elv., guoztīt U., tr.,

1) wärmen, sonnen:
kaķis guozēja saulē baltuo pavēderi Dok. A. guozīt kaulus saulē Manz. jūŗas radības guozē savus luocekļus Vēr. I, 237;

2) rösten, schmoren:
zirņus guozēt, geweichte Erbsen in der Ofenröhre rösten Mag. XIII, 2, 44. guozē̦ta maize LP., [Manz. Post. 252]. ce̦pums guozē̦ts cūku taukuos Druva II, 295. tapsi elles dibinā guozēts Manz. Refl. -tiês, [gùozêtiês ² Kl.],

1) sich wärmen, sich sonnen:
pie krāsns, piesaulē. guozējas kâ cūka piesaulē. manīja spuožu putnu maulē guozāmies LP. V, 236. viņš pretkalnē guozījies saulē VI, 527. vilks guozējies krāsns priekšā VI, 248. var gan˙drīz sākt guozēties kunga laipnībā Alm.;

2) sich sonnend rekeln, sich hin- und herdrehen, trödeln, faulenzen
Tals.: guozīties krē̦slā Stari II, 599. melderzellis tur tupēja un guozējās R. Sk. II, 142.

Avots: ME I, 693

grauduôt,

1) poltern, klappern,
s. graudēt;

2) ausstreuen, schütteln
[gràuduôt ² Laud.], z. B. das Korn aus den Ähne (vgl. graudēt) Spr.; "birdināt" Lasd. n. A. XIII, 252;

3) Staub aufwirbelnd reinigen:
viņš grauduoja krāsns augšā, nuo kam sacēlās lieli putekļi Lös. n. Etn. IV, 18;

[4) graûduôt "(das Land) an Halbkörner
(graudnieki) vergeben" Nitau, Roop u. a.

5) graûduôt ² Ruj., = linuôt; matuôt.]

Avots: ME I, 639

III gũža [ačech. hýžě "Hüfte"],

1) die Hüfte, Lende, die Keule beim Braten,
gew. Pl.: gūžas kâ krāsns Naud.; gūžu sāpes, Hüftweh: jaunas meitas nedziedāja aiz tām gūžu nelaimēm BW. 839. gūžu puisis od. gūžainis, ein halberwachsener Junge als Fünfter zu vier grösseren Männern bei einer Feldarbeit Essern n. U.; in Autz synonym mit ruokas puisis n. U.;

2) = gurni 2 Lasd.: gūžas - tie divi kuoki, kuŗi izurbti (ratiņa) beņķī A. XI, 83, Adsel A. XIII, 492. [Zu guza (s. dies), npers. gūzak "Fussknöchel"
(nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 145) u. a.]

Avots: ME I, 687, 688

ìedairîtiês, bersten, platzen: krāsns iedairījusies.

Avots: ME II, 8

[ìegarêtiês,

1) gut zu brennen
(intr.) anfangen: krāsns nevar iegarēties; salmi drīz iegarējās Nitau, Bers.;

2) Sehnsucht fassen:
gans iegarējās (pēc) mātes Nigr.]

Avots: ME II, 16

‡ ieguoris, = iẽguore 2: krāsns ieguorī Kaudz. Izjurieši 285.

Avots: EH I, 516

ìekļautiês,

1) sich (hin)einschmiegen:
iekļauties krāsns vis˙siltākajā kaktiņā Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 595. iekļaujas sirdī Plūd. Llv. II, 137;

2) einsinken:
siena iekļāvusies Lasd.

Avots: ME II, 28

ìekšte̦lpa ,* der innere Raum: krāsns pārējuo iekšte̦lpu sadala ar ķieģeļu starpsienām Konv. ² 1893.

Avots: ME II, 32

ìekurêt (unter ìekurinât),

1): auch Trekņi n. FBR. IX, 94, Adl., Golg., Gramsden, Lis., Livāni, - N.-Schwanb., Vīpe: ie. krāsni, pirti; ‡

2) intr., = ìekurêtiês: vēl ne˙maz nav paspējis ie., un tu jau liec slapju malku Mahlup. ‡ Refl. -tiês, tüchtig zu brennen (intr.) anfangen (von einem Feuerherd): uguns, krāsns iekurējusies Druw., Gramsden, Smilten u. a. ceplis jau iekurējies Livāni. nepaspēja ne˙maz vēl labi ie. Mahlup. krāsnī malka iekurejās Rēzna. ļaut žagariem labi ie. Frauenb. (fig:) naids iekurējies Schibbenhof.

Avots: EH I, 524

ìekur̃t, ‡ Refl. -tiês; = ‡ ìekurêtiês: krāsns nav vēl iekūrusies Sessw.

Avots: EH I, 524

[ìekvēpt, angeräuchert werden: krāsns iekvē̦pusi Arrasch. de̦sas pa˙visam iekvē̦pušas Bauske.]

Avots: ME II, 34

‡ ìeliecenis, ein Haken (?): tam (= mietam) galā bija dzelzs ie. tas bija krāsns slaukāmais skruķis Ciema spīg. 71.

Avots: EH I, 527

izdegt, ‡

2) ermüden
(intr.), pìekust Seyershof: pirksti ar adatām izde̦g; paliek tâ kâ bez dzīvības; ‡

3) ausbrennen
(intr.) lassen Gr.-Buschh.: i. uogles. Refl. -tiês AP., = izkurêtiês 1: krāsns ir jau labi izde̦gusies.

Avots: EH I, 441

izdvèst [li. išdvė˜sti "aussterben"], izdvest, tr., intr.,

1) aushauchen, ausatmen:
kalvju stiebri izdvesa skābu smaršu A. XX, 860. krāsns likās izdvešam aukstumu un naidu Niedra;

2) leise sprechen, leise hervorbringen
Stari II, 748; Subst. izdvē̦sums, die Aushauchung.

Avots: ME I, 731

izgālêt, = izgailêt, verglimmen: izgālējusi uguntiņa Stari II, 125; auch refl. - tiês,: krāsns vēl nav izgālējusies, noch nicht fertig zum Brotbacken U.

Kļūdu labojums:
izgālējusies = *izgālējusies(U. schreibt: #; die rictige lesung unsicher)

Avots: ME I, 737

izgarêtiês (li. išgarėti),

1) verdampfen:
pirts izgarējusies, die Badstube ist von Dämpfen frei, sodass man nun baden kann; krāsns izgarējusies, ist fertig zum Brotbacken [Wolm.], Bers.;

2) ausgehungert sein:
viņš pa˙visam izgarējies Bers.

Avots: ME I, 736

‡ izgãrsêtiês Salis, abkühlen (intr.): pirts par daudz izgārsējas. krāsns ir briesmīgi stipra, - laid, lai labi izgārsējas, un tad tik taid maizi krāsnī!

Avots: EH I, 448

izgleĩjâtiês,

1) sich erwärmen:
pie siltas krāsns vai saules var visis luocekļi, visa miesa labi izgleijāties Kand., AP.;

2) ausglühen:
uogles krāsnī izgleijājas Ahs.

Avots: ME I, 738

izkur̃cêt, izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet. izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch izkur̃cis Grünh., izkur̃tis gebrauchlich),

1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;

2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.

Avots: ME I, 756

izkurêt, izkurinât, tr., ausheizen: krāsni, pirti LP. IV, 34; VI, 839. Refl. - tiês, intr.,

1) ausheizen:
krāsns pašu laiku izkurējusies LP. V, 414. uguns krāsnī bij izkurējusies Līg. ticības mācības pirmais uguns bij izkurējies Kundz.;

2) sehr hungrig werden:
ej pusdienā! tu jau būsi izkurējies Fest.

Avots: ME I, 756

izkur̃t, tr., ausheizen: māsa teikuse, lai izkuŗuot pirti LP. VI, 768. Refl. - tiês,

1) intr., ausheizen:
krāsns jau izkūrusies;

2) zur Genüge, bis zum Überdruss, ohne Erfolg heizen
BW. 33380.

Avots: ME I, 757

izsalˆdêt, tr., er -, ausfrieren lassen: pīlādzes savāc un iesaldē̦tas ziemā ē̦d Konv. ² 3174. kāpēc krāsns nav kurināta; vai gribat mūs izsaldēt?

Avots: ME I, 794

‡ izspraũkšêt Jürg., Lemb., Ramkau, Perfektivform zu spraũkšêt: (kad karašu cepa, iemeta krāsnī sāli), lai izspraukš krāsns, damit im Ofen ein Geprassel erfolgt.

Avots: EH I, 482

izžaût, tr., zum Trocknen aushängen: drēbes, zeķes. tīklus izžauj uz mietiem. Janka pieiet pie krāsns un izžauj zeķes Vēr. II, 524.

Avots: ME I, 833

izžâvêt, sehr verbreitet z. B. in Nigr., Siuxt auch izživêt, tr., austrocknen: lakatus, iesalu, sienu. es izžāvēšu e̦ze̦rus Jes. 42, 15. Refl. - tiês, austrocknen, trocknen werden: sieviņa cāli uzlikuse uz krāsns augšu, lai izžavējas pa nakti LP. VI, 50.

Avots: ME I, 833

‡ izzviest Lis., = izziest: izzvieda krāsns plaisas ar māliem.

Avots: EH I, 498

jē̦lce̦pa,

[1) nicht gehörig ausgebacken Brot:
šuoreiz izde̦vusies jê̦lce̦pa Wenden, AP., Sermus, Fockenhof. krāsns bija vāji kurināta, tâ ka maize paliek jê̦lce̦pā Jürg.];

2) als Schimpfwort
["gļēvs, neizturīgs cilvē̦ks" Grünh.]: jūs leiši e̦sat man tuomē̦r lieli jē̦lce̦pas Degl. Rīga. I, 35.

Avots: ME II, 112

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kam̃baris, auch kam̃bars [Salis], kam̃maris [Ruj.], kammaris, kam̃buris [Drosth.], die Kammer; das Zimmer des Wirtes: es iegāju kambarī pie saimnieka. krāsns kambaris, n. U. das Wirtzimmer; im Gegensatz zum saltais od. pieliekamais kambaris, die Ablege - od. Handkammer. Richtiger jedoch ist wohl krāsns od. krāss kambaris im A. XVI, 377 erklärt: ve̦cuos laikuos, kad vēl dzīvuoja rijās, tad dažu reizi pei pēdējām piebūvēja kambaŗus dzīvuošanai; bet tâ kâ šuo kambaŗu krāsnīm nebija skursteņu, kur dūmiem iziet, tad nuo kambaŗa kādu daļu atšķīra ar sienu un šai atšķirtā daļā atradās dzīvuojamā kambarī. dzirnu kambaris, die Kammer für die alte Handmühle: maļam dzinu kambarī BW. 7992; naudas k., die Schatzkammer: līķu od. kaulu k., das Beinhaus; kaulu kambaris, ein magerer, knochiger Mensch od. ein solches Tier: tik vājš od. izdilis kâ kaulu kambaris. ērzelis bija stīvs un līks kâ pats kaulu kambaris LP. VII, 110. ve̦cais kaulu kamburi, kuo tu tik ilgi dzeri? LP. VI, 226. In Livl. kam̃baris, der Versammlungsort der Herrnhuter; baznīcas k., die Sakristei St. spraigas (cietā smiltī) te (Pastendes pagastā) dēvē par Māŗas kambaŗiem LP. VII, 645. [Nebst li. kambarỹs und estn. kammer od. kamber aus mnd. kamer.]

Avots: ME II, 149

[I kãrnis "ķeksis netīrumu izkārnīšanai nuo krāsns jeb labības nuokārnīšanai rijā nuo ārdiem" Bixten.]

Avots: ME II, 197

‡ kãršelis NB., ein Fladen (rausis) zum Prüfen der Öfentemperatur: krāsns pārkurināta: k. sadedzis.

Avots: EH I, 604

kar̂sts (li. kárštas),

1) heiss:
karsta vasara, krāsns, pirts; karsts laiks, ūdens;

2) fig., heiss, hitzig:
karsts piktums, karstas gaudas, muokas Aus.; karsts cilvē̦ks, ein hitziger Mensch. raudāt karstas asaras LP. V, 45, karstāki I, 133. kundzei tapa karsti ap sirdi MWM. X, 511. man karsts vien izskrēja, pārskrēja, nuogāja, pārgāja - oft mit dem Zusatz: pa kauliem, pa visu miesu, es überlief mich, übergoss mich heiss;

3) schnell:
uz karstām pē̦dām, auf der Spur, sogleich, auf frischer Tat: viņš sūta uz karstām pē̦dām savu kalpu pakaļ LP. IV, 34. viņš tur atstāsta karsti, er erzählt es brühwarm, sobald er es erfahren hat. kam tik karsti ķert? LP. V, 98. tuomē̦r dē̦ls tâ tik karsti neskrien vis LP. VI, 555. [Nach Manz. Lettus karsts zaglis "Dieb, in der Tat ergriffen;" karsti me̦li Manz. Post. III, 145.]

Avots: ME II, 164

knikšķêt: smagi sakurinātā krāsns sāka k. ("knisternd platzen") Saikava.

Avots: EH I, 630

knupt, knùpu, knupu, zusammengekauert sitzen: ve̦cā māte knupa vēl ar˙vien pie krāsns MWM. IX, 499. [Identisch mit li. knùpti "спотыкаться"? vgl. auch li. knúpoti "knien; auf dem Angesichte liegen". Weiterhin nebst knūpu, knūpêt, kņupt zu klr. kńuṕíty "über etwas sitzen", s. Berneker Wrtb. I, 531, Zupitza Germ. Gutt. 120, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 332.]

Avots: ME II, 250

krâsbedre, krâsnbedre, krâsns bedre od. duobe, die tiefe Gruft vor dem Ofen in der Riege: eji tik gulēt krāsns bedrē LP. IV, 77. rijnieciņš krāsbedrē (Var.: krāsns duobē) ve̦cas be̦kas satināja BW. 31569.

Avots: ME II, 267

krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],

1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;

2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.

Avots: ME II, 267, 268

kràšņs [PS.], herrlich, prächtig: septiņas liesas guovis ierija septiņas krāšņas guovis I Mos. 41, 4. mēs varam visi teikties gan tā laba, krāšņa kunga GL. [krâšņas ² vietas Autz; sauber, zierlich, artig U. - Wohl nebst krāsns I aus ar. красьнъ "schön", wofür auch die von U. aus Autz angeführte Nebenform mit kurzem a spricht; das šņ für sn ist wohl zuerst im Adverb krāšņi aufgekommen, vgl. dazu Le. Gr. § 471.]

Avots: ME II, 269

kruķêt, -ẽju, kruķuôt, tr., mit der Krücke schieben, stossen: viņš kruķē uogles nuo krāsns laukā. ar kruķīti kruķuojam savu māsiņu tautiņās BW. 18185, 1. Refl. -tiês, sich mit Krücken forthelfen, mühsam vorwärts streben Lind., Kand.

Avots: ME II, 286

ķuģis, ein verstümmeltes Glied, tāds luoceklis, kam kāda daļa nuoņe̦mta Druw.; ["apdedzis kuoks krāsns uzrušināšanai" Lös.; ķuģītis "ein Stöckchen" Jürg.; "eine kleine Krücke" Alswig, Mar.; "zars, ķeģis" Grawendahl; "apdrupusi pīpe" Sessw., eine kleine Pfeife Naukschen].

Avots: ME II, 391

I kuls,

1) der Estrich:
viņš nuodrikšināja uogles pie kula Blaum. kalējs nuospļāva uz ķēķa kula Dok. A. saimniece izrušināja uogles vienlīdzīgi pa krāsns kulu Vīt.;

2) die Tenne
Nerft, Ronneb., [Alt-Ottenhof]: platas bija kula durvis. Gew. piedarbs. Wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 307

kura, kure U.,

1) die Heizung:
šuodien bij liela kura, heute wurde gründlich geheizt. ieliku lielu kuru krāsnī, ich legte viel Heizmaterial in den Ofen Mat. krāsns pašā kurā Spr. šuoreiz bij maza kura, maize nav lāga izc,epusi Fest.;

[2) kura Trik. "der Ofen".]
Zu kur̃t.

Avots: ME II, 321

kurêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) tr., heizen
[Stelp.]: krāsni. nevajaga diezin kâ kurēt (pirti) JK. V, 56. kurē siltu istabiņu BW. 18536, 2. auksta tautu istabiņa, piecas dienas nekurē̦ta 16981 ;

2) intr., heizen, geheizt werden:
tautu dē̦lu istabiņa piecas dienas nekurēj[u]se BW. 21058 ; kuruoša krāsns, brennender Ofen: māte ieme̦t ādu kuruošā krāsnī JK. V, 143. Refl. -tiês, heizen, geheizt werden, brennen: mājā ceplis kurējās BW. 12851. uz kalniņa kurējusies uguns LP. VII, 1058. Zu kurt.

Avots: ME II, 322

kursma Grünh., Nigr., kur̃sme Sackenhausen, [Bers., kur̃sms Dunika, Dond., kursmis Für. I],

1) das Quantum Brennholz, das mit einem Male in den Ofen gesteckt wird:
iemet labu kursmu malkas krāsnī. krāsns šuodien ļuoti silta, juo mēs divas kursmas izkurinājām Janš.;

2) die Heizung:
ar tuo pašu kursmu varē̦tu izvārīt vai ve̦se̦lu vērsi. Alm.

Avots: ME II, 325, 326

kur̃t,

1): kuŗamais Doblen; Heizmaterial;
‡

2) = kur̃tiês: krāsns vēl kurst Baar in seinem Exemplar von U.

Avots: EH I, 679

kur̃t (li. kùrti), kuŗu, kũru, tr., Feuer anmachen, heizen: uguni, krāsni, pirti. es nekurtu uguntiņu, būtu māmiņa nekūrusi BW. 15403. [Bei L. kurt (prs. kurstu, prt. kuru), geheizt werden.] Refl. -tiês, heizen, brennen: tur uguns nekūrās, kur nav lāga kūrējiņa. re kur jauki tagad kuŗas krāsns. [Identisch mit li. kùrti "bauen" (s. Būga KSn. I, 105); wohl zu ai. karōti od. kṛṅōti "macht", ir. creth "Poesie" u. a.]

Avots: ME II, 326

ķuza, auch ķuze,

1) der Schutt, Graus, Schmutz, allerlei Abfälle, Mist, Streu, Späne
dergl. Aps., [Bers.], Etn. IV, 129, Lub., C., [Erlaa]: kad nuokusa sniegs, visa šī ķuza tika izārdīta Druva II, 457. attrītās spalvas nuobira kâ ķuza Vīt. beidzuot saguruoja ar kaŗuotēm izsmelt ķuzi nuo krāsns LP. IV. 174;

2) Kruste, Schorf: ķuza = kreve Etn. IV, 50, Lub. sula virs mizas sakrecējuse par biezu ķuzi Konv. ¹ 105;

3) eine Menge von Abfällen, Schutt
Lasd., Mar., eine Menge überhaupt: liela ķuza bē̦rnu Bers. uogu mežā ir vai ķuzas Druw. [pilna baznīca kâ ķuzas, bet kuo viņi dara? Ezeriņš Leijerkaste I, 153.]

Avots: ME II, 393

[kvel˜lêt (aus * kvel˜nêt?), -ẽju,

1) brennen, glühen:
krāsns kvellē Dond. ;

2) kvel˜lêt, brühen
Dond., Nigr., Preekuln, Wandsen ; wofür auch kvel˜linât Libau ; vgl. kveldinât ; mit ll aus ln?]

Avots: ME II, 352

lâva (li. lóva "Bettstelle", [slav. lava "Bank"]),

1) die Schwitzbank, Prische in der Badstube:
nabags, pirtī ticis, grib lāvā. In Vergleichen zur Bezeichnung von etwas Breitem, Mächtigem: zirgam mugura kâ lāva LP. II, 77. pati vēl ee̦suot mātīte kâ lāva A. XIII, 2, 130. Fig., ņemt uz lāvu, vornehmen, durchhecheln: lai tik viņš nāk, es viņu ņemšu uz lāvu Etn. II, 188;

2) die Bank an dem Riegenofen
(Selsau) oder auch an dem Stubenofen, die Schlafstelle: tuo dzirdēja kŗācam uz lāvas pie krāsns Vēr. II, 645. kalpi mani, kalpuonītes, mīļi gul lāviņā BW. 31077. dzīvuojuši septiņi brāļi nedzirdē̦tā saderībā: tie vienā lāvā gulējuši LP. V, 413;

3) eine Lage von Stroh oder Baumzweigen unter dem Heu - oder Getreideshober
Biel. H. 103, Wolm., Serb.;

4) drei zusammengestossene Darrbalken bilden eine
lāva Gold. n. Etn. I, 153, A. X, 1. 307;

5) die Länge des Gewebes - vom
krūšu buomis bis zum dziju buomis, in Selsau - die Kette von den Weberhefteln bis zum dziju buomis: aude̦klu riešuot nuo krūšu buomja līdz pakaļas buomim rēķina vienu lāvu A. XI, 84, C. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 695.]

Avots: ME II, 442, 443

màisît [auch Jürg., Arrasch, Trik., N.-Peb., PS., C., Serbigal, maĩsît Salis, Salisb., Ruj., Dond.,Wandsen,Gr.-Essem, Selg., Bauske, Wolmarshof, Līn., Tr., maîsît ² AP.], -u, -ĩju (li. maišýti, (slav. měsiti "mischen"]), tr.,

1) umrührend mengen, mischen:
putru, luopu ēdienu; maisīt sienu ar salmiem; maisāmais, das Rührholz: vakar mani māte kūla ar tuo puoda maisāmuo BW. 14341. paņēma krāsns maisāmua dzelzs kruķi, er nahm die eiserne Ofenkrücke LP. VI, 987;

2) zum zweiten Male pflügen
Buschh., Oppek.: maisīt zemi [Lis.]. Refl. -tiês,

1) sich mischen
[maĩsîties Iwanden]: nemaisies ar saviem stāstiem vidū! Kaudz. M.; cita darīšanās maisīties Kaudz. M.;

2) sich herumtreiben:
nu kuo tu maisies kâ ve̦ca nauda pa tirgu? vai dē̦ls, kur tad tu tik ilgi maisies? LP. IV, 153. - Subst. màisĩjums,

1) das Gemengte, Gemenge;

2) der zum zweiten Male gepflügte Acker;
màisîšana, das Mischen, Mengen; màisîtãjs, wer mengt, mischt. [Nebst mist "verwirrt werden", mistrus u. a. zu apr. maysotan "gemengt", ai. mēkšayat, "mischt", norw. meisk "Mischung", ahd. miscan, la. miscēre (part. perf. pass. mixtus) "mischen", ir. mescaim "mische" u. a., s. Bemeker Wrtb. II, 53, Trautmann Wrtb. 175, Walde Wrtb.2 488, Boisacq Dict. 637 f,l

Avots: ME II, 551

mal˜stîtiês, -uôs, -ĩjuos, umherschlendern, faulenzen, sich müssig ergehen Gold., Los. n. Etn. IV, 145: mīstītāji vairāk malstījās rijas krāsns priekšā nekâ strādāja RA. cilvē̦ks, kas malstīties pa ielu atruod prieku... Janš. ļaudis malstījās MWM. IX,147. nevar jau visi malstīties sapņuos Ub. puiši malstās pa svētdienām apkārt Ahs. Zu mal˜t.

Avots: ME II, 559

mĩlinât,

1) liebkosen, lieb halten:
es gribu tevi apskaut, mīlināt Asp. VII, 26. [aiz kuo mani ciema puiši tikai mīļi mīlināja? BW. 34423.] sieva apkuopa un mīlināja savu māti LP. VII, 514;

2) lieb machen
U. Refl. - tiês, liebevoll um einen herum sein, sich bei jem. einzuschmeicheln suchen, sich mit jem. od. etwas abgeben: Sprw. mīlinās kâ mazi kaķē̦ni. tautu dē̦ls, kuo tik mīļi mīļinies? BW. 9605. Liena mīlinājās ar bērniņu Kaudz. M. viņš tagad sē̦dē̦tu pie krāsns un mīlinātuos ar uguntiņu Kļav. - Subst. mĩlinâšana, das Liebkosen; mĩlinâšanâs, das gegenseitige Liebkosen, Schmeicheln: ak kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JK. III, 77; mĩlinãjums, die Liebkosung: mīlinājumu vajadzība Zalktis I, 150.

Avots: ME II, 644, 645

mugura, mugara, mugurs [Glück Spr. Salom. 26, 3, Bielenstein Holzb. 651 ^1], Ruj. 26901, 2 [bei Glück III Mos. 3, 9 ein gen. s. mugures, Chron. 29, 6 ein acc. s. muguri],

1) der Rücken:
Sprw. lai būtu kupris mugurā kad tik nauda čumurā. (zirgam) mugura kâ lāva LP. II, 76. man plata mugura, es varu nest BW. 20763. viņš strādājis, tâ sakuot, muguras neatliekdams Niedra. man jau me̦tas slapja mugura. viņi raujas katru dienu slapjām mugurām. kas grib mana daiļa pūra, tam pagriezu muguriņu. aiz muguras, hinter dem Rücken; viens darbs jau aiz muguŗas Lp. VI, 915. tikkuo bij bēŗu māja aiz muguras... Kauz. M. aiz muguras aprunāja... mani BW. 8815;

2) der Rücken, die Hinterseite des menschlichen Körpers erscheint als die Zielscheibe des feindlichen Angriffs, der Schläge:
Sprw. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. tē̦vs šiem tūliņ mugurā LP. IV, 153. dabūsi pa muguru! zvelšu tev pa mugru īstajam bāliņam ar akmeni mugurā BW. 10332;

3) mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. vienas biksas mugurā (gew. kājās) BW. 13109. vairāk nebija kâ tik, cik mugurā Janš. Bei den Verben des anziehens, Steigens u. a. entspricht mugurā in imperfektiver bedeutung den Präfixen

ap-, uz-: viņš ve̦lk kre̦klu, svārkus, kažuoku mugurā, er zieht das hemd, den rock, den Pelz an.
es kāpu, lēcu zirgam mugurā, ich bestig das Pferd;

4) kalna mugura, der Bergrücken;
grāmatas m., der Rücken des Buches; krāsns mugura, der obere Teil des alten Ofens; naža m., Messerrücken;

5) suņu mugura, Hundsfott:
nāciet šurp jūs, suņu muguras! Alm. [mugura assimilatorisch aus mugura; das verhältnis zum gleichbed. li. nugarà (woneben auch dial. juod - nugùris "mit schwarzem Rücken" Jušk. 690) ist unklar. Auf ein kur. * nugara weist das entlehnten ersa - mordw. mukoro Zum Suffix vgl. li. steigara "Glied, Gelenk".]

Avots: ME II, 661

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

nams,

1): eine Sommerküche
(slietenis) Orellen, Seyershof; (namiņš) eine aus Brettern hergestellte Hütte als Sommerküche Salis; (nams) ein kleines Gebäude, in welchem während des Sommers alles gekocht wird (im Winter nur zu Festzeiten) Wessen; ein kleines Holzgebäude, in welchem fürs Vieh (ehemals auch für Menschen) gekocht wird, mit einem Herd und Kessel in der Mitte ( nams od. namiņš ) Ramkau, (nams) Wolm.; vgl. auch Azand. 19;

2): "vieta istabas ē̦kā, kur atradās krāsns" Frauenb.; die Küche
Grob., Iw., Kand.; nama cirvis Frauenb., ein Küchenbeil; nama čũčis ebenda, ein in der Küche gefüttertes Schwein; "me̦lnā dūmu virtuve" Behnen n. FBR. XVI, 139;

3): ein Vorhaus
Dunika, Kaltenbr., Skaista;

4): "pirts priekša" A.-Schwanb.; (namiņš) "pirts priekšējā te̦lpa, kur nuoģērbjas" Linden in Kurl., Salis; "piebūve pie pirts, kur velējas" Karls.;

8): nama kaķe Lng., die Hauswirtin.
Zur Etymologie s. jetzt FBR. XII, 175 f. (und anders Pisani Stud. balt. IV 50 ff.).

Avots: EH II, 4

nuode̦gulis,

1): auch Warkl. n. Fil. mat. 104, Kaltenbr., Nerft, Oknist, Zvirgzdiue: kad krāsns beidz kurēties, nuode̦guļus izje̦m ārā un aplej ar ūdeni Kaltenbr.

Avots: EH II, 39

nùokurêtiês,

1) ausbrennen
(intr.): malka jau bij nuokurējusies Dīcm., Ahs. n. RKr. XVII, 41;

2) ab -, niederbrenner
(intr.): šķūnis nuokurējis Alm.;

3) gründlich geheizt werden:
krāsns karsta nuokurējusies.

Avots: ME II, 803

nùokurinât, tr.,

1) stark heizen:
krāsns tâ nuokurināta, ka ruoka necieš Duomas I, 127. [nuokurina karstu cepli Pas. II, 378];

2) heized verbrennen
(tr.): visa malka nuokurināta.

Avots: ME II, 803

nùokvêpêt,

1): kuoki, aiz krāsns stāvē̦dami, nuokvēpējuši me̦lni Seyershof;

2): kadiķa dūmi nuokvēpē gaļu dikti me̦lnu Siuxt. dūmi bruņas nejauki nuokvēpējuši Dünsb. Od. 237.

Avots: EH II, 59

‡ nùosvèicêt ² Kokn. "stark heizen" (perfektiv): krāsns nuosveicē̦ta.

Avots: EH II, 93

‡ nuosveilêt,

1) = nùokar̂sêt (mit èi ² ) Heidenfeld, Prl.: nuosveilē̦ta krāsns Bewern, Stockm.; n. strādnieku ar darbu Heidenfeld;

2) (viel) verbrennen
(mit èi ² ) Meselau, Prl.: n. daudz malkas. Refl. -tiês,

1) sich erhitzend rot werden
Tirsen n. RKr. XVII, 80: n. krāsns priekšā sarkans kâ sveilis.

Avots: EH II, 94

‡ nùotvaicêt,

1) erhitzen:
krāsns labi vien nuoškuorē̦ta jeb nuotvaicē̦ta Pēt. Av. III, pielik., 93;

2) Perfektivum zu tvaicêt 2.

Avots: EH II, 103

nùovelˆt, tr.,

1) abrollen, abwälzen:
akmeni nuo kapa;

2) niederwerfen, niederstürzen:
es viņu nuovēlu uz grīdas Stari III, 240. baļķi pēc baļķa tas nuovēla Vēr. II, 1372. Refl. -tiês,

1) sich abwälzen, abrollen, herunterkollern, herabfallen:
man nuovēlās it kâ akmens nuo sirds. tad velšus nuovēlies nuo krāsns LP. VI, 158. mati nuoveļas pār ple̦ciem Rainis;

2) niederfallen, auf den Boden fallen:
viņš nuoveļas gar zemi.

Avots: ME II, 885

[padegt (li. padègti), eine Weile brennen (intr.): malka drusku padega un apdzisa. krāsns jau bija labi pade̦gusi od. (reflexiv) pade̦gusies. padedzis "etwas verbrannt" Für. I.]

Avots: ME III, 16

paduse,

1): padusē (sc.: nesu) paladziņu BW. 25109. dzainīt[i]s te̦k caur manām padusēm 30386; ‡

3) ein in der
paduse getragenes Geschenk: kad ķēķī nuoduod savu padusi Kaudz. Izjurieši 272; ‡

4) krāsns p. Linden in Kurl., der innere und vordere Ofenwinkel zu beiden Seiten.

Avots: EH II, 129

I pagarêtiês,

1): auch Kal., OB.; pagarējies dancuot Etn. III, 66. dažreiz viņa tâ pagarējuoties mātes, ka nevaruot ne parunāt Janš. Mežv .ļ. II, 416; ‡

2) eine Weile
garêtiês Wolmarshof: pagaidi, kamē̦r krāsns pagarējas!

Avots: EH II, 132

[pakrāsne,

1) auch pakrē̦ss (<* pakrās[n]s?),"kad krāsns tik tālu atde̦gusi, ka var sildīties": ve̦ctē̦vs var nākt sildīties pakrē̦ss jau ir N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411;

2) "eine leere Stelle unter dem Ofen zum Unterbringen der Küchengeräte"
Lennew.,"eine leere Steile unter dem altmodischen Ofen"( pakrâsne Serben, Segew., Grünh., Talsen, Alt-Schwanb., Fest., pakrâss Lös., Sessw., Lis.): kaķis pakrāsnē vien gul Bers.; "šķilts zem maizes krāsns" Sessau; "= aizkrāsne" N.-Peb.]

Avots: ME III, 48

pakrẽslis, oft der Pl. pakrẽšļi, pakrẽ̦sla,

1) der Schatten:
kad saulīte, tad pakrēslis BW. 14769. būtu manas māmuliņas jel pakrēslis istabā 3971. es staigāju... vītuoliņa pakrēšļuos 5870. pa krāsns malu čāpāja prusaki, kuŗu pakrēšļi kustējās pa grīdu Por. apgulies bē̦rza pakrē̦slā LP. VII, 425. [ūdenī viņš (= suns) redzējis savu pakrēsli un duomājis, ka tas ir cits suns Pas. I, 317 (aus Ronneb.)];

2) ein schatüger Ort
Mag. V, 2, 175, das Obdach: grūti[i] man uotra pakrēslī BW. 15330. tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A. Das Demin. pakrẽslĩte, chrysosplenium altemifolium Stockm. n. RKr. III, 69. [suņu pakrēslis, der Hanf Trik.].

Avots: ME III, 48, 49

‡ pame̦te̦kls "kuoks, kuo pirms uguns iekuršanas šķē̦rsām nuoliek apakšā malkai, lai malkas pagales nesakristu cita uz citas un uguns nenuosmaktu" Seyershof. ne˙maz pame̦te̦klu nav ielicis apužā, - kâ lai kuŗas krāsns!

Avots: EH II, 155

papārte, eine Vertiefung unter dem Ofen Warkl.: papārte - zem krāsns mūrīša ieduobums, kur uogles saslaucīt, kad tās izdzēstas Nerft. papārtē caur tumsu sare̦dzamas šuodien dzē̦stas uogles. [Wohl zu pārts.]

Avots: ME III, 80

pãršaũt, tr.,

1) anschiessen
[Ogershof]: pāršauts (= aizšauts) suns A. XX, 403; [durchschiessen];

2) umschieben, schiebend wechseln:
kad maize pusce̦puse, tad tuo pāršauj, t. i. priekšējuos kukuļus šauj krāsns dibe̦nā, bet pakaļējuos priekšā Ahs.

Avots: ME III, 180

pā`rts: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Kalupe n. FBR. XVIII, 40, Zvirgzdine n. FBR. X, 25, Nerft, Pilda,

1): auch ("plīts priekša") Bērzgale, ("krāsns priekša; mūrītis, kas piemūrē̦ts plīts priekšā, lai uguns nekrīt ārā") Kaltenbr., ("bedrīte krāsns priekšā, kur stāv pe̦lni") Mahlup; pārtā ("Vorofen")
sarauš uogles nuo cepļa un apbeŗ ar pe̦lniem, lai guns neizdziest Oknist; "pavards" N.-Laitzen, N.-Rosen; p. ("cepļa pavards") bija liels: vienā pusē guns zem katla, uotrā pusē bē̦rni sēd Auleja. nama pārtā uzpūstu uogles Vanagu ligzda 33. kas šķitās ve̦cā pārtā zem vieglām plēnēm salts Saul. Tālas vēstis 117; ein Feuerherd im Freien (?): čigāni ... bija savus pārtus sakūruši un savas būdas uzcē̦luši Azand. 169. līdumniecei metās ... karsti saules un pārtu ugunīs Anna Dzilna 15. nuoliekusies pār pārtu ar zaru klēpi ebenda. aprausa ap pārtu mitras smiltis un atstāja tuo kūpam ebenda 79;

3): auch Saikava, Stom.

Avots: EH XIII, 214

pā`rts, auch pārts, -s,

1) der Herd
Bers., Lub.; [pā`rts ² Warkh., Warkl.] der Vorofen. pārts ir ugunskara vieta krāsns priekšā Mar. paņēma katlu, nuosēdās rijas pārts priekšā LP. V, 142. pe̦lni pārtā, zirņi siekā! LP. VI, 661;

2) die Ofenbank:
pārts ir mūrītis pie krāsns, kur var apsēsties Lub., [Wessen, Domopol, Mälupe, Zaļmuiža];

3) der Estrich in der Dreschtenne, im Zimmer
[Mālupe], Bers., Laud., Lasd., [Neu-Bergfried]: taisīja cisas bez kāda palaga zemē uz auksta pārta jeb kula BW. III, 3, S. 868. [(meitene), nuome̦tusēs četriski uz pārta (kula), lasīja pupas sietā Austriņš M. Z. 86].

Avots: ME III, 184

‡ pãrur̃dît Dunika, hinüberstossen, -schieben: ar kruķi vai nūju p. uogles krāsns uotrā pusē:

Avots: EH XIII, 215

pãrval˜kât, [umstellen, pãrcilât Rutzau, Ogershof, Lös., Lis., Sessw., Selsau, Wessen, Gr.-Buschhof, Schujen, Serben, Erlaa, Peb., Vīt., Vank., Schwanb., Aahof, Laud., Festen, Lettg.]: maizi ce̦p kādu stundu, tad izņe̦m, pārvalkā [dibe̦nā bijušuos klaipus pārliek uz krāsns priekšu un priekšējuos uz dibe̦nu; (Kreuzb., N.-Peb.) garuozu apslapē ar ūdeni, lai tā nav tik cieta] un šaun atpakaļ krāsnī N. [Refl. -tiês, umziehen (intr.), umsiedeln: uz jaunu dzīvi p. Ogershof.]

Avots: ME III, 185

pasil˜dît [li. pašìldyti], tr., etwas er-, aufwärmen: pasildi, māmiņa, siltalutiņu! BW. I6521. Refl. -tiês, sich ein wenig erwärmen: pasildījuos drusku pie krāsns.

Avots: ME III, 98

pažags (unter pažaga): auch (Besenstiel) Lubn. n. Etn. II, 17, (Ofenbesen) Auleja, Kaltenbr., Linden in Kurl., ("krāsns slaukāmais kruķis") Krāslava, Warkh.: atzasēja Jāns re̦tuo bārzdu; būs ... bābām pažagus taisīt Tdz. 57221.

Avots: EH XIII, 193

‡ pažarka Lesten, = pažaga ("krāsns kruķis").

Avots: EH XIII, 194

piedura,

1) "plaisa, ruobs maizes kukulim, kas celas pieduŗuoties pie krāsns malas vai pie uotra kukuļa" Uolēnieši;

2) der Kontakt:
pieduras punktu Izglītība v. J. 1910, S. 651.

Avots: ME III, 246

piẽkurs Līn., (mit iê ² ) Dond., piẽkuris Katzd., = aizkurs: tuvumā negadījās sausi piekuri uguni iekurt LP. V, 293. sviķainus piekurus aizme̦t krāsns mutei priekšā V, 19. iegrūduse turpat piekuru uoglēs VI, 1, 3; piekurs (aus *priekurs?), piẽkuri Salis, N.-Peb., das Vorfeuer vor dem Backofen U., der Vorherd L.

Avots: ME III, 261

pìepriekša ² Fest., der vor etwas befindliche Ort, z.B. krāsns, istabas piepriekša, der Raum vor dem Ofen, vor der Stube, dem Wohnhause: Jānis uzkar svārkus... uz vadzīša piepriekšu zem malkas ārdiņas Vīt. 21. vēl ser uz piepriekšas, uz malkas ārdiem Etn. IV, 163.

Avots: ME III, 281

pìespļaũdît, pìespļaũt, vollspucken: Sprw. pats bļuodu (od. kaŗuoti ) pie spļāvis, pats izstreb! tē̦vs sēdēja savās duomās, piespļaudams krāsns stūri Vēr. II, 661. acis piespļaut De̦glavs.

Avots: ME III, 295

piliêns, Demin. pilieniņš und pilientiņš, der Tropfen: Sprw. kâ piliens uz karstas krāsns. lietus piliens, der Regentropfen. asins piliens, der Bluttropfen. ne pilientiņš Alm.

Avots: ME III, 215

I puôds (li. púodas "Topf"), Demin. verächtl. puodelis (li. puodẽlis),

1) der Topf:
puķu puods, der Blumentopf. Sprw.: kādi puodiņi (kāds puodiņš), tādi vāciņi (tāds vāciņš), gleiche Narren - gleiche Kappen. puods katlam smejas - abi divi me̦lni. puoda gabals, die Scherbe;

2) krāsns puods, krāspuods U., zuweilen auch nur das Demin, puodiņš gebraucht, die Ofenkachel;

3) puodiņus pirkt, ein Gesellschaftsspiel
U.;

4) rasu puodiņš, alchemilla vulgaris L. Lös. n. RKr. III, 69;

5) puôdiņš ² Hasenp., ein junger Birkenpilz (agaricus integer)
Peņģ. Zu pê̦da 5.

Avots: ME III, 454

prìekšuguns, -s, ein Vorfeuer vor dem Backofen: ve̦lns taisījies Sirseni laist speltē jeb priekšugunī Upīte Medn. laiki 234. kad maizes krāsns izkurināta, kvē̦luošas uogles sarauš krāsns priekšā un tur vēl uzliek skalus virsū, lai maize labāk ce̦ptu un lai maize krāsnī būtu labāk sare̦dzama; tā ir priekšuguns Neugut, Barbern.

Avots: ME III, 398

pusceplis: p. - mūrītis gar (māla) krāsns sāniem, kas nuoderēja gulēšanai Kaltenbr.

Avots: EH II, 331

pusdrupis, Part, praet. act., halb zerbröckelt, zerfallen: pusdrupusi ķieģeļu krāsns Vēr. II, 1368.

Avots: ME III, 425

‡ pus˙istabas, das halbe Zimmer: p. vien dziedāja ... dziediet, visa istabiņa! BW. 794, 7. me̦lna kâ rupucis pusistabā (pus˙istabā? das halbe Zimmer einnehmend?) nuotupusies krāsns A. Upītis Pirmā nakts 8.

Avots: EH II, 332

puskurā, Adv.,

1) zur Hälfte gebrannt:
krāsns jau bija puskurā A. v. J. 1898, S. 16. krāsns bijusi pāri puskurā LP. VI, 160;

2) nicht ganz, nur halb besoffen
A. v. J. 1898, S. 9.

Avots: ME III, 429

‡ puškurā Linden in Kurl., Ramkau, Stom., = puskurā 1: krāsns ir p. uzraudzīt krāsni, līdz nuokurēsies pāri p. Janš. Mežv. ļ. I, 212 f.

Avots: EH II, 336

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

rĩkle (li. ryklė "rīkle" Miežinis),

1) der Rachen, die Gurgel, der Schlund, die Mundöffnung;
(fig.) die Stimme: Sprw. kas vilkam rīklē, tas vilkam vē̦de̦rā (von einem Gierigen, Gefrässigen). stāstītāja apklusa, it kâ sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap. rīklē gāzt U., durch die Gurgel jagen. rīkli plātīt U., ein grosses Maul haben. atplē̦sta rīkle, ein weit aufgesperrter Rachen LP. I, 145. ē̦dama rīkle, die Speiseröhre. rīkles mazgs U. od. rīkles gabals Lems. n. U., der Adamsapfel. pats skrien ve̦lnam rīklē (er setzt sich absichtlich der Gefahr aus) LP. IV, 138. mans staltais zirgs būs ve̦lnam rīklē (wird für immer verloren sein) VI, 1012. rīkļu rāvējs od. griezējs, ein rücksichtslos Habgieriger: viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos CTR. I, 14. viņš ir gatavs rīkļu griezējs. - pilnā rīklē kliegt, brēkt od. rīkli palaist LP. VII, 1295, aus vollem Halse schreien. Sprw.: uzkrīt zars - kliedz visā rīklē; uzkrīt uozuols - nesaka ne vārda. viņai laba rīkle, sie hat eine gute Stimme U. skaņa od. skaļa rīkle, eine laute, starke Stimme U. rīkle kâ ērģeles Etn. IV, 3;

2) die Netzkehle
Bielenstein Holzb. 671;

3) krāsns rīkle (gew.: kr. mute), die Öffnung des Ofens, der Ofenschlund;

4) rīklīte, ein Teil des Spinnrades, "caurums spārna dzelzī, pa kuru ve̦lkas dzija uz spuoli" Lasd. n. A. XI, 83, Gr.-Buschhof: dzijs . . . neiet reizēm lāga rīklītei cauri Vīt. 74. Zu rĩt.

Avots: ME III, 536, 537

rime̦ns Stelp., etwas lau, lauwarm: rime̦ns ūdens; rime̦na krāsns. Zu rimt 2.

Avots: ME III, 526

I rimts, ‡

2) lauwarm
Siuxt: vēl brangi rim̂ta ² krāsns. ‡ Subst. rimtums ² Siuxt, laue Wärme: nuolika pūsli uz krāsni rimtumā, lai sakalst.

Avots: EH II, 372

ruõmis Jürgensburg, ruômis Tirs., rùomis ² Golg., Sessw., Heidenfeld, Selsau, ruôme Kr., ruome U., Bielenstein Holzb. 87, der Kamin (in der Riegentenne U., Selsau): krāsns ruomītī sāka čirkstināt circenis Saul. III, 37. Es dürfte ruomis aus ruovis umgebildet sein (vgl. z. B. pruomêt für pruovêt); s. auch Būga KSn. I, 14.

Avots: ME III, 581

ruõvis PS., C., Katzd., Dond., ruôvis Prl., Kr., Lis., Schwanb., ruôve Saikava, ruove U., L., Bielenstein Holzb.,

1) das Gewölbe über dem Feuerherd
U., Odsen, Naud., das gewölbte Funkendach Bielenstein Holzb. 63; der Feuerherd, der ein Gewolbe über sich hat U.; der Kamin Bielenstein Holzb. 87; ruõvis "der obere Teil des Riegenofens" Salisb.; die Küche (ohne Schornstein) Ronneb. (mit uõ), Smilt.; die Ofenrohre; die Rauchluke in schornsteinlosen Häusern Katzd.; ruõvis, der untere Schornstein (zum Räuchern) Dunika, Lieven-Behrsen, Janš.: Sprw. me̦lns kâ ruovis. dūmaiņš ruovis Lautb. ķēķis ir skursteņa platā apakša, kuŗā ierīkuots pavards, dažreiz ar jumtiņu, tâ sauktais "ruovis" Plutte 89. Antuons ne̦s malku uz ruovi Līguotnis Stāsti II, 15. puisi, tev krāsns ruovītī pusdiena! A. XXI, 137. saimniece ņēma nuo ruovja de̦sas R. Sk. II, 133. ruovis tikkuo spēj rīt dūmus Janš. Dzimtene ² I, 279. ze̦mais, re̦snais ruovis virs... jumta ebenda 160. -ruovē līst, speķi griezt, damit wird eine zur Belustigung einem gemachte Aufgabe bezeichnet, ein Stück Speck vom Querbalken mit dem Munde herabzuholen, wozu er sich an einem Stricke hinaufwälzen muss U. ruõvju kuoki Dond., die Querstangen im ruovis: uz ruovju kuokiem karina gaļu žāvēšanai Dond. - ruõvju gaļa Dond., geräuchertes Schweinefleisch. -ruovja sviests B. Vēstn., Küchenbutter;

2) die Kampfhütte auf einem Panzerschiff. -
Nebst estn. rōw "Dach, Rauchfang, Bauer-küche, Gewölbe" aus mnd. rôf "Decke, Rauchfang".

Avots: ME III, 585

ruôzît, Refl. -tiês,

1): auch Auleja, Kaltenbr., Linden in Kurl., Sauken, Stom., Warkl., (mit uo) Bērzgale, Zvirgzdine; Pieteris ... ruozās ... pret mūsu meitām Tdz. 60026. ruozīdamies izlīda nuo krāsns raibais runcis Jauns. Sliņķu virsnieks 131;

2): auch Saikava.

Avots: EH II, 393

rũkuoņa C., Jürg., rûkuoņa ² Bauske, Dond., rùkuôņa ² Prl., Kl., Lis., Golg., ŗūkuoņa Wid., rūkuonis Warkl., rūkuons, das Brausen, Sausen, Brummen, Knurren, das Getöse, Gedröhne: jūŗas ŗūkuoņa Wid. dzirdama rūkuoņa Kaudz. M. pē̦rkuoņam rūcuot cilvē̦ks duomāja kādu . . . būti par šīs rūkuoņas sacē̦lāju Pūrs I, 93. vai rūkuoņa un dūkuoņa . . . nāca nuo kruoga vai nuo debesīm? Blaum. dzirdama rūkuoņa, kâ pē̦rkuonis mākuoņuos Lautb. piepēši tam izcelās vē̦darā tāds nemiers un rūkuonis Alm. Kaislību varā 15. klausīties krāsns rūkuoņā Vēr. II, 983, vispārējuo rūkuoņu... pārtrauc.., dziesmas Vārpas 5. lamu vārdu rūkuoņa... pārskanēja visu Duomas II, 869. izcēlās rūkuons (Zank, Streit) kalpu galā Alm.

Avots: ME III, 569, 570

sačuñčinât Sessau, dicht einhüllen N.Laitzen, dicht bekleiden: mazu bē̦rnu uz skuolu ve̦duot aukstā laikā sačunčina lakatuos un lielās drēbēs N: Peb. Refl. -tiês,

1) sich ducken
Arrasch: kurinātāja sačunčinājās kaktiņā LP. VI, 834; sich in der Kälte od. Hitze zusammenziehen: sēd sačunčinājies pie krāsns Posendorf;

2) sich dicht einhüllen
(satuntuļuoties) Lennew., Schujen, Talsen, Würzau, Mar., Bauske, Grünh., Bers., Kokn., Fehteln, Serben, Allasch, Irmelau, (mit ùn ²⁾ Schwanb., Stomersee, Sessw., (mit un̂ ² ) Mitau, Kalnazeem, (mit uñ ) Schibbenhof, Laidsen, Rutzau, N.-Peb.; sich vermummen (mit uñ ) Jürg.;

3) zu trotten anfangen
MSil.

Avots: ME II, 605

I šakalis Sussei, Jauns., šakals Salwen n. Mag. IV, 2, 141, U., ("ce̦lms") Gr. - Essern, šakels Setzen n. Etn. II, 49, plur. šakeļi Sonnaxt, ein dürres Stück Holz, Pergelholz U., Warkh., Memelshof, Kl. - Salwen (šakalis), in vierkantige Stücke gespaltenes Pergelholz, ein Pergel Setzen: varēja uzbāzt (virs krāsns) tikai nedaudzus šakaļus Jauns. Baltā gr. I, 8. nuorāva nuo krāsns virsa šakali Jauns. III, 418. darāt, tautas, dieverīšus nuo ve̦ciem šakaliem! BW. 25443 (aus Gr. - Essern); "= sprunguls" Warkh. Aus li. šakalỹs "ein Stück vom Ast"; vgl. das echt le. sakaļi.

Avots: ME IV, 2

sakàlst, intr., vertrocknen, verdorren: Sprw. sakaltis kâ reņģe JK. II, 445, kâ dieva kuocinš RKr. VI, 142, kâ asaka 30. savītis, sakaltis kâ tabaka. sakalsti kâ kuoks! Br. 31, kâ purva niedre! ebenda 117. nuove̦lk ķēvei ādu un izklāj saulē, lai sakalst LP. IV, 79. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. bukam ragi sakaltuši (Var.: izkaltuši) BW. 30104 var. lai sakalta tautu dē̦ls, kâ sluotiņa sē̦tmalā 14087, 6 var. sakaltis vecītis A. XX, 211. viņa stāvs ir tik sīks un sakaltis JR. IV, 75. sakaltušās... guovis ierija tre̦knās guovis I Mos. 41,20. šiem sirds pa˙visam sakalstu Aps. III, 8. - sakalsta sē̦rga, die Schwindsucht Für. I (unter delt). sakal˜t, delt).

Avots: ME II, 644

‡ saknikšķêt Saikava, eine gewisse Zeit hindurch laut bersten (platzen): sakurināta krāsns saknikšķēja labu brīdi.

Avots: EH XVI, 418

samirkt, intr., durch und durch nass werden U., durchweichen: samirkušas kājas. lietū samircis A. XX, 641. jumtlāsēs slapji samirkušuos spaļus ebenda 162. (siens un ābuoliņš) samirkst zem caurajiem jumtiem Vēr. I, 1379. viņš samircis... un nuosalis sasniedza... staciju A. XXI, 703. gājuši pat dziļuos ūdenuos iekšā, nebē̦dādami, ka samirka kâ žurkas Etn. II, 183. krāsns apkārta samirkušiem drēbju gabaliem A. Upītis. samirkušu spalvu vīkšķi A. XI, 464.

Avots: ME II, 686

sarušinât,

1): kad krāsns ir labi izde̦guse, tad vajag ar skruķi s. (durchwühlen),
lai visa vienlīdz sade̦g AP.

Avots: EH XVI, 444

sasekšêt Ronneb., Smilt., Nötk., N. - Peb., sasekšķêt Lennew., Bers., Lasd., Laud., Fest., sasekstêt Bērzpils, sasekšt, intr., vor Schmutz u. Schweiss hart, steif werden (von Kleidern, Strümpfen usw.): krāsns nuokārta sasekšķējušām zeķēm Vēr. II, 522. varēja redzēt līdz pēdējam sasekšķušu (?) veļu I, 1040.

Avots: ME III, 728

saspraišļuôt sijas Schwanb., "zwischen 2 sijas Stützen (spraišļi) anbringen. Refl. -tiês,

1) sich in
spraišli zerteilen: rijas krāsns augšdaļa saspraišļuojas atsevišķuos nuodalījumuos (spraišļuos) Jürg.;

2) - saplaisāt N.-Peb.

Avots: ME III, 742

‡ saverdêt,

1) = sakar̂sêt C., N.-Peb.: krāsns save̦rdē̦ta, ka tīri bail;

2) "sadaizīt" C.;

3) mit Wucht hin(ein)schaffen:
s. sìenu šķūnī Heidenfeld. s. labību rijā uz ārdiem AP.

Avots: EH XVI, 465

IV sažaût, zum Trocknen (vieles) aushängen Wid., LKVv.: s. zeķes pie krāsns Dunika.

Avots: ME III, 799

II sazīļuôt,

1) mit zīles benähen:
sazīļuoju vaiņadziņu zaļajām zīlītēm BW. 6110 var.;

2) sich mit kleinen Bläschen füllen od. bedecken Adsel:
dzēriens rūgstuot sazīļuojis Lennew. ūdens jau sazīļuojis; drīz sāks vārīties Roop;

3) zu glimmen anfangen:
krāsns durtiņas attaisuot apdzisušās uogles atkal sazīļuo Schihbenhof. Refl. -tiês, sich das Kleid mit zīles benähen: tā meita ir pa˙visam sazīļuojusies Smilten.

Avots: ME III, 796

siẽva, verächtl. Demin. siẽvele Ērglis Pel. bar. vectēvi 104, siẽviķis Rothof n. FBR. VIII, 122, das Weib, die Ehefrau: sievu (ap)ņemt, (eine Frau) heiraten: laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5 var. Sprw.: sievai gaŗi mati, īss paduoms. kur sievās, tur pļāpas. sieva un krāsns paliek mājās. laba sieva nav ar ze̦ltu uzsveŗama. smuka sieva jāglabā, balta ķēve jāmazgā. pikta sieva - vīra nelaime, lieka sieva (U.) od. sāņu sieva (Latvju tauta XI, 1, 13), Kebsweib, Beischläferin U.; pussieva, ein Mädchen, das ein Kind hat U. - sievas vaina od. kaite, die Menstruation U. sievas vīrs U., Salis, Pernigel, ein Verheirateter, Ehemann: es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Luomi 185. - sievas diena, der 25. März Dond. Zu and., ahd. hīwa "Gattin", ahd. hīwo "Gatte, Hausgenosse", ir. cia "Mann, Gatte", lat. cīvis "Bürger", ai. š̍ēva-ḥ "traut" u. a. (s. auch sàime), vgl. Walde Wrtb.2 164 f., Thurneysen KZ. LI, 59.

Avots: ME III, 861

šķir̃baîns, voller Ritzen oder Spalten U., spaltig V., rissig V.: mē̦sli... bira caur klētiņas šķirbainuo grīdu Jauns. Vēja ziedi 92. krāsns nav diezgan cieti mūrē̦ta, bet šķirbaina Konv. ² 728. re̦ti, šķirbaiņi zuobi BW. I, S. 179.

Avots: ME IV, 43

I šķuorêt, -ẽju, -ẽju, glasieren Elv., L., U., Grünw.; in Glut flammen St., U. ("in Livl. nicht gebraucht"); übermässig den Ofen heizen U., Spr.; (glühend) brennen (tr.) Wessen (besonders Ziegelsteine Brandenburg n. Etn. II, 82): brāļa cepļus šķuorē̦dama (Var.: kurē̦dama) BW. 18397, 1 var. (ähnlich: 22329 var.). krāsns, kuŗā tika šķuorē̦tas vāzes un bļuodas U. b. 95, 77. labi šķuorē̦ti (gut gebrannte) puodi L. Av. kartupeļus šķuorēt Grünw., von abgekochten Kartoffeln das Wasser abgiessen und darauf den Kochtopf mit den Kartoffeln auf dem Feuer halten, bis die Wasserteile so ziemlich ausdampfen. vārīt un šķuorēt R. Kam. 88. - Refl. -tiês LKVv., hell brennen (dass die Flamme zum Ofenloch herauskommt (mit uõ) Gr. - Sessau); stark geheizt werden Salgaln: tad ta nu krāsns šķuorējas! Wohl aus einem nd. schor(e)n "schüren" (s. Grimms Wrtb. unter schtiren).

Avots: ME IV, 58

skruķis Mar. n. RKr. XVII, 132; Sussei n. FBR. VII, 139, Holmhof,

1) die Ofenkrücke
U., Jerküll n. Etn. I, 114, Karls., A.-Ottenhof, KL: ar skruķi aprausdama uogles krāsnī A. XXI, 799. aizdurvē snauda krāsns sluota, maizes lāpsta un skruķis Jauns. ķer vē̦zas, . . . mietus un skruķus un skrien vilka sistu Pas. I, 148 (aus Birzgale). spieķis salīka kâ skruķis LP. VI, 462;

2) ve̦lna skruķis, ein Schimpfwort
A.Ottenhof. Vgl. kruķis.

Avots: ME III, 898

sluôta (li. šlúota "Besen"),

1) der Besen
(nom. s. sluota neben gen. pl. sluošu LP. IV, 103 aus Lesten, 118 aus Usingen; gen. pl. sluošu auch Pas. II, 475): Sprw. jauna sluota labi mēž od. slauka. sluotas siet, Besen binden; sluotas griêzt, Reiser zur Anfertigung von Besen schneiden, ziema tiek kâ ar sluotu aizslaucita pruom Krišs Laksts 11. cepļa (Hasenpot) od. krāsns (Walgalen, Treiden) sluota, der Ofenbesen. peŗamā od. pirts sluota, ein Badequast (aus Birkenreisern mit Blättern daran), sluotas zari, Birkenreiser zum Besenbinden Bielenstein Holzb. 307, N.-Platohn: tam bē̦rzam kuplas lapas, te būs labi sluotas zari BW. 14312. - laumas sluota, ein Hexenbesen (?) U. vēja sluota, - ein Auswuchs auf Bäumen (Birken), wo von einer verdickten Stelle viele Zweige ausgehn U., Golg., Ringmundshof, Saussen. - pār sluotu lēkt, eine Vexieraufgabe, wobei der Springende zu Falle gebracht wird U.;

2) in Pflanzenbenennungen:
laumas sluota,

a) der Spargel (asparagus officinalis
L.) RKr. II, 67; Konv. ² 3967;

b) equisetum arvense Mag. IV, 2, 69; vēja sluotiņa, das Land-Reitgras (calamagrostis epigeios
Roth.) RKr. II, 68; sluotu krūms, spartium Karls.;

3) in Personenbezeichnungen: ciema sluota, eine Person, die sich viel in der Nachbarschaft auf Besuch herumtreibt
U., Salis; vēja sluota, verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen: tautu meita, vēja sluota, vainuo manu arumiņu BW. 28151. Zu slàumi (wenn mit uo aus ōu).

Avots: ME III, 946

spars (li. spãras "подпорка" bei Būga PФB. LXXIII, 338), Energie, Schwung, Wucht: ar sparu uz priekšu dzīties U., mit Schwung vorwärts streben. čūska ar visu sparu spiedās virsū LP. VI, 783. es bij[u] meita, man bij spars BW. 13186 var. krāsns de̦g pilnā sparā, ka sprakš vien Vīt. 30. aizgrābīgu sparu Pūrs I, 46. jaunekļa krūtīs dēstīja sirdības sparu Od. I, S. 20. Zu sper̂t.

Avots: ME III, 986

spè̦ks (li. spė˜kas "Kraft"),

1) Kraft, Stärke, Macht; eine grosse Menge, ein Heer
U., Kriegsheer Manz. Lettus: dzīvais spē̦ks, lebendige Kraft MWM. VI, 417. raisījās vaļā ar ārprātīgiem spē̦kiem Mērn. laiki 25. kas tas par brīnumu spē̦ku tiem vārdiem! 38. kam spē̦ks, tam daļa (RKr. VI, sak. v. 766) resp. slava (JlgRKr. II, sak. v. 353). kur spē̦ks, tur vara, Kraft gibt Macht U. kam lieli spē̦ki, tam lieli grē̦ki Br. sak. v. 1150. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. dabas spē̦ki SDP. VIII, 7. redakcijas spē̦ki A. XX, 73. karaspē̦ks, ein Kriegsheer. spē̦ka (gen. s.) kâ lācim Kraš. Vīt. 116. abi bija viena spē̦ka Zb. XVIII, 489. vilks... aurējis, cik spē̦ka LP. IV, 229. viņi ir jauni, spē̦ka pilni Dīcm. pas. v. I, 40. spē̦ka un nespē̦ka zâles LP. III, 81. spē̦ka vīrs, ein starker Mann U., LP. IV, 48. spē̦ka cilvē̦ks, spē̦ka darbs Mērn. 1. 10. spē̦ka luopiņi LP. V, 318. pašuos spē̦ka gaduos, im besten Mannesalter VI, 30, A. 1896, S. 132. spē̦ka barība Mazvērs. Luopkuopība III, 9. nuo visa spē̦ka, mit aller Kraft LP. I, 186. es tev visā spē̦kā labprāt gribu līdzēt Pas. IV, 500 (aus Leegen). spē̦ku izlaist, ohnmächtig werden U. spē̦ku nuoņemt, schwächen Brasche. spē̦kus saņemt LP. IV, 17, izmēģināt II, 66. palaidies uz savu spē̦ku kâ vērsis uz ragiem! RKr. VI, sak. v. 767. jauns ar spē̦ku, ve̦cs ar prātu Br. sak. v. 449. spē̦kiem mērīties U., = lauzties, spē̦kā iet U., nākt, an Kraft zunehmen: tikkuo mazais Krišelis bij nācis spē̦kā LP. VI, 513. maize, kas spē̦kā iet U., nahrhaftes Brot. viņam ne˙kas neiet spē̦kā U., bei ihm schlägt nichts an (ihm gedeiht nichts). vīrs pilnā spē̦kā U., ein Mann in, bei voller Kraft. pilnā spē̦kā burt LP. I, 161. ērzelis sāka pilnā spē̦kā skriet VI, 268. krāsns pilnā spē̦kā kurējās 260. karš bij pilnā spē̦kā Vēr. II, 270. darbs bij pašā spē̦kd, in vollem Gange Mērn. Laiki 181. strādāt visā spē̦kā, aus Leibeskräften 24. skrēja visā spē̦kā uz mājām 24. spē̦kuos iet ar kādu U., mit lemand anbinden, sich in einen Kampf einlassen : ve̦lns gāja spē̦kuos LP. V1, 483;

2) Bienenschwarm
Ar.: liels (mazs) spē̦ks. Nebst ai. pīva-sphāká-ḥ "von Fett strotzend" zu spẽt; s. auch Hoffmann BB. XVIII, 288.

Avots: ME III, 992

spel˜te Wolm., Karls., Salisb., C., PS. u. a., spelts, -s U., Dond., der Spalt U., (prov.) die Spelte, das zuschliessbare Rauchloch des Ofens U., Bielenstein Holzb. 71, Feuerloch Dr., "ruša" Siuxt, eine viereckiglängliche Vertiefung in einer Mauer Schwanb., (zum Trocknen von Holz u. a.) Naud., der Teil des Ofens, wo das Holz brennt (spel˜te) Dunika, "krāsns azuote" (am Backofen) Gr.-Sessau, der vordere Teil vom Gewölbe des Riegenofens Salisb., Selb., Saikava, Selsau, N.-Schwanb., "šķirba" Wessen; (übertragen) der Venusberg (am weiblichen Körper) Laud., die weibliche Scham Salisb.: kur tu jāsi, speltes suti? BW. 14432. paņemsim speltes akmeni! LP. IV, 157. kaut arī vē̦de̦rs vai divreiz caur spelti rauts Zeif. III, 2, 289. balts kâ speltes iekšpuse RKr. VI, sak. v. 768. ieskrēju kâ speltē (von einem jähen Unglücksfall) Naud. Nebst li. spel˜tė (bei Jušk. unter gárlinda) aus dem Germanischen.

Avots: ME III, 988, 989

I spraîslât, Risse bekommen Römershof, Ermes, platzen: pārkurināta krāsns sāk spraislāt Jürg., Arrasch, (mit aĩ; vom Estrich) MSil.

Avots: ME III, 1009

spraislis,

1): "atstute kuoka tiltam" Druw.; ein gewisser Teil eines Pfluges
(mit aî ) Saikava;

3): virs krāsns spraîšļiem ² liek akmeņus siltuma uzturēšanai Ramkau;

5): auch (mit aî ) Bers., Kalz., Lubn.;

6): die Stufe einer Leiter
Frauenb.

Avots: EH II, 556

sprakstêt U. (auch mit - gst - geschr.), Wessen, sprakstît Warkl., sprakšêt U., Karls., sprakšķêt Spr., Grünwald, -u, -ẽju, prasseln, knistern: ķēķī sprakst uguns Vēr. II, 525. piesacīdams tâ kurināt, ka sprakstuot vien LP. VII, 98. krāsnī sprakstēja malka Stāsti kraukļu kr. 44. skali de̦g sprakšķē̦dami Schujen. krāsns sprakstē̦dama vien de̦gusi LP. VII, 760. uogles sāka sprakšķēt nuo krāsns laukā 671. dzirksteles sprakšķē̦damas izklīda pa gaisu Aps. VII, 29. krusa sprakšķuot cē̦rtas Jaunības dzeja 65. ne zibens vairs sprakšķēs A. XXI, 286. spāres un sijas sprakšķ Vēr. II, 465. sprakst . . . zirnīši MWM. VIII, 32. vārdi sprakstēja, kad viņš runāja 61, 26. sala, ka sprakšēja (sprakšķēja Vēr. I, 1028) vien A. v. J. 1897, S. 465. (fig.) es pārgāju pār pagalmu kâ pagale sprakšķē̦dama BW. 9807, radu svešu māti kai guntiņu sprakstējuot (Var.: sprē̦gājuot) 23266, 2. Wohl mit ks aus gs (wie auch in li. spraksė´ti "knallend anschlagen") und zur Wurzel von spradzinât.

Avots: ME III, 1009

spriêsls ² (unter sprieslis),

1): "krāsns griestu mūrē̦tā daļa" Orellen; das Ofengewölbe
(spriêsli ² ) Salis; rijas krasnij ir 4 spriêsli ² Seyershof.

Avots: EH II, 560

spriêst,

2): spriežat gūžas stenderī! Tdz. 59862. s. ruokas sānuos, zirgu (jūdzuot) ilksīs Saikava. s. (= aizdambēt) upi cieti Heidenfeld;

3): dievs savu dē̦lu netaupa, - viņš tuo par mūsu grē̦kiem spriež Dziesmu grām. 1867, 119; ‡

4) "mūrēt (krāsnij spraišļus jeb sprieslus)" Ramkau, (mit iê ² ) Siuxt: uz krāsns mūrīti sprieda sprieslu ebenda. Refl. -tiês,

1): saltums jau spriežas Peb. n. BielU., die Kälte nimmt schon zu.
rijas siltums spriežas uz augšu ebenda;

3): auch Kaltenbr.

Avots: EH II, 560

star̂pa, star̂ps ² Salis, starps L., U.,

1) lokal, der Zwischenraum
U., die Strecke, Entfernung zwischen zwei Gegenständen; kalnu starpās ir dziļas ielejas LP. VII, 477. vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot (die Strecken zwischen den Dörfern zurücklegend) BW. 7319. tam lietum vajadzēja ķert vispāri, bet uz tik lielas starpas lietus izdalās A. v. J. 1898, S. 7. izņēma sē̦tai vienā starpā kārtis Kaudz. M. 17. kāju starpa LP. V, 54, die Gabelung der Beine, der Raum zwischen den Beinen; vajaguot bikses nuomest un caur kāju starpu skatīties, tad raganas atstājuoties Etn. III, 77. izčūlāj[u]šas gurnu starpas BW. 8431, 2 var. tev ir plats kāju starps 34406. pirkstu starpa, der Raum zwischen zwei Fingern; pirkstu starpās tie turēja de̦guošas sveces BW. III, 1, S. 91. kuoku starpa, eine Allee Bergm. n. U. tāļš puosta starps neļauj pie Maijas būt St. n. Plūd. Llv. II, 196. ak tu augstais debess starps! 170;

2) temporal, der Zwischenraum
U., die Zwischenzeit; laiku starpās Vēr. II, 1255. starpu laiks Mag. XX, 3, 61, die Zwischenzeit. guovs me̦t gaŗu starpu, die Kuh ist (vor dem Kalben) längere Zeit nicht milchend Tirs., Plm. pa tuo starpu U., pa tam starpam U., pa tām starpām, während dessen, unterdessen; pa tuo starpu bij sasniegta jūŗas mala LP. III, 78. pa tuo starpu brālis... bij aizgājis IV, 143. pa(r) tuo starpu, kalet tie saskrēja, zaķis bij krāsns augšā VI, 250. pa tam starpam bij gadījies ļaunajam ienākt VII, 41, pa tām starpām meitiņa uzaugusi par... skaistu jaunavu VI, 310;

3) der Unterschied
U.;

4) der Zwist;
nekaiš nieka ne˙vienam brāļu starpas līdzināt; brāļi paši bārušies, paši labi saderēja BW. 3465;

5) starpas vīrs St., Unterhändler; starpa vīrs Glück Hiob 9, 33, ein Schiedsmann;

6) mēnešu starpas St. "Mondslichter";

7) "stirpas puosms"(star̂pa) Druw. - Daneben ohne s- li, tárpas "Zwischenraum",
wozu nach J. Schmidt Vok. lI, 139, Torbiörnsson Liqmet. II, 85, Krček Grupy 731, Persson Beitr. 858 ksl. trapъ "Grube".

Avots: ME III, 1046

stiprs,

1): kad bij s. (ein grosser Sturm),
tad meta nuo kuģa malku jūŗā Salis. stipra jūŗa ebenda, das Meer bei starkem Wellengang. stipra (sehr kalt) ziema Linden in Kurl. tagad zirgiem s. (schwer) darbs ebenda. pats stiprākais (am meisten anstrengend) kuļams laiks Janš. Dzimtene II, 282. tur kāda stipra (= vismaz ve̦se̦la?) pūrvieta būs Orellen;

2): s. (kuodīgs) sīpuols Linden in Kurl. krāsns ir briesmīgi stipra (stark geheizt)
Salis, stipra (reich an Lehm) zems (Boden) Kaltenbr. zemes tur bij tik stipras, ka gar lielceļu auga mežruozītes Jauns. Augšz. 34. Adv. stipri,

2): s. smaržuot Ramkau. s. (viel)
jāduod gaļa, kad kuļ ar mašīnu Frauenb.;

3): auch Ramkau, Strasden; stiprai (= stipri, laut)
bļāve Pas. XI, 365. Subst. stiprums,

1): parād[i] savu stiprumiņu! BW. 16098. apiņam aiz stipruma (ir plata spruodziņa) 16922.

Avots: EH II, 580

stirkšêt, -u, -ẽju,

1) stir̃kšêt Salis, stirkšêt Schwanb., Fest., stir̃kšķêt Widdrisch, Siuxt, C., Ekau, Grünwald, Selg., Wain., stirkšķêt Memelshof, stir̃kstêt (auch mit -gst- geschr.) Arrasch, Neugut, Rönnen, Neuhausen, Dond., Wandsen, stir̂kstêt ² Stenden, lautnachahmendes Verbum, zur Bezeichnung des Lautes, der beim Reissen von Stoff (od. Leder) entsteht:
viņš plēš drēbi; ka stirkst vien Rönnen. ve̦lns nuoplēsa ādas, ka stirkstēja vien LP. VII, 203. drēbe plīstuot stirkš(ķ);

2) stir̂kšķêt MSil., U., stirkšēt U., klirren:
luogi stirkš U. sāk stirkšēt rūtis MMW. VIII, 366. glāzu stirkšķēšana, Aneinanderklingen der Gläser U. zuobins un pieši stirkš Celm.;

3) "= tirkšķēt" Nigr. (stirkstêt), zur Bezeichnung anderer Laute: sniegs stirkstēja (= gurkstēja

1) Hofzumberge. pulkstenis stir̃kš, ratiņš griežuoties stir̂kš Nötk, durvis stirkšķ JK. III, 1; Pas. II, 165 (aus Kalleten). visi lē̦kāja apkārt, ka... krāsns stirkšķēja Duomas I, 420. tautiešam vara bulte garēm skrēja stirkš(ķ)ēdama BW. 35477, 4. sāka rakstīt, ka stirkšēja vien A. v. J. 1896, S. 752. kniedes vien stirkš Duomas II; 1024. pļatē, ka stirkst Stenden;

4) stirkstêt, viel sprechen
Kl. - Roop; stirkšķêt, sehr schnell und undeutlich sprechen;

5) "?": nuosien, lai stir̂kšķ (bindet sehr fest zu)
Siuxt.

Avots: ME IV, 1073

I stùlps ² (li. stul˜pas, r. столпъ, serb. stûp "Säule") KL, Plur. stùlpi ² Prl.,

1) stùlps ² N. - Rosen, N. - Schwanb., Warkh., der Pfosten
Mar.: rijas priekšā 4 stulpi Annenhof (bei Mar.). uz versts pa stulpam ebenda. četrstūru stabu (stulpu) rindas Kat. kal. 1901, S. 25. vārtu stulpa galiņā BW. 18591; 23380, 1 var.; 32638, 2. kur kārs šūpules?... sudraba stulpuos (Var.: stabuos) 32274. mājas galā stulps, kas sniedzas līdz trešam stāvam Pas. III, 314. akmiņa stulps 438 (aus Lettg.). - stulpiņš, Pfosten zur Feldeinteilung Oppek. n. U.;

2) stul˜ps, stul˜piņš, hoher Abschluss der Bank am Gesindetisch
MSiI.;

3) krāsns stulpi, Abteile zwischen Röhren
Lis.;

4) das Schienbein, die Wade
Saikava;

5) (zābaka) stùlps Jürg., stùlps ² Lis., Adl., Mar., Erlaa, Laud., Lasd., Adsel, Bers., Golg., Selsau, Sessw., Lubn., Meiran, Saikava, Warkh., stulps Warkl., Kreuzb., Memelshof, Stomersee, Odsen, Prl., Golg., Schwanb., Druw., Lös., Aahof, Meselau, Festen, Fehsen, Serben, Sermus, Kl. - Roop, Smilten, Spr., Ar., N. - Peb., der Stiefelschaft:
zābaki ar gariem stulpiem A. XI, 104. aizbāzdams aiz zābaku... stulpiem JK. III, 5. dumjš kâ zābaku stulps Saikava. stùlpu ² zābaki Lis., Schaftstiefel, stulpiņi,

a) Strumpfwaden:
zeķam stùlpiņi ² (stulpi Schwanb., Aahof, Druw. u. a.) vien palikuši, pē̦das pa˙visam nuojukušas Saikava;

b) eine Art Frauenstrümpfe ohne Sohlen
Erlaa, (mit -ùl- ² ) Saikava, (stulpi) Peb., Warkl., Adl.; stulps, der (um den Arm befindliche) obere Rand eines Handschuhs N. - Peb.;

6) ein Haus ohne Dach
Ar., (mit ùl ² ) Bers., Adsel. stutpaus stelp- (in stelpe) und stup- (in stupe)? Oder (vgl. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 21 nnd Trautmann Wrtb. 290 f.) ist ul aus ide. ol reduziert? Vgl. auch stulbs.

Avots: ME III, 1104

sũds: tabaciņa malējam s. tup milna galiņā BW. 8240. cūkganam cūku s. 34728. ne˙vienam tāds guodiņš, kāds guodiņš sūdiņam: ce̦p maizīti ... sūda guoda (Var.: sūdu Jāņa) gaidīdami 28187. sūdu druva priecājās 28188. zirgu sūdi 26222. kuo tur nu sūdu (nicht der Rede wert) runā! Anekd. IV, 417. Gen. sũda Dunika, schlecht: sūda laiks, s. nazis, s. teļš. ne˙kā sūda nevar teikt. - sarīkuo īstas dzīŗas jeb, kâ viņi paši saka, sūdu kāzas Janš. Dzimtene V, 351. sūdu muca "Mistschmaus nach beendeter Düngerfuhr" Diet. sūdu laiks Dunika, Rutzau, = sūdu ve̦damais laiks. jūŗas sūdi - auch Dunika. raganu s. Salis "mīkstas dze̦ltānas vai baltas pelējuma sēnītes, kas uzme̦tas uz kuokiem, sē̦tām u. c." apakš krāsns kluona liek uogļu sūdus (Kohlenabfälle beim Schmieden), lai kluons ilgāki tur karstumu Siuxt. ve̦l˜na s. (Teufelsdreck) - auch Salis u. a. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w in Indoeur. 75.

Avots: EH II, 606, 607

suînît ²

1) reiben
Kawall n. U., Uokte, scheuern Windau, V.: viņš suina muguru pie krāsns mūriņa Bauske, Nigr., Dond. und Dunika (mit uî ² suinī savu pakaļiņu! BW. 35651, 1;

2) "?": braukdams vari suinīt Vīt. 83. ābuoļus izdalījis, sāk arī pats suinīt Vīt. 92;

3) schelten
(mit uî ² ) Salis, (mit ùi ² ) Adl., Bers.;

4) "= guorīt, gruozīt nuo vienas puses" (?) Naud. Refl. suînîtiês ² Iw.,

1) sich reiben (durch die Bewegung des eigenen Körpers in der Bekleidung), sich scheuern, sich schuppen
PlKur., Kandau, Selg., Siuxt (mit uî ² ), U., Postenden, Līn.: cūkas tā suînījās ² pie žuoga, ka žuogs gan˙drīz apkrita Nigr., Dond., Dunika, Wandsen, Ipiķi. kuo te suînies ² kâ utu bunga? Kurs. ve̦lns... suinīdamies deva kājām ziņu LP. VI, 410. kuo nu vēl suinīties? V, 343. vārpas berzē tai vietā, kur cūka suinījusies Etn. IV, 116;

2) "= guorīties": kuo suinies pa gultu, ka necelies augšā? Grobin. Subst. suinîšanâs "Sauerei" V.

Avots: ME III, 1116

II suits U., suišs L., St., überflüssig; Adv. suiti L., suiši St., überflüssig, zuviel: izbailēs liekusies suiti (zu sehr?) pakaļ LP. VI, 829; Komparativ suitâk,

a) mehr
Ramkau: es vēl suitāk gribu;

b) (mit ùi ² ) Wallhof, zuviel:
vairāk sivē̦nam nav jāduod; ka netiek suitāk Wallhof. rijnieks kartupeļus nuo krāsns vilkdams saka:"dažiem ir ticis suitāk (= tie ir sade̦guši)" AP. Subst. suitums, der Überfluss, die Fülle L., St., U., (in Livl.) hiag. IV, 2, 149: nelūdzuos suitumu, nedz lieku bagātību Vidzemes dziesmu grām. v. J. 1809, No 83, 2. nāks... bada gadi, tad taps tas suitums... aizmirsts Glück I Mos. 41, 30, vārdu suitums Kundz. Kronv. 104. ļaužu suĩtums (Menge) Bershof. mums suitums vāju rakstnieku Laube. Adverbial: cūkas luopu... suĩtumis (instr. pl.; reichlich) Janš. Dzimtene V, 113; suitums "daudz" Hasenpot. Dürfte am ehesten nebst li. suitis "reichlich" (bei Geitler Lit. Stud. 113) und apr. zuit "genug" auf slav. sytъ "satt" (woher sùits ² Golg., satt) beruhen, s. Trautmann Apr. Spr. 466. Das liv. søit "überflüssig" (vgl. Thomsen Beröringer 279 f.) dürfte, zumal es im Finnischen isoliert zu sein scheint, eher aus dem Le. stammen als umgekehrt.

Avots: ME III, 1116

svèilêt ² ,

1): "übermässig heizen"
Meselau; heizen (mit "eî" ) Holmhof; stark heizen; "karsēt" (mit ei ) Druw.; "dedzināt" (mit èi ² ) Marzen; "dedzināt, karsēt, sildīt" Lubn.: svèilē ² saule, arī krāsns kurē̦damās; ‡

4) "(kam) pa krietnam saduot" (mit ei ) Druw. Refl. -tiês,

2): auch Druw., Lubn.

Avots: EH II, 613

svèilêt ² -ẽju,

1) heiss, glühend machen
(mit eĩ) Jürg., Salis, (mit èi ² ) Golg., Schwanb., (den Ofen) stark heizen Lis., Sessw., Lasd., Bolwen, (mit èi ² ) Vīt., Bers., Stockm., Odsen, Laud., Bewershof; Hitze verbreiten: šuodien (saule) stipri sveilē Saikava. kuo tu krāsni tik stipri sveilē, vai tu māju gribi nuodedzināt? Drosth. negrib un negrib vārīties, kaut gan jau kādu stundu sveilēju (heize stark, aber mit nassem Holz) Laud.;

2) unaufhörlich rauchen
Bers.;

3) intensiv beschäftigt sein:
jau nuo paša rīta sveilē ar kulšanu Saikava. Refl. -tiês,

1) stark geheizt werden
Tirsen n. RKr. XVII, 80 (mit èi ² ); lichterloh brennen: krāsns viņam sveilējas dienu un nakti Sessw., ähnlich Druw. n. Etn. II, 161. trīs naksniņas... smēde sveilējās BW. 24875;

2) sich in der Glut (der Sonne oder des Ofens) wärmen
(Mor., Lis., Bers.) und dabei rot werden Tirsen n. RKr. XVII, 80. Vielleicht (nach J. Schmidt Voc. II, 486) mit"Entgleisung" zu svilt; oder mit dem Vokalismus von an. svīda "sengen, brennen"?

Avots: ME III, 1147

svèle ² Kreuzb., die Glut Bers.: svēle un svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286. Valdis pilns straujas, kaislīgas svēles Apsk. v. J. 1903, S. 432. saules, krāsns svēle Bers. Zu svelt I.

Avots: ME III, 1153

svel˜me (li. svelmė "svelme" Miežinis) Bl., Bauske, Bershof, C., Doblen, Dunika, PlKur., Līn., PS., Widdrisch, Wolm., svèlme ² Kl., Prl., Saikava, Golg., svelme Saikava, Sessw., svelme ² lw., die Glut (von Kohlen U.), Mor., Annenburg, Saikava; Dampf von Gesengtem U.; in die Höhe steigender Dampf U.; Lohe Bergm.; Plur. svelmes, Versengtes Saikava, die Kohlen von brennendem Stroh, Blättern usw., die beim Brennen in die Luft steigen Selb.: uguns liesmas rugājus aprij, un... svelme... pe̦lus maitā Glück Jesaias 5, 24, krāsns priekšā svelme Saikava. nestāvi tik tuvu pie guns, ķers vēl svelme un aizdegsies! ebenda. saules karsta svelme tâ ir dedzina šuodien ebenda. pusdienas svelmē Vēr. II, 131. vēji saceļ vasarā sausu svelmi Konv. ² 4006. vējš dzina... svelmi acīs LP. VI, 510. nevar dūmu svelmi paciest 978. dūmi kūpa, svelme nāca linājā (Var.: svelmes nāca smirdē̦damas) BW. 28487. kad tik vējš nene̦stu svelmes uz mājām virsū! Selb. kad cūkai se̦ri nuosvilināti, tad jāapkasa svelmes Saikava. - svelmi uzduot, prügeln U. Zu svelt I.

Avots: ME III, 1148, 1149

švìrkstêt ² Kl., Prl., -u, -ẽju,

1) = svirkstêt 1, schwirren Lettg. u. a. n. U., Wessen (plêš drēbes, ka švirkst vien), Spr.: kas švirkstēja gaisā Daugava v. J. 1928, No 1, S. 5. gāju, kājas augstu cilādams, lai nešvirkst zâlē Latv.; knistern: spalvai pa papīri šviŗkstuot Apsk. v. J. 1903, S. 488; prasseln Mar., Freiziņ, Lennew., Bers. u. a.: zari de̦g, ka švirkst, vien Dond. purvi dega švirkstē̦dami BW. 13061. ķēķī sprakst uguns, švirkst pannas Vēr. II, 525. sviests švirkstēja MWM. X, 14. krāsnī švirkst jau tāss Stari II, 416. dzirksteles lēca švirkstē̦damas Jaun. mežk. 10. kažuoks sāks (uz krāsns) švirkstēt ² Pas. IV, 372 (aus Višķi). ak sprakstēšana! ak švirkstēšana! Stari I, 208;

2) zankend erregt sprechen:
Cīruļvējputenis švirkstēja atkal Kaudz. Izjurieši 145. Refl. -tiês, = švirkstēt 1: ja bij rudzi, švirkstējās BW. 25853 var.

Avots: ME IV, 117

trešreiz Pas. III, 472 (aus Dahlen); IV, 338 (aus Sessau); IV, 444, Adv., zum drittenmal: lai brāļi trešreiz valgu nuolaistu Pas. II, 114. kā mēģināja trešreiz, tâ nuo krāsns zemē 170 (aus AP.).

Avots: ME IV, 232

tvanuôt,

1) dunsten, Kohlendunst erzeugen
Fest., Nötk., N.-Schwanb.: krāsns tvanuo N.-Schwanb. par agru aiztaisītā krāsnī uogles tvanuo Fest.;

2) häufig das Wort
tvans wiederholen: "vai tik atkal istabā nav tvans?" "nē, kuo tu man vari šeit vienmē̦r tvanuot!" Sessw.;

3) s. tvanêt 3.

Avots: ME IV, 289

tvanums, = tvans, der Dunst Daudsewas, Fehsen, Fest., Kokn., Odensee, Odsen, Saucken, Stockm.: krāsns par agru aiztaisīta, liels tvanums ir istabā Fest. galvā bij savāds salts tvanums Druva III, 853.

Avots: ME IV, 289

tvèice C. u, a., die Hitze, Schwüle Wid.: saules tveice C., A. v. J. 1899, S. 30; 123. vasaras tveicē Vēr. II, 100. krāsns tveice Druva I, 659. nuospiedīgā tveice MWM. v. J. 1898, S. 827. mikla tveice paliek spiedīgāka Stari III, 220. zem tveices debesīm Ezeriņš Leijerkaste I, 13. puķes nīkst tveicē Vēr. II, 1219. ūdens vairs neizdvesa spirgtumu, bet tveici un gurde̦numu MWM. IX, 602. (fig.) atsvabinājās nuo jūtu tveices Zalktis I, 164. Zu tvaiks.

Avots: ME IV, 289, 290

ur̂ķis Arrasch, C., Dunika, Jürg., Karls., Mesoten, Nigr., Pe̦nkule, PS., Ruj., Salisb., Schujen, Segew., Selg., Siuxt, Widdrisch, Wirginalen, (mit ùr ² ) Prl., (mit ur̂ ) Adsel, Gr.-Buschh., Kr., (mit ur̂ ² ) Bl., Dond., Stenden (in Saikava und Warkl. unbek.),

1) ein Spitzes Stück Holz od. Metall
Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 45, Brucken, (mit ur̃) Salis, Wolm.; ein Pfriemen, Griffel Kokn. n. U.; ein Strunk Ronneb.; ein spitzer Stock zum Kartoffelgraben U., Bielenstein Holzb. 486; ein Stückchen Holz zum Zeigen beim Lesen (urķītis) Mag. XIII, 2, 45; eine Stange zum Umrühren des Ofens Grünh., eine Ofengabel U., Brucken, Mitau; Aschenbrödel Biel. n. U.; eine Gabel Manz. Lettus, Mistgabel Elv., Mistforke Bielenstein Holzb. 504; ein Pllug mit ēinem Eisen zum Aufreissen neuen Landes Druw. n. RKr. XVII, 84: krāsns urķis LP. IIl, 40. stādāmie urķi (puļķi) Konv. ² 515, Planzstocke. alā iebāž maisu, izpleš galu, apsprauda ar maziem urķīšiem Upīte Medn. laiki 151. gribēja jau ņemt kādu urķi un tam saduot pa muguru Alm. Kaislību varā 27, iegrūdis mātītei urķi sānuos LP. VI, 529. velns ar savu urķi tâ iekrāvis šim pa nagļem VII, 1050. iet mežā pēc sē̦rmukšju urķiem Etn. II, 123. kad gribējuši mājā vest žagarus vai malku, tad iz meža ārā bruucuot jāsviež atruoceniskis viens urķis mežā 36;

2) wer wühlt, stochert
(z. B. ein Jungschwein Kl. [mit ur̂ ], Stockm. n. Etn. I, 46); ein Wühler, Intrigant U.; einer, der (zur Arbeit) anzuspornen, anzustacheln pflegt Dond.; ein fleissiger (aber schlecht gekleideter Kand. n. Etn. l, 58) Arbeiter Lems. n. U.; ein unruhiger Knabe Stockm. n. Etn. I, 46, Brucken; Schimpfwort Brukken: kurmis - zemes urķis LP. VI, 193. šis saimnieks ir īsts urķis: pie viņa nedabūsi pastāvēt brīvā ne brītiņu Dond. Nebst estn. woŕk "spitzer Pflock; Mistgabet" aus mnd. vorke "Gabel".

Avots: ME IV, 306, 307

urķuôt, wühlen,(mit der Schnauze) umherwerfen L., scharren: ur̃ķuot ar kruķi uogles nuo krāsns ārā Wandsen.

Avots: ME IV, 307

uzgarêtiês, mehr als nötig garêtiês II: krāsns (par ilgu) uzgarējusies Segewold, Wolmarshof.

Avots: ME IV, 331

uzgrumbâtiês, uzgrumbuôtiês, runzelig, uneben werden (perfektiv): krāsns žūstuot uzgrumbājusies Ogershof.

Avots: ME IV, 334

uzgrust,

2): (kartupelis) drusku ciešāki uzgruzdis Pas. XIII, 190. iesalu (kaltējuot) uzbeŗ uz krāsns malas, lai uzgrūst Ramkau.

Avots: EH II, 723

uzplāt,

1) aufdecken; auf etw. ausbreiten:
uzplāt kam lakatu AP. saimniece uzplãja raušu mīklu uz galda Nigr. tē̦vs uzplāj slapjuo... kamzuolu uoderi uz siltas krāsns Vīt. 21;

2) dünner, platter machen
(perfektiv): pie kalēja cirvi uzplāt (die Schneide dünner schmieden) KatrE.;

3) Schläge versetzen
(uzplàt ² ) Golg.

Avots: ME IV, 366

uzžākarêt "ar kuoku sataustīt" Bauske: ūdenī kuo uzžākarēt. Refl. -tiês, mit Mühe (hin)aufsteigen: puika uzžākarējies uz krāsns Memelshof.

Avots: ME IV, 402

uzžākstîtiês "šâ, tâ uzkāpt" Bauske: gans uzžākstījies uz krāsns.

Avots: ME IV, 402

vāpêt, -ẽju,

1) glasieren
L., U., (mit ã ) PS., Stenden, Wolmarshof; anstreichen U.; färben: vāpē̦ti krāsns puodi B. Vēstn., glasierte Kacheln. vāpē̦tās māla bļuodas A. Melnalksnis Mazsalaca 48. pieluocīju pūru vāpē̦tiem dzīpariem RKr. XVI, 148;

2) Kalk löschen
U.;

3) behauchen
(intr.; von Pflaumen) Kronw.

Avots: ME IV, 499

I vārde,

1) vãrde Dond., Karls., Ruj., Salisb,, Stenden, vārde N.-Bartau, vãrds, -s Karls., der Streckbalken ander Zimmerdecke; zwei an den Streckbalken aufgehängte Stangen zum Aufbewahren von Sachen, auch von Nutzholz und Pergeln (um dort namentl, über dem Ofen) zu trocknen
(mit ãr) Edwalen n. U., (vārdes) Dond., Iw., eine solche Stange Lasd.; eine Stange, auf welche man Wäsche hängt Kurl. n. U., Lasd.; eine Stange, wo Fische zum Dörren aufgehängt werden Lasd.; eine Stange, wo Fleisch zum Räuchern aufgehängtwird (mit ãr ) N.-Bartau; "eine in der Badstube eingebaute Stange" (mit ãr ) Dunika, Ober-Bartau; der unterste Streckbalken, auf dem die grīdas baļķi ruhen U.; Plur. vãrdi Stenden, vãrdis Kalnazeem, die Stangen im Mantelschornstein od. in der Badstube, wo das zu räuchernde Fleisch aufgehängt wird; vãrdi Dond. n. FBR. III, 104 "ārdi"; vārdes Kabillen n. BW. V, 628 "istabā pie griestiem ietaisīti plaukti, kur skalus kaltē": vārdi bij nuokapējuši me̦lni tâ kâ piķis Stenden. klētī ieiedama mārte zieduo cimdus (zeķes), uzliekuot uz vārdi (kārti) RKr. XVI, 191. istabā ieiedama jaunā sieva uzliek uz vārdi ziedu 264. virs krāsndeķa ir ietaisītas vārdis, kur skalu malku žāvē. vārdis arī tās, kur kukņā gaļu žāvē Gr.-Würzau n. A. X, 307. vadžus, kas istabā ietaisīti uz krāsns, sauc par vārdēm A. X, 307. linus saliek rijā uz vārdēm, uz lauka gar vārdēm Dond.;

2) vãrde N.-Bartau "rindā sakŗauti linu bāliņi": saimniekam šuogad divas garas linu vārdes N.-Bartau. Zu li. apývardė "Hopfenstange", vìrdis, -ies "Querbalken", s. Būga KSn. 1, 21; nach Leskien Nom. 588 zur Wurzel von vẽrt. Der Anklang an estn. warras (gen. warda) "Stange" u. a. (worüber Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisün kosketuksün 63) dürfte zufällig sein.

Avots: ME IV, 499, 500

vece,

1) auch vecīte Erlaa, Nigr. u. a., = vecene, ein altes Weib Dr., Pas. I, 141; IV, 507 (aus Welonen); IV, 520 (aus Rositten), Mar. n. RKr. XV, 142; XVIl, 118, Oknist, Ramkau, Zvirgzdine: kāda vecīte vakara laikā gājusi LP. VI, 150. vecīte sēd pie krāsns 1005;

2) "sieva" Bers., Golg., Lubn., Meiran, Memelshof, Sehren, Selsau, Sessw.: jāiet mājā: mana vece negrib ilgāk palikt Golg.

Avots: ME IV, 514, 515

velša,

1) s. velte;

2) die Beschenkung
V. velˆšus, zur Verstärkung von velˆt: stumšus stūma, velšus vēla BW. 18872. vīrs velšus vēlis... akmeni LP. VII, 1312. velšus nuoveļas nuo krāsns 129. burvim velšus jāveļuoties VI, 14.

Avots: ME IV, 533

I vel˜ve, das Gewölbe L.: krāsns, pagraba velve. pie debess velves zvaigznes spīd Vēr. I, 1026. - velves kakls, der Speckhals eines Pferdes Fiauenb. Nebst estn. wõ w aus mnd. welve "Gewölbe".

Avots: ME IV, 535