Paplašinātā meklēšana

apmeklêt ‡

2) "meklēt sev vis˙apkārt (pa drēbēm u. c.)" Bers. Refl. -tiês, ‡

2) = apietiês I Siuxt: visas guovis jau apmeklējušās.

Avots: EH I, 101

apmeklêt, tr., besuchen: radus, draugus, skuolu. Refl. -tiês, einander besuchen.

Avots: ME I, 106

izmeklêt, tr.,

1) aussuchen, durchsuchen, untersuchen:
izmeklēju bē̦rzu birzi, kâ ar sluotu izslaucīju BW. 30894, 10. lai dieviņš izmeklē tur līgaviņu 11015. izmeklējuši visas malu malas LP. VII, 459. tiesnesim jāizmeklē, kam taisnība;

[2) erwählen
U.: izmeklēt par tiesas vīru.] Refl. - tiês,

1) für sich aussuchen:
jauna gada naktī visi mājas cilvē̦ki izmeklējas vienādus skalus Etn. II, 5;

2) lange vergeblich suchen:
tas izmeklējas zuobeņa Etn. II, 22. Gew. mit d. Akk.: izmeklējušas visas malu malas Etn. IV, 85 od. pa malu malām, pa pus˙pasauli LP. VII, 678. pa visu pasauli tuo izmeklējies, bet velti VII, 42. sievu izmeklējies ilgi juo ilgi LP. V, 307. viņš gan izmeklējās, bet zirgs kâ pazudis, tâ pazudis JK. III, 75. Subst. izmeklējums, die Untersuchung: bez kādiem tāļākiem izmeklējumiem nuoteikt, ka tas būs Vēr. II, 13.

Kļūdu labojums:
izmeklējušas = izmeklējušies

Avots: ME I, 770

meklêt, Refl. -tiês;

3): zu viel wählen; mit Suchen beschäftigt sein
Segew.: m. ēst: vējš meklējas Segew:; der Wind schlägt beständig um; ‡

4) einander suchen;
‡

5) sich zu begatten suchen (von Tieren)
Segew.: guovs (cūka) meklējas pēc vērša (kuiļa) PV. od. guovs (cūka) meklējas. Zur Etymologie s. auch Fraenkel. Synt. d. lit. Postpos. u. Pta" p. 217 ¹ und FBR. Xl, 54.

Avots: EH I, 797

meklêt, -êju, suchen, mit dem Akk. und Gen.: lācītis kapa uozuolā, salda me̦dus me̦klē̦dams BW. 2287. te̦ku, te̦ku gar upīti, vainadziņa me̦klē̦dama 13559. lietiņš lija, man dzimstuot, lietiņš - vārda meklējuot Ltd. 2300. meklēt mieru, palīdzību, patvē̦rumu; valuodas meklēt, nach Worten suchen. guovs meklē vēršus, tāds cīniņš meklē kaulus, von einem schweren Kampf LP. IV, 27. ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi IV, 84. Sprw.: meklē, tad atrasīsi! kuo meklēja, tuo dabūja. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi. tas jau meklē vakarējuo dienu, von vergeblichem Suchen. Zuweilen mit dem Zusatz ruokā: visi meklē puisi ruokā LP. I, 124. Refl. -tiês,

1) für sich suchen:
lai es jāju kâ kundziņš līgaviņas meklēties BW. 12909, 1. nu es tevi meklēšuos 13501. e̦ze̦rs meklējas vietas. vista meklējas dēt, die Henne sucht sich eine Stelle, um Eier zu legen;

2) sein Recht suchen, klagen, prozessieren, Händel suchen:
Spr. par tuo nevar meklēties, darüber kann man sich nicht beklagen. tas jau gar citu meklējas, der sucht Händel mit einem Degl.;

3) eifrig suchen, wühlen, das Oberste zu unterst kehren:
kuo tu te meklējis? Subst. meklẽjums, das Gesuchthaben; meklêšana, das Suchen; meklêšanâs, das Suchen für sich, Prozessieren; me̦klê̦tãjs, der Sucher. [Bezzenbergers Zusammenstellung BB. IX, 134 mit gr. μεταλλᾶν "forschen, fragen"bleibt unsicher. Vgl. li. mėklinti (suchen?) sau tinkamą mergaitę Jušk., SvR. 5.]

Avots: ME II, 594

nùomeklêt: simtu ceļu, kuo nuoskriet, simtu vietu, kuo n. Brigadere Skarbos vējos 24. gan nuomeklēju dakteri, bet velti, nebij mājās Diet: nuomeklēju (un nedabūju) izkaptis pa vāgūzi Ramkau. zirņi ar nuomeklē (trachten nach) tuo zemi Frauenb.

Avots: EH II, 67

nùomeklêt, tr., absuchen, eine Zeitlang eifrig suchen: es nuomeklēju visās malās savu nazi, bet nedabūju. Refl. -tiês, sich vergeblich abmühen etwas zu finden: visu dienu nuomeklējuos pazudušuo zirgu, bet neatradu.

Avots: ME II, 818

nùomeklêt, tr., absuchen, eine Zeitlang eifrig suchen: es nuomeklēju visās malās savu nazi, bet nedabūju. Refl. - tiês, sich vergeblich abmühen etwas zu finden: visu dienu nuomeklējuos pazudušuo zirgu, bet neatradu.

Avots: ME II, 818

pameklêt, tr., etwas nachsuchen: se̦dluojiet kumeliņus, jāsim māsu pameklēt! BW. 13646, 16. [Refl. -tiês, eine Weile suchen: tādu zirgu tālu var pameklēties Nigr.]

Avots: ME III, 68

pãrmeklêt, ‡ Refl. -tiês, allzu lange (sich zu begatten) suchen: ja (scil.: guovi pie vērša) neaizve̦d un (scil.: guovs) pārmeklējas, tad paliks ve̦cpiene Janš. Bandava II, 83.

Avots: EH XIII, 206

pãrmeklêt, tr., ab-, durch-, untersuchen: viens pats tas e̦ze̦ra nevarēja pārmeklēt Apsk. ārsts viņu izklauš un vēlreiz slimnieku pārmeklē.

Avots: ME III, 166

pìemeklêt, heimsuchen: masalas piemeklē vis˙vairāk bē̦rnus SDP. VIII, 66. tu esi... dieva pieme̦klē̦ta Kaudz. M. 286. es pieme̦klēdams e̦smu piemeklējis jūs Glück II Mos. 3, 16.

Avots: ME III, 271

sameklêt,

1) tr., aufsuchen, auffinden:
vīrs nevarējis pūķi lē̦ti sameklêt LP. VII; 767: māte sameklē agrākas drēbes Aps: IV, 92: nevar sameklēt vārda Vēr. II, 1416: meklē man tu, Laimiņ, ja tu vari sameklēt (Var.: sataujāt), labu zirgu! BW: 10758 var.;

2) intr., längere Zeit suchen:
visi sākuši meitas meklēt un sameklējuši ilgi LP: IV, 4: sameklējis visu pavakaru - ne˙kur un ne˙kur! V, 404;

3) same̦klē̦ti bē̦rni, uneheliche Kinder
Kokn. n. Etn. II, 186. Refl. -tiês, für sich od. einander aufsuchen, auffinden.

Avots: ME II, 682

senme̦klê̦ts, längst gesucht: satiku laimi senme̦klē̦tuo Stari II, 181.

Avots: ME III, 817

uzmeklêt, aufsuchen: uzmeklēt tuo, kas pazudis.

Avots: ME IV, 358

uzmeklêt, ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) aufsuchen: suns uzsameklējis siltu guļu Dunika.

Avots: EH II, 728

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

àizgãds, Vorrat Etn. III, 145: izēdīsi pēdējuo aizgādu A. IX, 355. kad Grieta mirstuot, lai e̦suot savs aizgāds un nee̦suot jāiet pa pasauli sievas meklēt JU. viņam ir aizgāds ve̦cuma dienām Sessw.

Avots: ME I, 26

àizsìet, tr., zubinden, verbinden: acis, luocekli, durvis, maisam galu, me̦zglu. uotram muti nevar aizsiet Vēr. I, 404. raganu aizsiet, die Hexe fesseln, bannen. kad ragana kur aizsieta (auch piesieta), tad tā ejuot tai pašā mājā dzert meklēt Etn. II, 54. àizsìenamais, Band; alles, womit man etwas zubinden kann: maisu, rīku aizsienamais od. aizsienamā aukla Etn. IV, 62.

Avots: ME I, 50

‡ apùoksterêt ² Lubn., Meiran, = ‡ apuõkšķerêt: a. (izmeklēt) visas malas.

Avots: EH I, 124

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atrast [li. atràsti],

1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;

2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,

1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;

2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;

3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.

Avots: ME I, 184

àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,

1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;

2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;

3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 ² Walde Wrtb. ² 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]

Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2

Avots: ME I, 230, 231

bal˜tenis,

1) weisses Pferd, ein Schimmel
[Wid.]; weisser Borg Sessw.;

2) ein weissgehobelter Stock, mit welchem man spielt, wenn man im Frühling zum ersten Male zur Nachthütung geht
Spr., BW. V, S. 202 ( hier als Benennung eines Spielchens - balteni meklēt).

Avots: ME I, 257

be̦ñdrs, eine weit verbreitete [wohl kurische] Nebenform von biedrs:

1) der Altenrgenosse, der Flausch:
ar saviem biedriem un be̦ndriem Jan.;

2) der Mitgesell, Partenr;

3) der zweite Teil des Paares:
kur cimdam be̦ndrs, wo sit der andere Handschuh? tie be̦ndri, die taugen zusammen (von Pferden); be̦ndrus sameklēt, etwas Ähnliches od. Gleiches aufsuchen Mag. II, 3, 115; III, 1,

Avots: ME I, 279

bezbaîlība, die Furchlosigkeit: tas nuožēluojis, ka bailes gājis meklēt un bezbailību pazaudējis LP. I, 118.

Avots: ME I, 282

‡ čamarêt, -ẽju,

1) schnüffeln ("neatļauti meklēt") Sermus;

2) "heimlich über andere sprechen"
NB.: kuo jūs tur, kaktā ielīduši, čamarējat?

Avots: EH I, 284

‡ ceļgrieži "?": nava laika meklēt, kur palikuši c. ..., un pulks skrien ... A. Grīns Dvēseļu putenis II, 140.

Avots: EH I, 264

I ciêtîgs, hart, streng (seinem Wesen nach, in jeglicher Hinsicht): ciets kuoks var būt arī tāpēc, ka krietni sakaltis, bet"cietīgs"tāds jau viscaur nuoaudzis pēc savas dabas Sirmais. viņi sāka cietīgi pārmeklēt visu apgabalu Kaudz. M. 348.

Avots: ME I, 396

cisas,

1): uz cisām ir labāka gulēšana kâ uz salmiem Strasden;

2): cisas meklēt, cisās iet, zu Bett gehen
Ar.;

3): auch Janš. Līgava II, 298; cisas, lycopodium (?) Dunika, OB.; ‡

4) das Stroh
(sing. cisa, der Strohhalm) Auleja, Kaltenbr. (hier vorzugsweise Roggenstroh), Pilskalne, Warkl., Zvirgzdine: vasarāja cisas Auleja. uz cisu šķūni Pas. IX, 343. tie (dort) stāv cisas; pajem vienu cisu V, 200 (aus Preiļi; ähnlich VII, 404); ‡

5) cisa, Riedgras
Ahs. Nach Sehwers KZ. LIV, 2 zu kàisît.

Avots: EH I, 275

citur dial., z. B. Nigr., Apschuppen, citūr (li. kitur̃), anderswo; anderswohin; oft in der Verbindung mit kur, irgendwo anders: ej citur kur savas laimes meklēt; dial. pie citūr jāiet, man muss anderswohin gehen Nigr.

Avots: ME I, 390

cituriene, cituriena, citurene, ein anderer Ort: nuo citurienes, von anderswo, anderswohin: citurienē meklēt savu laimi. viņš aizgājis uz citurieni.

Avots: ME I, 390

dažbrìd od. dažubrìd, daždien od. dažudien, manchmal, oft, gewöhnlich: dažbrīd nav iespējams uzmeklēt visus ievainuotuos kaujas vietā A. XX, 57. svešumā bē̦rni daždien labāki saņe̦mas Kundz. St. 41. runā, kâ jau daždien sadzēries Blaum.

Avots: ME I, 446

‡ de̦be̦si Skaista n. FBR. XV, 39, Warkl.. Zvirgzdine, = debess 1, der Himmel: dievs... de̦be̦suos Pas. X, 104 (aus Dünaburg), dievs nuo de̦be̦siem 447 (aus Bewern). kliedze, ka visi de̦be̦si (der ganze lümmel) skanēja 220 (aus Asūne). Salomons gāja meklēt de̦be̦sus V, 275 (aus Domopol). izauga... da pašiem de̦be̦siem BW. 5057.

Avots: EH I, 313

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. oū im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530

dzîvuoklis, Demin. dzīvuoklītis, n. BW. 3717 in Ober-Bartau f. dzīvuoklīte, die Wohnung, der Wohnort: strādnieku dzīvuokļi mazi; dzīvuokli meklēt, izīrēt.

Avots: ME I, 560

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. ² 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604

glìzdaîns, lehmig, lehmhaltig, verschleim: sāk izmeklēt glīzdainās alas un paceres A. XV, 248; zaļgani glīzdains smilšakmens Konv. ² 1279. slapjā laikā artie ve̦lē̦ni ir glīzdaini Mesoten.

Avots: ME I, 628

‡ gudreniecīgs,* das Wesen eines Klüglings habend: daudz svešu, niķīgi gudreniecīgu laimes meklētāju Kaudz. Jaunie mērn. laiki.

Avots: EH I, 416

* ìetīrîtiês "?": šitāds ietīrās [erdreistet sich?] uzmeklēt viņu ar acīm A. XII, 103.

Avots: ME II, 82

‡ izblenstiês "aussehen" Für, I; eine Zeitlang spähend umherschauen (nach etwas) Rutzau (mit eñ); "izmeklēties" NB.

Avots: EH I, 435

izsùtît,

1) aussenden, ausschicken:
tūliņ izsūtīja pa pus˙pasauli meklēt viņam brūti LP. IV, 176;

2) verbrennen, in die Verbannung schicken:
uz Sibiriju;

3) versehen, expedieren:
grāmatas, laikrakstus. izsūtāmie raksti.

Avots: ME I, 808

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

kar̂me,

1) Händel, Vorwand, Grund zu Händeln:
strīdīgais meklē kaut kādas karmes (kur piekabināties, pieķerties), lai varē̦tu strīdu iesākt C., [Nötk.] kad jau grib meklēt, kur karmi neatradīs? AP., Druw., Lasd., Bers. n. A. XVI, 475. viņš meklē karmes uz ķildu Mat.;

2) Unannehmlichkeit, Malheur
Dobl.: tiem pieme̦tas kāda karme A. XVI, 366. Wenigstens in der Bed. 1 wohl zu aizkar̂t.

Avots: ME II, 162

kašķis,

1) die Krätze:
kaškis, pielīp, pieme̦tas: kašķi aizdzīt, nuodzīt, pielaist. Sprw.: ej, ej cita pirtī kašķi meklēt, stecke nicht deine Nase in fremde Angelegenheiten;

2) fig., der Krebsschaden, Übelstand:
prāvas - sadzīves kaškis;

3) die Unannehmlichkeit, Schwierigkeit:
kāds mums tagad kašķis ar gājējiem! LA.;

4) kasķis, f. kašķe, der (die) Kratzige, Händelsüchtige, Rechthaberische:
tu tik eši kašķe. tevis dēļ vien nenāk precinieki Purap. Zu kast; [vgl. auch kasus, ai. kacchū-ḥ "Krätze" und dazu auch Trautmann KZ. XVIII, 300).]

Avots: ME II, 170, 171

‡ ķemerêt "meklēties; mit etwas beschäftigt sein" Warkl.; zwecklos und ohne Sachkenntnis geschäftig sein; verderben (tr.) Frauenb. (hier mit derselben Bed, auch die Reflexivform): kuo ķemerē(jies) gar pulksteni? Refl. -tiês Kaltenbr. "ilgi, neveiksmīgi ap sīku lietu knibināties".

Avots: EH I, 694

klùrga, ²

1) [klur̃ga Trik., Jürg., Serbigal], der Kranich
Lub. [vgl. dazu klūrêt];

2) eine brütende Glucke, Henne
Bers.;

3) ein Humpelnder, Hinkender von grossem Wuchse,
[klur̃ga C., Schujen, Arrasch], ein Schimpfwort Stom.: tādiem lieliem suoļiem kâ klurga nāk, ka zeme vien dun A. X, 722. viņš ar savām gaŗajām kājām cilpās kâ klurga pa mauriņu A. XX, 764. kas šitai klurgai te pa mūsu māju meklēt Niedra;

4) klurgas, die Stelzen
Karls.

Avots: ME II, 236

‡ II križa, ein alter, untauglicher Gegenstand, der Kram Nikrazen: tā tikai tāda k. ir. tur tās križās vajag meklēt. tuo vajag sviest križās.

Avots: EH I, 657

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

laûzît: auch Oknist, (mit aũ ) Dunika, Hasenp., PlKur., Strasden,

1): lietuvē̦ns laûza guovi Linden in Kurl. labāk ir silts, nekâ kad aukstumi laûza ² (= jādrebinās) Frauenb. Refl. -tiês,

1): viel und schwer arbeiten
AP. (mit aû); vistas lauzas ("muokas") ar perēšanu ebenda;

3): l. ar grāmatu (lesen lernen)
Bauske;

4): Daugava lauzās Linden in Kurland, die Düna bahnt sich einen Weg (durchs angestaute Eis);
‡

5) brechen
(intr.), bersten (wo?): le̦dus sāk l.; ‡

6) "meklēties": guovis lauzās Kaltenbr. Subst. lauzītājs, der Gliederbrecher (eine Krankheit) Baar in seinern Exemplar von U.

Avots: EH I, 724

le̦kmanis, der Springeŗ der Frosch, der als Köder für die Krebse dient: iesim le̦kmaņus meklēt Kand. [zu lèkt]

Avots: ME II, 448

I mala,

1): tik nuo malas redzēt, dzirdēt, nur oberflächlich, überhin, unaufmerksam sehen, hören
Diet. ne˙viens nuo malas (kein Fremder) ne˙kā nezināja Jauns. Neskaties saulē 23. meklēt pi malas iet Lng. "den Abtritt suchen". saimniece ... saluocīja sagšu, nuolika tuo malā (beiseite) Vindedze 81. mete malā (в сторону, weg) jis savu muižu un visu labumu Pas. V, 287 (aus Welonen);

3): vienā mala dzīvāja ... vecītis Pas. XII (aus Lettg.). saķērām savas mantas un vilkām (liefen)
katrs savu malu Jauns. B. gr. ³ I, 195: likās, ka aizejam katrs savu malu Neskaties saulē 76, katram sava m. (Heimat) dārga Warkl.

Avots: EH I, 780

[mãsenêtiês "lange womit beschäftigt sein"(?) Līn.; "meklēties, grābstīties" O. - Bartau.]

Avots: ME II, 586

mekšķêt, ‡

2) "ar mešķi ārā vilkt vai meklēt" Salis.

Avots: EH I, 797

mešļi: nach "Bers."; ME. II, 606 einzufügen: "2)"; ‡

3) das Los(en):
rekrūšus izmeklēt ar mešļiem jeb luozēšanu K., Šulcs Kurzemes stāstu grāmata (v. J. 1832).

Avots: EH I, 803

mùlduônis,

1) das Geschwätz, die Flunkerei, Phantasie;
tas ļaunākais tuomē̦r ir viņa nemitīgie me̦li un mulduoņa Vēr. II, 220;

2) der Schwätzer, Fasler
Nigr.: kad es e̦smu mulduoņa, tad vari meklēt gudrāku cilvē̦ku Blaum.

Avots: ME II, 664

mutelîgs, beredt, mundfertig: vai tu nebiji mutelīga, kādas uotras vajadzēja meklēt? LA.

Avots: ME II, 675

nãkamsvètdien, nächsten Sonntag: jūs e̦sat suolījušās mūs nākamsvētdien apmeklēt Blaum.

Avots: ME II, 698

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

netìksmîgs ,* unbehaglich: netīksmīgā salā meklēt darbu JR. IV, 80.

Avots: ME II, 737

nùostam̃pât, nuostam̃pêt. auch nùostumpêt. tr., abstampfen: iesim stumpi sameklēt. nuostumpēsim dube̦nā BW. 19243, 6.

Avots: ME II, 858

nùovaĩnuôt, ‡ Refl. -tiês, sich vergehen: "bet es kuo e̦smu nuoziedzies?" - "... nav man vaļas še izmeklēt, kuo nuovainuojies tu° Krilova fābulas ³ 23.

Avots: EH II, 104

‡ nuguôt, "meklēt, lūgt, gādāt, lai būtu" Siuxt: iet nuguodams pa malu malām. nuguoja, kamē̦r sanuguoja pilnas kules un pilnu vē̦de̦ru.

Avots: EH II, 28

‡ nuskat Salis, schnüffeln ("gaŗlaicīgi meklēt, skatīt, uostīt").

Avots: EH II, 29

uokstuonis,

1) uokstuonis Elv., L., St., U., Memelshof, Vīt., (mit ùo ² ) Bers., KL, Sessw., uokstuons U., uôkstuôņa ² Dunika, die Spür-, Suchbiene:
iekams bite spietuo, darba bites izsūta jaunu vietu meklēt; tās sauc par uokstuoņiem Konv. ² 381. te spietuošanas laikā viņus (= bišu klučus) vieglāki varēja atrast uokstuoņi, kas, iekām spiets pilnīgi atraisījās nuo struopa, devās izlūkuos E. Virza Daugava I, 1057;

2) Plur. uokstuoņi, die Fühlhörner der Insekten
L.;

3) uokstuonis Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 62, Kurmene, Schönberg, ùokstuoņa ² Bers., Fest., Sessw., (mit uô ² ) Bauske, comm., der Schnüffler:
kuo tu te staigā kâ uokstuonis! Schönberg. sprāgsti, skauģi, uokstuone, uodze! Vensku E.

Avots: ME IV, 415

pableñst Preekuln, intr., tr., ein: wenig sehen, gucken: paveŗ miegainās acis un pablenž turp Janš. caur pirkstu starpām viņš tuomē̦r ["pameklēt uz abām sievietēm Saul.; pableñd ar acīm" Dunika: pableñd, kur bē̦rni palikuši! Refl. -tiês, ein wenig hinschauen: pablendās (Nigr.) od. pablenzās (Bauske) uz tuo pusi].

Avots: ME III, 8, 9

pamaišu, Adv., gemischt: Vāczemes egles bij pamaišu stādītas ar mūsu eglēm Kaudz.; kas nāk pamaišu dzērienu (jetzt: salda dzēriena) meklēt Spr. Sal. 23, 30.

Avots: ME III, 65

pamudinât, [pamudît Lis.], tr., aufmuntern, antreiben, anspornen: tas pamudināja ārstus meklēt pēc cē̦luoņiem Vēr. II, 214. [Refl. pamudîtiês, sich beeilen: p. ar braukšanu Lis.]. Subst. pamudinãjums, die Ermunterung, Anspotnung, Ermahnung; pamudinâšana, das Antreiben; pamudinâtãjs, wer aufmuntert, antreibt: labs pamudinātājs pusdarba darītājs.

Avots: ME III, 73

pãrlũkât (unter pãrlũkuôt): "pārmeklēt" Orellen.

Avots: EH XIII, 206

pãrsàukt,

2): (berufen)
sieva aiz˙vien atsaucas: "vīrs, vīrs, mans vīrs"; tad viņu pārsauc: "kuo nu vīruo?" PV.; (verrufen, rügen) par vienu lìetu gan Šilingu pārsauca: nav ļāvis zemnieku bē̦rnus laist tālākās skuolās Austriņš Raksti IV, 502. dzīves laikā Mārtiņš tika ... pārsaukts se̦klu rakstu pēc Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224. ‡ Subst. pãrsaukums, Rüge, Vorwurf (?): sāka dzirdēt pārsaukumus, ka nedrīkstuot rādīties gaismā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116. par tuo sāka celties pret "Mājas viesi" lieli pārsaukumi Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 265. ass pārsaukumu rakstiens ebenda 82; ‡ pãrsaucējs (f. -ēja Austriņš Gaŗā jūdze I, 184), ein Rüger: ne˙viens Mārtiņa pārsaucējs nav iespējis ne˙kā šai ziņā svarīgāka izmeklēt Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224.

Avots: EH XIII, 210

pãrstât,

1) tr., sich für jemand einlegen, für jem. eintreten, beschützen, verteidigen:
[nu jūs... tuo puišeļa bezdievi vēl pārstājat Janš. Čāp.8. man Ķirmgrauži tik˙pat kâ nuo radu puses, man viņi jāpārstāj, kur paši nav klāt Janš. Dzimtene ² I, 178.] es gaidīju, viņš mani pārstās, un re, viņš nuorāja A. XI, 52. es e̦smu nācis šuo sievišķi pārstāt LP. VI, 713;

2) aufhören:
lietus pārstāja. [pārstājis apmeklēt Latg. 1922, VII, 11 (wohl nach r. перестал посѣщать); in Fest. in dieser Bed. auch das Refl. -tiês: lietus sāk pārstāties.] Subst, pãrstâjẽjs, der Beschützer; pãrstâšana, das Verteidigen; das Aufhören.

Avots: ME III, 178

pasam̃dît: "pameklēt" NB.: p. cimdus.

Avots: EH XIII, 170

patvê̦rums, der feste Halt, die Zuflucht, der Schutz, die Zufluchtsstätte: dievs ir mūsu patvē̦runzs Dziesmu gr. 122, patvē̦rumu meklēt.

Avots: ME III, 126

‡ pēršņa slimība "?": ganu meitine ... nuoģība ... tī e̦suote pḕršna ² slimība. vajaguot meklēt pēršķinīšu Oknist n. Ceļi VIII, 235. Mit sekundärem r zu pẽšņs?

Avots: EH XIII, 229

pestiês: auch Lubn., ("придираться") Sauken, ("meklēt ieme̦slu") Wessen. - Zur Bed. vgl. auch sapestiês.

Avots: EH XIII, 225

pìebràukt,

1) vollstreifen, -streichen, -schütten:
(pūriņu) piebraukusi (Var.: piebraucīj[u]se) ievu ziedu BW. 16529, 5 var.;

2) zu-, herzu-, hinzufahren:
viņa piebrauca mani apmeklēt Apsk. v. J. 1905, S. 145. kad brūtes zirgi jau piebraukti pie durīm BW. III, 1, 12. baznīcas tuvumā atruodas kruogs vai cita kāda piebraukšanas vieta BW. III, I, 14.

Avots: ME III, 240

piẽsaũle C., Serben, ein vor dem Wind geschützter, sonniger Ort Bauske, die Sonnenseite: Sprw. guozējas kâ cūka piesaulē. lapsa silu pārstaigā, atguļas piesaulē (Rätsel) RKr. VII, 1091. rudens saule spīd it silti piesaulē DL. bērni pie mājas sienām piesaules pusē Saulietis III, 184. (ķimenes) izžāvēja piesaulē Austriņš Nuopūtas vējā 94. gribējās meklēt aizvēja un piesaulītes Jauns. es piesaulē labi nuogulējuos Kaudz. M.

Avots: ME III, 287

pìesùkt, vollsaugen, saugend anfüllen: pìesūkt muti pilnu ar šķidrumu. Refl. -tiês,

1) sich (an etwas) ansaugen :
Sprw, piesūcies kâ ērce. meitai ... uzlēca krupis uz krūtīm un tâ piesūcās klāt, ka ne˙kâ vairs viņu nevarēja nuoraut Pas. I, 389. kāds spē̦ks liek meklēt derīgus augus, kur piesūkties? Vēr. lI, 929;

2) sich vollsaugen;

3) sich betrinken:
dažreiz tâ piesūcās, ka tas vairs nevarēja paiet A. v. J. 1899, S. 491. - uz piedzē̦ruša teic: "piesūcies kâ uods" Etn, II, 62.

Avots: ME III, 299

‡ pūšļēģi "?": pārmeklēt krāpniecei viņas pũšļēģus Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 99.

Avots: EH II, 344

raũgi PS., Trik., Smilten, Gr.-Essern, Bauske, Behnen, Wandsen, ràugi Jürg., ràugi ² Vīt., auch raũgas Arrasch, Upīte Medn. laiki, der Besuch bei der Wöchnerin; rauguos iet Smilt., Laud., Lettin, Annenhof bei Mar., Stomersee, Adsel, einen solchen Besuch abstatten: kas bijuši kāzās, tiem jāiet rauguos, vis˙maz pirmajam bē̦rnam BW. I, S. 228. lai apciemuo biežāk! . . . lai nāk uz raugiem! Ezeriņš Leijerkaste II, 162. melderīšai bē̦rns atlēcis - jāiet rauguos Laud, rauguos braukt - pie kādas radinieces ar ciemkukuli uz radībām braukt Grosdohn n. Etn. II, 33. raũgu māte Heniņ, eine Nachbarsfrau, welche die Wöchnerin besucht und mit Speisen versorgt: par labiem ēdieniem... gādāja raugu mātes, t. i. kaimiņienes, kas nāca slîmuo apmeklēt (apraudzīt) un atnesa līdza biezu putru, ar gaļu vārītu, sviestu, pienu, karašas etc. BW. I, S. 186. Zu raudzît.

Avots: ME III, 486, 487

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

saklaustît,

1) (mit ļ?) zusammenprügeln
Seew. n. U.;

2) "verkeilen, in Ordnung bringen, ausbessern":
s. izjukušuos ratus Warkl.. N.Peb., (mit àu ²⁾ Gr.-Buschhof;

3) "saklaušinât" Nötk., Lös., Sessw., AP., Schwanb., MSiI. (meist von unzuverlässigen, ausgeschmückten Nachrichten) Vank.;

4) "sameklēt": s. sev palīgus darbam Mar., Schwanb. Refl. -tiês, nachfragend erforschen: s. visādus niekus Schwanb.

Avots: ME II, 649

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695

sapùost, tr., zurechtmachen, putzen, schmücken (perfektiv): ķēniņiene sapuosusi kalēja meiteni Pas. III, 219 (aus Serbigal). sākdams sapuost savas lietas Jaun, mežkungs 2. Refl. -tiês, sich zurecht-, bereitmachen; sich putzen, schmücken (perfektiv): dē̦ls sapuosās uz karu LP. VI, 397. pamuļķais sapuosās uz pieguļu ebenda S. 518. uz šuo dienu sapuosās kâ uz svē̦tkiem VII, 315. tē̦vs bija kâ uz tālāku iešanu sapuosies A. XX, 645. viņš sapuosies šuo dakteri meklēt LP. VI, 798. sapuosies (nachdem er sich zum Gehen bereitgemacht hatte) viņš satvēra ce̦puri Blaum.

Avots: ME II, 710

sasaldît, tr., gefrieren lassen, machen: Metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldīt Mag. XX, 3, 9. (ziema) apsedza zemi ar baltu palagu... un sāka meklēt, kuo varē̦tu sasaldīt Pas. I, 245.

Avots: ME III, 726

‡ satvirtinât, härten, fest werden machen (perfektiv). Refl. -tiês, hart, fest werden (perfektiv): tas satvirtinājies cīņā un pašpaļāvībā saviem spē̦kiem Z. Mauriņa Saules meklētāji 13.

Avots: EH XVI, 459

se̦sks (li. šẽškas),

1) auch se̦ska Manz. Lettus, se̦skus (li. šeškus) Ld. 10922, der Iltis (foetorius putorius L.) Natur. XXXVII, 22; RKr. VIII, 86: Sprw. sirms kâ se̦sks. sila se̦sks, ve̦cuma se̦sks, Abarten des Iltis Illuxt; ūdens se̦sks, Störz, Sumpfotter (foetorius lutreola L.) Rkr.VIII, 86;

2) als Schimpfname ("Taschendieb"
L.): kas šis tāds ir - se̦sks! Saul. III, 69;

3) se̦skuos iet Dr., A. v, J. 1894, I, 105, se̦sku meklēt A. v. J. 1894, I, I05, Etn. III, 188, ein Spiel;

4) se̦skus raût, schnarchend Schlaferi
Infl. n. U. - Unter Annahme von Assimilation von Fick BB. III, 165 und Wrtb. I4, 22 zu ai. ved. kaš̍īkā "Wiesel", von W. Schulze KZ. XLV. 96 zu ai. jáhakā "Iltis" gesteltt, was nicht als sicher gelten kann. Vielleicht - mit dissimüatorischem Schwund von k - zu sekšķêt "beschmutzen" (vgl. sasekšķėt U. "durch Schmutz stänkericht werden"). Noch anders Būga KSn. I, 290.

Avots: ME III, 820

sîks, Adv. sîki,

1) klein, gering, winzig
U.: nuo auguma vinš bij sīks vīriņš Kaudz. M. 14. sīks, mazs augumiņš BW. 4529. sīku seju man māsiņa 14300. sīkas, mazas pēdiņas upītes malā, te mani pādē̦ni nuote̦kāj[u]ši 1155, 3. sīku rakstu (feingemustert) cimdus adu 7285. diezgan sīks krājums, - tikai 475 nummuri SDP. VIII, 22. sīka nauda (in Libau: sīkais), Kleingeld: tautas skaita sīku naudu BW. 24322, 2 var. bij man nauda, bij man sīka, bij man rup[j]a 19886. kādu sīkas naudas gabalu BW. III, 1, S. 43. sīki luopi, Kleinvieh U. sīki bē̦rni Kundziņš Ve̦cais Stenders 82, viele Kinder mit geringem Altersunterschied Salis. sīki, mazi bāleniņi Biel. 675. - sīkas pumpiņas, Röteln (rubeolae) SDP. VIII, 66;

2) zart, dünn, hoch (von der Stimme):
sīka balss, eine schwache Stimme U. tev, māsiņ, sīks balsiņš BW. 11522. meitiņām ... sīka valuodiņa 363, 1. dziežu sīki, dziežu re̦sni 305. soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām A. XX, 470;

3) genau:
sīki izmeklēt, genau untersuchen U. - pārduosim labības vairāk, ... paši spiedīsimies sīkāk (genauer, knapper) cauri Purap. Kkt. 66. - Subst. sîkums,

1) die Kleinheit, Winzigkeit
U.;

2) die Kleinigkeit:
es negribu nuogrimt detaļuos jeb sīkumuos Kaudz. M. 188. Wohl zu li. sinkus "fein" (nom. pl. sìnkuos mìltai bei Būga KD. 51 und LM, IV, 426).

Avots: ME III, 852

skals, skala Markgrafen (li. skalà "Holzspan", ae. scalu "Schale"), L., St., U., der Lichtspan, Pergel U.: skalus plēst, darināt, Pergel spleissen U.: skalus plēš ar skalu nazi Ahs. muodere tur skalā guni (hält einen angezündeten Lichtspan) Libek Pūķis 5. tāda vieta, ka uotru varuot meklēt vai ar skalu ruokā (d. h. schwer zu finden) A. v. J. 1897, S. 952. skalu malka, Holz, daraus Pergel geschlissen wird U. skaliem pīta istabiņa BW. 15989, 2. audekļa skali, Weberhefteln U. Demin. skaliņš, das Streichholz: uzrauj skaliņu un pielaid uguni! Alm. Kaislibu varā 64. Zu šķelˆt.

Avots: ME III, 869

suovista (wohl mit ī ) Manz. Lettus, Elvers 102, suovīsta Manz., suovists St., U. ("nicht bekannt"), sovisti L., Kindsbinde, (plur.) Kinderwindeln: bij tai mātei suovīstas un autiņus meklēt Manz. Post. I, 52. pādīte, suovīstās! BW. 1858, 2 var. Zu suo- + vîstît. Dieselbe Bedeutung hat wahrscheinlich auch der acc. s. suovastu: pādītē (dat. s.) suovastu tīt BW. 1500 (aus Neuhausen).

Avots: ME III, 1139

staiguļuôt, staiguļât Spr., staigulêt Konv. ² 2164, -ẽju, hin- und her gehen, umherschlendern; wandern: nelāgi mirušais staiguļuo apkārt LP. V1I, 4. dvāsele staiguļuo 12. viņi sāks staiguļuot un meklēties labākas vietas Purap. Kkt. 132. tautiņa . . . staiguļuo pa . . . apgabala ziemeļu daļu Konv. 1501.

Avots: ME III, 1039

stēdes vieta, der Standort N. - Bartau: lai tālab ejuoši platā pasaulē katrs savu darbu un stēdes vietu meklēt Pas. II, 177 (aus Ob.Bartau). Nebst stē̦das aus mnd. stede "Stelle, Platz"?

Avots: ME IV, 1062

šu˙dī, Interjektion, zum Antreiben von Hunden gebraucht: kad suni skubina pē̦das meklēt, saka: šu˙dī, šu˙dī! Erlaa, Linden (in Livl.), šudī! Drosth. Anscheinend die II s. imper. zu šudît.

Avots: ME IV, 104

svešs (li. svẽčias "fremd Lit. Mitt. V, 183, Schleicher Handb. II, 26; der Gast"),

1) fremd:
sajāja sveši ļaudis BW. 14120, 1. svešas zemes tā meitiņa Biel. 1186. izlasīt svešuos un nesapruotamuos vārdus Dīcm. pas. v. I, 17. Dazu das Subst. svešums, die Fremde: atstāja sievu un bē̦rnus un gāja svešumā laimi meklēt JK. V, 42. brūtgāns aizkūlies svešumā un diezin vai maz kādreiz pārnāk LP. IV, 88;

2) Subst. der Gast
Dunika: sveši nak, es kommen Gäste U., Dunika. Urspr. wohl: für sich > ausserhalb stehend; zu ai. sva-ḥ "suus" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 457, Bechtel Lexil. 143, W, Schulze KZ. XL, 417.

Avots: ME III, 1152

tàlabapêc, = tàlab: tālabapēc izsūtījis... dē̦lus putnu uzmeklēt LP. VI, 938.

Avots: ME IV, 144

ur̃kņa: "kas visu grib smalki izmeklēt" (mit ùr ² ) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 715

urkņît: "rakņāt, urbināt, meklēt" (mit ùr ² ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 715

II urza: Gezänk, Unfriede Gramsden; ja par katru vārdu gribēs tiesāties un meklēties, tad jau nuo urzas un ķirzas netiks ārā Janš. Līgava II, 432.

Avots: EH II, 716

*urzît, hetzen: Trīne .. . urzuot pret citām meitām uradņiku . . ., lai tas ņemuot lietu izmeklēt Janš. Bandavā II, 206.

Avots: ME IV, 309

uzdrùošinât, ermutigen, ermuntern U. Refl. -tiês, sich ermutigen, sich erkühnen, wagen: rijā ve̦lni piemituši, ne˙viens tur neuzdruošinājies viņu meklēt LP. VI, 453. re̦ts kāds uzdruošināsies viens nuo istabas iet VII, 391. viņš uzdruošinājās ievaicāties A. XX, 374.

Avots: ME IV, 326

vakts, -s (unter vakte): liksim vaktis uz ceļiem BW. 33623, 1. labāku vietu vaktij (= sardzei) nevar izmeklēt A. Upītis Laikmetu griežos I, 201 f.

Avots: EH II, 751

varêt, -u (bei Glück auch -ẽju, falsch?), -ẽju,

1) können, vermögen:
Sprw. kuo viens nevar, tuo var uotrs Br. sak. v. 659, vēju ar dūri sagrābt nevar 1368. zâle tik gaŗa, ka izmēruot nevar RKr. VII, 122. kâ nevar, tâ nevar dabūt ārā Dīcm. pas, v. I, 38. tuo es ... nevaru ... paciest 39. mēs nevaram . . . izturēt 41. kâ varē̦dams, nach Kräften U. laipuo . . . kâ varē̦dams uz priekšu JK. III, 75. pūlējās cik varē̦dams 73. kur un kâ varams (wo und wie es möglich ist) Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 186. kas cilvē̦kam nevarējams, tas dievam varējams (was bei den Menschen unmöglich ist, ist bei Gott möglich) Glück Lukas 18, 27. kas tai bauslībai nevarējams bija Römer 8, 3. viņš sacīja man, tu gan varus dzīvuot II Kön. 8, 14. miegam nākuot i[r] nevaru nesnauduse vakarā (... kann ich nicht ohne zu schlummern auskommen) BW. 13735; 14275. iet bij man gājējai, es nevaru negājuse 17774. neē̦duse nevarēji 18948. valuodām vairs nevaru Biel. 1202; unpersönlich: vai varēs mūsiem ... tie ielīst Pas. IV, 21 (aus Lettg.), wird es uns möglich sein, da hineinzukriechen;

2) = vārêt U. (mit "?"): viņa līdzēja tumsu varēt Rainis Uguns un nakts 78. Refl. -tiês, = varêt I: tad tu pats varies (kannst dir) sienu un auzas meklēties, so magst du selber Heu und Hafer verschaffen Manz. 10 Gespr. tu varēsies uzturēties (du wirst dich erhalten können) U. Vgl. vara; ein dem le. varêt entsprechendes apr. Verbum wird dnrch apr. acc. s. epwarīsnan "Sieg" vorausgesetzt.

Avots: ME IV, 477, 478

‡ vùrkačât ² Bērzgale "izmeklēt, izzināt, izpētīt".

Avots: EH II, 799

zabelêt, -ẽju,

1) speicheln, geifern (von Kindern gesagt)
Frauenb., Schibbenhof;

2) die Zeit mit Nichtstun verbringen
Grenzhof;

3) "šur, tur meklēties, grābstīt": sienu zabelēt, hier und da ein wenig Heu zusammenharken Kokn.;

4) "nuoblēdīt, neduot, neizpildīt, apkrāpt". Refl. -tiês,

1) speicheln, geifern (von Kindern gesagt)
Golg., Schibbenhof;

2) sudeln, sich besudeln
Dond.;

3) "niekuoties" Alksnis Zundulis, Ukri;

4) "sich irgendwie durchschlagen": tas tik tâ zabelējas (von jem. gesagt, der dank leichtsinniger und verschwenderischer Lebensweise in eine schwierige Lage geraten ist)
Fockenhof;

5) "aus Geiz vorenthalten, nicht geben"
Fraueub.: pie manis tāda zabelēšanās nava; kuo vajaga, tuo vajaga duot! In der Bed. 1 jedenfalls aus d. sabbeln.

Avots: ME IV, 678

zinãms (eigentlich part. prs. pass.[= li. žìnomas " bekannt" ] zu zinât), Adv., natürlich, freilich L., versteht sich: zināms - lai nu cik mazas kristības - taču baltmaize jāparauga LP. V, 318. zināms, tâ jau nav, kâ kad lielskungs bij Mag. XIII, 11. kad es sāku meklēt,tad zināms atradu.

Avots: ME IV, 721