Paplašinātā meklēšana

‡ àizsūkât, leckend zu saugen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): puika konfekti aizsūkāja un nuometa Jürg.

Avots: EH I, 54

‡ àizsũkstêtiês, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen; vaina viņam aizsūkstējās Golg.

Avots: EH I, 54

àizsùkt, hin-, wegsaugen: ar pumpi nevar ūdeni tik tālu a. Refl. -tiês, hin-, wegsickern: slapjums aizsūcies pa zemi pruojām.

Avots: EH I, 54

‡ apsũkât Dunika, Rutzau, saugend belecken: a. kaulu.

Avots: EH I, 118

‡ atsūkât, leckend weg-, absaugen: bē̦rns garuozu tik ilgi sūkāja, līdz atsūkāja gan˙drīz pusi nuost Dunika.

Avots: EH I, 172

atsũkstîtiês Bauske, sich beklagend erwidern: viņš tik atsūkstījās vien, bet nesamaksāja.

Avots: EH I, 172

[atsùkt Spr., Kalz., Bers., tr., (einen Teil) wegsaugen.]

Avots: ME I, 199

[dasùktiês Drsth., sickernd sich hinzumischen].

Avots: ME I, 442

[ìesūkât, wiederholt einsaugen: nāsis e̦lsuoja, it kâ gaisu... iesūkādamas A. Gulbis Fantasti 27.]

Avots: ME II, 74

ìesūkstêtiês, anfangen zu schmerzen: man acs iesūkstējās.

Avots: ME II, 74

ìesùkt, tr., einsaugen, absorbieren: apakšējās gaisa kārtas iesūc zināmas daļas baltās saules gaismas Konv. 385. Refl. - tiês,

1) sich einsaugen, sich hineinziehen:
zē̦ns palika laivā iesūcuošuos ūdeni ārā sme̦ldams Lautb. viņa iesūcās karstām lūpām viņam vaigā A. XX, 250;

2) sich einen Rausch anlegen:
viņš tagad iesūcies.

Avots: ME II, 74, 75

izsūkalât, ‡ Refl. -tiês, sämtliche Molken absondern (perfektiv): krējums jau nuorūga un izsūkalājās ķērnītē Siuxt.

Avots: EH I, 484

[izsūkalât,

1) (mit ũ C., mit û ² Dond., Selg., Nigr.) = izsūlât 1;

2) izsũkalât Arrasch, izsũkaļāt (mit u) me̦du nuo šūnām Warkl. izsūkaļātu cigāru mutē turēt Jürg.]

Avots: ME I, 808

izsũkât, freqn. zu izsùkt, mit Unterbrechnung aussaugen Ahs.; tabaku, zuobus RSk. II, 226.

Avots: ME I, 808

‡ izsūkuôt (?), = izsùkt 2: izsūkuota zeme Klefelda Padoms 1789, S. 61.

Avots: EH I, 484

‡ izsũkstinât Gramsden, allmählich (her)aussaugen AP., N.-Peb., Perkunen, Schwanb., Sessw.: i. me̦du nuo šūnām, smadzenes nuo kauliem. mēģina tuo (lūpu) arī i. Stabur. b. v. J. 1925, S. 211.

Avots: EH I, 484

‡ izsūkstinâtiês (?) Schwitten, izsūkstîtiês Trik., zur Genüge sūkstîtiês 2: nevar vien i.

Avots: EH I, 484

izsùkt [li. išsuñkti], tr.,

1) aussaugen:
sulu, asinis. Sprw.: nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. alu izsūkt, den letzten Tropfen Bier austrinken;

2) ausasaugen, ausbeuten, exploitieren:
zemi, cilvē̦kus. tie izsūc un satriec dvēseles spējas RSk. II, 168. kapi tālisti izsūcuot darba ļaužu spē̦kus A. XX, 532. Refl. - tiês, ausfliessen, auslecken, durchsickern: nuo mazas brūces izsūcas asins Laps. alus izsūcies nuo mucas.

Avots: ME I, 808

‡ nùosūkalât Burtn., Hasenp., Sessw., nùosūkalinât, von Molken befreien: nuosûkalināts2 piens Iw. Refl. -tiês, sich von Molken befreien: nuosûkalājies2 piens Popen.

Avots: EH II, 93

nùosũkât, tr., freqn.,

1) absaugen, ablutschen:
pie tam viņa nuosūkāja pirkstus Jauns.;

[2) verleumden
Erlaa.] Refl. -tiês, sich ablecken, bedauern: sunītis ar kaķīti nuosūkājas vien LP. IV, 85.

Avots: ME II, 862

nùosũkstêt, nùosũrkstêt, nùosũrstêt, intr., nachher eine Weile brennend schmerzen: viens iesitis viņam pliķi, ka nuosūrkstējis vien LP. VII, 1116.

Avots: ME II, 862

‡ nùosūkstinât, =nùosũkstît 1: n. šķidrumu, biezumu atstāt N.-Peb.

Avots: EH II, 93

nùosũkstît, Refl. -tiês: gājuši caur ķēķi un nuosūkstījušies vien, cik tur gardi ēdieni bijuši Pas. IV, 230 (aus Golg.). n. ("sāpes jūtuot kasīties") pēc pēriena Vank.

Avots: EH II, 93

nùosũkstît, tr., freqn.,

1) absaugen, ablutschen:
nuosūkstīja taukainuos pirkstus;

2) nachspüren, wittern:
uotras sē̦tas suņu purni pē̦das vien nuosūkstīja. Refl. -tiês, hedauern, sich beklagen.

Avots: ME II, 862

nùosùkt: sulu nuo zâlēm n. Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausziehen"). es nuokaušu ... dzīvnieku, nuosūkšu (werde abzapfen, ablaufen lassen) viņa asinis un tās nuosvēršu Pēt. Av. IV, 63. "6511" ME. II, 862 zu verbessern in "6511, 3".

Avots: EH II, 93

nùosùkt [li. nusuñkti], tr., absaugen, ablutschen, aussaugen: bite ziedu nenuosūca BW. 6511. Refl. -tiês, absickern, sich sezernieren: ieliek sietā, lai nuosūcas sula Etn. II, 137. ūdens nevar nuosūkties caur cietuo klinšu pamatu Latv.

Avots: ME II, 862

pasũkât, tr., freqn., wiederholt ein wenig saugen: pirkstus. pasūkā korķi, sauge den Pfropfen, sagt man zu einem, der das, was er wünscht, nicht erlangt, etwa - ja Kuchen! Kand.

Avots: ME III, 110

pasūks der Zwirnfaden Rutz., Gold. n. Etn. I, 138: laižu gaŗu pasūciņu BW. 7009. Vgl. sûciens ² .

Avots: ME III, 110

‡ pasũkstêt Dunika, = pasūrstêt: ievainuotais pirksts drusku pasūkstēja.

Avots: EH XIII, 178

‡ pasũkstinât Dunika, = pasūkât: p. kaulu.

Avots: EH XIII, 178

pasùkt, Refl. -tiês, ‡

2) sich (dat.) ein wenig saugen:
duodama (scil.: bē̦rnam) p. nuo baltajiem piena ķeģelīšiem (d. h. von der Brust) Janš. Līgava I, 299.

Avots: EH XIII, 178

pasùkt, tr., etwas saugen: steigšus atšauj pasūkt bite R. Sk, II, 54. Refl. -tiês, sich einen Rausch anlegen: tev gribē̦tuos pasūkties Purap.

Avots: ME III, 110

pìesūkaluôts, mit Schleim gefüllt: pìesūkaluota baudītāja mute Duomas ll, 742.

Avots: ME III, 299

pìesùkt, vollsaugen, saugend anfüllen: pìesūkt muti pilnu ar šķidrumu. Refl. -tiês,

1) sich (an etwas) ansaugen :
Sprw, piesūcies kâ ērce. meitai ... uzlēca krupis uz krūtīm un tâ piesūcās klāt, ka ne˙kâ vairs viņu nevarēja nuoraut Pas. I, 389. kāds spē̦ks liek meklēt derīgus augus, kur piesūkties? Vēr. lI, 929;

2) sich vollsaugen;

3) sich betrinken:
dažreiz tâ piesūcās, ka tas vairs nevarēja paiet A. v. J. 1899, S. 491. - uz piedzē̦ruša teic: "piesūcies kâ uods" Etn, II, 62.

Avots: ME III, 299

sasũkaļât, besabbeln, saugend begeifern: bē̦rns sasūkaļājis maizes gabalu Siuxt, Jürg.; viņš tikai sasūka-ļājis cigāru C.

Avots: ME III, 751

sasũkât, ‡

3) eine gewisse Zeit hindurch leckend saugen
Frauenb.: bē̦rns ilgi sasūkāja sasistuo pirkstu.

Avots: EH XVI, 452

sasũkât,

1) aufsaugen:
s. sukura gabalu PS.;

2) saugend erlangen
Dunika.

Avots: ME III, 751

‡ sasũkâtiês Frauenb., sich eine gewisse Zeit hindurch beklagen: kaimiņš ilgi sasūkājās, kad tam zirgs nuosprāga.

Avots: EH XVI, 452

sasũkuôt Lautb., Dond., = sasũkstīties: viņš ar tuo kaiti ilgi sasūkuoja.

Avots: ME III, 751

sasũkstêt Dond., Dunika, (mit ù ² ) Golg., Schwanb., eine gewisse Zeit hindurch (brennend) schmerzen: man pirksts vēl ilgi sasūkstēja.

Avots: ME III, 751

sasūkstît,

1) aus-, aufsaugen:
s. visu ievārījumu Golg. s. visu šķidrumu (mit ũ ) Dond., Bauske, (mit ù ² ) Saikava;

2) Schmerzen empfindend belecken und saugen:
s. sasistuos pirkstus (mit ũ ) Dunika, (mit û ² ) Arrasch. Refl. -tiês, eine gewisse Zeit hindurch Schmerzen empfindend sich beklagen: viņš vēl ilgi sasũkstījās Nigr., Drosth.

Avots: ME III, 751

sasùkt, tr., zusammensaugen, in sich hineinsaugen (auf eine grössere Menge bezogen): asaras nuokrita uz... appuvušā bluķa, kas viņas kāri sasūca sevī JR. IV, 155. Refl. -tiês, allmählich zusammenfliessen: nuo pavasaras sniega sasūkusēs krietna palte A. XX, 162.

Avots: ME III, 751

sūk! ein Lockruf für Hunde: Kranci, Kranci, sūk, sūk! sauc... māte... suni Austriņš Nuopūtas vējā 98.

Avots: ME III, 1131

‡ sūka Spiess "brennender Schmerz"; vgl. sūkas und sũkstêt.

Avots: EH II, 607

sùkala ² , ‡

2) "liess šķidrums" Seyershof: citreiz ieduod kādu sûkalu ² dzert, - tas ne˙kas luopam nav; Saft, Flüssigkeit
(mit ù ² ) Zvirgzdine: pavasarī nuo bē̦rziem te̦k daudz sūkalas. nuoplēšu ruokai ādu, - iet s. (Lymphe). - Plur. sũkalas - auch AP., (mit û ² ) Frauenb.; kas jums mājās sūkalas ēdīs? BW. 19318. man pieniņš, citiem ... sūkaliņas 28944.

Avots: EH II, 607

sùkala ² ein Tropfen, ein Weniges Ar.: spaņģī navā nei sūkalas ūdens Mar. n. RKr. XV, 138. Plur. sūkalas C., PS., Frauenb., sùkalas Neuenb., (mit û ² ) Dond., Selg., Kandau, Widdrisch, Gr. - Essern, Salis, Arrasch, Jürg., Siuxt, Bauske, Iw., Līn., Karls., Molken U., Bielenstein Holzb. 326; asiņu sūkalas, Blutserum MWM. VI, 315 und Vēr. II, 45. Nebst li. sunkalai (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 179) "Molken" zu sùkt.

Avots: ME III, 1131

sūkalains,

1): auch (mit û ² ) Grenzhof n. FBR. XII, 16, (sûkalaiņš ² ) Siuxt.

Avots: EH II, 607

sūkalains,

1) zuviel Molken aussondernd:
slikts, sūkalains piens Etn. II, 163;

2) "?": sapulce, kur kādu sūkalainu graudu ņēma uz zuoba R. Sk. II, A.

Avots: ME III, 1131

‡ *sũkalât, zu erschliessen aus izsūkalât und ‡ nùosũkalât. Refl. -tiês ² Bixten, Irmelau, Jürg., Lemb., Siuxt, (mit ù ² ) Fehteln, Lubn., Mahlup, Molken aussondern: kreims (vai piens) sūkalājas.

Avots: EH II, 607

‡ *sũkaļât, zu erschliessen aus sasũkaļât und izsũkaļât (unter izsūkalât).

Avots: EH II, 607

‡ *sūkuļât, zu erschliessen aus izsūkuļāt (unter izsūkalât).

Avots: EH II, 608

‡ sùkalêt ² Oknist, leckend saugen: bē̦rns sūkalē pirkstu vai sukura gabaliņu.

Avots: EH II, 607

‡ *sūkalinât, zu erschliessen aus ‡ nùosūkalinât (unter ‡ nùosũkalât).

Avots: EH II, 607

‡ sùkaluôt ² (meist mit nùo- ) PV., von Molken befreien: biezpiens vai krājums ir sūkaluojams.

Avots: EH II, 607

sūkas, Schmerzen Grundsahl.

Avots: ME III, 1131

‡ II sùkas ² ,

1) Molken
KatrE., Lennew.: jānuodzeŗas salta ūdens ... vai varbūt skābu sūku? Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 258;

2) "šķidras pate̦kas alu darinuot" Laud.

Avots: EH II, 607

sũkât: auch AP. Refl. -tiês: klagen, sich beklagen Dobl. n. BielU., Frauenb.; besorgt sein um etwas Diet.: sūkājās, kuo nu darīt.

Avots: EH II, 607

sũkât Neuenb., C., PS., Jürg., Arrasch, Selg., Siuxt, Dond., Bauske, Līn., Iw., Widdrisch, (mit ù ) Ermes, (mit ù ² ) Lis., Kl., Kr. u. a., leckend saugen (z. B. die Finger) Freiziņ: sūkāt pirkstus LP. I, 147. vēl rītu, parītu būs, kuo sūkāt BW. 2016. sūkāt cukurgraudiņu R. Sk. II, 138. sūkāja bonbonus Stari lI, 419. tabaku sūkāt Mērn. I. 37, U., Tabak kauen. pīpi sūkādams MWM. VI, 29. Refl. -tiês, leidtun, bedauern Spiess, Lemsal, Peb. n. U., sich beklagen Freiziņ: vaina, par kuo varēja sūkāties LP. VI, 493 (ähnlich 389 und IV, 92). tik tuo sūkājies, ka kungs pa˙galam e̦suot izpuostījis viņu IV, 165. sūkājuos, ka man netaisnība nuotikusi A. XI, 52. "kad tevi pats nelabais!" Ansis sūkājās LP. IV, 10. "sasitu uz ce̦lma nejauki gūžu,"lācis sūkājies 229 (ähnlich VI, 284). baluodis briesmīgi sūdzējies (sūkājies) VI, 242. milzis nu sūkājās pēc zižļa:"... kas lai sakaļ man zizli?" Pas. II,171. Zu sùkt 1.

Avots: ME III, 1131

sūklis,

1) "Vertiefung in bergiger Gegend, wo das Wasser stark durchsaugt, sodass sie (sic!) Grasplätze abgeben"
U.; eine verwachsene QuelIe in einer Wiese (mit û ² ) Jürg.; ein Rinnsal: strautam vidū sûklis ² Bauske;

2) der Schwamm
B. Vēstn., Konv. ² 1488;

3) mušas sūklīši Jaunības R. III, 41, Haftlappen der Fliege;

4) das Löschpapier;

5) piena sûkļi ² Salis, MoIken.
Zu sùkt.

Avots: ME III, 1131

‡ sūknêt,* (Wasser) pumpen: ķērās pie ūdens sūknēšanas Veldre Dēli un meitas 49.

Avots: EH II, 607

‡ sūknis,* die Pumpe: liek darbā visus sūkņus Fr. Adamovičs Rudens ziedi 94.

Avots: EH II, 607

‡ sùkùoliņš ² Saikava, ein geringes Quantum von einem Getränk: ni˙viena sūkuoliņa alus nebij palicis mucā.

Avots: EH II, 608

‡ *sūkuôt, zu erschliessen aus sasũkuôt und ‡ izsūkuôt.

Avots: EH II, 608

sūkuôtiês, = sūkâtiês, sich beklagen A. v. J. 1900, S. 389: lai sūkuojas līdz nu ar tevi! Dünsb. Par. 108.

Avots: ME III, 1132

sūkslis MWM. 1896, S. 232, = knupis 2 (Zulp).

Avots: ME III, 1131

sūksne "eine Grube, Gruft (duobe) auf dem Wege".

Avots: ME III, 1131

sūkste, eine sumpfige Stelle Wolm. n. U.; zu sùkt(iês).

Avots: ME III, 1131

sũkstêt: auch AP., Blieden, Kal., Luttr., OB., Orellen, Ramkau, Schrunden, Smilt., Weissensee, (mit ù ² ) Erlaa, Fehteln, Heidenfeld, Kalnemois, Lasd., Liepna, Linden in Kurl., Sessw.

Avots: EH II, 607

sũkstêt C., Jürg., Arrasch, Bauske, Gramsden, Dond., Līn., Iw., (mit ù ² ) Mar. n. RKr. XVII, 133, Kr., KL, Lis., Golg., Schwanb., Lub., -u, -ẽju, = sũ(r)stêt, brennend schmerzen Stom., Kortenhof, Adl., Aahof: ai vai, kâ sūkst! Janš. Dzimtene V, 228. sasprē̦gājumi sūkstēja MWM. X, 13. mugura tâ knieš un sūkst VI, 812. sirds krūtīs sūkst Vēr. II, 1261. bē̦dās jums sirdis sūkst Zeif. III, 3, 17. tam sūkstēja ple̦cuos rē̦ta A. 1896, S. 139. sūkstuošām acīm J. R. VII, 152. tas... sāp un sūkst V, 76. sūkstēs (Var.: sūrstēs) tavi vaigu gali BW. 23344. Ursprünglich vielleicht: siepen (wie bei Quetschwunden); s. Le. Gr. 587.

Avots: ME III, 1131

sũkstêtiês: sich beklagen Luttr. (III p. prs. sũkstējas ), Orellen.

Avots: EH II, 607

sũkstêtiês Drosth., Jürg., = sūkstĩties 2.

Avots: ME III, 1131

‡ *I sũkstinât, zu erschliessen aus ‡ izsũkstinât, ‡ izsūkstinâtiês, ‡ nùosūkstinât, ‡ pasũkstinât.

Avots: EH II, 607

‡ *II sūkstinât, zu erschliessen aus ‡ ìesūkstinât.

Avots: EH II, 607

sũkstît: auch Jürg., Lemb., Luttr., N.-Peb., Ramkau, (mit ù ² ) Fehteln, Kalnemois, N.-Laitzen, Sessw. Refl. -tiês,

1): (me̦dus) tik liels un re̦ts gardums, ka visi uz viņu sūkstījās, lūpas laizīdami A. Brigadere Dievs, daba, darbs 188;

2) sich beklagen
AP., Jürg., Lemb., N.-Peb., (mit ù ² ) Fehteln, Schwanb.

Avots: EH II, 607

sũkstît C., Bauske, sùkstît ² Lis., Schwanb., Lubn., Golg., = čūpstît, (mit dem Munde) saugen Wid.: adatu dūra pirkstā, kuru tā sāka sūkstīt Por. II, 113. Taņa sāka lupināt un sūkstīt vēzi Aps. VI, 14. tas skatās, kâ ē̦d cits, un nagus tik sūkst[a] Plūd. Refl. -tiês,

1) "?": ieņēma (mutē) màlku (nuo pudeles) un sūkstījās ilgi Kārstenis;

2) sich Vorwürfe machen
Lis. (mit ù ² ), C., Bauske (mit ũ), sich beklagen (mit ũ ) Lieven - Behrsen, seufzen U., (mit ù ² ) Kr.: "dārgi, dārgi,"Plausis sūkstījās De̦glavs Rīga II, l, 46. ļaudis sūkstās un sūdzas, ka gadu desmitiem jāgaiduot uz vietu A. XX, 783. viņš sūkstās, ka naudas maku izmetis Lieven - Behrsen. nevarē̦tu ne brēkt, ne sūkstīties Balt. Vēstn. 1901, No 81 (Feuill.). Jānītis lai tagad vēl sūkstās par tuo MWM. XI, 267. šī nesūkstās ne˙kuo LP. V, 210. kas mierīgi sūkstījās un kasījās aiz auss Zeif. llI, 2, 258. sūkstît zu sùkt; sūkstîtiês 2 nach Bezzenberger BB. XII, 241 zu sūdzêt, wie aber das synonyme sūkâtiês wahrscheinlich zu sũkât gehört, so dürfte auch sūkstītiês 2 eher zu sūkstît "saugen" gehören.

Avots: ME III, 1131, 1132

sùkt, ‡

3) "siepern"
(čūlāt) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Subst. sùcējs: bitīt[e], puķu sūcējiņa BW. 17760, 3 var. ūdens sūcējs Kreuzb., der Regenbogen.

Avots: EH II, 607, 608

sùkt (li. suñkti "absickern lassen"), sùcu,

1) saugen (von Blutegeln, nicht von Säugetieren
U.), nutschen St.: sūc kâ uods RKr. VI, sak. v. 557. sūcamais snuķis Konv. ² 719. palika uzticīgi mucai un sūca, kuo spē̦dami Apskats 1905, S. 311. nuo manis tik grib sūkt uz parādu MWM. VII, 801. kukaiņa sūcamais stiebriņš SDB. VIII, 46. pīpi sūkdams Saul. III, 98 (ähnlich Alm. Kaisl. varā 131). nuo tava vaiga sūcu... sirdī cerību Rainis Göˉtes dzeja 43; 2? durchseihen St., Bergm. n. U. Refl. -tiês, (durch)sickern, sich sezernieren (wie Molken von der Milch) U. - Subst. sùcẽjs, wer aussaugt LP. II, 44 (von der Bremse): rijnieciņš ve̦lna bē̦rns, manu sviedru sūcējiņš BW. 31594. ļaužu dīrātājs un sūcējs Aps. VI, 13. aitu asins sūcējs, melophagus ovinus; lietus asins sūcējs, haematopota pluvialis L.; zirgu asins sūcēja, hippobosca equina L. sùkt 1 vielleicht (wenn urspr. prs. *sucu [vgl. sucinât], prt. sùcu, inf. sùkt) zu an. sog "das Saugen", ahd. sūgan "saugen", lat. sūcus, mhd. soc (gen, soges) oder souc (gen. souges) "Saft" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 11, 469, Fick Wrtb. III ⁴ 443, Boisacq Dict. 999. Dagegen sùkt 2 (= li. suñkti) nebst li. sunkà "Saft" vielleicht wenn ursprünglich: beschwerend ausdrücken - zu li. sunkùs "schwer" (s. le. sunk); anders Walde 1. c. 473 und Trautmann Wrtb. 257.

Avots: ME III, 1132

sūkulas: auch (mit û ² ) Lemb.

Avots: EH II, 608

sūkulas L., sūkuli L, oder sūkuls St., U., = sūkalas, Molken.

Avots: ME III, 1132

uzsūkât,

1) aufsaugen (wiederholt):
u. asinis;

2) uzsūkā nu pirkstu! sauge (lutsche) nun am Finger! (sagt man zu jem., dem etwas misslungen ist).

Avots: ME IV, 386

uzsūkstît, (wiederholt) aufsaugen.

Avots: ME IV, 386

uzsùkt: u. ("?") drēbēm sārmu Ramkau.

Avots: EH II, 735

uzsùkt, aufsaugen: pa... pilienam, kuo zeme... uzsūc Vēr. I, 198. dzelzs uzsūc gāzes Konv. ² 682. Japana uzsūca Eiruopas kultūru MWM. X, 219. viņš uzsūcis sevī visus kultūras iespaidus IX, 929. Refl. -tiês, durch enge und schmale Räume nach oben dringen (von Flüssigkeiten). Subst. uzsùkšana, das Aufsaugen: barības... uzsūkšanas spēja Vēr. II, 39; uzsùkšanâs, das Empordringen (von Flüssigkeiten): pret lietus uzsūkšanuos uz augšu Būvmācība 59.

Avots: ME IV, 386

virsūklis,

1) "augu virskārta, ve̦lē̦na, sazē̦lums purvā, pļavā" Erlaa; "was sich vìrsū befindet" Nötk. (mit û ).;

2) "der Gipfel, Wipfel"
Vīt.

Avots: ME IV, 616

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

blusît (unter blusinât II): auch Golg. Refl. -tiês,

1): auch Golg., Oknist, Warkl.; ‡

2) "sūkāties par kādu zaudējumü Golg.: viņu tâ piemānīja, ka bija ilgi jāblusās.

Avots: EH I, 232

būbējums: kad piens (vai sūkalas) ilgāki stāv, tad tam tādi bũbējumi pa virsu Siuxt. Zur Ftymologie vgl. allenfalls Wood Post-consonautal w 9 und 11, sowie le. ûbêt und sūbêt.

Avots: EH I, 256

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

cūksla, moosichter Hümpel L.; vgl. sūkste.

Avots: ME I, 399

II ìeduzt (unter ìeduzêt II): milti sūkuši jau ie. Heidenfeld, Mahlup.

Avots: EH I, 510

kaļ˜ķenĩca,

1) die Kalkbrennerei
Infl., Konv.; ¹

2) die Kalkpfeife:
kaļķenīcu sūkt Infl., Erlaa.

Avots: ME II, 147

kre̦cumi: zarnās ir tādi drabiņi ("biezumi") Salis. cūkas nuosūkušas ēdienam zupu, k. vien palikuši Lems. bļuodā palikuši k. ("izē̦das") dibe̦nā ebenda; = ‡ kre̦cuļi BielU.

Avots: EH I, 647

kùņâtiês [auch PS.], -ãjuôs, kùņuôtiês,

1) kriechen (aus der Puppe), puppen ; [die Hände aus den Windeln losmachen, sich loswickeln
U.] ; sich hin- und herbewegen, langsame, mühsame Bewegungen machen: kāds vīrs kūņājas zem luoga A. XX, 893. nu, māt, kūņuojies nu laukā Apsk. ;

2) sich in einer grösseren Entfernung bewegen, so dass die Art und Weise der Bewegung nicht deutlich wahrzunehmen ist:
nācēju ne˙maz vairs nere̦dz, - nē, kūņuojas atkal Grünh. ;

3) sich zu schaffen machen, trödeln:
viņš kaļķīti sūkdams kūņuojas jau ilgi ap savu malkas grē̦du RA. viņš kūņājas visu rītu, bet nevar izkūņāties Wain.

Avots: ME II, 336

I lẽ̦pa, [lê̦pa Kr.], ļē̦pa Peņģ.,

1) [lè̦pa ² Mar., ļē̦pa Alswig], die Pfote [Infl. n. U.]: čuči, guli, lāča bē̦rns, platajām lēpiņā! BW. 2105, 5 [aus Mar.];

2) [lẽ̦pa Bl.], Huflattich (tussilago farfara) Mag. IV, 2, 89; baltās lē̦pas, Seerose (nymphaea); dze̦lte̦nās lē̦pas, [lẽ̦pu lapas Arrasch, Ruj.], Teichrose (nuphar) RKr. II, 74. baltās lē̦pas un dze̦lte̦nās lē̦pas duod guovīm, kad viņām slikts, sūklains piens Etn. II, 163; mazās lē̦pas, Froschbiss (hydrocharis morsus) RKr. II, 72; mazā ūdens lē̦pa, Laichkraut (potamogeton natans) Mag. IV, 2, 28. Zu lēpe.

Avots: ME II, 461

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

mìeles C., PS. [li. miẽlės], Stockm., auch miêlas ² [Ekau, Lautb.],

1) [miêles ² Widdrich, Ruj., Erwahlen, Bl., Bauske, Dunika, Nigr., N. - Bartau, mìeles 2 Nerft, Kl., Lis.], die Hefe, Unterhefe
U.: [nuo vīna, kas nuo mielēm nuolaists ir Glück Jesaias 25, 6. visiem bezdievīgiem virs zemes būs dzert un mieles izsūkt Psalm 75, 9.] plācenis lāgā neizrūga, tur laikam mieles būs vainīgas, Laud., Bers. - vīna mielas, Weinmutter; [mieles, Hefepilz RKr. II, 70. [Hier zu nennen ist auch ein Schimpfwort mieļu tapa L., ein Bierbruder, mieļa tapa Manz. Post. I, 30, II, 289 (anscheinend: ein besoffener Mensch). Nach Berneker Wrbt. II, 48 aus dem Weissrussinchen entlehnt, aber le. ie ist in slavischen Lehnwörtern sehr ungewöhnlich, und ein мел wo e für ě stehen kann) ist anscheinend zwar im Grossrussischen, nicht aber im Weissrussischen bekannt, sodass eher Verwandtschaft mit dem russ. Wort vorliegt (und auch mit nsorb. měl "Kraftmehl", r. мѣлъ "Kreide", aksl. мѣлъ "Kalk" und li. miẽlas "Gips"?); nach Persson beitr. 221 u. 516 zu ahd. meil, ae. mál "Fleck" u. a.]

Avots: ME II, 652, 653

[nùoloskât Dond., abschlürfen, wegschlürfen: visu labumu nuoloskājis, tik sūkalas vien palikušas.]

Avots: ME II, 813

nùotecêt,

2): upītē nuomazgāju ... asariņas, lai nuote̦k (Var.: aizte̦k) kâ upīte BW. 4320;

3): ierauga tuo (scil.: egles stumbru) nuotecējušu ar mīkstām ... sviķu svecēm Janš. Līgava II, 189; ‡

5) untergehen (von der Sonne):
druvā man saule lēca, druvā saule nuotecēja (Var.: nuorietēja) BW. 5777, 12 var.; ‡

6) sich einheiraten (vom Mann gesagt)
Perwelk. Refl. -tiês, ‡

3) abfliessen, ablaufen:
izvelc ķērnītes tapiņas, lai sūkalas notekas! Siuxt. lai upīte nuozate̦k ("?") Tdz. 48550, 2.

Avots: EH II, 99

paļubinât, tr., etwas knillen: paļubini drānu, lai sūkalas te̦k cauri! Dond.

Avots: ME III, 65

parîtu (unter parît): vēl rītu, p. būs kuo sūkāt BW. 2016.

Avots: EH XIII, 168

pavāre Bielenstein Holzb. 279 (mit Abbild.), = pavārnīca, der Kochlöffel: nuo pavāres putru. mutē iesūkdama Janš. Čāp. 9.

Avots: ME III, 134

pešîtiês: viņš pešījās un sūkstījās, ka ne˙kas nav pa prātam izdarīts PV.

Avots: EH XIII, 225

pìešmàukt, betrügen: ve̦lns priecājies, ka būšuot dievu piešmaucis LP. VII, 1176. viņš bij lielu kungu piešmaucis Pasaules lāpīt. 72. izsūkdami un piešmaukdami muižas pārdevējus A. XX, 16.

Avots: ME III, 301

pìrksts Wolm., Selb., Gr.-Buschhof, dial. pìrsts (li. pir̃štas, urslav. *pьrstъ "Finger"), der Finger, (kãjas pirksts) die Zehe: Sprw. nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. kas ātri ķer, tam pirksti deg. viens pirksts sāp, visi līdza cieš. gribē̦tu nu visus pirkstus nuokuost. kas vienreiz pirkstu ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. citādi ciivē̦ks labs, tik pirksti par gariem. pirksti kâ tapas. mazais pirkstinš, der kleine Finger. pirkstu galuos iet U., auf den Zehen gehen. pēdējie slējās, priekšējiem uz ple̦ciem atspiezdamies, pirkstu galuos Kaudz. M. 327. cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. glups kâ pirksts MWM. IX, 41. skaitīt uz pirkstiem MWM. VIII, 365. tas ir skaidri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. vēl viena pirksta platuma tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. nepaceļ pie darba gan˙drīz ne pirksta Alm. Kaislību varā 66. grasīties ar pirkstu LP. I, 181. pirkstus nuokuost; pirkstu pirkstā kuost, sich in die Finger beissen Peb., Sessw. n. U.: aiz skaudības tik tik pirkstus nav nuokuoduši LP. IV, 57. pirkstu ierūsēšana nuozīmē drīzu nuomiršanu tuvuos raduos Etn. II, 191. dieva pirksts, Gottes Finger. dieva un ve̦lna pirksti Lis., (die Wurzelknollen der) orchis latifolia. ve̦lna pirksti Aahof "vēdzeles kuņģa piedēkļi". Nebst apr. pirsten "Finger", acc. pl. prēipīrstans "Ringe" vielleicht zu mnd. vorst, ae. fyrst, ahd. first "Spitze, Dachfirst", ai. pṛṣ̌thám "hervorstehender Rücken, Gipfel", av. paršta- "Rücken", la. postis (wenn aus *porstis) "Pfosten" u. a., s. Brugmann IF. XI, 285, Solmsen IF. XXXI, 454, Trautmann Wrtb. 220, Walde Vrgl. Wrtb. II, 35.

Avots: ME III, 223, 224

pirmsâkums,* auch PL, der erste Anfang, der Uranfang: zemes pirmsūkums Stari II, 576. būvniecības mākslas pirmsākumi Antrop. II, 53.

Avots: ME III, 227

priedaine Warkl., Selsau, Sessw:, Widdrisch, Kreuzb., priẽdaîns Schleck n. FBR. VII, 45, priedala U., priedals Lvv. II, 152, ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: tumsas piesūkusēs ... priedaine Latv. kas tā tāda dziedātāja aiz zaļā priedaliņa? BW. 515, 6. caur pur[v]iem, caur mežiem; caur zaļām priedalām 12662 var.

Avots: ME III, 392

rẽ̦me̦ns Ruj., = re̦mde̦ns, lau, lauwarm: pakur mazu uguntiņu, lai pienam sūkalas paliek rē̦me̦nas! Naud. n. Etn. II, 129, Gold.

Avots: ME III, 520

sadzelˆdêt,

1) auch sadzelˆdît, sadzelstît, sadzelˆdinât, tr., freqn., wiederholt zerstechen, versengen, verletzen: seja sūkstēt sūkstēja, kâ nātrēm sadzeldīta Saul. III, 89. ruokas sadzeldēsi Zalktis I, 68. nātras sadzelstīja kājas Lis.;

2) (vom Winde) dicht zusammengedrückt und hart werden:
sniegs sadzeldējis N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617 (vgl. nùodzeldêt 2). Refl. -tiês, sich zerstechen, sich versengen: sadzeldināties nātrēm Pampeln.

Avots: ME III, 620

sarecêt U., intr., gerinnen, sich gallern: sarecējušas asinis, sarecējis piens Serb., Oppek., Kokn., Sessw, n. U. sarecējuse zupa, gegallerte Suppe Mag. XIII, 2, 57. sare̦cuot nuo piena sūkalām atdalās siera plācenis MWM. IX, 522. - Subst. sarecẽjums, das Geronnene, das Gerinnsel, der Gallert: citi fermenti sarecējumu atkal izkausē Vēr. lI, 219.

Avots: ME II, 714

II sazelˆt ² Dunika, = sadzelt, zerstechen, verbrennen (mit Nesseln): vēl sūkst, kâ pirmīl sazēla ruokas, vistu ķeruot Gramsden.

Avots: ME III, 795

I sẽrksnis, ein wurzelreicher, übers Wasser hinausragender Uferrand: ūdens . . duodas... sīkām strūkliņām sūkdamies pa akmeņiem, siekstām, ķērkšļiem un sērkšņiem tālāk uz leju Janš. Bandavā II, 135.

Avots: ME III, 829

I skûpstît: (nur als ein Buchwort) Dobl. (mit û ² ), Dunika (mit ũ ); "sūkāt" Jürg. (mit û ² ): s. sukura graudu; "ar lūpām pīkstināt" Erlaa: pate tur skùpsta ² , un kaķis duomā, ka pele pīkst, Refl. -tiês: mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu BW. 28541.

Avots: EH II, 517

III šļur̂gt ² Gr. - Roop, (mit ùr ² ) Lös., Schwanb., Sessw., prs. -dzu, = šļakstêt: zābaki, piesūkušies ūdens, ejuot šļurdz Gr. - Roop; šļur̃gt "weich und nass werden" Nötk. Vgl. ļurgt.

Avots: ME IV, 76

IV smeltêt "?": sme̦ltē̦ti (- "izde̦guši" Warkl.; "sijāti" Ronneb.; "sārmam aplieti un nuosūkti" Grawendahl; "sausi, raupji" Ermes) pe̦lni BW. 34464; sme̦ltē̦ts sniegs Ermes; vgl. li. smelčioti pelenai "Waidasche".

Avots: ME III, 959

smukstinât, ‡

3) "sūkāt" Lubn.

Avots: EH II, 540

‡ sūcin, Adv. zur Verstärkung von sùkt und sũkât: tuo s. apsūkūja Tdz. 53661.

Avots: EH II, 606

*I sucinât oder *sucinêt, = sūkât, wiederholt (und nicht intensiv) saugen, lutschen: stipri kuodu cietu riekstu, mīksti plūmi sucine BW. 21070 (aus Selg.). Wenn nicht mit ū (zu sùkt) zu lesen, nebst suks(n)ît zu an. sog "Saugen", ahd. sūgan "saugen", mhd. souc (-ges), cymr. sugno, lat. sūcus "Saft" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 469); vgl. auch sùkt 1.

Avots: ME III, 1113

sũdzêt, -dzu und -gu, -dzẽju, klagen (namentlich beim Gericht): aizgāja pie meitenes bē̦das sūdzēt LP. VI, 610. miris pie tiesām nesūdzēs Br. sak. v. 755. Refl. -tiês, einander verklagen; sich beklagen, Beschwerde führen: te̦k uz māti (Var.: pie mātes) sūdzēties BW. 22411. Subst. sũdzê̦tãjs, wer sich beklagt; der Kläger: nedar[i] pāri luopiņiem! pirmie dieva sūdzē̦tāji Br. sak. v, 653. kur nav sūdzē̦tāja, tur nav tiesātāja Etn. II, 187; sũdzê̦tãjiês, ein Kläger, einer, der Beschwerden führt: tie ir lieli sūdzē̦tājies Remten. Nebst sūkstīties 2 (wenn mit ks aus gs) und li. sugti "heulen, winseln" zu li. saugti "schallen", norw. sykia "bellen" (s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 215), resp. nebst svadzêt "rasseln" (und svcikšêt "schreien"?) und li˙s vagė´ti "tönen" zu got. swōgatjan "seufzen"·, ae. swógan "tönen", and. swōgan "tauschen", ndd. swōgen "ümständlich und mitleidig klagen und seufzen", an. arn-súgr "das Rauschen des Adlerflugs" u. a., s. Persson Beitr. 355.

Avots: ME III, 1130, 1131

I suka,

1) Bürste, Pferdestriegel
U., Hechel Dond., Memelshof: drēbju suka tam staigājuse pāri MWM. VI, 565. grib Krišu Lakstu reiz dabūt pie sukas Krišs Laksts 33. lietuvē̦nu... aizdze̦n ar linu suku LP. VII, 132, zirgu sukas;

2) das Kämmen; das Prügeln
Spr.;

3) = suķe 1 U. Plur. sukas (li. šùkos "der Kamm"),

1) die Hechel
Dunika, U., Bielenstein Holzb. 373; eine Vorrichtung zum Abhauen der Samenköpfchen des Flachses Stelph., Memelshof, Bielenstein Holzb. 518 (mit Abbila.); Bürsten, mit denen man leinenes Garn auf dem Webstuhl vor dem Weben anfeuchtend glättete Ronneb.; Kopfbürste H. Bl. Stud. 12: linu sukas (= suseklis) RKr. VI, 76, Mar. n. RKr. XV, 138; vilnas sukas Mar. n. RKr. XV, 138; Pferdestriegel Dunika;

2) Prügel
Rudbahren u. a.: sukas saduot bē̦rniem Dunika. sukas apsuolīt LP. I, 155. dabūt sukas Memelshof, Wain., LP. VI, 549;

3) suku lini Etn. III, 72, 74 und 134, Flachs zum Spinnen
Lis., Ruj. Nebst sukât, sukums zu slav. *sъčetь in polab. sacė´t "Hechel, Bürste, Borste", r. щеть "Borste" (s. Mikkola RSl. I, 18 und Trautmann Wrtb. 309 f.) und vielleicht (s. Charpentier MO. II, 29 f. und Bezzenberger BB. XXVII, 170 f.) zu ai. š̍ūka- "Granne, Stachel", av. sūkā "Nadel", vgl. auch Persson Beitr. 190 f. und Thomsen Beröringer 226, sowie sūce 1.

Avots: ME III, 1116, 1117

I šūksne Frauenb., = sūksne.

Avots: ME IV, 109

sukstêtiês (?) Pe̦nkule "= sūkstîties 2".

Avots: ME III, 1118

sukstît,

1) schnüffeln
Jürg., Bers., Lubn., Burtn., Verlorenes suchen U. (unter sakstît): kuo tas suns tur sukstī? Jürg. (oder suksta Grünwald, Kurmene). man pēdiņas sukstīdamas BW. 22054;

2) beriechen:
lapsai arī nedeva ne sukstît Etn. III, 32; "geniessen" Saikava;

3) =sūkstîtiês 2: suksti nu par saviem nedarbiem! Burtn.;

4) "?": ja gribi pārduot, tad ņem septiņus rubļus un ne sukstīt vairāk! Vīt. In den Bedd. 1-2 wohl zu sukît; in der Bed. 4 zu sūkstîties?

Avots: ME III, 1118

I sukt (li. sùkti "drehen"), drehen, kehren N.-Bartau Ruhental: suc riteni! Ruhental. stabulīti sukt (izgriezt nuo kārkla) Rutzau n. Etn. I, 138. straume suka (pūru) lejiņā RKr. XVI, 157 aus Rutzau. viņš man suķ nuo ceļa Kur. Nerung, er kehrt mir den Weg. Refl. -tiês, sich wenden, sich drehen Autz n. U., Rutzau; "sich wegpacken, sich entfernen" Bauske. Zu li.. sūkurỹs "Wirbel(wind)" slav. *sъkati > r. скать "zwirnen, aufwickeln, (Teig) ausrollen", ksl. sukati "torquere", r. сучи́ть od. сыкать "zwirnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 29f, Walde Vrgl. Wrtb. II, 470, Būga KSn. 1, 288 und LM. IV, 442, Persson Beitr. 935, Reichelt KZ. XXXIX, 78.

Avots: ME III, 1118

sukuls Wid., = sūkuls, sūkalas, Molken.

Avots: ME III, 1118

sula: me̦lnā s. - auch Siuxt; ein kleines Quantum einer Flüssigkeit ebenda; eine ziemlich flüssige Speise ebenda: jāizvāra miltu suliņa; jede Flüssigkeit Salis: kad maize ir, tad kādu, sulu piestrēbj klāt; sviesta sulas Ramkau, = panijas; "zilās suliņas" ir skaidras, zilas sulas, kas atdziestuot nuostājas virsū, ja uzvāra piena sulas Ramkau; suliņas "sūkalas" AP.; "zilās suliņas" atdalās nuo biezpiena (pēc rūgušpiena sildīšanas) ebenda; biezuopienu silduot atdalās suliņas Fest. mātei gaļa, bē̦rniem s. bļuodiņā BW. 2186. apšu s. 4426, 2 var. sēņu s. 26551, 5 var. arājam piena sulas 32462. tē̦vam gaļiņa, ... bē̦rnam suliņa 2186, 2. suliņās mazgājuos 2929 var.

Avots: EH II, 602

sulaîns: s. ābuols Strasden. sulans (= sūkalains) piens Salis. taukao, sulainuo zāli pļaut Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 239.

Avots: EH II, 602

suļļât, -ãju,

1) weinen
Wid., (mit ùļ ² ) Mar. n. RKr. XV, 138;

2) suļļāt C., PS., Ermes, sujât U., beschmutzen; wohl mit ļļ aus lnj; nebst ae. sylian, ahd. sullen "beschmutzen"
zu sula;

3) "= sūkât" Arrasch (mit uļ˜), Bers.

Avots: ME III, 1120

‡ sul˜pstît NB. "sūkāt": zē̦ns sulpsta bumbu; belecken (mit ul ) OB. Refl. -tiês OB. "nicht geben wollen" (?). Vgl. sulˆpît ² .

Avots: EH II, 602

sùmala ² Fest., ein Krümchen, ein Wenig Wid.; sùmalas ² Fehgen, = sūkalas: tur nuo kāda miklumiņa ne skripatas, ne mazākās sūmaliņas Vīt. 21. bites izsūkušas beidzamuo sūmalu me̦dus Fest.

Avots: ME III, 1132

sûpstîtiês ² = sūkstīties 2, jammern, seufzen: "nu tad jākāpj būs; kuo lai dara?" sūpstījās dē̦la māte, kāpdama nuo ratiem ārā Janš. Bag. Čāp. dē̦ls 48. ciemiņš... sāk sūpstīties, gribē̦tu... rādīt, it kâ tas ir par maz Bandavā I, 10 f.

Avots: ME III, 1133

sũrkstêt Dunika, Rothof, Popen, -u, -ẽju, anhaltend und stechend schmerzen: acīs sūrkstuošs miklums kāpa Veselis Saules kaps. 33. acis gan˙drīz sūrkst nuo raudāšanas Mērn. 1. 208. Wohl aus sūkstêt. sūrstêt.

Avots: ME III, 1134

‡ II šurkt, = šļurgt II 1: elipanti sūkuši ūdeni ... un šurkuši (für *sļurkuši?) ārā Pas. VII, 349.

Avots: EH II, 658

sūrstîtiês, = sūkstîtiês 2: Andrejam bija daudz ieme̦sla kuo sūrstīties par māti AusekIis. sūrstījās, ka... šnabis e̦suot pārāk stiprs Janš. Dzimtene IV, 229. "kuo lai rakstu?" Jē̦kabs sūrstījās Bandavā I, 262.

Avots: ME III, 1134

sūstêt,

1) = sũrstêt (mit ũ) Bl.: ar sūstēšanu Ev. und Epist., mit Schmerzen. acis sūst Juris Brasa 506. te sūst (siept?), te tādi sutuoņi, hier ist quelliges Land Biel. n. U.;

2) =sust I. Die Bed. "schmerzen" konnte aus sũrstêt herübergenommen sein; sonst kann dies sūstêt auf dem prs. sūstu (unter sust I) beruhen, vgl. Le. Gr. 588 und auch sūkstêt.

Avots: ME III, 1134

suvē̦ns Kalz., Kl., Lis., Adsel, Aahof, N. - Rosen, Stockm., Kokn., Aiviekste, Uodziena, Serbigal, Golg., Schwanb., Bers., Lubn., Saikava, Kreuzb., Selsau, Fehgen, C., Tirsen, Nerft, Memelshof, Westkurl., Spr., = sivē̦ns, das Ferkel. Zu lat. sūs, gr. υ̊˜ς, av. hū-, alb. ϑi, cymr. hwch, ai. sūkará-ḥ "Schwein", ahd. sū, ae. sugu "Saü, aksl. svin "vom Schwein" u. a., s. Waide Vrgl. Wrtb. lI, 512 und Kretschmer Glotta XIII, 132 ff.

Avots: ME III, 1129

IV temêt (?) Nötk. "piestrēbt, piedzerties, piesūkties".

Avots: ME IV, 161

I tùolis Wolm., Wolmarshof, (mit ùo ² ) Fest., Lubn., Meiran, Warkl., (mit uô ² ) Karls., Ruj., Salis, Segew., tuols Erlaa, Stockm., tuolītis Las., ein Milchgefäss U.; ein hdlzernes Gefäss, eine Speiseschüssel Livl. n. Bielenstein Holzb. 326; ein holzernes Gefüss ohne Deckel Ruj.; ein Gefäss ohne Henkel Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 607, (tuolītis) Mar.; ein rundes Milchgefäss ohne Henkel und Deckel Salisb., Stürzenhof; "ķuocis" Mojahn: kuoka piena tuolīši A. Melnalksnis Mazsalaca 48. skābputras tuolis V. Upmals Tēva draugi 114. alu dzēra nuo tuoļiem, kuoka stuopuos iesmeļuot Ruj.-Tornei n. Latv. Saule 1928, S. 728. krancis, tuoli līdz sūkalām izlakdams... Plūd. Rakstn. I, 136. Dürfte nebst tuolis II zu tuols gehören.

Avots: ME IV, 285

trūdums "?": tev, trūdumam, it kâ mīļam bē̦rnam bija izsūkt šuo krūti Rainis Göˉte V, 59.

Avots: ME IV, 251

‡ ûdeņdẽle ² Iw. "virs ē̦kas gala sienas uzsists dēlis, kas nuovada pa ģēveli te̦kuošuo ūdeni, neļaujuot tam iesūkties siênā".

Avots: EH II, 740

‡ uksnît, -īju Nerft "hin und her bewegen": ar gaisa sūknīti viņš centās tuo atkal piepūst pilnu, uksnīdams un buksnīdams Veselis Dienas krusts, S. 23.

Avots: EH II, 712

uzjemt,

1): u. (aufheben)
kuo (cita pazaudē̦tu) nuo ceļa Kand. uzje̦m pašu galuoknīti Suitu k., S. 147. uzjemšu pādīti dancādama Tdz. 36753. viņu uzjēma (empfing) ... mīļi Pas. VI, 151; ‡

3) anfangen:
vakarā uzjēma apkūlas RKr. XVI, 35. kaķis uzjēmis (= pasācis) baluožus ēst Frauenb. nu ir uzjē̦muši turēt pa divām, trim aitām ebenda. Refl. -tiês, ‡

2) = ìeņemtiês 3 Strasden: vistas ir uzjē̦mušās nākt manā dārzā. ‡ Subst. uzjē̦mums Frauenb., die Angewohnheit:
tas tāds u., ka tâ sūkā.

Avots: EH II, 723

uzstrèbt: pāris kaŗuotītes uzstrēbis Pas. XII, 483. ē̦zdami un uzstrē̦bdami sūkalas Jürgens 137. Refl. -tiês: ē̦dat zirņus un uzstreb[j]aties Jürgens 136. u. skābu putru virsū Erlaa, Orellen.

Avots: EH II, 735

vanckas "?": "vanckāt" nuozīmē - piena sūkalas, paniņas resp. vanckas dzert N.-Peb.

Avots: ME IV, 469

vanckât, -ãju,

1) "kaut kuo darīt" Saikava; "eilig tun" (mit àn ² ) Kreuzb.; "strauji kaut kuo darīt (vanckât und vanskât) Fehteln, Stockm.; "(etwas) zu tun anfangen" Golg.; "stiprā mē̦rā, nebēdīgi kaut kuo darīt" Sessw.: vai es varēšu sākt pļaut? - vanskā tikai vaļā! Fehteln, Stockm. re, kâ šie vanckā ar pļaušanu! Saikava. ņem tu ar cirvi ruokā un vanckā vaļā! ebenda. viņi vanckāja ar ēšanu cauru nakti Sessw. vanckāja kārtis (spielten Karten) ebenda;

2) schlagen
Aahof, Sessw., (mit àn ² ) Golg., KatrE., Kreuzb., Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., Sonnaxt, (mit añ ) AP., prügeln (mit añ ) Nötk., (mit àn ² ) Golg., (vanskât) Oberl. n. U., (vanckât) Ramkau: tie viņu stipri bija vanckājuši Sessw.;

3) schlagend treiben, jagen
(mit àn ² ) Bers., Saikava, Sessw.; hinausjagen Kreuzb. (mit àn ² ), (vànskāt ²⁾ Wessen: saimnieks, kuolīdz piedzeŗ, vanckā sievu laukā nuo mājas Aahof, Alswig, Borchow, Rite, Saikava;

4) (gierig) essen
Sessw.; geräuschvoll fressen (von Schweinen) Erlaa; trinken ("iedzert, iemest") Lis., saufen, trinken (v. piena sūkalas, paniņas) N.-Peb.;

5) ziehen, schleppen
Bauenhof, Kremon, Seltingshof, (mit àn ² ) Alswig;

6) sich herumtreiben
Bers.: kuo tu vanckā (= vazājies, staigā) tâ vienmē̦r apkārt? Bers.;

7) klatschen
Wirgin.; schwatzen, räsonnieren (vanskât) Lind. n. U.;

8) van̂ckât Nerft "suchend zerstreuen, durcheinander werfen".

Avots: ME IV, 469

*viešus = viežus: skali de̦g sveču viešu (Var.: vīz[i]; wie ein Licht, nach Art eines Lichtes) BW. 3441 var. tāds šelķins nav ne sūkalu viešu Līgotnis Stāsti I, 8. ja visi tie tādu viešu Alm. nuostāda bāleliņus vienu viešu (auf die gleiche Stufe) ar tē̦vu un māti Latv. apģē̦rbu cilvē̦ku viešū Alm. Aus *viedtjus? Oder (zu vieta ) aus vietjus?

Avots: ME IV, 672

virsenieks, ‡

2) "kas nuostājas kēŗnes pienam un sūkalām pa virsu, kad silda rūgušpienu" (mit ir̂ ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 788

*virsukle od. *virsuklis, = virsūklis 2,

Avots: ME IV, 614

vis˙galīgi, endgültig: vis˙galīgi nuosacīt Sadz. viļņi 96. pavasarī viņiem... vis˙galīgi jāiziet Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 87. tukšuo pīpīti vis˙galīgi izsūkājis IV, 144.

Avots: ME IV, 622

I ziêds,

1): Jāņa z. AP., Ramkau, melampyrum nemorosum, mārka ziedi Ramkau, lemna.
vienā malā ieraka dievkuociņu; tas bija Annas mīļākais sē̦tu z. Sieva 155. bite savu ziedu nesa BW. 18095. bite, ziedu lasīdama 28657, 3;

2): silta ... diena, kas dabu viļināja uz ziedu Stērste A. Z. 148. zieda laiks Kaltenbr. pašā ziedā salna ķēre ebenda. rudzi jēme dze̦ltani palikt da ziedam Višķi n. Ceļi IX, 394. tagad ievām labs z. AP., Mahlup, Ramkau;

4): brūte visiem deve ziedu AP., Frauenb. ziediņš Baldohn n. BielU., Taufgeld der Paten.
ziêds ² Orellen, ein kleines Entgelt für das Gewähren eines Ebers od. Bullen. ziêda ² negliņa Salis, ein Nagel, der dort eingeschlagen wird, wo eine Leiche gewaschen ist, damit das dort vergossene Wasser nichts Schlimmes verursache. dieva zieduos aiziet (scherzweise) Heniņš, krepieren;

9): ziêdiņi ² Mežamuiža n. Ceļi VIII, 2,32, Quark mit süsser Milch.
ziêdi Erlaa "nemīcīts biezpìens; biezpiena atliekas, kas sastājas sūkalām virsū, kad sasildītā biezpiena vairums jau nuoņe̦mts". ziêdiņš Linden in Kurl. "sildīta piena drumstala". pie katla ziedus strēbt Austriņš Raksti VII, 268;

10): cimdā ieme̦t pa ziedam (= raibumam) AP. naga z. Karls.; ‡

14) die Färbung:
viņas mati bija tumša ze̦lta ziedā Jauns. Kapri 16.

Avots: EH II, 810

zipsnât: sūka viņu ..., kâ pats sacīja, z. Janš. Dzimtene I, 80.

Avots: EH II, 808

zùobturis, das Mundstück, die Spitze: sūkājuot cigāru bez zuobtuŗa R. Sk. II, 130. dzintara zuobturis Dr.

Avots: ME IV, 758

II žura (?) " = sūkalas" um Friedrichstadt.

Avots: ME IV, 832

‡ žvīrât "?": pieskrien sūkņa ruokturìm un sāk tuo ž. Veldre Dēli un meitas 49.

Avots: EH II, 824