Paplašinātā meklēšana

‡ àizkuris ² Zvirgzdine, ein trockner Span (zum Anheizen gebraucht).

Avots: EH I, 33

‡ añkuris PlKur., der Anker.

Avots: EH I, 70

apskuris: auch Adl., Erlaa, KatrE., Laud., Memelshof, Schnehpeln, Selsau, Sessw., Stenden.

Avots: EH I, 114

[apskuris (= li. apskùre̦s), zerfetzt: apskuruši svārki Bersohn.]

Avots: ME I, 122

‡ l bukuris Segew., = purga 1; der Puffer.

Avots: EH I, 250

‡ II bukuris Lubn., Meiran, = kùlenis 1: apmest bukuri.

Avots: EH I, 250

ciekuris (unter ciẽkurs): auch Hasenpot; ciekurīšu (gen. plur.) kripšināt BW. 3336, 2 var.

Avots: EH I, 276

‡ čiekuris Janš. Dzimtene II, 35, gen. plur. čiekurīšu BW. 28876, 1, = ciẽkurs.

Avots: EH I, 293

cikuris, ein kleines Lamm [AP.].

Avots: ME I, 381

I cikuris: auch N.-Peb.

Avots: EH I, 269

‡ II cikuris Sessw. "= kukursnis".

Avots: EH I, 269

‡ *čikuris, in der Verbind. uzvilkt lampu čikurī Pernigel, eine Lampe hoch zur Decke emporziehen.

Avots: EH I, 290

cinkuris,

1): auch (mit in̂) Warkl. n. FBR. XI, 120.

Avots: EH I, 272

cinkuris,

1) das Tannenzapfen
[Borchow], Lemsal, Lubn., BW. 3389, 9801, 1 var.;

[2) cìnkuris ² Warkhof "ein Grasbüschel auf einem Hümpel";

3) ein Hümpel
Oppek. n. U. Mit cinkuris 2 vgl. cinkulis; cinkuris 1 als ein Lehnwort aus dem Kurischen zu ciekurs].

Avots: ME I, 384

čuokuris (unter čuõkars),

1): auch Siuxt (mit uõ ), Linden (mit ùo ² ).

Avots: EH I, 299

čukuris (unter čukurs): auch Seyershof, Warkl.;

6): dzijas vilku čukurī BW. 24125, 2 var.; ‡

7) = kùlenis 1 Seyershof.

Avots: EH I, 294

‡ čukuriski Seyershof, = kùleniski.

Avots: EH I, 294

[dukuris,

1) "ein Gerät zum Zerstossen von Kartoffeln":
ņem dukuri, samīci kartupeļus! Warkh.;

2) eiserne Gabel zum Fischestechen
(Autz) od. Stange zum Fischescheuchen Bielenstein LSpr. I, 406; s. auch dukurs.]

Avots: ME I, 512

I dukuris,

1): eine Kartoffelstampfe
Auleja;

2): (eine Stange...)
auch Saikava;

3) (s. unter dukurs I 1): sazvejuoja ... ar sudabra dukurīti BWp. 11511; ‡

4) (vgl. unter dukurs I

3) ein Quirl, Maischholz:
miltus jauca un dukurēja or dukuri Saikava n. Fil. mat. 177; ‡

5) ein Taucher
Libau.

Avots: EH I, 340

II dukuris (unter dukurs III): auch Salis, Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 340

I dũkuris, der Taucher: ruoņi ir lieli dūkuŗi Mag. II, 3. 118. Dazu das Demin. dūkurītis, Zwergsteissfuss (podicipes fluviatilis) Siliņš. [Nebst estn. tūker aus mnd. dūker.]

Avots: ME I, 526

II dūkuris "? ": rācenīt, dūkurīt! iesim abi vienu vietu! BW. 10581.

Avots: ME I, 526

[III dũkuris Rönnen od dũkurs Windau "ķesele zivju smelšanai ".]

Avots: ME I, 526

‡ dunckuris, ein Faustschlag, Stoss Diet.

Avots: EH I, 342

I dunkuris, = dumpuris, ein nicht gross gewachsener Mensch: augu liela, neizaugu, atmetuos dunkurī BW. piel. ² 5331.

Avots: ME I, 517

II dunkuris,

1): eine Fischerstange
- auch (mit un̂ ² ) Lems.; ‡

3) ein stumpfes Beil
(mit un̂ ² ) Salisb.; (mit uñ) Seyershof (hier auch: ein stumpfes Messer): vai tad ar tādiem dunkuŗiem var gaļu sagriêzt! Seyershof. cirvītis tâ kâ d. neass; nevar ne skalu atplēst ebenda.

Avots: EH I, 343

II dunkuris U., duñkurs [PS.], Etn. I, 153, Krem., Wolm.,

1) eine Fischerstange;
[dunkuris Pampeln "rīks kartupeļu biezputras samīcīšanai "];

2) [dunkurs L., Netzbeutel], ein Netz
Mag. II, 3, 118, Luttringen. [duñkuris Ruj., eine Krebsreuse U.]

Avots: ME I, 517

[III dunkuris,

1) ein Hornissennest
Walk n. U.;

2) ein Stück Zucker od. Salz
Ruj. n. U.;

3) cukura dunkurs L., ein Hut Zucker.]

Avots: ME I, 517

‡ gunkuris Pas. V 172; VII, 487; IX, 511. XI, 119, Atašiene n. Fil. mat. 102, Skaista n. FBR. XV, 40, Auleja, Warkl., ein im Freien angezündetes Feuer: pieguļnieku gunkurī BW. 30124.

Avots: EH I, 420

I jukuris, ‡

3) jukura dancis (wo?), ein Aufstand, Aufruhr.

Avots: EH I, 566

I jukuris,

1) eine bunte Reihe
L.; jukuŗu dancis, der Grossvatertanz L.;

2) ein alberner, konfuser Tanz
Wellig n. U.

Avots: ME II, 117

II jukuris, jem., der sein Pferd nicht pflegt. Vgl. nuojukurēt.

Avots: ME II, 117

‡ III jukuris (f. -re), ein Schnüffler Bērzgale.

Avots: EH I, 566

I kaũkuris: auch Neu-Platohn.

Avots: EH I, 593

I kaũkuris, der heulende Sturmwind: kauc kaukuris Asp., Smilt.

Avots: ME II, 174

II kaukuris, in kaukuŗu ķipis, = garmetis: ja grib siltumu, tad paņe̦m kaukuŗa ķipi un uzlej uz krāsni aukstu ūdeni N. - Bartau.

Avots: ME II, 174

‡ ķe̦nkuris,

1) = ķe̦n̂kars ² 1: ve̦se̦liem ķe̦nkuŗiem viņa braucīja tās (brūklenes) nuost Janš. Bandavā I, 230. ķe̦nkuŗi tumši sarkanu čiekuŗu Dzimtene II ² , 35;

2) = čuõkars 1: gailīšam bij kājiņas sasalušas ķe̦n̂kurī ² Seyershof. viens cālis bijis ķe̦n̂kuŗuos ² pa dzimumam ebenda.

Avots: EH I, 695

I ķikuris, ‡

2) = ķikurs 1 Saikava.

Avots: EH I, 702

[I ķikuris, ķikurītis, ein kleines, junges Lebenwesen; auch Kosename für kleine Kinder Mar.]; ķikurĩtis, Beiname des Hahnes: ej gailīt, ķikurīt.

Avots: ME II, 379

[II ķikuris, ein kleiner Hümpel Baltinov, Warkl., Welonen, Lettihn.]

Avots: ME II, 379

[ķīkuris Für. I, der Truthahn.]

Avots: ME II, 388

klùnkuris ² , ‡

3) ein besessenes, aber nicht ausgebrütetes Ei, das geschüttelt klunkert
(mit uñ ) Nikrazen.

Avots: EH I, 623

klùnkuris, ²

1) [kluñkurs C., N. - Peb.], ein Herumtreiber
Mar., Stom.; ein Trinker, Tagedieb Treiden; ein ungeschickter Mensch Sessw.;

2) der Sprung, der Purzelbaum:
bērītis aiztecēja, klunkurus giasā me̦zdams Stari II, 425. iet klunkuru klunkuriem "?" Naud.

Avots: ME II, 236

krâskuris, krâsnkuris, krâsns kũrẽjs, kurinâtãjs, der Ofenheizer.

Avots: ME II, 267

krâšņkuris BW. 21250, 1, = krâs(n)kuris.

Avots: ME II, 269

kučur(i)s (unter kučẽ̦rs): nom. plur. kučuri BW. 25152 var., n. s. kučuris Pas. VIII, 99, kučurs Fest. n. FBR. XVII, 83.

Avots: EH I, 666

‡ kūkuris Lng., ein Kalkuhn. Mit wurzelhaftem ū ist wohl auch Manzels kukuris ME. II, 303 zu lesen.

Avots: EH I, 682

kukuriski, kukurniski, purzelnd, über Kopf und Hals: krita kukuriski uz de̦gunu LP. I, 161. nāve kukuriski iesprāga kaktā LP. VI, 851. viņš tâ bij piedzēris, ka kukuriski nuovēlās nuo lievenēm Kuts.

Avots: ME II, 303

I kuris [?] RKr. VIII, 85, [Fischer 56], = kur̃mis.

Avots: ME II, 322

II kuris [li. kurìs] im VL. aus Sessw., Setzen, Selb., BW. 5139 - 41, = kuŗš.

Avots: ME II, 322

le̦nkuris (unter le̦nkurs): "līkām kājām, neveiklu gaitu cilvē̦ks" (mit e̦n̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 734

‡ le̦n̂kuriskam ² Seyershof "krustām un šķē̦rsām": kājas iet l.

Avots: EH I, 734

‡ luckuris "nuo kažuoka pāri palicis ādas gabaliņš" Bērzgale.

Avots: EH I, 759

‡ mačkuris Frauenb., ein Hurer.

Avots: EH I, 776

‡ makuris, Name eines Windes Bigauņc. 43. Mit mā- zu, lesen (vgl. mãkars 1)?

Avots: EH I, 779

maukuris, ein Hurer.

Avots: ME II, 569

Mikuris Michel (Anrede für Jünglinge)" an kurländischen Strande.

Avots: ME II, 626

‡ mukuris,

1) ein fanatisch religiöser Mensch, Baptist
Libau;

2) ein Mönch
Dunika;

3) "nelabs cilvē̦ks" NB. Aus d. Mucker.

Avots: EH I, 830

‡ pečkuris OB., Rutzau, Jauns. Raksti IV, 13, f. pečkure launs. Raksti IV, 60, wer den Ofen zu heizen pflegt.

Avots: EH XIII, 218

pìrtskuris LP. VII, 465, der Badstubenheizer Blieden n. Etn. I, 85. pirtskures Kurs., pirtskurīši, rötliche Pilze Neik. n. U., Für. I.

Avots: ME III, 228

rijkuris U., Ar., auch (mit Dissimilation) rijkulis Bielenstein Holzb. 505, der Riegenheizer: rijkuris naktī kurinājis... rijas krāsni LP. V, 93. kratām salmiņus, lai bira graudiņi, lai mūs rijkuris nespriguļuoja BW. 28757. sīļam devu riekstu sauju, lai nuospēra rijkulīti 31522, 1. gauži raud rijkurītis 31551.

Avots: ME III, 523

slaũkuris: auch (ein Wischlappen) Kolberg.

Avots: EH II, 521

slaũkuris Mesoten, ein Wischlappen: galda slaukuris, ein Lappen, womic man nach der Iviahlzeit den Tisch abwischt Salisb.; in Mesoten auch jem., der in der Riege etwas zusammenfegt. Wohl aus slaũkulis.

Avots: ME III, 919

sņukur(i)s, s. snukurs.

Avots: ME III, 979

šnukuris: auch Liepna; ar šnukuri (die Nase) izbadīt BW. 31852. šnukurīti (die Nase) uzme̦tusi 18922 var.

Avots: EH II, 650

šnukuris Mar., Warkl., die Schnauze, der Rüssel von Schweinen.

Avots: ME IV, 89

ugunskuris,

1) wer das Feuer anheizt
Pas. VI, 65;

2) s. ugunskurs.

Avots: ME IV, 295

uškuris Bauske, Sessau, uškurs Grünwald, užkurs, = uzkuris: puiši, kuŗš nuo jums grib nākt pie manis užkuruos? Vesehs Tīr. ļaudis. Aus li. užkurỹs "der zweite Ehemann einer Frau"

Avots: ME IV, 310

uzkuris (li. užkurỹs "der zweite Ehemann einer Frau"), wer bei den Eltern seiner Frau lebt L., wer eine Witwe heiratet L., U.; der Brautbewerber (uzkurs) Mag. XIII, 2, 52; der Vormund (uzkurs) Kalleten: saimniece ieņe̦m savās mājās sev vīru, un tādu tad sauc... par uzkuri, juk tāds uzkur mājās dzīvi, lai tā pēc saimnieka nāves nepanīktu Janš. Dzimtene2 III, 137. uzkuruos (Var.: iegātņuos) laba dzīve BW. 3831 var. uzkuruos (uzkuruos Neik., Ellei, Wessen, Wilzen) iet, durch Freien der Witwe sich in ein Gesinde einheiraten U.; sich um eine Braut bewerben (uzkuruos iet) Mag. XIII, 2,52: es aizgāju uz De̦gaiņiem uzkuruos JK. uzkūri L. "das Einfreien des Bräutigams bei der Braut Eitern".

Avots: ME IV, 347

vanckuris, vanckurs, s. vanckare.

Avots: ME IV, 469

‡ zukuris Siuxt "ķieģeļu izvirzījums skurstenī virs jumta, lai gar skursteni lietus nete̦k gaŗām."

Avots: EH II, 812

zūkuris, zũkurs C.,

1) ein Sucher, Zollvisitator
Bielenstein Holzb. 655, ein Strandreiter (zūkurs) V., ein (Zoll)besucher (zūķeris) U.: suoļuo atpakaļ savu laiku nuostāvējušie zūkuri JR. VII, 7;

2) ein Gerät, um verlorengegangene Netze im Wasser zu suchen
Bielenstein Holzb. 655. Aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 755

žukuris, ein Sucher Erlaa, Saikava: suns liels žukuris.

Avots: ME IV, 829

žūkuris,

1) = zūkuris, ein Besucher, Zollvisitator U. (auch žūkeris), (mit ũ ) Dond., Gipken, Wezaken, Zarnikau, (žũkurs) Salis;

2) žũkurs Karls., ein Taucher:
slapjš kâ žũkuris Salisb.

Avots: ME IV, 836

‡ *guņkuris, = gunkurs: Demin. guņkurītis BW. 30085 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 420

‡ àizdukurêt,

1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;

2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.

Avots: EH I, 20

àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].

Avots: ME I, 26

anksteri [li. ánkštaras oder ánkštiras dass.], Maden, Larven, Engerlinge: anksteri - ķirmuļi jeb kāpuri, cē̦lušies nuo divspārņu kukaiņu, kā uodu, mušu, knišu, dažādu spāru un dunduŗu uoliņām Konv ^2. [Wohl aus dem Kurischen; vgl. Slblt. Et. 34 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 71

apdars (li. ãpdaras), Kleidung (Kurisch Haff n. Mag. XVIII, 142.)

Avots: ME I, 80

‡ apkalis bei Voelkel Lithauische Studien (aus der Kuristhen Nehrung), = apkala.

Avots: EH I, 89

aplìekt [li. apleñkti], tr., umbiegen: apliekt līkumu BW. 13405, einen Umweg machen. Refl. -tiês,

1) sich umbiegen;

2) jemd. überholen, zuvorkommen:
es nuogāju nuo ceļa un apliecu viņu Kurisch Haff.

Avots: ME I, 102

atgundums, der Überdruss: vēl viņš nav līdz atgundumam zemes bē̦rnu asnis lacis Izglītība 1910, S. 654. [Wohl aus dem Litauischen oder Kurischen; vgl. li. atgùsti "отвыкнуть" (Prs. atgundu) und le. gudrs].

Avots: ME I, 160

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

avielis, im kurischen Oberlande n. Biel., LP. VII, 821, auch avele, avelis Mag. II, 3, 114, Mesoten, [Nerft], avuolis Dubena, dnr Bienenstock. Cf. li. avilỹs, aulỹs, le. aũlis.

Avots: ME I, 232

āzenis Kurisch Haff n. RKr. XI, 102, N. - Bartau (āzene L.), Südostwind [li. ožìnis dass.].

Avots: ME I, 245

balan̂da PS., balan̂da ² Kand., balande Aps., balanta li. balánda, [balandà od. balañdė]), die Melde (Atriplex hortense): balandas der ielikt izsutušās vietās Etn.; tur neauga mieži, rudzi - balandītes (Var.: balandītes) vien ziedēja BW. 32289. [Wegen des -an- wohl entlehnt aus dem Kurischen oder Litauischen; vgl. das echt le. baluode.]

Avots: ME I, 253

baluôdis (li. balañdis), die Taube, in Wenden u. Wolm.: die wilde Taube, dūja dagegen die Haustaube (in Kurl. mājbaluôdis); lauku, meža baluodis, Feld-, Wald-, Holztaube (Columba oenas RKr. VIII, 94; lauku b. auch Ringeltaube (Columba palumbus L.) Nat. XXXIII, 154. Das Deminutiv ein beliebtes Liebkosungswort: nu, kā tev iet, baluodīt Vēr. II, 1354. baluoži dūduo, pūš, ūbuo, die Tauben girren Etn. II, 51. duomāju izaudzināt baluodi, izaudzināju kraukli Sprw. baluožu mēnesis, der März Glück, Etn. I, 49; baluožu rācenis, grosse Fetthenne (Sedum vulgare) RKr. II, 78. Es kommt auch das Fem. baluode (li. balandė Lesk. Nom. 589) vor: es pati baluode zariņa galā BW. 2083. dāmas baltās drēbēs kā baluodītes parādās Lautb. [Dass auch das Kurische eine ähnliche Form gehabt hat, zetgt das daraus entlehnte liv. palāndøks. Dies baltische Wort gehört wohl am ehesten nebst le. baluoda "Melde" zu le. balts und bāls (s. dies), vgl. Bugge KZ. XXXII, 1, Liddèn Stud. 76 f., Persson Beitr. 586 und 936, Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 799 f., Meilett Et. 322 und Schönberg KZ. XX, 447; nach Bugge 1. C. und F. Müller BB. I, 163 gehört hierher auch osset. bälo`n "Taube".]

Kļūdu labojums:
BW. 2083 = BWp. 2083

Avots: ME I,

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I ⁴ , 90 und III ⁴ , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. ² 30740 ¹

Avots: ME I, 262

bārķi, der Hammerschlag, die Schlacken Mag. III, 1, 106. [Zu birt, bērt (vgl. bārņi 1)? mit kurischen ķ aus tj?]

Avots: ME I, 274

bêgt, bê̦gu, praet. bê̦gu, bêgu od. bêdzu, tr., intr., mit dem Gen., Akk. und nuo konstr.: vilka, lāča tā nebē̦gu, kā nuo ve̦ca puiša bē̦gu BW. 13074. bē̦gu lepnu tē̦va dē̦lu 13495. bēdz, meitiņa, pati kauna 6592. Sprw.: bē̦g kā žīds od. ve̦lns nuo krusta. zirgs bē̦g nuo ceļa, ein (unbeschlagenes) Pferd sucht den (harten) Weg zu vermeiden. jau es dze̦nu dze̦namuo, viņa bē̦g bē̦gamuo BW. 29372. bēgt, laufen Kurisch Haff. bē̦gama vieta, die Zufluchtsstätte. Subst. bêdzējs, der Flüchtling: panākt bēdzējus, die Flüchtlinge einholen. Refl. -ties (ungew.), flüchten: skriedams, glābdams viss grib bēgties Lundberg, Zu li. bė´gti "laufen, fliehen", r. dial. бѣчь (prs. бѣгу́) "laufen" u. a. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 54 f., Trautmann Wrtb. 29, Fortunatov KZ. XXXVI, 50, Streitberg IF. III, 405, Boisaq Dist. 1019 u. a. Auf altes e deuten nach Соболевскiй Лекцiи ⁴ 66 r. dial. бёг und klr. dial. бюог "lief".]

Kļūdu labojums:
aiz "konstr." jāiesprauž:, fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.- Hinter "konstr." ist eizüfugen: fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.

Avots: ME I, 289

be̦ñdrs, eine weit verbreitete [wohl kurische] Nebenform von biedrs:

1) der Altenrgenosse, der Flausch:
ar saviem biedriem un be̦ndriem Jan.;

2) der Mitgesell, Partenr;

3) der zweite Teil des Paares:
kur cimdam be̦ndrs, wo sit der andere Handschuh? tie be̦ndri, die taugen zusammen (von Pferden); be̦ndrus sameklēt, etwas Ähnliches od. Gleiches aufsuchen Mag. II, 3, 115; III, 1,

Avots: ME I, 279

bezģis Sassm., ein Stänkerer. [Zu bezdêt; mit ģ für d aus andern Kasus, z. B. aus dem gen. s. bezģa mit kurischem ģ aus dj).]

Avots: ME I, 284

blanda [Sonnaxt, blañda Karls., blañda ² Roop], comm., blands Mag. XIII, 3, 68, ein Tagedieb, Herumtreiber, ein blöder Mensch; jem., dem das böse Gewissen keinen offene Blick gestattet. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluoda, bluods.]

Avots: ME I, 309

blàndîties, [blañdîties Karls.], -uôs, -ījuôs, intr.,

1) umherschweifen, sich umhertreiben:
pa pasauli, pa mežu. mirušuo dvēseles blanduoties līdz dvēseļu dienai apkārt Etn. IV, 174. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluodīties.]

2) = plandīties, plātīties, sich breit machen:
pūt, vējiņi, maguonēs, lai lapiņas blandījās (Var.: plandījās, plātījās) BW. 13490. ne tā mana līgaviņa, kas priekšā blandījās BW. 11341; 13126 (Var.: plandījās).

Avots: ME I, 309

blantêt, schlagen, prügeln: saimnieks sācis visas (raganas) pēc kārtas blantēt Etn. III, 93. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen zu blietêt "schlagen".]

Avots: ME I, 309

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st ² , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 285, Günter Kalypso 67 ⁶ , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314

I blin̂st ² -stu, -du Sassm., die kurische form für blîst "aufdunsen".

Avots: ME I, 315

[bobulis Salis, ein Popanz; wohl mit kurischen o aus bubulis.]

Avots: ME I, 321

[brañgs AP., Bächhof, Grünwald], brangs ² [Bl., Selg., Dond., Talsen, Pl. 104, Libau, Līn., Alt - Rahden], dial. Bre̦ñgs [Salis, Serbigal, Ruj., C., PS., Salisb., Ermes, Wolmar, Roop, Lemsal > Hochle. bràngs ² Kreuzb., Warkhof, Bers., Sonnaxt] brangùs od. brángus], teuer), in Livl. im allg. prächtig, herrlich, vortrefflich, fett, korpulent, in Kurland aber ziemlich gut, angehend: bragns zirgs, ein prächtiges, stattliches Ross, in Kurl. ein recht gutes Pferd. cilvē̦ks vai kustuonis ir brangs jeb tre̦kns; brangi liels, recht gross, brangi silts, recht warm. kruogā bija brangi vīri; samīs mani kājiņām BW. 31204. uzņemiet ve̦cas pē̦das, tur nebij brangas pē̦das St. [Als Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen wohl zu d. Prunk resp˙mhd. prangen "sich zieren, prahlen"; vgl. Uhlenbeck PBrB XX, 327 und Johansson KZ. XXXVI, 344.]

Avots: ME I, 323, 324

bràukšus bràukšis MWM. VIII, 30, bràukšu, auch ar braukšu Kurisch-Haff, fahrend, zu Wagen: braukšus braukt, būt. mēs tev braukšus vedīsim BW. 17530,8. un tad tu, Klapar, kâ nu braukšus būdams, paņem mani arī līdz A. VI, 407.

Avots: ME I, 326

bukurs [vielleicht: *bukuris], der Purzelbaum: kad šmaukšu gar ausi, bukurus vien apmetīsi Etn. IV, 121 [aus Lubn.]. skrien meitiņas bukuriem BW. 13914,1 [aus Lubn.].

Avots: ME I, 347

‡ bùltè̦kls ² Auleja, eine Stange zum Scheuchen von Fischen ins Netz; vgl. dukuris 2.

Avots: EH I, 251

ceizis, ein Netz Kurisch - Haff n. RKr. XI, 101.

Avots: ME I, 368

ceñkle Preek., [Pl., Tals.], ceñklis [aus dem Kurischen], der Schenkel, das Bein: paņēmis sivē̦na cenklīti LP. VI, 175. [cūkas cenkle BW. 32233, 1 (aus Sassm.)]. Zu li. kenklė˜ "Kniekehle; задняя часть голени"; [vgl. cenksle, cenceres, cinksla, cinkslis, cinca, li. kinka "Kniekehle" und dazu Thomsen Ber. 187].

Avots: ME I, 372

ce̦ñkurs, die Dolde, die Traube Smilt., Bers.; [wohl als ein Lehnwort aus dem Kurischen zu ciekurs "Tannenzapfen"].

Avots: ME I, 372

censt, - šu, - su, (die Sehnen) strecken L.; (den Bogen) spannen (?). Refl. cẽnstiês, [ceñstiês Bl.], - šuos, - suos, auch - tuos, sich anstrengen, sich bemühen, streben: viņš cenšas iegūt slavu. Subst. cenšanās, das Streben, wofür Alm. oft cenša gebraucht: viņa cenšas un bē̦das. tur slēpjas tik daudz cenšu, tik daudz klusumā luoluotu mērķu. bij jāatsakas nuo neapzinīgās cenšas. aizsniedzis savas cenšas nuolūku Kundz., Druva I, 697. [Wohl aus dem KUrischen entlehnt; am ehesten zu cināties "sich erheben, hinaufschwingen" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 386 f.), atcināties "sich befreien" und (nach Persson Beitr. 162) vielleicht auch zu gr. χονεῖν· ἐπείγεσϑαι, ἐνεργεῖν, vgl. auch Wiedermann BB. XXVII, 196

Avots: ME I, 372

ce̦n̂trs ^2,

1) barsch, streng, unfreundlich:
sīva, ce̦ntra tā meitiņa BW. 12314. [viņam ce̦ntra daba Wandsen.] viņš atbild ce̦ntri [LP. I, 65; 2) bitter: c. uogas Markgrafen. Wohl als lehwort aus dem KUrischen zu gr. χεντεῖν, bret. kentr "Spitze, Sporn", ahd. hantag "spitz, scharf"].

Avots: ME I, 373

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375

I cẽris, der Wocken am Spinnrad N. - Bartau, Kurisch - Haff n. Bezz.; [cēris Spinnstock Mag. XVII, 1, 92.] S. cērve.

Avots: ME I, 377

ciẽkurs, dial. ciẽkuris Lautb. L. 32, ciẽkur̃zis PS., cierkuzis Bers., ciekursis Janš., der Tannenzapfen: vāvere jau neies ciekuru pirkt. [Zu le. (kur.) cinkuris, li. kankórėžis od. kenkórožis dass.; nach Būga Aist. St. 135 u. 177 ist kenk - hier - wegen li. kìrkužė dass. - dissimilatorisch aus *kerk - entstanden (zu karāties "hangen"?).]

Avots: ME I, 393

cimti, für simti Kurisch - Haff n. Bezzenberger.

Avots: ME I, 384

čìnkurs ² [Kl.],

1) der Wurzelknorren
Nerft, Büschel [Stuhrhof], Hümpel: kāja aizmetās aiz činkura. tas klupa virsū katram zāles činku ram A. XXI, 260;

2) eine verächtliche Bezeichnung für Personen:
čakārni, činkuri, šķiriet čeļu BW. 1513. [Vgl. cinkuris 3.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 413

čuokariski, kuriski">čuokuriski, zusammengekrollt, geduckt: čuokuriski satupēt LP.

Avots: ME I, 426

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gar,ā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426

čukurs, auch čukuris,

1) ein Büschel, Bündel:
ķēve nuolieca galvu šur tur pie kāda zāļu čukura Blaum. linu čukurs, kas uz rugājiem izstādīts miekšķēšanai Vēr. II, 840;

2) eine Erhöhung, ein Aufwurf, Gipfel
[cukars Für.]: abu vagu starpā pace̦ltuo čukuru (uzvagu) izar, Konv. ² 1645;

3) der Dachfirst:
redzēju nama čukurīti, paša nama neredzēju BW. 10644;

4) der Giebel
N. - Schwanb., Laud.;

5) der innere Raum des Schornsteins:
pakārt kaut kuo čukurā dūmuos LP. VI, 148;

6) = čuokurs: līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilku čukurā BW. 942. Vgl. li. čiùkuras "вершина горы, кровли; гребень кровли, князек; отверстiе в концѣ кровли под гребнем" Jušk.; [ Spitze des Giebels
BB. VIII, 109].

Avots: ME I, 419

dañdzis [Dond., Wandsen], der Kranz, die aus einem Stück bestehende Radfelge; dandžu ritenis = luoku r., Rad aus einem Stücke Mag. II, 3, 117, Sassm. ve̦lns atspēra kalpa puisi ar tiem dandžu ["?"] zābakiem BW. 7292, 2. kâ dandža līkums es saliecuos Mag. II, 3, 34. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen nebst danga 1 zu slav. do,ga "Bogen"; vgl. Būga Aist. Stud. 165 und KSn. I, 278.]

Avots: ME I, 437

I danga,

1) [mit ñ C.] eine durchs Fahren entstandene Gruft
C., Smilt., Erlaa, Kokn., Mar.;

2) dangas, die schräge Schleuderstelle auf dem Winterwege
Selg. n. Etn. III, 162;

3) dàngas ^2, eine unebene Stelle
Mar. n. RKr. XV, 111;

4) die Ecke
[mit ñ] Dond., [tahm. n. L.]: pilna danga [Edw.] ruoņu (Rätsel);

5) ein Stück Land, das von drei Seiten von Morast oder Wasser umgeben ist (Spahren);

[6) ein Zimmerchen
(eigentl. wohl ein "Eckchen" ) LKVv.; nach M. Siliņ (aus Weinsch.) sei dañga ein Gang (Korridor) in einem Gebäude und auch im Walde, desgleichen der enge Raum zwischen dem Küchenraum und der Aussenwand, wo man Reisig und Holz für die Küche hält; um Tuckum -"ein Weg mit einem Zaun oder mit Bäumen resp. Gebäuden zu beiden Seiten];

7) dan̂ga ^2, auch dan̂gs ^2, = dandzis in Kalleten;

[8) die Bucht eines Sees:
Usmas e̦ze̦rā ir Pieves danga, Slujas d., Tildanga. - Alle diese Bedeutungen lassen sich wohl unter dem Begriff des Gebogenen vereinigen; demnach wohl zu dañdzis. Der Lautform nach litauisch oder kurisch. Nach Fick Wrtb. III ^4, 200 hierher auch an. do,kk "Vertiefung in der Landschaft".]

Avots: ME I, 437

II danga, ein Gefäss für Grütze, putras trauks, kam abuos galuos dibe̦ns Hasenp. n. Etn. IV, 49. [Kurisch.]

Avots: ME I, 437

V dànga ^2, der Knüppel Mar. n. RKr. XV, 111. [Wohl als ein Lehnwort aus dem Li. oder Kurischen zu an. dengja "schlagen, klopfen", ahd. tangal "Hammer" u. a.]

Avots: ME I, 437

deñdzele, die Schnur Kand. [Vgl. an. tengia "zusammenbinden" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 218. - Kurisch.]

Avots: ME I, 455

de̦ñkuoties [Turlau], = dankuoties, [sich beugen und bitten]: kuo gar mani de̦nkuojies? BW. 10071, 3 [aus Dond. - Wohl kurisch; vgl. dankuoties und diekuoties].

Avots: ME I, 455

[denkt, -cu Lng., zwingen, treiben. - Wohl kurisch; vgl. ae. tengan "eilen, andrängen gegen" u. a., wo freilich g wahrscheinlich auf gh zurückgeht, vgl. Berneker Wrtb. I, 218.]

Avots: ME I, 455

de̦ñkts [Līn., Turlau], stark, kräftig, stramm, stattlich, gravitätisch Rutzau, Ober- u. Nieder-Bartau: viņš bija de̦nkts zē̦ns. vīrs paze̦mu, de̦nktu augumu. viņš gāja stalti od. slaiki un de̦nkti Janš. [Wohl kurisch; zu r. дягнуть "stark werden", aksl. nedŏgъ "Krankheit" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 217 f.]

Avots: ME I, 455

de̦nts, stolz, hochmütig: tas ir de̦nts, negrib ar citiem satikties Etn. I, 153(aus Springen). [Wohl kurisch und aus de̦nkts.]

Avots: ME I, 455

devintelis Kav. "maizes dienas [?] tirgus pēc vasarassvē̦tku atsvētes tuo ce̦turtdienu". [Offenbar (aus dem Lit. od. Kurischen stammend) identisch mit li. deviñtinės "das Frohnleichnamsfest"(der Donnerstag nach Trinitatis).]

Kļūdu labojums:
diena[?] = dienas

Avots: ME I, 460

diñceklis, ein magerer, langer Mensch Dond. [Wohl kurisch.]

Avots: ME I, 468

dũķeris,

1) der Taucher (ein Vogel)
U., die Taucherente Konv. ² 2319;

2) die Fischotter
(lokal; gew. ūdrs) RKr. VIII, 86. Zu dūkuris I,

Avots: ME I, 526

I dukurs,

1) [dukuris N. - Schwnb.], ein tiefes Netz
[s. Bielenstein Holzb. 670] an einem Bügel mit einem Hamen und einer Gabel, an welcher ein Fischer das Netz hält, während ein anderer oder mehrere andere mit einer Stange (der purga oder dem dukurs) die Fische in das Netz treiben Kand., Dobl., Alt-Rahden; vgl. grūdenis;

2) eine Stange
[s. Bielenstein Holzb. 666], mit welcher man die Fische in das Netz treibt (dukurē od. dukuruos) Lasd.;

3) gar Daugavu dukurs = mazs žuburains kuoks, nuo virsuotnes taisīts, ar kuo makšķeres uzmeklē Etn. IV, 65. [dukurs L., ein Quirl, Maischholz.]

Avots: ME I, 512

III dukurs, [dukuris Karls.], dukuriņš, der Iltis Salisb., Ruj., RKr. XII, 16, [Wolm. - Nebst estn tuhkur aus aruss. дъхорь. Hierher vielleicht auch dukurs Karls. "ein munterer Knabe".]

Avots: ME I, 512

dumpurs U., = dunkuris II 1.

Avots: ME I, 515

‡ duñčkuls PS., Trik., etwas Knäuelförmiges: čūska, kas saritinājusies lielā dunčkulā Pas. IV, 395 (aus Serbigal). pār... sē̦tu pārvēlies melns dunčkuls III, 77. Vgl. dunkuris III 1 und zum Suffix - muskul(i)s I, sowie buñčkuls.

Avots: EH I, 342

dunkurs (unter dunkuris II),

1): eine Fischerstange
- auch (mit un̂ ² ) Salis.

Avots: EH I, 343

dvãlekts, -s, [dvãlekte Desseln]. dvãlektis [Līn., dvãlikte Dunika], dvãliktis [Stenden, dvãlikts, -s, um Libau], auch dvalikts [mit ā?] Gramsd., [dvãlikts Dond., Wandsen], eine Massbezeichnung, = 1/2 Lof Dond., 1/3 Lof Mag. IV, 2, 114, 1/8, 1/12 Lof. mazais dvãliktis = 1/8 Lof. lielais dv. = 1/6 Lof [?] Telssen. saimniece iebēre dvālekti linsē̦klu pe̦lnuos Dīcm. I, 63. māte meitu izde̦vusi par putraimu dvālektīti (Var.: dvalektiņu). [Annai me̦lnums dvālekšu dižumu BW. 35121. pušpūre, dvālektis, tã kalpa tiesa 25774, 3. Vgl. li. dvõlikis "мѣра хлѣба шесть гарнцев", dvoliktas "ein Sechstel Scheffel". Das e in le. dvālekt(i)s dürfte kurische Aussprache von i sein; vgl. auch dvīleksnis. Eigentlich wohl "ein Zwölftel"; mit ā (li. ō) für ī unter dem Einfluss von vienālika (li. vienólika) "?". Vgl. auch Bielenstein Holzb. 516.]

Kļūdu labojums:
(li. vienólika "?" = (li. vienólika)?

Avots: ME I, 537

III dziedrs,

1) [dziẽdrs Nigr., Līn., Wandsen], der Querbalken:
aizbāza zarus kūtī aiz dziedriem LP. VII, 592;

2) das hervorragende Ende eines Sparrens od. Querbalkens
U.;

3) dziedra Edw., der Teil der Harke, in dem die Zinken sitzen
Gold. n. Etn. I, 105. [Da dies Wort nur auf kurischem Gebiet vorzukommen scheint, so kann das ie hier wohl nur auf ei (und nicht en) zurückgehen; zu dzeire und (vgl. sija) dzija?]

Avots: ME I, 562

dzieģis, der Heilende: ārsti un dzieģi Atvari un brasli 49. [Wohl kurisch, mit ģ aus ď (zu dziedêt).]

Avots: ME I, 562

dziñtars, dzintārs Kurisch-Haff, [dzinteris BW. 13282. 5 var.],

1) der Bernstein:
viz māršas pūriņš dzintariem vien BW. 13282;

2) skudru dzintars "satecējis me̦lns muskultiņš skudru pūznī" JK. VI, 48. [Kurisch für echtle. dzītars.]

Avots: ME I, 552

‡ II e̦ñkurs, (Dunika) e̦ñkuris, der Anker (als ein Flüssigkeitsmass): mazu e̦nkurīti... alus pabrūvēju BW. 19724: uzve̦lk vīna e̦n kurīti BW. piel. ² 32981. Aus nd. anker, s. Zēvers IMM. 1928 II, 206.

Avots: EH I, 369

II ẽrcis BW. 6621, Dond. (auch ērķis), Edw., Alschw. n. KZ. XLIV, 61, ērcietis BW. 15686,1,21306, 30628 var., ērčejiņas BW. 30628,1, ē̦rcpšas BW. 30628,2, der Wacholder: ērču krūms BW. 35515. [Der Verbreitung nach anscheinend kurisch. Vgl. etwa ērkšķis, gr. ἄρχευϑος "Wachholder" und čech. rokyta, bulg. rakita "Weide"; s. Trautman Wrtb. 71.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 15686, 1, 21306,

Avots: ME I, 574

gâla ² , tahm. für galˆva BW. 8499; 15226, 1; 28382, 3. [gâla dürfte aus einem altkurischen * gâlva (mit ā wie li. acc. s. gálvą vgl. kuron. dârbs neben sonstigem dar̂bs) entstanden sein. wobei das v zuerst vor u im acc. u. instr. s. und gen. pl. geschwunden sein mag.]

Avots: ME I, 617

I ģaûbt ² [Bl.], -bju, -bu, tr., ergötzen St., [ jubeln U.]. Refl. -tiês,

1) sich freuen, jubeln:
viss dzīvuo, ģaubjas, zied St. viņš ģaubjas, ka tagad ejout labi Nerft., Bers. neģaubies par cita nelaimi;

2) hoffen, erwarten:
gaŗas zeķes vien adīju, uz vācieša ģaubdamās (Var.: gerē̦dama, duomādama) BW. 7272; LP. V, 34;

3) versprechen, im Begriff sein
[ģàubtiês ² Nerft]: viņš ģaubās (= suolījās) aiziet [Kreuzb.], Linden n. Mag. XIII, 3, 70; [ "prahlen" Wessen];

4) sich beklagen
Bers., Nerft, Sonnaxt, [ģaũbt Stuhrhof]: ve̦lns ģaubies, ka nevaruot vairs paiet Kokn. n. LP. V, 86 (hier scheint ģaubies mit gaudies verwechseln zu sein). [Persson Beitr. 59 bezieht es nebst ģaugties zu mnd. guft "laute Freude" und ahd. goukolōn "Narrenpossen treiben" u. a. Aber des ģ- wegen können diese Formen nicht echt lettisch sein, und aus dem Litauischen sind * giaubti(s), * giaugtis (woraus sie entlehnt sein könnten) nicht bekannt. Daher ist ģaugties (wovon ģaubties eine spätere Umbildung oder aber eine alte Nebenform mit Wurzelvariation sein kann) vielleicht aus einem altkurischen oder li. * ďaugtis (woraus li. džiaũgtis "sich freuen") entlehnt.]

Avots: ME I, 694

II glīsis Wend. n. Mag. XX, 3, 120, glīste L. Bernstein. { Wenn zuverlässig, wohl aus dem Altpreussischen durch kurische Vermittelung entlehnt, wo ī aus ē (vgl. lat. - germ. glēsum "Bernstein", mnd. glār "Harz" ) entweder im Samlädischen entstanden, oder aber schon aus dem Spätgotischen übernommen war; vgl. Bezzenberger KZ. XLIV, 291 und Būga KSn. I, 255 ff.]

Avots: ME I, 627

groba, [grobļi Wandsen], eine Unebenheit auf dem Fahrwege Dond. [Mit kurischem o aus u: vgl. grubulis.]

Avots: ME I, 664

gruvesis, gŗuvesis U., auch gruvezis Selg. n. Etn. IV, 33,

1) [gruveži Selg., Neuermühlen, Salis, gruveši Bauenhof, Dorsth., Bers.], Trümmer, Schutt:
nere̦dz me̦lnuos gruvešus Vēr. II, 208. pilsē̦tu sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. strutenes aug uz gruvešu kaudzēm Etn. III, 6;

2) gruvezis, ein baufälliges Haus
Kurischhaff;

3) verhärteter, gefrorener Kot, Unebenheit auf dem Wege
Adsel, Smilt., Schwanb.;

4) = gruzis: man gruvesis grauž acī A. XIII, 492. Zu gŗūt.

Avots: ME I, 666

‡ in̂kste ² Rutzau, die Niere. Aus dem li. (ìnkstas) oder Kurischen.

Avots: EH I, 430

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izmâkt (li. išmókti), tr., erlernen, sich aneignen Rutzau: tad visu mākslu var izmākt Kurisch - Haff. Sehr gebräuczlich im VL. das Part. praet. f. g. izmâkusi, erlernt habend, verständig, gewandt, wissend: izmākusi man māsiņa BW. 17608, 5. es izaugu izmākusi 22605. neliecies nemākusi, ne visai izmākusi (Var.: nešķieties nemākuot, nešķieties izmākuot) 17734. izmākusi, sapratusi, tad es gāju tautiņās, lai nesaka vīra māte: nemācīta vedekliņa 6655. izmākušas ciema meitas vainā mani nemākušu 6652.

Avots: ME I, 769

jaûks (li. jaukùs "zahm; angenehm"),

1) zahm:
jauks luops, ein frommes Tier Kurisch - Haff;

2) heiter
(nach Manz. Lettus freudig, fröhlich von Angesicht), schön: jauks gaiss, laiks;

3) schön, anmutig (von Wahrnehmung aller Sinne):
jauka paija, istaba, skaņa, smarša. viņš jauki raksta, dzied. tas jauki uož. jauka bija uzskatīt, vēl jaukāka valuodiņa BW. 17658;

4) sittlich schön:
jauks bē̦rns,

a) ein hübsches Kind seinem Äusseren nach,

b) ein artiges Kind.
tas nu nav vis jauki nuo saimnieka LP. IV, 169. sadzīvuojām dažu gadu pa guodu, pa jauku, in Ehren und Eintracht. tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. [Nebst jaûcêt und jūkstu, li. jùnkstu "gewöhne mich" (s. dazu Le. Gr. 583 ² ) zu li. jaukìnti "gewöhnen", apr. iaukint "üben", slav. učíti "lehren", привыкнуть "sich gewöhnen", got. biūhts "gewohnt", ai. ucyati "ist gewohnt", ōkaḥ "Behagen", arm. usanim "gewöhne mich, lerne" u. a., s. Hübschmann Arm. Gr. 484, Boisaq Dict. 234, Persson KZ. XLVIII, 127, Trautmann Wrtb. 335.]

Avots: ME II, 98

jentere, das Mannes - Bruders Frau Angermünde n. U. [Aus dem Kurischen für echtle. ietere (s. dies).]

Avots: ME II, 110

I juõma,

1) (juoms Libau), die Tiefe zwischen zwei Landbänken Rojen, eine Tiefe zwischen Untieen Majorenhof,
U., Nogallen; [juomiem ("mit Vertiefung") grāvi rakt Blieden, Treiden];

2) versumpfte Niederungen, welche sich parallel dem Meeresstrande hinziehen und voneinander durch sandige, meist bewaldete Erhöhungen getrennt werden;

3) die Meererenge
L.: pie burvīgi jaukas juomas Janš. tâ kâ bangu kultā juomā dzīvē draud visiem puosts Plūd. kuršu juoma *, das Kurische Haff. [zemes juoma, die Landenge Wid.;

4) "eine kleine Wiese zwischen Feldern"
Stuhrhof; "eine kleine Schlucht" Valgale. - Aus liv, juom "tieferes Wasser zwischen Landbänken"; s. Thomsen Beröringer 255.]

Avots: ME II, 126

jũrinis, der Seewind Kurisch - Haff; jũrenis n. RKr. XI, 102.

Avots: ME II, 122

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

I kãķis [Wenden, Weissenstein], die Dohle U., RKr. VIII, 90. [Falss ursprünglich kurisch, wohl auf einem Paradigma nom. s. * kātis, gen. s. kāķa usw. beruhend und dann mit apr. kote "Dohle" verwandt. Fick BB. II, 196 und Wrtb. I ⁴ , 18 und 378 und Bezzenberger BB. XXVII, 160 ¹ u. a. stellen es zu ai. kāka-ḥ "Krähe" u. a., wobei jedoch das le. ķ Schwierigkeiten bereitet.]

Avots: ME II, 190

kal, Konjuktion, bis Kurisch - Haff n. LP. VII, 1046. S. kaleit.

Avots: ME II, 140

I kañkalis, [kànkalis ² Mar.], eine harte Erdscholle ["mit àn", Wessenshof], ein Erdkloss, - sacietējis zemes vai izkārnījumu gabals Gold.: šādi, tādi sīki putni, kankalīšu kūļātāji BW. 2664. kaplis, sadauzīdams arkla izlauztuos kankaļus (kukulžņus) un ve̦lē̦nas Antrop. II, 35, Perk. [Als ein Kuronismus nebst. kankars II zu kankalaĩ "Hoden", kankórėžis "ein Tannenzapfen" und vielleicht ciẽkurs, cirkuris, cinkulis.]

Avots: ME II, 155

karaša [in Waidau angeblich auch mit ā zwischen r und š gesprochen], kàrša PS., [Wolm.], ein verächtl. Demin. karaška RKr. XVII, 138,

[1) Festbrot, Weissbrot];

2) ein flacher Kuchen aus grobem, dunklem Mehl:
karašu taisa nuo tās pašas mīklas, paplāni izspiežuot un ar pirkstu caurumiņus izduŗuot; tuo tad aplaista ar kreimu un apkaisa ar sāli, vai arī apsmērē ar sālītu sviestu Etn. I, 42, Gold., Kand. steidzies, ņem sijātuo miltu trīs mē̦rus, mīci un dari karašas I Mos. 18, 6. stiepies gaŗa, pleties plata, mana griķu karašiņa BW. 2922. kuo tu labāk ņem: kuokā kārtu vīru vai saulē ce̦ptu karašu (Rätsel: Apfel, Kuhfladen). Sprw.: pie ielauztas karašas visi ķeŗas. drudža karaša, Fieberkuchen U. [Aus karask "Kuchen, Fladen " nach Thomsen Beröringer 257; aus dem Lettischen od. Kurischen stammt wohl karaišis (bei Memel), das durch das synonyme ragaĩšis formell beeinflusst sein kann.]

Avots: ME II, 160

kauks (li. kaũkas), Heinzelmännchen Kurisch - Haff. [Nebst apr. cawx "Teufel" zu le. kukurs (s. dies).]

Avots: ME II, 173

ķinkurs, činkurs, der Hümpel Spr. Vgl. cinkuris.

Avots: ME II, 382

klimbêt, hinken. [Unbek. n. U. - Wenn etwa aus dem Tahmischen stammend, kann es als ein * klimbe̦t auf (kurischem) * klimbuot (žem. = klimbúoti "похрамывать") beruhen. Wohl eine Ableitung vom Präsensstamm von klibt (li. klìbti: prs. klimbù).]

Avots: ME II, 227

klipis, ein kleines Netz Karls., Kurisch-Haff n. RKr. XI, 101 (hier bloss der acc. s. klipi angeführt).

Avots: ME II, 229

I klũga, der Kranich Dond. Dünsb. [Vgl. das wahrscheinlich aus dem Kurischen entlehnte liv. klūk "Schwan".]

Avots: ME II, 238

kluicens, der Kranich L. (grus cinerea): dzērve iedēvē̦ta dažuos apgabaluos par kluice̦nu Konv. ² , RKr. XVIII, 95. [Būga erinnert Liet. k. žod. CXIII an das wahrscheinlich aus dem Kurischen entlehnte liv. klūk "Schwan" und meint, kluicens wäre im Kurischen durch Epenthese aus klūicin(a)s entstanden; aber man weiss nicht, ob kluicens aus dem kurischen Gebiete stammt.]

Avots: ME II, 233

kluiķis, Kronschnepfe (numenius arquata) U., RKr. VIII, 97. [Wenn ursprünglich kurisch, mit ķ (aus tj) für t aus anderen Kasus; vgl. kluite dass.] Vgl. klùit.

Avots: ME II, 233

‡ I klunkucis PV. "kuris">klunkuris".

Avots: EH I, 623

kluñkurs (unter klùnkuris ² ),

1): auch Lems. (mit un̂ ² ), Meselau, N.-Peb. (mit -urs), Schujen; ‡

3) "mèimeris" (mit -urs ) Fest.

Avots: EH I, 623

I krancinât [li. krankinti "krätchzen"], krandzinât, intr.,

1) schreien, krächzen:
kuo tie kraukļi krancināja (Var.: krandzināja, klandzināja) BW. 20462 [aus Ober - Bartau];

2) = kŗākt n. U., Etn. I, 34. [Wohl kurisch; vgl. auch r. крякать "krächzen" und ae. hringan "tönen, rasseln".]

Avots: ME II, 259

II krieķis,

1) (kriẽķis Lautb.], ein geflochtener Korb:
pa upīti attecēja jauna krieķa vācelīte BW. 10492; Mag. IV, 2, 122;

2) ein Krebsnetz
[vgl. Bielenstein Holzb. 680] L., Luttr.;

3) eine Holzpfeife
Gold., Wid. [Wenn urspr, kurisch, vielleicht mit ķ aus tj und in diesem Fall zu kriẽtele, kriêtiņš, krîts.]

Avots: ME II, 283, 284

ķudelis, ein Netz Kurisch - Haff. [Aus li. kiùdelis "Keutelnetz".]

Avots: ME II, 391

kuîtenis ² N.-Bartau, kuîtiêns ² Wain., [Lin., Preekuln, Dunika, kuîts ² (auch in Preekuln) od. kuîtelis ² Dunika (hier mit der Bed. "ein schwer zu passierender, junger Fichtenwald")], das Dickicht: kuitenis ir biezuoknis, sevišķi kur ve̦cs mežs nuocirsts Janš. kur tu tur iebrauci tādā kuitienā Wain. tur ir tāds kuitiens, ka ne iziet nevar Brinken. [viņš... kuitenī pazustu kâ čigāns tirgū Janš. Čāp. 36.] Vgl. li. kuĩtas, [kuĩtis od. kuitýnas] "хвойный лѣсок, роща"; [wenn ursprünglich kurisch, vielleicht mit epenthetischem i zu serb. kȉta "Strauss, Quaste", čech. kytice "Busch"].

Avots: ME II, 301

III kukurs: vgl. ‡ kūkuris.

Avots: EH I, 669

III kukurs LD., [kukuris Manz. Lettus], ein kalekutischer Hahn. [Zu kukurs I?]

Avots: ME II, 303

I kurne, ein Netz: tīklu, ar kuŗu zvejuo ar dižām vallēm, sauc "kurne"jeb "kudelis" Kurisch - Haff RKr. XI, 101.

Avots: ME II, 324

kursisku, kurisch, kurländisch: mēs runājam kursisku Kurisch - Haff.

Avots: ME II, 325

[landât U. (unter luodât), = luõdât; aus dem Kurischen od. Litauischen.]

Avots: ME II, 420

lauku (li. laũku), hinaus, heraus: nãkat lauku! (gew. laukā) Kurisch - Haff n. Bezzenberger.

Avots: ME II, 427

leĩtis (fem. leĩtiẽte),

1) der Litauer; vielfach als Repräsentant der Plumpheit gebraucht:
deviņi leiši gaili kauj. pieci leiši ne̦s vienu auzu maisu. par leiti sauc neizveicīgu cilvē̦ku Etn. IV, 5; pasaku leitis, Schwabbler, Fasler; suņu leitis, Schimpfname N. - Sessau n. U.;

2) leitis, leišu zaķis, der Steinhase, Litauer (lepus timidus)
RKr. VIII, 83. [Wohl mit kurischem ei aus ie; vgl. li. lietùvis dass.]

Avots: ME II, 447

le̦kas, Wiesen Kurisch- Haff. n. RKr. XI, 101. Vgl. lekmenis, lê̦kužas.

Avots: ME II, 448

lendze, Knoten, Schlinge Kurisch-Haff; gew. leñce. [lendz - neben lenc - wie z. B. slav. lǫgъ "Wiese" neben lo,ka dass.]

Avots: ME II, 451

le̦nkurs [?] Ruj. n. U., ein Müssiggänger; [s. ļe̦ñkurs. le̦nkuris (mit nicht gedehntem e̦n) "jem., der liederlich, ohne seine Kleider in Ordnung gebracht zu haben, einhergeht" Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 451

ļe̦nkuru ļe̦nkuriem iet, taumeln, wackeln: piedzēris cilvē̦ks iet ļe̦nkuru ļe̦nkuriem (nach Karls.; le̦n̂kuru ² le̦n̂kuriski ² ).

Avots: ME II, 537

liẽlupe,

1) der grosse Fluss, Strom:
meklē tādu lielupīti, kur deviņas straumes te̦k;

2) Liẽlupe, die (kurische) Aa, [und einige andere Flüsse und Bäche in Lettland.]

Avots: ME II, 503

liñcis Kand., = licis 3, eine Wiese an der Uferkrümmung [Lvv. II, 113, 114, 127; auch als ein Sumpfname Lvv. II, 119 und sonst in kurischen Ortsnamen Lvv. II, 93, 115].

Avots: ME II, 471

II liñgât, -ãju, linguôt, intr.,

1) sich wiegen, schweben
Biel. I, 293: linguo, Grietiņa, linguo! fliege, Marienkäferchen, fliege! Konv. ² 2588;

2) mit grossen Schritten gehen
Mar.: šķitu lāci lampājuot (Var.: lingājuot) BW. 21476;

3) wackeln:
rats sāk lingāt, lingāties AP., Smilt., C., Lub. Refl. -tiês, schaukeln: krampis linguodamies skanēja Duomas I, 128. [Entweder aus dem Kurischen, oder aus li. lingoti "sich fliegend wiegen"; vgl. das echt le. lĩguôt.]

Avots: ME II, 472

mâksla, mâkslis, auch ein Demin. māksliņš (vgl. li. mókslas "Lehre"),

1) die Lehre, Belehrung, der Kunstgriff, Pfiff, Kniff, das Kunststück:
māte savas meitas māca, es aiz luoga klausījuos. man, māmiņa, tas mākslītis (Var.: māksliņš, tava māksla), ne tavām meitiņām BW. 6660. (nuo tā var mâksli ² jemt, den kann man sich zum Muster od. Vorbild nehmen N. - Bartau]. tad visu mākslu var izmākt, dann kann man sich jede Geschicklichkeit aneignen Kurisch - Haff. pesteļu māksla, die Zauberkunst LP. III, 106;

2) mâksla* die Kunst:
māksla plašākā nuozīmē ir katra tālāk attistīta spēja un veiklība. māksla šaurākā nuozīmē ir tā sauktā brīvā jeb daiļā māksla Konv. ² 2573. Zu mācēt.

Avots: ME II, 579

maŗa, das Haff:: Kuršu maŗa, Kurisch-Haff. [Nebst le. mare, Tuosmare (ein See bei Libau) zu li. mãrios "Meer", apr. mary "Haff", slav. moŗe, ahd. meri, cymr. mor, la. mare "Meer" u. a., s. Būga KSn. I, 232 ff., Walde Wrtb. ² 464 f., Trautmann Wrtb. 169 f.]

Avots: ME II, 564

mare [li. mãrė., wozu Būga KSn. I, 237], = mar,a, das Haff: aiz marēm dzīvuojuošuos leišus viņi sauc"zemenieki" Kurisch - Haff n. RKr. XI, 105.

Avots: ME II, 563

me̦ndrs, das Schilf (arundo phragmites) A. XXI, 439. [Aus dem Kurischen od. Litauischen; vgl. ostli. míndrė (aus méndrė < néndrė) in Dusetos, An. 97 und bei Jaunis Pon. gov. II, 27.]

Avots: ME II, 601

meñte [auch Treiden, Naukschen, Gr. - Essern, Līn., mènte ² Kl.],

1) ein Rühr-, Maischholz, eine Rührschaufel zum Umrühren dickflüssiger Dinge
[Abbild. bei Bielenstein Holzb. 269], z. B. des Teiges, Honigs, Teeres, Bieres u. a. Bers., [Erlaa, N. - Peb., Baltinov, Dricē̦ni u. a.], Lasd., Laud., Lind., AP.;

2) eine flache Holzschaufel als Ruder
Biel. I, 59: viņi ar īsu mentīti airē̦dami brauc Antrop. II, 70;

[3) [meñte Dunika, eine kleine Holzschaufel zum Kartoffelgraben;

4) Maurerkelle Mag. XVII, 186. Als ein Lehnwort aus dem Kurischen oder aus li. meñtė "ein dem Schulterblatt ähnliches Brettchen"
zu le. mieturis.]

Avots: ME II, 601

me̦ts [sloven. mèt "Wurf", li. šáukšto mẽtas "ein Löffelvoll"],

1) ein Heuhaufen
Manz. (eigentl.: der Wurf, das Geworfene);

2) übertr., die Ähnlichkeit, Gleichheit an Grösse, Beschaffenheit, Alter:
visi viņu vienu me̦tu, vienā me̦tā, auch vienus me̦tus, alle sind sie wie aus einem Wurf (bedeutet: sie sind gleich entweder in der Grösse, Beschaffenheit oder im Alter) Gross - Behrsen, Bers., Lub. [bē̦rns ir tuo me̦tu, so gross Stuhrof.] mans zē̦ns jau prāvs nuo auguma, būs tâ tavā me̦tā Naud. šuo Pēteris ir tai pašā me̦tā kâ mūsu Jānis, der Peter im anderen Gesinde ist etwa so gross,wie unser Johann Kaul.; kann aber auch heissen: ist ebenso alt wie A. XII, 749. cilvē̦kam tavā me̦tā (in deinem Alter) gan neklājas tādu darbu strādāt Kaul. Zur Vermeidung der Doppelsinnigkeit: gaduos viņa likās būt vienus me̦tus ar K. Janš. Zur näheren Bezeichnung der Grösse wird oft eine Massbezeichnung hinzugefügt: viņš neļāva ienaidniekam ne pa suoļa me̦tu duoties tālāk A. XIII, 247. viņš izvilka nuo kažuoka kules pudelīti kādā kuorteļa me̦tā Saul. akmens dūres me̦tu, me̦tā, oft in verkürzter Form dūres me̦t, faustgross Bers., Sessw., C. [cik liels tas bija? tā galda me̦t Meselau]. Pēter,a sieva sakrāja stuņģi sviesta, tâ puoda me̦t MWM. VIII, 244; pūr-, stuopme̦t, von der Grösse eines Lofes, Stofes Smilt. [simts suoļu me̦t, an hundert Schritte Lennew. n. U.];

3) der Zeitraum, die Zeit
(li. mẽtas): tâ pagājis mans mūža me̦ts Austr. vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks, vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. tukšais me̦ts, das Altlicht: vēži, kas ķe̦rti tukšajā me̦tā ne+kam nede̦r Frauenb. [kuoku vajag cirst me̦tā (= mēness griežuos) od. vēcā me̦tā (= ve̦cā mēnesī) Gold.] laika me̦ts, laime̦ts, die Periode: juoņuos pāri aizvēlies lielais laika me̦ts Rainis. attīstības... me̦ts MWM. VI, 337; me̦ts (für gads), das Jahr (li. mẽtas) KurischHaff;

4) nur im Plur. me̦ti, dass Grundgewebe, die Kette, das Aufzuggarn [der Aufzug
Bielenstein Holzb. 393]: zīda me̦ti, ze̦lta audi BW. 7474. me̦tus me̦tuot tad iemeta me̦llu vai baltu - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. - [me̦tu dzija, Aufzugkette Bielenstein Holzb. 394.] Zu mest; zur Bed. 4 vgl. li. apmetaĩ "Aufzuggarn".

Avots: ME II, 608

nesãķis, ein Unmässiger: ē̦d kâ nesāķis Dond. n. RKr. XVII, 40. [Wohl für nesātis nach dem (kurischen) gen. s. nesāķa < * nesãtja.]

Avots: ME II, 732

nesaņ̃ķis [auch Rutzau, Dunika, Līn.], f - ķe, ein Unmässiger, Nimmersatt Kalleten: sāk tie nesaņķi uotrreiz ēst BW. 1476. tu esi manu bē̦rnu izglābis nuo nesaņka LP. VI, 487. [Kurisch für * neantis (vgl. nesātis, nesāķis), gen. s. * nesaņķa?]

Avots: ME II, 731

nùočur̃kstêt, intr., eine kurze Weile laut rieseln, plätschern, knistern, knattern: Krišs izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja un nuočurkstēja vien Dok. A. rijkuris sakausējis alvu labu šķidru un tad gāzis ve̦lnam acīs, ka nuo- čurkstējis vien LP. VI, 147. nuočurkst spičķa MWM. VIII, 541.

Avots: ME II, 771

nùovadît,

1): nuovadāma grāmata, der Pass
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch führen, leiten:
Ķikuris skuolu nuovada 16 gadus Melnalksnis Mazsalaca 31; ‡

3) verbringen; abtun, absolvieren:
ne̦sdamas ... tarzas ar kaļķiem, kārtnieces nuovadīja dienu līdz ... vakaram Vanagu ligzda 21. kâ nu kuŗš nuovada savu dzīvi, tâ ir labi Ciema spīg. 286. sievai jāatpūšas, kad tā nuovadījusi savu gŗūtuo reizi Daugava 1938, S. 616. vajadzēja luopus apkuopt un n. nepieciešamuo ikdienas suoli Vanagu ligzda 78. Refl. -tiês, ‡

2) "liquidieren (parādus izlīdzināt)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 104

paĩrît, für parît, übermorgen in West-Kurl., z. B. N., Katieten, Ahs., [Lin., paîrît ² Dunika; wohl mit kurischer Epenthese aus parît].

Avots: ME III, 34

pe̦ra,

1) in der Verbind.
nieku pe̦ra, eine Klatschbase, wer Unsinn schwatzt: lai ciema sluotas un nieku pe̦ras peŗ savus niekus cik gribē̦damas Janš. Dzimtene V, 432;

2) pe̦ras, Prügel:
gūst pe̦ras Kurisch-Haff. Zu pḕrt.

Avots: ME III, 201

‡ petriņa, die Grube vor dem Riegenofen, in der der rijkuris steht, od. die Lichtnische (in der Wand) zwischen der rija und dem piedarbs BielU.: p. bij piedarbā pie rijas durīm ietaisīta velvīte, izmūrē̦ta tāda kâ plīte. tur dedzināja sveķu malku; tâ apgaismuoja piedarbu Frauenb.

Avots: EH XIII, 225

piẽkurs Līn., (mit iê ² ) Dond., piẽkuris Katzd., = aizkurs: tuvumā negadījās sausi piekuri uguni iekurt LP. V, 293. sviķainus piekurus aizme̦t krāsns mutei priekšā V, 19. iegrūduse turpat piekuru uoglēs VI, 1, 3; piekurs (aus *priekurs?), piẽkuri Salis, N.-Peb., das Vorfeuer vor dem Backofen U., der Vorherd L.

Avots: ME III, 261

pintenis, ein klein es geflochtenes Körbchen: māte aizgāja ar pintenīti uz klēti pēc miltiem Ranken. Aus li. (oder kurisch?) pìntinis dass.

Avots: ME III, 221

pirtskurīši (unter pìrtskuris): boletus variegatus Schlampen.

Avots: EH XIII, 239

plūči Kurisch-Haff, plũči Ahs., N.-Bartau, Ober-Bartau, Rutzau, die Lungen: bruokastā jē̦ra plūči ar tiem rīšu putraimiem BW. 12987. Wohl durch li. Vermittelung aus dem Slavischen (poln. płuca.)

Avots: ME III, 360

pluģis,

1) ein Pflock
U.;

2) Riegel am Ende der Kuhkette
Bielenstein n. U.;

3) das Schwimm holzam Netz:
pluģi saturt tīklu nuo nuogrimšanas Ahs.;

4) auf der Oberftäche des Wassers schwimmendes Seitenbrett eines Blockbootes
Bietenstein Holzb. 621 (mit Abbildung In der Bed. 3 und 4 wohl aus dem Kurischen mit ģ aus ď (nom. s. *pludis: gen. s. pluģa für le. * pluža): vgl. pludi II.

Avots: ME III, 354

puõga, auch puogs U.,

1) der Knopf:
tas man pie puogām ķeŗas! das beleidigt mich, ist mir nicht angenehm Etn. 11, 109;

2) puõga Bl., die Schelle
U., Bielenstein Holzb. 535;

3) Gewicht bei einer kleinen Wage
Infl. n. U.;

4) puogas, Korallen
Elv.;

5) die Samenkapsel des Flachses; das Hopfenköpfchen;

6) galvas puoga, der Kopf
(verächtlich) BW. 13714;

7) krievu puoga, Witwenblume (scabiosa)
Konv. ² 3874; zaķu puogas, Trollblume (trollius europaeus L.) Konv. ² 3226; dze̦lte̦nās puogas, eine Art Pflanzen A. XX, 939. Dürfte (vgl. Zubatý BB. XVIII, 264) verwandt sein mit aksl. pǫgy "corymbus"; vgl. auch (kurisches?) pañga.

Avots: ME III, 454

pran̂ka ² PlKur., die Ente Kurisch-Haff. Wohl aus li. pranka dass.

Avots: ME III, 376

preĩda Neu-Bergfried, preidas, Zugabe beim Handel: čigāns ne˙kad nepieliek: lai viņam diez kāds kraķis un lai tev juo labs zirgs, tuomē̦r preĩdas (Nigr.) jāduod Janš. Dzimtene ² I, 92. Vgl. priedi; mit kurischem od. žem. ei aus ie?

Avots: ME III, 385

priešaukts Kurisch-Haff n. Bezzenberger, = priekšauts.

Avots: ME III, 399

prũsis,

1) (f. -ene U., -iẽte), der Preusse;
auch als o- Stamm: nom. pl. prūsi Kurisch-Haff, loc. prūsuos; in Preussen Lng. - prūšu zeme U., Preussen;

2) s. prusaks. Zu li. prúsas "der Preusse",
apr. prūsiskai "preussisch".

Avots: ME III, 400

I pũce Lin., Iw., Salis, Ruj., Serbigal, Wolm., AP:, pùce ² Kl., Nerft,

1) die Eule:
pūce brē̦c, bļauj, kliedz, vaid, die Eule schreit. sirdīgs od. nikns kâ pūce, von einem bösen Menschen gesagt. gaidi, kad pūcei aste ziedēs! od. tas nuotiks tad, kad pūcei aste ziedēs, das wird niemals geschehen. - ausainā pūce, Waldohreule (otus vulgaris L.) Natur. XXXVII, 27; baltā p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; gaŗastes p., Habichtseule, uralische Eule (syrnium uralense Pall.) Natur. XXXVII, 25; meža p., Waldkauz (syrnium aluco L.) Natur. XXXVII, 26; A. v. J. 1899, S. 369; purva p., Sumpfohreule (otus brachyotus Forst.) Natur. XXXVII, 28; strīpainā p., Sperbereule (surnia nisoria Volf.) Natur. XXXVI1, 32; vaimanu p., strix flammea Konv. ² 1881; ziemas p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; zvirbuļu pūcīte, Sperlingseule (surnia passerina L.) Sassm.;

2) Demin. pũcĩte, zur Bezeichnung einiger Schmetterlingsarten:
kāpuostu pūcīte, mamestra brassicae L. Balt. Lauksaimnieks; kviešu p., agrotis tritici L.; priežu p., panolis piniperda Panz.; vasarāju p., hydroecia nictitans L.; zâles p., charaes graminis L.; zirņu p., mamestra pisi L.; ziemāju p., agrotis segetum Hübn.;

3) fig., zur Bezeichnung (vorzugsweise) böser Menschen:
gatava pūce tā bijuse, ne cilvē̦ks LP. IV, 146. tautu meita, dusmu pūce (Var.: nikna p.) BW. 21719, 10. tautu dē̦ls, dusmu pace 10781. ja būs laba vīra māte, tad uzsegšu villainīti, ja būs kāda nikna pūce, ne rādīt nerādīšu 25341, 4. miega pūce BW. 6906, die Schlafmütze. Nebst li. pūcė "Nachteule" (aus dem Kurischen ?) wohl onomatopoetisch.

Avots: ME III, 444

puigs Kurisch-Haff n. RKr. XI, 106, = puiks, schön: puigs gaiss, schönes Wetter.

Avots: ME III, 403

puĩks U., Rutzau n. Etn. I, 122. Kurisch-Haff, schön, hübsch: puiks audeklis U. puiks cilvē̦ks, puika meitene Rutzau. izdalīt visu˙puikākuos adīkļus RKr. XVI, 93. puķes zied ar puikis ziedis Kurisch-Haff. tas ir tāds puĩks daikts, ka tuo tīri varē̦tu bučuot Janš. Dzimtene ² III, 129. man būs cita mātes meita, vēl juo daiļa, vēl juo puika BW. 15796, 2. puika puķe kalniņā, vēl juo puika lejiņā; puiku māsu tautas veda, vēl juo puika mums palika 18235. Zunächst aus li. puikùs "prächtig".

Avots: ME III, 403

pũķis, f. pūķiene LP. VI, 521,

1) der Drache; der Schätze bringende Hausdrache:
Sprw. mantas kâ pūķim; rauš kâ pūķis Etn. I, 108, pūķis naudu piepūtis LP. VI, 80. tam jau pats pūķis ir pienesis ebenda 72. pūķis vilka rudzu sieku par baliņa pagalmiņu BW. 34074;

2) fig.: miega pūķis, die Schlafmütze;
dusmu pūķis, ein Wütender, Böser: tautu dē̦ls, dusmu pūķis, garus matus audzināja BW. 21719, 7. līgaviņa, dusmu pūķis (Var.: pikta pūce), tā vien manis negaidīja 26882, 3 var.;

3) der Barsch
Kurische Nehrung;

4) der Kohlweissling
Salis;

5) pūķa galva, dracocephalum thymiflorum L. Valtermuiža, Druva III, 733. In der Bed. 3 wohl aus li. pũkis dass. (vgl. le. pũce fl); in der Bed. 1-2 am ehesten nebst estn. pũk wohl aus dem Germanischen (vgl. an. púke "Teufel",
ae. púca "Kobold" u. a. bei Walde Vergl. Wrtb. II, 117); oder als ein Kuronismus (vgl. die obige Phrase pūķis naudu piepūtis) zu pūst (urspr. nom. s. *pūtis, gen. pūķa)?

Avots: ME III, 446

pussvē̦ta Kurl. n. U., N.-Bartau, Rutzau, Dunika, Kurische Nerung, Lasd., JK. VI, 31, pussvẽ̦ta Katzd., der Sonnabend: piektdien dzima, pussvē̦t[u] auga, svētdien jāja precinieki BW. 2839, pirmdienām aizve̦d, pussvē̦tām pārve̦d (nuo skuolas) Janš. Dzimtene ² I, 170. In Gr.-Essern sei pussvē̦ta der Donnerstag gewesen (an dem man in den Schulen nur vier Stunden abgehalten hätte). Vgl. est. pōľ-püha "Sonnabend" und dazu Ojansuu Lisiä suomalaisbalttilaisiin kosketuksiin 55.

Avots: ME III, 435

ragate, ein. od. mehrete zusammengebundene Balken, welche man quer über den Fluss zieht, um so die zu flössenden Hölzer aufzuhalten bezw. vom Durcheinanderschwimmen zu bewahren Tirs. n. RKr. XVII, 75, um die Kurische Aa. Wohl auf r. рогáтка beruhend.

Avots: ME III, 465

III raits Rutzau (li. raĩtas), ràits ² Lettg., Adv. raitu Pilskalne (Kr. Illuxt), raitus Dunika, raiti, reitend Wallhof, Biel. n. U.: jāj raits! reite! Kurische Nerung. cilvē̦ks, kuo satiku, bija raĩts Dunika. jaunāki ļaudis raiti un ve̦cāki braukšus N.-Bartau n. RKr. XVI, 107; in Rutzau auch substantivisch: der Reiter.

Avots: ME III, 472

ramte, der Stock, Spazierstock Kurische Nerung. Zu li. ram̃tis, -čio "der Stab" und le. rimt.

Avots: ME III, 476

reņ̃ģe Wolm. u. a., reņ̂ģe ² N.-Bartau, rèņģe Jürg., N.-Peb., der Strömling, (Ostsee)hering (clupea harengus L.) RKr. IX, 93; Natur. XXXVII, 53: dūmu (od. žāvē̦tas) reņģes U., geräucherte Strömlinge; lāpu r., grosse Strömlinge, wie sie im Mai gefangen werden U., Bielenstein Holzb. 661; se̦lgas r., Herbstströmlinge U., Bielenstein Holzb. 661; strīku r., magere Strömlinge U. reņ̂ge ² Dunika, ein gewisser Fisch (nicht der Strömling). Liv. (livl.) reńģ dass. dürfte (vgl. Thomsen Beröringer 275) zunächst aus dem Le. entlehnt sein. Etwa durch kurische Vermittelung auf d. Hering beruhend? Zu kur. e aus i vgl. klešs und dvãlekts und zur Bed. le. siļķe "Hering": liv. siľk "Strömling".

Avots: ME III, 512

rijkulis (unter rijkuris): auch Siuxt (gespr. auch rîkulis ² ); pašam rijas rijkulim Tdz. 50448.

Avots: EH II, 371

rīkulis N.-Sessau n. U., kuris">rìkuris C., = kuris">rijkuris, Riegenkerl.

Avots: ME III, 538

ruônis KL, Prl., C., PS., Wolm., Kr., ruônis ² Karls., Salis, PlKur., ruõnis (li. rúonis bei Būga KSn. l, 279) Bl., rùonis ² Gr.-Buschhof,

1) der Seehund (phoca irtulina L.):
Sprw. apaļš kâ ruonis. ruoņu tauki, Seehundstran. - pe̦lē̦kais ruonis, grauer Seehund (halichoerus gryphus Fabr.) Natur.XXXVII, 29; puogainais ruonis, Ringelrobbe (phoca foetida Fabr.) ebenda 28; ilkņu ruonis, das Wallross B. Vēstn. ruoņu pauti U., grosse Morcheln;

2) rùonis ^2, etwas Dickes und Rundes
Warkl. Nach Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 235, wo auf ir. ŕn "phocä aus ae. hrán "balaena" hingewiesen wird) wahrscheinlich nebst li. rùinis "Seehund" entlehnt aus dem Germanischen. Nun ist aber eine germ. Form, auf der le. ruonis beruhen könnte, unbekannt (man beachte auch den Stosston von ruônis!), und ir. rón kommt aus geographischen Gründen hier nicht in Betracht. Eher also wohl Ableitung von ruons. Li. rùinis könnte mit kurischer i- Epenthese aus *ruoinīs entstanden sein, s. auch Būga KSn. I, 279.

Avots: ME III, 581

ruînît ² , -u od. -ĩju, -ĩju, tr., mit einem stumpfen Messer schneiden Dond., Wandsen: puišelis ruina maizi ar truluo nazi, tu tik ruinī vien, - ne˙maz negriez līdze̦ni. Mit kurischer i- Epenthese aus rūnît?

Avots: ME III, 556

saksenis Karls., der Südwestwind Biel. n. U., Kurische Nerung n. RKr, Xl, 162, saksinis (li. saksinis) Bezzenberger Spr. d. pr. L. 33: saksenis tik re̦tu lietu uzdze̦nuot Janš. Dzimtene ² III, 258. Auf liv. saksa "Deutscher" beruhend, s. Thomsen Beröringer 277.

Avots: ME II, 657

samte Rutzau n. Etn. II, 17, Kurische Nerung, Wid., sam̂tis ² Rutzau n. RKr. XVI, 147, der Schaum-, Schöpflöffel. Beruht wohl auf li. sâmtis dass. (: sémti "schöpfen").

Avots: ME II, 689

sārķis,

1) ein Fuchspferd
U.;

2) f. sãrķe, eine rote Kuh Sussikas.
Falls mit U. auf sārts "rot" zu beziehen, ursprünglich kurisch (nom. s. *sārtis, gen. sārķa); vgl. aber auch sarks.

Avots: ME III, 806

sēķis Lasd., die Untiefe, Sandbank Kurische Nerung; aus li. sėkis dass. (vgl. le. sēce).

Avots: ME III, 826

I siẽrs,

1) der Käse:
sieru siet, einen Käse machen (nämlich den, wobei die Masse in ein Tuch gebunden wird) U., Mag. XIII, 3; 67; sierus taisīt, Knappkäse machen Mag. XIII, 3, 67. pienu silda, sieru sēja (Var.: dara ) BW. 32308. dzīvuot kâ siers pienā, in Reichtum und Freuden leben: kalps palika par bagātu vīru un dzīvuoja kâ siers pienā Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni);

2) Gallerte, Sülzfleisch
Nitau, Mahlup; galvas siers, Kopfkäse;

3) skudru siers (acc. sieri Etn. II, 55) "?": pret visādām slimībām arī de̦ruot skudru pūļuos atruodamais skudru siers Etn. IV, 118;

4) sieri, der essbare Teil (die Köpchen) von Spargeln:
sparģeļu kāpuosti duod lietuojamās galviņas jeb "sierus" tikai uotrā gadā Konv. ² 3967;

5) bē̦rza siers (sieriņi), Prügel (euphemistisch):
vai tad . . . pirmā reize peŗama vai? diezgan viņš ir tā bē̦rza siera ēdis Latv. tagad ar "bē̦rza sieriņiem" pamieluo tik tādus . . . gājējus Etn. III, 172;

6) kaķu sieri, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.)
RKr. II, 74; kazu sieriņš, capsella bursa pastoris Mönch. Dobl. n. RKr. III, 69. Wohl Umbildung eines *sūr(i)s (vgl. li. súris, slav. syrъ dass.) nach sìet, vgl. die häufige Verbindung sieru siet. Entlehnung aus poln. sér ist schon wegen liv. søira, für das nur das Le. resp. das Kurische die Quelle sein kann, ganz unwahrscheinlich.

Avots: ME III, 859

šiše Kurische Nehrung, Adv., = šite; vgl. li. šičia.

Avots: ME IV, 19

skuķis U., Bauske, Siuxt, Widdrisch, Salis, Ruj., skuķe U., Memelshof, skuķē̦ns, ein Halbwüchsling, Backfisch, ein unbedeutendes Mädchen U. (n. Mag. XIII, 2, 56 bedeute skuķis - ein kleines Mädchen u. skuķe - einen Backfisch: in Memelshof sei skuķe ein Mädchen von 13-15, skuķē̦ns ein solches von 10 Jahren): tautu skuķe BW 7141 var. Im VL. wird skuķis auch vom männl. Geschlecht gebraucht: ak tu skuķi, jaunais brāli, tavu daiļu kumeliņu! BW. 29592. Vielleicht (wie in kaķis) mit kurischem ķ aus t.

Avots: ME III, 902, 903

*skurt (li. *skùrti), zu erschliessen aus apskuris; wohl zur Wurzel von skurinât.

Avots: ME III, 907

II šnukurs Fehteln, Kalz., Kokn., šnukuris.

Avots: ME IV, 89

šņukurs,

1) šņukurs Bers., U. (mit n), Drosth. n. Etn. II, 35; Prl. n. FBR. VI, 93, Fehteln, Kalz., Kokn., Gr.-Sessau, Lub., Nötk., Rutzau, Saikava, N.Peb., šņukuris, =snukurs, die Schnauze, der Rüssel; eine Rotznase L., U.: veprītis . . . kustina šņukuri Poruk. cūkganam jāieruokuot papuvē cūkas šņukurs Etn. II, 122. varīti ķūķi ar cūkas šnukuru 35. būs pupiņas, būs zirnīši, būs cūciņas šņukurīt(i)s BW. 33278. lūpas gaŗas - gaŗu šņukuru Etn. IV, 4. šņukuru uzmest Biel. 1450, Schönberg n. Etn. I, 45, sich ärgern, sich empören Gold. n. Etn. I, 45. Sprw.: iet kâ vepris šņukuru uzcēlis RKr. VI, 979. sēdi, jaunā mārša, šnukuriņu (Var.: snukuriņu, šņuci u. a.) nuolaiduse BW. 18922 var.;

2) šnukurs, einer, der schluchzt und weint
U.;

3) šņukuris, ein Schnüffler
Mar. n. RKr. XV, 140: šņukuri, kuo tu šņukurē? Mar. n. RKr. XV, 140;

4) "Dachfirst, Turmspitze".

Avots: ME IV, 97, 98

spaņ̃ģis Serbigal, Karls., Ruj., spàņģis ² Neu-Rosen, Mar., Lis., Golg., Schwanb., Kroppenhof, U., Demin. (verächtlich) spaņģelis N.-Schwanb., = spañnis: tecini ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. iet uz pirti spaņģuos, kuo zirgus mieluot LP. VI, 169. puika pieēdis vē̦deru kâ spaņģi Mar. darvas spaņģeļi sāka izsīkt Rīg. Av.; spaņģelis, ein kleiner Butterspann Livl. n. Bielenstein Holzb. 328. - Wenn li. (bei Memel) spañgis "Eimer" aus dem Kurischen stammt, vielleicht entstanden aus einem kurischen Paradigma nom. *spandis (= li. spandis dass.), gen. spaņģa < *spandja. Letzten Endes wohl germanischen Ursprunges, s. Waide Vrgl. Wrtb. II, 662.

Avots: ME III, 985

sprands,

1): der Nacken
(mit an̂ ² ) Grob., Rutzau, Schwitten, Siuxt; ‡

2) "ein Pflöckchen am kurischen Pfluge zwischen der
lemesnīca und den apijas BielU.

Avots: EH II, 556

spriguļuôt, tr., mit einem Dreschflegel schlagen Wid.: lai mūs rijkuris nespriguļuoja BW. 28757. Refl. -tiês, im Satz piedarbā spriguļi paši spriguļuojas (schlagen zu) LP. V, 283.

Avots: ME III, 1019

II suiķis, ein Alschwangenscher Katholik; ein Sprachmenger U.; der Litauisch, Russisch, estnisch usw. unter das Lettische mengt St., L.; der unreinlettisch spricht (mit uî ² 0 Bl. (n. LSpr. I, 260 in Alschw. und im Oberland). Dürfte als ein urspr. kurisches Wort auf *suitis (gen. suiķa aus *suiti̯ā )zurückgehen (vgl. Bielenstein 1. c. und 182); vgl. suiti.

Avots: ME III, 1115, 1116

II tãms, = tãmnieks: tāmu valuoda L., St., Mag. II, 2, 32 (so ist im 17. und 18. Jahrhundert auch der südwestkurl. Dialekt benannt worden, s. Bezzenberger Die kurische Nehrung 114). So genannt nach dem Gebrauch von tām I?

Avots: ME IV, 147

taûzt, -žu Lis., viel (Unsinn) oder naseweise reden; vgl. tauzêt 1. Wenn etwa mit z aus ide. sg̑(h), zu an. ƥausk "Lärm", ahd. dôsôn "tosen" u. a. (bei Fick Wrtb. III ^4, 188). Li. taũzyti "schwatzen, Unsinn reden" (s. Būga PФB. LXV, 322, Miežinis, Geitler Lit. Stud. 116, Bezzenberger Lit. Forsch. 187) mit z aus sd(h), oder aber entlehnt aus dem Kurischen? Vgl. auch taušķêt 3.

Avots: ME IV, 142

tilaudas Lasd., Libauer Strand, Riga, (mit aû ² ) N.-Bartau, Ar., tilaudi Ar., (mit ll ) Mag. III, 1, 124, tilandi U., Bielenstein Holzb. 715, tillandas ebenda 611, tillaudas Sarreiken n. BielU., tiluodas Ar., Kalnazeem, Edinburg, die Bretter, welche die Diele eines Bootes bilden; tilandes N.-Bartau n. Etn. I, 121, das Bootsgerippe; tilandi Etn. II, 107, tillandi Bielenstein Holzb. 6I1, tillandas ebenda, die Ruderbānke im Boot: ar kājām laivas grīdkuokuos un tilaudas atspēries Janš. Tie, kas neaizmirst 14. laivā ietaisīti tilandi, dēļi, uz kuo braucējs sēž Etn. II, 107. Zu tale II, s. Būga KSn. I, 262 u. a. Wenn die Form mit n zuverlāssig ist, stammt sie aus dem Kurischen (zum Suffix vgl. etwa apr. abskande "Erle" ); in diesem Fall ist -uo- aus urbalt. -an- entstanden, und zum au neben uo s. Le. Gr. § 213.

Avots: ME IV, 186

tũkstan̂ts ² Dond., = tūkstuotis. Aus dem Kurischen.

Avots: ME IV, 279

ugunskurs L., U., kuris">ugunskuris Manz. Lettus, Glück, ugunskure RKr. XVI, 173, der Feuerherd U., die Herdstätte Manz.: kâ uz ugunskuri . . . uguns dedze Glück II Mos. 27, 5. uguns bija . . . ugunskurī iededzināts Jerem. 36, 22.

Avots: ME IV, 295

‡ uškurniece, eine, die sich etnen uškuris nehmen will: bija kuo iebilst ... pat par pašu uškurnieci Jauns. Augšz. 22.

Avots: EH II, 716

uzkurās iet, im Gesinde die Witwe od. Tochter freien, so im Gesinde bleibt Elv. Vgl. uzkuris.

Avots: ME IV, 347

II uzkurs (unter uzkuris): auch (als o- Stamm!) Sonnaxt.

Avots: EH II, 726

uzkur̃t, ‡

4) (einen Haushalt, Hof) in die Höhe bringen od. in gutem Stand halten:
kuo juoda tie uzkurs! tik nuolaidīs mājas, - vairāk ne˙kã Janš. Dzimtene II, 295. (uzkuris) uzkuŗ mājas dzīvi, lai tā pēc saimnieka nāves nepanīktu III, 137. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich anheizen:
gani uzsakūra uguni Dunika;

2) von ungefähr entbrennen:
ugunskurs uzkūries Siuxt.

Avots: EH II, 726

I vaizdiks, die Lichtnelke (lychnis dioica) U. Etwa dissimiliert aus *zvaizdiks (zu li. žvaizdė˜ "Stern" [vgl. Walde KZ. XXXIV, 509], wie li. gvaizdìkas "Nelke" zu poln. gwiazda "Stem" gehören könnte; aus slav. gvozdika lässt sich ungezwungen nur li. gvazdìkas dass. herleiten) ? - Oder (und analog li. gvaizdìkas?) mit kurischer Epenthese aus *vazdiks (vgl. vazdiķe)?

Avots: ME IV, 445

vànckare ² Erlaa, Prl., van̂ckaris ² (li. nom. pl. vanskariai "unausgebrütete Eier" Lit. Mitt. I, 52) Līn., van̂ckars ² Iw., van̂ckurs ² Karls.,

1) vànckare ² KatrE., Kl., Ogershof, Oknist, Saikava, Sessw., Sonnaxt, van̂ckare ² AP., Ramkau, vanckare Spr., Memelshof, Selb., vanskare Spr., Wessen, vànckaris C., Salisb., vànckaris ² Kaltenbrunn, Lubn., Meiran, Sehren, van̂ckaris ² Bauske, Dunika, Katzd., Pankelhof, Siuxt, vànckars PS., Wolm., van̂ckars ² Arrasch, Jürg., Katlekaln, Stenden, Wahnen, vanckars Grünh., Schorstädt, vanskars Bl., PlKur. (mit añ ), St., U., vanckuris, ein besessenes, aber unfruchtbar gebliebenes Ei, ein Windei:
pauts (uola) gāja vanskaruos U. dze̦guzei divas uolas, abas gāja vanskarēs (Var.: vanskarē̦vanskaruos, vanckarā) BW. 30607. vai bij šķilts, vai pe̦rē̦ts, vai palicis vanskarē (Var.: vanckarē, vanckarā, vanckarī, vanckarēs, vanskarā, vanskarēs, vanckurī) 15633 (ähnlich: 8607, 18923). Sprw.: klaudz kâ izkaltuse vanckare RKr. VI, 938. sapūst kâ vanckaris Br. 204. uolas visas vanckaŗuos vien aizgāja Janš. 5. nuo desmit uolām tikai viena vanckare palika, citādi visas izperēja Selb. vāluodze . . . izveda deviņus bē̦rnus; deviņi palika vanskarā VL. - (fig.) meita palika vanskara (U.), vanckare (Sessw.), vanckarā (Jürg., Wolmarshof), vanckarēs (Saikava), das Mädchen blieb unverheiratet (ironisch). mana sieva allaž vanskara U., ist unfruchtbar;

2) etwas nicht Gelungenes (auch von Gegenständen gesagt):
vànckaris (van̂ckars ² Salis) vien iznāca C. dzīves vanckaŗi, kas nespēj spītēt dzīves nelabvēlībai Janš. Bandavā II, 38; ein ungeratener, schlecht erzogener Jüngling (vànckaris ²⁾ Saikava, (vànckars ²⁾ Sessw.; verächtl. Bezeichnung für einen unartigen Knaben (vanckaris) Frauenb.; Schimpfwort (van̂ckars ² ) Stenden : gans lamā guovi: kur tu līd, vanckars tāds! Stenden. ak tu vanckare ! (auf ein Weib bezogen) Ezerietis. vansk- wohl dissimiliert aus vansp-; in diesem Fall zu got. wans "ermangelnd" und le. perêt "brüten", s. KZ. LII, 119.

Avots: ME IV, 468, 469

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502

I veñteris Autz, BL, C., Dond., Dunika, Lin., Neuenb., Pankelhof, Salis, Stenden, Wandsen, (mit èn ² ) Bers., Erlaa, Fest., Golg., Grawendahl, Kl., Lubn., Meiran, Prl., Saikava, Sonnaxt, ein Setzkorb L., Setznetz U., Memelshof; ein reusenartiges Setznetz Bielenstein Holzb. 671 (mit Abbild.); eine Art Fischreuse Lasd., Laud., Lubn., Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168; ein aus Weidenruten geflochtener Fischkorb mit doppeltem Boden Frauenb. (mit eñ ), Luttr.; eine Fischreuse aus Garn Ruhental n. Etn. I, 121; Bielenstein Holzb. 668; ein auf Reifen aufgespanntes Netz zum Aufbewahren von Fischen Etn. II, 108: upītē jāieliek venteris: šuonakt skries zivis Saikava. zivis, iegājušas caur priekšdibe̦nu īstajā venterī; netiek vairs ārā Lutr. zivju venterīši BW. 20575, 1. līdeciņa (sc.: līda) venterī 3690 var. kas pīs lūku vēnterīti ? 30757. kam venteris ir (die da Hälter haben) līdz ar visiem, kas... dīķus dara Glück Jesaias 19, 10. Als Lehnwort aus dem Kurischen resp. aus li. vénteris "Fischreuse aus Weidengerten" wohl zur Wurzel von le. uotainis (s. dies und KZ. LII, 110 ff.); anders Būga KSn. I, 299.

Avots: ME IV, 537, 538