Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'lupata' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'lupata' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (8)
lupata
lupata
lupata, lupats,
1) der Lappen, Fetzen:
kur tās manas lupatiņas? BW. 27454. [savīstītu lupata klumšķi Janš. Dzimtene V, 56.] rīka od. trauku lupata od. lupats, der Wischlappen;
2) lupatās od. lupatu lupatās, in Fetzen, in tausend Stücke:
uoliņa sašķīduse lupatās LP. III, 86. uozuolu pē̦rkuons saspēris lupatu lupatās Etn. II, 180. zvē̦ri ve̦lnu sapluosījuši lupatu lē̦vuruos LP. VI, 751;
3) der Lump, lumpige Person:
griez ceļu, lupata! LP. VII, 500. dē̦li nevaruot paciest, ka tāds lupata e̦suot par svaini IV, 65. Zu lupt.
Avots: ME II, 514
1) der Lappen, Fetzen:
kur tās manas lupatiņas? BW. 27454. [savīstītu lupata klumšķi Janš. Dzimtene V, 56.] rīka od. trauku lupata od. lupats, der Wischlappen;
2) lupatās od. lupatu lupatās, in Fetzen, in tausend Stücke:
uoliņa sašķīduse lupatās LP. III, 86. uozuolu pē̦rkuons saspēris lupatu lupatās Etn. II, 180. zvē̦ri ve̦lnu sapluosījuši lupatu lē̦vuruos LP. VI, 751;
3) der Lump, lumpige Person:
griez ceļu, lupata! LP. VII, 500. dē̦li nevaruot paciest, ka tāds lupata e̦suot par svaini IV, 65. Zu lupt.
Avots: ME II, 514
lupatainis
lupatains
lupatains
lupataîns, aus Lumpen bestehend, Lumpen aufweisend, zerlumpt, lappig: lupatains kažuoks Tr. III, 395. nauda mani salamāja lupatainu BW. 20033.
Avots: ME II, 515
Avots: ME II, 515
rīklupata
trauklupata
Šķirkļa skaidrojumā (60)
appirkt
appìrkt (li. apipir̃kti), tr., im Umkreise abkaufen, wegkaufen: kaimiņiem visus linus SP. appirkdami sarus, lupatas un kaulus Druva I, 725. - kas, māsiņa, tev appirka (Var.: apkala, apkāra) sīkajā sudrabā (Var.: ar sīkuo sudrabiņu) BW. 17000, schmückte kaufend.
Avots: ME I, 111
Avots: ME I, 111
drepekls
‡ * dre̦pe̦kls (gespr.: drapakls) Bērzgale "lupataina%20dr%C4%93be">lupataina drēbe, kas ātri var sairt"; dre̦pe̦kla pakalas ebenda "spaļuojas pakulas, kas neturas kuopā un irst".
Avots: EH I, 332
Avots: EH I, 332
ģirnīt
izbružāt
izbružât, tr., ausreiben: Inga sev acis izbružāja MWM. VIII, 489. plakstiņi kâmīksti izbružātas lupatas A. U. zirgs kaklu izbružā un izstaipa Vīt. 86.
Avots: ME I, 719
Avots: ME I, 719
izģinst
izģinst, izgint, intr., abnehmen, verarmen Elv., verschmachen Glück, abmagern, verkommen: tavs brālis izģinst III Mos. 25, 25. nuo bada būs tev izģinst V Mos. 32, 24. bezdievīguo acis izģindīs (izīgs) Hiob 11, 20. mani kauli ir izģinduši Psalm 31, 11. negribam... par tē̦liem izģinst Asp. kalsni izģinduši tē̦li Asp. muokās izģinst MWM. VI, 337. tam iekšā neizģinda, kuo daba ielika Sudr. E. izģindis, = nuoliesējis, vājš: nuo slimuma gluži izģindis, tâ ka vairs ne pazīt nevar Blist. n. Etn. I, 137. - izģina ļuoti Richt. 6, 6. izģinis kâ dievkociņš od. kâ nātna lupata od. kâ guovs pļécka, von einem sehr Mageren Naud.
Avots: ME I, 743
Avots: ME I, 743
izmiekstēt
izmiêksķêt, izmiekšêt,
1) intr., ausweichen, weich werden:
saķert dzīvas čūskas un ielikt spirta pudelē, lai izmiekš Etn. IV, 119. vējš rausta slapjas izmiekšķējušas driskas Etn.;
2) tr., ausweichen, weich machen:
nuo lietiem izmiekšķē̦ta zeme A. XXI, 28. lupatas atkal salasīs, izmiekšķēs JK. V, 116;
3) durchbleuen, durchprügeln:
maimnieks izmiekšķējis kalpam muguru LP. VI, 354.
Avots: ME I, 773
1) intr., ausweichen, weich werden:
saķert dzīvas čūskas un ielikt spirta pudelē, lai izmiekš Etn. IV, 119. vējš rausta slapjas izmiekšķējušas driskas Etn.;
2) tr., ausweichen, weich machen:
nuo lietiem izmiekšķē̦ta zeme A. XXI, 28. lupatas atkal salasīs, izmiekšķēs JK. V, 116;
3) durchbleuen, durchprügeln:
maimnieks izmiekšķējis kalpam muguru LP. VI, 354.
Avots: ME I, 773
izspaidīt
izspaîdît, tr., freqn. zu izspiêst ausdrücken: viņa asinis būs izspaidīt pie altāŗa sienas III Mos. 1, 15. mēs kungus un kundzes izspaidīsim kâ slapjas lupatas Niedra.
Avots: ME I, 801
Avots: ME I, 801
izvanskāt
‡ izvanskât,
1) = izvanckât ‡ 2 Wessen;
2) durcheinanderwerfen
Gramsden, (mit -ât ) Bērzgale, Kacēni, Lixna, Welonen: mazā izvanskāja pa ustabu visas lupatas; "izmē̦tāt, izpurināt" Heidenfeld: i. sienu nuo gabanām;
3) = izvanckât ‡
3) N.-Peb. (auf eine flüssige Speise bezogen);
4) herausziehen, -fischen
Jasmuiža;
5) "izdauzīt, izsist, piekaut" (mit àn 2 ) Heidenfeld, Mar.: i. visu kruogu (= kruogus ļaudis); "izkult" Heidenfeld: i. linus;
6) ausplappern
Gramsden.
Avots: EH I, 493, 494
1) = izvanckât ‡ 2 Wessen;
2) durcheinanderwerfen
Gramsden, (mit -ât ) Bērzgale, Kacēni, Lixna, Welonen: mazā izvanskāja pa ustabu visas lupatas; "izmē̦tāt, izpurināt" Heidenfeld: i. sienu nuo gabanām;
3) = izvanckât ‡
3) N.-Peb. (auf eine flüssige Speise bezogen);
4) herausziehen, -fischen
Jasmuiža;
5) "izdauzīt, izsist, piekaut" (mit àn 2 ) Heidenfeld, Mar.: i. visu kruogu (= kruogus ļaudis); "izkult" Heidenfeld: i. linus;
6) ausplappern
Gramsden.
Avots: EH I, 493, 494
kumbāls
lakats
lakats: lakatelis auch Brig. Dievs, daba; darbs 170, Grenzh. n. FBR: XII, 16,
1): austais l., ein grosses Umlegetuch
Siuxt. lielais l. Salisb. u. a., ein grosses Tuch, das um die Schultern genommen wird. mutes l. Seyershof, ein Schnupftuch; ‡
2) ein Lappen, Lumpen
(lupata) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Lappen"), BielU., Auleja, Pilskalne, Višķi: pajem lakatu, nuoslauki galdu! Auleja; "trauku lupats" Lesten n. FBR. XV, 31; rīku l. "Küchenlumpen" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Küche"); Plur. lakati, alte, schlechte Kleider Auleja; ‡
3) Demin. lakatiņš, die Windel
AP.: ne tam (= bērniņam) krekliņa, ne lakatiņa BW. 1166; ‡
4) die Wamme (einer Kuh)
Seyershof. S. auch ‡ *lakata 2.
Avots: EH I, 716
1): austais l., ein grosses Umlegetuch
Siuxt. lielais l. Salisb. u. a., ein grosses Tuch, das um die Schultern genommen wird. mutes l. Seyershof, ein Schnupftuch; ‡
2) ein Lappen, Lumpen
(lupata) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Lappen"), BielU., Auleja, Pilskalne, Višķi: pajem lakatu, nuoslauki galdu! Auleja; "trauku lupats" Lesten n. FBR. XV, 31; rīku l. "Küchenlumpen" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Küche"); Plur. lakati, alte, schlechte Kleider Auleja; ‡
3) Demin. lakatiņš, die Windel
AP.: ne tam (= bērniņam) krekliņa, ne lakatiņa BW. 1166; ‡
4) die Wamme (einer Kuh)
Seyershof. S. auch ‡ *lakata 2.
Avots: EH I, 716
lampa
II làmpa 2: auch ("atplīsis gabals") Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 77; (Scherbe) Kalnemois, Schwanb., ("šķembele") Nautrēni, Saikava; ein abgeschnittenes Stück Fleisch Saikava; ein kleines Stück Zeug Saikava; "lupata">lupata" Prl.; ein Fetzen (Zeug), Lappen AP., Fest.; abgeschlagenes Stück (nur im loc. pl.: sasist kuo lampās) Oknist; piestu sasit lampām Pas. Xl, 61, ve̦cu katlu lampām Jūrgens Mana vect. nostāsti 106. atcirta izkapti lampās Heidenfeld. visu sacē̦rt lampu lampās ebenda.
Avots: EH I, 718
Avots: EH I, 718
lanckars
lanckars (unter lañckaris ),
1): "ein zerlumptes Kleidungsstück"
(lañckars) AP., (lanckars) Bērzgale, (lànckars 2 ) Kaltenbr.; "lupata" (lanckars) Pilda: staigāt vienuos lànckaruos 2 Oknist, iet, ka lànckari 2 vien kust Linden in Kurl.; lanckari Segew., Zatten, schäbige Kleidung; ‡
2) ein zerlumpter Mensch
Segew. lanckari ("?"), kakari, lasietēs pa ceļu! Tdz. 48390.
Avots: EH I, 719
1): "ein zerlumptes Kleidungsstück"
(lañckars) AP., (lanckars) Bērzgale, (lànckars 2 ) Kaltenbr.; "lupata" (lanckars) Pilda: staigāt vienuos lànckaruos 2 Oknist, iet, ka lànckari 2 vien kust Linden in Kurl.; lanckari Segew., Zatten, schäbige Kleidung; ‡
2) ein zerlumpter Mensch
Segew. lanckari ("?"), kakari, lasietēs pa ceļu! Tdz. 48390.
Avots: EH I, 719
lanckatas
larpata
larpatāt
larpatât,
1): "staigāt larpatu larpatām (ka pastalu lupatas vien le̦c ap kājām)" Nötk.
Avots: EH I, 721
1): "staigāt larpatu larpatām (ka pastalu lupatas vien le̦c ap kājām)" Nötk.
Avots: EH I, 721
lāsa
[II lâsa Jürg.], làsa 2, er Halm (Stroh, Heu), Streu, allerlei [trockene] Abfälle [Lennew.]: lāsa (salms, siens) iekritusi glāzē Lub. [vistas kasās pa lāsu; izmet vistām lāsu (Scharrfutter)! pienā pe̦ld lāsa (Abfälle) Jürg. visu lāsu (lupatas, ve̦cus papīrus, nevērtīgus traukus etc.) vajag izvākt nuo istabas Lennew. skaidienā sakrājusies liela lāsa (gruži, netīrumi) Sehren.] rudzi lāsā diezgan labi, dem Halm nach ist der Roggen ganz gut Lub. lāsa laba pakaišiem Lös. n. Etn. IV, 129.
Avots: ME II, 441
Avots: ME II, 441
ļekans
ļe̦kans,
1) schlaff, schlotternd
C., Smilt., Erlaa, [Fest.], Mar.: ruokas, luacekļi karājas ļe̦kani Sudr. E. [paģībis cilvē̦ks paliek tāds ļe̦kans kâ lupata Stenden, Behnen.] vaibsti ļe̦kani Stari 1, 119. rasas pilnais zieds kļuva ļe̦kans kâ ve̦se̦lu dienu pie ce̦pures nē̦sāts Jauns, uotrai mēle stīvāka, bet trešai atkal pārāk ļe̦kana Latv.;
2) kotig Dickeln
n. U. [Zur Bed. 1 vgl. leceklis; zur Bed. 2 - ļe̦ka I, s. Leskien Nom. 385.]
Avots: ME II, 534
1) schlaff, schlotternd
C., Smilt., Erlaa, [Fest.], Mar.: ruokas, luacekļi karājas ļe̦kani Sudr. E. [paģībis cilvē̦ks paliek tāds ļe̦kans kâ lupata Stenden, Behnen.] vaibsti ļe̦kani Stari 1, 119. rasas pilnais zieds kļuva ļe̦kans kâ ve̦se̦lu dienu pie ce̦pures nē̦sāts Jauns, uotrai mēle stīvāka, bet trešai atkal pārāk ļe̦kana Latv.;
2) kotig Dickeln
n. U. [Zur Bed. 1 vgl. leceklis; zur Bed. 2 - ļe̦ka I, s. Leskien Nom. 385.]
Avots: ME II, 534
lēkt
lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,
1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;
2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,
1) um die Wette springen:
iesim lēkties!
2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);
3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;
4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];
5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;
6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;
7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;
8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]
Avots: ME II, 458, 459
1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;
2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,
1) um die Wette springen:
iesim lēkties!
2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);
3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;
4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];
5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;
6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;
7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;
8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]
Avots: ME II, 458, 459
lempars
līderīgs
ļiverēt
ļiverēties
lumpata
lum̃pata, der Wischlappen Smilt., Stürzh. [Aus le. lupata nach dem d. Lumpen umgebildet?]
Avots: ME II, 512
Avots: ME II, 512
lupa
lupa [= li. lupà "Metallkuchen"?], die Scherbe, ein kleines Stück, der Fetzen: drēbes saplēsis lupu lupās. [labi, ka pudele vēl neatsitās uz kādu akmeni vai kuoku, - tad bija lupās Janš. Dzimtene V, 406.) es viņu (pirti) būtu saārdījis lupu lupās Etn. I, 85. [Nebst lupata wohl zu lupt. Vielleicht formell identisch mit la. lupa "meretrix"; zur Bed. vgl. la, scortum "Fell; Hure" und le. màukt "abstreifen": maũka "Hure".]
Avots: ME II, 514
Avots: ME II, 514
ļupata
lupatdriskās
lupats
lupats (li. lùpatas, s. E. Praenkel KZ LVIII, 278): auch (= lupata 1) Grenzhof n. FBR. XII, 16, Dunika, Grob., Gr.-Würzau, Kal-OB., Rutzau, Siuxt: ietīsim lupatuos BW 1162 var. vāciešu lupati (Var.: drānas) 2061!
Avots: EH I, 762
Avots: EH I, 762
lupats
luputa
makņāties
[makņâtiês, -ãjuôs, wühlen, stobern ("rakņāties, vandīties"): kad žīds grib izlasīt pirkšanai labākās lupatas, sieva uzsauc:"nevajag makņāties, bet jemt nuo vietas" Zeezern. viņš cita ne+kā nedara, tikai makņājas pa savām grāmatām Gr.-Autz.]
Avots: ME II, 554
Avots: ME II, 554
miedāt
mudāt
nocilas
nũcilas, zur Schädigung des Nächsten niedergelegte Zaubermittel: nuocilas - raganu nuomešļi, kâ sapuvušas uolas, matu kušķi, lupatas Naud., [Oppek.] raganas atstāj kâ iedarījuma (burvības) zīmi nuocilas LP. VII, 569. uz kūts durvīm šai (pūpuoļu) svētdienā uzve̦lk trīs krustus, tad nuocilu ne̦sātāji netiekuot tur iekšā. tâ˙pat tas jādara cituos svē̦tkuos, kad nuocilu ne̦sātāji staigājuot apkārt Etn. II, 53; I, 75.
Avots: ME II, 768
Avots: ME II, 768
noļūt
nùoļūt, intr., schlaff herabhangen: vaigi izbrieduši un uz leju nuoļuvuši Duomas III, 1174. nuoļuvušas krūtis AU., [ausis Warkl.] plakstiņi kâ mīksti izbružātas lupatas nuoļuva pāri acīm AU.
Avots: ME II, 815
Avots: ME II, 815
noskrandājies
nùoskrañdãjiês Sassm., Dond., Ahs., -ẽjiês, -uõjiês, auch nùoskrañduõjis, -ẽjis, nùoskrañdis, nuoskrendis, nùoskrañdê̦ts, zerfetzt, abgelumpt: nuoskrandājušies apģē̦rba gabali A. XX, 644. me̦lns, nuoskrandējies uzvalks LP. VI, 14. tas bij mazs, nuoskranduojies puika Purap. nuoskranduojis ubags Aps. nuodriskis un nuoskrandis vīrietis Janš. dē̦ls bijis nuoplīsis un nuoskrandis kâ lupata LP. VI, 455. nuojūdza abus nuoskrandušuos zir-dziņus Vēr. I, 828. iejāj le̦pns tautu dē̦ls nuoskrandē̦tu (nuoskre̦ndušu 19071) kumeliņu BW. 14493.
Avots: ME II, 848
Avots: ME II, 848
pašļaucīt
pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt 2 rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês 2 [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.
Avots: ME III, 114, 115
Avots: ME III, 114, 115
pasmirdināt
[pasmirdinât (li. pasmìrdinti), eine Weile stinken lassen: p. de̦guošas lupatas Salis.]
Avots: ME III, 104
Avots: ME III, 104
pinks
I piñka,
1): apārnis kad salīst, tad viņš sāk velties pìnkām 2 Heidenfeld; "pika" Seyershof; guovs apķē̦rusēs mē̦slu pinkām Talssen; pinkas Grünw. "pārāk nuoplīsušas drēbes, ja lupatas karājas kâ pinkas"; pinka Bartau "geflochtenes Garn, eine geflochtene Pferdemähne";
ne pìnkas 2 "ne druskas" Fest.
Avots: EH XIII, 234
1): apārnis kad salīst, tad viņš sāk velties pìnkām 2 Heidenfeld; "pika" Seyershof; guovs apķē̦rusēs mē̦slu pinkām Talssen; pinkas Grünw. "pārāk nuoplīsušas drēbes, ja lupatas karājas kâ pinkas"; pinka Bartau "geflochtenes Garn, eine geflochtene Pferdemähne";
ne pìnkas 2 "ne druskas" Fest.
Avots: EH XIII, 234
pirkstis
pìrkstis (nom. pl.) PS., C., Laud., N.-Schwanb., Annenb., pirkstes N.-Schwanb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411, pirksti U., die glühenden Funken in der Asche, die Glut in der Asche, die glühende Asche: aizbēršu karstas pirkstis aiz ādas Etn. IV, 160. pirkstis nuo sadedzināta lupata BW. I, S. 182. cept kuo pirkstês Etn. I, 18. viņš vairs nebāzīs pirkstus pirkstīs Jauna Raža IV, 86. kâ pirkstēs, wie in der heissen Asche, - in Verlegenheit U. Nach Leskien (mit ?) Abl. 339, J. Schmidt Voc. II, 28 und Petersson Zwei sprachl. Aufs. 14 nebst li. pir̃kšnys (nom. pl.) "glühende Asche" zu urslav. *pьrstь "Staub", le. pā`rsla (s. dies) usw., aber die Wörter der letztern Gruppe zeigen nicht den Begriff der Hitze. Eher daher nebst li. pir̃kšnys zu air. riches "Kohle", bret. regez "Kohlenglut' (nach Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 56 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 47); oder kontaminiert aus birkstis und *pirsti- (= urslav. *pьrstь) ?
Avots: ME III, 223
Avots: ME III, 223
ponckāt
ponckât, -ãju,
1) "ponckas taisīt" Dond.;
2) poñckât, tr., wickeln, (in alte Kleider) hüllen
Widdrisch, Salis. Refl. -tiês,
1) = ponckāt 1 Dond.: kamdēļ tâ ponckājies un lupatas izsviedi!
2) sich (in alte Kleider) wickeln; einhüllen
Salis;
3) trödeln
Salis.
Avots: ME III, 375
1) "ponckas taisīt" Dond.;
2) poñckât, tr., wickeln, (in alte Kleider) hüllen
Widdrisch, Salis. Refl. -tiês,
1) = ponckāt 1 Dond.: kamdēļ tâ ponckājies un lupatas izsviedi!
2) sich (in alte Kleider) wickeln; einhüllen
Salis;
3) trödeln
Salis.
Avots: ME III, 375
rīkla
rīks
rìks (li. rỹkas "Werkzeug; Gefäss"),
1) das Gerät, Instrument, Handwerkszeug:
rīki amatnieka kulītē Ld. 10.891. šaujams rīks, ein Schiessgewehr U. kara rīki LP. VI, 780, die Waffen. laivas rīki, was zum Bedarf des Bootes gehört, um es segelfertig zu machen U. rakstāmie rīki, das Schreibzeug, Schreibzubehör (bei Manz. Lettus rakstāma-rīks, das Tintenfass): papīri, spalvas un kas tik rakstāmi rīki Plūd. Llv. II, 298. - dzirdes rīki R. Kam. 40, die Hörorgane. vīra rīki (li. vyriški rykai), die Zeugungsteile U.;
2) das Küchengerät, Gefäss, Geschirr:
nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. kuca rīkus (Var.: traukus) apmazgāja BW. 21940 var.; hierher wohl auch (wenn mit hochle. ei aus ī) maizes reiks "ein grosses Messer zum Brotschneiden" Sauken;
3) Plur. rìki, Pferdegeschirr (und zwar das russische)
U.; das Kummet Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 562, Preekuln (in Kurl.), Kalleten, Ahs., Rothof, Tuckum, Pinkenhof, Lasd.; rīku kuoki, die Kummethölzer Ahs.;
4) genitivische Verbindungen:
rīku (Lasd., LP. IV, 198, rīka Ahs.) drāna od. rīkdrāna Ar., Dond., rīka drēbe U., rīku dvielis U., rīku lakats U., rīka lupata Golg., rīku lupata (rīka lupats Ahs.) od. rīklupata Ar., ein Scheuertuch, Scheuerlappen: paņēm rīkdrānu un nuomazgā galdu! Dond. rīka (rīkas Spr.) od. rīku meita od. rīkmeita RKr. VI, 114, eine Magd Spr., eine Magd, die das Küchengerät säubert: kāzu amatnieki bija: pavārs un viņa puisis, rīka meita, . . . alus uznesējs BW. III, I, 63. rīka sieva, ein Weib, welches das Küchengerät säubert: kur ņemsim rīka sievu? vārna tāda puspe̦lē̦ka, tā būs laba rīka sieva BW. 2686, 11. rīka pūrs, die Morgengabe, die das Weib zum Manne bringt Manz. Lettus: viņš pilda un duod tiems . . . rīka pūru Manz. Post. I, 142. Unsicheres darüber bei Būga KSn. I, 66; nach Leskien Abl. 281 (mit?) zu li. reĩkia "ist nötig" (zu diesem Wort Meringer IF. XVIII, 220). Zu rieči I?
Avots: ME III, 537
1) das Gerät, Instrument, Handwerkszeug:
rīki amatnieka kulītē Ld. 10.891. šaujams rīks, ein Schiessgewehr U. kara rīki LP. VI, 780, die Waffen. laivas rīki, was zum Bedarf des Bootes gehört, um es segelfertig zu machen U. rakstāmie rīki, das Schreibzeug, Schreibzubehör (bei Manz. Lettus rakstāma-rīks, das Tintenfass): papīri, spalvas un kas tik rakstāmi rīki Plūd. Llv. II, 298. - dzirdes rīki R. Kam. 40, die Hörorgane. vīra rīki (li. vyriški rykai), die Zeugungsteile U.;
2) das Küchengerät, Gefäss, Geschirr:
nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. kuca rīkus (Var.: traukus) apmazgāja BW. 21940 var.; hierher wohl auch (wenn mit hochle. ei aus ī) maizes reiks "ein grosses Messer zum Brotschneiden" Sauken;
3) Plur. rìki, Pferdegeschirr (und zwar das russische)
U.; das Kummet Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 562, Preekuln (in Kurl.), Kalleten, Ahs., Rothof, Tuckum, Pinkenhof, Lasd.; rīku kuoki, die Kummethölzer Ahs.;
4) genitivische Verbindungen:
rīku (Lasd., LP. IV, 198, rīka Ahs.) drāna od. rīkdrāna Ar., Dond., rīka drēbe U., rīku dvielis U., rīku lakats U., rīka lupata Golg., rīku lupata (rīka lupats Ahs.) od. rīklupata Ar., ein Scheuertuch, Scheuerlappen: paņēm rīkdrānu un nuomazgā galdu! Dond. rīka (rīkas Spr.) od. rīku meita od. rīkmeita RKr. VI, 114, eine Magd Spr., eine Magd, die das Küchengerät säubert: kāzu amatnieki bija: pavārs un viņa puisis, rīka meita, . . . alus uznesējs BW. III, I, 63. rīka sieva, ein Weib, welches das Küchengerät säubert: kur ņemsim rīka sievu? vārna tāda puspe̦lē̦ka, tā būs laba rīka sieva BW. 2686, 11. rīka pūrs, die Morgengabe, die das Weib zum Manne bringt Manz. Lettus: viņš pilda un duod tiems . . . rīka pūru Manz. Post. I, 142. Unsicheres darüber bei Būga KSn. I, 66; nach Leskien Abl. 281 (mit?) zu li. reĩkia "ist nötig" (zu diesem Wort Meringer IF. XVIII, 220). Zu rieči I?
Avots: ME III, 537
sametināt
sametinât, tr.,
1) aneinanderketten, verbinden
Spr.;
2) zusammenfalten:
meita stāv ruokas sametinājusi Dond.;
3) (mit grossen Stichen) zusammennähen:
sametināt lupatas kažuokam Plūd. Rakstn. I, 119;
4) zusammenschweissen
Segew., Wid.: kalējs sametina ratu asi Dond. dzelzi sakaisē̦tu var sametināt Kīmija 64. duod... puodi pieci dzelzs, ar kuo sametināt (sc.: pārlauztu zizli) Pas. II, 171 (aus AP.). bruņu juosta pastav nuo sametinātām dzelzs skārdām Konv. 2 455;
5) durchprügeln
Spr.
Avots: ME II, 684
1) aneinanderketten, verbinden
Spr.;
2) zusammenfalten:
meita stāv ruokas sametinājusi Dond.;
3) (mit grossen Stichen) zusammennähen:
sametināt lupatas kažuokam Plūd. Rakstn. I, 119;
4) zusammenschweissen
Segew., Wid.: kalējs sametina ratu asi Dond. dzelzi sakaisē̦tu var sametināt Kīmija 64. duod... puodi pieci dzelzs, ar kuo sametināt (sc.: pārlauztu zizli) Pas. II, 171 (aus AP.). bruņu juosta pastav nuo sametinātām dzelzs skārdām Konv. 2 455;
5) durchprügeln
Spr.
Avots: ME II, 684
sapiķelēt
‡ sapiķelêt Seyershof, dicht zusammenlegen od. aufschichten: s. lupatas bē̦rnam uz muti, lai nuosmuok.
Avots: EH XVI, 435
Avots: EH XVI, 435
sist
sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,
1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,
a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;
b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;
2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;
3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;
4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;
5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;
6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,
1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;
2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;
3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;
4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;
5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;
6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.
Avots: ME III, 849, 850
1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,
a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;
b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;
2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;
3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;
4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;
5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;
6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,
1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;
2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;
3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;
4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;
5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;
6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.
Avots: ME III, 849, 850
slābs
slãbs C,, PS,, slàbs 2 Kl,, Prl.,
1) schlaff:
kad auns bij beigts, tad tas... tāds liels, garš bij un slābs Dok. A. Daugava I, 317;
2) schwach, matt:
Zūza bij palikuse tik slāba kâ lupata Krišs Laksts 7. mēness sirpe peldēja..., apgaismuodama... apvāršņa malu... ar slābu gaismu Janš. Dzimtene V, 167;
3) schwach, gering
U.: slāba baznīca Mag. III, 1, 136, geringe kirchliche Versammlung U.;
4) lietus nāk zemē kâ slābs od. lietus nāk slābi zemē von starkem Regen
Golg. Subst. slãbums, die Schlaffheit, Mattigkeit, Schwäche: jis jau trīs dienas neēdis un nuo slābuma nevar jau paiet Pas. II, 80 (aus Malta). Zu slav. slabъ (serb. slȁb) "schwach" (wenn nicht hieraus entlehnt), li. slàbti "schwach werden", mnd. slap "schlaff" u. a., s. Trautmann Wrtb. 270 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 432. Neben diesem slāb ein ide. slēb- in an. slápr "träger Mensch" u. a.
Avots: ME III, 921
1) schlaff:
kad auns bij beigts, tad tas... tāds liels, garš bij un slābs Dok. A. Daugava I, 317;
2) schwach, matt:
Zūza bij palikuse tik slāba kâ lupata Krišs Laksts 7. mēness sirpe peldēja..., apgaismuodama... apvāršņa malu... ar slābu gaismu Janš. Dzimtene V, 167;
3) schwach, gering
U.: slāba baznīca Mag. III, 1, 136, geringe kirchliche Versammlung U.;
4) lietus nāk zemē kâ slābs od. lietus nāk slābi zemē von starkem Regen
Golg. Subst. slãbums, die Schlaffheit, Mattigkeit, Schwäche: jis jau trīs dienas neēdis un nuo slābuma nevar jau paiet Pas. II, 80 (aus Malta). Zu slav. slabъ (serb. slȁb) "schwach" (wenn nicht hieraus entlehnt), li. slàbti "schwach werden", mnd. slap "schlaff" u. a., s. Trautmann Wrtb. 270 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 432. Neben diesem slāb ein ide. slēb- in an. slápr "träger Mensch" u. a.
Avots: ME III, 921
sleņģis
I sleņ̃ģis Līn., Iw., Karls., slèņģis 2 Mar. n. Rkr. XVII, 130, sleņģis U., sleñģe C., B1., U., gew. der Plut. sleņģi, slenģes, Fenster- u. Türpfosten U., Gerüste U., Fensterrahmen Dr., Fensterkreuz Mar., Schlengen U., Fensterladen Wend. n. U., Karls., (sleñģis) Libau: luogu un durvju sleņģes Būvmācība 75. galdnieks ielika luogam jaunus sleņģus Mar. šim luogam sapuvis sleņģis, juo viņa vairs nevar aiztaisīt ebenda. . . . luodziņu, kuŗam gar satrunējušiem sleņģiem bija aizbāztas lupatas A. XX, 642. Nebst estn. lerig "Schlenge" aus mnd. slenge "Einfassung".
Avots: ME III, 926
Avots: ME III, 926
snaidas
‡ snàidas 2 Erlaa "samē̦rā gaŗi, nestingri, luokani, nederīgi nuome̦sti krāmi (lupatas, salmi, diegi u˙c.), kas pinas pa kājām vai duŗas acīs": nuokārušās tādas s. gar sienām.
Avots: EH II, 541
Avots: EH II, 541
suksnis
sumpas
sunka
supata
supata
supata,
1) = nuôbara 2 (minderwertige Frühlingswolle) Gr. - Behrsen n. Etn. I, 90: auda sveša māte man supatas villānīti VL. n. Alksn. - Zundulis; Wolleabfälle nach dem Tocken Erwalen;
2) "?": ve̦cā supata (= lupata?), ved labi ceļu! Frauenb. n. RKr. XVI, 204; ein Schimpfwort Bershof;
3) allerlei unnützer Kram
Spiess n. U.; Lumpen, Fetzen (Nigr., N. - Bartau, Siuxt), zerfetzte, alte Kleider Erwalen, Neuenb., Satingen: sviežati supatas pa luogu laukā! BW. 20729. Eher wohl nach Gerullis AfslPh. XLI, 155 als "Ausgeschüttetes" zu apr. suppis "Damm", aksl. suti (prs. sъpǫ) "schütten, streuen", sypati "schütten", sъpъ "Haufe", svepiti se, "agitari", lat. supāre "werfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524), als nach Charpentier MO. II, 29 zu li. š(i)ùpti "faulen", ai. ōpha- "Geschwür".
Avots: ME III, 1124
1) = nuôbara 2 (minderwertige Frühlingswolle) Gr. - Behrsen n. Etn. I, 90: auda sveša māte man supatas villānīti VL. n. Alksn. - Zundulis; Wolleabfälle nach dem Tocken Erwalen;
2) "?": ve̦cā supata (= lupata?), ved labi ceļu! Frauenb. n. RKr. XVI, 204; ein Schimpfwort Bershof;
3) allerlei unnützer Kram
Spiess n. U.; Lumpen, Fetzen (Nigr., N. - Bartau, Siuxt), zerfetzte, alte Kleider Erwalen, Neuenb., Satingen: sviežati supatas pa luogu laukā! BW. 20729. Eher wohl nach Gerullis AfslPh. XLI, 155 als "Ausgeschüttetes" zu apr. suppis "Damm", aksl. suti (prs. sъpǫ) "schütten, streuen", sypati "schütten", sъpъ "Haufe", svepiti se, "agitari", lat. supāre "werfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524), als nach Charpentier MO. II, 29 zu li. š(i)ùpti "faulen", ai. ōpha- "Geschwür".
Avots: ME III, 1124
trinīts
trinīts,
1) s. trinīt;
2) = trinītis, trinīte 2: trinīta (trijnīta BW. 22621, 2 var.) audekliņu BW. 22595, 8 var. trinīta audekliņus RKr. XVI, 241. linu kre̦kli ar trinīta apakšām; "(pus)vadmalas rats, kas ruodas arvien uz priekšu pa divi paminām blakus minuot" Gramsden;
3) aus
trinītis oder trinīte bestehend, gemacht, trinītis oder trinīte seiend: trinītu audekliņu BW. 22621 var. trinītā audekliņa 7327, 2. trinītā paldziņā 18485. trinītiem palagiem 27530, 1. trinītā lupata Etn. I, 94. Ungewiss, ob Subst., oder Adj.: (gen. s.) trinīta audekliņa BW. 22621 var.
Avots: ME IV, 237
1) s. trinīt;
2) = trinītis, trinīte 2: trinīta (trijnīta BW. 22621, 2 var.) audekliņu BW. 22595, 8 var. trinīta audekliņus RKr. XVI, 241. linu kre̦kli ar trinīta apakšām; "(pus)vadmalas rats, kas ruodas arvien uz priekšu pa divi paminām blakus minuot" Gramsden;
3) aus
trinītis oder trinīte bestehend, gemacht, trinītis oder trinīte seiend: trinītu audekliņu BW. 22621 var. trinītā audekliņa 7327, 2. trinītā paldziņā 18485. trinītiem palagiem 27530, 1. trinītā lupata Etn. I, 94. Ungewiss, ob Subst., oder Adj.: (gen. s.) trinīta audekliņa BW. 22621 var.
Avots: ME IV, 237
tuncīt
tùncît Lenzenhof, N.-Peb., Stolben, (mit uñ) Schujen, (mit un̂ ) Nötk., Wolmarshof, (mit ùn 2 ) Lis., Selsau, Sessw., (mit un̂ 2 ) Jürg., Salis, Segewold, -ĩju, stampfen, kneten, quetschen, drücken AP., N.-Peb., Smilten; tun̂cît 2 Jürg., stossend hineindrängen; stopfen (?) U., tun̂cît 2 , unordentlich biegen, falten Seppkull; (ein Kind) in Windeln wickeln Vilce; tùncît 2 Lennew., tun̂cît 2 Jürg., Rippenstösse versetzen; quälen U.: mālus, maizi Stolben; kartupeļus biezputrai Schujen; sānus Jürg.; cilvē̦ku Lennew., Stolben. lupatas maisā tuncīt Jürg. Refl. -tiês, einander stossen, einander Rippenstösse versetzen (mit un̂ 2 ) Jürg., Salis: puikas tuncījās (ar dūrēm) Salis. vārds pa vārdam, un abi sāka tuncīties Jürg. Aus tūcît . duncîties?
Avots: ME IV, 264
Avots: ME IV, 264
vanckari
vanckari (mit "an̂") Nerft "Fetzen, Lappen, Lumpen (lupatas)". Aus vanckas˙kankari.
Avots: ME IV, 469
Avots: ME IV, 469
vārbala
varza
varza,
1): "sarežģījums" (mit ar̂) Sonnaxt; "sarežģījies juceklis" (mit ar̂) KatrE.; varzas "visādas nederīgas piemē̦tātas lupatas, valgi u. c." A.-Schwanb.;
2): auch Lng. (unter zvejuot); "ein Netz zum Aalfang im Strom"
(mit ar̂) Saikava;
4): "sarežgīta lieta, būšana; nepatīkama darbība" (mit ar̂) Sermus, (mit ar̃) AP.; "sarežgītas padarīšanas" Meselau; doktors neielaidās gaŗākā varzā, juo bija jau pārliecinājies, ka vārdiem vien nav laužama ... ieduomīgā daba Sārts Druvas san 33;
5): "daudz dažādu un nepatīkamau sanācēju" Meselau: "... pìeklīdīs atkal mūsu māja pilna ar visādu varzu" ... "kas nu par varzu? nav jau ne˙kādi svešinieki" Azand. 4; eine Schar unruhiger, lärmender Kinder
(mit ar̂) Grosdohn, Warkl.; "lielāka drūzmēšanās" Mērdzine; varzas A.-Schwanb., Kinder, die allzu viel hin und her laufen;
7): auch (mit ar̂) Kalupe.
Avots: EH II, 758
1): "sarežģījums" (mit ar̂) Sonnaxt; "sarežģījies juceklis" (mit ar̂) KatrE.; varzas "visādas nederīgas piemē̦tātas lupatas, valgi u. c." A.-Schwanb.;
2): auch Lng. (unter zvejuot); "ein Netz zum Aalfang im Strom"
(mit ar̂) Saikava;
4): "sarežgīta lieta, būšana; nepatīkama darbība" (mit ar̂) Sermus, (mit ar̃) AP.; "sarežgītas padarīšanas" Meselau; doktors neielaidās gaŗākā varzā, juo bija jau pārliecinājies, ka vārdiem vien nav laužama ... ieduomīgā daba Sārts Druvas san 33;
5): "daudz dažādu un nepatīkamau sanācēju" Meselau: "... pìeklīdīs atkal mūsu māja pilna ar visādu varzu" ... "kas nu par varzu? nav jau ne˙kādi svešinieki" Azand. 4; eine Schar unruhiger, lärmender Kinder
(mit ar̂) Grosdohn, Warkl.; "lielāka drūzmēšanās" Mērdzine; varzas A.-Schwanb., Kinder, die allzu viel hin und her laufen;
7): auch (mit ar̂) Kalupe.
Avots: EH II, 758
veldzēt
velˆdzêt Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, Arrasch, C., Prl., Salisb., Schwanb., Sehren, Wolmarshof, (mit èl 2 ) Kl., (mit elˆ ) Iw., -ẽju,
1) (Schafe vor der Schur) waschen
Mag. V, 1, 180, (mit elˆ ) Ramkau;
2) anfeuchten
L., U; erfrischen L., U., (mit elˆ 2 ) Grünw.; letzen V.; den Durst löschen: mitrā, rudens ve̦ldzē̦tā zeme Vēr. I, 828. šķidra migla veldzēja vaigus MWM. XI, 223. Ilze ņēma pa samē̦rcē̦tai lupatai un veldzēja cietēja galvu Upītis St. 5. tvīkstuošas puķes veldzē ar rasas pilītēm rīts A. Upītis JR. IV, 44. ieskābe̦nais piens veldzēja viņa muti A. XX, 8. sāpju ve̦ldzē̦tā sirdī MWM. IX, 425. tu veldzē de̦guošas slāpes Jaun. Draugs v. J. 1902, S. 341. Refl. -tiês, sich erfrischen: veldzēties... strautuos Vēr. I, 1025. veldzēties pa dze̦struo... ūdeni Saul. III, 202. - Subst. veldzẽjums, die Erfrischung: sirds pēc veldzējuma slāpst Vilhelms Tells 113. Zu valˆgs II.
Avots: ME IV, 528
1) (Schafe vor der Schur) waschen
Mag. V, 1, 180, (mit elˆ ) Ramkau;
2) anfeuchten
L., U; erfrischen L., U., (mit elˆ 2 ) Grünw.; letzen V.; den Durst löschen: mitrā, rudens ve̦ldzē̦tā zeme Vēr. I, 828. šķidra migla veldzēja vaigus MWM. XI, 223. Ilze ņēma pa samē̦rcē̦tai lupatai un veldzēja cietēja galvu Upītis St. 5. tvīkstuošas puķes veldzē ar rasas pilītēm rīts A. Upītis JR. IV, 44. ieskābe̦nais piens veldzēja viņa muti A. XX, 8. sāpju ve̦ldzē̦tā sirdī MWM. IX, 425. tu veldzē de̦guošas slāpes Jaun. Draugs v. J. 1902, S. 341. Refl. -tiês, sich erfrischen: veldzēties... strautuos Vēr. I, 1025. veldzēties pa dze̦struo... ūdeni Saul. III, 202. - Subst. veldzẽjums, die Erfrischung: sirds pēc veldzējuma slāpst Vilhelms Tells 113. Zu valˆgs II.
Avots: ME IV, 528