Paplašinātā meklēšana

‡ ãduôgs ² Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192

àizsluôgs (zu slêgt), Verschluss, Verschlag, verschliessbarer Raum: vilkacim nav bijis brīv aitu iz kaut kāda aizsluoga ņemt Etn. II, 86. Uozuolmāte izrādīja draudzenei visus aizsluogus A. XV, 297.

Avots: ME I, 51

‡ àizžuogs,

1) ein Zaun in einem Durchgang
Fest., Wessen: ik˙katru aizžuogu ... pārrautu Juris Brasa 526;

2) "die andere (vom Standpunkt desjenigen, der den Zaun flicht) Seite eines Reisigzaunes"
Frauenb.

Avots: EH I, 65

aluogs Elger Dict. 98, = ala, die Höhle.

Avots: EH I, 68

aluôgs, der Quell (Erlaa); Wassergruft, in Saussen BB. XIV, 146; [vgl. aluots dass. und zum g - vērags U. "Wasserstrudel"].

Avots: ME I, 69

āluogs,

1): auch (mit ā und uô) Schibbenhof.

Avots: EH I, 193

āluogs,

1) ein grosses Loch:
tādu āluogu izplēsis biksās; mute kā āluogs Naud., Auermünde;

2) Wuhne
Ziepelhof. [Vielleicht eine Kontamination von ãliņģis und aluogs, alags; vgl. auch li. oliūgà und elugas "Nethwuhne"].

Avots: ME I, 238

‡ apluogs Ladenhof n. FBR. XI, 72, Salis, Rkr. XVII, 111, = aplùoks.

Avots: EH I, 100

apuôgs: auch Prl., Zaļmuiža, (mit uô ) Saikava, Zvirgzdine, (mit ùo ² ) Golg., Laud., N.-Kalz., Sessw., eine Art Eule. Vgl. auch die Gesindenamen Apuogi Lvv. I, 16 (mit uõ ), 19, 46, (mit uô ) 69, (mit uo ) II 46, (mit ùo ² ) 172.

Avots: EH I, 124

apuôgs (li. apúokas), [infl. opùgs ² in Preili], apuoksts Stürzenh., nach RKr. VIII, 88 Käuzchen (Surnia noctua Retz), nach Nat. XXXVII, 29 Rauchfusskauz (Nyctale Tengmalmi Gm.); Demin. apuodziņš, Sperlingseule (Athene passerina L.) Nat. XXXVII, 31. es e̦smu kā apuogs, ich bin gleich wie eine Rohrdommel Ps. 102, 7. Smilt., Bers. [Mit k: es kâ kāds appohks nuoblanduos Dietz. - Zum g in apuogs gegenüber li. apúokas vgl. oplugs in Marienburg für apluoks u. a. Le. Gr. § 119. Bezzenberger verbindet BB. XXI, 304 ¹ li. apúokas mit le. ūkšuot "seufzen", got. auhjłn"lärmen"u. a., aber was bedeutet dann ap-?]

Avots: ME I, 133

‡ apžuogs Warkl. "ar zediņiem aptaisīta sē̦ta".

Avots: EH I, 129

‡ ârluôgs, das Aussenfenster: rūtis ārluogam un iekšluogam Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 112.

Avots: EH I, 195

‡ ãrzduõgs Schibbenhof, ein baumwollenes Kopftuch. Vgl. āzduogs.

Avots: EH I, 195

‡ atspuogs, = atspulga: acīs nebija ne˙kadu atspuogu Veselis Saules kaps. 163. sejā skrēja nemiera . . atspuogi Tīr. ļaudis. ruotaļu atspuogi nuo apgaismuotiem dzīvuokļiem Daugava 1928, S. 432.

Avots: EH I, 171

aûgšluôgs, das obere Fenster, der obere Teil eines Fensters: augšluoguos atvē̦rtās .. . vējrūtis Burtnieks 1934, S. 514.

Avots: EH I, 185

āzduogs, Haartuch Kand., Samiten. [Zugrunde liegt mnd. hārdōk, wobei das le. Wort wohl eine Nebenform * hārs-dōk voraussetzt.]

Avots: ME I, 245

baznîckruõgs od. baznîcas kruogs, der Kirchen-Krug.

Avots: ME I, 269

buôgs ² (unter buoga),

1): ievu buodziņā BW. 30614 var.;

2): "divas vai trīs blakus sace̦ltas rudzu statiņu strīpas" Iw.: statiņus ceļ strīpās jeb buoguos. vienā buogā ceļ tik daudz statiņu, ka nuo tâ iznāk ve̦zums.

Avots: EH I, 258

‡ dižkruõgs Dond., = dižkruõgus.

Avots: EH I, 324

‡ dũmluôgs, eine Rauchluke: dūmluodziņš... vaļām Janš. Dzimiene III ² , 94.

Avots: EH I, 347

‡ dzîvžuogs* die Hecke.

Avots: EH I, 363

[e̦luogs, der Abgrund Bezzenberger Spr. d. pr. L. 146. vgl. li. elugas "ein Loch im Eise" und aluogs.]

Avots: ME I, 569

e̦l˜zduogs, das Halstuch Ahs.

Avots: ME I, 569

guļžuogs U., ein Zaun von horizontal liegenden Halbbalken.

Avots: ME I, 680

ìekšluôgs, das Vorfenster: mēs liekam iekšluogus jaunā mēnesī Kaudz. M.

Avots: ME II, 31

‡ kaŗuogs (mit richtigem ŗ ?) BW. 32108 (aus Zierau), = karuõgs 1.

Avots: EH I, 590

karuõgs,

1): Demin. acc. s. karudziņu BW. 31963 var., (aus Lennew).; kaujas karuodziņ[u] BW. 31963, 4 var. izrakstītu karuodziņu 31015.

Avots: EH I, 590

karuõgs, C., PS., karuôgs ² Kand.,

1) die Fahne, das Panier:
karuogu nest, nuolaist, vīcināt, raibināt, rakstīt;

2) das Fähnlein, die Kompagnie, Schar:
trīs karuogi puišu gāja BW. 25128, 4. trīs karuogi meitu gāja 275. ne˙vienā karuogā (Var.: pulciņā) nebij manas līgaviņas 279. [Aus ar. хоругвь "Kriegfahne".]

Avots: ME II, 165

krĩzduôgs: galvā ganiņam bij nātna k.

Siuxt; ein grosses Schultertuch für Frauen
(mit uõ ) Frauenb.; "ein Tuch, wenn es umgelegt auf dem Rücken ein Dreieck bildet" Frauenb.: kad tâ apse̦dz (sc.: lakatu) uz stūŗiem, tad ir k. liela bij zīdene, ka varēja likt krīzduogā; lielais k. Lesten n. FBR. XV, 31, ein Umlegetuch; krĩzduôdziņš ² ebenda "ein Tüchlein".

Avots: EH I, 657

krĩzduôgs, krĩzdaûgs, ein Kopftuch der Frauen Kand., [Lesten]: uzliek mici, uztiek aubi, vēl uzsedza krīzduodzinu BW. 24698. gaišs zīda krīzduodziņš Alm.. [Aus mnd. kruseddk "gekräustes Tuch".]

Avots: ME II, 283

kruõgs: kruõgus auch Lesten n. FBR. XV, 24, Frauenb., (mit ùo ² ) Oknist; dzēru kunga kruodziņā BW. 26956. pa kruogiem vazājās 13076 var. kruogus stedelē 13076 var. Vgl. li. a. s. kruogą LtT. III, 429.

Avots: EH I, 664

kruo`gs [auch PS.], kruõgus, Demin. verächtl. kruõģelis, der Krug, die Schenke: kur kruogs, tur stedele. ej kruogā, būsi gudrs; ej baznīcā, būsi svē̦ts! [Aus mnd. krôch.]

Avots: ME II, 294

liẽlhe̦rcõgs ,* der Grossherzog.

Avots: ME II, 498

luôgs (li. lángas),

1) das Loch, die Öffnung, so in
se̦ra bāžamais luogs, dūmu luogs, das Rauchloch Konv. ² 1394; das Tag-, Lichtloch anstatt eines Fensters in den Rauchstuben St. ai tu manu mūžu namu, nei tam duru, ne luodziņu, ne tam duru virināmu, ne luodziņu raugāmuo BW. 27547;

2) das Fenster;
im VL. werden die glāžu od. stiklu luogi besonders gerühmt; skatu luogi, Schaufenster*. debess luogi atvē̦rušies I Mos. 7, 11. Als Obj.: luogu attaisīt, atgāzt (līdz galam), das Fenster öffnen; luogu aiztaisīt, aizvērt, das Fenster zumachen. Sprw.: lien pa luogu, neplēs jumtu, dari blēņas, neej zagt! svētība tīri pa visiem luogiem nāk od. spraužas iekšā. kad ir, tad ir pa luogiem, pa durvīm; pēcāk kar zuobus vadzī. lai dievs tevi ierauga pa mazuo luodziņu (oder pirts luodziņu Etn. II, 14), Gott vergelte es dir - in scherzender Rede. jūsu darbs izcirtīs luogu šinī jautājumā, Ihre Arbeit wird in dieserFragebahnbrechend Seiri Seib. [Zu. apr. lanxto "Fenster". Wenn die so benannte Öffnung ursprünglich rundlich war, vielleicht zu slovinz. ląamp'gãc "krümmen, biegen", poln. łąg "sumpfiges Wiesenland" u. a. bei Trautmann Wrtb. 157 f.; s. auch le. lĩguôt u. a.]

Avots: ME II, 524

luôgse̦ga,* die Gardine.

Avots: ME II, 524

[*luogsna (gespr. mit ostle. ū aus uo) "paluodze; подоконное" Rozentov, Sakstagals.]

Avots: ME II, 524

mežbuogs, der Hain.

Avots: ME II, 609

‡ nē̦ruogs (mit hypernormalem ē, für richtiges ā ?), = nārags 1, eine Stange zum Fortschieben kteiner Boote Fehteln (?).

Avots: EH II, 24

nẽ̦zduõgs (unter nẽ̦zdaũgs): auch (mit uô ² ) Frauenb., Siuxt.

Avots: EH II, 24

nuôgs: auch (nackt) Ev., (arm) Prl. n. FBR. VI, 96, Saikava.

Avots: EH II, 47

nuôgs [li. nùogas, [slav. nagъ "nackt"], nackend Manz., arm: man kaimiņš jau nav ne˙kāds bagātnieks, bet nuogs cilvēciņš Laud., [Lubn., Meiran, Borchow. Zu got. naqaƥs, ir. nocht, ai. nagná-ḥ, la. nūdus "nackt"; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 251. und Petersson IF. XXIII, 393].

Avots: ME II, 788

uogs, s. uôga.

Avots: ME IV, 414

pantuogs (unter pàntâgs ² ): auch (mit añ und uô ² ) Siuxt.

Avots: EH XIII, 161

pe̦ntuogs U., der Pfannkuchen; pe̦ñtuõgs Ronneb. n. RKr. XVI, 38, Rührei oder Pfannkuchen aus Eiern; pe̦ñtuoks Serbigal, eine Speise aus Eiern. Dissimilatorisch auspe̦nkuoks?

Avots: ME III, 200

pluogs, der Pflug: duj cūciņas pluogu vilka, vācietis ara raudādams RKr. XVI, 236 (aus Rutzau). Aus mnd. plôch.

Avots: ME III, 364

puogs: "sīki raibs" (mit uô ² ) Kal.; mit weissem Halse Frauenb.: puôgais ² kaķis ir tāds raibs.

Avots: EH II, 346

puogs Freiziņ "= raibs"; puôgs ² , gesprenkelt MSil.; puôgs ² (mit weissem Halse) suns Nigr., Lautb.; suns puõgu kaklu, mit weissem Halse Rutzau. Nebst puogums, puogains 2, puoģis zu poln. pąga, pęga "Streif, Fleck", s. Thomsen Ber. 206.

Avots: ME III, 455

prìekšluôgs, das Vorfenster, Vorsatzfenster: rudenī liek istabā priekšluogus Ahs.

Avots: ME III, 396

ruogs (für *ruoks?), der Feuerherd (nicht gebräuchlich") U.: mēs sēdējām pie ruoga MWM. VI, 162. kas senču dievu ruogam tuvuojies U. b. 93, 32. manu ruogu, kuŗa svelmes dēļ tu mani skaudi Rainis. Auf mnd. rôk "Rauch, Herd" beruhend? In den Belegstellen dürfte ruogs aus U. entnommen sein.

Avots: ME III, 578

sībuogs,

1) der Ziehbogen an der
dūda Bielenstein Holzb. 729 (s. Abb. ebenda), der Violinbogen Biel. n. U.;

2) der Schwibbogen, Gewölbe über dem Ofenloch
U. In beiden Bedeutungen aus dem Germanischen (durch livische Vermittelung?).

Avots: ME III, 851

skatluôgs* B. Vēstn. od. skatu luôgs, das Schaufenster.

Avots: ME III, 875

šķimbuogs, s. šķimbē̦gs.

Avots: ME IV, 41

sluôgs,

1): auch (mit uô ² ) Orellen; hinter "Holzb. 649" (ME. III, 944) hineinzufügen:
"(sluodziņš)"; sluôgus liek uz liniem markā Bers., Kalz., Lubn., Saikava; arī kāpuostiem mucā uzliek sluogu Saikava. meitai mazs bē̦rns ir kâ s. uz ple̦ciem ebenda.

Avots: EH II, 530

sluôgs (li. slúogas, plur. sluogaĩ Tiž. II, 473) C., Wolm., Kl., Prl., sluôgs ² Karls., Iw., sluogs U., sluôga (li. slúoga "гнет, нажим" bei Преображенскiй Эт. слов. unter разъ ) Neuenb., sluôga ² Līn., Plur. sluôgas Kl., Lös.,

1) sluôga C., was zum Beschweren, Niederdrücken gebraucht wird
U., z. B. ein Holzklotz (sluogs Stockm. n. Etn. II, 129) od. Stein, womit der weichende Flachs unters Wasser gedrückt wird Bielenstein Holzb. 520; 599, ein Senkstein an der Leine des unteren Netzrandes Bielenstein Holzb. 649: uzliek tautas linautiņu linu sluoga smagumiņu BW. 24741;

2) nasses, noch grünes Holz
Stockm. n. Etn. II, 129 (sluogs);

3) smilšu sluogs, der Erdhügel auf dem Grabe
U.;

4) fig., die Last
U., das Joch: grē̦ku sluogs, die Sündenlast U.;

4) auch sluoga gabals, verächtl. Bezeichnung für einen schwerfälligen Menschen:
tas guļ kâ sluoga Blaum. Be̦rta, sluoga gabals, vai jūs kustēsaties? D. kal. 1906, 117. Zu slêgt.

Avots: ME III, 943, 944

sluogsne, s. sluoksne.

Avots: ME III, 944

suogs "?": pilsuonība pret feodālismu bij plašāka skaitā un sogāka, progresīvāka saimniecībā Uz priekšu 1919, No 4.

Avots: ME III, 1136

I spuõgs: auch Behnen, Dobl., Jēkabnieki.

Avots: EH II, 565

I spuõgs Ekau, Grünwald, Siuxt, Bershof, Bauske, Schibbenhof, Grenzhof, = spuoks: spuogi (auch in Planhof, Nötk.) jeb maži cē̦lušies nuo tādiem cilvē̦kiem, kas paši sev galu padarījušies LP. V, 64. spuogu stunda, die Spukstunde Brasche.

Avots: ME III, 1034

II spuogs, schimmemd: zieduonis atmirdz spuogs Druva II, 1032. Wahrscheinlich ein Neologismus des Autors.

Avots: ME III, 1034

‡ spruogs Lng., kraus.

Avots: EH II, 563

spruogste Gr.-Jungfernhof "?": vilnas spruogste (= spruoga 1 ?) nuokritusi.

Avots: ME III, 1027

‡ stāvžuogs "?": cietuokšņa stāvžuogu (gen. pl.) A. Upītis Laikmetu griežos I, 99.

Avots: EH II, 575

‡ stuôgs Bērzgale "ein schmaler Riemen (beim Anspannen von Pferden benutzt)"; s. var nuoderēt arī par paceļamuo ebenda.

Avots: EH II, 598

štùogs ² Tirsen, N.-Schwanb. "ein Wasserstiefel". Vgl. štūgs.

Avots: ME IV, 104

trejuogs Barbem, Stelp., = trijuogs.

Avots: ME IV, 229

trijuogs, Lärm, Tumult, Wirrwarr (trijuõgs) A.P., Treyden, (trijuôgs ² ) Galken, (trijuoks) Funkenhof, Nigr., (trijuôks ² ) Schibbenhof: be̦rni taisa briesmīgu trijuoku Funkenhof. kad daudz sieviešu kuopā, tās var sacelt lielu trijuoku Schibbenhof. nevar vairs izturēt, kādu trijuogu tie tur taisa Gaiken. radīt veltīgu trijuogu AP. S. nebij tāda trijuoga ne˙maz ieradis Kleinb. st. 56. Dürfte auf r. тревога beruhen.

Avots: ME IV, 235

‡ trivuõgs Siuxt "tracis" Aus r. тревога.

Avots: EH II, 695

tvaruogs, der Schild Celm.: Sprw. karuogs nav tvaruogs Br. sak. v. 495. liec nuost šķē̦pu un tvaruogu! Apsk. v. J. 1903, S. 310. ķēniņš paslēpās aiz sava lielā tvaruoga Pas. III, 397 (aus Druw.). Neologismus?

Avots: ME IV, 289

vaĩruõgs* C., der Schild U.: vairuogus kaldināt Aus. I, 3 - vairuoga dziedzeris Konv. 1539, die Schilddrüse. Gebildet etwa nach karuõgs.

Avots: ME IV, 443

vāluogs,

1) das Schiebfenster in der Riege
L., U., (mit à ² ) Sessw.: atšauj vaļā bīdāmuo vāluogu siênā Domas II, 997;

2) die Windfahne
L., U. Vgl. dazu Leskien Nom. 519.

Avots: ME IV, 498

‡ vējluogs, ein Schiebfenster: pavērt pirtiņas vējluodziņu Rainis Dz. un d. III ² , 395.

Avots: EH II, 775

I vẽ̦luogs Schnehpeln, vēluogs St., U., vēluoks V., Windau, = vāluogs, vē̦rluogs, die Wind-, Wetterfahne; vēluogs Celm., das Segel: laiva nāca deviņiem vēluogiem (Var.: vēluokiem) BW. 14278. nepūšat, sīvi vēji, sudrabiņa vēluogā! 5169, 2. gruozās kâ vēluoks Alksnis-Zundulis. laime viržas tam kâ vēluoks jumtā Lautb. Indulis un Arija 26. Nach Būga LtT. II, 13 gehört veluogs (aus *vējalangas) zu li. vė´langė "Wetterfahne" und lingúoti, dagegen vēluoks zu lùoks, li. lankas.

Avots: ME IV, 559

II vēluogs, = vāluogs, vē̦rluogs, das Schiebfenster in der Riege U.: jāatgrūž vẽ̦luogs vaļām, lai dūmi iet ārā Janš. Dzimtene ² III, 94.

Avots: ME IV, 559

vẽ̦rluogs Kaltene, Wandsen, vē̦rluogs U., vẽ̦rluôks ² Wandsen, vḕ̦rluoks ² Sehren, = vẽ̦luogs, die Windfahne.

Avots: ME IV, 563

zībuogs L., U., = sībuogs 2.

Avots: ME IV, 730

zìmuogs:* par zīmuoga apēšanu Pas. XI, 356 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 810

zìmuogs, das Abbild B. Vēstn.; das Abzeichen; das Siegel; der Stempel: šie asins plankumi ir viņas varas un spē̦ka zīmuogs MWM. v. J. 1899, S. 354. ar prāta un spē̦ka zīmuogu ģīmja vaibstuos JR. IV, 80. rāda mākslinieka gara zīmuogu Vēr. II, 501. zemes virspuses zīmuogs pirmatnējuos laikuos aiziet ar˙vienu tālāk 1366. neizkuoptā terminoloģija uzspieda savu neveikluma zīmuogu dzejas formai Plūd. Llv. II, 290.

Avots: ME IV, 736

žmuogs: rāduoties dažādi žmuogi Pas. XIV, 98; "cilvē̦ks, kas žmuogājas" ("dara drusku ļaunprātīgas nerātnĩbas") Borchow (mit ùo ² ).

Avots: EH II, 820

žmuogs, ein Litauer (mit uõ ) Gramsden; Schimpfname für einen schwerfälligen Litauer (mit uõ ) Dunika, Rutzau; ein minderwertiger Mensch (mit uô ² ) Siuxt; ein dummer, beschränkter Mensch Grünw.; wem die Arbeit nicht von statten geht Jerkull n. Etn. II, 1; wer häufig Lügengeschichten erzählt (mit uô ) Drosth.; ein schlechter Mensch Selb.; "ne visai labs cilvē̦ks" (auch als Liebkosungwort!) Grünw. (mit uõ ); Schimpfwort ("ķē̦ms") Wid., Adsel, Bers., Druw., Grawendahl, Kalz., Lis., Marzen, Memelshof, Meselau, Peb., Schwanb., Schwarden, Sessw., Setzen, Tirsen, (mit uô ) Adl., A. - Laitzen, AP., Arrasch, Drosth., Erlaa, Gotthardsberg, Horstenhof, Jürg., Marzenhof, Raiskum, Schujen, Serben, Sermus, Smilt., Trik., Wolmarshof, (mit uõ ) Frauenb., Pankelhof, Siuxt, (mit uô ² ) A. - Ottenhof, Gramsden, Lems., Ruj., (mit ùo ² ) Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Lubn., Meiran, Prl., Saikava, Selsau, Sonnaxt; ein Gespenst Grawendahl: tāds kâ žmuogs! Kalz. ak tu žmuogs tāds! Grünw. pusnaktī rādās žmuogi Grawendahl. Wohl auf li. žmogùs "Mensch" beruhend.

Avots: ME IV, 823

I žuogs: mit uô ² Grob., Iw., NB., OB., Popen, Pussen, Rothof, Wirginalen (s. auch die Angaben Būgas Liet. k. žod. CXVII; unbek. in Breslau, Dobl., Ermes, Lemb., Lubn., Marienhausen, Morizberg, Wolm.); caur žuoga puosmu BW. 1563 (aus Krohten, Bunthof, Paddera). aiz žuodziņa 503, 2 (aus Schnehpeln); "nekārtīga sē̦ta" (mit uô) AP.

Avots: EH II, 823

I žuogs (li. džiúogas "saepes ex ramosis eversis arboribus facta" Tiž. I, 350 ¹⁾ L., St., Assiten, Erwalen, Hasau, Matk., Nigr., Salis, (mit uô ² ) Alschw., Dond., Dunika, Frauenb., Gold., Pampeln, Ruj., Rutzau, Salis, Schnehpeln, Selg., Stenden, Ugalen, Wandsen, (mit ùo ) Smilten, (als ein Buchwort) PS., (mit ùo ² ) Kreuzb., Warkl., ein Zaun überhaupt (so auch in Kurl. n. U.), ein aus Strauch geflochtener Zaun Livl. n. U. (Abbild. bei Bielenstein Holzb. S. 133 und 173), Lettgallen, (mit uô ² ) Degalen, Gudeneeken; "gulkuoku sē̦ta" (mit ùo ² ) Zvirgzdine (unbek. im grössten Teil von Livl., sowie in Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Memelshof, Oknist, Pankelhof, Siuxt): uzmesties uz žuoga LP. III. 45. žuogu pît, (niederreissen) plêst Frauenb. žuoga vāvere Frauenb., Schimpfname für ein albernes Frauenzimmer.

Avots: ME IV, 839

II žùogs Smilten, wer sich irgendwo unberufen hineinmischt Salis und Smilten n. U.

Avots: ME IV, 839

III žuogs (geschr.: žōgs; mit uõ?) "izdilis, vājš cilvē̦ks" (Substantiv?) Salis: šis bērniņš ilgu nedzīvuos: ir tāds žuodziņš. tāds kâ žuôdziņš ² Lemsal. Zu žuogi "Reisig"?

Avots: ME IV, 839

‡ žuogstarpa, eine Zaunlücke: izbāž ... purnu pa žuogstarpu Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 39.

Avots: EH II, 823

àizasaruôt (zu asara), intr., beschlagen: luogs aizasaruojis.

Avots: ME I, 17

‡ àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis ² Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12

àizdzèlžuôt, tr., vergittern: aizdzelžuots luogs Kaudz. M.

Avots: ME I, 24

‡ àizķēpis Bers., Dond. "àizķepis (part. prt. zu àizķept)": luogs pa˙visam aizķêpis Golg.

Avots: EH I, 35

‡ àizkvêpêt, russig werden: aizkvēpējis luogs Trik. U. a.

Avots: EH I, 34

‡ àizmel˜nêt, sich mit dunklem Schmutz beziehen: luogs aizmelnējis.

Avots: EH I, 38

àizruõžuôt, intr., sich mit Eisblumen bedecken: luogs pamazām aizruožuo MWM. X, 947.

Avots: ME I, 48

àizvizêt, intr.,

1) anfangen zu schimmern, erglänzend, schimmernd sich entfernen:
jūŗas līmenis... pamirdzēja, nuozalguoja, aizvizēja MWM. VI, 15;

2) zufrieren:
luogs aizvizējis Etn. aizvizējuse Daugaviņa BW. 15458, 5.

Avots: ME I, 60

‡ àizziêdêt,

1) "zu blühen anfangen"
AP.: ruozes jau aizziedējušas;

2) mit Blüten verdeckt werden:
viss luogs aizziedējis ar puķēm;

3) sich verhärten
Jūrg. (vom Brot): maize aizziedējusi.

Avots: EH I, 65

[alags, gew. plur. aladziņi, Hohlnaht (Lemsal). Kann aus aluogs antstanden und, wenn die ursprüngliche Bedeutung etwa "Loch" war, mit aluogs "Quell" identisch sein.]

Avots: ME I, 66

àlksna (Bersohn [hier aus è̦lksna] u. a.), àlksne, alkšņa,

1) Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort [li. alksna]
: visas alksnas, purvus izbradājis. alkšņā aug elkšņi N. - Schwanb.;

2) àlksna ^2, aluksna, eine einschiessende, morastige Stelle, besonders im Walde
Mar., RKr. XV, 104 [zu li. alksna "Lache", le. aluogs, aluots, Alûksne oder Aluksne "Marienburg", Alauksts, ein See in Alt-Pebalg. Über weitere Verwandtschaft s. Lidèn Stud. 30 und Walde Wrtb. unter alga.]

Avots: ME I, 67

aluots, Lettgallen, Mar., Nerft n. U. Subbat n. BD. 20, = avuots. [Wohl verwandt mit aluogs und alksna 2 oder aluksna].

Avots: ME I, 69

apuocens, Wasser, ein kleiner See an sumpfigen Stellen: apuocens purvainās vietās dūņaina ūdeņa krājums (mazs ezeriņš), kuŗam apkārtējā zeme, ja tai virsū iet, līguojas Etn. III, 1. [In Kalzenau apuodzē̦ns "ein kleiner, bewachsener See", - anscheinend ein Deminutiv zu apuogs. Wenn dz hier hinter uo älter ist als c, gehört das Wort zu apaûgt, indem uo für au eingetreten ist, vgl. unten apuoži und Le. Gr. § 213.]

Avots: ME I, 132, 133

apramstîtiês, sich beruhigen, ruhig werden: viņa pamazām apramstījās MWM. III, 454. vējakaruogs tā kā drusku apramstījās Apsk. I, 693.

Avots: ME I, 113

‡ apžaût (li. apdžiáuti), trocknend (tr.) behängen Dunika u. a.: viss žuogs apžauts ar veļu.

Avots: EH I, 128

ãrzdags Dond. "das Haartuch: kāds lupats, kuo lietuo mazgājuoties mačalkas vietā": ar ārzdagu nuoberž muguru. Vgl. āzduogs.

Avots: EH I, 195

‡ atļuodzîtiês,

1) herwackeln;

2) lose werden:
luogs atļuodzījies.

Avots: EH I, 155

attaisît (li. atitaisýti),

3): auch Kalz. n. BielU.; ‡

4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;

2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;

3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;

4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 175

‡ bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I ⁴ , 90 und III ⁴ , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. ² 30740 ¹

Avots: ME I, 262

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. ² 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

baznîca, die Kirche; mazā baznīca,

a) kleine Kirche,

b) der Chor der Kirche
U.; baznīcā iet, in die Kirche gehen; baznīcu apkuopt, die Kirche pflegen. Sprw.: kur baznīca, tur kruogs nav tālu. diža baznīca, maz ļaužu. uz baznīcu braucuot, zirgs nepiekūst. kad suolās iet baznīcā un neiet, tad tā vietā sē̦duot ve̦lns. baznīcas ļaudis, die Kirchengänger, baznīcas ceļš, der Kirchenweg, baznīcas likums, das Kirchengesetz, die Kirchenordnung, baznīcas suods, die Kirchenstrafe. Nebst li. bažnýčia aus r. божни́ца [auch бозьница in alten Texten geschrieben].

Avots: ME I, 269

[II bĩdît Wolm., Līn., Salis, Ruj., Walk, Roop, Nabben, Bächhof], bìdît [PS., Serbigal, AP., C., bîdît ² Selg., Wendsen, Dond., Tr., bîdît Bers., Laud.], -u, -īju, tr.,

1) schieben, rücken, schiebend stossen:
ja nevari celt, tad bīdi. saimniece ar divi meitām grāba un bīdīja klāt Kaudz. M. 24;

2) stopfen:
cimdus kabatā, kumuosa mutē bīdīt Kand.; bīdāms luogs, das Schubfenster Brasche; sliežu bīdītājs, der Weichensteller. [Lng. gibt für bīdīt die Bed. "anstossen"; bīdīt ist die Iterativform zu bīt L. "bīdīt". Wohl nach Prellwitz Wrtb. ² 489 und Zubatý Sborn. fil. II, 60 f. zu slav. biti "schlagen", wozu die weitere Verwandtschaft bei Berneker Wrtb. I, 117.]

Avots: ME I, 303

blāgs (li. blõgas "schwach, kraftlos" ), schwach in Krankheiten Oberl. n. Mag. IV, 2, 110; schlecht, von kotigem Wege, von schlechten, streitsüchtigen Menschen, von keifenden Weibern, unartigen [blàgs ² Aahof] Kindern Adsel, Oppek.; zänkisch, böse Annenhof, Mar.: viņš blāgs cilvē̦ks, ne ar kuo nevar satikt RKr. XV, 107; listig Sessw.; blāga diena, schlechter Tag N. - Schwanb., A. XI, 81; blāga seja A. VIII, 1, 111. [blàgs ² (= sirdīgs) suns, bl. (= slikts) laiks, bl. (= nekrietns) luops Mar. - Wohl entlehnt aus wr. блáгий "schlecht, hässlich"; man beachte den Schleifton von li. blõgas und den Umstand, dass auch in Marienburg, wo altes ā zu uo geworden ist, nicht * bluogs, sondern blāgs gesprochen wird.]

Avots: ME I, 311

buoga U., buôgs ^2,

1) ein mit Gestrüpp, Wald bewachsener Platz im Felde, eine (rundliche) Baumgruppe
[buôgs ² Tals., Wandsen, Dond.]: priežu buogs, ein Fichtenwäldchen. sagriezis kumeļu gar meža buogu LP. V, 107;

2) der Haufe, die Schar Suhrs
[buôgs ² Alschw.]: pīļu buogs. es redzēju irbes buogu aiz kalniņa ruotājam BW. 2568. viļņiem auga mieži, rudzi, buogām bē̦ri kumeliņi Ltd. 3995. dziedātāju buogs RKr. XVI, 121 (aus Windau) und 133 (aus Ranken). kūmas... apgāja vienā buogā plānā apkārt BW. I, S. 193. sastāt buodziņā, einen kleinen Kreis bilden Tēv. [Falls mit uo aus an, wohl zu li. bangà "Menge", prabangà "Übermass", an. bingr "Haufen" u. a.; s. Leskien Abl. 320 und Nomina 174 u. 260, Zupitza Germ. Gutt. 177, Wiedermann BB. XXVIII, 77 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 312 f. und Trautmann Wrtb. 26.]

Avots: ME I, 361

bruņas, die Rstung, der Panzer, Harnisch: krūšu, lielu bruņas, Brust -, Knieharnisch; bruņu ce̦pure, der Helm; se̦dzamās br., der schild St., U. (dafür jetzt vairuogs); bruņu kre̦kls, Panzerhemd; bruņu nams, das Zeughaus L., St., U.; bruņu kuģis, das Panzerschiff; bruņu rupucis, die Schildkröte. [Nebst apr. brunyos entweder aus slav. brъńa (nach Būga KSn. I, 71) oder aus got. brunjō (nach Hirt PBrB. XXIII, 347 und Trautmann Apr. Spr. 314)].

Avots: ME I, 340

‡ bul˜driķis Dond., ein ziemlich hoher zwischen Gebäuden befindlicher guļžuogs mit grossen Pfählen. Aus mnd. bolle "Bohle" + rick "lange Stange" ?

Avots: EH I, 250

[bùrbêt ² [Laud.],

1) murmeln;

[2) = bubinât 1 (von Pferden)
Bers.; bur̂binât ^2, mit dem Maul im Wasser des Trogs nach Mehl suchend Wasserblasen hervorbringen Salis]. Refl. - tiês, sich murmelnd äussern: iekarsums burbinājas pusbalsī izteiktuos izteicienuos A. XII, 260. [Zu li. burbė´ti "ворчать, бормотать", osorb. bórbot "Gemurmeln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 107.]

Avots: ME I, 352

divpusîgs ,* divpušu, zweiseitig, doppelseitig: divpusīgs luogs; divpušu durvis Seibolt.

Avots: ME I, 473

ģilstags, Lärm, Skandal Grünh.; auch ģilstuogs [Wenden], A. VIII, 1, 407; ein Acc. ģilstuoku Plūd. LR. IV, 150, Hofzumberge. Hierher wohl auch ģilste̦gs Oppek. N. U., ein Spass.

Avots: ME I, 698

gũstĩt, -u, ĩju, iter. zu gũt,

1) haschen, fangen, zu ergreifen, zu erlangen suchen:
tā nuoslīka Daugavā, ūdrus, be̦brus gūstīdama BW. 30516, 3. upe te̦k, ze̦lta zirni gūstīdama 13476, 1. panāksniekiem bija karuogs, kuŗu gūstīja kāzenieki BW. III, 1, 63. tie gūsta savu labuau pat nuo cita nelaimes Kaudz. M.;

2) fesseln:
kas tuo gūstīja ar savu psiholoģiju Kaudz. Refl. -tiês, in grosser Hast, im Übereifer etw. tun; das Part. gūstīdamies, eilig, hastig: viņa vārdi nāca gūstīdamies (stammelnd) A. XII, 569. nav aplam jāgūstās pēc tā Jēča raksta Druva II, 523.

Kļūdu labojums:
13476, 1 = 13446, 1

Avots: ME I, 686, 687

[ìeknikšêtiês, hin und wieder ein wenig knistern, knarren: pa reizītei ieknikšas viens vai uotrs luogs Jaunā Raža IV, 221.

Avots: ME II, 29

iẽsãnis [Trik.], iẽsãņis [Nigr.], iẽsãņu, [iẽsãņus Bauske], iesānus, iẽsãņi, iẽsãņš [C., iesāņš Lis., N. - Peb.], iesãniski Ahs., seitlich, etwas zur Seite: stāvēja iesānis Lautb. dejuotāji palika iesāņis MWM. XI, 177. tāļāk un drusku iesānus bij re̦dzams kruogs Kaudz. M. kāds balss tam iesāņš uzsauca.

Avots: ME II, 62

ìežuoguôt, tr., einzäunen, begrenzen, einschränken: pļavu, laukus, sē̦tu. muižas pagalms iežuoguots Liev. ruobežas, kuŗas iežuoguo cilvē̦ka darbību... Rainis. Subst. ìežuoguõjums, dafür iežuogs Vēr. II, 1438, die Einzäunung, Einfriedigung, die Schranke: altāŗā ìežuoguojums MWM. VII, 672. it kâ nuospundê̦ts mutuļuojuošs vulkāns traucas ar varu salauzt savu smaguo iežuoguojumu Asp.

Avots: ME II, 94

ik˙visur, überall: tam zīmuogs mans ik˙visur sirdī skatās MWM. X, 196.

Avots: ME I, 705

izbrukt, intr., ausbrökeln: žuogs šur tur izbrucis Vēr. II, 651. manījās uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri (brach ein) R. Sk. II, 141. [tilts izbrucis (= izdilis) Wessen.] Subst. izbrukums, das Ausgebrökelte, der Riss: tai vietā izbrukums kalniņam radījies LP. V, 384.

Avots: ME I, 719

‡ izļukt,

1) = izļuodzîtiês 1: izļucis cirvja kāts Jürg. izļucis žuogs Sessw.;

2) = saļupt 1, saļukt: izļukusi be̦ka Adsel, AP., Bürtn.; Ermes; Kalz., Lemb., Lems.

Avots: EH I, 464

‡ izplivinât, eine Zeitlang im Winde flattern lassen. Refl. -tiês, eine Zeitlang (im Winde) flattern Salis u. a.: karuogs tur izplivinājās visu dienu.

Avots: EH I, 473

[izvīcinât,

1) karuogs, die Fahne wehen lassen L.;

2) izvìcinât ² ruoku, die Hand ausprobieren Warkh.]

Avots: ME I, 830

‡ II kārsteklis, "ein ganz nachlässig gemachter Zaun" (?): tāds k. nav ne˙kāds aiz žuogs tādiem nezvē̦riem PV.

Avots: EH I, 604

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. ² 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210

kràulis C.,

1) kraûlis Mar., kraûlis ² Zabeln, Līn., krauls, Absturz, steiles Ufer, Bergwand:
pilni krauļi piesē̦duši ventinieku zeltenīšu BW. 30023. pilni krauļi ievu ziedu 14579. kruogs atruodas uz upes krauļa Lautb. pa dienu ķeŗ vēžus kraulu alās Etn. III, 96;

2) ein verfaultes Holzstück, ein Baumstumpf, Wurzelstück
[kraûlis Jürg., Arasch]: ve̦lni samukuši nuoras malā krauļu (čakārņu) gubiņā LP. VII, 489. upīte, kas pa siekstām un krauļiem tecēja caur purvāju Saul. var ņemt kaut kādu zariņu vai apgraulējušu kraulīti Vīt. 70;

3) krauli, Schmierbrand (tilletia caries)
RKr. II, 79. [In der Bed. 1 zu krauja III.]

Avots: ME II, 263

krevaîns, [kre̦vains Warkl., krevains C., Lis., N.-Peb.], kreveļains [Gr.Essern, Prawingen, Sessau, Grünh., Salisb., Fehteln, Siuxt, Hofzumberge, Brandenburg], kre̦vulains Vēr. II, 1335, grindig, schorfig, uneben, rauh, mit grober, unebener Rinde bedeckt: kreveļaina āda, miza. luogs bij aizsalis biezu, kreveļainu le̦dus kārtu Vēr. II, 426. kreveļaini bē̦rzi Jauns. Duomas II, 1369. kreveļaini kartupeļi Serben.]

Avots: ME II, 274

kritenis Grob., kritinis N.-Bartau,

1) dünne Balken od. dicke Stangen, deren Enden man in die Rinnen zweier Pfosten eines Zaunes von oben hineinfallen lässt
Lasd.; kritenis ir sklanda starp diviem stabiem, kura netuop ar naglām piesista, bet kuras abi gali iekritināti stabuos izcirstās rievās Grob. Auch der auf diese Weise gemachte Zaun: [gani sakāpa uz sklandām un kriteņiem lūkuoties Janš. Čāp. 57.] viņš ecēja gar kriteni Janš. kritiņu žuogs N.-Bartau;

2) kriteņi, Füllholz zwischen zwei Ständern
Karls.; Bauholzer, die zwischen zwei Ständern von oben hineingesenkt werden U.;

3) kritenis*, ein Fallbrett
Dr.

Avots: ME II, 281, 282

kritenis,

1): kriteņa žuogs Janš. Mežv. ļ. II, 153: ‡

4) das Dickicht
(eigentl.: Lagerholz?): kad saaugs visi ... kuociņi ..., tad še būs tāds k., tāda laužņa, kur ne luops; ne cilvē̦ks netiks cauri Janš. Mežv. ļ. I, 152; ‡

5) ein Einsturz des Erdbodens
Schönberg; ‡

6) "?": par kaŗu, zvē̦riem, kriteni ... pasargi! Dz. grm. (v. J. 1867), 703.

Avots: EH I, 656

krusts,

1): kruogs un baznīca pa˙laikam ceļa krustā (an der Wegkreuzung)
Saikava;

9): auch (sing. krusts) Dunika; ‡

11) krustiņš; eine Art Garnhaspel
Saikava: kad aude̦klu ve̦lk vai kad dziji tin, tad vajag krustiņu; ‡

12) krustiņš, ein Tragbrett mit 4 (oder 3) emporstehenden Zinken an den Ecken, gebraucht zum Heranschaffen der Flachsbündel beim Brechen
Saikava: primš malšanas linus sašķiŗ sauļās un sakraun krustiņā.

Avots: EH I, 661

kučkuoks, ogs">kučuogs, ein Stück Holz: ņemšu kādu kučuogu un aiztrenkšu pie ve̦lna Naud. [Vgl. li. kùcius "Knüttel".]

Avots: ME II, 298

[II lâks ² (?) Wolgunt "was zum Niederdrücken zu säuernden Kohls dient (sluogs)".]

Avots: ME II, 437

IV lakta: laktu žuogs Janš. Bandavā I, 176, Grob.

Avots: EH I, 717

lañgadžu od. langažu luogs, luogi, ein Kinderspielzeug aus Pergeln: pār gaŗākuo skaliņu (ruokturi) salikti šķē̦rsām divi citi tâ, ka visi trīs krustuojas vienā punktā, un starp viņu galiem var iepīt c,eturtuo un piektuo skaliņu Dond. tur būs mūsu kungam lambedžu (Var.: langadžu) luogi BW. 20366, 1.

Avots: ME II, 420

lāsuôt,

1): "träufeln"
ME. II, 442 zu ersetzen durch "tropfen"; luogs var l. (mit à ) Smilten, Wenden, (mit â ² ) AP., Bixten, Jürg., Salis;

2): ūdra āda lâsuo Saikava. sakta ... ar ... sarkaniem, lāsuojuošiem stikliņiem Jūrgens Mana vect. nostāsti 125. puķēm, kas zaļganas lāsuoja Anna Dzilna 158.

Avots: EH I, 729

lè̦nuôt, tr., besänftigen, beruhigen, beschwichtigen: "nedusmojies", Vējakruogs lē̦nuoja Saul. saimnieks tâ paklusām lē̦nuo par gaidīšanu. Refl. lē̦nuôtiês, lēņuôtiês Spr., trödeln, langsam etwas machen.

Avots: ME II, 461

[ļeverêtiês "hin und herflattern" Salis: karuogs vējā ļeverējas.]

Avots: ME II, 539

ližma, die Aufschrift: kâ tuo lai zina, ka te ir kruogs, kad uz durvīm nav ne˙kādas ližmas. nuo mūsu laivas ližma pa˙visam nuodzisuse N. - Bartau, Janš. [Zu li. lizma "Zahl" ?]

Avots: ME II, 476

II mā`rks ² : suns mārku ("= ar baltu pakakli") kaklu Prl.; "= ogs">puogs" Wessen.

Avots: EH I, 792

[mîknes,

1) zertretene Erde oder Kot:
staļļa priekšā zirgs samīdījis īsta mīknes N. - Schwanb

2) "Teigereste an den Seiten des Backtrogs"
Stuhrhof.]

Avots: ME II, 642

mudzêt, -u, -ẽju, sich regen, kribbeln, wimmeln: tik daudz zirnakļu, ka mudzējis LP. VII, 651. kruogs mudzēja kâ skudru pužnis A. XXI, 703. [Vgl. mudêt I und ņudzêt.]

Avots: ME II, 660

mul˜ka,

1) die Zaunschicht, die Stangen zwischen zwei Pfosten
Kand., = puosms; mulku atkŗaut, die zwischen den pfosten liegenden und durch Steine in den Rinnen der Pfosten auseinandergehaltenen Stangen herausnehmen; mulku aizkŗaut, mit diesen Stangen den Zwischenraum zwischen Pfosten ausfüllen Kand.;

2) = kāpele, eine halbgefüllte Stelle im Zaune zum Übersteigen für Fussgänger Ruj., Krem. n. U.;

[3) "vārstelis, atvēršanai ierīkuots žuogs" Uguņciems (mul˜ks Salis). - Aus liv. oder estn. mulk "O'ffnung im zaun zum Durchgehen",
s. Thomsen Beröringer 270].

Avots: ME II, 665

mũsulaîns, = mũsaîns: mūdulains ģīmis, luogs, mūsulaina drēbe Mat.

Avots: ME II, 680

mutslauce U., mutslaũcis Smilt., mutslauķis, mutslaũks Smilt., mutslaukulis, das Schnupftuch: tautas dziesmās daudzinātais nē̦zduogs nav vis mutslaucis PS. vajaguot dievmaizi nuo mutes izņemt, mutslaukulī mājā pārnest LP. VII, 237. [mutslauce n. U. auch - ein Tuch, das um den Hals oder in der Hand getragen wird.]

Avots: ME II, 675, 676

‡ *ne̦bags (erschlossen aus ostle. nabogs ) Pas. III. 292; VIII, 215, 388; IX, 17; X, 140, Borchow n. FBR. XIII, 22, Warkl., = nabags (s. dies).

Avots: EH II, 10

nẽģis, ogs">nēģenuogs U., das Neunauge (petromyzon fluviatilis). [Nebst. li. nė˜gė dass. aus mnd. negenôge.]

Avots: ME II, 742

nesẽjs (li. nešė˜jas), ne̦sãjs, f. - ja, mundartlich nesējīša, der Träger, die - in: ne tu mana nasta biji, ne es tava nesējiņa BW. 28741. cilvē̦ks runāja ar nesējiem... vai saviem pavaduoņiem Smilga. Sprw.: lai vārds, kāds vārds, kad tik vārda nesējs. aiziet pie ērgļa, jā, šis būs gan nesējs, er ist bereit zu tragen LP. IV, 11. luogs nuode̦r par gaismas nesēju JR. IV, 195. eglītes od. skuju nesējs: brūte ņēma uz baznīcu līdz mazu eglīti. nuo turienes uz mājām braucuot tā izraudzījās vienu jātnieku par skuju nesēju, kam eglīti nuodeva BW. III, 1, 18. lūgšu tevi panākstuos par eglītes nēsājiņu BW. 15840, 15. krusta nesējs, der Kreuzträger; līķa nesējs,; Leichenträger; nesēja, nesēju māte, nesējīša Bers., Lub., Erl., die Frau, die das Taufkind zur Taufe bringt BW. 1638.

Avots: ME II, 732

netklĩba, die Unsittlichkeit, Sittenverderbnis, Lasterhaftigkeit: kruogs - netiklĩbas, puosta pereklis Vēr. I, 1309.

Avots: ME II, 736

nẽ̦zdaũgs auch PS.], nẽzdaũks, [ogs">nāzduogs BW. 25084, 7 var. aus Üxkül], nẽ̦zduõgs, ne̦zdaugs, ne̦zduõgs C., [Arrsach], Demin. auch nē̦znaudziņš BW. 12215, nē̦znauciņš 14268, 1 nē̦znuociņš nē̦zdautiņš BW. 34015,

1) das Nastuch, Nasentuch, Schnupftuch:
tu ganīsi, es rakstīšu bāliņam nē̦zdaudziņu (Var.: mutautiņu) BW. 28847. abi divi slaucījās vienā zīdu nē̦zduogā (Var.: ne̦zdaugā 25084. vienam duošu slēžu kre̦klu, uotram zīda nē̦znuociņu 30894, 6;

2) das Tuch, Kopftuch
Edwahlen. So häufig im VL.: es duomāju šuorudeni pirkties jaunu vaiņadziņu; patraucas tautu dē̦ls, nuopirk zīda nē̦zduodziņu 24654. kad vaiņagu uz balta šķīvja, ar baltu autu apse̦gtu nuo klēts ne̦s (tad dzied): mīļa Māŗa man vaicāja, kuo es ne̦su nē̦zdaugā (var.: nē̦zduogā, nē̦zduogā, nē̦zdaukā). [Aus mnd. nesedôk "Schnupftuch".]

Avots: ME II, 743

[nùoasaruôt, = nùorasuôt: luogs nuoasaruojis PS., C. - Refl. - tiês, sich satt weinen U.]

Avots: ME II, 757

nùoiêt [li. nueĩti], intr.,

1) untergehen:
saule nuoiet;

2) weggehen:
nuogāja viem brāliem un nuoklīda I Mos. 38, 1;

3) abgehen:
nuoies tava puogas galva nuo ple̦ciem BW. 13730, 25. dažs labs nuogāja neceļā Kaudz. M. brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds LP. IV, 98. kad vīri baŗas un grūtu sievu sit, ka viņas auglis nuoiet... II Mos. 21, 22. nags, āda mati nuoiet. šī prece ātri nuoiet, diese Ware hat schnellen Abgang. mājas bija ar uguni nuogājušas, das Gesinde war im Feuer untergegangen Lautb.;

4) abgehen, schwinden, heilen:
niezis nuoiet LP. II, 54. ruodzei būs nuoiet Tr. IV, 178;

5) hingehen:
es negāju tuo celiņu, kur nuogāja ļauni ļaudis BW. 9118. viņš e̦suot nuogājis galā Vēr. II, 203;

6) ergehen:
ar šuo nieka grēdzēnu nuogāja pa˙visam griezi LP. IV, 84. tik aplam(i) man sen nav nuogājis V, 191;

7) herunterkommen, verkommen, [krepieren
Adsel]: vai, kāds tu ļuoti nuovārdzis un nuogājis (häufiger: nuogājies) izskaties! LP. VII, 656. [kāpēc tu tāds nuogājis, vai slims gulēji? Dond.]; zuweilen mit dem Zusatz nuo grauda: viņš jau pa˙visam nuo grauda nuogājis Grünh.;

8) zurücklegen:
es nuoietu vēl kādas piecas vertses Kaudz. M.;

9) machen, ein bestimmtes Geräusch hervorbringen:
plaiks nuoiet puodi LP. IV, 80. kūts durvis nuoiet čīks! I, 124; 10) (zur Bezeichnung der perfektiven Handlung) das Gehen beendigt haben: gulēt tautas nuogājušas BW. 26698. Refl. - tiês,

1) sich müde gehen:
jūs laikam nuogājušies? MWM. XI, 33. bijis labi kuo nuoieties LP. VII, 603;

2) ergehen:
viņam slikti nuogājies. vai patiesi jums tâ nuogājies? Sil.;

3) herunter-, verkommen:
saimniecība nuogājusēs uz pēdīguo Vēr. I, 1312. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka nevarēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117;]

4) passieren, geschehen:
kur nuoietas, ka tuo kungu par daudz, tur tuomē̦r ne˙viens nebūs īstais Sil. Subst. nùoiešana,

1) Weg-, Abgehen:
matu nuoiešana, der Haarausfall;

2) der Abgang:
tai precei nuoiešana ar˙vien laba;

[3) mēneša nuoiešana, Menstruation
K. Blau Paduomi sievām un mātēm]; nùoiešanâs, das Gehen bis zur Ermattung.

Avots: ME II, 791

I nùolipt,

1): viss luogs nuolipis ar mūsām Ramkau. staigā (ar dubļiem) nuolipis pa tīrumu Auleja. bē̦rnam visas drēbītes (ar netīrumiem) nuolipušas Frauenb.;

2): "besetzen, auf etwas verpicht sein"
ME. II, 811 zu ersetzen durch "= aplipt 2".

Avots: EH II, 63

[nùoplandîtiês,

1) eine Weile (sich bauschend) flattern
Alschw., Peb., Segew., Serben (mit añ), Sessw., Lös., Selsau (mit àn ² ): karuogs viņam nuoplandījās gar pašu de̦gunu Neu-Wohlfahrt, Ermes, Dickeln, Lennew., Grünwald, Kerstenbehm; ähnlich in Gramsden, Autz, Grünh. auch von der Bewegung der Flammen beim Feuerschaden;

2) "ohne Arbeit (die Zeit) verbringen":
viņš augu dienu tâ˙pat bez darba nuoplandījās Bers.]

Avots: ME II, 830

nùotarkšķêt, nùotarkšêt, intr., einen klirrenden, klappernden, knarrenden Schall von sich geben: šajā brīdī istabā nuotarkšēja luogs Por. pulkstenis nuotarkš savu tarkšķienu A. XX, 468.

Avots: ME II, 872

nùoūbêt, [den Glanz od. die Farbe verlieren Bers., alt, matt, mürbe werden Sessw., "nuoskapstēt" Golg., Lös., Selsau, "appelêt" Laud. u. a.]: istabiņa ar nuoūbējušām sienām Saul. nuoūbējuša vara nauda Druva I, 40, [Sessw.]. apkārt nuoūbējis žuogs I, 570. nuoūbējušas ēciņas Saul. ve̦zuma priekšgalā sēdēja putekļiem nuoūbējis jauneklis Dz. Vēstn. [nuo sienām skatās ve̦cas nuoūbējušas sejas Leijerk. II, 114. nuoūbējuši (beschimmelte) trauki, akmeņi Lis. nekrāsuots kuoks, piem., māju jumti ar laiku nuoūb (werden grau) Erlaa. nekrāsuoti kuoka trauki mitrā vietā nuoūb (appe̦l) Druw., Schwanb. u. a.]

Avots: ME II, 880

[nùovizuļuôt Arrasch, Bauske, = nùovizêt 2: luogs nuovizuļuojis.]

Avots: ME II, 888

‡ nugs "?": tis ir gan n. saimnieks, ka nevar samaksāt par vienu pudelt de̦gvīna Warkl. Zu verbessern in (ostle.) nūgs < nuogs?

Avots: EH II, 28

uôga (li. úoga "Beere"),

1) uogs Manz., die Beere:
uogas lasīt, uogās iet, Beeren lesen. aug skābi uogi Manz. Post. I, 237. tas kâ lāčam zemeņu uoga Br. sak. v. 588. viņš iemeta šņabi kâ uogu. - uogu dārzs, der Obstgarten U. - eljes uoga, die Olive St., U.; čūsku (zalkšu) uoga, paris quadrifolia Mag. IV, 2, 44; vilka uogas Gold., daphne; vīna uogas, Weinbeeren U.;

2) lielas uogas, die Pocken
U.; mazas uogas, Masern U.; vidējas uogas, Windblattern Bergm. und Ruj. n. U. Zu ksl. agoda, got. akran "Frucht" u. a., s. Lidén IF. XVIII, 503 ff., Walde Vrgl. Wrtb. I, 173, Trautmann Wrtb. 202; über li. uoglis "Schössling" vgl. Būga LM. IV, 444.

Avots: ME IV, 413, 414

[pàntâgs ² Kl.], pantāgs MWM. X, 238, ogs">pantuogs, Rührei oder Pfannkuchen von Eiern und Speck L.: ņēma līdz miltus, taukus un pienu, kuo pieguļā pantagu taisīt Etn. II, 101; pantags, Eiersauce Mar.; pantāgs für banstaklis Friedrichswald.

Avots: ME III, 78

paplīvinât, Refl. -tiês, eine Zeitlang flattern: lai karuogs vēl paplīvinās!

Avots: EH XIII, 164

I pencis Walk, pèncis ² Mar. n. RKr. XV, 130, Kartoffelbrei; n. U. = pīcenis, Brei aus Erbsen und Hanf; vgl. pinka I 2; pèncis PS., = ogs">pe̦ntuogs. Etwa (altsēlisch ?) zu ai. paŋka-ḥ "Schlamm" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 5? oder zu pît?

Avots: ME III, 199

pe̦ñkuôts Salisb., Etn. IV, 170, = ogs">pe̦ntuogs; wohl durch Metathese aus pe̦ntuoks.

Avots: ME III, 200

pe̦ñtuoks (unter pe̦ntuogs): auch (Pfannkuchen) Grenzhof (Mežamuiža), (pe̦ñtuõks; "?") Orellen n. FBR. XI, 38, Roop n. FBR. XV, 148, Serbig. u. Smilt. n. FBR. IV, 53.

Avots: EH XIII, 223

perêklis Wolmarshof, pereklis,

1) auch perekle, das Nest:
Sprw. mazi putni, mazi perēkļi. cīruļa pereklīte BW. 25822, 6 var. kruogs - netiklības, puosta pereklis Vēr. I, 1309;

2) das auf einmal Ausgebrütete, die Brut:
jaunas vistas, ja vajaga, var dabūt, - mums divi perekļi izpe̦rē̦ti Janš. Paipala 51.

Avots: ME III, 201

pìebràukt,

1) vollstreifen, -streichen, -schütten:
(pūriņu) piebraukusi (Var.: piebraucīj[u]se) ievu ziedu BW. 16529, 5 var.;

2) zu-, herzu-, hinzufahren:
viņa piebrauca mani apmeklēt Apsk. v. J. 1905, S. 145. kad brūtes zirgi jau piebraukti pie durīm BW. III, 1, 12. baznīcas tuvumā atruodas kruogs vai cita kāda piebraukšanas vieta BW. III, I, 14.

Avots: ME III, 240

pìekvêpt, sich mit Qualm od. Russ anfüllen U.: ... muka nuo me̦lnās, piekvē̦pušās istabas Jaunā Raža IV, 150. milzu luogs, kas piekvēpis Stari I, 136. lai pagātne būtu saulaina vai piekvē̦pusi Stari II, 48.

Avots: ME III, 263

plañdît Bauske, Behnen, Wandsen, -u, -ĩju,

1) tr., breit machen
U., ausbreiten, aufbauschen AP.: vējš planda uguņus JR. IV, 159. vēji lē̦nāk māsu buŗas plandīs U. b. 93, 69. ruokas, kājas plandīdama BW. 34487;

2) (von einem
*plandēt?) schweben: tauren[i]s ... pār druvu pland (?) klusi Druva I, 1210. krē̦slas debess ze̦mu pāri pland(?) Duomas III, 46. Refl. plandîtiês Lin., plàndîties ² Warkl.,

1) sich breit machen, sich bräsen:
ne tā mana līgaviņa, kas priekšā plandījās; tā bās mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēdza VL. aus Durben. citām jāja precinieki, es priekšā plandījuos BW. 7918 var. - In Gr.-Essern plandīties , priekšā kaut kam stāvēt";

2) plandîtiês Turlau, sich blähen, sich ausbreiten, wallen, sich bauschen (von Gewändern)
Neu-Wohlfahrt, Dricē̦ni, Grünw.: debess malās klusi plandījās sārts atspīdums Vēr. I, 63. pūt, vējiņ, maguonēs, lai lapiņas plandījās! BW. 13490. luogs stāv atviru, un aizkars viegli plandās MWM. VI, 836. plāndāties, mēļu svārki! BW. 1491. Als ein Lituanismus resp. Kuronismus nebst plenst zu li. išplindęs "dünn" (vgl. auch išsplenda "wird breiter", wozu Leskien Abl. 339) und (wenn mit d aus dh) mhd. flander, schwed. flundra "Flunder", ndl. vlonder "dünnes Brett".

Avots: ME III, 318, 319

ple̦cs, die Schulter, gew. der Pl. ple̦ci (pleči Herzogshof n. Mag. XIV, 2, 207) gebraucht: Sprw. man plati ple̦ci, es varu panest (von einem dickhäutigen, nicht feinfühlenden Menschen). ple̦cus raustīt, die Achseln zucken. uzkāris ple̦cā divstuobreni LP. VI, 985. ve̦lnam bijis liels, liels baļķis uz ple̦ca VI, 1, 488. viņa tuos uzlūkuoja tik pār ple̦cu (über die Schulter, von oben herab) A. v. J: 1900, S. 363. palieci tu uz maniem plęciem (falle mir zur Last, lass dich von mir versorgen) un ēdi ve̦cuma maizi! Kaudz. M. 51. kājas pār ple̦ciem ņemt, sich fortbegeben: darbnieks ņe̦m kājas pār ple̦ciem un iet JK. III, 73. zagļi, tuo dzirdē̦dami, ņēma kājas pār ple̦ciem un pazuda tuvējā mežā JR. ple̦cu kauls, das Schulterblatt. ple̦cu lakats, ein Tuch, welches um die Schultern gelegt wird: kāzu meitas apsēja katram vedējam lielu "ple̦cu lakatu" ap ple̦ciem BW. III, 1, 52. Der Bedeutung wegen eher verwandt mit r. бѣлоплекiй "weissschultrig", подоплека Fütterung des Bauernhemdes", als entlehnt aus r. плечи "die "Schulter" (vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 100); wenn echt le., auch zu le. plece I.

Avots: ME III, 332, 333

plevinât, flattern machen, wellen-förmig bewegen, (die Flügel) bewegen: vējš matiņus plevināja (Var.: purināja, vēcināja u. a.) BW. 10204, 3; 30728. putniņš spārnus plevina Sassm. skuotelītes balināju, Jāņa dienas gaidīdama" kad atnāca Jāņa diena, kâ gulbītis plevināju BW. 32345. Refl. -tiês Ahs., flattern: karuogs plevinās uz jumta Sassm. pavēlēja putniem ar spārniem plevināties LP. Vl, 718. Nebst plavinât zu li. pláuti "spülen", sloven. plúti, r. плыть "schwimmen", ai plávatē "schwimmt", gr. πλέω "schitfe", la. pluit "regnet", ae. flówan "überfliessen", ahd. flouwen "spülen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 223 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 94 f.

Avots: ME III, 338

plezdinât, schwingen (vēcināt) Dunika: p. spārnus. viņš nevarīgi plezdināja abas ruokas Turg. Pav. ūd. 127. Refl. -tiês,

1) mit den Flügeln schlagen
Dunika: gailītis sasietām kājiņām plezdinuoties pabeņķē Pas. I, 328;

2) flattern:
karuogs plezdinājās virs jumta Dunika. Zu li. plezdénti "mit den Flügeln schlagen", plestenu "quatio" RFB. LXV, 320; vgl. auch pledinât.

Avots: ME III, 338

plivîgs Lautb., flatternd: plivīgs karuogs.

Avots: ME III, 347

plodzinât, intr., die Flügel bewegen, mit den Flügeln schlagen: pīles sāk ar spārniem plodzināt Dond. Refl. -tiês, die Flügel schlagen; flattern: zuosis pa dīķi plodzinās Suhrs n. FBR. VII, 35, Dond. vanags. karuogs plodzinās gaisā Dond. n. RKr. XVII, 47.

Avots: ME III, 352

puõga, auch ogs">puogs U.,

1) der Knopf:
tas man pie puogām ķeŗas! das beleidigt mich, ist mir nicht angenehm Etn. 11, 109;

2) puõga Bl., die Schelle
U., Bielenstein Holzb. 535;

3) Gewicht bei einer kleinen Wage
Infl. n. U.;

4) puogas, Korallen
Elv.;

5) die Samenkapsel des Flachses; das Hopfenköpfchen;

6) galvas puoga, der Kopf
(verächtlich) BW. 13714;

7) krievu puoga, Witwenblume (scabiosa)
Konv. ² 3874; zaķu puogas, Trollblume (trollius europaeus L.) Konv. ² 3226; dze̦lte̦nās puogas, eine Art Pflanzen A. XX, 939. Dürfte (vgl. Zubatý BB. XVIII, 264) verwandt sein mit aksl. pǫgy "corymbus"; vgl. auch (kurisches?) pañga.

Avots: ME III, 454

puogaîns,

1) mit Knöpfen versehen;

2) "ar baltu pakaklīti": puôgaiņš ² suns, p. čūskulē̦ns Ahs. - puogains baluodis, die Ringeltaube.
Zur Bed. 2 vgl. puogs.

Avots: ME III, 455

puôģis ² Iw., Schwarden, Līn., Selg., Bl., puõģis C., Nötk., ein Hund mit weissem Halse Neik. n. U., Ekau (sehr beliebt als Hundename: puõģis Wizenhof, Smilten, Widdrisch, Mesoten, Sessau, Salgaln, puôģis ² Amboten, Irmelau, Laidsen, Dond., Lautb., Selg.): sa, sunīti, sa, puoģīti! RKr. XVI, 264 (aus Rutzau); auch wohl überhaupt: Tier mit weissem Halse Biel. n. U.; in Erwahlen sei puoģis ein kleiner, zottiger Schäferhund; puôģis ² "ein Lamm oder Hund mit langem und krausem Haar auf dem Halse und auf den Schultern" Assiten; puôģis ² "ein Hund oder Pferd mit blässiger Stirn, weisser Brust und weissen Vorderbeinen" Dzērve; puôģis ² "ein Hund mit Flecken oberhalb der Augen" Siuxt; puôģis "ein zottiger, schmutziger Hund oder ein solches Pferd" Renzen. Zu puogs.

Avots: ME III, 455

puôgums; die Blässe Nigr., Lautb.; ein Halskragen L., Kurl. n. U.: lācim pie krtZtīm ir pusmēnesim līdzīgs baltš puogums Vidiņš. - puoguma baluodis, die Ringeltaube (columba palumbus L.) RKr. VIII, 94. Zu puogs.

Avots: ME III, 455

‡ pùokstes ² Cibla "dzirksteles". Aus *spuogstes?

Avots: EH II, 346

puķêt,

1) sich mit Eisblumen bedecken :
luogs aiz saltuma sāk jau puķēt Lub., Stelp.;

2) mit Eisblumen bedecken:
saltums puķē luogu Lub. Das Part. puķê̦ts, geblümt, mit Blumen verziert: kam tu pirki tuos puķē̦tuos papīrus? Kaudz. M. 44. Refl. -tiês,

1) spielen (mit Feuer)
Wrangelshof: kas pats ar uguni puķē̦damies tuo pielaiž sausam salmu jumtam Seibolt;

2) sich mit Eisblumen bedecken:
luogs aiz saltuma puķējas Lub.

Avots: ME III, 406

I redze: vīrieši ... nuoplēsa skalus un gādāja par gaišu redzi Janš. Apsk. 1903, S. 149. bēniņuos nav ne˙kādas īstas redzes - žībst tur ... tikai maza ... svecīte Līgava I, 35. pēc redzes (um sehen zu können) jau tik luogs bij Siuxt. kad mums būtu tā r., tad jau būtu daudz lē̦tāki viss kas ("kad visas lietas un visus darbus re̦dzē̦tu, tad būtu vieglāk visu saprast ") Frauenb.

Avots: EH II, 362

remesis L., Kurl. n. U., Glück, Karls., Spriņģi n. Etn. I, 137, auch re̦me̦ss (li. remẽsas "Handwerker") Nigr., Wandsen, remesnieks ("veraltet") St., N.-Bartau, ein Handwerker Karls., der Zimmermann: pirmās krievu istabas pie latviešiem būs cirtuši krievu remeši PS. viņš, iepraties kuoka darbu, gaja . . . pie re̦me̦siem . . . strādāt Janš. remešiem un nama darītājiem, kas... namu pataisīja Glück II Kön. 12, 11. neģi šis ir.., re̦me̦sa dē̦ls? Matth. 13, 55. - Vgl. auch die Gesindenamen: Remeši Lvv. II, 7, 1I8, Re̦me̦si Lvv. I, 61; II, 5, 6, 11, 13, 16, 17, 18, 23, 38, 39, 40, 46, 94, 98, 112, 113, 115, 120, 121, 122, 126, 136, 149, 151, 155, Bẽ̦rzre̦me̦si Lvv. II; 113, Vãcre̦me̦si (od. -rerneši) Lvv. II, 114, Luikremeši Lvv. II, 114, und Re̦me̦su kruogs Lvv. II, 19. Nebst remiķis, ramstît 3 zu apr. romestue "Beil mit bretter Schneide", aksl. remьstvo, r. ремесло "Handwerk" und weiterhin zu li. ramtýti "rąbać", rámdas "рубецъ", slav. *rǫbiti "hauen" (nach Būga KSn. I, 279). Hierher vielleicht auch an. ram(m)r "scharf, bitter" (zur Bed. vgl. li. kertù "haue": kartùs "bitter", ai kaṭú-ḥ "scharf") und rimma "Kampf".

Avots: ME III, 509, 510

režģis (li. rẽzgis "Geflechte, Korb"),

1) das Flechtwerk
U., Geflecht Dr.; etwas Verworrenes, ein Wirrsal; verworrenes od. verwickeltes Garn (režģi) Mar. n. RKr. XV, 133; eine Masche im Geflecht: pamazām sāka režģis atrisināties Purap. tavs asais zuobs lai dzīves režģu me̦zglu uz reizi pārcē̦rt Rainis. grūtî duomu režģi A. v. J. 1898, S. 68. kre̦klam bij caurumu tik˙pat kâ režģu sietam Aps. IV, 53;

2) eine Flechte od, von Binsen geflochtene Decke
Elv.; eine Strohdecke, die im Winter als Schutz vor Kälte vor die Fenster gedeckt wird Alt-Ottenhof: (luogs) bija ārpusē aizse̦gts ar salmu režģiem Janš. Dzimtene V, 184;

3) oft der Plur. režģi, das Flecht-werk auf der Ragge
U., Nigr., Gold. n. Etn. I, 122, Luttringen, Briņķi (bei Hasenpot), Lasd., Naud., eine auf den Boden des Wagenkorbes zu legende zusammenrollbare Decke, bestehend aus fingerdicken Haselnussstöckchen, jungen Tannenbäumchen od. Wacholderstecken, die an mehreren Stellen mit einer Schnur eng aneinandergeflochten sind Neu-Bergfried, Bielenstein Holzb. 548, 559 (mit Abbild. S. 549);

4) ein geflochtenes Behältnis
Bielenstein Holzb. 359; "ein aus Stricken angefertigtes Netz, worin man Heu für eine weitere Fahrt mitnimmt" Etn. I, 45: Pēteris izceļ nuo ratiem režģi siena Purap. dē̦ls piekratījis režģus ar sienu LP. VI, 435;

5) das Riegensieb
U., Bielenstein Holzb. 506 (mit Abbild.; hier auch: režģu siets), Grosdohn n. Etn. I, 137, Lemburg, Lieven-Behrsen, A1t-Ottenhof, Serben, Saussen, IV.-Peb., Mar., A. XI, 17I ;

6) = lauku laidars, die Hürde Elv. Nebst re̦zga, režģît, rēkšķis usw. zu li. rèksti (prs. rezgù) "stricken", rẽkstis "Heusack", ai. rájju-ḥ la. restis "Strick", ae. resc "Binse", s. Walda Vrgl. Wrtb. II, 374, Trautmann Wrtb. 245, Bezzenberger BB. I, 68, Fortunatov Sāmav. 121 und BB. III, 591, Karsteu Germ: finn. Lehnwortstudien 153 f.

Avots: ME III, 516

riķis: auch (ein Zaunstecken) Assiten, Grob., OB., Rutzau, (ein Zaunstecken; eine Holzstange) Iw.: ieraka stabus vienu nuo uotra riķa gaŗumā Iw.; riķi "sē̦ta" Nigr.: pārlipt riķiem pāri Dunika; riķu žuogs Frauenb., Schrnnden, Janš. Apsk. 1902, S. 17, Birznieks-Upītis Podiņi, S. 1; riķu dārzs Grob., = dārzs ar riķu žuogu.

Avots: EH II, 371

riķis, gew. der Plur. riķi, U., Mag. II, 3, 36, Nigr., Tals., Senten, Wahnen, Luttr., Lieven-Behrsen, Dunika, Gr.-Essern, die Zaunspricken (riķīši U.), Fichtenreiser, Sprickerstangen Bielenstein Holzb., die quergelegten Stangen im Sprickenzaun Kawall n. U.: riķu žuogs od. riķu sē̦ta, der Sprickenzaun. vīrs... izrāva nuo žuoga riķi, ar kuo aizstāvēties pret suņiem Janš. Dzimtene ² I, 46. šķiŗaties, me̦lni meži, ārdāties, riķu puosmi! BW. 31399. -riķi- auch: auf gegabelten Stöcken befestigte Stangen zum Aufhängen von Netzen Bielenstein Holzb. 657 (mit Abbild.). Nebst li. rikė "Zaunstange" und estn. rike "Zaunstecken" aus mnd. rick "lange, dünne Stange".

Avots: ME III, 525, 526

sadupt, -dupstu, -dupu Weinsch., = sakumpt, sakrupt, sabrukt: egles stāv kâ sadupušas K. Jē̦kabsons. sadupis (verfallen) kruogs Ar.

Avots: ME III, 616, 617

saķe̦l˜lât, saķel˜lêt, tr., besudeln, beschmutzen: karuogs sabraukts un saķe̦llē̦ts Līguotnis Stāsti I, 72.

Avots: ME II, 662

saļuôdzît, tr., zum Wackeln, Wanken bringen: viņš krietni saļuodzīja sava stāva virsdaļu MWM. VIII, 588. Refl. -tiês, wackeln, wanken, schwanken (perfektiv): cik stipri bij saļuodzījies žuogs Akurāters. nasta kļuva tik smaga, ka kājas saļuodzījās Kleinb. St. 11. ceļi saļuogās Upītis Nemiers 52. viņa lielās ūsas saļuodzījās Vēr. II, 1195.

Avots: ME II, 679

sãmati (nom. pl.), die Zaunstangen, die zwischen zwei Pfähle horizontal eingefügt werden Rutzau n. Etn. I, 121. sãmats Rutzau, = ogs">kritiņu žuogs. Aus li: somatas "starkes Brett"?

Avots: ME III, 803

saplivinât, = saplevinât: s. spārnus Golg., Widdrisch. Refl. -tiês, eine kurze Weile hin und her flattern, sich flatternd bewegen: karuogs vējā saplivinājās Dunika.

Avots: ME II, 703

saplukt, intr.,

1) verbrüht werden
Wid.;

2) käsicht werden
Siuxt, Wolmarshof: piens tāds, ka ne˙kur likt: kâ izslaukts, tūliņ it kâ saplucis LP. VI, 8;

3) Federn verlieren (von Vögeln):
vista saplukusi Ruj.;

4) verschiessen, sich verwischen (von Farben):
karuogs saplucis Jürg., Saikava;

5) sich niederbeugen:
s. pie zemes Arrasch, Gr. - Buschhof, Warkl.

Avots: ME II, 704

sar̂kanjùmtis, der ein rotes Dach habende: sarkanjumtis baznīckruogs Aps. V, 3.

Avots: ME II, 720

sašķiebt Wid., Alschw., tr., stark seitwärts neigen, schief machen, krümmen: vēja sašķiebtais žuogs Vēr. II, 1167. uz saškiebta krusta nuosēdies 24. lūpas saškiebis LP. VII, 328. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen: laivas priekšgals nuo meičas svara sašķiebās D. 118, 17. gar sašķiebušuos... vītuolu rindu Vēr. II, 1242.

Avots: ME III, 756

savīstît U., (mundartl. mit eingeschobenem k) savīkstît, tr.,

1) zusammenwickeln
V., zusammenfalten; einwindeln U., einwickeln: Dīdeklis paņe̦m... drēbes, savīsta muskulī A. XX, 723. savīkstīts drēbes gabals Stari II, 360. karuogs savīstīts MWM. VIII, 43. tā... saķēra sava vaļējā kre̦kla apkakli, tuo cieti savīkstīdama Alm. Meitene nuo sv. 57. savīstīja mani siltās se̦gās D. Kleinb. J. 76. savīkstīja bē̦rnu lupatiņās Fas. IV, 116 (aus Domopol). tēja savīkstīta sarkanā papīrītī Turg. Muižn. per. 66;

2) dūres savī(k)stīt, die Fäuste ballen;

3) = samîcît, salùocît, saspiest: kad viņš man ķērās pie rīkles, tad viņu savīkstīju De̦glavs Ve̦cais pilskungs 23;

4) = atluocît: savistît ² bikses līdz ceļiem Dunika. Refl. -tiês, sich einwickeln: savīstījusies vecene Ezeriņš Leijerk. I, 264. savīkstījies paunās (ve̦cās drēbēs) Nerft.

Avots: ME III, 790

sẽ̦ta,

1): auch Allend., AP., Arrasch, C., Dobl., Druw., Grob., Kalnemois, Kegeln, Koddiack, Kokn., Kolberg, Lasd., Lems., Liepna, Lieven-Bersen, Mahlup, Mesoten, Morizberg, Orellen, Pankelhof, Posendorf, Ruj., Siuxt, Taurkaln, Trik., Ziepelhof. In Borchow, Heidenfeld, Lubn. in dieser Bed. das Demin. sētiņa. sētiņa ir ganu ceļam Warkl. In Sessw. sē̦ta "(stãvs) zediņu žuogs" neben sētiņa "(gulu) kāršu žuogs". kāršu sē̦ta, treliņu s., vabu s., žagaru s. Siuxt. zediņu s. Orellen; šķê̦pu ² s. ("nuo plē̦stiem vai apaļiem kuokiem, kas iepildīti slīpi starp 2 mietu rindām") bij visām majām apkārt (tâ kâ pret vilkiem) ebenda. akmiņuota gulu s. BW. 14452. kuoši zied kapu s. (der Kirchhof)
27632. cieta kuoka (Var.: biezu kāršu) sē̦tu taisu (Var.: pinu) 22313, 3; 2): der Bauernhof - auch Auleja, Bērzgale, Borchow, Grob., Heidenfeld, Jäsmuiža, Preili (in Lettg.), Višķi; "māja(s)" Kārsava, Līvąni, Oknist, Sonnaxt, Stirniene, Warkl.; das Heim Borchow, Lis., Lubn., Welonen: vai tē̦vs sē̦tā? iešu uz sē̦tu Auleja, Lubn. u. a. viņuos (= kaimiņu) s. Kalupe n. FBR. XVIII, 43. viņā sē̦tā (=viņā pasaulē) ebenda;

3): auch Ahsw., Bērzgale, C., Dreilingshof, Edw., Erlaa, Erwalen, Felixberg, Grenči, Grob., Irmelau, Kal., Lems., Luttr., NB., Neuenburg, Nikrazen, Nurmhusen, Ringen, Saka, Schlcck, Schnickern, Schwarden, Sluxt, Stenden, Strasden, Tummen, Ulmalen, Valgale, Wirben; "laidars" OB.;

4): nevaram ... iemācīties. kâ jau sē̦tu cilvē̦kiem (Bauern),
mēle neklausa Janš. Dzimtene IV, 317; ‡

5) sẽtiņas Seyershof "auga stiebra nuodalījumi": rudzam ir vairākas s., kamē̦r viņš izaug tik gaŗš.

Avots: EH II, 483

sẽ̦ta Wolm., PS., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦ta ² Preili, Nerft, Kl., Prl.,

1) sētiņa Spr., Saikava, Lis., Gr.-Buschh., der Zaun
Manz. Lett. (aus Wallhof), L., U., Salisb., Burtn., Seyershof, N.-Peb., Ramkau, Serben, Drosth., Ronneb., Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, A.-Laitzen, Alswig, Annenhof (Kr. Walk), Ranzen, Adsel, Wolm., Plm., Sessw., Bers., Lubn., Festen, Fehteln, Marzen, Oselshof, Kreuzb., Setzen, Gotthardsberg, Homelshof, Pernigel, Sussikas, Ulpisch, Ruhtern, Treiden, Schmarden, Baldohn, Ellei, Ekau, Kr.-Würzau, Lemburg, Fossenberg, Alschw., Wirginalen, Treiden: Sprw. kur bieza sēta, tur sniegs me̦tas; unbekannt in dieser Bed. (dafür žuogs) in Matkutn. aiz sē̦tas iet, gehen, um seine Notdurft zu verrichten;

2) das Bauernhaus
Manz. Lett., das (umzäunte L.) Bauerngesinde, der Bauernhof U., Spr., Kreuzb., Bers., Saikava, Lis., Gr.Buschh.; ein Gasthof Salisb., Gold., das Dorf Spr.; in allgemeinerer Bedeutung - das Heim überhaupt Mag. XX, 3,178: sē̦tas saimenieki BW. 32353, 4 var. panācu māsiņu tautieša sē̦tā 13649. nepārduošu vis sè̦tas ² ! Gr.-Buschh. ceiies pi laika augšan un ej sē̦tā! Manz. kas tanī sētā (in diesem Gesinde) dzīvuo? kam sē̦tas? in welches Gesinde (gehörst du) L. viņas sē̦tas gailis LP. VI, 74, der Hahn des Nachbargesindes. ar citu sē̦tu meitām Janš., mit Mädchen aus andern Häusern, Gesinden. ej, tautiet, kur iedams, nāc sē̦tā vakarā (kehre am Abend heim)! Biel. 2165. kas duos sẽ̦tā (Var.: mājās) tās labas diēnas? BW. 26157, 1. vakarā ... viesi aizbrauca uz sē̦tu (nach Hause) Pas. IV, 168 (aus Atašiene). Sprw.: kâ sē̦tā redzi, tâ ciemā dari!

3) der Hof
(pagaims) Iw., Deg., Matkuln (s. auch Mag. XX,3,178); "laidars" Dunika;

4) in genitivischen Verbindungen: sē̦tas (sētiņas Wid., Lub., Aps.) gaļa, das Zwerchfell
Karls., Dond., Drosth., Konv. 2 447: sē̦tas gaļa škip sirdi nuo piaušiem un kuņģa Dond.; sē̦tas māja, ein Haus, das sich im Hof (nicht an der Strasse) befindet; sē̦tu meita, eine Magd im Bauerngesinde (im Gegensatz zu muižas m., die Magd auf dem Gute) Apsk.; sẽ̦tas putns, der Hänfling U.; sē̦tas vārds, ein Spitzname: sauc viņu sē̦tas vārdā un ne Citādi Ahs. Nach Būga KZ. LII, 251 und KSn. I, 129 zu stet "binden" (li. sėta "płot" bei Miežinis, das Büga aus der lebendigen Sprache unbekannt war, ist wohl aus dem Le. entlehnt). Eine Wurzelform sē- konnte aber neben sēi- atlenfalls nur in der ide. ürsprache aufkommen, und da wäre es sehr auffällig, dass die Wurzeiform sē - gerade nur in le. sē̦ta erhalten wäre. Da sē̦ta sich in der Bed. teilweise mit sāts "deckt" (vgl. z. B. pilsē̦ta = pilsāts), so dürfte es (mit ē, aus ā; zum Lautlichen vgl. Mẽ̦traine) zu sāts gehören.

Avots: ME III, 832

‡ sèteņa ² ,

1) "kāršu žuogs" Skaista n. FBR. XV, 35;

2) das Diaphragma
Skaista, Warkl.

Avots: EH II, 484

sẽ̦tmala U., sē̦tmāla Lesten, sē̦tmale, sē̦tmalis A.-Laitzen n. FBR. VIII, 22, sẽ̦tmālis Wolm., PS., A.-Autz; Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 3, sē̦tmals Glück, der Raum hart am Zaun U.: Sprw. nuo sē̦tmalas skrien pasaulē: man tā sē̦ta tâ nemīl, kâ tie sē̦tas sē̦tmalīši BW. 26645. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes sē̦tmalā (Var.: sē̦tmalē, sē̦tmalī) 12076. sē̦tmalīši (Var.: sē̦tas malas) nuoauguši asajiēm dadzīšiem 31063. kumeliņi mauru mina sē̦tmalē 1943 var. izme̦t tevi vēl kâ suni sē̦tmalī Siliņš 8. izej uz . . . lieliem ceļiem un pie sē̦tmaliem! Glück Lukas 14,23. (fig.) izkaisīt naudu pa sē̦tmalām (d, h. vergeuden, verprassen) LP. V, 301. sẽ̦tmalu meita Dond., eine Dirne. - sē̦tmalis "= kāršu sē̦ta" Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112; "nîšu jeb riķu žuogs" Deg.

Avots: ME III, 834

sir̂ds, -s (li. širdìs), dialektisch (in West-Kurl, auch bei Manz.) sirde, Demin. sir̂sniņa,

1) das Herz
(eig. u. fig.); der Mut; der Zorn (in dieser Bed. auch der Plur. gebraucht); der Magen (?) U.: laba, ļauna, mīksta, cieta sirds, ein gutes, schlechtes, weiches, hartes Herz. Sprw.: mīksta sirds kâ cāļam, kâ sievišķam. sievas sirds - mīksta sirds. smaga, gŗūta s., ein schweres Herz (nach U. grūta s. - Schwermut): virs ar smagu sirdi paņe̦m arī cirvi un ies darīt, kuo sieva grib LP. IV, 186. druoša sirds, ein mutiges Herz: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. liela od. bieza (Walk. n. U.) s., ein heftiges, zum Zorn geneigtes Gemüt U. nelaba s., (physische) Übelkeit: viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un ... špļāva A. XXI, 401. tukša s., (physische) Nüchternheit U. zināma sirds, das Gewissen. jis bijis karstas sirds Zb. XVIII, 286. Sprw.: sirds kâ le̦dus. sirds kâ (sē̦tas) miets (von einem Mutigen). dūša kâ miets, sirds kâ plāksteris od. kâ siets (von einem prahlerischen Feigling). sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. 26 (von einem Hartherzigen). Sprw.: sirds vībuotnēs (von einem Verliebten). sirds īstā vietā, das Herz am rechten Fleck. sirds pukst od. le̦c, das Herz klopft: sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91. sirds silst, das Herz wird erwärmt, gerührt U. sirds viņam gribēja tīri pušu plīst (das Herz wollte ihm brechen) Niedrīšu Vidvuds XX, 93. muļķītim sirds vien trīc, kaut tik izduotuos LP. IV, 92. sirds ne̦sas uz -, das Herz verlangt, sehnt sich nach - U. sirds ne˙kuo neņe̦m pretī, es mangelt aller Appetit U. actiņas re̦dz, sirsniņa grib, das Herz begehrt. sirds aiz salkuma tīri vai pa muti krita laukā (von starkem Hunger) MWM. X, 419. sirds skaidri par muti kāpj ārā, von grosser Neigung zum Erbrechen Biel. n. U. sirdī man griêž(as) ² U., mir wird übel. sirds aiz dusmām kāpa tīri vai pa muti ārā Alm. Kaislību varā 26. raudāt es nevarēju, bet sirds man tâ kâ kāpa vien kaklā A. v. J. 1897, S. 226. brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, plötzlich ergrimmen. beidzuot ķēniņam sirds apte̦kas LP. IV, 64, wird unwillig. sirds viņam aizkritusi, es ist ihm aller Mut entfallen U. - sirds pieņe̦m od. ņe̦m pretī, es schmeckt, gelüstet: ēd, cik sirds ņe̦m pretī! Sprw.: acis kāruo, sirds nepieņe̦m. tās viņu labi pabaruo, duod ēst, cik sirds ne̦s Etn. III, 121. sirdi piesiet, sich mit einer (kräftigen) Speise stärken. pie sirds iet, zu Herzen gehen U.: viņa vārdi iet pie sirds Kav. tām arī ķēniņienes asaras pie sirds iet LP. IV, 188. pie sirds ņemt, likt, zu Herzen nehmen U. caur sirdi iet, rühren, erschüttern U. tas man ķeŗas pie sirds, das geht mir zu Herzen. nuo sirds, von Herzen: nuo sirsniņas man mīlēj[a] tautu meita Biel. 2089. nuo sirdīm (Var.: līdz sirdei) māsa mīl Ld. 7551. sirdij mīlēt, dem Herzen angenehm, lieb, liebenswert sein: prātam tika tā meitiņa, sirdei vis nemīlēja; būt[u] sirdei mīlējusi, būtu mana līgaviņa BW. 11396. - man vēl kas uz sirds LP. I, 171, ich habe noch etwas auf dem Herzen. Sprw.: kas uz sirds, tas uz mēles, wes das Herz voll ist, geht der Mund über. es lūdzu dievu nuo visas sirds Kaudz. M. 383, von ganzem Herzen. glabā tuo kâ savu sirdi (wie sein Teuerstes) LP. VI, 756. es glabāju sav[u] vīriņu kâ sirsniņu azuotē BW. 27112. es savai māmiņai kâ sirsniņa azuotē (d. h., so lieb, so teuer ...) 3019. ak, kâ man tas sirdij labi (wie mir darum wohl ums Herz ist), ka jūs manī paklausāties Aps. III, 41. tuo re̦dzuot brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds (das Herz wird erleichtert) LP. IV, 98. ļaužu runas sirdi grauza BW. 8750. sirdi ēst, am Herzen nagen U. nuovadnieku puisē̦niem sirdi vien ēdināju 5360. tas griêž sirdī, das schneidet ins Herz U. - es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden n. Mag. XIII. 5. - sirds viņam cēlās, er wurde zornig U. man sanāca sirdis, ich wurde zornig. nuo sirdīm (vor Zorn) vai pušu sprāgst Neik. 7. ar sirdîm runāt, ärgerlich sprechen Austr. ve̦lns ... aizsirdījās i jam par sirdīm (vor Zorn, im Zorn) tâ padarīja, ka jis par zagli palika Pas. IV, 183 (aus Welonen);

2) das Demin. sir̂sniņa als Kosewort, Herzchen:
tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, sirsniņ, šuoruden! BW, 15044 var. ak, sirsniņ, nelūdz mīļi! 7808. Nebst ser̂de zu urslav. *sьrdьce, gr. χαρδία, lat. cor (gen. cordis), air. cride, got. haírtō, arm. sirt, apr. sīran "Herz", urslav. *serdá "Mitte" u. a., s. Trautmann Wrtb. 302, Walde Wrtb.2 191, Boisacq Dict. 412 u. a.

Avots: ME III, 843, 844

skaĩdrs (li. skáidrus "hell, klar" Tiž. II, 473), Adv. skaĩdri,

1) hell:
tik agrs, un jau skaidrs Dond. skaidrs iztaisījās Pas. IV, 506 (aus Welonen);

2) klar, durchsichtig; undicht
U.; grossmaschig Bielenstein Holzb. 648: skaidrs kâ avuota ūdens JK. II, 97. skaidrs gaiss, laiks, klares Wetter U. acu skaidrais spuožums Kra. Vīt. 142. skaidrs mežs, ein durchsichtiger, wenig dichter Wald U. ļaudis skaidri palikuši, die Menschenzahl hat abgenommen U. skaidrs tīkls Nogallen. skaidrāks lînums, ja vada acis lielākas Etn. II, 105;

3) rein:
kâ lai tādas bezsaņķes stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Pas. II, 179 (aus Ober-Bartau). spannī nav skaidra ūdens Gramsden. skaidra karuote Neuenb. skaidra āda, eine gesunde Haut (ohne Ausschlag) U.;

4) fig., klar, deutlich:
skaidra valuoda, eine reine, deutliche Sprache U. skaidra lieta, es ist klar, unzweifelhaft. tas ir skaîdri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. skaidra, neliedzama patiesība, absolute Wahrheit Brasche. skaidrs atlikums, der endgültige Rest, der Netto-Verdienst. pus˙uotra rubļa skaidrā naudā Vēr. II, 972, in barem Gelde. apskatās: nav vis putna, - skaîdras cilvē̦ka pē̦das LP. IV, 159. meitā visu skaidri nuoskatījās Dīcm. pas. v. I, 62. kas viņu tik skaidri atmina LP. VI, 133. muižkungs nuo bē̦dām skaidri pie beigām I, 72, ist ganz gewiss dem Tode nah. kruogs skaidri tukšs Kav., ist ganz und gar leer. skaidrā prātā, bei vollem Bewusstsein;

5) auch skaidrā (galvā), nüchtern :
viņš nav skaidrs, er ist betrunken U., Kav. nuo kruoga gluži skaidrs iznācis LP. VII, 984. viņš šuoreiz bij gluži skaidrā Blaum. viņî vairs nav skaidrā galvā Kaudz. M. 73;

6) rein, redlich
U.: skaidrs ciivē̦ks, ein redlicher Mensch, der volles Vertrauen verdient U. tā bijuse skaidrs ciivē̦ks LP. VI, 176. viņš nav skaidrs, es steht mit ihm nicht richtig (hinsichtlich der Ehrlichkeit) U. - Subst. skaĩdrums, die Helligkeit, Klarheit U.; die Deutlichkeit; die Reinheit: sāks . . . šim mēness skaidrums spīdēt acīs Pas. lI, 107. prāta skaidrums viņai tuomē̦r vēi nebij zudis Kaudz. M. 62. Zu šķiêst.

Avots: ME III, 864, 865

skadiņi, Zaunspricken Zögenhof, Ruj., Ermes; skadiņu žuogs, ein Flechtzaun Dr. Zu šķe̦dē̦ns, skadrs?

Avots: ME III, 863

šķimbē̦gs,

1) šķimbē̦ks U., šķimbuogs U., šķimbuoks U., ein ausgemauerter Brunnen
(šķinbē̦ks L., der Brunnen auf dem Markt in Wenden) U.; ein kleiner Fischteich Roop n. U.; ein Fischbehälter Salisb. und Wolm. n. U., ein Fischkasten Bielenstein Holzb. 23; ein grosser Kübel für die Brage (Branntweinspüücht) Ronneb., Serb. und Smilt. n. U., (šķimbaks) Adsel; ein Kehrichtkasten Allend. und Saüs n. U., Kehrichthaufen (šķimbē̦gs) C., Wenden: kam, tautieti, galdus plēsi, kam šķimbuogu darināji? vai es biju raudas bē̦rns, šķimbuogā glabājams? BW. 25886;

2) šķimbaks, ein grosser, tölpelhafter Mensch
Adsel: viņš ir kâ šķimbaks. Nach Sehwers Die deu. Lehnw. 162 aus d. dial. Schinbech.

Avots: ME IV, 41

I sklañda (li. sklanda "Riegel" Miežinis)Gramsden, Līn., Iw.,

1) sklañda Kurs., Frauenb., Kalleten, Grobin, Dunika, Wirginalen, sklanda Bielenstein Holzb. 173, Lasd., Mar., eine Stange,
(sklañda Deg.) Zaunstange: Sprw. gaŗš kâ sklanda Birk. Sakāmv. 31. viņš pagādāja labu re̦snu sklandu Pas. II, 131 (aus Leegen). malkai ņe̦mdama... pārlauztu un sapuvušu sklandu gabalus Janš. Bārenīte 7; sklañda, ein Schlagbaum Schrunden;

2) sklañda Suhrs, Schlehk n. FBR. VII, 35, Dond., sklanda St., Kurl. n. U., Plur. sklañdas Bl., Nigr., Gr.-Essern, Wandsen, Dond., Rojen, sklandas Bielenstein Holzb. 173, 176, Gold., Frauenb., Lutr., Kursiten, Tuckum, Dobl., Lasd., sklandes Dond., sklandu žuogs RKr. XI, 91, Dunika, Spārne, sklanžu ž., ein Stangenzaun
(Abb. bei Bielenstein Holzb. 173): apluokam, dārzam apkārt ir sklandas. nuo tā apšu sklanžu žuoga, kas laukam apkārt LP. VI, 173;

3) ein Mensch von langem Wuchs:
vai tad nu tādu sklañdu nevarēs ieraugt? Dunika. Als ein Kuronismüs zu li. sklindas oder sklą̃stis "Riegel", sklę̃sti "verriegeln" (bei Būga KSn. I, 122 und 261; hierher anscheinend auch sklendžiaũ mergẽlę bei Jušk. SvD. 216,2); als "Gleitendes" ursprünglich identisch mit sklanda II?

Avots: ME II, 881, 882

slâgs, = ogs">sluogs, die Last Warkl., Cir.Buschh.: (fig.) viņš man par mūžīgu slāgu; s. auch slāga.

Avots: ME III, 922

šļerpis, etwas ganz und gar Schmutziges (mit er̃) Gr. - Sessau; ein unsauberer, besudelter Mensch Bershof, Bauske, Mitau (mit er̃), Neu - Platohn; Schlackenwetter; ein gemeiner, niederträchtiger Kerl Grünw.; šļerpja kruogs, eine schmutzige, vollgetrampelte Schenke Neu - Platohn. Vgl. etwa slarpata.

Avots: ME IV, 71

slits,

1): "ogs">žuogs" Kalupe; ein Bretterzaun Warkl.; eine Att Geländer zum Anbinden der Pferde AP.

Avots: EH II, 526

sluodze,

1): uzve̦duma galve̦nā s. (Belastung?)
balstās uz balsi Daugava 1939, S. 198; ‡

2) "?": kruogs ar ... salmu jumtu un vēja sluodžu krustiem mugurā A. Upītis Pirmā nakts 7.

Avots: EH II, 529

sluodze, die Behinderung Kronw. n. U.: izpestīt nuo nāvīgām sluodzēm Kronw. e̦sam kļuvuši ārā nuo ve̦claiku sprūdām un sluodzēm Kundziņš Kronw. 146. zem verdzības sluodzēm stenēt K. Müller. sluodze (= sluogs

1) liniem virsū Warkl., Bauske, Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 943

sluoga, s. sluogs.

Avots: ME III, 943

sluõksne C., PS., Tr., Līn., Kurs., slùoksne ² Kr., Kl., N.-Rosen, N.-Laitzen, sluôksne ² Karls., auch sluogsne geschrieben, sluõksna Ronneb.,

1) sluõksne Dunika, Bauske, Siuxt, sluoksne U., Smilt., Mar., Bers., Nerft, sluoksna U., ein schmaler Streifen;
sluõksne C., sluoksne U., Bers., Wessen, sluoksna U., sluoksns Erlaa, ein Streifen Bast (od. Leder U.; lûku slùoksnes ² Golg.); sluõksne Platohn, sluoksne U., sluoksna U. (wohl im Plural!), die dünnen Reiser der Korbmacher; sluoksne, ein feingespaltenes (Nuss)holzbändchen zum Flechten von Deckelgefässen, zum Zusammennähen von Brettchen u. a. Bielenstein Holzb. 345, 357, 363, 499; sluoksne, sluoksna, eine dünne Scheibe (z. B. von Käse) U.: dūmu mākuonis kārtuojas gaŗās, taisnās sluoksnēs A. Upītis J. 1. 3. šaurā debess sluoksne Stari II, 541. gar liela meža malu stiepjas sluoksne ve̦cāka cirtuma A. Upītis J. L. 1. izkapts ar ... šauru trinuma sluoksniņu zuobu augšmalā A. XX, 860. ē̦ve̦lē̦tie kāpuosti, kuŗi īsti smalkās sluoksnēs jāēvelē Peņģ. Sakņu dārzs 22. saulei svārkus šūdināja, divas sluoksnes ze̦lta lika BW. 30766. vīzēm sluoksnas staipījās 12926, 10. palīdzi man sagriezt lagzdas sluoksnēm - es tev nuopīšu kurvīti Kurs.;

2) sluoksnes RKr. II, 75, sluoksniņa Kronw., der Spitzwegerich (plantago lanceolata L.).
Zu li. slúoksnis "Schicht, Lage" bei Jaunis Perev. gramm. VI und Geitler Lit. Stud. 110, sluoksnys (nom. pl.) "gespaltene Wurzeln od. Weidenruten" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 172, slėksnė "Schicht" Miežinis, le. slēksne I, sluokstes; wenn vom Begriff des Flachen auszugehen ist, zu *sluoks (unter sluokatnis I). Anders Leskien Nom. 369 und Būga LM. IV, 429 (ohne Begründung zu le. slêgt).

Avots: ME III, 945

smelte,

1) smèlte ² KL, smelte Oppek. n. U., smeltes U., = smelkne(s) 2; smèlte ² Mar., Gr.-Buschhof, fein Zerriebenes, namentlich unreiner, unbrauchbarer, mit Sand gemengter Mehlabfall; Getreideabfall Nerft: saslauki apcirknī smelti! Mar. n. RKr. XV, 136, smèlte ² Golg., Saikava, Selsau, Adl., Warkh., Warkl., Pilda, Gr.-Buschhof "putraimu atliekas" Kalz., Meiran, Memelshof, der feine Abfall beim Grützemachen Etn. II, 1; feiner Heuabfall, Heusamen Celm., (mit èl ²⁾ Saussen, Kreuzb.; Zusammengefegtes, Staub Spr.; der feine Abfall beim Dreschen (mit èl ²⁾ Saikava: es biju (rijā) smelti stūmis Jauns.; stūmām (rijā ar grābekļiem) plašuo smeltes klājienu vienā gubā Jauns.;

2) Adv., smèltē ² Warkh., Warkl., sme̦ltu smeltē Infl. n. U., ganz und gar:
smèltē ² sapuvis Saikava. kruogs nuodega sme̦ltu smeltē; siena kaudze smeltē sadega Bers., Laud., Lasd., Fest. smeltē izpuostīt Lubn. smeltē nuoplēst drānas Celm. smel˜tē sadauzīt C., smèltē ² (Warkh., Gr.-Buschhof, Saikava) oder smeltēs (Meiran) sasist. Zu smìlts; vgl. li. žẽmė priẽ sméltei (Dusetos) "супесок".

Avots: ME III, 958, 959

II šmukt! Interjektion, husch: luogs vaļā, un šis-šmukt! iekšā A. Upītis Dzim. 15. šmulêt Adsel, Alswig, Bers., Gramsden, Grünw., Lennew., Mar., N.-Peb., Nötk., Nerft, Salis, Schibbenhof, Stomersee, Stenden, -ẽju, šmulinât Fest., Nötk., Salis, Schibbenhof, Aahof, Gramsden, Bewershof, Mar., N.-Schwanb., Sessw., MSil., = smulêt, smulinât, (be)schmieren, (be)sudeln. Refl. šmulêtiês, sich beschmutzen ; sabbeln N.-Peb., Stomersee.

Avots: ME IV, 86

snìeguôts (li. sniegúotas), voll Schnee, schneebedeckt: snieguotā kalna A. XVII, 577. snieguots klintājs V. Egl. Elegijas 70. Alpu snieguotie gali Jauna R. V, 32. snieguots žuogs Saul.

Avots: ME III, 979

sprâgt (li. sprógti "platzen"), sprâgstu, sprâgu,

1) bersten, platzen
U., losgehen: bērziņam lapas sprāga BW. 9392, 1; 14869, 2 var. pumpuri sprāgst, die Knospen brechen auf U. bārda sprāgst St., der Bart keimt hervor. bise sprāgst, das Gewehr geht los U. tâ kâ ... stuobrs nesprādzis, tad nu vajadzējis Pēterim šaut LP. VII, 242. zārks sprāgst vaļā 214. kungs bija tik dusmīgs, ka vai nuo ādas sprāga JK. V, 1, 31. dusmās sprāga nuo ādas laukā Neik. 60. zaķim acis sprāgst nuo pieres laukā Apsk. v. J. 1903, S. 346. dzīvība sprāgst pa muti ārā LP. II, 24. asaras tai sprāga pa acīm MWM. X, 426;

2) sprühen
(fig.): sprādzin sprāga valuodiņa BW. 7377;

3) krepieren
(vgl. li. nusprogs "wird krepieren" Liet. sint. I, 19) U.: kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis! Br. sak. v. 682, man soll den Tag nicht vor dem Abend loben. Jurģa dienā nevar adīt, tad... aitas sprāgst Etn. II, 84. guļ kâ sprādzis RKr. VI, 251. - Subst. sprâgšana,

1) das Platzen, Bersten;

2) das Krepieren;
sprâgums,

1) das einmalige Platzen; das Geplatzte, der Riss, die Spalte:
...dziedātāja pārsprdgušu pakuļiņu... sašuj savu sprāgumiņu! BW. 20442, 3 var.;

2) "der Schreck im Glase"
Brasche;

3) Knall, Gekrach
LKVv.; sprâdzẽjs, ein Krepierling Spr. Neben diesem sprāg- ein sprēg- in sprēgt (s. dies) und spreg-: sprog- (oder sprag-?) in spre̦gans, spradzene I, spradzinât, spradzis, spraga, spragstêt, li. spragė´ti "platzen", norw. spraka "krachen", and. sprekan "sprechen", an. spraki "Gerücht". cymr. ffregod "Geschwätz", norw. sprek "dürres Reisig" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 672 ff., Trautmann Wrtb. 276 f., Zupitza Germ. Gutt. 166 f., Fick Wrtb. 14, 49 und III ⁴ , 515, Prellwitz Wrtb.2 443, Persson Beitr. 868 f., Buck AJPh. XXXVI, 9.

Avots: ME III, 1015

spriêti ² Bauske "die Querhölzer im Fensterrahmen" (?): luogs bijis izgāzts ar visiem sprietiem LP. III, 109.

Avots: ME III, 1023

statinis,

1): auch Oknist, Warkl., Wessen; "dēļu sē̦ta" Skaista; iesaspriedi statinī BW. 21012, 1. (mājai) apkārt s. vienuos ze̦ltuos laistās Pas. X, 523 (aus Domopol); "zedinis" Bērzgale; statiņus statīt ebenda "celt sē̦tu"; statiņu žuogs, ein Palisadenzaun Kreuzb. n. BielU.

Avots: EH II, 571

stāvokuocis,

1): stā[v]kuoču sē̦ta (= zedeņu žuogs) A.-Rahden;

3): (= stà[v]kùocis ² ) ein Gefäss (aus einem ausgehöhlten Baum) zum Honigbewahren
Stom.

Avots: EH II, 574

štùgs ² Golg., der Stiefelschaft Schwanb.: zābaki ar gaŗiem štūgiem. Vgl. štuogs.

Avots: ME IV, 104

suînît ²

1) reiben
Kawall n. U., Uokte, scheuern Windau, V.: viņš suina muguru pie krāsns mūriņa Bauske, Nigr., Dond. und Dunika (mit uî ² suinī savu pakaļiņu! BW. 35651, 1;

2) "?": braukdams vari suinīt Vīt. 83. ābuoļus izdalījis, sāk arī pats suinīt Vīt. 92;

3) schelten
(mit uî ² ) Salis, (mit ùi ² ) Adl., Bers.;

4) "= guorīt, gruozīt nuo vienas puses" (?) Naud. Refl. suînîtiês ² Iw.,

1) sich reiben (durch die Bewegung des eigenen Körpers in der Bekleidung), sich scheuern, sich schuppen
PlKur., Kandau, Selg., Siuxt (mit uî ² ), U., Postenden, Līn.: cūkas tā suînījās ² pie žuoga, ka žuogs gan˙drīz apkrita Nigr., Dond., Dunika, Wandsen, Ipiķi. kuo te suînies ² kâ utu bunga? Kurs. ve̦lns... suinīdamies deva kājām ziņu LP. VI, 410. kuo nu vēl suinīties? V, 343. vārpas berzē tai vietā, kur cūka suinījusies Etn. IV, 116;

2) "= guorīties": kuo suinies pa gultu, ka necelies augšā? Grobin. Subst. suinîšanâs "Sauerei" V.

Avots: ME III, 1116

trauceklis PS., tràucekle ² Mar. n. RKr. XVII, 139, wer od. was stort, die Sttirung, das Hindernis: viņa tam būtu tikai par traucekli A. Upītis J. 1. 8. necēlās jukas un traucekļi Apsk. v. J. 1903, S. 434. kruogs iemeties kâ nepiederīgs trauceklis A. v. J. 1896, 2. bez traucekļiem nuo ārienes Pūrs III, 87.

Avots: ME IV, 223

trejkràsaîns, dreifarbig: trejkrāsains karuogs MWM. VIII, 360.

Avots: ME IV, 229

trelliņaîns, mit einem Gitter versehen: akmeņa žuogs izauga par augstu trelliņainu valni A. Brigader Daugava I, 958.

Avots: ME IV, 230

trijuoks,

1) s. trijuogs;

2) der Spass, der Scherz
Kalleten, Naud.: tādu trijuoku es vēl nebiju redzējis, tīri vai jāplīst bij nuo smiekliem Naud. Aus trijuogs . juoks?

Avots: ME IV, 235

‡ tvīksmuôt "?": gaiss tvīksmuo saules tvaikuos J. Ķelpe in E. Lejgalietis Sargs un karuogs 54.

Avots: EH II, 711

ûkšêt ² Līn., -u oder -ẽju, -ẽju,

1) ūkšêt U., ūkšinât Wid., ūkšuôt U., ûkšuôt ² Wandsen, ûkšuot ² Dond., ûkšāt ² Stenden, ūkšķêt, ũkšķinât Wirgen, (ū-ū) rufen, schreien, jodeln, jem. zurufen, sich gegenseitig zurufen (von Hirten gesagt)
U.; jauchzen (namentlich von kleinen Kindern gesagt U., Brasche) V.; ûkšêt ² Nogallen, ûkšinât ² Dond., Wandsen, ûkšķinât ² Nogallen, Hirten nach Hause rufen: dzirdēja saucam, ûkšam2, aurējam Janš. Līgava I, 297. dzirdēja . . . sieviešus priecīgi kliedzam un ūkšējam Čāp. 55. izdzirda mežu ūkšam Mežv. ļ. I, 190. māte mani sauc, ūkš un meklē Bandavā II, 150. ūkšināt ganus mājā Dond., Wandsen. bļauj luopi, un ganiņi ūkšuo Dünsb. Par. 33. ļaudis ūkšuoja, gavilēja Druva II, 209. pļavas ūkšuoja . . . pļāvēji Dz. V. zaķis ūkšuo Lapsa-Kūm. 8. (zaķu) tēviņš ūkš mātītes kuopā Janš. Dzimtene V, 167. krupis ūkšķ MWM. XI, 261. apuogs . . . ūkšķināja Plūd. LR. IV, 66. ūkšuoja ragi, pīkstēja klarnete Skuju Fridis;

2) ûkšêt Schwanb., ùkšêt ² KatrE., ūkšķinât Nötk. (mit ũ), Sonnaxt (mit ù ^2), Alswig, ūkš(ķ)inât N.-Peb., grunzen:
cūkas, sivē̦ni ūkš N.-Peb. ezis ūkšķina Sonnaxt;

3) seufzen
U. Refl. ûkšuoties ² Dond., einander zurufen: gani skaļuos rītuos, kad labi atbalss skan, krietni ūkšuojas Dond. - Subst. ūkšêšana, ūkšuôšana, ūkšinâšana, ūkšķinâšana LP. III, 103, das Zurufen, Schreien, Jauchzen: atskanēja sieviešu kliegšana un vīriešu ûkšuošana ² Janš. Dzimtene V, 164. svē̦tku viesu ūkšuošana, klaigāšana Dzimtene ² I, 154; ūkšê̦tãjs, ūkšķê̦tãjs Dr., ūkš(ķ)inâtãjs, ūkšuôtãjs, wer ruft, schreit, jauchzt, zuruft; der Jodler Dr.: ja ir labs pretim ūkšuotājs Dond. Bezzenberger BB. XXI, 304 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 187 vergleichen damit le. auka "Sturmwind", serb. ȕka "Geschrei", got. auhjōn "lärmen" u. a.; vgl. auch ūkuoņa und li. (bei Miežinis) uksis oder uksimas "aurēšana".

Avots: ME IV, 407, 408

I ur̃ga (>tahm. uorga) Arrasch., C., Jürg., Kav., Salisb., Segew., Widdrisch, (mit ùr ² ) Saikava, (mit ur̂ ² ) Bauske, urdziņa Gr.-Buschh., Kussen, Schwanb. (mit ùr ² ), Selg., Siuxt (mit ur̂ ² ), Adl., Sonnaxt, Sunzel (unbek. in Burtn. und Kaugershof), ein Loch in der Erde Dond. n. U., ein Wasserloch Biel. n. U., eine Pfütze Spiess n. U., morastige Pfütze U. (unter uorga), ein Loch, eine Höhle Druw. (žurkas izgrauzušas lielu urgu, kur luožņāt. skurstenim ir liela urga), eine tiefe Gruft auf einem kotbedeckten Weg Freiziņ, ein mit Wasser oder Schlamm gefülltes Loch auf dem Weg (besonders im Radgeleise) Frauenb., eine ausgefahrene oder ausgetretene Stelle auf Wald- oder Wiesenwegen Autz, Stenden (mit ur̃), eine ausgefahrene oder vom Regen ausgespülte Vertiefung, durch die nach einem Regen Wasser fliesst Doblen, Ekau, Mitau, Tuckum (mit ur̃), eine schwer passierbare Stelle Dond. (kādās ur̃gās tu mani esi ievedis!), ein Graben Ruhtern, Ulpisch, ein kleines, fliessendes Wasserchen Mag. IV, 2, 152, Schlucht mit steilen Seitenwänden, in der ein Flüsschen fliesst Sackenhausen n. U., ein kleiner Bach, besonders Morastbach Livl. n. U., ein Bach PS., Salis (mit ur̃), Bers. (mit ùr ² ), ein Giessbach U., ur̂dziņa ² , ein Bächlein vom Regenwasser Ziepelhof, (auf dem Wege) Mitau, Windau: urgu un urdziņu dēļ gan˙drīz ne˙maz nav iespējams izkļūt ārā iz meža Aps. J. Svešos ļaudīs 27. kam cauri meža urga uz upi līkumuoja MWM. VIII, 325. kā urgstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kā es 15. dzīva urdziņa ("?") izskrēja man caur kauliem Kleinb. st. 41. Hierher auch die Gesindenamen Urga Lvv. I, 18, Ur̃ga 88, Ur̃gas II, 21, Ur̂gas ² 143, Urgas I, 45, Ur̃dziņi 96, 104, Pur[v]ur̃ga 103, Me̦llur̃ga 108, Ežurgas 112, Ur̃g(a)skalns 107, Urgaskruogs 57 und der Wiesenname Lapurga Lvv. I, 111. Aus liv. ūrg(a) "kleiner Bach; Niederung mit fliessendem Wasser" resp. estn. urg "Vertiefung, Höhle", s. Thomsen Beröringer 283. Ursprunglich vielleicht: Vertiefung; die Bed. "Bach" könnte im Le. im Anschluss an urdzêt entstanden und ins Livische entlehnt sein.

Kļūdu labojums:
ins Livische entlehnt sein = ins Livische entlehnt sein. Vgl. auch V. Diederichs Mag. XV, 2, 71.

Avots: ME IV, 304

uzgult (li. užgulti "sich legen auf") Spr., Wid., auch refl. -tiês, sich auf etw. legen: cilvē̦ks... uzgulies uz ūdenī pe̦lduoša kuoka gabala Antrop. II, 69. tas uzgulst druošam pamatam Hug. n. Seifert Chrest. II, 146. kâ gaidas un kâ biedi uz mežu uzgula Rainis Gals un sākums 16. iesnas (grūtumi) viņam uzgula uz krūtīm, der Schnupfen fiel ihm auf die Brust Brasche. vienai ļaužu šķirai uzgulstas lielāks sluogs Pūrs III, 52. uzgulās tautu meita kâ zaļā velēniņa BW. 8131.

Avots: ME IV, 335

‡ uzjums, die Kuppel: spuldze ar zaļuo skārda uzjumu A. Upītis Karogs 1940, № 1, S. 8.

Avots: EH II, 723

uzvīt, Refl. -tiês,

1): mājā uzvijās ... Latvijas karuogs Tēvija 1941 vom 8. Juli, S. 6.

Avots: EH II, 739

‡ uzziņa "?": tādi uzziņas un izpratnes veidi A. Upītis Karogs 1940, № 1, S. 8.

Avots: EH II, 740

vaba,

1) vaba Etn. II, 108; Bielenstein Holzb. 657, Rig. Strand, vabiņa Rig. Strand, Plur. vabas BW. V, S. 65 (No 32576), Adiamünde, Angern, vabiņas Nikrazen, vabiņi Neuermühlen, Salis, Pfähle, worauf Netze getrocknet werden;
vaba U., Adiamünde, Dond., Kaugurciems (bei Schlock), vabs Nogallen, gew. Plur. vabas U., Holzgabeln, worauf Netze getrocknet werden: iesim vabuos klāt tīklus! Nogallen;

2) vaba Pankelhof, Siuxt, vabiņa Bauske, Behrshof, Fockenhof, Hofzumberge, Lennew., Memelshof, Ukri, vabiņš V., Plur. vabas Bielenstein Holzb. 63, 177 (aus Autz), 510 (aus Dobl.), Bauske, Bixten, Grünw., Kurs., Meiran, MSil., Wilsenhof, vabiņas Wid., Bixten, vabiņi U., A.-Autz, Bauske, Ekau, Garrosen, Grünw., Meiran, Mesoten, Nauksch., Pernigel, Ruj.-Tornei, Salgaln, Stockm., die Zaunstaken, Zaunspricker (etwa fingerdicke geschälte Fichtenzweige);
vabas Plutte 82, vabiņu sē̦ta Karls., Wid., vabu žuogs Janš. Mežv. ļ. II, 153, eine Art Zaun; vabiņu žuogs Dr., ein Steckenzaun; vaba Zehren, vabiņas Pinkenhof, vabu sē̦ta Ekau, vabiņu sē̦ta Ekau, Grünw., Lennew., Ruj., ein aus Fichtenzweigen geflochtener Zaun; vabas Luttr., ein aus horizontal gelegtem Reisig geflochtener Zaun: gar kurzemnieku ē̦ku aizstiepjas . . . vabas Plutte 82. ruozes par vabām pārlīkušas (Var.: par žuodziņu pāraugušas) BW. 6427, 12 var. zē̦ns kāpa pāri vabai (stieg über den Zaun) Zehren. (puiši) staigā... ar vabas mangali uz kamieša: tās viņu plintes Janš. Līgava I, 231. Wahrscheinlich entlehnt aus liv. vaba "Trockenstange (am Strande) für die Netze", s. Thomsen Beröringer 283.

Avots: ME IV, 427, 428

I vài Wolm. u. a., voj Dond., Stenden (hier auch vo), Erlaa, Golg., Memelshof, Schwanb., Wandsen, U.,

1) Fragepartikel mit der Bed. des lat. -ne und des russ. ли: vai tu viņu pazīsti (kennst du ihn)?

2) etwa
(betont, am Ende einer Frage): vai kas sāp vai? B. W. vai Žuogs vai? A. v. J. 1897, S. 306. dabūjāt vai? es vai? Ruj., Wolm.;

3) oder
(disjunktiv): kas tur ir - zirgs, vai guovs? Dunika u. a.; vai (nu) - vai (nu), = (der Bedeutung nach) lat. sīve - sīve: nu vedīšu šuo rudeni, vai ir liela, vai ir maza BW. 13902, 2. vai nu iet kalnā, vai lejā (= vai laimēsies, vai ne) Kav. uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pār-gudriem, vai arī par visai muļķīgiem Mērn. l. 57. duod, vai acs, vai galva JK. V, 103; vgl. auch die Angaben Mag. II, 2, 97;

4) (gleich lat. vel) gar, auch sogar, selbst, geradezu, beinahe:
apē̦stu vai vilku ar visām spalvām RKr. VI, 1002. būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. kad lai vai acis zaļas paliek A. XX, 231. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž! Br. sak. v. 1316. pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. it kâ vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. I, 34. klupt virsū un vai kauties A. v. J. 1896, S. 367. aiz sāpēm gribējis vai traks palikt RKr. VIII, 78. gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. kad tu kritīsi, tad tu vai galvu lauzīsi Kav, viņa apstaigāja vai visas sē̦tas Vēr. 179. spiež kalpu vai nuost pa˙visam LP. VII, 426. bē̦du ir bijis vai ik uz suoļa Doku At. madāma muižā vai uotrs lielskungs MWM. XI, 198. tas jādara, kad vai kas (man muss es tun, was auch immer geschehen mag) Etn. IV, 104. un lai tad tur vai kas! A. IV, 258. ka tur lai vai kas II, 132; vai cik, soviel man nur will: draugu viņam vai cik Doku At. nu ir naudas vai cik LP. VII, 615 (ähnlich III, 57, 75). lai mana sirds ir vai cik me̦lna Mērn. 1. 128, tāds vīrs, ka tik vai nu (ein solcher Mann, wie man sich ihn nur wünschen mag) A. IV, 297 (ähnlich II, 130). gājuši pa kūti vai (geradezu) traki XX, 304. zē̦ns paslēpies; citādi vai pieķe̦rtu LP. III, 95. Mit Wiederholung des vai am Ende: taps vai par skruoderi vai, wird etwa gar ein Schneider werden Le. Leseb. 201. Aus liv. voi, s. Thomsen Beröringer 287 f.

Avots: ME IV, 432, 433

vẽdinât (li. vėdìnti "lüften") Līn., (mit è ² ) KL, Prl.,

1) intr., wehen:
auksti (salti 17063) vēji vēdināja BW. 7408;

2) tr., lüften, wedeln, fächeln
St., U., schwenken, schwingen: lai paliek galuotnīte vējiņam vēdināt BW. 13268 ¹ , 10 (ähnlich: 2764). apsītei lapas dre̦b maza vēja vēdināmas 14857 (ähnhch: 8835, 1). vējiņš manus paladziņus kâ smildziņas vēdināja 6998. linu druvu visi vēji vēdināja 28424, 1. nuoņēmuos ce̦purīti, nuost migliņu vēdināju (Var.: vēcināju, vedzināju, vīcināju) 529, 1 var. nevar... ne ruociņas vēdināt (Var.: pacilāt) 6934. kāju viņš vairs nevēdināja pa gaisu A. XX, 772. taksis vēdina asti Purap. Kkt. 15. bē̦rzi vēdinuot ar zariem... smaršu izplata Rainis Gō"tes dzeja 28. ar... sluotiņām vēdinuot uz kapsē̦tas pusi Etn. II, 41. ruokā jāvēdinuot ... nē̦zduogs LP. VI, 229. vēsmiņa ... vēdināja matus Balss. vēdināt vē̦smu Kundziņš Vecais Stenders 114. mieru sirdī vēdināt Latvju tauta XI, 1, 52. sirdī pavasaru vēdināja MWM. X, 254;

3) lüften
(Kleider Frauenb., Stuben; unbek. in Golg., Schwanb., Sessw., Stenden): (ābelītei) zari nuolīkuši villainītes vēdinuot BW. 7121 var. vẽdināt ("= atdzisināt") istabu Wandsen. bē̦rnu istaba labi jāvēdina Tuberkulōze 17. dzīvuokli sildīt un vēdināt RKr. lai istabās būtu tīrs gaiss, viņas bieži jāvēdina SDP. VIII, 58. (fig.) balsi vēdināt BW. 270. Refl. -tiês, sich answettern Brasche Kâ Palejas Jānis, sich lüften St. - Subst. vẽdinâšana, das Lüften: siênās ievietuo vēdināšanas caurumus Konv. ² 362; vẽdinâtãjs, der Ventilator Lopkopība II, 137. Nebst ahd. wāzan "wehen" u. a. zur Wurzel von vējš, s. Bezzenberger BB. IV, 341 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 222.

Avots: ME IV, 549, 550

vejaine Nerft "ogs">žuogs". Wohl mit ostle. ej aus ij und zu vija "Zaun".

Avots: ME IV, 525

vẽ̦lags Dond., die Windfahne. Wohl mit a aus uo, vgl. vēluogs I.

Avots: ME IV, 556

vēluoks, s. vē̦luogs I.

Avots: ME IV, 559

II vē̦rags, die winafanne; vgl. vē̦rluogs.

Avots: ME IV, 560

vē̦rlaks (mit a aus uo ?) Kawal( n. U., = ogs">vē̦rluogs.

Avots: ME IV, 563

II verluoks, die Windfahne N.-Autz n. U., (mit e̦r̂ ² ) Markgrafen. Zum -luoks vgl. vēluoks; -er- vielleicht semgallisch gekürzt aus ēr, vgl. vērluogs.

Avots: ME IV, 541

viezt,

1) "iezt (zuobus)": tev viezīšu reiz Sissegal; vgl. auch atviezt. Aus iezt + viebt?

2) "?": atpakaļ galvu tā (dvēsele) viež(=griež? Reim!) MWM. VIII, 841;

3) "?": zalktis mēli izkāra un tik dziļi Ģintu viež Zalktis I, 19;

4) "?": viež (zu *viest? etwa: lässt scheinen)
tumšu gaismu neskaidrs luogs Stari III, 128. Rell. -tiês "?": ap katru suoli savas puķes viežas (mit ž aus dj ?) "Izgl. III, 17" (falsch!). Vgl. auch saviezties.

Avots: ME IV, 674, 675

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592