Paplašinātā meklēšana

‡ purva, = pùrvs: nuodzer purvas ūdentiņ[u]! BW. 29689.

Avots: EH II, 329

pùrvaîne: purvaines ciņi Daugava 1937, S. 199.

Avots: EH II, 329

pùrvaîne, eine sumpfige, morastige Gegend: visas purvu purvainītes (Var.: purvmalītes, purvmaliņas) manis gauži nuoraudāja BW. 760, 4 var.

Avots: ME III, 420

pùrvaîns, morastig, sumpfig: purvains mežs LP. VI, 304. purvainajuos klajumuos Apsk. v. J. 1903, S. 79.

Avots: ME III, 420

pur[v]akacis, eine mit Wasser gefüllte Cirube im Morast Schwanb., Bolwen.

Avots: ME III, 416

pùrvarãjs, einer, dessen zu bebauendes Land sich in einer morastigen Gegend befindet (eig.: der Pflüger des Morastes): kam jūs mani iedevāt purvarāja dēliņam? BW. 25630 var.

Avots: ME III, 420

àizdabût: ‡ Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingelangen: viņš ilgi muocījās, kamē̦r aizdabūjās līdz purva uotrai malai Dunika.

Avots: EH I, 17

‡ àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām laikā uz sēdi.

Avots: EH I, 43

akate, akata, s. akacis. me̦lna purva akata Duomas III, 1234.

Avots: ME I, 62

akls, ‡

4) grundlos:
akls bezdibens, eine grundlose Tiefe Lems. Ve̦nta pluosta tuvumā akli dziļa Janš. Līgava II, 39; ‡

5) "?": ej tu, aklis, purva malu, lai nere̦dz bāleliņš! BW. piel. ² 15583, 1. bagātam nebijis ne akla rudza Pas. IX, 436. aklā purvā Trik., in einem Sumpf (Morast), wo nichts wächst.

Avots: EH I, 66

‡ apkàukt, mit Mühe herumgelangen: kā viņš purvam apkauks apkārt? Golg., Trik.

Avots: EH I, 90

‡ apklabinât,

1) beklopfen:
ārsts apklabināja. slimniekam krūtis;

2) langsam (klappernd) um etw. herumfahren:
a. purvam apkārt Golg.

Avots: EH I, 91

‡ apklidzinât, mit einem schtechten Pferd und einem klappernden Wagen um etwas herumfahren Golg. u. a.: a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 92

‡ apmuõcîtiês Salis, mühsam herumgelangen: a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 103

apuocens, Wasser, ein kleiner See an sumpfigen Stellen: apuocens purvainās vietās dūņaina ūdeņa krājums (mazs ezeriņš), kuŗam apkārtējā zeme, ja tai virsū iet, līguojas Etn. III, 1. [In Kalzenau apuodzē̦ns "ein kleiner, bewachsener See", - anscheinend ein Deminutiv zu apuogs. Wenn dz hier hinter uo älter ist als c, gehört das Wort zu apaûgt, indem uo für au eingetreten ist, vgl. unten apuoži und Le. Gr. § 213.]

Avots: ME I, 132, 133

appḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) straubig (struppig) werden:
cāļi appē̦rušies Planhof, Trik.;

2) vista appē̦rusies miltuos tīri balta Kl. u. a., das Huhn ist, sich im Mehl hin und her werfend (sich schüttelnd), ganz weiss geworden.
bē̦rni appē̦rušies ar dubļiem Bērzgale;

3) mühsam herumfahren (auf einem schlechten Weg)
Stenden: (braucuot) a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 104

‡ apvedinât KatrE., herumgeleiten, -führen um: draudzene mani apvedināja ar līkumu apkārt purvam.

Avots: EH I, 125

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

âre̦s Dond., tahm. Lok. Pl. für ârā, heraus, hinaus: tapt āre̦s nuo purva LP. VII, 245, 945.

Avots: ME I, 242

ârs,

1) = âra: āruos māsa uzaugusi, aizve̦d purva maliņā BW. 22347;

2) der Geck
(Naud.); s. âra.

Avots: ME I, 244

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

‡ atbradât

1) her-, zurückwaten;

2) guovs atbradājusi nagus, die Kuh hat sich die Hufe wundgetreten Salis;

3) starķis atbradājis nuo purva uz dārzu vardes, der Storch hat, im Sumpf watend, die Frösche von da in den Garten hergescheucht
Bērzgale. Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten:
bē̦rni nevar a. vien;

2) längere Zeit waten
Saikava: uogu lasītājas pa pīsu atbradājās Warkl. kuo me̦s (= mēs) ar neatbradājāmies pa mežu, - lai nu šie bradā! Saikava.

Avots: EH I, 136

bãre Kand., bàre, bārene (m. bāris, bārenis), die Waise: šī bārene, tā bārene, es pa˙tiesi bārenīte: ne man tē̦va, ne māmiņas, ne īstā bāleliņa BW. 4229. apmirst man māmulīte, es paliku bārenīte 3985. purva pļava bez ābuola, bārenīte bez māmiņas 4090. te̦kam visi bāreniņi saulrietiņa kalniņā; citam nava sava tē̦va, citam savas māmuliņas 4390.

Avots: ME I, 273

bẽrze (unter bẽ̦rzs): kupli auga zemes b., vēl juo kupli purva b. BW. 4572, 1. zaļas bērzes galiņā 2552 var.

Avots: EH I, 217

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs ² Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. ² 314 u. a.]

Avots: ME I, 292

I blãva, Demin. blāviņa, ein grosser, durch Schlag verursachter blauer Fleck am Leibe: dabūju tādu blāvu nuo zirga spēriena, ka bail redzēt Naud.; der Fleck [blâva ² Weinsch.], die Lache: kurpnieks gulēja uz grīdas asins blāvā Tēv. ruokrakstā... zinu katru blāviņu. līdz pat mugurai bija viena pati dubļu blāva A. XVIII, 127. debess atspīd purva ūlens blāvā MWM. XI, 223. [tam ģīmī blāva (ein roter Fleck) Nigr. debesīs blāva ("sārtums") Nigr., Ekau. wohl zu blāvs.]

Avots: ME I, 312

cẽ̦rpājs, cērpiens Kronv., eine Reihe von Hümpeln: purvainie cē̦rpāji bij apauguši kadiķiem Alm. viņa galvas virsus bij pielīdzināms purvaiņam cē̦rpājam Alm.

Avots: ME I, 378

ciẽsājs,

1) = ciêsa (?): vairums... pļavu ar mazvērtīgu purva zâli un ciesāju A. Melnalksnis Mazsalaca 14;

2) = ciesnējs II 1 Salis.

Avots: EH I, 278

cinātiņa (unter cinata): par purva cinātiņu BW. 9808, 4.

Avots: EH I, 272

cinetiņa (unter cinata): par purva cinetiņu BW. 9808, 4 var.

Avots: EH I, 272

‡ čiñgurs AP., ein Hümpel: par purva činguriņu BW. 9808, 6 var.

Avots: EH I, 290

cinis: sīki ciņi BW. 29566. purva cini (acc. s.) 9451, 3.

Avots: EH I, 272

čùkslãjs [PS., čūkslējs Kreuzb.], čùksliens [C., čûksliens ² Nigr.], ein von kleinem, dichtem Gestrüpp bewachsener, vielfach morastiger, mit Moos bewachsener Ort: sieva ve̦dusi vīru pa tādiem čūkslājiem, ka ne˙maz izbrist LP. V, 153. čūkslāja purvs Vēr. I, 66. meža čūksliens MWM. VI, 326. lūk purva čūksliens, kam sūnas vien ir duotas par jaukumu. čūkslājs od. čuksliens [resp. čùksliena Trik.] ist auch ein Ort, wo Reisig, Wurzeln, Späne, Schutt u. a. zum Heizen angehäuft sind.

Avots: ME I, 424

I čùkslis [C., čùkslis ² A. - Schwanb.],

1) [čûkšļi ² Nigr., Līn.], = čūkslājs 1: purva čūkslis, kas brikšķēt nuobrikšķēja MWM. VIII, 321, Lasd.; čūkšļu purvs MWM. IX, 663;

2) Pl., čūkšļi, der Schutt
Naud.: kārta lapu un čūkšļu Brig. tumšie gari čūkšļuos grimst.

Avots: ME I, 424

degsnis (li. degsnìs od. degsnỹs "Brandstelle"), degšņa Ahs., auch degša Kand., Biel. I, 325, de̦gsna Altenwoga, degšņājs, die Brandstätte, ein ausgebrannter Wald, ein mit Feuer ausgebrannter Morast Bergm., ein (niedrig gelegener) Nadelwald Selg. n. Etn. III, 162; purvaina, staigna vieta Aps.: es ceļu degsnī jaunu māju MWM. VIII, 328. augat, mani bandu lini, brāļa duotā degšņājā. degsnis ir izde̦gusi vieta purvā vai arī mežā. tūlīt pēc izdegšanas tādas vietas mē̦dz saukt par de̦gumu. par degšņiem sauc šīs vietas tad, kad tās pildījušās ar ūdeni, pieaugušas ar zāli, vai arī kad tās apaugušas ar jaunu mežiņu Lasd.; dieser junge Wald heisst dann auch degšņas od. degšņa mežiņš LP. III, 105; ein kleiner, junger Wald Nerft; ein mit Gras bewachsener Teich AP. [Mit degša vgl. li. degčióti "горѣть понемножку".]

Avots: ME I, 451

dĩža, ‡

2) purva d. "Leišuos", ein gewisser Sumpfvogel.

Avots: EH I, 326

dripu! Interj. zur Bezeichnung des beim Laufen entstehenden Geräusches: un (upīte) zaļiem akmentiņiem pāri - dripu, dripu - uz mazuo purva ezeriņu skrien Vēr. II, 802.

Avots: ME I, 500

dudžains Zehrxten. = purvains. [In Bolwen und Mar. gebe es ein dudžains "wild, scheu, unruhig": dunduru laikā dudžaini zirgi.]

Avots: ME I, 510

[II dùkņa ² Liepna, Warkh., dûkņa ² Wormen, Dond., = dukņa IV, eine einschiessende Stelle; in Karlsruhe: eine vom Vieh ausgetretene Pfütze: ganceļā liela dūkņa; in Neu- Schwaneb.: "cilvē̦ks, kas dzīvuo purvainā vietā un tuo apstrādā".]

Avots: ME I, 525

dūksnains [Schujen], morastig, einschiessend: aiz dūksnaina purva līgava zvana Latv. [dūksnainā purviņā BW. 34622.]

Avots: ME I, 525

dûksne [Jürg., dùksne ² Bers.], auch düksna [Zabeln], Izgl. 1910, 713, dûksnis ² Dond., [bei Manz. Post. I, 67 ein Lok. dūksnī], ein Sumpf, eine einschiessende Stelle, eine Pfütze, n. St. und U. auch eine ausgefahrene, sumpfige Stelle: viņš nuokrita zemē un pie tam vēl kādā purva dūksnē. caur dažādiem dūkšņiem un tuksnešiem Dünsb. Vgl. dùksts.

Avots: ME I, 525

dum̃bla [Nigr., Līn.], der Schlamm: Ēģiptes ielejās zemes kārtas radušās nuo Nīlupes saskaluojumiem un dumblas (dūņu) slāņiem Antrop. III, 29. [dùmbla ² (gen. s. od. nom. s.?) zeme Lauri "purvaina zeme". krievs iegāja dumblā un uzcēla māju.] Zu li. dum̃blas, [dumlas (Szyrwid unter kał "Schlamm": vgl. le. dumbrs].

Kļūdu labojums:
29 = 28

Avots: ME I, 514

I dum̃brs,

1) [dum̃brs Wainoden], moorig, einschiessend:
vis˙dumbrākais grāvis derēs manam ļaunam darbam Rainis;

2) dumbra [oder ist es ein gen. s. von dumbrs II?] zeme, schwarzes, mooriges, fruchtbares Land;

3) derb, stark
U.: augat, mani dumbri (Var.: dumbra, duli, bē̦ri, me̦lni, dumi) zirgi, dumbra purva bridējiņi! BW. 15905, 10;

4) dumbra galva, ein finsterer, schwer zu unterrichtender Kopf
U. [Vgl. li. dumbrus "влажный" und dumlas, dumblas. Wohl nach Prellwitz KZ. XLII, 387 und W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 791 zu dums "dunkelbraun" und dumūksnis "einschüssiger Sumpf"; dumbr- somit aus * dumr-.]

Avots: ME I, 514

II dum̃brs: aiz... dumbru (Var.: dūņu) purva BW. 16121, 1; dum̃brs Salis, eine Bodenart (Torterde?): d. - tāda viegla zeme, vieglāka kâ smilts zeme, tāda me̦lna.

Avots: EH I, 341

dùņuôt,

1) trüben (mit Schlamm): d. ūdeni;

2) den Schlamm aufwühlen:
mazgājās, dūņuoja un šļakstinājās Druva II, 31;

3) mit Schlamm mischen:
d. tīrumu ar purva dūņām. Refl. -tiês. schlammig werden [Ruj.]: dūņuojies, dūņu purvs! BW. 14117. 1. Dazu dūņuôts. s. dūņuojs und dūņains.

Avots: ME I, 529

dzelˆme: eine Tiefe im Fluss od. See (mit el˜ ) Salis; eine tief einschiessende Stelle im Morast (mit elˆ ) Auleja; "purva%20avuots">purva avuots, kas neaizaug ciet" (mit el˜ ) (Orellen: triju dzelmju dziļumuos BW. 28796. dziļi dzelmes dibe̦nā 22319.

Avots: EH I, 353

dzel˜ve: auch Orellen, Salisb.; purva dzelvīte BW. 2448, 1 var.; eine Tiefe Mārupe (mit elˆ ² ), Nötk. (mit el˜ ), Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 354

I dzẽrve: voc. s. dzērviņ BW. 2451 var.,

1): kuoka dz: Glück Hiob 39, 16, der schwarze Storch.
sila dz. BW. 3072 var. purva dz. garu kaklu 3117, 3. dz. kliedza 2658;

4): auch Frauenb.; Grob.; "der Blinddarm"
(> dzẽre) Iw:; viena zarna pie kuņģa ir, tā ir dz., - viens gals ciet Frauenb. miežu pe̦lus guovīm nevar duot: ieiet guovij dzērvē un aizdambējas Grob.

Avots: EH I, 357

èlksnis: auch Baltinow, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, Sonnaxt (mit èl ² ), Ramkau (mit elˆ ² ), Aahof (mit elˆ n. FBR. IV, 43), Assern (in Oberkurl.), Baldohn, Bėwern, Brucken, Daudsewas, Drosth., Dweeten, Ekau, Ekengraf, . Fehsen, Fehteln, Fossenberg, Garssen, Grosdohn, Kremon, Kreuzb., Kroppenh. bei Kokn., Kurmene, Lemb., Linden in Livl., Lixna, Matzen, Merneishof, Meselau, N.-Peb., N.-Salis, Oknist, Pabbasch, Pilskalne, Prohden, Rubinen, Sauken, Schujen; Bermus, Setzen, Stelph., Stirniėne, Sunzel, Sussei, Taurkaln, Wahrenbrock, Weissenstein; Zirsten: me̦lni elkšņi BW. 3449. purva elkšņi 12224 var. S. auch die Angaben FBR. V, 161 ff.

Avots: EH I, 368

I grìslis [Jürg., grìslis ² Laud.], grîslis [Wolm., Kr.], PS., [Kreuzb., N. -Peb.], grīsle, grīsls [Üxkül], Mag. IV, 2, 41 u. 81,

1) das Riedgras (carex) :
kas grīslīti (Var. : grīsliņ), tev vēlēja ābuoliņa meitu ņemt? tev piede̦r grīsles meita BW. 15142, 3 var. [grīsliņš auga lejiņā 15143, 2 (aus Schrunden)]. grīslis neaug tīrumā, bet tērcē. gaŗš grīslis dīķa vietā Vēr. II, 53. ē̦dat, manas raibaliņas, ir tuo pašu purva grīsli BW. 29435, 4. grīsli (Var. : ašķus) ņēmu padusē 26006, 4 ;

2) grīsla augs, Binse (juncus conglomeratus)
Luopk. III, 47.

Avots: ME I, 657

ìečabinâtiês, = iečabēt(ies): niedrājā iečabinās žiglā purva pele Vēr. II, 1158.

Avots: ME II, 7

ìeruôza [Nötk., Arrasch, iẽruôza C], eine Vertiefung zwischen zwei Anhöhen AP., Tirs.; in Wend. n. A. XII, 560 "tēce, purva kāja, kas iestiepjas cietzemē". [ieruôzis "kalna piegāze ar ieleju; līcis mežmalā" Druw.; ieruôze "līcītis mežā; eine kleine Wiese" Wenden, Serben.]

Avots: ME II, 60

*II  irgt [oder * irdzêt?], prs. irdzu,

1) sprudeln, rieseln, murmeln, plätschern
AP.: strauti iz purvainās zemes irdz MWM. X, 579. kâ lāses, lietum irdzuot... D. izgaist kâ vilnis, kas krastmalā irdz JR. V, 122;

2) sprudeln, geläufig sein:
tam valuoda irdz A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 710

‡ izbliêzt, (mühsam) heraus-, hinausgehen (-kommen), -laufen Saikava: izblieza nuo purva.

Avots: EH I, 435

‡ izmuîtiês ² Dunika,

1) mühsam heraus-, hinausgefangen:
i. nuo purva;

2) eine Zeitlang Schwierigkeiten zu überstehen haben:
kâ man bez pārtikas i. tik ilgi?

3) sich abplagen.

Avots: EH I, 467

‡ izmukņît, mit Mühe herausbekommen Ar.: i. ratus nuo staignēja purva.

Avots: EH I, 467

izsvḕrt,

1):

i. e̦ze̦ra dziļumu un purva augstumu Jürg.

Avots: EH I, 484

izte̦ka,

1) der Aus-, Abfluss, ein Fluss, der von einem See od. Sumpf abfliesst:
upītē dzerti gāju, ezeriņa izte̦kā BW. 26480. tai vietā radusies dziļa grava ar izte̦ku (upīte) LP. VI, 204. purva izteciņa BW. 21406;

2) ein Flussarm, der vom Fluss abmündet;

3) die Quelle
St.; [bei Glück als o - Stamm: baušļi ir (gudrības) izte̦ki Sir. 1, 5].

Avots: ME I, 816

izvâkt (li. išvókti), tr., herausschaffen: sienu nuo ūdens, ce̦lmuos nuo purva. Refl. - tiês, ausziehen, hinaus -, herausgehen: viņš izvākās ārā Janš., Kand.

Avots: ME I, 825

jem̃t: auch Ahs., Dunika, Iw., Kal., Kürbis, Lems., OB., Popen, Pussen, Roop, Rutzau, Salis, Schrunden, Sepkull, Strasden, Wainsel, Wilkenhof, mit em̂ Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, mit em̂ ² Grenzhof n. FBR. XII, 24, Pampeln n. FBR. XIII, 99, mit em Würzau;

1): kas pazudis, kur tuo vairs jems? Ahs. Klements ir je̦mts priekš tevis A. Sprūdžs Asaru liekņa 1935, S. 5. rāceņus j. (ausgraben, aufnehmen)
FBR. III, 107, Strasden: lauki vēd neje̦mti (nenuovākti) Kaltenbr. je̦mams (kad dārzi jānuovāc) laiks Sonnaxt. parē̦ni iesē̦ts. miezis je̦m lielu krūmu (staudet) Iw.;

2): mieru j. Frauenb., sich beruhigen, sich versöhnen;

3): purva zâli izkapts jēma (schnitt)
Tdz. 38053. nazis labai (= labi) neje̦m Kaltenbr. jāje̦m ("= jāgriêž) zarna pušu Linden in Kurl. jemt (schinden) ādu zirgam Frauenb.;

4): jē̦mis izdauzījis visiem (sc.: puôdiem) dibe̦nus Pas. XI, 53. jē̦mis (sācis) pērt Kaltenbr. je̦m iz (= uz) Kriša kliegt Oknist n. FBR. XV, 192;

5): maize maisuos cauri nebija je̦mta Kaltenbr., der Regen hatte das Brot in den Säcken nicht befeuchtet.
Refl. -tiês,

2): viņa suolās j. nepie˙kusdama Frauenb. puikas pā skuolu je̦mas (lernen eifrig)
Kürbis. labība jēmēs = sāka strauji, spēcīgi) dīgt Sonnaxt. jēmēs jis... sašūt drēbes Pas. VIII, 390;

3): zanken, streiten
Kand.;

5): bietes gausi je̦mas (aug) Frauenb, cūka ne˙maz neje̦mas (nebaŗuojas) ebenda; ‡

7) ķer̂tiês 4: jiem tur zivis nejēmēs Pas. III, 287.

Avots: EH I, 562, 563

jũrmaliens, das Gestade, die Küste: tālāku sākas purvainais, mežainais jūrmaliens Konv. ² 150.

Avots: ME II, 122

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kaķvil˜na, ein Sumpfgras, baltā purva zāle Tals., Sassm.

Avots: ME II, 140

kañgars, gew. Pl., ein Hügelzug Sunzel, Popen: viņš gāja pa eistaigātu purva kangaru LP. VII, 426. Aus liv. kāṅgaŕ "Hügel"; [s. Thomsen Beröringer 257].

Avots: ME II, 154

karbinieks "purva iztīrītājs" [?] Bers.

Avots: ME II, 161

kā`rkls: šķe̦tras kārkla neplēsiet! BW. 29168. caur smalkiem kārkliņiem 30520. purva kārkliņam 34039, 20 var.; blusu kārkliņš, androrneda polifolia Oknist; myrica gale Ar.; eine kleine, vueidenähnliche Moorpflanze Sonnaxt; jūŗas kārkliņš AP., eine Art Strauchweide in Sümpfen (mit feinen; silberweissen Blüttchen); puķu kārkliņš, spiraea salicifolia Oknist; vēja kārkls Seyershof, ein gewisser Strauch (in Wiesen und feuchten Wäldern).

Avots: EH I, 603

kàucẽjs: kab tevi pūra (= purva?) k. ("?")! Birk. Sakāmv. 125.

Avots: EH I, 593

ķērpis,

1) gew. Pl. ķērpji, Flechten (lichenes)
RKr. II, 73. [ķḕrpji C., ķêrpji ² Ruj.]: vienā ve̦zumā plē̦šuši nuo ce̦lmiem ķērpjus, uotrā mīkstas purva sūnas LP. VII, 775;

[2) ein Unkraut im Flachse
Ruj.] Zu ķērpes.

Avots: ME II, 376

ķikuts,

1): purva ķikutiņi BW. 3072, 1 var. ķikutam ir gaŗa stakle 2686, 2.

Avots: EH I, 702

ķikuts,

1) die Bekassine, Heerschnepfe, Moosschnepfe
RKr. VIII, 96; die Pfuhlschnepfe U.: ķikuts - purva putns, kas sauc savu paša vārdu Serb. [dürfte nebst li. kikùtis (vgl. auch le. ķikukaza) od. tikùtis und estn. tikutes onomatopoetisch sein];

2) ķikuti ["die Jungen von Wassertierchen"
N. - Peb.]: nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti [= ķikuri 1?] A. XX, 42. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi (varžu ķikuti) A. XX, 226.

Avots: ME II, 379

I ķivulis, [= ķikurs?]: dzēra... purva ūdentiņu ar visiem ķivuļiem BW. V, S. 458, № 841, 2. Vgl. li. kivỹnas "Infusorientierchen im Wasser".

Avots: ME II, 387

II kuõsa,

1) kuose, der Schachtelhalm (equisetum arvense) Kand., Gr. - Sessau, [Dond., Wandsen, kùosa ² Kreuzb.], Nigr. ; Spargeln U. ; cūku kuosa, ļaužu kuosa Mag. IV, 2, 40, 69 ; purva kuosa, Waldschachtelhalm: purva kuosas aug miklās, purvainās pļavās Sassm. sievai bijis bē̦rnu kâ kuosu, bet bagātai ne˙viena LP. VI, 1014 ;

2) kuõsa Kemmern,
auch kuose, der junge Anwuchs der Fichten, frischer Tannentrieb: kad luobjas priežu kuosēm miziņas nuost, tad jāsēj mieži Etn. II, 72 ;

3) junge Hopfenranke
Bergm.

Avots: ME II, 348

kûdra [auch Arrasch, kùdra ² N. - Bartau, Bauske, Wandsen, Salis (li. kúdra "грязь, тина, болото" der Torf Gold., C., Smilt.: purva bē̦rzs aug pie mums kūdras purvuos Konv. ² 336. In Sakkenhausen auch ein maskulinischer Gen. kûdra in kùdra [oder Adjektiv?] zeme. [Dazu kūdri "eine Düngung" U. - Zu mnd. hotte "geronnene Milch" u. a. (bei Fick Wrtb. III ^4, 92)?]

Avots: ME II, 332

kũlât, -ãju, auch kūļât, kūlêt, kūkuôt,

1) intr., dürr werden:
zâle kūlā. lai kūlēja purva zāle BW. 28987 ;

2) die Haare abwerfen:
pie krievu dzeņiem kūlāšana ve̦lkas ilgi MWM. VI, 947.

Avots: ME II, 334

lãga, 1): pa divi lāgi (kann auch zum nom. lāgs gehören!) Janš. Apskats 1903, S. 163, zweimal. viņš uz divi lāgi (zweimal) bij par rādītaju AP. pa uotri lāgi Dunika, zum zweiten Mal, gailis dzied trešā lāga (zum drittenmal) Frauenb, atstāšu darbu uz uotru lāgu (= uz citu reizi) Salis;

2): nav l., ka tâ rīkuojas Frauenb. lāgas cilvē̦ks, luops; zâle Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt. pirtī nav lāgas siltuma Seyershof. silts ūdens zirgam nav lāgā Salis. negrib lāgā ne maizi ēst ebenda. lāgā dziesmas nemācēja BW. 880. nele l. ("?") teica mani, nele l. (Var.: lieta) nicināja: purva niedre teica mani, vīgriestiņš nicināja BW. 8707, 4 var.

Avots: EH I, 726, 727

[* lē̦se̦ns,

1) lē̦se̦na zeme "sarkana, ļuoti irde̦na purva zeme ar kuoku atliekām" Alt-Rahden; in Wirginalen sei lê̦se̦na ² zeme ein Boden, wo sich langwurzeliges Unkraut eingenistet hat
(?);

2) (gespr. lāsans) lässig, träge
(nuolaidīgs, nevīžīgs) Mar. (nur von einer Person als bekannt angegeben, während andere aus Mar. es nicht kennen).]

Avots: ME II, 462

lê̦zns C., PS., [Trik., Drosth., Arrash, Jürg., N. - Peb.], le̦zns [Janš. Dzimtene V, 181, Līn., lê̦zns Kerstenbehm, U.], flach, eben, nicht steil: lē̦zni šķīvji, krasti. man netika purva brist lē̦znajām kurpītēm BW. 15307, 4. [Wolm (ursprünglich: liegend; als Gegensatz zu stāvs "steil") nebst li. lė˜kštas "flach" und an. lágr (wenn das g hier palatal gewesen ist) "niedrig" zu einer Wurzelform lēg̑h - "liegen" (vgl. dazu le. lêkša, laža I und lež (ņ) a, s. Bechtel Lexil. 212 f., Fick Wrtb. III ^4, 358, Bezzenberger BB. XXIII, 301 und bei Stokes Wrtb. 93, Prellwitz Wrtb. ² 262. Zur Bed. noch slav. ležati "liegen": osorb. ležity "flach", serb. prilijègati "sich niederducken".]

Avots: ME II, 465

liẽkna [Bl. (li. líekna "niedrige Wiese")], liekņa, liekne, liẽkns [Bl.] (li. líeknas "Morast, Hain"),

1) der Sumpf
Wid., [liekna, ein Sumpf Lvv. II, 142], die Niederung Spr., U., [lìekņa ² Kl., Warkh., Warkl., eine Niederung zwischen zwei Anhöhen]: augsti kalni, dziļas liekņas līdz manai māmiņai BW. 227. dze̦lte̦ns zirdziņš lieknu brien RKr. VII, 1001; [liêkne ² Dond., liekņa Neu - Laitzen "staigna vietä];

2) [liêkne ² Dond., Wandsen, Selg.], ein sumpfiger Wald
[liẽkna Lvv. II, 36, 109, 111, liekņa 70, liekne 127, "lieknis" 76, liẽkns 92, Namen von Wäldern]: liêkne ² - purvains lapu kuoku mežs Dond., [Wandsen; liẽkne Selg., Lautb.], lapu kuoku mežs [ar labu zâli] Selg. n. Etn. IV, 129. lauvai kaŗš [ar īpašumu lieknēs, dumbrājuos un alās Adam.; der Hain: tie še˙pat liekniņā nākuši avenes lasīt Kleinb.;

3) [lìekņa ² Kreuzb., liẽkne Gold.], liekns, eine feuchte, sumpfige Stelle im Walde; eine grosse, feuchte Wiese
Luttr., Kursiten, [liẽkna, eine Wiese Gudenieki; liekna Lvv. II, 25, 29, 82, 103, 108, 124, 131, 136, 142, liekņa 171, liẽkne 16, 93, 94, 99, 106, 116, 127, 138, liêkne ² 147, liekne 98, 99, 151, liẽkns 139, liekni 112, liẽknis 91, "lieknis" 106, 107, 125, 132, 139, 141, Namen von Wiesen]: ganīt jēriņus pa le̦knuo liekņu Kleinb.;

4) die Biegung, Vertiefung:
le̦dus gabali, te pace̦ldamies uz viļņa, te nuozuzdami ūdens lieknā Stari I, 38; [liẽkne, Vertiefung in einem Felde];

5) matu lieknes uz luoknes, die Locken
Saul. [In der Bed. 5 (und 4?) zu lìekt; sonst der Bedeutung wegen eher (s. Būga KSn. I, 245 und - telweise anders - РФВ. LXVI, 242) zu la. liquis od. oblīquus "schräg, schief" (u. a. bei Walde Wrtb. ² 533), norw. liga "sich biegen" (s. Wood KZ. XLV, 64) und (?) ir. lian "Wiese" (s. Stokes Wrtb. 242), als (nach Lewy IF. XXXII, 159) zu la. liquidus "flussig", air. fliuch "feucht" u. a.]

Avots: ME II, 495

‡ lieknājs "?": purvaini lieknāji Janš. Maiga 18.

Avots: EH I, 752

liêls,

1) [bei Manz. Lettus lielis (li. lielis Miež.), lielas (?) kauls], das Schienbein, die Wade; der Fuss (pars pro toto):
liksim od. laidīsim lielus vaļā! wollen wir uns aus dem Staube machen;

2) zābaka liels, der Stiefelschaft;

3) [egles liêls "nesamērīgi liela izaugusi kuoksnes viena puse" Trik.; "egles stumburs" (?) Morizberg; egles liêls ² "tā egles puse, kur gadskārtas lielākas, cietas, iesarkanas" Stenden, Wizenhof; "die der Sonne zugekehrte, härtere und rötliche Seite einer Fichte"
Wirginalen; "ja egle aug purvainā vietā nepareizi apgaismuota, tai saules pusē ruodas lielas un rupjas gadskārtas, bet pretējā pusē sīciņas; šādu, grūti zāģējamu, trauslu (egles vai priedes) augumu sauc liêlu" N. - Peb., Gudenieki]; die härtere Seite der Nadelbäume: skuju kuokiem, sevišķi eglēm, vis˙vairāk purvā augušām, vienuoss sānuos kuoks ir cietāks, pabrūns un biezākām augumu kārtām, pret pūšanu arī izturīgāks, tuo sauc par liêlu Druw. Etn. II, 161, Golg., AP., Etn. IV, 130; ["liêls kuoks Selsau, = lielains kuoks". - Wenigstens in den Bed. 1 u. 2 das substantivierte liẽls; zur Bed. vgl. li. leilas; vgl. auch Grünenthal Изв. XVIII, 4, 139 und AfslPh. XXXVIII, 138. Der Bed. 3 liegt wohl zunächst die Bed. "Wade" zugrunde].

Avots: ME II, 502

lĩganums [auch Walgalen], = lĩdze̦nums, die Ebene, Fläche: purva līganums Vēr. II, 1164.

Avots: ME II, 483

I lìkšņa PS., Smiltt., [AP. ], lĩkšņa C., lìksnis, = lìksmanis Bers.: e̦ze̦ra lēne = līkšna Etn. IV, 130. līkšņa ir e̦ze̦ra gabals, kuŗam virsū pāraugusi pļava. aizgāju līkšņās sienu pļaut AP. purvs jau pārvērties par pilnīgu līkšņu. gar staigna purva līksni MWM. VIII, 10. ap šiem e̦ze̦riem bijuši līkšņi un muklāji VIII, 46. [Zu lĩguôt (iês). ]

Avots: ME II, 487

‡ līksne A. Leitāns "purva vieta". Vgl. lìksnis I.

Avots: EH I, 749

lingrūņas [?] zeme, ein mooriges, schwankendes Stück Wiese, vieta purvainā pļavā, kur virsū uzejuot līguojas Naud.

Avots: ME II, 472

màldu uguns od. màlduguns, -s, [auch malduguņa], das Irrlicht LP. VII, 452; 976: kad nakts satumst, tad dejuo sīki purva gari drebelīgu malduguņu izskatā Vēr. II, 1158. [bāli spuožumi kâ malduguņas blāvuoja miglā Ezeriņš Leijerkaste II, 183.)

Avots: ME II, 557

‡ mals, = mala, der Rand, die Ecke am Tuch; das Ufer Lng.: nuo visiem maliem, von allen Enden Lng. kab nuo mala būtu tilts da tās salas Pas. V, 149. purva mala bērziņam BW. 2003, 2.

Avots: EH I, 781

me̦l˜ngalˆvis,

1) der Schwarzkopf:
visi me̦ln- un baltgalvīši satecēja kâ cālē̦ni kuopā Vēr. II, 1293;

2) me̦lngalvji, me̦lngalviņi, me̦lngalvīši, me̦llgalˆves Mag. IV, 2, 128, Wollgras (eriophorum)
RKr. II, 71; [me̦l[n] galves St., Wiesenflachs; me̦lngalvji "purva zâles" Lievenhof]; mè̦llgalˆvji ² "grīslam līdzīga zâle ar me̦lnu ziedu" Mar. n. RKr. XV, 126;

3) me̦lngalve, häufiger in der tahmischen Form me̦llgâle, der Sägetaucher (mergus)
Konv. 2710.

Avots: ME II, 597

‡ mèmeris ² Atašiene "purva ve̦lns".

Avots: EH I, 806

[muknējs Kosenhof, = muklains: muknējas purva pļavas.]

Avots: ME II, 663

murika, eine Beere, purva uoga dze̦lte̦nu krāsu, līdzīga avenēm Adsel. [Aus estn. murik(as) "Schellbeere".]

Avots: ME II, 669

nesātis, ‡

2) "kāds purva putns" (mit ā ) Heniņ.

Avots: EH II, 19

niêdra,

1): auch Ermes, Linden in Kurl., (mit iê ² ) Schwitten: purva n. BW. 8720. niedras auga tīrumā 9505.

Avots: EH II, 27

niêdre [auch Wolm., PS., C., Schujen, Ruj., Līm., Nigr., Sessw., Fossenberg, Grosdohn, Marzen, Stirniene, Annenhof bei Mar., Schmarden, Ellei, Wirginahlen, Matk., Jürg., Gr. - Essern] (li. nèndre.), niêdra, [niedra Serben, Marzenhof, Plm., Gotthardsberg, Alt - Laizen, Erwahlen, Sackenhausen, Hasau, Kreuzb., Ekau], ņiedra BW. 11059; 15143; 17550, 3, [Lis., N. - Peb., ņiedra Meselau], ņiêdre [Kl., ņiedre Lubn., Bers., Oselshof, Setzen], BW. 4261; 5037; 13234; 28429; [25915], niedrs L., Ruj. n. BW. 26544; BWp. 1217,

1) das Rohr, Schilf (phragmites communis);
kraujas niedre, Uferriedgras (calamgrostis litorea) RKr. II, 68; Vāczemes niedra, spanisches Rohr Mag. XIII, 3, 65. Sprw.: luokās od. šaubīgs kâ niedra. sāpes lai iznīkst kâ purva niedre. es meitiņa kâ niedrīte BW. 10569;

2) niedrs, der Lauf an der Flinte
L.;

3) der Rohrstock, Spazierstock
Stud.: kurpes kājā, niedre ruokā BW. 33636. [Zu ai. nada-h. "Schilfrohr", wenn ai. nad - hier aus nṇd -(?), oder wenn balt. nend - heir (mit Reduplikation) aus nen(e) d - (vgl. zur Reduplikation mir. nenaid "Nessel" vgl. auch Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 91).]

Avots: ME II, 749

nuocĩkstêt, sich abmühen, abquälen: vīrs nuocīnījās visu dienu, bet zirga nuo purva neizvilka.

Avots: ME II, 768

nùokũlât, nùokũluôt, nùokũlêt, intr., alt, dürr, hart werden: ai asā purva zâle purvā tev nuokūlāt (Var.: nuokūlot 21649,

1)! BW. 21713. meža vidū nuokūluojis kalniņš, eine Anhöhe mit dürrem, namentilch vom vorige Jahre übriggebliebenen Grase
MWM. VIII, 624; RKr. VII, 122. Refl. nùokũlâtiês,

1) die alten Haare abwerfen;

2) verdorren (vom Grase)
U.

Avots: ME II, 804

nùosêdêt, intr.,

1) eine Zeit absitzen:
kâ man bija nuosedēt visu laiku bāliņuos? BW. 10912. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā 11700. viņš nevar ne acu˙mirkli mierīgi nuosēdēt. nelaimes stundu nuosēdēt, vor der Reise eine kurze Zeit im Zimmer sich niedersetzen, um dadurch Unheil abzuwenden;

2) tr., absitzen, abbüssen:
cietumā suodu nuosēdēt;

3) absitzen, sitzend abnutzen, belästigen:
maza, maza meitenīte mātei ruoku nuosēdēja BW. 1925. dažu labu purva cini ganīdama nuosēdēju 9451, 3;

[4) sitzend abwarten
U.] Refl. -tiês, sich absitzen: visu dienu e̦smu nuosēdējies istabā.

Avots: ME II, 844, 845

nùotrusêt, nùotrust, intr., abfasern, struppig werden: lai nuotrus galvai mati, kad saimnieks ce̦pures neduod. irbei spārni nuotrusuši pa eglēm luožņājuot BW. 8461. sausajā laikme̦tā zâle nuotrus Vēr. II, 1054. purva kārkli nuotrusuši BW. 21384. [vājas un nuotrusušas... priedes Veselis Saules kapsē̦ta 78.] šķidru, nuotrusējušu matu pinkas AU.

Avots: ME II, 878

[pampasa (??) "sausa, asa zâle purvainās pļavās, aug čumuriem; saknes cieši savijas kuopā un izveiduo ciņus" Adleenen; sehr fraglich.]

Avots: ME III, 73

pavilnis,

1) "weiches Gras
(Ohlenhof); Grummet" Warkl.: ēdiet, guovis, purva zāli, līdz pavilnis nuoziedēs! kad pavilnis nuoziedēs, tad laidīšu ābuolā BW. 28993;

2) "re̦ta, mīksta vilna" Ohlenhof; "feineres Haar zwischen Borsten" Ronneb.; "smalkas spalviņas ap kaklu, kur beidzas mati" Sessw.;

3) "die untere, ablösbare Schicht einer
be̦ka 1" Sessw.

Avots: ME III, 137, 138

pìeaûgt,

1) anwachsen:
Sprw. pieaudzis kā zars pie kuoka JK. II, 469. pieaudzis pie sirds, ans Herz gewachsen;

2) hinzu-, dazuwachsen:
mežs, cik nuolauzts, tik pieaug LP. I, 47;

3) wachsen, zunehmen, sich vermehren:
tumsa vēl pìeaug Vēr. II, 135. šņuksti aiz˙vien pieauga A. XVII, 581. zvans skanēja... kā pìeaugdams Kaudz. M. 328. truoksnis... daudz lielāks un juo stipri pieauguošs Kaudz. M. 161;

4) heranwachsen,
Part. pìeaudzis, erwachsen: Sprw. pieaudzis un tak vēl muļķis. bē̦rns pieaug par vīru Kaudz. M. 60. viņš arī tā pat reiz liels pieaugs A. XI, 99. nuomiris, atstādams atraikni ar nepieaugušu dē̦lu LP. V, 259. gāja... precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, 25. pieaugušu meitu ņēmu BW. 11370;

5) vollwachsen:
e̦ze̦rs... zālēm pieaudzis LP. V, 386. lauki purva puķu pieauguši BW. 16363. Subst. pieaûgšana, das (Her)anwachsen, Zunehmen: iedzimtības pieaugšana Konv. ² 742. pieaûgums, der Zuwachs: matu pieaugums MWM. VI, 398. iedzīvuotāju pieaugumu plūdina pāri Baltijas ruobežām Apsk. v. J. 1903, 459.

Avots: ME III, 237

pìebradât, volltreten, watend unsauber machen: nedzeŗ[a]t purva ūdentiņu! ve̦lna bē̦rni piebradāj[u]ši spalvainām kājiņām BW. 28994. kāds būtu viņa svē̦tākuo un tīrākuo sirds kaktiņu piebradājis ar rupjām kājām A. XX, 242.

Avots: ME III, 239

pladerêtiês, plätschem: sila purva akā, kuras nuote̦kā zuosis allaž labprāt pladerējās Dünsb. Aus nd. pladdern dass.

Avots: ME III, 314

puõgalis (unter puõgaļa): es, nabaga sērdienīte, puogalīšu purvu bridu; izbried[u] purva maliņā, - man puogaļu ("?") villainīte BW. 4525.

Avots: EH II, 345

puõgât,

3): lakstīgala puogā purva maliņā BW. 3180 var.; ‡

4) prügeln
(die Bed. erschlossen aus izpuogât): puogāts tavs arājiņš, puogās tavu muguriņu Tdz. 49265 (ähnlich 45722 und 58004).

Avots: EH II, 346

puõpiêne Wain., Meldsern, puõpiêns Nigr., Lvv. II, 8 (Sumpfname), ein Sumpf: ķēniņiene brauc pa puopieniem un purviem LP. VI,1015. purva vidū ne˙viens nee̦suot bijis. tur e̦suot puopiens, kas ne˙kad neaizsalst Plūd. tie nuo straignaina puopiena brien JR. IV,16. puopiens Etn. IV, 166, = puopājs.

Avots: ME III, 457

puopis, puõpe Iw.,

1) puopis L., St., U., Bielenstein Holzb. 562, puõpis Karls., C., Ronneb. n. Rkr. XVI, 39, pùopis ² Kr., puope L., U., puõpe BL, das Polster, Kummetpolster;
puopis U., Freiziņ, Filz: (jē̦ram) vilna... smalka un bieza un nuovē̦lusies kâ viens gatavais puopis MWM. v. J. 1896, S. 293. adatu puope U., das Nadelkissen. gultas puopis Dr., die Matratze;

2) puope U., puõpe Dunika, Līn., puopis L., (mit uõ) Ekau, ein Hümpel, ein moosigter Hügel in Morast und feuchten Wiesen
L., U., puõpe Nigr., ein Morast mit Hümpeln, puope, eine Wiese ohne festen Untergrund über Seerändern Biel. n. U., Edwalen: Liel-Auces e̦ze̦rā ir daudz vietās puõpe (Behnen): pa virsu zâle, sūna, apakšā ūdens LP. VI, 157. šai zivij piekļūt nee̦suot iespējams tādēļ, ka puopē, zem sūnām, dumbrā vien uzturuoties ebenda. pašā mežā ir puope (ap 2 pūrvietu lielumā) LP. VII, 476. - puopa zeme "dumbra zeme; arī nuosusināta purva zeme ir puopa zeme" Dond. Wohl zu piêpe (s. Būga Aist. Stud. 110 f.); vgl. auch papuons.

Avots: ME III, 457

I pũce Lin., Iw., Salis, Ruj., Serbigal, Wolm., AP:, pùce ² Kl., Nerft,

1) die Eule:
pūce brē̦c, bļauj, kliedz, vaid, die Eule schreit. sirdīgs od. nikns kâ pūce, von einem bösen Menschen gesagt. gaidi, kad pūcei aste ziedēs! od. tas nuotiks tad, kad pūcei aste ziedēs, das wird niemals geschehen. - ausainā pūce, Waldohreule (otus vulgaris L.) Natur. XXXVII, 27; baltā p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; gaŗastes p., Habichtseule, uralische Eule (syrnium uralense Pall.) Natur. XXXVII, 25; meža p., Waldkauz (syrnium aluco L.) Natur. XXXVII, 26; A. v. J. 1899, S. 369; purva p., Sumpfohreule (otus brachyotus Forst.) Natur. XXXVII, 28; strīpainā p., Sperbereule (surnia nisoria Volf.) Natur. XXXVI1, 32; vaimanu p., strix flammea Konv. ² 1881; ziemas p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; zvirbuļu pūcīte, Sperlingseule (surnia passerina L.) Sassm.;

2) Demin. pũcĩte, zur Bezeichnung einiger Schmetterlingsarten:
kāpuostu pūcīte, mamestra brassicae L. Balt. Lauksaimnieks; kviešu p., agrotis tritici L.; priežu p., panolis piniperda Panz.; vasarāju p., hydroecia nictitans L.; zâles p., charaes graminis L.; zirņu p., mamestra pisi L.; ziemāju p., agrotis segetum Hübn.;

3) fig., zur Bezeichnung (vorzugsweise) böser Menschen:
gatava pūce tā bijuse, ne cilvē̦ks LP. IV, 146. tautu meita, dusmu pūce (Var.: nikna p.) BW. 21719, 10. tautu dē̦ls, dusmu pace 10781. ja būs laba vīra māte, tad uzsegšu villainīti, ja būs kāda nikna pūce, ne rādīt nerādīšu 25341, 4. miega pūce BW. 6906, die Schlafmütze. Nebst li. pūcė "Nachteule" (aus dem Kurischen ?) wohl onomatopoetisch.

Avots: ME III, 444

‡ pūkaine, = pũkainis 3: lai stāv purva pūkainīte tautu dē̦la kumeļam BW. 28987, 1.

Avots: EH II, 341

purainis (für purvainis), purainīte VL. n. U., die Morastbirke, eine Art Birke mit glatten Blättern Salisb., BW. I, S. 623.-Vgl. purenis II.

Avots: ME III, 416

purmala, purmale, purmalis, purmãlis C., = purvmala, der Rand des Morastes, die Gegend am Moraste: ariet, muni bāleliņi, visas purva purmalītes! BW. 27933. kuo tie mūsu suņi rēja, gar purmali staigādami? 23509, 2. visas tautu purmalītes sīkajām skaidiņām 30251. purmalīša arājam dancuotāja kumeliņš 29979. pirms apsītes atsarks purmalā A. XXI, 438.

Avots: ME III, 418

purnene, = purene: purva purneņu ziedi Brig. Vizb. 67.

Avots: ME III, 418

purvene > tahm. puorene U., = pur̃na I: purva saltā miglā purvenes zied Lejgalietis.

Avots: ME III, 420

purviens: auch (mit ur̂ ² Iw.; "mazāks purva gabals" (> puôriens ² ) Frauenb.; "eine nasse Stelle im Sumpf" Dunika.

Avots: EH II, 329

‡ *purvietis, = pùrvmaliẽtis (?): tautiešam, purviešam, purva bē̦rza sluotu griežu VL.

Avots: EH II, 329

‡ pùrvijs ² Lasd. u. a. n. FBR. IX, 137, ehemaligen Sumpfboden enthaltend Kauliņš FBR. XIV, 72 (hier auch über den Unterschied zwischen p. und purvains): p. apgabals.

Avots: EH II, 329

purvisks "?": tāda mēle tautiešam, kâ tam purva strazdiņam: dzied purviski, dzied āriski, man[u] māsiņu pievildams BW. 600.

Avots: ME III, 420

pùrvmala, pùrvmale Nigr., pùrvmalis, der Rand des Morastes, die Gegend am Moraste: zinu purva purvmalītes, staigumiņa nezināju BW. 10644, 7. pieci ce̦lmi purvmalā 28683. purvmalīšu arājam dancuotāja kumeliņš 29979 var.

Avots: ME III, 421

pùrvuôts (li. purvuotas "kotig"), = purvains">purvains, sumpfig, morastig: Latgale nav ne pārāk purvuota, ne pārāk kalnuota Kemps.

Avots: ME III, 421

I rāva (li. rova "Rückstand nach einer Überschwemmung auf Wiesen"),

1) rāva U., rāvas Karls., ràva PS., ràvs od. ràvis C., rãva Līn., Selg., Wandsen, Dond., Kandau, Kurs., Arrasch, Ruj., rãve Iw., ràvs ² Kl., Prl., Lis., Bers., Golg., Kreuzb., Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, Sessw., Heidenfeld, rãvs Jürg., rãvis Lautb., stinkendes, eisenhaltiges
Wasser U., Mag. XIII, 2, 61 (rāvs), Dond. (rāva); das farbige Häutchen darauf U., Selb. (ràvs ² ); eine solches Wasser enthaltende sumpfige Stelle Nigr. (rāvs), U. (vgl. hierzu die Ortsnamen: Rãva (eine Wiese) Lvv. II, 23, Rāvas pļava Lvv. II, 74, Rāvas (Rāvu II, 125) mežs Lvv. II, 43, Rāvas (Gesindename) Lvv. II, 92); Pfütze, Jauche U.: tai purvā tikai rāva vien ir Mar. purvi vien, rāvi vien, . . . nava tīra ūdentiņa BW. 25893 var. māsiņa vilnātnes ... dūņās velēja, rāvā skaluoja 7534,I. brūns rāvas ūdens AU. kādi viņām tie kāti - visi ar rāvu! Tirzm. purva suoklī krājas rāvs RA. caur rūgtuo rūsas rāvu Zalktis. rāva zeme BW. 9763, 9, sumpfiger, eisenhaltiges Wasser enthaltender Boden; rāva (BW. 25949; Janš. Dzimtene ² II, 16) od. rāvas (BW. 20487, 3 var.) pļava, eine solche Wiese. Fig.: ir jauki brīžam kāju celt iz ikdienības rāvas (aus dem Sumpf des Alltags) Apsk. v. J. 1903, S. 258. rāvas (Karls.) od. rāva od. rāvu (U.) puķe, brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) RKr. II, 76; ranunculus gramineus od. aquatilis U.: ziedi kuoši, rāvas (Var.: rāva) puķe! BW. 5210;

2) rāva, der Rost
Gr.-Buschof, Mar. Vgl. rāja I und Būga RSI. VI, 37 f. und KSn. I, 278 (an dieser Stelle: möglicherweise zu bulg. ровина "Sumpf, Pfütze") und Rozwadowski RSI. VI, 42 f.

Avots: ME III, 499

rāvaîns U., Karls., Mar., ràvaĩns C., rãvaîns Līn., rãvuôts Heniņ. kaltgründig, morastig, eisenhaltig: rāvaiņa zeme Mag. IV, 2, 144, kaltgründiger Acker. rāvaina vieta Ar. rāvuots ūdentiņš BW. 25950, 5. kādēļ slāpstuošais lai nuo iesākuma dzer purva rāvainuo ūdeni? Vēr. II, 673. me̦lnās saknes spraukšķēja un trūka, me̦zdamas uz drānām rāvainuo ūdeni Saul. 1, 130. me̦lnu krāsu vēl dabūja nuo rāvaiņa ūdeņa Etn. III, 58. cielaviņa purvu brida rāvainām kājiņām BW. 18803 var. tautas mani aicināja rāvienā sienu grābt; kâ es iešu pie māmiņas rāvainām kājiņām? 28719. raudavīte, kam tu bridi rāvājā; kâ nu nāksi kalniņā rāvainām kājiņām? 2511. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533, pa rudi rāvainu, straignu lieknu Janš. Dzimtene ² II, 144.

Avots: ME III, 499

remenes,

1) Gartenerdbeeren
Golg.;

2) in der Verbindung purva remenes, eine Art Moosbeeren
Lettihn. Auf r. рямъ "моховое болото с порослью" beruhend?

Avots: ME III, 509

reñstele, rènstele ² Prl.,

1) auch renstelis, der Rinnstein, eine Gosse, eine Pfütze
Bergm. n. U., ein kleiner Bach AP. n. U.: e̦smu gulējis grāvī un renstelī A. XX, 945;

2) eine niedrige Stelle im Walde, die nur bei nassem Wetter Wasser enthält
U.;

3) ein kleiner, niedriger Heuschlag mitten zwischen Feldern
U., ein schmaler Wiesen streifen, der zwei grössere Wiesen verbindet Mar.: šuorīt mēs pļāvām Aža purva rensteli Mar. Auf mnd. rennestên "Rinnstein" beruhend.

Kļūdu labojums:
reñstele, s. enstere

Avots: ME III, 511

‡ re̦snkâtis, der Dickstielige: le̦knais purva augs, sulīgais r. Līg. medn. 157.

Avots: EH II, 367

‡ rùcis ² , ein Bach Warkl, (mit ū) Pilda; "ein aus Äckern fliessendes und bei trockenem Wetter versiegendes Gewässer" Liepna; eine Pfütze Zvirgzdine; "purva valks, izte̦ka starp krūmiem un kuokiem; plašs purvains, upei līdzīgs šaurums. kur ūdens ne lāga te̦k, ne izžūst" (mit ū) A.-Schwanb.: iesagribēja jam dzert. piegāja jis pie rūcīša Pas. IV, 24 (aus Preiļi). asariņas pār galdiņu rūčiem te̦k Tdz. 44875 (aus Bērzgale; ähnlich 38063). Vgl. rùce ² .

Avots: EH II, 387

šàipus, (mit aî) Golg., Kl., Saikava,

1) Präpos., diesseits:
šaipus purva es dziedāju BW. 376, 3 (ähnlich 6506). šaipus lipes liepu rinda BW. V, S. 483, No 2803, 1 var. (ähnlich LP. VII, 1223);

2) Adv., diesseits
(mit aî) Lis. n. RKr. XVII, 101, (geschr.: šâjpus) Prl. n. FBR. VI, 113. Vgl. Le. Gr. § 567.

Avots: ME IV, 1, 2

sakàlst, intr., vertrocknen, verdorren: Sprw. sakaltis kâ reņģe JK. II, 445, kâ dieva kuocinš RKr. VI, 142, kâ asaka 30. savītis, sakaltis kâ tabaka. sakalsti kâ kuoks! Br. 31, kâ purva niedre! ebenda 117. nuove̦lk ķēvei ādu un izklāj saulē, lai sakalst LP. IV, 79. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. bukam ragi sakaltuši (Var.: izkaltuši) BW. 30104 var. lai sakalta tautu dē̦ls, kâ sluotiņa sē̦tmalā 14087, 6 var. sakaltis vecītis A. XX, 211. viņa stāvs ir tik sīks un sakaltis JR. IV, 75. sakaltušās... guovis ierija tre̦knās guovis I Mos. 41,20. šiem sirds pa˙visam sakalstu Aps. III, 8. - sakalsta sē̦rga, die Schwindsucht Für. I (unter delt). sakal˜t, delt).

Avots: ME II, 644

I sakārnis (li. šakarnis "ästig" Lit. Mitt. I, 390) U., Mag. XIII, 3, 62, Lasd., Odensee, Selb., sakârnis ² Līn., sakānis Uozuolmuiža bei Gold., sakarnis U., Selsau, Annenburg, sakārns Nerft, sakarns BW. 30986 var., sakārne BW. 15209, Wessen, sakārznis N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411,

1) ein Wurzelende, Wurzelstück in Verbindung mit dem Stamm, aber aus der Erde gerissen, eine umgestürzte Baumwurzel mit allem Daranhängenden:
jāiet uz purva pļavu sakarņu lauzt Selb. Taņa uzmeta sakarņus ugunskuram Aps. VI, 18. es pār puiša galvu lēču kâ par sila sakārnīti (Var.: sakarnīti, čakārnīti u. a.) BW. 9808. sakārņi, grunduļi (Var.: čakārņi, činkuri; cinīši, cērpiņi; sprunguļi, runguļi), šķiŗat ceļu! 1513 var.;

2) sakārnis, ein langer, abgemergelter (abgezehrter) Mensch
Mag. XIII, 3, 62, Gramsden, Gr.-Sessau; als Schimpfwort gebraucht: ak tu ve̦cais sakārnis! Selsau, Odensee. Zu sakas II; dürfte nebst sakne auf einer ursprachlichen Bildung vom Typus des ai. š̍akṛt (gen. šaknáh) "Mist" beruhen.

Avots: ME II, 648

I sala (li. salá "Insel"),

1) eine Insel, ein Holm;

2) eine Höhe im Morast
U.: ne tev bija ielīguot tādā purva saliņā! BW. 24212, 1;

3) "meža zeme, nuo mājām tālu atstāvuošs zemes gabals" Freiziņ;

4) saliņa "ein Fichtenoder Kiefernwäldchen"
Mar.; apšu sala, eine Espenwaldung Lubn.; bē̦rzu sala, ein abgesondertes Birkenwäldchen im grossen Walde U. Rozwadowski bezieht es Mater. i prace II, 348 f. (s. auch Walde Wrtb. ² 388 unter insula) auf eine Verbalwurzel mit der Bed. "schütten, werfen" und verweist auf li. ãtsala (so Jušk.; nach Šlapelis atsalá) "Sandbank". Aber für eine Wurzel sel- mit der Bed. "schütten, werfen" fehlt es an sichern Belegen, und statt des einfachen sala wäre eine präfigierte Form zu erwarten. Li. ãtsala aber bedeutet auch (oder eigentlich?) "sinulus aquae stantis, incisus in fluminis ripam" (so nach Būga KSn. I, 279) und gehört nach Būga zu li. sálti "fliessen" und selė´ti "citissime accurrere", sowie apr. salus "Regenbach" (wozu wohl auch gr. ἄλλομαι und la. saliō "springe" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 505); zur Bed. des li. atsala vgl. le. attaka 4 und 5. Auf dasselbe li. sálti "fliessen" bezieht nun Būga l. c. auch li. salà "lnsel", aber das nicht präfigiette salá kann in diesem Fall unmöglich von Anfang an diese Bed. gehabt haben. Man erwartet dafür vielmehr ein *ap(i)sala, indem salá (wie slav. ostrovъ, s. Meillet Rev. d. ét. slaves VII, 8) ursprünglich wohl eine Flussinsel war und etwas "Umflossenes" war. Sollte salá für ein *ap(i)sala eingetreten sein (vgl. etwa le. viņā saulē, in jener Welt, für viņā pasaulē), als das zugrunde liegende Verbum nicht mehr allgemein bekannt war und die Bed. des ap- daher hier missverstanden werden konnte? - Vgt. auch Thomsen Beröringer 214.

Avots: ME II, 664

salašņas Dr., Wid., Ahs., Alksnis - Zundulis, salašņi,

1) salašņas Etn. IV, 148, salašņi Sunzel, zusammengesuchte Reste, Überbleibsel:
man tādu salašņu nevajaga Neik.;

2) zusammengesuchtes Pack, Gesindel, der Pöbel
Wid., B. Vēstn.: salašņi (Var.: salasas) tie panāksnieki, cits ņe̦mts ceļā, cits ceļa malā BW. 21037. atlikušie strādnieki ir salašņas A. XXI, 2. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Vilhelms Tells 64. - salašņas bē̦rns Neik., ein uneheliches Kind;

3) der gen. salašņa in adjektivischer Bedeutung gebraucht, zusammengesucht:
salašņa zirgi, purva siens (Rätsel) RKr. VII, 117. nabadzīguos salašņa traukuos Saul. III, 215.

Avots: ME II, 667

sapludinât, saplûdinât, tr., zusammenströmen lassen; mit dem Strom zusammentragen: sāka runāt par gŗāvračiem, kas visus purvus sapludinājuši pie Annas sliekšņa Ezeriņs Leijerk. II, 19, gar malām sapludinātas purvainas zemes Konv ² 407.

Avots: ME II, 704

sijât, -ãju (li. sijóti "sieben, sichten"),

1) sieben, beuteln:
sijā pate... savu... malumiņu! BW. 22542 var. sijā auzas! 17224 - 5, kad izauga kvieši . . . , cep maizīti sijādāma! 27160. sijādama, niekādama met saujinu maliņā! 8184. tie viņu aizsūta sijāt cūkām pe̦lus JKr. V, 1, 32. (übertragen) mēness sijāja savu bāli ziluo gaismu purva brūnajā krē̦slā Vēr. II, 3;

2) sichten Brasche, prüfen, kritisieren:
ņem . . . astru sietu, sijā ciema zeltenītes! Biel. 1949. kur iedama, sveša māte sietu nese padusē; kuŗu ciemu daiedama, sijā manu augumiņu BW. 4801. sijāts darbs, sijāta maize K. Müller R. kr. 202;

3) fein regnen:
sijādams lietiņš lija BW. 18158, 2. lietus sāka sijāt biezāki Austr. v. J. 1897, S. 795. Refl. -tiês,

1) sich ausstreuen:
pār viņu mirdzē̦dama sijujās mēnesnīca Saul. III, 133;

2) ganz kurze Strecken hin und her fliegen, schweben oder schwimmen:
kad uodi sijājas pavasaŗuos uz mē̦slu čupām, tad e̦suot laba reņģu zveja Etn. II, 108. dvēselīte vidū gaisa sijājās (Var.: lidināja) BW. 31583 var. mazās zivtiņas sijājās pa ūdens virsu Jaunsudr. Subst. sijâšana, das Sieben, Sichten: atme̦zdama sijāšanu Duomas II, 1001. sijãjums, das abgeschlossene Sieben, Sichten: par tuo auzu sijājumu būsi mana līgaviņa BW. 14557. sijâtãjs, der Siebende, Sichtende: mana guoda sijâtājs BW. 8524, 6. - Nebst siêts (s. dies) zu urslav. *sějǫ "slebe", wozu wohl auch gr. ή˚ϑω "siebe", ι'μαλιά Hes., kymr. hidl "Sieb" u, a., s. Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Būga KSn. I, 261, Trautmann Wrtb. 254, Walde Vrgl. Wrtb. II, 459.

Avots: ME III, 836, 837

‡ sikrums = ‡ sukrums (?): purva vidā ir re̦dzams akas s. Pas. XV, 405 (aus Domopol).

Avots: EH II, 485

škîsts,

1): auch Jumpraweeten (hier n. Diet. šķîsts ² "dünn"
von škĩsts "rein" zu unterscheiden), AP., Barb., Fest., Liepna, Morizberg, Ramkau, Schonb., Schujen, Serben, Smilt., Stelph., Wallh.; š. piens Auleja, Oknist; š. (nass, feucht) ceļš, raksts Saikava. vēl zeme tīri šķìsta ² ; nevar art Kaltenbr. tu gan esi salijis pa˙visam š. ebenda. visas drēbes šķîstas (nass) Sonnaxt. š. stalis ebenda. purva ganības ir šķîstas ebenda;

4): (mit î ) Linden in Livl., Sessw., (mit î ² ) Dobl., Jürg., Lemb., (mit ĩ ) AP., Morizberg, Schujen, Serben, Smilt. Subst. šķistums,

1): auch (mit î ) Auleja, Liepna, Saikava, Sonnaxt, (mit ì ² ) Kaltenbr.; pieniņš dzied, š. ve̦lk BW. 2949. pautu sasit un nuomazgā ar šķīstumu bē̦rna miesiņas Lttic. 2736. jām tagad jāsamūdā škīstumā Pas. X, 173.

Avots: EH II, 639

slīksnãjs U., Grünwald, Widdrisch, Memelshof, (mit ì) Ermes, auch slīgsnājs geschr. slīksnāja vieta Widdrisch, slīksnāja Konv. ² 2321, slìksnis Wend., (mit ì ² ) Lis., (mit î ) Golg., Schwanb., (mit î ² ) Salis, slīksnis U., auch slīgsnis geschr., ein tiefer Morast, in den man einsinkt; ein sumpfiger Bach U.: viņi salīda ļinde̦nā slīksnī Lautb. liesmiņas, kas vilinādamas izkāpj iz bezdibeņa slīkšņiem Aps. VI, 8. pārvērties par purvainu slīksni Druva I, 722. viņš makšķeri pār slīkšņa malu svieda un raudzījās, kā pluostiņš ūdens ruožu vidū ... cēlās Skuju Fridis. - Vgl. auch den Wiesennamen slīksnis Lvv. I, 90, 98, 107. Zu slīksns I.

Avots: ME III, 935

I smicenis Bauske, ein sehr kleines Insekt Stenden; eine sehr kleinen Mücken ähnliche Fliege, die die Pferde belästigt Spiess n. U.; ein kleines, an der Unterseite der Mistkäfer lebendes Insekt: cik viņai (vāmbuolītei) smiceņu pie vē̦de̦ra, tik gadu vēl jādzīvuo LP. VII, 414. purva ūdens pilns smiceņu Stenden. Zu smicis.

Avots: ME III, 961

suôkla Druw. n. Etn. III, 33, Plm. n. RKr. XVII, 78, suokle Zalktis I, 95, Alksn. - Zund., suôklis N. - Rosen, KL. - Laitzen, Lis., Bers., suôkls Mar., eine niedrige, schmale Wiese (auch ein solcher Acker Alksn. - Zund.), die sich in einen Wald (oder Acker Mar. n. RKr. XV, 138) hineinstreckt Plzm. n. RKr. XVII, 78; "sprauga mežā"(suôkla) Warkl.; ein Waldstreifen zwischen Äckern (sùokla ² ) Warkl.; eine feuchte Niederung N. - Rosen; eine schlammige, mit Riedgras bewachsene Stelle in einer Wiese Mar. ("cūkas izpeldējās pa suoklu pļavā"); "= apara", eine Niederung im Acker (auch in einer Wiese Schwanb.) Bers.; das Land zwischen einem Sumpf und Acker (suoklis); ein kleiner Sumpf mit fester Unterschicht (suoklītis) Etn. I, 106, (suokliņš) Golg.; (suokla) ein Dickicht von jungen Bäumchen Bew.; ein im Sumpf wachsender Nadelbaum (suoklis) Kronw.: caur mežu suoklēm Zalktis I, 95. suokļa (= purva) bē̦rzs Konv. ¹ 213. purva suoklī krājas rāvs RA. Wenn vom Begriff der Senkung, Einbiegung auszugehen ist und wenn mit suok aus ide. su̯onq-, wohl zu an. suangi "die Leisten, Weichen"("Einbiegung"), suangr "dünn, schmal (aus Mangel an Nahrung)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 526 f.; vgl. daneben von der Wurzelform su̯ong-

dän. svank "Tal",
schwed. svank "Einbiegung, Senkung" u. a. bei Walde 1. c.); oder (weniger wahrscheinllch) wenn mit suok- aus ide. sōk-, - zu mengl. saggen "sich senken" u. a. (bei Walde 1. c. 474).

Avots: ME III, 1136

stàignājs C., Jürg., Arrasch, (mit ài ² ) Selsau, Fest., staignējs, der Sumpf, eine einschiessende Stelle: staignēju zâlē B. Vēstn. sadzīves purva nejē dzīgajā staignājā MWM. VIII, 651. kaisles ve̦lk tuo lejup, staignajā VII, 562. In Jürg., Arrasch, Selsau auch gleichbed. mit staignējs 2.

Avots: ME III, 1038

stàigns C.,

1) stàigns Jürg., (mit ài ² ) Lis., Schwanb., staigns PS., Adleenen, staĩgns Bershof, auch staigņš, morastig, quebbig, einschiessend
U.: dziļas upes, staigni purvi līdz tautieša nuovadam VL. staigņa purva galiņā BW. 8877 var. (änlich: 15916). kur dūksts vis˙staignaka Aps.;

2) "?": zirga staignie suoļi iztraucēja Jē̦kabu nuo darba A. v. J. 1899, S. 123. Subst. stàignums C., eine quebbige, einschiessende Stelle
U.: (fig.) dzīves staignums Stari III, 266. In der Bed. 1 zu staigs.

Avots: ME III, 1039

stàigs Wolmarshof, staigs ² Ruj., stàigs ² Warkl.,U., Schwanb., N.-Peb., morastig, quebbig, einschiessend, grundlos: es izbridu staigu purvu BW. 8401 (ähnlich: 10187; 18770 var.). tautiet[i]s gāja staigu purvu 506, 3. tâ staigāju staigu purvu, kâ kājiņas neapmirka 4305. kumeliņi staigu dūkšu bridējiņi 15905, 3 var. pa tik staigu purvu ne˙viens cilvē̦ks nestaigās, kur nu vēl luopus tur dzīt, - tie visi apstigs! Schwanb. - Subst. staîgums ² Karls., eine quebbige, einschiessende Stelle U., Freiziņ : staigums un purvs A. XI, 3. purvainajuos staigumuos Kaln. Uozuolk. māc. 24. iebridis . . . tādā staigumā, ka nezin, vai un kad izbridīs malā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 92. zinu purva purvmalītes, staigumiņa (Var.: stiegnējuma) nezināju BW. 10644, 7. Zu stigt.

Avots: ME III, 1039

stàigzns ² Aahof, = staigns: staigzna vieta Golg. Dazu staigžņa (Gen. vom Adj. *staigžņs oder vom Subst. *staigznis?) purva maliņā BW. 2570, 1.

Avots: ME III, 1039

stìebrs,

1): (rudzim) viens stiebriņš BW. 27910. rudzi jau me̦tas stiêbruos ² Frauenb.;

2): juncus effusus (mit iê ² ) Dunika; die Binse
Nötk.; scirpus lacustris (mit ìe ² ) Oknist; juncus effusus, j. conglomeratus Ramkau; "sauss, pakaišiem pļaujams, neauglīgā, nekuoptā zemē un aizaugušuos grāvjuos auguošs augs" (mit ìe ² ) Warkl.; stiebru krê̦slu BW. 23252. stiebru juostu es apjuozu 4580, 4. ņiedru sijas, stiebru klūgas 13637. suņa stiebri, purva grīslis 32367, 4 var. ņiedrā kāru vaiņuceņu, stiebrā mauču gradzineņu 6150, 2.

Avots: EH II, 583

stiegnẽjums, eine einschiessende Stelle: zinu purva purvmalītes, stiegnējuma (Var.: staigumiņa) nezināju BW. 10644, 7 var.

Avots: ME IV, 1078

stikāns,

1) ein Wasservogel mit langen Beinen und langem Schnabel
Warkl., Lubn., Meiran: Jānīšam gaŗas kājas kâ tam purva stikanam BW. 20235. stikaniņ, gaŗkājiņ! 34319. precē manis stikanam (Var.: kikanam), precē sluokas dēliņam. gana labi puiši būtu, ka ne gaŗi de̦guniņi 15636 var.;

2) verächtl. Benennung für einen dürftig Bekleideten
Meiran. Zum Vorigen? Vgl., auch stikuots.

Avots: ME IV, 1066

‡ štikans, = stikāns 1: liela galva kai tam purva štikanam Tdz. 57741, 3.

Avots: EH II, 656

stikuots (erschl. aus infl. stykūts Pilda, Warkl.), die Doppelschnepfe: gaŗš de̦guns kâ tam purva stikuotam BW. 20095, 3. Vgl. ķikuts 1 und stikāns 1.

Avots: ME IV, 1067

II stirka "wer leicht und unnötig in Zorn gerät" Ekau, Grünwald. Zu stirkāties 4. stirkans "?": Jānīšam garš de̦guns kâ tam purva stirkanam BW. 20095, 2. Vgl. stirka I und stikāns 1.

Avots: ME IV, 1073

stùobrs Jürg., Arrasch, stùobrs ² Kl., Lös., stuôbrs ² Salis, Līn., Iw., stuobrs U., stùobris Serbigal, AP., C., Neuenb., stùobris ² Preili, Nerft,

1) stuôbris ² Bershof, der Halm, das Rohr U.: katrs asniņš stuobru ceļ Plūd. Llv. II, 330. rudzi jau mitas (?) stuobrā, der Roggen ist im Schusse Ruj. n. U. niedru stuobris Glück Ezechiel 29, 6. pie ūdens stuobriem Jesaias 36, 2. taures taisa nuo purva stuobriem B. Vēstn. - stùobris ² Cibla, der Lauch. - suņu stuobrs, Schierling V., conium maculatum Mag. IV, 2, 35, (s. stuobri) Hundspetersilie, ein Unkraut, das hoch wächst, mit weissen Blüten Für. I;

2) der Flintenlauf
U.: Vītuols... uzrāva... stuobru ("?") un ietrenca... bultu lācim;

3) geringschätzige Bezeichnungfür einen alten Mann
Freiziņ. Seit Leskien Abl. 347 (und schon bei U.) mit li. stambras "Stengel" identifiziert, aber dagegen sprechen le. stambans. stembis und stimbe̦ns (s. diese), Sicherer gehört also le. stuobrs wohl zu li. stuobras Tiž. I, 402, Liet. pas. III, 106, (mit "o" geschr.) Bezzenberger BGLS. 326 "Baumstumpf, Säule", stuobrỹs Būga KSn. I, 163, stùobas. XVII, 1, 16 und mhd. stüefe "fest, stark", ae. stépan "stützen" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. II, 624), sowie serb. stabar (wenn = aksl. *stabrъ) "Stamm".

Avots: ME III, 1110, 1111

strazds (li. strãzdas "Drossel") Burtn., Ruj., Peddeln, Wolm., Muremois, Serbigal, Smilt., Salis, Seppkull, Lems., Widdrisch, Kürbis, Erkull, Segewold, Lindenhof, Schujen, Arrasch, Jürg., Fehsen, Römershof, Lennewarden, Setzen, Stelp., Kurmene, Zohden, Bauske, Schönberg, Sessau, Zerrauxt, Bergfried, Grünh., Dobl., Mitau, Amboten, Kl. - Salwen, Salgaln, Daudsewas, Siuxt, Lieven - Behrsen, Kurs., Schlockenbeck, Naud., Pampeln, Pankelhof, Rönnen, Neuhausen, Neugut, Rutzau, Funkenhof, Nigr., Hofzumberge, Schnickern, Schrunden, Bershof, Zirsten, Frauenb., Luttr., Matk., Kalleten, Nikrazen, Assiten, Uxri, Dond., Wandsen, U., die Drossel U.; mazais (od. purva Natur. XXXVII, 108) str., die Singdrossel (turdus musicus L.) U., RKr. VIII, 92; Natur. XXXVII, 108; me̦lnais str., der gemeine Star (sturnus vulgaris L.); die Amsel (turdus merula L.) U., Natur. XXXVII, 112; pe̦lē̦kais str., der Kramtsvogel (turdus pilaris L.) Natur. XXXVII, 110, U.; lielais pe̦lē̦kais str., die Misteldrossel (turdus viscivorus L.) Natur. XXXVII, 111; ziemas str., bombycilla [ ampelis ] garrula L. Konv. ² 3636: me̦lnais strazds svilpuo Etn. II, 51. pe̦lē̦kais strazds terkšina ebenda. dzīvs un jautrs kâ strazds Latv. Daneben ohne s- (vielleicht dissimlliert; vgl. le. strads) apr. tresde, an. ƥrǫstr "Drossel", mir. tru ⁱ d "Star" und mit d- slav. drozdъ "Drossel" vgl. Solmsen IF. XIII, 138, Boisacq Dict. 920, Walde Wrtb. ² 799, Suolahti Die deutschen Vogetn. 52 f., Trautmann Wrtb. 327.

Avots: ME IV, 1083

sûna: auch Warkl., (> syłna) Kalupe; brieža s. Ramkau, sphagnum; lāča s. ebenda, polytrichum vulgare; plaušu s. (mit û ² ) Seyershof, eine Art Moos; vilka s. ir liela, gaŗa un zaļa A.-Schwanb. purva sūniņā BW. 34371. purva sūnas 25915, 8 var. zaļām sūniņām 28665.

Avots: EH II, 608

sûna, sûnas (> infl. syłnys Zbiór XVIII, 243), sûne KI., Lubn., Saikava, sûnes Bers., Spr., ein Gen. pl. sûņu (neben sonstigen Formen eines ā- Stamms) auch in Prl. n. FBR. VI, 95, sūnis St., das Moos: čūska pa sūnu lied un dzeļ A. 1896, S. 202. sūnu luoža Br. 410, die Schlange. aknu sūnas oder krūšu sūnas, lichen pulmonarius; baltā(s) oder purva s., sphagnum, Torfmoos; briežu s., Renntiermoos RKr. II, 69; čūsku s., lycopodium cIavatum Konv. ² 2475; jūŗas s., Seetang; lāču s., poIytrichum Konv. ² 2147: mīksta lāču sūna LP. II, 68. (purvā) lāča sūna bijusi līdz ceļu galiem Kaudz. Izjurieši 8.; ruožu s., hypnum triquetrum L. in der Umgegend Rigas n. RKr. III, 70. Bezzenbergers Herleitung BB. XVII, 217 aus *sumnā(s) (: li. sãmanos) dürfte lautlich unmtiglich sein. Vielleicht als "Schwellendes" (vgl. dazu namentlich sūnākslis "Blitschen") zu ai. š̍ūná-ḥ "geschwollen", š̍váyatē "schwillt an", av. spā(y)- "aufschwellen", gr. χυέω "bin schwanger", χῦμα "Woge", cymr. cwn "Hohe" (und ksl. synъ oder sunъ "turris"?) u. a. (z. B. bei Walde Wrtb. ² 146; nach Iľjinskij Prace filolog. XIII, 504 hierher auch slav. sunica "Himbeere").

Avots: ME III, 1132, 1133

sûne (unter sûna): auch Fehteln, Heidenfeld, Lasd.; ēd, krauklīti, purva sūnes! (Var.: sūnus [?] und sūni [od. zum nom. sūnis?]) BW. 15144 var. purva sūnītē 34371 var.

Avots: EH II, 608

te̦kuoņa, eine Stelle (ein Graben), wo immer Wasser fliesst (z. B. zwischen den Stranddünen, wo das Wasser aus Morästen zum Meer abgeleitet wird) N.-Bartau: kāpa čurkslītēm un te̦kuoņām pāri Janš. Dzimtene V, 402. kas nuo purva te̦kuoņas nesa ūdeni Mežv. ). II, 359.

Avots: ME IV, 159

tele U., Spr., Demin. telīte, teliņa BW. 9596, 1 (aus Gold.), eine Kuh, die noch nicht gekalbt hat, die Kuhstärke; ein weibliches Kalb: sieniņš... telītēm duodams BW. 2221, 8. pļauniet sienu, bāleliņi, i[r] manām telītēm! 28685, 1. telītēm purva zâle VL. mātei guovis ganīdama es telītes aizvedīšu BW. 13590, 3. atradu mīļu Māŗu ar jaunām telītēm 28950. luopu Māŗa teles ganījusi LP. V, 413. kūtī teles nelabi dīca A. J. 1899, S. 243. mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos LP. VII, 269. kurai guovij jauna gada naktī silts labais rags, tai būs telīte Etn. II, 119. vai tele, vai vērsītis LP. V, 12. vedējs apvaicājās pēc aitiņas vai telītes Vēr. I, 84. Zu teļš.

Avots: ME IV, 160

telīca Kurmin, Warkl., Wessen, (mit î) Gr.-Buschh., telīce Wessen, telice U., = tele: telīcām purva zâle BW. 16515, 11. telīceņas (Var.: telītes) dābuolā 10569, 6. Nebst li. telyčià "Kuhkalb" aus slav. telica.

Avots: ME IV, 160

tīrēlis: auch (mit ĩ) Blieden, (mit ì ² ) Wessen; t. (mit ì ² ) līdzīgs purvam, bet slapjāks un mīkstāks Sonnaxt. t. (mit ì ² ) ir purvains jauktu kuoku mežs Kaltenbr.

Avots: EH II, 686

tîstît Bers., C., Kl., Lennew., Ligat, Mar., Nötk., Raiskum, Weissenstein, (mit ĩ ² ) Grünw., MSil., Salisb., -u, -ĩju, freqn. zu tît, windeln, wickeln, einwindeln L., St., U., Alswig, Meselau, Wessen: bē̦rnu. tie tevi tīstīs (striķiem, pine̦kliem) Br. 5. redens tīstīja... kājas bālgani zaļām jūras zâlēm Vēr. II, 1212. Refl. -tiês,

1) sich winden:
čūska tīstās Aus. I, 10. purva zâle gar ābuolu tīstījās; tâ tīstās dažs nelietis gar tuo manu augumiņu RKr. XVI, 81;

2) sich (ein)wickeln, (ein)hüllen.

Avots: ME IV, 204

‡ tre̦mba "?": t. dzied liela purva maliņā Tdz. 36416.

Avots: EH II, 693

vaivarãjs,

1) ein Ort, wo in grösserer Menge
vaivari wachsen (mit aĩ Bauske); "pasausa, purvaina, ar mežu apaugusi vieta";

2) Plur. vaivarāji, s. vaivari.

Avots: ME IV, 444

valgme,

1) die Feuchtigkeit
Bers., Bolwen, Meiran, Peb.; Ramkau, Sessw., Tirsen, (mit àl ) AP., (mit alˆ ² ) MSil., (mit al˜ ) Grünwald, (mit alˆ ) Kl., Ogershof, Sehren; der Tau Pērse: sējumiem izdīgšanai netrūka valgmes B. Vēstn. iesēt labā reizē, kad valgmes zeme diezgan Druva II, 275. gaisā jūtama jauna valgme Sessw. valgmes vē̦suma Stari III, 32. (fig.) smelsies dvēselei valgmi II, 795; feuchte, kühle Luft AP., Fehteln: vakaruos nuo purva nāk valgme;

2) "?": sevi klaidā un karstā valgmē mierīgs jūtu MWM. X, 69.

Avots: ME IV, 453

I ve̦caine U.; Spr., Mag. V, 190, Bers., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn. Laud., Lubn., Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava, Sehren, Selsau, Sessw., Sissegal, Stockm., Zvirgzdine, ve̦cainis St., U., Ramkau, ein Stück Land, das früher als Acker benutzt worden ist U., das Brachfeld; eine mit Moos bewachsene erhöhte Stelle auf einer Wiese Selb.; "eine hochgelegene Stelle mit Gebüsch" Lubn.; eine noch nie gepflügte Weide Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169: gulēs... zeme pieci gadi ve̦cainē BW. 3805. ābuoliņa ve̦cainīte smildziņām saauguse 8283. smilgām guovju neredzēju ve̦cainē ganīdama 19123. ai, ve̦cā ve̦cainīt, auga tev rudzi, miež[i]? 23452. nuo celmiņa gre̦mzdu gaida, nuo ve̦caines (Var.: dzedziedas) rācentiņu 3033 var: zirgi ēda ve̦cainē 10569, 13. Pēterim piederēja purva pļava un ve̦caine Stāsti Kraukļu kr. 100. uz šīs pašas ve̦cainītes uzcē̦luši... kruodziņu LP. VI, 233. - Vgl. auch die Orts- resp. Flurnamen Ve̦caine Lvv. II, 65 (Weide in Setzen), II, 167 (Gesinde in Jāsmuiža), Lielā ve̦caine II, 170 (Gesinde in Lievenhof), Garā ve̦caine II, 58 (Feld in Dubena), Ve̦caines II, 70 (Weide in Wallhof), Ve̦caiņu kalns II, 67 (Hügel in Selb.). Zu ve̦cs.

Avots: ME IV, 514

I vèitêt ² Bers., Borchow, Erlaa, Fest., Kaltenbrunn, Kalzenau, KI., Lubn., Saikava, Vīt., (mit ei ² ) AP., -ẽju, "likt vīst; sautēt"; trocknen Wessen: sētiņas mietiem rīkstes labi jāveitē vai nu saulē vai uz guns, tad tās ir sīkstas Vīt. rijas krāsnī klūgas veitējāmas Saikava. tâ˙pat grib purva zâle kâ āriska veitējam (Var.: kâ dābuols vītējams) BW. 23406 var. saul[e] ābuolu veitē̦dama VL. aus Kalzenau Pūrs II, 63. Refl. -tiês, sich (am Ofen) tüchtig erwärmen C.; welken: ne tas (= vainadziņš)... saulē veitējās (Var.: nuovīta) BW. 8414 var. Zu vĩst.

Avots: ME IV, 525

vē̦suôt,

1) kühl wehen:
miklums vē̦suoja sejā Upītis Sieviete 29. purva smaka vēsuoja ap viņu 287;

2) fächeln
Brasche.

Avots: ME IV, 571

vidiena Wid., vidiene, vidienis, die Mitte, das Innere eines Geländes: purva vidienā e̦suot .., sala Vēr. II, 5. Tibetas vidienis Konv. ² 1193. salas... vidiene - tuksnešaina augstiene 408.

Avots: ME IV, 578

viducis,

1) der Mittelpunkt, das Mittelstück, das Innere
U.; die Mitte: uozuols, kuram viducis . . . izpuvis Etn. II, 179. šim stūrītis, tam stūrī tis, man pašam viducītis BW. 32314. par Daugavas viducīti 14095, 1. man istabas viducīti 14609, 1. pašā lauka viducī 6437. pagalmiņa viducī 32323. viņš gāja ... uz dārza viduci Pas. IV, 268. galvas viducī N. - Schwanb. audzēknis iegulās viducī (starp ve̦lnu un tā sievu) LP. VI, 384. sēduos brāļu viducī (Var.: vidiņā) BW. 14088, 1 var. kam tu augi, purva bē̦rzs, āra bē̦rzu viducī? 15415. ruociet ruožu dārziņā, pašā ruožu viducī! 13250, 47 var. es izaugu ar tautieti, kalniņš vien viducī (Var.: vidiņā, starpiņā) 8399 var. vasar[a]s viducī 15614, 2. dienas viducis (viduči 171), die Mittagszeit Etn. III, 125;

2) die Taille, die Mitte des Rumpfes
Gr.-Buschh.; der Leib U., Golg.: viņš aptver mīļākās viduci ar ruoku JR. IV, 114. viduci maitāt, sich im Leibe einen Schaden tun (z. B. durch Überheben) U. pieliku pilnu viduci, ich ass mich satt Golg.;

3) die Gegend
U., Spr., Gr.-Buschh., Pernigel: mūsu viducī, in unserer Gegend U. viņam bija arī tas viducis Glück I Kön. 4, 13. ļaudis pienāca nuo tāļiem vidučiem Kra. Vīt. 122. nuo labākiem Kurzemes vidučiem Siliņš 15. kâ tev klājas svešā viducī? Plūd. Rakstn. I, 182. ļaudis dzīvuo visād, - kâ kurā viducī Gr.-Buschh. izstaigājies ... nuo priecādāmies par jaukajiem vidučiem Janš. Dzimtene V, 16;

4) ein 2 1/2-2 3/4 langes Stück Wand beim Weben ("1/4 līkuma") Mar. n. RKr. XV, 143.

Avots: ME IV, 579, 580

vĩgriêze C., Grobin, vīgrieze Nigr., vĩgriêzne AP., C., Jürg., (mit ì ² ) Heidenfeld, vīgriesis, vigriêznis Burtn., PS., Wolm., vìgriests ² Kalzenau, Selsau, vìgrêsts ² , -s Kl., KatrE., Plur. vĩgrieži Karls., Dond., Schnehpeln, (mit iê ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 72, vīgrieži L., U., Mag. 1V, 2, 84; RKr. II, 78; Etn. 1, 28, Frauenb., vĩgriežņi A.-Ottenhof, N.-Salis, Trik., (mit ì ² ) Erlaa, Kalzenau, Sessw., (mit iê) Kl., vīgriežņi Nitau n. Etn. I, 84, vìgriêksts ² (acc. vìgriêksti ² ; i-Stamm?) Warkl., vīgriežņi, vīgrižņi, die Sumpf-Spierstaude (spiraea ulmaria L.); vĩgriêzne Ramkau, ulmaria pentapetala; vīgrieži Etn. II, 148, ledum palustre; vīgrieši Konv. ¹ 849, polygonum bistorta L.: Jāņa zâle, kuo plūc Jāņa vakarā: vīgrieznīte (Var.: vīgriezīte)... BW. 32402 var. audzināju... liepu vīgriezī (Var.: vīgriezē) 13921. ieķēruos vīgrieznī 21871, 1. kas čīkstēja vīgrižņuos? 32976, 2. purva niedre teica mani, vīgriestiņš (Var.: vijgriestiņš) nicināja 8707, 4 var. vīgriešņu... čumuruos A. XVII, 289. Nebst li. vingirýkštis "Metkrant", vengrýkštis oder vangarýkštė "spiraea" (bei Būga KSn. 1, 300) wohl zur Wurzel von vengre: ihre Früchtchen sind spiralfürmig gewunden, weshalb wohl auch der Name im Le. mundartlich nach griezt "drehen" umgebildet ist.

Avots: ME IV, 635

viņpus, Präp. mit dem Genitiv, jenseits: viņpus upes BW. 895. šaipus purva es dziedāju, viņpus purva atskanēja 376. viņpus laba un ļauna Plūd.

Avots: ME IV, 601

vîtuõls Wolm. u. a., vîtuõlis ² Bl., PlKur., vîtuls (li. vytulas "ein Bund", serb. vìtao "Garnhaspel" ) Preili n. Preili n.FBR. VIII, 11, (mit î ² ) AP., vîtuls ² Ruj., vītals L.,Demin. vītuolītis BW. 26540, 7 var., die Weide (salix L.): sudrabuoti vītuoliņi BW. 30401. pie kupla vītuoliņa 29756,10. nevijies, vītuolīti! 12175 var. vijiet... vītuoliņa vainadziņu! 6209. vītuola žagariņš 3045. smuidri, gari vītuliņi 12344. - buku vītuols, die Korbweide (salix viminalis L.) RKr. II, 77; kazu vītuoļi U. (unter kaza), Bandweiden; purva v., die Lorbeerweide (salix pentandra L.) RKr. II, 77; Konv. ¹ 254; sē̦tas v. RKr. II, 77 od. trauslais v. U., RKr. II, 77, die Bruchweide (salix fragilis L.); upmaļu v., die Bachweide Brasche. Zu vîte nebst apr. -witwo, r. ветла, poln. witwa, ahd. wīda, gr. 'ῑτέᾱ oder ἴτυς av. vaēiti- "Weide", ai. vēta- "Gerte", lat. vītis "Rebe", air. féith "fibra" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 224 f., Petersson Zur Kenntnis 58 f., Trautmann Wrtb. 347.

Avots: ME IV, 648

I zâle (li. žolė˜ [acc. žõle̦] "Gras, Kraut"),

1) loc. plur. zālīs Glück Markus 6, 39, zāļuos U. (apr. soalis "Kräuticht"
), Demin. acc. s. zālteņu BW. 12359, das Gras; das Kraut; das Unkraut Manz. Lettus; Demin. zālīte, der Rasen Mar.: purva, meža, dārza zāle, nach dem Orte, wo das Gras wächst U. zemes zāle, gutes, nicht auf nassem Boden gewachsenes, feines Gras U. āra zāle, Angergras U. ne tie ēda purva zāles,... tiem vajaga āra zāles BW. 33773, 1. zaļa bija pļavas zāle 29241. celiņš nuozaļuoja ar tuo zaļu maura zāli 9231. purvā auga zaļa (Var.: purva, ciesas, liela, gara) zāle 12254. telītēm purva (Var.: me̦ldru) zāle 16515, 12. tai pļavā dze̦lzu (Var.: dze̦lza, grīšļa, cieta) zāle 28666, baltābuola zāle bija 28586, 2 var. grīsla zāle 11599, 1. sūra bija jūras (Var.: krasta) zāle 31833, 1. kusti, ūdens zāle! ūdens tevi kustināja 12808. re̦ta (Var.: maza) zāle 16749. Jāņu (Jāņa) zāles, zu Johanni gepflückte Kräuter: visa laba Jāņa zāle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte, papardīte, sarkanais ābuoliņš BW. 32402. nikna zāle, Unkraut U. Sprw.: niknas zāles visur ielasās Br. sak˙v. 1492. vai zāle augtu, kad lietus nelītu? RKr. VI, 841. kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. zāles iet, Gras pflücken (raufen) gehen: uz Rites mežu mēs gājām zālēs Jauns. Baltā grām. I, 204. iet uz purvu ciņu zāles Aps. Pie pag. tiesas 27. zāļuos būt, auf der Weide (in der Grasung St.) sein U. uotrā zāle, aufs andere Jahr St.,U.- apdziru zāles RKr. XII, 10, tycopodium selago; asins zāles Konv. ¹ 643, hypericum; atāla zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; blaugznēju zāle Peņģ., Ruhrkraut (gnaphalium sylvaticum); ciņu zāle"?" Konv. ² 2323; de̦guma zāle Kronv. n. RKr. III, 71, lysimachia nummularia L.; de̦su zāle Birsman, satureja hortensis L.; drudža zāle

a) Mauerpfeffer (sedum acre L.)
Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 78; Nitau n. Etn. I, 84;

b) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

c) Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.; erythraea centaureum Pers.; gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 71; Konv. ¹ 381; dze̦gužu zāle, Hungerblümchen (draba L.; draba verna; draba muralis L.) RKr. II, 70; Mag. IV, 2, 56; Konv. ¹ 384; dzelzes zāle Mag. IV, 2, 90, die Schafgarbe (achillea millefolium L.;) dzelža z. Konv. ¹ 386, Eisenkraut (verbena officinalis L.); ežu zāle "?"Siuxt; guovju zāle,

a) Ackerskabiose (scabiosa arvensis)
RKr. 1I, 77; Konv. ² 569;

b) Laserkraut (laserpitium latifolium L.)
RKr. II, 73; Konv. ² 358; graizes zāle Konv. ² 3036, Milzkraut (chrysoplenium alternifolium L.) Etn. I, 29; griezuma zāle,

a) scabiosa arvensis Wenden n. RKr. III, 72;

b) Mannstreu (eryngium amethystinum)
Konv. ² 3644; griežamā zāle "?" Konv. ² 2322; kaislu zāle Mag. IV, 2, 28; RKr. lI, 79; Konv. 1536, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); kaltuna zāles Ulanowska Łotysze 100, veronica officinalis; kamuola zāle Konv. ² 3528; Mazvērsītis Lopkopība III, 50, dactylis glomerata; kašķu zāle Mag. III, 1, 131; IV, 2, 41, 81, Grindwurz (rumex acutus); kaulu zāles Konv. ¹ 860, cerastium Dill.; kaušļu zāle Konv. ¹ 861; Konv. ² 1691, lithospermum arvense L.; kazu zāle Konv. ² 3368, alchemilla vulgaris L.; kārpu zāle RKr. II, 71, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia L.;) kustuoņu zāle RKr. II, 72; Dr., Gundermann (glechoma hederacea L.); kušņa zāles Ulanowska Łotysze 100, echium vulg.; lapsu zāles, Krähenaugen U.; Siegwurz (gladiolus L.) RKr. II, 72; Etn. I, 28; maura zāle RKr. II, 75, jähriges Rispengras (poa annua L.); maures zāle Mag. IV, 2, 24, agrostis canina; mātes zāle,

a) gentiana centaureum Mag. IV, 2, 29;

b) fumaria officinalis L. Birsman;

c) pyrola umbellata L. Riga n. RKr. III, 72; me̦dus zāle (holcus lanatus) Mazvērsītis Lopkopība III, 49, 50; melmeņu zāle, Salomons Siegelwurz (convallaria polygonatum)
Mag. IV, 2, 40; 81; meža zāle, lycopodium selago Dond. n. RKr. III, 71; LP. VII, 671; mēra zāle(s) Mag. IV, 2, 90; Konv. ² 3131, die Schafgarbe (achillea millefolium); miru zāle RKr. II, 77; Konv. ² 569, Ackerskabiose (scabiosa arvensis); miruoņu zāles,

a) ononis Kav.;

b) ledum (sedum?) acre Etn. II, 150; miega zāle,

a) m. zāles RKr. II, 78; Konv. ¹ 205; 532, m. zālītes Etn. 1, 29, schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum L.);

b) Tausendgüldenkraut (gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 29; 77;

c) m. zālīte, polygala amara L. Fest. n. Rkr. III, 72; pabrīņa zāles Ulanowska Ło-tysze 97, anchusa officinalis; pārceļamā zāle RKr. III, 73, veronica beccabunga L.; Pētera zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; pīļu zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; rasas zāle Mag. IV, 2, 76, alchemilla; rudzu zāle, der junge, grüne Roggen
AP.: zaļa, zaļa rudzu zāle BW. 28118; saldā zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; salmu zāles RKr. II, 72, Gräser (gramineae Juss.); sāpes zālīte Fest. n. RKr. III, 70, erythraea centaureum Pers.; spranču zāles U. (unter sprancis), alchemilla vulgaris; susekļu zāle Mazvērsītis Lopkop. III, 50, cynosurus cristatus; sviesta zāle, a) Königskerze (verbascum thapsus L.; verbascum nigrum) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 80; Konv. ² 587, Karls.;

b) ranunculus ficaria L. Lös. n. RKr. III, 72; tabakas zāle,

a) Rauchgras (anthoxanthum odoratum)
Mazvērsītis Lopkopība III, 50; Konv. ² 4095;

b) Waldmeister (asperula L.)
Konv. ² 2682; tauka zāle Mag. III, 1, 131, Fettwurzel; taukota zāles Ulanowska Łotysze 102, symphytum officinale; tīteru zāle U. (unter tīter[i]s), Mag. IV, 2, 62; RKr. II, 64; Etn. II, 165, Schafgarbe (achillea millefolium L.): pret diluoni lietuo tīteru zāļu sulu Etn. II, 165; utu zāle Mag. IV, 2, 55, pedicularis palustris; ūdens zāles Mag. IV, 2, 15, die Halbgräser, Juncagimen, Nymphaeen; vanaga zāles RKr. II, 72, Habichtskraut (hieracium L.); vemjama od. vē̦de̦ra zāle RKr. II, 74, Morchel (morchella Dill.); vējluodes zāle Wenden n. RKr. III, 72, pinguicula vulgaris L.; zuobinu zāle Mag. IV, 2, 24, iris germanica; zuobu zāles Konv. ² 4057, Schellkraut (chelidonium majus);

2) Plur. zāles, Kräuter
U.; Gewürze U.; Arznei U., Medizin: Sprw. nelīdz ne zāles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari RKr. VI, 842. juo rūgtas zāles, juo salda veselība. stipruma un nestipruma zāles LP. II, 52. spē̦ka un nespē̦ka zāles III, 81. puisim e̦suot čakluma zāles LP. III, 88. šķaudāmas zāles 40. dze̦namas, skrejamas, laižamas zāles, Abführungsmittel U. vemjamas zāles, Brechmittel U. (unter vēmeklis). iemidzināmas zāles LP. VII, 611, Schlafmittel. vē̦de̦rs sāp vē̦de̦r[a] zāļu gribē̦dams BW. piel.2 2911. brauc[u] uz Rīgu zāļu pirkt, puišiem sē̦rga Vidzemē 12752. gūžu zāļu nedabūju BW. 20294. iekšā dzeramas zāles LP. VI, 602. de̦vuši... glāzīti sūruo zāļu Upīte Medn. laiki 10, zāļu devējs, ein Arzneiverständiger U., Frauenb. zāļu buode, eine Gewürzbude U. zāļu nams, die Apotheke U. zāļu zīme, das Rezept U. zāles vārīt, Kräuter, Arznei bereiten U. zāles dzert, Arznei nehmen U. zāļu kārtā Salis, zāļu tiesai LA., als Arznei: šņabi iedzert zāļu kārtā. - acu zāles, weisser Vitriol U.; me̦lnuma zāles, Eisenvitriol Etn. IV, 21, U.; miega (oder guļamās) zāles, das Schlafmittel: iede̦vušas pavāram miega zāles: tas aizmidzies LP. IV, 228. pasāve kalpam pi de̦guna guļamuos zāļus (für zāļu?) Pas. VI, 247 aus Makašāni; nāves zāles, Gift U.; ziepju zāles, Seifenstein; ziluma zāles, Indigo U.; žurku zāles, Rattengift, Arsenik U.;

3) in genitivischen Verbindungen: zāles blakts Karls nibis ferus; zāles puķe Glück Jak. I, 10, die Blüte;
zāļu diena, der Tag vor Johannis JK. VI, 29; Konv. ² 1417; se̦gluoj[u]... kumeliņu zāļu dienas vakarā BW. 13290; zāļu vakars, der Kräuterabend (vor Johannis); zāļu nams, das Treibhaus Infl. n. U. Nebst apr. acc. s. salin "Kraut" zu zaļš.

Avots: ME IV, 696, 697, 698

ze̦mzare, ein niedrig ansetzender Ast: sluotu griêzu purva bē̦rza ze̦mzarēs BW. 23645.

Avots: ME IV, 713

I zĩle (li. žýlė "die Meise"), die Meise L., der Wahrsagevogel U.: zīle dzied kaņepēs BW. 10217; 11934, 2; 12031. zila zīle padziedāja 18128, 10. zaļa zīle 12933. ce̦kulaiņa zīle, die Haubenmeise U.; egļu zīlīte, die Tannemeise (parus ater L.) Heniņ; gaŗastes zīle, die Schwanzmeise (parus caudatus L.) Sassm.; me̦lnā z. Heniņ, = tauku z.; meža z. U., = egļu z.; pe̦lē̦kā z. Sassm., = purva z.; purva z. Heniņ, mattköpfige Sumpfmeise (parus borealis Selys); tauku zīlīte Heniņ, die Kohlmeise (parus major L.); zilastes z. Heniņ, die Blaumeise (parus coeruleus L.). Wohl (nach der Farbe) zu zils "blau"; vgl. r. синица "die Meise": синiй "blau".

Avots: ME IV, 732

zilmigluots,* mit bläulichem Nebel bedeckt: tālās, zilmigluotās purva daļas Veselis Saules kaps. 78.

Avots: ME IV, 720

zir̃nis (li. žìrnis "die Erbse"),

1) Plur. zirniņi BW. 2281, 3, die Erbse (pisum)
: Sprw. pliks kâ zirnis Br. sak. v. 1539. zirņiem druva nee̦cē̦ta BW. 11621. būs mums pupiņas, būs mums zirniņi 2281, 3. zirņu graudi 4053. iznīkst kâ zirņa grauds Br. 197. beŗ kâ zirņu (s), sagt man von einem schnell Sprechenden Kav. tādu nuoplīsušu nuo zirņiem nevar dzīt laukā, sagt man von einem, der alte, zerrissene Kleider hat Frauenb. zirņu ēdiens, eine Speise - gekochte, zerstampfte Erbsen mit Fett Frauenb. - zirņu krūms, Erbsenbaum, -strauch (caragana arborescens Lam., frutescens DC.) Konv. 52. - zirņu tārps, bruchus pisi Wid. - baltais zirnis, gemeine Erbse, Gartenerbse (pisum sativum L.) RKr. II, 75; Konv. ² 182; e̦ze̦ra zirnis, die Stachelnuss Karls.; gaiļa (Konv. ¹ 494) od. gaiļu (RKr. II, 74) zirņi, Schneckenklee (medicago falcata L.); me̦lnais zirnis, orobus niger L. Druva III, 432; meža zirnis, orobus tuberosus L. Zehren (?); pe̦lē̦kais zirnis, die Felderbde (pisum arvense L.) RKr. II, 75; peļa (?) zirnis, vicia hirsuta Koch. Druva III, 733; četrsē̦klainais peļa z., vicia tetrasperina Mnch. Lubessern; peļu zirnis (zirnītis Latv.), vicia cracca L. Wid.; vicia saepium Ahsuppen; puķu zirņi Frauenb., Salis od. schlechthin zir̃nis Burtn., Drosth., Lappier, Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. - Thorney, Schujen, Smilt., Wenden,Wesselshof, wohlriechende Erbse; nach Bezzenbergers Le. Di. - St. 177 ist zìrnis ² in Andrepno das Herzkraut (diclytra formosa); purva zirnis, lathyrus paluster L.; saldi zirņi, Zuckererbsen U.; vanaga zirnis Gr. - Buschh., Oknist, vanagu zirņi U., vanagu zirnīši Mag. XIII, 3, 61, die Vogelwicke (vicia cracca L.; s. auch vanagzirņi); zirnīši Lennew., eine Art Wicke (in Wiesen wachsend); vanaga zirnis, vicia saepium Wid.; vēja zirņi Konv. ² 2323, Frühlings-Platterbse RKr. II, 73;

2) Plur. zìrņi ² Mar. n. RKr. XV, 145, N. - Rosen, die Pocken;

3) zirņi, Unebenheiten, Knollen im Garn u. dergl.:
nelāgā sukātas pakulas zirņiem (zirņuos) savilktas Stelp.;

4) acu zirnīši, Pupillen
Celm.;

5) vēja zir̃nis Nötk. "eine erbsenförmige Verhärtung im Körper".
Zu apr. syrne, r. зернó, serb. zȑno, got. kaurn, lat. grānum "Korn", ahd. cherno "Kern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 372 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 599 f.

Avots: ME IV, 729

zlaugzna,

1) Aufwasser
Celm., (mit àu ) AP., (zlàugzne ² ) Lubn.; zlaugzne) die zweite (obere) Eisschicht, die von der untern durch Wasser oder durch Luft getrennt ist Schwanb˙n. BielU.; die dünne Eisschicht bei gefrorenem Aufwasser (zlàugzna ² ) Erlaa, Golg., Warkh., (zlàugzne ² ) Gr. - Buschh., Lubn., Vīt.; (zlàugzne ²⁾ "ein leerer Raum unter dem Eise" Ludsen; "= slaugzna" (zlàugzna ² ) Pilda, Warkl.: pa zlaugznu braucuot gāja aplūzām, juo bij jau krietni pa virsu uzsalis Vīt. ziemas ceļš beidzies: uz e̦ze̦riem zlaugzna Austriņš. purvainā e̦ze̦rā uz zlaugznas ders. kad ir zlaugzne, tad grūti braukt pāri e̦ze̦ram Lubn.;

2) zlaugzna Sessw., zlaugzne ebenda, ein starker Regenguss, der die Saat ausspült und die Erde hart schlägt:
tuo puostu izdarīja tā lielā zlaugzne Sessw. Ansheinend zu li. žliaũgti "течь, мочить" žlùgti "мокнуть" u. a. (bei Būga PФB. LXVI, 253), wozu Specht KZ. LV, 8 lat. ingluviēs "Gefrässigkeit" stellt.

Avots: ME IV, 745

II žurdiņš, ein Vogel: purva žurdiņam (Var.: strazdiņam) BWp. 600, 3 var.

Avots: ME IV, 833

II žūris "purva%20putns">purva putns, zivju kārnis" Ramdam.

Avots: ME IV, 838