Paplašinātā meklēšana

kur̃pe,

1): jede lederne Fussbekleidung; die
pastalas ausgenommen Auleja;

2): masta k. NB., ein Holzklotz, in den das untere Ende eines Mastes gesteckt wird;

3): bišu k., eine gewisse Pflanze
Warkl.; kur̃piņa Anzen, aconitum napellus.

Avots: EH I, 679

kur̃pe, [kur̂pe ² (?) Bl.] (li. kùrpè, apr. kurpe),

1) der Schuh: kurpes apaut, nuoaut. kurpe spiež, nuomukusi. Im VL.: es apaušu kurpītēm (statt des gew. kurpes) BW. 14778. rīta kurpes, Morgenschuhe ; sniega k., Schneeschuhe. zābakiem jaunas kurpes piešūt, vorschuhen ;

2) das dicke Ende der Femerstange, das so angefertigt ist, dass es an die vorderste Stütze der Schlittensohle angebunden wird
Dond., [Ronneb.] ;

3) dze̦guzes kurpes, Frauenschuh (cypripedilum calceolus)
RKr. II, 70 ; dze̦lte̦nā kurpīte, Eisenhut (aconitum lycoctonum) Birsm., RKr. II, 64. rudzu kurpītes, Rittersporn (delphinium consolida) Kav. ; zilās kurpītes, aconitum napelleus Birsm. ve̦cumā nevar redzēt, ja ē̦d me̦du, kuŗu bites savākušas nuo kurpītēm (aconitum napellus) RKr. XII, 15. [Zu p. dial. kiérpce "Art Schuhe", serb. dial. krplje "Schneeschuhe" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 670, Mikkola BB. XXI, 120 f., Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Walde Wrtb. ² 134, Boisacq Dict. 515 f., Pedersen Vergl. kelt. Gramm. I, 94, Trautmann Wrtb. 146.]

Avots: ME II, 325

ķur̂pele Mar. n. RKr. XV, 122, = ķervele.

Avots: ME II, 392

‡ kurpenieks BW. 5707, 3; 24148, = kur̃pniẽks 1.

Avots: EH I, 679

‡ I pur̂pe Warkl., ein kleines, weinerliches Kind.

Avots: EH II, 328

‡ II purpe Warkl. "puvums".

Avots: EH II, 328

purpe̦lava, s. putpe̦lava; purpel- aus putpel + perpel- (in russ. перепелъ)?

Avots: ME III, 419

pur̂peļnãse ² , comm., pur̂peļu ² de̦guns, Rotznase Dond. n. RKr. XVII, 48. Zu purpas I.

Avots: ME III, 419

puskur̃pe* (li. pùskurpė) Vēr. II, 1484, ein Halbschuh.

Avots: ME III, 429

skrejkurpes* Konv. ² 3884, Rollschuhe.

Avots: ME II, 890

slidkur̃pes Karls., Schlittschuhe U.: slidkurpju skriešana MWM. IX, 267.

Avots: ME III, 931

snìegkur̃pes, Schneeschuhe MWM. XI, 114.

Avots: ME III, 978

šur̃pe Schlehk n. FBR. VII, 39 "?".

Avots: ME IV, 107

turpe̦nâk (unter tùrpnâk ² ): auch (mit ùr ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90.

Avots: EH II, 706

urpe: s. dazu Augstkalns FBR. XI, 50.

Avots: EH II, 715

urpe MWM. X, 581 "?"

Avots: ME IV, 307

‡ uzkur̃pes* Daugava 1939, S. 425, Schneestiefel der Damen.

Avots: EH II, 726

vìrskur̃pe, der Überschuh V.: gumijas virskurpes Konv. 1562; MWM. VII, 802.

Avots: ME IV, 613

àizslîdêt, auch àizslidêt, hinter etwas gleiten, hin-, weggleiten: ce̦pure aizslīdējuse uz pakausi Aps. viņš aizslīdēja dancuotāju rindā. beidzuot saule aizslīd aiz horiconta Astr. viens gads aizslīdēja pēc uotra A. IX, 1, 265. slidas bija mātes kurpes, aizslidēja tautiņās.

Avots: ME I, 50, 51

àizvãrstît, freqn. zu àizvẽrt, zumachen, nachlässig zunähen: zeķes, cimdus Aps.; in Pasteln und Bastschuhe die Schnüre einziehen U; aizvārstāma kurpe, der Schnürschuh Dr.

Avots: ME I, 59

apàut (li. apaũti), die Füsse bekleiden: kājas; anziehen, anlegen: apaut kurpes, pastalas, vīzes, zābakus, zeķes. es apaušu (tavas kājas) kurpītēs od. kurpītēm BW. 14778. Refl. -ties, sich die Füsse bekleiden, anziehen, anlegen: apāvuos baltas kājas BW. 4785, 9346. raudādams apavuos baltus piešus kājiņās Ltd. 2372; mit dem Lok.: apavuos kurpītēs BW. 8321.

Avots: ME I, 76

‡ apgrūstît,

1) (wiederholt) umstossen, umstürzen
(tr.): skraiduot bē̦rns apgrūstījis pudeles Trik. u. a.;

2) = ‡ apgrûdît 2: a. miežiem akuotus;

3) (ringsum) leicht ab-, bestossen:
jaunās kurpes pa akmeņiem ejuot jau apgrūstītas Stenden.

Avots: EH I, 84

aplùoči: = iẽlùoks 1: ne tai mirka ze̦lta kurpes, ne sudraba apluocīši (Var.: ieluociņi, ieloki vilnainei) BW. 33930 var.

Avots: EH I, 100

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104

apšuva (li. apsiuvà), -e, auch apšuja BW. 13284, 1, apšuvums, der Bräm, Besatz am Kleide, Saum: kakla iegriezums apšūts zilu vai me̦lnu apšuvi Etn. IV, 109. kurpes - sudrabiņa apšuvām BW. 5707. apšuvums ist auch eine Fenstereinfassung.

Avots: ME I, 130

atàut, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) loslösen, -wickeln (von der Fussbekleidung): ja kāja ataunas, kāds aprunā Ceļi III, 118, wenn die Fussbekleidung (eine pastala oder vîze, kurpe) sich loslöst, so wird man von jem. verklatscht.

Avots: EH I, 133

atrast, Refl. -tiês,

3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡

4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡

5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden"; ‡

6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.

Avots: EH I, 161

[basātnē (= basā kājā) zābaku uzaut Warkhof, den Stiefel auf den blossen (unbekletdeten) Fuss anziehen: damit indentisch ist baskâpeņu Ahs. und wahrscheinlich auch basikņi in] kurpes basikņi uzvilcis Duomas II, 505.

Avots: ME I, 265, 266

basikņi (unter basātnē): (Subst.?) "kas apāvuši kailās kājâs pastalas jeb kurpes" Druw.

Avots: EH I, 206

‡ baskâpiņ ² Dond., (auch: baskâpiņs ² ) Stenden, = basātnē: apvilkt kurpes b.

Avots: EH I, 206

bezpapêžu kurpes, Schuhe ohne Absätze.

Avots: ME I, 285

brika, = briku, Interj., in Verbindung mit braka: kurpes gāja brika braka.

Avots: ME I, 332

‡ burpilis "Segelgiesser" Mag. XVII 1, 81. Beruht wohl auf li. burpelis "Giessholz für Segel" (zu li. pìlti "giessen").

Avots: EH I, 255

čalk, Interj. zur Bezeichnung eines hellen Schalles: kurpes gāja kripu krapu, juostas gali čilka čalk BW. 5726.

Avots: ME I, 402

čalu, Interj., gew. in Verbindung mit čilu: nu iet čilu, čalu, jetzt wird gehörig durcheinandergeschwatzt, jetzt geht das Geschwätz los. knipu, knapu kurpes gāja, čilu, čalu juostas gali BW. 5726, 4.

Avots: ME I, 402

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

ce̦purnieks [li. kepùrninkas], der Hutmacher: es tās kurpes ce̦purniekam (devu); ce̦purnieks man tuo ce̦puri BW. 2206, 11.

Avots: ME I, 374

‡ drèlliņi ² Lös., = trelliņi: kurpes tādiem kâ drelliņiem (von Gummisohlen).

Avots: EH I, 332

glaudîgs: (kurpes) mīkstas un glaudīgas kâ zeķes A. Brigadere Skarbos vējos 95.

Avots: EH I, 391

I gre̦zns, schön, herrlich, prächtig, üppig, stolz, ["hochfertig" Manz. Lettus] : gre̦znas lietas un istabas ; gre̦znas dziesmas BW. 1048 ; gre̦zni dzīpari, cimdi, mati BW. 9349 ; 7280 ; 14132 ; gre̦znas kurpes 12087 ; gre̦zns puisis ibid. ; gre̦zni dziedāt, gavile(t, spēlēt, herrlich singen, jauchzen, spielen. [gre̦znas (stolzen) sirdis Glück Jes. 46, 12. gre̦znas acis ("die hohen Augen") tu pazemuo Psalm 18, 28. viņš... izkaisa, kas gre̦zni ("hoffärtig") ir savā... prātā Luk. 1, 51. - Nebst grazns und gražuôt II zu li. gražùs od. (Lit. Mitt. IV, 269) grežas "schön" und weiterhin vielleicht (?) nach Stokes BB. IX, 88 zu ir. breg "schön"; ob hierher auch sloven. grózǝn "stattlich, schön?]

Kļūdu labojums:
1048 = 1050

Avots: ME I, 651

griezns "?": grieznie [Var.: le̦pni, gre̦znie] puiši me̦lnas kurpes šūdināja BW. 12087 var.

Avots: ME I, 661

idruôt, idrêt, einen faulen Kern bekommen L., Biel. H. I, 190, alt, faul werden: zābaku... zemē ve̦lkuot, papēdī attrūka kurpe nuo idrējušā stulma Seibolt.

Avots: ME I, 702

ìelaicît,

1): auch Līvāni, Wessen; ‡

2) = ìetapt: es gribu jam ie. Preili; ‡

3) anpassen, anprpbieren, anversuchen:
ie. jaunas kurpes Liepna. amatnieks iedaicīja luaga rāmi NB.; "richtig einsetzen" Jāsmuiža: ielāps labi ielaicīts.

Avots: EH I, 525

ìesprãdzêt, tr., einschnallen: kurpes.

Avots: ME II, 71

izbuntêt, tr.,

1) mit der Kehlhobel bearbeiten, auskehlen:
dēļus;

2) verzieren:
valkāja zīžu drānas, izbuntē̦tas kurpes āva BW. 13248.

Avots: ME I, 719

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kalĩte,

1) eine lederne Tasche (aus r. калитá "Beutel, Tasche") Kalzenau, AP., Ronneb., [N. - Peb.]: gan tu rītā rubināsi bisnieciņa kalītē BW. p. 918. griežat, panākstni, kalītes priekšā (Var.: griez kali priekšā) BW. 25651. viņai darbeklis bija kalītē līdza ņe̦mts MWM. VIII, 330. nenesiet maku, nedz kalītu [von einem nom. s. * kalīta?], nedz kurpes Glück Luk. 10, 1;

2) ein Vorhängeschloss Mar., N. - Kmph., Smilt, [Bauske, Wadaxt.]

Avots: ME II, 141, 142

I ķezêt,

1): auch Lng., Grünw.; arkls vai ecēšas mitrā zemē mē̦dz ķ. (aplipt ar zemi, nezālēm); ‡

7) = ķèzît 1 Auleja: ķ. kurpes pa dubļiem.

Avots: EH I, 698

klabu, klappernd: klabu, klabu zābaciņi BW. 24065. kurpes gāja klabu klabs 5726.

Avots: ME II, 207

klum̂pas ² [Rutzau, = klumbas:] klumpas (Var.: kurpes) kājās, pīpe zuobuos BW. 33483, 1 [aus Geweesen. Wohl nebst li. klùmpos "Holzschuhe" aus mnd. klumpe dass. entlehnt].

Avots: ME II, 234

‡ krim̃pet Stenden "zusammenziehend drücken": kurpes sarāvušās un nu dikti krimpe pē̦das virsu.

Avots: EH I, 654

kuĩba, kuĩbana, kuĩbe̦na, kuĩbene, das von den Beinen eines Tieres, namentl. eines Seehundes, Hundes u. a. abgezogene Fell Dond. kuibenes āda nuo luopu kājām: es nuopirku divi pāŗi kuibeņu, - tur būs pastalas un ielāpi Nigr. es uzsegšu buļļa ādu ar visām kuibe̦nām BW. 25358. Der Plur. gew. das aus diesem Felle verfertigte Schuhwerk (Pasteln): vedējiņu meitiņām suņa kuibas (Var.: kurpes) kājiņā BW. 20396, 10. ar tiem suņu zābakiem, ar tām kuiļu kuibanām 20396. kas sēd galda galiņā baltām kuņu kuibenēm 20600. kas sēd galda galiņā baltas ķēves kuibenē RKr. XVI, 180. (Bei Wid. kuibenes auch: Gerümpel, Lappen, Fetzen. - Aus den finnischen Sprachen (vgl. estn. koib "Bein"); aus dem Lettischen stammt wohl li. kuibina "eine Ledersohle".]

Avots: ME II, 300

kur̃pniẽks,

1): k. man kurpes deva BW. 2229.

Avots: EH I, 679

làikùo ² : auch Erlaa n. FBR. XI, 21, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89: l. manim mātes kurpes, l. mātes vilnainīte BW, 7698 var. (ähnlich: 3198 var.). salt man ārā, salt istabā. laid mani, māmiņa, pie puiša gulēt! ne salt, ne karst, - patie (= pašā) laikuo VL.

Avots: EH I, 713

laĩsks, faul, träge [zur Verbreitung s. BW. 21924 ff., 22448]: Sprw. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. laiska biju darbiņā BW. 9915. vēl aizjūdza tautu dē̦ls kūtru, laisku (Var.: slinku, laisku) kumeliņu 26506. laiska mani laisku sauca, pati laiska pēdējā; laiskas kurpes kājiņā, laisku ziedu vainadziņš 6914. [Wohl zu laîst; vgl. laists (unter laîst) und (zum Suffix) an. lǫskr "schlaff, lass" und le. nasks, sowie Thomsen Beröringer 193.]

Avots: ME II, 411

làse PS., [Neuenb.], lãse C., [lâse Serbigal, Kr.], lâse ² Kand., [Līn.], n. U. auch lāsa, lase Smilt., Bers., Lub., Demin. auch lãpstiņa,

1) [lase Lis., Kl., Drosth., N. - Peb., Warkl., Ruj., Wolm., Bers., lâse ² Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Arrasch, Jürg., Salis, Lautb., lâse Trik., làse Wolmarshof (hier ûdens làses neben piena lase)], eine geringe quantität einer Flüssigkeit:
uz tā mana kumeliņa ūdens (Var.: lietus) lāse nestāvēja. alus, piena, vīna, zupas lāse. šņabi dzeŗuot mē̦dz teikt: dievas svētī pirmuo lāsīti Etn. II, 185. lāsīte kaulu nemaitā. kāvās kâ lauvas līdz beidzamai asins lāsei Aus. [ļaudis ir kâ kāda lāsa vienā spannī Glück Jesaias 40, 15];

2) ein durch die Färbung sich unterscheidender Fleck, Punkt, der Sprebkel, Tupf
[lâse ² Ruj., lãsa Nigr.]: bērītis, mans kumeliņš, sudrabiņa lāsītēm (Var.: lāstiņām) BW. 15912. visi tavi (lakstīgalas) spārnu gali zeltītām lāsītēm bW. 2496. brālīt [i] s man kurpes šuva zeltītām lāsītēm BW. piel. ² 5070. Zu li. lãšas "Tropfen" [und vielleicht (s. jedoch auch le. lāpsa II) r. ласа "Fleck von länglicher Form", s. Berneker Wrtb. I, 691; Petersson Heterokl. 199 stellt hierher auch ai. lаš̍а-ḥ "Gummi, Harz".]

Avots: ME II, 441

laũlât, (- u od.) - ãju, - ãju, tr., trauen: pēc dievvārdiem mācītājs laulā jaunuos pāŗus. laulājams (auch laulams, laulāts, laulības) gre̦dze̦ns, der Trauring; derināmas saktas gaidu, laulājamu gredzentiņu BW. 15186. kur laulami (Var.: laulāti, laulības) gredzentiņi? 8610, 13733; laulājamas kurpes, drēbes, Trauungsschuhe, - Kleider LP. III, 33; IV, 124, 125; laulājamie svārki BW. III, 1, S. 43; laulājamais ēdiens, das Essen nach der Trauung III, 1, 19; laulāta draudzene, die Ehefrau, Gattin; laulāts draugs, der Gemahl, Gatte; laulāti ļaudis, Eheleute. Refl. - tiês, sich trauen lassen: Rīgā ņēmu ļaudaviņu, Vāczemē laulājuos BW. 15962. tad brauca uz baznīcu laulāties BW. III, 1, S. 93. Subst. laũlãjums, die Trauung; deŗ die Getraue, der Bräutigam, die Braut: atņe̦m man mīļš dieviņš pirmajuo laulājumu BW. 27837; laũlâšana, das Trauen; laũlâtãjs, wer traut. [Aus liv. loul "singen; trauen"; vgl. Thomsen Beröringer 264.]

Avots: ME II, 428

‡ lê̦vs Auleja, Bērzgale, Domopol, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Lubn., Pilda, Skaista, Warkl., Zvirgzdine, flach, seicht, untief: l. grāpis, gruozs, šķīvis, grāvis, mārks. lē̦va upe, bļuoda, kaŗuote, mulda, sile, kurpe. lē̦vi rati, krasti Bērzgale u. a. dažiem zirgiem ir stāvi nagi (tie ir labi), bet citiem, tie ir lē̦vi; kad sāk zirgu kaustīt, naglas nagu ē̦d, un tad nags paliek l. Auleja. l. (nicht steil) kalns Bērzgale, Gr.-Buschh.; flach und niedrig gelegen Kaltenbr.: lē̦vi lauki.

Avots: EH I, 739

I mats,

1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;

2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;

3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]

Avots: ME II, 566, 567

miêgt,

1): auch Wessen, Pas. VIII, 218; mazas kurpes miedz kājas Auleja. sirdī miedz (sāp, it kâ spiestu) ebenda. m. (zwingen)
da darbam (zur Arbeit) ebenda. kad cieši miedz (wenn man sehr geizt), kaidu mārceņu var salasīt (sakrāt) ebenda. pate miedze (trat heimlich) jam uz kājas Pas. XII, 400 (aus Makašēni). maizi miêgt (kneifen) Saikava. jā čigāns ve̦lnu uzvarēs akmeņa miegšanā Pas. XI, 111 (aus Andrupine);

2): schiessen:
zaķis pašā de̦guna galā; miêdz tik zemē! Saikava;

3): auch Auleja; ‡

4) essen
Lems.: miêdz tik iekšā! Grawendahl. ‡ Refl. -tiês, sich drücken, drängen Bērzgale: cāļi pie vistas miedzas Skaista n. FBR. XV, 48. bē̦rns pie mātes miêdzas Auleja. ļaudis miedzas, gribē̦dami visi baznīcā tikt ebenda.

Avots: EH I, 824

mukt, mùku, muku (li. mùkti, [s. Le. Gr. 574 und Lit. Mitt. III, 271]),

1) sich abstreifen, sich ablösen, abfallen:
man zeķes, kurpes mūk nuo kājām. cirvis, sluota mūk nuo kāta nuost. se̦ri labi nemūk, ja cūkas iemetīsi ve̦cā mēnēsī aizgaldā Kaudz. M. [ceļš mūk St. "der Weg geht ab"];

2) einsinken, einschiessen:
kājas mazliet muka iekšā un sala Vēr. II, 31.;

3) fliehen, entrinnen, sich verstecken:
vai, dieviņ, kur nu mukšu? BW. Sprw.: nuo vilka mūk, uz lāci krīt. mūk, kuo kājas ne̦s od. kuo māk. ja tu esi aizdurē, mūc par krāsni aizkrāsnē! BW. 23375, 1. Dressel unterscheidet mukt "entrinnen, davonstreichen" von mūkt "einfallen oder versinken"; ebenso St. - L. führt mūkt als die gewöhnliche Form an, mukt aber nur in Klammern, ohne einen Unterschied zwischen mukt und mūkt anzunehmen. Es ist jedoch sehr fraglich, ob irgendwo die Länge des praesens (mùku aus * munku) in den Infinitiv gedrungen ist, noc zweifelhafter ist der erwähnte Unterschied der Bedeutung. Das alles beruht wohl auf einem Irrtum Dressels. [Zu màukt, serb. umàći "entwischen", mukljiv "feucht", poln. mkną;ć "sich schnell fortbewegen", r. мчаться "sahinjagen", ai. mu(ñ)càti "erlöst", múkti-ḥ "Lösung" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. 139, walde Wrbt. ² 254, Pedersen vergl. kelt. Gr. I, 123, Trautmann Wrbt. 189 f.]

Avots: ME II, 663

I mulît, ‡

2) "spaidīt" : Jānis mulīja meitas Sauken; "spiest, berzt" Kaltenbr.: kurpe mulī kāju Kaltenbr.

Avots: EH I, 831

ņar̂kstêt Mat., ņar̂kšķêt, ņar̂kšêt C., ņārkšķêt Spr., -u, -ẽju, intr., schwatzen, brummen, weinen, flennen Spr.: bērniņi čīkstēja un ņarkstēja Purap. kuo tu ņarkši? Mag. XIII, 2, 56. plēšas, ka ņarkš vien Paul.; ņarkšêt, weinerlich sein (von Kindern) Linden n. U., knarren Taurkaln n. U.: [jaunās kurpes ņârkš 2 (= čīkst). ka nevar klusu paiet Dunika]. Refl. ņarkšķîtiês, (aus Eigensinn) weinen Spr. [Zu ņe̦rka, ņirkstis u. a., s. Persson IF. XXXV, 210 und Fick Wrtb. III ⁴ , 520 f.]

Avots: ME II, 896

niêdre [auch Wolm., PS., C., Schujen, Ruj., Līm., Nigr., Sessw., Fossenberg, Grosdohn, Marzen, Stirniene, Annenhof bei Mar., Schmarden, Ellei, Wirginahlen, Matk., Jürg., Gr. - Essern] (li. nèndre.), niêdra, [niedra Serben, Marzenhof, Plm., Gotthardsberg, Alt - Laizen, Erwahlen, Sackenhausen, Hasau, Kreuzb., Ekau], ņiedra BW. 11059; 15143; 17550, 3, [Lis., N. - Peb., ņiedra Meselau], ņiêdre [Kl., ņiedre Lubn., Bers., Oselshof, Setzen], BW. 4261; 5037; 13234; 28429; [25915], niedrs L., Ruj. n. BW. 26544; BWp. 1217,

1) das Rohr, Schilf (phragmites communis);
kraujas niedre, Uferriedgras (calamgrostis litorea) RKr. II, 68; Vāczemes niedra, spanisches Rohr Mag. XIII, 3, 65. Sprw.: luokās od. šaubīgs kâ niedra. sāpes lai iznīkst kâ purva niedre. es meitiņa kâ niedrīte BW. 10569;

2) niedrs, der Lauf an der Flinte
L.;

3) der Rohrstock, Spazierstock
Stud.: kurpes kājā, niedre ruokā BW. 33636. [Zu ai. nada-h. "Schilfrohr", wenn ai. nad - hier aus nṇd -(?), oder wenn balt. nend - heir (mit Reduplikation) aus nen(e) d - (vgl. zur Reduplikation mir. nenaid "Nessel" vgl. auch Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 91).]

Avots: ME II, 749

nùoàut, Refl. -tiês: n. zeķes un kurpes AP.

Avots: EH II, 30

nùoàut [li. nuaũti], tr., abziehen (die Fussbekleidung): zeķes, pastalas, kurpes, zābakus, auch kājas. Refl. - tiês, sich die fussbekleidung abziehen: nuo˙avuos baltas kājas BW. 8756.

Avots: ME II, 758

‡ nùobrakalêt, beschädigen, vertragen Frauenb.: es tev neduošu jaunās kurpes pa skuolu n.

Avots: EH II, 33

nùodubļuôt, tr., mit Kot beschmutzen: jaunuo vilnaini Aps.; kurpes Janš.

Avots: ME II, 777

I nùogrìezt,

1): lai dievs žēlīgi nuogriež (nelaimi)! Janš. Apsk. 1903, S. 177. liêtu nevar n. Heidenfeld;

3): n. miežus ar sietu Auleja; ‡

4) schief abtreten,
nùošķiebt Sonnaxt: slikta kāja nuogriež kurpes; ‡

5) drehend herstellen (anfertigen)
Siuxt (mit iê ² ): n. valgu nuo pakulām. Refl. -tiês, ‡

3) sich wenden, sich gestalten:
duomīgs laiks; redzēs gan, kâ nuogriêzīsies ² Grenzhof n. FBR. XII, 16.

Avots: EH II, 47

nùomàukt [li. numaũkti], tr., abstreifen, abziehen, abnehmen: cimdus, zeķes, kurpes, gre̦dze̦nu, zirgam apaušus. nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm! Etn. II, 31. Refl. -tiês, sich abstreifen, abziehen, sich befreien: nuomaucies zābakus! zirgs nuomaucies nuo iemauktiem Kand. Subst. nùomàucẽjs, wer abstreift, abzieht; nùomàukšana, das Abziehen; nùomàukums, das Abgestreifte, die Abstreifung: tuo darīja meitu grē̦ki par gre̦dze̦na nuostmaukumu (gew.: nuomaukumu) BW. 6272, 8.

Avots: ME II, 817

nùomukt, intr.,

1) sich verstecken:
nuomūci tu! es tevi meklēšu;

2) abgleiten, sich abstreifen, abfallen:
viņai bij viena kurpe nuomukusi Dīcm. ratiem ritenis nuomucis JK. III, 78. nuomucis kâ cirvis nuo kāta, wie ins Wasser gefallen.

Avots: ME II, 822

nùoputêt, intr.,

1) ganz bestauben:
istabas lietas, kurpes nuoputējušas. lai galviņa nuoputēja BW. 7949;

2) auseinanderstieben:
atskrien zviedru vanadziņš, spalvas vien nuoputēja BW. 13337. nuo zirga nuoputēt, vom Pferde fallen SDP. I, 41. kad tu nuoputē̦tu! zum Kuckuck? Refl. -tiês, bestauben: nuoputējies kauliņš (gew. nuoputējis) LP. VII, 443.

Avots: ME II, 835

nùošļurât, tr., abschleifen, abtragen: kurpes.

Avots: ME II, 869

nùotrìekt,

3): n. (herunterschlagen)
ābuolus nuo kuoka; ‡

6) (mit geschleudertem Kot) beschmutzen:
kariete ... visa nuotriekta dubļu pickām Janš. Līgava I, 9. ‡ Refl. -tiês,

1) (versehentlich) herabgeschlagen werden:
man nuotriecās negatavs ābuols C.;

2) "vertragen werden":
kurpes nuotriekušās Schnehpeln;

3) in Eile und stetiger Bewegung sich abarbeiten
Heidenfeld, Trik.: e̦smu tâ nuotriekusies, ka pār lūpu vairs nespēju pārspļaut;

4) eine gewisse Zeit hindurch (bis zur Ermüdung) schwatzen:
nuotriekušās tâ, ka ne parunāt nevar Schwitten.

Avots: EH II, 102

nùovazât, tr.,

1) schleppend abnutzen, beschmutzen:
drēbes, kurpes; nuovazāta spriedelēšana, abgedroschenes Kritteln Vēr. I, 1035;

2) abprügeln:
trešuo dienu gribējis ar siksnu nuovazāt dē̦lu LP. VI, 587. Refl. -tiês,

1) sich abnutzen, sich beschmutzen;

2) sich umhertreiben:
gudrie visu dienu nuovazājās LP. VI, 655.

Avots: ME II, 883

nùoviksêt, tr., abwichsen: zābakus, kurpes.

Avots: ME II, 886

[pačirkstinât,

1) ein wenig od. nachlässig melken
C., Lis., (mit ir̂ ² Ruj.: kādas divas (scil. guovis) tur pačirkstinājusi Jaunie mērn. laiki I, 183;

2) auch pačirpstināt, ein wenig zirpen od. zwitschern;

3) "(mit einer Feder) hörbar kritzeln"
MSil.;

4) "pagrabinât" Mar. (mit ir̂), Sessw., Selsau, Lös., Lis., Segew., Sermus, A.-Peb.: pačir̃kstināt durvis, kurpes, sasalušas pastalas Grünh., Autz; p. zuobus N.-Peb.;

5) ein wenig (schlecht) fiedeln
Mar. (mit ir̂) u. a.]

Avots: ME III, 14

palˆds [auch Warkh., Warkl.], schlüpfrig, glitscherig [Korwenhof]: palds ceļš, le̦dus Mar. n. RKr. XV, 129. mātes kurpes paldas (Var. 11: sklidas) bija, drīz peldēja tautiņās BW. 16970, 12. [kumeliņi te̦k pa paldu ezeriņu 29934. palda ("glatt") virve Lubn.] Zu pelˆdêt?

Avots: ME III, 58

‡ paņir̂kšêt ² Dunika, ein wenig, eine Weile knarren: jaunās kurpes drusku paņirkšēja.

Avots: EH XIII, 161

paraût [li. paráuti], tr.,

[1) unter etw. ziehen, reissen:
parauj... kurpes apakš... paltrakiem LP. I, 131];

2) ein wenig reissen, ziehen:
viņa parāva lakatu uz acīm Jauns. es viņas abas parauju pie zemes Plud. III, 60;

3) dahinraffen, holen, wegschleppen;
vilks parāva sivēniņu BW. 29132, 1. kad tevi ve̦lns (juods, jupis, piķis, nelaime) parautu! Refl. -tiês, sich reissen, sich ziehen: zirgs parāvās uz priekšu.

Avots: ME III, 88

pašuve,

1) das Futter, [der Rockstoss
A.-Schwanb.]: kurpei iekšpusē pašuve labu gabaliņu atlupuse nuost Duomas I, 10;

2) die Pastel
[Korwenhof], Mar., Lettin n. Etn. I, 122. pašuves bakstīt, die Löcher, Öhren an den Rändern der Pasteln durchstechen zur Einfädelung der Pastelschnüre Mar. n. RKr. XV, 129.

Avots: ME III, 117

pavāršņi, die Kreuzbänder an den Schuhen: kurpes ar krustainiski pārme̦stiem pavāršņiem A. v. J. 1896, S. 26.

Avots: ME III, 134

pìebakņât, vollstopfen : kurpes slapjām smiltīm piebakņājis Brig. Vizb. 53.

Avots: ME III, 237

pìemìzt, vollpissen : abas kurpes piemīzusi BW. 34440.

Avots: ME III, 274

pirm (li. pir̃m "vor"), Adv., zuerst, anfangs: pirm ne̦sāju ūdru kurpes, pēc vāveru kažuociņu BW. 22353 var.; "ehe, als" L.

Avots: ME III, 225

prece (li. prekė "?" Daukša Post. 51, ₃₄ ),

1) die Ware:
Sprw. kāda nauda, tāda prece. katrs savu preci slavē: preces kŗaut, pirkt, pārduot, Waren stapeln, kaufen, verkaufen; preču nuoliktava, die Warenniederlage, der Speicher;

2) die Freierei
Biel. n. U., die Heirat: meita preces gaduos Duomas IV, 355. gājuši, brūtējušies, kažuoku, kurpes vis iedāvinājis. duomājušas, kad tādas veltes duod, tad jau prece druoša Janš. Dzimtene V, 91. Pēteris par preci vēt vārdiņa nebija bildis MWM. VIII, 410. nuo preces tagad nevar būt ne runas; preču māte Ezeriņš Leijerkaste II, 30, die Brautwerberin, Kupplerin. preces dzert, die Verlobung feiern Ar., Friedrichswald: Nebst li. prekia "Kaufpreis" wohl zu pìrkt.

Avots: ME III, 384

II pum̃pa (li. pùmpa "ein kopfähnliches Ornament"), nach U. auch pumpis,

1) der Knauf, Buckel, eine Erhöhung, ein Auswuchs am Körper,
(pum̃pa Sassm.) eine Beule, Geschwulst (pum̂pa ² Dond.) U.; "= bumba" Wessen: senāk sievieši Gramzdā ne̦suši saktas . . . ar astuoņām pumpām jeb izsistiem paaugstinājumiem B. Vēstn. metala saktes bija izgre̦znuotas ar pumpām A. XX, 376. kapu sē̦tai treji vārti, visi treji pumpiņām BW. 27630. pumpa mugurā, der Buckel: dancuo viegli, jaunā mārša, nemet pumpas (Var.: kupŗa, kukšas) mugurā! BW. 24051, 1. greizas ruokas, greizas kājas, liela pumpa mugurā (Var.: lielu kupri mugurā) 21158. ar me̦lnu pumpu ("an den blauen Blattern") saslimt Ar. - pumpiņa meitiņa RKr. XVI, 238, von einem zu klein gewachsenen Mädchen gesagt;

2) pum̃pa Dond., Windau, Preekuln, Perkunen, pumpa Hasenpot, Grobin n. Etn. III, 67, Libau, Gold., Edwahlen, Bielenstein Holzb. 703, der Knopf:
pumpā mani, māmulīte, ar sudraba pumpiņām, lai nevar tautu dē̦ls ruoku šaut azuotē! BW. 17005, 4 var. kurpes ar... sudraba pumpiņām Dīcm. pas. v. I, 65; pumpju caurums U., das Knopfloch;

3) ein Vorhängeschloss
(pumpiņa Seew. n. U.) U., Autzenbach n. Mag. XIII, 2, 70; eine Verdickung am Schlossriegel Bielenstein Holzb.;

4) Demin. pumpiņa, der Bauch in der Kindersprache
U. Zur Bed. 2 vgl. li. atpumpuoti "atsegioti" Klaip. 28; zu pumpt.

Avots: ME III, 409, 410

putpe̦lava Bw. 2482, 2 (S. 917), Sk. Do. 33, Warkl., putpe̦lē̦da lnfl., Illuxt, die Wachtel (ortygion coturniz L.): grieze grieza tīruos rudzuos, putpe̦lava (Var.: purpe̦lava) pe̦lavās BW. 1, c. Vgl. dazu li. pùtpela "Wachtel", le. putvista "Uhu"; putpe̦le̦da dürfte aus *putpe̦la nach pe̦lê̦da umgebildet sein, putpe̦lava - nach pe̦lavas (vgl. grieza grieza: briestiet, radzi! paipaliņa: pūt [für: put?] pe̦lavas! BW. 2481). Zugrunde liegt also vielleicht eine Deutung des Wachtelrufes; vgl. auch puspe̦lava und Etn. 11, 57.

Avots: ME III, 442

raîbe ² Tr., auch raiba,

1) raibene Ar., ràibe ² Gr.-Buschhof, ein buntes Umlegetuch;
n. U. gew. der Plur. raibes, raibi, gestreifte, bunte Weiberröcke: dievs dē̦lu satina vadmalas baķī; mīļa Māŗa meitiņu raibītē BW. 1129. māmīna raibus auda VL. aus Rutzau. es savu pādi raibā tinu 1501. gudra meita gudri pūru pieluocīja: virsu raibes, apakšā, vidū baltas villainītes 16530. trīs raibītes pūriņā 7876, 3. zīda raibes (raibas 30350,1) mugurā, vaska kurpes kājiņā 18473, 6. Jānīt[i]s pats zābakuos, Jāņa sieva raibītē 32999. māsas raibu audējiņas 27632, 3. es brālīša kumeliņu raibītē ēdināju 16022;

2) raĩbe, eine bunte Kuh
Pernigel.

Avots: ME III, 467

rìbinât,

1) fakt. zu rìbêt, tr., dröhnen machen:
vaŗa bungas rībināt BW. 2626 var. pirc māsiņai vaska kurpes, ar kuo grīdu rībināt! 15575. Rīga rīb, kas tuo Rīgu rībināja (Var.: dimdināja)? 4628 var. kas tuo pili rībināja? Biel. 1383;

2) freqn., dröhnen, poltern
Spr.: bāleliņš kâ pē̦rkuons rībināja (Var.: ducināja) BW. 18001, 4. eita, bē̦rni, klausīties, kas pa namu rībināja! 33257. - Subst. rìbinâšana

1) das Dröhnenmachen;

2) das Dröhnen, Poltern;
rìbinãjums,

1) das einmalige, vollendete Dröhnenmachen;

2) das Gepolter;
rìbinâtãjs, wer dröhnen macht; der Polterer: rībinātājs nācis pa trepēm zemē LP. VI, 92.s

Avots: ME III, 534

sabriet, = sabrist 1: kurpes bija ļuoti sabrietas; bij jānuoliek, lai izžūst Jauns.

Avots: ME III, 597

samẽ̦tât, Refl. -tiês,

1): nuo tā kumeļa samē̦tājās liels zirgs Saikava. uz rudeni aita ir labi samē̦tājusies (sabaŗuojusies) ebenda. kad meitene sāks mē̦tāties (= blīst), tad sablīzīs un samē̦tāsies kâ liela svampa PV. pie laba saimnieka būdams, tu esi labi samē̦tājies Druw. n. RKr. XVII, 68; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch gelegentlich hin und her geworfen werden od. unbeachtet liegen:
vairāk kâ nedēļu tev kurpes samē̦tājās pa ceļa virsu Saikava.

Avots: EH XVI, 430

samīkt, samīkšt Druw., (mit î) N. -Peb., (prs. -mîkšu) Wolmarshof, ganz weich werden: māli samīkuši Kroppenh, bei Kokn., Allasch, Vank., samīkšuši Druw., N. -Peb., (dissimilatorisch) samîksuši C. (prs. -mîkštu, prt. -mîkšu). kurpes rasā samîkšušas PS., Lis., Adleenen, Golg., Arrasch.

Avots: ME II, 687

sapeķêt,

1) undicht und nachlässig vermauern
Ramelshof, Jürg., Lös., Schrunden, Rothof, Salgaln: vai tas kāds mūris, kaut kādi sapeķē̦ts? Lub.;

2) "(Flachs) in die Flachsweiche unordentlich hineinstürzen
(tr.)"Biržgalis; unordentlich zusammenlegen (z. B. Kleider in eine Kiste) Walk, A. - Schwanb;

3) "(Teig) zu einem Klumpen zusammendrücken"
Schwanb., Tirsen, Lös., Sessw., Festen, Schujen; zusammenlegen, aufschichten: s. daudz sviesta uz maizes. s. slapju labību kaudzēs N. - Peb.;

4) sich zu einer klebrigen Masse verdichten:
mati savē̦lušies un sapeķējuši vienās vātīs Vank.;

5) anfertigend verderben
(tr.): s. kurpes Neuenb.;

6) besudeln
Rothof, Sessau:

7) auch reflexiv, = saķepêt: caurums sapeķēji(e)s Allasch, Posendorf.

Avots: ME II, 697

sasiksnuôt V., tr., zu(sammen)nesteln, mit Hilfe von Lederriemen zumachen: jaunās kurpes sasiksnuodams U. b. 131, 38.

Avots: ME III, 729

saslapt Wid., intr., prs. saslùopu, Assiten, Rutzau, Libau, Wain., Gramsden, Preekuln, Bartau, Mesoten, Schwitten, Sessau, nass, durchnässt werden: malka ir saslapusi Stelp., Barbern. kājas vilktuos pa ūdeni un saslaptu Purap. ietecēju upītē, saslap[a] manas villainītes BW. 26511. lai bārdas pat jums nesasluop! Druva I, 19. kurpes sasluop rasā Duomas I, 562. Aus Baltinov und Kārsava wird eine III p. prs. saslap (aus *saslapj od. zu saslapêt?) angeführt.

Avots: ME III, 736

I sašņuõrêt,

1) zuschnüren; mit Schnüren versehen:
sašņuorēt aizsaini, kurpes. sašņuorē̦tu (Var.: se̦gluotu) kumeliņu BW. 18673, 3 var.;

2) (mit Hilfe der Richtschnur) ausmessen
Spr, Refl. -tiês, sich (zu)schnüren.

Avots: ME III, 759

savīžuôt,

1) mit Bastschuhen, unschön (die Füsse) bekleiden
Adsel, Fehsen: saimenieku meitiņām kurpes saka knipu knapu,... juostas gali žvingu, žvangu; kalpuonīšu meitiņām rullu bikš.., - ar vīzēm savīžuotas BW. 5726, 6;

2) "Bastschuhe
(vîzes) anhabend, ungewandt zusammenkommen" Adsel, Nötk.;

3) "ohne Not zusammenkommen"
Druw.;

4) mit schmutzigen Füssen beschmutzen (die Diele)
Druw., Aahof;

5) "sabrist": puika savîžuojis kājas Golg.;

6) "pavirši padarīt" (mit î ² ) KL - Dselden;

7) "= nùomĩdît 1, nùobradât 1": zirgi savĩžuojuši rudzus Bixten. Refl. -tiês, Bastschuhe langsam anziehen: tas nevar vien savîžuoties Smilten.

Avots: ME III, 790

se̦skâda, das Iltisfell Karls.: se̦skādas kurpes Ezeriņš Leijerk. I, 56. se̦skādu kažuoks A. XX, 802.

Avots: ME III, 820

šìept ² : auslachen Oknist; fletschen Auleja (š. zuobus): tās mutes šiepj Rainis Dz. un d. I ² , 421. Refl. -tiês,

1): nejaukas mutes šiepjas Rainis Dz. un d. I ² , 464; verächtlich lächeln
Auleja; ‡

2) sich öffnen, Lücken (Ritzen) bekommen
Auleja: ve̦cās kurpes jau šiepjas. klēveņš taids ve̦cs; net pakši jau šiepjas.

Avots: EH II, 627

siksna (li. šikšnà "feines, gegerbtes Leder zum Riemenzeug"), siksns Manz., siksne Glück, L., U., (sikniņām BW. 29940 var. wohl fehlerhaft für siksniņām), der Riemen: tam izdīrāja siksnu nuo muguras Etn. IV, 54. kurpes siksnus atraisīt Manz. Post. I, 28; 37. satina baušļu siksnas Vēr. II, 855. visiem viena siksna ple̦cu spiež Duomas IV, 237. siksniņām (Var.: siksnītēm), sprādzītēm jauna puiša kumeliņš BW. 29940 (ähnlich 13910). viņš par tuo dabūja siksnas (Prügel) Vēr. v. J. 1904, S. 410. Sprw.: siksnai divi gali J. Kr. II, 325. siksnu tapina, lūku atduod Br. sak. v. 1084. - Die Verbindung mit ai. š̍ikya-m "Schlinge, Tragband" und gr. χισσός "Epheu", χίτταρις· διάδημα (bei Persson Beitr. 148) bleibt deshalb zweifelhaft, weil für das balt. Wort wahrscheinlich zunächst von der Bed. "Leder" auszugehen ist (vgl. auch sikspārnis); und der Bed. wegen scheint auch Būgas Zusammenstellung PФB. LXV, 304 mit ksl. sьcati "harnen" u. a. unannehmbar. Wenn das "Leder" als etwas "Zähes, Hartes" aufgefasst ist, zu sîksts.

Avots: ME III, 837

sklids (li. žem. sklidus "glatt" Извѣст. X, 385, sklidus "slids" Miežinis) Rothof n. FBR. VIII, 120, N.u. Ob.-Bartau, Rutzau, Dunika, Suhrs, Sassm., glatt, schlüpfrig: sklids le̦dus, ceļš Sassm. sklidas bij mātes kurpes Suhrs. nevarēsi viņā (= stikla kalnā) uziet, juo tas būs ļuoti sklids Pas. IV, 497 (aus Leegen). uz sklidaju ezeriņu BW. 23621, 1 var. Über skt- neben sl- (in slids) vgl. Le. Gr. § 105a.

Avots: ME II, 883

slaîds Kl., Prl., Bers., Drsth., Sunzel, Kr., slaîds ² Ruj., Kalnzeem (Kurl.), Adv. slaîdi, mundartl. slaîži Nötk., schief liegend, abschüssig U.; glatt; schlank U., lang gestreckt; gefügig, hübsch in die Augen fallend U.; gewandt, schnell: slaidas trepes, eine nicht steile Treppe A. Stirna. tur aizveda jūs[u] māsiņu pār slaiduo (Var.: slide̦nu) ezeriņu BW. 13610. apkal manu kumeliņu! man jābrauc . . . pār slaiduo ezeriņu 15930. mātes kurpes slaidas (Var.: slidas, slaikas, slidan[a]s); bija, drīz slīdēja tautiņās 16970, 6. viņš bij slaids, skaists Krišs Laksts 28. slaidi (Var.: slaide̦ni, laidni, stalti) kumeliņi BW. 1147 var. slaidi zirgi 19960. slaidus, gaŗus telēniņus 32816 var. māmiņai tievi pirksti, slaidu (Var.: slaiku) laida pavedienu 7080. slaidu ve̦zumiņu 29662. māsiņ, tavu slaidu (Var.: daiļu) ruotu, zemīt[i] slauka staigājuot 17077, 1. ka[d] man būtu savs tē̦vs, sava īsta māmuļiņa, i[r] man būtu slaida ruoka, iznesīga valuodiņa 4711, 1. tev, dieviņ, slaida ruoka, tev asais zuobeninš, nuocirt manu ienaidnieku! 9097, 1. slaidi nuospļauties MWM. v. J. 1896, S. 321, slaidi atraidīt Celm., glattweg abschlagen. slaidi dzīvuot B. Vēstn. iznāk vare̦n slaida apšaudīšana A. XX, 300. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gaŗi auga BW. 32209 var. slaida (freigebige) ruoka Ar. slaiži (= plaši, izšķērdīgi) dzīvuot Nötk.; slaîži braukt Kalz., Fehsen. Wird allgemein in allen Bedeutungen zu slids und slîdêt gestellt, z. B. bei Siebs KZ. XXXVII, 320 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 708. Zur Bed. "abschüssig" vgl. speziell ahd. sleita "abschüssiges Terrain"; die Bed. "schlank" kann sich aus der Bed. "glatt" in der Rede von Bäumen entwickelt haben, und zur Bed. "gewandt" vgl. glums "glatt, gewandt".

Avots: ME III, 912, 913

slaîks Kl., Prl., Gr.-Buschhof, C., PS., Sissegal, Kr., slaîks ² Karls., Iw., Bl., Adv. slaîki,

1) lang gestreckt, schlank; gefügig, hübsch in die Augen fallend
U.: Sprw. slaika kâ kārts. mātes kurpes slaikas, gaŗas BW. 16970,5. māmiņai tievi pirksti, slaiku (Var.: slaidu) laida pavedienu 7080 var.;

2) reichlich, genügend:
slaiks pūrs, volle, reichliche Aussteuer U. slaiki izgulēties līdz pulksten 8 nuo rīta Zuobg. Kal. 1893. slaiki izdancuoties Pas. I, 328. viņam slaika ruoka, er gibt gern Sissegal n. U.;

3) schnell:
slaiki laidu kumeliņu, lai varē̦tu apraudzīt līdz gaismai meitu māti BW. 13268', 30;

4) ratiņš šlaiki ne̦s, das Spinnrad spinnt lose
U.;

5) "=lē̦ze̦ns": slaika jūŗa Pabbasch. Subst. slaikums, die Schlankheit U. Wenn von einer Bed. "glatt" auszugehen ist (vgl. slaîds), wohl zur Wurzel von slaika; vgl. auch slieka und Leskien Nom. 188 und 224.

Avots: ME III, 913

sle̦sns (li. slẽsnas "flach, platt" bei Būga PФB. LXV, 310), flach Selsau: sle̦snas kurpes. Etwa zu norw. slad "sanft geneigt; Tal" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 535)?

Avots: ME III, 927

slide̦ns U., Segewold, Smilten, Treiden, Wizenhof, Renzen, Palzmar, Lös., Trik., Lemburg, Oppek., Burtn., Erkul, Seppkull, AP., Serbigal, Widdrisch, Alt-Autz, Salgaln, Sessau, Irmelau, Daudsewas, Naud., Stelph., Siuxt, Tuckum, Mitau, Sauken, Ruhental, Mesoten, Schleck, Behnen, Alt- u. N.-Rahden, Memelshof, Lieven-Bersen, Fockenhof, slidans Prl. n. FBR. VI, 80, Warkl., slidins Bers., Saikava, slidaîns U., glatt wie Eis, schlüpfrig U.; schräg ablaufend U.: slidans le̦dus, glattes Eis Mag. XIII, 2, 44. jaunas kurpes jāievalkājuot uz slide̦na le̦dus LP. V, 187. tur aizveda mūs[u] māsiņu par slidainu (Var.: slide̦nu, sklidanu; slidanu 13614, 2 var.) ezeriņu BW. 13605 var. ne tev bē̦ra kumeliņa, ne slide̦nu kamaniņu 25867. pa slidanajiem dēļiem Stari II, 853. būs viņu ceļš kā slide̦nas vietas tumsībā, pie kā tie piedauzīsies un kritīs Glück Jerem. 23, 12. - Subst. slide̦nums, eine glatte Stelle U.

Avots: ME III, 931

slîde̦ns Wolm., Ermes, Jürg., Arrasch, (mit ĩ ² ) Ruj., Salis, glatt, schlüpfrig; gleitend: mātes kurpes slīde̦n[a]s (Var.: slidan[a]s, slidas, slīdas) bija, ieslīdēja tautiņās BW. 16970, 4 var. slīde̦nā, ne˙kur nesakruokuotā, čaukstuošā tē̦rpā Veselis Saules kapsē̦ta 33.

Avots: ME III, 934

‡ slidns, = slide̦ns: kurpes slidnas bija Aizsils Sen. k., S. 12.

Avots: EH II, 525

slids (li. slidùs "glatt"),

1) glatt, schlüpfrig
U.: slidas (Var.: slīdas, slidan[a]s, slīde̦n[a]s) bija mātes kurpes, ieslīdēja tautiņās BW. 16970;

2) schräge
U.: slida (Var.: līka, greiza) kuoka laipu meta, lai es krītu ūdenī BW. 18802 var. pa slidu atmatiņu Rutzau. Nebst slîdêt, slaids und li. slýsti "gleiten" zu ae. slídan, mhd. slīten "gleiten", ahd. slito "Schlitten", ae. slidor "glatt", mir. slóet "Schleifbahn", sowie (?) ai. srēdhati "gleitet ab", slav. slědъ "Spur" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 707 f., Siebs KZ. XXXVII, 320, Reichelt KZ. XXXIX, 75; vgl. auch sliede.

Avots: ME III, 931

slirbât, tr., schlürfen Wid. Zu norw. slurpe "schlürfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 716).

Avots: ME III, 933

sliže̦ns, = slide̦ns, glatt, schlüpfrig: mātes kurpes sliže̦nās (Var.: slide̦nās) ieslīdēja tautiņās BW. 16970, 4 var. Ableitung von einem *sližs, = slids (li. slidùs).

Avots: ME III, 934

šļor̂kstêt ² Stenden, = šļurkstêt: kurpes ūdens pilnas un šļorkst.

Avots: ME IV, 73

šniku, in der Verbindung šniku šnaku, Interjektion: dzenīt[i]s kala šniku šnaku BW. 27966, 4 var. kurpes gāja šniku šnaku 5726, 8. Aus d. Schnickschnack.

Avots: ME IV, 89

snuore, snuora, šņuõre, = àukla, Schnur: snuorēm zeme izmērīta BW. 10342. snuorītēm ... nere̦dz manas ce̦purītes 13910, 5. kurpes spīd sudrabiņa snuorītēm 32720, 2 var. izvilku ze̦lta snuoru 33125, 6 var. (aus Rokaischen). Aus mnd. snôr.

Avots: ME III, 979

sprãdzaîns, mit Schnallen versehen: sprādzaiņas kurpes Klaust. 72.

Avots: ME III, 1014

sprãdzêt C., -ẽju, tr.,

1) schnallen
(mit ã ) Wolm., Jürg., Wandsen, Dond., U.; mit Schnallen versehen: cieti... sprādzējat... kumeliņu! Biel. 914. meiteni... pušķuojuot,... sprādzējuot un marguojuot kâ mietnieks zirgu Dok. A. sprādzē̦tās kurpes MWM. XI, 164. znuoti... sprādzē̦tiem zābakiem BW. 3854;

2) prügeln :
pirkšu pātadziņu, .. . sprādzēš[u] (Var.: sukāšu, sluodzīšu) tavu kažuociņu (Var.: muguriņu) BW. 26095, 1;

3) tüchtig und viel essen:
ē̦dat, ļaudis, sprãdzējat! Ober-Bartau n. Latv. Saule 1926, S. 425. Refl. sprãdzêtiês Karls., sich schnallen.

Avots: ME III, 1014

sprèdze ² Nerft,

1) sprẽdze Baldohn, Nötk., Zirsten, Schujen, Roop, Wohlfahrt, Nitau, spràdze ² Gr.-Buschh., Römershof, Setzen, Odensee, sprēdze Mag. XIII, 2, 60, Stelph., = sprādze. die Schnalle: sprēdzēm kalti kumeliņi BW. 5995 var. sprēdzē mani, māmuliņa, sudrabiņa sprēdzītēm! 5348, 1 var. kurpes ir spīdīgas, un virsū sudraba... sprēdzītes Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 189; sprẽdzes, Metallteile, Metallschmuck am Pferdegeschirr Jürg.;

2) sprêdze ² Ruj., sprẽdze Wohlfahrt, ein Vorhängeschloss;

3) sprèdze ² Neugut, Odensee, = siksna, der Riemen. Zu sprēgt; vgl. sprādze.

Avots: ME III, 1017

stãste C., *stāse od. *stās(i)s, = tāss; lūku kre̦kls, stāšu kurpes BW. 30562, 6.

Avots: ME III, 1051

stìerêt ² Kl., Bers., Odensee, -ẽju, = cierêt, sierêt, spazieren Spr., stolz einhergehen Wessen: stierē (Var.: cierē)... jājējiņi, ze̦lta kurpes kājiņā BW. 32495 var.

Avots: ME IV, 1080

stilpêt, -ẽju,

1) tr., mit Mühe etwas auf-, ziehen, aufstülpen, überstreifen
Sauken, (stilpēt) Ekau, Grünwald, Naud., Nikr., Bixten, Pe̦nkule, N. - und Ob. - Bartau, mit Mühe ein zu enges Kleidungsstück (stil˜pêt Sessau, Alt -. Bergfrled, Neuhausen, Funkenhof, Baldohn, Auermünde, Ob. - Bartau) od. Stiefel (Wid., Memelshof, [ stilpēt ] Sessau, Baldohn, Auermünde, Funkenhof, Siuxt, Wandsen, Wahnen, Dond., Neuhausen, Nigr., Ob. - Bartau) anziehen: st. zābakus kājās. kungi stilpē̦tiem zābakiem BW. 14082, l, 2 var. bij grūti jāstilpē, lai uzmauktu dakšai kātu Ob. - Bartau. - Wenn bei einer Geschwulst (an der Hand) die Haut straff gezogen ist, sagt man: vai, kâ tuo ruoku stil˜pē! Gaicken;

2) tr., schwer, mit Mühe tragen, schleppen:
re, kâ tā stil˜pē ūdeni! Neuhausen;

3) tr., (ein lebendiges Wesen in einem Raum) einsperren
(mit -il˜-) Preekuln; hineindrängen, -stopfen Libau;

4) intr., etwas drücken:
kurpe. pašauri pašūtas drēbes slilpē Gaicken;

5) "(mit Ruten ein Kind) prügeln"
Baldohn. Wenigstens in der Bed. 1 aus mnd. stulpen "eine stulpe über etwas legen".

Avots: ME IV, 1069

šũdinât (li. siúdinti "nähen lassen") Wolm., šùde̦nât ² Prl., fakt. u. freqn. zu šũt, nähen lassen U.; nähend anfertigen: gribu šūdināt zaļu zīļu vainaciņu BW. 6029. kre̦klu šūdināju 7351. kumeļam zvaigžņu deķi šūdināju 29651, 2. augstas kurpes šūdināja 5700. pūru šūdināja BWp. 3417 (ähnlich: BW. 7909, 2.). smalki vērpu, vēver[i]s auda, pa vāciski šūde̦nāju BW. 7037, 1. sakas šūdināju Aus. II, 1. nuo vadmalas šūdināti svārki Libek Pūķis 28.

Avots: ME IV, 108

šũt (li. siúti, serb. šȉti "nähen"), Praes. šuju (Autz, Bauske, Bershof, C., Dond., Selg., Siuxt, Stenden, Wandsen), šūnu (Gr.-Buschh.,Kl.,Meiran,Schwanb.) od. šuvu Kand., Salis, Wolmarshof, Praet. šuvu,

1) nähen:
viena (zeltenīte) šūn, uotra ada BW. 13250, 13. kārtām šuvu vainadziņu 5931. šuj, māmiņa, man kreklīšus! 7347. kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli Etn. II, 191. savam . . . lellim šuj bruncīšus Blaum. Ska1. ug. 230. māte meitai pūru šuva (Var.: dara) BW. 7596 var. vakar šuva lielu pūru, kad tuo pilnu piedārīs? 7575, 1 var. krija šūtā šūpuolī 1722. šuj, kurpnieks, man kurpītes! 5707 var. Sprw.: suns suņam kurpes šuj, kas šuj nabaga kaķīšam! Br. sak. v. 1231. - šujama (šūnama Seew.) adata, die Nähnadel;

2) (eine Wand) bekleiden:
izslavēja... dēļiem šūtu istabiņu BW. 25820, 2;

3) Zellen machen (von Bienen)
U.: bites šuj savas šūnas Konv. ² 3800. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) laufen, eilen
Gr.-Buschhof, Alksnis-Zundulis: kad ganam pirms Jurģa audekli vai šuvekli duoduot līdz, tad tai vasarā vilks ap luopiem kâ šūt šūnuot N.-Laitzen n. Etn. II, 99. ar kausiņiem ruoka strēlnieki šuva kâ bites A. Brigader Daugava I, 832. Refl. -tiês,

1) für sich nähen;

2) sich (von selbst) nähen:
zaļš pavediens, kas lē̦niem dūrieniem gar zaru šujas Stari I, 26. - Subst. šũšana, das Nähen, die Schneiderei Brasche: Rīgā šūšanā gājusi (hat in R. das Nähen gelernt) Stari I, 288. šuvums, das einmalige, vollendete Nähen; das Resultat des Nähens; das Resultat des Zellenmachens, die Waben, der Wachs: man pacēla mīļa Māre savas meitas šuvumiņu BW. 5020. bitīt, tavu šuvumiņu baznīcā dedzināja BWp. 1991, 3; šuvẽjs (li. siuvė˜jas, aruss. швѣй), auch šuvājs, wer näht; f. šuvēja, die Schneiderin: šūte̦n šuva šuvājiņa (Var.: šuvējiņi), . . . šuvājai diegu truka BW. 7191 (aus Stockm.). bitīt[e] vaska šuvējiņa 7166. Zu apr. schumeno "Schusterdraht", schutuan "Zwirn", schuwikis "Schuhmacher", ai. syūtá-ḥ "genäht", syūman- "Naht", ahd. siula "Ahle" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 514 f., Trautmann Wrtb. 261 f., sowie Osthoff MU. IV,177, Kretschmer KZ. XXXI, 386 und Reichelt KZ. XXXIX, 51.

Avots: ME IV, 111

‡ šūtnis Lng. (unter kurpe), = kur̃pe.

Avots: EH II, 660

I svaĩdît (li. sváidyti Leskien Abl. 286, LChr. 398, ₃ Liet. pas. II, 317) Tr., Ruj., Alt - Salis, Widdrisch, svāidit ² Kl., Sessw., svaîdît Wolm., Schwanb., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Schujen, Warkh., C., PS., Los., svaîdît ² Bl., Bershof, Salis, Dond., Bauske, Grünh., Dunika, Doblen (in Wandsen dafür mẽ̦tât!) -u, -ĩju, freq. zu sviêst, wiederholt werfen, schleudern, schmeissen, schwenken: šurpu, turpu vējiņš svaida smalku linu zēģelīti BW. 8896, 1. (kumeliņš) svaida manu augumiņu nuo kalniņa lejiņā 30101, 1 (Bd. V, S. 679). kuģi svaidīja (auka) kā riekstu čaumalu šurpu un turpu. uzvilka stuopu un svaidīja ragutini Kra. Vīt. 32. tika svaidīts nuo vienas darbnīcas uz uotras Vēr. 11, 62. Refl. -tiês, sich hin und her werfen, schwanken; (unordentlich) herumliegen: savā nespē̦kā es svaiduos Vēr. I, 1466. tu drudzī svaidījies II, 21. viņas sirds vairs nesvaidās starp šīm pretišķībām A. Up. J. 1. 9. tâ jau ce̦nas svaidās Pērsietis. platums svaidās starp 80 un 60 sentimetriem MWM. Xl, 237. ierauga... vilku gar aitām svaidāmies (schleichen) LP. VII, 865. ar valuodām svaidīties (unbesonnen Ungehoriges reden) Libek Pūķis 42. drēbes, zābaki, kurpes svaidījās pa grīdu Pas. IV, 204 (aus Nīcgale). Subst. svaidîšana, wiederholtes (hin und her) Werfen: sūdu svaidīšana (uz lauka), das Ausstreuen des Düngers Grünh.

Avots: ME III, 1140

taisinât,

1): auch (mit aĩ) Salis, Weissensee; t. (mit aĩ) drēbes Orellen, kurpes Seyershof; ‡

4) = taisît (mit aĩ) Weissensee: kuŗu (= drošku) ... Jānis taisinājis, pūlē̦damies pa svētdienām Ciema spīg. 276.

Avots: EH II, 664

tùrpâk ² Ar., Golg., tùrpinâk ² Kl., Meiran, urpe%CC%A6n%C3%A2k">turpe̦nâk N.- Schwanb., tùrpanâk ² Prl., Komparativform zu turp, weiter dorthin: pasēdies turpāk uz priekšu! Golg., L. nāc turpe̦nāk pie manim! N.-Schwanb. ej turpanāk! Prl. n. FBR. VI, 113.

Avots: ME IV, 272

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. ² 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314

uzàut, (die Füsse) bekleiden, (an die Füsse) anziehen, anlegen; ein übriges (zweites) Paar Strümpfe anziehen Spr.: uzaut kājas, uzaut zābakus. Refl. -tiês, sich (an die Füsse) anziehen, anlegen: kundzene bija uzavusēs kājas... kurpes Janš. Mežv. ļ. I, 43. kaut jel vīzes uzavušies! 270.

Avots: ME IV, 315

uzcìrst,

1) hauen, hacken
(perfektiv); (hin)aufhauen: uzcirst cirtienu. paguva uzcirst tam vēl ce̦turtuo cirtienu Janš. Bandavā I, 152. uzcirst ar cirvi uz naglas. uzcirst krustu. uzcirst baļka galam tapu;

2) auf etwas schlagen, hauen
(perfektiv): uzcirst zirgam ar pātagu;

3) aufbauen
U.: ē̦ku (namu, māju) uzcirst Manz. Lettus, U., AP.: klēts būtu uzcirsta Janš. Mežv. ļ. II, 472;

4) aufhacken, aufhauen (hauend öffnen):
uzcirst le̦du Siuxt u. a.;

5) anfertigen
(perfektiv): skaisti jau bija gan uzcirtis (sc.: kurpes) Janš. Dzimtene V, 116;

6) auflockern
U.: salmus uzcirst, das (Sommer)getreide in der Riege beim Dreschen auflockern U. sìenu uzcirst, das Heu mit der Harke wenden U., Etn. III, 72, Salisb., Siuxt u. a.: vālī sagrābtu sìenu žāvēšanai uzcē̦rt Etn. III, 103. Refl. -tiês,

1) man uzcirtās uz akmeņa Siuxt u. a., beim Hauen, Hacken traf ich versehentlich auf einen Stein;

2) sich aufputzen, sich herausschmücken
Siuxt, Vīt. u. a.;

3) energisch, rechthaberisch auftreten, auf etw. bestehen
Vīt.

Avots: ME IV, 321

uziêt (li. užeĩti "hinaufgehen; gehend antreffen", slav. vьziti "hinaufgehen"), uziẽt,

1) (hin)aufgehen:
uziet pa trepēm augšā. uziet uz bēniņiem. saule uziet (= uzle̦c) Ar.;

2) uziet (mācībā), konfirmiert werden
Wolm.;

3) aufgehen
(fig.): kurpe nav ne˙vienai kājai uzgājuse JK. V, 75. kurpe vinai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66;

4) einholen
Für. I: kaut mēs viņu varē̦tum uziet! Für. I;

5) antreffen, entdecken
U., (auf)finden: nuoglabāt kuo tādā vietā, kur ne˙viens nevar uziet Etn. I, 107. es uzgāju (Var.: atradu) ganīdama rasā... ābuoltiņu BW. 9623 var. bē̦rni uzgājuši putniņus Saikava;

5) über jem. kommen, widerfahren
U.: viņam uzgāja lielas bē̦das, ihm widerfuhr grosses Leid U. dusmas uziet saimniekam LP. IV, 32. kārums uziet II, 77. kas tev par jautrību uzgājusi? Pas. I, 177 (aus Usingen). ja mums... uzies izsalkums III, 182 (aus Ruj.). jai... uzgāja miegs IV, 391 (aus Atašiene). jam uziet smiekls V, 294 (aus Welonen). kas jums visiem uzgājis - kādēļ tādi nuošļukuši? LP. IV, 27;

6) aufkommen:
uznāk lietus. uznāk... migla JK. IIl, 71;

7) aufgehen, verbraucht werden:
vai viss tev uziet (= saiet)? Ar. tur pulka zemes uziet, bei dieser Art (Kartoffeln zu ptlanzen) geht viel mehr Land drauf Duhren n. Mag. XIlI, 11. cik uziet, soviel draufgeht, zur Bezeichnung einer grösseren Menge: dzeri, cik uziet! LP. VI, 43. lai ne̦suot barības, cik uziet Stari II, 736. e̦smu dabūjuse žagarus cik uziet MWM. X, 886. paāksties nu cik uziet! Vēr. I, 1165; 8) (mit Bitten, Forderungen usw. auf jem.) eindringen U.: viņš man uzgāja ar draudiem, er stürmte mit Drohungen auf mich ein U. Ilzei... sametās... žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. ciešāk vajadzēja uziet Upītis Nemiers 112. Refl. -tiês,

1) = uziet 8: tē̦vs stingri uzgājās. tad tu negribi viņiem uzieties? A. XX, 213;

2) finden:
vē̦lāku Šļupsts uzgājies, ka tas... bijis tas riktīgais zaķis Upīte Medn. laiki 117;

3) sich erinnern, sich besinnen auf:
nevar dziesmas uzieties (gespr. mit iz-) N. - Schwanb.

Avots: ME IV, 336

uzkal˜dinât, schmiedend herstellen, beschlagen (perfektiv): uzkaldināt jaunus ratus. uzkaldini dzelzs kurpes! Pas. IV, 502 (aus Adiamünde).

Avots: ME IV, 338

uzmàukt,

1) aufstreifen
U.; anziehen; aufstülpen; aufzäumen U.: uzmaukt ratiem riteni JK. III, 78. uzmaukuši riteni uz... ruokas Etn. II, 103. uzmauci gre̦dze̦nu pirkstā! LP. IV, 88. M. uzmauca ce̦puri Apsk. v. J. 1905, S. 175. uzmaucu... kurpes kājiņās BW. 16970 var. villānes uzsedza... brūtes brālim uz ple̦ciem, kur jaunā meita tās sadiedza, tad sadiegtas brūtei uzmauca BW. III, l, S. 27. uzmauc zirgam iemauktu U. Krauklis uzmauca bērim sakas Saul. JR. IV, 48. turpat... laukā, kur viņš tuo (= zirgu) bija uzmaucis (aufgezäumt), viņš tuo tagad gribēja nuoduot ganam atpakaļ Janš. Bandavä I, 390. uzmaucams vāks, ein aufzustülpender Deckel Bielenstein Holzb. 785;

2) hinauflaufen
C.; "взмахнуть на верх" Spr.: zē̦ns uzmauca kalnā C. Refl. -tiês,

1) sich aufstreifen, anziehen:
cimdus sev uzmaukties. uzmaucies garus zābakus kājās Janš. Bandavä I, 96. kā jās uzmaukusēs pastalas II, 104. vecene... mauca viņam iemauktus galvā, bet puisis šuoreiz neļāvās vis uzmaukties Pas. III, 52 (aus Leegen);

2) man netīšām sveši cimdi uzmaukušies, ich habe versehentlich fremde Handschuhe angezogen.

Avots: ME IV, 356

uzraisît: kungam ... kurpes siksnus u. Manz. Post. I, 28.

Avots: EH II, 731

uzspîdinât,

1) aufleuchten machen
Amboten, Bers., Bixten, Irmelau, Kalz., Laud., Pampeln: u. gaismu ar skalu. uzspīdini te uz laipas! Stenden. uzspīdini (elektriskuo) lampiņu! Stenden;

2) aufputzen, putzend blinken machen:
u. kurpes, nažus Base, Dunika, Erlaa, Grünw., Kurmene, Laud., Lubn., Meiran, Sauken, Schibbenhof, Schrunden, Selg., Sermus, Stenden, Ubbenorm. Subst. uzspîdinâšana, das Aufleuchtenmachen (gaismas uzspīdināšana Vēr. II, 332), das Aufputzen.

Avots: ME IV, 381

uzstīlêt Odsen (mit ì ² ), Sakstagals, = uzstilpēt: u. (uzstīvēt, ar muokām uzmaukt) mazas kurpes kājās.

Avots: ME IV, 385

uzšũdinât, aufnähen, fertignähen (lassen): saimniecē drēbes uzšūdina tai Janš. Precību viesulis 61. vīram uzšūdināja... rītsvārkus Turg. Muižn. per. 51. kurpes, kuo tā... bija likuse žīdam... uzšūdināt Janš. Bandavā I, 284. uzšūdināšu sev ādus zābakus Saul. III, 195. Refl. -tiês, (für) sich auf-, fertignähen lassen: uzšūdinies skaistas drēbes! CTR. I, 10. uzšūdinās sev zābakus Janš. Mežv. ļ. II, 43.

Avots: ME IV, 390

I velte, velša V., das Geschenk, das Angebinde; A velte L., U., Spr., (mit elˆ ² ) Bl., velˆša ² Dond., velša U., Demin. veltiņa BW. 25380, gew. Plur. veltes U., (mit èl ² ) Fest., Golg., Kl., vè̦ltas ² KatrE., veltis Mag. XX, 3, 194, velˆšas ² Stenden, die Geschenke, welche die Braut bei der Hochzeit verteilt: ziemsvē̦tku veltes Plūd. velša uz vārda dienu V. sūtīti lāgt ar vārdiem un bagātām veltēm A. v. J. 1897, S. 374. saule un lietus neaizmirst duot savas veltes Veselis Trīs laimes. kažuoku, kurpes... iedāvinājis... kad tādas velˆtes ² duod... Janš. Dzimtene V, 91. kādu velšu tu gribēji ? BW. 1141. es, māsiņa, nebē̦dāju par tavām veltiņām (Var.: veltītēm) 25380. kad bērēs (arī kāzās) vedējs nedabū veltis, tad zirgam ļaunums Etn. IV, 174. puisis, kas brūtes velšu pūru veda BW. III, 1, S. 6. brūtgāna brālis ar velšu pūru (tīni) 88. bāliņš ne̦s velšu pūru BW. 25250. sīku velšu mans pūriņš 16710, 6. uotrā dienā (am zweiten Hochzeitstag) ... meta velšu naudu BW. III, 1, S. 89. me̦tat, tautas, velšu naudu! BW. 25696. man palika dieveram velšu kre̦kls nerakstīts 25442. Wohl als "Gunstbezeigung" oder als "Erwünschtes" zu li. velmi (bei Būga KSn. I, 36) "gönne" (s. Petersson Ar. u. arm. Stud. 128), ai. vṛtá-ḥ "erwünscht", vára-ḥ "Wunsch, Gegenstand des Wunsches, Geschenk", lat. velle, got. wiljan, aksl. voliti "wollen", le. vaļa (s. dies) u. a.

Avots: ME IV, 533, 534

veltenis,

1) "?": kâ brīnumaiņā veltenī sagriezušies kuoku kruoņi A. Upītis Vārds v. J. 1913, S. 49;

2) der Filz:
siltas velteņa kurpes Domas III, 515. zābakuos ar velteņu uoderi Daugava I, 680;

3) ein Klumpen Moos und Beerenkraut (womit man zwecks Erhaltung der Wärme die Oberlage belegt)
Vīt. (mit elˆ): re̦dzuot šuo pe̦lē̦kuo velteni... likās... neiespējams, ka šai... purvājā... Veselis Saules kapsēta 124;

4) = rullis 2, die Feldwalze;

5) plur. velteņi, Filzstiefel;

6) siena velˆtenis Nötk.,

a) eine Walze zum Hinwälzen des Heus vor die Scheune
Meselau, Seltingshof;

b) das vor die Scheune hingewälzte Heu
Festen, Lemburg, Selsau.

Avots: ME IV, 534

I vìrsnis ² Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Oknist, virsnis Lubn., Preili, virsne Spr., (mit ìr ² ) Gr.-Buschh., Plur. viršņi Aiviekste, Kreuzb., virsnes U., Aiviekste, Kreuzb., Wessen, = virsis, Heidekraut: zied silā viršu lauki Dz. V. sila virsnis Domas II, 137. zem priedēm virsnis Sudr. E. zilsarkanie viršņi Vēr. II, 137. viršņu kalnu ganīdama viršņu viju vainadziņu BW. 4681. ruden zied viršņu kalni 7456. ruden guovis viršņus ēda 7456 var. viršņi (Var.: virši) manas kurpes plēsa 18272, 13 var. pe̦lavu vietu var izpildīt virsnes (virši) Būvmācība 77. tīru nuo apģē̦rba virsnes un sūnas Stari 26. - purvja (?] virsnes, Gagel, Sumpfmyrthe (myrica gale) Mag. IV, 2, 77.

Avots: ME IV, 613

I zīlene,

1) ein mit Korallen besetzter Weiberrock
U.: laikā man mātes kurpes, laikā mātes zīlenīte BW. 10155 var.;

2) "?": mituosim sudrabiņus: tev bij ze̦lta pumpainīte, man sudraba zīlenīte BW. 33971, 6.

Avots: ME IV, 733

zuõlêt, -ẽju,

1) sohlen, Sohlen anlegen:
zābakus, kurpes;

2) eilig gehen (?):
kur tâ nu zuolēsi? Zaravič;

3) schlagen, prügeln
U., Spr., Līn., Naud., Siuxt: zuolēja baltiņa sānus MWM. VIII, 595. zuolēt ar pātagu LP. I, 118. sāk nabadziņu zuolēt, kamē̦r gan˙drīz nuosit Pas. I, 203. netaupi! zuolē! Siuxt;

4) viel und gierig essen
C., Bauske, Līn., Alksnis-Zundulis, Trik., A. - Ottenhof. Refl. -tiês, sich prügeln Bauske.

Avots: ME IV, 759

žurkâda, das Rattenfell: žurkād[u] kurpes kājiņā BW. 20463, 2.

Avots: ME IV, 834

zutis,

1) der Aal (anguilla vulgaris
Flem.): tas nebija upes zutis BW. 34633. zuša ādas zābaciņus BW. 16868. zuša kurpes šūdināja 16984 var. zutis nārstuojas jūŗā RKr. IX, 94. zvejš iet uz zušis Kur. Nehrung. Sprw.: pliks kâ zutis Br. sak. v. 1552. peŗas kâ zutis pa smiltīm 1553. pa vienu caurumu tu zuti gūsi, pa uotru tas aiziet 159. vagars ir tik glums kâ zutis Alm. Meitene no sv. 28. ve̦lni guļ kâ zuši gaŗšļaukus LP. IV, 141. - kviešu zutītis, tylenchus scandens Latv.; smilšu zutis Konv. ² 3667, der Sandaal; zušu māte, die Aalmutter (zoarces viviparus) RKr. IX, 93; zušu bē̦rni, Quappen Bielenstein Holzb. 651;

2) (naudas) zutis, die Geldkatze
U., der Geldbeutel BW. 30907, 3, Arrasch, C., Golg., Gr. - Buschh., Memelshof, Trik., Wolmarshof. Dürfte zu zuvs gehören, s. BB. XXVII, 190.

Avots: ME IV, 753

žvakât Ahs. n. RKr. XVII, 67, Schnehpeln, Stenden, Wandsen, = žvacinât: ž. ievārījumu nuo pudeles laukā; ž. uogas gruozā; ž. naudu makā. Refl. -tiês, sich hin- und herbewegen, wackeln: kāja vaļīgā zābakā žvakājas Wandsen. man kurpes (būdamas par lielām) žvakājas Stenden.

Avots: ME IV, 840