Paplašinātā meklēšana

labpràt: es l. nezinu (ich weiss nicht recht), kur jābrauc Sonnaxt.

Avots: EH I, 710

labpràt, gern: kas labprāt dancuo, tam labprāt spēlē. tuo es labprāt nemāku sacīt, das vermag ich beim besten Willen nicht zu sagen U., Smilt., Sessw., Lub. Zur Hervorhebung der Bereitwilligkeit wird der Akzent auf die zweite Silbe gerückt: es lab˙prāt tuo daru.

Avots: ME II, 396

labpràtĩba:

1) auch Trik. u. a.; ‡

2) gute Stimmung, Wohlgefallen:
lielā labprātībā izsaucās saimniece Janš. Mežv. ļ. II, 15.

Avots: EH I, 710

labpràtĩba, der gute Wille, die Bereitwilligkeit: Ieva pēc labprātības atmeta vīram kādas kapeikas Aps. lai viņa mazās labprātības neatraiduot Kaudz. M.

Avots: ME II, 396

labpràtîgs,

2): schon
Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 282).

Avots: EH I, 710

labpràtîgs,

1) wohlgesinnt, gütig:
parādās labprātīgais dievs SDP. VI, 48;

2) willig, freiwillig:
labprātīgie ugunsdzēsēji, freiwillige Feuerwehr.

Avots: ME II, 396

‡ labpràtnieks M. 17, ein Wohlwollender (Gewogener).

Avots: EH I, 710

labpràts, aus labpràtis, Instr. Plur., gern: labprāts vazājas apkārt Sil.

Avots: ME II, 396

‡ *II labpràts, in der Verbindung nùo labprāta "freiwillig" : dē̦li visi nuo labpràta apņēmās duoties tē̦vzemes sarguos Pas. V, 51 (ähnlich auch Ermes, Salis, Zögenhof).

Avots: EH I, 710

[nelabprāt, Adv., ungern.]

Avots: ME II, 719

[nelabpràtîgs, unfreiwilig.]

Avots: ME II, 719

atpê̦das, atpêd(n)es AP.., die Wiederfährte, die alte Spur: zaķis labprāt me̦tuoties uz atpēdnēm A. XVI, 582 und Etn. III, 146. mīt mīlestības muoku atpēdēs Seibolt. Liepiņš iekāpa atkal atpē̦dās, L. geriet wieder in das alte Geleise der Rede A. XVIII, 120. atpē̦das dzīt, eine Spur rückwärts verfolgen RKr. III, 127. zaglis taisa atpēdnes AP.

Avots: ME I, 181

atvẽlêt, tr.,

1) auf einen Wunsch mit einem Wunsche erwidern, anwünschen:
laba vē̦lē̦tājam labu pretī atvēlēt Etn. I, 55;

2) beim Abschied jem. etw. wünschen:
aizjādami, bāleliņi, atvēliet māsiņai labu mūžu dzīvuojuot Ltd. 1460;

3) jem. etwas gönnen, bescheiden, geben, erlauben:
labprāt jums naktsmāju LP. VII, 256; atvēlējis baru vēršu kaimiņam LP. IV, 82; meitu tautām BW. 6449, 7428; atvēlēt pakuoklēt LP. V, 151; dancuošanu BW. III, I, 77;

4) vermachen:
tu, tētiņ, nuomirdams, kuo tu man atvēlēsi BW. 27822, 2.

Kļūdu labojums:
naktsmāju = naktsmājas

Avots: ME I, 209

ciekam, ciekams, wie lange, während: [esi labprātīgs... pretiniekam drīz, ciekams tu vēl ar viņu virs ceļa esi Glück Matth. 5, 25. nāce prieksteŗa puisis, ciekams (jetzt: kamē̦r) gaļa vira I Sam. 2, 13. es nākšu pār viņu, ciekams (jetzt: kad) viņš piekusis II Sam. 17, 2. - Wohl ein alter instr. pl. fem. g. und in diesem Fall mit ā zu sprechen].

Avots: ME I, 392

dâbuols: auch Auleja, Kaltenbr., Lixna, Memelshof, Oknist, (mit â ² ) A.- Rahden, nom. plur. dābuoli BW. 29938, Demin. dābuoltiņš auch BW. 28849, 4 var.; Plur. dabuoļi "ābuolīši, sējamā zâle, kuo luopi labprāt ē̦d" in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 311

dralinât, [dral˜linât Wilkenshof, N. - Peb.], lallen: bē̦rns, kuŗš vēl nevar runāt, labprāt dralina SDP. VIII, 54. [Wohl mit -ll- zu lesen; vgl. trallinât].

Avots: ME I, 489

‡ ģiģèles ² Zvirgzdine, eine Art Pflanzen ("zâles"): pavasarī cūkas labprāt ē̦d ģ.

Avots: EH I, 427

gre̦bzdas, grebzde U., gre̦bzdi [Ronneb.], grebži Golg.,

1) der Splint, die süsse Rinde unter der aüsseren Rinde der Baüme, namentlich der Birken :
kad pavasarī nuoplēš mizu, tad re̦dzama ap kuoku mīksta suluota gļuotu kārta - gre̦bzdas jeb gre̦bzdi Smilt., Nötk., Dond. bē̦rni grebj nuo bē̦rza gre̦bzdas un ē̦d tās labprāt. pie manim puikas lipa kâ pie mīksta gre̦bzdu bē̦rza BW. 5415, 2. ievas gre̦bzdi Etn. I, 28 ;

2) Abschabsel :
pie galvas jāsien kartupeļu grebzdi Etn. IV, 32 ; 118 ;

3) Raspelspäne
L., St., U. Zu grebt.

Avots: ME I, 646

ìeklaũsît, tr., beachten, gehorchen: gudrus labprāt ieklausa Plūd. Llv. II, 337. Refl. - tiês, aufhorchen: ieklausuos, ka gausi jau tuvumā MWM. VIII, 618. māte... skaņas diktumu un truoksni ieklausās. piešķieb ausi, ieklausies Zalkt. I, 16.

Avots: ME II, 27

ìelikt, ‡ 4): labprāt ielikšu (wohl ein Germanismus) savu vārdu par jums (ich werde gern ein gutes Wort für euch einlegen) Janš. Dzimtene V, 361; ‡

5) bestimmen, verleihen:
žē̦luojuos, ka jī (Laima) mūža (sc.: man) neielika kai citām māseņām Tdz. 40578. Refl. -tiês, ‡

2) für sich (hin)einlegen:
ratu priekšā ielikšuos labu me̦tamuo Janš. Bandavā I, 174.

Avots: EH I, 527

ìeredzêt, tr., leiden: es tevi labprāt iere̦dzu Hug.; iere̦dzē̦ts, gew. iecienīts cilvē̦ks, ein angesehener Mensch. Gew. mit der Negation: tā lāga neieredzējusi pabē̦rnus Etn. III, 10. neiere̦dz kâ kaķis pūsli. es viņu nevaru ieredzēt ne acu galā.

Avots: ME II, 57

jeb,

1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;

2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;

3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.

4)

a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,

b) wenn doch, dass doch,

c) wenn auch:

a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;

b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;

c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]

Avots: ME II, 108

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168

I kaũķis, der Zechstein: kauķi ir baltāki par kaļķiem; tādēļ ar kauķiem labprāt vitē istabas Ahs., Kand.

Avots: ME II, 174

klabiķis,

1) die Klapper, das Klapperbrett
Gr. - Sessau, Biel. H. 163: skaņas ar kuoka klabiņiem Antrop. II, 103;

2) der Klopfer
L., Türklopfen St., U.: mēle pati kâ klabiķis penterēja MWM.;

3) die Plappertasche
Matkuln, f. klabiķe: jūs jau zinait, ka es tāda klabiķe, kas labprāt ar jums pļāpā G. G. IV, 28.

Avots: ME II, 207

kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul˜stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul˜stîkle Nötk., Kabillen], kul˜stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul˜stîtava, C., Lös.,

1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;

2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;

3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;

4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;

[5) kùlstamnieks ² Sessw., = kulstavnieks].

Avots: ME II, 307, 308

laĩmuôt, tr., beglücken, segnen: dievs, labprātīgu devēju tu mūžam laimuosi Liev. laime gāja laimuodama (Var.: laimē̦dama) BW. 9213. Gew. aplaimuot.

Avots: ME II, 409

le̦puôt, intr.,

1) stolz, hochmütig sein, sich zieren:
labprāt ietu, nele̦puotu: nav man guoda kamzuolīšu BW. 2321. nāc, tautieti, nele̦puoji! 12604. [tad le̦pios viņa sirds Daniel 11, 12;

2) unwillig sein
Für. I.] Refl. - tiês,

1) kaprizieren, sich zieren:
kuo nu le̦puojies, kad neēd?

2) stolzieren, den Stutzer spielen, sich brüsten:
puisīt[i]s biju, ne vīriņš, nu vēl sāku le̦puoties BW. 29872, 3.

Avots: ME II, 453

mel˜nis, f. -ne, Demin. verächtlich melnelis, f. -ele,

1) der (die) Schwarze, Brünette:
meitas mani melli (Var.: melni) sauca, kad man mellis (Var.: melnis) kumeliņš; labprāt ietu pie tā meļļa (Var.: meļņa), kad tik mellis (Var.: melnis) bildinātu BW. 11309;

2) der Rappe:
seši meļņi pūru vilka BW. 16737, 1. vecene sēdās melnelim mugurā LP. VII, 657; das Fem. melnīte, ein Frauenzimmer von dunkler, brauner Hautfarbe, eine schwarze Stute, eine solche Kuh.

Avots: ME II, 597

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

[mikulis,

1) der Schafbock
um Bauske;

2) "?": eita, pirksti, jūs pa priekšu! jūs tie ceļa rādītāji; tu, mikuli (gemeint ist damit der pēnis), nuo pakaļas! BW. 34595;

3) ein kleines Kind,
kuo mīlinuot labprāt pamikā Mar.]

Avots: ME II, 626

nedaba, die Unnatur: mūsu laiku bēdīgie nuotikumi labprāt iece̦ltu cilvē̦ka nedabu viņa īstās dabas vietā Kronw.

Avots: ME II, 710

nẽsis, [nêsis ² Autz., Bl., Bauske, Līn.], die Wassertracht, 2 Eimer Wasser: ja viņš ūdeni atne̦stu, viņam labprāt maksātu trīs dukāti par nēsi LP. VI, 189; der Plur. nēši [nêši ² Gr. - Essern, Nigr., Salis, Iwanden (li. nė˜šiai)], auch nēšas Mar., das Schulterjoch der Wasserträger: paņem nēšus un atnes ūdeni! Kand. visi saka, ka es biju raganiņa: ūdens nēši (Var.: nēšas), zāļu nasta tā bij mana raganiņa BW. 28964.

Avots: ME II, 743

nest (li. nèšti, [slav. nesti "tragen"]), ne̦su, nesu, tragen, bringen: nastu, sienu, rudzus. gāju kalnu mēģināt, vai kājiņas galvu ne̦s; ja kājiņas galvu nesa, galva nesa paduomiņus BW. 19657. Sprw.: kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj. augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; ze̦mu acis nenesiet! Ltd. 1239. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā Etn. II, 115. ābele nesīs augļus LP. V, 216. grē̦kus nest, die Sündenschuld tragen. cilvē̦kmīlestības upuri, kruodzniekam me̦slus nest Ap. brūces, nāvi, puostu nest RKr. VIII, 9. vēsti, zin,u nest, Nachricht bringen: man zīlīte ziņu nesa: jauni radi bāli- ņuos BW. 1257 vārdu nest, einen Namen fūhren: man jāne̦s brūtes vārds BW. 14876. kam bij man tik jaunai atraiknītes vārdu nest? 27859. tiesas, tiesu nest, Recht bringen: mazs, mazs vīriņš par pasauli tiesas ne̦s (Rätsel) RKr. VII, 153. bise labi ne̦s die Flinte schiesst Weit Vīt. ratiņš ne̦s slaiki, gruodi, das Spinnrad spinnt lose, drall U. kuo nagi, kājas, zuobi ne̦s aus allen Leibeskräften, soviel man vermag: grābj, rauj, lielās, kuo nagi ne̦s. zaldāts zuolē ve̦lnu, kuo nagi ne̦s. nu gāja visi, kuo kājas nesa LP. VI, 244. jāgrauž maitas gaļa, kuo zuobi ne̦s III, 7. Relf. -tiês,

1) sich richten, verlangen:
[sirds ne̦sas (sehnt sich) pēc mātes U.] viņam prāts ne̦sas uz augstām lietām. viņam tagad ne˙maz prāts(sirds) nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296;

2) um die Wette tragen:
iesim nesties LP.;

3) sich aufführen, stolzieren:
Annēniešu puišu dēļ es tik daiļi nenesuos BW. 10325. diezgan staltas panāksnieces, kaut tik stalti ne̦sušās! 20404. tu tâ˙pat glīti ne̦suoties kâ viņš Janš. cik jauka tam iešana un nešanās Janš.;

4) tragend sein (vom Vieh);

[5) umgehen mit, sich beschäftigen:
viņš ne̦sas ar grūtām duomām U. Nebst nẽ̦sât, nasta u. a. wohl zu ai. našati "erreicht, erlang", gr. ποδηνεχής "bis zu den Füssen reichend" und(?) got. ganah "genügt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 198, Walde Wrtb. ² 506 f., Boisacq Dict. 251, Braugmann IF. XII, 156].

Avots: ME II, 733, 734

nùopļãpât, tr., verplaudern: sulainis te labprāt nuopļāpāja savu brīvlaiku Purap.

Avots: ME II, 833

nùospriêst [li. nusprésti Tiž. II, 245],

1) tr., aburteilen, verfügen, bestimmen, abmachen, verabreden, entscheiden, beschliessen:
tiesa viņai nuosprieda astuoņus rubļus par gadu AU. vecenes, kas labprāt jaunuo ļaužu likteni nuospriež BW. III, 1, 53. viņš nuosprieda duot dē̦lu skuolā Purap.;

[2) upe nuospriesta, der Fluss hat sich mit dem ersten, dünnen Eise bedeckt
Lubn. n. Celm.].

Avots: ME II, 857

nùote̦ka, der Abfluss, Abzug Elv.: grāvītis nuote̦kai tāds aizmilzis LP. sila purvā aka, kuŗas nuote̦kā zuosis allaž labprāt pladerējās Dünsb. laukiem smuka nuote̦ka Sassm.

Avots: ME II, 873

nuõtuļš, abgesondert: kâ jau nuotuļa ē̦ka, pirts labprāt tika apme̦klē̦ta BW. I, 176. tâ ir dieva dē̦lus re̦dzam nuotuļās gaitās Pūrs I, 116.

Avots: ME II, 878

pakal˜puôt, intr., dienen,einen Dienst, eine Gefälligkeit erweisen: labprāt jums gribu pakalpuot Asp. ar kuo varu jums pakalpuot? Subst. pakal˜puõjums, der Dienst, die Gefälligkeit: par šuo pakalpuojumu brūte duod apsēju BW. III, l, 15; pakalpuôšana, das Dienen, das Diensterweisen; pakaļpuôtãjs, wer einen Dienst, eine Gefälligkeit enveist, der Dienstgefällige.

Avots: ME III, 38

pakāzuôtiês, [ein wenig auf einer Hochzeit aufleben od. sich belustigen]: lai es ejuot vien tagad uz mājām pakāzuoties Jauns., [Lis. māte tautās laižamās meitas labprāt atlaiž uz citu māju guodiem pa dienai pakāzuoties N.-Peb.]

Avots: ME III, 44

[pamikât, ein wenig mikât I: mazs bē̦rns, kuo mīlinuot labprāt pamikā Mar.]

Avots: ME III, 70

pìeduckât, Rippenstösse versetzen, durchpuffen: labprāt pieduckādams katru, kuo varēja vinnēt MWM. X, 888.

Avots: ME III, 246

pìedur̃t,

1) hinzustecken, -stechen:
pie mieta piedurtais kuociņš atraisījies Līv. Brez. un Hav. 6. tu piedursi apiņiem jaunas maikstis Jansona duomas 46. piedur sumpurni ar zuobinu pie zemes! LP. I, 7. skuolai piedūra... piebūvi Kaudz. Ve̦cpiebalga 77;

2) anlegen:
šur tur vare̦tu piedurt palīdzīgu ruoku A.v. J. 1896, S. 885. jauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;

3) vollstechen, -stecken.
Refl. -tiês,

1) anrühren, berühren:
kājas gan˙drīz kumeļam pie zemes nepieduŗas LP. V, 245. pirksti sāpēja dzelzei pieduŗuoties Bjernsona raksti I, 20. ve̦de̦kla nedrīkst pie bērna ne piedurties Purap. Kkt. 167. stīgas nerimstīgi gruozās, līdz kamēr pieduŗas pie kāda atbalsta Vēr. II, 409. tiklīdz tu man piedursies klāt, es tev duošu par ģīmi Ahs. piedūrāmies maz˙liet pie... iekuodas, wir berührten den Imbiss ein wenig Apsk. v. J. 1901, S. 612. kas tavu bauslību mīlē, tiem ir liels miers un tie ne˙kur [ne]pieduŗas (straucheln nicht) Glück Ps. 119, 165;

2) Händel suchen:
par tuo Bebris palika skaudīgs un Vilkam labprāt piedūrās, kur tik vien varēja R.Kam. 97;

3) sich vollstechen:
ruokas visiem ar skujām piedūrušās Upite Medn. laiki.

Avots: ME III, 246, 247

pìekùopt,

1) in Stand halten, in Pflege erhalten, sorgsam über etwas wachen:
savu māju labi piekuopt, sein Gesinde, seine Wirtschaft in gutem Stande erhalten: Silnieks piekuopa... savas drēbes Lautb.. Luomi 183. pašlabumu piekuopt SDP. VIII, 8. līgaviņa.., piekuop mani dzē̦rumā, nuoaun kājas, liec gulē̦tu! BW. 27016, 1;

2) pflegen, tun:
ar labu veiksmi piekuopis drēbnieka un kurpnieka amatus Pavas. Jāņa Latvju tauta XI, 1, 78. neatlika vairāk laika, gaŗākas sarunas piekuopt Alm. Kaislību varā 71. kuo cilvē̦ks paradis un augu mūžu piekuopis A. v. J. 1902, S. 239. šuo mākslu tas labprāt piekuopa Alm. Kaislību varā 80;

3) zu sich nehmen:
piekuopis atradumu, palicis bagāts LP. VII, 721. p. (bergen) drēbes nuo lietus N.-Peb. Refl. -tiês,

1) (sich) in Stand halten, pflegen:
es šuo, tuo piekuopjuos pa mājām Apsk. v. J. 1903, S. 544. meitu mātes šinīs dienās mēdza vairāk uzpuost istabu, vairāk piekuopties RKr. XVI, 70;

2) sich od. das Seinige bergen:
piekuopieties! čigāni nāk! N.- Peb.

Avots: ME III, 262, 263

pìemĩļuôt, lieb, freundlich sein mit Bers.: direktuors nabaga ļaužu bē̦rnus labprāt piemīļuoja Lautb. Luomi 144. kuo, bē̦rns, varu tevi piemīļuot, kad nav vaļas? Bers.

Avots: ME III, 274

pìemist, an einem Orte, bei jemand wohnen, sich aufhalten U.: rijā ve̦lni piemituši LP. VI, 1, 453. šai pilī labprāt mēdzis piemist Ruomas ķeizars Konv. 1601. Subst. piemitẽjs, der Einwohner, Bewohner: tev būs savu brāli uzņemt kâ svešinieku un piemitēju Glück III Mos. 25, 35.

Avots: ME III, 273

pìespiêst,

1) andrücken;

2) (zu etw.) zwingen, antreiben :
pie darba piespiest, zur Arbeit treiben, nötigen U. viņš sarauj gruožus un piespiež zirgus iet suoļiem Vēr. I, 1395. viņš gadus divdesmit nuotupējis labprātīgā un piespiestā cietuma II, 825. - piespiest kaulus, sich anstrengen Alm. Refl. -tiês,

1) sich (an etw.) andrücken, anschmiegen
(auch fig.): nabadzīte piespiežas pie egles LP. IV, 120. Jānis gaidīja ganus mājā, piespiedies pie rijas pakša Krišs Laksts 53. nebija rūmes, kur piespiesties un pārgulēt Dīcm. pas. v. I,72. viņai vebija neviena, kur piespiesties, ar kuo vārdiņu parunāt Upītis st. 33;

2) sich anstrengen, sich bemühen:
vajadzē̦tu stiprāk piespiesties, lai panāktu biedrenes MWM. XI, 187. nu piespiedies, piespiedies! kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam laikam nenuobeidzi arī? A. XI, 54.

Avots: ME III, 294, 295

pladerêtiês, plätschem: sila purva akā, kuras nuote̦kā zuosis allaž labprāt pladerējās Dünsb. Aus nd. pladdern dass.

Avots: ME III, 314

pluncis,

1) eine Pfütze
Nieder-Bartau : peļķes jeb plunči, kur labprāt vārtās cūkas Kronw.; asiņu pluncis Austrums;

2) pluñcis C., ein Schlemmer, Säufer,
(Preekuln, Gaiken) ein liederlicher Mensch Seew. n. U., wer auf saubere Kleidung nichts gibt Mag. XIII; 3, 67: kaut kāds palaidnis vai pluncis A. XXI, 4. ne˙viena laikam gan negribēs . . . kaut kāda plunča MWM. XI, 188. neraugāt šāda plunča, rasiņā izmirkuša! BW. 12172 (auf den Freier bezogen);

3) ein sackartiges Kleidungsstück
De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 470: Paula . . . bija ielīdusi laikam kādā mātes ve̦cā, vaļīgā rīta svārkā; bet arī šādā pluncī viņa bija skaista Janš. Dzimtene V, 320;

4) pluñcis "ein vom Regen Durch nässter" :
slapjš kâ pluncis Rothof, (mit ùn ² ) Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 356, 357

pretīb(e)nieks "widerwärtiger", der Feind Manz. Lettus: esi labprātīgs tavam pretībniekam! Manz. Post.

Avots: ME III, 388

pretīb(e)nieks "widerwärtiger", der Feind Manz. Lettus: esi labprātīgs tavam pretībniekam! Manz. Post.

Avots: ME III, 388

pretlĩdzeklis, das Gegenmittel, die Gegenarzenei: ūdeņuos, kur ašķi, ir bailīga peldēšanās, juo viņi labprāt ieē̦das jē̦lās vietās ... . pretlīdzeklis: sāpuošuo vietu apsmērē ar me̦du . . . Etn. II, 163.

Avots: ME III, 389

raûdzêt, -ẽju, säuren, in Gärung bringen: kāpuostus raudzēt, Kohl einmachen, säuern. ādas raudzēt, Felle beizen, gären lassen: jauņuvīte tev uzsedza neraudzē̦tu teļu ādu BW. 25296. vilks izvilcis aitas ādu nuo raudzējamā trauka (aus dem Lohekübel) LP. V, 190. raudzē̦ti (reibinuoši) dzērieni Antröp. II, 84. vilkatas grib labprāt nuo pļāvējiem dabūt raudzē̦tu maizi (gesäuertes Brot) LP. VII, 913. tabaku raudzēt, Tabak präparieren Erlaa, Oppek. n. U. Refl. -tiês, gären: trīs gadiņi nāburgam vīna blašķe raudzējās BW. 22830, 2. Zu rûgt, raûgs.

Avots: ME III, 485

rĩcîgs Kl.-Dselden, emsig, flink Salgaln, Sauken, Grosdohn: sestdienā dzimušais rīcīgs un labprāt pucējuoties BW. I, S. 177. zāģis sāka rīcīgi skraidīt caur baļķi uz augšu un leju Kaudz. M. Wohl zu rīkuot(ies).

Avots: ME III, 535

I riêbt (li. riebt "zuwider sein" Miežinis), riêbju, riêbu,

1) intr., ekeln, zuwider sein:
Sprw. pilnam vē̦de̦ram gardumi riebj. kuņas dē̦lam nesmukie vārdi . . . rieba LP. VI, 572. tas man riebj, das ist mir zuwider U.;

2) intr., im Wege sein, hindern
U., Spr.: šis akmens riebj, der Stein ist im Wege, hindert U. tas man neriebj, das hindert mich nicht, das steht mir nicht im Wege, das tut mir nichts, daraus mache ich mir nichts U.;

3) intr., tr., Böses tun, ärgern, reizen, sich rächen
Spr. (cum dat.): Sprw. uotram riebdams tik pats sev sariebsi. riebu, riebu ļautiņiem, kâ neriebu dzīvuodama: citam riebu dziedādama, citam bargi runādama BW. 1027. riebu, riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu, maza riebu raudādama, lieladaiļi dziedādama 1028. es savam bāliņam daudz(i) riebu ganīdama: visas viņa pļavmaliņas telītēm ēdināju 29332. viegli durvis virināju, iztikdama, neriebdama bargai dē̦lu māmiņai 23146. vai, priedīte, vai eglīte, kuo es tev ļauna riebu? vienu mizu vien nuorāvu 30252. nav viņš ne˙kā riebis Saul. III, 197. Refl. -tiês,

1) ekeln, eklig, widerwärtig sein:
vērpt viņai riebās LP. VI, 992. ķēniņam tas ļuoti riebās, ka... VII, 198. saki, vai labprāt nesi tuo jūgu jeb vai tas tev riebjas? Dünsb.; schmerzen Stelp.; man riêbjas, ich fühle mich unwohl Golg.;

2) einander im Wege sein, hindern, in Feindschaft leben:
ai, kaimiņ, nu mēs divi riebsimies: tev dēliņš, man meitiņa ik vakaru vietu taisa BW. 12482. tâ dzīvuot meitiņām, kâ baltām aitiņām: ne riebties, ne bārties, ne turēt ienaidiņu 6524 var.;

3) = atriêbtiês, sich rächen Spr.: kungs it līksms un varē̦tu pie druošas meitenes riebties Elbervelt Līksmības grāmata 215. - Subst. riêbšana, das Hindern; das Ärgern, Reizen; die Rache; der Verdruss: e̦lka bilde bij nuolikta par riebšanu... nama kungam (zum Verdruss dem Hausherrn) Hesekiel 8, 3; riêbums,

1) der Ekel, Widerwille:
piedzē̦rušais saceļ riebumu pret sevi Sassm. nuo ļauna cilvē̦ka ik˙katrs ar riebumu nuovēršas Ahs.;

2) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ärgerns, Reizens, Schadens; die Rache;
riêbẽjs, wer hindert, ärgert, reizt, schadet, Böses tut : tē̦vuzemes riebējs Altr. asins zieds 60. Nebst raîba II, suoraibs, suoriba wohl (nach Leskien Abl. 280) zu li. riebris "fett" (urspr.: "widerwärtig"), und weiterhinwenn von der Bed. "reissen" auszugehen ist (vgl. russ. рвать "reissen" : его рвет "er erbricht sich") - zu norw. ripa "abreissen", rīpa "ritzen", mnd. repe "Flachsraufe", and. rīpi "reif", resp. an. rífa "zerreissen" u˙a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 345.

Avots: ME III, 542, 543

sabriêdinât (unter sabriêdêt),

1): riteņus s. Janš. Līgava II, 39, Saikava; ‡

2) zusammenquellen machen, verdichten:
dienā atkusnis, un naktī sabriedināts sniegs jau labprāt nē̦sātu ... zirga pakavu Sārts Str. 49.

Avots: EH II, 398

I saderinât, tr.,

1) einen Vertrag, eine Versöhnung zustande bringen
U.; verloben; sich anverloben: precenieks... "saderināja" jauno pāri BW. III, 1, 76. (dernieks) manu māsiņu saderināja BW. 20904. Jānītis saduomāja precēties un saderināja sev .. . dze̦ltānīti Pas. III, 240 (aus Bikava);

2) in Übereinstimmung bringen:
dziesmu nevaram saderināt ar tiem virsrakstiem, apakš kuŗiem tās ievietuotas. K. Baron. Refl. -tiês, sich verloben: viņa ar kristītu labprāt saderinājusies LP. VII, 466,

Avots: ME II, 610

sadur̃stît, ‡ Refl. -tiês, stocken (perfektiv): Maņa sadurstās durvīs. viņa nezina, kuo man teikt, kuo nē I. Kalnāre Aktrise Ragārēs 105. kājas nedaudz sadurstījās, kâ izbrīnā apstinga J. Sārts Daugava 1939, S. 301. "nē, es tā˙pat duomāju", viņs sadurstījās, "ak tâ, es tuomē̦r duomāju drusku citādāk" 304. viņa sadurstījās un labprāt būtu aizgriezusies Aīda Niedra ebenda 531.

Avots: EH XVI, 405

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. ² 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene ² II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene ² III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639

saũkât (li. šáukoti "rėkauti") Karls., Ruj., Serbigal, AP., Bl., Līn., Iw., sàukât ² Preili, Nerft, -ãju, tr., freqn, zu sàukt, oft rufen; viel nennen; mit Beinamen belegen, schimpfen U., Ruj., Salis, Autz, Frauenb.: viņu saukāja par vientiesi LP. IV, 24. bē̦rnus saukāja labprāt par luopiem MWM. VIII, 724. tur tas Pietuka Krustiņš, vai kâ viņu saukā Kaudz. M. 5. Refl. -tiês, einander (an)rufen, nennen, einander an-, zuschreien; schimpfen (intr.); sich schimpfen Ruj. n. U.: tautu dē̦ls, mans bāliņš, tie znuotiem saukājās (Var.: viens uotru svaini sauca) BW. 10792 var. kuo nu tik daudz saukājaties! Alm. putni saukājās Stari I, 29. visādi lādējies un saukājies Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 771

I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs ² Prl., Adv., sīvi,

1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,

a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;

2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;

3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.

Avots: ME III, 856

skuopuôt(iês), geizig sein, geizen: neskuopuodama ar saviem paduomiem Kra. Vīt. 41. skuopuot ar savām dāvanām B. Vēstn. ar sìenu pavasaŗa laikā jāskuopuojas Nigr. sākumā Klibzaķis naudu labprāt aizdeva, vē̦lāk tas ar tuo sāka skuopuoties Alm. Kaislību varā 75.

Avots: ME III, 910

skuopuôt(iês), geizig sein, geizen: neskuopuodama ar saviem paduomiem Kra. Vīt. 41. skuopuot ar savām dāvanām B. Vēstn. ar sìenu pavasaŗa laikā jāskuopuojas Nigr. sākumā Klibzaķis naudu labprāt aizdeva, vē̦lāk tas ar tuo sāka skuopuoties Alm. Kaislību varā 75.

Avots: ME III, 910

spè̦ks (li. spė˜kas "Kraft"),

1) Kraft, Stärke, Macht; eine grosse Menge, ein Heer
U., Kriegsheer Manz. Lettus: dzīvais spē̦ks, lebendige Kraft MWM. VI, 417. raisījās vaļā ar ārprātīgiem spē̦kiem Mērn. laiki 25. kas tas par brīnumu spē̦ku tiem vārdiem! 38. kam spē̦ks, tam daļa (RKr. VI, sak. v. 766) resp. slava (JlgRKr. II, sak. v. 353). kur spē̦ks, tur vara, Kraft gibt Macht U. kam lieli spē̦ki, tam lieli grē̦ki Br. sak. v. 1150. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. dabas spē̦ki SDP. VIII, 7. redakcijas spē̦ki A. XX, 73. karaspē̦ks, ein Kriegsheer. spē̦ka (gen. s.) kâ lācim Kraš. Vīt. 116. abi bija viena spē̦ka Zb. XVIII, 489. vilks... aurējis, cik spē̦ka LP. IV, 229. viņi ir jauni, spē̦ka pilni Dīcm. pas. v. I, 40. spē̦ka un nespē̦ka zâles LP. III, 81. spē̦ka vīrs, ein starker Mann U., LP. IV, 48. spē̦ka cilvē̦ks, spē̦ka darbs Mērn. 1. 10. spē̦ka luopiņi LP. V, 318. pašuos spē̦ka gaduos, im besten Mannesalter VI, 30, A. 1896, S. 132. spē̦ka barība Mazvērs. Luopkuopība III, 9. nuo visa spē̦ka, mit aller Kraft LP. I, 186. es tev visā spē̦kā labprāt gribu līdzēt Pas. IV, 500 (aus Leegen). spē̦ku izlaist, ohnmächtig werden U. spē̦ku nuoņemt, schwächen Brasche. spē̦kus saņemt LP. IV, 17, izmēģināt II, 66. palaidies uz savu spē̦ku kâ vērsis uz ragiem! RKr. VI, sak. v. 767. jauns ar spē̦ku, ve̦cs ar prātu Br. sak. v. 449. spē̦kiem mērīties U., = lauzties, spē̦kā iet U., nākt, an Kraft zunehmen: tikkuo mazais Krišelis bij nācis spē̦kā LP. VI, 513. maize, kas spē̦kā iet U., nahrhaftes Brot. viņam ne˙kas neiet spē̦kā U., bei ihm schlägt nichts an (ihm gedeiht nichts). vīrs pilnā spē̦kā U., ein Mann in, bei voller Kraft. pilnā spē̦kā burt LP. I, 161. ērzelis sāka pilnā spē̦kā skriet VI, 268. krāsns pilnā spē̦kā kurējās 260. karš bij pilnā spē̦kā Vēr. II, 270. darbs bij pašā spē̦kd, in vollem Gange Mērn. Laiki 181. strādāt visā spē̦kā, aus Leibeskräften 24. skrēja visā spē̦kā uz mājām 24. spē̦kuos iet ar kādu U., mit lemand anbinden, sich in einen Kampf einlassen : ve̦lns gāja spē̦kuos LP. V1, 483;

2) Bienenschwarm
Ar.: liels (mazs) spē̦ks. Nebst ai. pīva-sphāká-ḥ "von Fett strotzend" zu spẽt; s. auch Hoffmann BB. XVIII, 288.

Avots: ME III, 992

tàlab Iw. (mit â ^2), tãlab Dunika, > talab Popen n. FBR. VIII, 129, verkürzt aus tàlabad, darum, deshalb: tālabad tam arī labprāt klausīja Launitz Stāsti 43. tālabad ka tas neprata lasīt Austr. kal. v. J. 1893, S. 59. tālab, tālab! sagt man, wenn man der Meinung eines andern beipflichtet Dunika.

Avots: ME IV, 144

uzkŗaũt, uzkraũt (li. užkráuti "hinaufsetzen") aufhäufen, aufpacken, aufladen, aufbürden: tie uzkrāva labību uz ēzeļiem I. Mos. 42, 26. sìenu uzkŗaut uz pantu Dunika, kŗauj, māmiņ, uzkŗaudama triju zirgu ve̦zumiņu! RKr. XVI,148. Sprw.: kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj Br. sak. v. 857. liels cilvē̦ks neuzkrauj atbildību par saviem darbiem citiem Vēr. II, 17. uzkŗāva visu vainu dvēselēm LP. VII, 292. kas mums uzkrāvuši verdzību Kundziņš Kronv. 128. Refl. -tiês,

1) sich aufbürden
Wid.: uzkrāvies sev smagu nastu. nepane̦samu krustu uzkrauties Neik. 5;

2) sich aufdrängen
LKVv., Wid.;

3) ve̦zums uzkrāvies par lielu, die Fuhre ist versehentlich zu hoch aufgeladen worden.

Avots: ME IV, 345

uzļaũt, erlauben U., gestatten, zulassen, einräumen (perfektiv): uzļaudama puišeļiem lielu vaļu Janš. Mežv. ļ. II, 70. kuo tē̦vs negribēja labprāt uzļaut Seifert Chrest. III, 325. Refl. -tiês,

1) sich (auf jem.) verlassen:
viņš tam par daudz uzļāvies Salis;

2) erlauben:
kuo viņi tâ uzļaujas? puika liels nebēdnis Stenden.

Avots: ME IV, 354

uzliẽlît, preisen, rühmen, loben (perfektiv): meitas piederīgie savu māsiņu labprāt uzlielīja BW. III, I, S. 4. viņš reizēm uzlielīja Mildu A. XVII, 305. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig prahlen:
viņš drusku uzlielījās Gotthardsberg;

2) sich anpreisen:
uzlielīties par lielu vīru.

Avots: ME IV, 353

vadît (li. vadýti bei Būga KSn. I, 143, slav. voditi), -u, -ĩju,

1) führen, leiten
U.: kamē̦r spriguli vadījām, uz pirkšanu vien stāvam, seit der Dreschzeit müssen wir Korn kaufen U. vadīja gariņus LP. VII, 290;

2) das Geleite geben
L., geleiten, hinbringen U.; ciemiņš tuop vadīts L.;

3) = raidît 1 Siuxt: vadīt pie darba Siuxt. saimniece vadīja meitas linus plakt ebenda. vadi guovis dārzā! Mar. n. RKr. XV, 142;

4) "stopfen":
vadi sìenu šķūnī! Mar. n. RKr. XV, 142;

5) līdz Jurģiem mēs ar sìenu gan vadīsim, bis zu Georgi werden wir mit Heu ausreichen
U. Refl. -tiês,

1) einander führen, begleiten:
labprāt e̦sat kuopā un vadāties Janš. Bandavā I, 120;

2) auskommen (?):
skuolniece ar šām . . , drēbēm vadījās vairāk gadus Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 82;

3) = vadâtiês 4, kalben L.;

4) von statten gehen (?)
St.: tas vadās, das geht an St. (mit hochle. a aus e̦?); nach U. ist dafür vesties zu lesen. Subst. vadîtãjs,

1) ein Führer
U., ein Begleiter;

2) = vadâtājs 2. U. Zu vest.

Avots: ME IV, 430

I vaĩrîgs: "sich enthaltend" (mit ai) Wessen; bikla un vairīga viņa ... vairs nebij A. Upītis Ģertr. 202. viņš jau tāds v. ("sabiedrībā kautrīgs un labprāt negrib ar citiem saieties") Druw.

Avots: EH II, 750

‡ viesinât, gastlich aufnehmen (?): draugi, kas viesina labprāt Dünsb. Od. 74.

Avots: EH II, 798

virtuvnieks,* der Koch: krauklis,... kam virtuvnieki labprāt izmeta . . . kaulus Veselis Netic. Toma mīlest. 35; f. virtuvniece Kaudz. Jaunie mērn. laiki II1, 33; A. Brigader Daugava I, 688, die Köchin.

Avots: ME IV, 618

zaķene,

1) die Häsin
Bauske, C., Jürg., Laud., Nötk., Pormsaten, PS., Sessw., Stenden, Vīt.: lai gādājuot zaķenes pienu LP. VI, 761. īsts mednieks labprāt nešauj zaķeni Vīt.;

2) eine Mütze aus Hasenfell
Adiamünde, Adsel, A.-Ottenhof, AP., Arrasch, Assiten, Autz, Bauske, Bers., C., Dickeln, Drobbusch, Drosth., Dubena, Ellei, Erlaa, Fockenhof, Frauenb., Gilsen, Grawendahl, Grenzhof, Heidenfeld, Jāsmuiža, Jummardehn, Jürg., Kalnemois, Kalzenau, KatrE., Kokn., Kosenhof, Krohten, Laud., Lennew., Lubn., Mar., Meiran, Meselau, Mesoten, Naud., Neuhausen, Nötk., N.-Peb., N.-Schwanb., Pankelhof, Pormsaten, Preiļi, Pussen, Ruba, Rutzau, Schibbenhof, Schlockenbeck, Schnehpeln, Schwarden, Semershof, Sermus, Smilt., Stenden, Stom., Trik., Ubbenorm, Ukri, Vīt., Wohlfahrt, Wolgund, Würzau, Zebrene: zaķene galvā RA.

Avots: ME IV, 682

žerbiņš, das Los U., Vīt., (mit èr ² ) Saikava; ein Stock, vermittelst dessen gelost wird Serben, (mit er̃ ) Grünw., Salis; "zīlēšanas kauliņš" (mit èr ² ) Fehsen, Meselau: kalpiem savā starpā jāve̦lk žerbiņi par tuo, kuŗa klēts... kuŗam piekritīs Janš. Dzimtene ² I, 322. kad ne˙viens labprāt negribēja mājā palikt, gāja uz žerbiņiem (izluozēt) LP. VI, 631. žerbiņu (Erlaa, Siuxt, [mit er̃ ] Lems., Raiskum, [mit èr ² ] Saikava) od. žerbiņus (Mag. XX, 4, 113, U., Bers., Fehteln, Grünw., Kreuzb., Ramdam, Serben, Üxküll, [mit er̃ ] Grünwald, Jürg., Karls., Nötk., Plm., PS., Trik., Wolmarshof, [mit èr ² ] Prl., Saikava, Vīt.) od. žerbiņas (Lubn. mit èr ² , Spr.) od. žerbeņus (Ledmannshof) mest, losen vermittelst eines zugeworfenen Stockes, an den man mit den Händen greift U.: viens žerbiņu metējs apķeŗ kuoku augstāk, tad atkal pirmais apķeŗ kuoku u. t. t., kamē̦r viena ruoka nuonāk pie paša augšējā gala, par kuŗu augstāk uotrs vairs apķert nevar. kam ruoka pašā augšā, tas vinnējis Ramdam u. a. izšķiršanas labad me̦t žerbiņus Etn. II, 188. puikas me̦t žerbiņus, kam jāsāk klimpu sišana Saikava. Auf r. жéребей beruhend.

Avots: ME IV, 804