Paplašinātā meklēšana

ainava, Gemälde, die Landschaft A. I, 528. Puškina kaujas ainava "Poltava" ir vare̦na MWM. V, 467.

Avots: ME I, 13

‡ brũnava Sussikas, = brũnala.

Avots: EH I, 246

‡ cinava "die Stelle im Gewebe, wo die Fäden sich kreuzen" (?) Infl.; "ein Bestandteli (piede̦rumsl des Webstuhls" Rugāji.

Avots: EH I, 272

‡ II dunava Weissensee, ein einschiessender Sumpf.

Avots: EH I, 342

dunavas U., = duņavas. [Auch dunava, ein Schimpfwort A. XI, 761.]

Avots: ME I, 515

dzir̃navas: Demin. dzirnavtiņas auch Pas. IX, 341, loc. s. dzienavā BW. 8226, 1, gen. s. dzirnaviņa BW. 8155,

1): auch (mit ìr ² ) Auleja, Kaltenbr, Warkl., Zvirgzdine;

2): eine Windmühle
Livl. n.. BielU.

Avots: EH I, 360

dzir̃navas, dzir̃nus, dzir̃nas (li. gìrnos). Pl. t., Demin. dzir̃naviņas. auch dzir̃nuviņas. dzir̃nutiņas BW. 7924. 7954. dzir̃niņas, dzir̃nītes 7938. dzirnatiņas. dzirnavtiņas BW. 30270, 3.

1) die Quirne
Kand., Saikau. St.: ūdens tāļu lejiņā, smagas dzirnus maltuvē BW. 6941;

2) in vielen Gegenden Mühle überhaupt,
so z. B. in Oppek., wo man daher ruoku dz., die Quirne, von ūdens und vēja dz. unterscheidet. vẽja dzirnas rudzus mala, ūdens dzirnas iesaliņu Ltd. 2997. dzirnavas pacelt, die Mühle zum Grobmahlen stellen U. Sprw.: pirmais dzirnavās, pirmais maļ;

3) vēža dzirna [li. vė´žio gìrna], dzirniņa, dzirnava, dzirnaviņa LP. VII, 1251. dzirnutiņa Etn. III, 8. der Krebsstein:
dzirnaviņas upes vēzim atruodas zem mutes krūtīs, un tās izskatās kâ balts zirnis Etn. II, 134. [Zu apr. girnoywis "Quirne", aksl. žrъпъvi, got. qairnus, "μύλος", ahd. kuerna od. curn "Mühlstein" u. a.; vgl. auch le. dze̦ruoklis,]

Avots: ME I, 554, 555

grũtdzir̃navas, eine schwere Handmühle: kam tas mani agri cēla grūtdzirnavas [Var.: grūtas dzirnas] ritināt BW. 6813 var.

Avots: ME I, 669

jaûnava, Demin. auch jaunavīte BW. 887; 8068,

1) die Jurgfrau:
viņa bija jau izaugusi par staltu jaunava;

2) die Neuvermählte, die junge Frau
Lettg.;

3) die Schwiegertochter:
es būšu tava jaunaviņa, tava dē̦la līgaviņa BW. 1939. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte 887;

4) Jugfrau (Sternbild).

Avots: ME II, 99

‡ juknava, eine Speise (in Wasser gebröckelter Quark) Lubn.

Avots: EH I, 566

‡ mar̃navainis AP., = mar̃davainis.

Avots: EH I, 784

mārnavas, ein klebriges Kraut Ruj. n. U.; [Galiumarten.]

Avots: ME II, 584

mirnava, ein fein wollenes Tuch Kursiten n. U. Zu mirne.

Avots: ME II, 634

nava "?": te skarbi kāda balss nuo navas pievienuojās Sudr. E. MWM. VI, 411.

Avots: ME II, 697

‡ navaîde Oknist, = nav.

Avots: EH II, 7

‡ navaîdin(a) Auleja, = nav.

Avots: EH II, 7

‡ navaîdin(a) Auleja, = nav.

Avots: EH II, 7

purnava, = purene: ziedi, ziedi, purnaviņa (Var.: pureniņ), avuotiņa lejiņā! BW. 29045 var.

Avots: ME III, 418

pusdzir̃navas, die halbe Mühle: adens sacēlās līdz pusdzirnavām A. XVII, 290.

Avots: ME III, 425

‡ se̦l˜nava Walk, = sẽ̦nala I 1.

Avots: EH XVI, 476

sē̦lnava (?), = sẽ̦nala: miltiem mati pieputēj[u]ši sē̦lnavām (Var.: sē̦nalām) vainadziņš BW. 7950 var. Wenn zuverlässig (und dafür spricht gekürztes se̦l˜nava dass. aus Walk), umgebüdet aus *sē̦l[e̦]nas (= li. sė´lenos) nach pe̦lavas.

Avots: ME III, 826

‡ se̦l˜navains Walk, = sē̦nalaîns: šuogad maize se̦lnavaina.

Avots: EH XVI, 476

vẽjdzir̃navas: auch ein Sing. vējdzirnava Skalbe Raksti II (1938), 14.

Avots: EH II, 774

vẽjdzir̃navas, vẽja dzir̃navas U., die Windmühle: svaidījās kâ vējdzirnavu spārni A. v. J. 1898, S. 298.

Avots: ME IV, 551

zirnavas: zìrnaveņas ² Tdz. 46187 (aus Kaunata).

Avots: EH II, 809

zirnavas Krāslava, BW. 24079, 1, zirnavi Jaunušāni, = dzir̃navas 1.

Avots: ME IV, 728

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52

àizvaĩņuôt, àizvainuôt Stari II, 248, tr., ein wenig beschädigen, verletzen, beleidigen: sirds kā aizvainuota Rain. savādas nuoskaņas gadās dzirdēt nuo aizlauzta, aizvaiņuota kuoka A. XV, 2, 261. es būtu viņu aizvaiņuojuse Kaln. jaunava vaicā aizvainuotās balsī Purap.

Avots: ME I, 58

apgalˆvuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86

‡ apspuôdrinât,

1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;

2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.

Avots: EH I, 116

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

II bala li. balà, Sumpf), ein lehmiges, baumlosses Tal Sessau; balas, ein schlechter, feuchter Boden (von Äckern) Kr. - Würzau. [Weiterhin wahrscheinlich zu be̦lute und zu dem le. Ortsnamen Baltinava und zu r. бáлка "Schlucht", болонь "Niederung", болóто "Sumpf", ahd. pfuol "Pfuhl" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 40 und 70.]

Avots: ME I, 253

bãre Kand., bàre, bārene (m. bāris, bārenis), die Waise: šī bārene, tā bārene, es pa˙tiesi bārenīte: ne man tē̦va, ne māmiņas, ne īstā bāleliņa BW. 4229. apmirst man māmulīte, es paliku bārenīte 3985. purva pļava bez ābuola, bārenīte bez māmiņas 4090. te̦kam visi bāreniņi saulrietiņa kalniņā; citam nava sava tē̦va, citam savas māmuliņas 4390.

Avots: ME I, 273

bezvìetas, bezvietu jaunavas, cilvē̦ki, stellenlose Jungfrauen, Menschen, Menschen ohne Anstellung Purap.

Avots: ME I, 287

brãkmanis, auch brāķmanis, brakmanis BW. 20861, der Tadler: tur jāj meitu brākmanītis. pašam meitu brāķmanim nava labas līgaviņas BW. 21318, 4.

Avots: ME I, 327

‡ ceļgrieži "?": nava laika meklēt, kur palikuši c. ..., un pulks skrien ... A. Grīns Dvēseļu putenis II, 140.

Avots: EH I, 264

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps ² Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378

drupana: auch Skaista n. FBR. XV, 34, Auleja, Kaltenbr., Oknist, Pilda, Prl., Sonnaxt, Warkl., Zaļm., Zvirgzdine; pajēme tuo drupanu (drusku) rudzu Pas. IX, 508. bē̦rniem nava ni drupanas, kuo mutē bāzt VIII, 94. sudraba drupaniņas BW. 31280.

Avots: EH I, 336

dzir̃nas (unter dzir̃navas): auch Ladenhof n. FBR. I, 76, Demin. dzirniņas BW. 7940, gen. s. dzirnas BW. 18362, 2 var., acc.- instr. s. dzirnu BW. 8001, 3 var., acc. plur. dzirniņus BW. 7940 var.,

1): auch Iw.;

2): auch Seyershof.

Avots: EH I, 360

dzirnatiņas (unter dzir̃navas): BW. 8041, 1; 13709, 11; 30270, 3 var.

Avots: EH I, 360

dzir̃navnieks (f. -niece). der Müller (in den Gegenden. wo dzirnavas die Mühle überhaupt bezeichnet).

Avots: ME I, 555

‡ dzirnes (belegt durch den acc. plur. dzirnes BW. 22547 var. und (?) gen. plur. dzirņu 23479, 2 var.), = navas">dzir̃navas.

Avots: EH I, 360

dzirnums: acu dzirnums, Augenstern U.; vēža dz., Krebsstein. [Vgl. dzirnavas.]

Avots: ME I, 555

dzir̃nus, [dzirnuvas Le. Gr. 210], = navas">dzirnavas.

Avots: ME I, 555

‡ dzir̃vanas AP., = navas">dzir̃navas.

Avots: EH I, 360

ģìbt: mit. ĩ Dunika, OB., Rutzau;

2): Māra ģībst pēc Jāņa Oknist; ‡

4) an Wassermangel leiden; durstig sein
Pilda; Hungers sterben: zâles nav; luopi ģībst pa˙visam Auleja. badu (Warkl.) od. badā (Oknist) ģ. ēst nava kā; badu jāģībst Pas. IV, 504 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 427

‡ glâbene Erlaa; Fehgen, Festen, Lub., Rettung, Zuflucht; Hilfe: kad tam pie mums vairs nava glābenes, kur tad lai viņš iet? Blaum. (Balss 1888, № 50).

Avots: EH I, 392

‡ glītene (Neölogismus?), eine schmucke, hübsche Frauensperson (?): pacēlās ... jaunavas, šmaugas glītenes Veselis Dienas krusts 38.

Avots: EH I, 393

glùzdêt ² [Bers.], - u, - ẽju, [glūzdenêt Wid.], intr.,

1) knarren, schnarren (Ton der gedrehten leeren Handmühle):
jau glūzd manas dzirnaviņas BW. 686. glūzdēt glūzd dzirnaviņas 8013. tukšas dzirnavas glūzd Etn. III, 177. So auch refl. - tiês, auch glūznêtiês, glūdzêtiês: dzirnaviņas glūzdējās (Var.: glūznējās, glūdzējās) 8012;

2) brausen:
negaiss glūzdē̦dams vien aizgāja;

3) schreien (von Schwänen):
gulbji glūzdē̦dami skrien pa gaisu Lös. n. Etn. III, 177.

Avots: ME I, 631

II graudêt, - êju, grauduôt,

1) poltern, lärmen, klappern, ein dem Flintenschuss ähnliches Geräusch hervorbringen
[gràudêt ² Mar.]: vai beigsi graudēt? sabaidīsi cilvē̦kus. [pē̦rkuons gràudēja ² Mar. n. RKr. XV, 114.] dzirnavas jautri grauduodamas suolās duot vēl vairāk Saul. sākuši māju graudēt cuari, durchstöbern A. XX, 230;

2) gràuduôt ² Warkh.], graudêt Spr., abschütteln, z. B. den Russ von der Decke od. die Körner aus der Ähre.
Zu graust [und grûst].

Avots: ME I, 638

greznîgs, rutzsüchtig, prunkhaft, prunkliebend, luxuriös, üppig : bē̦rnu nešķiŗ, kad kuoki zied, lai neaugtu greznīgs JK. VI, 40. cienmāte ir ļuoti greznīga un niecīga Apsk. Rīgas jaunavas daudzināja par greznīgām A. XIII, 925.

Avots: ME I, 651

grũts, gŗũts,

1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,

a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;

b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;

2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;

3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas

a) schwere, trübselige Tage;

b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;

4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;

5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I ⁴ 409, Walde Wrtb. ² 98 u. (unter gravis) 353].

Avots: ME I, 669, 670

‡ ģuņģis, der Junge, Knecht (?): pat es nest nejaudāju; nava ģuņģu (Var.: juņģu) nesējiņu BW. 32139, 1.

Avots: EH I, 428

II gur̂ste ² , der Faulenzer, die Faulenzerin Dond.: slinka gurste mātes meita BW. 13167. jaunavas ve̦cāki nav nekādi papelējuši gurstes un snauduļi.

Avots: ME I, 684

ìeradums, die Gewohnheit, Sitte: pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma, nach uralter Sitte. tas jau tē̦vu tē̦vu ieradums LP. VII, 363. nava jauna līgaviņa, dze̦n meitiņas ieradumu BW. 27175. valuodas ieradums, die Art zu reden Elv.

Avots: ME II, 55

ìešņava ² [Warkh.], gew. Pl. ìešņavas, Flaumenfett, ungesalzen Schmalz U.; in ein dünnes Häutchen gewickeltes Schweinefett: iešņava - cūku tauki, ietīti plēvē [Bauske], Grühn. par iešņavu taukiem (ap Nīcu un Rucavu - īsnaujas) sauc cūku sāntaukus, kuŗus piestā sagrūž, saviļina pikuos un, dūmuos izžāvē̦tus, izlietuo ēdienu vārīšanai Etn. III, 137. kuociņu iesmērējuši iešņavu taukiem Druva II, 723. Zu li. ísnauja, įsnaujà od. ísnava "сальник". [Wohl ein Kompositum, dessen zweiter Teil etwa zu einem Verbum * šņaut (li. snauti) gehört, vgl. aksl. snuti "anzetteln", an. snūca "kehren, winden".]

Avots: ME II, 78

iraîd ² Kand., [iraida Glück Matth. 6, 34], irâd ² O. -Bartau, Kalleten, iraîdâs ² Kand., iraîdan ² Biel. II, 130, iraîdanâs ² Kand., Selg., iraîdinâs U., iraîn ² Sessau, iraînâs Würzau, Sessau, Dalbingen, = ir, ist: iraid labi navaid labi, kad man divas māmuliņas BW. 23638.

Avots: ME I, 708

izgadîtiês,

1) hervorkommen, erscheinen, herstammen:
citā reizē ielaidusi pīli upē; tā izgadījusies upē LP. VI, 204. te izgadījusies nuo kalna jaunava VII, 1074. tē̦vs sakalis abus dē̦lus ar vienu un izgadījies milzis VI, 403. kur tu tāds izgadījies? Kand.;

2) geschehen, gelingen, sich treffen:
mums izgadījies iegūt pie galda ļuoti izdevīgas vietas MWM. X, 306. kâ nu izgadās A. XX, 413,

Avots: ME I, 735

izklabinât, ‡

2) klopfende Laute hervorbringen:
viņš ... ar rīkli un mēli ... izklabinuot kâ vēja dzirnavas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 132; ‡

3) rasselnd (polternd) hinausfahren
(intr.) Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang klopfen
Dunika: velti izklabinājuos pie durīm;

2) nach Herzenslust, zur Genüge schwatzen
(perfektiv) Dond.: vai nebūsi diezgan izklabinājies?

Avots: EH I, 455

izvît [išvýti, ksl. izviti], tr., windend, flechtend verbrauchen: viņš vaiņagā izvija visas puķes. Refl. - tiês,

1) sich winden, sich schlängeln:
lielā luokā ap viņām izvijās strauts MWM. VI, 216;

2) entschlüpfen:
jaunava viegli izvijās pa durvīm MWM. XI, 183.

Avots: ME I, 831

jaûņava ² Dond., [Wandsen], Grob., [jaûņave ² Dunika, jaûņeve ² Lautb.], = nava">jaûnava 3.

Avots: ME II, 103

‡ juņ̃ģis,

1) = ‡ junga: pats es nest nejaudāju. nava juņģu (Var.: puiša), nesējiņu BW. 32139, 1;

2) der kleine, den Kuckuck immer begleitende Vogel
Lems.; kâ dze̦guzei j. vie˙nādi nuo pakaļas. pflegt man zu sagen. wenn ein kleiner Knabe dem Vater oder einem anderen überall mitgeht aus einem handschriftl. Vokabular);

3) das von einem kleinern Vogel ausgebrütete Kuckucksjunge, das seine Nestgenossen an Grösse und Korpulenz übertrifft, und mit dem daher etwas Dickes verglichen wird:,
bē̦rns satīts kâ j. Hochtosen, Kegeln,. Lems.

Avots: EH I, 567

‡ kàdîlas ² Auleja, Zvirgzdine, kādīles, kàdīli ² Bērzgale, Pilda "Jāņu zâles" (s. unter zâle I): pieplēs pļavā kādīlu, kad iesi līgātu! Auleja. eite, meitas, kādīlās, dziedit skaistas Jāņa dziesmas! BW. 32371 (aus Melnava). ejat, meitas, kādīļas (kann der loc. plur. eines ē- Stammes sein!) Tdz. 36256 (aus Makašāni). kādīles ..., cieši grūši salasītas BW. 32384. Nebst li. kodỹlas "Weihrauch" aus dem Slavischen?

Avots: EH I, 598

kãjîgs [li. kójingas], gut zu Fuss L., flinke, gesunde Beine habend: kājīgs cilvē̦ks, ein tüchtiger Fussgänger, Läufer Etn. III, 182. vairs nava klibs, bet labi kājīgs Lautb.

Avots: ME II, 189

kapenes, [ein Nom. pl. kapeņi Manz. Post. I, 174], Ort, da Gräber sind Manz., Gottesacker, Grabstätte, Nirchhof: nava vietas kapenēs (Var.: kapsē̦tā) BW. 27660. ve̦cajam tāda luste, ka jāiet kapenēs. vai nebija kapenes E'ģiptes zemē II Mos. 14, 11. kapenītes (Var.: kapu kalni) nuoziedēja dze̦lte̦niem ziediņiem BW. 27632, 4. Ungew. der Sing. kapene, das Grab Sudr. E. A. XIII, 376. Nebst kāpinės "Friedhof zu kaps "Grab".

Avots: ME II, 158

kaŗuôte [Dunika, Gr. - Essern, Selg., Wandsen], der Löffel: ē̦dama kaŗuote, der Esslöffel. atbrauc meitu māmuļīte ar karuošu ve̦zumiņu: sen dzirdēja, znuotiņam navaid putras karuotītes BW. 20718. likt, nuolikt kuŗuoti pie malas,

a) den Löffel weglegen,

b) fig., das Zeitliche segnen, zuweilen sogar von Tieren:
mana saimnieka bēris šuonakt nuoilka karuoti Gr. - Sessau. kâ ar kaŗuoti bē̦rnam mācības ieliet, einrichtern. pūst vienā kaŗuotê, einmütig, das Gleiche erstreben MWM. V, 524. - cūka kaŗuotiņa, plantago. [Aus kaŗuote auch ostle. karûte Mar. n. RKr. XVII, 112. - Nach Bielenstein Holzb. 279 zu ķert "fassen"; aber ein Löffel dient nicht zum Fassen, sondern zum Schöpfen. Nach Jokl Lingu. - kult. Unters. 145 entlehnt aus slav. koryto "Trog, Mulde"; dagegen spricht aber die abweichende Bedeutung. Wohl aber könnte le. kaŗuote (dial. auch karaute) mit slav. kryto verwandt sein; vgl. damit noch slav. koŗ "eine Schöpfkelle" (bei Berneker Wrtb. I, 579), sowie ai. karóti - "Becher, Schale".]

Avots: ME II, 166

I kaûss, [kàuss ² Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178

‡ *ķe̦pašļât (> ostle. čapašļuot), hexen, Zauberei treiben: jaunie nava iemācījušies ķ. Pas. XV, 204.

Avots: EH I, 696

ķibele: ķibeles Lng., Zank, Zwist; man nuotika ķibelīte (Var.: nelaimīte, skādīte) BW. 35454. atvežuos vedekliņu, atvežuos ķibelīti: man pašai vedējai nava rūmes istabā 21718. - In der Bed. "Zank" aus nd. kibbel "Zank und Streit", s. Zēvers IMM. 1928 II, 308.

Avots: EH I, 701

klabêt [li. klabė´ti "klappern"], - u, - ẽju, intr.,

1) klappern:
zuobi vien klab kâ sunim. klab tev zuobi runājuot BW. 13166. klab tē̦rauda pakaviņi 18987. skan man pieši, klab zābaki 14484. dzirnavas klab Aps.;

2) klappern, schwatzen:
kuo nu klabi atkal niekus? Subst. klabê̦tãjs, der Klapperrer. [Zu le. kleberis (s. dies), klebêt, li. klebė´ti, poln. kłobotać "klappern"; vgl. Berneker Wrtb. I, 506.]

Avots: ME II, 207

II klât, klâtu N. - Schwanb., auch klātā BW. 2141, 1, klātām, klātan, klâtân Bauske, Sassm., klāte̦n, klāti BW. 13268, 19, 24, klâtēm Kl. - Wrangelshof, Adv., nahe, hinzu, zugegen: ira labi, nava labi klātu ņemt līgaviņu BW. 22411, 1. pašam bijis gals klāt, er hatt den Tod vor Augen LP. VI, 56. Vor Verben entspricht klāt dem Präfix

pie - zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: viņš nāk man klāt, er nähert sich mir (imperativ); viņš pienāca man klāt od. pienāca pie manis, er kam zu mir (perfektiv). meitu māte sagšas auda le̦dus kalna galiņā, nevarēju klātu (Var.: klātan, klātam, klāte̦n, klāti, klātin) kļūt ar nekaltu kumeliņu BW. 13268, 19. lielēdis liekas klāt un ē̦d. viņš krīt klāt lūgties, kamē̦r tē̦vs atvēlē arī LP. II, 18. tuo katru dienu klāt vien ne̦sājis III, 66. meita bijusi par saimnieci un māte viņai klā(t) dzīvuojusi VI, 41. viņš tur nebija klāt, er war da nicht anwesend. silt kādam klāt od. silt kādam pie ādas, jem. auf den Leib rücken: kad zaglim sāka silt pie ādas klāt, tad viņš visu pa- teica Wain. klāt būt, tikt, gleich kommen, gleichen: bija palagi, nevar teikt, bet kur tad nu šim palagam ne klāt LP. V, 277. tas tē̦vam klāt gan netiks. Als Präp. von alten Gramm. angeführt: klāt sievas, klāt draugiem, beim Weibe, bei den Freunden Adolphi. klāt altāŗa, in der Nähe des Altars Stend. Der Komparativ klâtâk wird gew. als Adv. gebraucht: gājis klātāk LP. V, 168; aber auch als Adj. klâtâkais, der nächste: runcis aizgāja uz klātākuo pilsē̦tu LP. VI, 278. sē̦tā bija sanākuši klātākie ciemiņi Apsk. Zu klât "hinbreiten, decken"? [Vgl. Zubatý IF. III, 134 und zum Auslaut Bezzenberger BB. XXVII, 159.]

Avots: ME II, 218, 219

II klupiņu [li. klùpiniu "падая на колѣни"], klupiņus, klupņus Allend., klupšis, klupšu, klupšus, stolpernd, strauchelnd: klupņus, kritņus viņš skrēja B. Vēstn. Uozuols ieklupa klupšis veikalā A. XVI, 483. klupšus klupdams un e̦lzdams viņš devās pie ķēniņa Etn. II, 176. abas jaunavas klupšus, krišus steidzās lejā A. XV, 112.

Avots: ME II, 236

‡ làdêt ² Zvirgzdine, machen, bereiten: l. kuo ēst; l. meitām pūru ebenda und Baltinava; vorbereiten, ausrüsten: kad ganuos lādējuši, duotu maizes gabaleņu Tdz. 44681; "uzpuost" Nautrēni. Refl. -tiês Bērzgale, Nautrēni, Zvirgzdine, sich zurechtmachen; sich anschicken: jis ladās ("taisās") jau vest juo iz sē̦tu Pas. IV, 313 (ähnlich 252). Wohl aus r. ладить (наладить "in Ordnung bringen`).

Avots: EH I, 726

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

leteris

1): auch Oknist, leter[i]s lurbu zadinava Tdz. 37524.

Avots: EH I, 735

I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),

1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;

2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,

a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;

b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;

c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;

3) = liecinieks

2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;

4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;

5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].

Avots: ME II, 495, 496

liģeris,

1) der Ligger, der in Riga zum Amte der mit dem Belasten der Schiffe Betrauten gehört
U. [aus mnd. ligger "Lieger:];

2) der Kaufmann
Hug.: pašam linu liģeŗam nava linu paladziņa BW. 21318, 7;

3) liģere, Schacherin, Spitzbübin: liģere, liģere vedēja sieva, tā mūsu māsiņu izliģerēja, Spitzbübin ist die Brautführerin, sie hat unser Schwesterlein weggeschwatz
RKr. XVI, 126; BW. 16339. Vom Schwätzer sagt man: tam jau mēle kâ liģere; lai dievs nuo tā pestī katru cilvē̦ku Etn. II, 109.

Avots: ME II, 467

linmataîns,* flachshaarig: linmataina jaunava Vēr. II, 1161.

Avots: ME II, 472

‡ mèlde ² Kaltenbr., die Melodie: jis vēl melžu nezinava.

Avots: EH I, 797

me̦l˜nmataîns, schwarzhaarig: me̦lnmataina od. me̦lnmatu jaunava.

Avots: ME II, 598

I milava [für * millava < * milnava?] ein grosser Stock Salisb. n. U.; [vgl. milns, Stange].

Avots: ME II, 626

‡ muodums Bērzgale, = muôdrums (?): kas nuo mē̦rgas muodumeņa? nava gudra paduomeņa!

Avots: EH I, 840

nàu Wolm., Smilt., naû C., wegen nava, navaid gew. nav geschrieben; s. dies.

Avots: ME II, 694

nav (nàu), nava">nava, navâ C., Mat., navaîd ² Kand., navaida, navaidâs Kand.; navaidanâs, nevaide̦nas Selg., RKr. IV, 59, nev, neva, [nevâd ² N.- Bartau], nevā BW. 31411, nevaid, nevaida, nevaidās, negiertes ir, ist nicht: man nav naudas, ich habe kein Geld. kamē̦r nav kuo steigties, so lange hat man keine Eile. nava (Var.: neva) uogu, nava riekstu mana ceļa maliņā BW. 26483, 1. visi pieci bāleliņi, pastarīša vien navā 30894, 8. ja navaid šūpuotāja, lai šūpuo vēja māte! 1705, 2. tec, upīte, pie upītes, ja navaida ezeriņa! 26479, 3. bez kuo īsti nev? was ist der letzte Preis? Lieven - Behrsen. tuvu neva (Var.: nava; klāt nevāda) labu ļaužu BW. 12446. nevaid slikti tie ļautiņi 6252. es nevaid (für nee̦smu) putna bē̦rns 14904, 2. ne˙vienam tâ nevaid (Var.: nevaida) kâ manai cūciņai 29135, 1. Zur Verstärkung der Negation wird nav

a) wiederholt, mit un oder kâ angereiht: vēja nav un nav (oder: nav kâ nav) LP. IV, 20;

b) mit vis, ne˙būt oder ne˙kādi verstärkt: tas tâ nav vis, od. tas ne˙būt (ne˙kādi) tâ nav, das ist durchaus nicht so.
vgl. vaid.

Avots: ME II, 697

nazis, das Messer: liecams od. kabatas nazis, das Einlege-, Klapp-, Taschenmesser, galda n., das Tischmesser; skalu nazis, das Pergelmesser BW. 15998, 2. ass, neass od. truls nazis; nazi atgriezt, asināt, trīt. [nazis atgriêzies U.] nazis labi kuož, das Messer ist scharf. viņam izgāja kâ nazis caur sirdi, es drang ihm wie ein Schwert durch das Herz. zirgam mugura kâ nazis, von einem sehr mageren Pferde. [es tuo meklējis kâ ve̦cu nažu Ruj. n. U.] Sprw.: asam od. ve̦cam nazim plāni zuobi. tas nuoticis pie daža, kam nava sava naža. uz naža galu likt, es sehr genau nehmen; nuogriezt kâ ar nazi, wie mit einem Messer abschneiden, etwas im Nu wegnehmen, beseitigen: kuo tu šuodien liec visu uz naža galu? Latv. ja skaudīgs cilvē̦ks piena slauktevē ieskatuoties, tad luopiem nelabums pielīuot: pienu kâ ar nazi nuogriežuot LP. V, 11. nažus dancināt, die Messer tanzen lassen - ein derber Volkswitz, bei dem der Eingeweihte dem Uneingeweihten das Gesicht mit Russ beschmierte Etn. II, 70. [Wohl aus r. ножъ dass.; zum Auslaut des nom. s. vgl. z. B. le. grasis.]

Avots: ME II, 697

ņêmẽjs, ņêmẽjs, ņē̦mãjs, der Nehmer: ņēmējs ne˙kad nebūs devējs, acīm re̦dzu dziļūdeni, dvēselīšu ņēmējiņu BW. 10874. nava galdu ņēmējiņu, es gibt solche Personen nicht, die den Tisch abdecken 1484, 2. pie katra pļāvēja pa ņēmējai, jedem Schnitter fulgt eine Garbenbinderin; ņēmējs, der Freier, so namentlich vaiņaga ņēmējs: lai stāv meita vainagā, kad nav laba ņēmējiņa BW. 11994; 9450.

Avots: ME II, 901

‡ *nevaide̦n(a) (> ostle. navaidan(a) ) Pilda n. FBR. XIII, 45, = nav.

Avots: EH II, 22

‡ *nevaide̦n(a) (> ostle. navaidan(a) ) Pilda n. FBR. XIII, 45, = nav.

Avots: EH II, 22

I nĩt Karls., [Dunika, nìt ² Kr., Kl., Warkh., Warkl.,], niju, eine kreisende Bewegung machen U.; sviestu nīt, Butter schlagen [Infl. n. U., Zb. XVI, 193], BW. 6734, 1 var., kernen [Kl.]: sarkans runcis sviestu nija baltajā ķērnītē Lubn. n. Etn. I, 33. uz akmeņa sviestu niju BW. 31379; 7341. Nebst sviestnīņas, panijas od. panīnas wolh zu ai. nava - nī - od. nava - nīta - m "frische Butter"; vgl. ai. vi - nī "umrühren".]

Avots: ME II, 747

nùoblĩkš(ķ)êt, intr., gehörig platschen, poltern, knallen (eine kurze Weile): ūdens nuoblīkš pa gaisu A. XX. 722. jaunava iegāzusēs e̦ze̦rā, ka nuoblīkšķējis vien Lp. III, 103. Refl. - tiês, den genennten Schall in höherem Grade bezeichnend: ieduod pa ausi, ka nuoblīkšas vien Latv.

Avots: ME II, 763

nùoblĩkš(ķ)êt, intr., gehörig platschen, poltern, knallen (eine kurze Weile): ūdens nuoblīkš pa gaisu A. XX. 722. jaunava iegāzusēs e̦ze̦rā, ka nuoblīkšķējis vien Lp. III, 103. Refl. - tiês, den genennten Schall in höherem Grade bezeichnend: ieduod pa ausi, ka nuoblīkšas vien Latv.

Avots: ME II, 763

nùomàldinât,

1): dzērvi var n. Salis; ‡

2) "?": pus˙nakts nuomaldinava ar dziesmām Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 63; ‡

3) hin und her gehen machen:
n. guovis pa tukšām ganībām Meselau. mēs šuodien ne˙kā nee̦sam padarījuši; mūs tikai nuomaldināja Veļķi (bei Pebalg).

Avots: EH II, 66

nùoslìcinât, tr., ertränken: smags muskulis iegrūž darbinieku upītē nuoslīcina LP. VIl, 31. Refl. -tiês, sich ertränken: jaunavas upē nuoslīcinājušās LP. VII, 1040.

Avots: ME II, 852

nùotikt, intr.,

1) hingelangen, hinkommen, herabkommen:
žē̦l, ka nevaru nuotikt turp. bē̦rns nevarēja nuo krē̦sla nuotikt;

2) [li. nu(si)tikti], prs. nuotīku Schwanb., geschehen, vorfallen, zuteil werden, zupass kommen:
tavs prāts lai nuotiek. lai nuotīkst dieva prāts Fürecker. kad nelaime nuotikusi, tad visi gudri. [nelaime nuotīk Für. I unter ka ar nazi ieskājuot nuotīk, ka... galvā griež Für.I unter ieskāt. kad tas nuotīkst Glück III Mos. 5, 4.] tas nuotiek pie daža, kam nava sava naža. man nuotika nelaimīte BW. 29921. tâ˙pat ar vilku un lāci nuotika LP. VI, 261. lielajam vedējam slikta slava nuotikuse BW. 16327, 1. nuotīk (eignet sich?) mana ve̦ca druva, nuotīk ve̦ca māmulīte: ve̦ca druva ganīklēm, māmulīte - paduomam Mag. XX, 3, 148. ticības mācība arī nuotiek vācu valuodā Kronw. nuotiks tev (plekste) svē̦tu rītu BW. 19355. [lai jau Pudiķim nuotiek viņa dievinātā! De̦glavs Rīga II, 1, 317;

3) umkommen:
viņš nuotika karā Bergm. n. U. ("nicht gehört");

4) da sein:
vai jums nenuotiek kādas zâles U., habt ihr nicht zufällig eine Arzenei?] Refl. -tiês, geschehen, sich ereigwen, sich zutragen: man raizīte nuotikās BW. 18403. nezināja, kas ar meitu nuoticies LP. VII, 128. kad es nee̦smu, kad es nevaru, tad jau tâ nuotīkstas Siuxt n. LP. VI, 2.

Avots: ME II,

nùotrũkt [li. nutrúkti], intr.,

1) abreissen:
bet vērpjuot pavediens nuotrūcis LP. IV, 215;

2) sich verringern, stocken, nicht funktionieren:
guovij nuotrūcis piens. jaunavas balss smagi nuotrūka MWM. XI, 184. Refl. -tiês, erschrecken, zusammenfahren: viņš lieliski nuotrūkās Niedra.

Avots: ME II, 878

uôšņât A.-Laitzen, Bers., Drosth., Fest., Golg., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Mahlup, Ogershof, PS., Saikava, Salisb., Sessw., Warkl., Wolmarshof, Zvirgzdine, (mit uô ² ) Arrasch, AP., Jürg., Segewold, (mit uõ ) Bauske, Dunika, Līn., Nigr., Pankelhof, Salis, Schwitten, Selg., Siuxt, Stenden, Tr., Wahnen, Wandsen, Widdrisch, (mit ùo ² ) Sessw., -ãju, tr., intr., schnuppern, wittern U.; schnüffeln Wessen: suns uošņā LP. IV, 49. ve̦lns . . . sāka uošņāt Pas. VII, 325. Refl. -tiês, schnuppern: lāču māte uošņājusies vīram gar kājām LP. VI, 415.Subst. uošņâšana, das Schnuppern, Schnüffeln; uošņâtãjs, wer schnuppert, wittert; der Schnüffler: ar avīžu uošņātājiem viņš nava . . . draugs Saul.

Avots: ME IV, 423

padàudzinât,

1): neaizmirsa Ciebu p. un pastāstīt, kuo tā visu pruot Janš. Līgava I, 255; ‡

2) = izmèlst: Lienei jau padaudzināja Jāni kâ brūtgānu Vank. ļaudis padaudzinava, ka būs kāzas, un atkal apklusa Oknist; ‡

3) "paziņuot": man padaudzināja, ka māsa miruse Warkl.

Avots: EH II, 126

padaũza (li. padaužà "Vagabund") [auch Grünh., Warkh., Wessen], padauze Etn. l, 138, C., Bers., Lub., U., comm., padaũzis [Zaravič, De̦glavs Rīga II, 2, 777, padauzs U.], auch padauža Nerft, comm., der Lärmmacher, Springinsfeld, Bummler, ein unrahiges, unstätes Wesen: padauza - nepastāvīgs rādījums: suns, kas visur dzīvuo, kur tik tuo uzņe̦m, jauneklis, kas lakstuodamies iet nuo vienas jaunavas pie uotras Etn. II, 50. ne guoda tam, ne kauruz, padauza! Druva I, 280. nu padauzi, kur vakar biji un kur nauda? Etn. III, 175. lai skrien pa pasauli pasaules padauži! Plūd. viņš tūlīt drazās pulkā un griezās kâ padauža Jauns.

Avots: ME III, 15

pads,

1): auch Oppek. n. U., Baltinava n. FBR. XI, 138, Auleja, Bērzgale, Golg., Kaltenbr., Liepna, Lubn., Mahlup, N.-Rosen, N.-Schwanb., Pilda, Warkl., Zvirgzdine; ‡

2) die Schuhsohle
Auleja, Kaltenbr., Skaista.

Avots: EH II, 128

paķir̃cinât, tr., ein wenig reizen, necken: viņam tikās puisi mūžam paķircināt LP. III, 11. Refl. -tiês, einander reizen, necken: jaunavas paķircinājās savā starpā Purap.

Avots: ME III, 53

pameņ̃ģêt, intr., ein wenig tändeln, charmieren, scherzen, spielen: gribu jauna knēvelīša, kas ar mani pameņģē BW. 10940. Refl. -tiês, mitełnander scherzen, tändeln, spielen, charmieren: jaunava uzaicinājuse puisi pameņģēties LP. VII, 1072.

Avots: ME III, 69

‡ papàdêt2 Baltinava, Bērzpils, Nautrēni,

1) treffen:
kai sviežu, tai i[r] papādēju, kur gribēju;

2) "paspēt (laika ziņā)": jis papādej visur. Wohl aus r. попадать "treffen".

Avots: EH XIII, 162

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86

pā`rsla, [pãrsla Widdrisch, Bauske, Behnen], pḕ̦rsla,

1) eine Flocke von Schnee, die Eisnadel in der Luft:
virs nuolauztās galuotnes pārslas [Warkl.] birst AU. cik brīnišķīga sniega pērsliņas samērība! Pürs I, 37;

2) eine Flocke von Asche:
labāk man sniegs apsniga lielu ļaužu tīrumā, nekâ man pē̦rslas (Var.: pārslas) bira vāju (aužu namiņā BW. 10118. par pe̦lnu pē̦rslām nuobira zemē Aps.;

3) die Flocke vom Reif:
uzsedzi se̦gu, lai mugura netuop slapja nuo sarmas pē̦rslām! Blaum.;

4) eine Flocke von Wolle:
vilnas pērsiņas Latv.;

5) etwas Winziges, das Jota:
nuo pastāvības jūsuos nava ne pē̦rslas A. XVII, 584. ja ķīniešiem būtu tik pārsliņa dūšas... B. Vēstn. Das ā als Stammvokal nicht nur im hochlettischen, sondern lokai auch im mittleren Dialekt, z. B. in Burtneek. [Nebst pērsêt zu urslav. *porxъ ( serb. prâh " Staub"), čech. prsť Stauberde", prší " es stiebt, sprüht", r. пéрхоть "Schinn", klr. пéрхати "flattern", an. fors "Wasserfall"·( vgl. den le. Flussnamen Pērse; dieser Fluss hat einen Wasserfall), ai. pṛṣ̌atá-m "Tropfen" u. a., s. Persson Beitr. 875 ² , Trautmann Wrtb. 206 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 50.]

Avots: ME III, 176

‡ parukt "?": lij, lītiņ, vienu dienu, nelij visu vasariņu! parūk mana viena diena, nava visu vasariņu. VL. aus Laud.

Avots: EH XIII, 168

pḕ̦rkûnis ² (unter pḕ̦rkûns ² ),

1): auch (pê̦rkũnis ² ) AP., Ramkau, (pḕ̦rkūnis ² ) Daudsewas n. FBR. XVII, 146, Fest. n. FBR. XVII, 86, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Oknist n. FBR. XV, 175, Pilda n. FBR. XIII, 48, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Auleja, Kaltenbr., Lubn., Meselau, Nerft, Warkh., Zvirgzdine, Pas. VII, 166 (aus Welonen), (pḕ̦rkunis ² ) Linden in Kurl.: pē̦rkūnītis ducinava Tdz. 54845; ‡

2) pḕ̦rkūņi ² Warkl., = pḕ̦rkuones.

Avots: EH XIII, 228

plàce C., plàce ² Kr., plācis,

1) das Schulterblatt
U.;

2) plàce Drosth., Jürg., Arrasch, N.-Peb., plàce ² Neu-Rosen, Lis., Golg., plāce Würzau; Laud:, Lub., Schwanb., A.-Ottenhof, plâce ² Jakobshof, plãcis Neuenb., plâcis ² Naud., Überachse Bielehnstein Holzb. 547, der Klotz oberhalb der Wagenachse, worin die Seitenstütze des Wagens steht Kurl. n. U.; vāģu plâce ² , das Wagenkissen Karls.;

3) Holz über der Handmühle, darin das Triebholz läuft
U. (Abbildung bei Bielenstein Holzb. 258): krupis tup uz plāci (dzirnavas) JK. V, 148; LP. VII, 730;

4) plàce Smilt., PS., plàce ² Mar: n: RKr. XV; 130; Lis., Golg., eine junge Schote;

5) plācis U., = plācenis;

6) plàce Wolmarshof, plàce ² Selsau, Golg., = blaka Neu-Rosen. Nebst plācenis, plākans, li. plokas "Estrich" zu plakt (s. dies).

Avots: ME III, 328

pleñcêt C., -ẽju,

1) pleñcêt Ruj., Widdrisch, mit der Peitsche schlagen, prügeln
U., Zaravič: bē̦rnus plèncēt ² nava labi: vajag ar labu Mar. n. RKr. XV, 130;

2) pleñcêt Arrasch, Salis, Bauske, saufen
Fest. (plèncêt ² ), Golg., schlürfen: sen slavēja tautiņās alva bļuodas, telēķīšus" nu atnāču, nu atradu piestā putru plencējam BW. 19407, 15 var.;

3) durch Schmutz waten
Oppek. n. U., Rozentava, Kreuzb.;

4) plèncêt ² Fest., schlendern:
kruodziņā plencēju alutiņa dze̦rtu VL. Refl. -tiês,

1) ein
plencis sein Saikava n. Etn. IV, 166;

2) "sich aufdrängen; sich in fremde Angelegenheiten mischen"
Rutzau. Zur Bed. 2 vgl. plĩtêt I.

Avots: ME III, 335

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341

pusaûgā, pusaûguos, adverbial gebraucht, halb, zur Hälfte aufgewachsen, halberwachsen: daļa linu pusaugā, un daļa vel dīgst B. Vēstn. tupiņu lauks pusauguos A. Upītis. sirds ir palikusi pusaugā A. v. J. 1896, S. 649. nava puika pusaugā, jau ķēniņa kaŗavīrs BW. 32109, 3.

Avots: ME III, 422

pusbḕ̦rns, ein Stiefkind Golg., ein halbes Kind: pus˙bē̦rns vēl, jaunava, kâ pumpuriņš nuo rīta MWM. VIII, 2.

Avots: ME III, 423

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

pùtinât Wolm., pùtinât ² Kl., pûtinât ² Kandau, Selg., Dond., Wandsen, Lautb., Gr.-Essern, Dunika, Behnen, Bauske, Widdrisch, Zögenhof, pũtinât Arrasch, Jürg., N.-Peb., C., PS., tr., erholen, ausruhen, verschnaufen lassen, (die Pferde) verschiessen lassen U., Fest., Stelp.: tiem vajadzēja pūtināt savus luocekļus MWM. v. J. 1896, S. 673. tuo darbiņu nuodarīju; nu es iešu sētiņā sav[u] ruociņu pūtināt (Var.: dusināt) BW. 28081, nu es iešu sētiņā kājas, ruokas pūtināt 6936. ne kalpiņš auzu deva (sc.: kumeļam), ne cēļā pūtināj[a] 15950, 7. kur tad nu pūtināsim zirgus? MWM. VI, 261. nuoartuo zirgu pūtinādams, drusku atgūlies LP. VI, 183. zirgi nespēja vilkt, vajadzēja bieži pūtināt A. XXI, 6. dzirnavas pūtina spārnus Aps. III, 7.

Avots: ME III, 453

I rāva (li. rova "Rückstand nach einer Überschwemmung auf Wiesen"),

1) rāva U., rāvas Karls., ràva PS., ràvs od. ràvis C., rãva Līn., Selg., Wandsen, Dond., Kandau, Kurs., Arrasch, Ruj., rãve Iw., ràvs ² Kl., Prl., Lis., Bers., Golg., Kreuzb., Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, Sessw., Heidenfeld, rãvs Jürg., rãvis Lautb., stinkendes, eisenhaltiges
Wasser U., Mag. XIII, 2, 61 (rāvs), Dond. (rāva); das farbige Häutchen darauf U., Selb. (ràvs ² ); eine solches Wasser enthaltende sumpfige Stelle Nigr. (rāvs), U. (vgl. hierzu die Ortsnamen: Rãva (eine Wiese) Lvv. II, 23, Rāvas pļava Lvv. II, 74, Rāvas (Rāvu II, 125) mežs Lvv. II, 43, Rāvas (Gesindename) Lvv. II, 92); Pfütze, Jauche U.: tai purvā tikai rāva vien ir Mar. purvi vien, rāvi vien, . . . nava tīra ūdentiņa BW. 25893 var. māsiņa vilnātnes ... dūņās velēja, rāvā skaluoja 7534,I. brūns rāvas ūdens AU. kādi viņām tie kāti - visi ar rāvu! Tirzm. purva suoklī krājas rāvs RA. caur rūgtuo rūsas rāvu Zalktis. rāva zeme BW. 9763, 9, sumpfiger, eisenhaltiges Wasser enthaltender Boden; rāva (BW. 25949; Janš. Dzimtene ² II, 16) od. rāvas (BW. 20487, 3 var.) pļava, eine solche Wiese. Fig.: ir jauki brīžam kāju celt iz ikdienības rāvas (aus dem Sumpf des Alltags) Apsk. v. J. 1903, S. 258. rāvas (Karls.) od. rāva od. rāvu (U.) puķe, brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) RKr. II, 76; ranunculus gramineus od. aquatilis U.: ziedi kuoši, rāvas (Var.: rāva) puķe! BW. 5210;

2) rāva, der Rost
Gr.-Buschof, Mar. Vgl. rāja I und Būga RSI. VI, 37 f. und KSn. I, 278 (an dieser Stelle: möglicherweise zu bulg. ровина "Sumpf, Pfütze") und Rozwadowski RSI. VI, 42 f.

Avots: ME III, 499

‡ resninât, dick machen: kas tuo resnu resninava? Tdz. 57681, 1.

Avots: EH II, 367

rìestuôt Drosth., auch riêkstuôt ² Peb., intr., tollen, spielen, tändeln: kaunies... ar lielām meitām riestuot! Seibolt. kâ riestuodama jaunava pagrieza savugalvu pret Emilu Dievkuociņš. kuo nu, bē̦rni, riekstuojat? Peb. Refl. -tiês,

1) riestuôtiês N.-Peb., riestuoties ² Gr.-Buschhof, totlen, scherzen; "āvīties, dīdīties";

2) riẽstuôtiês Bl:, rìestuôtiês Wolm., riekstuôt ² Golg., falzen, sich in der Brunstzeit befinden
U.: putni riestuojas Erlaa, riêkstuojas ² A.-Peb. zaķi riestuojas Janš. Dzimtene V, 179.

Avots: ME III, 548

‡ rudzziedā (loc. s.), zur Zeit der Roggenblüte (?): rudzīt[i]s savu jumalīti r. vuzinava; nuo kalneņa lejeņā - kūpēt kūp kumeleņi Tdz. 50264.

Avots: EH II, 382

sabîtiês, sabîst, sabīstiês Mitau, sabîstîtiês, sabīkstîtiês Olai, Siuxt, Lieven-Behrsen, erschrecken (intr.): sle̦pkavas re̦dzē̦dama, viņa ļuoti sabijās Dīcm. pas. v. I, 54. muļķītis nu tikai atjē̦dzas, kur iestidzis un sabijîes pūš projām LP. V, 288. rādi . . . galvas spalvas, tad viņa sabīsies, pēc tam paduses spalvas, tad viņa pārbīsies IV, 131. ķēniņš lāci ieraudzījis sabīdās, ka nesapluosa zirgus VI, 511. nesabīdu*) baidījama BW. 6015. ne saimīte nesabīda*), nava laba rājējiņa 31067, 4. - Subst. sabîšanâs, das Erschrecken, der Schreck: pasargāties nuo sabīšanās LP. I, 178. *) In nesabīdu, nesabīda könnte -sa- übrigens auch das infigierte Reflexivpronomen sein.

Avots: ME III, 594

sadzejuôt, tr., ersinnen, erdichten: pāris pantiņu e̦smu sadzejuojis Vēr. 1, 211. jaunava le̦puojas ar . . . nuozagtiem pantiem, tuos dē̦vē̦dama par savu sadzejuojumu M. Aruons.

Avots: ME III, 620

sagrūstît, tr., freqn., mehrfach stossen, zerstossen, zusammenstossen, zerstampfen : Bē̦rzkalns . . ., jaunavai gaŗām iedams, tuo nekaunīgi sagrūstīja Latv. viss sagrūstīts juku jukām Upītis Sieviete 212. Aža atspirguse nuo . . . sagrūstīšanas Aps. IV, 42.

Avots: ME II, 631

sagũstît, tr., ergreifen, fangen, einfangen, in Gefangenschaft nehmen: ķēniņš sagūstīja jūrniekus LP. VII, 216. uotrais sagūstījis ir pašu Laimiņu ebenda 305. putns vēl nebij ne labi sagūstīts IV, 150. jaunava, kas vīra sirdi ātri sagūsta Sadz. viļņi 16.

Avots: ME II, 633

sàimestība ² : auch ("saime, saimniecība") Višķi n. Ceļi IX, 401, Andrupine; jis tai i[r] veŗas, vai neaties kaida jaunava da saimestībai Pas. XII, 449.

Avots: EH XVI, 412

salaizît: vai vēl ir tis akmins ..., kur visad bija piesēdis daudz mušu? "...jau nava, - mušas salaizīja (haben aufgeleckt)" Pas. X, 300.

Avots: EH XVI, 423

samutêt, intensiv abküssen: jaunavas steidzās samutēt viņam ruokas Jaunie mērn. laiki IV, 188. Refl. -tiês, auch samutuôtiês, einander küssen: birzē viņi samutējās MWM. VIII, 333. Ve̦calksniene samutuodamās apsveicinājas ar jaunavu Jaun. mežk. 130.

Avots: ME II, 691

sãncensis (f. -se), der Nebenbuhler, Rival Wid.: jaunava . . . vē̦las ar viņu visur būt viena pati, kâ sāncenses bīdamās Seibolt. šim kvartetam arī ārzemēs nebūs daudz sāncenšu Vēr. I, 876.

Avots: ME III, 803, 804

saspraišļuôt, ‡

2) in
spraišļi zerteilen: saspraišļuotās ... dzirnavas Jauns. Kapri 133.

Avots: EH XVI, 450

saũkalêt: sāka viena uotru s. Pas. IX, 105. staigā jie, saukalē un ... XV, 150; zu nennen pflegen Pilda. Refl. -tiês, ‡

2) wiederholt rufen (intr.):
meklē pa mežu ..., saukalējas, bet dē̦la vis nava Pas. XV, 151.

Avots: EH XVI, 459

šaũt, šaũju oder (in Arrasch, Drosth., Dunika, Jürg., Schujen u, a.) šaũnu, šãvu, eine heftige Bewegung nach einer Richtung hin machen U.,

a) schnell schieben oder stossen:
maizīt[i] šāvu pašā krāsnes dibe̦nā BW. 35606 (ähnlich 6896; 8117, 2; 10723; Etn, II, 61; LP. V, 37, VII, 853). šauj kāju vēl priekšā Lapsa - Kūm. 188. šauj (Var.: duod, reiche) ruociņu [man] pasle̦pe̦ni! BW. 11442 var.;

b) einen Schlag oder Hieb versetzen
Spr.: lielajam pliķi šāvu (Var.: situ, cirtu, devu) BW. 9809, 1 var. ja nāk vēzis, šaun (Var.: sit, duod) pa ļipu! 30837 var. gribējis šaut šim (ar malkas gabalu) pa galvu Etn. II, 86. šaut pa muti Lapsa - Kūm. 202. reiz viņam šaut par purnu Vēr. I, 1157 (ähnlich Br. sak. v. 1509). šaut pa ausi Wid. šaun pa mizu! Saikava. šaut zirgam Wid.;

c) (mit einer Schiesswaffe) schiessen:
zemē šaut, herunter (tot) schiessen. gaŗām šaut, vorbeischiessen, nicht treffen. šautu tuo putniņu BW. 11430. lai šie šaunuot katrs savu luodi Pas. IV, 309. dē̦li tūliņ (grib) šaut, lai dabū ēst LP. IV, 197. maza plintīte tāļu... šaun RKr. VII, m. 1265, kam te̦lē̦nam nee̦suot šāvuši! Upīte Medn. laiki 57. šaušu virsū, pašā viducī Jauns. šauj kâ pupas ce̦p Celm. še jums katram šaujamais LP. IV, 137. šaujams rīks, Schiessgewehr Brasche; šaujams caurums, Schiessscharte Brasche; figürlich: šī meita jau ir šàuta ² (defloriert) Saikava;

d) rasch zufahren
U.; eilig laufen (gehen): māte šauj uz pirti skatīties LP. IV, 161. šauj mudīgi vien! V, 252. Klāvs šauj uz mājām atpakaļ J. K. V, 110. kur tu šauj tik ātri? Dond. ņe̦m kājas par ple̦ciem un šauj lekšus vaļā;

e) regnen:
vakar (lietus) šāve ij taiņ šaun Saikava. Refl. -tiês,

1) sich rasch wohin bewegen
U., Spr.: virsū šauties, losstürzen auf etwas. ārā šauties, eilig hinausgehen. prātā šauties, einfallen Spr.: šāvās Jāze̦pam... sapni prāta Glück I Mos. 42, 9. kaŗš virsū šāvēs L., der Krieg überfiel (uns). gar muti šauties U., auf der Zunge schweben. vakars nāca, vāverīte! šaujies (Var.: steidzies, traucies, laidies) egles galiņā! BW. 13795. gulē̦tāji nu steigšus šāvās augšām Janš. Bandavā II, 276. šauties bē̦gulim pakaļ Celm. (Annīna) caur uguni šāvusies pēc tā mūsu bālēlīna RKr. XIX, 135 aus Plm.). jel šaujaties jūs iekšā! Lapsa - Kūm. 257. šaujies, līdaciņa, no e̦zara laukā! Br. 42. viņš šāvās kâ zibins laukā Krišs Laksts 6. zibens pēc zibeņa šaujas RKr. VIII, 12. kur tad nu šausies (duosies)? Dond., Riga. ēst tâ gribas, ka ne˙kur šauties LP. I, 60 (ähnlich VII, 678; Plūd. Llv. 207). nezin, kur šauties, man weiss nicht, wo aus oder ein Elv. viņš aiz bē̦dām un rūpēm nezin, kur šauties Purap. Kkt. 81 (ähnlich LP. VI, 288; Etn. I, 119). kuo viņš tâ šaujas nuo vienas puses uz uotru? Dond. Rudim pa galvu šāvās tās duomas Alm. Meitene nuo sv. 6. šauties kâ bults Aus. I, 34. šķē̦ps šaujas, zib J. R. V, 100. "vai tas tiesa?"Jēcītis šāvās (fuhr dazwischen) Ādamam starpā Aps. VI, 12. drīz rudzi vārpās šausies MWM. VIII, 412 (ähnlich MWM. 1898, S. 20);

2) einander schiessen
Spr.;

3) um die Wette schiessen:
bijis jāiet šauties LP. VI, 163. Subst. šãvums, der Schuss; das Geschossene; šãvẽjs, der Schiessende, ein Schütze: es pats gudrs šāvējiņš BW. 30438 var. miglā šāvējs LP. I, 155. bise nava putnu šāvēja St. Nebst saut und li. šáuti "(Brot in den Backofen) schiehen; schiessen" zu li. šũvis "Schuss", šiáutuvas "Weberschiffchen" (bei Būga Изв. XVII, I, 28), slav. sovati (prs. sujǫ) "werfen, stossen, schieben", poln. sunąć "fortbewegen", čech. sudlice "Wurfspiess" und (wenn mit ide. sk̑-) got. skēwjan "gehen", ostfries. schöjen "sich umhertreiben" u. a., s. Trautmann Wrtb. 300, Walde Vrgl. Wrtb. II, 553, Potebnja РФВ. VII, 65 f.

Avots: ME IV, 9, 10

‡ savīvinât "?": puiši kai trani sadzēre alu, sievas kai bites savīvinava Tdz. 36350.

Avots: EH XVI, 467

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792

secîgs,

1) flink
Celm., was sich fördert U.: secīgas dzirnavas, eine schnell mahlende Mühle Kokn., W.-Livl. n. U. dievi man deva secīgu vēju Odisēja IV, 73. secīgais vēstnesis V, 82;

2) folgerichtig
V.: dzīve gāja savu secīguo nenuovēršamības ceļu Plūd. Llv. II, 230.

Avots: ME III, 810

sedzene Wid., Friedrichswald, Plur. sedzenes Sessw. n. U., sedziens, sedzeniņš, sedzeniņa, ein Umschlagetuch (n. U. Plur. sedzeniņi, sedzenītes, Decken, Tücher): gribē̦dams apsegt Andŗa tē̦vu ar mīkstu sedzeni Aps. kas manu sedzeni nuoņēma, lai nāk viņu uzsegt! LP. VI, 37. kumeļā naudu devu, ne ļaudavas sedzenē BW. 21541. nava brūtes sedzeuiņa (Var.: sedzieniņa, sedzeniņas, sedzenītes, villainītes) 21525. es iesāku sedzeniņus (Var.: sedzenītes, sedzieniņus) darināt 7457. tai (= meitai) kuplāki sedzieniņi 5636. mākuoņi apklāja debesis kâ ar vienādu sedzeni D. Goŗkijs 47. gar upi pļavas kâ sedzenes izklāstītas Krišs Laksts 61. Zu segt.

Avots: ME III, 811

skara,

1): skaras Fetzen AP., Saikava, alte Kleider
Saikava;

2): auzas s. Skaista, BW. 9723, 1; Kätzchen von Weiden, Birken u. a.
Erlaa, KatrE., Ruj., Siuxt;

3): auch Ramkau;

4): auch Auleja, Kaltenbr., Kārsava, Skaista, Višķi, Tdz. 58040, 8, Pas. XI, 404 (aus Lubn.); Demin. skareņa Warkl. "trīsstuŗains mežģiņu lakatiņš, kuo jaunavas vasarā sien ap galvu"; ‡

5) skaras, die Mähne
(?): (zirgs) marguotām skariņām BW. 29869 var.; ‡

6) ein Blättchen am Flachsstengel
Grob.: kad liniem skaras līdz pusei nuobirušas, tad tuos var sākt plūkt; ‡

7) Benennung für eine zottige Kuh
AP.

Avots: EH II, 501

‡ šķil˜tavainis AP.,

1) Benennung eines Strickmusters (mit grossen
"raibumi") für Handschuhe;

2) das kleine Kopftuch mit grossen
"raibumi";

3) = ‡ navainis">mar̃navainis.

Avots: EH II, 636

šķirmîgs Wid., (mit ir̃) Jürg., Salis, Widdrisch, Zögenhof, = šķirîgs: šķ. darbs Jürg. šis cilvē̦ks ir šķirmīgs. visuos darbuos Kurmene, Bers., Salis. darbs secās šķirmīgi Apsk. v. J. 1903, S. 210. šķirmīgi strādāt Salis. šķirmīgs zirgs, ein Pferd, das flink trabt Smilt., Widdrisch, Zögenhof. šķirmīgu gaitu Austriņš Naidnieki 14. - Subst. šķirmîgums, = šķirmĩba: jaunava... šķirmīguma... ziņā nepārspē̦ta Druva II, 277.

Avots: ME IV, 44, 45

šķirtne,

1) der Scheitel
U., (mit ir̃) AP., (mit ìr ² ) Bers., Erlaa, Golg. Kl., Lubn., Saikava: pār pašu galvas vidu balta šķirtne re̦dzama Dok. A. matiņi gludi sukāti, šķirtni vidū MWM. VIII, 242. māte skatās spuogulī, nuopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu Blaum. Skal. ug. 230;

2) eine Fuge
Döbner n. U., "sprauga" (mit ìr ² ) Gr. - Buschh.: saules seja... pa mākuoņu šķirtnēm... atklājās Janš. Dzimtene ² III, 81. kuociņi auga... saknītēm klints šķirtnēs turē̦damies Valdis Stabur. b. 17. dakstiņiem, kam šķirtnes piesvaidītas... kaļķiem Vēr. I, 898. lietus iespriezdamies pa mazākām šķirtnītēm Duomas III, 827. caur vārtu šķirtni MWM. VI, 328;

3) ūdens sķirtne, die Wasserscheide:
draudzes... daļu, kas atruodas Salacas un Pē̦rnavas upes ūdens šķirtnē A. Melnalksnis Mazsalaca 10. ūdeņu šķirtne starp Ziemeļu Le̦dusjūŗu un Bēringa līci MWM. VII, 394;

4) das Diaphragma
Dr.;

5) die Zäsur
Plūd. Llv. 176;

6) šķirtnīte ² , die Strähne
Saikava: kad ieskā galvu, tad pašķiŗ matus mazām šķirtnītēm.

Avots: ME IV, 46

I slita: ein aus hegenden gespaltenen Hölzern gemachter Zaun und jedes einzelne dieser Hölzer Kaltenbr.; "laidara dēļu siena" Lixna; eine Art Geländer zum Anbinden der Pferde Saikava, Salis; nava vietas kapsē̦ta: es ieliku sav[a] māsiņu pašā slitas maliņā BW. 27660.

Avots: EH II, 526

‡ smaidiens, = smaĩds: jaunavas sejā parādījās s. Kaln. Ozolk. māc. 36.

Avots: EH II, 531

sprudzenis,

1) "puļķītis": dzirnavas (?) sprudzenis K. w. 393;

2) ein Mensch von sehr kleinem Wuchs:
tīrais sprudzenītis, dē̦ls kâ ķipītis Purap. 43. Eigentlich wohl ein "Knebel"; zu sprugas.

Avots: ME III, 1023

spuļ˜ģis Karls., spuļˆģis 2 Līn.,

1) der Funkelnde
U., (auch spuļģe) ein Stern V., A. v. J. 1893, S. 480, (spuļ˜ģis Ermes, spu,ļˆģis ² Bauske) der Morgenstern U.: pie debess zaļš, rau, spuļģis smejas Plūd. LR. IV, 243. zvaigznīte, spuļgīte, laidies zemē! RKr. VIII, 2; Jāņa sp., das Johanniswürmchen: Jāņa spuļģītis caur zâli mirdzināja MWM. VII, 570;

2) "?": balts, kâ bumbiņa apaļš, starains spuļģis atskrēja . . . un ieskrēja Lībai matuos Līguotnis Stāsti II, 7. spuļģīt[i]s [?] kliedze, spuļģīt[i]s brēce, nava lielu tīrumiņu. še, spuļgīt, i[r] meties, še ir lieli tīrumiņi BW. 28557;

3) spuļģīši Konv. ² 2323, grasartige Sternmiere (stellaria graminea
L.) RKr. II, 78.

Avots: ME III, 1029

stal˜ts, stàlts ² Kl., Prl., Adv. stalti, stattlich, ansehnlich, stolz U.; stalts kâ briedis, kâ uozuols. stalta kâ svece Birk. Sakāmv. 31. stalta un gre̦zna pils Dīcm. pas. v. I, 25. pilsētiņa ar staltuo baznīcu Vēr. I, 1387. izaugt par staltu puisi LP. I, 72. stalts teteris rubināja staltā birzes maliņā. staltas tautas māsu grib, stalti brāļi, neduodat! BW. 15212. nuoadīju staltus cimdus, nava stalta valkātāja 7280, 2. nejāj stalti, tautu dē̦ls! 14455, 5. stalti gāja kumeliņš 635. - pats bij uz tuo stalts, ka gudri izrunājis A. v. J. 1896, S. 356. - Subst. staltums, die Stattlichkeit U. Eher wohl entlehnt aus mnd. stolt "stattiich, hochmütig", als (nach Persson Beitr. 953, Walde Vrgl. Wrtb. II, 645, Boisacq Dict. 907 f.) verwandt mit lat. stultus "töricht" u. a.

Avots: ME III, 1042, 1043

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât ² Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. ² 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., ap. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052

strads Drosth., PS., Smitt., Serblgal, Mehrhof, Adl., Marzen, Tirsen, Druw., Kalz., Peb., Ramkau, Golg., Lis., Taurup, Hopfenhof, Laitzen, N. - Rosen, Schwanb., Selsau, Sessw., Fehsen, Yleidenfeldt. Bers., Prl., Lubn., Meiran, Saikava, Kl., Fehteln, Gr. - Buschh., Setzen, Memelshof, Holmhof, Sonnaxt, Warkh., Warkl., Zvirdzine, Andrepno, Püda, BW. 26541, 3 var. (aus Stockm.,.Mar.), 4 (aus Lasd.), 18 (aus Me̦lnava), 18 var. (aus Birži), 19 (aus Višķi), = strazds: lndrānuos salaidušies stradi Blaum. birst bē̦rzam ze̦lta rasa stradiņam uzle̦cuot BW. 14868 var. Wohl aus strazds dissimiliert.

Avots: ME IV, 1080

sudmalas Rutzau, Dunika, um Libau, Gramsden, Kalleten, Ahswikken, Wirginalen, Auermünde, Selg., Kurs., Frauenb., Wandsen, Memelshof, Gr. - Buschhof, Siuxt, Römershof, Selb., Pixtern, Neugut, Bielenstein Holzb.253, sudmālas N. - Sessau n. U., Bershof, Würzau, Lieven - Bersen, sudmala Bl., L., St., sudmalis Manz. Lett., (um Wolmar u. a. dafür dzir̃navas) die Mühle: ūdens s., Wassermühle, vēja sudmalas, Windmühle, tvaika s., Dampfmühle Wid., zirgu s., Pferdemühle Wid., zāģu s., Sägemühle Wid., kafijas s., Kaffeemühle Wid. Im VL. sind die sudmalas (Wassermühle) nur sehr selten erwähnt, im Gegensatz zu den sehr häufig genannten dzirnavas oder dzirnus (Handmühle): dzirnutiņas, padariet lielu kaunu lielūdeņu sudmalām! BW. 8236 var. tais[i], bāliņ, sudmaliņas ezeriņa maliņā! 22555. tautu dē̦ls lielījās maizīt[i] malt sudmalās; manas ruokas, grūtas dzirnus - tās tautieša sudmaliņas 22560 var. sudmaliņas, ein Spielchen Etn. II, 15, Druva I, 783, Janš. Bandavā II, 46; 264. - sudmalas Warkl. "eine Anstalt zum Herstellen von vadmalä. -sudmaliņas, eine Winde, Spule zur Herstellung von Stricken Bielenstein Holzb. 570 (mit Abbild.). Wenn sudmalas ursprünglich eine Wassermühle war, mit dm aus tm zu suta "Dampf" und malt "mahlen", s. Streitberg - Festgabe 45. Dagegen meint J. Loja (brieflich) mit einem Hinweis auf le. patmala (woneben padmalis Elger Dict. 637) "Mühle" (zu pats "selbst"), dass in sudmalas dm dissimilatorisch aus bm entstanden sei, und *submalas zu apr. subs "selbst" gehöre. Doch wäre wegen le. dial. megnis aus mednis oder Dignāja aus *Dubnāja eher ein gm aus bm zu erwarten, und im Le. - Li. gibt es sonst kein dem apr. subs entsprechendes Wort. - Der Anklang an av. suδuš "Mühle" ist wohl rein zufällig.

Avots: ME III, 1114

švĩkstêt: staigāja, pastalās autās kājas gar grīdu vilkdams, ka švĩkstēja vien Walk. vējs švīkst Pas. XII, 374; flüsternd sprechen (mit ì ² ) Warkl.: kuo švīkstēja, kuo runava, sadūruši de̦guniem? Tdz. 59002.

Avots: EH II, 662

tar̃šķêt (li. tarškė´ti "klappern"), -u, -ẽju Stomersee, = tarkš(ķ)êt,

1) rasseln, klappern, knarren
Adl. (mit ar̂): dzirnavas sāk tar̂šķēt Schwanb., (mit àr ²⁾ Gr.-Buschhof. ieplīsuši trauki taršķ Celmiņ. dzilnas taršķ N.-Schwanb.;

2) schwatzen, plappern
Adl., Golg. (mit ar̂), Gr.-Buschhof (mit àr ^2). Zu terškêt.

Avots: ME IV, 133

tēte (li. tė˜tė) U., tētiņš, tētis, tētītis U., der Vater, das Väterchen U., (tēte) LP. VI, 451, 865; VII, 685, (tētis) Dunika (mit ẽ ), Grundsahl., Nigr.; der Vorbeter in der Herrnhutergemeinde U., (tētītis) MWM. VII, 503, (tētiņš) Apsk. v. J. 1905, S. 310: te gul mans mīļš tētītis, mans maizītes devējiņš BW. 3945. duos tētiņš, duos māmiņa 15062, 6. ne̦sam putru tētim bruokastī LP. V, 338. ne˙viens jau nava tik labais, kāds iraid tētis A. v. J. 1900, S. 617. jauni puiši atveldzē rīkles, un ve̦ci tētiņi dara tuo pašu Blaum. Pie skala uguns 25. Krišs Laksts bij muižas tētiņš Krišs Laksts 1. diakoni jeb tētiņi A. v. J. 1899, S. 23. atlaist zvē̦rastu ir svē̦tā tētes varā A. v. J. 1899, S. 275. In Ausrufen: tu dieviņ, tētiņ! Wid., Gott (und) Vater! ak dieviņ, tētīt! kuo tu nu runā! A. XI, 107. dievin augstais un tētiņ žēlīgais! Kav. ak tu žēlīgais tētiņ! LP. VI, 959; Kaudz. M. 6. un strādīga - tu tētīt! (d. h. in überraschendem Masse arbeitsam) U. b. 104, 15. - ganiņu tētiņš Alksnis-Zundulis, = zemes vēzis; meža tētītis Etn. III, 111, viškin-tētiņš A. XX, 52, der Bär. Zu li. tėtùžis od. tėtýtis "Väterchen", apr. thetis "Grossvater", ai. tāta-ḥ "Väterchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Boisacq Dict. 962, Walde Wrtb.2 764.

Avots: ME IV, 176

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene ² III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182

tišiņš; ein leichtsinniger, nicht ernst zu nehmender Mensch Dond.: tāds tišiņš vien ir, ne˙kas labs nava.

Avots: ME IV, 198

trìektin, Adv. zur Verstärkung von trìekt: jaunavas . . . palika kâ triektin satriektas Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 186.

Avots: ME IV, 244

tuvu U., Golg., Gr.-Würzau, BW. 22410-22414, tuvi Eversmuiža n. FBR. VI, 41 (erschlossen aus ťiv́i), Salis, tivu Pas. IV, 207 (aus Smilt.), Prl. n. FBR. VI, 113, Golg., Karls., Kl., Pabbasch, Pēternieki, tivi Spr., Aahof n. FBR. IV, 45, N.-Laitzen und N.-Rosen n. FBR. VIII, 39, Salis, tivji A.-Laitzen und N.-Rosen n. FBR. VIII, 39, Adv., nahe: ej, māsiņa, tuvu, tāļu! BW. 13708,2. tuvu nava labu ļaužu 12446, 3 var. tik... tuvu kā... mans kre̦kls uz manas muguras Br. 79.

Avots: ME IV, 276, 277

tveicîgs, schwül, heiss Wid.: gaiss bij stipri tveicīgs LA: tveicīgās dienās MWM. VI, 633. nakts bij silti tveicīga A. Brigader Daugava I, S. 303 (ähnlich: R. Sk. II, 247). tuvāk zemes tveicīgam siltumam R. Sk. II, 107. tveicīgs spē̦ks vilka Līrumu tuvāk pie jaunavas Veselis Saules kapsēta 19.

Avots: ME IV, 290

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns ² Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins ² Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û ²⁾ Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš ² (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405

ukucis "?": nava eržu ukučuos BW. 14548, 2.

Avots: ME IV, 297

uzmàcîgs, aufdringlich: skuopulis grib nuo uzmācīgā vecīša vaļām tikt LP. VII, 923. uzmācīguos baigus jaunava dzina pruojām Vēr. II, 197. mušas ir tik uzmācīgas JR. IV, 112.

Avots: ME IV, 357

uzrìkuôt: anordnen, aufbieten (zu einer Arbeit); vorbereiten, zurichten: uzrīkuo sev paši maltīti Strindberg Pr. 1. 30. uzrīkuodams savu pīpu Janš. Bandavā I, 10. uzrīkuoja aude̦klu Līgava I, 229. uzrīkuot (aufmontieren) jaunas dzirnavas.

Avots: ME IV, 373

uzšķilt: uzšķīlis uguni Pas. XIV, 177. Refl. -tiês, ‡

2) aufflammen:
zibenim uzšķiļuoties Upītis Pirmā nakts 419; ‡

3) "bicken"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: pauti (uolas) vēl nava uzšķīlušies "die Eier sind noch nicht gebickt".

Avots: EH II, 735

uzziêdêt, erblühen, aufblühen (eig. und fig.): puķe jau uzziedējusi. jaunava uzziedējusi. veikals, uzziedējis.

Avots: ME IV, 401

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags ² Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags ² Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks ² Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags ² Erlaa, Prl., vaîņags ² Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks ² Golg., Lös., vaîņaks ² Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks ² Zvirgzdine, vaîņuks ² Kalleten, vàiņugs ² Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. ² 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439

valkât, -âju, valkuôt L.,

1) hinund herziehen, -schleppen
Erlaa, Meiran, Memelshof, Ogershof, Oknist, Schwanb.; zerren (z. B. von Hunden gesagt) U.: ar lielām muokām valkāja savu miesu Pas. VII, 134. viņa bē̦rnu visur valkā sev līdz A.-Schwanb. mani māte pēra pa ņātrēm valkādama (Var.: vazādama) BW. 14342 var. (ähnlich: 9341). biksi suņi plēsa pa krūmiem valkādami 11178. vilks tavus bērniņus bara malu valkā 28411. maizi valkāt, das halbgebackene Brot aus dem Ofen ziehn, mit Wasser begiessen und wieder hineinschieben N.-Bartau. "meitiņ, izvelc maizīti...!' ... "man nava vaļas maizi valkāt" Pas. V, 324 (aus Dricē̦ni). viņu bieži valkātu pa tiesām Latg. 1921, No 45, 11;

2) auch valkuot, (ein Kleidungsstück am Leibe) tragen (unbek. in Dunika und Oknist): valkāt gre̦znas drēbes. Sprw.: valkā mici, glabā vīru! Br, s. w. p. 58. valkā pate, tautu meita, savu . . . vaiņadziņu! BW. 24644. valkuo (Var.: valkā) . . . vaiņadziņu! 8511,1 var. (aus Kabillen);

3) auch valkuot, (ge)brauchen St.: valkuosim . . . radītas lietas tikuši Glück Weish. Sal. 2, 6. mēs nee̦sam šuo vaļu valkuojuši (wir haben solcher Macht nicht gebraucht) I Kor. 9, 12. kas šuo pasauli valkuo, ka tie tuo velti nevalkuo (die dieser Welt brauchen, dass sie derselben nicht missbrauchen) 7, 31. dieva vārdu velti valkuodami II Kor. 4, 2. ticību mutē valkāt Klaust. 63. valkādams tē̦va balsi J. Kļaviņš. grāmatiņu sākuši valkāt . . . skuolās Kronv. 22. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, sich schleppen; sich herumtreiben, sich herumschleppen
U., Spr., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Meiran, Memelshof, Ogershof, Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: ievelc virvi ragavās, lai nevalkājas pa sniegu! Vīt. bikšu staras pa zemi valkājas Schwanb. čūskas uz lietu valkājas KatrE. valkājas kai deviņas dienas neēdis Birk. Sakāmv. 128. ķēniņš iet un valkājas pa mežu Pas. III, 459 (aus Asūne). valkāties par kapsē̦tu VI, 361. ka jūs te valkājaties ap manu pili? IV, 163 (Infl.). ta ta nu ubagi valkājas! U. kuo nu valkājies man visur pakaļ! Oknist. valkājas aplīk kai nuosprādzis suns Zvirgzdine. dēļ vienas guotiņas vajag sevkuŗu dienu ganam valkāties ebenda. čigāns mani pataisīja pa pasauli valkādamies Ulanowska Lotysze 52. kuo var zināt? - valkājas visādi cilvē̦ki Jauns. M. dz. 178. kaza pa aparu valkajās BW. 21248, 3. lai dievs duod bagātiem ar vutīm valkāties (Var.: vazāties) 8998, 2 var.;

2) "?": laid tad valkājas pats savu nelaimi Manz. Post. I, 81. kad, māsiņa, jauna biji, visi tevi bildinaja; valkājies nu, māsiņa, kāda kleņģa dabūjusi! BW. 22943;

3) einander ziehen, schleppen:
pate dieva dāvaniņa cita citu valkājās (Var.: vazajās): zirdziņš vilka ecēšiņu, ecēšiņa labībiņu BW. 28087;

4) sich tragen
(lassen [von Kleidern]): drēbes labi valkājas C., PS., Vit. u. a., die Kleider sind dauerhaft, halten lange vor. Subst. val˜kâšana,

1) das Hin- und Herziehen, -schleppen, -zerren;

2) das Tragen (von Kleidern);
val˜kâšanâs, das Sichziehen, Sichschleppen, Sichherumtreiben; val˜kâtãjs,

1) wer hin und her zieht, schleppt, zerrt;

2) wer (Kleider am Leibe) trägt:
zināj[u] savu arājiņu smalku kre̦klu valkātāju BW. 7037;

3) wer (ge)braucht:
dieva vārdu veltīgi valkātāji Kaudz. M. 56; val˜kâtãjiês, wer sich herumschleppt. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 456

valuôdîgs, gesprächig: valuodīgs cilvē̦ks C., Golg., Salis, Schwanb. u. a. valuodīgas jaunavas Libek Pūķis 31. valuodīgie tē̦rzē̦tāji A. XI, 53. viņš ir jautrs un valuodīgs Lautb. Luomi 15. valuodīgais students apklusa 176.

Avots: ME IV, 462

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

vēlẽjs, spät: vēlējuo sē̦rsnu sivē̦ns Kaudz. Izjurieši 259. vēlējās jaunavas Deglavs.

Avots: ME IV, 556

II velîgs: ceļinieks jau nava v., ar visu laipni paciesties viņš pruot Fausts (1936), 188.

Avots: EH II, 776

vē̦rta: še nava ne˙vienas māsiņas vē̦rtas (oder zum Adj. vē̦rts?) BW. 26240.

Avots: EH II, 778

I vìešņava C., (mit ìe ² ) Sessw., Warkh., (mit iê ² ) AP., viešņava Kosenhof, Nötk., Peb., viešņavu tauki Drosth, n. Etn. IV, 32, Saikava, = iešņava, in ein dünnes Häutchen gewickeltes Schweinefett; ein rundes Stück Fett (viešnava) U.: mīkstās tauku viešņavas Upīte Medn. laiki. kâ tauku viešņavā iegrimušās acis Saul. III, 112. (pirksti) paliek kâ tauku viešņavā iespiedušies Vīt. 25. meita kâ tauku viešnava Zaravič. Aus iešņava mit dem v- von viest I?

Avots: ME IV, 672

*viežus, die Art: vai esi... sastapusi kādu nuo mūsu viežus? Alm. tagadējā viežū... darbs būs... nuoderīgs RKr. XVI, 67. tādā viẽžū (in der Art, von der Farbe, so aussehend) iznāca lindraki, tâ kâ es duomāju Siuxt. viņš varēja aplūkuoties pēc kādas..., kas vairāk viņa viežū Alm. esi precējies ar tādu, kas tavu viežu Janš. Dzimtene ² II, 379. abas tīri vienu viežu Bandavā I, 26. viņš ar Rubi vienus me̦tus, vienu viežu Dzimtene IV, 218. meitenes... bija... pusaugu skuķes - apmē̦ram tuo viežu (in dem Alter) kâ tagad bārenīte Bārenīte 21. meitene... tādu pat viežu (eben so aussehend) kâ Cieba un... tādā pašā ve̦cumā Līgava I, 39. Silarāja dē̦li nav tavu viežu nedz pēc mantas stāvuokļa, nedz... pēc dabas Dzimtene2 III, 149. mūsu zemē 17 gadus ve̦ca jaunava būs tuo pašu viežu kâ dienvidnieces ar 14 gadiem Bandavā I, 201. tas ir prāvs miests, būs Saldus viežu Mežv. J. II, 90. krita virsū suņa viežu (nach der Art eines Hundes, wie ein Hund) Sessw. aizskrēja putna viežu Sessw. kalpa viežu paklanuos Diez. es ē̦nas viežu kapā iem[u] ders. Hierher auch viežu "gleichwie" bei Bergmann im Gesangbuch v.,i. 1786. Wohl zu viedêt, veids.

Avots: ME IV, 675

‡ viltavas (Neologismus? gereimt auf šķiltavas), Betrug (?): tie nava me̦li, kuo jums te saku, un nava v. J. Ezeriņš Kop. raksti III (1935), 483.

Avots: EH II, 784

vìrsaûne ² Saikava, vìrsaune ² Golg., Heidenfeld, Lös., Lubn., Meiran, Selsau, virsaune Bers., (nach BW.) Erlaa, Festen, Kokn., Meselau, Sessw., Stockm., vìrsaûna ² Prl., vìrsûne ² (li. viršúnė) Sussei n. FBR. VII, 131, Erlaa und Ogershof n. FBR. Xl, 11, Baltinow n. FBR. XI, 125, Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Oknist, Warkh., Zvirgzdine, vìrsūne ² Warkl., vìrsūne ² Preili n. FBR. VIII, 10, virsūne Bers., Meselau, virsune U., Selburg, (nach BW.) AP., Festen, Kokn., Kreuzb., Saucken, Setzen, Wessen, virsūna Stockm. n. FBR. VIII, 84, loc. s. virsunā BW. 11220 var., loc. s. vìrsūnī ² Pas. I, 298, vìrsuone ² Saikava, Sessw., (mit ir̂ ² ) AP., virsuone Ihlen, virsuonis U., = virsuotne, der Wipfel, Gipfel: priedei kupla virsūnīte. (Var.: virsaunīte, virsuotnīte) BW. 21321. nava kupla virsaunīte (Var.: virsunīte, virsuotnīte) 10805. zaļa bē̦rza virsaunīti (Var.: virsuonīti, virsunīti, virsuotnīti) 24407, 1. egles virsuonē (Var.: virsaunē̦galiņā) BWp.2357, 2 var. egles zari saguluši uz bērziņa virsuonītes BW. 9602. lai skan meža virsunītes 224, 9. bē̦rza virsunē Pas. IV, 382. nuoraušu nuo virsūnes skaistākuo ābuoli 47 (aus Višķi). priedes vìrsūnē ² VII, 386. kalna virsuonē VI, 428. kuoku, kam virsune pie zemes nuoliekusies LP. V, 123. saķēra uozuolam aiz virsunes VII, 787. ruobainas virsaunes Vēr. Il, 1094. Zu vìrsus.

Avots: ME IV, 610, 611

virsūne,

1): mit ìr ² Borchow, Fehteln, Fest., Kalupe, Līvāni, Lubn., Nerft, Pilda, Sonnaxt, Wessen, Višķi, Tdz. 55122 (aus Kapiņi), 58616 (aus Baltinow), BW. 26541, 18 (aus Malnava).

Avots: EH II, 788

visai (li. visài "gänzlich"), in Festen u. a. mit Nachdruck gesprochen auch vi˙sai, Adv., gar sehr, durchaus U.; gänzlich U., ganz: es... nevaru... nest, juo tas ir man visai gŗuts Glück IV Mos. I1, 14. lai bij grūti, kam bij grūti, ganiņam visai grūti BW. 29274, 3 var. visai daila tē̦va dē̦la 10373. kuo darīšu visai barga uzauguse? 6630 var. visai daudz ēst nedeva 16097. tas raudāja visai gauži 17452. ne visai ilgi LP. VII, 17. visai muļķīgs Kaudz. M. 57. visai puostā aiziet IV. Mos. 29, 20, tas... mani visai sadragās, un es būšu uz vietas beigta Janš. Bandavā II, 171. krieviem . . Volgas upe visai piede̦r Launitz Stāsti 31, vaļa tev, tautieti, ne visai tava vaļa: vaļa tevi agri celt, nava vaļas rūdināt BW. 26071, 5. ābels kuoka tā laiviņa, tā iet visai (Var.: visu) neairama; bārenīte tā meitiņa., tā iet visai (Var.: visu) nesūtāma 4712. iesācis savus... smieklus visai smieties Kaudz. Izjurieši 22. ne visai St., nicht gar sonderlich. Vgl. Le. Gr. 466.

Avots: ME IV, 621, 622

zabelêt, -ẽju,

1) speicheln, geifern (von Kindern gesagt)
Frauenb., Schibbenhof;

2) die Zeit mit Nichtstun verbringen
Grenzhof;

3) "šur, tur meklēties, grābstīt": sienu zabelēt, hier und da ein wenig Heu zusammenharken Kokn.;

4) "nuoblēdīt, neduot, neizpildīt, apkrāpt". Refl. -tiês,

1) speicheln, geifern (von Kindern gesagt)
Golg., Schibbenhof;

2) sudeln, sich besudeln
Dond.;

3) "niekuoties" Alksnis Zundulis, Ukri;

4) "sich irgendwie durchschlagen": tas tik tâ zabelējas (von jem. gesagt, der dank leichtsinniger und verschwenderischer Lebensweise in eine schwierige Lage geraten ist)
Fockenhof;

5) "aus Geiz vorenthalten, nicht geben"
Fraueub.: pie manis tāda zabelēšanās nava; kuo vajaga, tuo vajaga duot! In der Bed. 1 jedenfalls aus d. sabbeln.

Avots: ME IV, 678

‡ ze̦mai Kaltenbr., Adv., = ze̦mu, niedrig: dzirnavas z. aplaistas Pas. XI, 57 (aus Eglūna).

Avots: EH II, 804

ziêduôt, Geschenke machen, Gaben verteilen (wie die Braut bei der Verheiratung) U.; (mit Brautgeschenken) beschenken (= apveltît) Spr.; opfern U.: zieduo, mārša, kuo zieduo, zieduo savu pirtes (akas 25591) taku! BW. 1081. zieduo labi guovju stalli! 25573. zieduo labi klētes durvis! 25583. visas tautu žuogmalītes gaida tevi zieduojam 6818. ve̦dat pūru kalniņā, zieduojat bāleliņus! 27811. paliek mani bāleliņi šai saulē nezieduoti 27810. nedzeŗ mans kumeliņš nezieduotu ūdentiņu 20010, 3; 29861. vai, tautu zemīte̦... es tevi zieduošu cik varē̦dama: gan zieduoju vaŗa ziedu, gan sarkanu dzīpariņu RKr. XVI, 202 (aus Ranken). kad cilvē̦ki apveltīti, tad veltīja jeb zieduoja vietas BW. III, 1, S. 45 (ähnlich S. 77). zieduo nama un istabas vietas un lietas III, 3, S. 620. zieduo arī piedarbu, aku, dzirnavas III, 1, S. 24. ziedu mešana jeb zieduošana 59. e̦ze̦ram ik˙katru gadu vienu cilvē̦ku zieduojuši LP. VI, 727. neatraduse... savu zieduotuo (Opfer) VII, 217. dievam zieduot dziesmiņu SDP. VI, 44. zieduoju savus... spē̦kus mēnešrakstam Alm. Rud. 60. lielas summas viņas uzturēšanai zieduojuši Vēr. I, 1284. Refl. -tiês, sich opfern: priekš jums viņa zieduojās Rainis Uguns un nakts 107. - Subst. ziêduôšana, das Opfern; ziêduõjums, das einmalige, vollendete Beschenken (mit Brautgeschenken); das Opfer; ziêduôtãjs, wer Brautgeschenke verteilt; wer opfert: līdziniece bija zieduotāja jeb ziedu metēja BW. III, 1, S. 53.

Avots: ME IV, 741