Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'sai' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'sai' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (294)

aizsainis

aizsaĩnis (zu -sìet), das Bündel: viņa uzlika krūzi un maizes aizsaini uz ecēšas Blaum. kad aiziet bē̦rna raudzībās, tad jāsteidz kukuļa aizsainis ātri attaisīt Etn. II, 143. citu gadu tad vaj'dzēs ar plāceņa aizsainīti BW. 25161, 1.

Avots: ME I, 48


aizsaistava

àizsaistava (gen. s.?) veldene Biel. Holzb. 401, ein dünner Stab, um den (beim Weben) die Fadensträhnen gebunden werden. In *aizsaistāma (part. prs. pass.) zu korrigieren?

Avots: EH I, 47


aizsaite

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48


apsaimniekot

apsàimniẽkuôt, bewirtschaften: 40 pūravietas tĩrumu A. XXI, 2.

Avots: ME I, 117



apsainis

apsaĩnis, der Umschlag, Kompresse.

Avots: ME I, 117


apsaišķis

apsaĩšķis, der Verband (von Wunden) B. Vēstn.

Avots: ME I, 117


apsaistīt

apsàistît, iter. von apsìet, mehrfach umbinden.

Avots: ME I, 117


atsaistīt

atsàistît, wiederholt um eine Strecke weiter (z. B. ein weidendes Pferd) anbinden.

Avots: EH I, 163


atsaite

atsaĩte, die Nebenstränge, durch die die Enden der Vorderachse mit den Femern erbunden werden Gravental.

Avots: ME I, 187


ausaine

àusaîne,

2): auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 188


ausaine

àusaîne,

1) Ohrklappe:
bieza ce̦pure ar ausainēm Dobl. n. Etn. III, 129;

2) eine Mütze mit Ohrklappen
Spr.

Avots: ME I, 226


ausainis

àusaînis, 1): Kosename für Pferde Saikava: saimnieka ausainim P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

4) "ein schlauer, stolzer, eingebildeter Mensch"
(mit 2 ) Frauenb.

Avots: EH I, 188


ausainis

àusaînis,

1) der Inhaber grosser Ohren:
zirgus, cūkas sauc par ausaiņiem, kamē̦r guovis par ragaiņiem Vid.; [

2) ein Dummkopf
(Salis);

3) ein Mensch mit einer Mütze mit Ohrklappen
Spr., Warkl.].

Avots: ME I, 226


ausainīša

àusainīša Bers., àusenīca Burtn., -ce Bers., eine Mütze mit Ohrenklappen: ģīmis, kas raugās iz baltas ādas ausainīšas ce̦pures A. XII, 893; RKr. VII, 40.

Avots: ME I, 226


ausains

àusaîns Smilt., Ohren, Ohrenklappen habend: ausaina jērenīca, eine Mütze aus Schafsfell, mit Ohrenklappen versehen Vēr. I, 770. ausaiņas aubes RKr. XVII, 29.

Avots: ME I, 226


bezkrāsains

bezkràsaîns, farblos: dze̦lte̦nās lapas paliek bezkrāsainas Vēr. I, 1486. viss bij savītis, sakaltis, bezkrāsains Smilga.

Avots: ME I, 284


biksaine

biksaîne (unter biksains): ein kleines Mädchen, das Höschen anhat N.-Autz; eine Henne mit befiederten Beinen Kaltenbr.

Avots: EH I, 218


biksains

biksains,

3): b. gailis auch Gr.Buschh. n. FBR. XII, 72; biksainas ruokaves Rutzau n. Fil. mat. 129.

Avots: EH I, 218


biksains

biksains, behoset, Subst. biksainis, -ne,

1) der (die) Behosete, Hosenträger:
lai es varu pamieluot ūzainīti, biksainīti BW. 2922;

2) Epith. eines dickwolligen Schafes, - nach dem Wuchs der Wolle an den Beinen: viena pati man aitiņa, bet jau laba biksainīte BW. 7903;

3) biksains gailis, ein Hahn mit bewachsenen Füssen
St., U.

Avots: ME I, 295



ciesains

ciesains, ciesnains, [ciesuots Brasche Pal.], voller Reitgrass: ciesaina zeme.

Avots: ME I, 395


cisains

cisaîns A.-Rahden, Smilt., mit Bettstroh versehen: cisaiņa gulta Janš. Dzimtene V, 252.

Avots: EH I, 275



divkosains

divkuosains, divkuosu, fett, wohlgenährt. divkuosu zirgi (kam plata kuosa) Schujen. divkuosainie vērši MWM. VII, 23.

Avots: ME I, 473


dižsaimniece

dižsàimniece Druva III, 596, die Wirtin eines grossen Gesindes.

Avots: ME I, 475


dusaimi

dusaîmi: auch A.-Schwanb. n. FBR. V, 152; N.- Rosen n. FBR. VIII, 28, Baltinow n. FBR. XI, 132; altes, muffelig gewordenes Mehl A.-Laitzen.

Avots: EH I, 344


dusaimi

dusaîmi, Schimmelgeruch Mar. n. RKr. XV, 113; [zur Form s. Le. Gr.§ 164].

Avots: ME I, 521


dzelzasaiņi

dzè̦lzasaiņi od. dzè̦lzasu rati. ein Wagen mit eiserner Achse: pārtiktum ar tiem pašiem dze̦lzasainīšiem A. XII, 527. uz līdze̦na, laba ceļa dze̦lzasaiņi rit vieglāk Vīt. 45.

Avots: ME I, 543


garausains

gaŗàusaîns, langohrig: gaŗausainais sikspārnis Konv. 2 2318.

Avots: ME I, 605


iesaiņot

iesaiņuôt, verpacken Konv. 2 2908.

Avots: ME II, 61


iesaistīt

ìesàistît, tr., freqn. zu ìesièt, einbinden, irgendwo festbinden, fessenl: viņu iesaista ratuos MWM. VI, 589. Refl. - tiês, sich in etw. verwickeln: viņš ir liduotājs, kuo ātri iesaista te viena, tur uotra Druva I, 771. vis˙vairāk baidījuos, ka tur neiesaistuos Stari II, 257.

Avots: ME II, 61



izsaimniekot

izsàimniẽkuôt, tr.,

1) verwirtschaften:
ar tādu saimnieci var vienā pašā gadā mājas izsaimniekuot LP. I, 188;

2) tüchtig wirtschaften, die Wirtschaft führen:
par mani labāk jums ne˙viens neizsaimniekuos A. XXI, 4.

Avots: ME I, 794



izsaimot

II izsaimuôt, ausführen, verrichten (?): pēršana nuo muižas ... pārgāja pagasta tiesas un draudžu tiesas izsaimuošanā Kaudz. Izjurieši 190.

Avots: EH I, 478



kaklasaite

kaklsaĩte ,* der Schlips MWM. VIII, 721.

Avots: ME II, 138


kāsaiņi

kàsaiņi 2 Saikava, ein eigenartig gewebter und genähter Frauenrock mit Stickerei.

Avots: EH I, 606


kasains

kasaîns: auch Mar., kasans Salis, kase̦ns Seyershof: kasans bē̦rns Salis, kase̦ni (mit unebener Schale) kartiņi tiek nuo taukas, sūras zemes Seyershof.

Avots: EH I, 591


kasains

kasaîns, krätzig Ruj.: man bij viens kasains āzis BW. 29401. kasaini, kasaini panākstu zirgi. [kasainu (Var.: naizuotu) vē̦de̦ru BW. 34464; ähnlich 35235.]

Avots: ME II, 168


kāsains

kāsaîns, mit Haken versehen BielU.

Avots: EH I, 606


kausaine

kaûsaine 2 Dunika, eine gewisse Fibel ("līdze̦na sakta, trešā nuo apakšas").

Avots: EH I, 595


ķeksains

ķeksaîns, gekrümmt, hakig Kawall n. U.: [ķe̦ksains kuoks Jürg.].

Avots: ME II, 361


ķērksains

ķē̦rksaîns [?], reich an Wasserfällen: Daugava strauja, ķē̦rksaina Konv. 2 233.

Avots: ME II, 375


kniesains

kniesaîns "juckend" Warkl.: kniesaina āda.

Avots: EH I, 632


kosainis

I kuõsains, ‡

2) braungefleckt
(mit uo ) N.- Bergfrled; zweifarbig gestreift (von Blüten, vom Fell) Segew.

Avots: EH I, 688


kosains

I kuõsains [N. - Peb., weisslich]: kuosainas acis L., Gr. - Essern, Krem., Golg.

Avots: ME II, 348


kosains

[II kùosains 2 Druw., Stom., mit kuosa II bewachsen ; in Sessw., Serben - mit dürrem Gras bedeckt.]

Avots: ME II, 348


kosains

[III kuõsains "izdilis, spalvu nenuometis (von Tieren)" Schujen.]

Avots: ME II, 348


kosains

[IV kuosains N. - Peb.,

1) zwei Wipfel habend ;

2) das Wesen eines
divkuosis habend.]

Avots: ME II, 348


krāsains

kràsaîns, farbig, farbenreich: krāsaina gaisma. krāsains gaiss, krāsainas debesis Smilt., C., krāsaina drēbe C.

Avots: ME II, 267


krāsainums

kràsainums, der Farbenreichtum: pārsvaru ieguva krāsainums, gre̦znums MWM. XI, 161.

Avots: ME II, 267



kupsains

kupsaîns Oknist, büschelweise wachsend: auzas šuogad kupsainas.

Avots: EH I, 677




kviesaite

kvìesaite (unter kvìesnine): auch (mit ìe 2 ) Gr.-Buschh., Oknist, Sonnaxt. Vgl. auch den Wiesennamen Kviesaite Lvv. II, 69.

Avots: EH I, 690


lāpsains

lāpsains "trinītēm austs" Balt. Zemk. piel. 1884, S. 199, (mit â 2 ) Bersteln. Vgl. làpse̦ns.

Avots: EH I, 728


lasains

lasaîns Ramkau, = lãsains I: ūdra āda ir lasaina Saikava. l. zirgs, suns Lubn. zirgs ir l.: pats brūns, un tās lases tâ izspīd AP. lasaina guovs ebenda. tre̦kniem dzīvniekiem ir lasaina spalva ebenda.

Avots: EH I, 721


lāsains

I lãsaîns,

1): lâsains 2 ģīmis Salisb. lâsaina 2 (getigert)
guovs AP.; ‡

2) "?": gaisu ... par ūdenīgu jeb lāsaiņu šķīstumu pārvērst Pēt. Av. I, 112.

Avots: EH I, 729


lāsains

I lãsaîns, làsaîns 2 Erlaa, [lâsaîns Jürg., Kl.], punktiert, gesprenkelt [Lennew.], getiegert: stallī bē̦rs kumeliņš lāsainām krēpītēm BW. 11576. lāsaina spalva [N. - Peb.], Konv. 2 2158. trotuāri bij lāsaini Stari II, 334; sommersprossig: vīriņš ar lāsaiņu ģīmi A. XIV, 296; gewässert (von Stoffen): gaiši zili, lāsaini, īsi brunči BW. III, 16. Zu làse.

Avots: ME II, 441


lāsains

II lâsains: lâsaina labība, istaba Linden in Kurl.

Avots: EH I, 729


lāsains

[II lâsains Jürg., Lennew., reich an lāsa II: šuogad lāsaina (reich an Abfällen) labība Jürg.]

Avots: ME II, 441





lielsaimnieks

liẽlsàimniẽks, der Grosswirt, Grossbauer, der Besitzer eines grossen Gesindes MWM. VIII, 832.

Avots: ME II, 502


lielsaišķis

liêlsàišķis: apzeltītus lielsaišķīšus (Var.: prievitinus) BW. 34039, 5 var.

Avots: EH I, 755


lielsaišķis

liêlsàišķis [Janš. Dzimtene V, 168], lielsaitis, das Strumpfband, ein Band, womit man Strümpfe od. Hosen um die Waden bindet Altenwoga: lielsaišķi jeb lielsaiši bija tikai vilnāni RKr. VII, 39. deva katram pieaugušam vīriešam pa cimdu pārim, nepieaugušiem lielsaišķus un prievītes BW. III, 1, 26. viņa pina lielsaišus savam beidzamajam dē̦lam Niedra.

Avots: ME II, 502


lielvirsaitis

liẽlvirsaitis * MWM. VIII, 49, der oberste Häuptling.

Avots: ME II, 503


liesaišķis

liêsaišķis: auch Erlaa, Jakobstadt, Saikava, Warkl.

Avots: EH I, 756


liesaišķis

liêsaišķis, lokal [z. B. in Domopol], auch nicht selten in der Schriftsprache, so bei Blaum., für und aus liêlsaišķis: sieviete auda liesaišķus Blaum. ja sieviešam labās kājas liesaišķis atraisās, tad vīrietis tuo aprunā Etn. II, 110.

Avots: ME II, 504



losains

lùosaîns,

1) bunt, gesprenkelt:
luosaini sivē̦ni Mat.;

2) = luoss U.: [luõsains zirgs Wandsen; luõsaina guovs Bauske].

Avots: ME II, 528


lūsains

lũsaîns; ‡ 2 "?": laipnīga un lūsaini lipnīga Janš. Mežv. ļ. I, 355.

Avots: EH I, 764


lūsains

lũsaîns, wie ein Luchs gefleckt [L.): lūsaina galva Alm.

Avots: ME II, 520


lutausains

lutausaîns, herabhangende Ohren habend: sugas aitas, smagas un lutausainas Jauns. Augšz. 204.

Avots: EH I, 763


mazsaimniecība

mazsàimniecība,* die Wirtschaft eines mazsàimnieks, die Häuslerei.

Avots: EH I, 788


mazsaimnieks

mazsàimnieks, der Häusler Sassm.: kalps paliek par mazsaimnieku.

Avots: ME II, 574



mežsaimniecisks

mežsàimniẽcisks ,* forstwirtschaftlich, auf die Forstwirtschaft bezüglich Dr.

Avots: ME II, 611



mulsains

mulsains,* = mùlss II (?): viņa runāja mulsainus vārdus Veselis Netic. Toma mīl. 110.

Avots: EH I, 831



mūsainis

mũsainis, ein gefkecktes Pferd Mat., ein Schimmelpferd, bei welchem infolge hohen Alters gelbe Flecken auftreten Rkr. III, 130.

Avots: ME II, 679


mūsainīši

mũsainīši AP., Ramkau, Handschuhe mit einem gewissen Strickmuster.

Avots: EH I, 839


mūsains

mũsaîns: auch Ramkau; mūsainā seja Veselis Daugava 1934, S. 5.

Avots: EH I, 839


mūsains

mũsaîns, gefleckt, tüpfelig, bunt, sommersprossig: vai, kādi tagad mūsaini luogi! mūsaina drēbe, mūsaina seja, mūsains ģīmis Smilt., Mat., Paul. Zu mũsa; vgl. mušaîns.

Avots: ME II, 679


nesaistīgs

nesaîstîgs 2,

2) keinen Zusammenhang habend
Vank.: nesaistīga runa.

Avots: EH II, 19


nesaistīgs

[nesaîstîgs 2 Ruj., beim Binden brechend: nesaistīgas rīkstes lūst, kad tās sien ap mietiem.]

Avots: ME II, 730


nosaidzināt

nuostaĩdzinât Frauenb., lange (bis zur Ermüdung) gehen lassen: saimniece mani nuostaidzina visu cēlienu.

Avots: EH II, 90


nosaiģinēt

nuostaĩģinêt Dunika, wiederholt abwandern (abschreiten): kas tādu lielu gaisa gabalu tik daudz reizas var n˙!

Avots: EH II, 90


nosaimēt

[nùosaimêt, schlecht wirtschaftend herunterbringen: n. māju uz leju Lis.]

Avots: ME II, 843


nosaimniekot

[nùosàimniẽkuôt,

1) = nùosaimêt;

2) eine Zeitlang wirtschaften:
nuosaimniekuoja tur 2 gadus un tad aizbrauca uz citu vietu C.]

Avots: ME II, 843



nosaistīt

nùosàistît, tr., festbinden, fesseln: dzejnieka sirdi nevar nuosaistīt darbs Druva II, 114.

Avots: ME II, 843


osainis

ùosainis, ein Eimer mit hervorstehenden Dauben Schwanb.

Avots: ME IV, 421


osainis

II ùosaînis 2 Kaltenbr., ein Schnurrbärtiger.

Avots: EH II, 744


osains

ùosaîns: auch (mit ùo 2 ) Liepna.

Avots: EH II, 744


osains

ùosaîns, mit Henkeln, Öhren versehen: uosains puods Brig. uosaina krūze Stenden. uosainiem spaiņiem ne̦s ēdienu uz tīrumu Schwanb. uosains dālderis.

Avots: ME IV, 421



palsains

palsaîns,

2): auch (mit al˜) Pürkeln.

Avots: EH II, 152



pārsainis

pãrsainis, eine Schnur, mit der man abgehaspeltes Garn umbindet Naud.

Avots: ME III, 173




pārsaite

pãrsaĩte,* die Banderolle MWM. VIII, 28.

Avots: ME III, 173


pasaimniekot

pasàimniẽkuôt, intr., ein wenig wirtschaften: lai tava māsa par tuo laiku pasaimniekuo pa mājām!

Avots: ME III, 93


pasainis

pasainis: auch Pilda n. FBR. XIII, 48, Warkh., (mit aî) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, (mit àI 2 ) Linden in Kurl. ("tāds gaŗš p. sē̦tavai, ka var kaklā uzmaukt"), Sonnaxt ("slauktuves p. jeb luociņš"), Warkl. ("nuo auklām savīts ne̦samais kuoka spainim"), (mit aî) Kaltenbr. ("spaiņa saite"), Oknist ("spainim, grezelei"), Zvirgzdine ("spaiņa auklas ruokturis"), (mit aĩ) Tr. ("перевязка"); divas (kules) ..., katra savā sānā, uzkārtas ple̦cuos tâ, ka pasaiņi uz muguras un uz krūtīm zīmēja krustus Jauns. Sliņķu virsnieks 133. Aus pasainis auch ostle. pasańć (die übrigen Kasus vielleicht mit -ain- ?) "spaiņa stīpa" in Eglūna?

Avots: EH XIII, 169


pasainis

pasainis, ein Band, eine Fessel, eine Schnur: duod māmina man telīti, zaļu lūku pasainīti (gew. saiti)! BW. 16455, 1; namentlich die Schnur über dem Spanne od. Korbe statt des Bügels Mag. XIII, 3, 50, [Zaļmuiža; der Bügel zum Tragen eines Korbes (auch aus einer zusammengedrehten Birkenrute) Bielenstein Holzb. 360, 365.] pasainis - ne̦samā saite pie spaiņiem un kurvjiem Etn. II, 17. spannītis sabrucis, pasainis dzīvs (Rätsel) RKr. VII, 1217. Zu siet.

Avots: ME III, 93


patiesai

pa˙tìesai 2 Kaltenbr., Oknist, Pilda, = pa˙tìesi 1: liels jis bija p. Jauns. Raksti VIII, 347 f. duod liet[u]s p. (es regnet stark) Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 182


pavisai

pavi˙sai, = pa˙visam: palicis p. nespēcīgs A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 93.

Avots: EH XIII, 191




piensaimnieks

piẽnsàimniẽks, der Inhaber einer Milchwirtschaft.

Avots: ME III, 277


piesaimniekot

pìesàimniẽkuôt, wirtschaftend erreichen: piesaimniekuot badu. piesaimniekuot pie nabadzības A. v. J. 1897, S. 526.

Avots: ME III, 286


piesaistīt

pìesaistît, anbinden, anknüpfen, verknüpfen (auch fig.): jaunekļa gadi,kur viņš vēl nepiesaistīts pie dzīves pienākumiem, svabadi attīstās JR. IV, 164. mīlestība Göti uz kādu laiku piesaistīja pie mazpilsuoņu aprindām Vēr. I, 1180.

Avots: ME III, 286, 287


plīsains

plīsains, zerbrechlich St.; "leicht Risse bekommend": plîsains 2 aude̦kls Bauske; voll Risse: plîsaini dēļi nede̦r mēbelēm Jürg.

Avots: ME III, 348


priekšsaimnieks

prìekšsàimniẽks, der Vorwirt, Vorknecht, Grossknecht, der in kleinen Wirtschaften die Stelle des Waggers, Aufsehers vertritt, aber eben nicht bloss die Aufsicht über die andern Knechte und die Arbeiten führt, sondern auch mitarbeitet Doblen n. U.; "der Vicewirt" Bielenstein Holzb.

Avots: ME III, 397


pusainis

pusainis,

1): ein Frauenhemd, dessen Oberteil aus Leinwand, der untere Teil dagegen aus hedenem Gewebe hergestellt ist
Frauenb.

Avots: EH II, 330


pusainis

pusainis,

1) ein feines Oberhemd (mit Ärmeln, aber kurz)
L., Autz n. U.;

2) der untere Teil eines Frauenhemdes
Spriņgi n. Etn. II, 2.

Avots: ME III, 421, 422



pusaizaudzis

pus˙àizaûdzis, pusàizaûdzis, halbverwachsen, - zugewachsen: (ar zâli) pusaizaudzis celiņš PS. (neben celiņš te pus˙aizaudzis).

Avots: ME III, 422


pusaizgabējis

pus˙àizgandẽjis "?": tādam pus+aizgandējušam ķē̦mam Seifert Chrest. III, 2, 289.

Avots: ME III, 422


pusaizmārša

pusaizmārša, halbe Vergessenheit, Halbschlaf: nevis tādā īstā miegā, bet pusaizmāršā Niedra.

Avots: ME III, 422


pusaizmidzis

pusàizmidzis, halb eingeschlafen: pusaizmigušas neziņas grausti Ezeriņš Leijerkaste II, 183.

Avots: ME III, 422


pusaizsegts

pusàizse̦gts, halbzugedeckt, halbverdeckt: zãle, kuŗu vāji apgaismuoja daži pusaizse̦gti gāzes radziņi Vēr. II, 142.

Avots: ME III, 422



pussaimnieks

pussàimniẽks Burtn., Plüd. Llv. 13, der Halbhäkner.

Avots: ME III, 433


rasains

rasaîns, tauig: rasainā zāle Stari I, 316. upes rasainuos krastuos Vēr. II, 945.

Avots: ME III, 478


rūsains

rūsaîns L., U., rūsans Wid., Ar., (mit ù) PS., rūse̦ns Ar., (rùsains Ju*rg., Arrasch) rostig U., (rûse̦ns 2 Ruj., rùse̦ns C., rûsans 2 Salis, Widdrisch, rùsins 2 Kl.) rostfarben, rötlich, bräunlich: kakls rūsaini sarkanā krāsā Konv. 2 1356. rūsans mētelis LP. VII, 229. rūse̦nās smilgas MWM. VI, 841. rūse̦na čūska X, 6.

Avots: ME III, 572


rūsains

I rūsaîns,

1): r. nazis Sārts Str. 62. (fig.) nuome̦tami rūsainie aizspriedumi 318; ‡

2) eisenoxydhaltig:
rûsaina 2 zeme Iw.; ‡

3) "?": ar vecuo spanni es nuotaisuos dikti rûsains 2 Kand.

Avots: EH II, 389


rūsains

II rũsains Orellen, voll mit rūsa II 3 (?): durpriekšiņa rūsaina.

Avots: EH II, 389


saiba

saiba,

1) "?": gāju tautu klētiņā, laižu saibu dibinā: ja bij rudzi, švirkstēja VL. aus Linden in Livl. A. V, 1, 620. Dürfte auf estn. saiwas, gen. saiba "Stange"
beruhen;

2) saĩa (?) "ein einzelner Zahn vom holzernen Zahnrad"
N.-Peb.

Avots: ME II, 634



saiebties

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. 2 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene 2 II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene 2 III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639


saiet

saiet,

1): sich treffen, verkehren:
ar Sprici mēs nesaietam Seyershof. vīram nepatika, ka sieva saiet ar citu puisi Pas. XII, 190 (aus Domopol); "saieties, draudzīgi izturēties" Kaltenbr.: jis saiet ar visiem. ar Adumu jis smagi saiet. jis ar kungiem nesagāja pa˙visam;

5): skuoluotājs ..., kuŗš sagājis trijuos sēmināruos Austriņš Raksti V, 179. viņš pieci gadi sagājis (= nuostrādājis) uz laivas Linden in Kurl.;

6): ne˙maz gala s. Brigadere Skarbos vējos 90. kuŗu pūli saiedami Tdz. 40273;

9): smagā, murgainā miegā pavadījis nakti, uotrā rītā viņš jutās pa˙visam sagājies Daugava 1937, S. 108; sagājis, verkümmert Brasche Anl. 402;


10) treffen:
es gribē̦tu Auzenieku s. Gramsden n. FBR. IX, 110; ‡

11) intensiv ertönen
Auleja: blūkšas vien sagāja. sagāja rimas. Refl. -tiês,

5): auch Frauenb., Saikava; ‡

6) sich versammeln (?):
atbrauc nuo baznīcas, sasaiet ap galdu Pas. V, 183; ‡

7) gerinnen:
kad ieskābs piens, tad saietas ziediņuos, kad silda AP. ‡ Subst. sagājējies, Leute, die (im Krug) zusammengekommen sind BielU.

Avots: EH XVI, 413


saieti

sa-ieti, die Zusammenkunft L.

Avots: ME II, 639


saiga

*saiga: in beiden Stichwörtern und im Beleg (ME. III, 635) s- durch s- zu ersetzen!

Avots: EH XVI, 412


saiga

*saiga od. *saigs, der Schimmer, Schein: laukā, mēness staru saigā . . . ilgas staigā Druva I, 1518.

Avots: ME II, 635


saigoties

saiguôtiês U., schimmern; vgl. zaiguoties.

Avots: ME II, 635


saiguls

saiguls U., der Schimmer; vgl. zaigulis.

Avots: ME II, 635


saija

saija Adsel, = saiva, die Netznadel. Vgl. saĩjiņa ME. III, 635.

Avots: EH XVI, 412



saikavas

saikavas Strods Par. vōrdn. 152 "?".

Avots: EH XVI, 412


saiklis

saiklis,

1) saĩklis Siuxt, Widdrisch, Wolm., Bauske, Salis, Ruj., sàiklis Ermes, das Band
(auch fig.); ein Garbenband von Stroh U.: baiļu saiklis risīs Rainis;

2) die Konjunktion.
zu sìet.

Avots: ME II, 635


saikne

saĩkne,* der Verband (fig.), eine enge Verbindung: strādnieku un zemnieku saikne.

Avots: ME II, 635


saiknis

saĩknis C., Siuxt, sàiknis Ermes, ein Bündel Meiran.

Avots: ME II, 635


saikšis

saîkšis 2 AP., = saĩšķis: prievītus sauc vēl par saikšiem. paduod man tuo saikši, lai es aizsienu maisu!

Avots: EH XVI, 412



saiksnis

saiksnis,

1) die Binde, der Verband:
viņš valkāja ap pieri apsietu priesteŗa saiksni MWM. VI, 149;

2) atslē̦gu saiksnis A. v. J. 1902, S. 416, der Schlüsselbund;

3) "?": es tev devu zīda diegus saikšņu [?] lapu kre̦klu šūt BW. 22609 var.

Avots: ME II, 635


saikstīt

saîkstît 2 , -u, -īju AP., = sàistît, wiederholt binden, fesseln: vie˙nādīgi tur tuo zirgu saiksta.

Avots: EH XVI, 412


sailains

sailains, begeifert, mit Speichel besudelt: sailainām lūpām Veselis Cilv. sac. 192.

Avots: EH XVI, 412


sailas

saîlas: auch (mit ài 2 ) Kaltenbr., Oknist, Pilda: saldatam s. te̦k Pas. XIV, 131. palika nelabi, net s. sāka skriet Kaltenbr.; auch sg. saila: gaŗa s. stiepās nuo viena mutes kaktiņa līdz ... apkaklei Jauns. Sliņķu virsnieks 33. Vgl. auch seila(s).

Avots: EH XVI, 412


sailas

saîlas Kreuzb., Ober-Kurl. n. U., sailes Ringmundshof, der Geifer, Speichel: Jāņam saskrēja sailas mutē Jauns. III, 165. plānas, it kâ sailās salipušas lūpas MWM. VIII, 41. zu li. séilė(s) dass.; vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 464 f.

Avots: ME II, 635


sailāt

sàilât 2 Pilda, = saĩluôtiês.

Avots: EH XVI, 412


sailes

sàiles 2 Sonnaxt, = saîlas.

Avots: EH XVI, 412


sailgt

sa-il˜gt, eine bestimmte od. längere Zeit (an)dauern.

Avots: ME II, 635


sailoties

saĩluôtiês Bauske, speicheln, geifern Laud., Bewern: Sp. šaipīdams, it kâ sailuodamies jautā MWM. VIII, 210. bē̦rns, zirgs sailuojas.

Avots: ME II, 635


saiļoties

sàiļuôtiês 2 Sonnaxt, = saĩluôtiês.

Avots: EH XVI, 412


saima

saima: der ganze Artikel ME. III, 635 ist zu streichen.

Avots: EH XVI, 412


saima

saima (?) "maza, niecīga saitiņa" Nötk.

Avots: ME II, 635


saime

sàime Wolm., Neuenb., Serbig., AP., saîme 2 Līn., Iw., Ruj., Salis, sàime 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, das Hausgesinde; die Familie im weitern Sinne U.: Sprw. kāds saimnieks, tāda saime. saimes cūka nebaruojas. neprecējušies dienestnieki, kas ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. bišu saime, das Volk Bienen U.: ne˙viena bišu saime neskries uz mežu Etn. III, 189. nuomiris, atstādams daudz bišu saimju LP. VII, 367. Nebst seim(n)ieks "Wirt" zu li. šeimà od. šeimýna resp. (Lit. Mitt. V, 26) šaimyna, apr. seimīns, ksl. сѣмья "Hausgesinde", сѣминъ "ἀνδράποδον", ahd. hîwiski "Hausgemeinschaft", ir. cóim "lieblich"; s, auch siẽva und Trautmann Wrtb. 300 f. und Stokes Wrtb. 75, sowie Pedersen IF. V, 59.

Avots: ME II, 635


saime

I sàime: Demin. saimīte BW. 10677; s. sauca saimenieku BW. 22681. visa tautu liela s. 18875. bē̦rni raud neē̦duši; cita s. paē̦dusi, aizgājusi druviņā 2899.

Avots: EH XVI, 412


saime

II sàime Nötk. "sasiešana ar saitiņu" (?): spuoles tinuot uz tītavām, ar saitiņu (saimi) vairāk reizes pārsèja, nuo kā radās nuodalījumi; dzijas tinuot vaļā, bieži vien saimes vietā ietrūka pavediens.

Avots: EH XVI, 412


saime

III saime IMM. 1932 I, 142 (aus Getzels Psalmen), = saims.

Avots: EH XVI, 412


saimenieks

sàimeniẽks: auch BW. 5510; 9345; 22681 u. a., AP., mit 2 - auch Perkunen n. FBR. XVIII, 128.

Avots: EH XVI, 412



saimeste

sàimeste 2 : saimestes zeme Warkl.

Avots: EH XVI, 412


saimestība

sàimestība 2 : auch ("saime, saimniecība") Višķi n. Ceļi IX, 401, Andrupine; jis tai i[r] veŗas, vai neaties kaida jaunava da saimestībai Pas. XII, 449.

Avots: EH XVI, 412


saimestība

sàimestība 2 Warkl., sk. Do. 21, saimnestība Meiran, auch saimistība, die Wirtschaft: saimestības izde̦vumus segt Latgalītis 1922, II, 14. jiem bija sava saimestība: kucīte, ķēvīte . . . Pas. I, 165 (aus Preili). atveda māsu, atveda jai visu saimistību III, 314.

Avots: ME II, 635


saimēt

saimêt: kur gan vēl atrastu labākus saimē̦tājus Aps. Raksti I2, 160.

Avots: EH XVI, 412



saimība

sàimība 2 KatrE., die Wirtschaft ("saimniekuošana"): ne̦lāga s. tai Katriņas pagastā.

Avots: EH XVI, 413


saimieks

sàimieks, dial. (z. B. in Iw., Ruhtern, Ruj., Zögenhof, Wolm., Salisb., Sussikas u. a.) aus sàimnieks; fem. saîmiece 2 Ruj., Siuxt.

Avots: ME II, 635



saiminīca

sàiminīca 2 (unter sàimniẽks): auch Borchow n. FBR. XIII, 20, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Pilda n. FBR. XIII, 39, 49, Kaltenbr., BW. 6734, 1.

Avots: EH XVI, 412


saiminīce

saiminīce (unter sàimniẽks): saiminice BW. 3038.

Avots: EH XVI, 413


saiminieks

saiminieks (unter sàimniẽks): auch FBR. III, 109, BW. 6732 var., (mit ài 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66, Pilda n. FBR. XIII, 49, Kaltenbr., Nerft.

Avots: EH XVI, 413



saimistaba

sàimistaba BW. 3686 var., die Gesindestube (gew.: sàimes istaba).

Avots: ME II, 635


saimistība

saimistība (unter sàimestība 2 ): jam s. cieši labi veicēs, bija daudzi tuklu guovju ... Pas. X, 120 (aus Warkl.). jis savas saimistības neturēja, juo bija liels sliņķis un dzē̦rājs XII, 518 (aus Eglūna).

Avots: EH XVI, 413


saimnīca

sàimnîca (unter sàimniẽks): auch (mit ĩ) Smilt. n. FBR. XVI, 162, saimnica Schujen, sàimnice 2 Sonnaxt n. FBR. XVI, 43.

Avots: EH XVI, 413


saimniecene

saimniecene (unter sàimniẽks): auch LLD. II, 52.

Avots: EH XVI, 413


saimniecība

sàimniẽcĩba, die Wirtschaft, die Haushaltung; der Hausvorstand U.: kaut kuŗa meita nāks šitādā saimniecībā Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 33. saimniecību turēt Kaudz. M. 97, wirtschaften, die Wirtschaft führen, eine Wirtschaft halten, saimniecības ēkas, die Wirtschaftsgebäude. saimniecības piede̦rumi od. lietas, die Wirtschafts-, Haushaltungsgegenstände: bļuodas un citas saimniecības lietas BW. III, 1, 73.

Avots: ME II, 635



saimniecisks

sàimniecisks,* auch sàimniecîgs* Wid., wirtschaftlich; okonomisch: pārduomāt par saimnieciskuo stāvuokli A. v. J. 1896, S. 237. saimniecīga strādāšana Seifert Chrest. III, 54.

Avots: ME II, 635


saimniekdēls

sàimniekdê̦ls, derWirtssohn: slinki, slinki saimniekdē̦li, nav ābuola zirdziņiem BW. 33168.

Avots: ME II, 635


saimnieķelis

saimnieķelis Janš. Bandavā 1, 251, ein verächtliches Demin. zu sàimnieks.

Avots: ME II, 636


saimniekgals

sàimniekgals, derjenige Teil eines Gesindes, welchen der Wirt mit seiner Familie bewohnt: Grieta ienesa saimniekgalā bruokasti Vēr. II, 204.

Avots: ME II, 635





saimniekot

sàimniẽkuôt, saiminiekuôt Pas. IV, 97, wirtschaften, die Wirtschaft führen: gribēja pats savās mājās dzīvuot un saimniekuot Blaum. tur k1ētiņā viņš saimniekuo id. Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem saimniekuot id. kad dievs ar ve̦lnu . . . bij iesākuši saimniekuot . . . LP. VII, 1163. tu vari viens pats saimniekuot, es iešu pruojām Dīcm. pas. v. I, 32. - Subst. sàimniekuôšana, das Wirtschaften : nuolaidīga saimniekuošana Ar.; sàmniekuôtãjs, wer wirtschaftet, die Wirtschaft führt: rūpīgi saimniekuotāji Alm. atslē̦ga bij re̦dzama tik pa saimniekuotāju ruokām Latv.

Avots: ME II, 636


saimnieks

sàimniẽks, sàimenieks PS., C., sàimenieks 2 Golg,, KL, Schwanb., Selsau, Heidenfeld, Meiran, Prl., Aahof, saîmeniêks 2 PlKur., saiminieks Dunika, Švābe Drustu pag. tiesas spr. 4, 28, sàiminieks 2 Warkl., Sussei, fem. sàimniẽce, sàimeniẽce, sàiminiẽce, (mit 2) Dunika, sàimnîca Serbigal, sàimenĩca PS., C., sàimenîca 2 Lis., sàimenīca 2 Prl., Bers., Selsau, Kl., Golg., sàiminīca 2 Warkl., Sussei, saiminīce Pas. III, 456, saimenica Heidenfeld, saimniecene Manz., der Wirt, der Hausherr; die Wirtin, die Hausfrau; auch: der Oberknecht Wohlfahrt n. Etn. III, 74; der Inhaber einer Sache: Sprw. saimnieka acis vairāk padara nekâ kalpa ruokas. kāds saimnieks, tāda saime. saimniece ar padusi vairāk izne̦s, nekâ saimnieks ar ve̦zumu. laba saimniece ir mājas atslē̦ga. kad saimniekam darba trūkst, tad ve̦lnam ellē muoku trūkst (d. h. der Hauswirt hat immer vollauf zu tun). kâ klēts bez atslē̦gas, tâ māja bez saimnieces Kaudz. M. 57. guli, guli, saimeniece (Var.: saiminiece; saimenīca), tavi darbi padarīti BW. 32583, 1. es glabāju šuo lietu, kamē̦r atruodas saimnieks (der Inhaber) Libek Pül,tis 51. vienas dienas saimnieks (saimniece), wer unbedachtsam, verschwenderisch wirtschaftet, ein verschwenderischer Mensch überhaupt Etn. IV, 78: brālīt, tava līgaviņa vienas dienas saimeniece: ik dieniņas silta maize . . . BW. 27091. es savam bāliņam vienas dienas saimeniece Ld.7560. Anna . . . e̦suot tāda pate slinka un kāra, tāda pate . . . - vienas dienas saimeniece Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 635, 636


saimniektēvs

sàimniektẽ̦vs A. XX, 504, Ezeriņš Leijerkaste II, 143, der Vater des Wirtes.

Avots: ME II, 636


saimniekzeme

sàimniekzeme, das zu einem Gesinde gehorige Land.: tur lauki sainzniekzemes plašumā Juris Brasa 454.

Avots: ME II, 636


saimniestība

‡ *saimniestība (?), erschlossen aus ostle. saimnīstība Pas. X, 568, = sàimestība 2 .

Avots: EH XVI, 413


saimot

saimuôt Zvaigznīte n. U., Celm., sàimuot 2 Heidenfeld, sàimêt 2 Lis., wirtschaften, die Wirtschaft führen; Befehle geben, Anordnungen treffen Infl. n. U.: līdz šim viņam māte bij saimuojusi, bet tā e̦suot jau ve̦ca Kaudz. M. 97. tie saimē slikti; drīzā laikā izsaimēja. - Subst. saimuôšana, saimêšana, das Wirtschaften: kas nu tā par saimuošanu! saimuôtājs, saimê̦tājs, wer wirtschaftet: viņš būtu pats labais saimē̦tājs, bet apstākļi stājas... pretī A. v. J 1893, S. 205.

Avots: ME II, 636


saimot

II saimuôt (unter zaĩmuôt): auch Evang. 1753, S. 67.

Avots: EH XVI, 413


saims

saims od. saimu vīrs, ein Riese, ein übermässig starkes Wesen Neugut n. Etn. I, 32: vare̦ns saims "Kraft-Held" Psalmen 2 43b. Vgl. seime "Riese"; zu r. симъ "Art göttliches Wesen der Russen" ?

Avots: ME II, 636


sainiks

saîniks 2 : auch Popen n. FBR. XVI, 121, Pussen n. FBR. XX, 13.

Avots: EH XVI, 413


sainiks

saîniks 2, fem, sainc Dond., der Wirt, die Wirtin.

Avots: ME II, 636


sainis

sàinis: auch AP., N.-Peb., (mit 2 ) Lemb., Mesoten, (mit aĩ) Dobl., Kurtenhof, Trik., (mit ài 2 ) Linden in Kurl.: sasèj[u] visu sainītī (Var.: nastiņā) BW. 3758 var.

Avots: EH XVI, 413


sainis

sàinis PS., Jürg., Ermes, Arrasch, saînis 2 Ruj., saĩnis Wohlfahrt, C., Widdrisch, Dond., Wandsen, Selg., Siuxt, Behnen, Salis, sàinis 2 Golg., Heidenfeld, etwas Zusammengebundenes; ein Bündel, Packen: gultas drēbju sainis A. XVII, 385. aizne̦s saini ar cisām BW. III, 3, 863. kareivji ne̦s kādus saiņus Asp. Vaideluote 6. sēdēt uz linu saiņa Etn. I, 103. uzsien ādu saini mugurā LP. V, 342. paņe̦m savu maizes saini IV, 156. viņš zaga tiem nuo maizes saiņiem gaļu laukā VII, 264. pagales satinusi sainī V, 59. sadreijājis nuo kauliem pilnu saini skrubulīšu IV, 158. viens mantas sainis aizmirsies ve̦lna dzīvuoklī VI, 549. Fricis pēdējuo saini uz ve̦zuma uzmetis A. v. J. 1897, S. 455. vedējs nuokārtuoja saiņus ratu priekšā R. Sk: II, 237.

Avots: ME II, 636


saiņot

saiņuôt, schnüren, einpacken, (in Bündel) zusammenbinden, -wickeln.

Avots: ME II, 636




sairināt

sa-irinât, auftrennen : s. drēbi Salis.

Avots: ME II, 637


sairsties

sa-irsiês, Part. praet., verärgert: diez, kas nu saimniecei ; . . sairsusēs; sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31 (aus der Umgegend von Doblen).

Avots: ME II, 637


sairt

sa-ir̃t, intr., sich auf-, lostrennen, zerbröckeln, zergehen, zerfallen: kaut kas paliekas, kas nesairst, nesagŗūst JR. VII, 108. pluosts te saira Kleinb. st. 9. lika ruoku pie sairušās kaŗavīra ce̦pures Ezeriņš Leijerk. II, 8. buŗas sairs, irkļi satrunēs. katra šķira pie viņa zārka redzēja savas sairušās cerības De̦glavs Rīga II, 1, 3,32. nakts sairst sirmuos putekļuos Duomas I, 718.

Avots: ME II, 637


saišķis

saĩšķis: auch (mit ài 2 ) Gr.-Buschh., Linden in Kurl., Sonnaxt, (ein Garbenband aus Stroh) Kaltenbr., Oknist: dzijas gabalu beigās ar saišķīti sasien Sonnaxt; der (aus Bast, Schnur od. Draht gewundene) Bügel eines Korbes od. Eimers (mit ài 2 ) Saikava: man tupeņus ne̦suot kurvim s. pār trūka; ein Bündchen, ein kleines Bündel: burkānu s. pašķīla pa linu saišķim Daugava 1928, S. 438.

Avots: EH XVI, 413


saišķis

saĩšķis C., Dond., Wid., sàišķis 2 KL, Bers., Kreuzb., Golg., saikškis Gr.Sess., (mit aĩ) Ruj., saiskis U. (unter saiklis), das Band (auch fig.), die Schnur, der Bindfaden: ein Garbenband von Stroh U.; das Strumpfband; das Muskelband: tuopi brīva nuo pagātnes saikškiem! H. Eldgasts. sagrìež nuo salmiem saiški Vēr. 181. sèjēja... tur ar kreisuo ruoku kūla saišķi Plutte 31. brūte me̦t uz tiltu pītus vai austus saiškus BW. III, 1, 86. āda . . . sabiezē saišķu audiem vairuojuoties Konv 2 1143. saiškis, die Hutschnur Bers.; ein Knoten Warkl.

Avots: ME II, 637


saišks

sàišks 2 Auleja, Warkl., ein aus Stroh, Heu od. dgl. gewundenes Band.

Avots: EH XVI, 413


saisteklis

saisteklis: dievi it viegli man atlaida saistekļu mazgas Dünsb. Od. 175.

Avots: EH XVI, 413


saisteklis

saisteklis, das Band, das Bindemittel: likteņa saistekļi un raisekļi Stari I, 373. alliterācija de̦r par panta saistekli L. Bērziņš. sàisteklis Jürg., sâistîkls 2 Siuxt, sàistîklis 2 Gr.-Buschhof, ein Anziehungsmittel.

Avots: ME II, 637



saistība

saistĩba, die Verbundenheit; die Verpflichtung, Verschreibung.

Avots: ME II, 637


saistīgs

saistîgs, ‡

5) fig., fesselnd:
tā ir interesanta, saistīga lasāmviela Daugava 1939, S. 779.

Avots: EH XVI, 413


saistīgs

saistîgs,

1) fest, kompakt: saistīga zeme;

2) verbindlich, verpflichtend
Wid.;

3) saîstîgs 2 Ruj., sàistīgs 2. Gr.-Buschh., zum Binden geeignet, schmiegsam, biegsam:
saistīgas rīkstes Ruj.;

4) saistīgs piens "beim Käsen gerinnende Milch"
Bauske.

Avots: ME II, 637


saistīt

sàistît: auch (mit 2 ) Frauenb., Orellen: sàista 2 (scil.: aude̦kla) dzijteņas pi rīkstītes Auleja.

Avots: EH XVI, 413


saistīt

sàistît PS., C., sàistît 2 (li. saistýti "mehrfach fesseln" KZ. LII, 278) KL, Prl., saîstît 2 Iw., Salis, Dond., Bl., Tr., -u, -ĩju, binden, fesseln (auch fig.): saistīt ķēdēs LP. I, 178. man nav ne˙kādas tiesības tevi saistīt Vēr. II, 151. ne˙kas mani vairs pie pasaules nesaista Kaudz. M. 60. manu uzmanību saistījis . . . dundurs Vēr. I, 1394. ar dziedāšanu stipri saistīja publikas uzmanību ebenda 874. viss vilina, valdzina, saista R. Sk. II, 173. Refl. -tiês, sich binden, sich verbinden (auch fig.): ar Gōtes lirikas ārējuo patiesību saistās viņas iekšējā patiesība Vēr. I, 1317. Zu sìet.

Avots: ME II, 637


saita

sàita 2 (unter saĩte): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Līvāni, Oknist, Skaista, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, (mit aĩ) AP., Ramkau: man pārtrūka brunčiem s. BWp. 382, 14. trūkst saitiņa BW. 31523.

Avots: EH XVI, 413


saite

saĩte: auch Grob., Frauenb., Orellen (wo daneben ein Demin. saĩtiņa), Salis, Schnehpeln, Siuxt, (ein Strick zum Anbinden von Kühen) Dond., Stenden, Wandsen, (mit ài 2 ) Liepna, Mahlup: linu s. Seyershof. siksnas s. var trūkt, bet snuora s. nē Grob.

Avots: EH XVI, 413


saite

saĩte Bl., PS., Karls., Līn., Iw., Tr., Wohlfahrt, C., sàite 2 Kl., Gr.Buschh., saĩta Bauske, sàita 2 Sussei n. FBR. VII, 140, Zajmuiža, Warkl:, saits (li. saĩtas "ryšỹs, kuriuo karves riša tvarte" in Dusetos; auch bei Būga Aist. Stud. 87) Manz., Ruj., Bewern, auch saitis Glück, das Band, die Fessel (auch fig.), die Schnur U. (saite): man pārtrūka brunčiem saite (Var.: aukla) BW. 382, 9 var. es savām telītēm ābuoliņa saiti (Var.: saitu, valgu) viju 28880, 1. saits (viņa mēles) tapa svabads Manz. Post. II, 203. citi ir... cietuši . . . saites un cietumu (Bande und Gefängnis) Glück Hebr. 11, 36. dievs . . . eņģeļus, kas apgrē̦kuojušies... nuodevis . . . saišiem (tumsības) (Ketten der Finsternis) II Petri 2, 4. pieminiet manu saišu (gedenket meiner Bande)! Koloss. 4, 18. sarāvis saites ar pagātni Vēr. I, 1411. viņa stāv saitē ar . . . mūžīgu dzīvību Kaudz. M. 57. ap dvēseli vijušās saites Vēr. I, 1038. - balss saites, die Stimmbänder. ce̦pures saite, die Hutschnur U. kakla saite, der Schlips, die Krawatte: apkaklīte un raiba kakla saite A. Upitis Ragana 5. nabas saitīte JR. VI, 22, der Nabelstrang. saišu audi, Bindgewebe MWM. IX, 420. zu sìet.

Avots: ME II, 637


saitenis

saitenis,* der Anknüpfungspunkt Dr.

Avots: ME II, 637


saitināt

saitinât, saitē! saitē! rufen beim Anbinden der Kühe Biel, n. U.

Avots: ME II, 637


saitne

saĩtne, ‡

2) "?": viņa izmazgāja ... mutautiņus un saitnes Veselis Dienas krusts 97.

Avots: EH XVI, 413


saitne

saĩtne Siuxt, in der Verbindung atslē̦gu saitne, der Schlüsselbund B. Vēstn.

Avots: ME II, 637


saits

saits (?) "?": viens vārds tīri lieks jeb saits (für suits?) Kronw.

Avots: ME II, 638


saiva

saiva (li. šaivà "ein Stückchen Rohr zum Spulenmachen"), saive Wid., saîve 2 Līn., Nigr., der Garnflusch Bielenstein Holzb. 403; eine Netznadel od. Gabel zum Netzstricken (saiva Allend., Ruj.; Lems. n. U., Bielenstein Holzb. 403, Adsel, saîva 2 Salis, Nogallen, sàiva 2 Lis., Schwanb., saiviņa Lasd., saîve 2 PlKur., sàive 2 Golg., Warkl., saĩve Karls., saivīte Lös.), StricknadelL. (saiva, saive); das Weberschiff, die Weberspule Gr.-Buschhof (sàiva 2), Kursiten, Lautb., Bauske (saîve 2), Elv. (saiva), L. (saiva, saive), Kokn. n. U. (saiva), Bielenstein Holzb. 402 (saiva, saive; s. Abbild. daselbst); das Spulchen im Weberschiff (saiva Wain., O.-Bartau n. A. XI, 83, Lis., saîvīte 2 Dunika, saîva 2 Kaltene, saiviņa U., Bielenstein Holzb. 402, Spr., Nerft n. A. XI, 83, Lis., sàiviņa 2 Sissegal, saive Nigr., saivīte Tals.): saives (Spulen im Weberschiff) taisīja nuo pliedeŗa atvasām, kuŗām serdi izdūra Nigr. - Jāņa sieva sagšu auda, pats Jānītis saivas (Var.: saives) tina BW. 32976. tu audi dvieļus, es tīšu saives 6819. nespēj saives vien pietīt LA. saivu šautuvē nu lieku Lautb. ve̦ctē̦vi, kas me̦t ar saivi . . . tīklus Latv. aizskrien kâ saiva MWM. VI, 766. viļņi mē̦tā kuģi kâ saivi nuo vienas puses uz uotru Līguotnis Stāsti I, 45. Zu li. šeivà (acc. šeĩvą "ein Rohrspulchen"; unklar ist das Verhältnis zu slav. cěva dass. (slav. c- aus sc- und li. š- aus ks-?).

Avots: ME II, 638


saiva

I saiva: auch (mit aĩ) Misshof, (mit ài 2 ) Oknist, Saikava, (mit 2 ) Schwitten; die Spule im Weberschiffchen - auch (mit ài 2 ) Kaltenbr., (sàiviņa 2 ) Sonnaxt, (sàiveņa 2 ) Višķi n. Ceļi IX, 401, Auleja: saudeklei vidā ieliek saiveņu Kaltenbr. - ", der Garnflusch Bielenstein Holzb. 403" ME. III, 638 zu streichen; "Lis." ebenda als Belegsort für saiva und saiviņa in der Bed. "das Spulchen im Weberschiff" zu streichen (da in Lis. dieses Wort nur die Bed. "Netznadel" hat).

Avots: EH XVI, 413


saiva

II saiva,

1) = saũja (mit ài 2 ) Višķi n. Ceļi. IX, 379, Auleja: iedeve ... divdesmit saivu linu un piesacīja tuos ... sasprēst Pas. VI, 171 (aus Lettg.). trīs saivas zemes XIV, 354 (aus Makašēni);

2) der Garnflusch Bielenstein
Holzb. 403.

Avots: EH XVI, 413


saive

I saive (unter saiva): Netznadel - auch (mit ài 2 ) Meselau, (mit 2 ) Kaugurciems; Spule im Weberschiffchen - auch (mit 2 ) Frauenb., Kal., Schnehpeln: audi ietīti saivēs Frauenb.

Avots: EH XVI, 413


saive

II saive, = saivaII 1: linu s. Strods Par. vōrdn. 152, (mit ài 2 ) Andrupine.

Avots: EH XVI, 413


saivēt

saîvêt 2 Nigr., saivuôt U., tr., (das Weberschiffchen) mit Garn umwickeln Allunan n. U.: bārenīte saivēja dzijas Janš. Bārenīte 85. saivējamā rateņa vienmulīgi dzieduošais rūciens Paipala 4.

Avots: ME II, 638


sānsaine

sãnsaine, sãnsaite, die Stränge, der Ziehstrang am Fuhrwerk, Gespann: vai ratiem sānsaines īstā gaŗumā Janš. Čāp. 51. aŗamu silksi ar rīkiem un sānsaitēm Bandavā I, 12.

Avots: ME III, 805



sasains

sasains: auch Lubn., Stockm.

Avots: EH XVI, 445


sasains

sasains, unreif Golg., Meiran, Saikava, Warkl.

Avots: ME III, 726


sasaistīt

sasaistît,

1): ve̦l[n]s kārkluos lûkus plēsa, dzīrās mani s. (Var.: cieti siet); sasien[i] pats savu sievu! Tdz. 55256. sasaîstītas 2 (mehrfach zusammengebunden)
dzīstiņas Seyershof; ‡

2) durch Binden erzeugen (hervorbringen):
čigāns mans tē̦vs bija, čigāniete - māmuļiņ[a]; čigāns mani sasaistīja nuo kažuoka lupatām Tdz. 54567, 4 var.

Avots: EH XVI, 445


sasaistīt

sasaistît, tr., binden, zusammenbinden, verbinden (eig. und fig.): zārku... ar trim bē̦rza klūgām bija sasaistījuši un saklūguojuši Pas. III, 67. sāpes sasaista luocekļus Vēr. II, 810. pluostu sasaistījumi Kleinb. st. 8. tu esi sasaistīts ar savas mutes valuodu Spr. Sal. 6, 2. Refl. -tiês, sich binden (perfektiv).

Avots: ME III, 726


septiņkrāsains

septiņkrāsaîns, siebenfarbig: septiņkrāsaina saules vizma Asp.

Avots: ME III, 819






skarbkrāsains

skar̂bkrāsaîns, grellfarbig: skarbkrāsainie kuoki Vēr. II, 347.

Avots: ME III, 873



spilgtkrāsains

spilˆgtkrāsains, grellfarbig Konv. 2 1983, Plūd. Llv. II, 182.

Avots: ME III, 995


starpsaišķis

star̂psaišķis,* Bindegewebe; piena pūslīši... nuo ārienes apklāti ar... starpsaišķu plēvīti D. Iev. piens.

Avots: ME III, 1047


svsailot

svàiluôt 2 Aiviekste, = kvē̦luot (glühen): uogles svailuo; s. auch nùosvailuôt; vgl. sveilêt.

Avots: ME III, 1141


tāsainis

tàsainis 2 Kaltenbr. "ar tāsīm appīts puôds".

Avots: EH II, 672


tautsaimniecība

tàutsàimniẽcĩba,* die Nationalökonomie Konv. 2 792. bruošūru par tautsaimniecību Asp. Saulgriezīte 16.

Avots: ME IV, 141


tautsaimnieks

tàutsàimniẽks,* ein Nationalökonom Konv. 2 289, 701, A. XI, 513, MWM. VIII, 549.

Avots: ME IV, 141


timsains

tìmsains 2 Lubn., bewölkt: t. laiks.

Avots: EH II, 682


trejkrāsains

trejkràsaîns, dreifarbig: trejkrāsains karuogs MWM. VIII, 360.

Avots: ME IV, 229



tresains

tresaîns, mit Tressen (trese I 1) besetzt: tresainu ce̦puri Janš. 13. tresains kungs Lennew., Peb., Neuhausen. tresains gailis N.-Peb., ein Hahn mit schönen Schwanzfedem od. einem schonen Kamm.

Avots: ME IV, 231


trīsains

trīsains, zitternd: uguns sāka mest trīsainas ē̦nas uz rijas sienām Vanagu ligzda 147.

Avots: EH II, 696


trīsains

trīsains,* zittemd: trĩsainām apsēm Veselis Netic. Toma mīl. 21.

Avots: ME IV, 240


trīskrāsains

trîskrāsains, dreifarbig RKr. XVII, 15, Stari II, 635.

Avots: ME IV, 241



tumsains

tumsaîns, dunkel: tumsainā vakarā BW. 30796, 8 var.

Avots: ME IV, 262


usainis

usainis AP., wer einen Schnurrbart hat: vēzis šis vare̦ns usainis AP.

Avots: ME IV, 309


ūsainis

ūsainis,

1) ein Schnurrbärtiger
U.: sajāja precinieki: . . . Kārlis, . . . Jānis, . ūsainītis BW. 14517, 4;

2) = Ūsiņš: Jurģīti ūsainīti BW. 30053 var.

Avots: ME IV, 409



usains

usaîns: auch (usans) Salis.

Avots: EH II, 716


usains

usaîns, einen Schnurrbart habend: usains kungs AP.

Avots: ME IV, 309


ūsains

ūsaîns, schnurrbärtig U.: ūsains cilvē̦ks, ein Schnauzbart Brasche.

Avots: ME IV, 409


uzsainis

uzsainis, ein Strumpfband Segew.

Avots: ME IV, 375


vecsaimnieks

ve̦csàimnieks,

1) ein alter Wirt
N. - Bartau; der Vater des Wirtes A. - Ottenhof, Dond., Frauenb., Kandau, N. - Bartau, LP. VII, 431 (aus Dond.): nabaga Graikstiņš, ve̦csaimnieks, akls un atstāts Druva III, 595. - f. ve̦csaimniece Janš. Dzimtene V, 139, die Mutter des Wirtes;

2) der Besitzer eines Gesindes, das von alters her bestanden hat (als Gegensatz zum
jaunsaimnieks "Jungwirt").

Avots: ME IV, 518


vienkrāsains

viênkràsaîns, einfarbig: vienkrāsains apģē̦rbs A.XI, 11. vienkrāsainie brunči XX, 69.

Avots: ME IV, 659


viensaimniecība

viênsàimniẽciba,* ein Einzelgehöft: zemes sadalījums viensaimniecībās Kaudz. Vecpiebalga 50.

Avots: ME IV, 665



viņsaimnieks

viņsàimnieks, der Wirt des Nachbarhofes: aiznesu viņsaimniekam viņa kāpuostu stampu Upīte Medn. laiki 69.

Avots: ME IV, 601



virsaine

virsaine, = virsuotne: griêz . . . visus zarus, virsainītes (Var.: virsunītes, galuotnītes) vien negriêz! BW. 2763, 1.

Avots: ME IV, 610


virsaitene

virsaitene Vindedze, die Frau eines virsaitis.

Avots: EH II, 787



visai

visai (li. visài "gänzlich"), in Festen u. a. mit Nachdruck gesprochen auch vi˙sai, Adv., gar sehr, durchaus U.; gänzlich U., ganz: es... nevaru... nest, juo tas ir man visai gŗuts Glück IV Mos. I1, 14. lai bij grūti, kam bij grūti, ganiņam visai grūti BW. 29274, 3 var. visai daila tē̦va dē̦la 10373. kuo darīšu visai barga uzauguse? 6630 var. visai daudz ēst nedeva 16097. tas raudāja visai gauži 17452. ne visai ilgi LP. VII, 17. visai muļķīgs Kaudz. M. 57. visai puostā aiziet IV. Mos. 29, 20, tas... mani visai sadragās, un es būšu uz vietas beigta Janš. Bandavā II, 171. krieviem . . Volgas upe visai piede̦r Launitz Stāsti 31, vaļa tev, tautieti, ne visai tava vaļa: vaļa tevi agri celt, nava vaļas rūdināt BW. 26071, 5. ābels kuoka tā laiviņa, tā iet visai (Var.: visu) neairama; bārenīte tā meitiņa., tā iet visai (Var.: visu) nesūtāma 4712. iesācis savus... smieklus visai smieties Kaudz. Izjurieši 22. ne visai St., nicht gar sonderlich. Vgl. Le. Gr. 466.

Avots: ME IV, 621, 622


visaidi

visaidi (Adv.) Heidenfeld, = visâdi.

Avots: EH II, 789


visaids

visaids Preili, Zvirgzdine, Infl., = visâds: ierauga pilnu cepli visaidu ēdieņu Pas. IV, 151 (aus Rositten).

Avots: ME IV, 622


visaiņam

visaiņam, Adv., gänzlich Bergm. n. U.

Avots: ME IV, 622


visaipirm

visaipirm Adv., = vis˙pirms: visaipirm liec akmeni šūpuolī! BWp. 1728.

Avots: ME IV, 622


visaiž

visaiž: visaîž(i) Borchow, visaižāk (= visādi) Pas. XV, 61 (aus Domopol).

Avots: EH II, 789


visaiž

visaiž Infl., Adv., = visaidi, visādi, auf (allerlei) verschiedene Art: puisis sāka visaiž pretuoties Pas. IV, 255 (aus Nīcgale). jis visaiž izlamā V, 158 (aus Biržgalis; ähnlich 111, 456, VI, 477 u. a.).

Avots: ME IV, 622


visaizvakar

visaizvakar Ruj. Adv., vor zwei Tagen, vorvorgestern: viņš bij vis˙aizvakar Prl. n. FBR. VI, 113. Aus *virs-aizvakar?

Avots: ME IV, 622


vusai

vusai Lubn., = visai.

Avots: EH II, 799


vusaidies

vusaidies Lubn. n. FBR. XVII, 134, = visâdi?

Avots: EH II, 799


vusaids

vusaids Lubn., = visâds.

Avots: EH II, 799



Šķirkļa skaidrojumā (5594)

a

a, Ausruf der Fraude, der Angst, des Unwillens, der Zurückweisung: a, kā es te saimniekotu Vēr. I, 399. a, liec mani miera! a, ka tevi jupis parautu!

Avots: ME I, 5


abadi

abadi, die Radfelgen Saikava; abadu skre̦tuļi, Räder, deren Felgen aus éinem Stück gemacht sind Oppek. n. U. (geschrieben: obadu, mit hochle. o aus a ). Aus r. óбод "Felge".

Avots: EH I, 1


abēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73





aberēties

aberêtiês, unüberlegt sprechen Saikava.

Avots: EH I, 1


aberis

aberis, ein unüberlegtes Mensch Saikava.

Avots: EH I, 1


ablava

ablava (mit hochle. a aus e, ),

1) das Fest, der Schmaus:
tēvs negribēja tādas ablavas kâ kāzu taisīt Saikava;

2) der Lärm
Kalz., Lubn.; Streit, Skandal: man ar šuo negribējās ablavas taisīt, par tuo ij atlaižu tuo parādu Saikava. Nebst ablava "Treibjagd" Lettg. n. U. aus r. облáва "Treibjagd"?

Avots: EH I, 1


āboliņš

âbuõliņš,

2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â 2 ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.

Avots: EH I, 192


ābolis

âbuolis (unter âbuõls),

1): auch PIKur., Erlaa n. FBR. XI, 11, AP., Saikava, (mit â 2 ) Salis, Siuxt, Strasden; 2): loc. s. ābuolī BW. 7201 var., Demin. voc. s. ābuolīt BW. 9065, 6 var.;

4) bikšu ābuolītis BW. 34429, der Hodensack.

Avots: EH I, 192



abpusējs

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6


acaine

acaine, ein übermütiges, ausgelassenes Mädchen: liela acaine! Saikava. tādai acainei nij kauna, nij guoda ebenda.

Avots: EH I, 2


acains

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2


acains

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava;

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika;

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2


ačīgs

ačîgs: auch AP., Bauske, C., Eriaa, Pankelhof, Saikava, Salis, Sessw.

Avots: EH I, 3


acot

acuôt, okulieren: kad (ābeles) ar acuošanu iepuortē̦tas, tad nav vis tik labi, kâ kad ar laulāšanu Saikava.

Avots: EH I, 3


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


adata

adata,

1) : piespraudu adata, eine Plaidnadel
Dond.;

5) adatiņas, Weidenruten...
auch Ramkau, Saikava; in AP. - solche Faulbaum- od. Ebereschenruten; adatiņa "eine dünne Rute zum Binden" Heidenfeld.

Avots: EH I, 3


ādere

ãdere, ‡

2) der Schröpfkopf
(?): laist asinis ar āderēm jeb ragiern Pet. Av. III, 285;

3) "ein sehr kluger und beweglicher Hund"
Saikava.

Avots: EH I, 192


ādmenīša

âdmenīša Saikava n. FBR. IV, 70, die Frau eines Gerbers.

Avots: EH I, 192



agrīns

agrîns: auch Saikava, agrĩns AP., agrīns 2 Borchow n. FBR. XIII, 20, Sonnaxt, agrīns Erlaa n. FBR. XI, 11: krietni jē̦ri, agrīni (früh geboren) Sonnaxt. kur t[ad] nu tu šuorīt tik agrīns (so früh aufgestanden)! AP. Vgl. Ceļi III, 50 und J. Kauliņš FBR. XIII, 161.

Avots: EH I, 4


aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4


aire

aire: auch Kl., Saikava, Sessw.; Plur. àires 2 Lubn., Meiran, Skaista, FBR. XI, 120 (aus Warkl.), die Schaukel.

Avots: EH I, 5


airis

aĩris: auch Pussen, aĩre auch Salis, (mit ài 2 ) Golg., Saikava, Demin. acc. s. airiņu BW. 30724 var.: (zvejenieki) airus (Var.: aires, aiŗus) drāza BW. 30774; ‡

2) aĩris Ramkau, eine kurze Stange, mit der man beim Roden das zu verbrennende Strauchwerk vorwärtswälzt.

Avots: EH I, 5


aiviekstene

aiviekstene: auch Fehteln, (mit ) AP., (mit ài 2 ) Bers., Fest., Kroppenhof, Lös., Saikava, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizadīt

àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6


aizart

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6


aizauklēt

àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6


aizaust

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7


aizbažīties

àizbažîtiês, besorgt (= unruhig, bekümmert) werden: saimniece aizbažījās, vai pietiks tauku.

Avots: EH I, 8


aizbīdīt

àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.

Avots: ME I, 19


aizbirzīt

àizbìrzît, aizbir̂žuôt 2 Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizblākšķināt

àizblàkšķinât 2 Saikava, sich mit Geklapper entfernen: ve̦zums ar dēļu galiem aizblākšķināja pruom pa ceļu Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblisēt

àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblīšķēties

àizblìšķêtiês 2 Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblīžģēt

àizblìžģêt 2 Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblūkšķēties

àizblūšķêtiês, anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen, eine ganz kurze Zeitlang lärmen: tikkuo aizblūšķējās, zaķis aizskrēja Schwanb. laivas galā kas aizblūškējās, līdaka pruojām Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblunkšķēties

àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10


aizblunkšķināt

àizblun̂kšķinât Saikava, mit einer Stange ins Wasser schlagend und dadurch einen gewissen Schall hervorrufend, hingelangen: kâ sāc nuo lejas, tâ blunkškini, līdz kāmet aizblunkšķini da tīklam! Saikava.

Avots: EH I, 10


aizbļurkšķēties

àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11


aizblūžģēt

àizblùžģêt 2 Saikava, durch Kot watend und dadurch einen gewissen Schall verursachend, sich entfernen: blūžģēt vien aizblūžgēja pa dubļiem.

Avots: EH I, 10, 11



aizbrākšēt

àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbrākšķēt

àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbreņģēt

àizbrèņģêt 2 Saikava, durch Kot hin-, wegwaten, -fahren: kāmet da Saikavai pa tādiem dubļiem aizbrenģē, zirgs putās.

Avots: EH I, 11


aizbubināt

àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.

Avots: ME I, 20


aizbūkšķēt

àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās 2 , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.

Avots: EH I, 13


aizbukurēt

àizbukurêt, (etwas Schweres) hin-, wegwälzen: bukūļiem jāaizbukurē bluķi uz ragavām Saikava.

Avots: EH I, 12


aizbumbāt

I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12


aizbūvēt

àizbũvêt,

1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;

2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.

Avots: EH I, 13


aizcilāt

àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14


aizčudīties

àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčuekstināt

àizčurkstinât, anfangen zu braten (tr.): saimniece jau gaļu aizčurkstināja Bauske.

Avots: EH I, 16


aizdaidzīt

àizdaidzît, zutrakeln, oberflächlich zunähen: a. maisam caurumu Adl., AP., Gr. - Buschh., KatrE., Prl., Saikava, Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdalīt

àizdalît, teilend fortgeben: saimnieks visu mantu aizdalījis bē̦rniem Bauske.

Avots: EH I, 17


aizdalsāt

àizdàlsât 2 Saikava (ohne einen bestimmten Grund) fortgehen: viņa atkal aiz dalsājusi.

Avots: EH I, 17


aizdeidzēt

àizdeîdzêt Saikava, zu keimen anfangen lassen: a. labību.

Avots: EH I, 18


aizdēlīties

àizdēlîtiês, sich herumtreibend irgendwohin geraten: nez kur viņš aizdēlījies! Gr. - Buschh., Saikava.

Avots: EH I, 18


aizderēt

àizderêt: ‡ Refl. -tiês, sich irgendwohin verdingen: viņš aizderējies pie cita saimnieka Bauske, Schwanb., Segew., Trik.

Avots: EH I, 18


aizdibināt

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22


aizdrupināt

àizdrupinât,

1) bröckelnd
(tr.) hinter etwas geraten lassen: a. kam maizi aiz kakla;

2) bröckelnd
(tr.) hinstreuen vor (für): a. cāļiem maizi priekšā Sessw.;

3) anfangen zu (zer)bröckeln
(tr.): a. plāceni Saikava.

Avots: EH I, 20



aizdzīt

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24


aizēds

àizê̦ds,

1) der Imbiss
Gr. - Buschh.;

2) die Nachspeise, das Dessert:
saimniece aizē̦dā deva uogas Saikava.

Avots: EH I, 22


aizgādniecība

àizgãdniẽcĩba, Fürsorge, Vormundschaft: bē̦rniem pietrūkst ve̦cāku aizgādniecības Niedra B 7. salauza senākās aizgādniecības saites Apsk. I, 435. vispārīgā aizg., allgemeine Fürsorge B. Vēstn.

Avots: ME I, 26


aizgāds

àizgãds: (mit à 2 ) Saikava, Zvirgzdine: tis vēl senējais aizgāds Zvirgzdine.

Avots: EH I, 23


aizgalds

àizgalˆds,

1) aizgalˆds 2 Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda 2 Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda 2 Siuxt, âzgalˆda 2 Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;

2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;

3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.

Avots: EH I, 23


aizgrūst

àizgrûst, ‡

5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡

6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 25


aizgūtne

àizgũtne,

1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;

2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;

3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,

a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;

b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 28


aizgvelzt

àizgvelzt,

1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;

2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.

Avots: EH I, 26


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aizjautāties

àizjaũtâtiês, (plötzlich) eine Frage stellen Bers., Saikava.

Avots: EH I, 27



aizkaltēt

àizkàltêt, fact. von kàlst "trocknen", - aufhören zu melken (= aizlaist): netīruo laikā saimniecēm nebijis brīv guovis aizkaltēt LP. VII, 306.

Avots: ME I, 30


aizkamāt

àizkamât,

1) : auch Saikava. ‡ Refl. -tiês, mühsam hingelangen
Kalz., Lubn., Saikava: a. līdz piestātnei.

Avots: EH I, 28


aizkančīt

àizkànčît 2 , -ĩju Saikava, hin-, weggehen (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 29


aizkarst

àizkar̂st, ‡

2) (auch reflexiv) sich erhitzen, zornig werden
Lubn., Meiran und Saikava n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 29


aizkātot

àizkâtuôt (zu kâts), wegschreiten: saimnieks gaŗiem suoļiem aizkātuoja uz istabu Vīt. 84.

Avots: ME I, 32


aizklaust

àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31


aizklempt

àizklèmpt 2 Saikava, schwerfällig durch Schnee oder Kot hin-, weggehen: kamē̦r aizklempu līdz mājai, pienāca vakars.

Avots: EH I, 31



aizkorēt

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35


aizkruities

àizkruitiês,

1) mühsam hin-, weggehen
Saikava;

2) = izbaduôtiês Golg.: tâ aizkrujies, ka nevar sagaidīt pusdienas.

Avots: EH I, 33


aizkūdīt

àizkūdît, antreibend, hetzend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. kalpu nuo saimnieka, nuo laukiem uz pilsē̦tu.

Avots: EH I, 34


aizlaidelēt

àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aizlasīt

àizlasît, lesend (sammelnd) hingelangen: a. uogas līdz dārza malai. a. grāmatu līdz pusei. Refl. -tiês,

1) eilig
(C., Trik.) oder heimlich (Golg.) weggehen;

2) sich vom Sammeleifer hinreissen lassen
Saikava: uoguotāja aizlasījusies: nenāk pusdienā.

Avots: EH I, 35, 36


aizleja

àizleja,

1) àizleja 2 : auch Lubn., àizlejs 2 : auch Heidenfeld, Pilda, Saikava, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine; in Kaltenbr, und Ramkau dafür àizlejš.

Avots: EH I, 36


aizliecināt

àizlìecinât,

1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;

2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".

Avots: EH I, 37


aizliedzīgs

àizliêdzîgs, ungefällig; neaizliedzīgs, gefällig Neik.: viņš jau nebūs māsai aizliedzīgs B. Vēstn.

Avots: ME I, 37


aizlikt

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof;

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.);

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.);

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36


aizlūgt

àizlùgt,

1) bitten wohin zu gehen, einladen,
mit der Pers. im Acc., seltener im Gen. (in Livl.): saimnieks aizlūdz bērniņu nuokristīt Aps. mana tē̦va arī aizlūdza dzīŗās LP. VI, 386;

2) ein gutes Wort für jem. einlegen, für jem. bitten, Fürbitte tun:
piegāji vien pie Andŗa-tē̦va, lai aizlūdz pie Matveja, dass er ein gutes Wort bei M. einlege; aizl. dievu par aizgājēja dvēseli. aizl. tē̦va reizi, das Vaterunser für jem. sprechen. Subst. àizlùdzẽjs, Fürsprecher.

Avots: ME I, 38


aizlūzājs

àizlûzâjs Saikava "eine Stelte im Walde, wo viel Fallholz liegt".

Avots: EH I, 37


aizmudēt

àizmudêt, ein wenig verderben (intr., von Brot und Grützkorn) Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 25; zu schimmeln anfangen Laud., Saikava, Sessw.: aizmudējusi putra. Refl. -tiês, einen schlechten Geschmack annehmen AP.: aizmudējies alus.

Avots: EH I, 40


aizmukāt

àizmukât (?) Saikava "wegfliehen": žīds aizmukā nuo kaujas lauka.

Avots: EH I, 40


aizpelnīt

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43


aizperdeļot

àizper̂deļuôt, Saikava, grimmig scheltend hin-, weggehen.

Avots: EH I, 42


aizpērt

àizpḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) mühsam hin-, weggelangen
Dunika, Saikava; auf grundlosem Weg (bei Tauwetter) hin-, wegfahren Stenden, Trik.;

2) die Flügel schwingend hin-, wegschwimmen:
zuosis aizpērās līdz uotram krastam Bauske.

Avots: EH I, 42


aizpestīt

àizpestît,

1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo mājas;

2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz māju.

Avots: EH I, 42


aizpirkt

àizpìrkt,

1) Handgeld einzahlend kaufen:
šī māja jau aizpirkta Kaltenbrunn, Laud., Saikava, Warkh.;

2) a. atriebēju Kaltenbrunn, sich einen Rächer erkaufen.

Avots: EH I, 42


aizpļāpāt

àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām laikā uz sēdi.

Avots: EH I, 43


aizplūkt

àizplùkt,

1) a. linu gabalu līdz pusei Golg., Flachs raufend bis zur Hälfte des Feldes gelangen;

2) a. linus Saikava, Flachs zu raufen anfangen:
aizplūkts linu gabals;

3) a. (linus) kam gaŗām Mahlup, Flachs raufend an jem. vorbeigelangen (schneller raufend).

Avots: EH I, 43


aizprasīt

àizprasît,

1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;

4): auch Saikava; ‡

5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;

2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;

3) eine Frage stellen
Golg.;

4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.

Avots: EH I, 43


aizprecēt

àizprecêt, tr., an einen fern lebenden Mann verheiraten: kad meitas nuo pavārnīcas ē̦d, tad tās tāļu aizprecēs Etn. II, 60. reiz vienai mātei aizpre̦c meitu tāļumā par saimnieci LP. VI, 9.

Kļūdu labojums:
an einen fern lebenden Mann verheiraten = heiratend (die Frau) wegführen

Avots: ME I, 44


aizpūst

àizpùst, ‡

4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,

1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;

2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.

Avots: EH I, 44


aizraitīt

àizraitît, hinsenden, -schicken Saikava: a. kam ziņu.

Avots: EH I, 44


aizraut

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46


aizriest

àizrìest,

2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;

3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡

4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas;

5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi;

6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;

2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;

3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;

4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).

Avots: EH I, 46


aizrozīties

àizruôzîtiês Saikava, wackelnd (und langsam) hin-, weggehen: saimniece aizruozījās uz klēti.

Avots: EH I, 47


aizrūdināt

àizrūdinât,

1) weinen machen
Lubn.: a. bē̦rnu;

2) jem. ein Unrecht (etwas Schlimmes) antun
A.-Laitzen, Saikava: a. uotru.

Avots: EH I, 46


aizrunāt

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47


aizseperēt

àizseperêt, hin-, weggehen (von Kindern, die eben zu gehen anfangen) Saikava.

Avots: EH I, 47


aizšķilmīt

àizšķìlmît 2 Saikava, weggehen: a. uz māju.

Avots: EH I, 55


aizslīkt

àizslìkt, durch allzu grosse Feuchtigkeit teilweise zugrunde gehen: labība aizslīkusi slapjā laikā Saikava.

Avots: EH I, 49


aizšļokāt

àizšļuõkât,

1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;

2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.

Avots: EH I, 56


aizsnāt

àizsnāt, hin-, wegeilen Bauske, Saikava.

Avots: EH I, 50


aizspītēt

àizspĩtêt, sich trotzig erweisen Arrasch: viņa grib neē̦duot saimniecei aizspītēt. Refl. -tiês, zu trotzen anfangen AP.: gans aizspītējies.

Avots: EH I, 50


aizstaipīt

àizstàipît,

1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;

2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;

3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;

4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,

1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;

2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;

3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.

Avots: EH I, 52


aizsteberēt

àizsteberêt: auch in Dunika, Saikava, Stenden und Salisb.

Avots: EH I, 52


aizsūdīt

àizsùdît 2 Saikava, hin-, weggehen, -eilen.

Avots: EH I, 54



aiztrankāt

àiztrañkât, wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen Saikava u. a.: suņi aiztrankajuši zaķus.

Avots: EH I, 58


aiztricināt

àiztricinât,

1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;

2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.

Avots: EH I, 59


aiztrupināt

àiztrupinât zemi Saikava, den Boden auflockern (Dünger darin verfaulen lassend).

Avots: EH I, 59


aizturēt

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60


aizturēt

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57


aiztušīt

àiztušît, mühsam hin-, wegschleppen, -tragen Saikava.

Avots: EH I, 60


aizvākt

àizvâkt, ‡

2) = àizvâkuôt Erlaa, Nitau, Saikava, Sessw.: aizvācamu ze̦lta vācelīti Pas. VII, 478;

3) "hin-, weglocken"
Frauenb. Refl. -tiês.

2) sich hinschleppen
(wo?);

3) übersiedeln, úmziehen
(intr.), wegziehen (intr.) Frauenb.

Avots: EH I, 61


aizvalkāt

àizval˜kât,

1) hin-, wegschleppen
Saikava: kaķene bē̦rnus aizvalkājusi;

2) (einen Anzug) zu tragen anfangen
PS., Sessw.: aizvalkāti svārki;

3) a˙svārkus līdz pavasarim Lemsal, einen Rock bis zum Frühjahr tragen.

Avots: EH I, 61


aizvēstīt

àizvèstît, hinberufen: bij ieradies ziņnesis un aizvēstījis saimnieku uz pagasta sapulci Duomas I, 1302.

Avots: ME I, 60


aizvīkstīt

àizvīkstît Siuxt,

1) zuwickeln:
aizvîksti 2 labi sainīti, ka neizbirst!

2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.

Avots: EH I, 64


aizviņu nedēļu

àizviņu nedēļu, àizviņ (u) nedēļ, àizviņ (u) svètdìen u. s. w., vorvorige Woche, vorvorigen Sonntag: aizviņunedēļ saimniece iedeva sieku rudzu LP. VI, 50.

Avots: ME I, 60


aizvirt

àizvir̂t, intr., rieselnd weg-, hinfliessen: aizve̦rd akas vē̦sais ūdens Vēr. II, 53.

Avots: ME I, 60


akles

akles: nom. s. akle Auleja, nom. s. aklis Linden ("ein Unkraut"), AP., Heidenfeld, Oknist (galeopsis) Orellen, Ramkau (galeopsis speciosa), Ruj., Saikava (galeopsis tetrahit L.); baltie aklīši, lamium album Ulanowska Łotysze 100.

Avots: EH I, 66


akots

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66


ālavīca

ãlavīca (unter ãlava),

1): auch AP., (mit à 2 ) Golg., Kaltenbr., Mahlup, Oknist. àlavica 2 Saikava, àlavīce 2 Sonnaxt: paliks teles ālavicas BW. 32459. ganu guovis ālavīcas 28965, 1. guovi ālavici 20949 var, cūkas ālavices 29195, 2.

Avots: EH I, 193


alesis

alesis, Lärm, Skandal, Radau: iztaisa tādu bāršanuos, tādu alesi, ka visa māja kājās Saikava. iztaisa tik lielu alesi, ka vai gan˙drīz pie kaušanās ebenda, Vgl.alass.

Avots: EH I, 67


alksna

àlksna,

1) auch (mit àl 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Goldbeck, Lettihn, Liepna, Warkl.;

2) àlksna 2 auch Oknist, Saikava. Vgl. auch den Wiesennamen Al(u)ksna Lvv. II, 53.

Avots: EH I, 67


alne

I alˆne (li. álnè "Hirschkuh") Saikava, Selb., eine graue Kuh. Wohl zu alˆnis.

Avots: EH I, 68


āmars

ãmars: auch Iw., Siuxt, Strasden, (mit à 2 ) Saikava: kalēj[a] āmars BW. 2141, 2.

Avots: EH I, 193


amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70



amilka

amil˜ka Sermus, comm., wer viel und schnell isst, ein gefrässiger Mensch: ak tu amilka, visu aprijis! Sermus. trakais amilka, izrijis viens pats visu strēbienu! Saikava.

Avots: EH I, 69



ancīši

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71


anckapele

añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl.antskābele.

Avots: EH I, 70


apadas

apadas,

1) die Beendigung einer Strickarbeit
Saikava: vai būs šuovakar apadas?

2) : "apadījuma daļas" Bers. n. M. Arons: a. vien palikušas; visa zeķe nuoplīsusi; "Umstrickungen"
Wessen.

Avots: EH I, 70


apadīt

apadît, 2) : auch in AP., Saikava, Warkl.: a. visu saimi; a. puisi nuo galvas da kājām.

Avots: EH I, 70


apadīt

apadît,

1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;

2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.

Avots: ME I, 72


apakle

apakle: auch AP., Auleja, Borchow, Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Grenzhof, Kaltenbr., KatrE., Laud., Memelshof, Oknist, Pilda, Saikava, Schrunden, Seyershof, Skaista, Warkl., Wolmarshof, Zaļm., Pas. I, 140, ace. s. apakli BW. 13080, Demin. apaklīte BW. 6683; 7164; 7374 var.; 9349, 1.

Avots: EH I, 70


apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73


apalis

apalis Spr., die Hälfte eines gespaltenen runden Holzklotzes. apaliski auch AP. (linsēklu klajienu sataisa apaliski), Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Saikava (kuokus jau citādi nemerī kâ apaliski).

Avots: EH I, 71


apara

apara (li. apara "apara" Miežinis): auch BW. 5890 var. u. a., apare auch BW. piel.2 23568, 1 var., 3): auch Grobin (hier dazu ein Demin. aparele ), Iw., Kaltenbr., Lipsthusen, Lub., Oknist (in Oknist auch überttagen von verfüztem Haar: galva kâ apara), Prl., Saikava, Sonnaxt;

4) auch Kaltenbt., Lub. und Sonnaxt.

Avots: EH I, 71


aparas

aparas: auch in Saikava.

Avots: EH I, 71


apārdīt

apārdît,

1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;

2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;

3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;

4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.

Avots: EH I, 72


āpaš

àpaš 2 Saikava, = ãpuš; in der Verbind. iet ā. "?": grāvis iet ā. nelej! vai neredzï ka jau iet ā.?

Avots: EH I, 194


apaudas

apaûdas, ‡

2) die Beendigung des Webens
Saikava.

Avots: EH I, 72


apauklēt

apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72



apavis

apavis: auch in AP., Erlaa, Saikava: ar... dāvinātuo apavi kājās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV. 19.

Avots: EH I, 72


apbarāt

apbarât Saikava, (viele) abfüttetn: vai jau apbarāji aitas?

Avots: EH I, 73


apbēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73


apbeigties

apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.

Avots: EH I, 73


apberzēt

apber̂zêt, ringsum (nicht sehr energisch) reiben (perfektiv) Saikava u. a.: a. ausis, lai nenuosalst.

Avots: EH I, 73


apbirzēt

apbirzêt Kal., apbirzît Erlaa, mit Saatfurchen beziehen (versehen): a. visu lauku; reizes trīs apbirzīt gabalam aplīk Saikava, etwa dreimal um den Acker herum Saatfurchen ziehen (perfektiv).

Avots: EH I, 74


apbraucīt

apbraũcît, ‡

2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas;

3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙apkārt abrai.

Avots: EH I, 74


apbrist

apbrist: apbridīsim vēl kādu riņķi! Saikava. ‡ Refl. -tiês, sich watend beschmutzen AP.: puika ienāce apbridies kâ viens luopiņš.

Avots: EH I, 74


apbrucināt

apbrucinât, ‡

3) abbrühen:
ne˙kad nevārījusi ūdeni - miltu apbrucināšanai Anekd. IV, 178; ‡

4) ringsherum abstreifen
Saikava: a. zaram visas lapas.

Avots: EH I, 74


apbružāt

apbružât, ‡

2) (im Wasser) scheuernd (reibend) abreinigen
Saikava: a. tupeņus silē. ‡ Refl. -tiês Jürg., sich beim Gebrauch abnutzen: jaunā grāmata jau krietni apbružajusies.

Avots: EH I, 75


apciems

apcìems: auch Golg., Schujen: ... nuovadā 5 "apciemi" Lvv. 1, 45. kāda saimniece nuo dižās muižas apciema Janš. Līgava I, 253.

Avots: EH I, 76


apcilāt

apcilât, iter. von apcelˆt, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.

Avots: ME I, 79


apcīnīt

apcìnît, bewältigen (z. B. eine Reihe von Arbeiten): nevarējām visus darbus a. Refl. -tiês, mühsam um etwas (fahrend oder gehend) herumgelangen: a. apkārt visai salai.

Avots: EH I, 76


apcirknis

apcìrknis: mit ir 2 Aahof, Saikava, mit ir̂ 2 Iw., Orellen. Siuxt, Strasden, mit ir̂ N.-Wohlfahrt, Wolmarshof: miežu, rudzu apcirknī BW. 18583. vis˙dziļā apcirknī 28521, 1.

Avots: EH I, 75


apcirksnis

apcir̂ksnis 2 Schnehpeln, = apcirknis 1; in Saikava sei in dieser Bed. der Plural apcirkšņi bekannt.

Avots: EH I, 75


apdarināt

apdarinât, bekappen: auch Saikava; beschneiden: a. (mit hochle. -a- aus -e̦- ?) rāciņus Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90.

Avots: EH I, 77


apdomāt

apduõmât, tr.,

1) überlegen, bedenken.
Sprw.: apduomā pa priekšu, tad pēc nebūs žē̦l oder apduomā labi, ka pēc nav žē̦l. apduomā labi un padari gudri;

2) an jem. denken und zur besseren Einsicht gelangen:
tik vien dievu (oder tik uz dievu 13730) apduomāju, kas māsai maizes duos BW. 13730, 25. Refl. -tiês, sich bedenken, überlegen; [auch: sich anders besinnen]: tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308. brūtes ve̦cāki izlūdzās kādu laiku, lai varē̦tu apduomāts BW. III, 1, 99, Bedenkzeit. Subst. apduomāšana, das Bedenken, Überlegen; apduomāšanās laiks, die Bedenkzeit.

Avots: ME I, 83


apdrunēt

apdrunêt ringsum verwittern (" обгнить") Fest., KatrE., Kl., Laud., Prl., Saikava, Spr.

Avots: EH I, 78


apduits

apdùits 2: auch Saikava.

Avots: EH I, 78


apdzenāt

I apdze̦nât: auch Saikava. Das Zitat aus BW. ist hier als falsch zu streichen!

Avots: EH I, 79


apēdināt

apêdinât,

1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;

2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;

3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.

Avots: EH I, 80


apgalvot

apgalˆvuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86


apglēbt

apglêbt (li. apglė´bti "umarmen, um fassen"), retten (perfektiv), in Sicherheit bringen: sausais siens jau apglē̦bts Lems., Wolmarshof.

Avots: EH I, 82


apgližināt

apgližinât Dunica, Rutzau, =apglizinât: apgližinât: saimniece apglžina maizes kukuļus un tad tuos bāž krāsnī.

Avots: EH I, 82


apgraizas

apgraizas: auch (mit ) Zvirgzdine: visaidas apgraizas nuo drēbju salasīju i izaužu kakaru deķus. nuo gaļas visaidas apgraizas salasīju.

Avots: EH I, 83


apgraudēt

II apgraudêt "ahschanem (z. e. Körner aus der Ahre, Russ)" Spr.; a. ķirpas Odsen, Saikava, den verregnelen oberen Teil eines Heuhaufens abwerfen, damit das Heu trocknet.

Avots: EH I, 83


apgriezt

apgrìezt, Refl. -tiês 2: sich versah zu korrigieren in: sich's versah J. Al. ‡ Subst. apgriešanâs,

1) der Spielraum (bei der Arbeit), die Betätigung:
visa māju saimniecība . . . man japārre̦dz. man a. liela Janš. Dzimtene IV, 110;

2) "?": tāds cilve̦ks, kam, kâ saka, ir laba apgriešanās (wem alles gut vonstatten geht?),
var še būt par saimnieci Dzimtene 2 III, 298.

Avots: EH I, 84


apgvelzt

apgvelˆzt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl 2 ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par kādu clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.

Avots: EH I, 86


apiet

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87


apīņi

apîņi: (mit î 2 ) auch Gramsden, Sing. apînis Fest., Kaltenbr., Saikava, Zvirgzdine, apînis 2 Schrunden n. FBR. Xlll, 100, Frauenb., Kal., apĩnis AP., apìnis 2 Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 87



apirt

I apir̃t,

1) um etw. herumrudern
(tr.): a. laivu ap salu;

2) "apdarīt" Grob.: nevar a. savu saimniecību. Refl. -tiês, um etw. herumrudern (intr.): a. ap salu.

Avots: EH I, 86, 87


apīža

apîža(s) (unter apīši): apīžas auch Golg., Wessen, apìžas 2 auch Linden. Skaista. Warkl., apīžas AP., Sing. apîža auch Kaltenbr., Oknist. Saikava. apīža Ramkau. apìža 2 Warkl. n. FBR. XI, 707: katrā pusē uzlikdams garas apīžas Azand. 189.

Avots: EH I, 87


apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87


apjumības

apjumĩbas dzert, eine Art von Erntefest feiern. labību, sevišķi rudzus pļaujuot, saimniece beigu barā apslēpj sieru, sviestu, šņabi u. c. beidzamais pļāvējs, pedējuos cirtienus cē̦rtuot, uzpļauj slē̦pumu, un tad viņu izlietuojuot dzeŗ apjumības (ap + jumis; Drostenh.).

Avots: ME I, 92


apjumt

apjùmt,

1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;

2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;

3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.

Avots: EH I, 88


apkacēt

apkacêt, (einer ganzen Anzahl von Objekten) herumreichen: saimnieks apkacēja alus krūzu visiem viesiem Dunika, OB.

Avots: EH I, 88



apkaltēt

apkàltêt,

1) ringsum (ein wenig) trocknen
(tr.; pertektiv) Wid.: a. sìenu, labību, iesalu C., Jürg., Kl., Nitau, Saikava u. a.;

2) = apkàlst: zeme ir apkaltējusi Kl., Selsau, Sessw. Refl. -tiês, sich ringsum (ein wenig) trocknen (perfektiv) Spr.: ej nu, apkaltējies pie krāsns!

Avots: EH I, 89


apkamāt

apkamât, in der Hauptsache bewältigen: a. darbus ("veikt darba lielumu") Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 89


apķert

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98


apklapēt

apklapêt, (rfngsum) beklopfen: saimniece katru kukuli ar ruoku labi apklapēja un tad šāva krāsnī Dunika. lai dabūtu sviestu ārā nuo spannīša, tuo vajag nuo visām pusēm apklapēt Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 91


apklausīties

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95


apklaust

apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91


apklempt

apklèmpt 2 Adl., Laud., Saikava, langsam, schweren Schrities durch tiefen Schnee watend ringsum durchwändern: mednieks apklempis visu mežu.

Avots: EH I, 92


apkopt

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97


apkrāmēt

apkrãmêt, ‡

2) bestchlen
Bers.Refl. -tiês,

1) =apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;

2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.

Avots: EH I, 93, 94


apkravāt

apkravât Spr., =apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;

2) unversehens beschüttet werden (?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;

3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.

Avots: EH I, 93


apkruities

apkruitiês, mit Mühe um etwas herumgelangen: nevarēja ap purvu a. Saikava.

Avots: EH I, 94


apkūpināt

apkûpinât, ‡ Refl. -tiês "(sich beräuchernd) zaubern" (?): kad cita nebij, tad ņēme pats savas lincē̦klas, trejdeviņas reizes izlaide caur šķietu un apkūpinājās; tad palika ve̦se̦ls Saikava.

Avots: EH I, 95


apkurtēt

apkurtêt, ringsum od. leichthin (an der Oberfläche) holzig, schwammig werden: rutki nuo galiem apkurtējuši Saikava.

Avots: EH I, 95


apkūsēt

apkûsêt Kl., Saikava, Sessw., (mit û 2 ) Dunika, =apkũsât: grāpja malas apkūsē Dunika. plīte apkūsējusi.

Avots: EH I, 95


apkūvēt

apkūvêt, spielend um etw. herumlaufen: kuce̦ņi apkūvājuši mājai apkārt Saikava.

Avots: EH I, 95


aplabt

aplabt, sich beruhigen, beschwichtigen (von einem Erzürnten gesagt) Siuxt: kad saimnieks būs vairāk aplabis, tad sāc ar viņu runāt par algu!

Avots: EH I, 96


aplam

aplam,

1) auch AP., Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof: vīra mātei viss liekas aplam, kuo ve̦de̦kla dara Saikava;

2) ap˙lam Siuxt: ap˙lam skaista vadmala izde̦vusies Siuxt, aplam līku baļķi AP.

Avots: EH I, 97


aplamāt

aplamât, beschimpfen Bauske, Saikava: viņš tuo aplamāja un aizgāja.

Avots: EH I, 97


aplamis

aplamis: viņš iet (skrej, dara) kâ aplamis Dond. tāds kâ aplamis! šis duomā izgriezt ve̦zumu nuo lik lielas grambas! Saikava. papriekšu apduomā un tad runā, ka nepaliec par aplami! ebenda.

Avots: EH I, 97


aplamnice

aplamnice Saikava, = aplamniece: tava gane ir smagi liela aplamnice, ka guovis labībā gana.

Avots: EH I, 97


aplamnieks

aplamnieks,

1): a. ir tāds cilvē̦ks, kas neapdomīgi runā un dara Saikava; ‡

2) ein betrügerischer Mensch
Seyershof: kas tad ar tādiem aplamniekiem var satikt!

Avots: EH I, 97



aplīgot

aplĩguôt, tr.,

1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, māju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;

2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.

Avots: ME I, 102


aplīk

aplìk: auch (mit ì 2 ) Baltinov n. FBR. XI, 135, Borchow n. FBR. XIII, 30, Cibla, Pilda, Skaista, Zaļmuiža,

1) auch Kaltenbr., Saikava: a. ap e̦zaru jāiet Lubn. n. BielU. apdzēs guni aplīk! Ulanowska Lotysze 9, lösche das Feuer aus!

2): lauki nestiepjas vis diezkur... pruojām,... bet visi a. mājām vien Janš. Dzimtene 2 III, 126.

Avots: EH I, 99


aplinkām

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101


apmantāt

apmantât,

2): saimniece apmantuo cālē̦nus, lai vanags neaizne̦s Dond.

Avots: EH I, 100


apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106




apnabagot

apnabaguôt, bettelnd besuchen (viele?) Saikava: a. visus kaimiņus.

Avots: EH I, 103




apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110


apnīkt

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103


apogs

apuôgs: auch Prl., Zaļmuiža, (mit ) Saikava, Zvirgzdine, (mit ùo 2 ) Golg., Laud., N.-Kalz., Sessw., eine Art Eule. Vgl. auch die Gesindenamen Apuogi Lvv. I, 16 (mit ), 19, 46, (mit ) 69, (mit uo ) II 46, (mit ùo 2 ) 172.

Avots: EH I, 124



applītēt

applītêt,

1) "verprassen"
Für. (unter plītēt): a. tē̦va mantu Lemsal, Nitau, N.-Peb., Trik. (mit ĩ ), Bers., Festen, Lubn., Saikava;

2) mit belaub ten Zweigen schlagend auslöschen:
a. uguni Salis (mit ĩ);

3) mit Lehm (eine Mauer) bewerfend abglätten
Bers.

Avots: EH I, 106


appurņīt

appurņît,

1): vējš appurņījis statiņiem ce̦pures Palzmar n. RKr. XVII, 74;

3) =appurnît (mit ùr 2 ) Golg., Laud., Saikava.

Avots: EH I, 107



appust

‡ *appust, = apputêt: saimnieks pārbrauc nuo sudmalu apputis ar miltis Rutzau.

Avots: EH I, 107


apraicīt

apràicît 2 (li. apraikýti "обрѣзать кругом" ) Laud., Prl., Saikava, = apvagât. a. rudzu lauku.

Avots: EH I, 107


apraizēt

apraizêt, besorgen: Antuons... apraizēja savu saimniecību Veselis Netic. Toma mīlest. 164.

Avots: EH I, 108


apraudzīt

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114


apredzēt

apredzêt,

1): kad čūska uzgājusi uz ceļa, tā netiek pruom bez cilvē̦ka apredzēšanas Segew.; ‡

2) beaufsichtigen:
kas tad apredzēs visu saimi un mājas būšanu? Janš. Dzimtene V, 72.

Avots: EH I, 108


aprībināt

aprìbinât,

1) (eine ganze Gegend) erdröhnen machen:
pē̦rkuons aprībināja visu pamali, bet lietus nelija Saikava;

2) mit Gedröhn umstürzen
(tr.) Trik.: a. mucu.

Avots: EH I, 109


aprikte

aprikte Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, die Einrichtung (Vorrichtung, Anstalt): kad guovs aizrijas, nuostumj uz leju; viņiem tāda a., kur nuodze̦n Frauenb. kam vēl tāda a. (labi iekārtuota saimniecība) kâ manam kaimiņam? ebenda. a. vilnas kāršanai Dunika.

Avots: EH I, 109


aprindas

apriñdas: auch im Singular: sacīja visai aprindai Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 38. rīkuojas še mazākā aprindā Kaudz. Vecpiebalga 96.

Avots: EH I, 109


aprubināt

II aprubinât, kollernd (falzend)erschallen machen Saikava: kuo tu vēl guli? rubeņi jau visu kalnu aprubinājuši!

Avots: EH I, 110



apsist

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120


apskatīt

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121


apskaudība

apskaudĩba, der Neid, die durch neidische Menschen hervorgerufene Krankheit, Kalamität, Verfluchung: tas izsargājuot nuo slimībām un apskaudībām LP. VII, 312. vē̦lāk saimniece ievē̦ruojuse citas skaudības un pat iemācījusies apskaudības atcelt, dziedināt LP. V, 20.

Avots: ME I, 121


apsmurst

apsmur̃st, -r̃stu, -tu, erschöpft sein: Frēda rīkuojās vai apsmurtusi saimniecības suolī A. XII, 336 (cf. li. smur̃tnas "wie todt").

Avots: ME I, 124


apspēt

apspẽt (li. apspė´ti),

1) = paspẽt 1, vermögen: ar tik mazu saimi nevar a. lielu vietu apstrādāt Ahs.;

2) = àizspẽt: dē̦lu apspēja uz vietas nakts Pas. VIII, 293 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 116


apsprāgt

apsprâgt, intr.,

1) ringsum platzen:
mucām apsprāga stīpas; ringsum Knospen bekommen: pumpuriem apsprādzis ruožu kuoks Bārda Zem. d. 254;

2) krepieren (in grossem Umfange):
saimniekam visi zirgi apsprāga LP. VI, 102, 3, BW. 19372;

3) tr., verzehren, versprassen:
nu apuoda, nu apsprāga manu Dieva dāvaniņu

Kļūdu labojums:
2) jāizmet (zu streichen ist):, BW. 19372.
3) apuoda = apēda
3)dāvaniņu. =dāvaniņu BW. 19372.

Avots: ME I, 125


apstādīt

apstãdît, ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beendigen Dunika, Kal.: mūsu saimniece jau apstādījusies.

Avots: EH I, 116


apstaigāt

apstaĩgât,

1) herumgehen:
saimnieks apstaigājis ap māju LP. VII, 311;

2) tr., umwandeln, herumgehend sich ansehen:
apstaigāt un aplīguot druvas JK.; laukus RKr. VIII, 39.

Avots: ME I, 125


apstāji

apstâji: viņš... rāda vēl tādus apstājus it kâ tramīgs zirgs Janš. Ligava I, 303; "laiskuma untumi" Celm. apstāji ir tādi niķi kâ zirgam, tâ cilvē̦kam Saikava. zirgs ar apstājlem nav darbam labs ebenda.

Avots: EH I, 116, 117


apstāvi

apstāvi (unter apstâji): zivīm apstāvi ("apstāšanās") uznākuši: ne˙maz tās vairs neķeras Saikava; "niķi" (apstāvji) Saikava (auch der Sing. apstāvis): ar apstāvi maltu gāju, ar apstāvi druviņā, šie lielie apstāviņi neduod lieka gabaliņa VL. aus Saikava.

Avots: EH I, 117


apstīgot

apstîguôt, -ât, mit Saiten (stīga) beziehen: kuokles.

Avots: ME I, 126


apstiprināt

apstiprinât, tr., bestärken, bestätigen: likumus, līgumus, spriedumus, biedrības, amatuos, par saimnieku. es tuo apstiprināju Ap. 26, 10. tur viņam taisnība, V. apstiprināja Aps. III, 17. Refl. -tiês:... vīri steigšus likās apstiprināties I Kön. 20, 33 (in der neuesten Ausgabe: sev apstiprināt), liessen es sich bestätigen.

Avots: ME I, 126


apstribināt

apstribinât Dunika, Kal., mit einer flüssigen, zu schlürfenden Speise (eine ganze Anzahl von Objekten) speisend (tr.) erkranken machen: saimniece ar kaut kuo bija saimi apstribinājusi: visiem sāpēja vē̦de̦ri.

Avots: EH I, 117


apsukāt

apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118


apšūt

apšũt (li. apsiúti), tr., ringsum benähen, besäumen: malas;

2) für einen gewissen Kreis die Kleider nähen:
skruodelis apšuj visai apkārtnei drēbes PS. jāapšuj sevi un citi bērniņi Up.

Avots: ME I, 130


apsvaidīgs

apsvaidîgs,

1) gewandt:
viegls un apsvaidîgs vīrelis Purap. P. mūsu saimnieks apsvaidīgs uz visām pusēm J. Kaln.;

2) veränderlich:
šuoruden ļuoti apsvaidīgs laiks J. Kaln.

Avots: ME I, 128


apsvilināt

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118


aptaucēt

aptaucêt, (ringsum) fett werden lassen KatrE., Saikava: suņus nevajag a.

Avots: EH I, 121


aptaucis

aptaucis (part. prt. act.), ringsum fett geworden Bauske, Saikava, Salis: sivē̦ns jau aptaucis.

Avots: EH I, 121


aptaurēt

aptaurêt,

1) "?": nevar ne˙kā izdarīt, kā aptaurē̦ts ("nuonicināts, visai vientiesīgs") Wessen;

2) ringsum (in ein Horn blasend oder rufend) erschallen machen
Bers., Golg., Saikava: medinieks aptaurēja visas malas.

Avots: EH I, 121


aptauzēt

aptàuzêt 2 , (ein grosses Quantum) aufessen Saikava, Selsau: a. visus kartupeļus.

Avots: EH I, 121


aptecēt

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130


aptikt

aptikt, ‡

2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi;

3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡

4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".

Avots: EH I, 121


aptimst

aptimst, = aptùmst: acis man aptimsa Schwanb. aptimsa, un bija jābeidz darbs Saikava.

Avots: EH I, 122


aptrankāt

aptrañkât,

1) = ‡ aptramdît 1: a. zirgu ap tīrumu Cibla;

2) = nùorul˜lêt: a. tīrumu Lubn.,

3) begatten
Lubn., Meiran, Saikava: ave̦ns aptrankājis visas aitas.

Avots: EH I, 122


aptupēt

aptupêt (li. aptupė´ti "kauernd auf etwas sitzen"),

1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;

2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;

3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.

Avots: EH I, 123


aptvarstīt

aptvar̂stît (li. aptvárstyti),

1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;

2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;

3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.

Avots: EH I, 123


aptveicēt

aptveicêt, (zum Malzbereiten) keimen machen Saikava: a. miežus iesalam.

Avots: EH I, 123


aptvīkt

aptvìkt, ‡

2) (beim Malzbereiten) aufkeimen:
mieži jau aptvīkuši iesalam Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 123


āpuš

ãpuš: auch (mit à 2 ) FBR. IX, 157, Erlaa n. FBR. XI, 15, Heidenfeld, KalrE., Saikava: ā. caurumam Saikava n. Fil. mat. 177. kãrkli saauguši ā. upes Heidenfeld. te ir ā.: vienā pusē un uotrā pusē KatrE. grãvis ir ā. ebenda. šitie grāvji ir ā. rakti ebenda.

Avots: EH I, 194


apvelcēt

apvelcêt, mit einer Schleppangel abfischen Saikava: a. labākās vietas upē.

Avots: EH I, 125


apvēlēt

apvelêt, tr., bewaschen: visu saimi; es, māmiņu ve̦lē̦dama, apvelēju vīra māti BW. 23150. Refl. -tiês, die Arbeit des Waschens beendigen: vai esiet jau apvelējušies?

Avots: ME I, 135


apvēris

apvēris, der Umkreis, die Umgegend: stiprākais saimniehs ne vien visā nuovadā, bet arī tālākā apvērī Janš. Dzimtene II, 21 (ähnlich Čāp. 17).

Avots: EH I, 126


apviļāt

apviļât, apviļinât, freqn. zu apvelˆt, tr.,

1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;

2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.

Avots: ME I, 136


apvilnīt

II apvilnît

1) herumlaufen um
Trik. (mit ìl ), Oknist: a. ap lauku;

2) mit dem Schwanz eine wellenförmige Bewegung machen
Saikava: līdaka apvilˆnīja un pazuda dziļumā.

Avots: EH I, 126


apzarot

apzaruôt, ringsum mit Asten bewachsen Saikava u. a.: i edurtais miets pa vasaru apzaruojis.

Avots: EH I, 127


apzīšļāt

apzīšļât. wiederholt saugend oder kauend belecken Bauske, Cibla, Prl., Saikava, Sessw.: guovs apzīšļājusi valgu.

Avots: EH I, 128


apzobe

apzùobe 2 ,

1) in Auleja, Gr.Buschh., Saikava, = apzùobis;

2) eine unbepflanzt gebliebene Saatfurche
Saikava: nu atkan iztaisījušas vienu apzuobi: viena vaga aiz tevis nav apdēstīta.

Avots: EH I, 128


apzūmēt

apzũmêt Stenden, (mit ù 2 ) Saikava, umbringen: ragana apzūmējusi bē̦rnus.

Avots: EH I, 128


apžūrēt

I apžũrêt,

1) begiessen
Lemburg: a. visu galdu;

2) = apdzer̂t 1 (geringschätzig) Saikava: a. visu alu;

3) = apdzer̂t 2 Lubn.: a. visu naudu.

Avots: EH I, 129


apzvalstīt

apzvalˆstît Saikava, (mit alˆ 2 ) Salis, wiederholt (sch)wanken machend umstürzen: a. laivu apkārt.

Avots: EH I, 128


ārdarbs

ârdar̂bs, eine im Freien (ausserhalb des Wohnhauses) zu verrichtende Arbeit: vasarā saimniecei ir vairāk ārdarbu nekâ iekšdarbu Sassm.

Avots: EH I, 194


ardava

àrdava 2 (> hochle. àrdova) Saikava, eine Frauensperson, die sehr laut zu sprechen pflegt.

Avots: EH I, 129


ārdeklis

ā`rdeklis: Plur. ā`rdekļi 2 Saikava.

Avots: EH I, 194


arkls

ar̂kls,

1) instr. s. arkļu BW. 28143 (aus Zirau), Demin. arklītis BW. 28003, 2, acc. s. arklīti 2314; kāju arklis Strasden "?"; spĩļu arklis auch Strasden; spĩgļu arkls Ramkau, = spīļu a.; stakļu a. Ramkau, = spīļu a.; še̦kuma a. Siuxt, = spīļu a.;

4) auch mieta a., ein Teil des Flosses
Saikava: pluosta arklu sauc ij par mieta arklu, ij tâ˙pat par arklu. rīcāga viens gals pie pluosta pakaļas gala, uotrs pie arkla.

Avots: EH I, 129, 130


arods

aruôds,

1): auch (aruods) Memelshof, Pilda, Zaļmuiža, (mit ùo 2 ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine, (mit ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Kaltenbrunn, Sussei: klēti cirta deviniem aruodiem (Var.: apcirkņiem ) BW. 28128. zeme pilda maizes pilnu aruodeņu 28137. tīru rudzu aruoda 21294. aruodiņa dibe̦nā 28532.

Avots: EH I, 130


ārprātība

ârpràtĩba, der Wahnsinn, die Unvernunft: bet saimnieks visā ārprātībā gudrs diezgan LP. IV, 25.

Avots: ME I, 243


ārprāts

ârpràts, der Wahnsinn: ak ārprāta mīlestība, ak mīlestības ārprāts Blaum. drudžains ārprāts viņu grābtin grābj Rain.; ārprātā, im Wahnsinn, verrückt: saimnieks tīri ārprātā LP. IV, 36.

Avots: ME I, 243


asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143


asens

asens, -ns (masc.; unter asins): auch Linden, asens Saikava, asens BW. 6343 var., nom. plur. asenis AP., Ramkau, aseņi auch Gramsden n. FBR. IX 102, Linden, Salis, gen. plur. aseņu (> aseņ) Rojen n. FBR. XIII, 65, dat˙instr. plur. aseniem BW. 34043, 3 (aus Borishof), aseņiem BW. 34043, 14, Demin. nom. s. asenītis Saikava, asenliņš Saikava, nom. pl. asenīši Saikava, asenliņi BW. 34308, AP. asentiņas BW. 34137, 1: cūkai mazs asenītis (das Schwein hatte wenig Blut) Saikava.

Avots: EH I, 130


aši

aši [Sunzel], ašas in Walk, ašavi, ašavas, ašuvi (Fehteln), ašenes, Schachtelhalm (Equisetum), Binsen, auch ašķi, ažģi, kuoses, skuostas genannt (li. [asiaĩ oder] esiaĩ, Schachtelhalm, Kannenkraut, Binsen), sai gāju panāksnuos, ašus bāzu kulītē BW. 26006. [Thomsen Ber. 253 denkt zweifelnd an eine Entlehnung von le. aši und li. asiaĩ aus den finnischen Sprachen: estn. ošja, finn. hosia "Schachtelhalm". Dies wärte möglich, wenn das li. Wort nur im Nordlitauischen vorkäme (gemeinlitauische Entlehnungen aus dem Finnischen sind sonst nicht sicher nachgewiesen). Le. ašķi neben aši entweder nach dem Nebeneinander von ašķi un aši (mit aš- aus as [t] j-) "Haare des Pferdeschweifes", wenn die beiden ašķi am Ende nicht gar identisch sind - man vergleiche hinsichtich der Bedeutung z. B. russ. хвощ "Schachtelhalm" zu хвост "Schweif", - oder gar aus der estnischen Nebenform oštja enstanden.]

Kļūdu labojums:
wärte = wäre

Avots: ME I, 146, 147


asins

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131


ašķis

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147


ašs

ašs,

1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;

2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡

3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs:

4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši kāzas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,

1) die Schärfe;

2) etwas Scharfes:
es uzdūru kāju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām kājām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;

3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;

4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;

5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.

Avots: EH I, 132, 133


astagalis

astagalis (unter astgals) - auch Saikava (in allen 3 Bedeutungen),

1): tāds a. vien bij palicis, kuo kast Saikava.

Avots: EH I, 131


atāls

atãls: auch AP., mit ā` 2 Borchow, Sonnaxt, Warkl. mit â Heidenfeld, Saikava mit â 2 Dunika, Grob., Frauenb., Kal., OB., Rutzau, Siuxt, Strasden: agri pļāvu tuo pļaviņu, lai atauga atāliņš BW. 28580, 1. pļaujat sienu atāliņu! 28688.

Avots: EH I, 133


atastu

atastu: auch Erlaa, Golg., Ramkau, Saikava: būs dabraucies pa atastu Ramkau.

Avots: EH I, 133


atauklēties

ataũklêtiês: cik jau es tā bē̦rna neešu atauklējusēs Saikava.

Avots: EH I, 133


ataust

ataûst, ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss weben: vai jau tik drīzi ataudies? Saikava.

Avots: EH I, 133


atbadīt

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134


atbārt

atbārt Warkl., = nùorāt, scheltend zurechtweisen: baŗu, baŗu, bet nevaru viņu a.: kāds bijis, tāds paliek. Refl. -tiês (li. atsibárti),

1) bis zum Überdruss (zur Genüge) schelten, sich sattschelten
N.-Peb., Saikava, Warkl., Wessen;

2) gescholten, auch seinerseits resp. ihrerseits die scheltende Person schelten
Golg.: tu nevarēji rieties nei atbārties Salasīšana 94;

3) sehr schroff erwidern
Festen: viņš bargi atbārās, vai duomājuot viņu kurlu e̦sam.

Avots: EH I, 134


atbāst

atbâst (li. atbósti) Auleja, Cibla, Kaltenbr., Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, -stu, -du, auch refl. -tiês Auleja, Kaltenbr., zum Oberdruss (zuwiderl werden: kaķis atbāda saimniecei Pas. I, 222 (aus Lettg.). pīrāgs atbāst ēst, sava maize ni˙kad neatbāst Auleja. atbado tuo darbu strādāt Zvirgzdine. atbāda gaŗlaicīgs darbs Warkl. vienam atbāda dzīvuot Kaltenbr. net atbādās staigāt ebenda. ka[d] častai (= oft) sāc virt [sc.: zivis], atbāstas drīž Auleja.

Avots: EH I, 134


atbirzīt

atbìrzît 2 Oknist, Saikava, = ‡ atbìržuôt. Refl. -tiês, bis zum Überdruss Saatfurchen ziehen: jau atbirzījies! cik tev ātri apnika birzīt! Saikava.

Avots: EH I, 135


atblākšķēt

atblàkšķêt 2 Saikava, (widerhallend) hergelangenvon einem klatschenden Laut gesagt: pa dubļiem tik smagi blākšķ; kad šie jāja, tad blākšķēt vien atblākšķēja uz šeni.

Avots: EH I, 135


atblākšķināties

atblàkšķinâtiês 2 Saikava "längere Zeit lärmen": kuo gan tu esi atblākšķinājies visu rītu!

Avots: EH I, 135


atbliezt

atbliêzt,

1) schnell
(C.) resp. schwerfällig (Saikava) her-, zurückkommen;

2) =atbelzt 1 Bauske.

Avots: EH I, 135


atblisēt

atblisêt Saikava, sich herumtreibend herkommen, -gelangen.

Avots: EH I, 135



atblužģēt

atblùžģêt 2 Saikava, =atblàkšķêt 2 : šie gāja pa vis tiem lielākiem dubļiem, un blūžģēt vien atblūžgēja.

Avots: EH I, 135


atbradāt

atbradât

1) her-, zurückwaten;

2) guovs atbradājusi nagus, die Kuh hat sich die Hufe wundgetreten Salis;

3) starķis atbradājis nuo purva uz dārzu vardes, der Storch hat, im Sumpf watend, die Frösche von da in den Garten hergescheucht
Bērzgale. Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten:
bē̦rni nevar a. vien;

2) längere Zeit waten
Saikava: uogu lasītājas pa pīsu atbradājās Warkl. kuo me̦s (= mēs) ar neatbradājāmies pa mežu, - lai nu šie bradā! Saikava.

Avots: EH I, 136


atbraukt

atbràukt, ‡ Refl. -tiês, "wiederholt fahren" Saikava: kuo gan Pēteris neatbraucēs uz šeni, līdz meiteni dabīja!

Avots: EH I, 136


atbreņģēt

atbrèņģêt 2 Saikava, herwaten: tur Anne atbreņģē nuo kūts, ka sūdi vien un dubļi atšļakst.

Avots: EH I, 136


atbrīnēties

atbrĩnêtiês C. u. a., atbrĩnîtiês Dunika, atbrīnuôtiês, zur Genüge sich wundern: nevar atbrīnuoties par... kalniem Pas. IX, 270 (ähnlich VIII, 385). kuo gan es varēju atbrīnēties, ka tâ var dzīvuot bez darba Saikava. jis nevarēja atbrīnāties, kur šuo visu... jēmis Pas. V, 405 (aus Rositten). cits tur atbrīnējās Kaltenbr.

Avots: EH I, 136


atbrucināt

atbrucinât, auf-, zurückstreifen Kal., Rutzau: a. ruokas (=piedurknes). atbrucini bikses un tad bried! Saikava. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: vajaga a., lai piedurkues neapmirkst Saikava. atbrucinājies kâ maizes mīcītājs ebenda.

Avots: EH I, 136


atbukurēt

atbukurêt, (etwas Schweres) herwalzen Saikava: atbukurē bluķi!

Avots: EH I, 136


atburzīt

atburzît vaļâ, knitternd (reibend) lösen (losmachen) Salis: a. saini vaļā. Refl. -tiês: sainis man atburzījies, unversehens habe ich knitternd (reibend) das Bündel gelöst.

Avots: EH I, 137


atdabuit

atdabuĩt Dunika, Kal., Rutzau, = atdabût. Refl. -tiês Dunika,

1) hin-, hergelangen:
putiņa deļ ve̦cā sieviete nevarēja a. līdz Kalē̦tiem;

2) zurückgelangen:
a. atkal pie samaņas, pie e̦lpas, pie turības, uz ceļa, pēc ugunsgrē̦ka saimnieks vēl nebija paspējis a. (sich wirtschafllich erholen, wirtschaftlich wiederum erstarken).

Avots: EH I, 138


atdauzīt

atdaũzît [li. atidaužýti], tr., freqn.,

1) fortgesetzt hauend ab-, zurückschlagen:
kaļķus nuo sienas. nav pirksti par velti jāatdauza Alm.;

2) oft schlagend od. hauend stumpf machen
Ahs. Refl. -tiês, herschlendern, sich herumtreibend ankommen: te atdauzījies saimnieks LP. VII, 672.

Avots: ME I, 153, 154


atderināt

atderinât saderību Dünsb., eine Verlobung annullieren. Refl. -tiês, s. unter atderêt; ‡ Subst. atderinašanâs, das Annullieren einer Verlobung seitens des Verlobten resp. der Verlobten: atderināšanās nuo līgavas puses bija visai viegli izdarāma Janš. Dzimtene II, 316.

Avots: EH I, 138


atdiene

atdiene,

1) auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Druw., Golg., (mit ìe 2 ) Erlaa, (mit iẽ ) Ramkau Salis, a[t]diẽnīte AP., a[t]dìenīte 2 Kaltenbr., Saikava: guovs atnāca atdìenītēm Wolmarshof. guovs neizauga liela, juo atdienēm viņai bija teļš Nerft. guovs atnesa teļu atdienītēm Stelpenhof. kad guovs nāce slaucama par divi gadi - teice: tī jau a[t]dienītem Kattenbr. man telītes a[t]dienītes BW. 28688; ‡

2) eine junge, nicht milchende Kuh
Bers.

Avots: EH I, 139


atdiņģināties

atdaņ̃ģinâtiês Rutzan, ein-, herziehen (intr.), sich herbegeben: jaunajam saimniekam atdaņģinuoties vairāk ne˙kā nebijis līdza kâ tik pātaga Janš. Dzimtene IV, 214. Aus li. atsidanginti dass.

Avots: EH I, 138


atdurt

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155


atdzīvāt

atdzîvât,

1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;

2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.

Avots: EH I, 140


atelpt

atelpt Golg. (mit èl 2 ), Bers., Sessw., atelptiês Fossenberg, Golg., N.-Peb., (prs. -e̦lpstuôs) Warkl., Wessen, Atem schöpfen, sich erholen: te var gan atelpties laba gaisa Janš. Mežv. ļ. II, 527. tikai tagad varēja atelpties, juo labība bija nuokulta Saikava.

Avots: EH I, 141



atglābt

atglâbt, retten (perfektiv), auskurieren Siuxt: a. guovi ar zâlēm. Refl. -tiês (unter atglêbtiês),

1): saimniecība bija atglābusies pēc neražas gadiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 190. atglābies nuo slimības Kurmene; ‡

2) sich erwehren:
ar... pame̦luošanu varēs a. (= atvairīties) Salasīšana 101.

Avots: EH I, 142


atgodēt

atguodêt

1): atguodēsim (veļu) atkal, kâ nākas Janš. Līgava I, 418; ‡

2) herschaffen (in einen sichern Ort):
laiveli atguodējis pie malas Janš. Bārenīte 30; ‡

3) zur Genüge rühmen
Dunika: meita nevarēja ve̦cuo saimnieci a. vien. ‡ Refl. -tiês Dunika (mit 2 ), zur Genüge Rühmliches erzählen: jauna meita nevarēja a. vien, cik viņai labi klājies ve̦cajās mājās.

Avots: EH I, 143


atgrabināt

atgrabinât, tr.,

1) abschaben
Spr.;

2) schwatzend etwas Gehörtes anderen erzählen:
kalpuone atgrabina visus niekus saimniecei Sassm.

Avots: ME I, 159


atgrimt

atgrimt, sich hersenken Saikava: egle atgrima uz šuo pusi.

Avots: EH I, 143


atgult

atgùlt, ‡

3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers;

4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.

Avots: EH I, 143


atkala

atkala: auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 77, GoIg.,Kokn., Memelshof, Nötk., Saikava, Wolm., (atkals) Salis.

Avots: EH I, 145


atkaļņi

atkaļˆņi Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89,

1) a. adīt (s. unter atkalnu) auch Kaltenbr., Lös., Ramkau, Saikava, Sonnaxt, ("= atkāņu") Wessen; ‡

2) in entgegengesetzter, verkehrter Richtung:
negriez auklas a. ("vijumam pretī"), bet uz tuo pusi, uz kuŗu vīta aukla! Wessen.

Avots: EH I, 145


atkaļņš

atkaļˆņš,

1) Adv., = atkaļˆņi 1: a. adīt AP., Lös., Meselau;

2) Adj.: atkaļņuo pusi (= die Kehrseite?)
ada taišņi Saikava.

Avots: EH I, 145


atkan

atkan: auch BW. 2617, 4, LP. V, 256, VI, 540, Baltinov n. FBR. XI. 127, Borchow n. FBR. Xlll, 30, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Warkl. n. FBR. XI, 102, Wessen n. FBR. XIII, 91, Fest., Golg., Heidenfeld, Saikava, Skaista, Sonnaxt.

Avots: EH I, 145


atkars

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146


atķenkarāt

atķe̦nkarât "?": sen māsai gaidīju deviņu vedēju: astuoņi ke̦nkari atķe̦nkarāja BW. 16273.

Avots: EH I, 151


atknābāt

atknãbât Trik., wiederholt pickend losbekommen Meselau: vista var a. saiti.

Avots: EH I, 149



atkost

atkuôst, Refl. -tiês,

3) die erste Belegstelle
nach J. Al. zu korrigieren in: reiz dabūjuši... saimnieku bē̦rnu naguos, nu tūliņ nevarat a. vien Aps. IV, 20.

Avots: EH I, 151


atkost

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170


atkrante

atkrante, der Abhang eines Ufers ("kranta nuogāze") Nieder-Kurland. atkrava (unter atkŗava): mums jau tâ daudzi visādu krāmu, un šis vēl atnesis; kur tuo atkravu lai liek! Saikava. milzīga atkrava drēbju (Wäsche) ebenda.

Avots: EH I, 149


atkritalas

atkritalas, atkritas, atkritums, gew. Pl. atkritumi, Abfälle: dzīvuokļa tuvumā sakrājas visādi netīrumi un atkritumi SDP. VIII, 63. piensaimniecības atkritumi L. III, 76; Etn. III, 146; savas tautas bēdīgākās atkritalas Balss.

Avots: ME I, 168


atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171


atlamāt

atlamât, ‡ Refl. -tiês, eine gewisse Zeit hindurch oft schimpfen (intr.) Saikava: diezgan e̦smu atlamājies, bet gans kâ nelabuojas, tâ nelabuojas.

Avots: EH I, 153


atlicin

atlicin (unter atlicen): auch Warkl. (neben at˙licin), Pilda n. RKr. XIII, 53 (at˙licin): bagāts saimnieks, visa kā atlicin Warkl.

Avots: EH I, 153


atlikt

atlikt, ‡

3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz mājām;

4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika;

5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙kā neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês,

2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.

Avots: EH I, 153, 154


atloks

atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,

1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;

2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;

3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.

Avots: ME I, 174, 175


atmetas

atme̦tas, Abfälle: nuo ... visvisādām atme̦tām saimniecībā taisa kompostu Pet. A. IV, 183.

Avots: EH I, 155


atmilnīt

atmilnît, mit einem Stock gründlieh durchprügeln Saikava.

Avots: EH I, 156


atņemt

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180


atņergt

atņergt (unter atņirgt),

2) die Zähne fletschend antworten
(mit er̂) Saikava n. FBR. IV, 70.

Avots: EH I, 157


atnīdēt

atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157


atnīdēt

atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157


atnīdēties

atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157


atnirt

atnìrt 2 Lubn., Meiran, Saikava, unter dem Wasser herschwimmen: pīles atnira nuo viņa krasta.

Avots: EH I, 157


ators

atuors: auch BW. 32886, 1, Janš. Līgava I, 333, Prl. n. FBR. VI, 84, Heidenfeld (mit uô), Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69 (mit ùo 2 ), A. Laitzen, Geistershof, Grosdohn, Kalz., Kussen, Laubern, Laud., Lös., Lubn., Neugut, Ogershof, Saikava, Wallhof und Višķi n. FBR. XII, 127; vgl. den Waldnamen Atuoriņi Lvv. II, 64 (Saucken).

Avots: EH I, 177


atpēdiņ

atpêdiņ Saikava, Adv., rücklings.

Avots: EH I, 158


atrast

atrast, Refl. -tiês,

3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡

4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡

5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden";

6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.

Avots: EH I, 161


atraut

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185


atreibuļoties

atreibuļuôtiês, = atžèibt: saimnieks ar puisi gan atreibuļuojušies (pēc pē̦rkuona spēriena) Latv. Av. 1858, piel. 23.

Avots: EH I, 161


atriedīt

atriẽdît Dunika, mit Lug und Trug weglocken, atmānît: a. uotram saimniekam ganu. Refl. -tiês Dunika, sich zurechtmachen: saimniece nevar a. vien.

Avots: EH I, 162


atriekt

atrìekt 2 (li. atriẽkti) riekumu līdz kādai vietai Saikava, Neuland zum ersten Mal bis zu einer gewissen Stelle aufpflügen.

Avots: EH I, 162


atriest

II atrìest 2 ziņu Saikava, eine Nachricht herbefördern: viņš man atrietis ziņu, ka . . .

Avots: EH I, 162


atrisināt

atrisinât, fact., loswickeln: kamuoli; übertr., entwickeln, entwirren, lösen: murguojumi nespēj atrisināt nuopietnus jautājumus Vēr. I, 1550. Refl. - sich loswickeln, sich lösen, befreien: te uz reizi zaltis atrisinās nuo kakla LP. IV, 70. atrisināties nuo saitēm, sich von den Fesseln befreien Alm. Übertr., sich entfalten, entspinnen, hervorgehen: te atrisinājās līdzīgas saruņas RKr. XI, 73. teo'rijas, kas dabiski neatrisinās nuo pašas lietas Vēr. II, 379; atrisinājums, die Entwickelung, Lösung.

Kļūdu labojums:
te atrisinājās līdzīgas saruņas RKr. XI, 73 = te atrisinājas līdzīgas saruņas RKr. XI, 79

Avots: ME I, 186


atrunāt

atrunât, Refl. -tiês,

4) entgegnen, antworten:
"... pateicuos... par labiem nuovēlējumiem", atrunājās Lūsiņa Janš. Bandavā II, 31 (ähnlich Dzimtene V, 62 und Apskats 1902, 17); ‡

5) a. pretī, entgegensprechen
Ahs.: es kādas reizes atrunājuos saimniecei pretī; nu liek mani mierā;

6) sich rechtfertigen
Ewers.

Avots: EH I, 162, 163



atsargam

atsar̂gam: tuos saimniece teicās... glabājam a. Janš. Līgava II, 272.

Avots: EH I, 163



atsēja

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è 2 ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è 2 ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è 2 ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è 2 ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164


atsīkt

atsìkt, summend herfliegen: atsīcis kāds uods Saikava.

Avots: EH I, 165


atskarbt

atskar̂bt Saikava, sich wiederbeleben, aus der Ohnmacht erwachen: zaķis atskarba un aizskrēja.

Avots: EH I, 166


atslēga

atslê̦ga, Demin. atslêdziņa, das Schloss, der Schlüssel; atslē̦gas māte, auch -kūts, das Schloss; atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel; atslē̦gas spals, der Griff des Schlüssels; atslē̦gas caurums, Schlüsselloch; aizkaŗamā od. pakaŗamā atslē̦ga Etn. II, 100, Vorlege-, Vornängeschloss, caurslē̦dzamā atslē̦ga, Einlegeschloss, zagļu atslē̦ga, ein Muhkschlüssel Mag. IV, 2, 108. Übertr.: man nuolūza atslēdziņa pašai dziesmu vācelei Ar. 125, so singt ein Mädchen, das keine lieder mehr zur Hand hat. ieslē̦dz mani apakš zemes, pazūd zemes atslēdziņa Ar. 1353 (nach dem Tode). ņem prāta atslēdziņu, atslēdz tē̦vau tē̦vu paduomiņu Tr. (Rätsel: die Sense ). Sprw.: kā klēts bez atslē̦gas, tā māja bez saimnieces. aŗ un sēj gan; bet atslē̦gas netur labi, - viss velti. atslē̦gu duot, vexieren L.

Avots: ME I, 193


atšmukt

atšmukt, intr., sich losreissen: guovs kūtī atšmuka nuo saites Mar. RKr. XV, 196.

Avots: ME I, 202


atspaids

atspaîds: eine Stütze für Getreideod. Heuhaufen - auch Atašiene n. Fil. mat. 104, Ramkau, Saikava. atspaidi bij kārtiņas, ar kuŗām palīdzēja nuogāzt kuokus, līžuot uz tuo pusi, kur vajadzēja Ramkau.

Avots: EH I, 168


atspīrināties

atspĩrinâtiês Ans., sich mit den Füssen entgegenstemmen: kad suni ve̦d saitē, tas dažreiz stāv atspīrinājies.

Avots: ME I, 195



atsprūst

atsprûst (unter atsprûdît),

1): losgehen, sich lösen
(perfektiv) Bauske, Lieven-Bersen, Saikava: sprūds atsprūdis (vaļā);

2) gegen etwas anstossend
(intr.) stecken bleiben Stenden: miets atsprûdis 2 pret cauruma malām un nav dabūjams iekšā.

Avots: EH I, 170


atspulgot

atspulguôt,

1) widerscheinen:
ūdenī atspulguo zvaigznes Trik.;

2) = atspuôguļuôt: ūdens atspulguo zvaigznes Saikava. Refl. -tiês, widerscheinen Celm.

Avots: EH I, 170


atstaiģinēt

atstaĩģinêt Dunika, zur Genüge, bis zum eignen Überdruss (hin und her) gehen: saimniecei tik daudz iešanas, gan uz klēti, gan stalli, gan citur, ka nevar a, vien.

Avots: EH I, 171


atstrādāt

atstràdât, ‡

3) eine bestimmte Zeitlang arbeiten
(perfektiv): saiminieks pie mē̦slu ārdīšanas atstrādāja trīs dienas Pas. IV, 176 (aus Jasmuiža). atstrādāji pie manis trīs gadi 149 (aus Rositten).

Avots: EH I, 172


atsvaidelēt

atsvaîdelêt, wiederholt (oder vieles) liederlich oder achtlos wegwerfen, -schleudern: a. ruotaļlietas Saikava, meita visu savu pūru atsvaidelējusi čigānīcām Oknist.

Avots: EH I, 173


attāls

attâls, attâļš, auch attâlẽjs, attâlīns Livl. Etn. III, 167, entfernt: attāla, attāļa Aps. II, 16, attālēja radiniece Aps. IV, 12; attālins rads Stari II, 208. attāļš lauks Etn. I, 65. reiz saimniekam gadījies uz attāļu vietu jāt LP. III, 93. Subst. attâlums, -ļums, die Entfernung: ieraudzījis attālumā tādu kaudzi Etn. IV, 232.

Avots: ME I, 204


attapt

attapt,

2): cik attapdama nuo saimnieku darba Janš. Mežv. ļ. II, 410. Refl. -tiês,

2) sich verständigen
(?): ļaudis cenšas uz vienādību ... svaruos, mē̦ŗuos, naudas rēķināšanā, tādēļ ka caur tādu vienādību lē̦tāki var viens ar uotru a. Pet. Av. I, 278; ‡

3) sich schnell fassend imstande sein:
attuopas atjuokuot Janš. Līgava 11, 396.

Avots: EH I, 175


attaušķēt

attaûšķêt Saikava, Sessw., attaûšķît Saikava, verprügeln, durchprügeln.

Avots: EH I, 175


atteikt

attèikt, ‡

4) (Gehörtes) wiedererzählen:
tai jau ne˙kā nevar pateikt, kuo viņa citiem neatteiktu Siuxt. pasaku atteicējam Pas. IX, 237; ‡

5) kündigen, absagen
BielU.: a. līgumu, derības, precības Oknist. kāzu nebūs: brūte atteice ebenda. a. saimniekam ebenda. Refl. -tiês,

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss loben:
vīrs... nevar a., ka meita... cieši laba Pas. IV, 397 (aus Atašiene; ähnlich VI, 137; VIII, 385).

Avots: EH I, 175



attīstīt

attîstît, tr., freqn.,

1) loswickeln:
aizsaini;

2) übertr., entwickeln, bilden:
ruomieši attīstīja ķieģeļu izgatavuošanu Antr. II, 52; attīstīt prātu. Refl. -tiês, sich loswickeln, entwickeln, sich bilden: luopkuopība, zemkuopība brangi attīstījusies. tie uzskati attīstījās Vēr. I, 1464. In der Bedeutung "geistig od. physisch sich entwickeln" ist attīstīties wohl zuerst von J. Allunan gebraucht worden.

Avots: ME I, 205




atvākt

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179


atvarzāt

atvar̂zât,

1) loswickeln, entwirren:
a. me̦zglu C., Erlaa. a. samurkšķītu dziju Jürg. šuo lielu vajag a. Saikava;

2) "= atā`rdît 1" Saikava: a. varzai asti, lai nav tik gaŗa.

Avots: EH I, 178


atvastu

atvastu (unter atvasu): auch FBR. IX, 1.59, Borclnow n. FBR. X1II, 30, Kaltenbr., Saikava, Komparativform atvastâk FBR. IX, 137, Erlaa, Prl., Saikava, Sessw.: kuls nuo ustubas atvastu Kaltenbr. aizskrien labi atvastu ebenda. pabrauc atvastāk! Prl. n. FBR. VI, 113. nāc atvastāk nuo galda! Erlaa n. FBR. XI, 21.

Avots: EH I, 178


atvedināt

atvedinât,

1) (wiederholt) herführen, -locken;

2) fig., zurückführen
(?): nuodarbuojās ... ar saimniecības un kārtības jautājumiem, bet . . . tuos atvedināja nevis uz materiāluo, bet uz garīguo ... plāksni J. Veselis Daugava 1934, S. 9.

Avots: EH I, 179


atvērpt

atvḕrpt,

1) durch Spinnen abarbeiten (vergelten):
a. saimniekam par dzīvuokli C., Sessw.;

2) fertigspinnend ersetzen:
pēc jaungada mēs jums atvērpsim duotās dzijas. Refl. -tiês, zur Genüge spinnen.

Avots: EH I, 180


atvest

atvest, ‡

2) a. atpakaļ, zurückführen.


3) gebären (von Tieren):
aitiņa atveda divus jēriņus Golg. Refl. -tiês,

3) für sich herführen:
es vēl luopus atvežuos ("brachte mit") Manz. 10 Gespr. saimnieks sev atvedēs sievu nuo cita pagasta Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) unversehens hergeführt werden:
atve̦dusies līdzi sveša grāmata Golg. u. a.

Avots: EH I, 180


atvicināt

atvicinât einen Gegenstand schwenkend dadurch jem. wegscheuchen: a. mušas nuo me̦dus Saikava.

Avots: EH I, 180


atvīst

atvīst, welkend sich absonderu Saikava: kuokam lapas pa daļai atvītušas.

Avots: EH I, 181


atvistīns

atvistīns, entfernt: tas man ir atvistīnāks radinieks Saikava. viņš stāv atvistīni (= atvastu) nuo manis ebenda.

Avots: EH I, 181


atzailis

atzailis Schujen, eine grünere Stelle der Winter saat (im Frühling und im Herbst) oder (im Frühling) von Grasplätzen. [Wohl mit Ablautengleisung zu atzelˆt; etwa zuw Part. atzēlis wie z. B. aizsainis zum Part. aizsejis.]

Avots: ME I, 212


atzars

atzars, atzaris, atzare,

1) der Nebenzweig;

2) Widerhaken:
šķēpa asmenim pierīkuot atzares Antr. II, 14;

3) übertr., der Sprössling:
A. bija saimnieku cilts atzaris Aps. II, 20. [atzars nuo viņas ce̦lma celsies Glück, Dan. 11, 7.]

Avots: ME I, 212


atžauties

atžautiês, unüberlegt, unerwünscht hergeraten Golg., Lemb., Lubn., Prl., Saikava u. a.

Avots: EH I, 183


atzīdenis

atzîdenis (unter atzîdelis): auch Linden, Saikava.

Avots: EH I, 182


atžmaugt

aîžmaûgt, abdrücken Saikava: a. ruoku spēkuojuoties, tâ ka tā nuotirpst.

Avots: EH I, 183


augšgrīda

aûgšgrìda, die Oberlage, Stubendecke (?): pakar saiminieku . . . pie augšgrīdas! Pas. III. 428.

Avots: EH I, 185


aukla

àukla: aũkla auch Dond., aukle auch BW. 4092, 1 var., acc. s. aukli BW. 3561 var.; bikšu aukla (Var.: saite) BW. 382, 8 var. brunču a. (Var.: šņuore) 382, 13 var. šūpļa auklas (Var.: virves) 320 var. smalkas auklas vīdināju 11173. re̦snām auklām 18543, 1; suômas àukla 2 KatrE., = suomastaukla (unter suomakšas).

Avots: EH I, 186


aumaļām

aũmaļām [auch N.-Wohlfahrt, (mit àu 2 ) Saikava]: katls kūs a. Saikava. BW. zu ersetzen durch BW. 26235.

Avots: EH I, 187


aurēt

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226


auscērma

auscē̦rma Saikava, die Schwindsucht; vgl.aũcê̦rums 2 .

Avots: EH I, 188


ausīties

àusîtiês (zu àuss), austies [?] Purap.,

1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen:
es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730. kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;

2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen:
puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb. sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;

3) sich unsinnig gebärden, albern:
kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526. Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]

Avots: ME I, 227


aušķi

aušķi, ‡

2) = aûgšā (s. aûgša

4) Gr.- Buschh., Saikava u. a. ,

Avots: EH I, 189


auss

àuss (gen. pl. aušu auch BW. 24975; 27449 1),

3)

d): kad kuoku kuokā laiž iekšā, tad baļķē ietaisa nusi Ramkau, ausis iecē̦rt stabu galuos, uz kuriem jāatbalstās baļķim, arī durvju un luogu stenderēs, kuŗās ielaiž būves baļķu galus ebenda. pakšķam, kad nuo resnām balkām būvē, tad ausis nuoteš, lai nav tik plats; re̦zgalī vairāk teš, tur lielākas ausis Saikava;

h): auch AP., Ramkau, Saikava, Warkl.;

j) (sirds) auss Frauenb., Salis, aûstiņa 2 Siuxt, die Herzklappe.

Avots: EH I, 188


auts

I àuts,

2): galvas a., ein linnenes Kopftuch
Lubn. n. BielU., Auleja; garais a., das Handtuch Ulanowska Łotysze 23. galda autu BW. 25607, 5. priekšas auts 35409 var.; ‡

3) Plur. auti, lange, weisse Röcke mit Stehkragen, Haken, Osen und Falten am Schoos (?) an 3 Stellen
(?) Kokn, n. BielU. (Lesung nicht ganz sicher);

4) autā spiež, von einem Druck in der Magengegend
(pakrùts) gesagt Saikava.

Avots: EH I, 189


auzaine

auzaine (unter àuzãjs): auch (mit àu 2 ) Borchow n, FBR. XIII, 21, Pilda u. FBR. XIII, 39, 49, Prl. n. FBR. VI, 76, Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 123, Saikava.

Avots: EH I, 189


avens

ave̦ns,

1): auch Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, AP., Ramkau, Saikava, Sonnaxt, Demin. acc. s. avenīti BW. 18260 var.; vgl. auch die Gesindenamen Aveni Lvv. II, 62 und Avenini I, 62 (Sunzel); II, 67 (Sonnaxt); aventiņš BW. 16791 zu ersetzen durch aventiņš BW. 4976, 8 var.;

2) Demin. aveniņš, ein Pilz AP.

Avots: EH I, 189


avielis

avielis: auch Sussei, (mit ìe 2) Gr.-Buschh., Saikava.

Avots: EH I, 190


āvīties

âvîtiês: auch Ramkau. Saikava, Warkl., (âvêtiês) Zvirgzdine, (āvatiês) Pas. VI, 477 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 196


avs

avs: auch Saikava, Demin. avitiņa - auch Pormsahten, avetiņa - auch Dunika, RKr. XIX, 148 (aus NB.), avutiņa BW. 28297: baltas avis BW. 29064, 1 var. spruoguotas avis 1318 var.; iet avitiņās Janš. Mežv. ļ. II, 13, avetiņās iet Dunika, blinde Kuh spielen.

Avots: EH I, 190


bābāt

bàbât 2 Saikava, -ãju, = bābuôt 2: mēs tikāme̦t bābājām, līdz egle atgrima uz šituo pusi.

Avots: EH I, 208


badgalis

badgalis (f. -e),

1) ein Hungerleider:
bads... liels, gaļas ... nee̦suot. dažs b. būs . . . ar kārām acīm nuoskatījies uz tavu tukluo augumu Janš. Mežv. ļ. I, 340 f.;

2) ein Nimmersatt, Geizhals:
kungi... nav tādi badgaļi un nenuovēlīgi pret gājējiem kâ saimnieki Janš. Bandavā I, 121. kuo es tai žīdenes badgalei nuope̦lnu 44 (ähnlich Mežv. ļ. II, 459).

Avots: EH I, 197


bagāteris

bagāteris Golg., (mit à 2 ) Saikava, bagaters BW. 20778, = bagâtnieks; bagaters Gr.- Sessau "ein unabhängiger Mann": esi gan b., ka tâ vari šķaidīties ar naudu! Saikava.

Avots: EH I, 198


bags

bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198


baile

baîle (li. báilė), die Angst, Furcht, der Schrecken: daža baile meitiņai BW. 18789, 7. Gew. Pl.: bailes un grūtības izciest. briesmīgas bailes sagrāba mani. bailes duot U., bedräuen. bailes atmest, die Furcht aufgeben; bailes atņemt. vienās bailēs dzīvuot, in beständiger Angst leben. nuo bailēm aus Furcht; baiļu sauciens, Angstgeschrei. man (ir) bailes, ich fürchte mich: tev bij bailes tumšas nakts BW. 8387. man nuo vilka tā nav bailes BW. 13167 (baile 13074). saimniekam ticis bailes, der Wirt sei von Angst befallen LP. VIi, 860. [Zu bîtiês.]

Kļūdu labojums:
18789,7 = 13789, 4

Avots: ME I, 250, 251


baists

baists Plm. "sakars (Verbindung), cerības (Hoffnungen)": Kārlis ve̦lk baistu ar bagātā saimnieka meitu. [Anscheinend zu la. fīdere "vertrauen", foedus "Bündnis", gr. πείϑειν "zureden" u. a. bei Walde Wrtb. 2 289].

Avots: ME I, 252


bālēt

bãlêt, [bàlêt C.], -u od. -ēju, -ēju, intr., inch., bleich, blass, fahl werden: bē̦rzu birze kalniņā vairāk bāl, ne zaļuo BW. 23687. vaigi bāl asarām BW. 3932. sai bāl vaigu gali 21384, 4 zilajā tālē baltas dūjiņas bālē ("schimmern blass") Vēr. II, 51. sērdienītes vainaciņš nebālēja saulītē, cf. BW. 4831. Refl. -tiês, fahl, grau erscheinen, grauen, anbrechen (vom Tage): gaisma bālējas, der Tag graut Mag. XX, 3, 68.

Avots: ME I, 271


bālis

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272


balka

bal˜ka,

1) ein Querbalken:
auch Sermus: ein Balken überhaupt (mit al˜) Orellen, (mit àl 2 ) Borchow, Fesf., Kaltenbr., Prl., Saikava, Warkl: uzkāra . . . priežu balku (oder zu bal˜ks?) istabā BW. 2087. balkas vežu 5175;

2) fig., die Sündenlast:
man bija grüts uz baznīcu iet: vajadzēja balku vilkt (d. la.: ich ging zur Beichte) Warkl. vai tu ar balku? gehst du beichten? ebenda.

Avots: EH I, 200


baloda

baluoda: eine Art Unkraut (mit ) Heidenfeld; māju b. Saikava, chenopodium album L.

Avots: EH I, 203


balss

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit alˆ 2 ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl 2 ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit alˆ 2 ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201


balsts

I bàlsts: ("ein Bestandteil des Pfluges") auch (mit alˆ 2 ) AP., Grob., Siuxt, Strasden, gen. s. balsta BW. 3645, balstas 7290, acc. s. balstu 10605, 1;

2): auch Dond., (mit àl ) Ramkau, (mit àl 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 201


baltābuls

baltābuls (unter bal˜tâbuols): auch baltābulis, baltābūls, baltābūlis: baltābuļa saiti viju BW. 29485 var. baltābūla pļavu bridu 5791 var. baltābūļa pļāvējiņi 5791, 2.

Avots: EH I, 201


baltenis

I bal˜tenis,

1) weisses Pferd
- auch (mit àl 2 ) Saikava, Sonnaxt; ‡

3) ein weisser Hase
Saikava.

Avots: EH I, 202


baltskaris

bàltskaris 2 Saikava, ein Pferd mit weisser Mähne und weissem Schwanz: b. baltām krēpēm un asti, bet pats iesarkans (bē̦rs, timss). Vgl. baltskarītis (unter baltskarains).

Avots: EH I, 202


bāna

bàna 2 Saikava, mehrere nahe beieinander aufgestellte Getreidehaufen (auf dem Felde): nuo šitās bānas ve̦zums neiznāks. Zu bãnis I?

Avots: EH I, 208, 209


bandinieks

bañdinieks, -enieks (f. -niece), ein Knecht, dem der Wirt ein Stück Land als lohn abgegeben hat. bandinieki sind nach den VL. als gut situiert zu denken: labāk laba bandiniece, nekā kāda saimeniece BW. 22342. 8; besonders werden ihre Rosse gerühmt: bandinieku zirgi.

Avots: ME I, 262



banlains

bañlaîns, ‡

2) gestreift
(mit àn 2 ) Saikava: b. aude̦kls.

Avots: EH I, 205


bāns

bãns (unter bãnis I): skudru bāns Salis, ein Ameisenhaufe; `ns 2 Saikava, =bàna 2 .

Avots: EH I, 209


bantaiņi

bàntaiņi 2 Saikava, ein fangsgestreifter Weiberrock.

Avots: EH I, 205



barāt

barât N.-Rosen n. FBR. VIII 46, Linden, Saikava, barât Briģi, Nirza, Pilda, Šķaune, Zvirgzdine, = baruôt.

Avots: EH I, 205


bārda

bā`rda: auch Arrasch, Kegeln, N.Peb., Ramkau, Serbigal, Trik., (mit ā`r 2 ) Alswig, Erlaa, Kalz., KL, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Pilda, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkl., (mit âr 2 ) Iw., Lemburg, Orellen, Pernigel, Salis, Strasden,

1): uoša b., kļava b., tas paņēma man māsiņu BW. 18209, 2;

2):

e) buka b., eine dem Schachtelhalm ähnliche Sumpfpflanze
Diet.; ‡

f) izkapts b., das breitere Ende der Sense
Grob.: nepļauj ar tuo spici vien! grūd iekšā, lai tā bārda griêž! Über bārdas tiesa eine unsichere Annahme (aus d. Bath) bei Zēvers IMM. 1928 II, 302 f.

Avots: EH I, 209


bārdainis

bā`rdaînis, `rzdainis, der Bärtige: saimnieks, resnīgs bārdainis R. Sk. I, 80. māte mani, meitenīti, duod ve̦cam bārdaiņam BW. 27004, 2.

Avots: ME I, 273


bargs

bar̂gs: auch Erlaa, Kaltenbr., Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Prl., Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Sonnaxt, Trik., Warkl., (mit ar̂ 2 ) Orellen, bā`rgs auch AP., Arrasch, Jürg., N.-Peb., (mit âr 2 ) Dunika, Lemburg, Lieven-Bersen, Pan-kelhof, Salis, Salisb., (mit ā`r 2 ) Aahof n. FBR. IV, 43, Pilda n. FBR. Xlll, 39, Zvirgzdine,

1): bargs negaiss Friedrichshof. barga vē̦tra ebenda. sausie debeši ir bargi Orellen. bargs gads ļaudīm Zvirgzdine;

2) (grossartig):
kaimiņam šuogad bargas auzas Lenzenhof (hier angeblich neben bârgs 2 "streng"). bārgi zirgi Grob. bārgs vaiņags ebenda. senāk cilvē̦ki nebij tik bārgi (lebten nicht so grossartig) ebenda. kuokālis - cik viņš lr bārgs! cik viņam nav tuo sē̦klu! ebenda. tāds bargs aizjūgs, ka saulē kvitēt kvit Janš. Bandavā II, 28. pataisīt dārgu un bargu gē̦rbu 381.

Avots: EH I, 205


bars

bars,

1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;

2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;

4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;

6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.

Avots: EH I, 205


baršķīties

baršķīties Saikava, zum Weinen das Gesicht verziehen. [Zu li. barsas "плакса"?]

Avots: ME I, 265


bārstelēt

bā`rstelêt AP., (mit ãr ) Jürg., Lemburg, Wolm., (mit ā`r 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Erlaa, Lubn., Memelshof, Saikava, Sessw., = bãrstît (mit deminutivischer Farbung).

Avots: EH I, 209


bārstīt

[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275


bārt

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. 2 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275


bataļa

bataļa, der Streit, das Gezänk Saikava: nevajadzēja tādu bataļu taisīt. Vgl. baktaļa.

Avots: EH I, 206


baucene

baucene, die Mütze, bieza ziemas ce̦pure ar ausainēm Dobl. n. Etn. III, 129.

Avots: ME I, 266


baurēt

bàurēt 2 Linden, Saikava, baũret Wainsel n. FBR. XIV, 59, Salis (hier und in Wainsel kann re auf *ŗā resp. *ŗuo zurückgehen), = baũŗuôt 1.

Avots: EH I, 207



bauvēt

bauvêt, -ēju, lärmen, Lärm, Geräusch machen: kuo tas saimnieks visu rītu bauvē pa riju Bers., Lub., Erlaa, AP.

Avots: ME I, 268


bauze

bauze,

1) ein Stock, Prügel; - Schlägel am Dreschflegel
L.: trīs gadiņi audzināju bauzīt(i) kārklu krūmiņā (Var.: buozīti) BW. 23417. apkūlām miežus rudzus ar uozuola bauzītēm BW. 28794 (Var.: vālītēm, spriguļiem);

2) das an der
virsvirve des Zugnetzes über die kule befindliche Flottholz (Mag. II, 3, 115; III, 1, 109);

3) Koppelholz,
d. i. ein 2 Fuss langes Holz, womit man Rindvieh anbindet: bauze ir kuoks, ar kuo luopus laildarā piesien, lai tie saitē nesapinas Gold., Biel. H. 131;

4) ein mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen
(Kurl. n. U.);

5) baũze, der Weberbaum
Samiten (Tr. IV, 125); cf. buoze;

6) der Kopf
[baũze Bächhof], der Gipfel: pure̦ns savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. izgriež asajiem dadžiem bauzītes JK. VI, 50. kalnu bauzes me̦t ga,ras ē̦nas MWM. V, 354. baũze nuozīmē Matkulē starp citu arī tikdaudz kā kalnu, kalngalu Lautb. [In Weinsch. bedeute baũze auch die Stirn eines Ochsen. ] Vgl. bauzis und buoze. [bauze 1 - 5 entweder zu mnd. boken "klopfen, schlagen", norw. dial. boka dass u. a. (vgl. aber auch le. baũgât) nach Zupitza Germ. Gutt. 196, Falk-Torp 855 und Persson Beitr. 258, oder zu norw. dial. pauk "darber Knüttel", mnd. poken "pochen" u. a. nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 147 (der auch npers. buzgah "Stange" heranzieht) und Charpentier MO. II, 28 f.; bauze 6 dagegen nebst bauzis 1 und 3 - 5 und li. baũžas "ungehörnt" wohl entweder zu schw. dial. puk "Buckel", holl. peuke

Avots: ME I, 268



baža

I baža: meita parādīja visu savu bažu Saikava. In Oknist mit ŏ (visa mana boža) gesprochen, was auf Enllehnung (aus altpoln. zbože "Reichtum" mit Dissimilation?) deutet.

Avots: EH I, 207


bāzīt

bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 275


beigt

bèigt, ‡

2) umbringen, töten:
gribēja juo (= viņu) b. Pas. III, 317 (ähnlich: IV, 164). Refl. -tiês,

1): nav vēl beigušies mirt Sonnaxt; ‡

3) = panīkt, herunterkommen Kaltenbr.: beidzies saimnieks.

Avots: EH I, 211



bērnuks

bḕ̦rnuks: auch Borchow n. FBR. XIII, 27, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138, Wessen n. FBR. XIII, 88, Bērzgale, Kalz., Meiran, Saikava, Warkl.

Avots: EH I, 216



bezdelīdzēns

bezdelîdzē̦ns: auch (mit ì 2 ) Saikava, (mit î 2 ) Siuxt.

Avots: EH I, 214


bezdelis

bezdelis (unter bezde),

1): auch Festen, Saikava;

2): auch Warkl.;

4) ein kleines Kind
(pejorativ) Warkl.;

5) ein unbesonnener, unbedachtsamer Mensch
Saikava, Warkl.; wer eflig hin und her lauft Warkl; ein Hitzkopf, wer sich leicht erzürnt Festen.

Avots: EH I, 214


bezdels

be̦zde̦ls, ‡

2) ein kleines Quantum
Saikava;

3) "ein allzu junger Mensch, der von einer eben besprochenen Sache wenig versteht"
Saikava.

Avots: EH I, 214


bežga

II bežga Gr.-Buschh., Saikava, die Schwalbe.

Avots: EH I, 215


bezmātes

bezmātes saime, ein Bieneschwarm, der seinen Weisel verloren hat.

Avots: ME I, 284


bezsaules

bezsaũles vakars, der Abend nach dem Sonnenuntergang; sonnenlos: bezsaules vakaru (nuo tā brīža, kad saule ielīguo jūŗā, līdz pilnīgai tumsai) ve̦cie svētījuši LP. VI, 226. mūsu tautas bezsaules pagātne MWM. IX, 536.

Avots: ME I, 286


bīdīt

bĩdît: auch (mit ĩ) Wainsel n. FBR. XIV, 84, A. - Autz, Dunika, Kegeln, Lemburg, Lieven-Bersen, N.-Wohlfahrt, Orellen, Pankelhof, Salisb., Slenden, Strasden, Trik., (mit ì ) Arrasch, Ramkau, (mit î ) Bērzgale, Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 223


bīdīt

[II bĩdît Wolm., Līn., Salis, Ruj., Walk, Roop, Nabben, Bächhof], bìdît [PS., Serbigal, AP., C., bîdît 2 Selg., Wendsen, Dond., Tr., bîdît Bers., Laud.], -u, -īju, tr.,

1) schieben, rücken, schiebend stossen:
ja nevari celt, tad bīdi. saimniece ar divi meitām grāba un bīdīja klāt Kaudz. M. 24;

2) stopfen:
cimdus kabatā, kumuosa mutē bīdīt Kand.; bīdāms luogs, das Schubfenster Brasche; sliežu bīdītājs, der Weichensteller. [Lng. gibt für bīdīt die Bed. "anstossen"; bīdīt ist die Iterativform zu bīt L. "bīdīt". Wohl nach Prellwitz Wrtb. 2 489 und Zubatý Sborn. fil. II, 60 f. zu slav. biti "schlagen", wozu die weitere Verwandtschaft bei Berneker Wrtb. I, 117.]

Avots: ME I, 303


biedekls

biêde̦kls Pas. IX 543, Borchow n. FBR. \III, 21, Pilda n. FBR. XIlI. 49, Warkl.. (mit 2 ) Dunika, biêdakls Zvirgzdine, = biêdêklis: par visaidu biedaklu Pas. IV, 313 (aus Welonen).

Avots: EH I, 223


biedrība

bìedrĩba (schon bei Elvers 166), die Gesellschaft, der Verein: atturības, dziedātāju, labdarības, lauksaimniecības b.; iestāties biedrībā, in den Verein treten.

Avots: ME I, 305




biķere

biķere (unter biķeris): auch Borchow: dzeŗam ... pa visai biķerei BW. 19756.

Avots: EH I, 219


birga

I bir̂ga,

1): auch Kegeln und Waldau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Kerstenbehm und Sessw. n. Fil. mat. 101, Mahlup, N.-Rosen, (mit ìr 2 ) Saikava;

3) die Schelte, Rüge:
blēņdaris dabūja labu birgu Fest.

Avots: EH I, 220


birgs

bir̂gs (unter bir̂ga),

1): auch Ramkau, Zaļmuiža, (mit ìr 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 220


birka

bìrka: auch Dobl. n. BielU.; nuo visa tēriņa pieci lati uz manas bìrkas 2 (mein Teil beträgt ...) Saikava.

Avots: EH I, 220


birka

bìrka aus russ. би́рка, Kerbholz; [vgl. Berneker Wrtb. I, 57]), [auch birks das Kerbholz, der Kerbstock. Sprw.: uz cita birkas savu parādu griezt, die Schuld auf einen anderen schieben. gadās, ka saimnieks ar kalpu nav turējuši kārtīgas birkas Klaust.

Avots: ME I, 298


birzele

bìrzele 2 Saikava. verächtl. Demin. zu bir̃zs, ein kleiner Birkenhain.

Avots: EH I, 221


birzēt

birzêt L., St., [birzuot Wid., birstît Werssen], birzît [PS.], AP. (li. bìržyti), gew. biržuot (von birze), Saatfurchen ziehen: viņš bez birzīšanas meta pa vējam pirmuo sauju MWM. VIII, 414. saimnieks biržuo zemi. Liepkalns rudenī Juŗam bij licis rudzus sēt, kamē̦r pats bij birzeījis Druva II, 785. var arī birzžuot, ar salmiem apzīmējuot birzes platumu Plute 99; biržuojamais arkls, der Pflug, mit dem man die Saatfurchen zieht Grünh.; bir̂zē̦tājs 2 Ahs., biržuotājs, jem., der die Saatfurchen zieht: pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 1.

Avots: ME I, 299


birzīt

bìrzît (unter birzêt): auch Warkl., (mit ir̂) Ramkau (Praes. -u), (mit ìr 2 ) FBR. IX, 148, Saikava (Praes. -īju).

Avots: EH I, 221


birzs

II birzs, -s (unter birze): auch (mit ìr 2 ) A.- Schwanb. n. FBR. V, 152, 3): auch (mit ir̃) Ramkau, (mit ìr 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 221


birztala

birztala (unter bir̃zs): auch (mit ìr 2 ) Saikava (daneben ein Demin. bìrztalīte 2 ).

Avots: EH I, 221


birzums

II birzums,

4): auch (mit ìr 2 ) Saikava, "der Saatstreifen"
Buschh. n. BielU.: paliek kāds b. neapsēts Saikava. Zu birzums II s. auch Zēvers Zitate IMM. 1928 II, 199.

Avots: EH I, 221


bizuls

bizuls,

1): auch ("Ofenkrückë)
AP., Erlaa, ("metamais, sitamais") Saikava. BW. 31037 durch BW. 21037, 1 zu ersetzen.

Avots: EH I, 222


blādēt

blãdêt, -u, -ēju, [mit â Dond., Wandsen], Unsinn schwatzen, faseln: kuo saimnieks tur blād? LP. VII, 797. ne˙maz tâ nee̦suot, kâ iesākumā blādējis. Refl. -tiês, faseln, plappern: kuo tu blādies Tals. [Zu blāst "schwatzen" und gr. φληδῶντα· ληροῦντα Hes., wenn φληδ- hier aus bhlād-; s. Persson Beitr. 879 u. 930 und Pokorny KZ. XLVI, 152.]

Avots: ME I, 311


blāgs

blāgs: auch Stom., ("unartig") Schwanb. (hier auch "schlecht" von Wegen gesagt), (mit à 2 ) N.-Rosen, ("nelietīgs") Saikava (mit à 2 ): blāgā balsā kliedz Opyncāns J. S. № 7, S. 27. blāga slimība Mar. b. (ein strenger) mācītājs BielU.; s. auch A. XI, 81.

Avots: EH I, 226


blākšķēt

blākšķêt, ‡

2) = ‡ blākšêt 1 Ar., PV., (mit à 2 ) Saikava: (nuo mietu sitieniem siênas) blīkšķēja un blakšķēja Janš. Dzimtene III 2 , 200; ‡

3) faseln
(mit à 2 ) Saikava, = ‡ blākšêt 2 PV.: kuo nu tu blākšķi ziņas, neziņas! Saikava.

Avots: EH I, 227


blākšķināt

blàkšķinât 2 Saikava, klappern, poltern (machen): vari gan tu b. pa riju!

Avots: EH I, 227


blākšķis

blàkšķis 2 Saikava,

1) =blākšis 1: kas tur nuokrita, ka tik liels b. bij?

2) "kas neapduomīgi runā".

Avots: EH I, 227



blankšķis

blan̂kšķis: (ein Schwatzer) auch Saikava.

Avots: EH I, 226


blantēt

blantêt, schlagen, prügeln: saimnieks sācis visas (raganas) pēc kārtas blantēt Etn. III, 93. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen zu blietêt "schlagen".]

Avots: ME I, 309


blanzgas

blanzgas: (Schinn) auch Saikava (mit àu 2 ).

Avots: EH I, 226


blaugzna

blàugzna: auch Jürg., N.-Peb., (mit àu 2 ) Kalz., Saikava, (mit 2 ) Lieven-Bersen, Siuxt.

Avots: EH I, 226


bļaut

bļaût, -aûju, od. -aûnu, -âvu, (li. bliáuti), blöcken, schreien: buks, pūce bļauj; cilvē̦ks bļauj pilnā kaklā, nelabā balsā; bļauj kâ aizkauts od. plēšams. bļauj kâ pats nelabais. bļauj vienā bļaušanā. nelaime nenāk bļaudama Sprw. Mit dem Gen. od. pēc, schreien nach: telīt, vai tu bļāvi pilnas siles BW. 16519. Subst. bļâvējs, der Schreier, Schreihals; bļāviens, das Geschrei: citi zagļi nuo tāda ērmīga bļāviena vēl vairāk sabijās LP. V, 38. bļaujamais, der Mund: ja kuo saka saimniece, duod pa pašu bļaujamuo BW. 28877. [Zu li. bliúti "in Brüllen ausbrechen" und weiterhin vielleicht (von Persson Beitr. 802 1 bezweifelt) zu aksl. blujo, "speie", gr. φλέω "sprudle, schwatze", φύω "quelle über; schwatze viel"; vgl. Fick BB. II, 187, Berneker Wrtb. I, 64, Trautmann Wrtb. 35 und (hier zu mhd. blüegen "brüllen" ) Germ. Lautg. 21. Vgl. auch bļūga.]

Avots: ME I, 320


blāvauti

blãvauti, Tüchter matter, nicht schöner Farbe: zilauti, blāvauti vakara māsai; silā mazgāti, ceplī žāvē̦ti BW. 20593, 2.

Avots: ME I, 312


blēdis

blèdis, fem. blède̦, blèdnieks, -niece, selten auch blēdnis BW. p. 808, der Betrüger, Spitzbube, der Schalk, der Gauner, Taugenichts: blēdim blēža valuoda. viens blēdis pave̦d citus uz blēņām. vai pēc blēžiem, meļiem uz Rīgu jābrauc? tie te+pat. tāds blēdnieks cieti nuosuodāms Dünsb. saimniece bijusi blēdniece. blēdnieks aizgāja uz savu agrākuo mājeli LP. VI, 762. [Entlehnt aus altruss. блядь bei Срезневскiй 123) "Betrüger": vgl. Brückner AfslPh. XX, 516.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):selten auch blēdnis BW.p.808,

Avots: ME I, 314


bleivēt

II blèivêt 2 Saikava "schlagen (z. B. die Tenne mit dem Lehmschlagel)". Aus d. bleuen.

Avots: EH I, 227


bleknēt

bleknêt: "sitzend oder liegend faulenzen" Saikava (prs. -ēju).

Avots: EH I, 227


blekte

I blekte

1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;

2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;

3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]

Avots: ME I, 313


blektēt

blektêt, ‡

2) schlagen, hauen
Golg., Saikava, Sessw.;

3) "schwarz, unleserlich machen"
Saikava: ņēmi b. un nuoblektēji tīri me̦lnu. Die Bed. 3 beruht wohl ganz auf der Bed. 2.

Avots: EH I, 228


blēņas

blèņas: nieki, blēņas BW. 10082, 8 var. blēniņas runājuot BW. piel. 2 808, 2. - guovs blēņās (im Kornfeld) AP., Saikava. tīruma pļavā nevar viens paganīt: tur blēņas (d. h. Kornfelder, wo das Vieh gern hin will) vis˙aplīk Saikava, so wurden früher - zu ersetzen durch: so wurden spater unter dem Einfluss der Geistlichkeit, s. J. Alunans IMM. 1933 II, 332.

Avots: EH I, 229


blēņas

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, 2 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314


blendža

blendža, ‡

2): nu b˙! sagt man, wenn etwas misslingt
Saikava.

Avots: EH I, 228




blīgzna

II blīgzna (unter blìgzne 2 I): auch Kurmene, (mit ì) Ramkau (hier: salix caprea), (mit ì 2 ) Mahlup, Oknist, Saikava, Warkl., Zaļmuiža: lāčam sieksta, briežam b. BW. 2657.

Avots: EH I, 230


blīgzne

I blìgzne 2 : auch Saikava: briežam b., lāčam siekste BW. 2657, 1. blīgžņu mizu mizuojuot 8285.

Avots: EH I, 230



blīkšķins

blìkšķins 2 Saikava "kas blīkšķinä: kuo tu tur blīkšķini vienā gabalā kâ b.?

Avots: EH I, 230


blisēt

blisêt, -êju, faulenzen, sich herumtreiben Saikava: pie manis vis 14 nevarē̦tu b., būtu darbs jāstrādā.

Avots: EH I, 229



blīšķēt

blìšķêt 2 Saikava, -u. -ẽju, = blĩkšêt: ta ta šie jāja - blīšķēja vien pa dubļiem! tupeņus rakām, ka blīšķēja vien pa slapjumu.

Avots: EH I, 230


blīšķināt

blìšķinât 2 Saikava, refl. blīšķināties 2 ebenda, = blĩkšķinât: kuo tu tur blīšķini ar menti pa mucu? vari gan tu te blīšķināties! tīri vai ausis krīt cieti, kad tik smagi blīšķina.

Avots: EH I, 230


blīšķis

blìšķis 2 Prl. n. FBR. VI, 93, Saikava, = blĩkšis: bij liels b.. kad lielais akmens iekrita atpakaļ upē Saikava.

Avots: EH I, 230


blīstiķis

blìstiķis 2 Saikava, wer sich ohne Arbeit herumtreibt, ein Faulpelz.

Avots: EH I, 230


blīžgas

blìžgas 2 Saikava, platschernder Larm: upes salā aruot iet b. vien pa vagu: pilna ūdens. b. vien aizgāja ar sīva mucu.

Avots: EH I, 231


blīžģējiens

blìžģējiens 2 Saikava, ein einmaliger, plätschernder Lärm: liels b. bij, kad iesviede akmeni ūdenī.

Avots: EH I, 231


blīžģēt

blīžģêt, -u. -ẽju,

1) schallen
(?): lietus līst ka blīžģ Golg.;

2) viel und laut sprechen
Golg.: kuo te visu rītu blīžģi? paliec mierā! Refl. -tiês "lärmend hantieren" (mit ì 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 231


blīžgināt

blìžģinât 2 Saikava, ins Wasser schlagen, dass es mit platscherndem Lärm aufspritzt: ar dukuri blīžģina, tai zivis skrien tīklā.

Avots: EH I, 231



blome

bluôme,

1): auch (mit ùo 2 ) Prl. n. FBR. VI, 88, Bers. und Saussen n. FBR. XIII, 163, Kalz., Saikava;

2) der Pflaumenbaum
(mit ùo 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 232


bloza

bluoza (unter bluoze): pie ieejas bij liela b. Saikava. pļavā ve̦se̦la b. (eine ganze Anzahl Menge) sìena kaudžu ebenda. pēc kuoku aizvešanas paliek liela b. meža atkritumu Wessen.

Avots: EH I, 232


bloze

bluoze, bluôza [Bers. u. a.], das Gedränge, ein grosser Haufen]: ja braucuot saiet vairāk pluostu kuopā, tad izceļas bluoza Etn. IV, 61, 64. tur e̦suot tāda bluoza silvē̦ku salasījusies, ka pilnas mājas Ekgr. Vgl. bliêst.

Avots: ME I, 319


blunkšķēt

blun̂kšķêt Saikava, -u, -ẽju, = blunkšêt: muca blunkšķ vēl ar tuo pat iestiepienu.

Avots: EH I, 231




bļuršķēt

bļur̂šķêt Saikava, -u, -ẽju, schwatzen, faseln: kuo nu tu bļuršķi!

Avots: EH I, 234


bļuršķis

bļur̂šķis Saikava "ein nicht recht bestimmbares Geräusch": spruka vaļā tāds b., ka visiem bij smiekli.

Avots: EH I, 234


blūzga

I blùzga 2 ,

3): svētkuos ir nedzē̦rājs bij kâ b. pieblūzgājis Saikava;

4) wer besudelte Kleider anhat
Meiran, Selsau.

Avots: EH I, 232


blūzga

III blùzga 2 : "ein bei der Arbeit ungeschickter und schmutziger Mensch" Saikava; "verächtl. Bezeichnung für einen unsympathischen Menschen" Warkl.

Avots: EH I, 232


blūžga

blùžga 2 ,

1) = blùzga 2 I 2 Saikava: guovis dzirduot meitietis bij nuolējies kâ b.:

2) = blùzga 2 I 3 Saikava: dzer kâ b.;

3) ein Schimpfname
Warkl.

Avots: EH I, 232


blūžgas

blùžgas 2 , eine Art Geräusch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 79; ein klatschendes Gerävsch Saikava: b. vien gāja, kâ suoli sper (mit durchnasstem Schuhwerk).

Avots: EH I, 232


blūžģēt

blūžģêt: vom Geräusch, das eine in einem geschlossenen Gefäss bewegte Flüssigkeit verursacht (mit ù 2 ) Saikava; vom Schall bei einem Steinwurf ins Wasser (mit ù 2 ) Warkl.

Avots: EH I, 232



boja

‡ *boja od. *bojs, in der Verbind. ar boju "mit Bösem" Saikava: ja nevar ar labu sarunāt, tad jālūkā ar boju taisnību dabīt. Aus r. бой "Kampf".

Avots: EH I, 235



bokšķoties

buokšķuôtês (unter buokstît III),

1): der Arbeit ausweichen; mit Umschweif reden, mit der Sprache nicht heraus wollen; heimlich etwas tun
Saikava.

Avots: EH I, 258



bomis

buõmis,

1): pati buomi cilājama BW. 12915, 10 var. se̦ra b., ein Faulpelz, ein ungeschickter Arbeiter
Saikava;

2) s. Fil. mat. 186;

3) krūšu b. - auch Mahlup, Orellen; ‡

5) ein unter den Rändern eines Wagens befindliches sechs- oder achtkantiges Holzstück, das die übrigen Teile des Wagens zusammenhält
Siuxt.

Avots: EH I, 259


brada

‡ *II brada od. *brads, in der Verbind. vienu bradu, in einem fort watend Saikava: pa tik dziļu sniegu vienu bradu nuobridu līdz pat Lazduonai.

Avots: EH I, 236


bradāt

bradât,

2): beim Sprechen radebrechen
Diet. ‡ Refl. -tiês, (längere Zeit) waten: abjiem grib b. pa panč kam Saikava. - bradãt I, 321 durch bradât zu ersetzen.

Avots: EH I, 236


bradenis

bradenis,

1): (Watenetz) auch
Saikava;

2): b. ir škīsta pubuļaina drēbe, vietām kur sists ar sistavām, vietām nav Saikava.

Avots: EH I, 236


bradināt

‡ l bradinât, undicht weben Saikava: kas tur nu tādu bradeni kuo b., - piesit reizas piecas ar sistavārn, un jau uolekts nuobradināta.

Avots: EH I, 236


braks

V braks "das Eisenstück, das die Femerstange mit den Radern verbindet" Alschw., Behnen, Kurs, u. a., "woran man die Schwengel anhängt" Grobin, Rutzau, "Verbindung der Schwengel" Schrunden, (plur. braki) Stom., "der grössere Schwengel, woran zwei kleinere befestigt werden" Saikava (: pie braka piekabina mazuos zveņģeļus): ratiem ir pieskrūvē̦ts b., arklam - uzkabinārns b. Grobin. Nebst oder durch li. brãkas aus d. Bracke.

Avots: EH I, 236


brākšķēt

brãkšķêt (unter brakstêt): auch (mit à 2 ) Saikava. Refl. -tiês: mežā kaut kas bràkšķējās 2 , kâ kad kuoks lūza Saikava.

Avots: EH I, 239


brākšķināt

bràkšķinât 2 Saikava, = brakšķinât: kuo tu tur brākškini, staigādams pa le̦du?

Avots: EH I, 239


brākšķis

brãkšķis (unter brakšķis),

1): auch (mit à 2 ) Lub., Saikava;

2) ein Schwätzer
(mit à 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 239


braukalēt

braũkalêt (unter braũkaļât): auch (mit àu 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt: b. pa pasauli Pas. IX, 476. sāka b. I, 283.

Avots: EH I, 238



brāzakls

bràzakls 2 (mit hochle. a aus e̦?) Lubn., Meiran, Saikava "?": iet kâ b. (von jem., der beim Gehen überall anstösst, sich reibt).

Avots: EH I, 239


breņģe

brèņģe 2 Saikava, eine einschüss Stelle; tiefer Kot: izbreņģēja nuo breņģes ceļa.

Avots: EH I, 240




brengs

bre̦ñgs (unter brañgs): auch Orellen n. FBR. XI, 38, Ladenhof n. FBR. XI, 69, Erkull und Poikern n. FBR. XIV, 59, Wainsel n. FBR XIV, 84, (mit è̦n 2 , > hochle. bràngs) Kaltenbr., Saikava, Sussei. - Adv. bre̦ngi,

a) ziemlich gut:
puika b. nuostrādājis jumtu Orellen. tīri b. varēja sìenu mest kaudzē Heidenfeld. aitai zuobi aši, iekuot b. Sonnaxt. varēja b. dzīvuot Kalfenbr.;

b) ziemlich viel
Kaltenbr.: pa Kaldabriņas lanku bija uozuolu b.

Avots: EH I, 240


briedelēns

briêde̦lē̦ns Saikava, (verächtl.) Demin. zu briêdis.

Avots: EH I, 243


briedene

briêdene,

1): (ein Pilz)
auch AP., Lubn. (in Lubn. auch pùrslas 2 genannt), Meiran, Saikava, (mit 2 ) Sassm.;

2): auch Saikava. Zur Bed. 1 erinnert M. Niedermann (brieflich) an d. Hirschling.

Avots: EH I, 243


briedēns

briêdē̦ns: ve̦zdama briedē̦nu sai Janš. Mežv. ļ. II. 408.

Avots: EH I, 243


briediene

briêdiene Kaltenbr., Saikava, die Elenkuh Pas. V, 436 (aus Višķi).

Avots: EH I, 244


briedīgs

briêdîgs: b. rudens - labība tâ iebriest, kâ ni˙kad Saikava.

Avots: EH I, 243


briest

briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]

Avots: ME I, 338


brīnēties

brĩnêtiês (unter brĩnêt, brĩnîtiês): auch AP., Kaugurciems, Siuxt, Weinsch., (mit ì 2 ) Kalz., Linden, Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava.

Avots: EH I, 242


brīnīgs

brīnīgs: auch Elger Dict. 74, Pas. VI, 174, VII, 327, 387, VIII, 102, IX, 114, Pilda n. FBR. XIII, 49, (mit ì 2 ) Kaltenbr., Saikava: nuoticis b. gadījums Saikava.

Avots: EH I, 242


brīnisks

brĩnisks (unter brĩnišķîgs): brìnisks 2 nuotikums Saikava.

Avots: EH I, 242


brīškas

brìškas 2 Saikava, = brĩkšķis 1.

Avots: EH I, 242


brīšķēt

brīšķêt: auch (mit ì 2 ) Heidenfeld, Saikava.

Avots: EH I, 242


brīšķināt

brīšķinât Warkl., (mit ì 2 ) Saikava, brīšķinêt Warkl., -ẽju, = brikšķinât 2: kas tur brīšķina pa ķēķi ar malku? Saikava.

Avots: EH I, 242


brīšķis

brīšķis (unter brīšķêt): auch (mit ì 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 242


brist

brist,

1): zivis b., mit dem Watnetz fischen
Zvirgzdine; ‡

2) b. virsū "sich aufdrängen"
(?): nebrien virsū! negrūsties! Janš. Dzimtene III 2 , 195. ‡ Refl. -tiês, um die Wette waten: ejam nu b˙! redzēs, kuŗš mēs dziļāk iebrissam Saikava.

Avots: EH I, 241


brīvestība

brĩvestība: (Freiheit) auch Saikava (mit ì 2 ).

Avots: EH I, 243


brīvēt

brĩvêt: brīvē nu, brīvē, - redzēs, cik lielu rūmi atbrīvēsi! Saikava.

Avots: EH I, 243


brizelaiņi

brizelaiņi, ein mit brizeles gefärbter Frauenrock Saikava.

Avots: EH I, 242


brizeles

brizeles, eine zum Färben gebrauchte Pflanze Saikava: brizeļu saknītes raka un pervēja. Vgl. brizenes.

Avots: EH I, 242


brodiņš

I bruôdiņš (unter bruôdenis),

1): auch KatrE.; Sussei, Wessen, (bruôdeņš) Kaltenbr., (brùodiņš 2 ) Sonnaxt; bruodiņi, die dreieckigen Löcher für den Rauchabzug in den schornsteinlosen alten Häusern unter dem Firstende Lubn. n. BielU.; bruôdeņš Auleja, = ‡ bruôdnieks;

2): auch (bruôdeņš) Warkl.: cisu jumtam bruodeņu nuoklaj ar sūnām Warkl. zĩle dzied... staļļu bruodiņā (Var.: staļla spāres (jumta) galiņā) BW. 13949, 3 var.; ‡

3) die obere Tür einer Heuscheune
Saikava.

Avots: EH I, 247


brožs

bruôžs,

1): tupeņi pēc lieta palikuši bruožāki Saikava. viņam vajadzēja dzert tuo bruožākuo glāzi ebenda. Adv. bruôži "briedīgi" Saikava: runkuļi smagi b. aug;

2) nahrhaft
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 248


bruceklis

bruceklis,

1): auch Franenb., Iw., Saikava; ‡

3) ein Schrapeisen
Bixten.

Avots: EH I, 244


brucināt

brucinât,

1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., KatrE., Linden, Sonnaxt: brucināta maize, gebrühtes Brot,
b. (mit kochendem Wasser waschen) traukus Sonnaxt;

2): ("abtragen")
auch Wessen; massieren Ahswikken: b. kāju;

4): auch Grob., Iw.;

5) (auch Saikava): aizgājis... brucīšu (= brūkleņu) brucināt ("lasīt") Anekd. IV, 299; ‡

6) weilen machen
(?): gans visu rītu guovis brucina ("aiztur") pa pļavas stūri Dond. Refl. -tiês,

2) sich reiben, scheuern, schaben:
suvē̦ns brucinās gar riķiem Dunika, Kal., OB.; ‡

3) sich (im Leben) durchschlagen:
kâ tev klājas? - nu šâ, tâ brucinuos Kal.

Avots: EH I, 244


brukt

I brukt: praes. brukstu Auleja, brùkstu 2 Warkl.,

1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;

2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.

Avots: EH I, 245


brunči

II bruñči: auch Lennew. n. BielU., Fockenhof, Salis, Talsen u. a.; auch der Sing. bruncis Saikava u. a., Demin. verächtl. bruncelis: brunci Emma nuoģērba Janš. Dzimtene IV, 20. īss, ve̦cs bruncelis mugurā Mežv. ļ. I, 18; brunči "ein Rock mit kurzen Schössen" Bartau; bruncis Kal., brunči Dunika, ein rockartiges, gesticktes Kleidungsstück der Männer.

Avots: EH I, 245



brūnis

I brũnis,

1): auch Siuxt; ‡

2) Demin. brùnītis 2 Saikava, eine Kartoffelart.

Avots: EH I, 246



bružāt

bružât,

1): auch Saikava, Sonnaxt: b. ar sluotu Sonnaxt; ‡

2) oberflächlich eggen
(bružât) Warkl. Zur Etymologie s. Wood Post-consonantal w 86.

Avots: EH I, 246


bružāt

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341



bruzeles

bruzeles, =brizeles: ar bruzelēm dzīparus bruzenēja tumšbrūnus Saikava.

Avots: EH I, 246



bruzgulēt

bruzgulêt Prl., Saikava, (hier auch reflexiv) Kalz., hörbar und liederlich (dazwischen die Luft hinausblasend) schlürfen (von Schweinen): sivē̦ns pa sili bruzgulē(jas).

Avots: EH I, 246




būcennis

I bũcenis: auch (mit ù 2 ) Saikava, (mit û 2 ) Orellen, Salisb.

Avots: EH I, 256


budzīt

budzît: unablässig antreiben Festen, Saikava: šās mani vienā budzīšanā budzī, lai es ejus uz mežu Saikava.

Avots: EH I, 249


būkāt

bùkât 2 ,

1): auch Kaltenbr., Saikava, Warkl.;

2): auch Sonnaxt, Pas. VIII, 101;

3) "die
apkūl(īb)as feiern" Saikava.

Avots: EH I, 257


būkšķināt

bũkšķinât, bũkšinât, caus., Lärm machen, lärmen, einen dumpfen Schall verursachen, klopfen: zemīti būkšķināšu BW. 24022, Edei sirds būkšķināja Sudr. E. In Druw.: einen dumpfen Lärm verursachen in einem geschlossenen Raume: saimnieks būkšķina kūtī. Refl. - tiês, dumpf tönen, lärmen: Miķelis būkšķinājās pa uotru istabu MWM. VII, 846.

Avots: ME I, 358





bukurēt

bukurêt, -ẽju,

1) (etwas Schweres) wälzen
Saikava: bukurē tuo auzu maisu šur!

2) stossen, puffen; "purgât 1" Segew.

Avots: EH I, 250


bukurot

bukuruôt Kalz., bukurât Meiran, = kùleņuôt: ganībās ... sairnnieks ieraudzījis aitu barā bukuruojam neparastu aunu sveša vīrieša izskatā Brīvā Zeme.

Avots: EH I, 250


bulderiņš

bulderiņš (unter buļdurene): auch (mit ùl 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 250


bulduriņš

bulduriņš (unter bul˜durene): auch (mit ùl 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 250


bulēns

bulē̦ns, ein Widder, Hammel Saikava; vgl. bul˜lē̦ns.

Avots: EH I, 251


bulte

bul˜te (unter bul˜ta),

1): vara b. BW. 35477, 1;

2): auch Salisb.; ‡

7) (vēja) bùlte 2 Saikava, eine heftige Windsbraut;


8) ar bulti, mit Ungestüm, eilig, schnell
Wessen; bùltēm 2 ("straumēm") ūdens skrien Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89; ‡

9) ein Bolzen, womit oben in der Gabelung eines in der Nähe eines Brunnens aufrecht stehenden, dicken Pfahles ein Balken befestigt ist, an dessen éinem Ende dei Brunnenschwengel hängt.

Avots: EH I, 251


bumbulis

bumbulis,

3) auch Alswig, Mahlup;

7) auch AP. (mit um̃);

8) ein kleiner, runder Gegenstand (namentlich von Kartoffeln:
mit ùm 2 ) Kaltenbr.;

10) eine Art Haspel
(krijs), auf die man Garn windet (mit ùm 2) Saikava.

3) (von Menschen) - zu ersetzen durch

9) (von Lebewesen); hlerher gehören wohl auch die Zitate aus
BW. 33089, 2 und 29246 unter 8. J. Al.

Avots: EH I, 252



bungada

bùndaga 2 Saikava, bundaga Ramkau (mit uñ), Golg., Sinolen, = gunde̦ga (hieraus dissimiliert?), ranunculus acer.

Avots: EH I, 252


bungāt

II buñgât,

1): auth Orellen, Seyershof, (mit ùn 2 ) Saikava;

3) wecken
(mit ùn 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 253


burbēt

burbêt: slīkuonis bij jau sācis bur̂bēt (prs. burbu) Saikava.

Avots: EH I, 254


burbulis

I bur̂bulis: auch Erlaa n. FBR. XI, 11, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Saikava.

Avots: EH I, 254


burbuļot

bur̂buļuôt: auch Saikava, (mit ur̂ 2 ) Salis.

Avots: EH I, 254


būris

II bũris,

1) ein Vogelbauer
U. u. a.;

2) ein Zelt
Golg.; ein schlecht gebauter Anbau wo der Wind durchblasen kann (mit ù 2 ) Saikava ("= -cenis"); ein Bretterverschlag für Schweine am Ende des laĩdars AP.; skuju bũris AP., = slietenis 1; eine Laubhütte Lis. (mit ù 2 ); žagaru būrī (Var.: būdā) BW. 21285, 1. Aus mnd. bûr "Bauer, Gehäuse".

Avots: EH I, 257


burnasts

bùrnasts 2 Saikava "ein Mantel mit rundem Kragen und mit Taschen". Dürfte zunächst auf r. бурнус "eine Art Mantel" beruhen.

Avots: EH I, 255


burt

bur̃t, ‡

2) b. augšā, wecken
Frauenb.: saimnieks mani bur augšā katru rītu priekš gaismas. Refl. -tiês,

3) "sich behexen lassen"
(aus einem handschriftlichen Vokabular). Subst. bũrums: nuo būruma atsvabināt Pas. IV, 64; ‡ bũrẽjs, ein Zauberer; wer zaubert.

Avots: EH I, 255



burzāt

burzât Warkl., (mit ur̂) Bērzgale, C., Meiran, (mit ur̂ 2 ) Grünwald, = bur̂zît: burza (sajauc, pavirši dara) vien, ne strādā Pilda. Refl. -tiês,

1) = bur̂zîtiês ‡ 1 C., Saikava;

2) "возиться" Warkl.: kuo tu visu dienu pa kājām burzājies?

Avots: EH I, 255


burzgala

bùrzgala 2 ,

1) ein kleines Quantum einer Flüssigkeit
Auleja;

2) ein Luftbläschen, das sich aus gärendem Bier aussondert
Kaltenbr. - Plur. bùrzgalas 2 ME. I, 355 (aus Wessen auch der Sing. mitgeteilt): auch Saikava; nuo ūdens burzgalām BW. 29720.

Avots: EH I, 255, 256


burzgalēt

bùrzgalêt 2 Saikava, schnaubend mit der Schnauze in einer Flüssigkeit herumwirtschaften: suvē̦ns burzgalē pa sili, ka šļakst vien.

Avots: EH I, 256


burzīt

bur̂zît,

1): auch AP., Warkl., (mit ur̂ 2 ) Salisb., Strasden; ‡

2) reinweichen (Wäsche)"
Bartau; ‡

3) (Teig in Wasser) einrühren
Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) sich knüllen
Jürg. u. a.: šī drēbe viegli burzās;

2) sich drängen (durch eine Menge)
Saikava, Warkl.: b. pa burzu.

Avots: EH I, 256


burzīt

bur̂zît, - u, - īju [C., Lis., Ruj., Kreuzb., bur̂zêt 2 Bl., bur̃zît Serbigal], tr., reiben, zerknittern: acis. saimniece burzīja savu priekšautu A. XX, 484. [burzi manu vēderiņu! BW. 34963. Vgl. burnīt].

Avots: ME I, 356





būt

bût (bũt Rutzau; prs. bûnu Auleja, Oknist neben einem prt. biju): kâ nebijis (gesprochen: nabìs 2 ) Saikava, irgendwie. ‡ Refl. -tiês: šuo tuo daries un būnies (gibst dich ab mit?) visu laiku Auleja. vai būsies ("uzmāksies") atkal man? (aus einem Märchen von NB.).

Avots: EH I, 257



būvēt

bũvêt, ‡

2) b. ciet(i) Frauenb., zumachen (eine Tür).
Refl. -tiês,

2) zögern, trödeln
Saikava: kuo tu tik ilgi vari b. pa ustubu, ka neej uz tīrumu?

Avots: EH I, 257


būvēt

bũvêt, - ēju, tr., bauen: ē̦ku, namu. Refl. - tiês, sich mit einer Bauarbeit beschäftigen, Bauten ausführen: saimnieks varēs būvēties, kâ pašam gribas Neik. [Aus mnd. būwen dass.]

Avots: ME I, 360


buža

II buža,

1): auch Franenb., Saikava, Wessen: kuodīs b. kājiņā BW. 29068 var.

Avots: EH I, 256


bužināt

bužinât,

1): auch Ahs.;

3) verwühlen (Haare, Federn)
Grünwald, Saikava: vējeņš matus bužinä Pilda.

Avots: EH I, 256


buzis

buzis,

1) = bũzis 1 Lems., Wainsel; ein böser, verärgerter Mensch PV., Saikava, Segew.; ein eigensinniger streitsüchtiger Mensch Saikava;

2) kuodīs buži kājiņā BW. 29068 var.

Avots: EH I, 256


čaba

I čaba,

1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;

b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;

c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.

Avots: EH I, 281


čaba

IV čaba, ein faules, ungeschicktes Weib (čabiņa) Frauenb.; comm., ein tappischer, ungeschlachter Mensch Saikava; ein Schimpfname (čaba) Meiran: kuo tu kâ č: maisies pa kājām!

Avots: EH I, 281


cābulis

I cābulis, der Hahn: cibu, cabu, cābulīti BW. 2477. saimnieks gājis ar lielām kājām kâ cābulis A. XX, 53. [In Wandsen sei cãbulis ein Küchlein mit befiederten Beinen; in Ruj. - ein Küchlein.]

Avots: ME I, 366


čačenīte

čačenīte, verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen: kā viņa dejuo, cik veikla! daudzi. nātās saimniekmeitas viņas priekšā tīrās čačenītes vien ir Purap. Trīs balles vakari.

Avots: EH I, 282


čačis

I čačis,

1) ein in Äste auseinanderstehenden Holz, ein Quirl
[bei Bielenstein Holzb. 278] zum Umrühren des Bieres, des Mehles: saimnieks beŗ zirgiem miltus un maisa ar kuoka čačīti Vēr. II, 855; [eine Astgabel Bielenstein Holzb. 426];

2) čači, ästige Stangen als Gestell, worauf Erbsen, Klee
u. a. zum Trocknen aufgesteckt werden [Kursiten, Nigr.], Frauenb., Ahs.;

3) čača od. čaču arkls, čačarklis Scrunden od. čačis [Bielenstein Holzb. 476], der Hakenpflug. [čači wohl aus *cači, zum nom. s. *cacis aus sacis zu sakas "Mistgabel",
li. šakà "Ast".]

Avots: ME I, 400


čaduks

čaduks, ein Instrument zum Flechten von Bastschuhen Saikava.

Avots: EH I, 282



čaga

I čaga,

1): auch Schnehpeln;

3): auch AP., Kaltenbr., Ramkau, Saikava, Warkl.: sīļi miežus apē̦duši, čagas (Var.: čabas) vien atstājuši BW. 28062, 2. čagas vēl pārvētīs un tad bērs pie pe̦lvām AP.; Sing. čaga, die Getreidehülse
Warkl.

Avots: EH I, 282


čagans

II čagans: auch Fest., Ramkau, Saikava, Stom., Vank.

Avots: EH I, 282



čamdīt

čam̃dît, -u, -īju, [auch čam̃dêt L., Ronneb., Smilt.],

1) befühlen, betasten, betastend suchen:
meita vūkstuoli čamdījusi LP. VII, 128. sāk tik čamdīt visas kabatas puisim IV, 188. viņa čamdīja sparīgi ap sainīti Brig.;

2) čamdīt ļaudis pie darba, die Menschen zur Arbeit treiben
Dok. A.;

3) č. ābuolus, Äpfel von den Bäumen schlagen;
putnu pērkļus č., die Vogelnester zerstören PS. Refl. -tiês, tastend etw. suchen, wühlen: kuo tu čamdies pa kabatām, pa salmiem, pa pe̦lniem?

Avots: ME I, 403


čams

I čams,

1): auch Druw., Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt; lielu čamu (ein tüchtiges Büschel, so viel man mit dem Arm fassen kann)
piepļaun Kaltenbr.;

5): jās (= masalas) iet pulceņiern kâ č. Kaltenbr.; ‡

7) "=kams" Wessen.

Avots: EH I, 284


čangali

čañgaļi AP., Abgesiebtes, Achterkorn Fest., "pe̦lavas nuo pakaļdūkas" N.-Peb. n. Latv. Saule S. 378: čangaļuos saiet visas ušņu puogas AP, kad ušņuota labība un čangaļuos nav graudu, tad čangaļus sagrūž pie pe̦lavām ebenda.

Avots: EH I, 285


čāpa

III čãpa, eine Handvoll: saimnieks dabūja labu čāpu naudas Ahs., Dond.

Avots: ME I, 408


čāpstināt

čâpstinât: auch Druw., Saikava, Warkl., Zvirgzdine, (mit à 2 ) Grünw., Lems., Wainsel: č. lūpas Lems., Stom. ‡ Refl. -tiês, sich über etwas Geringfügiges beklagen Trik.

Avots: EH I, 287


časkas

časkas,

1): auch Saikava, Salisb., Seyershof, (časki) Salis;

2) Hülsen, Schalen (z. B. von Nüssen, Sonnenblumensamen), harte Abfälle überhaupt
Lems.;

3) Fettgrieben
Warkl.; eine Speise ans gebratenen, fein gehackten Eingeweiden, Nieren, Leber u. s. w. Meiran.

Avots: EH I, 285


čauga

čaũga,

2): nav ne viena cieta kāpuostu galviņa, - visas čaugiņas vien Dond.;

5) Plur. čaugas 2 Saikava, Unkraut im gedroschenen Kleinkorn; Spreu
Warkl.: tādas č. vien bij, tik pa re̦tam kāds grauds Saikava.

Avots: EH I, 286


čaugans

čaũgans,

1): auch AP., Dond., Frauenb., Ramkau, (mit àu 2 ) Linden, Saikava, Skaista: č. le̦dus Dond., Linden. čaugana maize Brucken, Ramkau. č. plācenis Saikava; čàugana 2 labība Warkl.

Avots: EH I, 286


caune

caûne (unter caûna),

1): auch AP., Bērzgale, Kalz., Mahlup, Memelshof, Saikava, Schwaneb., Smilten, Warkl., (mit 2 ) Dunika, Kal., Mesoten, OB., Pankelhof: eglīte, kur caunīte nakti guļ BW. 33646, 3; ‡

2) eine Mardermütze:
uzlieku cauni galviņā BW. 13250, 36; ‡

3) Name einer dunkelbraunen Kuh
Warkl.

Avots: EH I, 260


caurcaurēm

caùrcaũrēm (s. caũrēm),

2): tev bij brist c. BW. 16119, 3 var.; ‡

3) durchschnittlich:
càurcàurēm 2 mums par dienu maksā divi lati Saikava.

Avots: EH I, 260


cēlājs

cê̦lājs (unter cêlējs): der Dieb - auch Saikava.

Avots: EH I, 267


celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370


celtava

ce̦lˆtava (li. kéltava): auch Saikava, ce̦ltave Römershof n. FBR. Vlll, 103, Saikava.

Avots: EH I, 264


celtenis

celtenis, ‡

2) ein Stein (auch eine andere Last
Saikava), den ein Mensch gerade heben kann: liek tik tādus celˆteņus; lielus (sc.: akmeņus) neliek Saikava. ar akmeņu laušanu gāja labi: vairums bij labu celˆteņu; bij arī pa ve̦zumniekam PV.

Avots: EH I, 264


cenavāt

ce̦navât, schätzen, den Wert bestimmen Saikava.

Avots: EH I, 265



cepenis

cepenis,

1): auch Saikava;

2) = cepiens: viens cepenītis (maizes) Salis.

Avots: EH I, 265


čepesls

če̦pe̦sls,

1) eine auffällige, wunderliche, komische Erscheinung
Auleja: ieveŗas kaidu če̦pe̦slu i[r] pirk:

2) ein Zauberer
Warkl.;

3) če̦pe̦sli, Zaubermittel
Warkl.; "māņi" Zvirgzdine: grē̦ks ticēt visaidiem če̦pe̦sliem.

Avots: EH I, 288


cepiens

cepiens: cik liela saime, tādu cepienu ce̦p Ramkau. nuoēdis cepienu maizes Pas. III, 156.

Avots: EH I, 266



cers

II ce̦rs,

1): auch AP., Fest., Kand., Orellen, Salis; ein niedriger Busch
Seyershof: jāņuogu c. AP. dārzā bij tikai viens c. susteriņu Kand.;

2): Schilf
Kalnazeem; ‡

6) ce̦ri, die eisernen Zinken der Flachshechel
Saikava. Zur Etymologie s. auch A. Vaillant Slavia IX, 492.

Avots: EH I, 267


četrlauku

četrlauku saimniecība, Vierfelderwirtschaft.

Avots: ME I, 411


četrstīgu

četrstīgu kuokle, eine viersaitige Harfe.

Avots: ME I, 411



cibulis

cibulis,

2): auch AP., Saikava.

Avots: EH I, 269


čiekstene

I čiêkstene: auch Bers., Prl., Saikava, Skaista, Warkl.; eine Spalte, eine enge Stelle Skaista.

Avots: EH I, 293


ciemmaize

cìemmàize, das Weissbrot, welches man den Gästen mit nach Hause gibt: saimniece atveda ciemmaizi nuo kāzām Ahs.

Avots: ME I, 393


ciems

cìems: Demin. ciemītis BW. 11543 var. (aus Lennew.);

1): kam piede̦r tē̦va c. BW. 3736. re̦ti tas ciemiņš (Var.: tā sētiņa), kur pie vārtiem vītuoliņš 3340 var. visu vienu šituo māju sauc ciemu Orellen;

2): "vairāk māju kuopā" Siuxt;

3): auch der Sing. cìems - der Ort, wohin man zu Besuch geht
AP.; " viesuošanās" Warkl.; uz ciemu iet, zu Besuch gehen Orellen;

4): ciemā nākt, iet, angreifen, überfallen
(ironisch) Saikava: ciema iedams dabūju par smeceri;

6) ein guter, freundschaftfich gesinnter Nachbar
Dunika, OB., Rutzau: redzi, ciem! Janš. Dzimtene III 2 , 256; ‡

7) ciema grē̦ks PV., einmaliges Bettpissen:
zē̦nam šuonakt nuoticis ciema grē̦ks.

Avots: EH I, 277


cieņa

cìeņa,

1): kāda tā c. bij, tādu pacienāja; un paēda visi Siuxt; ‡

2) die Achtung
AP., Jürg., KatrE., Kegeln, Laud., Saikava, Salis, Smillen, Trik.; ‡

3) (eine Tracht) Prügel
Frauenb.

Avots: EH I, 278


ciens

cìens: lai ar ve̦cs, bet tâ˙pat sava ciena grib Saikava. viņš neliek cienā, ka man ar kuo vajaga Strasden. vai tad cilvē̦ki tur cienā, ka uotram kuo vajaga! ebenda.

Avots: EH I, 278


čiept

II čiept (unter čiebt II): auch Saikava (mit ìe 2 ), (mit 2 ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 293


ciesa

ciêsa: auch (mit ) Erwahlen, Frauenb., Grob., (mit ìe 2 ) Saikava: sila c. BW. 8720. ciesu pinu vainadziņu 6223.

Avots: EH I, 278


cieši

ciêši (unter ciêšs),

1) (stark, intensiv):
vai tu labi c. pieteici, ka neaizmirst? AP. es bruokašlaikā paguldu guovis; tad viņas ciešāk ē̦d ebenda. man c. miegs iet Zvirgzdine n. FBR. X, 32. dē̦ls ... c. dzēre Pas. X, 327 (aus Rositten);

2) (= ļùoti): auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Skaista n. FBR. XV, 48, Kaltenbr., Pilskalne, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: c. saslima Pas. VIII, 482. šis nav vis c. ve̦cais Saikava, c. pateicuos Warkl.; ‡

3) sehr nah, hart an:
viņam māja ir c. pie ceļa AP.

Avots: EH I, 278


ciešs

ciêšs: fest: ciešas saites Ruj., Wolm. (daneben cieta zeme).

Avots: EH I, 278


ciest

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I 4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395


cieza

cieza, der Geizhals: mūsu saimniece ir liela cieza: saimi mērdē tīri badā Schwaneb.

Avots: ME I, 397


čigāns

čigãns: mit â 2 Dunika. Frauenb; = budēlis I 2 Saikava, Sonnaxt; čigānu vējš Frauenb. "der Nordwind".

Avots: EH I, 290


čiknīt

čiknît, -īju Saikava, mühsam heben: č. akmeni ratuos.

Avots: EH I, 290


čiknīties

čiknîtiês: auch Erlaa, Linden (in Livl.), Saikava.

Avots: EH I, 290


čīkstēt

čĩkstêt: auch AP., Orellen, mit ì 2 Warkl., Zvirgzdine;

1): knarren
(mit ì 2 ) Saikava;

2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.

Avots: EH I, 292


čīkstoņa

čĩkstuoņa,

1): auch PV.;

2): auch AP.; ‡

3) jem., der zu weinen oder sich zu beklagen pflegt
AP.; wer mit allem unzufrieden ist Saikava; ‡

4) wer zu feilschen liebt
PV.

Avots: EH I, 292


čīkstulis

čīkstulis,

1): ein sich beklagender Siechling
Fehteln, PV.; ‡

2) wer zu feilschen liebt;


3) "kas čīkst": žīds brauc ar saviem čìkstuļa 2 ratiem Saikava.

Avots: EH I, 292


cildens

cilde̦ns: viņa ir pilnīgi cildena ("?") nest saimnieces vārdu un varu Janš. Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 270


cilīgs

cilîgs, elastisch, schnellend: cilīga kviešu karašiņa; [gewandt, geschiskt: cilīgs saimnieks Trik.; "arbeitsam"Planhof;"gross, stattlich, kar"ftig" Rujen -Tornei (c. teļš, c. vīrs); "ganz gut" Ruj. wohl zu celt.]

Avots: ME I, 381


cilpaiņi

cìlpaiņi 2 Saikava, cil˜painīši AP., gestrickte Wollhandschuhe mit Garnschleifen (cilpas) auf der Kehrseite.

Avots: EH I, 270


cilpains

cil˜pains,

1): cilpaini (cil˜pani Salis) cimdi Saikava; ‡

3) "cilpas 9 aufweisend"
Frauenb.: c. pļāvums.

Avots: EH I, 270


cilpāniski

cil˜pāniski,

1): gruoža cìlpâniski 2 apmetēs ap kaklu Saikava.

Avots: EH I, 270


cilps

cìlps 2 (unter cil˜pa): auch Prl. u. a. n. FBR. VI, 94 und IX, 138, Bērzgale, Fest., Saikava, Selsau, mit ilˆ Kalz.,

1): auch Sonnaxt, Warkl.;

3): auch Saikava (hier neben cìlpa 2 "Schlinge"):
zaķiem labi cilpus mest BW. 3824 var. cilpu cilpiem zaķīt[i]s lēca 23568 var. zirgs le̦c ar cilpu, das Pferd zieht mit éinem Ruck die Fuhre aus der Gruft (auf schlechtem, ausgefahrenem Wege) Saikava; "rāviens kasuot ar grābekli" Heidenfeld: dažs ar grābekli kâ ar divi cilpi [kasa].

Avots: EH I, 271


cimbole

III cimbuole, Bezeichnnng für eine Person: ja ganu, meitu jeb puisi līgstuot saimniece negrib duot tādu algu, kādu prasa, tad tādu saimnieci sauc par cim̃buõli NB. cībīt, mana cimbuolīte, kuo mēs rītu vārīslm? BW. piel. 2 27227,1.

Avots: EH I, 271


cindi

cindi: auch (mit ìn) N.-Peb., Ramkau, (mit ìn 2 ) Warkl. n. FBR. XI, 105, Prl., Saikava.

Avots: EH I, 272


cīpsla

cìpsla,

1): auch (mit ì 2 ) Saikava, (mit î 2 ) Siuxt, Wahnen; ‡

2) die Faser (auch der Pflanzen)
Diet.

Avots: EH I, 276


cīpslains

cîpslains 2 : c. pūslis N.-Peb. plāce iznākusi nuo sasīkslējuša kuoka un smagi cīpslaina Saikava.

Avots: EH I, 276


cīpsteles

cīpsteles: Sing. cìpstele 2 Saikava, die Sehne.

Avots: EH I, 276


čiras

čiras, das Gezwitscher: putni čiras nemitīgas jautrā vainadziņā saista Plūd.

Avots: ME I, 414



cirslis

II cirslis (unter cìrksnis II): auch A.-Rahden, Assiten, Blieden, Doblen, Gramsden, Jāsmuiža, Kārsava, Liepna, Mērdzene, N.-Peb., Salwen, Warkl., (mit ìr 2 ) Fest., Saikava, (mit ir̂) Golg., (cir̂slītis 2 ) AP.: cirslīt[i]s kurmi ... nuokuoda BW. 2250, 1. - 2 und 5 durch II und V zu ersetzen.

Avots: EH I, 274


cirtējs

cìrtējs,

1): līduma cirtējiņš BW. 8882 var.;

2): auch Ahs.; c. nuocē̦rt luopu uz vietas; kad iekuož, tad guove pale̦cas un beigta. cirtēju ne˙viens nav redzējis; viņš nuo zemes izle̦cuot un zeme a[t]ka[l] iekšā Saikava.

Avots: EH I, 274


cirtiens

cìrtiens,

1): uzskaita piecpadsmit cirtienus uz muguru Salis; der einmalige Schnitt mit der Sense
Seyershof: kad labību pļaujuot tâ ar izkapti iecē̦rt, tad saka, ka iecē̦rt cirtienu Salis;

2): auch Fest., Grob., Heidenfeld, Saikava; kuopas c. KatrE., = ‡ atcìrtiêns 2;

4): auch Dunika; ‡

5) "ein Grasbüschel, das ungemäht geblieben ist"
Dunika, Kal., Rutzau; ‡

6) nabaga c. Autz, Grenzhof, Valgale, ein Gericht, bestehend aus in Wasser gebröckeltem Schwarzbrot (mit Zucker).

Avots: EH I, 274



čoksts

čũoksts 2 : auch Pilda, Saikava, Schwanb., Stom., Warkl.; die Vertiefung zwischen den Schenkeln Erlaa; ein kleines Loch; ein kleines Zimmerchen PV.

Avots: EH I, 299


čopīt

čùopît 2 , -īju Saikava, stibitzen.

Avots: EH I, 300


čoža

čoža Dond., čožiņa Saikava "das weibliche Geschlechtsorgan (in der Kindersprache)".

Avots: EH I, 293


cūcene

cũcene,

1): ein junges (weibliches) Schwein
- auch Siuxt, (mit ù 2 ) Saikava; ein Mutterschwein AP., Salis, Sassm.: slaucamuo cūcenīti BW. 16490, 6 var.;

2): (ein Pilz)
auch AP., Dond., Salis, Sassm., (mit ù 2 ) Linden, Lubn., Mahlup, Meiran, Saikava; baltā od. nuoras c., pe̦le̦kā c., Pilzarten Saussen;

3): auch Orellen, Salis; ‡

5) nuphar luteum Pussen (mit ũ);

6) verächtl. Bezeichnung für ein unsauberes Weib
Strasden.

Avots: EH I, 280


cūkāboliņš

cùkâbuoliņš 2 Saikava, brunella vulgaris; trifolium repens.

Avots: EH I, 280


cūkāt

cūkât -ãju, "Böses tun" Dond.; schimpfen PV.; "(iz)ne̦rruot" Fest.: viņš daudz kuo cūkājis savā mūžā Dond. Refl. -tiês, = cũkuôtiês 1 Saikava; "etwas falsch machen" Fest.; schimpfen (intr.) Vīt.: kuo tu cūkājies? vai nevari labi padarīt? Fest.

Avots: EH I, 280


čūkstēt

čũkstêt,

1): in der Hitze trocknend zischen
(mit ũ ) Siuxt;

2) (s. unter čukslêt): auch Bērzgale, (mit ũ ) Lemsal, Salis, Salisb., Schnehpeln, (mit ù 2 ) Golg., Kalz., Memelshof, Saikava. Refl. -tiês (unter čukstêt):

1) sich leise unterhalten
Salis (mit ũ ); ‡

2) "?": ūdens it kâ vārīts čukstējās Dünsb. Maijas Roze 89.

Avots: EH I, 298


cūkucīši

cūkucīši (unter cũkactiņas): ein Strickmuster für Handschuhe (mit ù 2 ) Saikava; Handschuhe mit einem solchen Muster (auch cùkači 2) ebenda.

Avots: EH I, 280


čūlot

čūluôt

2): auch Saikava (mit ù 2 ).

Avots: EH I, 298


čuriņa

III čuriņa Saikava, das weibliche Schamglied (in der Kindersprache). čuriņas: auch Wessen.

Avots: EH I, 296


čurknēt

čurknêt Saikava, gebückt, zusammengekauert sitzen, hocken: puika čurkn zem gultas Pas. VIII, 150 (aus Borchow). vistas uz laika maiņām sabuozušās čurkn Saikava.

Avots: EH I, 296


da

II da,

1): in Mahlup auch mit dem dat: instr. plur.;

a): da kam (bis wann, bis zu welcher Zeit)
nu dzīvuos? Saikava. tie dzēre da beigu beigām AP. nuoslīka da vienam (bis auf den Letzten) Kaltenbr. vasaru turēja da divus aunus Mahlup.

Avots: EH I, 300


dabirzīt

dabirzît, Saalfurchen bis zu einer gewissen Stelle hinziehen Saikava: d. da galam.

Avots: EH I, 300


dabīt

dabīt: auch Erlaa und KatrE., n. FBR. XIV, 124, Saikava.

Avots: EH I, 300


dabraukt

dabràukt,

1): dabrauču ciema sē̦tu Pilda n. FBR. XIII, 61;

3) tr., hinzufahren
Saikava: d. zirgu pie kā.Refl. -tiês, unversehens hinzufahren: par tivu jums dabraucies pie ķirpas Saikava.

Avots: EH I, 300


dabriest

dabriêst (li. dabrę vollständig reif werden: lai vēl mieži dabriest pilnīgaki Saikava; vollständig anquellen: lai muca dabriest: tad būs labi ebenda.

Avots: EH I, 301


dabūvēt

dabūvêt, an-, hinzubauen AP.: pirtiņai galā d. vistu kūtiņu Saikava.

Avots: EH I, 301


dacirst

dacìrst, ‡

2) bis zu einer bestimmten Stelle (hin)hauen:
d. kuokam da serdei (serdes Warkl.) Saikava;

3) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
dacirtīšu ... spieķi pie grīdas Pas. VIIl, 201. dacērt tam iņģistam pa pakaļu! Warkl.;

4) "?": iesāka dzert un dacirta ("vēl dzēra"), kamē̦r bij iereibuši Lubn.

Avots: EH I, 301


dadalīt

dadalît: d. muižas zemi saimniekiem Dond.Refl. -tiês, teilnehmen (?): pie meža darba dadalījies Ramkau.

Avots: EH I, 301


dadarēt

dadarêt Auleja, = piederêt 2, (zu etwas od. einander) passen: kab balsi saietu, kab dadarē̦tu.

Avots: EH I, 301


dadasis

dadasis (s˙unter dadasi): Wiesenplatterbse (lathyrus pratensis L.) Saikava.

Avots: EH I, 301


dadēt

dadêt (n. dadêti): auch Saikava; dze̦guze dadēj citam putnam uolas Sonnaxt.

Avots: EH I, 301


dadzis

dadzis: Demin. dat.-instr. plur. dadziņiem BW. 7264 var.,

1): = usna Salis; (voc. s.) sīvais (Var.: asais) dadzi BW. 21720, 3 var. kuplu dadzi iestādīju 32472, 15. dadzītis platām lapām 2132, 2; pļavas dadzītis, eine Wiesenblume.

Avots: EH I, 301


dadzis

dadzis,

1) die Klette.
asais dadzis, lanzettblättrige Kratzdistel (cirsium lanceolatum) RKr. II, 69; baltais d., Eseldistel (onopordon acanthium); Mār,as d., Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus); meža d., gemeine Eberwurz, Karlsdistel (carlina vulgaris) RKr. III, 69, Konv. 2 681; sīkais d. od. dadzītis, Ockermennig (agrimonia eupatoria) n. U.; sle̦pe̦nais d., lappa Tournef. RKr. III, 75; Vāczemes d., Pestilenzwurz (tussilago petasites) Mag. IV, 2, 89; ze̦mais d., cnicus acaulis Mag. IV, 2, 60, U.; [piena d., sonchus oleraceus Wid.]; piena dadzīši, sonchus arvensis n. Konv. 2 2123. tas (muļķa brālis) bij brāļiem kâ dadzis, war wie ein Dorn (im Auge) LP. IV, 220;

2) dadzis, gew. d. Demin. dadzītis, der Stieglitz, Distelfink (fringilla cardeulis),
[vgl. dazu dadzilis], auch Leinfink; Birkenzeisig (fringilla linaria) RKr. VIII. 90. [Nebst li. dagỹs "Distel, Klette" am ehesten zu gäl. dogha "Klette" und (nach Leskien Abl. 361 u. Nom. 296) zu le. degt "brennen", vgl. li. dagus "горячiй; колкiй"; Hirt Indogermanen 593 erinnert an dak. δοχελα· χαμαίπιτυς Anders (zu gr. ϑήγω "schärfe" u. a.) Fick KZ. XXII, 104 u. Wrtb. I 4, 462, Walde Wrtb. 2 290, Bugge BB. III, 99, Wiedemann BB. XXVIII, 81 und (zu d. Zacke) Lewy PBrB. XXXII, 148 4 u. KZ. XL, 563 1, sowie (zu arm. dag "eindringlich") Scheftelowitz BB. XXVIII, 311.]

Kļūdu labojums:
Ockermennig = Odermennig
III, 75; Vāczemes = III,70; Vāczemes
Birkenzeisig = Birkenzeisig (dadzis)

Avots: ME I, 429


dagls

dagls,

1): auch Kaltenbr., Linden, Saikava, Warkl., (brandfarben)
AP., (weiss und schwarz gefleckt) Ramkau (dagls), Sonnaxt; ‡

2) Subst., = dagla Saikava, Warkl.

Avots: EH I, 302


daiks

daiks: auch A.-Rahden, Jürg., Lemb. Memelshof, (mit 2 ) AP., Orellen, (mit ài 2 ) Oknist, ("Werkzeug, Instrument") Brucken (mit 2 ), Saikava (mit ài 2 ).

Avots: EH I, 302



dalaist

dalaîst: bis zu einer gewissen Stelle od. bis zu einem gewissen Zeitpunkt tassen: d. kājas da zemei Kaltenbr. gribējām šituo balku d. (fallen lassen) tai blakam, bet aizšķiebēs Saikava. ka[d] dievs dalaistu da galam (wenn Gott gäbe, dass das Korn reif wird), tiktu visa kā Kaltenbr.

Avots: EH I, 304


dalbs

dalbs (unter dal˜ba): auch Grob. (eine zu verschiedenen Zwecken gebrauchte Stange),

2): ar dàlbu 2 zuvis dukurē Saikava;

3): - auch (mit àl 2 ) Saikava;

5): auch (dalbs) Salis; ‡

11) der Pflanzenstengel
(mit al˜ ) Grob. (in- dieser Bed. häufiger das Demin. dalbiņš).

Avots: EH I, 304



dalderains

dal˜derains: dal˜de̦rains AP. (von Pferden gesagt), dàldeŗains 2 Saikava (von Pferden und Geweben).

Avots: EH I, 304


dalderis

dal˜deris,

1): acc. plur. dalderiņus BW. 25645; sudraba dalderītis BW. 3770 var. sīkajiem dalderiem 31761, 2;

2): daldeŗus mērījuši ne tikai pēc zemes lieluma, bet arī pēc labuma AP. d. - trīs pūrvietas, kad vidīna zeme; kad labāka zeme, tad uz daldera krīt tikat viena pūrvieta; kad pa˙visam slikta zeme, tad daudzi pūrviešu Saikava; ‡

3) alectorolophus minor Ramkau.

Avots: EH I, 304


dalgs

dalgs L. (von ihm als"lit."bezeichnet), U., die Sense. Nebst li. dal˜gis od. dal˜gė, del˜gė, apr. doalgis "Sense" [der Form (und Bedeutung) wegen wohl (nach Fick BB. II, 198, Lewy PBrB. XXXII, 148, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 158, Walde Wrtb. 2 239 u. 269, Niedermann Essais ďétym. et de crit. verb. lat. 23; vgl. auch Berneker Wrtb. I, 207) eher zu an. telgia "behauen, (zu)schneiden, schnitzen", als (nach Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 106) zu an. dálkr "Nadel, Dolch", ir. delg "Dorn, Tuchnadel" oder (nach Fick Wrtb. III 4, 210) zu ae. dolg "Wunde" resp. (nach Froehde BB. XVII, 310, der auch ein preuss. -le. dalkis (das nicht echt le. sein kann) "Aalangel" heranzieht, Mikkola BB. XXV, 74 und Junker IF. XXXV, 276) zu la. falx "Sichel, Sense"].

Avots: ME I, 434, 435


dalībnieks

dalĩbnieks, der Teilnehmer, Gesellschafter: kongresa, ruotaļu, svē̦tku d. lai saimnieks ir gājējiem dalībnieks priekuos un bē̦dās B. Vēstn. dzīvs dalībnieks un priekšnieks dažādās biedrībās Vēr. II, 1266.

Avots: ME I, 435


dalsāt

I dàlsât 2 Saikava, gehen, spazieren, schlendern: d. pa mežu.

Avots: EH I, 305


damest

damest, ‡

2) ein wenig bezahlen, vergüten
Kaltenbr.: jam saimnieks vis damete. cik damesi par tuo darbn? Refl. -tiês,

2) überfallen (von einer Krankheit):
dame̦tas diluons Kaltenbr.

Avots: EH I, 306


dampīgs

dàmpīgs 2 Lubn. "gesund, beherzt, dick, fett": d. skuķis. Wohl zum entlehnten dam̃pis "Dampf(maschine)", vgl. die Redensart iet kā dampis Saikava.

Avots: EH I, 306



darīšana

darîšana, das Tun, die Angelegenheit, die Arbeit: ej tik un dari, kas tava darīšana. tā ir mana darīšana, gar kur,u citiem ne˙kādas daļas. Sprw.: liels kâ zirgs, darīšana kâ blusai. kas tā par darīšanu? was ist das für eine Art und Weise? atnācu pie jums amata darīšanās. neiemaisies cita darīšanās.

Avots: ME I, 440


darīt

darît,

1): d. alu - auch Skaista n. FBR. XV, 54, BielU., Lixna, ve̦zumu - auch AP., Heidenfeld, Saikava, pastalas - auch BielU., de̦sas auch Frauenb., Iw., sviestu - auch Iw., Kand.; stricken
- auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt; d. duravas, die Tür schliessen Auleja; sìenu d. ve̦zumā Ramkau; färben (z. B. Garn, Stoff) Auleja, Lixna;

2): arbeiten
Auleja: negāja darītu da kungam. Reil. -tiês,

4): tâ ... darī[ju]šies trīs reizas Pas. VII, 349; ‡

7) geschehen, vor sich gehen:
ka ruokas atruonas ministrija, tis ... atbildīgs par tuo, kas timā darās Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2. ‡ Subst. darîšanâs, das Betragen (?): par tādu darīšanuos sapīkst Janš. Mežv. ļ. II, 459. Subst. darîtãjs: itin visu (acc. s.) d. BielU.

Avots: EH I, 308


darīt

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441


dārs

III dãrs (li. dõras "gut, tüchtig") NB.,

1) schön (vom Wetter):
kâ tās mākuoņas pliederē! nebūs dārais;

2) (bei der Arbeit) geschickt, stark:
saimniekam d. puisis: visi darbi veicas.

Avots: EH I, 312


dārzs

dā`rzs: augļu d., der Obstgarten. puķu d. BW. 14615, 2. nuo ruožu dārziņa 33602. liepu d. 13646, 5. In Jürg., Salisb., Wolm. unterscheidet man dārzs "Gemüsegarten" und dārziņš "Obstgarten";

2): luopu d. auch LChr. 110, N.-Rosen n. LP. VII, 552, Mahlup. zirgu d. - auch Mahlup, Sonnaxt. guovju dārzu BW. 32561. teļu d. Sonnaxt. teļš bij izsprucis nuo dārza Saikava. silā man bišu dārzi BW. 25808, 2; auch sonsf ein eingefriedigter Platz:
uz kapiem (auf dem Friedhof) darziņš ir Kaltenbr, atvasu d., eine Schonung, Einfriedigung im Walde Diet. blieķa d. BW. 34043, ein Platz, wo die Leinwandbleiche stattfindet. zvē̦ru d., der Tiergarten. zvē̦ru paņēmis, devās uz ... pilsē̦tu, bet pirms tur nuonāca, sūtīja... vēstnesi ..., lai sataisuot stipru dārzu Pas. V, 52 (aus Kokn.). daļa zemes atruodas jūrmalas kāpu starpās, paze̦mas vietas, kuo sauc par jūrmalas darziem Janš. Nīca 23.

Avots: EH I, 312


dasala

dasala, comm., ein nicht ernster, übereilter Mensch Saikava: kuo tu te skraidi kâ d.?

Avots: EH I, 309


dasts

dasts, eine hölzerne Stange mit hakenartigem Ende zum Heben von Strohbündeln Warkl. n. FBR. XI, 107: ar dastu ceļ salmu kūļus uz rijas, kūts; vienu galu aizbāž aiz kūļa saišķa Warkl. Vgl. dasti.

Avots: EH I, 309


daudz

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. 2 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I 4, 73, 233 u. III 4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443


daudzināt

dàudzinât,

1): auch (mit àu) N.-Wohlfahrt, Ramkau, (mit 2 ) Siuxt, Strasden, (mit aũ) Schrunden n. FBR. X1II, 100, AP., Salisb., (mit àu 2 ) Erlaa ("viel über etw. sprechen"),
Kaltenbr., Mahlup ("erwähnen"), Saikava ("wiederholt erzählen"), Sonnaxt ("oft nennen"): tuo daudze̦na iielu zagli Ramkau

2) mehren, ausbreiten
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich bemerkbar machen ("darīt kuo tâ, lai citi zinātu darītāju") Auleja: nuoiet kur tīruma galā i[r] dzied; saka - dàudzinājas 2 , kab citas salas dzirdē̦tu.

Avots: EH I, 309, 310


daudzlauku

daũdzlaũku saimniecība, Vielfelderwirtschaft.

Avots: ME I, 444


dāvāt

I dãvât: mit â auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 313


dažur

dažur, dažviet od. dažuviet, an manchem Orte, an manchen Orten, in manchen Stellen: zeme bija dažur nepietiekuoši apstrādāta, dažur slikti apsē̦ta A. XVII, 246. nātru kāpuostus dažur sauc par sauti Etn. I, 18. dzejuolī dažviet ir sevišķa sajūsmība. saulīte pārplūdināja vēl dažviet rasainuos krūmus Ramāns.

Avots: ME I, 446


delgt

dèlgt,

1): es nede̦lgtu ... par tuo ūdeni tik daudz, ja es viņa svētību... nebūtu piedzīvuojis Blaum. Daugava 1934, S. 45;

2) voraussehen, verkündigen
Saikava (mit elˆ?): viņš deldza vēlīnu ziemu.

Avots: EH I, 314


dēlietis

dêlietis: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, Erlaa, Heidenfeld, Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Taurup. Im Zitat aus Etn. IV ist vīrieši durch dēlieši zu ersetzen.

Avots: EH I, 318


dēlīt

dèlît 2 ,

1): (quälen)
auch Saucken; Refl. -tiês,

1) auch (dèlēties 2 ) Kaltenbr.;

2) auch Saikava.

Avots: EH I, 318



delveris

delveris: Demin. delveriņš BW. 3130, 1; 14000, 13 var.; fem. delvere Janš. Dzimtene II, 118, Demin. delverīte BW. 93;

2): ein Nachtschwärmer
Gramsden; ein unruhiger Kerl Bartau; ein Unruhiger Siuxt (jē̦ri jau tādi del˜veŗi ir); "nenuoteikts, svārstīgs, ātrs cilvē̦ks" Kalz.; "palaidnis, nerātnis, nedarbis" (mit elˆ ) Grünw.; wer (sch)wankend (wackelnd) geht (von Betrunkenen und kleinen Kindern) Bērzgale; "kas tukšu runā" (mit èl 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 315


derdedze

derdedze: auch (mit er̂) Saikava.

Avots: EH I, 316


derēt

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456


derība

derĩba,

1) das Bündnis, der Bund:
redzi, es uzceļu derību ar jums un jūsu dzimumu I Mos. 9, 9. tas ar ve̦lnu slē̦dz derību LP. VII, 500. ve̦cā un jaunā derība, das alte un neue Testament;

2) die Verdingung, Abmachung:
kalpi tâ ar saimnieku derībā nuorunājuši JK.;

3) die Wette:
derību pamest od. pazaudēt, die Wette verlieren. Auch im Plur.: bijuši ļuoti stipri vīri, kas uz derībām daudz varējuši izturēt Etn. IV. 26;

4) der Pl. derības (li. derýbos), die Verlobung, [bei Manzel - Lettus - die Heirat]: derības dzert, Verlobung feiern, derībās braukt;

5) die Schliessung, der Schluss:
ķēniņš taisa uz miera derībām lielas dzīres LP. IV, 65;

[6) derība Wid., die Tauglichkeit].

Avots: ME I, 457


derībnieks

derĩbnieks, auch derinieks, derenieks, dernieks,

1) der einen Vertrag schliesst:
saimniekus - de̦rē̦tājus un dienestniekus - de̦ramuos sauc par derībniekiem Ruj., Kok.;

2) der sich Verlobende, der Verlobte:
bet, arī divati bez lieceniekiem sade̦ruot, abi derībnieki šķitās saistīti BW. III, 1, S. 510;

3) jem., der eine Verlobung zu bewerkstelligen sucht, der Braut-, Freiwerber, der Freiersmann:
sajāj tavi derenieki BW. 14129, 1. lai dziedu, kuo dziedu, dernieku nedziedu; tas manu māsiņu saderināja 20904;

4) der die Verlobungsrede vorliest:
tad derinieks vēl pamāca, kâ laulībā jādzīvuo un pārmaina brūtes un brūtgāna saktas BW. III, 1, S. 72;

5) die Gäste bei einem Verlobungsschmause
Krem.;

6) die Personen, welche den Bräutigam zum Pastor zur Verlobung und zum Aufgebot führen
Druw., Setzen;

7) der Wettende
Adsel.

Kļūdu labojums:
divati=divatā

Avots: ME I, 457, 458


derināt

I derinât [li. dẽrinti "zu versöhnen suchen", derìnti "рядить, нанимать"], tr.,

1) sich bemühen jem. zu überreden sich als Knecht (od. Magd) zu verdingen:
saimnieks derina kalpus Krem., Ruj.;

2) verloben:
darināms gre̦dze̦ns, Verlobungsring. derināmas saktes gaida BW. 15186;

3) dingend, werbend wohin auffordern:
līdz tautietis ruokas deva, tūliņ līdzi derināja 14903, 13;

4) mit abhäng. Inf. - dingend sich anheischig machen zu tun: viņš derināja tās nuo ve̦lna pirkt LP. VII, 1160;

[5) tauglich machen
L.;

6) einen zum Wetten bringen
St.] - derinātājs RKr. XVI, 100, = derībnieks 4: pēc nuodziedātas dziesmas derinātājs nuosacīja (nuolasīja) līdzību, salikdams abiem ruokas kuopā.

Kļūdu labojums:
ruokas deva...14903,13 = ruoku deva...1494,13 var.

Avots: ME I, 457



desene

desene Saikava, die Katzenminze.

Avots: EH I, 317


desmits

desmits, -s,

1) auch desmita, der Zehner:
e̦smu iekš septītās desmits gadiem, ich bin schon gegen 70 Jahre alt. Der Lok. desmitā BW. 25864: es atradu trīs trešā desmitā, d. h. dreiundzwanzig;

2) dial. noch für desmit;

3) desmits (als o- Stamm U.) oder desmita, Dekade:
10 saimnieku, kuŗi iztaisa desmitu Setzen.

Kļūdu labojums:
gegen 70 = über 60

Avots: ME I, 459


dēstīt

dèstît,

1): mit ē auch AP., mit è 2 Kaltenbr., KatrE., Linden (in Kurl.), Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH I, 319


dēzna

dē̦zna, etw., was sehr dünn ist: skuops saimnieks duod pastalas plānas kâ dē̦znas Etn. II, 2. [Vgl. dē̦gzna und izdẽzis.]

Avots: ME I, 465


dīcība

dīcĩba, die freie Zeit Krem.; die von der Frohnarbeit freie Zeit U.; Plur. dīcĩbas, [dìcības 2 Buschh.], der ausserordentliche Gehorch [auch für die Bedürfnisse der Gemeinde], der Frohndienst, der ausser dem gewöhnlichen, wöchentlichen zu leisten war L.: Ne̦re̦tas pagasta valde pavē̦l N. saimniekam sūtīt 12. jūlijā vienu kalpu dīcībās uz mācītāja muižu pie akas tīrīšanas.

Avots: ME I, 476


dīdelēt

dĩdelêt, -ēju, hin- und herstossen, quälen: viņu lietuvē̦ns dīdelē. saimnieks dīdelēja mani nuo viena darba pie uotra Ahs.

Avots: ME I, 477


diena

dìena: līdz dienai, bis zum Morgengrauen Pas. IX, 320. arī es dienas (ehemals, in der Jugend Dunika) gāju caur sidraba birzi Janš. Apskats 1902, S. 18. dienas vējš Sauken, der Südwind. dìenas gaisma, Tageslicht. dienas zaglis, ein Tagedieb. puķes zied kâ diena Linden in Kurl., die Blumen blühen sehr schön, slima d. (= slimība) auch Sonnaxt. krista d. Mahlup, der Himmelfahrtstag. ziêdu d., auch der Donnerstag nach Pfingsten Saikava. voi munas dieniņas! (Ausruf der Verwunderung) Sonnaxt.

Avots: EH I, 327


diena

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481


dieties

diêtiês 2 : auch Jürg., Salis, Schnehpeln, (mit ìe ) C., (mit ) Saikava (angeblich ohne prs. und prt.).

Avots: EH I, 327


dieviņš

dìeviņš,

2): die˙viņ (= labi), ka atnāci: būs palīgs Saikava;

4) der Spiegel (scherzweise)
Planhof u. a.

Avots: EH I, 328


diezgan

diẽzgan, [diẽgan Serbigal], (aus dievs + gan), auch dievszingan, dievsungan BW. 23, genug, zur Genüge: kad dievu lūgsi, tad diezgan būs. dievam laika diezgan, saimniekam maizes ar diezgan, Eile mit Weile. diezgan man šuo vasaru ar tuo vienu vainadziņu BW. 5819. diezgan, diezgan šim vakaram; gan biju dziedāj(u)si, gan gavilēj(u)si.

Avots: ME I, 487


dīkalēt

dìkalêt 2 Saikava "müssig hin und her laufen".

Avots: EH I, 325


dīkaste

* dīkaste od. * dīkast(i)s,

1) "?": es satikuos Grimžu uz dīkasti ejuot Dünsb.; [dĩkasts, -s "Frühstück"
Gaiken und um Mitau;

2) uz dīkasti iet un Grobin "verfallen, dem Ende entgegengehen":
saimniecība iet uz dīkasti].

Avots: ME I, 478


dīkstele

dīkstele (unter dĩsele): auch (mit ĩ ).Weissensee, (mit ì 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 325


dilbāt

dilbât, ‡

2) unsicher gehen
(mit ìl 2 ) Lubn., Sessw., (mit ilˆ ) Saikava: bē̦rns jau sāk d.

Avots: EH I, 320


dimīt

dimît: tuo akmeni viens pats nevar d. (= pacelt) Saikava.

Avots: EH I, 320


dindēt

dindêt: auch N.-Peb., (mit iñ) AP., Ramkau, (mit ìn 2 ) Heidenfeld, KatrE., Lubn., Meselau, Saikava, Sessw., Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 320



dirsa

II dirsa: (kumeļš) dirsu meta gaisā BW. 12826. tu tāds saimniekam dirsā līdējs (= iztapuoņa) Salisb. dirsu atsist, für eine gewisse Zeit entsagen Mar. n. RKr. XV, 112: guovs piena vaira neduod; atsit nu dirsu!

Avots: EH I, 322


dirseļot

dìrseļuôt 2 Saikava, im Zorn hin und her eilen.

Avots: EH I, 322


dirslāpis

dirslāpis Saikava "kas dibe̦nu lāpa".

Avots: EH I, 322


divkosis

divkùosis,

1): auch (mit 2 ) AP.; ‡

2) = divkuosu (unter divkuosains) zirgs AP. (mit 2 ), KatrE. (mit ùo 2 ).

Avots: EH I, 323


dižpuisis

dižpuĩsis, ein erwachsener, unverheirateter Knecht: viņš pirmuo gadu par dižpuisi pie saimnieka Sassm.

Avots: ME I, 475


dižvaloda

dižvaluoda, der Redefluss (?): viņas d. visai maz bija dzirdama Janš. Dzimtenē V, 463.

Avots: EH I, 325


doms

I duoms: auch Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138; Plur. dùomi 2 auch Saikava; tie dùomi 2 (Absichten) neizduosies KatrE:

Avots: EH I, 350


dot

duôt: duõt auch Iw., Pussen,

1): d. lab(u)dienu; guten Tag sagen.
mīklu d., ein Rätsel aufgeben Sunzel. zirņi labi duod; die Erbsen liefern eine gute Ernte Kaltenbr.;

6): šis devis par lauku da krūmiem Kaltenbr. cūka deve (lief)
luoga vidā Sonnaxt; ‡

9) energisch, schwungvoll beginnen
Kaltenbr.: de̦vuši ar lieluo gabalu šaut;

10) lassen, beauftragen
Oknist: par kaŗā kritušuo brāli jāduod (mācītājam) dieva lūgt;

11) plötzlich in heftigem Masse eintreten
Auleja: kai deve tis saltums, i[r] nuosaia. Ref1. -tiês;

1): d. pazīstams, sich bekannt (zu erkennen) geben:
šī devās drīz pazīstama Pas. V, 362: puisis ... devies tai pazīstams VIII, 33;

3): kâ tev duodas, wie geht es dir?
Segew.; ‡

4) gegeben werden:
malka mums devēs (Holz erhielten wir umsonst) Kaltenbr.;

5) scheinen, dünken
(wohl nach r. сдаваться dass.): kas tis tev devēs? Pas. II, 251 (aus Asūne). Über das Verhältnis von duot zu apr. dāt "geben", le. dāstît u. a. s. Studi baltici IV, 135 f.

Avots: EH I, 350, 351


dot

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]

Avots: ME I, 535, 536


draca

draca, ‡

2) Schelte, Prügel
Meiran, Prl., Saikava: nu gan sieva viņam sadeva dracu (sabāra, sasita);

3) "?": acīm duot dracu Lubn., die Augen überanstrengen.

Avots: EH I, 328, 329



dranskāt

drànskât 2 , zerfetzen, (Kleider) tragend abnutzen (nùoval˜kât) Bērzgale, Saikava.

Avots: EH I, 329



draugs

dràugs,

1): laulāts d. schon
LLD. II, 15 5 . kuŗa ,e̦suot ar grāfeni draugā (loc. s.: befreundet) Janš: Līgava II; 180. māsas ielaižas ar viņu draugā I, 379;

2): drauga saime "fremd Dienstvolk, was nicht eigene Kinder sind"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Volk"):

Avots: EH I, 330


drāzt

drāzt, -žu, -zu (li. dróžti "schnitzen, züchtigen"), tr., intr.,

1) schnitzen
[drãzt Wolm., PS., C., Jürg., Nigr., Dond., Selg., drâzt 2 Salis, Ruj., dràzt 2 Kl., Warkh.] (mit dem Schneidemesser od. Messer): stīpas, pātagai kātu, grābekļiem zarus. nedrāz iesmu tu, tautieti, vēl zīlīte zariņā BW. 15717;

2) prügeln, schelten
Drosth., Fest., Laud., Bers., Peb. [und zwar drâzt C., PS., dràzt 2 Kl.]: saimnieks drāza ganus, tāpēc ka nuoēdinājuši labību Adsel. drāz tik! haue nur!

3) schlagen, werfen, schleudern, giessen:
tam brūtes brālis drāza ar pātagu pa muguru BW. III, 1, 31. padabūjis šautru un drāzis pa sāniem LP. V, 107. Liena paņe̦m pilnu spaini ar ūdeni un drāž tuo viņam virsū A. XX, 508. lietus drāza tâ˙pat Janš. drāzis acīs šāvienu LP. VII, 486. es drāzu viņam tūliņ taisni acīs, ich sagte ihm die Wahrheit ins Gesicht. drāzi tik vaļā, schiesse nur los, sprich nur dreist. juo lielākas muļķības drāž vaļā, juo labāki Puriņ;

[4) streifend verletzen
(= brâzt) Warkh.];

5) schnell wohin sich begeben, laufen
[drâzt C., PS.; in dieser Bed. auch li. padrožti]: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām LP. VI, 49. kur nu drāzīsi? uz leju ar vare̦nu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. XIII, 377. Refl. -tiês,

1) sich reiben, Händel suchen:
kuo tu drāzies? Was suchst du Händel Mag. XIII, 2, 47;

2) stürmen, stürzen
[drâztiês Warkh.]: viļņi drāžas trakā dejā. mēs drāzāmies pa šuo ceļu uz priekšu. zibeņi drāžas Aus. vējš drāžas caur kuoku lapām Pasaul. lāp. 82. [Am ehesten nach Agrell Zwei Beitr. z. slav. Lautgesch. 48 zu slav. drazniti "reizen"; das von Būga LM. IV, 448 hierher gestellte an. dróg "Streifen" gehört doch wohl zu an. draga "ziehen", das zu le. dragât gehören dürfte.]

Avots: ME I, 495


drēgns

drê̦gns: auch AP., Jürg., Kaltenbr., Kalz:, KatrE:, Lubn., Oknist, Sessw., Sonnaxt, (mit ẽ̦ ) Salis; Schnehpeln, Wandsen, (mit è̦ vgl. li. drė˜gnas Tiž. II, 474) N.-Wohlfahrt, (mit è̦ 2 ) Auleja, Saikava, (mit ê̦ 2 ) Lieven-Bersen, Pankelhof.

Avots: EH I, 333


drellains

drè̦llains 2 Saikava, drè̦llāts 2 ebenda "?": d. aude̦kls (=drellis?) bij astuoņās nītīs.

Avots: EH I, 332



drepelēt

II drepelêt "skrebelêt" Druw., nicht im Ernst etwas tun: vder sprechen Saikava; "= dripelêt II (namentlich kritzeln)" Oknist.

Avots: EH I, 333



drepelis

drepelis: ein nicht ernster Mensch Saikava.

Avots: EH I, 333


driķaine

driķaine: auch (mit ) Saikava.

Avots: EH I, 334


drikājs

drikājs,

1) das Buchweizenfeld
Saikava;

2) Plur. drikāji Oknlst n. FBR. XV, 174, Buchweizenstroh.

Avots: EH I, 334


driķi

driķi: auch Alswig, AP.; Auleja, Baltinow, Bērzgale, Gr.-Buschh., Goldbeck, Kaltenbr., Kalz., Laud., N: Rosen, Oknist, Pilda, Pilskalne, Prl., Saikava, Sonnaxt, Sussei, Weissensee, Wessen, Zvirgzdine. Der sing. driķis bezeichnet die einzelne Buchweizenpflanze.

Avots: EH I, 334


drīkse

drìksne (unter driksna),

1): smalkas un gaŗas drīksnes Saikava.

Avots: EH I, 335


drīksna

drìksna;

1): izdzīt (nuomizuot) balkai trīs drīksnas; lai nepūst Saikava. izdzīt mazu drīksnu oder drīksnīti (= vadziņu) runkuļu dēstīšanai ebenda;

4): auch Baltinow, Pilda.

Avots: EH I, 335


driktēt

driktêt, -ēju, hetzen, hin- und herstossen, "riktēt": saimnieks driktē mani visādi pie darba Ahs.

Avots: ME I, 499


drinkstēt

drinkstêt "tönen (von Saiten)" A.-Schwanb.

Avots: EH I, 334


dript

dript,

1): auch Saikava, Zvirgzdine;

2) (auch tript) fauiend verwittern
Ekau, Grünw.

Avots: EH I, 334


drīsēt

drìstêt: auch bei Elger (in Günthers Ausgabe I, 102 und 197), Alswig, Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Mahlup, Oknist; Saikava, Wessen.

Avots: EH I, 335



dropstalāt

drùopstalât 2 Lubn., Prl., Saikava, Sessw., bröckeln (tr.), zerkleinern: d. maizi. druopstiņa: stikla d. (drupatiņa) Austrums.

Avots: EH I, 338


drošināt

drùošinât auch druosinât [li. drą́sinti]. fact., dreist, mutig machen, ermutigen, Mut einflössen, beruhigen: saimnieks druošināja savu dē̦lu.

Avots: ME I, 508


dross

drùoss: auch AP., Jürg., N.-Peb., Ramkau, Weissensee, (mit ùo 2 ) Adsel, Borchow, Erlaa, Gr.-Buschh., Jummardehn, Kallenbr., Linden (in Kurl.), Lös., Lubn., Mahlup, Meiran, Memelshof, N.- Rosen, Prl., Saikava, Sessw., Sonnaxt.

Avots: EH I, 338


drūksts

drùksts, -s: auch Bērzgale, N.-Rosen, Saikava, ("die Zucht") Skaista, Warkl.; Zvirgzdine.

Avots: EH I, 337


drunēt

drunêt: auch Erlaa, Saikava (III p. prs. drun), Kalz., Prl.; kuoks, miruonis drun Saikava.

Avots: EH I, 336


drusks

drusks Saikava, = druska: pa mazam druskam atme̦tuši ve̦cās ierašas.

Avots: EH I, 336



druvnesis

druvnesis A. v. J. 1894, 1, 214 [im ostle. Korwenhof "druonass" gesprochen]. druvnēsis U., drūnesis. ein Holzgefäss, worin man den Arbeitern aufs Feld flüssige Speisen bringt: pelīte pārte̦k skābputras druvnesim pār saišķi LP. V, 403. [Vgl. Bielenstein Holzb. 329 und 338.]

Avots: ME I, 506


druža

druža Saikava "ein Dienstbote".

Avots: EH I, 337


družiņš

družiņš,

1): družiņi, Dienstboten
Saikava.

Avots: EH I, 337


dublis

dublis,

1): pilns kâ d. Pas. VI, 280; ‡

2) Singularform zu dubļi, Kot, Schlamm
Grenzhof n. FBR. XII, 24, Bē̦rzgale, C., Erlaa, Meiran, Prl., Saikava, Schwanb., Trik.: viņam nav uzšļakstējis ne˙viens d. uz ceļa nav ne˙viena dubļa Lubn. tis d. (diejenige kotige Stelle, Kotpfütze), kas pie kūts, sasalis ragā Saikava.

Avots: EH I, 338


dučīt

dučît kādu, sich jem. aufdrängen, ihn nicht in Ruhe lassen; urdīt, rāt Ar.: dučī (cel, muodini) viņu augšā! Bers.; ellig arbeiten Kalz.: viņa dučī pa māju. Refl. -tiês,

1) sich sorgen, mühen, plagen
Bers., Kalz.: tēvs dučījās visu rītu ar saimi;

2) "urdīties, rāties" Bers.

Avots: EH I, 339


dūda

II dũda, ‡

2) Kosewort für Frauen
(mit ù 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 346



duins

duins: vakars bija dùins 2 ("dunkel") Saikava. d. ("trübe, nebelig") laiks ebenda. Wohl aus *duje̦ns oder *dujans, vgl. dujans2 und dujs.

Avots: EH I, 339


dukam

dukam Sonnaxt, Wessen, du˙kam Saikava, Adv., ganz, vollständig: grāvis du˙kam izsusējis Saikava, grāmatai saplē̦stas dukam visas lapas Wessen. vistas dārzu dukam uzplē̦sušas Sonnaxt. - ni dukam, gar nicht, überhaupt nicht, auf keinen Fall Sonnaxt: skuolā n. d. neiet. - kad nuomeklēja kaut kā, tad nuosacīja: ne dukam nav, tas ir beigts Erlaa.

Avots: EH I, 340


duknējs

duknējs: auch Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 127, AP., Fest., Saikava.Subst. dukņējums, eine feuchte, morastige Stelle im Walde od. in einer Wiese Saikava: nij tur cilvē̦ks pa tuo duknējumu var iet, nij zirgs.

Avots: EH I, 340


dūksts

dùksts, -s: auch (mit ù 2 ) Oknist n. FBR. XV, 172, Heidenfeld, Kaltenbr., KatrE., Lubn., Saikava (hier daneben ein Demin. dūkstīte 2 ), Warkl., (mit û 2 ) AP., Ramkau. Būga stellt Tiž. II, 110 hierher den li. ON Dúkštas.

Avots: EH I, 347


dukurēt

dukurêt,

1): auch Saikava; (im Bierkübel) miltus jauca un dukurēja ar dukuri Saikava n. Fil. mat. 177;

3): ar spieķi dukurē ("sit, rausta") čūsku Salis. kuo tur dukurē ("meklē") pa grāvi? ebenda; ‡

4) "hin und her sein"
Bartau (aus einem handschriftl. Vokabular). ‡ Refl. -tiês, einander puffen: (puiši) dukre̦s, sakaujas FBR. III, 107 (aus Dond.).

Avots: EH I, 340


dukurēt

dukurêt, -ēju,

1) mit Stangen
(dukuri U.) das Wasser trüben und wühlen und die Fische in ein Netz (dukurs Kand.) treiben;

2) puffen, knuffen:
tas tuo bija dukurējis un knaibījis Dünsb., Kand.;

3) stochern
[Salis]: saimniece dukurē kartupeļus.

Avots: ME I, 512


dukuris

I dukuris,

1): eine Kartoffelstampfe
Auleja;

2): (eine Stange...)
auch Saikava;

3) (s. unter dukurs I 1): sazvejuoja ... ar sudabra dukurīti BWp. 11511; ‡

4) (vgl. unter dukurs I

3) ein Quirl, Maischholz:
miltus jauca un dukurēja or dukuri Saikava n. Fil. mat. 177; ‡

5) ein Taucher
Libau.

Avots: EH I, 340


dūlēt

dũlêt,

2): auch AP., N.-Peb., (mit ù 2 ) Saikava;

3): dùlē 2 caurām naktīm KatrE. šie laikam dùlēs 2 visu nakti pa pļavu Saikava; mit der Arbeit nicht vorwärtskommen
(mit ù 2 ) Sauken; bei der Arbeit faulenzen Saikava: kuo tu tā dūlē̦dams esi padarījis? "kavēties" Bers., Erlaa, Kalz., Prl., Saikava; ‡

4) andauern
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 347


dulte

dùlte 2 Saikava, der Stumpf eines Armes: ja kādam nelaimes gadījumā nuocirsti ruokai pirksti (plauksta), tādu ruoku sauc par dulti.

Avots: EH I, 341


dūmals

dūmals Krem., dũmaļš,

1) rauchfarbig, dunkelgrau:
rōzā priekšauts, bet jau labi dūmaļš Jauns. M. dr. 179. ar dūmaļuo kre̦kla piedurkni Jauns. Stari II, 653;

2) dunkelbraun, schwarzbraun,
Davon

1) dũmaļa [dũmala C.], eine dunkel-, schwarzbraune Kuh, eine rote Kuh mit braunem Kopfe
Kand.: guosniņ, mana dūmaliņa, kas dūkana (telīte) - dūmaliņa BW. 32422. 8; dūmalis, ein dunkelbrauner Ochse Karls.;

2) dũmaļa, dũmaliņa "? ": dūmaļas, dūmaļas tie svešie ļaudis BW. 19125. dūmaliņa, kvē̦paliņa (Var.: dũmuojiņa, kvē̦puojiņa) tā darbiņa darītāja BW. 12346; 6885; 19030. 2. sēdies, māsiņa, saulītes pusē; tas tautu dūmaļa (Var.: nelietis). tas tavā ē̦nā 1608. dievs deva sievu dūmaliņu. tā runāt nemācēja BW. 22717. saimniece, dūmaļīna (Var.: dūmu taure) BW. 4274.

Kļūdu labojums:
dūmaliņa, kvē̦paliņa = dūmaļiņa [Var.: dūmaliņa], kvē̦paļiņa [Var.: kvē̦paliņa]
ē̦nā 1608 = ē̦nā 16080 var.

Avots: ME I, 527


duncis

I duñcis [Ruj., Salis, Schujen, Nigr., Selgerben, dun̂cis 2 Dond.], = dūcis, ein dolchartiges Messer, Demin. (verächtl.) dunčelis Kand., Erlaa, Lub.: saimnieks trin dunci, gribē̦dams cūkas kaut. dunču mēle, eine giftige Zunge Tr. 66.

Avots: ME I, 515


duncka

II duñcka: ein Faustschlag - auch (mit ùn 2 ) Saikava, (mit un̂ 2 ) Siuxt: duošu duncku mugurā BW. 23225, 4 var.; 23384.

Avots: EH I, 342


dunka

dùnka: auch (dunka) Dond., (mit ùn 2 ) Saikava, . (mit un̂ 2 ) Siuxt: dunkas duod grūdeniski; siteniski ne Saikava. liku šam dunku sānuos ebenda. dabij[u] dunkas mugurā BW. 22111, 2.

Avots: EH I, 343


dupučka

dupučka "ein dickes, untersetztes Mädchen" (?): meita kâ d. Saikava.

Avots: EH I, 343



durt

dur̃t;

1): mit den Hörnern stossen (z. B. vom Ziegenbock)
Saikava;

3): viņreiz bija auss durta (litt an stechenden Schmerzen)
Janš. Bandavā I, 58. Refl. -tiês;

1): guovis duŗas AP., Sonnaxt;

3): = pìeskar̂tiês Kaltenbr.: kad dursies pie kuoka, tad tâ i[r] birst sarma;

4): kur tu tāds dursies? Fest.; durties pie kā, sich an, jem. (z. B. an einen Arzt Kaltenbr.) mit einem Bedürfnis, einer Bitte wenden:
es pie uotra. neduŗuos; es pats iztieku Kand.; ‡

6) anhaften, ankleben
(intr.) Heidenfeld: pe̦lē̦kai drēbei viss duŗas.

Avots: EH I, 344



dusmot

dusmuôt, intr., zürnen: nedusmuo uz mani! A. XXI, 594. Refl. -tiês, grollen: kungs dusmuojās uz saimnieka dē̦liem.

Avots: ME I, 521



duzot

duzuôt, ‡

5) "stöhnen, sich beklagen"
Saikava.

Avots: EH I, 345


dvālekts

dvãlekts, -s, [dvãlekte Desseln]. dvãlektis [Līn., dvãlikte Dunika], dvãliktis [Stenden, dvãlikts, -s, um Libau], auch dvalikts [mit ā?] Gramsd., [dvãlikts Dond., Wandsen], eine Massbezeichnung, = 1/2 Lof Dond., 1/3 Lof Mag. IV, 2, 114, 1/8, 1/12 Lof. mazais dvãliktis = 1/8 Lof. lielais dv. = 1/6 Lof [?] Telssen. saimniece iebēre dvālekti linsē̦klu pe̦lnuos Dīcm. I, 63. māte meitu izde̦vusi par putraimu dvālektīti (Var.: dvalektiņu). [Annai me̦lnums dvālekšu dižumu BW. 35121. pušpūre, dvālektis, tã kalpa tiesa 25774, 3. Vgl. li. dvõlikis "мѣра хлѣба шесть гарнцев", dvoliktas "ein Sechstel Scheffel". Das e in le. dvālekt(i)s dürfte kurische Aussprache von i sein; vgl. auch dvīleksnis. Eigentlich wohl "ein Zwölftel"; mit ā (li. ō) für ī unter dem Einfluss von vienālika (li. vienólika) "?". Vgl. auch Bielenstein Holzb. 516.]

Kļūdu labojums:
(li. vienólika "?" = (li. vienólika)?

Avots: ME I, 537


dvans

dvans: auch Lasd. u. a. n. FBR. IX, 135, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71, Oknist n. FBR. XV, 193, Odsen, Saikava.

Avots: EH I, 351


dvanums

dvanums (unter dvans): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII; 73, Setzen n. BielU., Fast., Kalz., Odsen, Saikava, Sonnaxt; gaisā save̦lkas grūti dvanumi, būs pē̦rkuons in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 351


dveji

dveji (li. dvejì); = divēji: viņam d. svārki Saikava; abi d. Schwanb., = abi divi, beide. Auf dveji ist wohl auch ostle. dvaji dass. RKr. XVII; 120 (aus Mar.) zurückzuftihren.

Avots: EH I, 351


dzanāt

dzanât: auch Dond. n. FBR. VI, 68, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66, 84, Oknist n. FBR. XV, 93, Auleja, Kaltenbr., Lubn., Saikava, Warkl.Refl. -tiês,

1) einander treiben, jagen
Auleja;

2) wiederholt fahren (mit einem Boot):
zvejnieki vis dzanājās ar laivu nuo vienas puses uz uotru pusi Pas. X, 415 (Welonen);

3) nachjagen
(intr.): atkan sāc dz. pēc jā, kab nuogūtu Pas. VIII, 216.

Avots: EH I, 352


dzedrs

I dze̦drs,

1): böse, zornig
Sackenhausen n. BielU., "= rupjš" Essern n. BielU., "bös oder der alles pünktlich und fix haben will" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular): kaimiņš tāds dz. cilvē̦ks, ar viņu grūti satikt Dond.;

2): dz. vējš - auch Dond. dz. (kalt, windig, neblig)
laiks Frauenb.; ‡

4) rauh
(?): neizbraucīta, spalaiņa saite ir dze̦dra.

Avots: EH I, 352



dzegoze

dze̦guôze (unter dze̦guze): auch Kaltenbr., Līvāni, Saikava; mēŗa dz:, Schimpfname Saikava: ak tu mēŗa dz. tāda; kuo nu atkan esi izdarījuse!

Avots: EH I, 352


dzeinis

dzeinis,

3): die Aufschur
- auch (mit èi 2 ) Saikava; . dz. ir aude̦kls, uz griežamiem kuokiem savilkts ebenda; kad dzijs ir sašķē̦rē̦ta, tad sasien ciesminiekus un tad ne̦m nuost dzèini 2 . kad aude̦kls ir dzeinī sane̦mts, tad tuo saliek riekumā un uzgriež uz stellēm Mahlup; dzeiņa buomis, die Aufzugswelle am Webstuhl BielU.; ‡

4) ein kurzer (abgerissener) Strick, ein Schnürchen,
(mit èi 2 ) Erlaa: tur tāds dz. bij; es ar tuo piesèju guovi;

5) der Nabelstrang
Windau.

Avots: EH I, 352, 353


dzeldīt

dzelˆdît (unter dzelˆdêt I): auch Saikava.

Avots: EH I, 353


dzelmains

dzelˆmaîns, voller Tiefen, tief, tiefliegend: dzelmainā muklājā stidzis cilvē̦ks un luops LP. VII, 866. upe akmeņaina un ne visai dzelmaina Konv. 2 712.

Kļūdu labojums:
un ne visai = un visai

Avots: ME I, 541


dzelmīgs

dzelˆmîgs: vis˙dzelˆmīgākās ("=vis˙asprātīgākās") dziesmas Saikava.

Avots: EH I, 353


dzeltāns

dze̦ltāns: auch Erlaa n. FBR. XI, 15, Orellen n. FBR. XI, 38; Auleja; N.-Peb:, OB., Perkunen; Preiļi (Kur. Nehrung), Ramkau, Sessw., Smilt., Trik., (-āns) Fest., Saikava.

Avots: EH I, 353




dzenols

dze̦nuols,

1): auch Puhren n. FBR. XIV, 47, AP., Lubn., Saikava, Sonnaxt, Sussei;

2): "galuotne" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043.

Avots: EH I, 355


džerkste

I džer̂kste: auch AP., Mahlup, Prl., Saikava, džer̂kste Warkl.; kad zirgam braucuot kājas knikšķ, tad ir dž. Mahlup.

Avots: EH I, 365


džerkstele

džerkstele (unter džerksie II): auch (mit er̂ ) AP., Erlaa, Saikava.

Avots: EH I, 365



dzēsna

dzē̦sna, dünne Grütze (šķidra putra) Saikava.

Avots: ME I, 549


dzēstrs

dzè̦strs 2 : auch Bērzgale, Mar., Saikava, Warkl.: dz. laiks (neben dze̦stra putra) Bērzgale.

Avots: EH I, 357


džibināt

džìbinât 2 Saikava (wo sonst keln dž<ģ vorkommt) "mērdēt": kuŗš tad šitâ bites vieš? tâ jau tik džībina tis, kas grib izbeigt.

Avots: EH I, 366


dziedīgs

II dziedîgs, viel zu singen pflegend: cieš dziedīga bija, vis dziedāja visaidas dziesmes Auleja: dziedīgais žīds A. Niedra.

Avots: EH I, 363, 364


dzieds

I dzieds,

1) dziẽds [Tr., Rutzau, N. - Bartau], Hasenp., = dziedrs, der Querbalken
(auch zieds U.): viņš piesēja vienu saites galu pie dzieda Dīc. I, 14. es kruogā ieiedams, kruoga dziedus izskaitīju BW. 19944;

2) = dziedrs III 3 n. Etn. IV, 163, Windau.

Avots: ME I, 562


dzievināt

dziêvinât 2 NB.,

1) arbeiten lassen:
saimnieks dikti dziêvina 2 ļaudis Dunika.;

2) "?": lustīgs mani uzaudzēja, vēlīgs mūžu dzievināja (Var.: kārsināja) RKr. XX, 61.

Avots: EH I, 364


dzijs

dzijs, -s,: auch Eversmuiža n: FBR. VI, 38, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 78, Oknist n. FBR. XV, 167, 178, AP., Auleja, Lubn., Sai kava, Sonnaxt, Zvirgzdine, dzijš, -jš Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Kaltenbr. (hier neben dzija), Ramkau.

Avots: EH I, 357


dziļš

dziļš,

1): šī ir smagi dziļa, sie ist sehr geheimnistuerisch
Saikava; ‡

2) "nesaticīgs" (?) Saikava.

Avots: EH I, 358


dzimta

dzim̂ta 2 [Nigr.],

1) die Geburt, das Geschlecht, die Familie:
nuo augstas dzimtas I Kor. 1. 26. saimniece ar visu dzimtu nuogājusi LP. VII, 894;

2) die Gattung, Genus,
im Gegensatz zu suga Art, Spezies A. XII, 316: caunu dzimta KonV, 2 2673.

Avots: ME I, 550


dzimtene

dzìmtene,

1): auch Manz. Post. II, 37, (mit ìm 2 ) Sonnaxt; kad es augu dzimtenē BW. 428, 1 var. kâ savā dzimtenē 25914;

2): das erste Fell eines Jungtieres
Saikava: lai nuove̦lkas dz.; tad redzēs, cik šmuka spalva būs kumeļam;

3) die Gebärmutter
Diet.

Avots: EH I, 358


džindžala

džiñdžala,

1): auch Dunika, Salisb., (mit ìn 2 ) Saikava: ar džindžalu džindžalāja BW.28262, 1 var.,

2) *džindžala od. *džindžals, eine Schelle:
zvaniņu un džindžalu (zvārguļu) skaņas RKr. XIX, 140 (aus NB.).

Avots: EH I, 365


dzintele

dzìntele 2 ,

1): auch Stender Gramm. 36, 137 (= ziñtele I am Krummholz); (mit ) Frauenb., (mit ìn 2 ) Erlaa; Kalz., Mahlup, Saikava, Stockm.

Avots: EH I, 359


dzīra

dzīŗa, = dzīras: appļāvu dzīŗā ... ierasties Janš. Dzimtene II 2 , 385. piedalīties ... dzīŗā Bandavā I, 341. dzirdē̦dami ... svinam dzīŗu Mežv. ļ. II, 138. uz tā dzīŗas saimenieka BW. 19809.

Avots: EH I, 361


dzirkste

III dzìrkste: nom. plur. dzirkstas BW. 33722 (aus Gold.); Demin. dzìrkstīte 2 Saikava, ein kleiner Funke.

Avots: EH I, 359


dzirksteļains

II dzirksteļaîns; Funken sprühend: dzìrksteļaina 2 guns Saikava. grìezdams dzirksteļainu zuobe̦na riņķi ap sevi Veselis Saules kaps. 88.

Avots: EH I, 359


dzirkstele

dzìrkstele: Demin. dzirkstalīte BW. 7149, 1 var.; 21728 var.,

1): auch (mit ir̂ ) AP., Wolmarshof, (mit ir̂ 2 ) Orellen, (mit ìr 2 ) Aahof, Saikava;

3) Demin. dzirkstelīte, eine Blume
AP. (hier eine Zimmerblume mit kleinen, roten Blüten und auch eine gewisse Gartenblume), Saikava.

Avots: EH I, 359


dzirksts

I dzirksts: auch (mit ìr) C., (mit ìr 2 ) Luhn., Saikava, Zvirgzdine, (mit ir̂) AP., Ramkau.

Avots: EH I, 360


dzirnavas

dzir̃navas, dzir̃nus, dzir̃nas (li. gìrnos). Pl. t., Demin. dzir̃naviņas. auch dzir̃nuviņas. dzir̃nutiņas BW. 7924. 7954. dzir̃niņas, dzir̃nītes 7938. dzirnatiņas. dzirnavtiņas BW. 30270, 3.

1) die Quirne
Kand., Saikau. St.: ūdens tāļu lejiņā, smagas dzirnus maltuvē BW. 6941;

2) in vielen Gegenden Mühle überhaupt,
so z. B. in Oppek., wo man daher ruoku dz., die Quirne, von ūdens und vēja dz. unterscheidet. vẽja dzirnas rudzus mala, ūdens dzirnas iesaliņu Ltd. 2997. dzirnavas pacelt, die Mühle zum Grobmahlen stellen U. Sprw.: pirmais dzirnavās, pirmais maļ;

3) vēža dzirna [li. vė´žio gìrna], dzirniņa, dzirnava, dzirnaviņa LP. VII, 1251. dzirnutiņa Etn. III, 8. der Krebsstein:
dzirnaviņas upes vēzim atruodas zem mutes krūtīs, un tās izskatās kâ balts zirnis Etn. II, 134. [Zu apr. girnoywis "Quirne", aksl. žrъпъvi, got. qairnus, "μύλος", ahd. kuerna od. curn "Mühlstein" u. a.; vgl. auch le. dze̦ruoklis,]

Avots: ME I, 554, 555



dzīt

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît 2 AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2):

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu?

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362


dzīve

II dzîve [apr. giwei "Leben"],

1) das ökonomische Leben, die Lebensweise, die Art der Lebensführung:
bezrūpīga, ē̦rta, jauka, laba, zaļa, raiba, rūgta, sūra, vienmuļīga, nesaderīga dzīve; laulības, puosta, ze̦lta dz., Eheleben, unglückliches, goldenes od. herrliches Leben; viņā dzīvē aiz-, ieiet, sterben. miruonim duod uz viņu (jenseitiges) dzīvi dažādas lietas līdz LP. VII, 382. saimniekam dzīvē ne˙maz neveicies LP. VI, 49. ar bezrūpīgu dzīvi viņš savas mājas izputinājis. tur būs dzīve kâ pa kāzām VI, 244. uzsākt jaunu dzīvi, ein neues Leben anfangen; apmesties uz dzīvi, sich niederlassen; jaunā dzīvē ieiet, eine neue Wohnung, Wohnstelle beziehen, eine neue Wirtschaft anfangen. ej, māsiņa, tautiņās, lai dzīvīte taisījās Ltd. 2098. savu dzīvi apnikt, seines Lebens, seiner Lebensweise überdrüssig werden; savu dzīvi vilkt, vilcināt, sein Leben fristen, seine Lebensweise kläglich fortsetzen. dzīves cilvē̦ks, ein Mensch, der sein Auskommen finden wird U.

Kļūdu labojums:
1) das = das

Avots: ME I, 559


dzīvs

dzîvs,

1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;

2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡

4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),

1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;

2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

Avots: EH I, 363



ecināt

ecinât, hetzen: visi mani ecina, lai es tik eju saimnieku sūdzēt Dond. [Wohl aus d. hetzen.]

Avots: ME I, 565


ēdesis

êdesis,

1): auch Lubn., N.-Peb., Saikava; ‡

2) "ein böser Mensch"
Saikava: kuo tu te ēdies kâ ê.?

Avots: EH I, 371


eglaine

e̦glaine C., N.-Peb., eglaine Kalz., Kegeln, Memelshof, Saikava; Sessw., eglaine Targeln, BW. 261; 1 var. (aus Ekengraf), = e̦glājs. Der loc. s. eglainē BW. 2333 (aus Erlaa) kann auch zum nom. eglainis gehören.

Avots: EH I, 367


eglājs

e̦glājs: auch Salis; eglājs Strods Par. vōrdn. 74, Lesten n. FBR. XV, 22; Saikava, Schujen, Trik., eglājs Lenzenhof.

Avots: EH I, 367


ekvei

ek˙vèi 2 ! Bers., Golg., Heidenfeld, Kl., Schwanb., Sessw., ek˙veîn! Lubn., Saikava, schau, sieh! Aus ek˙vei.

Avots: EH I, 367


elberīgs

èlberīgs 2 Saikava, das Wesen eines elberis habend.

Avots: EH I, 367



elkūne

è̦lkūne 2 (unter è̦lkuons). auch Erlaa n. FBR. XI, 11, Gr.- Buschh. n. FBR. `XII, 72, Auleja, Bers. (veraltet), Borchow, Eversmuiža, Kaltenbr., KatrE., Līvāni, Lös., Lubn., Oknist, Pilda, Sonnaxt, Sussei, Warkl., Weissensee; Wessen, Zaļmuiža, Zvirgzdine; è̦lkūne 2 Linden in Kurl.; e̦lkūna Stockm., bemerkt sai, dass in Lettg: e̦lkūne, stellenweise rein lautlich zu auк΄īņa gewordenist.

Avots: EH I, 368


elmerēt

elmerêt: "tollen; verspotten; quälen" (mit èl 2 ) Saikava; hier in ähnlicher Bedeutung auch reflexiv: tie gribēs ar mani elmerēties.

Avots: EH I, 368


elpe

el˜pe,

1): auch (mit èl 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 368




ēst

êst: viņš man ē̦d acis nuo pieres lauka Dond., er drängt sich mir auf, er fällt über mich her. gâlu (= galvu) sāk ēst un ēst Frauenb., der Kopf fängt an stark zu schmerzen. ūdens le̦du stipri ē̦d (= kàusē) Linden in Kurl. kad dzirnu akmins nuodilis, tad tas vai[rs] neē̦d (zermahlt nicht) labi Siuxt; "schelten; prügeln" Saikava. Part. ē̦damais Kurl., Viehfutter n. BielU.; (von einem i̯o- Stamm) kâ suns ēžamu apgājis Birk. Sakāmv. 119. ē̦d labus ēžuraus (sic!) Pas. VIII, 486. Refl. -tiês,

1): aitas ē̦dušās (savā vaļā ē̦dušas) šuogad uz e̦buola Seyershof. cūka ne˙maz neē̦das (nebaŗuojas): sulu vien dzeŗ ebenda;

4): auch AP., Saikava; cilvē̦ki ē̦das cits citu (machen einander das Leben sauer)
Segew. visi uz tavu ādu ē̦das ebenda, alle sinnen auf dein Verderben;

5): e. kam virsū Segew., Sonnaxt, bestürmen, beharrlich jem. seinen Willen aufdrängen;


6) einander (fr)essen
Auleja: zarna zarnu ē̦das;

7) um die Wette essen:
ē. iet ar ķēniņa meitu Pas. VII, 242. Subst. êšana,

2): auch Frauenb. (jāiztaisa ē.; tagad kalpi nav pie saimnieku ēšanām).

Avots: EH I, 374


ēst

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577


ēzēt

ēzêt, ‡

3) schelten
(mit è- 2 ) Saikava. Refl. -tiês,

1): auch Siuxt.

Avots: EH I, 374


ežmalis

ežmalis (unter ežmala): auch Auleja, Pilda, Ramkau, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Warkl.;

2) "āriska pļava" Zvirgzdine.

Avots: EH I, 371


gabalnieks

gabalnieks,

2): saimnieki ... nestellējuot siena gabalnieka Drustu pag. tiesas spriedumi № 30.

Avots: EH I, 375


gabalnieks

gabalniẽks,

1) ein Arbeiter, der vom Wirt zur Bebauung ein Stück Land erhält, wofür er verpflichtet ist, dem Gutsherrn die obliegenden Frohndienste zu leisten:
vēl tagad ir pazīstamas šādas gājēju šķiras: zirgu pārinieki, bandinieki jeb gabalnieki... Etn. III, 133. gabalnieki dabūjuši 1 1/2 puspūrvietas katrā tīrumā (uz trim tīrumiem jeb latām strādājuot...); saimniekam šie gājēji ne˙maz nee̦suot kalpuojuši, bet zemi lietuojuši kâ atlīdzinājumu par muižai saimnieka vietā nuokalpuotām dienām ibid.;

2) einer, der auf einem einegewiesenden Stücke des Hofsfeldes arbeitet
U., Spr.;

3) der Halbkörner,
gew. pusgraudnieks Kokn. n. A. XII, 868;

4) ein kräftiges, stämmiges Pferd
Kokn. A. XII, 868; Bers.

Avots: ME I, 579


gabana

gabana: auch Wessen n. FBR. XIII, 84, Oknist n. FBR. XV, 174, Fest., Heidenfeld, Kaltenbr., Ramkau, Saikava, Sinolen, Warkl.

Avots: EH I, 375



gaida

gaida: ilgi būs, vēl g. Janš. Līgava II, 24. Plur. gàidas C., (mit ) Lieven-Bersen, Mesoten; (mit ài 2 ) Bers., Lubn., Saikava : dzīvuot gaidās.

Avots: EH I, 376


gaist

gàist: auch (mit ài 2 ) Zvirgzdine n. FBR. X, 25, ("verschwinden, verloren gehen") Auleja, Kaltenbr., Lixna, Saikava, Sonnaxt, Warkl.: jam bijuse tī nelaime, ka gaisuši bē̦rni Pas. IV, 517 (aus Dricēni). taî dzīvāt nevar; labāk g. (sterben) Zvirgzdine. guoteņa gaisa (krepierte) ebenda; citaidi man jāgaist (sonst muss ich umkommen) Pas. I, 148; siechen, nicht gedeihen Auleja: maize šuogad pa˙visam neaug - gaist i[r] gaist; zugrunde gehen (vor Armut) Zvirgzdine; aus dem Gebrauch kommen Kaltenbr.

Avots: EH I, 378


gaita

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. 4 kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 4

Avots: ME I, 588, 589


gaitnieks

gàitniẽks,

1): auch AP.;

2): kas ... tavi gaitnieki un aptekšņi būtu bijuši Lange Latv. ārste, S: 3. saimnieks ... gaitnieci bij padzinis Azand. 40.

Avots: EH I, 379


gājējs

gãjẽjs,

1) der Gehende, der Fussgänger:
viņš liels gājējs. pa tam gājējas bij aizsniegušas birzīti;

2) der Wanderer - oft mit der genitivischen Bestimmung
ceļa: sakāt ceļa gājējiņu, ne meitiņu lūkuotāju. tevis nevar saukt par platā ceļa gājēju Kaudz. M. kaŗa gājējs, der Kriegsmann, der in den Krieg zieht;

3) der Knecht, der Arbeiter,
gājēju ļaudis, das Gesinde, die Arbeiter: vai saimnieks meklē citu gājējiņu BW. 12484. suolīšu gājējiņu, eine, die die Wirtschaft besorgt: nav suolīšu gājējiņu BW. 3083;

4) gājēja, eine, die bereit ist ihr Jawort zu geben und in das Haus des Werbers als Frau einzuziehen:
brālis meitu uzrunā par brūti. šī tūliņ gājēja LP. IV, 58. būtu es tāda gājējiņa, kâ māmiņa devējiņa Ltd. 758.

Kļūdu labojums:
vai saimnieks meklē = vai, saimnieks, saimniecīte, lūkuo
suolīšu gājējiņu = suolīša gājējiņa

Avots: ME I, 616


gājums

gãjums,

4): darbnīcā Īkstiņš juta sava gājuma ("?") ļaudis Veselis Dienas krusts 54; ‡

5) der Geschmack, Nebengeschmack:
kad nav caur ce̦pusi maize, tad viņai ir klāt mīklas g. Seyershof; ‡

6) "?": man šuogad aitu g. ne˙maz nav Salis. vai ir cikne˙cik sìena gājuma kuo pļaut? Linden in Kurl. mums šuogad vājš luopu g. (bedeute: wir haben in diesem Jahr weniger Vieh)
Sessw. piena g. ir piens, kas sviestam klāt; ar ūdeni viņu nuomazgā Seyershof; ‡

7) "die Art (von Tieren), der Stand (von Menschen)"
Zögenhof: cūku gājuma mums mājā ne˙maz nav. nuo saimnieku gājuma tik divi ieradušies: nuo kalpu gājuma bija trīs.

Avots: EH I, 389


gājums

gãjums,

1) der vollendete Gang:
kruogā dzied bāleliņš ar vakara gājumiņu BW. 1007. pēc dažu dienu gājuma tie uziet mājiņu JK. III, 1. gada gājuma, der Jahrgang (einer Zeitung, Zeitschrift);

2) das Resultat des Ganges,

a) die Spur:
pazīst lāča tupējumu, gājuma nepazīst RKr. VII, 503. pazīst meitiņu gājumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481;

b) (arāja) gājumiņš, das bestellte Feld, auf welchem der Ackermann, um es zu bestellen, hin und her ging, resp. auch die zur Bestellung des Feldes getane Arbeit
Mag. XX, 3, 206;

c) die Frucht der Arbeit, der Ertag, der Erwerb, der Lohn:
kad prasīju gājumiņu, tad paliku naideniece BW. 3565. tas ir viss mans šīs vasaras gājums. šī sūri, grūti iepelnītā maizīte ir manu sviedru gājums A. XII, 868. saimniecei ir arī ziemu nuo vasaras gājuma, t. i. sviests un piens. bitinieks duod pa reizei nuo sava rudens gājuma, t. i. me̦du Druw. (pē̦rkuonis) nemaitāja ievu ziedu, ne arāju gājumiņu. arāju gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. nav trūcis guovs gājuma, d. i. Milch und Butter Etn. II, 88. me̦dus ir bišu gājums. ēdiena vārītājas saka: pasmeķē nuo mana gājuma A. XII;

3) (dzīves) gājums, der Lebensgang, der Lebenslauf:
jūsu kunga dzīves gājums manējam līdzīgs Lautb. nuomanu, ka mans gājums šai pasaulē drīz, drīz nuobeigsies Kaudz. M.;

[4) tas ir mans gājums U., das ist mein Beruf, meine Pflicht (das kommt mir zu), oder: an mir ist die Reihe].

Avots: ME I, 616, 617


galdainis

galˆdainis,

1) ein im Karromuster gewebtes Handtuch
AP.: galdaiņus auž ar astuņām nītēm; tas dvielis iznāk tādiem galdiņiem;

2) Plur. galdaiņi, ein dreifarbiges Strickmuster für Handschuhe
Fest.; galˆdaiņi Saikava, galˆdainīši AP.; gestrickte Handschuhe mit Karroniuster;

3) Plur. galˆdaiņi, ein Wagen mit hölzerner Achse
PV.; "eine Art Wagen" AP.; ein Wagen mit Seitenbrettern Saikava.

Avots: EH I, 379


galds

galˆds,

1): nuo viena bluķa iznāk divi galdi (zwei gespaltene Hälften)
Saikava; ein Brett - auch Auleja, Saikava, Sonnaxt; ein kurzes Brett Frauenb.; 2

b): auch Dunika; ‡

k) galˆdi, die Seitenbretter am Wagen
Saikava; ‡

1) cepļa galˆds, eine Blechplatte, die während des Brotbackens vor die Öffnung des Baekofens; geschoben wird
Kaltenbr.;

3): ein Brettchen überhaupt
AP., Frauenb., Salis;

a): auch Siuxt; galdeņš Lixna "šķīvis";

5): (fig.) iet kâ pa galdu (sehr gut)
Grenzhof n. FBR. XII, 23;

7): pa(r) vasaru biju uz saimnieka galda Kaltenbr. uz jā galda bija labi (seine Kost war gut)
ebenda;

8): pie galda iet - auch Strasden;

9): galdiņš, das Viereck, Karro im Web- od. Strickmuster
AP., Auleja: galdauts ar galdiņiem AP.; der Zwickel am Strumpf od. Handschuh Linden in Kurl.

Avots: EH I, 379


galds

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591


galēt

I galêt,

1): mājās laiku galē̦dams (= ar gaŗu laiku kaudamies) Janš. Dzimtene IV, 267; ‡

4) galē būt, pflegt zu sein
Rutzau. Refl. -tiês,

2): viņš nevarēja ni˙kur g. Saikava. ne˙kur g. kâ nuo ve̦lna Ramkau. kur tik ilgi galējāties (wo bliebet ihr so lange)?
AP.

Avots: EH I, 380


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


galšīgs

galˆšîgs KatrE., leeres Zeug zu schwatzen pflegend: g. cilvē̦ks, - kuo tu virsa klausais!

Avots: EH I, 380


gaņģenieks

gaņģenieks Aahof, jem., der einen Teil eines Gesindes bearbeitet: klaušu laikuos katra īsta saimnieka zeme dalījās apmē̦ram 3 daļās, kuŗas apstrādāja 3 gaņģenieki, kuŗus izrīkuoja īstais saimnieks.

Avots: ME I, 601


gaņģis

gaņ̃ģis,

1): lai vītuolu gaņģi taisa BW. 5984. māja gaņģa gaņģiem (mit vielen Räumen)
Sonnaxt;

3): auch Orellen, Seyershof; g. - dziju puosms, kuo ve̦lk uz šķē̦rumiem, 20 dziju kuopā Salis. g. - aude̦klu ve̦lkuot 60 uz kārtim vai riņģiem savilktas dzijus; gaņģī var būt da,žāds skaits gājienu, skatuoties pēc tā; ar cik dzijām ve̦lk aude̦klu Ramkau. ir divējādi ganģi - meitiešu g. un vēveŗu g., meitiešu gaņģī ir 30 zuobu un vēveŗu gaņģī ir 20 zuobu AP. pēc gaņģiern var zināt, cik plats būs aude̦kls ebenda;

4): auch Kaltenbr., Seyershof; saka pa gaņģim katrs saimnieks iemantuot kaltus ratus Sonnaxt;

10) ein Gang (5) Stricknadeln:
pieci irbi ir g. Frauenb. nuopirka gaņģi adāmuo adatiņu Sonnaxt;

11) Dienst, Posten, Obliegenheit
Segew.; "eine Arbeit": tuo gaņģi viņš var izpildīt Seyershof. ne˙kādu gaņģi ("= darbu, saimniecību") nevarēja vadīt; tâ˙pat par vaļniekiem dzīvuoja Salis;

12) eine dicke Brotscheibe
Seyershof: eik viņš gaņģus maizi vien neapē̦d!

13) "vieta" AP.: tikai vienu gaņģīti vie[n] sakuste̦na. es tik tādu gaņģīti vie[n] izravēju.

Avots: EH I, 383


ganība

ganĩba,

1): häufiger als plur. tantum gebraucht;

2): auch Saikava, Seyershof: liela g. aitu, vistu, vārnu Saikava.

Avots: EH I, 382


ganīt

ganît: abwehxen - auch Saikava, Salis: ar lapām mūsas g. pruom Saikava; ‡

2) tītarus g. Stenden, Durchfall (Diarrhöe) haben:
Refl. -tiês;

3): tavs augums licina tevi labi ganījušuos Janš. Mežv. ļ. II, 329; sich mästen:
cūka ē̦d un ganās sevi Sonnaxt. drīžāk ganās ar pienu Kaltenbr.; ‡

4) sich hertuntreiben:
nez kur tas nu ganās, ka nenāk mājā! Orellen.

Avots: EH I, 382


ganka

ganka,

2): gànkiņa 2 Saikava, die ausserhalb des Hauses zur Eingangstür führenden Stufen.

Avots: EH I, 382


ganka

ganka,

1) ein Totengewölbe in der Kirche
U.;

2) "ieeja dzīvuojamā ē̦kā caur kādu piebūvi, kuŗa nuode̦r saimniecības vajadzībām" Grosdohn.; [aus Gang].

Avots: ME I, 600


gantīgs

gantîgs "?": nuoskatīdamās gantīgai skuķei pakaļ Janš. Mežv. ļ. I, 198. ņemiet viņu gantīgi tē̦vuot! 348. gantīgas jātnieces II, 145. g. saimnieks 239 (ähnlich Līgava I, 68). gantīgi runāties Līgava II, 132.

Avots: EH I, 383


garām

gaŗām,

1): g. laist citam, einen andern überflügeln
BielU.;

2) gaŗuo malku liek g. ragavām AP.; ‡

6) der Länge nach:
brunčiem strīpes g., nuo augšas uz leju Saikava. kas nu žum bērkļus g. liek! - liec šķe̦rsām! Orellen.

Avots: EH I, 385


garča

‡ *garča od. *garčs; =gar̂ce 2 : saiminieks salasīja tikai garču labības Pas. IV, 175 (aus Jasmuiža). (Zu einem nom. s. *garcis?): garčiem pienu mērējuot BW. 16421, 1.

Avots: EH I, 383


gards

I gar̂ds: auch AP., Auleja, Heidenfeld, Kaltenbr., Mahlup, Saikava, Salis, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 383


gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604


garša

gar̂ša: auch Linden in Kurl., Saikava, (mit ar̂ 2 ) Iw., Orellen, Salis, Siuxt, ‡

5) der (schlechte) Nebengeschmack
Seyershof: luopu taukiem ir kāda g., bet ir labāka g. kâ aitai. āžam gaļai tâ˙pat kâ kuiļam g. klāt.

Avots: EH I, 384


gastaža

gastaža, eine, die reichlich und gut zu bewirten pflegt Stelph. n. PV.: šī saimniece ir tāda g., kas nelaiž ne˙viena nepacienājusi. ej nu tu, g˙! katram ienācējam jau nevar ēst duot!

Avots: EH I, 386


gatavs

gatavs (li. gãtavas),

1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!

2) reif:
labība, augļi jau gatavi;

3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;

4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]

Avots: ME I, 609



ģaubt

I ģaubt, ‡

2) achten auf, sorgen für, besorgen
(gādāt) Saikava: viņš ni˙kā neģàub[j] 2 . Refl. -tiês,

1): auch (mit àu 2 ) Kaltenbr., Sauken, Sussei: ģaubjas, ka brangi varuot pārtikt Kaltenbr.

Avots: EH I, 425


gaume

gaũme, auch gauma, früher nur in der Verbindung: gaumē ņemt od. likt, wahrnehmen, beobachten, sich merken, jetzt auch in allen Kasus gebräuchlich für Geschmack: tai bij visai smalka gaume JR. IV, 14. Ludviga XIV. gaumē A. XI, 517. [In Fest. sei gaume gleichbed. mit gausa od. sāta "Gedeihen, Segen beim Essen:" tam nav gaumes (= tam nav sātas); ē̦d bez gaumes. - Nebst gaumêt wohl aus dem Altgermanischen (otischen oder Altnordischen) entlehnt (vgl. an. gaum "Aufmerksamkeit", mhd. guome nemen "wahrnehmen", got. gaumjan "beachten" ); s. Leskien Nom. 426, Diefenbach KZ. XVI, 225, Persson Beitr. 729, Zupitza Germ. Gutt. 172 (der auch Verwandtschaft für "möglich" hält).]

Avots: ME I, 611


gauris

III gauris: mit Saikava; Plur. gaũri Kl.-Roop "Vögel".

Avots: EH I, 387


gausa

gaũsa [PS., Bl.] (li. gausa Jušk. "обилiе"), auch gauss, Nahrhaftigkeit, Verschlangsamkeit, Segen: maizei ne˙maz gausas nebijis LP. VII, 741. dievs duod sātu, gausu, Gott gebe seinen Segen - pflegt man beim Beginn einer neuen Speise zu sagen Ronneb. Aber auch: duod, dieviņ, sātu, gausu ve̦cas mātes ratenī, citu vērpt, citu aust, citu laist tautiņās. ēd ar sātu un gausu, gesegnet sei deine Mahlzeit. gausu atņemt, atraut, den Segen nehmen: dievs atraun tiem savu gausu Manz., Tr. IV, 644. dievi aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa (ohne Mässigkeit, ohne Mass) tik vē̦de̦rā sev krāj. šķūnī iekšā bez gausas liesmas krīt Kaudz. dažs skauģītis gausu ņēma manā rudzu tīrumā BW. 28027. [dievs ar savu gausu jums palīdzēs Manz. Post. II, 105.] Die Maskulinform auch in gausa māte, der Segen (personifiziert): gausa māte, sāta māte, nāc ar gausu istabā BW. 16093; daeben gausas und gausu māte Dond., Sassm., A. XVI, 605, BW. 8105: malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu, gausu māte ietupās manā sieka dibe̦nā Etn. II, 29. Auch gausā māte, gausmāmiņa JK. V, 149. Vgl. gauss.

Kļūdu labojums:
8105 = 8102

Avots: ME I, 612


gauši

gauši (unter gaũšs),

1): auch (mit ) AP., Ramkau, (mit àu 2 ) Bērzgale, Heidenfeld, Linden in Kurl., Lubn., Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: darbs iet g. AP. sakņuojas g. Pump. R. I, 199. viņi tâ g. aug Saikava. cūkas tika g. audzē̦tas Sonnaxt.

Avots: EH I, 388


gauzt

gauzt: auch Saikava; Dummheiten sprechen - auch (mit ) Schwanb.; "piedauzīgi runāt" (mit ) Lettg.; scherzen, sich lustig machen (mit ) Lubn.; "= gaust" Wessen; "verklagen" (mit ) Dond.: vai es tevi gaužu? ‡ Refl. -tiês "?" : kuo tu gauzies? Schwanb.

Avots: EH I, 388


ģēļot

ģē̦ļuôt, refl. -tiês, intr., widersprechen, kratzbürstig sein, sich über jem. lustig machen, schamlos reden Kreuzb., Saikava.

Avots: ME I, 697


ģente

ģente, die Sippschaft, Verwandtschaft: ģente, ģinta - saime, ve̦cāki un bē̦rni kuopā (tuva radniecība) A. XIII, 81. - Aus li. gentis "Verwandter".

Avots: ME I, 696


ģērbt

ģḕ̦rbt, -bju, -bu, tr., [

1) pflegen
(vgl. auch izģērbt): tam bij to (dārzu) ģērbt un sargāt Glück I Mos. 2, 15;]

2) kleiden, einkleiden, anziehen, [schmücken
Manz. Lettus]: adītāja saimi ģērba BW. 7159. viņš ģērbj bikses kājās, kamzuoļus, svārkus mugurā, er zieht an, - die imperfektive Form von apģērbt; ebenso: viņš ģērbj kažuoku zemē, zieht aus - imperfektive Form von nuoģērbt. Refl. -tiês, sich kleiden, ankleiden: viņš pat˙laban ģērbjas. abi daiļi ģē̦rbuŠies BW. 32974, 1. [zemē ģērbties, sich auskleiden. - Wohl ein Lituanismus (neben dem echt le. gārbāt 2), vgl. li. ger̃bti "чистить, убирать, приводить в порядок;" "ehren", apsigerbti "ein Kleidungsstück anziehen."]

Avots: ME I, 698


ģerkle

I ģerkle,

1): auch Saikava, (mit er̂ ) Skaista, Warkl.;

4): auch (mit er̂ ) Kreuzb.;

5) "= rīkļu rāvējs" Saikava.

Avots: EH I, 426




ģerpstelēt

ģerpstelêt: ģ. (mit er̂ ) dziji Saikava griezt ģerpstelēs". Refl. -tiês: dzijs ģer̂pstelējas Saikava.

Avots: EH I, 426


ģībulis

ģìbulis, ģĩbulis,

1) der Ohnmachtsanfall:
saimniecei uznācis ģībulis JK. V, 147;

2) jem., der ohnmächtig wird
Purap.;

3) ein habsüchtiger, missgünstiger Mensch
Sissegal.

Avots: ME I, 700


ģilga

ģil˜ga, ģil˜gãns, ein Abgemagerter, Schwächlicher (namentl. von Kindern): saimnieces bē̦rns tāds ģilgāns AP.

Avots: ME I, 698


ģingas

[ģingas Mesoten, ein Saiteninstrument Bielenstein Holzb. 729 f.]

Avots: ME I, 699



ģist

ģist,

1): "saprast; apķert" Saikava, "nuojaust" Auleja.Refl. -tiês,

1) scheinen, dünken
Auleja: man neģiedas, ka būs dzīvātājs;

2) "?": zeme ģiedas, kam piederēt Ezeriņš Leijerk. II, 246. Subst. ģišana "prāts, jē̦ga" Saikava: paprasi tam, kam ģ˙! .

Avots: EH I, 427


glāmāt

glàmât 2 (mit hochle. ā < ē̦?) Saikava, bei der Arbeit faul sein, nicht vorwärts kommen.

Avots: EH I, 392


glauniķis

glaũniķis, ein geschmeidiger, feiner junger Mann Nigr.: kādi jauniķi un glauniķi tur nesaies Janš.

Avots: ME I, 622


glecēt

II glecêt U., = glīdêt, schmeimig werden; ["saiet pikā, sakristies, sarecēt" Sarben, Sermus u. a.].

Avots: ME I, 624


gleijāt

II gleĩjât, (über andere sprechend) klatschen NB.: viņa gleijāja ar saimnieci vairākas stundas; nu būs daudz jaunu ziņu.

Avots: EH I, 392


glema

gle̦ma, gļe̦ma, glē̦ma Dobl., gleme, gew. d. Pl., auch gle̦mi,

1) der Schleim:
uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes Etn. II, 166. man bij aplipusi seja, mati un drēbes kâ ar glemēm (nuo netīra gaisa);

2) schmleimiger Bodensatz:
gle̦mas ir vietas, kur pavasar*uos iet ūdens pāri un kur dibe̦nā nuostājas dūņas (Saikava);

3) gle̦mi, Schleim der Schwangern; auch beim weissen Fluss
St. [Zu li. glemùs od. glėmùs "слизистый" glė˜mės od. glẽmės "слизь", gr. γλάμων "triefäugig", γλήμη "Augenbutter", niederl. klam "kliebig" u. a., s. Fick BB. XVII, 321 u. Wrtb. I 4 , 412, Sommer Balt. 80 Lidén Stud. 49, Prellwitz Wrtb. 2 95, Boisacq Dict. 150.]

Avots: ME I, 624


gļema

gļe̦ma (unter gle̦ma),

4) "feuchter, schlüpfriger
(gluma) Boden (zeme)" Saikava.

Avots: EH I, 396


gleme

gleme,

1): glemes ve̦cām sēnēm Nikrazen; ‡.

4) feuchter Lehmboden
Saikava.

Avots: EH I, 392


gluds

gluds,

1): ceļš g. kâ galds Ramkau, Zvirgzdine. vuškai gludas ausis Mahlup, gludi mati Warkl. nuoē̦ve̦lē̦ts kuoks ir g. Saikava.

Avots: EH I, 394


gnēze

gnẽze,

1): das oberste Ende einer Gemüsewrzel
(mit ê 2 ) Baar (in seinem Exemplar von U.);

2): auch Siuxt;

4): auch (mit è 2 ) Līvāni, Warkl.;

5): "sekste" Saikava: gailīti, gailīti, ze̦lta gnēzīti! Pas I, 331.

Avots: EH I, 396


gnīda

gnĩda (гни́да), gņĩda Kand. [serb. gnjì`da], gnĩde,

1) die Niss, das Lausei:
bēdz pruojām, citādi būsi beigts kâ gnīda! R. A.

2) ein habsüchtiger, missgünstiger, geiziger Mensch
[gņĩda Autz]: tas bijis tur˙pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda: kas uotram bijis, tuo vajadzējis viņam dabūt, lai kas LP. III, 42; auch von einem saumseligen Menschen: tas ve̦lkas kâ gnīda;

3) als Schimpfwort - zur Bezeichnung eines ärmlichen, sich aufdrängenden Menschen
Dond.: gnīda, kuo tu lieni man virsū? [Zu li. glinda "die Niss", wenn dies dissimil. aus * gninda, was aber wegen la. lens dass. nicht ganz sicher ist. Sonst könnte auch altes ī vorliegen, vgl. norw. gnit dass. und wohl auch mnd. gnīst "Schinn" und vielleicht ahd. gnītan "reiben" u. a.; s. Persson Beitr. 94 f. u. 811, Wood IF. XVIII, 24, Berneker Wrtb. I, 313.]

Avots: ME I, 633, 634


gnūža

gnûža Saikava "kleine Mückem".

Avots: EH I, 396


gods

gùods: schon LLD. II, 3 17 ; in Sonnaxt laute der gen. s. gùoda 2 und gùods 2 ),

1): guôda 2 vârds 2 Salisb. "palama". vai tad šī ar labu guodu (aus einem anständigen, ehrenhaften Anlass) šāvēs? Sonnaxt. pats nuo sava guoda Spiess, aus eigenem Antrieb (Ehrgefühl);

2): pēc amatiem un guodiem vien tik dzē̦nuoties Janš. Dzimtene V, 125;

3): kad pašam g., tad luopam suods Ramkau. pa ziemu biju kāduos trejuos guoduos Auleja, Saikava, Zvirgzdine; in Dunika in dieser Bed. nur der Plur. guôdi 2 .

Avots: EH I, 423, 424


gosniņa

gùosniņa, verächtlich guosnele, Demin. von gùovs, die junge Kuh: ja saimnieks pirmais jaudājis klēpi nuolikt, tad guovīm būs bullīši, ja saimniece pirmā, tad guosniņas Etn. II, 120.

Avots: ME I, 692


goža

guoža, die Möglichkeit sich zu rekeln, Faulenzerei, leichtes Leben: pie tā saimnieka laba guoža, tur maz darba A. XIII, 252. lai tā ēža kāda, kad tik guoža laba Kav. [Zu guozēties.]

Avots: ME I, 693


graidāt

gràidât 2 Auleja, -āju, farbige Streifen (besonders den Rand des Gewebes entlang) weben: seņāk ruociniekus graidāva. graidāti lindraki, Röcke, deren unterer Rand mit einem oder mehreren farbigen Streifen verziert ist. graidāteņš (Deminutivform), pieausts ar visaidas dzijteņas.

Avots: EH I, 397


graizīgs

graîzîgs [C., Arrasch, Jürg., graĩzîgs Dunika], schneidend, beissend: nuo viņa graizīgās irōnijas Vēr. II, 102. graizīgas žē̦labas pārņēma mani A. XVI, 718. kāds visai graizīgs izteiciens A. XIII, 132.

Avots: ME I, 636


grāmatnieks

grãmatnieks,

2): auch AP., (mit à 2 ) Oknist n. FBR. XV, 176, Auleja, Lubn., Saikava, Sonnaxt: šķirsta kâ grāmatnieku Birk. Sakāmv. 116.

Avots: EH I, 401


gramba

gram̃ba,

1): auch AP., Ramkau, (mit àm 2 ) Fest., Saikava; ‡

2) die Runzel, Falte
(mit àm 2 ) Liepna: g. pierē;

3) "Narbe am Mutterhals"
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 398


gramšķis

gram̃šķis,

3): gramšķi, Zusammengefegtes, Zusammengescharrtes
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; gram̂šķis Warkl., ein wenig, ein kleines Stück: nav siena ni gramšķa;

4) "einer, der (mit Absicht) umhergreift, -tappt"
Prl.; gluži kâ gram̂šķis ("?"): nepabeidzis vienu, jau sāk uotru Saikava.

Avots: EH I, 398


graudāt

gràudât 2, schütteln, streuen, fallen lassen Wessen: graudā zemē tuos pakārušuos salmus! Wessen, malkas nevar dabuit nuo grē̦das: vajadzēs g. Oknist. negraudā kaidu spaļu acīs! Auleja; zerstören: g. bezdelīgu perēkli Auleja, Zvirgzdine. g. mūri Oknist; Lärm verursachend fallen machen Saikava : kam tu tik smagi graudā kuokus nuo kūtsaugšas?

Avots: EH I, 399


graudot

I grauduôt,

1): rollen (vom Donnern):
kuo duosim pē̦rkuonam par vasaras grauduojumu? BW. 28818 var. tē̦vs grauduo (brummt, schilt) kâ pē̦rkuons Saikava;

2): vējš visas miežu gubas grauduo ("zerzaust")
Bērzgale, Warkl. grauduo zemē (stosse hinunter) tuos dēļus, kas uz bendelēm! Saikava;

5): auch (mit aû) Sermus; ‡

6) langsam, mit zahnlosem Mund essen
(mit àu 2 ) Lubn., N.-Schwanb.

Avots: EH I, 399


graudotājs

graûduôtãjs, jem., der auf Halbkorn sein Gesinde abgibt: ar grauduotāja saimniecību iet uz leju Etn. III, 135.

Avots: ME I, 639


grauds

grauds: angeblich auch Alswig, A.-Schwanb., Bers., Fehteln, Garssen, Kalz., Kokn., Kreuzb., Laitzen, Liepna, Lös., Lubn., Mahlup, Meselau, Neugut, Odsen, Saikava, Selb., Selsau, Sessw., Setzen, Sonnaxt, Stelp., Wallhof,

1): pupu graudiņš BW. 21447 var. kâ baltaju zirņu graudu 21177. kaņepju graudiņi 2426, 4. smilšu graudus 29059, 2; f

3) "?": viņš izskatījās, vai kur nebūtu kāds kuociņš, kuo te šinī pusē iedurt, lai nuo tā uotrā pusē varētu nuoņemt graudu, kā iet tālāk Pas. IV, 90 (aus Selg.). nuoņemt purvā kādu kuoku par graudu Zögenhof, sich im Sumpf einen Baum als Ziel (Orientierungsmittel) zum Gehen auserwählen.

Avots: EH I, 399


grauzt

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I 4 , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641


grazis

grazis,

2) (die Kaprice):
es tev gan šituo grazi izdzìšu Saikava. bē̦rnam uznāk graži (auch: grazis) ebenda.

Avots: EH I, 400


gražot

I gražuôt, Refl. -tiês.

1): auch Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH I, 400


grēda

grè̦da: mit è̦ auch AP., Ramkau,

1): auch (mit ê̦ 2 ) Dunika; grèdiņa 2 Saikava, ein länglicher Heu- od. Kleehaufe;

3): auch (mit è̦ 2 ) Lös., Mahlup, Pilda, ein Gemüsebeet
(mit ê̦ 2 ) Saikava: kāpustus stādīja platās grē̦dās Mahlup. agrāk grē̦dās stādīja saknes Ramkau. kad trīs vagas kuopā sadzìtu; tad būtu g. ebenda.

Avots: EH I, 404


greits

greits (li. greĩtas "flink"),

1) "mudrs", munter
Rutzau n. Etn. [III], 178, [Lassen] : greita mūs[u] māsiņa BW. 12318 var. [aus Selb. ;

2) grèits 2 Laud. "zornig, grimmig":
viņš šuodien pa˙visam greits Saikava. viņš uzmani palika ļuoti greits Laud.] ;

3) "?": greitas [Var. : greizas] ce̦purītes BW. 9788 var. [aus Selb. Wohl fehlerhaft hier für greizas].

Kļūdu labojums:
fraze no BW. 12318 var. jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus BW. 12318 var. gehört zur Bed.2).

Avots: ME I, 647


gremokle

gre̦muokle, comm., "ein in der Kleidung unsauberer Mensch" Saikava: kur tu tāds esi nuotašķījies? gatavais g˙!

Avots: EH I, 403


gremt

II gremt,

1): brummen, dumpfe Laute von sich geben
Memelshof, Wessen, (mit èm 2 ) Kaltenbr., Oknist (hier haupsächl. vom Vieh gesagt): vērsis gremj. dzied gre̦mdams Kaltenbr.; vor Wut laut brüllen (von Rindern und Bären) Sonnaxt: grēme, bļāve briesmīgs pūķis Dažādu dziesmu krāj. Rīga 1867, S. 29; zürnend schelten (mit èm 2 ) Auleja; zürnend brummen, murmeln Kaltenbr.: ve̦cais smagi grēme;

2) "visur pieķerties" Saikava ("mit em̂"): vinš mani gremj. Refl. -tiês: sich ärgern, grämen, sich kränken
Wolm. n. BielU.; "ēstiês" (mit em̃ ) Sassm.: kuo tu gremies tik daudz uz mani? "grollen; schlecht über andere sprechen" (mit em̃ ) Strasden: priekšā viņi ir labi cilvē̦ki, bet pakaļā (hinter dem Rücken) gremjas, ka bail; "dzirties" Segew.

Avots: EH I, 403



grezot

gre̦zuôt,

1) drohen
Wain : kāpēc viņa gre̦zuoja ar galvu Jan. ar galvu uz Juri gre̦zuodams Jan. ; [

2) nach U. anscheinend auch : verdriesslich, ärgerlich, eigensinnig sein
]. Refl. -tiês, [drohen?] : saimniece gre̦zuojas viņai itin tuvu. Anscheinend nebst [grežuot und] li. gražóti "(be)drohen" zu slav. groza "Drohung", groziti "drohen".

Avots: ME I, 651


grīda

I grìda,

2): auch Krāslava, Sussei; in Auleja, Lixna und Pas. I, 248 (aus Lettg.) virsijā g. "Oberlage"
im Gegensatz zu ze̦mijā g. "Fussboden";

3) Demin. grīdiņa, die Stufen
("dēļu paaugstinājums" Dunika, OB.) vor der Eingangstür Saikava; der unter dem vorspringenden Dach befindliche Raum vor der Kletentür Orellen.

Avots: EH I, 406


griesti

grìesti: dēļu g. istabā BW. 14781. ze̦mi g. 24217, 1. tilta g. Saikava, = gruõdi 1.

Avots: EH I, 408


griests

II grìests, [ein Baum, der zur Herstellung von griesti dienen kann Druw.]: bē̦rzs bijis laba griesta re̦snumā RA. [ Zur Oberlage oder Decke habe man früher 4 - 6 Zoll dicke, runde Bäume gebraucht. In Saikava sei griests ein nicht besonders dicker Balken: sazāģēja griesta kuoku malkā. grìests, ein Baum, der etwas dicker als eine Sparre ist C.; katrs atsedišķs griestu kuoks Mar., Wenden.]

Avots: ME I, 659


griežamais

griêžamais (unter griêžams 2): auch (ein Werkzeug zum Schärfen einer Sense) Kalz, Lubn.. Saikava.

Avots: EH I, 410


griezi

I griêzi: auch Heidenfeld, Ramkau, Saikava (hier auch der Sing. griêzs gebräuchlich).

Avots: EH I, 408

Šķirkļa labojumos (1)

aizstāvis

àizstãvis, vielfach àizstãvs (diese Form auch in der Bed.: Schutz ) A. XI, 101, der Verteidiger, Advokat, Beschützer L.: brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. nav nekāda aizstāviņa nuo tā viena bāleliņa BW. 13734, 2.

Kļūdu labojums:
brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. = brālis māsai... aizstāvis un tautas rājējiņš BW. I, S. 303.

Avots: ME I, 53