Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'rūdi' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'rūdi' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (41)

aizrūdināt

àizrūdinât,

1) weinen machen
Lubn.: a. bē̦rnu;

2) jem. ein Unrecht (etwas Schlimmes) antun
A.-Laitzen, Saikava: a. uotru.

Avots: EH I, 46


aiztrūdināt

àiztrûdinât, modern (faulen) machen (ingressiv): kartupeļi pagrabā aiztrūdināti.

Avots: EH I, 59


aprūdināt

aprûdinât 2 Bauske, weinen machen (perfektiv): a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 110


aptrūdināt

aptrûdinât, anfaulen lassen Salis: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 122


brūdigans

brũdigans BW. 10967 var. (aus Dond.), = brūtgãns, der Bräutigam. Das -i- dürfte hier eher ein Flickvokal sein ais aus dem deutschen Original stammen, zumal mnd. brūdegam dafür ein -e- hat.

Avots: EH I, 246


grūdien

grûdien Saikava, zur Verstärkung von grûst: g. grūst.

Avots: EH I, 412


grūdienis

grũdienis (aus grūtdienis), auch grũdenis L., St., U., Kand., ein verlassenes Kind, Waise [grūdenis wohl nur in Mundarten, wo suffixales ie gekürzt ist.] S. auch grûdenis.

Avots: ME I, 667


grūdienis

II grūdienis (unter grûdenis I),

2): = grûdiẽns 2: grūž piestā grūdieni R. Ērglis Pel, bar. vectevi 72. Vgl. li. grūdiẽnė "Gericht aus zerstampften Körnem".

Avots: EH I, 412


grūdiens

grûdiẽns,

1): lietus g. (starker Regenguss)
auch Seyershof;

2): eine Speise aus gestossenen gekochten Erbsen, Kartoffeln und geröstetem Hanf
Lennew., Üxküll; siltais g., Kartoffelbrei Frauenb., Lieven-Bersen, Schwarden.

Avots: EH I, 412


grūdiens

grûdiẽns,

1) der Stoss:
vēja grūdiens izgāzis kuoklē̦tāju jūŗā LP. V, 85; lietus grūdieni; [

2) eine Speise aus gestossenen Erbsen
Ronneb., Smilt. Vgl. grūdenis].

Avots: ME I, 667


grūdin

grûdin, zur Verstärkung von grûst; iela bij g. plina (gedrängt voll) A. Brigadere Daugava 1928, S. 159.

Avots: EH I, 412




grūdinis

II grūdinis Kalupe "eine Speise aus zerstampften Kartoffeln und Bohnen".

Avots: EH I, 412


ierūdināt

ìerūdinât, tr., zum Weinen bringen: tu māsiņu ierūdināji BW. 15741.

Avots: ME II, 59


ietrūdināt

ìetrûdinât, modern, faulen lassen: zemi.

Avots: ME II, 84


izrūdināt

[izrũdinât Nigr., izrûdinât Warkh., Bauske, zur Genüge weinen machen: izr. bē̦rnu.]

Avots: ME I, 793


iztrūdināt

iztrûdinât, fakt., auslaufen, verwittern lassen: ūdens saknītes iztrūdināja BW. 13256.

Avots: ME I, 820


nogrūdiens

nuogrūdiens, ein einmaliges Stossen: tâ˙pat vien n. būs Anekd. IV, 169.

Avots: EH II, 47


norūdināt

nùorûdinât, nùorûdît, tr., abhärten, stählen: nuorūdīts tē̦rauds, vīrs, blēdis. šis pārbaudījums bija viņa dvēseli nuorūdinājis Vēr. II, 1108. Refl. -tiês, sich abhärten, gestählt werden: tagad viņš jau pilnīgi apradies un nuorūdījies JR. IV, 84. cilvē̦ka organisms nuorūdās pret lipīgu slimību Vēr. II, 84.

Avots: ME II, 841


notrūdināt

[nùotrūdinât,

1) "mit
trūdi düngen": n. zemi Bers.;

2) faulen lassen:
kuokus visu vasaru ūdenī nuotrūdināja Warkl.]

Avots: ME II, 878


parūdināt

parūdinât, parudît, tr., weinen machen: ai zemīte, rūdaliņ, tu parūdi dažu labu; tu parūdi ["?"] kuokiem lapas, tu māmiņas āuklējumu BW. 27551. parūdinu brāleliņus 17920.

Avots: ME III, 92


patrūdināt

[patrûdinât, eine Weile modern lassen: p, ve̦lē̦nas.]

Avots: ME III, 124


rūdi

rūdi, Interjektion, in der Verbindung mit trūdi: trūdi, rūdi vasariņa, pilna baltu kazlēniņu BW. piel. 2 29112 1.

Avots: ME III, 567


rūdināt

I rũdinât: auch (mit û) Adsel, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Lettihn, Oknist, Pilda, Prl., Saikava.

Avots: EH II, 387


rūdināt

I rũdinât Rutzau, Lautb., rûdinât 2 Bl., Bauske, rûdinât Wessen, Kreuzb., Warkl., tr., fakt., weinen machen Naud., betrüben St., erbittern Bergm. n. U.: viņš tuos . . . spīdzina un rūdina Manz. Post. II, 248, nekaitinu svešus ļaudis, nerūdinu bāleliņus BW. 132, 3. rūdināju tautu dē̦lu žē̦lajām asarām 6110. bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749. kam māsiņu rūdināja (Var.: raudināja)? 13693. gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi rūdināšu 23316, 8 var. (māmiņa) savas vieglas dienas duod tautāms rūdināt RKr. XVI, 263. Zu raûdât.

Avots: ME III, 567


rūdināt

II rūdinât,

2): nachjagen, sich worum bemühen Für.

Avots: EH II, 387


rūdināt

II rūdinât, tr.,

1) rûdinât Jürg., (Eisen) härten, glühend machen
U.; brennen Bergm. n. U.;

2) nachjagen
(vgl. rūdît

3) U.

Avots: ME III, 567




sarūdināt

sarûdinât 2 Heniņ, = saraûdinât, zum Weinen veranlassen: sarūdinu bāleliņus BW. 16974. kuo nu raudi, kas tevi sarūdināja? Naud.

Avots: ME III, 724


satrūdināt

satrūdinât: zeme manas saknītes satrūdināja Janš. Nīca 58.

Avots: EH XVI, 458



saustrūdi

saustrūdi Diet., trockene Fäule.

Avots: EH XVI, 461


sprūdin

sprûdin 2 , zur Verstärkung von sprūst: (gaļa) sprūdin sprūst rīklē Janš. Dzimtene 2 II, 126.

Avots: ME III, 1025



trūdi

II trūdi, Adv., in der Verbind. trūdi runāt, sanft und kläglich reden Für. I.

Avots: ME IV, 250


trūdiens

trûdiens 2 Seyershof, die Fäulnis: kad egle ilgāk stāv ūdenī, tā tūliņ ne̦m trūdienu klāt.

Avots: EH II, 699


trūdināt

trûdinât C., Kl., U., Spr., trûdinêt Warkl., fakt., modern lassen, faulen lassen : zeme kaulus trūdina MWM. X, 215. kuo kuokiem lapas dara? zemīt[i] vien trūdināja (Var.: trupināja) BW. 33601. vai zemīte trūdaliņa, tu trūdini dažu labu 27551. linus trūdinēt Warkl.

Avots: ME IV, 250



uzrūdināt

uzrũdinât, härten (perfektiv): u. cirvi Salis.

Avots: ME IV, 374

Šķirkļa skaidrojumā (78)

aizgrūst

àizgrûst, ‡

5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡

6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 25


aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28


aizsprūst

àizsprûst, intr., sich verstopfen: spraugas... drīz aizsprūstu ar... nuokrišļiem (n. U. auch tr.: ūdens laipu bija aizsprūdis, hatte den Steg unwegsam gemacht ) K.

Avots: ME I, 52


apsēta

apsẽ̦ta, die Umzäunung: me̦lnuo krustu apsē̦tā bāl zem smilts tur mani trūdi Apsk. I, 207. Pūrs III, 96. [In Modohn gleichbedeutend mit apluoks 3; in Sauken "Hof", in Selb. "Einkehr"]; bei Jauns. dafür apsēte.

Avots: ME I, 119


atsprūst

atsprûst (unter atsprûdît),

1): losgehen, sich lösen
(perfektiv) Bauske, Lieven-Bersen, Saikava: sprūds atsprūdis (vaļā);

2) gegen etwas anstossend
(intr.) stecken bleiben Stenden: miets atsprûdis 2 pret cauruma malām un nav dabūjams iekšā.

Avots: EH I, 170


bāška

bāška Lub., Fest.,

1) ein Vielfrass;

2) der seine Sachen zu verstecken pflegt:
nezin pats vairs, kur grāmatu nuogrūdis, kā bāška! [

3) bâška Stockm., der sich aufdrängt.
Zu bâzt, mit hochle. šk für šķ.]

Avots: ME I, 275


dūņas

dùņas, dûņi 2 [Salis], gew. Pl.; Sing. tant. in Saussen.

1) Schlamm:
dūņu purvs. [vai aši aug bez dūņiem ? Glück Hiob 8. 11]. iegrūdi kāju šķidrā dūņā Jauns. kur velēšu brāļa kre̦klu ? dūņa vien e̦ze̦rā BW. 7524;

2) dūņi Mag. II, 3. 118. nach der Blüte zu Boden sinkende und an dem Schlamm wachsende Wasserpflanzen:
tīkls piene̦sts dūņām; [in Zabeln: dûņa 2 = "Schlamm" neben dûņas 2 "schleimige Wasserpflanzen "];

3) dūņu niedras. Schilf. Rohr. Dazu die gleichbed. Ableitungen dūnis BW. 21331 var. [aus Absenau und Edwahlen] (tâ kâ dūnis [Var.: duonis] jūŗmalā) und dūniņi: dūniņi. duoniņi aug dumbra zemē pāris pē̦du gaŗumā un tai re̦snumā kâ rudzu stiebrs LP. IV. 179. [Nach Persson Beitr. 44 zu mndl. dūne "Düne ",
ae. dūn "Hügel" u. a.]

Avots: ME I, 528


dvēzele

dvēzele, ein gewisser Bestandteil des Pflugs ("sprūdiņš, kas ielikts spandās; pret tuo atspiežas vē̦rstuve") Lös. n. A. XI, 170.

Avots: ME I, 538


elks

II è̦lks,

1): mums netaisnība nuodarīta: kur vien kāds labāks tīrumiņš vai pļaviņa, tur izrauts kâ e̦. laukā AP.;

2): auch AP., Salisb., Seyershof (mit e̦lˆ 2 ): tam iegrūda ar e̦lku krietnu grūdienu Kaudz. Izjurieši 87.

Avots: EH I, 368


gārdzuļot

gārdzuļuôt, schaunachahmendes Verbum: dun, dārd, gārdzuļuo, krāc un ste̦n visa ... debesmala A. Grīns Dvēseļu putenis II, 147; "röcheln" (wo?): gārdzuļuo tas, kam kas kaklā iesprūdis Bērzgale.

Avots: EH I, 390


grauzdēt

gràuzdêt [Wolm., PS., Arrasch, Jürg., Schujen u. a.], -u, - ẽju,

1) rösten:
kafiju, ciguoriņus, kaņepes. Jē̦kaba dienā vajaguot dzert nuo visādas labības grauzdē̦tu kafiju, tad labība izduoduot daudz graudu Etn. IV, 91. čūskas āda jāgraudzē uz uguns un bē̦rns viņas dūmuos jākvēpina BW. I, 185;

2) brenne:
alkšņi, kuŗus... saskalda un grauzdē. uogles grauzdē arī nuo rudzu salmiem Konv. 2 379;

3) [graũzdêt Bl.], brennend härten:
sē̦rdzelzi vis+pār apdedzina jeb grauzdē Konv. 2 682. pa vēja grauzdē̦tuo klinti A. XX, 770. [Zu gruzdinât "rösten", li. griaũsti praet. (griauzdžiaũ) "пряжить, подсушивать (на огнѣ)", grūdinti "härten"; s. Leskien Abl. 297].

Kļūdu labojums:
-u, -ēju = -ēju
rösten: = 1) rösten
pirmajai nozīmei jāpiešķir fraze no Konv. 2 682 (die Phrase aus Konv. 2 682 gehört zur Bed. 1)

Avots: ME I, 640


grūdenis

I grûdenis [Kr., Kl.], C., Luttr., Bers., grûdienis [Kreuzb.], grūdiens, grūdenes L., St., U., grūteņi U., grūdinis Etn. I, 20, grûdumi Ar.,

1) abgestossene, von Hülsen befreite Gerste, Graupen:
tik dabūju grūdenīšu kâ svē̦tkuos, meteņuos BW. 21094. grūdeni grūst, die Hülsen der Gerste abstossen Grünh., Bers.;

2) eine aus gestossenem Hanf, Erbsen od. Bohnen bestehende Spiese
Etn. I, 3, A. XIII, 492; [

3) grūdenis "ein Mehlbrei"
AP., eine Speise aus Gerstengrütze und Schweinenfleisch, die zu Weihnachten gegessen wird;

4) grūdenis, Erbsensuppe mit Graupen
Jakobshof; "Graupensuppe" Bers.;]

5) zerhackte Blätter für Schweine
Erlaa n. U.

Kļūdu labojums:
grūdenīšu = grūdenīša
fraze no BW. 21904 jāpārceļ uz 3. nozīmes nodalījumu (die Phrase aus BW. 21904 gehört zur Bed.3).

Avots: ME I, 667


grūst

grûst -žu, -du, [li. grústi "толочь, толкать"], tr.,

1) stossen:
es tavu ve̦cu māti kambarī malt grūdīšu BW. 15059. strauji te̦k Daugaviņa, dažu grūda dibe̦nā A. XX, 599. saimnieks negribēja jaunākuo meitu rīklē grūst LP. II, 33. pilskungs grūda vagarem pigas de̦gunā Degl.;

2) stossen, stampfen:
grūdeni, piparus, sāli; [kā puostus grūst Etn. II, 74, Kohl zum Säuern in ein Fass legen;]

3) mit Erfolg eine Arbeit bewältigen, beenden, eifrig arbeiten:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš. vērpiet, meitas, grūdiet meitas. [žīdi šabas grūž U., feiern den Schabbes];

4) intr., eiligst gehen:
grūž taisni pruojām LP. II, 35. grūž abi divi pie saules LP. VI, 1046. Refl. -tiês, sich stossen, sich aufdrängen: negrūžaties man virsū! Latv. [Nebst graûds, graust (s. diese) zu ae. grút "grobes Mehl" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 145 f. u. a.; oder (nach v. Grienberger Wiener SB., Bd. CXLII, Abh. VIII, 142 und Wood IF. XXII, 148) zu ae. crúdan "lrängen", mndl. crūden "dringen, stossen"?]

Avots: ME I, 668


iegrūst

ìegrûst,

1) hineinstossen:
Sprw. iegrūda, kuoku kâ sprikstīs. sānuos iegrūst, einen Seitenstoss versetzen:

2) heimlich oder mit Betrug zustecken:
gan laikam bij naudu iegrūdis Sliņ 9. šiem labums ir, līdz šiem iegrūž ar kuo (wenn man sie besticht) Lapsa - Kūm. 181. [man iegrūda šuo neīstuo piecnieku Dond.];

[3) zu stossen anfangen:
iegr. kāpuostus Erlaa. Refl. - tiês, hineindringen: viņš ar tur iegrūdās vidū;

2) unvorsätzlich hineingestossen werden:
man pirksts iegrūdās acī;

3) hereinprallen:
man zirgs iegrūdās kaimiņa ve̦zumā Bauske;

4) einfallen:
man iegrūdās prātā Ruj.].

Avots: ME II, 19



iesprūst

ìesprûst 2 Ahs.,

1) eingeklemmt werden, stecken bleiben:
vilkam iesprūdis kauls kaklā. sivē̦ns pa vārties līzdams iesprūdis. [saimnieku bē̦rni tiem vienmē̦r acīs iesprūduši: katru juoku, katru nieku... tie tūliņ kâ vēstenši ne̦sā pa visu pagastu apkārt Janš. Dzimt. 2 II, 116];

2) sich verfangen:
vējš, zaruos iesprūdis, gaudas vilka MWM. VIII, 87.

Avots: ME II, 71



kamt

kamt, aus kamta(d), wozu: kamt grūdi pirkstus gunī? Kaul.

Avots: ME II, 153


kritala

kritala [Posendotf], kritaļa Salisb., Allend., Ruj. n. U., kritals, ein umgestürzter Baum: bē̦rzs laikam sācis augt uz kritalas Etn. II, 77. pazuda apakš lielas kritalas Lp. I, 576. Gew. der Pl. kritalas, kritali Mag. IV, 2, 123, [n. U. auch kritals, kritaļa], Lagerholz: cik bagāti trūdi gan netiek duoti mežam ar šīm kritalām Apsk. Zu krist.

Avots: ME II, 281


kumurs

kumurs, kumuris,

1) der Haufe, der Knäuel:
pret pirmuo neatduras jauna dvēsele kâ skrejuošs kuģis ar grūdienu pret paslē̦ptu koraļu kumuru Asp. meži rūzca, meži šņāca, bites gāja kumuriem. viņu krampis sarāva kumurī Mar. ezis gul kumurā od. sakumuruojies Aps., Bers., Sessw. me̦lna zvanupīte, baltus kumurus (Wasserblasen) ne̦sādama Egl.;

2) mākuoņu kumurs od. kumurs allein, ein kleines Wölkchen
Lasd., Sessw., Gstrh.: pār viņiem (siliem) balti kumuri gāja tālēs un nāca atpakaļ Egl. tumšs kumurs... aizgāja Egl. [Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


lauzna

laûzna, ‡

2) Bruchholz
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; ‡

3) = lauzne (?): lauznas sitieni Brigadere Skarbos vējos 116; ‡

4) akmeņu l., der Steinbruch
(?): būšu viņu (kāju) iegrūdis kāda ... grāvī, bedrē, akmeņu lauznā Brigadere Daugava I, 1497.

Avots: EH I, 724


liegt

liêgt, liêdzu,

1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;

2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;

[3) abraten].
Refl. -tiês,

1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;

2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem

a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;

b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. 2 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]

Avots: ME II, 493, 494


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


nogrūst

nùogrûst [li. nugrústi], tr.,

1) abstossen:
ādu, kāju, ruoku. kungs nuogrūda riteņus nuo ratiem II Mos. 14, 25. [nuogrūsti (von den Hülsen befreite?) mieži Etn. II, 6];

2) hinabstossen:
tu nuogrūdi (mani) tumsībā GL.;

3) verlegen, verstecken:
diezin, kur saimnieks nuogrūdis klēts atslē̦gu Sassm. n. RKr. XVII, 41;

4) verspielen, vergeuden:
viņš vakar nuogrūdis daudz naudas. Refl. - tiês, sich abstossen: lai ragana nuodūrās (Var.: nuogrūžas) BW. 32472, 8.

Avots: ME II, 787


novilnīt

I nùovilˆnît,

1): šis tūlīt ... pruom, ka mati vien nuovilnījuši Anekd. IV, 421; ‡

2) "?": niedrē kāru vainadzeņu; labāk viļņi nuovilnītu, nekai tautas rūdinātu Auleja; ‡

3) n. gaŗām PS., hochmütig vorbeigehen.

Avots: EH II, 107


nu

I nu (li. nù, [ai. nu, gr. νυ, ahd. nu "nun"]), nun,

1) enklitisch: tas nu viss vēl ne˙kas, bet tumsā atgadās krustceļš LP. II, 32. še nu tev! da hast du nun!
te nu bij! da haben wir's! lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. kâ jau nu, wie schon nun: uzņe̦m tuos laipni, kâ jau nu ķēniņa dē̦lus LP. II, 50. ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs. ja ne, tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. kad nu, ja nu, wenn nun: ja nu tâ tu gribi, lai tad iet arī tâ. kur nu vēl od. kur tad nu vēl, wie sollte es denn auch, gescweige denn: ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev, jaunam muļķim? LP. V, 265. neticis ne virsū skatīties, kur nu vēl precēt III, 27. ķēvīte knapi varuot tik vienu pavilkt, kur nu vēl abus I, 181. zur Verstärkung der negation: ne nu (Var.: neba, nele, ne˙vis) lieta mani pēla, ne nu lieta niecināja; izpaliņa mani pēla BW. 8707, 1. Im ersten Teil eines disjunktiven Satzes: vai nu - vai(jeb vai), entweder - oder; ne nu - ne, weder - noch: vai nu suods, vai guods. bet bailīgais ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt LP. II, 79. Nach dem Imperativ ist das nu enklitisch, wenn auf dem Verbalbegriff der Ton liegt: ej nu, mans dē̦ls! geh nun, mein Sohn! Betont ist es aber,

a) wenn der Zeitbegriff betont ist: ej nu, mans dē̦ls, geh jetzt(in diesem Augenblick), mein Sohn;

b) wenn die Folge der Erwartung nicht entspricht: glāb nu čūsku; gan viņa tev iekuodīs;

2) betontes nu, jetzt:
nu aba, eben jetzt; nu tik, nu vēl, jetzt erst: nu tik viņš pārnāca mājās. [nu tad! U., auf denn, wird`s endlich?] sagrāba meiteni un nu tik bēgt, er ergriff das Mädchen und machte sich jetzt aus dem Staube JK. viņš piekŗauj tādu kâ tik nu, er packt ein ungemein grosses Fuder voll IV, 72. nu kâ, wie denn sonst, natürlich: vai tu arī tur biji? nu kâ. nu, kas nu? nun, was ist jetzt los? LP. VII, 686; nu re (aus redzi) nu, sieh doch nun. Beim Vokativ als Ausrufewort: nu tu mīļais dieviņ! o du mein lieber Gott! In der Frage: vai zini kuo jauna? nu? Wiederholtes nu - mit Betonung des zweiten nu:

a) zur Beruhigung: nu, nu, gan sāpes pāries, lass gut sein, der Schmerz wird vorübergehen:

b) zur Warnung, Drohung: nu, nu, gan dabūsi pērienu, warte mal, du wirst wolh Prügel bekommen.
nu, nu, nu, pa, pa, pa, pasacīšu māmiņai BW. 5561;

c) zum Ausdruck der Indignation: "tu esi mani nelamē grūdis." "nu nu!" das geht doch zu weit.
[Zu apr. "teinünun", la. nudiūs tertius "es ist nun der dritte Tag" u. a., vgl. Persson IF. II, 251.]

Avots: ME II, 752, 753


pagrūst

pagrûst, tr.,

1) etwas stossen:
pagrūzdams Ķenci kādus suoļus atpakaļ Kaudz.;

2) hinabstossen, stossend unter etwas bringen:
es pagrūdu tautu dē̦lu zem ruozīšu lapiņām BW. 13392, 1;

3) umstossen, stossend zum Fall bringen:
viņš pagrūda bē̦rnu gar zemi;

4) verspielen:
nupat e̦suot divas reizes lielu naudu pagrūdis Saul.

Avots: ME III, 31


paknābt

paknàbt, ein wenig picken: paknāb grūdiņu! Pas. I, 331.

Avots: EH II, 143


pārlauzīt

pãrlaûzît, freqn., pãrlaûzt, entzwei-, durchbrechen: pārlauzīt maizi. brūte pārlauž vēl kādu skalu BW. III, 1, 22. kad tu kāju pārlauztu! [Refl. pãrlaûztiês, (unwillkürlich) entzweibrechen (intr.): bē̦rns bija iegrūdis kāju akmeņu starpā; cik viegli tā varēja pārlauzties Jürg.]

Avots: ME III, 163


pāršķērēt

pãršķẽrêt, entzweischneiden: kâ grūdis meitenei ar nazi galvā, tâ pāršķērējis šai galvu Pas. X, 460.

Avots: EH XIII, 213


parūdīt

parūdît (unter parūdinât): auch Warkl.

Avots: EH XIII, 168


pasprūdīt

pasprūdît,

1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;

2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt"' Nötk.;

3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]

Avots: ME III, 106


pierste

pierste, die Mörserkeule, mit welcher die grūdieni od. grūtieni gestossen werden Biel. n. U.; wohl aus *pieste, vgl. piesta.

Avots: ME III, 286


pietrunēt

pìetrunêt,

1) modernd sich anhäufen:
zem grīdas pietrunējuši trūdi Warkl.;

2) "anfaulen
(intr.)": sē̦tas miets pietrunējis N.-Peb.

Avots: ME III, 305


pūdināt

pũdinât, fact. zu pũt, tr.,

1) faulen lassen:
kuo kuokiem lapas dara? Zemi vien pūdināja (Var.: trupināja, trūdināja) BW. 33602 var.

Avots: ME III, 445


raiboties

raibuôtiês, Widerwillen empfinden Celmiņ: ē̦zdami sāk raibuoties; viens saka: "nav putra, ir trūdi", uotrs atkal: "nē, ir putra!" LP. VI, 58.

Avots: ME III, 469


raudāt

raûdât (li. raudóti "jammern"), -u (-āju bei Glück Joh. 11, 33; Für. I unter kas), -ãju, tr., intr., weinen, beweinen: Sprw. labāk lai bē̦rns tagad raud, nekâ pēcāk raud tēvs, mate. kād kaķis raud, tad pele smej. stipri, skaļi raudāt, laut weinen. raudāt pilnā balsī LP. I, 65. raudāt nuo (gew.: aiz) prieka LP. II, 15, vor Freude weinen. raudāt gaužas asaras, bittere Tränen weinen. iet visā (pilnā Salis) galvā raudādama (laut weinend) Blaum. māte raud galvu saņē̦musi Biel. 1230. laudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. raudāt

a) cum gen., wegen, nach etwas od. jem. weinen, beweinen:
uozuoliņš zīļu raud Ld. 7.552. māte manis žē̦li raud BW. piel. 2 41181, visas meitas vīra raud, visas raud tē̦va dē̦la BW. 10957. kuŗa raud ve̦dama, tā mātes raud; kuŗa neve̦dama, tā vīra raud Biel. 837. es māsiņas neraudātu, kaut tā maza nuomiruse BW. 13713. kuo, māsiņa, tu nu raudi vaira sava vainadziņa? 24418. raudi, raudi, tautu meita, kāda ve̦lna tu raudāji? raudāj[i] tē̦va aizkrāsnītes 21968, 1;

b) cum acc., beweinen, beklagen:
raudu savu arājiņu Ld. 7.612. kuo, brālīši, raudat mani, kuo jūs mani žē̦luojat? paši mani iedevāt raudamā vietiņā (an einen Ort, wo man weinen muss) BW. 17474. vainadziņu tâ raudāju, kâ tētiņu, māmulīti 24536 var.;

c) cum praep. -dēļ, pēc, uz: raudāt pēc pazudušas laimes. cits raud manu darbu dēļ Biel. 1604. raud[i] uz Laimi (klage weinend die
Laima an), tautu dē̦ls, ne uz manu augumiņu! būt[u] Laimiņa vēlējusi, būt[u] es tava līgaviņa BW. 10577. Refl. -tiês, (intensiv) weinen; (weinend) klagen Spr.: uozuoliņš raudājās (Var.: gauži raud), zīles bira upītē BW. piel. 2 2800, 1. zemnieks nevarēs sevišķi raudāties par ce̦nām Latg. 1921, № 50, 22. plācenīt[i]s raudājās, ar plaukstām plaukstējams BW. 2919. dzirnaviņas raudājās: nevienādas malējiņas FBR. IV, 71 (aus Warkl.). brāļu māsa raudājās, krelles kaklu nuogulēja BW. 21523. jaunas meitas raudājās, vainaciņš galvu spiež 24767. kumeliņš raudājās, meitu nesa mugurā, labāk (sc.: būtu) nesis kara vīru 18306. vasariņa raudājās, ka nedzēra alutiņa 19855. dieverīši raudājās, kam pe̦lē̦kus cimdus devu 25430. neraudies tu, celiņ, es tev būšu appuškuot! 1357. raudāties uz, weinend anklagen: uz Laimiņas raudājuos, ne uz savas māmuliņas BW. 9276. var. uz prātiņa raudājuos, ne uz tē̦va, māmuliņas 22858. - Subst. raûdâšana, das Weinen: vīrs raud vienā raudāšanā (in einem fort) LP. I, 78; raûdâšanâs, das Weinen, Klagen; raûdãjums, das abgeschlossene Weinen: asarām vilnainīte vakarēju raudājumu BW. 9257; raûdâtãjs (li. raudótojis) wer weint, der Weinende, Weinerliche. Nebst rūdinat zu li. surúdau "ich wurde traurig", slav. rydati "laut weinen", ačech. ruditi "betrüben", ai. rōditi od. rudáti "er weint", la. rudere und rūdere "brüllen", ae. réotan "weinen", an. rauta "brüllen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 351, Trautmann Wrtb. 239 f.

Avots: ME III, 482, 483


rauds

I raũds Preekuln, Rutzau, Sackenhausen, ràuds 2 Gr.-Buschhof (li. raũdas "rot", serb. rûd "rötlich", got. rauƥs, ir. rúad, la. dial. rūfus "rot" ), rot, rötlich braun, (Dunika) hellbraun (von Pferden): rauds zirgs Ar., BW. 27476, 4, Gramsden. raudi mati BW. 9826 var. raudas villainītes 8468. kausim sirmu sivēniņu raudajām actiņām 27228. Nebst ruds, rūsa "Rost" zu li. rūdis "Rost", slav. ruda "Erz", rъděti sę "rot werden", r. рыжiй "fuchsrot", русый "hellbraun", ai. rōhita-ḥ "rötlich", rudhirá-ḥ "rot", gr. ἐρεϑω "röte", ἐρυϑρός, lat. ruber "rot", ae. réod "rötlich", rudu "rote Farbe" u. a., s. Büga PФB. LXXV, 141 Trautmann Wrtb. 238 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 358 ff.

Avots: ME III, 483


redzināt

redzinât, tr., fakt.,

1) sehend machen
Kokn. n. U.; sehen lassen, hinweisen auf: neredzini māsu manu! Hasenp.; zu sehen, schauen auffordern: "redz(i), redz(i)!" - "kuo tu mani redzini?" Nigr.;

2) Karten legen, nach Karten wahrsagen
Dubena n. Etn. I, 31;

3) (scheltend zur Arbeit) anspornen, antreiben:
brālītim sudrabuoti matu gali; nedrīkst kungi vārdā saukt, ne vagares redzināt (Var.: drīzināt, brīdināt, bildināt, pie darba radzināt od. raidināt) BW. 3429 var. saimīti redzināt 22073. gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi redzināšu (Var.: rūdināšu) 23316, 8 var, priedi, egli vējš luocīja, kas snaudaļu redzināja (Var.: muodināja)? 21983 var. drīkstēsi redzināt... dē̦la līgaviņu BW. 3046 (aus Gr.-Kruhten). tautu dē̦la māmuļīte kd me̦llā bambālīte. drīkst[i] tu mani redzināt, baltu putu gabaliņu! RKr. XVI, 227. dzīvāt gāju tautiņās, ne dieveŗus redzināt ebenda 143. ņemsies mus rāt un redzināt Janš. Čāp. 57;

4) zum Essen nötigen
N.-Bartau: ēda gaļu... un cits citu redzināja, lai tik(ai) ē̦duot - gaļas e̦suot LP. VI, 26. In den Bedd. 1-2 zu redzêt, in den Bedd. 3-4 zu radzinât 2.

Avots: ME III, 503, 504


rods

ruõds: svāteņam rūdi zirgi Tdz. 44168 (aus Kapiņi).

Avots: EH II, 391


rūdaliņa

rūdaliņa, Epitheton der Erde im VL.: ai zemīt, rūdaliņ! BW. 27550. ai zemīte, rīidalin (Var.: trūdalina), tu parūdi dažu labu: tu parūdi kuokiem lapas, tu māmiņas auklējumu 27551, 1 var. Wohl zu rūdêt.

Avots: ME III, 567


sagaudināt

sagaudinât, tr., traurig machen, betrüben: sasmīdinu svešus ļaudis, sagaudinu (Var.: saraudinu, parūdinu) brāleliņus BW. 17920, 2.

Avots: ME III, 624


sagraut

sagraût 2 Dunika, Wid., sagraut, tr.,

1) niederstürzen,zertrümmern, zerstoren:
zvē̦ri sagŗāva viegluos aizžuoguojumus Vēr. II, 351. baļķi sagrāva . . . kuģa mastus MWM. VI, 455. ģiltenis, kuo sagrauj čupā pirmais vēja grūdiens Sudr. E. ciemus . . . mēs . . . sagrāvām pe̦lnuos A. XXI, 595. krievi, kaŗuodami ar puoļiem, bija vairāk piļu Vidzemē sagrāvuši LP. VI, 212. masa saspiedīs, sagŗaus, iznīcinās visu Vēr. II, 971. tie sagrauj apspiedēju varu ebenda 359. mazpilsuonība sagŗāvusi mūsu sapņus ebenda 1121;

2) = savemt: piedzē̦rušais sagŗâvis 2 pilnu istabu Ahs.

Avots: ME II, 631


saīdzināt

sa-îdzinât, verärgern, verdriesslich, mürrisch machen: ... kur varē̦tu rūdināt jeb saīdzināt Alm.

Avots: ME II, 638


sakrist

sakrist,

1): sakritu (= iestigu) līdz gurniem AP.;

2): nekrītat līdz zemei, ... asariņas! sakrītat tuo sirdī, kas man[i] gauži rūdināja! BW. 8681, 3 var. sakrita pār augstuo slieksni mūsu istabā vairāki zē̦ni Jauns. B. gr. 3 II, 227. ienāši zirgam sakrīt pļaukšās Auleja. nuo dažām slimībām paliek pē̦das dažuos organuos; tad saka, piem., ka "sakrita ausīs". kad mazam sarus neizpeŗuot, tad lielam acīs sakrītuot Sonnaxt;

4): šai ar tuo puiku bij labi sakritis AP. ‡ Subst. sakritums, das Zusammengefallensein:
tu jau esi atkal stāvus, bet mēs visi vēl lielā sakritumā Janš. Dzimtene V, 168.

Avots: EH XVI, 419


sasprūst

sasprūst,

1) sich verzanken:
baidījās sasprūst ar pusgraudnieku Dz. V.;

2) eingeklemmt stecken bleiben:
kumuoss sasprūda rīklē Lennew., Assiten. upē le̦dus sasprūdis Gr.-Essern. durvis var sasprūst, kad samirkst Mar. ātri skriedami sasprūst durvīs Schujen;

3) "(ein Tor) sperren durch eingefügte Querhölzer":
s. vārtus N.-Peb.

Avots: ME III, 744


satrūdēt

satrūdêt,

1) intr., auch satrūst Warkl., verfaulen, vermodern:
augi lē̦nām satrūd Akmerluogles 20. sē̦kla iznīks un satrūdēs Vēr. I, 1448. vējš sagrieza satrūdējušās lapas JR. III, 53. kaut tavas miesas nuomirušas nesatrūdē̦tu! LP. VII, 87. satrūdējušus galvas kausus 452. satrūdējis uozuoliņš gul ūdeņa maliņā; tâ satrūda ve̦ci puiši, jaunas meitas gaidīdami BW. 13103. lai sape̦l, lai satrūst (Var.: satrūd) zūrenieku ve̦ci puiši 12727, 9 var.;

2) auch satrūdinât Spr., verfaulen, vermodern lassen, machen:
ai zemīte, trūdaliņa, tu satrūdi (Var.: trūdēji, trūdini) dažu labu; tu satrūdi kuokiem lapas... BW. 27551, 1.

Avots: ME III, 767


satrusēt

satrusêt: trūdiem bagātu me̦lnzemi sauc par satrusējušu zemi Kand.

Avots: EH XVI, 457


sešgalvis

sešgalˆvis, wer 6 Köpfe hat, ein sechsköpfiger Drachen: dē̦ls iegrūdis sešgalvi katlā LP. III, 82. - sešgalvju ve̦lns Pas. II, 205, sechsköpfiger Teufel.

Avots: ME III, 821


sevkurš

sev˙kuŗš, jeder: bija tē̦vam trīs dęli . . . tē̦vs . . . iedeva sev˙kuŗam pa blisei Pas. IV, 312 (aus Welonen). iesvied aruodā pa grūdiņam, sev˙kuŗā aruodā 504 (ebenda). pieēda pa drusciņai nuo sev˙kuras bļuodas Zbiór XVIII, 413. vakarā sev˙kuŗš savu (Var.: katrs savu, ik˙kuŗš savu BW. 2659, 1 var., savu kuŗš 2659) mīlināja VL.

Avots: ME III, 822


šmeceris

šmeceris, = smecere: kad vāra grūdieni ... ar cūkas galvas pusi ..., tad jāpaņe̦m šmeceŗa kauliņš Lttic. 508 (aus Lettin). ar sivē̦na šmecerīti Tdz. 54320.

Avots: EH II, 648


spalgs

spalgs,

2): auch Fehsen Grawendahl, Gr.-Buschh., Kalz., Odsen, Prl., Selsau, Virāne (mit alˆ ) Adl., Skaista, Warkh., (mit alˆ 2 ) Luttr.: spalga man... valuodiņa:... vārdu saku, meži skan Tdz. 36524;

3): auch Grawendahl, Odsen, Pil., Virāne; vor "pēc spalga vēja grūdiena" ME. III, 982 ist

"4) heftig, stark:"
einzufügen. Mit der Bed. 4 auch: spalgus sitienus Jürgens 14.

Avots: EH II, 545


spalgs

spalgs,

1) grell
(mit alˆ 2 ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ 2 ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ 2 ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982


spēļš

spḕļš 2 Meselau, = spèjš I (hieraus entstanden?): s. vēja grūdiens. vējš spēļi atgrūda durvis.

Avots: EH II, 549


sprūdīt

sprudît,

1): nu sprūda atkan ... savas stabules ar raudāšanu Pas. IX, 105; s. (mit û ) vaļā auch Heidenfeld; sprūdī vaļā de̦be̦su akas A. Brigadere Skarbos vējos 47. s. uotru nuo nelaimes Bērzgale. nesprūdiet viņu vaļā! P. W. Šis ar mani tiesāties? 10. sprûdĩja (= laida) pie salmu guni klāt Liepna. Refl. -tiês,

2) "?": studentam vārdi sprūdījās kâ nikns bišu spiets Atpūta, № 634, S. 6. nuo visiem stūŗiem ... sprūdījās (drangen?)
ārā mazbē̦rni № 642, S. 4.

Avots: EH II, 562


sprūdīt

sprūdît,

1) sprûdît Adsel-Schwarzhof, Schwanb., Selsau, Warkl., (mit û 2 ) Salis, Wandsen, auch sprūdêt U., in der Verbindung vaļā spr., loslassen
Kurl. n. U., Lemburg, Wessen, Sessw., fliessen lassen; losmachen: tapu, mucu, durvis U., ūdeni, zirgu Spr. sprūdi tikai kūts durvis vaļā, lai (guovis) iet iekšā! N.-Peb. nevarēju vairs nuoturēt, nu, tad sprūdīju vaļā! ebenda. sprūdī nu vaļā, lai skrien! sagt man, wenn man ein tollendes Pferd nicht abhalten kann Adsel-Schwarzhof. viņš sprūdīja vaļā tādu šāvienu, tādu vārdu, ka . . . Sessw. stuobru . . . nuolaida pa šāvienam un sprūdīja vaļā A. XX, 348. sprūdīs savu bisi vaļā Seibolt. viņš . . . sprūdīja smieklus vaļā A. v. J. 1896, S. 814;

2) stossen, werfen :
aizbīdīja tuo līdz . . . trepēm un sprūdīja lejā Latv. Katei visu stuopu sprūdīju uz galvas Krišs Laksts 53. sprūdīšuot klāt uguni (nuoliktavām) Austriņš Nuopūtas vējā 121;

3) "heimlich schiessen" :
sprûdît 2 zaķus Pabbasch;

4) "?": meža māte, sprūdī manu amatiņu (Var.: sprūdi manu lamatiņu; etwa: "lass meine Falle Wild fangen!")!
tu jau pate gana redzi: caur ce̦puri mati līda BW. 30431. Refl. -tiês, sich losmachen: gribu ar tuo eksāmenu sprūdīties vaļā Tirzm. 78. Zu sprûst.

Avots: ME III, 1025


sprūds

sprūds,

2): dē̦lam bija blisīte ar sprūdini (Demin.) saujama. bē̦rns, piegājis pie šklepa, sāve vidā; tādēļ jam iekrita s. ("?") šklepā Pas. VII, 397;

3): ein Holzstück, das zwischen zwei Teile eines Gegenstandes gesteckt wird, um sie auseinanderzuhalten
(mit û 2 ) Siuxt; "dzelzs, ar kuo atspeŗ stellēs apakšējuo riestuvi, lai tas negriežas atpakaļ" (mit û] ) Kaltenbr.;

4): sieva tin sprūdus Pas. XIV, 163; ‡

9) das Gelenk
Sonnaxt: viņai kāja gurnā nuo sprûda izgrūsta.

Avots: EH II, 562


sprūds

sprūds,

1) sprûds Lis., ein Stöpsel
(sprūdiņš) Bielenstein Holzb. 323, ein Spund; ein Knebel für Schweine Sessw., Peb. n. U., (sprûda 2 ) Ahs.: jāaizšauj sprūds priekšā A. XX, 885. visas akas bija vaļā, kâ izsitušas sprūdus A. Brigader Daugava I, 1359. baruokļus kaujuot mē̦dz ielikt sprūdu mutē lai tie nekuož Ahs. n. RKr. XVII, 54. viņš uzlēca kâ sprūds kājās Niedra. nu ir sprūds ļipā Lis.;

2) der Drücker (der Flinte)
U., V.: es spaidīju revolveŗa sprūdiņu Niedra;

3) auch sprūde, ein rundliches Holz, welches die Femern des Pfluges auseinanderspreizt
Bielenstein Holzb. 476; ein Spreizholz an einer Iltisfalle 597;

4) sprûds, die Weberspule
Zvirdzine, Domopol; ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist Warkl.;

5) ein Hölzchen, wie man sie früher anstatt der Knöpfe an Hosen hatte
(mit û) Jürg., "puoga" LP. VII, 478: ar sprūdiem aizgriezt ūzas. knibinādamies ap bikšu sprūdu Niedra;

6) sprūdi "kāpieni (redeles)" Mitau;

7) sprûds Kroppenh. bei Kokn., ein Querholz, das einen Strick (z. B. an einer Handsäge) in Spannung zu halten hat;

8) makšķeres sprūds, der Schwimmer an der Angel
Memelshof, zu sprûst.

Avots: ME III, 1025


sprūst

sprûst (li. spr(i)ústi "heftig gleiten") Neuenb., sprûst 2 Līn., Iw., -stu (tr. -žu), -du,

1) tr., klemmen
Bielenstein Holzb. 323; mit Bandruten knebeln U.: tu tuos pie nāves kâ pie miega sprūdi Diez.;

2) intr., eingeklemmt werden
(mit û 2 ) Bl.; stecken bleiber.: (gaļa) sprūdin sprūst rīklē, un kumuosi ar visu vari jārij, līdz tuo dabūn dibe̦nā Janš. Dzimtene 2 11, 126. (dūmi) veļas... pa... luodziņiem ārā spiezdamies un sprūzdami 15. ragi sprūduši, ķē̦rušies LP. VII, 669. asins strūkles dzīslās sprūda MWM. X, 69;

3) hervorwachsen als dünne Bandruten, Ausschösslinge
L. Zu spraûst, vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXVIII, 148 und Siebs KZ. XXXVII, 303 f.

Avots: ME III, 1026


stampa

stam̃pa C., PS., Jürg., Arrasch, Dond., stàmpa Wolm., stàmpa 2 Kl., Prl.,

1) stampa 2 Bershof, Ruj., Siuxt, Gr. - Essern, die Stampfe
U., N. - Schwanb. (z. B. zur Bereitung von Erbsenu. Kartoffelmus, auch wohl zum Abwaschen der Erde von den Kartoffeln Bielenstein Holzb, 278; zum Stampfen des Estrichs; auch die Kohlstampfe); s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 278; grūdiena grūdēja... ar kreisuo ruoku pietura lieluo piestu, ar labuo pacē̦lusi stampu Plutte 84, aiznesu viņsaimniekam viņa kāpuostu stampu Upīte Medn. laiki 69. rauga stampas, die Lohmühle V.; eine Vorrichtung zum Wäschewaschen Saikava;

2) kakla stàmpa 2 der Hals (der hintete Teil vom Kopf bis zu den Schultern), vorzugsweise von Kälbern u. Schafen
Saikava;

3) comm., eine vierschrötige Petson
U., einer, der sich stark angegessen hat; pieēdis kâ stampa."stampa!"viņš dusmīgi sievai uzsauca MWM. VI, 551. Nebst estn. tamp aus mnd. stamp "Stampfe".

Avots: ME III, 1043


svaidīt

I svaĩdît: auch Lemb., Ligat, Salis, (mit ) AP., Borchow, Erlaa, Heidenfeld, Kaltenbr., Kokenhof, Marzen, N.-Laitzen, N.-Peb., Pilda, Sonnaxt, Trik., Waidau, Warkl., (mit 2 ) Kegeln, Luttr., Morizberg. Refl. -tiês,

1): liesmiņas vējluktuŗuos ... svaidījās un šaudījās vē̦tras grūdienuos Janš. Dzimtene V, 59. visas lietas svaidās pa zemi Kaltenbr. jis tai ("so")
i[r] svaidās (schwankt, zweifelt; russ. колеблется) Pas. IX, 205 (aus Lettg.; ‡

2) hin und her werfen
(intr.): puikas svaidās ar sniegu Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH II, 611


trieciens

trìeciêns, der Schlag, Stoss Wid., die Erschütterung (eig. und fig.): grūdiens, trieciens A. XX, 173. suns dabūja triecienu ar nūju pa sāniem Ahs. vējš atrauj ... durvis, kas, liekas, neizturēs trieciena spara un sabirzīs JR. N, 70. tas ve̦cajam vientulim bij liels trieciens A. v. J. 1893, S. 264.

Avots: ME IV, 243


trūdainīte

trūdainĩte, = trūdaļa 2: ai zemīte trūdainīte (Var.: trūdaļiņa), tu satrūdi dažu labu BW. 27551, 1 var.

Avots: ME IV, 250


trūdaļa

trūdaļa,

1) Verfaultes, Verwittertes:
putns sakrāj blāķī nuobirušas lapas, nuokaltušu zāli, sūnas un trūdaļu D.;

2) Demin. trūdaliņa, trūdaļiņa, die modern Machende, die Fäulnis Verursachende (Epitheton der Erde im VL.):
vai zemīte trūdaliņa (Var.: trūdaļiņa), tu trūdini dažu labu: tu trū-dini kuokam saknes, dažu mātes luoluojumu BW. 27551. biedri trūdaliņas klēpī (im Schoss der Erde, d. h: nach dem Tode) satikās Stari II, 703.

Avots: ME IV, 250


trūdēja

trūdēja, die madem Machende, die Fäulnis Verursachende (Epitheton der Erde): tu zemīte trūdējiņa, ... tu trūdini kuokiem saknes BW. 27551 var.

Avots: ME IV, 250


trūdēt

I trûdêt Kl., Lös., Prl., (mit û 2 ) Iw., Līn.,

1) intr., prs. trūdu, modern, verwittern, faulen
U., Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, Salis, (mit û ) Wolm.; in Eiter übergehn Biel. n. U.;

2) tr., = trūdināt: ai zemīte trūdulīte, tu trūdēji (Var.: trūdini) dažu labu BW. 27551, 2. - Subst. trûdēšana, das Faulen, Modern, Verwittern: miesa pāries pīšļuos caur trūdēšanu Schwitten; trûdējums, Verfaultes Wid., Siuxt; die Fäulnis Brasche, Spr.: tur sakrājies daudz trûdējumu 2 Siuxt. Zu traûds, s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. I, 755 und 762, Persson BB. XIX, 268; Uhlenbeck got. Wrtb. 153, Būga PФB. LXXV, 151; anders (zu li. trandìs "Holzwurm", aksl. trǫдъ "Zunder" u. a.) Walde 1. c. 736.

Avots: ME IV, 250


trūdēt

*II trūdêt (?), -u, -ẽju, trauern: es paklāju me̦lnu deķi pa kumeļa kājiņām, lai trūd . . . kumeliņš pēc... līgaviņas BW. 15796, 5. trūdit (Var.: trūvējiet, sē̦ruojiet), visi brāleliņi! māsa gāja tautiņās 17937, 1. trūdit, meitiņas! raudit, meitiņas! 24717, 2. Zu li. trūdnas "traurig" (bei Bezzenberger Lit. Stud. 190), trūdės "Klageweiber bei Leichen" resp. zur Wurzel treud- bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 755? Oder dissimiliert aus trūrēt? Zum d aus r vgl. an. d aus r bei Brugmann Grdr. I 2 , 852.

Avots: ME IV, 250


trūds

trûds: trūdā (= trūdiem bagātā zemē) lāgā neaug Ramkau. trūda zeme Linden in Kurl. (sonst hier der plur. trûdi!). trūdi vien vē̦de̦rā BW. 2453 var. trūdu gaļa A.-Schwanb. "dziedzeŗi nuokauta luopa iekšās".

Avots: EH II, 699


trupe

trupe,

1) Verfaultes, Verwittertes; Humus:
trupes ("kuoka trūdi") sabirušas Warkl. kāpuostiem apbērta trupe Kl.;

2) = trune, die Fäulnis: kuokā ieme̦tusies trupe Warkl.

Avots: ME IV, 247


trupināt

trupinât (li. trùpinti "bröckeln" [trans.]),

1) modem machen, locker machen
U., Lös., Saikava; (schlagend) weich machen (z. B. einen unreifen Apfel) Lös.: piepe jātrupina Lös. kuo kuokiem lapas dara? zemi vien trupināja (Var.: trūdināja) BW. 33602. gājējs bija jau pāra gadus aris un trupinājis Druva II,167;

2) stark prügeln
Tirs. n. RKr. XVII, 83: bet es tevi trupināšu! Marzen.

Avots: ME IV, 247, 248


urķis

ur̂ķis Arrasch, C., Dunika, Jürg., Karls., Mesoten, Nigr., Pe̦nkule, PS., Ruj., Salisb., Schujen, Segew., Selg., Siuxt, Widdrisch, Wirginalen, (mit ùr 2 ) Prl., (mit ur̂ ) Adsel, Gr.-Buschh., Kr., (mit ur̂ 2 ) Bl., Dond., Stenden (in Saikava und Warkl. unbek.),

1) ein Spitzes Stück Holz od. Metall
Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 45, Brucken, (mit ur̃) Salis, Wolm.; ein Pfriemen, Griffel Kokn. n. U.; ein Strunk Ronneb.; ein spitzer Stock zum Kartoffelgraben U., Bielenstein Holzb. 486; ein Stückchen Holz zum Zeigen beim Lesen (urķītis) Mag. XIII, 2, 45; eine Stange zum Umrühren des Ofens Grünh., eine Ofengabel U., Brucken, Mitau; Aschenbrödel Biel. n. U.; eine Gabel Manz. Lettus, Mistgabel Elv., Mistforke Bielenstein Holzb. 504; ein Pllug mit ēinem Eisen zum Aufreissen neuen Landes Druw. n. RKr. XVII, 84: krāsns urķis LP. IIl, 40. stādāmie urķi (puļķi) Konv. 2 515, Planzstocke. alā iebāž maisu, izpleš galu, apsprauda ar maziem urķīšiem Upīte Medn. laiki 151. gribēja jau ņemt kādu urķi un tam saduot pa muguru Alm. Kaislību varā 27, iegrūdis mātītei urķi sānuos LP. VI, 529. velns ar savu urķi tâ iekrāvis šim pa nagļem VII, 1050. iet mežā pēc sē̦rmukšju urķiem Etn. II, 123. kad gribējuši mājā vest žagarus vai malku, tad iz meža ārā bruucuot jāsviež atruoceniskis viens urķis mežā 36;

2) wer wühlt, stochert
(z. B. ein Jungschwein Kl. [mit ur̂ ], Stockm. n. Etn. I, 46); ein Wühler, Intrigant U.; einer, der (zur Arbeit) anzuspornen, anzustacheln pflegt Dond.; ein fleissiger (aber schlecht gekleideter Kand. n. Etn. l, 58) Arbeiter Lems. n. U.; ein unruhiger Knabe Stockm. n. Etn. I, 46, Brucken; Schimpfwort Brukken: kurmis - zemes urķis LP. VI, 193. šis saimnieks ir īsts urķis: pie viņa nedabūsi pastāvēt brīvā ne brītiņu Dond. Nebst estn. woŕk "spitzer Pflock; Mistgabet" aus mnd. vorke "Gabel".

Avots: ME IV, 306, 307


uzgrūst

uzgrûst,

1) auf etwas (hinauf)stossen
(perfektiv);

2) stossend zum Vorschein bringen, an die Oberfläche geraten lassen:
puika (sev) uzgrūdis asinis Stenden. Refl. -tiês, sich auf etw. stossen (perfektiv): glāze pate uzgrūdās manai ruokai MWM. VIII, 889.

Avots: ME IV, 334


visai

visai (li. visài "gänzlich"), in Festen u. a. mit Nachdruck gesprochen auch vi˙sai, Adv., gar sehr, durchaus U.; gänzlich U., ganz: es... nevaru... nest, juo tas ir man visai gŗuts Glück IV Mos. I1, 14. lai bij grūti, kam bij grūti, ganiņam visai grūti BW. 29274, 3 var. visai daila tē̦va dē̦la 10373. kuo darīšu visai barga uzauguse? 6630 var. visai daudz ēst nedeva 16097. tas raudāja visai gauži 17452. ne visai ilgi LP. VII, 17. visai muļķīgs Kaudz. M. 57. visai puostā aiziet IV. Mos. 29, 20, tas... mani visai sadragās, un es būšu uz vietas beigta Janš. Bandavā II, 171. krieviem . . Volgas upe visai piede̦r Launitz Stāsti 31, vaļa tev, tautieti, ne visai tava vaļa: vaļa tevi agri celt, nava vaļas rūdināt BW. 26071, 5. ābels kuoka tā laiviņa, tā iet visai (Var.: visu) neairama; bārenīte tā meitiņa., tā iet visai (Var.: visu) nesūtāma 4712. iesācis savus... smieklus visai smieties Kaudz. Izjurieši 22. ne visai St., nicht gar sonderlich. Vgl. Le. Gr. 466.

Avots: ME IV, 621, 622


žākle

I žākle,

6): die Kehle (?):
grūdi tuo (scil. naudu) savās nepiepildāmās žāklēs un aizrijies ...! Blaum. Raksti II 5 (1939), 148.

Avots: EH II, 818


zelts

zè̦lts,

1) Subst., das Gold:
Sprw. tīrs kâ ze̦lts RKr. VI, 848. ne viss ze̦lts, kas spīd Br. sak. v. 1499. vis˙apkārt ze̦lts, bet iekšā trūdi un pe̦lni JK. II, 472. viss... mirdzējis ze̦ltā LP. I, 178. drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dicm. pas. v. I, 65. ze̦lta maucu gredzeniņu BW. 1546. pilni pirksti... ze̦lta grieztu gredzentiņu 6356. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu 1603. raksti (sc.: ce̦puri) ze̦lta vai sudraba! 15218,1. puškuo ze̦lta, ja tev tika! 15218, 2. luoki ze̦lta, neluok[i] zīda! 15220, 1 var. bez sudraba jeb zeltiņa 17001 var. izruotāti ar zeltiņu 29834. mana dzīve ze̦lts pret tavu LP. I, 169, 170. ze̦ltu vest (umschreibend), die Klosettgrube reinigen AP. - gen. s. ze̦lta, attributiv gebraucht, Schmeichelei, Liebkosung ausdrückend: ze̦lta māmuliņa, Goldmütterchen St.,U. ze̦lta puķīte, Goldblümchen U. ze̦lta druoztaliņa Biel. 1124. ai, ze̦lta Mārīte, nedusmuojies! BW. 1561. ze̦lta cilvē̦ks, ein herzensguter Mensch. ze̦lta dienas Frauenb., gute Tage. ze̦lta laiki Aus. I, 6. ze̦lta dzīve Frauenb. vai meitiņa mīļa, ze̦lta! BW. 14538,4. ze̦lta riņķis, der Goldfinger Etn. II, 188. ze̦lta ērglis, der Steinadler Brasche. - Auch im Plural: ze̦ltiem kalu kumeliņu BW. 15959 var. iztaisījās... skaista māja, ar visaidiem ze̦ltiem un sudabriem Pas. IV, 255 (aus Nicgale). izve̦d... meitu vienuos zīduos, vienuos ze̦ltuos V, 135. šķirsts pilns ze̦ltiem, sidrabiem 379 (aus Planhof);

2) Adj. Li. dial. žel˜tas "goldgelb"), golden, goldig:
divi ze̦ltas adatiņas BW. 2629. vizi, ezeriņ, ze̦ltajām raudiņām! 3516, 3 var. ze̦ltā (?) upē lejiņā... zeltā ruožu dārziņā... savā ze̦ltā lādītē 5033. Subst. ze̦ltums St., das Goldgelbe: pauta ze̦ltums, Dotter im Ei. - Nebst r. зóлото, serb. zlâto, got. gulƥ "Gold", sloven. zlât "gelb" zu zelt I.

Avots: ME IV, 706


žļodzīt

žļuôdzît Gotthardsberg, Kl., Prl., Saikava, Sessw., (mit 2 ) Grünw., Siuxt, -gu od. -dzu, -dzĩju, = ļuôdzît, hin und her bewegen, zum Wackeln, Wanken bringen Bers., Fehteln, Kalz., Kreuzb., Memelshof: kad mietu iedze̦n slapjā vietā, tad, lai caurumu padarītu platāku, mietu žļuodza Kreuzb. Refl. -tiês,

1) = ļuôdzîtiês 1, šļuodzîtiês Wid., Bers., Fehteln, Kalz., Memelshof, Serben, (mit ) Adl., A. - Laitzen, A. - Ottenhof, AP., Arrasch, C., Gotthardsberg, Kl., Ogershof, Prl., Saikava, Sessw., Warkh., (mit 2 ) Salis, Schibbenhof, Schnehpeln, Siuxt; taumeln N. - Peb., (mit ) Drosth.; "nesakarīgi iet" Saikava: nenuostiprināts stabs mitrā zemē žļuogās Kalz., N. - Peb. rati sāk žļuodzīties Sessw. kuģus varēja uz jūŗas aiz vē̦tras grūdieniem redzēt svaidāmies un žļuogāmies Atbalss kal. piel. 21. piedzēris cilvē̦ks žļuogās Bers., Kalz.;

2) = ļuôdzîtiês 2, sich recken, strecken, rekeln N. - Peb., (mit ) Jürg., (mit 2 ) Ahs., Grünw.: bē̦rns sāk žļuodzīties: nāk miegs, jāliek gulēt Ahs. n. RKr. XVII, 66. kuo nu žļuogies tik ilgi gultā? Jürg.;

3) faulenzen
(mit 2 ) Bauske;

4) "taisīties vemt" Serben.

Avots: ME IV, 820


zvirgzds

I zvìrgzds (li. žvir̃gždas "Kies") Wolm., (mit ìr 2 ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Mahlup, N. - Laitzen, Schwanb., Sessw., (mit ir̂ 2 ) Dond., zvirgzds Hochrosen, Memelshof, zvirgzde Hochrosen, (mit ir̂ 2 ) Schibbenhof, Demin. zvirgstiņš Glück II. Sam. 17, 13, der Kieselstein; zvirgzde St., U., (mit ir̃ ) Bl., Plur. zvirgzdi L., Spr., Dond., (mit ìr ) Neuenb., PS., (mit ìr 2 ) Kl., (mit ir̂ 2 ) Karls., Līn., nom. pl. zvìrgzdis C., Kies, Grand, grober Sand; zvirgzde Vīt., (mit ir̂ 2 ) Schibbenhof, Kieserde; zvir̃gzde Nötk., eine kiesichte Stelle; zvir̂gzdi 2 "smalki akmens sadrupumi" Frauenb., Siuxt, "dedzinuot smiltīs sairis akmens" Nigr.: zirņi cieti kâ zvirgzdi Golg. zvirgzdiņš iekrita acī Lubn. druoši bridu pār upīti, zinu zvirgzdus (Var.: uolas) dibinā BW. 11095, 1 var. jūŗas zvirgzdus izlasīt 10034. čirkst... zvirgzdi 32931, 7 var. dieviņš jāj zvirgžu tiltu 33672. sīkuo zvirgzdiņu putriņu vārīja 33591. ar zvirgzdiem berž traukus Dond. zvirgzde iekritusi zirņuos Bauske. kungs kuoda... maizi, it kâ e̦suot zvirgzde Stāsts Kraukļu kr. 92. viņš ir manus zuobus ar zvirgzdiem sagrūdis Glück Klagelied. 3, 16. mēness atspīdēja nuobē̦rdams... lielceļu kâ ar sidraba zvirgzdiem Domas II, 1439. viss bij pārklāts kâ dimanta zvirgzdiem Apsk. v. J. 1903, S. 284. pēc lietus zvirgzdi dzied Zalktis Nr. 3, S. 47. zniega zvìrgzdi Jürg., körnichter Schnee (als Folge von Tauwetter). zvirgzdu akmins sadrupa, kad sita; tas neplīsa Siuxt. zvirgzdes zeme Vīt. mūsu zvirgzdē (Kieserde) aug labi ders. Nebst zvirgt, zvirgžņi, zvirksnis und li. žvirždas, žvir̃zdai "grober Sand" zu serb. zvr̂st "eine Art weichen Steines", s. Trautmann Wrtb. 375. Zum Suffix vgl. apr. sixdo "Sand". Der Stamm in zvìrgzdis wohl nach smìltis.

Avots: ME IV, 777, 778