Paplašinātā meklēšana

‡ àizduszâles, ein gegen Asthma dienendes Kraut BW. 35056, 2.

Avots: EH I, 21

bi(s)zâles, das Schiesspulver. [Aus mnd. büssenkrūt.]

Avots: ME I, 300

bi(s)zâles, das Schiesspulver. [Aus mnd. büssenkrūt.]

Avots: ME I, 300

‡ cêrumzâles ² (sic!) Salisb., ein Spulwürmer abführendes Mittel: duod kâ c. (sehr knapp). Zu ‡ cêrume ² .

Avots: EH I, 268

‡ dze̦guzzâles, Hungerblümchen (draba muralis) Peņģ.

Avots: EH I, 352

‡ gribumzâles BW. 34767, sexuelle Begierden weckende Kräuter.

Avots: EH I, 405

‡ me̦l˜numzâles, ein schwarzes Färbemittel: pajem me̦lnumzâles un nuome̦lnuo maisu! Sonnaxt.

Avots: EH I, 799

smaršzâles, wohlriechende Kräuter MWM. VI, 773.

Avots: ME III, 954

stĩvumzâles Ar., Mittel zur Erektion.

Avots: ME IV, 1077

zilumzâles, Indigo RKr. VII, 34: sveŗ kâ zilumzāles A. XX, 646. zilus kâ zilumzāles Kaudz. Izjurieši 8.

Avots: ME IV, 721

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22

àizlaîst,

1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;

3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;
‡

5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas; ‡

6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês, ‡

2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.

Avots: EH I, 35

apzâļuôt,

1) intr., sich mit Gras
(zâles) bedecken, sich begrasen: uzart savu apzāļuojušuo druvu Vēr. I, 501;

2) tr., durch Zauberkräuter feien:
manas guovis apzāļuotas LP. VII, 594;

3) würzen
U.

Avots: ME I, 137

asines, Johannisblut (Hypericum perforatum), auch asinszâles, krustenes, raganu kauli Konv. ² 133.

Kļūdu labojums:
133 = 199.

Avots: ME I, 143

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

asnis (unter asins): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, Wessen n. FBR. XIII, 88, Borchow, Kaltenbr., Mahlup, Warkl., Pas. III, 124, acc, s. asni Pas. III, 120, BW. 34136, I, nom. pl. asnis BW. 33494, 2, Pas. VII, 339, acc. pl. asnis BW. 34136, gen. s. asnis Fürecker (s. unter krase), ašņa Pas. III, 42 und 245, loc. s. asnīte BW. 34043, 6, plur. ašņi auch Kaltenbr.: parakstīja ar savu asni Pas. V, 292 (aus Lettg.). ašņa lase Borchow n. FBR. XIII, 36. ašņu zâles, Schafgarben N.-Rosen.

Avots: EH I, 131

atkãsêt: iedzēru zâles, - tūliņ varēju a. un kļuva vieglāk Vīt.

Avots: EH I, 147

‡ atlešât Rutzau,

1) löschen:
a. kaļķus;

2) verdünnen, lösen:
a, zâles, spirtu. Wohl auf d. löschen beruhend; atlašât in Dunika u. a. wohl hieraus durch Assimilation.

Avots: EH I, 153

bal˜galˆvis: bal˜galˆve ² Dunika, Siuxt, Kuhname; bal˜galˆvĩtis AP.,

a) eine Kleeart mit weissen Blüten;

b) "zâles nuosaukums"; bal˜galˆvji AP., zum Bleichen ausgebreiteter geweichter Flachs.

Avots: EH I, 200

bal˜truõze, eine weisse Rose Stari II, 116; baltruozītes - jaunu meitu Jāņu zâles BW. 32367, 4.

Avots: ME I, 258

‡ bīskrēslīši, = biškrēsliņi (s. unter bite 4): bīskrēslīši (Var.: biškrēsliņi) . . ., tās meitiņu Jāņu zâles BW. 32367, 6 var.

Avots: EH I, 223

caũrejamas zâles, die Abführungsmittel; caurejama istaba, ein Durchgangzimmer.

Avots: ME I, 365

caũrs,

1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nemāk ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;

2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;

5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡

7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡

8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.

Avots: EH I, 261

‡ celˆmiene Zvirgzdine,

1) ein Pilz;

2) "zâles nuosaukums".

Avots: EH I, 263

‡ II cēre,

1) eine Art scharfes (dem Riedgras ähnliches) Gras, das vom Vieh verschmäht wird
Kalnazeem;

2) "e̦ze̦rā nuo vēja ar saknēm izrautas zâles, kas sadzītas citā vietā" (mit è ² ) Laud.;

3) das Haupthaar, der Schopf
(mit ẽ) Frauenb.: ķeries viņam cērē iekšā!

Avots: EH I, 268

‡ ciẽsumi "ize̦cē̦tas, laukā save̦ltas zâles, ciesas" um Windau.

Avots: EH I, 278

‡ čiga, das Füllen (in der Kindersprache) Dond.: mazs č. staigā pa apluoku. jāaizne̦s čigai zâles kušķis.

Avots: EH I, 290

dadadzis: ābuoltiņš, dadadzītis (Var.: dedestiņš) jaunu meitu Jāņu zâles BW. 32367.

Avots: EH I, 301

dirdît,

1) für tirdît [Bornsm.]: cilvē̦ki dumuo sākuši dirdīt LP. VI, 627;

[2) "stören"
Kortenhof. Refl. dir̃dîties, -uôs, -ījuôs Schujen, Daiben, nicht Ruhe geben, wiederholt stossen: guovs dirdās (="bada uotrai ar ragiem vai izpurina zâles").]

Avots: ME I, 470

duras, dures, = caurdures, Seitenstiche: zâles pret durām Aps. V, 38; selten d. Sing.: pret duru RKr. XII, 8.

Avots: ME I, 519

dũrẽjs,

1): der Schlächter
Sonnaxt;

2): pret auss dūrēju ... zâles Janš. Bandavā I, 57.

Avots: EH I, 348

[duša zâles, ein Kraut gegen Asthma: Jānīšam... ar aizdusi pipelīte; gravu gravas izstaigāja, duša zāļu nedabūja BW. 35056. Zu dust.]

Avots: ME I, 522

dze̦namais, Part. praes. pass. von dzīt,

1) etw., womit man treibt, ein Stock, eine Peitsche
u. a.; dze̦namais nazis. Rasiermesser. dze̦namās zâles, abführende Arzenei Mag. IV, 2. 140;

2) wer getrieben werden muss;

3) zur Hervorhebung des ununterbrochenen Treibens:
kungi dzina dze̦namuo BW. 18411.

Avots: ME I, 544

dzẽrvkãja: dzẽ̦r[v]kāja Pussen; dzẽ̦r[v]kājas nelabas zâles - viņas ne˙viens luops neē̦d AP.

Avots: EH I, 357

dzijamas zâles. Heilkräuter Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 357

ģìbt: mit. ĩ Dunika, OB., Rutzau;

2): Māra ģībst pēc Jāņa Oknist; ‡

4) an Wassermangel leiden; durstig sein
Pilda; Hungers sterben: zâles nav; luopi ģībst pa˙visam Auleja. badu (Warkl.) od. badā (Oknist) ģ. ēst nava kā; badu jāģībst Pas. IV, 504 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 427

‡ ģiģèles ² Zvirgzdine, eine Art Pflanzen ("zâles"): pavasarī cūkas labprāt ē̦d ģ.

Avots: EH I, 427

‡ gluomīza "mazs gliemezītis, kas atruodas uz zâles lapām un sēnēm" Bērzgale.

Avots: EH I, 396

gùldît (unter gùldinât ): auch AP., Wolm., (mit ulˆ ² ) Frauenb., Seyershof, (mit ul˜) Salis; ‡

5) schwächen:
zâles Medikamente) gulda sirdi Frauenb. Part. prt. gùldîts: pirmuodienas rītā skrēja uz guldītā Auleja, am Morgen nach der Hochzeitsnacht lief man zum jungen Paar (um von ihm bewirtet zu werden). Refl. -tiês: guldās viņš tur, kur bezdibenuos klintīm saknes ir A. Niedra Zemn. dēls 58; sich betten Segew.: vē̦sā kapā jāguldās.

Avots: EH I, 416

‡ ìejim̂t Oknist, Wessen, = ìejemt: ie. zâles mutē.

Avots: EH I, 517

[ìekapât,

1) einhacken:
iekapāt le̦du, lai neslīd N. - Peb. kuoks dzenējuot iekapāts, tâ ka var nuokalst Nigr. bē̦rns iekapājis sev kājā Jürg.;

2) ein bestimmtes Quantum zu einem bestimmten Zweck zerhacken:
es jau cūkām zâles iekapāju Ruj.;

3) hackend herzustellen beginnen:
sile iekapāta Ruj.;

4) durchprügeln:
zirgs iekapāts Nigr.]

Avots: ME II, 25

‡ iekniêzt ² MSil., einen schmerzhaften Reiz ausüben: man tās zâles ieknieza mēlē.

Avots: EH I, 521

ìekrakstêtiês, ‡

2) aufschreien, aufkrächzen:
vārna iekrakstē̦damās pietrūkstas nuo ... zâles Saul. III, 201.

Avots: EH I, 521

ìemidzinât, auch ìemidzît [Lis.], Pamp., tr., einschläfern: bē̦rnu. zagļi iemidzinuot cilvē̦kus LP. VII, 677. iemidzināmas zâles, Schlafftrunk.

Avots: ME II, 45

ìeņemt, tr.,

1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;

2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;

3) einnehmen, einlösen:
naudu;

4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;

5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;

6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;

7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;

8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,

1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;

2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;

3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;

4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.

Avots: ME II, 48, 49

ìeplũkât (freqn.) und ìeplükt,

1) reissend einsammeln:
zâles;

2) ein wenig zupfen, zausen:
viņš gribēja zē̦nu ieplūkāt.

Avots: ME II, 52

‡ īzapene, eine Blume (hyssopus officinalis?): īzapenes, buldurenes, tās īstās Jāņa zâles BW. 32390 var.

Avots: EH I, 502

izcilât (li. iškilóti): i. (herausheben) nuopļautās pupas nuo zâles Frauenb. vai tik ve̦cs cilvē̦ks vairs var arklu i. (beim Pflügen wiederholt heben)? AP., Sonnaxt u. a. i. (hebend umstellen) maizi krāsnī Jürg. i. pupas (= kartupeļus) Warkl., nachdem zwischen den Reihen der Kartoffelpflanzen mit einem Pflug Furchen gezogen sind, etwaiges Unkraut zwischen den Kartoffelpflanzen ausjäten und (beim Pflügen) etwaig teilweise verschüttete Kartoffelpflanzen aufrichten. gabalu gabaluos i. zergliedern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 438

‡ izdzēsinât,

1) auslöschen
(tr.) Warkl.: i. ugunskuru PV.;

2) kalt werden machen:
i. istabu Laidsen, Schibbenhof, Schwanb. i. izdedzinātus kaļkakmeņus Druw. i. ūdeni Kacēni;

3) (Schmerzen) stillen
Zvirgzdine: zâles var i. vē̦de̦ra sāpes.

Avots: EH I, 445

izkàlst: tur izkalta viss ūdens Pas. VIII, 220; "izslâpt" Siuxt: visu cē̦lienu izkaltis, - nu viņam gribējās dzert. ‡ Subst, izkaltumi, dürres Laub, Gras: pa mežu ir ve̦ci i., ve̦cas zâles, izkaltuse grīsla Orellen.

Avots: EH I, 452

‡ izkveldêt, austrocknen (tr. (?); "scheint dem adstringere zu entsprechen"): zâles, kas muti izkveldē (bei Skorbut) Lesten (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 460

izpilêt, tr., tropfenweise ausgiessen, fliessen lassen: zâles nuo buteles.

Avots: ME I, 780

izraũdzît, tr.,

1) ausersehen, erwählen, aussuchen:
šuo meita izraudzījusi par savu brūtgānu LP. VII, 43. gudri izraudzīti līdzekļi Kaudz. M. dzeŗamās zâles izrauga... JK. VI, 13

[2) prüfen, durchsehen:
manus pupus izraudzījuši BW. 34627.] Refl. - tiês,

1) sich aussuchen, ausersehen
vis˙mīļāk lapsenes izraugās vīnuogas A. XX, 262. zē̦nam ļaut izraudzīties starp savu māti un tevi Vēr. I, 1087;

2) aussehen, scheinen:
jūsu mežs gan labs izraugās, bet kad iet iekšā, tad citādi LA. [izraudzījās kâ, sah aus wie Glück IV Mos. 11, 7.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) no 1. nodalījuma fraze no JK.VI, 13, kur verbam cita nozīme (zaubernd, hexend behandeln?).
ausersehen = ausersehen; wählen

Avots: ME I, 789

‡ izšķelvinât "= izskaluôt" M. 67, Adl., Lettihn, Ludsen, Schwanb., Sessw.; durcheinanderrühren Baltinow, Kārsava: i. zâles pudelē; "ne̦suot vai braucuot izlaistīt" Līvāni, (mit elˆ ) Mar.

Avots: EH I, 485

[izvĩst, intr., welk, trocken werden (perfektiv): zâles jau izvītušas; siens izvītis; veļa jau izvītusi Bauske.]

Avots: ME I, 830

‡ izzâļuôt,

1) izzāļât Warkl., = sazâļuôt 2;

2) mit Hilfe von Medizin
(zâles) auskurieren, heilen (tr.) BielU.: kas tevi ar labām zālēm pruot i. Lange Latv. ārste 15. izzāļājis acis Pas. VIII, 387 (aus Lettg.). ar pašu saplūktām... zâlēm ...vājniekus... i. Janš. Līg. II, 52. Refl. -tiês, sich mit Hilfe von Medizin auskurieren: tu dzīries sargāties un i. Lange Latv. ārste 8. pats izzāļājies Pas. VIII, 387 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 497

‡ izzlar̃kšêt Seyershot "vāruoties izburbuļuot" (?): zâles izvārās vien pa ausīm un izzlarkš.

Avots: EH I, 498

‡ kàdîlas ² Auleja, Zvirgzdine, kādīles, kàdīli ² Bērzgale, Pilda "Jāņu zâles" (s. unter zâle I): pieplēs pļavā kādīlu, kad iesi līgātu! Auleja. eite, meitas, kādīlās, dziedit skaistas Jāņa dziesmas! BW. 32371 (aus Melnava). ejat, meitas, kādīļas (kann der loc. plur. eines ē- Stammes sein!) Tdz. 36256 (aus Makašāni). kādīles ..., cieši grūši salasītas BW. 32384. Nebst li. kodỹlas "Weihrauch" aus dem Slavischen?

Avots: EH I, 598

‡ kaišļi, die Streu N.-Peb.: nav ne˙maz vairs kaišļu; luopi slīkst nuost. ejat nu kaišļuos (d. h. Gras zum Streuen zu mällen)! kaišļu zâles N.-Peb., (schlechtes) Gras, das als Streu dient: tur purvā k. z. vien ir.

Avots: EH I, 575

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177

‡ kaušu zâles Doblen "lithospermum arvense".

Avots: EH I, 596

ķerîgs,

1) ergriffen werden könnend
U. ;

2)"?": ķerīgas zâles ; nuogatavuojušies zâļu sē̦klu graudiņi ķerīgi Baltpurviņ ;

3) = ķêrîgs

2: ķerīgs ("kad zivis ķeŗas") laiks Ruj., Nötk., Sessw., Kalz., N. - Schwanb. ; ķerīga makšķere Bers., N. - Peb. ; ķerîga lāpsta C. ;
ķerîgs (der schnell zugreift) suns Ruj. ;

4) anziehend:
drēbe ir ķerīga (uzje̦m putekļus) ebenda.]

Avots: ME II, 368

I ķe̦rza,

[1) ķe̦r̂za Kl., verworrenes Garn
(N. - Schwanb.) od. ein verworrener Strick Kokn., Nötk., AP.];

2) eine Grasart:
zaļuo zâles se̦gu izraibina sarkanbalta ķe̦rza Ilster.

Avots: ME II, 370

[ķigari "Wassertierchen": tīklā nebija ne˙vienas zivs, tikai zâles un ķigari Jürg.]

Avots: ME II, 379

kļũmêtiês: kad dabū ieduot kādas zâles pretī, tad tik ātri nekļûmējas ² Seyershof.

Avots: EH I, 626

kriets: auch (mit ìe ² ) Prl. n. FBR. VI, 96, Daudzese, Heidenfeld; Linden in Kurl., Saikava: teļš bij labi k. (ziemlich gross) Saikava. šuovasar krietas zâles nebūs Linden in Kurl.

Avots: EH I, 658

‡ krùilêtiês ² , -ējuos Golg., nach Futter haschen: zirgs kruilējas pēc zâles.

Avots: EH I, 659

‡ krùilîgs ² Golg., gefrässig, gierig (vor Hunger): zirgs nav baŗuots, - tik k.. ka katrā vagas galā kruilējas pēc zâles.

Avots: EH I, 659

ķul˜mis: "= sieks" AP.; ¹ / ₈ Loof Ramkau; ein Gefass zum Mehltragen fürs Vieh NB.; uzsēdies uz zâles ķulmja Pas. VIII, 329 (aus NB.).

Avots: EH I, 707

‡ kvēpes: kvepju ... zâles L. Av. 1856, № 15.

Avots: EH I, 690

kvêpêt (li. kvėpėti "duften"], -ẽju, tr., räuchern: kvēpējamas od. kvēpināmas zâles, das Räucherwerk IV Mos. 7, 14. [Refl. -tiês, rauchen Für. I.]

Avots: ME II, 354

labiņš, Demin. zu labs, nett, gut: mēs lai e̦sam tie labiņie, kas pielūdzas Blaum. viņai, labiņajai, ilgi pēc manis jāgaida A. XVII, 4. šīs zâles jau pašas labiņās pie drudža Etn. I, 106. pa˙visam labiņš LP. IV, 170.

Avots: ME II, 395

lapaukši, lapauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. III, 71: lapauši labas zâles pret izsutušiem kāju pirkstiem Etn. I, 28.

Avots: ME II, 422

làsinât, lasinât N. - Bartau, fakt. zu lāsêt, träufeln, fliessen lassen: zâles slimajā acī N. - Bartau. [lãsinât Ruj., = lãsêt.]

Avots: ME II, 441

le̦kns, niedrig gelegen, feucht, saftig [Lautb.], üppig [Ruj.]: tur bijušas le̦knas pļavas LP. VII, 1291; le̦kna zâle MWM. VII, 288; [Leijerk. II, 139]; le̦kni zâles kušķi Stari III, 201; le̦kns mežs Latv.; le̦knās pļavās aug bieza zâle [Dond.], Sassm.; [le̦kna zeme Selg. - Vgl. leceklis; in der Bed. vielleicht durch das Reimwort tre̦kns beeinflusst].

Avots: ME II, 448

lĩdzêt [auch Wolm., PS., Salis, Ruj., AP., Serbigal, C., lìdzêt Neuenb.], lîdzêt ² Kand., [Tr., Bl., Līn., Alschw., Dond., Lautb., Dunika, Bauske], - u, - êju,

1) intr., helfen, beistehen:
es ar biju sērdienīte, es līdzēju sērdienei; kad dziedāja, līdz dzieda;ju, kad raudāja, līdz raudāju BW. 3992. kādu reizu dievs līdzēja, kādu reizu nelīdzēja 31207. līdzi šam, līdzi tam, līdz[i] savam naidniekam BW. 34181. līdzat, brāļi, man ar naudu! 13651, 2. kuo līdz mans augumiņš? 6894. Sprw.: kur līdz darbs, neturi pātarus! nelīdz ne lāsti od. zâles, ne pātari. nieki nelīdz, darīšana līdz. tur lē̦ti līdzams, līdzē̦ts, da ist leicht zu helfen LP. VI, 310; 504; JK. V, 44. Mit abhängigem Infinitiv: kuo līdz man rudzus sēt? BW. 11151;

2) tr., mit jemand zu gleicher Zeit ankommen, einholen:
jāsim, brāļi, simtu jūdžu, tur mēs māsu līdzēsim BW. 13646, 24. Refl. - tiês, sich helfen: bet kâ nu līdzēties? LP. VII, 1312. viņi paši neprata līdzēties R. Sk. II, 89. Subst. lĩdzẽjums, die Hilfe: paldies saku dieviņam par darbiņu līdzējumu BW. 6936; lĩdzêšana, das Helfen; lĩdzê̦tãjs, der Helfeŗ in Suhrs der Begleiter zum Gesang: viena dziesmu teicējiņa, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292. Zu lĩdzs; ursprünglich wohl: gleich, dasselbe tun. [Im Hinblick auf la. pār esse "gleich (stark), gewachsen sein" und r мочь "können": помочь "helfen" könnte man auch für līdzêt eine ältere Bed. "gewachsen sein, vermögen" voraussetzen, während die Bed."helfen" sich zuerst in palīdzêt (das ja auch viel üblicher ist in dieser Bed.) entwickelt hätte.]

Avots: ME II, 480

liẽlum,

1): pa l. lielai daļai Janš. Dzimtene I ² , 68; ‡

2) "oberflächlich":
l. pārrevēju; i[r] vēl zâles pieauga Auleja.

Avots: EH I, 755

[ļun̂dinât ² Dunika, (eine Flüssigkeif) umrührend schütteln: ļ. zâles.]

Avots: ME II, 543

maduras, [eine Art Pflanzen mit weissen Bliiten Kerstenbehm]: vai... neredzēja, nezināja, kâ auga lini, kâ maduras! A. Baltpurviņš Druva 11, 270. [madūras od. madūrītes "Jāņu zâles (sīkiem, baltiem ziediem, aug ceļmalās)" Stuhrhof.)

Avots: ME II, 547

mašķis,

1): auch Ramkau; ‡

2) "jūŗas zâles, kuo lieto veikaluos ietīšanai, siešanai" (?) AP.; traukus berzē ar mašķi AP.

Avots: EH I, 784

II matuôt: zâles plūcējas ... aši vien matuoja (eilten) gar tīruma malām Azand. 32 (ähnlich 117).

Avots: EH I, 785

I mats,

1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;

2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;

3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]

Avots: ME II, 566, 567

mẽles: Demin. gen. plur. mēliņu BW. 33574, 1; mẽļu drēbe AP., schwarzes (fabrikgewebtes) Tuch, woraus das Stirnband (der Kopfschmuck) der Mädchen angefertigt wird. mēļu zâles, Indigo Dond. n. Baar in seinem Exemplar von U.

Avots: EH I, 806

‡ me̦lnamas zâles L., Vitriol; me̦l˜namās zâles Siuxt, ein schwarzer Farbstoff (zum Wollefärben): m. z. pirka lieliem gabaliem. Vgl. mel˜nît.

Avots: EH I, 798

me̦l˜ngalˆvis,

1) der Schwarzkopf:
visi me̦ln- un baltgalvīši satecēja kâ cālē̦ni kuopā Vēr. II, 1293;

2) me̦lngalvji, me̦lngalviņi, me̦lngalvīši, me̦llgalˆves Mag. IV, 2, 128, Wollgras (eriophorum)
RKr. II, 71; [me̦l[n] galves St., Wiesenflachs; me̦lngalvji "purva zâles" Lievenhof]; mè̦llgalˆvji ² "grīslam līdzīga zâle ar me̦lnu ziedu" Mar. n. RKr. XV, 126;

3) me̦lngalve, häufiger in der tahmischen Form me̦llgâle, der Sägetaucher (mergus)
Konv. 2710.

Avots: ME II, 597

me̦l˜nuôt,

1) tr., schwärzen, schwarz färben:
zabākus Kaudz. M. tâ viņi me̦lnuo dzīparu me̦lnuoja RKr. XII, 34. piķenes jeb me̦lnuojamās zâles Etn. IV, 93;

2) intr., schwarz schimmern, scheinen:
lāci, kam me̦lluoji vakarā? VL. uotrā pusē me̦lnuoja kalpu māju ē̦kas MWM. X, 82. Refl. -tiês,

1) sich mit Schwärzen beschäftigen, einander anschwärzen;

2) schwarz schimmern:
nuo visām pusēm sarkanā krāsā me̦lnuojas tavas dzimtenes meži Stari II, 577. aiz upes me̦lnuojās priedulājs Vārds 1913, 13.

Avots: ME II, 599

[me̦lnu (?) zâles, Weidekraut L., Heidekraut (zum Schwarzfärben gebraucht) Wellig 77; Heidelbeeren U.]

Avots: ME II, 599

me̦l˜nums,

1) die Schwärze, das Schwarze, der Schmutzfleck:
kur lācis tup, tur me̦lnums paliek (Rätsel: der Kessel). Sprw.: kur rija, tur me̦lnums. puods puodu vārta - abi vienā me̦lnumā. manis dēļ, tautu dē̦ls, valkā zemes me̦llumiņu! BW. 10272. nuotraipīties ar me̦lnumiem LP. IV, 181. vai sirdī neatruodas tev kāds grē̦ka me̦lnums? Kaudz. M. pa (r) nakts me̦lnumu, während der dunkeln Nacht: pa (r) tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju BW. 7013. pa nakts me̦lnumu iet apraudzīt bē̦rnus A. XIII, 404. ne tik, cik me̦lnuma aiz naga, nicht einen Deut. nuovē̦l tik, cik aiz naga me̦lnuma A. XIII, 523. prāta tev nav ne par naga me̦lnumu LP. V, 40. nebē̦dāju... ne pa naga me̦llumiņu BW. 3398;

[2) die Eisenschwärze
Trik., Smilt. n. U., me̦l˜numa zâles MSil., U., der Vitriol (zum Schwarzfärben).]

Avots: ME II, 599

mentene Biel., meñtne [Bixten, Bielenstein Holzb. 269 mit Abbild.],

1) = mente: ar mazu lāpstiņu jeb mentenīti var mutē uz mēles sataisītas zâles uzsmērēt Preip. meita paņēma mentni un sāka maizi jaukt JK. I, 54, Naud., Siuxt, Samiten, Taurkaln. atnesīšu tikai me̦dus mentni LP. V, 163;

[2) mentne, der Klöppel des Dreschflegels
Bielenstein Holzb. 509. Vgl. meñte.]

Avots: ME II, 601, 602

mìegs [li. miẽgas] der Schlaf: Sprw. miegs nāk, - būs ciemiņ. miegs nabagu manta. nuo miega maizi nece̦p. tas nāk man virsū tīri kâ miegs. miegs nāk, der Schlaf kommt, übermannt einen. šam nenācis ne acu galā miegs LP. VII, 761. muļķītis... kaujas ar miegu (plagt sich mit dem aufkommenden Schlaf) IV, 59. pie miega iet, schlafen sehnen Diez. n. U. miegu vārdzināt Kav., schlaflos daliegen. - pirmais miegs od. me̦dus miegs U., der erste Schlaf; salds miegs süsser, fester Schlaf: salds miedziņš līpina acis LP. IV, 112; ciets, dziļš m., fester, tiefer Schlaf; caurs m., der Halbschlaf, unruhiger Schlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam stiprā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs miegs A. XI, 724. jautrs m. BW. 423, 1, leiser Schlaf; ilgs m., langer, fester Schlaf: ilgu miegu nuogulēju, nav darbiņš padarīts BW. 6695. viņam nav jau ne putna miega, er hat nicht einmal den leisen Schlaf eines vogels. nāves miegs Kaudz. M. 210, der Todesschlaf: vai tā mana līgaiņa nāves miegu aizmigusi? BW. 26913. grē̦ku miegs, der Sündenschlaf: sirds bij grē̦ku miegā gulējusi Neik. miegs uzkrīt U., uzbrūk, uziet, der Schlaf überfällt: Ābrāmam uzkrita ciets miegs [bei Glück: krita ciets miegs uz Ābrāmu] I Mos. 15, 12. vidējam dē̦lam arī uzbrūk miegs LP. IV, 59. miegs acis rausta, der Schlaf meldet sich U. - pa miegam, pa miegiem, im Schlaf, schlaftrunken: ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz nakuodaļā lūpas LP. IV, 85. pa miegiem dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 9. it kâ pa miegiem manīt De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 479. Auch sonst zuweilen der Pl.: miegi nāca jaunajām meitiņām BW. 6766, 6 var. apstāja Pēteri me̦lnie miegi 25098. nuo miegiem pamuodies Rainis Ze̦lta zirgs 8. bē̦rnu, kad viņš uzmuostas, tūliņ neģērbj, lai tam miegi pūznis [auch Glück Spr. Sal. 23, 21], miega pūce U., ein verschlafener Mensch, Schlafmütze. - miega Kažus [Mačus BW. 6766, 1, Mačis 1 var.] mani pre̦c mir kommt der Schlaf Kav. iesim uz miega muižu, (scherzweise) wollen wir schlafen gehen U., [Wolm., Salis]; miega me̦li, Phantasien U.; miega sē̦rga, Schlafsucht; miega zâles,

1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;

2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]

Avots: ME II, 651

mìzali (li. mį̄žalaĩ), mìze̦li C., [mīze̦las Glück II Kön. 18, 27], bei L., St., U. auch der Sing. mìzals, der Harn, Urin: [ķē̦ves mīzaluos (Var.: mīze̦luos BW. 34424. mīze̦la zâles U., Salmiak. jauns mīzals Seew. n. U., ein junger, unerfahrener Mensch].

Avots: ME II, 649

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

[nedabls, giftig L.: nedablas zâles.]

Avots: ME II, 710

nespè̦ks, die Kraftlosigkeit, Schwäche, Hinfälligkeit: nespē̦ks var uzbrukt pat vis˙stiprākam A. XIII. 532. tu atlaidies saldā laiskumā, tu guli pārspē̦ka nespē̦kā Asp. vienā vātī stāvēja spē̦ka ūdens, uotrā - nespē̦ka LP. IV, 17; spē̦ka un nespē̦ka zâles III, 81. Auch im Plur. vorkommend: kuo nu par nespē̦kiem bažīties? V, 218.

Avots: ME II, 733

nestiprums, die Kraftlosigkeit, Schwäche: nestipruma zâles LP. II, 52; [Pas. II, 108].

Avots: ME II, 734

nezâle, gew. Plur. nezâles, das Unkraut: kapu vietiņas aizaugušas nezālēm Purap. latviešu valuodas druvā ieviesušās daudz nezāļu.

Avots: ME II, 741

nĩšķêt,

2) ("čīkstēt"): auch Saucken; cūka apē̦d zâles, ka nīšķ vien Sonnaxt.

Avots: EH II, 26

nùocelˆt [li. nukélti], tr.,

1) ab -, herab -, herunterheben:
katlu nuo kāša. tuo nuocēla nuo ratiem II Chron. 35, 24. nuocēla vainadziņu BW. piel. ² 5207;

2) wegnehmen, stehlen:
tam nuoce̦lts sviesta spainītis MWM. II, 497, [man nuocēle svārkus U.] nuocels ar vēl gaŗais adatnieks Jāņam meitu nuo de̦guna A. XXI, 346;

3) erwerben, erlangen:
viņš krietnu meitu nuocēlis; ["abkaufen" Lubn.];

4) aufheben, abschaffen, absetzen:
Sprw. dieva nuo debesīm nenuocelsi. nuocelt nuo amata, des Amtes entsetzen, verabschieden. Refl. - tiês,

1) sich ab -. sich erheben:
paša upes vidū nuocē̦lušies rati Jauns. kad visi bij paē̦duši un padzē̦ruši, viņi nuocēlās nuo galdiem Kaudz. M.;

2) absteigen:
nuo mūsu pluosta nuocēlās pie krasta divi cilvē̦ki MWM. IX, 893;

[3) sich versehen:
pats vēl tagad neizpruotu, kâ tâ biju varējis nuocelties. vai bija acis man apmānījuši, vai kādas burvības zâles iede̦vuši, ka nebiju ne˙maz redzējis... Janš. Dzimtene IV, 193].

Avots: ME II, 767

nùoliêt,

1): n. kartupeļus Linden in Kurl., das Wasser aus dem Kessel, wo Kartoffeln gekocht sind, ausgiessen;
‡

3) begiessend auslöschen
(tr.): n. uguni ar ūdeni Linden in Kurl.; ‡

4) hineingiessend umbringen
Frauenb.: kad cūkai tādas zâles lej iekšā, tuo tūlīt nuolej. Refl. -tiês,

1): nuolējās ... kâ žurkas Kaltenbr. n. FBR. XVII, 68; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch einander begiessen
Saikava: visu dienvidu nuolējās (rumulējās) kâ dumji.

Avots: EH II, 64

nùotikt, intr.,

1) hingelangen, hinkommen, herabkommen:
žē̦l, ka nevaru nuotikt turp. bē̦rns nevarēja nuo krē̦sla nuotikt;

2) [li. nu(si)tikti], prs. nuotīku Schwanb., geschehen, vorfallen, zuteil werden, zupass kommen:
tavs prāts lai nuotiek. lai nuotīkst dieva prāts Fürecker. kad nelaime nuotikusi, tad visi gudri. [nelaime nuotīk Für. I unter ka ar nazi ieskājuot nuotīk, ka... galvā griež Für.I unter ieskāt. kad tas nuotīkst Glück III Mos. 5, 4.] tas nuotiek pie daža, kam nava sava naža. man nuotika nelaimīte BW. 29921. tâ˙pat ar vilku un lāci nuotika LP. VI, 261. lielajam vedējam slikta slava nuotikuse BW. 16327, 1. nuotīk (eignet sich?) mana ve̦ca druva, nuotīk ve̦ca māmulīte: ve̦ca druva ganīklēm, māmulīte - paduomam Mag. XX, 3, 148. ticības mācība arī nuotiek vācu valuodā Kronw. nuotiks tev (plekste) svē̦tu rītu BW. 19355. [lai jau Pudiķim nuotiek viņa dievinātā! De̦glavs Rīga II, 1, 317;

3) umkommen:
viņš nuotika karā Bergm. n. U. ("nicht gehört");

4) da sein:
vai jums nenuotiek kādas zâles U., habt ihr nicht zufällig eine Arzenei?] Refl. -tiês, geschehen, sich ereigwen, sich zutragen: man raizīte nuotikās BW. 18403. nezināja, kas ar meitu nuoticies LP. VII, 128. kad es nee̦smu, kad es nevaru, tad jau tâ nuotīkstas Siuxt n. LP. VI, 2.

Avots: ME II,

‡ nùovùrgât ² Saikava, wegstehlen: n. zâles.

Avots: EH II, 108

uôst (li. úosti "riechen"), -žu, -du, tr., intr., riectlen: kas te tāds svešs uož? Pas. VII, 319. uož kâ nabags de̦su. puķe jauki uož. uôžamas zâles, wohlriechende Stoffe, Odeurs: uožamas zâles derīgas pret galvas sāpēm Ahs. Refl. -tiês, riechen (intr.): ruoze uožas Barbern. Subst. uôšana, das Riechen; uôdums, das Gerochene, das Gerochenhaben; uôdẽjs, der Riecher. Zu gr. ὄζω "rieche", εὐώδης "wohlriechend", ὀδμή, arm. hot, lat. odor "Geruch", čech. jadati "forschen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 174, Trautmann Wrtb. 202, Boisacq Dict. 684 f., Berneker Wrtb. I, 24, Hübschmann Arm. Gr. 468, Bartholomae IF. III, 60.

Avots: ME IV, 421

uôžaînes,* für uožamas zâles, Odeurs Step.

Avots: ME IV, 427

[pabrīņa zâles, anchusa officinalis Zbiór XV, 277.]

Avots: ME III, 10

‡ pakuodât, wiederholt ein wenig beissen (fressen): luopi tika laisti laukā, lai pakuodā jel ve̦cās, izdēdējušās ... zâles Saul. Burtnieks 1936, S. 25.

Avots: EH II, 146

pauôst, tr., intr.,

1) etwas riechen:
zâles;

2) nach varēt - riechen:
de̦guns aizkrītuot cieti, tâ ka vairs it ne˙kā nevaruot pauost LP. VII, 84.

Avots: ME III, 130

[paremdêt, ein wenig beschwichtigen, stillen: zâles paremdēja sāpes Lis.]

Avots: ME III, 90

‡ pārkuoni (??), = pḕ̦rkuoni (?): druvās tik ušņas, p. un citas nezâles Janš. Mežv. ļ. I, 388.

Avots: EH XIII, 204

[pãrpilinât,

1) hinübertröpfeln
(trans.): p. zâles nuo viena trauka uotrā;

2) eine Weile leicht regnen und dann aufhören:
lietus jau pārpilinājis.]

Avots: ME III, 170

pãrstuñdãm, Adv., eine Stunde um die andere: slimniecei jāduod ik pārstundām zâles.

Avots: ME III, 179

parûgts, ziemlich bitter: parûgtas zâles.

Avots: ME III, 92

‡ pašķelvinât Sessw., pašķelvinêt Aahof, Lubn., Nerft, Warkl., Wessen, = pašķalvinât: p. zâles pudelē.

Avots: EH XIII, 179

[pašķibinât Warkl. "= pašķalvinât": p. zâles pudelē.]

Avots: ME III, 113

pãtari, pāte̦ri Klein.,

1) das Gebet, Gebete, die Hausandacht:
pātarus skaitīt, Gebete herlesen od. hersagen; pātarus turēt, die Hausandacht halten. pātaruos iet (braukt),

a) zur Lehre gehen
L.;

b) sich zum Prediger begeben, um sich zum Aufgebot anzumelden:
pēc precībām brūtgāns un. brūte brauc pie mācītāja pātaruos, t. i. pieteiktles, lai tiktu uzsaukti BW. III, 1, 9. Sprw.: precēties grib, pātarus nemāk. nelīdz ne zâles, ne plāksteris. ne lāsti, ne pātari;

2) die Gardinenpredigt, das Geschwätz:
beidz jel reiz savus pātarus! Niedra. tad ta nu izskaitīja pātarus! Kaudz. velti gaidu gudru vārdu gaŗuos meitu pātaruos BW. 12994. [Nebst estn. pāter und li. põteriai aus la. pater (noster)].

Avots: ME III, 190, 191

patvīcinât,

1) ein wenig dämpfen:
p. Jāņu zâles; p. sluotu uz lāvas Bauske;

2) ein wenig verbrennen (von der Sonne):
vaigi saules patvīcināti Warkl. Refl. -tiês, sich ein wenig erhitzen: p. pirtī Warkl.

Avots: ME III, 127

pavirst, ‡

3) ähnlich werden:
dē̦ls pavir̂tis2 pēc tē̦va Dunika; ‡

4) "pakrist": kamuols pavir̂tis ² pa galdu Rutzau; "apkrist" PlKur. Refl. -tiês, = ìeviestiês (?): miežuos pavirsās nezâles Wessen.

Avots: EH XIII, 191

pe̦lavas, ‡

2) Demin. pe̦laviņas "cērmju zâles" Oknist.

Avots: EH XIII, 220

pìešaũt,

1) zur Genüge, zum Überfluss schiessen
Spr.;

2) schnell hinzutun, hinzusetzen (auch beim Sprechen):
pie... piena piešāvu vēl stuopu ūdens Blaum. nāves zâles, kuŗas tās duomā baznīcā ejuot tai piešaut pie de̦guna JK. V, 108. kapteinis piešauj pa reizēm tādus vārdus MWM. VIII, 465. "es izdzeršu!" piešāva Zariņš MWM. VII, 849;

3) (hin und wieder ein wenig) schlagen:
piešaut (ar stibiņu) brūnajam jājuot LP. III, 107. Refl. -tiês,

1) anbinden, sich (an jem.) dranmachen
Spr.;

2) beim Hineinschieben in den Ofen zusammengeraten und zusammenkleben (intr., vom Brot):
ja maize piešaujas, tad jaunie daudz mīlināšuoties Etn. II, 61.

Avots: ME III, 300

pìesist,

1) schlagen, anschlagen:
pie zābakiem nagliņas piesist SDP. l, 11. piesiti ar kuociņu pie pe̦lnu trauka, - tūliņ linsē̦klas atškirsies nuo pe̦lniem! LP. lV, 57. piesist (ar) kāju (pie zemes), mit dem Fuss stampfen, den Takt schlagen: "diezgan", tē̦vs piesita bargi kāju pie zemes R. Sk. II, 250. māte, meitu izduodama, dzied kājiņu piesizdama BW. 18362, 8 var. piesit ruociņu, paņem naudiņu! Alm. Kaislību varā 79. jājējs tad piesitis zirgam LP. VII, 72;

2) zuschlagen:
piesist durvis cieti Salis;

3) durchprügeln, verprügeln:
ta ta viņu piesitām, kā piesitām. Refl. -tiês,

1) piedurties, an etwas rühren:
ne˙vienam cilvē̦kam nav brīv pie piemūrē̦tā piesisties LP. IV, 126. ne kājas pie zemes nepiesitas IV, 150;

2) sich zugesellen:
meitai lādi miruoņi piesitušies un aizgājuši līdz kāzās LP. Vl, 1, 36. uz augšu ejuot piesitās pie Prātnieka tie paši bailīgie ļautiņi Kaudz. M. 134. kurš tam piesities par draugu JR. VII, 190. viņš dumpiniekiem piesities, er hat sich den Empörern angeschlossen U.;

3) sich einstellen:
man tāda vājība piesitās, es hat sich bei mir eine Krankheit eingestellt U. duot luopiem apdziru zâles, lai nepiesitas asinssē̦rga Etn. l, 169. bez zieduošanas nedrīkst šuo vietu pamest, citādi piesituoties kāds ļaunums BW. llI, 1, 53. kam rūsēšana piesitas, tam izrūsē zuobi bez visiem saldumiem Kaudz. M. 318. "nu jau, Ķenci, tev atkal lielība piesitusies!" 147.

Avots: ME III, 289

pìesmìrkt, = piemirkt, feucht werden, (von Feuchtigkeit) durchtränkt werden: Jāņa bē̦rni piesmirkuši (Var.: samirkuši, nuomirkuši, izmirkuši), Jāņa zâles lasīdami BW. 32627, 2 var. sāku nest panākumu kâ piesmirkušu siekstu Zalktis I, 98. lemeši gāž apkārt piesmirkušuo ve̦lē̦nu Niedra Zemnieka dē̦ls 61. piesmirkušuo priežu zari Niedra Kad mēnesis dilst 256. pirksti kļuva smagi, smagi, kâ svina piesmirkuši Dz. V. - tas staigājis kâ piesmircis (traurig, schwermütig) apkārt LP. VI, 1, 113. piesmircis kuoks Wolm., Stomersee das -s- ist hier wohl das infigierte Reflexivpronomen.

Avots: ME III, 293

pìetrũkt, plötzlich enden (von einem Vorrat), fehlen, mangeln: pietrūka, kuo ēst LP. VII, 197. dziedat, meitas, negaidāt! vai jums dziesmas pietrūkušas (Var.: vai jums dziesmu pietrūcies)? ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie mani tapināt! BW. 916. aties Jāņi, pusvasaras, trūks ūdeņa upītē; dieviņ, zini, kad pietrūkšu es nuo ļaužu valuodām (wann ich aus dem Gerede der Leute schwinden werde) 8989, 1. Refl. -tiês,

1) = pietrūkt: pietrūcies auksta ūdens LP. V,110. tē̦vam pietrūkās, palika neēdis IV, 1 , jau var... dibinu kacēt, te ķēde izbeidzas, un kādas desmit asis apmē̦ram nuo gaŗuma pietrūkstas VI, 1, 518;

2) erschrecken
(intr.); auffahren, sich erheben: vārna pietrūkstas nuo kuplās zâles Vēr. v. J. 1903, S. 12. vecene, drusku pietrūkusēs, nuolika spaini MWM. VIII, 900. piepeži kungam ienāca prātā klavieres; viņš pietrūkās, sēdās klāt un sāka spēlēt Krišs Laksts 27. es pirmais pietrūkuos stāvus B. Vēstn. viņa steidzīgi pietrūkās kājās Purap. meitene pietrūkstas nuo miega (fährt aus dem Schlaf) Aps. IV, 14.

Avots: ME III, 305, 306

piķenes,

1) anthemis tinctoria RKr. VII, 34;

2) die Pechnelke
Bers., Serben, Peb., Sessw.;

3) piķenes jeb me̦lnuojamās zâles Etn. IV, 93 "Campechu"
Vank.; me̦lnuo krāsu agrāk nuosauca piķenu krāsu Etn. IV, 93 (aus Bers.).

Avots: ME III, 214

II pilˆt: auch Salis,

1): zâles sāk pìlt ² karuotē Oknist. sāk pilˆt ² nuo jumta Dunika. Annelei pilst acis nuo prieka Brigadere Dievs, daba, darbs 171; ‡

2) "strutuot" (mit ilˆ ² ) Perkunen.

Avots: EH XIII, 233

I pinēt, -ẽju "ganuot (luopus) vienā vietā turēt": kam tu luopus ne˙maz nelaid pie zâles, bet apluoka malā vien pīnē? Stenden.

Avots: ME III, 232

plãksteris, plãkstere, das Heilpflaster: Sprw. nelīdz ne zâles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari. kad auguonis uztrūcis, tad jāliek uz viņu plāksteres Etn. III, 159. Vgl. plāsteris.

Avots: ME III, 329

plaktes, eine Krankheit der Schafe; kad aitām "plaktes" e̦suot, tad aitas vajaguot ganīt uz rudzu zâles Etn. I, 85 (aus Nitau).

Avots: ME III, 317

plàušas Wolm., Jürg., Kreuzb., Neuenb., plaûšas ² Bauske, Behnen, plàuši (li. plaũčiai) C., Serbigal, plàuši ² Kl., Golg., Neu-Rosen, plaûši ² Līn., Salis, Ruj., Selg., AP., Dond., die Lungen; plaušu diluonis, die Lungenschwindsucht; plaušu iekaisums, die Lungenentzündung; plaušu lēveris, Lungenlappen Wid. - plaušu zâles, Quellen-Ehrenpreis (veronica beccabunga L.) RKr. II, 80. pret diluoni jāvāra un jādzer plaušu sūnu sula Erlaa n. Etn. IV, 53. Nebst apr. plauti, aksl. (n. pl.) plušta, aruss. (n. pl.) плюча, gr. πλεύμων dass. zur unerweiterten Wurzelform von le. plaust ("die Lunge schwimmt auf dem Wasser"), s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 f., Boisacq Dict. 793, Liden Arm. Stud. 115.

Avots: ME III, 327

I pļaũt (li. pjáuti "schneiden; mähen" Tiž. I, 238), pļaũju od. -nu, pļãvu,

1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;

2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;

3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut ² , mähen ): Refl. -tiês,

1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;

2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.

Avots: ME III, 366, 367

pliekšu lapas "?": pliekšu lapas, dadžu lapas jaunu puišu Jāņa zâles BW. 32367 var.

Avots: ME III, 351

I plùkt Neuenb., Wolm., plùkt ² Kl., Kr., plûkt ² Karls., Lin., -cu, tr., zupfen, raufen, reissen, pftücken, schleissen: plūkt kaņepes, zâli od. zâles, puķes, sūnas. linus plūkt (raufen) Drosth., Ronneb., Plm., N.-Peb., Gotthardsberg, Marzen, Bers., Serben, Mar., Sessw., Lubn., Annenhof (Kr. Walk), A.-Laizen, Alswig; Lemburg, Kremon, Fossenberg, Kreuzb., Altenwoga, Grosdohn, Fehteln, Setzen, Memelshof, Ekau, Kr.-Würzau, Doblen, Schmarden, Oselshof, Erwahlen, Wahnen, Alschw., Sackenhausen, Selg., Nigr., Gold., Hasau, Lixna, Dagda, Meselau, Roseneck, Marzenhof, Baldohn. plūkt matus od. aiz matiem, die Haare raufen, an den Haaren zerren, zupfen. spalvas plūkt U., Federn schleissen. Sprw.: kas grib linus plūkt, tam nevajaga greču sēt. pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91. mežsargs tūliņ plūc pīli nuost (rupft der Ente die Federn ab) un nu ceps LP. IV, 22. (linu) plūcamais laiks, die Zeit der Flachsraufe: plūcamā laikā vīrs skubinājis sievu, lai sieva iet linus raut LP. VI; 36I. Refl. -tiês,

1) für sich raufen, pflūcken, schleissen;

2) sich; einander raufen, zupfen; streiten:
Sprw. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties! divi zē̦ni atkal plūkušies līdz asinīm LP. IV,124, žurka ar ērgli iesāka savā starpā plūkties VI, 288. tikmē̦r rīdījis, kamē̦r naudinieki sākuši plūkties VII,76;

3) um die Wette raufen:
iet liniem plūkties Ar. - Subst. plùkšana, das Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; plùkšanâs, das gegenseitige Raufen, Zupfen, das Streiten, der Streit, die Prügelei; plùkums, das einmalige Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; das Resultat des Zupfens, Raufens, Pflückens, Schleissens: kas nuo mana plūkuma iznāca? plùcẽjs, wer zupft, rauft, pflückt, schleisst: linu plūcējas Bers. n. Etn. III, 89. daiļā ruožu plūcējiņa Mācītāja meita 9; plùcẽjiês, wer sich zupft, rauft; prügelt, streitet: abi plūcējies iepīkuši LP. V, 51. - Entlehnung aus d. pflücken (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 97) ist aus formalen Gründen ganz unwahrscheinlich. Die faliende Intonation von plūkt deutet auf ein Paradigma prs. *plucu, prt. plúcu, inf. plùkt, und dies *plucu ist die aktive Form zum intransitiven plukt (pts. plùku < *plunkõ), vgl. anch Persson Beitr. 238 f. und 806 f.

Avots: ME III, 362

pļũšu kuoks, Hollunder Karls.; vgl. plūšu kuoks: pļūšu zâles L., eine Purganz.

Avots: ME III, 374

pļũtît Līn., Salisb., Wolm., pļùtît ² Kl., pļūtît U., Dond., -ĩju, Durchfall haben: teļi šuopavasar stipri pļūtīja, jāduod zâles pret pļūtīšanu Dond. Nebst klr. плютить "es herrscht Unwetter" und poln. pluta "Regen mit Schnee" zur Wurzel von plevinât.

Avots: ME III, 374

puoķis,

1) puoķītis Neik. n. U., puoķīte Etn. IV, 151, puoķīte Wolmarshof, der Knöchel am Fusse;

2) puôķis Jürg., puôķĩtis Smilt., Kemph., Wolm., Wenden, ein junger Pilz,
namentl. ein solcher Birkenpilz, bē̦rzlape (puôķis PS.);

3) eine Art Kopfbedeckung:
puoķitis apsedza viņa galvu. galvā mednieka puoķis zâles zaļumā ar vanaga spalvu Seibolt. Zur Bed. 1 vgl. puõtĩte 1 (ein Kuronismus mit ķ aus tj?); in der Bed. 2 (und 3?) etwa aus mnd. potke "Töpfchen" (zur Bed, vgl. le. puodiņš)?

Avots: ME III, 455

pretdiluoņa* zâles, Medizin, Mittel gegen die Schwindsucht.

Avots: ME III, 387

pretzâle,* gew. der Plur. pretzâles*, das Gegenmittel, Gegengift: jāietur mē̦rs, ka nesāk zmaugt sirdi nuost un jāmeklē me̦dus kâ pretzâle Vīt. 59.

Avots: ME III, 390

I pũce Lin., Iw., Salis, Ruj., Serbigal, Wolm., AP:, pùce ² Kl., Nerft,

1) die Eule:
pūce brē̦c, bļauj, kliedz, vaid, die Eule schreit. sirdīgs od. nikns kâ pūce, von einem bösen Menschen gesagt. gaidi, kad pūcei aste ziedēs! od. tas nuotiks tad, kad pūcei aste ziedēs, das wird niemals geschehen. - ausainā pūce, Waldohreule (otus vulgaris L.) Natur. XXXVII, 27; baltā p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; gaŗastes p., Habichtseule, uralische Eule (syrnium uralense Pall.) Natur. XXXVII, 25; meža p., Waldkauz (syrnium aluco L.) Natur. XXXVII, 26; A. v. J. 1899, S. 369; purva p., Sumpfohreule (otus brachyotus Forst.) Natur. XXXVII, 28; strīpainā p., Sperbereule (surnia nisoria Volf.) Natur. XXXVI1, 32; vaimanu p., strix flammea Konv. ² 1881; ziemas p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; zvirbuļu pūcīte, Sperlingseule (surnia passerina L.) Sassm.;

2) Demin. pũcĩte, zur Bezeichnung einiger Schmetterlingsarten:
kāpuostu pūcīte, mamestra brassicae L. Balt. Lauksaimnieks; kviešu p., agrotis tritici L.; priežu p., panolis piniperda Panz.; vasarāju p., hydroecia nictitans L.; zâles p., charaes graminis L.; zirņu p., mamestra pisi L.; ziemāju p., agrotis segetum Hübn.;

3) fig., zur Bezeichnung (vorzugsweise) böser Menschen:
gatava pūce tā bijuse, ne cilvē̦ks LP. IV, 146. tautu meita, dusmu pūce (Var.: nikna p.) BW. 21719, 10. tautu dē̦ls, dusmu pace 10781. ja būs laba vīra māte, tad uzsegšu villainīti, ja būs kāda nikna pūce, ne rādīt nerādīšu 25341, 4. miega pūce BW. 6906, die Schlafmütze. Nebst li. pūcė "Nachteule" (aus dem Kurischen ?) wohl onomatopoetisch.

Avots: ME III, 444

pulksts, -s, gew. der Pl.,

1) pul˜kstis Smilt., Klunkerhede
L.; Klunker, Knoten in Flachs, Hede oder Garn: dzijs samigāta vienā pulkstī, ka nevar vairs pavediena atšķetināt Fest.; linu nuokulstas ir gatava pulksts Vīt. peles linus sakapājušas mīkstus kâ pulksti Vīt.;

2) Wurzel- und Unkrautbüschel od. Erdklumpen, die beim Eggen auf dem Felde entstehen
Druw. n. RKr. XVII, 74 (hier ein nom. pl. pulkstes, gen. pulkstu): kad tīrums ir bijis saaudzis ar zâli un kad tuo uzartu ecē, tad ecēšas save̦lk ve̦lę̄nu zâles un saknes piciņuos, kuŗus nuosauc par pulkstīm Etn. II, 97 (aus Druw.);

3) ein weiches Polster am Kummet
U.: seglinieks liek se̦dulkai cauršuvumā katra vietā mīkstu pulksti Fest.

Avots: ME III, 408

pumpatene "?": pumpatenes, rūpatenes, tās īstās Jāņa zâles BW. 32379.

Avots: ME III, 410

pundra zâle, eine Art Pflanzen: plūc pa˙priekšu pundra zâles, tad plūc kādas gribē̦dams! BW. 32393, 3.

Avots: ME III, 412

pūta,

1) pũta Trik., Smilten, PS., pùte Jürg., pùte ² Sessw., der Windstoss:
ir stipra pūta, un taisni pa ceļam. celsim tik tūliņ buŗu augšām! Janš. Dzimtene III ² , 274. sāk pacelties vēsmiņas pūta A. v. J. 1897, S. 377. pa gaisiem putni aizskrēja kâ vēja pūtas Plūd. viņu veda maigas, siltas pūtas pie krasta Asp. - augstas pūtas cilvē̦ks Brasche, ein Eingebildeter;

2) pũta Dunika, N.-Bartau, der Atem:
prasi ārstam kādas zâles - tev smird pũta! Nigr.;

3) = nuopūta, der Seufzer: klusās siržu pūtas MWM. VI, 681. nenuopūta ne˙vienas pūtas par manu slimuošanu Ezeriņš Leijerkaste II, 95;

4) Plur. pūtas, s. pūte II. Zu pùst.

Avots: ME III, 452

II râicît ² , -ku, -cĩju Saikava, Kreuzb., Furchen ziehen Druw. n. RKr. XVII, 75, Lis., Laud.; > mundartlich roicît U.; die Erde auflockern: auguošiem kartupeļiem mē̦dz pāris reizes pieart jaunu zemi pie lakstiem, ar kuo arī iznīcina auguošās nezâles; tuo sauc par raicīšanu Laud. Woht iaentisch mit II. raikýti "(Brot) mehrfach in Schnitte schneiden"; vgl. le. rika. riecenis und rìekt ² "(Brot) schneiden; zum ersten Mal pflügen".

Avots: ME III, 469

‡ retējiņa, eine gewisse Pflanze (= retējums?): kādas zâles vēl vajaga bandenieka sētiņā? r., raskretiņa, sarkanais dābuoliņš Tdz. 53311.

Avots: EH II, 367

II riest, sich füllen Freiziņ, sich ansammeln: vē̦ruo, kâ viņu škūņi riest, sarkani ābuoli saulē briest A. Brigadere. stādiņš (pilns) riestuošas sulas JR. IV, 190. Refl. -tiês (praes. auch riežuôs), sich ansammeln, sich füllen Freiziņ: valgums acīs rietās Juris Brasa 164. salds me̦dus riešas un rit Akur. Astras 31. pateicība tanī riešas Valdis. pilna sirds ar skumjām riešas Brands 83. nezâles un pe̦lavas, kas sietam griežuoties rìešas, t. i. salasās kuopā (vgl. riest III 4 und riesties 5) virs graudiem Wolm. Gehört zu riest III.

Avots: ME III, 546

‡ riêtīgs ² Ramkau, sich ausbreitend, wuchernd (von Pflanzen): vārpzâles ir pa˙visam rietīgas.

Avots: EH II, 380

rubatene, eine Pflanze: rubatenes (Var.: rupatenes), buldurenes, tās īstās Jāņa zâles BW. 32390.

Avots: ME III, 552

rugãjs, rugāja Rutzau n. FBR. VII, 116, ein Feld, wo Roggen gestanden hat, ein Stoppelfeld überhaupt Freiziņ: es neietu rugājā (Var.: rugājuos, rugainē, rugaitā, rudzaitē u. a.); rugājs manas kājas bada BW. 9756; 232631 var. māte mani izkūluse iesviež rudzu rugājā RKr. XVI, 238. - Der Plur. rugãji,

1) Roggenstoppeln
(U., Ahs., Karls.) oder Stoppeln überhaupt (U., AP., Lis., Mar.): par rugājiem dažreiz sauc arī miežu, auzu un pat nuopļautus zâles ce̦lmus Mar. n. RKr. XVII, 135. pare̦ti bārdas rugāji MWM. VI, 115. ... muti un zuodu ar asiem bardas rugājiem Zalktis I, 19; rugāju salna, der Stoppelfrost U.;

2) Roggenstroh
Bers., Lös., AP.: ieliec guotiņai rugājus!

3) rugaju bē̦rns U., ein uneheliches Kind.

Avots: ME III, 556

rupatenes, rūpatenes, rūpatiņas, rupetes L., rupetnes RKr. II, 67, rupietes U., Mag. III, 1, 132, Betonie (betonica officinalis L.) RKr. II, 67, U., betonica vulgaris L. Konv. ² 3517; 3723 (rūpetnes); stachys Karls. (rupetne): buldurenes, rupatenes (Var.: rubatenes; rūpatenes 32379; rūpatiņas piel. ² 32401), tās īstās Jāņa zâles BW. 32390 var.

Avots: ME III, 562

rũtene Bauske, die Studentenblume (tagetes patula L.) RKr. 111, 73, St,: rūtenīte, samtenīte, abas zied dārziņā BW. 4629, es gulēju dienasvidu savā ruožu dārziņā, ... rūtenīti, santenīti, tās paliku pagalvī 6443. samtenīte, rūtenīte jaunu meitu Jāņa zâles 32367, 1. Wohl zu rūta 1.

Avots: ME III, 574

sačuomerêt, tr., (mit Zauberformeln) besprechen Wid.: dzeramās zâles sapūš (...sačuomerē) trīsreiz JK. VI, 13.

Avots: ME II, 606

saêst,

1) tr., zerbeissen, zernagen, zerfressen (auch vom Roste usw.):
suns saē̦d . . . dzelzi un tē̦raudu LP. IV, 52. izsviež naudu par tārpu saē̦stiem riekstiem Rainis. kaulu tube̦rkulōze, kuŗa atmiekšķē un saē̦d kaulu Tuberkulōze 3. ē̦dājs "saē̦d" saslimušuo vietu Konv. ² 765. pāris ābuoļu saē̦duši Janš. Bandavā I, 103. mācītājs...gribēja viņu vai ar acīm saēst De̦glavs Rīga II, 1, 49. tie saēda jaunā ideālista veselību Vēr. II, 864. grāmatas tev saēda visu dzīvi Stari I, 179;

2) viel essen:
daudz saēda, daudz sadzēra, maz darbiņa padarīja BW. 28490, 6. Refl. -tiês,

1) sich an etw. sattessen, sich voll-, anessen:
saēduos cūkas gaļas BW. 33551. saēdies nāves zâles LP. I, 32. kuo tu skraidi, kâ driģeņu saēdies? A. Upītis Dzim. 22. visi sēd kâ saplē̦sušies vai driģenes saē̦dušies R. Sk. II, 135;

2) in Streit geraten
U., sich verfeinden : draugi savā starpā saē̦dušies Ahs. viņa negribēja ar... māti saēsties A. v. J. 1901, S. 865.

Avots: ME III, 623

sagudruôt, tr., intr., ausklügeln, zusammenklügeln, durch Klugheit zusammenbekommen U.: sagudruot zâles LP. tIII, 158. viņš sagudruoja vēl gŗūtāku darbu ebenda 787. mednieks sagudruo putnu dzīvu nuoķert IV, 24. sagudruojis tādam atspītēt V, 2. ķēniņš sagudruojis lielas dzīres sarīkuot VI, 323. kuo nu darīt? sagudruojis tâ:... V, 260. medinieks sagudruoja iziet . . . pastaigāt Pas. I11, 314, puiši sagudruojuši iztaisīt kādus juokus Adsel. tu trīs dienas taisījies šuo nieka grāveli izpuost un nu tikai varēji sagudruot R. Kam. 59.

Avots: ME II, 632

sakaût,

1): kad vucinus sakaun (sapeŗ) ar rīksti, tad tie kādu laiku ir mierā Liepna. s. (zerschlagen)
pudeli Dunika. e̦suot viņu sakāvis (= sacirtis gabaluos) Pas. IX, 27; ‡

4) abqus"len
Strasden: kad kas kaiš, tas jau dikti var cilvē̦ku s.; ‡

5) (eine Flüssigkeit) stark durchschütteln
Seyershof: zâles labi jāsakauj un tad jādzeŗ. Refl. -tiês, ‡

3) für sich viel schlachten:
nu jau visi sakavās gaļas diezgan Frauenb.

Avots: EH XVI, 416

sakuļinât,

1) in Widdrisch, Lautb., = sakulinât;

2) = sakuļât: s. zâles Jürg.

Avots: ME II, 658

salasît, tr.,

1) zusammensuchen, sammeln
U.: salasīti... ziedi un zâles Etn. IV, 69. salasīt karaspē̦ku LP. II, 61. Bārtas upe salasa savus ūdeņus pa daļai leišuos Konv. ² 279. viņa pa nakts me̦lnumiņu salasa vē̦de̦ra tiesu;

2) auslesen, durchlesen, zusammenlesen:
mēnesnīcā var salasīt uz uolas šādus vārdus LP. I, 25. meitene salasa... grāmatas virsrakstu Aps. IV, 15. brāļa sejā ne˙kas nav salasāms Stari III, 226;

3) intr., eine bestimmte od. eine längere Zeit sammeln bezw. lesen:
salasīja līdz pusnaktij LP. VII, 133. Refl. -tiês,

1) für sich sammeln, lesen;

2) sich versammeln:
nāks... šie brangā pudurā salasījušies LP. IV, 114. kamē̦r karaspē̦ks salasījies IV, 152. bērinieki salasās V, 57. vilki naktīm e̦suot salasījušies pulkiem VII, 860. vedēji salasījās pie brūtgāna BW. III, 1, 74;

3) (nach r. собираться gebildet) "= sataisīties": sasalasīja (= salasījās) pārduot pēdējuo guovi Rositten, meita sasalasīja un aizbrauca Pas. IV, 468.

Avots: ME II, 666, 667

‡ samašuôt Seyershof "sajaukt": s. visas zâles kuopā.

Avots: EH XVI, 429

sapilinât,

1) zusammentröpfeln
(trans.): s. dažādas zâles karuotē;

2) eine gewisse Zeit hindurch tröpfeln
(intr.): lietus sapilināja visu vakaru Jürg.

Avots: ME II, 699

saplūkt, tr.,

1) raufend, reissend sammeln:
puķes, zâles, saplūkuse baltas ruozes BW. 33613;

2) zerzausen, zerreissen:
saplūkti un izpūrināti mati Janš. Dzimtene V, 455. saplūkt matus, (jem.) an den Haaren reissen Wid. Refl. -tiês,

1) für sich zusammenraufen, raufend sammeln:
puisis saplūcies zâles LP. VII, 609;

2) einander zerzausen;
(fig.) in Streit geraten, sich verzanken: div[i] mušiņas saplūcās BW. 35081, 5 var. saplūcāmies ar... brāli MWM. VIII, 603.

Avots: ME II, 704

‡ sapļuñkât Dunika "samaisīt, sajaukt": s. ūdeni, zâles.

Avots: EH XVI, 438

saruotât,

1) tr., "zusammenfügen":
divus baļķus B. Vēstn.;

2) ausschmücken, aufputzen:
saruotāti zirgi Dunika. meitas saruotā matus Nigr.;

3) zusammenpflücken:
saruõtât teļiem zâles Nigr.;

4) eine gewisse Zeit hindurch ruhig weiden
(intr.): guovis saruõtāja tur līdz pat pusdienai Nigr. - Refl. -tiês, sich aufputzen Nigr.: greznībā saruotājušās saimnieces Janš. Bandavā II, 297.

Avots: ME III, 725

sarumbêt,

1): "zâles" ME. in, 723 zu ersetzen durch "zâlēm, kas tūdaļ";

2): auch (mit um̃) Gramsden.

Avots: EH XVI, 444

sarumbêt,

1) tr., heilen, vernarben lassen:
zâles kaklu sarumbēja un sadziedēja LP. VI, 963;

2) intr., auch refl. sarumbêtiês, zuheilen, verheilen, vernarben:
kāja sarumbēja, t. i. pārlauztais kauls saauga atkal kuopā Schrunden. kāja sarumbēs Etn. II, 162. kaulu sadragājumi var... saaugt un sarumbētiēs A. XX, 116. lūzums sarumbējās un sarepēja Janš. Čāp. 19. vaŗš nuoiet līdz lūzumam, kuŗš tad sarumb JK. VI, 53.

Avots: ME III, 723

sasksl˜derêt, ‡

2) (eine Flüssigkeit) durchschütteln
Gr.-Sessau; s. zâles (pudelē). s. piena kannu (lai krējums iejūk pienā).

Avots: EH XVI, 447

‡ sašķalverêt A.-Schwanb., = sašķelverêt: dzeŗamās zâles iepriekš s.

Avots: EH XVI, 453

sašļañkât, tr., (etwas Flüssiges) durchschütteln Wid., Dunika. Refl. -tiês, - sajàuktiês: zâles sašļañkājušās Dunika.

Avots: ME III, 757

sašļir̃cinât, (mancherlei od. viel) hineinspritzen: s. zâles zem ādas Dunika.

Avots: ME III, 757

saspècinât, stärken (perfektiv): zâles viņu labi saspēcinājušas Bauske. Refl. -tiês, zu Kräften kommen: slimnieks jau labi saspēcinājies Golg.

Avots: ME III, 740

savĩtêt Koddiack, savìtêt ² Gr. - Buschhof, Mar.,

1) = savietēt; welken lassen Neugut, (mit ĩ) Nötk., Jürg., Kl. - Dselden; "ļaut apvīst, bet neizkaltēt gluži sausu" Sessw., Selsau, Schwanb., Druw., Golg., Laud., Aahof, Lös., N. - Peb. u. a.: s. zâles;

2) = sasautêt Fehsen, Vank., Sessw., (mit ĩ) Serben: savītēju vīksnes kūzu BW. 23213, 1. Refl. -tiês, sich abbähen: sestdien būs pirts, tad varēs savītēties N. - Peb.

Avots: ME III, 790

savītinât, tr., fakt, zu savĩst, verwelken machen, lassen: savītinātas ravējamās zâles cūkas neē̦d Dond.

Avots: ME III, 790

sazāļuôt,

1) tr., mit einer Medizin
(zâles), mit Kräutern, Gewürz versehen; vergiften: sazāļuot brūces LP. I, 30. tâ sazāļuotā ūdenī ve̦cmāte bē̦rnu mazgāja BW. I, S. 184. brandavu glāzi - tādu sazāļuotu ar piparmenci A. XXI, 568. sazāļuotie ēdieni LP. IV, 129. ar nāveszâlēm sazāļuotu pienu MWM. VII, 122;

2) mit Unkraut bewachsen:
sazāļuojušām puķu duobēm Jaunie mērn. laiki IV, 90. Refl. -tiês, sich vergiften.

Avots: ME III, 795

sir̂dszâle, a) Bibernell (pimpinella saxifraga) Mag. IV, 2, 32; U., RKr. II, 75, Karls.; b) erythraea centaurium Pers. Dobl. n. RKr. III, 70; c) angelica Karls. - Plur. sir̂dszâles, a) zu Herzen gehende Medizin U.; b) Branntwein U.; c) Arznei für den Magen, Magentropfen U.

Avots: ME III, 845

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. ⁴ 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

I skarene: zâles, smilgas, skarenītes Tdz. 54841. "annula" und "cynoturus" ME. III, 874 zu verbessern in "annua" resp. "cynosurus".

Avots: EH II, 502

šķipsna Wid., Bershof, Druw., Kurs., Nigr., W0lmarshof u. a., šķipsne U., Celm., Saikava, šķipsnis U., Dr., Sissegal, šķipsns Ermes, soviel man mit drei Fingern fassen kann U.; eine Strähne Dr.; eine Fitze Dr.; ein Weniges: tabākas šķipsnis Sissegal. uzbēra uz īkšķa nagu šķipsni tabākas MWM. iebēra... deviņas kājminu šķipsnīšus BW. I, S. 184. izplūci vienu spalvu šķipsnīti LP. IV, 196. matu šķipsna Kurs., Etn. IV, 70; Vēr. II, 1195; Blaum. Skal. ug. 53; Niedra Zemn. dēls 40. linu šķipsna Jürg. (hier neben miltu šķipsnis), Nigr. cik tad šis man tuo linu iedeva? tikai tādu šķipsnu, I nebij ne trīs auklas nuovīt Kurs. vērpiet... linus pa vienai šķipsniņai! BW. 6967. sasiet ar kaņe̦pāju šķipsni kaķē̦niem astes Libek Pūķis 41. pēdējuo labības šķipsni nuopļaut Pūrs II, 65. mazgā sasietas... labības šķipsnas Etn. III, 141. katrs gribēja duot ziedaļai pa šķipsnam (zâles) Iv. Kaija Iedz. gr. 17. širmja vietā ce̦purei vēl tikai divas sadriskātas šķipsnas karājas Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 480. sāls šķipsnīte Saikava. labu škipsnu naudas LP. VII, 58. dabūja krietnu šķipsnu naudas un drēbju Druw. Nebst šķipsta, šķipasts 2 šķipuosts, šķīpstiņš, šķīpsniņa zu li. skypata "ein kleines Stückchen, Bröckchen" (s. Bezzenberger Lit. Forsch. 170), r. щипáть "kneifen, zwicken, rupfen", čech. štipec "was man mit drei Fingern fasst" u. a. (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415); vgl. auch Būga KSn. I, 291.

Avots: ME IV, 42, 43

skrìet: prs. skrìenu - auch A.-Autz, Alswig, Kokn., Lasd., Lems., Mar., Marienhausen, Marzen, N.-Laitzen, Preiļi, Waddaxt; skreju - auch Leegen, Luttr., Stenden; jūra s. Preiļi (Kur. Nehrung), mit einem Boot (auf dem Meer) fahren; fliegen (von Vögeln) - auch Linden in Kurl., NB.; fliessen: tur skrej upīte Frauenb. ūdens tur skrien ārā Seyershof. kad dabū aukstumu, tad nāsis skrien (beim Schnupfen) ebenda. skrejamās zâles, Abführungsmittel (in einer Handschrift). izkapts (pļaujuot) viegli skrien Heidenfeld. Subst. skrìešana: lai tas savu kaklu lauž pirmejā skriešana BW. 32488, 3. Subst. skrèjẽjs,

1): kruogu, tirgu skrējējam BW. 21911. gaisa skrējējiņa 4833, 1; skrējeji BielU., alles Geflügel;

2): skrejēji Döbner "rheumatische Schmerzen";
skrèjējs ² od. skrèjēja ² Saikava, eine Krankheit; ein plötzlicher Schmerz.

Avots: EH II, 512

škumšķis (so zu lesen!) auch Mar., (mit ùm ² ) A.-Schwanb., ("kušķis 1") Domopol, Nautrēni, Sonnaxt: pļaujuot viņš atstājis pļavā zâles škumšķus Golg. dzijas š. Mar.; meža š. ("pudurs") PV.

Avots: EH II, 628

sliẽde Karls., Ruj., Salis, Widdrisch, Siuxt, Selg., Kandau, Nigr., Kursiten, Tr., slìede ² Kl., Kr., Prl., slìede C., PS., Wolm., Arrasch, Jürg., Ermes,

1) die Spur
U.; das Geleise (vom Wagen od. Schlitten) U.; der Gang, den Menschen od. Tiere im Getreide od. Gras gemacht haben (bei U. der Plur.): sunīšiem sliede pazuduse LP. VI, 941. man kājiņa ieslīdēja ve̦cu ļaužu sliedītē BW. 30659. apkārt kalnu aptecēju ar vizuļu vainadziņu; pakaļ, tautas pa sliedīti, pa vizuļu birumiņu 13325. kuo es ... padarīju nuoiedama druviņā? sliedi vien padarīju nuoiedama, atiedama 28020. kas pļaviņu nuosliedēja? sliede sliedes galiņā. Jāņa bē̦rni nuosliedēja Jāņa zâles lasīdami 32374, 4 var. iedami pa sliedi, kur vīriņš bija kluci vilcis Pas. II, 227. Sprw.: pa iebrauktu sliedi viegli te̦k;

2) Plur. sliẽdes, sliêdes ² Gr.-Essern, das Geleise der Eisenbahn, die Schienen:
dzelzceļa sliedes Antrop. II, 96. Da le. ie für slav. ĕ in Lehnwörtern sehr fraglich ist, dürfte sliede eher als Erbwort nebst slav. slĕдъ "Spur" und apr. slidenikis "Leithund" zu slids, slidêt gehören.

Avots: ME III, 937, 938

slims,

1) arg, böse
Manz. Lettus, schlimm U.: Sprw. pretī ņēmējs slimāks par zagli. izsalkušie luopi krīt slimāki uz zâli, nekâ mušas uz me̦du Druw. tâ iznāks vēl slimāki kâ bij Naud. raudāt slimāk par bē̦rnu LP. II, 37. pasacīja slimu (Var.: ļaunu) vārdu BW. 21758, 2. nāk meitai slima (Var.: slikta, nikna) slava 8931. dzīvuot man slimu mūžu, iekam dievs labu deva 9177. pruom uz māju, vai tur labi, vai tur slimi! 26279. slimais, vai būsi mierā! Mar. n. RKr. XV, 136;

2) krank; schlimm zu Mute
U.: Sprw. slimais ve̦se̦luo baŗuo. slimam prasa, ve̦se̦lam duod. - Adv. slimâk, mehr: sviestu gatavuojuot slimāk jāraugās uz tīrību nekâ zâles gatavuojuot Ar. Subst. slimums, die Krankheit, das Kranksein, die Übelkeit U. Aus mnd. slim "schlecht, elend".

Avots: ME III, 932

snaicît, -cu od. (Lis., KL, Gr.-Buschhof, Memelshof) -ku, -cīju, langen nach: pēc Austras ruokas snàicīt ² (Golg.) A. v. J. 1901, S. 5. snaicît (ausstrecken; rümpfen) de̦gunu Ramkau, Unzufriedenheit äussern. snàicīt ² (hinaufreichen) sienu Lis. snaicīt ² nagus, nach Verbotenemtrachten Gr.-Buschhof, Memelshof. Refl. -tiês (mit ài ² ) Lis., Kl., Golg., Saikava, Gr.-Buschhof, (mit aĩ) Salis, Jürg.; Wandsen, Stenden, wiederholt langen, sich strecken (N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411) nach, zu erreichen suchen Druw., ohne Not sich an einer Arbeit beteiligen wollen Etn. IV, .49: puika, kuo tu snàikies2? ej gulēt! Saikava. kuo tâ snaicies? Stenden. kam sēji zirgu pie sētas? viņš snaicās (snaikās) tai pāri pēc zâles Druw: zirgs snaicījās siena Sessw. nesnaicies pāri galdam! Druw. viņš snaicījās un snaicījās, kamēr sasniedza ābuolus Druw. snaicīties pēc maizes Stari II, 329. viņa snaicījās veikli, ar visu ķermeni Jauns. Dzive 17. ruokas snaicījās, zuobi griezās V. Egl. Zilā cietumā 238. Zilā pakāpusies snaicās saķert ... ceriņzaru Druva II, 909. vis+apkārt snaicījās pretī izstieptu šauteņu stuobri Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 198. Zu sniekt.

Avots: ME III, 971

šņakât, -ãju,

1) schnell (und mit Appetit) essen
Mar. n. RKr. XV, 140, Fest., Saikava; eifrig und schmatzend essen Aahof, AP., Bers., Drosth., Golg., Gramsden, Grünw., Geistershof, Kosenhof, Lennew., Lub., Meselau, Nötk., Ramkau, Ramelshof, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt; schnüffelnd, (einzelne Stücke) heraussuchend (fr)essen Wandsen, Schibbenhof (hier und in N.-Peb, und Stockm. auch das Refl. -tiês); schmatzend und gierig fressen (von Schweinen) Lennew. (šņakāties), Sassm. n. RKr. XVII, 56 (gew. in der Zstz. mit iz-): sivē̦ni šņakā lapas Saikava, Stopinshof. tas jau lāga neē̦d, tik šņakā(jas) vien Schibbenhof. tâ tev drīzi pietrūks, kuo šņakāt! Mar. n. RKr. XV, 140. ē̦dat, bē̦rni, šņakājat! VL. aus N.-Peb. und Ramelshof; "Reste ausfressen" MSil.;

2) gewisse Töne von sich geben
Stenden: šņakā ezis ar de̦gunu; cūka, suns, cilvē̦ks caur de̦gunu un muti uz iekšu un āru;

3) hacken
Golg.: šņ. zâles;

4) ohne Wind stark regnen
Aahof, Bauske, Golg., Stomersee.

Avots: ME IV, 90

spè̦ks (li. spė˜kas "Kraft"),

1) Kraft, Stärke, Macht; eine grosse Menge, ein Heer
U., Kriegsheer Manz. Lettus: dzīvais spē̦ks, lebendige Kraft MWM. VI, 417. raisījās vaļā ar ārprātīgiem spē̦kiem Mērn. laiki 25. kas tas par brīnumu spē̦ku tiem vārdiem! 38. kam spē̦ks, tam daļa (RKr. VI, sak. v. 766) resp. slava (JlgRKr. II, sak. v. 353). kur spē̦ks, tur vara, Kraft gibt Macht U. kam lieli spē̦ki, tam lieli grē̦ki Br. sak. v. 1150. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. dabas spē̦ki SDP. VIII, 7. redakcijas spē̦ki A. XX, 73. karaspē̦ks, ein Kriegsheer. spē̦ka (gen. s.) kâ lācim Kraš. Vīt. 116. abi bija viena spē̦ka Zb. XVIII, 489. vilks... aurējis, cik spē̦ka LP. IV, 229. viņi ir jauni, spē̦ka pilni Dīcm. pas. v. I, 40. spē̦ka un nespē̦ka zâles LP. III, 81. spē̦ka vīrs, ein starker Mann U., LP. IV, 48. spē̦ka cilvē̦ks, spē̦ka darbs Mērn. 1. 10. spē̦ka luopiņi LP. V, 318. pašuos spē̦ka gaduos, im besten Mannesalter VI, 30, A. 1896, S. 132. spē̦ka barība Mazvērs. Luopkuopība III, 9. nuo visa spē̦ka, mit aller Kraft LP. I, 186. es tev visā spē̦kā labprāt gribu līdzēt Pas. IV, 500 (aus Leegen). spē̦ku izlaist, ohnmächtig werden U. spē̦ku nuoņemt, schwächen Brasche. spē̦kus saņemt LP. IV, 17, izmēģināt II, 66. palaidies uz savu spē̦ku kâ vērsis uz ragiem! RKr. VI, sak. v. 767. jauns ar spē̦ku, ve̦cs ar prātu Br. sak. v. 449. spē̦kiem mērīties U., = lauzties, spē̦kā iet U., nākt, an Kraft zunehmen: tikkuo mazais Krišelis bij nācis spē̦kā LP. VI, 513. maize, kas spē̦kā iet U., nahrhaftes Brot. viņam ne˙kas neiet spē̦kā U., bei ihm schlägt nichts an (ihm gedeiht nichts). vīrs pilnā spē̦kā U., ein Mann in, bei voller Kraft. pilnā spē̦kā burt LP. I, 161. ērzelis sāka pilnā spē̦kā skriet VI, 268. krāsns pilnā spē̦kā kurējās 260. karš bij pilnā spē̦kā Vēr. II, 270. darbs bij pašā spē̦kd, in vollem Gange Mērn. Laiki 181. strādāt visā spē̦kā, aus Leibeskräften 24. skrēja visā spē̦kā uz mājām 24. spē̦kuos iet ar kādu U., mit lemand anbinden, sich in einen Kampf einlassen : ve̦lns gāja spē̦kuos LP. V1, 483;

2) Bienenschwarm
Ar.: liels (mazs) spē̦ks. Nebst ai. pīva-sphāká-ḥ "von Fett strotzend" zu spẽt; s. auch Hoffmann BB. XVIII, 288.

Avots: ME III, 992

spìlvuôt Jürg., Samenwolle sich ablösen lassen: zâles spilvuo. Refl. -tiês C., = spilvâtiês.

Avots: ME III, 997

sprañcis, ein Franzose U. - Ptur. sprañči, venerische Krankheiten Serbigal; spranču zâles, alchemilla vulgaris Wagner n. U.

Avots: ME III, 1010

staũpe: iemīta s. (mit àu ² ) Fest. tur gan nebūs ne zâles, ne kà: tâ ir sadangāts, - stàupes vien Erlaa.

Avots: EH II, 572

stìebrs Wolm., PS., C., Jürg., Ermes, Schujen, stiebrs ² Kl., Adl., Schwanb., Golg., Lis., Lubn., Saikava, Pilda, Kr., stiêbrs ² Iw., Widdrisch, Ruj., Salis, stiebris Spr., stiebris ² Warkh.,

1) stiebris Glück, der Halm (jeder runde Halm
Mag. IV, 2, 41): Sprw. divi vārpas uz viena stiebra neaug. septiņ[as] vārpas izauga nuo vienu stiebri Glück I Mos. 41, 22. apakš... linu stiebrīšiem, kas... uz jumtu izklāti bija Jos. 2, 6. zâles stiebriņi Vēr. I, 1172 (ähnlich S. 1285);

2) die Binse (scirpus L.)
RKr. II, 77, U.; die Simse (juncus L.) RKr. II, 72, U.; stiebri, das Schilf N. - Bartau n. Janš. Nīca 28; e̦ze̦ra stiebri, See - Binse (scirpus lacustris L.) RKr. II, 78; suņu stiebri, Schierling (conium maculatum) Mag. IV; 2, 79, Konv. ² 4072: ar stiebru krē̦slu A. Upītis Dzim. rītā 5. pa˙visam gaiši dze̦lte̦ns - bē̦rza lapās un suņu stiebru zieduos Etn. III, 58;

3) stiebris Glück, das Rohr
U.: deve tam vienu niedres stiebri Glück Matth. 27, 29;

4) der Flintenlauf
U.;

5) stiebriņš, die Zigarettenhtilse:
kastītes ar tabaku un stiebriņiem A. v. J. 1896, S. 751;

6) der Rüssel
(?): kukaiņa sūcamais stiebriņš SDP. VIII, 46. Gewöhnlich (so zuletzt bei Trautmann Wrtb. 284 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 624 f.) mit li. stem̃bras identifiziert; in diesem Fall aber sollte man ein le. *stè̦mbrs (vgl. stambans) erwarten. Somit eher zu li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten", stiebas "Stock", le. stiba (s. dies)?

Avots: ME IV, 1077, 1078

stiprs (li. stìpras Daukša Post. 600 und Širv. P. Sak. II, 43 und 67 od. stiprùs "stark"),

1) stark, kräftig, fest
U.: Sprw. stiprs kâ lauva Birk. Sakāmv. 30. kas stiprs, tam uzvara 80. stiprs kuoks neluokās 91. nauda stiprāka par taisnību Br. sak. v. 829. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts 612;

2) stark, stark wirkend:
stipri glābjami vārdi Br. 507, iegrūdīšuot... labi stiprā sālī Kaudz. M. 47. stipras zâles, starke Medizin;

3) laut:
stipra balss, eine laute Stimme. stiprs sauciens. - Adv. stipri,

1) stark, kräftig:
kad par jaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. l, 54;

2) stark, sehr:
vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. padarīt slipri slimu VI, 23. tis e̦suot stipri tāli 787. ļaudis stipri ticējuši, ka... VII, 214. e̦sam stipri piekusuši 3K. stipri vien runāja, ka mērnieki duošuoties uz Čangalienu Kaudz. M. 145. vajadzēja jau būt stipri pēc pusdienas A. XX, 402;

3) laut:
stipri brēkt, laut schreien U. stipri runāt, saukt, dziedāt Salis. - Subst. stiprums (li. stiprùmas),

1) die Stärke, Kraft, Festigkeit
U.: kalnu racējs spēja sabirdināt kalnus, skaldītājs saskaldīt akmeņus, tai stiprumā abi bija LP. IV, 16. stipruma zâles LP. II, 52; V, 366;

2) die Festung:
nāce... pie Dāvida uz stiprumu Glück I Chron. 13, 16. mežuos taisīja viņš stiprumus un turņus II Chron. 27, 4. Nebst stipt zu apr. acc. s. postippan "ganz", lat. stipulus "firmus" stīpes "Stamm", mhd. stīf "steif, starr", stīvel "(hölzerne) Stütze" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 19, Boisacq Dict. 906, Scheftelowitz BB. XXIX, 20, Bartholomae IF. XI, 138, Brugmann XXVIII, 369, Trautmann Wrtb. 287, Walde Vrgl. Wrtb, li, 646 f.; vgl. auch stīpuluoties und stiept.

Avots: ME IV, 1071, 1072

I stĩvs, steif, starr U.: Sprw. stīvs kâ rags, kâ stimbans, kâ milna, kâ vilks. mēle mutē gulēja stīva kâ galuoda Zalktis II, 109. Pleika stīvu mēli šļupstē Baltpurviņš I, 6. acis stīvi ieple̦stas Purap. Kkt. 148. - Subst. stĩvums, die Steifheit, Steifigkeit U.; stīvuma zâles, Stärke, Kraftmehl U. Nebst li. styvas (bei Miežinis) aus mnd. stīf dass.

Avots: ME IV, 1077

I sunīši, Dürrwurz L.; Distelsamen Mag. XIII, 2, 67 ("ar sunīšiem nuolipt"); Odermennig U.; erigeron acer Konv. ² 4071; Flohkraut (pulicaria dysenterica) RKr. II, 76; cynoglossum officinale Birsman; Zweizahn RKr. II, 68 (Mag. IV, 2, 47 dafür der Sing. sunītis, formell mit li. šunýtis "Hündchen" identisch); eine Art Pflanzen ("ruobainas zâles dīķu grāvjuos") Etn. III, 58.

Avots: ME III, 1121, 1122

svîdêt Arrasch, C., Golg., Jürg., Lis., Kl., Kr., Sessw., (mit î ² ) Bauske, -ẽju, svîdinât C., Jürg., (mit î ² Dond., Dunika, Ruj., Salis, Selg., Widdrisch, tr., fakt. zu svîst, schwitzen machen (svīdēt) Biel. n. U., in Schweiss treiben: laime svīdē kumeliņu (Var.: zirgus nuosviedrēja) BW. 6629, 2 (ähnlich: 8945 var.; 12309; 22438 var.). augsti kalni, smags ve̦zums svīdē manus kumeliņus; tīri rudzi, smagas dzirnas svīdē mūsu malējiņas BW. 7945 (aus Lettihn). kumeliņu... svīdināšu (Var.: sviedruoju) 14712, 2. saules svīdējuošās tveicēs R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 175. Dazu das nomen agentis svīdē̦tājs, in der Verbind. svīdē̦tāju zâles, Schwitzmittel: ļaudis lietuo avenes ar tēju par svīdē̦tāju zâlēm Pūrs III, 37. - Refl. svîdêtiês Lis., svīdinâtiês Ar., sich in Schweiss treiben Ar., (vor lauter Arbeit) schwitzen: ir diezgan kuo svīdēties, da gibt es genug zu arbeiten Kaudz. bija dažreiz kuo svīdēties Saul. I, 97.

Avots: ME III, 1162

I tìrpt (li. tirpti "erstarren") Neuenb., Serbigal, Wolm., tir̃pt Rutzau n. FBR. VII, 116, (mit ìr ² ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., (mit ir̂ ² ) AP., Karls., Līn., Ruj., Salis, -pstu od. -pju (L., U.), -pu, vertauben, starr werden U.: kājas tirpst nuo ilgas stāvēšanas Dunika. sūdzējās, ka klibā kāja tirpstuot Neik. 7. vijuolnieks izbailēs tirpis vien LP. VII, 621. - Subst. tìrpšana, das Vertauben, Erstarren; tìrpums, die Vertaubung, Erstarrung L., U.: šas zâles Lietuo pret ruoku tirpumu Etn. IV, I. lai pāriet galvas tirpums MWM. X, 885; Plur. tìrpumi, = tirpas: tirpumi vien pa kauliem izskrējuši JK. VI, 2 (ähnlich: Purap. 120). Zu sloven. otrpínm "erstarre", poln. cierpnąć, r. тéрпнуть "erstarren", r. терпѣть "leiden", klr. торóпити "schrecken", lat. torpēre "erstarrt sein" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 631, Trautmann Wrtb. 325, Meringer IF. XVIII, 226, Zupitza Germ. Gutt. 32, Boisacq Dict. 911, li. Schröder IF. XVIIf, 526, Perssan Beitr. 437, Zubaty Sborn, fil. VI, 32 f.

Avots: ME IV, 197

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt ² Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu ² ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu ² ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû ² ) AP., Segew., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû ² ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu ² ); ohrfeigen (mit àu ² ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu ² ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc ² Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu ² ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu ² ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu ² ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû ² ) Arrasch, Ruj., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ ² ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225

tūku zâles. Bachbungen, Wassersalat, Quellenehrenpreis (veronica beccabunga L.) Fischer 180; RKr. II, 80, Brasche.

Avots: ME IV, 280

turêt,

1): ragus t. ("prast pārvaldīt") Seyershof. turamais ebenda, die Handhabe, der Griff.
ar vārdiem turēja (= apturēja) slimības Sonnaxt;

2): es par tām turēju rūpi Azand. 104, uzmanību t. ("pastāvīgi uzmanīties") Frauenb. draudzību t. ebenda. viņam galva vairs netur (kuo atmiņā) Seyershof. t. (glabāt) glāzītē cūku žulti ebenda. t. (gebrauchen)
cita mašīnu Kaltenbr. kas zemi tur, tas nevar būt bez zirga ebenda. jis turēja (bija apprecējis) Jāņa māsu ebenda. t. (gādāt un apkuopt) puisi uz savu ruoku Seyershof. t. pĩles, cūkas ebenda, AP., Sonnaxt. zirgi labi turē̦ti (kuopti) Kaltenbr.;

3): talkas t. Sonnaxt. bē̦rnam turēja (svinēja) dzimuma dienu Frauenb. agrāk Brenci turēja (svinēja) trīs krista dienas Mahlup;

4): agrāk turēja, ka guovi ar tuo sabuojā Salis;

5): auch Preiļi (Kur. Nehrung), Kossowski Gramm. 32, Latv. Saule, S. 1044 ("aus Semgallen"); dievus t. Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 256), LLD. II 1,9. pati rasu turē̦dama Aizsils Sen. k., S. 37. cik kurs turēja, tik iedeve Kaltenbr. tas jau nav dzirdē̦ts, bet, ja nu tu tādu valuodu turi ... Azand. 55; kauna neturē̦dama Auleja. tu daudzi vari atminēt, tik gadu turē̦dams ebenda;

6): ne˙viens vairs nevarēja t. kārst (savē̦lušuos vilnu) Frauenb. lielie luopi netur rudens aukstumu Seyershof. vîzes turēja (hielten vor)
tikai trīs dienas Salis; ‡

7) müssen (wohl ein Lituanismus)
Nidden; ‡

8) = turêtiês 3, sich halten:
stādi ir sausi, netur uz kāju Seyershof. Refl. -tiês,

1): labi puiši turējās tuos kre̦klus svētdienai Frauenb. dakteŗu zâles luopiem neturējāmies ebenda;

2): mēs briesmīgi turējāmies (draudzējāmies) Salis;

3): tad sivē̦ni turas (pieruod un uzticas) pie cilvē̦ka Seyershof. man ābuoli neturas (nepaglabājas) ilgi ebenda. ar šiem buŗamvārdiem var t. (izsargāties nuo ļauna) diezgan labi ebenda. t. ("mēģināt atspē̦kuot"), lai slimība nepieme̦tas ebenda. šis nu turas (tiepjas), ka nemākuot mūrēt ebenda (ähnlich Frauenb. und Kaltenbr.);

4): viņš tagad turējās vairāk mājā Frauenb.; das Zitat aus Dünsb. (ME. IV, 271) ist zu streichen;

5): turas pie sala BielU., die Kälte hält an;
‡

8) tüchtig essen
Seyershof: strādnieki tagad turas; ‡

9) t. ciet Seyershof "aizkavēties, aizspruostuoties": tāpēc tagad baļķu vešana turas ciet; ‡

10) kalben
Diet. Subst. turêšana,

1): sunīti pajēme turēšanai Sonnaxt; turêšanâs: lai istabā neiznāktu vairs ne˙kāda tielēšanās, pluosīšanās un t. ("?") Janš. Līgava II, 260; turẽjums: par radziņu turējumu BW. 28982. nuo desmitiem līdz vieniem bij mans t. (= bija man jātur?) Seyershof; turê̦tãjs: lielu dusmu t. BW. 10371. aitu t. Seyershof, Schafzüchter.
kažuoks lietus t. Tdz. 58006, 2.

Avots: EH II, 704

I tûska A.-Laitzen, (mit û ² ) Bauske, Pe̦nkule, Sessau, Widdrisch, tûsks Bers., Kl., Kr., Sessw., die Geschwulst (tūska) U., (tūsks) L., St., Altenwoga, (tûskis) Golg., (tûskis) Kalzenau, (tūskis) Spr., (tùsks ² ) Meiran, (tûskus ² ) Siuxt; Wassersucht (tūska ² ) Behnen, (tūska) Wid., MWM. Xl, 318, (tûskis) Lub., Nerft, Sonnaxt, (tūskis) Seew. n. U., (tûskus ² ) Gr.-Behrsen: pret tūsku de̦r uošu lapas Etn. IV, 115. ar tûsku nuomdra Sunzel. plaušu tūska Konv. ² 200. tesmeņa tūska, Euterentzündung (mastitis) Preip. 56. nuosiešu... pē̦du, tūskis kad būs laidies Juris Brasa 351. tūska vārdi Br. p. p. 11. - tūsku lapas,

a) Huflattich (tussi- lago farfara
L.) St., U., RKr. II, 80;

b) asclepias vincetouicum Wid.;

c) chelidonium majus Wid.;

d) cochlearia Wid.; tūsku (tūska L.) zâles,

a) Bachbunger (veronica beccabunga)
St., U.;

b) Braunwurz (scrofularia)
Mag. IV, 2, 87;

c) Schellkraut (chelidonium majus)
Etn. III 6; Konv. ² 4057. Vielleicht aus *tūkska; jedenfalls zur Wurzel von tûkt: s. Persson Beitr. 980. f.

Avots: ME IV, 282, 283

uļe̦ns, schwach (?): vienā (glāzitē) tādas zâles: ja iedzer ta[d] paliek . . . stiprs, un uotrā atkal tādas: ja iedzer ta[d] paliek gluži uļe̦ns. meita... ielējusi tās uļe̦nās zâles Pas. II, 77 (aus Walk). Wohl zu ule̦ns.

Avots: ME IV, 298

uzlasinât,

1) aufträufeln:
uzlasināt zâles uz vâts Dunika;

2) (auf etw.) tropfen
(perfektiv): re̦tas (lietus) piles uzlasināja Bers.;

3) vorlesen lassen
Lös.

Avots: ME IV, 351

uzmazgât, ‡

2) sich waschend sich (eine Krankheit) zuziehen:
viņš ir aplam kur uzmazgājis tuo auguoni Seyershof. citreiz uzmazgā ar tādas pumpas Orellen. uzmazgā kādu slimību, parasti izsitumus, ja nuolej savu mazgājamuo ūdeni "sliktā" vietā; dažreiz saka, ka uzmazgā auguoņus nuo zemes Salis; ‡

3) beim Waschen aufgiessen:
(kādas zâles) varējuši arī uz ruozi u. Etn. II, 166.

Avots: EH II, 728

uzšļàkt,

1) (Wasser) aufstürzen, aufspritzen
(tr.): uzšļākt kam ūdeni. ievilcis šļircenē... zâles un uzšļācis ve̦lnam LP. V, 264;

2) aufspritzen
(intr.), hinaufstürzen (vom Wasser): augstu uzšļāca... asins pavedieni Stari II, 686. ūdens uzšļāc strūglām liegām A. XI, 484. vilnis uzšļāc... kalna augstumā. Refl. -tiês, = uzšļàkt 2: ūdens man uzšļācās uz ruokām. (fig.) gaisā uzšļāksies taisnības avuota strūkla Poruk Dzīve u. s. 45. augstu uzšļācās nevaldāma spē̦ka bangas VeseIis Saules kapsēta 39.

Avots: ME IV, 389

vàdît ² Warkh., vādêt Kaunata, vàdêt ² Zvirgzdine, schaden Kaunata, Zvirgzdine; "надоѣдать" Kaunata: tās zâles cilvē̦kam vādej Zvirgzdine. Nebst li. võdyti "hinderlich sein; schaden" aus einem slav. vaditi (poln. wadzić) dass.

Avots: ME IV, 492

valˆgans Arrasch, C., Golg., Jürg., Kr., PS., Schwanb., Sessw., vàlgans AP., Schujen, valgans Dunika, Pankelhof, Schrunden, Segewold, Wandsen, Widdrisch, vàlgans ² Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Mahlup, Ogershof, Saikava, Sessw., Zwirdzine, valˆgans ² Bauske, Gold., Mitau, Riga, feucht U., Spr., Vit., Lubn., N.-Peb., Serben, Zaļmuiža, vàlgins ² Kl.: valganas actiņas Austr. kal. 1893, S. 43. valgans vakara vējiņš Purap. Kkt. 4. zeme vēl ir diezgan valgana Sessw.-Subst. valganums, die Feuchtigkeit U., Spr.: nezâles dažreiz mazajam stādam uztur vajadzīguo valganumu Ar. Krišj. Valdem. 1. Zu valgs II.

Avots: ME IV, 453

vàrîgs AP., Kaugershof, PS., Serbigal, (mit â) Arrasch, Baltinow, C., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Neuenb., Ogershof, Oknist, Saikava, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Wolmarshof, (mit à ² ) Erlaa, Lös., Lubn., Preili, (mit â ² ) Līn., Pankelhof, Ruj., Salis, Selg., Siuxt, Widdrisch,

1) leicht verletzbar (z. B. zerbrechlich), empfindlich, schwächlich
L., U.: kusli un vārīgi asni Vēr. II, 37. pieduras pie vārīģās vietas Rainis Ant. un Kl. 47. zâles nuoderēja atnākušas guosniņas vārīgajām iekšām Etn.IV, 69. sievietes dzīve ir vārīga puķe Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 38;

2) gefährlich:
vārīgi zeļļi B. Vēstn. vārīgi ievainuots, stark verwundet;

3) vārīgi "= viegli" (behutsam?) Smilt. - Subst. vārîgums, die Zartheit V., Empfindsamkeit. Etwa aus mnd. varich "gefährlich" (vgl. pē(r)lîgs)?

Avots: ME IV, 505

vārnaga, galium aparine Ulanowska Łotysze 14; eine Art Unkraut Golg., Sessw., ein Unkraut im Flachs Vīt.; ein Unkraut, das auf feuchten Wiesen und Flussufern wächst Vīt.; vārnnagas "mārnakas" Wid.: vārnaga ar saviem asiem, līkumainiem zariem citus augus sarauj kuopā un nuomāc Sessw. linus grūti plūkt, kad tie vārnagu sarauti Vīt. nav ne˙kādas lāga zâles, kur vārnagas aug ders. Aus vārn - naga (zu vãrna + nags).

Avots: ME IV, 506

vê̦de̦rzâle, Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.) RKr. II, 71; vê̦de̦ra zâle, Enzian (gentiana centaurea) U.; Plur. vê̦de̦rzâles, vê̦darzâles, Medizin gegen Leibschmerzen: vē̦de̦rs sāp vē̦de̦rzāļu (Var.: ve̦darzāļu) gribē̦dams BW. 2911.

Avots: ME IV, 549

vem̃t (li. vémti), vemju, vẽmu, sich erbrechen, vomieren U.: Sprw. kur tuo ņems, ka žīds vems! Br. sak. v. 1513. bē̦rzs sāk vemt, der Birkensaft fängt an zu gerinnen Fest., Lub. vemjamā sakne Preip. 21 oder vemjamās zâles, ipecacuanha, tatarus stibiatus u. a. Ārstn. kal. II, 99. - Subst. vem̃šana, das Vomieren; vẽmẽjs, wer vomiert; uguns vēmējs MWM. VI, 543 od. uguns vēmēja kalns, der Vulkan. Nebst vimbas "Geifer", vē̦mas und li. vimdyti "erbrechen machen" zu ai. vamiti "erbricht", gr. ἐμέω (wozu Specht KZ. LIX, 118 f.), lat. vomō "erbreche", an. váma "Übelkeit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 262 f., Trautmann Wrtb. 350, Boisacq Dict. 247 und Wood AJPh. XXVII, 62.

Avots: ME IV, 536

I viest (li. veĩsti "durch Fortpflanzen sich vermehren machen"), -šu, -su, aufziehen, erziehen (mit ìe ² ) Lubn., Saikava; entstehen lassen; verbreiten, (ver)mehren Bewershof, Kl., Meiran, Sessw., (mit ìẽ ) Gr.-Buschh.: viest trušus ir izdevīgi Saikava. tādu luopu sugu de̦r viêst ² Nigr. rudzi vieš (= rieš) krūmus Gr.-Buschh. kuoks vieš ce̦ru Nötk. zemes krūtis... ziedus un skuoslas un kukaiņus vieš U. b. 85, 72. mēness vieš lē̦nu gaismu Sessw. visas (sc.: zvaigznes) gaismu vieš Poruk. Refl. -tiês, sich einfinden L.; fruchtbar sein, gedeihen, sich mehren U., Bewershof, Warkl., (mit ìe ) C., Trik., (mit ìe ² ) Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Heidenfeld, Kl., Kr., Lubn., Saikava, Sessw., Sonnaxt, Warkh., (mit iẽ ) AP., Arrasch: lai viešas (BW. 1326, 9 var. dafür eine III p. prt. vietēs!) man telītes kā liepiņas krūmiņā BW. 16455. lai guotiņas tâ viesās kâ vistiņa uoliņās 28931. vairāk viešas... nezâles A. XX, 138. vītuola, zem kura... kalves viesās un lubstāji Austrinš Nopūtas vējā 91. še bites labi viešas, gedeihen wohl L., U. lai avis labi viestuos Janš. Bandavā II, 25. miers un... laime viešas dvēselē Pūrs I, 29. baigas viesās krūtīs 111. siltie stari viešas... ļaužu sirdīs Rainis Ave sol 21. ē̦nas viešas un aug Zalktis I, 97. viešas tumsa Sessw. gaismai viešuoties A. XX, 643. Nebst váisla zu vãisius "Frucht", vìsti "sich fortpflanzen", an. vīsir, norw. vise "Keim" u. a. (s. Persson Beitr. 3221 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 242), sowie (nach Jokl WuS. XII, 67) zu alb. vesh "Traube", visharák "fruchtbar".

Avots: ME IV, 670

II vîksnis: liels zâles v. (mit ī) Fehteln.

Avots: EH II, 792

vĩns,

1) auch vīnus Diez, (mit ĩ ) Ronneb., der Wein: vīniņu dzēru BW. 19568. vienā (se.: biķerī) vīnus, uotrā me̦dus 21657. dzer, tautieti, vīn[u] ar me̦du! 21657, 7;

2) in genitivischen Verbindungen: vīna kuoks, der Weinstock
U.; vīna ķe̦kars, die Weintraube U.; vīna puķītes, Feldnelken Frauenb.; vīna spaids, die Kelter St., U.; vīna zâles, gentiana centaurea U. Nebst estn. wīn und li. vỹnas entlehnt entweder aus mnd. wîn oder aus r. винó.

Avots: ME IV, 639, 640

I zâle,

1): tur zālīte vairs neaug BW. 11976. apdzeŗu zāles Siuxt, = apdziŗu z. (tās duod guovīm, lai tām daudz piena un lai burvji nevar kaitēt); adzeŗu (aus *atdzeŗu?) z. Frauenb. (in gekochtem Zustand zum Fördern des Haarwuchses gebraucht);
ausu z., = zemes sīpuols: ausu zāles sula jāizspiež un jāielej ausī Etn. II, 10; blusu z. Sassm., polygonum persicaria, Flohknöterich; caũrduru z. Siuxt (tās tēju dzeŗ, kad "caurie" duŗ sānuos); cietā z. Oknist, nardus stricta; de̦su z. Saikava, nepeta cataria; dze̦lˆzu ² z. Frauenb., Riedgras; ežu z.: tā zied vasaras uotrā pusē pe̦lgani baltiem ziediem Siuxt; êžu zâlīte Ramkau, gnaphalium silvaticum; grausmju z. (aug grāvmalās, līdzinās vērmelēm) Fil. mat. 172; igauņu z. (wo?) "?"; Jãņa z. (balta un dz., zied ap Jāņiem) Siuxt; judŗu z. Ahs., Leindottersamen; kašķa z. Siuxt, = kašķu z.; kaušu (richtig?) z. Dobl., = kaušļu z.; kārpu z.: ar kãrpu zāles sulu ziež kārpas, lai tās iznīkst Sassm.; kreîma ² z. (eine kleine Pflanze mit einer bls"ulichen Blüte; wird getrocknet den Kühen vorgesetzt, damit ihre Milch viel Sahne aussondere) Siuxt; krêjuma ² z. Sassm., pinguicula, Fettkraut; lĩķa z. (eine Pflanze mit hartem Stengel, büschelweise wachsend, mit hellroten Blüten, mit unangenehmem Geruch) Siuxt; maura z.: m. (mit aũ) z. aug mauruos un ir ze̦ma Siuxt; pakrūtes z. Ar., arctostaphylus officinalis (als ein Mittel gegen Magenschmerzen gebraucht); rasu z. Ahs., = rasas z.? smar̂žas z. Meiran, anthoxanthum odoratum; tītaru z. Frauenb., achillea millefolium; trakās jeb trakuma zâles Meiran, datura stramonium; tûkuma z. Meiran, impatiens noli me tangere; veselības z. Meiran, gentiana amarella; vē̦de̦ra z. Sassm., tanacetum vulgare; žē̦lastības z. Kawall, gratiola officinalis; žur̂ku ² z. (mit langem Stengel und blauen Bl"uten; gegen Ratten gebraucht) Siuxt;

2): kad ausis te̦k, iepilina aitas mīzalus; liela zāle! Lttic. 1564. me̦lnās zāles BielU., Kupfervitriol.

Avots: EH II, 802

zāļīgs "?": zâles ar savu zālīgu kruonīti Zeif. Latv. chrest. III, 1, 144.

Avots: ME IV, 699

zâļuôt Bers., C., Erlaa, Jürg., KatrE., Kl., Sessw.,

1) würzen
L., U.;

2) kurieren
U., Frauenb., Nötk.: sanāca dakteri..., zāļuoja viens šâ, uotrs tâ MWM. VI, 16;

3) prügeln
Zaravič. Refl. -tiês,

1) spriessen:
ej pruojām, le̦dutiņu, lai zâlīte zāļuojas! BW. 30110;

2) sich (mit verschiedenen Heilmitteln) kurieren
Frauenb. - Subst. zâļuôšana, das Kurieren: zāļuotājs nuodarbuojas ar cilvē̦ku un luopu zāļuošanu Ahs.; zâļuôtãjs,

1) wer Gras pflückt, rauft;

2) wer kuriert, ein Salbader
Brasche, Ahs.: zāļuotāji gavēņu piektdienās izgatavuo savas zâles Etn. I, 75.

Avots: ME IV, 699

zavatzâle ² Dond., zave̦tzāle Dond. n. RKr. III, 71, zave̦dzâles Upesgrīva, lycopodium selago L.; zave̦tzāle, eine in der Volksmedizin gebrauchte giftige Waldpflanze Stenden; zavatzāle, ein Zauberkraut Balt. senatne.

Avots: ME IV, 693

zavišku zâles JK. VI, 54 "?"; zavišķu zâles Alschw., eine Art Pflanzen.

Avots: ME IV, 693

zeltmēles, eine Pflanze Selb.: zeltmēlītes, sviķelītes jaunu meitu Jāņu zâles BW. 32367, 4.

Avots: ME IV, 706

zelve AP., Bers., N.-Peb., ze̦lva, eine starke Medizin, ein Hausmittel: suņa mēlē deviņas ze̦lvas (zâles) Etn. IV, 114. tā jau ir skaidrā zelve! sagt man von sehr salzigen, gewürzten Speisen od. starken alkoholischen Getränken. Nebst r. зелье "Kraut, Heilkraut" und li. želvas "grünlich" zu zelt I.

Avots: ME IV, 707

ziẽpes,

1) seltener der Sing. ziepe L., St., U., loc. pl. ziepeņās BW. 20341, 8 var., die Seife:
ziepēs ruokas nuomazgāju BW. 15909, 1 var. paduod man ziepi (ein Stück Seife)! Nigr. ziepju pūslis, die Seifenblase Brasche. ziepju ūdens, Seifenwasser Brasche. ziepju vārītājs, der Seifensieder Brasche; ziepju zâles,

a) Seifenstein;

b) "ein Gift";

2) auch Sg. ziepe, Pech, Malheur, Unglück:
nu iznāca ziepe (ķe̦za) Golg. nu būs ziepes! sagen Seeleute (auch im Sinne von Sturm). ziepes savārīt, eine Sache (eine Arbeit) ungeschickt tun, verderben Grünw.;

3) nekul ziepes! sprich keinen Unsinn!
Saikava;

4) ziẽpītes, eine gewisse Pflanze
Bauske; ziepītes od. suņu ziepes, polygala amara L. Birsman; svēteļa ziepes, polygala amara L. od. saponaria ifficinalis L. Etn. III, 159: svēteļa ziepes putuo, kad ar viņām mazgā ruokas vai ģīmi Etn. II, 147. Nebst estn. sēp aus mnd. sepe.

Avots: ME IV, 744