Paplašinātā meklēšana

àizvalstît, ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen: bē̦rns nuo se̦gas tālu aizvalstījies.

Avots: EH I, 61

àizvalstît, hin-, wegwälzen.

Avots: ME I, 58

apvalˆstît, freqn. von apvelt, wiederholt umwälzen, hin- u. herwälzend unuber, schmierig machen: atruon ņuciņu apvalstītas maizes Up.

Avots: ME I, 133, 134

‡ apzvalˆstît Saikava, (mit alˆ ² ) Salis, wiederholt (sch)wanken machend umstürzen: a. laivu apkārt.

Avots: EH I, 128

ârvalstinieks, ârvalstnieks,

1) = ârpagastnieks;

2) in neuerer Zeit auch: der Ausländer
(= ārzemnieks).

Avots: ME I, 244

‡ ârvalstnīca AP., eine Auswärtige, in einer fremden Gemeinde Wohnhafte.

Avots: EH I, 195

ârvalstnieks (unter ârvalstinieks),

1): auch Fest.

Avots: EH I, 195

ârvàlsts, -s,

1) die ausserhalb der Gemeinde liegende Gemeinde, die fremde Gemeinde:
viņš ienācis nuo ārvalsts;

2) der fremde Staat.

Avots: ME I, 244

‡ atvals Baltinow "atzveltne, kuo uzliek ragavām, lai ē̦rtāki sēdēt".

Avots: EH I, 178

‡ atvalstît, (wiederholt) herwälzen: atvalstīju simtiem gludu akmeņu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 188. Refl. -tiês, sich hin und her wälzend hergelangen.

Avots: EH I, 178

‡ atvalsts Sessw., eine Lehne: krē̦sla, kamanu a.

Avots: EH I, 178

brĩvvàlsts, - s, der Freistaat.

Avots: ME I, 336

[dvalstîtiês N. - Peb. "zvalstīties, sich schwerfällig hin und her bewegen"; dazu dvàlsts ² Bers. "kas dvalstās".]

Avots: ME I, 536

[dvàlsts Jürg. "balsts, Stütze": pielikt linu zārdiem dvalstus.]

Avots: ME I, 536

gvalstît[iês,] -u[ôs], -ĩju[os], [schwatzen, Unsinn sprechen AP.]: muļķa bē̦rni gvalstās D. 116, 54. [In Dricēni bedeute gvalstīties: nach Hilfe schreien.]

Avots: ME I, 693

gvalstît[iês,] -u[ôs], -ĩju[os], [schwatzen, Unsinn sprechen AP.]: muļķa bē̦rni gvalstās D. 116, 54. [In Dricēni bedeute gvalstīties: nach Hilfe schreien.]

Avots: ME I, 693

[ìevalstît,

1) hineinwälzen:
sìenu šķūnī Dond., Ruj.;

2) ein wenig hin- und herwälzend in Schwung bringen:
pa˙priekšu ievalsti mucu un tad grūd uz priekšu! Salis.]

Avots: ME II, 86

izsvalˆstîtiês ² [Nigr., Dond., Salis, Ruj.], sich hin und her wälzen: izsvalstījies gultā Austr.

Avots: ME I, 808

[izvalˆstît C., Arrasch, Dond., = izvāļāt: izv. labību, (šķūnī) sienu.] Refl. -tiês, sich zur Genüge umherwälzen: izvalstās uz vienu pusi, uotru, ne˙maz aizmigt LP. V, 308.

Avots: ME I, 824

[izzvalˆstîtiês Lis., Wolm., Kl., Selg., = izsvalstīties.]

Avots: ME I, 832

I jāvals,

1): auch (mit ã ) A:-Autz; ‡

2) = jāveklis 1: citi ... sauc tuo jāvalu Janš. Mežv. ļ. II, 380.

Avots: EH I, 562

II jãvals [Dunika], die Schar, die Menge Kalleten: [liels jāvals siena Dunika.]

Avots: ME II, 107, 108

kavals, der Unbändige, Trotzige Ruj. [In Wesselshof spreche man: ciets kâ kavals.]

Avots: ME II, 181

liẽlvàlsts ,* -s, die Grossmacht.

Avots: ME II, 503

nùovalˆstît, Refl. -tiês: muļķis ... pa aizkrāsni vien vairāk nuovalstījies Pas. XII, 355.

Avots: EH II, 105

nùovalˆstît, tr., freqn., wiederholt abwälzen. Refl. -tiês, sich abwälzen, längere Zeit sich hin und her wälzen: viņš visu rītu nuovalstās pa gultu.

Avots: ME II, 882

nùožvakstêt: auch Dunika, Preekuln; spārni nuožvakst vien Pas. VIII, 380.

Avots: EH II, 111

‡ nùozvalstît Lubn., hinwälzen: n. akmeņus gar ceļmalu. Refl. -tiês, eine gewisse Zeit hindurch liegend faulenzen PV.: viņš augu dienu ir zvalstīt nuozvalstījies Heidenfeld.

Avots: EH II, 110

[pãrzvalstît "pãrcilât kuo smagu": p. maisus, akmeņus Warkh.]

Avots: ME III, 189

[pā`rzvalstîtiês, schwerfällig nach Hause taumeln: dzē̦rājs pārzvalstījās mājā Warkl.]

Avots: ME III, 189

‡ pavalstenieks FBR. XVIII, 168, = pavalstnieks?

Avots: EH XIII, 187

pavalstît, ein wenig, eine Zeitlang (hin und her) wälzen: vedējs tuo mazliet pavalstīja, taču gulē̦tājs nemuodās Latv.

Avots: ME III, 132

pavalstniẽcĩba,* die Untertanschaft.

Avots: ME III, 132

pavalstniẽks: mit al˜ Strasden; "Reichsgenosse" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 187

pavalstniẽks, pavalstinieks Glück, f. -ce, der Untertan, die -in: Vācijā bijis 620 krievu pavalstnieku Vēr. I, 1421. pavalstiniekiem bij ar tuo ķēniņu vienādu (suodību) paciest Weish. Sal. 18, 11.

Avots: ME III, 132

pavàlsts,

1): viņš pārvaldīja ... Autinas pavalsti Vindedze 31; ‡

2) Abteilung, Klasse (?):
kaulu dzīvnieku uotrā pavalstī ir putni; trešā pavalstī - rāpuļi Kav. (1860), S. 119.

Avots: EH XIII, 187

pavàlsts, -s, die Provinz: Suomija bija Krievijas pavalsts Latv.

Avots: ME III, 132

pìevalˆstît, = pievārtît, liegend od. schlafend verwühlen, in Unordnung bringen: meitene pievalsta gultu Ahs.

Avots: ME III, 308

‡ pus˙valstība, das halbe Reich: tāds truoksnis, ka p. nuotrīc Pas. IV, 10.

Avots: EH II, 334

pusvàlsts, -s, das halbe Reich, Königreich, der halbe Staat.

Avots: ME III, 436

sasvalstît, mehrfach schwenkend sich neigen machen: s. laivu uz sānu Salis, Siuxt. Refl. -tiês, eine gewisse Zeit hindurch hin und her schwanken (intr.): viņš vēl ilgi sasvalstījās ² laivā Widdrisch.

Avots: ME III, 752

savalstît, hin und her wälzend zusammendrücken; sich wälzend verwühlen: viņš tik kaut kuo savalsta ar mēli mutē J. R. VII, 98. tikkuo uztaisītuo gultu bē̦rni savalstījuši ² Ahs.

Avots: ME III, 780

sazvalˆstît,

1) regellos hinwerfen od. anlehnen:
s. kuokus gar siênu Saikava;

2) mehrfach schwenkend neigen:
s. laivu uz vienu pusi Dond.;

3) Schläge verabfolgen:
s. kam krietni pa muguru C. - Refl. -tiês, ins Wanken geraten: klints siêna piepēši sadre̦bē̦tuos, sazvalstītuos Plūd. Llv. II, 261. laiva sazvalstījās Dond.

Avots: ME III, 798

svals, s. svala.

Avots: ME III, 1142

svalˆstît,

1): auch (mit alˆ ² ) Selg. Refl. -tiês: kuģis svalstīdamies šļūca uz priekšu Dünsb. Apakš ziemas sv. egl. III, 46.

Avots: EH II, 612

svalˆstît Sermus, Lennew., (mit alˆ ² ) Schibbenhof, Südkurl.,

1) = zvalstît, valstît, schaukeln, hin und her bewegen Mor.: pārē̦dušuos guovi svalsta Schibbenhof. sv. laivu, ve̦zumu Sermus. kâ es tuo svalstītu A. v. J. 1896, S. 139;

2) prügeln
C. (mit alˆ), Bauske (mit alˆ ² ), Sessw., U. Refl. -tiês, sich schaukeln (nicht fest aufliegend), schwat. ken, taumeln, (Kl., Sessw., mit àl ² ) faulenzen U., sich wälzen von einer Seite auf die andere Schibbenhof: nuo prieka svalstās U. b. 42, 61. kuo šis svalstās? RKr. VIlI, 78. kuo tu svalsties pa gultu? Schibbenhof. uz laivas apaaāztās kad atbalstās, tā svalstās, grimst Juris Brasa 110. svalstît 2 vielleicht zu svelt (vgl. svelmêt). Sonst wohl nebst svelstêt und svelties am ehesten zu svalms, svalbs I, svalbuôt und (nach Leskien Abl. 349) li. šuiluoli "schwanhen" (und švelnùs "weich"?). Anders Fick Wrtb. IIl ⁴ 551 f. und Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 324, wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 300 und II, 518 zu vergleichen ist). - Reimwort zu zvalstît.

Avots: ME III, 1142, 1143

svalsts,

1) ein Übergewicht
St.; "svira" (z. B. ein an einem Strick befestigter Stein zum Zuziehen der Tür) Schibbenhof (mit al ² );

2) ein fauler Mensch
U., Sessw. (mit àl ² ), Bers. Zu svalstît.

Avots: ME III, 1143

uzvalstît, hin- und herwälzend auf etw. (hinauf)schaffen: uzvalstīt slimnieku uz palagiem. uzvalstīt akmeni uz ragavām. Refl. -tiês, sich hin und herwälzend hinaufgeraten.

Avots: ME IV, 396

‡ vals, -s Oknist n. FBR. XV, 178 "?".

Avots: EH II, 753

vàlsta ² Kreuzb., "= siena valsts".

Avots: ME IV, 459

valste: mit al˜ Grenzh. (Mežamuiža), Puhren, Roop,

1) das Reich:
(mit al˜) Orellen, (mit àl ² ) Kaltenbr.;

2) = pagasts 3 (mit alˆ ² ) AP., Orellen, (mit al˜) Ruj.; cita kunga valstītē BW. 17806 var.

Avots: EH II, 753

valste, s. valsts.

Avots: ME IV, 459

I vàlstele ² Pērse "ein nichts tuendes Frauenzimmer".

Avots: ME IV, 459

II valstele, geringschätzig für eine kleine valsts I A.-Schwanb.

Avots: ME IV, 459

val˜stĩba,

1): de̦be̦su v. Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 280); "= pagasts 3" (mit àl ² ) Andrupine;

3): Macht(befugnis)
Saikava: tī dze̦ltānā bij munā vàlstībā ² (= valdīšanā).

Avots: EH II, 753

val˜stĩba C., Wolm. u. a.,

1) das Reich, der Staat
U.; das Gebiet: dieva valstība, das Gottesreich U. de̦be̦su valstība, das Himmelreich U. (liepai) zari līka uotra kunga valstībā (Var.: nuovadā, pagastā) BW. 12442, 9. šie ir ... valdnieki pēc savām valstībām Glück I Mos. 36, 30;

2) die rechte Ordnung, Fassung
Nigr.: tie (= mati) pa˙visam izgājuši nuo val˜stības Janš. Dzimtene IV, 84. tas jau pa˙visam izgājis nuo valstības (ist ganz unnormal geworden), kas gaišā dienā... vaļkājas pa tādām vietām Bandavā I, 39;

3) "?": ņemt ... Pieteri krietni valstībā, labi krietni izpērt Upīte Medn. laiki. jemt pie valstības Oknist, jem. seinen Wunsch erfüllen, zufriedenstellen ("mit komischer Nüance").

Avots: ME IV, 459

‡ valstiķis "Wer den Mantel auf beiden Schultern trägt, keine eigene Überzeugung hat" P. Alunāns.

Avots: EH II, 753

‡ valstiklis A.-Schwanb. "kas nuo vienas guļu vietas ceļas, uotrā gulstas".

Avots: EH II, 753

valstinieks St., Reichsgenosse, Untertan.

Avots: ME IV, 459

valˆstît: auch Alswig, Blieden, Fehteln, Kalnemois, Lubn., Marzen, Meselau, (mit alˆ ² ) Dobl., Dunika, Jürg., Lemb., Siuxt. Refl. -tiês,

1): kuo valstāties? Tdz, 58761; "ohne Geschäfte umherspazieren"
(mit al) OB. žurkas ... valstās vien pa guovu ežām Janš. Dzimtene V, 114.

Avots: EH II, 753

valˆstît Wolm. u. a., val˜stît Salis, -u, -ĩju, freqn. zu velt, (viel, stark) wälzen, hin- und herwälzen L.: ceļat .., manu pūru, ceļat viegli, nevalstāt! BW.16679, 10. bluķi valstīt pa zemi Dond. viņam zuobu nav, tāpēc viņš tuo kumuosu tik ilgi mutē valsta Kronw. zem kājām... viņu valstīt A. XX, 258. valstīt uz vienu un uotru pusi Dunika. acis valstît Frauenb. Refl. -tiês,

1) sich wälzen
St., U.; sich an esinem Ort müssig und träge bewegen: muca valstās U., die Tonne wackelt U. pa grīdas virsu valstās visādas lietas Mar. n. RKr. XV, 142. sniegi valstās, der Schnee ballt sich U. karīte pa nelīdze̦nu ceļu lē̦nām uz priekšu valstījās Neik. 11. Indriķis pakrita un valstījās savās asinīs Mācītāja meita 94. ilgi vēl gultā valstuos bez miega A. v. J. 1898, S. 17. vai A. jau uz zirgiem aizgāja? - kas tuo duod! vēl jau te˙pat valstās pa māju Kronw.;

2) = balstîtiês 1, sich (mit den Ellenbogen auf etw.) stützen N.-Bartau.

Avots: ME IV, 459

I vàlsts, -s,

2): šī devīta kunga v. BW., 15264. cita kunga valstiņā 31524. valsts (= pagasta) māja Stom., Pas. XIII, 359 (aus Setzen).

Avots: EH II, 754

I vàlsts, -s (r. вóлость "Amtsbezirk") Drosth., Schujen, Wolm. u, a., (mit alˆ ² ) AP., Arrasch, Jürg., Salis u, a., val˜sts, -s Selg., Siuxt, valsts, -s L., U., Glück, valˆste ² Ruj., val˜ste Dond., Dunika, Nigr., Stenden, Zabeln, valste Salisb., valsta (?) Manz., Glück,

1) das Reich, der Staat
U., Kurl.: nuo ve̦lla valstas Manz. Post. I, 33. iemantuojieta tuo valstu, katra jums sataisīta ir! 24. visās viņu valstās Glück IV Mos. 21, 25. nuo tās ķēniņa valsts Josuus 13, 27. ka tie Zaula ķēniņa valstu viņam piegrìeztu I Chron. 13, 23. ķēniņiem un valstām Esra 4, 15. gribē̦dams tuo nuo tās valsts izdzīt I Makkab. 11, 63. - augu valsts Konv. ² 829, das Pflanzenreich; dzīvnieku valsts, das Tierreich;

2) Demin. vàlstele ² Vīt., = pagasts 3, das Gebiet, die Gemeinde U., Livl. (unbek. in Adiamünde), Memelshof, Sonnaxt: deviņ[u] valstju (?) puiši nāca BW. 5854, 3 var. tā nu ir tā mana valstele (mein (kleines) Gebiet, meine Wirtschaft) Vīt. valsts tiesa, das Gemeindegericht U. baznīcas valsts, das Kirchspiel St.; muižas valsts, Gebiet, das zu einem Hof gehört St.;

3) valsta (?), die Macht (veraltet):
e̦smu cilvē̦ks . . . apakšan virsenieku valstu ("der Obrigkeit untertan") Manzel Post. I, 154. kad . . . valsta nuo Jūda būs atje̦mta, un judi paši nevaldīs 348. Nebst li. val˜ščius "Amtsbezirk" zu valdît; vgl. dazu auch Švābe Latv. kult. vēsture I, 1, 192.

Avots: ME IV, 459, 460

II valsts, 1 ) = pants 3, eine Schicht Getreide od. Heu in der Scheune (valˆsts ^2, valˆste ²⁾ Dond.: sìenu šķūnī krauj valˆstā ² Arrasch, Dond. šķūnī valsts miežu un divi valsti auzu sakrauti Dond. n. RKr. XVII, 62. viens valsts līdz jumtam jau pilns; krausim nu uotru valstu! Dond. Ziemelis . . . bāza sìenu uz kūtsaugšu, kur Irbe ņēma tuo pretī un mina valstā Janš. Mežv, ļ. I, 186. dzirdēja tuo uzkāpjam uz sìena valstu II, 495;

2) die Anhöhe, der Berg:
uz mēneša ir lejas un valsti Bergm. Predigten v. J. 1795;

3) "izvaļāta vieta sìenā" (mit alˆ ² ) Nikrazen: sìena valsts Nikrazen;

4) sìena vàlsts Nötk., (mit alˆ ) Adl., N.-Schwanb. "= sìena (save̦lta) grīzte, velˆtenis";

5) eine zusammengewälzte Heumasse vor der Scheune:
ar garu virvi un buomi, kur piejūdz zirgu, siena apgabane tiek save̦lta pie šķūņa valstā (lielā daudzumā), kuo ar dakšām liek šķūnī;

6) "kas valstās" (mit alˆ ) Vīt.;

7) wer sich ohne Arbeit umhertreibt
(mit alˆ ) Sessw. Zu valstît.

Avots: ME IV, 460

vàlstsvĩrs,* der Staatsmann.

Avots: ME IV, 460

‡ valˆstvalˆde ² Allend., = pagasta valde.

Avots: EH II, 754

var̂vals ² N.-Bartau, ein Fasler, Schwätzer.

Avots: ME IV, 481

‡ vīvals Lubn. "kuoks, uz kuŗa uzmauc kriju."

Avots: EH II, 794

zvalˆstîgs: zvalstīgais ūdens sajūk dze̦lte̦ni brūns Jauns. Raksti VIII, 92.

Avots: EH II, 814

zvalˆstîgs C., Mahlup, Peb. u. a., wankend, schwankend, unstabil: zvalstīgais kuķis U. b. 95, 129.

Avots: ME IV, 764

zvalˆstiķis Golg. "kas zvalstās".

Avots: ME IV, 764

I zvalstît: "valstît" (mit alˆ ² ) Orellen.

Avots: EH II, 814

I zvalstît Bers., Burtn., C., Erlaa, Golg., Gr. - Buschh., KatrE., Lappier, Lennew., Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Saiakava, Schwanb., Serbigal, Sessw., Smilt., Sonnaxt, Trik., Warkh., Wolm., (mit alˆ ² ) Bauske, Dond., Dunika, Frauenb., Gramsden, Salis, Schnehpeln, Stenden, Wandsen, -u, -îju, = (s)valstît, wälzen; (hin und her wälzend) wanken, wackeln machen; schwanken L.; schaukeln (tr.) Bauenhof, Dickeln, Grünw., Matthäi, Podsem, Puikeln, Wessen: ceļat, tautas, man[u] pūriņu, ceļat viegli, nezvalstāt! BW. 16679 var. bē̦rns zvalsta krē̦slu Dunika. zvalstīt mietu Schujen. vē̦tra zvalsta kuoku, labību. kuo tu izkapti zvalsti? MWM. VI, 453. brāļi viens pret uotru āvas zvalsta 485. mucu skaluojuot vajag zvalstīt Vīt. acis zvalstīt "äugeln" Segew. Refl. -tiês,

1) wackeln, wanken, schwanken V., Spr., N. - Peb., (mit alˆ ) Burtn., Lappier, Lennew., Mar., Ronneb., Serbigal, Smilt.; schaukeln (intr.) Dunika (mit al ² ); wankend gehen (mit alˆ ) PS.: zeme... zvalstīsies kâ viena būdiņa Glück Jesaias 24, 20. ve̦zums zvalstās C. kamanām ātri zvalstuoties uz vienu un uotru pusi Janš. Bandavā I, 272. sē̦stuoties tā (= laiva) stipri zvalstījās Juris Brasa 106. dzē̦rājs iedams zvalstās vien Mar. n. RKr. XV, 145. tapa mē̦tāti un zbalstījās Psalm 107, 27. Svārpstiņš viegli šurp turp zvalstīdamies tenterēja pa ceļu pruojām A. XX, 83. uz kuo sistēma labi balstās, kad tai stutes šitâ zvalstās? Zobg. kal. 1910, S. 7;

2) sich wälzen
Dr., Spr., Ellei, Grünw., Nötk., N. - Peb., Sessau, (mit alˆ ² ) Ahs., AP., Schibbenhof: slimnieks zvalstās pa gultu Ahs. n. RKr. XVII, 66, Schibbenhof. ļaudis sēdēja... gultās zvalstīdamies Kaudz. M. 294. kūtrs zirgs zvalstās N. - Peb. dažreiz cūka zvalstās un nuogul visus sivē̦nus AP. citām jāja precinieki, es pa˙priekšu zvalstījuos BW. 7918, 4 var. acis zvalstās (rollen) Segew.;

3) sich ohne Arbeit herumtreiben, trödeln, faulenzen
Etn. IV, 164, AP., Fest., Kokn., Linden in Livl., N. - Peb., Schujen, Wessen, Vīt., (mit alˆ ) Aps., Bewershof, C., Lub., PS., Smilt., (mit alˆ ² ) Gramsden: zvalstās kâ dienas zaglis Wessen. viņš vairāk zvalstās ("šuŗ tur atsē̦stas, nuogulstas") nekâ strādā PS. Zu zvelt.

Avots: ME IV, 764

II zvalˆstît C., freqn. zu zvelt, hauen, prügeln Nötk., Wessen.

Avots: ME IV, 764

zvalsts,

1) "kas zvalstās" Vīt., (mit alˆ ) Bers., C., Erlaa, PS.; wer wankend geht
(mit alˆ ) Gr. - Buschh.; wer ungelenke Bewegungen hat (mit alˆ ) Lubn.; "slinks, neveikls cilvē̦ks" Nötk., (mit alˆ) Jürg.;

2) = svalsts 2, ein Herumtreiber, Faulenzer Bers., Bewershof, Nötk., N. - Peb., Pērse (mit alˆ ), C., Lennew., Sessw., Stockm., Vīt., Wessen: tas nav ne˙kāds strādnieks, tikai tāds zvalsts Nötk. vārtās kâ zvalsts ebenda.

Avots: ME IV, 764, 765

àizlĩdzinât, tr., abgleichen, bezahlen: pavalstnieki aizlīdzina nuoduokļus ar ve̦rgiem Konv. ² 408.

Avots: ME I, 37

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87

apģḕrbt, Subst. apģèrbẽjs, fem. -ja, wer bekleidet: valsts apgērbēja Pas. IX, 237.

Avots: EH I, 86

apgùodinât, ehren, mit Ehrbezeigungen überschütten: kungs deva apguodinātu valstību I Chron. 30, 25, gab ein löbliches Königreich.

Avots: ME I, 89

apslìkt, intr., untergehen im Wasser,ertrinken: siens apslīka Kaudz. M. 158. labība apslīkst Alm. visa valsts apslīkšuot LP. V, 43. mājas apslīka ugunī, niederbrennen Mag. IV, 2, 108.

Avots: ME I, 123

atdabût, tr.,

1) zurückbekommen:
gre̦dze̦nu LP. IV, 87, savu spē̦ku VII, 31, valsti IV, 68. valuoda atdabūta, abi bē̦rni atdabūti IV, 105. ķēniņš atdabū ausis LP. VI, 951, der König bekommt wieder sein Gehör. par cilvē̦kiem tuos varuot atdabūt LP. VII, 908, in Menschen kann man sie wieder zurückverwandeln;

2) wegbekommen:
mēģinājis tuo nuo sevim atdabūt Etn. I, 7, er habe sich von ihm befreien wollen.

Avots: ME I, 153

atjaûnuôt, bei Glück u. a. atjaunāt, atjauninât (li. atjáuninti), tr., wieder jung machen, erneuern: atjaunāsim tur ķēniņa valstību I Sam. 11, 14. kā viņš manu sirdi atjaunuoja A. XVII, 211. Refl. -tiês, verjüngt, erneuert werden, von neuen entstehen, entflammen: tu atjaunuojies kā ērglis Psalm 103, 5.; mīlestība atjaunuojas Etn. II, 168; ticības atjaunuošana Kundz.

Avots: ME I, 162

atplaûkt, intr., wieder ausschlagen, spriessen: kailam zaram atplaukst zieds A. XX, 329. Übertr.: dvēseles ilgas atplauka R. Sk. II, 118. viņš bija drusku atplaucis, er war wieder zu Kräften gekommen MWM. II, 484. valsts atkal atplauka Launitz Stāsti 26.

Avots: ME I, 182

atstats [Neuermühlen] (cf. li. statùs "steil"), [abstotonc Lubahn, atstatinc Fehteln], abgelegen, entfernt, fern: atstatā mežā LP. VI, 554. labi atstatā pagātnē Kaudz. M. nuo drusku atstatāka valsts stūŗa Kaudz. M.

Avots: ME I, 197

aûgs, das Gewächs, die Pflanze. augu valsts, das Pflanzenreich Kronw.; stiebru augi, Getreidearten, Cerealien; pākšu augi, Hülsenfrüchte Luopk. III, 65; sakņu od. kapājami augi, Hackfrüchte III, 58; augu kārta od. se̦ka, Fruchtfolge.

Avots: ME I, 216, 217

blèdît: Praes. -u Orellen: visādi tie cilvē̦ki blēdās: cits šâ, cits tâ blēda tai valstībai.

Avots: EH I, 229

‡ braduļi,* Watvögel Zundu Pēt. Kustoņu valsts III, 5 und 17.

Avots: EH I, 236

brĩvs,

1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;

2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;

3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;

4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,

a) ein unbenutztes, freistehendes Land;

b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;

5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;

6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".

Avots: ME I, 336

bùrvîgs, zauberhaft, reizand: šeit atveŗas dzejas burvīgā valsts Pūrs I, 28. stabulīte skanējusi burvīgi LP. III, 24.

Avots: ME I, 355

debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,

1) gew. f., der Himmel:

a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;

b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;

2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]

Avots: ME I, 449, 450

dibinât,

1) errichten, gründen, anlegen, stiften:
valstis, skuolas, biedrības;

2) begründen:
tādas valuodas ir nedibinātas A. XI, 109;

3) fragen, ausfragen:
nu, bet kuo tad viņš padarījis? dibināja kalsnis MWM. VII, 604. Subst. dibinātājs, der Stifter, Begründer.

Avots: ME I, 465, 466

drupi. drupas. Trümmer, Ruinen: pils, baznīcas dr. kausi nuokrituši sašķīzdami drupu drupās LP. III, 85. uz ienaidnieka valsts drupām pacelt savu karuogu.

Avots: ME I, 504

dve̦sma, dvē̦sma, der Hauch: es duotuos bezdibe̦nam pāri, kur jūtu dievišķīguo dze̦smu un nemirstīguo dve̦smu JR. IV, 39. nuo tās valstības nāk tāda le̦daina dvē̦sma Vēr. I, 1355.

Avots: ME I, 537

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

ìedabût,

1) hinein -, hereinschaffen, - bekommen:
pūķi var iedabūt pilsē̦tās LP. VI, 1, 90;

2) erhalten, erlangen:
jaunus spē̦kus iedabūt LP. V, 44. taisnais iedabūs augļus Psalm 58, 12. kad mēs savu valstību iedabūsim Makk. 15, 9. Refl. - tiês,

1) erlangen:
ka tu lielu spē̦ku esi iedabūjis Glück Offenb. 11, 17;

2) sich gewöhnen:
īstam zagļam, kas jau iedabūjies un zuog vienā zagšanā Austriņ. zirgs iedabūjies pie kurvja auzas ēst LP. VII, 431.

Avots: ME II, 8

‡ ìedràudêt androhen, drohend verkünden: baznīcās sludinātām un iedraudē̦tām strāpēm Likumi, pēc kuŗiem Dundagas valstes desmitniekiem būs turēties 13.

Avots: EH I, 509

ìejàukt, einrühren (vom Teig) Wend., Buschhof. Refl. - tiês,

1) sich (hin)einmischen:
iejaukties valuodā;

2) kommen (in wegwerfendem Tone)
Infl. n. U. Subst. iejaukšanās, das Nomen actionis dazu: tiesas iejaukšanās Sadz. viļņi 27. iejaukšanās nuo valsts puses tirdzniecībā Konv. ² 441. iejaukums, ein Teig; maizes vai plāceņa cepšanai ūdenī, pienā vai suliņās iejaukti milti Lasd.

Avots: ME II, 22

ìekàmpt,

2): auch Ramkau, Segew.; etwas trinken
Deglavs Rīga II, I, 53, einen Schluck nehmen: iekampis pārs klundzienu Anekd. IV, 265. tikkuo iekampu, tūdaļ arī izspļāvu Dunika, Rutzau, Sessw. ‡ Refl. -tiês,

1) = ìe-ķer̂tiês 1 Dunika, Erlaa, Frauenb., Mar., Rugāji, Wandsen: ie. kam matuos, zirgam krēpēs. ie. kuokā;

2) "sich (etwas Verbotenes) aneignen"
(eig.: einen Griff in etw. Tun ) Erlaa, Schibbenhof: tik taustāmuo vien... ie. Juris Brasa 101. iekampies svešu mantu Ramkau. ie. svešā mantā, valsts naudā Schibbenhof;

3) hereinfallen
(fig.): tur nu gan e̦smu iekampies Schibbenhof, Schwitten; ie. nelaimē, versehentlich ins Unglück geraten Jürg.;

4) sich verlieben
Laidsen, Schibbenhof;

5) schnappend einnehmen:
ie. ābuolu mutē;

6) = ìedzer̂tiês: viņš krietni iekampies AP., Erlaa, Heidenfeld, Sessw.;

7) "saēsties" Baltinow. ‡ Subst. ìekampums, ein einmaliges Sichaneignen: būs ie. Juris Brasa 101.

Avots: EH I, 518

ìekaŗuôt, erobern: ķēniņš bij iekaŗuojis visu viņa valsti LP. IV, 68. iekaŗuoja baruona uzticību MWM. VIII, 730. Subst. ìekaŗuôšana, die Eroberung: sociālas cīņas iekaŗuojumi Stari III, 173.

Avots: ME II, 25

ìekve̦lduôt, gew. refl. - tiês, sich entzünden, entbrennen: pasaku valsts, kur iekve̦lduo pat kalnu sirdis Vēr. II, 313. kur viņš pieķeŗas, tas iekve̦lduojas II, 351.

Avots: ME II, 34

izdzîvuôt,

1) verleben, ver -, zubringen:
nu nedēļa izdzīvuota. vai tu pie mana tē̦va duomā šuo gadu izdzīvuot? LP. IV, 66;

2) verleben, verlieren:
vai esi prātu (jē̦gu) izdzīvuojis? MWM. VII, 14, 448. [visu paduomiņu izdzīvuoju. tē̦va māju izdīvuoju Fest., Stelp.] man visas raizes izdzīvuotas Sil.;

3) ableben:
sēnīte saļimst un ir izdzīvuojuse Vēr. II, 717. atmiņas nuo jau sen izdzīvuotas dzīvnieku valsts Latv.;

4) erleben, durchleben:
pat skanīgākie vārdi tik tad ir patiesība, ja tie izdzīvuoti Brig.;

5) izdīvuot pēc likumiem, nach den Gesetzen leben
A.;

6) izdzīvuot malā, verkommen:
dzīvuojis, dzīvuojis, kamē̦r izdzīvuojis malā Blaum.;

[7) izdzīvuot laukā, vertreiben, hinausjagen:
vajaga tuos druvu Brasche Palejas Jānis, = izstrādāt (durcharbeiten) druvu.] Refl. - tiês,

1) herrlich und in Freuden leben, sich ausleben,
[izciemuoties Fest., Stelp.]: diezgan tu jau esi izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107;

2) wirtschaften, spielen:
tas (čūsku vaļātājs) ar viņām (čūskām) izdzīvuojies LP. VII, 1281. bē̦rni labi izdzīvuojas pa lauku;

3) handeln:
liels cilvē̦ks būdams izdzīvuojies kâ muļķa bē̦rns LP. VI, 491. mans tē̦vs nelabi izdzīvuojies V, 331;

4) izdzīvuoties nuo jē̦gas, verrückt werden.

Avots: ME I, 733

izjât (li. išjóti),

1) aus -, herausreiten
nuo meža;

2) länge Zeit reiten:
tie izjāja dienu, nakti BW. 13272;

3) tr., ausreiten:
tr., ausreiten: gribēju jauns būdams izjāt savu kumeliņu BW. 29742. izjāji bez apaušiem manu ērzeli LP. I, 17. tīšām tautas sabaruoja izjājamuo kumeliņu Reitpferd BW. 17206;

4) bereiten, durchreiten:
visu valsti;

5) ausreiten, reitend verderben:
pļavas, labību;

[6) betrügen
C., Domopol;

7) izjāt meitu, ein Mädchen beschlafen
Bers.] Refl. - tiês, sich ausreiten, seine Reitlust befriedigen, oft mit dem Nebenbegriff des vergeblichen Reitens: nu tik labi izjājuos. simtiem tai dienā vēl izjājās, bet par velti LP. I, 62.

Avots: ME I, 745

izlikt [li. išlìkti], tr.,

1) aus -, heraus -, hinauslegen, aussetzen:
māņus, nesļavas Etn. III, 24; bē̦rnu kārtis;

2) aussetzen, von einer Schwelle entfarnen:
tuo parādu dēļ izlika MWM. X, 422. Refl. - tiês,

1) sich verstellen:
citreiz izliecies slima (par slimu V, 349) LP. IV, 50. puisis apgulies, izlikdamies par piemigušu LP. VI, 1, 658. izlicies, it kâ sistu dēli LP. III, 103;

2) scheinen, vorkommen:
juo tāļāk viņš brauc, juo tālāk izliekas Ziemeļmeitas valsts Vēr. I, 1406. [ viņš izliekas kâ pats ķēniņš U., er macht sich wichtig, als wäre er der Körig. ] Subst. izlikšanâs, die Verstellung: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Pav.

Avots: ME I, 764

izmanît (li. išmanýti), erforschen, prüfen, verstehen: tu izmanīsi cilvē̦ku duomas LP. VII, 232. vai esi savu sirdi izmanījis? Kaudz. M. ienāk, lai var izmanīt, kuo valsts vietnieki runā Kaudz. M. Refl. - tiês, sich herauswickeln, entwischen: viņš laikā izmanījās nuo istabas.

Kļūdu labojums:
232 = 932

Avots: ME I, 768

izpaustiês "?": katra (valsts) mazu brīdi stāv un izpaušas, drīz atkal iznīkst Manz. Post. I, 499.]

Avots: ME I, 778

izsàukt (li. iššaũkti), tr.,

1) heraus -, ausrufen:
saimnieku nuo istabas. publika izsauca autuoru Vēr. II, 755. pēc kāda laika izsauca pa visu ķēniņa valsti LP. VI, 679;

2) herausfordern:
uz divkauju; kas pruot izsaukt glāzi alus A. XVI, 1127;

3) aussprechen:
šuo vārdu es nevaru izsaukt;

4) ausrufen, bekannt machen, proklamieren,
mit par konstruiert: viņu izsauca par jaunu ķēniņu LP. VI, 761. Refl. - tiês,

1) ausrufen, aufschreien:
vecene nuogrimuse zemē izsaukdamās... LP. VII, 1075. "Fēliks!"viņa izsaucās Vēr. II, 297;

2) vergeblich lange rufen:
puika teica: "es izsaucuos, viņa nenāca" LP. VI, 333.

Avots: ME I, 795

izskrìet [li. išskriẽti], intr.,

1) hinauslauen:
kaķis izskrējis pie suņa LP. IV, 89. Sprw.: nuo pagales arī luode izskrej, - Hinweis auf eine nicht geahnte Gefahr. nu jau izskrēja malā, nun ist er auf dem Holzwege. ar pieri caur sienu neizskriesi, mit der Stirn kann man nicht durch die Wand rennen;

2) fig., entfahren:
šie vārdi izskrēja netīšu Kaudz. M.;

3) durchfahren, in die Gliedre fahren:
karsts izskrēja Valdim caur miesu A. XX, 243. meitai tirpas caur kauliem izskrējušas Etn. II, 22;

4) līdzi izskriet, mitlaufen:
es jau tiem jauniem nevaru līdzi izskriet R. Sk. II, 137;

5) ausschiessen, lang auswachsen
Ahs.: sieva gaŗa, izskrējusi kâ maikste B. Vēstn.;

6) im Laufen übertreffen:
kas viņa meitu izskriešuot, tam duoduot tuo par sievu un pus+valsti LP. VI, 643. Refl. - tiês, zur Genüge laufen: ve̦lns izskrējās slapju muguru LP. II, 76. vai nu vēl savu mūžu nee̦smu izskrējusies A. XIII, 41.

Avots: ME I, 799

izšļuñcinât, verspritzen, nach allen Seiten ausspritzen: pūķis saluncināšuot asti un izšļuncināšuot tik daudz ūdeņa pār kājām, ka visa valsts apslīkšuot LP. V, 43, C. Refl. - tiês, intr., nach allen Seiten ausspritzen Ahs.

Avots: ME I, 813

kâšu [C., Trik., kâšu ² Lautb., Nigr., Bauske], Biel., oft kašu (z. B. Jos. 8, 15, Ap. 8, 23, L., Vēr. II, 967; 1096), wie, als ob, als wenn: vaiņadziņu nuoraudāju kašu tē̦vu, māmuļīti RKr. XVI, 202. tādas pat villainītes kāšu man nabagam BW. 18462. jājējam šķiet, kāšu atbalss viņu mēdītu Lautb. slimais rādās kašu visu˙bagātam Biel. [tāšu bija nabagam, kāšu visu˙bagātam BW. 35553 var. Kristus valstība it kašu vēl nezaļuoja Glück II Sam. 23. rādīdamies kāšu dievs e̦suots II Thess. 2, 4. - Aus kâ + šu (s. Le. Gr. § 591).]

Avots: ME II, 205

‡ klun̂cerêtiês ² AP. "hin und her rollen (valstīties); grandīties (mehr von Flüssigkeiten)": negribas k. (fahren) tuo gaisa gabalu.

Avots: EH I, 623

krešķi, der Schmutz: iekš krešķiem un trūdekliem valstījās dziļi Dünsb.

Avots: ME II, 274

krê̦sls (li. krė´slas), Demin. verächtl. krēslelis,

1) der Stuhl:
laimes krēsls, der Glücksstuhl, das Glück: kādā laimas krē̦slā tad pilsētnieki iesēdušies, kad tik jautri? LP. VI, 724. guoda, guodības, valsts krē̦sls, der Thron; grēku sūdzamais krēsls, der Beichtstuhl; jumta kr., der Dachstuhl Krons-Würzau. Sprw.: visi nevar vienā krēslā sēdēt, alle können nicht gleiches Schicksal haben. nuosēsties ze̦majā krē̦slā, sich auf die Diele setzen (statt auf den Stuhl) Etn. IV, 76;

2) der Teil des Spinnrockens, in dem die Beine ruhen
Rutzau;

[3) ein hölzerner Rost
Bielenstein Holzb. 677. - Nebst kreslis zu apr. creslan, li. krãsė, slav. kŗslo "Stuhl"; vgl. Berneker Wrtb. I, 615 und 624, Reichelt KZ. XLVI, 330, Būga KSn. I, 136 ff.].

Avots: ME II, 276

labierīcība ,* musterhafte Organisation, die Wohlfahrt: pilsē̦tas, valsts labierīcība.

Avots: ME II, 396

lènkt (li. leñkti "biegen"), - cu,

1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene ² I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;

2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene ² I, 268];

3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;

[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;

5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und

3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]

Avots: ME II, 451

[III ļeperis Jürg., ein untauglicher Mensch]; ein Klumpen: lepers [zu sprechen: ļeperis] apvalstīts gaļas gabals Selg, n. Etn. IV, 130.

Avots: ME II, 538

liẽlvare̦ns, sehr mächtig: lielvare̦na valstību A. XXI, 242.

Avots: ME II, 503

ļìmbâtiês ² [Mar.], -ãjuôs

1) ["nespē̦kā grīļuoties" Holmhof; ļim̃bâtiês Jürg. "wackeln;
zvalstīties"]: četras kājas ļimbājas BW. 21003; [zu limbât?

2) ļimbāties ² "slaistīties; bez vajadzības darīšanās jaukties" N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 540

lûžņa,

1) etw. Gebrochenes, Verwüstetes, der Windbruch, das Fallholz:
tā valsts, kuo viņam sargāt vajadzē̦tu, guļ tukša, izpuostīta tâ kâ lūžņa MWM. III, 405. nuo rīkstes izcēlās liels, biezs mežs ar tādām lūžņām, ka ne cilvē̦ks, ne luops cauri tikt LP. VI, 486;

2) allerlei Kram, Schund, allerlei Abfälle, Unrat, Kehricht
Grünw.: kādu lūžņu bē̦rni te istabā sataisījuši? Frauenb. stumt ar grābekli lūžņu uz laidara priekšu, pabeņkī starp lūžņām mē̦tājas tev ķe̦sas SDP. III, 64;

3) ein Haufe, eine Menge:
ve̦se̦la lūžņa ratu Druva II, 463. viņam tuo darīšanu vai lūžņa DL.;

4) [lûžņa Lis.], eine alte, hinfällige, schwächliche, nachlässige Person
Etn. I, 32. ve̦cā lūžņa, kuo tu gribi? LA. Zu lûzt.

Avots: ME II, 521

mḕlnesis, f. -se, auch mè'lnesẽjs, f. -ẽja, der Zwischenträger, Ohrenbläser, Verleumder, Lügner, die -in, die Klatschbase: viņš liels mēlnesis. kādā valstī bija reiz ķēniņiene, kas bija liela mēlnesis staigā Etn. IV, 80. [kas kâ mēlnesis staigā Glück Spr. Salom. 11, 13.]

Avots: ME II, 615

I miņa, die Erwähnung, Erinnerung; die Ahnung: ne miņā, ne ziņā, sagt man, wenn man von einer Person oder Sache nichts weiss Grünh. kur Eiruopas labākās lielvalstis min, tur Krievija pirmā ir miņā A. v. J. 1897, S. 376. viss jau mums miņā, kas izbijis Rainis Tie kas neaizmirst 84. nepalikt rūgtumā stāvuot un bijušā lieluma miņā Rainis Vēja n. 1. 64, jums vēl nav ne miņas, kādai likstai nule esiet izmukuši Kaln. Uozuolk. m. 128. Zu minêt.

Avots: ME II, 630

mutulis (li. [mutulỹs "eine Welle, welche kochendes Wasser wirft"], mùtulys "Wasserblase"),

1) einer, der unverständlich spricht, ein Schwätzer, Fasler:
mutulis, kas vārdus pa muti valsta Etn. IV, 147. "ej nu mutuli!" uzsauc tādam, kam mute iet kâ šaudeklis Bers.;

2) die Radnabe
Mar., [Oppek. n. Bielenstein Holzb. 542], Glück I Kön. 7, 33, L. [ratu mutulī BW. 35218];

3) der Sprudel, Wirbel, die Wasserblase, Aufwallung des Wassers beim Kochen:
ūdens pastāvīgi griežas mutulī LP. VII, 492. e̦ze̦rs mutuļu mutuļiem vārijies VI, 757. ūdens katlā vārās mutuļiem. avuotiņš burbuļuojis, burbuļuojis, kamē̦r sācis tik mutuļus mest un gaisā pacelties, I, 143;

4) zur Bezeichnung stöbernder, wirbelnder Massen:
sniega m., Schneegestöber; pe̦lnu, smilšu m., Aschen -, Sandgestöber; dūmu m., die Rauchwolke. sniegs nāk mutuļiem. rūšu atliekās atsitas cietā, sasalušā sniega mutuļi JR. IV, 70. dūmi nāk pa skursteni mutuļiem. nuo pilsē̦tas paceļas dūmu mutuļi A. XI, 757. vējš dzina pe̦lnu mutuļus Vēr. II, 1368;

5) das Gewimmel:
čūskas ejuot... griezdamās mutuļi mutuļiem cita caur citu LP. VI, 229. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Ve[r. I, 1395. visi nāca vienā mutulī A. XII, 368;

6) fig., der Strudel, Wirbel, Trubel:
visā šai jautrības mutulī Blaum. druoši viņš devās sadzīves mutulī LA. [In der Bed. 2 wohl zu mute; in den Bed. 1, 3 (woraus 4 und 5) und 6 nebst li. mùtulas "impetus" (bei Būga Aist. Stud. 174) wohl auf einer ähnlichen Lautgebärde beruhend wie z. B. la. muttīre "muck(s)en" u. a. bei Walde Wrtb. ² 498.]

Avots: ME II, 676

mutuļuôt, intr.,

1) unverständilch sprechen
[Wessen] - vārdus pa muti valstīt, tuos apēst Bers.; in dieser Bedeutung mutulêt [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 147;

2) sprudeln, Blasen werfen, brodeln, stöbern
[Fest.]: lāča dē̦ls vāra putru, ka mutuļuo vien LP. VI, 495. katls ar vāruošu ūdeni mutuļuo. ūdens vārās mutuļuodams Ahs. n. RKr. XVII, 40. avuots, stiprs sniega putenis mutuļuo Etn. IV, 147. jau dūmi mutuļuo MWM. III, 325;

3) fig., sprudeln, strudeln, wogen:
pa ārpusi plūst un mutuļuo dzīve A. XX, 33.

Avots: ME II, 676

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùopaļinât Sassm., nùoapaļuôt, tr., abrunden: valstis cenšas savas ruobežas nuoapaļuot MWM. IX, 796. Auch fig.: literāriski darbi, kas juo rūpīgi izstrādāti un nuoapaļuoti Vēr. I, 234. viņš bija tik samērīgs, tik nuoapaļuots Purap. Refl. - tiês, sich abrunden, vollständig rund werden: visi šie ātri nuoapaļuojas Skalbe. Subst. nùoapaļuõjums, das Abgerundete, die Abrundung; nùoapaļinâšana. nùoapaļinâšanâs, nùoapaļuôšanâs, das Sichabrunden; nùoapaļinâtãjs, wer abrundet.

Avots: ME II, 757

nùoduņķêt,

1) "?": kâ lai (saimniece) maza nevalstās, nuo meitām nuodurē̦ta? BW. 33385;

[2) (den Boden) erreichen:
tik dziļš ūdens, ka nevarēja nuodurêt Warkh., Warkl.].

Avots: ME II, 778

nùostiprinât, tr., befestigen, verstärken: kad viņš... debešus nuostiprināja... Spr. Sal. 8, 28. izglītuotais latvietis padziļina un nuostiprina savu pašapziņu Vēr. II, 481. Refl. -tiês, sich befestigen, stark werden: valstis nuostiprinās.

Avots: ME II, 859

nùovîdêt, refl. -tiês, gönnen, sich gönnen: tev tuo pasacīt man nuovīdi! MWM. II1, 390, tie kumuosi liekas būt tik tre̦kni, ka ne˙viena valsts uotrai nevar ne par kuo nuovīdēt tuos paņemt MW. Gew. negiert: nenuovīdêt [slav. nenaviděti "hassen"), refl. -tiês, nicht gönnen, sich nicht gönnen: pat ne kumuosiņu maizes nenuovīduši [von einem *nenuovīst] LP. V, 200. tas nenuovīd citam ne˙kā Naud., Kand. viņš jau nenuovīdas ne paēst Naud. viņa nenuovīdas uotram ne ūdens lāsītes Lautb.

Avots: ME II, 888

paduõme,* der Rat, die Ratversammlung; kaŗa paduome, der Kriegsrat; valsts paduome, der Reichsrat; sabiedruotuo valstu paduome, der Bundesrat.

Avots: ME III, 20

paduõmniẽks, f. -niẽce,

1) der (die) Fürsorgliche:
paduomniece (Var.: paduomnīca) mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342;

2) der Ratgeber, die -in, das Mitglied eines Rates:
[kād es nu paduomu ņēmu ar maniem paduomniekiem Glück Apokr., S. 284.] viņš sasaucā visus savus paduomniekus Etn. II, 175. paduomnieka meitu ņēma, paduomiņa gribē̦dams BW. 22865, 1. ve̦cs tēviņš, māmulīte, tie bij labi paduomnieki 3362;

3) ein Mitglied des Reichsrats;
galma paduomnieks, der Hofrat; valsts paduomnieks, der Staatsrat.

Avots: ME III, 20

padzìrdêt: atnāk ... p., parunāties, kad un kâ tuo duomā darīt Janš. Mežv. ļ. II, 337. pēc kāda laika vīrs ... padzird: tādā un tādā valstī ... ķēniņam meita ārprātā Pas. XI, 264.

Avots: EH II, 130

paêdinât, Subst. paêdinâtãjs: valsts paēdinātāja (fem.) Pas. IX, 237.

Avots: EH II, 131

pagasts,

1) eine Versammlung der Bauern zur Ablieferung der Abgaben zur Zeit der Frone:
ai kundziņ, ai kundziņ, kad turēsi pagastiņu? rītu, rītu, mani bē̦rni, ne̦sat naudu saujiņā! BW. 31265. man nevaid... vēršu, lāci vedu pagastā 25681. ve̦ci vīri, jauni vīri, šur nāciet pagastā! 1744; 31273;

2) die Wacke, was die Bauern ihrem Herrn als eine Gerechtigkeit geben müssen
L., St., U.; auch auf die Gaben, die Spenden der Hochzeitsgäste, Taufzeugen u. a. übertragen: brūtes brālis parādā, neme̦t naudas pagastā, gibt bei der Sammlung von Geldspenden auf der Hochzeit kein Geld BW. 1749, 2. kūmiņas, kūmiņas pie pagastiņa! rudeņa laiciņš, pagasta vajaga 1739. Andrīt, brālīt, griez kuli priekšā! nu tev māsiņa pagasta prasa 25654. pagastu od. pagastā mest Bielenstein Grenzen 298; pagastu od. pagastā saukt;

3) in Kurl. das Gebiet, die Gemeinde eines Gutes, an deren Spitze der
pagastve̦cākais steht; in Livl. dagegen kirchlicher Bezirk [kirchlicher Unterbezirk einer valsts Wolm.], Teil einer kirchlichen Parochie, dem ein Kirchenvormund vorgesetzt ist Bl. Grenz. 297: [mācītājam vēl pieci pagasti braucami U. Aus r. погóстъ "Kirchdorf", wozu Potebńa PФB. V, 150 f., Berneker Wrtb. l, 337; zu le. pagasts s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, I, 239 und Pagasta vē̦sture 15 ff.].

Avots: ME III, 28

‡ paķeĩžâtiês Dunika, ein wenig ‡ ķeĩžâtiês: meitenes svētdienas rītuos mēdza ilgāk pavalstīties un p. pa gultu.

Avots: EH II, 147

pamest,

1): pamešu cūkām zâļu Ramkau;

3): verlieren -
auch AP., Dunika, Seyershof; verspielen - auch Dunika;

5): auch Kaltenbr., N.-Laitzen; zurücklassen in guter Absicht (im Gegensatz zu
atstât - in böser Absicht) BielU.; dievs ... apžē̦lājas ... un pame̦t viņu de̦be̦su valstībā Pas. IV, 49 (aus Lixna). tu durvis esi pame̦tuse vaļā Frauenb. viņu bez daļas nevar p. ebenda. neizdzer visa piena - pamet man kaidu drupīti! Auleja. tē̦vs nuomira, nepamete jiem ni˙kaida manta Pas. XII, 353 (aus Preiļi);

6): p. kāju, hinken
AP.: Zīmala kreisuo pakaļkāju pame̦t. Refl. -tiês,

2): negribas strādāt, - tad pame̦tas par slimu Ramkau. pa draugam pameties ebenda; ‡

3) "nuomesties" PlKur. Subst. pame̦tums: varu palikt bez darba, un kur tad pame̦tumam gals? Anna Dzilna 31. trīs rubļus suodības naudas samaksāt par muižas pame̦tumu Vanagu ligzda 60.

Avots: EH II, 155

paplašinât, tr., erweitern, vergrössern: ruobežas, valsti, kultūru. viņi cītušies savus zemes aaabalus paplašināt LP. VII, 487. paplašināts teikums, erweiterter Satz. Refl. -tiês, sich erweitern: stipri paplašinājusies arī programma Vēr. II, 236. - Subst. paplašinâšana, das Erweitern; paplašinãjums, die Erweiterung; paplašinâtãjs, wer erweitert.

Avots: ME III, 82

‡ parakņât,

1) ein wenig scharren (aufwühlen):
ja liepas tuvumā parakņātu (scil.: zemi) Pas. VIII, 380. parakņāja zemi un atrada kartupeļus C. u. a. p. uogles Jürg.;

2) eine Zeitlang scharrend suchen:
p. tārpus makšķerei Meselau. archeologu parakņātas ("?") un atrastas lietas Valsts kult. pad. I sesija, S. 24.

Avots: EH XIII, 166

[pãrgãdât,

1) hinübertransportieren, herübertransportieren, befördern:
saimnieks bija visu savu mantu pārgādājis pie radiem;

2) sorgen, Sorge tragen für:
par šām lietām pārgādā Glück I Tim. 4, 15. ķeizaram grūti pārgādāt tik lielu valsti Jürg.]

Avots: ME III, 155, 156

pãršķir̃t, tr., in zwei Teile, Hälften trennen: izstiep ruoku pār jūŗu un pāršķir! II Mos. 14, 16. kēniņš pāršķiŗ savu valsti uz pusi LP. V, 132. pāršķirt matus, scheiteln: mati bija pāršķirti ar celīti A. XII, 499. Refl. -tiês, sich trennen, entzweigehen: viņa raga brille pārškīrās uz diviem gabaliem MWM. X, 424. cirtu reizi Daugavā; pāršķīrās Daugaviņa VL. [abi nācēji pāršķīrās: dižais vedējs devās tieši pie Ādama, bet Guobzemis pagriezās pa papuvi sānis Janš. Dzimtene ² III, 41.]

Avots: ME III, 181

pašàurinât, tr., eng, schmal machen, beschränken: valsts varu pašaurināja A. XII, 74.

Avots: ME III, 112

pasùtît, tr., ein wenig schicken, bestellen [?]: jūs saaicinājāt visu valsti kuopā un pasūtījāt uz šuo dienu šurp jaunu ruobežu saņemt Kaudz. [jī pasūta Veļu Jāni tāļāk uz jaunākuo māsu Pas. II, 134 (aus Rositten).] gadījās liela zivs, kâ pasūtīta LP. V, 316.

Avots: ME III, 110

pavāls, wohl = pārvãls 2: uguni, kas jau līdz jumta pavālam bij aizsteigusies Al. Meitene nuo sv. 99. uguns kāpj jau pavālā MWM. v. J. 1897, S. 241. caur klētenes jumta pavālu lietus bij sācis sist Latv. Av. 1901, № 6; vgl. pāvals.

Avots: ME III, 133

pāvāls (unter pãvals): auch (mit pã-) A.-Autz; pāvālu nuolikt Grüuh., eine Arbeit beenden.

Avots: EH XIII, 217

pēļuôts, voll mit Pfühlen: valstās kambarī pa savu pēļuotuo gultu Janš. Čāp. 11.

Avots: ME III, 208

pemperêt,

1) "undeutlich sprechen"
Bauske;

2) mit den Füssen stampfen, trampeln
Wend. n. U. Refl. -tiês "vē̦de̦ru laitīt, valst%C4%ABties">svalstīties, slinkuot" Dobl. n. Etn. IV, 164.

Avots: ME III, 199

pìejũŗa, piejūre, die Küste: piejūŗas dzelzceļs Dz. Vēstn., die Uferbahn. piejūŗas valsts Konv. 1489. piejūŗas virzienā turpinājās apšaudīšanās RA.

Avots: ME III, 254

pìekrist,

1) hinfallen zu etw., neben etw.:
es piekritu raudādama pie arāja kājiņām BW. piel. ² 10226. tā man piekrīt pie ruokas (küsst mir die Hand) Alm. Kaislību varā 105;

2) überfallen, überkommen:
Sprw. nuospļaujies, lai drudzis nepiekrīt! (sagt man, wenn jem. sich stark erschreckt hat);

3) passen:
piekrīt (Var.: piede̦r, piestāv) me̦lni iemauktiņi pie dze̦lte̦na kumeliņa; piekrīt laba mātes meita ple diže̦na tē̦va dē̦la BW. 12216, 4;

4) zufallen, zukommen:
mājas piekrītuot Krišam Lakstam Krišs Laksts 3. ķēniņa dē̦ls suolīja atduot pat visu sev piekrītuošuo tē̦va valsti. tie darbi... piekrīt vīriešiem Etn. III, 5. "dēliņa" vārds pieaugušam vairs nepiekrīt Apsīšu Jē̦k. Bagāti radi 27. kam piekrīt pirmajam apgulties? LP. VII, 174. rada gan nepiekrīt (zur Verwandtschaft zählt er nicht), bet jaunais Stīpnieks bija Pēterim tik˙pat kâ drāugs Janš. Dzimtene IV, 175. tas man piekrīt, das kommt mir zu; n. U. auch - tev piekrīt, du bist schuldig;

5) beistimmen:
šim spriedumam piekrita visi Kaudz. M. 48. viņa klusi piekrizdama pamāja ar galvu Vēr. II, 158;

6) mit Fallendem gefüllt werden.
Refl. -tiês: tas man piekrītas, das ist meine Schuldigkeit U. Subst. piekrišana, die Zustimmung, der Beifall: "ziņģu lustes" atrada lielu piekrišanu Plutte Kat. 44. tautas bibliotēkas atradušas vispārīgu piekrišanu A. Mat. Krišj. Valdem.17. piekritums Infl., eine Krankheit, die nach einem Schreck od. einer Aufregung entsteht.

Avots: ME III, 260

pìemãnît,

1) durch Betrug hinzufügen:
pie svara kādu puodu piemānīja klāt Jaunā Raža IV, 50;

2) betrügen:
tas piemāna kēniņieni LP. VI,1001. viņi var valsts vietniekus piemānīt Kaudz. M. 70. Refl. -tiês, sich betrügen, betrogen werden Spr.

Avots: ME III, 271

puõstît -u (bei Glück V Mos. 12, 2 2. imper. puostījiet), -ĩju, tr., verwüsten, verheeren, verderben, zerstören: ienaidnieki jau sāka puostīt ķēniņa valsti LP. IV, 71. Subst. puõstîšana, das Verwüsten, Verheeren, Verderben; puõstĩ-jums, das beendete Verwüsten, Verheeren, Verderben; die Verwüstung; puõstîtâjs, der Zerstörer: bē̦du de̦ldē̦tājs, elles puostītājs Gesangb. uguntiņa dzirkstelīte, diža meža puostītāja BW. 7149 var.

Avots: ME III, 459

prìekšrùocĩba,* das Vorrecht, die Priorität; eine auszeichnende Eigenschaft: iegūt priekšruocību pret citām pavalstnieku šķirām Konv. ² 901. pirmais nuo Repina populārākajiem darbiem ir "Burlaki", un te jau parādās viņa priekšruocības: stipra, interesanta karakteristika etc. Vēr. I, 1400.

Avots: ME III, 397

pũrs (li. púras "ein Hohlmass" Jaunis Perev. 40, Klaip. 90),

1) ein Aussteuerkasten aus Lindenborke od. Holz
(vgl. Bielenstein Holzb. 237 ff. mit Abbild. S. 243); die Aussteuer: pūru darīt, darināt, luocīt, die Aussteuer anfertigen; p. piedarīt, pieluocīt, den Aussteuerkasten mit angefertigten Aussteuerstücken anfüllen; p. ritināt, den Aussteuerpaudel hineinrollen; p. šūt, šūdināt,

a) die Aussteuer nähen,

b) den Aussteuerpaudel zunähen;
p. vizināt, den Aussteuerpaudel führen. audz, meitiņa, luoki pūru, nāc pēc sava gredzentiņa! BW. 6325, māt[e] ar meitu pūru dara (Var.: meitu māte p. šuva) 7596. ve̦cajam ve̦ca naudā, ve̦ca pūrā dibinā; kas jaunam naudu deva? nav vēl pūrs šūdināts 7909, 2. jā pūrs bija lāde, tad nesa divi cilvē̦ki, jā tīne - viens pats BW. III, 1, 29. ve̦cais zaldāts dabūja pus+valsti pūrā līdz (bekam als Aussteuer). lai bē̦rna ziņkārību apmierinātu, mātei pa labai dalai izlīdzējā tautās dziesmu pūrs (der Volksliedervorrat) D. 330. -pūra gabali, die einzelnen Stücke der Aussteuer: devā arī dvieļus un citus pūra gabālus BW. III, 1, 11. - pūra maize, das Hochzeitsbrot Karls.;

2) das Lofmass, deckelloser od. bedeckelter Kasten, ursprünglich aus Lindenborke, später aus Holz
Bielenstein Holzb. 514; das Lof (Kornmass). - jaunais pūrs, das neue Lof - Kornmass (= 10 Garnez) Bielenstein Holzb. 513;

3) Demin. pūriņš,

a) ein Kober, ein sogenannter Paudel oder Pudel von Lindenborke
U.,

b) ein kleines Mass, kleine Schachtel zur Aufbewahrung von Geld
Bielenstein Holzb. 237,

c) ein geflochtenes Körbchen
Stürzenhof, Wolm. Wohl wurzelverwandt mit pūlis I und pauna, s. Persson Beitr. 242.

Avots: ME III, 449

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

saaîcinât, tr., zusammenrufen, zusammenfordern; (viele) auffordern, einladen: saaicinu ciema puišus RKr. XVI, 237. ķēniņš saaicina pavalstniekus I_P. IV, 56. kungs saaicinājis mācītājus V, 134. saaicinājuse šādus, tādus trakuļus un cienājuse ebenda S. 205. saaicināja visu saimi BW. III, 1, S. 99. Refl. -tiês, einander auffordern, einladen (von mehreren Personen gesagt) Spr.

Avots: ME III, 589

sagrûsme,* der Krach, der Zusammensturz Dr.: valstij klaji jāatzīst sava budžeta dēficits, un sagrūsme tad ir neizbē̦gama Konv ² 557.

Avots: ME II, 631

sakùopt, tr.,

1) beschicken, abräumen, in Ordnung bringen
Spr.: uormanis sakuopis kruogā zirgu LP. V, 68. zirgu... sakuopj uz kaušanās dienu (Rosse werden zum Streittage bereitet) Spr. Sal. 21, 31. drīzāk... valsti izpuostīsiet, nekâ sakuopsiet Kaudz. M. 34;

2) zusammenbringen, einbringen, abernten
U. Refl. -tiês,

1) sich beschicken, sich in Ordnung bringen:
Ādams... nuomazgājās, sakuopās Janš. Dzimtene V, 16. Kača sakuopjas un saruotā galvu ebenda 373;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten, alles in Ordnung bringen
(perfektiv): saimniece jau laikā visu sakuopusēs Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) sich anessen; sich antrinken:
zuosis sakuopās labi pa ābuoliņu Dünsb. kuopies bija arī Matvijs, bet vēl ne sakuopies (aber war noch nicht betrunken) Aps.

Avots: ME II, 661

sakūkuôt, stark rufen (vom Kuckuck; perfektiv) Spr. Refl. -tiês, einander (nach der Art eines Kuckucks) zurufen, zusammenrufen: valstsvīri sasaucas jeb sakūkuojas uz sapulci RA.

Avots: ME II, 660

sapalis (unter sapals): mani ... kumeliņi kâ sapaļi valstījās BW. 31846, 1.

Avots: EH XVI, 434

saprasît, tr., zusammenbitten (einladen): zvirbul[i]s kāzas sataisīja un daudz gastu saprasīja BW. 2547. es vakar savus viesus gana mīļi saprasīju (Var.: aicināju) 26120 var. saprasīja (salūdza) visus pavalstniekus Pas. III, 386 (aus Bikava).

Avots: ME II, 706

sašļambât, = sakuôšļât, (pa muti) valstit">savalstit: guovis sašļambājušas drānas Schwitten.

Avots: ME III, 757

šaũbît, -u, -ĩju, wackeln (schwanken) machen L., von der Stelle wegbringen U.: katru... vējs turpu un šurpu šauba Ev. vējiņš šauba (mit aû ² Bl., Bauske, Dond., mit àu ² Lubn., Warkl., Lis.) egiīt[i] ceļa maliņā BW. 8894, 2. vē̦tras nav spējušas tuos šaubīt A. 1898, II, 128. ka tie savā vietā dzīvuo un vairs netuop šaubīti (dass es daselbst wohne und nicht mehr in der Irre gehe) Glück II. Sam. 7, 10. es nuoduošu tuos, ka tie šaubīti taps visās zemes valstībās (ich will sie in allen Königreichen auf Erden hin u. her treiben lassen) Jerem. 15, 4. Part. šaubāms (gebildet als Ersatz für šaubīgs 3): šaubāma lieta A. 1896, 162. laiki sāk kļūt atkal šaubāmi MWM. 1899, 493. Refl. -tiês (li. siaubýtis "wanken" KZ. LII, 270),

1) nicht fest auf einer Stelle sein, wanken, wackeln:
katra (debess) pār mūsu galvu šaubās Manz. Fost. I, 490. kas tu... zemi kustinājis un šķēlis esi, dziedini viņas plīsumus, juo viņa šaubās Glück Psalm 60, 4. kalni virzīsies un pakalni šaubīsies Jesaias 54, 10. šaubās (Var.: klūp) kāja, krīt[u] pie zemes BW. 13465;

2) šaũbîtiês C., Līn., PS., Arrasch, Dunika, Ermes, Jürg., Nigr., Ruj., Schujen, Wolm., (mit aû ² ) Bauske, Dond., lw., Kandau, Salis, Selgerben, Wandsen, Widdrisch, (mit àu ² )hochle. (unbek. in Pilda), zweifeln, in Zweifel sein, nicht bei seiner Meinung bleiben:
šaubījās puišam prāts BW. 11959. valuodiņa šaubījās Ld. 10847. Subst. šaũbîšanâs, das Zweifeln. Zu atšaubu, li. siaũbti "umherrasen, tollen", siūbúoti "sich wiegen, schaukeln, schwanken", s. Trautmann Wrtb. 293, Leskien Abl. 310, Charpentier MO. II, 31, Bezzenberger GGA. 1898, 5511.

Avots: ME IV, 5

II saûkums ² Behrshof, Siuxt, der Schaden Wid., die Einbusse V.: cūkas tādu saukumu kartupeļuos izdarījušas Alksnis - Zundulis, tādu saukumu kaķis izdarījis, ve̦se̦lu piena spaini apgāzis ders. saukums man jācieš Asp. ja viņš dara kam saukumu, tad tas ir nuo valsts puses jāatlīdzina MWM. VI, 457. Etwa zu sukums?

Avots: ME III, 772

‡ sazieduôt, zusammenspenden: valsts aizsardzībai sazieduots 2,5 milj. latu Jaun. Ziņas 1939, № 287, S. 1.

Avots: EH XVI, 468

‡ sažļembât Sessau "rupji sakuožļāt, savalstīt".

Avots: EH XVI, 468

sîkpìlsuonisks,* kleinbürgerlich: sīkpilsuonisks redzes apluoks Vēr. I, 1280. sīkpilsuoniskā valsts Stari III, 261.

Avots: ME III, 852

I šļaukât, -ãju,

1) = šļaucît Nötk., PS. (mit aũ), Aahof, Geistershof, Meselau, Schujen, Smilten, (mit àu ² ) Bers., Grundsahl, Palzm.: uzpūstu vē̦de̦ru vajaga labi šļaukāt, tad paliks slābans Fest. ruoka, kuŗu viņš šļaukāja gar bises stuobriem Saul. I, 263; "knüllen, knittern" (mit aû ² ) Schwitten: kuo nu šļaukā drābes, pa gultu valstīdamies?"šļuokāt" (mit aũ) Grünwald; (Gras, Getreide) niedertretend gehen (mit àu ² ) Adl., Stockm.;

2) = šļaukāties Spr., (mit aũ ) Salis; sich umhertreiben Sessw.;

3) ohrfeigen
Roop, Salisb., (mit aũ) Salis. Refl. -tiês, U., Spr., Memelshof, Ruj., (mit aũ) Karls., Salis, Seppkull, Widdrisch, (mit aû) Bers., Lubn., Saikava, Warkl., = šļaucîtiês 1 und 2; "valst%C4%ABties%20gult%C4%81">valstīties gultā" (mit aû ² ) Schwitten: kuo tu šļaukājies? celies augšā! Saikava. puiši ar meitām sāka šļaukāties ebenda.

Avots: ME IV, 66

slavinât (li. šlãvinti "preisen") Wid., tr., freqn., rühmen, preisen: mūsu meitas tāļi slavina Mar. n. RKr. XV, 136. kas bāreni guodināja, kas bāreni slavināja? dieviņš guodu guodināja, Laimīt[e] slavu slavināja BW. 5004. vainadziņu darināju deviņām kārtiņām: slave̦n[a] manu augumiņu caur deviņas kungu valstis 6190. pirksti, pirksti, nagi, nagi, tie man[i] skaistu darināja..., tie slavanu slavināja (Var.: sludināja) 6883 var.

Avots: ME III, 921

šļũcis, ein Tanz (Schleifer, Walzer): uzraujuot... pa valsim jeb, kâ ve̦cāki ļaudis teica, pa šļūcim Janš. Dzimtene ² I, 258. uzpūt kādu krietnu gabalu - vai nu sudmaliņas, vai šļūci! Bandavā II, 46. lai viegls un lē̦ns kâ šļūcis ir jaunuo ļaužu mūžs Janš. Apskats v. J. 1903, S. 67.

Avots: ME IV, 77

šmaukstêt U., Spr., (mit aũ) C., AP., (mit àu ²⁾ Schwanb., šmaukšêt U.,(mit aũ) Salis, šmaûkšķêt Ogershof, -u, -ẽju, = smaukšêt, mit der Peitsche knallen U., Geräusch machen (im Walde) U., schmatzen: bučuojas, ka šmaukst vien Meiran. nuobučuoja . . . šmaukstuošām bučām A. v. J. 1896, S. 657. viņa pārgāja uz kūstuošuo, šmaukstuošuo "buču valsi" De̦glavs Rīga II, 1, 313. sit ar rīksti, ka šmàukš ² vien Warkl.

Avots: ME IV, 82

III smildzinât "?": ve̦lna valstību un spē̦ku smildzināt (schwächen, verringern?). Refl. -tiês "?" : sakaltuši lieli grē̦ku gabali negribas likties smildzināties Manz. Post. 1, 257.

Avots: ME III, 962

šùobal˜tdìen, Adv., (noch) heutzutage Pas. II, 136: pirmatnes stāsts vēl šuobaltdien ir jauns Vēr. I, 1428. prasījums šuobaltdien piede̦r teiku valstei MWM. VII, 116. mēle un rīkle viņam sarkana līdz šuobaltdien RKr. VIII, 78.

Avots: ME IV, 112

I spā`rns (li. spar̃nas), spārna Manz. Lettus, dat. -instr. pl. spārņiem Post. II, 369 (neben spārniem I, 361), Dem. (verächtlich) spārnelis Stari II, 584, der Flügel, Fittig: spārnuos skriet, fliegen U.: meitas atskrien spārnuos, nuolaižas Pas. IV, 275 (aus Dricē̦ni). spārnuos es laistuos R. Kam. 53. sliktas (valuodas) vēja spārniem skrien RKr. VI, sak. v. 935. uodzes . . . spārniem aizgājušas pruojām LP. VI, 69. putns... spārnus nuolaiž RKr. VII, m. 125. ruokas . . . kâ divi spārnas izstiepis Manz. Post. I, 361. pacēlās spārnuos J. R. IV, 25. kāzenieki cejas spārnuos (machen sich auf die Beine) BW. III, 1, S. 22. visa . . . valsts stāvēja cauru vasaru kâ spārnuos pacē̦lusies (war höchst gespannt vor Aufregung) Mērn. laiki 181. visa muiža bij kâ spārnuos sacē̦lusēs Krišs Laksts 75. ķēniņš apsuolījis savu meitu duot, tad puisis bijis spārnuos LP. III, 74. latviešu. lasītāji bij kâ spārnuos Kronv. 29. sadzevē spārnus cilāt Sadz. viļņi 4. cilā dvēseles spārnus Vēr. I, 1329. vēcinādams savus dvēseles spārnus Saul. R. I, 189. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. T. dz. 729. neskrien gaisā, iekam spārni nav izauguši! Br. sak, v. 373. - spārnu ciršana, abergläubiges Kurieren einer angeblichen Kinderkrankheit, bei welcher die Schultern anschwellen sollen U. kad bē̦rns ir pārāk nemierīgs, un kad tam nav manāmā ne˙kāda cita slimība, tad tam ir spārni (kās jānuocē̦rt) Etn. IV, 117 (ähnlich LP. V, 35). bē̦rnam cirpa (cirta) pirtī spārnus BW. I, S. 183. - plaušu spārns (lobus) MWM. VI, 366. - vārtis ar diviem spārniem, Tor mit 2 Flügeln Manz. Lettus. - armijas spārns A. XX, 296. - laiva ar laidām jeb spārniem (Seitenbretter an Blockböten Ekengraf n. Bielenstein Holzb. 621; s. laida I 3 c) Bers. - tīkla spārnu sagrābt steidza A. XI, 484. - vienādspārnu trīsstūrim ir divas vienādas malas (spārni), ein gleichseitiges Dreieck hat zwei gleiche Seiten Būvmāc. - In Bers., Lasd., Laud., Festen, Saikava, Lös., Plm., Salisb., Kabillen sei spārns (Plur. spārni Bielenstein Holzb. 385 ) auch derjenige Teü des Spiunrads, in den die Spule gelegt wird, s. auch A. XI, 83. Vgl. daneben ohne s- ai. parņám "Flügel, Fittich, Feder", ahd. farn "Farn", slav. pero "Feder" u. a. Das baltische s- hier ist vielleicht aus Formen der Wurzel sp(h)er- "zucken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f.) bezogen; vgl. auch Persson Beitr. 129, 349, 417, 644.

Avots: ME III, 987, 988

spriedĩbas,

1) "die Klemme":
ārā nuo spriedībām tīšām tuo rausiet Lapsa-Kūm. 137;

2) die Beratung, das Erwägen:
lai nāk valsts dienā uz spriedībām lielām Dünsb. Par. 22. Zu spriêst 2 resp. 3.

Avots: ME III, 1022

‡ II stūrnieks, der Steuermann: bijās, ka valsts kuģis neiet neceļā, kad parasta stūrnieka ruoka trūka Pēt. Av. IV, 137.

Avots: EH II, 598

svala, svals St., U. ("wenig bek."), Dampf, Rauch; zu svelt.

Avots: ME III, 1142

I svàlbs ² Saikava, Odsen, Kussen, ungenügend zusammengedreht (vom Faden oder Strick) Druw.; locker, lose Lubn. n. Etn. III, 1; bequem (von Kleidern) Celm.: dzija neiet... gruoda, vai arī svalba A. XI, 83. valgs atšķetinājies svalbs, dzija atstāta vērpjuot gluži svalba jeb jē̦la Druw. n. RKr. XVII, 80, Meiran. svalˆbi (Gr. - Buschhof) oder svàlbi ² (Lubn., Sessw., Fest., Adl., Saikava, Warkl.) piesiet. palaid Striķi Svalbāk! Fest. Dürfte nebst svalbuôt und svalms zur Wurzel von svalstît gehören; anders Būga KSn. I, 288.

Avots: ME III, 1142

svaluots, heiss, siedend Ruhental n. Etn. 1, 90. Adv. svaluoti Naud., svaluoši, heiss; plötzlich, schnell; heftig, sehr: suņi man tīri svaluoti skrēja virsū Grosdohn n. Etn. I, 59. tâ sāp, ka svaluoši jākliedz (mit hochle. o gesprochen!) Saikava. Zu svals; vgl. auch sve̦luots.

Avots: ME III, 1143

svelstêt Ruj. und Salis n. U., -u, -ẽju, = valst%C3%AEt">svalstît.

Avots: ME III, 1149

I svelˆt ² Bl. (li. svelti "schwelen"), sveļu, svēlu, tr., intr., sengen St., U.; glühen: svelme sveļ Asp. R. IV, 79. līksme de̦g un sveļ Rainis Tie kas neaizmirst 69. ar... guntiņām sveļ Skalbe. Nebst svilt, svals, svelme, svēle zu gr. έ'λη "Sonnenwärme", ae. swelan "langsam verbrennen", mnd. swalm "Qualm, Dunst", ae. swol "Hitze", nd. swōl "chwül" u. a., s. Persson Beitr. 579, Walde Vrgl. Wrtb. II, 531 f., Solmsen Untersuch. 196.

Avots: ME III, 1149

sveltiês LKVv., intr., stürzen; zu svalstît 1.

Avots: ME III, 1149

svilnêt, ohne Schlaf liegen Laud., Lasd., (mit ìl ² ) Warkl., Bers.: Saša svilnēja gultā Baltpurviņš I, 104 (ähnlich: Zalktis 1908, No 4, S. 18). Wohl zu svalstît; Retmwort zu zvilnêt.

Avots: ME III, 1158

tas (li. tàs), fem. tã, der, die, (neutral) das: (substantivisch) tas (neutral) bijis tâ pret vakaru LP. V, 130. tas nebij vakars (es war noch nicht Abend), - puôdu ve̦zums tukšs VI, 368. tas nu bij tas: suns bij laimīgs, bet . . . IV, 170. tas nu tas 6, V, 3, 318, VII, 512 u. a., soviel davon (es folgt etwas anderes); damit verhält es sich so. kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81. tas mīlestības jauka tiesa, ka . . . Purkalītis. ve̦cie nuo tam (davon) ne dzirdēt LP. III, 68. par tuo (deswegen) ne˙kas! II, 23. tas aba ir, das eben ist es. tas pats, derselbe, dasselbe. ne šis, ne tas (weder das eine, noch das andere), -ne labs, ne slikts RKr. VI, sak. v. 369. ne šis, ne tas, - ne kuo dara, ne laiž vaļā 125. šuo, tuo (dies und jenes) saridēt LP. III, 107. tā, kas klātu aicināja, tā iedeva zīdautiņu BW. I, S. 763, No 5036. kur tie dzima, stalti vīri, kur tie bē̦ri kumeliņi? S. 876, No 1147, 1. neduošu tē̦vam, tam cietas ruokas; māmiņai, tai es duošu 1574. tā bij manim viegli ņemti 13896 var. (adjektivisch) ka[d] jau dagāja tys (ostle. für tas) laiks, ka . . . Zbior XVIII, 447. zinu savu augumiņu tuos (gen. pl.) valuodu nene̦suot BW. 8817. uztaisījis nuo tā ze̦lta sev ze̦lta pili LP. III, 91. akmentiņis tai naksniņi BW. 9945. abi zē̦ni sarunājās; tas viens teica . . . LP. III, 94. tās dienas pļāvumu sargāt 90. tajā vietā, kur . . . VII, 1290. pa˙priekšu uzvilktas tās meitas; beidzuot . . . III, 82. tad tais mājās drīzi dzīras V, 34. kas tamā rungā iekšā e̦suot? VI, 626. kas vēl tas lielākais I, 149. jūs jau tā gudrā! Balt. Vēstn. 1900, No 125. iz tās vienas dzeltenītes Biel. t. dz. 2308. bet tuo tiesu . . . LP. I, 161. uz tuo pusi II, 19. pa tuo starpu III, 15. tas un tas, der und der, ein bestimmter: lai tuo un tuo šķirstu vaļā neslē̦dzuot VI, 57. eji uz tuo un tuo kalnu! I, 106. līdz tai un tai muižai VII, 619. tur tanī un tanī valstī nav ūdens J. K. V, 92. (instr. s.) kuo - tuo, je-desto: kuo talak tās gāja, tuo neskaidrāki atdalījās cits nuo cita . . . MWM. v. J. 1898, S. 184. kuo skaistāki ziedi zied, tuo siltāka, tuo jaukāka K. Müller RKr. 213. tas ba, eben der selbe Le. Gr. § 586. Weitere (anders geordnete) Belege Le. Gr. § 370 mit Literaturangaben. Zu slav. to-, ai., av. ta-, gr. το-, got. ƥa-, apr. s-ta- u. a. "der", s. Trautmann Wrtb. 311 f.

Avots: ME IV, 134

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

tenterêt ² Karls., -ẽju,

1) straucheln
N.-Peb., (mit eñ) C., PS., Wolmarshof, (mit èn) Jürg., (mit èn ² ) Bers., Golg., Lubn., Ogershof, Saikava, Schwanb., Sessw.; mühselig vorwärtskommen Nötk. ("mit en̂"), U.: Svārpstiņš viegli šurp, turp zvalstīdamies tenterēja pa ceļu pruojām A. XX, 83;

2) sich herumtreiben
Spr.;

3) plappern
Erlaa und Lems. n. U.: suni ieraudzījuse, meita sākusi runāt, bet tas ne˙kas - uotrai arī jātenterē pakaļ LP. VI, 349. pikti te̦nte̦rē̦dama, gluži pēc zuoss MWM. VI, 195. Refl. -tiês, andern (bei der Arbeit) hinderlich und im Wege sein Smilt.: tenterējas kâ tentere Dr. In der Bed. 3 wohl dissimiliert aus *terterêt, und dies nebst r. торотóрить "schwatzen" mit Reduplikation zu terêt. Zur Bed. 1 und 2 vgl. tenteris 1-3.

Avots: ME IV, 164

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214

trūdeklis, Plur. trūdekļi, Verfaultes: iekš ... trūdekļiem valstījās ..., kâ dzīvuos sūduos tie gulēja Lapsa-Kūm. 258. viss pēc trūdekļa (morsch in allen Gliedern) Asp. MWM. v. J.1897, S. 644.

Avots: ME IV, 250

I ula, ‡

2) als Schimpfname (?):
eit[a], ulas, iekšā! kuo valstāties? BW. 20772.

Avots: EH II, 712

ule,

1): auch Frauenb., Hasenpot, Kal., NB., OB. (weitere Angaben bei Būga Liet. k. žod. CXVI); ‡

2) als Schimpfname (?):
eit[a], ules, iekšā! kuo valstāties? BW. 20770 und 20771.

Avots: EH II, 712

uzkram̃pêt, ‡

3) "(vienu baļķi uz uotru) ielikt ruobā (krampī)" Frauenb.: u. baļķi pareizi, lai nevalstās.

Avots: EH II, 725

‡ vaduons, die Führung, Leitung (?): tīkuodams ... vācu valsts biedrību apakš sava vaduona ietaisīt Pēt. Av. III, 50.

Avots: EH II, 747

vàļinât (?) Nötk. "= valst%C3%AEt">valstît, viļât".

Avots: ME IV, 498

‡ valkstît Bērzgale; = valstît: v. kumuosu pa muti. Refl. -tiês (s. ME. IV, 458): tāds kumuoss valkstās vien pa muti Bērzgale.

Avots: EH II, 753

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462

valšķs, valšks, heuchlerisch, falsch; valškis Manz. Lettus, tückisch: valšķās laimes kaunu Rainis Karalis Līrs 106. valšks cilvē̦ks, ein Achselträger Mag. V, 1, 186. Nebst estn. walsk "falsch" zunächst aus mnd. valsch.

Avots: ME IV, 460

‡ velkstêt Bērzgale, = valstît: kumuosu mutē ilgi v.

Avots: EH II, 769

velstît, -u, -ĩju,

1) = valst%C3%AEt">valstît U.;

2) durchwalken, prügeln
Neik. n. U. ("scheint nicht eben bekannt"). Refl. -tiês, = valstîtiês Nötk. (mit elˆ ), hin- und herrollen U.; sich müssig und träge bewegen Kronw. n. U.; "ļuodzīties, šķuobīties" Hainasch (mit aî ² ).

Avots: ME IV, 533

velˆt (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel˜t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,

1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;

2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;

3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,

1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;

2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;

3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,

1) das Wälzen;

2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;

3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I ⁴ , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.

Avots: ME IV, 533

vẽ̦rte̦ns AP., Dunika, ziemlich gross AP., Dunika, "krietni paaudzis" Dunika, tüchtig ("krietns, pamatīgs") Dunika; wert(voll): ve̦rte̦na runga AP. ve̦rte̦ns suvē̦ns, bullis Dunika. šādi, tādi ganeļi, - nevis vē̦rte̦ni puikas, kas nuoduomājuši precēties Janš. Bandavā II, 36. mēs e̦sam . . , vērte̦nākie vīri valstij Dzimtene ² I, 305. tu . . . esi vē̦rte̦na saimniece ... izce̦pdama tādus ... raušus Mežv. ļ. I, 278. tu esi man gan ve̦rte̦ns dē̦ls! (ironisch) Dunika. kaut būtu..,vē̦rte̦ns sievietis, kāda ievē̦ruojama meita Janš. Bārenīte 81. Mit. li. vertinaĩ (adv.) "wert" zu vergleichen?

Avots: ME IV, 568

vìetniekpùlks, ein ehemaliges, aus gewählten Vertretern bestehendes Selbstverwaltungsorgan der Landgemeinde: cik daudz pūliņa ir... valsts ve̦cākajam ar stūrgalvīgu vietniekpulku Aps. Bag. radi 1. vietniekpulks izrentēja skuolas zemi Seibolt.

Avots: ME IV, 674

visliẽlĩba "?": pabeidzās vislielību... uzvaru laikme̦ts... valstī Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 163.

Avots: ME IV, 623

II vizna, = vizma: pēdējās gaisa viznas ap viņu zvalstījās Veselis Saules kapsēta 26.

Avots: ME IV, 631

III žāvât, (das zu trocknende Heu, Getreide) wälzen, kehren ("valst%C4%ABt">valstīt, vāļuot, retināt") Ruba. Zu žaût I.

Avots: ME IV, 798

zemîgs,

1) Erde an sich habend
St.; mit Erde beschmutzt: neņem tuo kuoku, tas ir zemīgs (beschmutzt) Für. I;

2) niedrig
L.: tik labi zemīgie, kâ augstie Glück 49, 3;

3) demütig, unterwürfig:
pavalstnieki zemīgi klanījās karaļa priekšā Lapsa-Kūm. 3. pakaušus zemīgi luoka A. v. J. 1897, S. 378.

Avots: ME IV, 711

zvàigzne,

1) zvàigzna ² Warkl., acc. s. zvaigznu Glück Apostelgesch. 7, 43, gen. plur. zvaigznu Hiob 22, 12 (neben zvaigzne II. Petrus 1, 19, dat. - instr. pl. zvaigznēm Daniel 8, 10), gen s. zvaigzna BW. 9087 var., dat. - instr. plur. zvaigzniem (?) Manz. Post. I, 12, 14, der Stern:
spuodra zvaigzne debesīs BW. 34004. ze̦lta zvaigzne 33664, 4. rīta zvaigzne 33854. vakara zvaigzne 10485. astes od. astīta (U.) zvaigzne, der Komet. gāju zvaigzne, der Planet U.: Neptūnam jeb pašai tāļākai saules valsts gāju zvaigznei Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 164. stāvu zvaigzne, der Fixtern U. dažādas zvaigznes tuop re̦dzē̦tas Manz. Post. I, 16. tev tik daudz grē̦ku kâ debesīs zvaigžņu Br. 391. tē̦va palags zvaigznēm austs (Rätsel: der Himmel) P. Brik. 8. kumeļam zvaigžņu (Var.: zvaigzņu) deķis mugurā BW. 30006. daži... līdz zvaigznei (bis zum Aufgang der Sterne?) neē̦d ne˙kā RKr. XI, 82. zvaigžņu cienītājs, ein Sterndeuter U. zvaigžņu raudzītājs, ein Sterngucker U. zvaigžņu zinātnieks, pratējs, ein Astronom U. - zvaigznes diena, der Heiligdreikönigstag U., Konv. ² 391; fig. von einem Loch: viņam zvaigzne (= caurums) dibinā Lubn.;

2) die Kokarde
Infl. u. a. n. U.;

3) zvaigznīte, trientalis europaea L. Trik. und Fest. n. RKr. III, 73; dze̦ltē̦nās zvaigznītes, Huflattich
Alswig. zvài(g)zne ist wohl zunächst aus zvai(g)zdne entstanden, indem älteres zvai(g)zde etwa nach lauksnas (= apr. lauxnos "Gestirne" ) durch -n- erweitert ist. zvaigzde aber kann nebst zvaidzeņa (s. dies) u. a. zu gr. φοῖβος "leuchtend" gehören (so, aber sonst abweichend auch Pedersen La cinq. dēcl. lat. 74). Etwa nach dem Muster der Wurzel von gàišs (s. dies) und li. gaĩsas ist nachher vielleicht neben zvaig- (li. žvaig-) ein synonymes zvais- (li. žvais-), und nach dem Muster etwa von gaid- (in li. gaidrùs u. a., s. unter dziedrs I) ein neues zvaid- (li. žvaid-, vgl. le. zvaidrīt) aufgekommen, worauf durch Kontamination zvaizd- (li. žvaizd-) und weiterhin zvaigzd- (li. žvaigzd- < žvaigžd-) entstehen konnten; ähnlich scheint ja auch li. gaĩzdras "Lichtschein am Himmel" aus gais- und gaid- kontaminiert zu sein. Li. žvaizd- (in žvaizdė˜) kann übrigens (s. Slblt. Et. 111 ff.) wahrscheinlich auch auf žvaižd- zurückgehen; in diesem Fall läge eine Wurzelvariante auf -g̑(h)- vor. Urslav. gvězda "Stern" mag, wenn nicht etwa (s. Berneker Wrtb. I, 364 f.) eine Metathese vorliegt, durch Kontamination der Wurzeln von li. gaidrùs und žvaigždė˜ entstanden sein. Anders Trautmann Wrtb. 373 f., Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 (verweist zur Bildung auf gr. λύγδος: λευχός Agrell Zwei Beiträge 22 und Petersson Ar. u. arm. Stud. 71 f. (stellt hierher und zu zvaigst- in zvaigstīties und apr. swāigstan auch ostosset. äwzīst "Silber").

Avots: ME IV, 762

I zvalbît, ‡ Refl. -tiês "?": (kuģis) pē̦rkuona dauzīts zvalbās (= zvalstās 1 ?) Dünsb. Od. 154.

Avots: EH II, 814

I zvalbît Vīt., zvalbuôt Vīt., (s)valbît, (die Augen) rollen, verdrehen: aiz dusmām acis zvalbī (oder: zvalba) Vīt. zvalbīdams zvalbuo acu ābuolus, vai ar acīm apēst gribēdams ders. Aus valbît + zvalstît?

Avots: ME IV, 764

zvalns,

1) schwankend, wackelig
V.: zvalnā laivele tâ sazvalstās un salīguojas, ka gan˙drīz apsviežas apkārt Janš. Līgava I, 403. sudmalas ir zvalnas A. v. J. 1892, S. 42;

2) unschlüssig
V. Zu zvelt(ies).

Avots: ME IV, 764

II zvelˆt ² Salis, (mit èl ² ) Wessen, zveļu, zvēlu, wälzen, fortbewegen, umwerfen U.; abbeugen U., neigen Wessen: laivu zvelt uz sāniem Salis. Intransitiv (von einer geraden Linie abweichen): kur nu zveli! Mag. V, 2, 146. Refl. -tiês, sich wälzen U.; (langsam Wessen) umfallen U.; sich schwerfällig fortbewegen U.; sich (zur Erholung) hinlegen Spr.: bangas zveļas LP. I, 133. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. (suns) pie tavām kājām zvelsies JR. IV, 97. (pastnieks) iekš ratu stūŗa dziļi zvēlies Vēr. II, 1051. (laiva) zvelsies apkārt Janš. Mežv. ļ. II, 116. saule uz nuoiešanu zveļas Mag. V, 2, 152. Nebst zvalstît, zvalns, zvilt I u. a. zu li. įžvil˜nas oder pražul˜nas "schräg", nuožvelnùs "abschüssig", III p. prt. žvilavo "neigte sich wiederholt" Niemi Nr. 18, žvalùs "flink, behend", aksl. zъlь "böse", ai. hválati "geht schief, strauchelt", av. acc. s. zbarǝmnǝm "den krumm gehenden", w. - osset. zulun "schief", av. zurah- "Unrecht, Trug", gr. φαλόν· μωρόν Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643 f., Trautmann Wrtb. 372 f. und KZ. XLIII, 173, Persson Beitr. 757, Zubaty; IF. III, 122 ^1, Wood Post-consonantal w in Indo-eur. 62, Petersson Vergl. slav. Wortstud. 54.

Avots: ME IV, 770

‡ zvìlstîtiês ² Saikava "zvalstīties, gulšņāt, guļavāt".

Avots: EH II, 815