Paplašinātā meklēšana

àizputinât,

1) wegwehen:
smiltis, sniegu;

2) wehend schliessen, verwehen, verschneien:
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109. ceļi bij aizputināti LP. VI, 897.

Avots: ME I, 45

‡ àizsutinât, zu bähen (brühen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aizsutināts spieķis, gaļas gabals Kl.

Avots: EH I, 54

‡ aplutinât, einigermassen verwöhnen: aplutināts bē̦rns Bauske.

Avots: EH I, 99

apputinât, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., = apputêt 1: sudmalis viss apputinājies ar miltiem.

Avots: EH I, 107

apputinât, tr., mit Staub bedecken, bestauben: slaukuot meita apputinājusi galdus, krē̦slus, drēbes; ar sniegu apputināt, verwehen JR. IV, 81.

Avots: ME I, 112

‡ aprutinâtiês (?) Warkl. "= ‡ apruõtinâtiês".

Avots: EH I, 110

apsutinât [li. apšùtinti], tr., ringsum bähen, ein wenig bähen: dē̦ls apriņķa skuolā apsutināts, von der Kreisschulbilduug beleckt Purap. P.

Avots: ME I, 127

‡ atputinât,

1) herstauben machen;

2) wehend entbldssen (freilegen):
vējl atputināja kapsē̦ta miruoņu kaulus A. Niedra Latv. Sargs v. J. 1925, .N's 3.

Avots: EH I, 160

atsutinât (li. aišùtinti), ‡

3) durch Bähen öffnen:
ierēdņi vē̦stuli "atsutinājušï Anekd. IV, 622; durch Bähen erweichen (?): puņus a. Lange Latv. ārste 22.

Avots: EH I, 172

atsutinât, fact.,

1) abbähen:
mizu; [sviedri ādu atsutina U., der viele Schweiss macht die Haut schmerzhaft]; übertr., abbläuen: es priecājuos redzēt, ka viņi viens uotram atsutinās ādu Purap.;

2) auffüttern:
cik labības gan nepāriet, kamē̦r tādu cuku atsutina Grünh.

Avots: ME I, 199

[čutinât Wessen "mudinât"; vielleicht mit ostle. č- aus ķ-.]

Avots: ME I, 424

‡ daputinât, hinzustäuben Sonnaxt: d. miltu.

Avots: EH I, 307

‡ ìečutinât Wessen "= ìemudinât".

Avots: EH I, 507

ìekutinât, Kitzel erregen (?): izkutinājuos, bet šam vis nevarēju ie. Saikava.

Avots: EH I, 524

ìekutinât, ankitzeln, anregen: darbs dūšu iekutina LP. I, 143.

Avots: ME II, 33

ìelutinât, verhätscheln: bē̦rnu.

Avots: ME II, 40

ìeputinât, tr.,

1) hineinwehen, verschneien:
tas bij pa pusei ieputināts sniegā;

[2) schmäumen machen
MSil.].

Avots: ME II, 54

ìesutinât, ein wenig abbrühen Spr.

Avots: ME II, 74

I ìetutinât, [(etwas nicht fest Stehendes aufstellend) rings herum stützen, einwickeln Mar., Roop, Wenden]: uzraudzīja ratiņuos ietutinātuo bē̦rnu Duomas II, 1186. [ietutināja bē̦rnu kažuokuos Jürg.]

Avots: ME II, 84

[II ìetutinât Druw. "langsam herein - od. hineintraben."]

Avots: ME II, 84

[III ìetutinât, einflüstern Golg.: viņš tam kuo ietutināja ausī.]

Avots: ME II, 84

[IV ìetutinât Erlaa "= ielutinât" (?).]

Avots: ME II, 84

izkutinât, ‡

3) = izvilˆt Saikava: tik ar māniem es šam vienu latu izkutināju. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang kitzeln Dunika u. a.

Avots: EH I, 459

izkutinât (li. iškuténti),

1) gehörig kitzeln:
es viņu labi izkutināju;

2) kitzelnd od. stochernd herauszukommen zwingen:
patruļa izkutinājusi šuo vazaņķi nuo salmu kaudzes U. b. 131, 42.

Avots: ME I, 757

izlutinât, tr., verwöhnen, verziehen, verzärteln, verweichlichen: savu īstuo meitu pamāte nezināja, kâ izlutināt LP. IV, 102. izlutināts uz beidzamuo puostu kâ mātes dēliņš. Refl. - tiês, sich verweichlichen.

Avots: ME I, 766

izputinât, tr.,

1) ausstäuben:
drēbes, maisus;

2) ver -, zerstreuen:
tie ir kâ pe̦lus, kuo vējš izputina Psalm 1, 4;

3) zu grunde richten, ruinieren, liederilch verkommen, lassen, vertun, vergeuden, zerstören, vernichten, schmettern:
jūsu sieva duomā, ka es jūs izputinu MWM. XI, 292. puiši muižas gaitās saimnieka zirgus izputina Neik. īsā laikā izputinājis visu mantu LP. V, 318. zaļumballe izputina ve̦se̦lu dienu A. XX, 268. izputināšuot viņam visu pili LP. IV, 3. kaŗa spē̦ku izputināsi IV, 93. valdi gruožus, ka neizputina mūs abus V, 318. Refl. - tiês,

1) sich ausstäuben:
ej ārā izputināties;

2) sich ruinieren, zu grunde gehen:
negribuot vairs tâ izputinâties, kâ līdz šim Neik.;

3) zur Genüge st"rmen:
pa nedēļu bija gan izputinājies, gan izsnidzies MWM. VII, 130.

Avots: ME I, 787

izsutinât, (li. iššùtinti), tr., fakt. zu izsust I, durchbähen: mīksta izsutināta sluota. kuoku mē̦dz pirms liekšanas sakarsēt vai izsutināt Konv. ² 2398. [Refl. - tiês, sich recht ausschlafen U.]

Avots: ME I, 807

izutinât, izutuôt, tr., ablausen: galvu, bē̦rnu. Refl. - tiês, sich ablausen: vai e̦sat reiz izutījušies? Vgl. li. išutinė´ti.

Avots: ME I, 822

jaũtinât, tr., verhören, mit Fragen belästigen: visi brīnās, ka šis gudrs tur jautina LP. VI, 894.

Avots: ME II, 104

‡ krutinât (li. krùtinti "bewegen"), wiederholt schütteln Auleja.

Avots: EH I, 662

kutinât (li. kùtinti [und kutinė´ti]), fr., fakt. zu kutêt, Kitzel erregen, kitzeln: kaķītis ar pēdiņu viņai kutina lūpas Etn. IV, 85. viņa smējās kâ kutināta Saul. Fig., reizen: ruobežnieka dēliņam sirdi vien kutināju BW. 515. Vgl. auch atkutinât (unter atkust).

Avots: ME II, 330

[ķutinât Lis., = ķutes kŗaut.]

Avots: ME II, 392

lutinât, ‡

3) locken:
kad tev[i] ... blēži lutina (jetzt dafür: vilina) Getzel Spr. Salom. 1, ₁₀ .

Avots: EH I, 763

lutinât, tr.,

1) hätscheln, verwöhnen, verzärteln:
māte īstuo meitu lutinājuse LP. VI, 606;

[2) me̦du lutinât L., Bergm. n. U., Honig läutern.
Zu ahd. lotar "locker" u. a.; vgl. dazu Berneker Wrtb. I, 748].

Avots: ME II, 516

‡ ļutinât Daudsewas, Sonnaxt, = lutinât, verwöhnen.

Avots: EH I, 775

nùokutinât, ‡

2) zu Tode kitzeln
C., Orellen, Saikava, Latvis 1930, № 2718; ‡

3) abschlachten
Trik.: n. sivē̦nu.

Avots: EH II, 58

nùoputinât, ‡

4) verlieren
Vank.: viņš ceļā nuoputinājis visus deķus. ‡ Refl. -tiês Dunika u. a., sich die Kleider abstäuben: izej ārā, nuoputinies!

Avots: EH II, 79

nùoputinât, tr.,

1) abstäuben:
zābakus; putekļus nuo drēbēm; nuoputināt brunčus;

[2) abschäumen:
gaļa... neir labi nuoputināta Für. I, unter gaļa;]

3) abstümen:
sniegs nuoputinājis laukus un pļavas.

Avots: ME II, 835

‡ nùostrutinât, den Schaum von kochendem Fleisch abschöpfen Bers., Drosth., Smilt.

Avots: EH II, 92

nùosutinât (unter nùosutêt),

1): ganiem kājas nuosutinātas nuo slapjuma karstā laikā Frauenb.; ‡

2) verprügeln:
zē̦ns paliek juo dienas stūrgalvīgāks. būs jānuosutina kādu reizi Veselis Netic. Toma mīlest. 145; ‡

3) "laufen"
Frauenb.

Avots: EH II, 93

‡ I nuotutinât Kegeln "etwas so hinstellen, hinlegen, dass es nicht umfällt"; auch figürlich: n. atkal uz pe̦kām "vājam (panīkušam) palīdzēt tikt uz ceļa" Kegeln.

Avots: EH II, 103

‡ II nuotutinât "nuokaut" Pilten.

Avots: EH II, 103

‡ pakrutinât, wiederholt ein wenig schütteln Auleja: pakrutināva kuli.

Avots: EH II, 145

pakutinât, tr., etw. kitzeln: viņš meltu dažreiz arī paņurcījis un pakutinājis Vēr. II, 192. pruot pakutināt publikas ne̦rvus I, 1229.

Avots: ME III, 51

palutinât, tr., etwas verwöhnen: palutinati ļaudis Latv. Refl. -tiês, etwas sich verwöhnen: cilvē̦ks palutinājas R. Sk. II, 129.

Avots: ME III, 63

[paputinât,

1) teilweise leichtfertig vergeuden:
nauda jau krietni paputināta;

2) ein wenig stäuben:
p. miltu maisu.]

Avots: ME III, 84

pãrkutinât, tr., zu sehr kitzeln: bē̦rnu.

Avots: ME III, 162

pā`rputinât, pā`rputenêt, in Saus und Braus heimführen: pārvedu, pārputenēju (= pārputināja) dižu klaipu cepēju BW. 18651.

Avots: ME III, 171

pãrputinât, tr., hinüberwehen: vējš pārputinājis sniegu pār žuogu.

Avots: ME III, 171

pãrtàutinât,* pãrtàutuôt, tr., entnationalisieren, eig, in ein Mitglied eines andern Volksverbandes verwandeln: pārtautuot Krievijā dzīvuojuošās cittautas Konv. ² 2311. zemnieku pārtautināšana A. Refl. -tiês, seine Nationąlität aufgeben.

Avots: ME III, 182

[pasutinât (li. pašùtinti), ein wenig, eine Zeitlang bähen: pasutināt veļu; brühen: pasutināt salmus ar karstu ūdeni; dämpfen: pasutināt katlā gaļu Jürg. Refl. -tiês, eine Zeitlang sich quästen (in der heissen Badstube), ein Schwitzbad nehmen: jākāpj uz lâvas pasutināties; slimniekam de̦rē̦tu vannā pasutināties Jürg.]

Avots: ME III, 109

‡ II pasutinât Dunika, rasen machen: p. zirgus.

Avots: EH XIII, 177

[pašutinât "pakaitinât" Bauske.]

Avots: ME III, 117

pìeputinât,

1) vollstäuben;

2) vollpudern:
ne̦sāt balti pieputinātus matus Kundz. Ve̦cais Stenders 110;

3) vollstümen:
pieputināts ceļš.

Avots: ME III, 281

pìesutinât, zur Genüge, ein genūgendes Quantum schmoren, kochen Spr.; mit Gekochtem, Geschmortem anfüllen : piesutinājis sēņu pušmucu JR. IV, 72.

Avots: ME III, 298, 299

pìetutinât, tr., anstützen Wid.

Avots: ME III, 306

I putinât, Enten jagen: iet putinātu Lubn.; vgl. putnuot.

Avots: ME III, 441

II putinât,

2): kam tas (= rijenieks) mani putināja puteksnīšu rijiņā BW. 31626 var. kam tu putinā ustabu? pamērcē sluotu, tad i[r] slauki! Zvirgzdine. Refl. -tiês, ‡

3) die Frucht abtreiben
Salis.

Avots: EH II, 338

II putinât, tr., intr.,

1) putenêt Schrunden, Briņķi, stühmen: sniedziņš sniga, putināja Biel. 1321. kad briesmīgi salst un putenē LP. VII, 25;

2) stäuben; stäubend aufwirbeln:
miltiem galvu putināja BW. 7949, 3.. nesāci tu man te putināt augšā pagājušuos laikus! Vēr. I, 774;

3) "unbändig laufen, schmettern":
zirgs izbijās un sāka putināt Dond. n. RKr. XVII, 48;

4) fact., zerstieben lassen, zerstören:
savas iedzīves negribu putināt laukā MWM. VIII, 410. Refl. -tiês,

1) stäuben, stühmen
U.;

2) sich (sein Hab und Gut) zerstören, vergeuden:
neputinies mūsu dēļ pa˙visam laukā! Plūd. Rakstn. II, 305.

Avots: ME III, 441

‡ III putinât,

1) schäumen (tr.):
ziepes p. ("sakult putās") Bers. kad ziepju puķīti (saponaria) taisa slapju un putina, tad taisni tâ kâ putuo Salis;

2) den Schaum von kochender Fleischsuppe abnehmen
Ramkau.

Avots: EH II, 338

rutinât Stelp., = rubināt I, kollern, falzen : rubeņi rutina.

Avots: ME III, 565

sakutinât: (fig.) bijušas smukas meitas ... apģê̦rbs vien ... sirdi sakutina Jauns. Raksti VIII, 369.

Avots: EH XVI, 421

sakutinât, tr., tüchtig kitzeln (perfektiv): viņš... Lati... sakutināja Latv.

Avots: ME II, 660

salutinât, eine gewisse Zeit hindurch verwöhnen: cik ilgi tu bē̦rnu salutināsi?

Avots: ME II, 677

saputinât, tr.,

1) zusammenstümen, -wehen
Spr.: puteņa laikā sapūš kuopā (saputina) kupanu Grünh.;

2) verstümen, verwehen; verstauben machen, lassen
Spr.: kapu kalns saputināts nuo smiltīm LP. VII, 1095;

3) zu Schaum schlagen, schäumen machen
Dr.;

4) vernichten.

Avots: ME II, 709

sasutinât: s. kumelītes Ceļi VIII, 236.

Avots: EH XVI, 452

sasutinât, tr., fakt. zu sasust, ausbrühen Spr.: luoku liecamuo kuoku vajaga labi sasutināt, lai liecuot neiegumst Fest., Golg.

Avots: ME III, 751

sašutinât: kungs, kuŗu ... aizduomas ... saniknuoja un sašutināja Līg. medn. 161.

Avots: EH XVI, 455

sašutinât, erzürnen Wid., LKVv.

Avots: ME III, 759

I satutinât,

1) zusammensteflen:
bē̦rnu satutinātā karšu rinda MWM. X, 802. satutinât namiņu, aus Hotzstangen eine Sommerküche zusammenstellen Salis. viņš siena kaudzi tâ satutinājis vien U. (unter tutinât). nuo viņa spalvas nav sagaidāms nevis kāds satutinājums... DL.; Zusammengestürztes zusammenstellen: s. sē̦tu Lemsal, Hochrosen;

2) vermummen zusammenwickeln, einwickeln:
s. bē̦rnu Koddiack, Sessw., Peb., Jürg., Bers., Allasch, Mitau.

Avots: ME III, 769

II satutinât(iês) "klusu sarunât(iês)" MSil.: vecenes būs atkal kuo satutinājušas tur pa kaktu Golg.

Avots: ME III, 769

II satutinât(iês) "klusu sarunât(iês)" MSil.: vecenes būs atkal kuo satutinājušas tur pa kaktu Golg.

Avots: ME III, 769

šautinât,

1) n. Für. I, = rūnît (kastrieren): š. vē̦rsē̦nu;

2) streichen lassen
L.

Avots: ME IV, 10

strutinât: auch AP., Ramkau.

Avots: EH II, 591

strutinât, tr., den Schaum vom kochenden Fleisch abnehmen N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618, Smilt., Drosth., Adsel, Erlaa, Lub., Bers., Laud., Sissegal: gaļa vēl nav strutināta Adsel.

Avots: ME IV, 1096

I sutinât (unter sutêt): s. graudus Siuxt. s. kāpuostus Warkl. nebūtu sutinājis (= bijis tik karsts laiks), lini būtu atdzīvājušies Linden in Kurl. saimnieks pa gaŗiem ziemas vakariem neduomāja vis kaulus s. aizkrāsnē Neikens; prügeln Warkl. Refl. -tiês: auch Salis; sich durch Bähungen kurieren Ramkau: ar reumatismu sirgstuoši ņe̦m skudres nuo pūļa, savāra un tad sutinājas.

Avots: EH II, 605

‡ *II sutinât, zu erschliessen aus pasutinât ‡ II.

Avots: EH II, 605

šutinât (li. siutinti bei Miežinis), fakt. zu šust I, ärgern, böse machen L., U., verdriessen V.

Avots: ME IV, 108

*tàutinât, zu erschliessen aus pãrtàutinât.

Avots: EH II, 670

I tutinât,

2): pie nama durvīm tutinādams pieskrēja auto Burtnieks 1934, S. 518;

3): auch A.-Schwanb.

Avots: EH II, 706

I tutinât,

1) duzen
Biel. n. U., MSil.: cits audzekņus jūsināja, cits tutināja Duomas III, 319. kalpuone mani tutināja II, 412;

2) "die Laute
tu, tu hervorbringen" Nötk.;

3) = dudināt I, leise (vor sich hin) sprechen, murmeln Bauske, Golg., Gr.-Buschh., Mar., Sessau: kuo tu tutini: runu stiprāk Mar. n. RKr. XV, 141. viņš sadusmuojies, kaut kuo tur tutina, ne˙maz lāga nedzird Mar.; zornig und leise brummen N.-Peb. - Refl. -tiês,

1) einander duzen
MWM. VII, 610, Vīt.: tu ar ve̦lnu tutinies MWM. v. J. 1897, S. 172;

2) sich freundlich unterhalten
Bers. (so auch in der aktiven Form).

Avots: ME IV, 275

II tutinât,

2): auch Lems., Salis.

Avots: EH II, 706

II tutinât,

1) wickeln, (ein)hüllen
Lenzenhof, Mitau: bē̦rnu;

2) verwohnen
Bixten;

3) sich mit Puppen abgeben
Ruj.: kad bē̦rni leļļus uz galdu liek, tad saka "tutināt" Ruj. n. U. Mit gegebrochener Redupllkation zu tauņât II?

Avots: ME IV, 275

III tutinât, eine Arbeit obenhin, schlecht machen Lems. n. U.; uneben spinnen: citas meitas villu vērpa, es pakulas tute̦nāju (Var.: bubināju, rubināju) BW. 7120 var.

Avots: ME IV, 275

IV tutinât: (schwach) stützen Lems. Zur Bed. vgl. auch pā`rtutanât.

Avots: EH II, 706

IV tutinât, stützen Mar.; "(etwas) sorgfältig (zwischen andern Gegenständen) hiniegen" Sepkull; "(etwas) unachtsam hinlegen (dass es bald fallen kann)" Adsel, Widdrisch.

Avots: ME IV, 275

V tutinât,

1) ein Messer
(tutenis

1) schärfen
Kalniena, Ruhental, Schwanb:, Sessw.;

2) schlachten
(gew, in der Zstz. mit nùo-) Pilten.

Avots: ME IV, 275

utinât, lausen: māte utina bērnu Schwitten. Refl. -tiês, sich lausen: vārna utinājas Saikava.

Avots: ME IV, 310

uzkutinât, kitzelnd aufwecken: uzkutināt kuo nuo miega.

Avots: ME IV, 348

uzputinât,

1) stäubend
(tr.) auf etw. fallen lassen; (hin)aufstühmen, -wirbeln: miltus pa saujai uzputina uz ūdeni Janš. Dzimtene ² III, 81. uz klētsaugšu uzputināts sniegs. viesulis tur uzputinājis smiltis;

2) "?"; kad putra me̦lna, tas ir - viņai pamaz piena vai kreima, tad saka: uzputini putru! tas ir - pielej kreimu vai pienu klāt! Grünh.

Avots: ME IV, 369

uzsutinât, aufbähen, aufbrühen: u. kāpuostus.

Avots: ME IV, 386

I uztutinât Alswig, Stolben, = uztupinât: uztutināt bē̦rnu sē̦dus. uztutināt linus uz lauka. ne piesējis ne kà; tâ˙pat vien uztutinājis Ronneb.

Avots: ME IV, 394

II uztutinât, aufschärfen: uztutināt nazi Stockm.

Avots: ME IV, 394

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

aptûkt (unter aptukt): izskatās pēc apsutināta, aptukuša veča Kaudz. Izjurieši 238.

Avots: EH I, 123

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

aušulĩba, Albernheit, Ausgelassenheit, Unartigkeit: pilsē̦tas skuolā valda izlutinātu bē̦rnu lepnība un aušulība RKr. XII, 72.

Avots: ME I, 230

bèidzamais, Part. pass. von bèigt, der letzte, äusserste, grösste: beidzamā vasara, der letzte Sommer. beidzamais puosts klāt, es ist das äusserste Unglück da. muocīt līdz beidzamam, bis zum äussersten quälen; izsalties līdz beidzamam; izlutināt bē̦rnus uz beidzamuo puostu, die Kinder bis zum äussersten verwöhnen. beidzamais nejē̦ga, der grösste Dummkopf. atņēma tiem beidzamuo luopiņu, man raubte ihnen das letzte Vieh, d. h. (mit dem letzten) alles Vieh. nuo tam kuo tu man stāstīji, beidzamais vārds (alles) man stāv prātā.

Avots: ME I, 277

bram̃manība, Grosstuerei, Grosssprecherei, Maulheldentum: vai ar biedriem brammanībā dižuos spē̦kus putināt? Janš. tad zudīs mūsu snaudulība un tukšā brammanība.

Avots: ME I, 323

‡ glãsêt, -ẽju "lutināt" Seyershof, sorgsam pflegen Zögenhof, "schonen, žē̦luot" Trik.: tuo memmes dēliņu jau pūš un glāsē vien! Zögenhof. tā māte savus bē̦rnus briesmīgi glāsē Trik.

Avots: EH I, 392

glāstît (unter glãsît): vē̦de̦ru g. Trik. "v. taupīt, lutināt".

Avots: EH I, 392

‡ glipstît "für ein Kind sorgen" Warkl., "lutināt" Skaista.

Avots: EH I, 393

‡ glupstît Gramsden "lutināt": g. bē̦rnu.

Avots: EH I, 395

ìegumt, [sich unregelmässig einbiegen: kuoku sasutināt, lai liecuot neiegumst Warkh., Fest.].

Avots: ME II, 20

[ìetùntinât ² Mar., = ietutināt I.]

Avots: ME II, 84

izčunčinât, herzlich hätscheln: es tevi izčunčinātu un izlutinātu Asp.

Avots: ME I, 724

izkruõģêt (unter izkruôguôt ),

2): "izputināt, izvazāt" Kurmene.

Avots: EH I, 459

‡ izlēpis "sich stolz kleiden wollend": kur tu tāds i., izbrucis iesi? PV.; "izpilcis, izlutināts" Sessw.

Avots: EH I, 463

izlusinât [?], = izlutināt Elv.

Avots: ME I, 766

‡ izlutêt, = izlutināt: izlutē̦tiem bē̦rniem kuo nuoradināt ir sūrs darbs; verwöhnte Kinder sind übel zurechtzubringen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verwöhnen").

Avots: EH I, 464

izpleñderêt, tr., vertun, verprassen: kad ieduotais izple̦nde̦rē̦ts, tad nabagi žē̦luojas, ka jāmirstuot badā MWM. III, 103, Kand. Refl. - tiês ["sinlos zur Genüge die Zeit vergeuden" Domopol]: vai vakar visu nakti diezgan neizplenderējās MWM. VII, 506; ["izdzīvuoties, iedzīvi izautināt, nejēdzīgi iztērēties, izdzerties, izākstīties" Bers., Roop, Golg., Marzenhof u. a.; "bez darba vazāties, izklaiņuoties, ļurbuoties" Stenden; in Weinsch. dafür izpļenderêtiês].

Avots: ME I, 782

izrubinât, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang rubinât II 1 Dunika: bē̦rns izrubinājās ve̦se̦lu stundu pie maizes kukuļa, bet ne˙kuo nevarēja atrubināt; "izkutināties" Dunika.

Avots: EH I, 477

[III iztilinât Wenden (iztilināt Jürg., Bauske) "(ein Kind) auf den Händen zur Genüge schaukeln"; "izlutināt" Drosth.]

Avots: ME I, 818

‡ iztutulêt,

1) (weich, vorsichtig) loswickein, herauswickein
Bers.;

2) "lutināt" Bers.

Avots: EH I, 491

kãjapakša od. kãju apakša,

1) die Fussohle:
vaibstās, kâ tad tam kājapakšas kutinātu n. A. XX, 865;

2) pa kājapakšu, zwischen die Beine:
nelieni zirgam pa kājapakšu.

Avots: ME II, 188

[II kamât "spaidīt, kutināt, mīlinuot saveikt" Wessen. Vgl. kamuot. I.]

Avots: ME II, 149

II kluga: auch Kr. Illuxt, Lubn., Pilda: sutināta vīksnas k. (Var.: kūja, nūja) BW. 23333, 3 var. līka ķēve, klugu ("?") rati 23639, 1.

Avots: EH I, 621

ķũza: auch (mit ù ² ) Oknist; sutināta ievas ķ. BW. 32462 var. ķ. (Var.: kūza, kūja) klaudz 13151 var.

Avots: EH I, 709

‡ lidžinât (mit ostle. dž aus ģ?) Domopol "lutināt, mīlināt".

Avots: EH I, 740

[I lutîgs (Adjektiv) "kas grib, lai viņu lutinä Mar.; "izlutināts, vārīgs" Tirsen.]

Avots: ME II, 516

‡ memme BW. 2190, (mit em̃ ) Siuxt, (mit èm ² ) Linden, Demin. mem̃mīte AP., (mit èm ² ) Saikava, die Mutter: izlutinātiem memmes ... bērniņiem Janš. Dzimtene IV, 255.

Avots: EH I, 780

[I mikât, kneten (den Teig) AP., "veikt, kamāt, spaidīt" Selb., Kokn., Wessen, Baltinov; "liebend knutschen; mit Fäusten schlagen; walken" Bers.; "schlecht (etwas) tun" Mar.; "ņurcīt, kutināt" Sessw., Fehsen, Kalz., Fest., Laud., Tirsen., Lös., N. - Schwanb.; prügeln (nicht sehr ernst)" Sauken, Schwanb. - Refl. -tiês"meņģēties" Fest.]

Avots: ME II, 625

mikuôt "ņurcīt, kutināt" Sessw., Lös., [Lis., Meselau, Kussen, Kerstenbehm;] schnell und viel, mit vollem Munde essen Lubn., [Sessw., Selsau, Lis. - Refl. -tiês, lärmen Wid.]

Avots: ME II, 626

mužinât: quälen Auleja, Bērzgale, Pilda, Zvirgzdine; "mušît" Wessen; "ķircināt, kutināt, mīlināt" Lettg. ‡ Refl. -tiês Auleja, sich abplagen: m. ap darbu.

Avots: EH I, 837

mužinât Nerft, mužît, -ĩju C., tr., quälen, zu Tode quälen, umbrigen: kaķi, bē̦rnu. ve̦lnam sevu riekstu sauju, lai žīdiņu mužināja BW. 31510, 1. [mužināt "kutināt, spaidīt, viļāt, kamāt" Wessen; "= mudžinât" Nötk.]

Avots: ME II, 677

nùoaũklêt, tr.,

1) längere Zeit schaukeln, wiegen, hätscheln:
pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī vien saauklēja (Var.: nuoauklēja) BW. 23047; 2) [nach dem Sinne, zu Gefallen auklêt: bē̦rns tâ izlutināts, ka auklis ne˙maz nevar nuoauklēt].

Avots: ME II, 758

[nùoplaudêt,

1) "напурить" Wid. (vgl. nuoplaust);

2) (mit aû ² ) überschwemmen:
kaimiņš nuoplaudējis manus tīrumus Salis;

3) "nuosutināt": n. ruoku karstā ūdenī Bers., Vank. ("abbrühen"), Kursiten, (mit aû ² ") Mitau (= nuoplaucêt), Segew., Sermus, Serben, ("mit aũ") Grünh., Autz, Mesoten.]

Avots: ME II, 830

‡ paguôre,

1) "nuogāze, pakalne" Warkl.; ein teilweise konkaver Hügelabhang
Saikava: visas paguores pieputinātas Saikava;

2) eine Vertiefung auf beiden Seiten des Vorderofens
Saikava: izvilkt tupeņus nuo paguores.

Avots: EH II, 136

‡ III pam̂pinât ² Turlau "lutināt": viņu pampina kâ mazu bē̦rnu.

Avots: EH II, 158

‡ pane̦r̃ruôt,

1) eine Weile narrieren
Wolm. u. a.;

2) "paputināt" Orellen: parks ir pane̦rruots.

Avots: EH II, 160

‡ papluinît, ein wenig zupfen ("paraustīt") Schujen: p. aiz ausīm; "pakutināt, paruotaļāties (ar mazu bē̦rnu)" "Bērzmuiža".

Avots: EH XIII, 164

[II pãsêt "lutināt, žē̦luot, aizstāvēt" um Libau; pâsêt "lutināt, iztapt" N.-Peb.; pâsêt, -ẽju, (übermässig) füttem Wolmarshof, Ronneb.: kuo tu viņu pāsē? Kaugershof. zuosis pâsêt ² uz Mārtiņiem Ruhental (hierher wohl auch pàsēt ² "stopfen" mit dem Dativ der Person: kuo tu man tik daudz pāsē (= bâz)? Warkl.). - Zu pāst].

Avots: ME III, 190

pasprukt, intr., losgehen, entfallen, ent-, ausgleiten, entwischen, unwillkürlich zum Vorschein kommen: utu kules pasprukušas BW. 20880. nuo bailēm pasprukušas ruokas vaļām LP. III, 81. kuģiniekam pasprukusi kāja IV, 209. iznesa pasprukušuo zivi atpakaļ IV, 201. cik reiz nepāsprūk dusmās kāds vārds! V, 152. pasprucis īstais vārds Vēr. I, 1163. mums kâ kutinātam smiekli paspruka MWM. VIII, 41. vajadzēja ļuoti turēties, lai asaras nepaspruktu A. XVII, 578. mēle pasprukusi R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 106

[II patilinât, ein wenig verzärteln (palutināt): p. bē̦rnu Golg., N.-Peb.]

Avots: ME III, 122

piñtiķîgs,

1) "gražīgs, tiepīgs, dusmīgs" Peb. u. a.: bēris palicis tik pintiķīgs Jauna Raža IV, 98;

2) "gļē̦vulīgs, mazvērtīgs" Kursiten; "muļķīgs" Selg.;

3) "raudulīgs, izlutināts" Serben, Las., Sessw., Selsau;

4) "ākstīgs" Mar., Serben;

5) "uzpūtīgs" N.-Peb.

Avots: ME III, 221

I pîtinât N.-Peb., ausstreuen: meta kūleņus un pītināja nuopļauto zâli R. Kam. 9. Jūle ar lieluo darbu strādā, - pavei, kâ nu˙pat pītina (ārda sūdus)! Dok. A. Austr. v. J. 1893, № 6, S. 545; "pìtināt ² , = purināt, putināt (pe̦lnus, miltus, spalvas)" Selsau, Sessw. Refl. -tiês, "pirināties II 1" Adleenen; vgl. pîte ² II.

Avots: ME III, 235, 236

puõstaša C., Naud., puõstaža PS., Poruk, MWM. VII, 575, JR. VII, 52, eine verwüstete Stelle, z. B. wo ehemals ein Bauerngesinde gestanden, ein wüster Ort überhaupt, eine Einöde U.: viss tukšs, auksts un pat sniega pieputināts, kā puostaša Kaudz. M. 15. atlaist mājas puostašā Janš. Aus r. пýстошь "Wildnis".

Avots: ME III, 459

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts ² Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460

III ruôdze ^{2 ;} ein durch Schnee ausgegrabener Gang Līn.; eine Bodenvertiefung an Bergabhängen, die als Fahrstrasse dient: kad ziemu ruodzes ir pieputinātas, tad tās ir jāizruok. Mit dz für z (vgl. Le. Gr. § 89 h und ruoza "Schlucht")?

Avots: ME III, 577

samẽ̦tât, tr., (wiederholt) durcheinanderwerfen, hin und her werfen; "putināt kâ zirgs" Sassm. n. RKr. XVII, 50: krustām, šķē̦rsām samē̦tātiem... puķu kātiem Vēr. II, 3. saluoka uz... galda samē̦tātas avīzes Blaum. zirgs skriedams samē̦tāja stipri puisi Ahs., Sassm. n. RKr. XVII, 50. Refl. -tiês, auswachsen Erlaa: zirgs vēl ir jauns; kad samē̦tāsies, būs lielum liels.

Avots: ME II, 685

‡ šaudêt Panemune "sutināt": š. kāpuostus.

Avots: EH II, 622

snìegs (li. sniẽgas; vgl. den li. [jatv.?] Dorfnamen Sneigupė bei Wolter Списки нас. Мѣст Сувю губ. 82), auch plur. snìegi, der Schnee: sniegi (od. sniegs) nāk (Wolm.), krīt (Dond.), es schneit. man tevis žē̦l kâ pē̦rnā sniega Infl. n. U. du tust mir gar nicht leid. sniegs dilst (Dienas Lap.), iet nuost Kav., čirkst. sauss sniegs MWM. VI, 788. sniega pē̦das izzudušas Aps. J. III, 3. durvis . . . aizputinātas . . . ar sniegu LP. III, 109. sasniguši lieli sniegi VII, 118 (ähnlich BW. 2343, 2691 var., 9872, 24823). sniedziņš sniga, putināja BW. 2685, 2. vēl bij agrs sniegam snigt 12454. sniegi, vēji putināja 16173, rudzīt[i]s guļ zem sniedziņa (Var.: sniega kupe̦nā) 27957, 7 var. rudzīšam . . . sniegi galvu nuogulēja 28111, 2. īsas kājas, dziļi sniegi (Var.: dziļš sniedziņš) V, S. 479, № 2470, 1. sniega kupenis, Schneehaufen; sniega ķē̦paliņi od. pārslas, Schneeflocken; sniega laiks, Schneewetter Brasche; sniega mākuolis Austr. k. 1893, S. 30, Schneewotke; sniega māte Aus. I, 10; sniega pika, ein Schneeball; sniega pīte Biel. 1321; sniega puķīte, Schneegläckchen Brasche; sniega putenis, Schneegestöber; sniega putns, Schneeammer Konv. ² 3939; sniega ūdens, Schneewasser Brasche. Zu snigt.

Avots: ME III, 978

stiba: auch Edwalen; "eine Rute" Lesten, Siuxt; "eine dicke Rute ohne Zweige" Mahlup; "nūjä Dunika, "pare̦sna nūja sišanai" Seyershof; s. ganam, rīkste - bē̦rnu pēršanai Behnen. vai tad bē̦rnam ar tādu stibu jāsit! Frauenb. sutināta ievas s. (Var.: kūja, nūja, vica) BW. 23333 var.

Avots: EH II, 578

sutêt, -ẽju, sutinât (li. šùtinti "schmoren, brühen"), bähen, brühen Bielenstein Holzb. 451, 491; in heisser Asche wärmen (sutināt) Bielenstein Holzb. 721: ausīs sutē, es schmerzt, das zu hören U. padures sutināt, Stiche durch Bähungen heilen U.; gebrüht, gebäht werden (sutēt) Spr.; prügeln Mag. IV, 2, 149: vīšu pīcku trim starām, ar tuo... vīra bungu... sutināšu BW. 21721; saufen U. Refl. sutinâtiês, sich wärmen Sassm. n. RKr. XVII, 54: bē̦rni sutinās pie uguns. Zu sust I.

Avots: ME III, 1127, 1128

I tillinât,

1): bē̦rnu aplam lutināt jeb t. Janš. Līgava II, 54.

Avots: EH II, 682

I vẽlîgs,

1) begehrlich, verlangend
Vīt.; "kurš vē̦las, meklē citu tuvumu" Dobl.; gefälhg, zuvorkommend Grünwald, MSil., Nötk., Sessw.; gönnend, gütig, willig Jürg., Lennew.; mit Herablassung wohlwollend Nikrazen; freundlich, gut Dobl., Erlaa, Golg., Lindenberg, Weissenstein, Wenden, Wolmarshof; munter, fröhlich U.; übermütig Manz. Lettus, L., U.; lüstern, geil, frech, mutig, ungezähmt St., gefallsüchtig (von Mädchen) U.; üppig U.: vēlīgs jau vari būt, bet neesi tik par daudz izvēlīgs Vīt. vēlīgs bē̦rns, ein Kind, dem die Nähe der Eltern etwünscht ist Dobl. vēlīga meita (atraitne), ein Mädchen (eine Witwe), das die Nähe der Männer sucht ebenda. viņš uz meitām bij ļuoti vēlīgs Apsk. v. J. 1903, S. 66. izlutināts bē̦rns tuop vēlīgs Glück Sirach 30, 8. kas vēlīga ir, tā dara ir tē̦vam, ir vīram kaunu 22, 5. kad tās Kristum pretī vēlīgas tapušas Bibelausgabe v. J. 1739, Timoth. 5, 11. vēlīg[u] meitiņ[u] i[r] redzēju ar vēlīgu villainīti BW. 20682. lustīgi, vēlīgi man[i] bāleliņi, ne tādi skumīgi . . . 20910. vēlīgs puisis 9471, 1 var. Lustīgam, vēlīgam, tam ar mani nuodzīvuot 10220. vēlīga Grietiņa kūmās iet; vai būs vēlīga pādē̦nu auklēt? BW. piel.2 1641 1 . vēlīgi puišeļi vedībās jāti BW. 25714. vēlīga meita N.-Peb., ein den Burschen zu viel erlaubendes Mädchen. kungs šuodien tāds vēlīgs (gütig, wilhg) Jürg. runā ar vēlīguo balsi Neik. 27. sieviete vēlīgi smejas Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 13. līgavas vēlīgajuos smaiduos Jansona domas 2l. vēlīgu vaigu rādīdama LA. viņai vēlīgi me̦tas ap dūšu Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 465. saldi vēlīgs izskats Vēr. II, 1398. tev sludina vēlīguo vēsti MWM. VI, 767. cik daba vēlīga Mācītāja meita 29;

2) erwünscht
(?) Kronw. n. U. Subst. vẽlîgums, die Begehrhchkeit; die Gefälligkeit, Willigkeit, Gütigkeit, Freundlichkeit; die Fröhhchkeit, Munterkeit, Übermütigkeit; die Gefallsucht: pestītājam būs . . . mūsu vēlīgumu maksāt Manz. Post. III, 50. nuo lielu vēlīgumu un pārgalvību nezinādami kuo darīt 105. lustīt manu, vēlīgumu! BW. 85, 2. es tuo savu vēlīgumu . . . neatstāju 17852. vai tas tautu dusmu pūķis nuoņems manu vēlīgumu? BWp. 1011. acis smējās vēlīgumā Apsk. v. J. 1903, S. 487. In den Bedd. "übermütig, üppig, munter, fröhlich, gefallsüchtig" aus mnd. welich "mutwillig, munter"; sonst zu vẽlêt I. Welche Bed. jedesmal in den Zitaten vorliegt, kann nicht immer sicher entschieden werden.

Avots: ME IV, 558

vè̦zda ² (li. *vėzda "Keule" Arch. Philol. I, 136) Auleja, Ekengraf (z. B. LP. VI, 539), Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Kreuzb., Kr., Lassen, Lixna, Nerft, Oknist, Schwanh., Skaista, Warkh., Wessen, vē̦zds (li. vė˜zdas LChr. 333, _21, Būga KSn. I, 167) Alksnis-Zundulis, = vē̦za I, ein Stock, Prügel Oberl. n. St. und U., Memelshof, Setzen, Sonnaxt: gāja . . . uz . . . vē̦zdas atspiezdamies Jauns. III, 266. saskrēja kāzinieki . . . ar mietu un vē̦zdām Pas. I, 157 (aus Preili; ähnlich I, 158, aus Kolup). zemnieks pacēle vē̦zdu IV, 19 (aus Ružina), satiku vīru ar vē̦zdu LP. V, 328. vē̦zds ruokas re̦snumā Alksnis-Zundulis. ar lielu dzelzs vē̦zdu duot pa pakausi Druva II, 441. deva... vē̦zdu par muguru BW. 33318. sutinātas mīkstas vē̦zdas 32462 var. saliektām lazdas vēzdiņām Veselis Trīs laimes. Wenn (s. Slblt. Et. 111 und Būga PФB. LXV, 324) li. zd aus žd entstanden sein kann, wohl zu vē̦za I mit dem Suffix von li. lazdà. Sonst entweder zur Wurzelform u̯ē-s- (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 222), oder (nach Scheftelowitz KZ. LVI, 182) zur Wurzel von ve̦dga. Weniger empfiehlt sich die Zusammenstellung mit ai. vájra-ḥ "Donnerkeil" und av. vazra- "Keule", weil man es dann von vēzēt trennen müsste.

Avots: ME IV, 573

I vietêt: mit ìe ² Fehteln; gaļu v. Bērzpils. Refl. -tiês,

1): pirtī v. "sutināties, sviedrēties" Fehteln (mit ìe ² ), Kaugershof. ‡ Subst. vietêtājs, wer welken macht:
ābuoliņa vietē̦tāja (von der Sonne) BW. 28591.

Avots: EH II, 798

vītêt, -ẽju,

1) vĩtêt AP., Arrasch, BL, C., Dond., Jürg., Nötk., Ramkau, (mit ì ² ) Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Ogershof, Oknist, Selsau, welken lassen, langsam trocknen lassen
U., Spr., Bers., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mar., Meiran, Ronneb., Serben, Sessw., Wessen; trocknen, dörren (z. B. Äpfel, Fleisch) Marienhausen, Šķilbē̦ni (mit ì ² ); "sutināt" Grünwald (mit ĩ ), Sessw., Vīt.; "tveicēt" Borchow: vītēt... vainadziņu BW. 5823; 6127. brāleliņi vītē zaļu dābuliņu 28612. saul[e] ābuolu vītē̦dama 28657, 1. cē̦rtat... uoša kārtis, vītējiet saulītē! 32304; 32305, 1. tie vītē puķes Poruk V, 99. stādus vītēja Konv. ² 2682; vītē̦ti mežābuoli A. XXI, 598: nuopļautuo zâli vītē Austriņš, Festen. uznešu uz klētsaugšu vītēt kumelītes Ramkau. egļu vai kārklu klūga labi jāvītē, tad var sagrìezt gre̦dze̦nā Vīt.;

2) prügeln:
vītēt muguru Rundel;

3) welken (ganz ungewöhnlich!):
zāle vītēja (in einem Vers!) MWM. VIII, 549. Refl. -tiês, trocknen (intr.) Spr.; "tveicēties" (mit ĩ ) AP.; in starkem Dampf tüchtig schwitzen (mit ì ² ) Ogershof: pirtī vītēties Grünwald (mit ĩ ), Ogershof. vītē̦damies viņu... flōrā Austriņš Pušeln. un suseln. 27. Zu vĩst,

Avots: ME IV, 647

vĩtinât (li. výtinti ) A.-Ottenhof, AP., C., Dond., Dunika,Karls.,Nötk.,N.-Salis, Salis, Siuxt, Stenden, Wandsen, Wol-marshof, (mit ì ² ) Gr.-Buschh., Lubn., Schwanb., Selsau, Vīt., fact. zu vĩst, = vĩtêt, welken machen, lassen, langsam trocknen lassen U., Wessen; "sutināt" Vīt.: tu laikam gribi puķes vītināt, ka ne˙maz nelaisti Vīt. saule zarus vītina BW. 2798.

Avots: ME IV, 647