Paplašinātā meklēšana

sũdve̦damais laiks LP. V, 135, die Zeit der Düngerfuhr.

Avots: ME III, 1130

ve̦da, s. vede I.

Avots: ME IV, 519

ve̦dakla, s. ve̦de̦kla.

Avots: ME IV, 519

ve̦daks (?), ein langes Stemmeisen, womit man Bienenstöcke aushöhlt: ar ve̦daku duŗ dravas Dond. n. RKr. XVII, 62. Zu ve̦dga.

Avots: ME IV, 519

ve̦dale(s), s. vedeles.

Avots: ME IV, 519

ve̦dale(s), s. vedeles.

Avots: ME IV, 519

ve̦dalêt Nötk. "= vadât (oft führen)."

Avots: ME IV, 519

àizliẽnêt, tr., jemand leihen und von jem. leihen, entlehnen: Mikus atveda aizlienē̦tās linsē̦klas. tu e̦suot aizlienējis piecus pārus A. XX, 864.

Avots: ME I, 37

apce̦puruôt, apce̦purêt Biel. Spr. I, 408, tr., behauben, einer jungen Frau die Haube, Mütze aufsetzen, gew. apmičuot: apce̦puruotuo brūti veda istabā BW. III, 1, 41.

Avots: ME I, 78

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94

aplecinât: guovi aizveda a. AP. ‡ Refl. -tiês, sich begatten (von Tieren): ķēve aplecinājās, un katru gadu bija kumeļš Siuxt.

Avots: EH I, 98

apmàldinât, caus., irre leiten, verwirren: vedējs veda brūti aizsietām acīm ap galdu, apmaldinādams, lai nezinuot iet atpakaļ BW. III, 1, 54.

Avots: ME I, 104

arãjs, arẽjs,

1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;

2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;

3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]

Avots: ME I, 140

ārdcila:

1) dīdītājs tūliņ veda lāci uz riju un piesēja pie ārdcilas LP. VI, 170. [Wohl identisch mit li. ardkilā od. ardakilė˜ "балка въ овинѣ" bei Būga KSn. I, 129; zu ārds + celt];

[2) "eine zweizinkige Gabel, mit der man die
ārdi hin und her schiebt" Kalz.]

Avots: ME I, 241

atlasît tr.,

1) lesend sondern:
mazuos rāceņus nuo lielajiem:

2) die gelernten Lesestücke dem Prediger wieder vorlesen, sich einem Examen im Lesen unterwerfen:
aizveda pie mācītāja atlasīt Kaudz. M. Refl. -tiês, bis zum Überdruss sammeln, lesen: visu dienu lasuot, kaut arī jauks stāsts, atlasās arī Deglau.

Avots: ME I, 172

atmurdzinât, tr., mit grosser Mühe zur Besinnung bringen: tas viņu atmurdzināja un veda pie samaņas A. XII, 736.

Avots: ME I, 179

atvest, ‡

2) a. atpakaļ, zurückführen.
‡

3) gebären (von Tieren):
aitiņa atveda divus jēriņus Golg. Refl. -tiês, ‡

3) für sich herführen:
es vēl luopus atvežuos ("brachte mit") Manz. 10 Gespr. saimnieks sev atvedēs sievu nuo cita pagasta Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) unversehens hergeführt werden:
atve̦dusies līdzi sveša grāmata Golg. u. a.

Avots: EH I, 180

bars,

1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;

2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;

4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;

6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.

Avots: EH I, 205

brĩvs,

1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;

2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;

3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;

4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,

a) ein unbenutztes, freistehendes Land;

b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;

5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;

6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".

Avots: ME I, 336

bujāni, die Ambarren, Warenlager bei Riga U.; linus aizveda uz bujē̦niem Ruhental.

Avots: ME I, 346

I čaraža, die Schwätzerin Bers.; eine herabsetzende Bezeichnung eines jungen Mädchens: čaradžu, varažu (var.: grabažu, čuraziņu) tautas veda kamanās BW. 12424.

Kļūdu labojums:
čuraziņu = čuražiņu

Avots: ME I, 404

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

II ceplis: Demin. acc. s. cepliņu BW. 2111, 2,

1): pilnu cepli maizes cepa BW. 3070;

3): ein Zimmerofen
Oknist;

4): auch Fest.;

5): kaļķu c., die Kalkbrennerei:
kaļķu cepli kurināja BW. 27533;

6): auch Pas. II, 115; Vlll, 305, Grob., Oknist, Rutzau, Siuxt, Strasden, Trik.:
man sadega raušu c. BW. 382, 10. ve̦se̦lu cepli maizes atveda Grob.; ‡

7) die Pfeife
Janš. Bandavā I, 78.

Avots: EH I, 266

ce̦puruôt, - êt [li. kepurė´ti], - ēju U., einer jungen Frau die Haube aufsetzen: brūti veda uz klēti ce̦puruot BW. III, 1, 41. man māsiņu ce̦puruoja ve̦cā salmu gubenī BW. 24313.

Avots: ME I, 374

cìemmàize, das Weissbrot, welches man den Gästen mit nach Hause gibt: saimniece atveda ciemmaizi nuo kāzām Ahs.

Avots: ME I, 393

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

cìrtin, verbales Adverb von cirst: cirtin liepu neizcirta, vedin meitu neizveda BW. 18186, 4, was das Hauen der Linden betrifft, so hat man sie nicht ausgehauen (trotz des Hauens).

Avots: ME I, 388

I čuža,

1) der Schund, Quark:
čuža, čuža, buža, buža, ne diže̦ni panāksnieki BW. 21101;

2) ein träges Mädchen
(vgl. li. čiùžė dass.): pirmajam vedējam čužu veda līgaviņu; tam uotram, tam trešam kâ uguņa dzirkstelīte BW. 21860.

Kļūdu labojums:
ein träges Mädchen = ein ungeschicktes (träges) Frauenzimmer
pirmajam vedējam = pirmajam dēliņam

Avots: ME I, 424

diveči [Salisb., Allendorf], Kokn., Setzen, divēci [wohl als divēči zu lesen] Adsel, [diveiči Kolberg], divieči Druw., also dial. in Livl. für divati, zu zweien. Bei K. Kalniņ auch: atgadījumi mūs daudzreiz saveda divečus Uoz. 58.

Avots: ME I, 471

I drĩvêt, -ēju, kalfatern: šķirbu ar pakulām vai sūnām drīvēt. kâ tad mani ve̦cu veda, pakulām drīvē̦dami BW. 17477. Refl. -tiês, mit dem Schiffe treiben L. [Nebst estn. trīwima "kalfatern"] anscheinend aus mnd. drīven "treiben"; [vgl. cieti nuodzīt "kalfatern" bei Bielenstein Holzb. 631 ^1].

Avots: ME I, 501

dzīparuots, mit dzīpari geschmückt: dzīparuoti cimdi, prievitiņi, lindruociņi BW. 1138; 20647. dzīparuoti man deķīši BW. 24842. mani tautas veda dzīparuotu, madaruotu BW. 18263. Jāņa māte dzīparuota BW. 33013.

Avots: ME I, 557

[ẽrcekļi "?": tautas veda māsiņu par ērcekļu ērcekļiem Janš.

Avots: ME I, 574

ērcene,

1) "?" tautas veda māsiņu par ērceņu ērcenēm BW. 1362,5 var. (wohl zu ērcis, Wachholder?);

2) der Igelsame (lapula)
Karsl.;

[3) "ve̦lna ērcene" nenne man in Mar. eine boshafte Person, besonders eine solche Frau].

Kļūdu labojums:
"?" = ein mit Wacholder bewachsenen Ort

Avots: ME I, 574

gads: gen. gad[u]s auch Heidenfeld; nuo gads uz gadu (von Jahr zu Jahr) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 79, Oknist n. FBR. XV, 177. uz cita gads (im nächsten Jahr) Pas. V, 199 (aus Preili): meitu līka uz visa gads Sonnaxt. nuo katra gads ebenda. gads ve̦ca Wessen n. FBR. XIII, 88. šie viena gads e̦suot (in gleichem Alter) Kaltenbr. gads tirgus, der Jahrmarkt AP. - kâ pie šī gada, mittelmässig, entsprechend der Wüterung dieses Jahres (von der Ernte gesagt) BielU. pa lāmām gadiem (manches Jahr) labu sìenu veda mājās, bet gadiem viņš bij knapāks Siuxt. gadus, seit lange, jahrlang Diet. laika gadi od. gada laiki; die grossen Festtage Baldohn n. BielU.

Avots: EH I, 375

I ģērbinât,

1) putzen, aufstaffieren:
māte meitu nezin kâ ģērbināt Schmarden. Rīgā veda ģērbināt BW. 35135;

2) zirgam muti ģērbināt U. dem Pferde das Maul reinigen.
Rīšmete zirgus ģērbina Gr. -Sess. [Zu ģērbt.]

Kļūdu labojums:
aufstaffieren = aufstaffleren

Avots: ME I, 697

grabaža, gew. d. Pl. grabažas,

1) der Plunder, alter Kram, zusammengerafftes, wertloses Zeug, der Trödel:
kur liksi manas grabažiņas Etn. I, 47. manas grabažiņas BW. 27454 (Var.: lupatiņas). grabažu buods, Trödelbude LP. III, 38. Bei J. Allunan in dieser Bed. grabaži: valuodu nuo svešiem grabažiem iztīrīt Izgl. IV, 15; grabažas runāt, übel zusammenhängende Dinge untereinander reden L., St.;

2) die Schwätzerin:
sieviņa, mana grabažiņa; gew. als Schimpfwort (so namentlich grabažu lāde), die Faslerin: grabažu, varažu tautas veda kamanās BW. 124. tā ir tāda ve̦ca grabaža, viņa var daudz kuo sarunāt Dond. [Wenigstens in der Bed. "Zusammengerafftes" zu grâbt und li. grabažiúti "нащупывать"; sonst aber wenigstens in der Bed. 3 - wohl zu grabêt.]

Kļūdu labojums:
124 = 12424,4

Avots: ME I, 635

‡ gražâtãjs, = gražuôtājs: veda%20lielsir%C5%BEam%20gra%C5%BE%C4%81t%C4%81ju%20l%C4%ABgavi%C5%86u">nu atveda lielsiržam gražātāju līgaviņu BW. 23189, 1 var. (aus Absenau).

Avots: EH I, 400

ìepḕrt,

1) iepērt pirtī garu od. iepērt pirti den Anfang des Badens in der noch nicht dunstfreien Badstube machen, den Dampf in der Badstube beim Baden anfangen zu schlagen:
ve̦lns uzduod pirti iekurināt un garu iepērt LP. IV, 34;

2) prügeln, züchtigen:
bē̦rnus. zirgus, kad veda pie jūgšanas, Ķencis ik˙katru iepriekš labi iepēra Kaudz. M.;

3) prügeln hereinlocken:
Sprw. vienu ve̦lnu izpeŗ, piecus, sešus iepeŗ. [Refl. - tiês, sich (mit den Flügeln schlagend) verscharren in: vistas iepeŗas smiltīs.]

Avots: ME II, 50, 51

ìerunât,

1) einreden, einflüstern, empfehlen:
tie ierunāja tē̦vam, lai neduoduot LP. V, 367. dievs ierunā, ka ar kaltu tik daudz nuopļāvis LP. VII, 1169. velti ierunāju, velti lūdzu MWM. VIII, 739. tavu vārdu ierunāju priežu silā skanuošā Stari I, 111. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunāja, saveda un saprecināja Alm.;

2) anfangen zu reden:
ierunātu valuodiņu visi ļautiņi runāja BW. 8384;

3) verabreden, reservieren lassen:
iebūvietei ir pie saimnieces uz pirkšanu ierunāts sivē̦ns Tirs. Refl. - tiês,

1) anfangen zu reden, aufs Tapet bringen:
es tik tâ˙pat ierunājuos Saul.;

2) ļauties ierunāties, sich einreden lassen:
viņš neļauj ierunāties.

Avots: ME II, 59

‡ ildzît ² Orellen, Adv., in der Verbindung cik i:, wie lange: cik i. bij, kud atveda!

Avots: EH I, 429

I ir (li. ir̃, [apr. ir "und, auch"]),

1) und (jetzt durch un verdrängt): nu drīkstēju mutes duot ir ļaudīm parādīt BW. 13297;

2) auch, sogar: ir nuosistam vilkam nevar ticēt. gan jau lē̦ni es staigāju, ir tad zeme līguojās BW. 8540. [ir (auch)
šī ir (ist) ļauna muocība Glück Prediger Sal. 5, 15];

1) ir - ir sowohl - als auch:
ir pūriņu pakaļ veda, ir telītes pakaļ dzina BW. 17459. ir saule, ir zvaigznes, ir tumsa dzisīs Vēr. I, 1223. [Wohl = slav. i (aus * ь[r]) "und, auch" und gr. ἄρ, ρ'α im Ablaut zu ar (s. dies), e̦r, auch ali. er, s. Le. Gr. § 588 und Trautmann Wrtb. 12.]

Avots: ME I, 708

izdeves, izde̦vas,

1) die Ausrüstung, Aussteuer:
kalējiene apgādāja jaunas izde̦vas un nuoveda tad dē̦lu skuolā Neik.;

2) die Herausgabe der Aussteuer, der Abschiedsschmaus dei der Heruasgabe der Aussteuer, die Hochzeit im Hause der Braut:
pēdējuo maltīti, kuo brūtes mājās turēja, sauc "izde̦vas" BW. III, 1, 21. brāļam kāzas, man izdeves tai vienā rudenī BW. 27940. vai nu būs brāļam kāzas, vai māsai izdeviņas. cik daudz asaru nerit meitu izdevēs. šuogad kāzas, šuogad kāzas, citu gadu izdeviņas BW. 21046. izdeviņu namā brūtes radi me̦t naudu BW. III, 3, 622.

Avots: ME I, 726, 727

izkaût,

1): utis i. nuo kažuoka Pas. X, 352;

2): izkavis visus žīdeļus pa ceļu Frauenb.; ‡

4) ausklopfen, ausstauben:
vecie susekļi bij jāizkauj un jāizmazgā Seyershof; ‡

5) schlachten
(?): senāk izkautas gaļas veda uz Rīgu Frauenb. Refl. -tiês, ‡.

3) sich (mit schwerer Arbeit) abplagen:
viņš izkavies ar smagiem darbiem zili melns Frauenb.

Avots: EH I, 454

izmâcît [li. išmókyti], tr., belehren, unterrichten, beibringen, dressieren: izmācīju tautu dē̦lu pa savam prātiņam BW. 27113. uzaugušu tautas veda, izmācītu darbiņā 10905. brālis izmācīja savu audžu dē̦lu visādās gudrībās LP. V, 375. Sprw.: ej nu izmāci pasauli. vai nu pasauli izmācīsi. nuo vilka neizmācīs luopu suni. Refl. - tiês, erlernen: muļķis bij izmācījies kurpnieka amatā LP. VII, 203. Sprw.: gan Ansītis pasaulē izmācīsies.

Avots: ME I, 769

jaûnpuĩsis, Demin. verächtlich jaûnpuĩšelis,

1) ein junger Bursche:
puiši, mani jaunpuišeļi BW. 31106;

2) der Brautführer, der Brüder der Braut:
brūti veda uz baznīcu brūtes brālis; tuo sauca par brūtes vedēju, vē̦lāk pašās kāzās par jaunpuisi BW. III, 1, 48.

Avots: ME II, 101

jaûnuve [Bauske], Hasenp., N. - Bartau, jaûņuve, die Schwiegertochter: bij jauņuve, bij kalpuone, brāļu māsa vien nebij BW. 13647. būsi laba vīra māte, es būšu laba jauņuvīte BW. 23152, 2. vai tādēļ dē̦la māte neņems mani jaunuvēm? 359. dē̦lu māte mani sauca: "meitiņ, manu jaunuvīt". klusa, klusa istabiņa, kad māmiņa viena bija; kad pārveda jauņuvīti, kâ vistiņa kladzināja RKr. XVI, 139.

Avots: ME II, 103

jumala, auch jumalĩte, jumanīte, jumaliene,

1) die Doppelfrucht
Selg.: ai, jumala, jumaliņa (Var.: ak tu linu jumaliņa; auch jumiķīti), kur pa ziemu glabājies? klētiņā, aizdurvē, jaunu meitu pūriņā. rieksta jumala Dond.;

2) von einem korpulenten Mädchen, auch von einer fetten Kuh gebraucht:
meita kâ jumala Frauenburg;

3) [infl. jumoła Zb. XV, 231], im VL. personifiziert als die Frau des jumis, die Kornmutter:
jumītis [dafür juma Zb. XV, 250] sauca jumaliņa, kalniņā stāvē̦dams BW. 28535. jumītis veda jumaliņu rudzu ziedā vizinātu 28536. jumītis kūla jumalīti (Var.: jumaliņu, jumanīti), aiz matiem turē̦dams 28533;

4) in der Rätselsprache:
jumaliņa te̦k pa ceļu, izkrīt ze̦lta atslēdziņa RKr. VII, 714; 1232;

5) jumala, jumaliene, jumalniece als Refrain bei einem Spiele:
jumala, jumala, augstu krē̦slu pasē̦dusi Kav.

Avots: ME II, 117

jũrmaliẽtis, der Strandbewohner: tuo aizveda jūrmalieši pašā zemes galiņā BW. 7876. iešu, iešu, kâ neiešu, jūrmalieša (Var.: jūrmalnieka) precējama 15299.

Avots: ME II, 122

kãpiẽns,

1) das einmalige Steigen, der Tritt:
piepēži kāpiens samisējās LP. V, 343; [das Besteigen: Jānītis nuo manis kāpiena prasīja BW. 35126;

2) der Grad, die Stufe:
viņas spē̦ki bij augstākuo kāpienu (gew. pakāpienu) sasnieguši Rol.;

3) die Sprosse:
uz debesīm veda kāpienes, ik kāpiens ze̦ltā mirdzēja. divi kāpieni redelei izlūzuši Kand.

Avots: ME II, 193

I kãrstît [li. kàrstyti], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kãrt,

1) hängen:
drēbes gar sienmaļiem;

2) behängen, die Hochzeitsgeschenke austeilen, sie dem Beschenkten über Arme und Schultern hängen:
laime man krē̦slu cēla, vizuļiem kārstīdama BW. 17889, 16. dieva dē̦li pūru veda, meža galus kārstīdami;

3) nagus kārstīt [in dieser Bed. zunächst wohl zu kãrstît II], wiederholt nach etwas langen
Lasd., den Fingern freien Lauf lassen, sie nicht im Zaum halten; einen andern hauen: lai nekārsta nagus A. XXI, 403; mēli kārstīt pēc kā, sich nach etwas lecken Grünh.: luopiņi īd un kārsta mēles [Mesoten], Purap. brītiņu viņa kārstīja galvu Purap.;

[4) = karinât I: kad sunim rāda gaļas gabalu un neduod, tad saka:" kuo nu kārsti suni ar gaļas gabalu?" Siuxt]. Refl. - tiês, hangen:
arī pār ģīmi kārstījās viņa mati pinkām vien uz leju LA.

Avots: ME II, 199

ķẽrne, ķẽ̦rna [Lautb.],

1) ein Gefäss, in dem Butter gemacht und [auch die Sahne] gehalten wird:
kad tuo ķērni kustinās, būs i[r] sviesta, i[r] paniju BW. 2933. vēl uotra palika ķērnītes laiža BW. 18681. nu es savu līku pirkstu apkārt ķē̦rnu (Var.: ap ķērnīti, ķērniņu) sitināšu BW. 31038. pat vē̦sā pagrabā jau krējums skābst pa ķērni Austr.;

2) ein Schmutzfink:
kuo te veda? ķē̦rnu veda. taisāt bē̦rni kaŗuotītes, dabuosit ķē̦rnas pienu BW. 16747; auch ķērnes, ķē̦rnu, ķērnpiens, Buttermilch. [Aus mnd. kerne, woher auch li. kernà und estn. kern.]

Avots: ME II, 376

I ķirķis,

1): ķirķīt[i]s (Var.: circen[i]s) veda līgaviņu pār plāniņu aizkrāsnē BW. 2740, 1;

3): ein weisser, im Meeressande hausender Wurm
(mit ir̃ ) Kaugurciems, NB.;

4): ein junges, schwaches Lebewesen
OB. Nach Schwers Unters. 67 aus nd. kirken "Larven von zweiflügeligen und anderen Insekten, wenn sie fusslos und klein sind".

Avots: EH I, 704

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. ² 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210

kņada,

1) ein Geraüsch, das durch das Durcheinander vieler Stimmen entsteht, Streit, Zank, Gekeife, Gekreisch, Lärm
Kand., Nigr.: izcēlās neizsakāma kņada Purap. nuo ielas dzirdēja kņadu Vēr. II, 148. izcēlās truoksnis, brīkšķēšana un kņada Purap. pa skuolas dārzu iet kņadu kņadumis (wild lärmend) Kleinb.;

2) der Pl. kņadas, kleine Kinder
Selg. n. Etn. IV, 97;

3) kņadas, Nachbleibsel beim Getreidereinigen und sonst noch zur Bezeichnung von etw. Minderwärtigem:
šķiŗatiês, kņidu kņadas! nu atveda mūs[u] māsiņu BW. 18895;

4) kņadas, das Reizen, Zörgen, Necken
Kronw. n. U. [Wenigstens in der Bed. 3 vielleicht (nach Fick Wrtb. III ⁴ , 98 und Persson Beitr. 808) nebst knuosît zu gr. χναδάλλω od. χνήϑω "schabe" u. a.]

Avots: ME II, 252

I kuõpa,

1): baltu miltu kuopiņā BW. 8165 var. trauks ir pilns ar kuopu Dunika, Rutzau. iebērām rakandu rāceņu ar lielu kuopu Janš. Dzimtene V, 182. šķupele ar kuopu kuopām piebē̦rta Pas. II, 180; rudzu kuopiņas (Garben)
- auch Behrshof, Dobl., Mitau, Siuxt, Wolgunt; rudzu (pūŗu) kuõpiņa Durnika, Kal., OB., = rudzu (pūŗu) guba;

4): saveda kuopiņā BW. 19726 var. kuopiņā sanākuši 30922;

5): kuopas (so zu lesen für "kuopa" ME. II, 344b) trauks Lis: kuopas pļava ebenda. kas nu par kuopas ("?") vakaru izvērtās! Azand. 158. aužam kuopas villainīti; abas divas segsamies BW. 23660; ‡

6) Gemeinschaft, Gesellschaft
(?): me̦klē̦dama ļaužu valuodas un kuopu Anna Dzilna 51 (ähnlich: 48).

Avots: EH I, 687

kùoz [auch Kl.], kùozi, kùozin, kùozît Lub., vielleicht (eig.: was weiss man?): sajāj daiļi, tautu dē̦ls, kuozin māte (Var.: kuoz māmiņa) mani duos BW. 14288. kuozin (Var.: kuoz jel) labu ieraudzīšu 9278. māte meitu tirgū veda, kuoz pircējs gadītuos 12041, 2. tad kuozi aiz nesaticības? MWM. VIII, 603. kuozin viņš atnāks Bers., Lub., Lös. kuozīt rītu saule spīdēs Bers., Lub.

Avots: ME II, 350

krâsgulis od. krâsngulis, auch krāsnguļa, comm.,

1) der Ofenhocker:
nu man[i] veda viņas sē̦tas krāsģuļam BW. 18194; 2;

2) Epith. der Katze:
šķic krāsnguļa! LP.

Avots: ME II, 267

Krìevmala, Krìevmale, die Grenze der Russen, Russland: bāliņš savu zuobeniņu Krievmalē (Var.: Krievzemē) balināja BW. 32155. nu nāk sērst tā māsiņa, kuo aizveda Krievmalē BW. 26564 (Krievmalā 22466).

Avots: ME II, 284

krīkle "?": atveda jau divas tādas krīkles guoteles Saul. II, 31.

Avots: ME II, 282

kul˜biniẽks, kul˜b(e)niẽks, kul˜buôtãjs, einer, der in einer kulba fährt oder darin jemand führt; im VL. wird mit kul˜beniece od. (dial.) kulbenīca, kulba die junge Frau scherzweise bezeichnet und mit kulbinieks der junge Ehemann: nu pārveda kulbenīcu, nu ar kul˜bu kulbājās BW.22730, 1. In Selb. heissen Gäste der jungen Frau kulbenieki, die in das Haus des jungen Ehemannes fahren, um zu sehen, wie das junge Paar lebt: vācu vien, vācu vien tautu meitas panāksnieki; tie nebija īstu vācu, tie čigānu kulbinieki BW. 21122, 1.

Avots: ME II, 304, 305

kvè̦laînīte, die Glühende, Hitzige, Feurige: jau mums bija kvē̦lainīte, vēl atveda dzirkstelīti BW. 21746, 2.

Avots: ME II, 353

lâcene,

1): auch Salis, Pas. VIII, 443: lāceni pārveda par saimenieci BW. 18669;

2): auch Frauenb., Pussen, Salis, Siuxt;

3): auch AP., Linden in Kurl., Lubn.;

4): auch N.-Autz n. BielU., Fest., Sessw., Siuxt.

Avots: EH I, 726

lâcenieks LP. VI, 60, lâcinieks [li. lokiniñkas] Biel., L., der Bärenführer: lācinieks ieveda lāci rijā LP. V, 133.

Avots: ME II, 434

Leĩšmale, die litauische Grenze; das litauische land, Gebiet: mūs[u] māsiņa sērst nāca, kuo aizveda Leismalē BW. 26541, 16.

Avots: ME II, 446

lĩdzeniẽks, lĩdz(i)nieks,

1) einer, der mitgeht, mitfährt, der Brautführer:
brūti veda pāris nuo viņas tuvākiem radiem, vīrietis un sieviete, kuŗus tādēļ pa visu kāzu laiku sauca par līdzinieku un līdzenieci BW. III, 1, 52. [ak tu kuce, līdzeniece! BW. 34433]; der Plur., das Brautgefolge: piebrauca pie baznīcas bez radiem un līdziniekiem Tirsm. līdzenieku māmiņai peles ādas pastaliņas BW. 20463, 5;

2) der Doppelgänger, das Ebenbild:
man nu līdzenieks arī viņai jārāda MWM. V, 494;

3) * der Läufer (im Schachspiel)
Konv. ² 3762.

Avots: ME II, 480

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),

1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;

2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,

a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;

b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;

c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;

3) = liecinieks

2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;

4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;

5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].

Avots: ME II, 495, 496

liẽlmanîgs, vornehm, wichtig, junkerhaft: Švauksts sāka savā lielmanīgā buldurēšanā liegties Kaudz. M. viņu pašu lielmanīgi ieveda istabā A. XI, 106.

Avots: ME II, 500

liẽlmanis, f. (in livl. Mundarten) lielmanīša, der (die) Vornehme, Patrizier; oft im üblen Sinn: der Charlatan, Junker, der Hochmützige: ej nu vairs izšķir, kuŗa lielmanīša, kuŗa kalpuone Kaudz M. baznīcā ieveda brūtgānu pavecīgs vīrs - lielmanis un brūti pavecīga sieva - lielmanīša BW. III, 1, S. 48. liela slava, mazs pūriņš lielmanīšu meitiņām BW. 16749. Sprw.: lielmanis dara kâ grib, nabags kâ var.

Avots: ME II, 500

liñga,

1) die Schleuder; Schlinge
Manz.: viņš meta aktneni ar lingu;

2) = cilpa, vom Sprunge des Hasen: zaķam labi cilpu mest (Var.: lingas mest, riņķi griezt) BW. 3824, 2;

3) = likums, der Umweg:
viņš nuonāca pie celiņa, kas ar lingu aizveda uz mājām DL.; ar lingām apiet, den Wald bekreisen L.;

4) lingu lācis, der Plumpsack:
puisi, puisi, lingu lāci, tu jau mani nedabūsi BW. 10071, 4; 12913;

5) die Brandung
U. [In der Bed. 1-3 wenigstens wohl zunächst aus liv. līṅga resp. estn. liṅg "Schleuder"; vgl. Thomsen Beröringer 266.]

Avots: ME II, 471

lũkmanis, der Schauer, Seher, der auf die Brautschau geht: lai šķiet tevi jēģerīti, ne meitiņu lūkmanīti BW. 13482. vaina, vaina lūkmanim, nevaid vaina vedējiem; kādu lūki nuolūkuoja, tādu veda vedējiņi RKr. RVI, 172.

Avots: ME II, 518

lūse (unter lũsa): šuodien veda lūses rneitu cauņu kunga deliņam BW. 2685. kaķīte, lūsīte 2242, 1 var.

Avots: EH I, 764

madarât, -ãju, madaruôt, auch madarêt, -ẽju, intr.,

1) Krapp, Labkraut sammeln;
eita, meitas, madaruot! BW. 7126;

2) mit Krapp färben:
dzīparuot, madaruot (Var.: madarêt, madarāt RKr. VII, 33), negulēt tai mātei! BW. 1989. meitas paņē̦mušas līdza madaruotas uolas Janš.;

3) ausnähen, sticken
Ar., verzieren, schmücken: šuvu, šuvu, varažāju (Var.: madarēju, knipelēju) BW. 7194. šuodien mani tautas veda dzīparuotu, madaruatu (Var.: maranuotu) 18263. es vakar nuozapirku madaruotu (Var.: madarainu, made̦rē̦tu) kumeliņu; še nevaid meitiņām madaruota vainadziņa 29741. madaruošana - tik daudz kâ vilnaiņu, kre̦klu u. c. izrakstīšana sikiem, marguotiem, zvaigžņuotiem rakstiem, kādi ir madaru ziedi un lapas Konv. ² 2561.

Avots: ME II, 547

[makstenīca, = maksts I (oder: Besitzerin einer Scheide?): nu atveda makstenīcu BW. 34519.]

Avots: ME II, 555

mangalis,

1) [ein Waschbliiuel; das Krispelholz
Wid.;] mangals, das Rollholz (mañgalis Dunika) der Kleiderrolle U.: kuo tu ar tuo šķieta mañgali te dauzies? Janš. Dzimtene V, 406];

2) "?": baļķi nesa vienkārši uz ruokām vai pieveda uz mangaļiem Konv. 1605.

Avots: ME II, 560

māsaciņa, māsacĩte BW. 25390 var. [aus Odensee], die Schwester des Ehemannes, Schwägerin: labāk man daudz dieveŗu nekâ daudz māsaciņu BW. 23799 var. [aus Lennewarden]. neņem sievas, bāleliņ, kamē̦r mani tautas veda; ja būs laba māsaciņa, tā būs tava līgaviņa 12168 [aus Lennewarden]. - māsacīte, Kusine, Verwandte Oppek. n. U.

Avots: ME II, 586

mežgaliẽtis, mežgalnieks Matkuln, der Wälder, Waldbewohner, der in einer Waldgegend od. am Walde Wohnende: tuo aizveda mežgalieši paša meža dibe̦nā BW. 7876, 3. Kalnegles bij vairāk mežgaliešuos, un man atkal nuometne bija tâ sauktuos upmaliešuos Asp.

Avots: ME II, 610

miêtniẽks C., [Serbigal], der Rosstäuscher U.: [zirgu mietnieks Janš. Dzimtene IV, 187.] mietnieks savu kumeliņu ruokā veda lielīdams BW. 30237.

Avots: ME II, 656

nedìena, der Unglückstag: [piektdiena e̦suot nediena Tirs. n. K. Schiling v. J. 1832]; gew. der Plur. nedienas, das Unglück, Missgeschick: viņam uznākušas nedienas. nedienas ir ar tuo vīru Degl. mēs tev nedienās palīdzēsim LP. IV, 12. kad atveda vedekliņu, nedieniņas ieraudzīju BW. 23364. Als unwilliger Ausruf: ak rij tu tavas nedienas!

Avots: ME II, 711

nešus, nešis, tragend, tragweise: nevis braukšus viņu atveda, bet nešus atnesa. viņa tē̦va nešus ienesa istabā A. XI, 99. kâ čakārnu viņš izstūma Mariņu ārā, vairāk nešis nekâ grūšis XVI, 482.

Avots: ME II, 736

niêdraîns, niedrãjs, schilfig, mit Schilf, Rohr reiclich bewachsen: tur aizveda mūs[u] māsiņu pār niedrainu (Var.: niedrāju 13608) ezeriņu BW. 13606; 10033, 1.

Avots: ME II, 749

nĩkuoņas, Ruinen: tilts nuoveda uz pils nīkuoņām A. XI, 626.

Avots: ME II, 747

II nùoìgt ² "= nùoīdêt: guovs nuoīdza vien, kad uotru aizveda Vank.; (mit "î") Serben, Sermus, Peb., Grünh.]

Avots: ME II, 791

nuõjume, nuõjumis Nigr., nùojums C., nuõjums [Waldegahlen], nuõjùmte, das Schutzdach, Abdach, der Abschauer, Schuppen: pieslēja arklu nuojumē A. XXI, 263. pie rijas pa kreisai ruokai re̦dzamas īsās nuojumes, kuŗās glabājas vajadzīgākie zemkuopības un braucamie rīki Plutte Etn. II, 184. rati ievilkti nuojumā AU. tūliņ ievietuojis savu zirgu kādā nuojumā LP. III, 93. [(atslēdzējs) ierādīja ve̦zumam vietu kādā platā nuojumī Janš. Dzimtene V, 61.] se̦nāk saukuši šķūni par nuojumu Gold. nuo lauka labību saveda nuojumā, kur sakŗāva pantuos, līdz pašam čukuram RKr. XVII, 32. nuojumtē mē̦dz uzglabāt dažādus zemkuopības rīkus Ahs. n. XVII, 41. debess nuojums, das Himmelsgewölbe Janš.: kad debess nuojums klusē dzirdi zils Krūza.

Avots: ME II, 792

nuõkara, nuokare, nuokãre,

1) etwas Herabhangendes:
nuoraujat visas nuokaras ielu starpās līdz ārdīm! Vīt. viņas blūze bija ar gaŗām nuokārēm U. b.;

2) der Abhang
Naud.: viesnīca bija krāšņa ē̦ka uzce̦lta pie pašas kalna nuokaras A. XII, 495. klints nuokares lūst Vēr. I, 834. kalna nuokāres priekšā laukums Rainis. [daudz nuokāres veda uz viņa(= kalna) augstumiem Veselis Saules kapsē̦ta 139];

3) nuokāre, das Schutz -, Abdach
Dr.

Avots: ME II, 794

nùoplukt [li. nuplùkti "die Farbe verlieren"], intr.,

1) verschiessen, abbleichen, abgehen, zottig, zerlumpt werden:
gan nuopluks tad viss zilums Kaudz. krāsa nuoplūk. nuoplukusi ce̦pure, bārzda, ē̦ka; nuoplukušas drēbes. nuoplukusi ķē̦ve Ahswikken, Wain., Bahten. te pārveda tautu meitu kâ vāveri nuoplukušu BW. 24698. ja ilgi bez ce̦pures cūkas būšuot jāgana, tad mati gluži nuoplukšuot Upīte Medn. laiki;

2) verbrüht werden:
viņiem visa āda bij nuoplukuse A. XX, 290. Subst. nùoplukums, das Verschossene, Verbrühte; eine verbrühte Stelle am Körper.

Avots: ME II, 832

nùovest [li. nuvêsti], tr., hin-, wegführen, ab-, hinabführen: dzirž meitiņu nuove̦dam BW. 13787, 2. brāļi māsiņu nuoveda 13238. zirgu nuoveda nuo kalna. [sē̦rga luopus ļuoti nuove̦duot nuo grauda (schwäche sehr), juo tie nevar pieņemt ierastuo barību Balss n. Celm.]

Avots: ME II, 885

paãderêt, tr., ein wenig zur Ader lassen, abzapfen (beim Kartenspiel): kruodzinieks ieveda viņus paāderēt Aps.

Avots: ME III, 5

paîsums ² , ‡

4) "?": ai, lielais p. aiz galda sēdēs! nu jau aizveda stāvausi aiz galda Tdz. 45338.

Avots: EH II, 137

pā`rparanât, tr., heimführen: pārveda, pārparanāja diža klaipa cepējiņu BW. 18651, 1.

Avots: ME III, 169

pãrruna, pãrruņa, die Besprechung, Beratung, Überredung: pēc ilgās pārrunas mūs veda dārzā LP. VII, 359.

Avots: ME III, 173

pā`rtutanât [wohl für schriftle. *pā`rtutinât], pā`rtuterêt, tr., heimschteppen: pārveda, pārtutanāja BWp. ² 18651; pārtuterēja 22795.

Avots: ME III, 184

pā`rvest [li. parvèsti], heimführen: man pārveda māmuļīte nuo tā ciema līgaviņu BW. 11167. brālim sieva pārve̦dama 32529. [Refl. -tiês, für sich heimführen : laikam nuolūkuojis esi, bet neesi vēl pārvedies (sievu) Janš. Dzimtene V, 25.]

Avots: ME III, 187

pavakare (li. pavakarė˜), die Zeit vom launags bis zum Abend Fest.: tâ rājuoties pagāja visa pavakare Janš. B. 209. svē̦tku dienas pavakarē LP. VII, 318. Der Loc. pavakarē und der Instr. pavakarēm adverbial gebraucht: saule jau pavakarē LP. IV, 128. pavakarē Ansim jāiet malku cirst LP. IV, 9. pirmdienas pavakarē veda līgavu uz jaunā vīra mājām RKr. XVI, 151.

Avots: ME III, 131, 132

pavezme "ruogu ve̦zms" (?): kalps dabū divus ve̦zmus siena un pavezmi ābuoliņa Ahs.; "ein kleines Fuder": atveda pavezmi salmu Pampeln.

Avots: ME III, 135

pekle, pe̦kla N.-Peb., auch d. Pl. pekles, tiefer Abgrund, Morast Bergm., Biel. n. U.: tautas mani pāri veda par purviem, par peklēm BW. 18441; klints pekle, der Felsenabgrund Leitan n. U.; elles pekle (Gr.-Buschhof) od. einfach pekle, die Hölle. Wohl nebst li. peklà "Hölle" aus wruss. peklo "Hölle", wobei der Auslaut im Le. durch elle beeinflusst sein kann.

Avots: ME III, 193

pe̦lavnīca (unter pe̦lavniẽks): auch Nerft, Warkl.: šķūņuos un pe̦lavnīcās Jauns. Augšz. 35. ve̦ctē̦vs zirgu ieveda pe̦lavnīcas kaktā B. gr. II ³ , 177.

Avots: EH XIII, 220

pìešļūkt,

1) intr., heran-, hinzugleiten, -schlurren:
svina kurpēs piešļūca . . . smagums B. Vēstn.;

2) tr., mit einem Schlitten (etwas) anführen:
plikā ziemā tik re̦ti kāds dabūja piešļūkt ² malku ar ragūm, citi pieveda ar ratiem Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 301

pìevest,

1) heran- , hinzuführen:
dievs pieveda visādus zvē̦rus laukā pie cilvē̦ka I Mos. 2, 19. dievs iztaisīja sānkaulu par sievu un pieveda pie cilvē̦ka ib. 2, 22. pievest pie laulības, pie dievgalda, zum Altar (zur Trauung), zum Abendmahl führen: re̦dzu savu mīļu draugu pie laulības pieve̦dam Biel. 1792. Māliņa bij par daiļu meiču uzauguse un jau pie dievgalda pieve̦sta Lautb. Luomi 4;

2) anführen
(ein Germanismus), nennen: pievest par (kâ) piemē̦ru, als Beispiel anführen. visi nuo līdz šim pieve̦stiem ieme̦sliem A. XI, 473;

3) führend, zu-, hinzuführend anfüllen:
pievest māju pilnu ar viesiem. Refl. -tiês,

1) für sich zuführen:
Daktu tē̦vs jau arvienu nuo Rīgas... pievedās visādu zâļu, juo ... aptiekas Jumurdā nebij Austriņš;

2) passen, anstehen, geziemen:
baltas kājas, sirmas krēpes bandinieka kumēļam; tas labāk pieve̦stuos (Var.: piedienē̦tu, piede̦rē̦tu) saimenieka dēliņam BW. 29616 var. māsai mica pievedās (Var.: piederēja, piedienēja) 24799 var. es dziedāšu, man dvēsele, man diže̦ni pievedās Ld. 859.

Avots: ME III, 309, 310

pìẽzaris Amboten, Wibingen, piezare Dr., piezars Wid., ein Nebenzweig, ein Schössling. Auch fig., der Nachkomme: kundze ieveda savus divus jaunākuos piezarīšus Sadz. viļņi 172.

Avots: ME III, 312

piparnĩca, ‡

2) "?": jau mums bija p., vēl atveda zēvelnicu BW. 21746, 2 var.

Avots: EH XIII, 235

piparuôt, pfeffern: sālītām un piparuotām dziesmām BW. III, 1, S. 23. jau mums bija siņepuota, nu atveda piparuotu BW. 21746.

Avots: ME III, 221

pirmis Rutzau, Kur. Nehrung, Adv., anfangs, zuerst: pirmis teica, pēc vaiņāja BW. 8916 var. pirmis ļaužu valuodās, pēc bajāra līgaviņa 8406. pirmis augu upmalī, pēc aizveda mežmalī 22353. veda tuo pirmis pie Annasa Glück Joh. 18, 13. vedēji laiž pirmis (zuerst) uz turieni un pēdis... uz mārtes mājām RKr. XVI, 123 (aus Rutzau).

Avots: ME III, 226

pluskaîns, pluskaraîns, pluskataîns, pluskutaîns, zottig, zerfetzt, zerlumpt: pluskaiņa bārdele Saulietis I, 55. pluskainas kājas MWM. X, 801. sarauj ilkss atsēju divuos pluskainuos gabaluos Duomas IV, 451. tautu meitas... pluskarainas, kankarainas BW. 20914. vai Jānīti; tavi bē̦rni pluskataiņi, kankaraiņi! 33137. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. pluskuiaiņa dē̦la māte aizķērās žagaruos 23221, 8. Jānis jāja pluskataiņu (Var.: pluskutainu, plukainu, ķe̦nkarainu) kumeliņu 32933 var. pluskutaiņu kazu veda spruogaiņam buciņam 18705.

Avots: ME III, 358

pluskatainis, pluskutainis, f. -ne, ein Zottiger, Zerfetzter, Zerlumpter: kuo tu nāci, pluskataini (Var.: pluskutaini, pluškataini), jaunu meitu istabā? visas tavas pluskas dre̦b ar meitām runājuot BW. 20430, 4. pluskutaini kazu veda BW. 18705 var.

Avots: ME III, 358

Prūšmale, Preussen: mūs[u] māsiņa sērst brauca, kuo aizveda Prūšmalē BW. 26541, 16 var.

Avots: ME III, 400

puĩks U., Rutzau n. Etn. I, 122. Kurisch-Haff, schön, hübsch: puiks audeklis U. puiks cilvē̦ks, puika meitene Rutzau. izdalīt visu˙puikākuos adīkļus RKr. XVI, 93. puķes zied ar puikis ziedis Kurisch-Haff. tas ir tāds puĩks daikts, ka tuo tīri varē̦tu bučuot Janš. Dzimtene ² III, 129. man būs cita mātes meita, vēl juo daiļa, vēl juo puika BW. 15796, 2. puika puķe kalniņā, vēl juo puika lejiņā; puiku māsu tautas veda, vēl juo puika mums palika 18235. Zunächst aus li. puikùs "prächtig".

Avots: ME III, 403

pūta,

1) pũta Trik., Smilten, PS., pùte Jürg., pùte ² Sessw., der Windstoss:
ir stipra pūta, un taisni pa ceļam. celsim tik tūliņ buŗu augšām! Janš. Dzimtene III ² , 274. sāk pacelties vēsmiņas pūta A. v. J. 1897, S. 377. pa gaisiem putni aizskrēja kâ vēja pūtas Plūd. viņu veda maigas, siltas pūtas pie krasta Asp. - augstas pūtas cilvē̦ks Brasche, ein Eingebildeter;

2) pũta Dunika, N.-Bartau, der Atem:
prasi ārstam kādas zâles - tev smird pũta! Nigr.;

3) = nuopūta, der Seufzer: klusās siržu pūtas MWM. VI, 681. nenuopūta ne˙vienas pūtas par manu slimuošanu Ezeriņš Leijerkaste II, 95;

4) Plur. pūtas, s. pūte II. Zu pùst.

Avots: ME III, 452

‡ puzakas, der Kram, die Siebensachen: sazalasa tautu meita visas savas puzaciņas. tu jau pate labi zini: ne ganuos tevi veda Tdz. 44680. kādas ve̦ctē̦va mantas un šādas tādas p. Austriņš Raksti VII, 41. nuo visiem kaktiem un pagultēm līda visādas p., saiņi, ve̦cas kratas 371.

Avots: EH II, 340

rateļi (unter rats

1): veda ar maziem rateļiem (Wagen)
BW. 703, 4 var.

Avots: EH II, 355

raûdulis C., Wolm., raũdulis Tr. (f. -le, raûduļa FBR. V1, 94), wer viel weint, ein weinerlicher Mensch, ein solches Kind, ein Schreihals, ein Zärtling Mag. IV, 2, I37: bijis liels brē̦kulis un raudulis A. v. J. 1900, S. 883. māte uzvilka rauduli uz ceļa un uzdeva, cik ādā lien Vēr. II, 1293. viņa uzlika vienu ruoku raudulim uz krūtiņām MWM. X, 920. es tuo savu rīta māli dziedāt vien sadziedāju; tautu meita raudulīte raudāt vien sa-raudāja BW. 665. dziedātāju mani veda pie rauduļa tē̦va dē̦la; kad gri-bēju padziedāt, viņš man[i] gauži raudināja 190. man[a] māsiņa raudulīte tur actiņas nuomazgās 12431. dusmulīti tautas sauca, raudulīti brāleliņi 22901.

Avots: ME III, 484

raženĩte, ein schmuckes, ordentliches Mädchen: neraže̦nu tur aizveda, mums palika raženīte BW. 18223; ähnlich 35466.

Avots: ME III, 492

ritinât (li. rìtinti "rollen"), auch ritinêt (li. ritinė˜ti "Kleinigkeiten umherrollen"),

1) freqn., intr., rollen
(gew. ritinâtiês): mēnesnīca ritināja RKr. VIII, 45. saulīte pa zemi ritina Schorstädt. kam, saulīte, spuoži lēci, kam tik tumši ritināji (Var.: kad tik spuoži netecēji)? BW. 6556, 4 var. trim kārtām liepas auga, vidū saule ritināja 11532;

2) fakt., tr., rollen, wälzen; (rund herum) wickeln
Wessen (ritinêt); (mit einem Wagen) fahren (tr.); (ein Feld) mit der Walze bearbeiten: es ritināšu riteni zemē LP. IV, 23. desmit spuoju ritināju (Var.: tecināju) BW. 7013, 1. es savu līku pirkstu ap ķērnīti ritināšu 31038, 6. Jānīt[i]s vāģus kaldināja, ... ar kuo miežus, ar kuo rudzus klētiņā ritināt 32571. vienu pūru ārā veda, uotru iekšā ritināja (Var.: vizināja) 16700. lai e̦ze̦ri izsusē̦tu, lai var (zeltenītes) pāri ritināt 13467, 1 var. meitu ritināt, ein Mädchen wegführen, freien U. - duodu kumeliņu, ruožu dārzu ritinât ("?") Biel. 2390. iešu druviņā baltābuolu ritināt BW. 28680, 1. viens (sc.: kumeliņš) bij labs mežā braukt, uotrs laukus ritināt 29584, 1. ritinât Kand. "auzas pēc pļaujas savelt mazās kuopiņās". dzirnas, māli ritināt, mit der Handmühle mahlen: labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt BW. 28766. cita (malējiņa) lē̦ni (sc.: dzirnaviņas) ritināja 7978, 1. tīri rudzi, grūtas dzirnas, lai patapu rite̦nāja (für ritināja) 6687. (māsiņa) ik rītiņus ritināja pa pūram tīru rudzu, ... pa siēkam lācauziņu 13646, 29. sēj, brāliņ, driķus vien, driķus viegli ritināt, maza tava līgaviņa, nespēj rudzus ritināt! 21340 var. - asaras ritināt, Tränen vergiessen (eig.: rollen lassen): dze̦dra sieva cauru mūžu tev asaras ritinās BW. 11594. gan tu savas asariņas dzīvuodama ritināsi 17507. - danci ritināt, einen Rundtanz aufführen: māku diet, māku lēkt, māku dančus ritināt (Var.: danci vest) BW. 24125, 2. saule danci ritināja (Var.: danci veda, grieza) 265, 4. Refl. -tiês, rollen (intr.): ieraudzījis bundulu pakaļ ritinuoties LP. VI, 121.Subst. ritinâšana, das Rollen, Wälzen; ritinâšanâs, das Rollen (intr.); ritinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rollens, Wälzens; ritinâtãjs, wer rollt, wälzt.

Avots: ME III, 533

rugaine,

1) rugaine BW. 34446. U., Bers., Lös., rugaîna Prl. n. FBR. VI, 76, rugaite Spr., rugaita, ein Feld, wo Roggen gestanden hat; ein Stoppelfeld:
es neiešu rugainē (Var.: rudzaitē; rugājā), rugaine kājas bada BW. 232631. sējiet, brāļi, man liniņus jaunā rudzu rugainā! 28386, 1. ciema rudzu rugaine Ld. 10.878. nuo rugainēm un sazęlušiem ziemas rudzu laukiem ceļš ieveda... nuorās Austriņš M. Z. 35. lai mēs ejuot uz rugaini art Blaum. rugaines rudas rūst lietū Krūza Ze̦lta laipa 70. viņa saļuma tur˙pat rugaitas gravmalā Sniega pārslas;

2) rugainĩte, der Stoppelschwamm
Karls. - Zu rudzis.

Avots: ME III, 555, 556

ruksis Freiziņ, rukšis Karls., Demin. auch ruksē̦ns MWM. X, 422, rukšans N.-Peb., verächtl. rukšelis, ein (junges) Schwein: Juris pārveda de̦glainuo "ruksi" Vēr. II, 189. karš... starp viņas . . . dagluo un saimnieka baltuo ruksi ar līkuo smeceri Seibolt.

Avots: ME III, 556

sacît (li. sakyti "sagen", ksl. sočiti "indicare"), -ku, -cĩju, tr., intr., sagen: Sprw. sacīts - darīts, gesagt - getan. nesaki visu, kuo zini od. zini daudz, saki maz! jāgaida, kuo rītdiena sacīs (was der morgige Tag bringen wird) P. V, 343. sprediķi, runu sacīt, eine Predigt, eine Rede halten. šis vārds tiek sacīts, dieses Wort wird gebraucht U. saki jel man! sage mir doch! sak[i], māsiņa, sacīdama, . . . vai tautietis tevi rāja? BW. 13743. bāliņš veda līgaviņu, man ne vārda nesacīj[i]s 15888 var. ne uz mani paraugies, ne uz mani vārdu saki 10990. sīki dziedu dziedādama, lai man[i] saka maz[u] e̦suošu (auf dass man sage, ich sei klein) 685. saka māti gudru e̦sam (man sagt, die Mutter sei klug) 17912, 4 var. saka mani lē̦nu, labu (man sagt, ich sei sanft und gut) 6630, 10. sak[a] uozuolu cietu kuoku, .. . sak[a] tautieti druošu vīru 13744. sa k[a] lietiņu nuolijušu (man sagt, der Regen sei vorbei), nu vēl nāca kūpē̦dams; sak[a] tautiņas aizjājušas, nu vēl zviedza kumeliņi 15745, 2. (ar) vārdu sakuot, mit einem Worte (gesagt); ar guodu sakuot, mit Ehren zu melden U.; ar vaļu sakuot, mit Erlaubnis zu berichten U. tâ(kâ) sacīt jāsaka, od. jāsaka sacīt, od. jāsaka, sozusagen: siena bija tik daudz mājās, - kâ sacīt jāsaka, druoši vien nāsis varēja aizbāzt MWM. X, 106. jāsaka sacīt, vai tad nu pasaule tuo izmācīs, kuo tē̦vs, māte nav izmācījuši? A. XI, 111. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik, jāsaka, tai reizei mutē Kaudz. M. 6. ubags atruon kūtī luopus, zirgus, pīles, zuosis, jāsaka, visu iedzīvi LP. VI, 303. sakāms vārds, ein Sprichwort. Refl. -tiês,

1) einander sagen, sich sagen:
tad jau labāk, ka ne˙kā nesakāmies, ne˙kad vairs nere̦dzamies Asp. Saulgriezite 23;

2) sagen:
sakies jel (Var.: saki tiešām), tautu dē̦ls, kur tu mani nuolūkuoji? BW. 10599, 2. sakāties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt? 33272, 1. Häufiger mit dem Inf. od. dem Part. praet. mit od. ohne Akkusativ konstruiert: sakās tautas man[i] panākt Biel. 1533. tautiet[i]s dievu nuominēja, sakās vaira negaidīt BW. 6783. sakās māte lab[u] darīj[u]si 21696, 2. sakās dzirdējis LP. I, 101;

3) als etwas erscheinen
U.: tie miezīši sakās tādi mazi, die Gerste erscheint sehr klein U. - Subst. sacîšana, das Sagen: Sprw. sacīšana nav darīšana; sacĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sagens; das Gesagte; sacîtãjs, wer sagt, der Sagende; wer den Text des Liedes beim Singen vorspricht Smilt.: vai tev . . . nene̦sas prāts uz sacītāja amatu? es steidzuos, lai tiktu pātaruos, juo uotra tāda sacītāja nav. Zu li. sèkti, ahd. sagēn "sagen", la. inseque "sage an", gr. ἐνέπω "sage", kymr. hepp "inquit" u. a., s. Trautmann Wrtb. 255, Walde Vrgl. Wrtb. II, 477 ff., Fick Wrtb. I4, 559, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 258, Wiedemann IF. I, 258, Brugmann IF. XII, 28 f., Collitz Präter. 78 f.

Avots: ME III, 603

sagrãbas Nigr., Dunika, Fest., sagrābslas, sagrābstas Grünh., Ahs., Wid., sagrābšļi U., Überbleibsel von Heu, Stroh, Getreide, Zusammengeharktes U.: rudzu, miežu sagrābstas Ahs. salmu sagrābstas, Rechstroh. kad labību vadājuot grābj drusku vē̦lāk, kad gabals nuove̦sts, tad sagrābtuo labību sauc par sagrābstām Grünh. lauks rudzu viss jau bija ieve̦sts - pat sagrābu klēpis nebija vairs palicis Janš. Dzimtene ² II, 14. (grāvī) same̦t visādas sagrābstas un saslaukas I, 229. māte visas sagrābstas aizveda Pēterīšam Vit. 74.

Avots: ME II, 628

sàimestība ² Warkl., sk. Do. 21, saimnestība Meiran, auch saimistība, die Wirtschaft: saimestības izde̦vumus segt Latgalītis 1922, II, 14. jiem bija sava saimestība: kucīte, ķēvīte . . . Pas. I, 165 (aus Preili). atveda māsu, atveda jai visu saimistību III, 314.

Avots: ME II, 635

saķĩlêt, tr.,

1) verkeilen, mit Keilen befestigen
U.: ve̦cu veda pūra lādi,... ar ķīļiem saķīlē̦tu BW. 16785 var.;

2) zerschlagen:
ābuoli braucuot saķīlē̦ti od. saķīlējušies Dunika.

Avots: ME II, 664

saklūgât Wid., Golg., saklũguôt, mit einer klũga befestigen, zusammenbinden: saklūgât pluosta baļķus Golg. saklūgāti mieti, Zaunpfähle, die mit Weidenruten gebunden sind Bielenstein Holzb. divus mietus mē̦dz ar klūgām saklūgāt Ahs. saplīsušu ratu riteni saklūguot LP. V. saklūguoju ķēvi Etn. IV, 160. ve̦cu veda pūra lādi, ar klūgām saklūgātu BW. 16785 var. zārku... ar trim bē̦rza klūgām bija sasaistījuši un saklūguojuši Pas. III, 67.

Avots: ME II, 651

saldābele, ein Apfelbaum, der süsse Früchte trägt: še nebija (für šenē bija?) sūrābeles, nu atveda saldābeli BW. 22688, 3.

Avots: ME II, 668

saprecinât, tr., zusammenkuppeln, verheiraten: ķēniņu ar princesi B. Vēstn. saprecināja viņus ar varu ebenda. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunaja, saveda un saprecināja Alm. Kaislību varā 76. ja radi grib saprecināt kādu pāri Etn. II, 19.

Avots: ME II, 708

sasildît, tr., fakt., erwärmen: sala man kājas, ruokas...; te̦ku... brālīšuos kājas, ruokas sasildīt BW. 7527 var. veda brūti pie ugunskura sasildīt BW. III, 1, S. 47. Refl. -tiês, sich erwärmen: lai laižuot viņu pirtī sasildīties LP. VII, 465.

Avots: ME III, 729

savest, ‡

2) anknüpfen:
ķēniņš savede lielu sadarību ar saiminieku Pas. VII, 122 (aus Lettg.). Refl. -tiês, ‡

2) durch Heirat zusammenkommen:
sasaveda div[i] ietaļas, izašķīra bāleliņi Tdz. 47032; ‡

3) sich verheiraten lassen:
viņa ... ļāvās ar uotru s. Blaum. Raksti III ⁵ (1939), 154.

Avots: EH XVI, 465

savest, zusammenführen: s. akmeņus jauna nama celšanai. luopenieki save̦d luopus kūtī BW. III, 1, 21. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunāja, saveda un saprecināja Alm. Kaislību varā 76. kas tuos save̦d ienaidā BW. III, 1, 82. Refl. -tiês, zusammenpassen (intr.), zusammenstimmen, harmonieren: dziedam pašas mēs, māsiņas! mums jau labi savedās BW. 304 (ähnlich 308). Subst. savedẽjs (f. -ẽja), der Zusammenführende; der Kuppler: daža sieva ir liela jaunu pāru savedēja Ahs. n. RKr. XVII, 51. savedēja bābiņa U., eine Kupplerin, vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja? R. Sk. II, 134,

Avots: ME III, 785

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792

‡ šika, die sehr oft die Notdurft verrichtet: šiku, be̦zdu tur aizveda, mums palika raženīte BW. 35466 (aus NB.). Zu šikât.

Avots: EH II, 626

sîkkumeliņš, ein kleines Füllen: atveda telītes, sīkkumeliņus BW. V, S. 236.

Avots: ME III, 852

siņepuôts, siņupuôts, mit Senf versehen: jau mums bija siņepuota (Var.: siņupuota), nu atveda piparuotu BW. 21746.

Avots: ME III, 842

‡ sīriens, ein Streifzug zu gewaltsamem Ausheben von Rekruten: pirmā sīrienā jau aizveda manu brāli Janš. Mežv. ļ. II, 422.

Avots: EH II, 493

III sirt,

1): kur tad nu viņi sir̃s pruom? AP. lielkunga sūtīti sīrēji nu jau uotru nedēļu siŗ pa Re̦ndu ... sīrēji aizveda pa dižceļu četrus vīrus pruojām. talab nu visi, kas e̦sam siŗamuos gaduos (in den Jahren, wo man mit Gewalt unter die Soldaten gesteckt werden kann),
slapstāmies Janš. Mežv. ļ. II. 422. sirdams visus jaunākuos vīriešus kaŗa klausībā 288. sievas (acc.), kam nav bē̦rnu, siršuot kaŗa darbu stradāšanai 289. ‡ Subst. sīrums, eine gewaltsame Rekrutierung: pirmais s. nuotiekuot jau šinī nedēļā Janš. Mežv. ļ. II, 288; ‡ sīrējs (s. oben noter sirt 1), ein Teilnehmer an einem Streifzug, auf dem man junge Männer gewaltsam rekrutiert Janš. Mežv. ļ. II, 332; sĩrēji AP., = sīrāji.

Avots: EH II, 489

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. ⁴ 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs ² Prl., Adv., sīvi,

1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,

a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;

2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;

3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.

Avots: ME III, 856

skabar̂ga A.-Laitzen n. FBR. VIII, 22, PS., Deg., Schwanb., Arrasch, Ermes, Wolm., C., Smilten, Jürg., Saikava, Warkl., Widdrisch, Ruj., Zögenhof, Grünh., Gr.-Essern, Behnen, Serbigal, AP., Preili, skabarga Mag. XIII, 2, 45, Wid., mundartl. (kuronisch) auch skabârga ² Iw., Līn., skabārga Frauenb., skabar̂gs ² Salis, Ruj., skabargs U., skabar̂da Erlaa, Prl., Laud., Kl., Bers., Mar., skabârda ² Dunika, skabarda Etn. II, 136, BW. 26296, 14 var., 34580 var., skabards Etn. II, 136, skabar̂na Cibla, skabars Etn. IV, 38, skabarzds Nigr., skabārzna Nerft,

1) der Splitter:
Sprw. dur kâ skabarga acīs. uotra acī skabargu ierauga, pats savā baļķi nenuomana. dūri situ uz galdiņa, lai atlēca skabardziņas BW. 26292, 1. ātri rāvu brāļa dzirnas, laî saplīsa skabardās (Var.: šķembelēs, šķēpelēs) 22478 var. mājās bija skabardziņi, nu atveda dzirkstelīti 21746, 1 var. îzvelc man skabarzdu nuo pirksta! Nigr. viņam ienācis skabargs, er hat ein Haar darin gefunden U. - sirds skabardziņš, einer, der einem ans Herz gewachsen ist U.;

2) ein Zänker
U. Mit Metathese aus *skabraga, *skabrada (zu skabrs)? Oder (vgl. namentlich skabarna und skabars) mit der gleichen Lautfolge wie in li. skebėrda "Splitter" (s. Būga PFB. LXXV, 149)? Jedenfalls zur Wurzel von skabrs.

Avots: ME III, 862

šķē̦laîns: škê̦laini ² (= šķēlēs sagriêzti) rāceņi Iw. šķê̦le̦ni ² (mit breiten Falten) brunči Seyershof. sūdus veda sķē̦laiņiem ("?") ratiņiem; tur uzauga kupli mieži šķē̦laiņām vārpiņām Tdz. 50058.

Avots: EH II, 633

šķe̦rmaîns "?": mans brālīt[i]s sūdus veda šķe̦rmainiem ratiņiem; aug brālim mieži, rudzi šķe̦rmainām vārpiņām: BW. 28183.

Avots: ME IV, 28

šķimelis: auch Frauenb.; pārveda ... šķimeļa ķēvi BW. 18860.

Avots: EH II, 636

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III ⁴ , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46

skrìet (li. skriẽti "im Bogen sich schnell bewegen, fliegen, laufen" Lit. Mitt. III, 106), skrìenu Arrasch, C., Jürg., Ruj., Widdrisch, Selsau, Golg., Schwanb., Kl., Lis., Gr.Buschhof, Memelshof, (skrìenu neben der II s. skrej) Wolm., PS., Ermes, Selg., od. skreju Gr.-Essern, Dunika, Siuxt, Dond., Wandsen, skrèju, laufen; rennen, eilig laufen U., auch vom schnellen Fahren u. Reiten gebraucht U.; fliegen Golg., Lis., Bers., Arrasch, Manz. Lettus, St., U.; fliessen St., U.: Sprw. skrien kâ zibens, vējš, vēja grābeklis, traks suns, mežazvē̦rs, kâ durns, negudrs, apsvilis, kâ bez galvas, von sehr schnellem Laufen. skrien kâ putns, fliegt wie ein Vogel St. skrien ragana škē̦rsām gaisu Br. 489 (gew.: pa gaisu). Sprw.: neskrien gaisū, iekām spārni nav izauguši! iz pūķa astes skrien dzirksteles Etn. I, 96. upe skrien, der Bach fliesst drall St. ar skrejuošu mēli stāstīt Dr., eilig, mit flinker Zunge erzählen. acīs skriet, sich zeigen, auffällig machen: vai nu gan tīši tam acīs skriešu? LP. I, 80. kumeļu skriet, das Ross reitend oder fahrend schnell zu laufen nötigen. Refl. -tiês, (mit jem.) um die Wette laufen U., Mag. XIII, 2, 63: pieci vilki skrieties gāja apkārt tē̦va līdumiņu BW. piel. ² 2381. skrienies ar manu jaunākuo brāli! LP. VI, 387. Subst. skrìešana, das Laufen; skrìešanâs, das Umdiewettelaufen; skrèjums, der Lauf; der abgelaufene Raum U.: pazīst kunga braukumiņu, ritenīšu skrējumiņu BW. 13481 var. skrēju lielu skrējumiņu 13536; skrèjẽjs,

1) ein Läufer
U.; zirgu skrējējs BW. 10313, 5, ein Reiter, der sein Pferd stark hetzt; ein schnelles Pferd: straujš skrējējs aizveda uz . . . pilsē̦tu MWM. VIII, 163;

2) der Rheumatismus;
skrējēja (slimība) Wid.,

a) die Rose, der Rotlauf;

b) Skropheln;

3) lauka smilšu skrējējs, cicindela campestris L.; meža smilšu skrējējs, cicindela Silvatica L. Zu poln. skrzydło "Flügel",
lat. scrīnium "rollenförmige Kapsel", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 570 f., Zupitza Germ. Gutt. 158, Persson Beitr. 850, Berneker Wrtb. I, 616.

Avots: ME III, 897

šķudas, Eingeweide von Tieren Nötk.: zvejnieki brūti veda: reņģu šķudu (Var.: ķidu) vainadziņš BW. 18471 var.

Avots: ME IV, 54

slaîds Kl., Prl., Bers., Drsth., Sunzel, Kr., slaîds ² Ruj., Kalnzeem (Kurl.), Adv. slaîdi, mundartl. slaîži Nötk., schief liegend, abschüssig U.; glatt; schlank U., lang gestreckt; gefügig, hübsch in die Augen fallend U.; gewandt, schnell: slaidas trepes, eine nicht steile Treppe A. Stirna. tur aizveda jūs[u] māsiņu pār slaiduo (Var.: slide̦nu) ezeriņu BW. 13610. apkal manu kumeliņu! man jābrauc . . . pār slaiduo ezeriņu 15930. mātes kurpes slaidas (Var.: slidas, slaikas, slidan[a]s); bija, drīz slīdēja tautiņās 16970, 6. viņš bij slaids, skaists Krišs Laksts 28. slaidi (Var.: slaide̦ni, laidni, stalti) kumeliņi BW. 1147 var. slaidi zirgi 19960. slaidus, gaŗus telēniņus 32816 var. māmiņai tievi pirksti, slaidu (Var.: slaiku) laida pavedienu 7080. slaidu ve̦zumiņu 29662. māsiņ, tavu slaidu (Var.: daiļu) ruotu, zemīt[i] slauka staigājuot 17077, 1. ka[d] man būtu savs tē̦vs, sava īsta māmuļiņa, i[r] man būtu slaida ruoka, iznesīga valuodiņa 4711, 1. tev, dieviņ, slaida ruoka, tev asais zuobeninš, nuocirt manu ienaidnieku! 9097, 1. slaidi nuospļauties MWM. v. J. 1896, S. 321, slaidi atraidīt Celm., glattweg abschlagen. slaidi dzīvuot B. Vēstn. iznāk vare̦n slaida apšaudīšana A. XX, 300. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gaŗi auga BW. 32209 var. slaida (freigebige) ruoka Ar. slaiži (= plaši, izšķērdīgi) dzīvuot Nötk.; slaîži braukt Kalz., Fehsen. Wird allgemein in allen Bedeutungen zu slids und slîdêt gestellt, z. B. bei Siebs KZ. XXXVII, 320 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 708. Zur Bed. "abschüssig" vgl. speziell ahd. sleita "abschüssiges Terrain"; die Bed. "schlank" kann sich aus der Bed. "glatt" in der Rede von Bäumen entwickelt haben, und zur Bed. "gewandt" vgl. glums "glatt, gewandt".

Avots: ME III, 912, 913

‡ *slauciene (od. *slaucienis?), = slaũcene (?): steidzies ... ar slaucieni istabā! nu pā`rveda dēliņam pierietušu līgaviņu BW. 35529.

Avots: EH II, 521

slide̦ns U., Segewold, Smilten, Treiden, Wizenhof, Renzen, Palzmar, Lös., Trik., Lemburg, Oppek., Burtn., Erkul, Seppkull, AP., Serbigal, Widdrisch, Alt-Autz, Salgaln, Sessau, Irmelau, Daudsewas, Naud., Stelph., Siuxt, Tuckum, Mitau, Sauken, Ruhental, Mesoten, Schleck, Behnen, Alt- u. N.-Rahden, Memelshof, Lieven-Bersen, Fockenhof, slidans Prl. n. FBR. VI, 80, Warkl., slidins Bers., Saikava, slidaîns U., glatt wie Eis, schlüpfrig U.; schräg ablaufend U.: slidans le̦dus, glattes Eis Mag. XIII, 2, 44. jaunas kurpes jāievalkājuot uz slide̦na le̦dus LP. V, 187. tur aizveda mūs[u] māsiņu par slidainu (Var.: slide̦nu, sklidanu; slidanu 13614, 2 var.) ezeriņu BW. 13605 var. ne tev bē̦ra kumeliņa, ne slide̦nu kamaniņu 25867. pa slidanajiem dēļiem Stari II, 853. būs viņu ceļš kā slide̦nas vietas tumsībā, pie kā tie piedauzīsies un kritīs Glück Jerem. 23, 12. - Subst. slide̦nums, eine glatte Stelle U.

Avots: ME III, 931

smilktiens Kronw., Heniņ, (mit ilˆ ² ) Dunika od. *smilktiena, smilktienis, smilktiene, = smilktaine: baltā smilktienā (im Kirchhof) BW. 7216 var. šuodien (mani) veda smilktienā 1043, 2 (ähnlich 27476 var.), smilktienē 1470, 3. apstājies, uošu laiva, nuo līdeņa smilktienī! 22884 var. man jāiet smilktienē 27325, 1 var. smilktienai ratus grieza RKr. XVI, 84.

Avots: ME III, 963

smìltaine Aps. V, 5, Wid., smiltaiņa, = smilktaine: smiltainē aug kāds . . . dadzis Vēr. lI, 930. man[i] aizveda smiltainē (Var.: smiltaiņā) BW. 27476, 10 var. nu jāiet smiltainē 27299. pavadīja savu piederīguo līdz smiltainei LP. VII, 409.

Avots: ME III, 964

smìltene C.,

1) auch smiltenis U., loc. s. smilte̦nā, = smìltaine: man jāguļ smiltenē BW. 27365, 3, 6. šuodien (mani) veda smilte̦nā 1043 var. es gulēju smiltenī (Var.: smiltenē), im Friedhof 1470, 2 var.;

2) plur. smiltenes, Sandbeere(n), arbutus uva ursi
Mag. IV, 2, 82, U.

Avots: ME III, 964

smiltiena PS., smiltiens Wid., smiltiene, smiltienis, = smîltaine: šuodien (mani) veda%20smiltien%C4%81">veda smiltienā (Var.: smiltienē) BW. 1043 (ähnlich 1470, 5; 27476). vadi mani smiltienī! 27489 (ähnlich 27510). man jāiet smiltienā 27325, 1. gulēt smiltienē 27365, 4 var. gul smiltienu kalniņā 27844, baltā smiltienā 7216. mālienā ratus griezu, ne sausā smiltienā 11449, 1, kupla liepa... jūrmalē, smiltienē 33826.

Avots: ME III, 964

snaũdelis Ermes (li. snaudelis "соня"), Etn. III, 169, f. snaudele, = snaudala, ein Träumer L.: māte veda snaudelīti; apķeries kuplu egli, ne snaudeļa līgaviņu! BW. 18586, 1 var.

Avots: ME III, 973

snaũdulis C. (li. snaudulys "unwillkürlicher Schlaf"),

1) f. snaũdule, snaudula, snauduļa BW. 16081, Prl. n. FBR. VI, 94, ein Verschlafener, eine Schlafm ütze:
snaudulīte, miegulīte mana uotra malējiņa BW. 8056, 1, snaudule dedzina... kuodeļu 6697 var. kas kait tauta snaudulei nesēdēt kamanās? 18407 var. pārveda snauduļu 21973, 2 var. mieguliņa, snauduliņa... līgaviņa 21974, apķeries (bāleliņ!) kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu (Var.: snaudulu)! 18586, 1. snaudulīte nakti maļ Br. sak. v. 1145. abi snauduļi trīcēja vien LP. VI, 466. mazajiem snauduļiem Apskats 1903, S. 568;

2) der Schlummer:
nuoduoties parastam snaudulim Alm. cīnīties ar uzmācīguo snauduli Alm. Rūd. 82. acu plakstiņus ar saldu snauduli sedza Dünsb. Od. 1, 12.

Avots: ME III, 973

sùods,

1) = sùodĩba: kučierim uzbrucis suods LP. V, 18. nāves suods, Todesstrafe VII, 105. kuŗiem bija uzlikts baznīcas suods Etn. II, 65. grūtā suodā krist Aus. I, 2. vai nu suods, vai guods Br. sak. v. 1172. vai tas nu nav suods! Balt. Vēstn. 1901, No 87. viņa aiziet, bet tavu suodu! nevar akai piekļūt LP. IV, 168. dakteri nuoveda uz suoda vietu Dicm. pas. v. I, 38. būs jāatbild suoda dienā Apskats v. J. 1903, S. 625. sarkanais suods U., die Ruhr;

2) der Richterstuhl
(?): re̦dz... dievu suodā sēžam Daniel 7. - Nebst li. sũdas "das Gericht (als ein Vorgang)" aus aruss. судъ "gerichtliche Strafe, Verdammung".

Avots: ME III, 1136

spẽlêt, -ẽju, tr., intr., spielen (Musik, Karten u. a.): spēlē pieci spē̦lmanīši. "lab˙dien, mīļi spē̦lmanīši! kuo jūs šeitan spēlējāt?" spēlējam (musizieren über) tuo māsiņu, kuo šuodien gaŗām veda BW. 13646, 4, spēlē pats savu! Etn. IV, 41. jam bija trīspadsmit sievu, kuŗas jis . . . nemīļuoja, bet tikai spēlēja ar jām Pas. IV, 202 (aus Dagda). Refl. -tiês, mit einander spielen: trīs tautieši spēlējās (würfelten?) uz tuo manu vaiņaciņu Biet. 1570. Aus mnd. spelen.

Avots: ME III, 993

spicerêt "?": jau mums bija spice̦rē̦ta, ņu atveda knipe̦lē̦tu BW. 21746 var.

Avots: ME III, 994

sprèst ² Prl., Lös., Saikava, Selsau, Schwanb., Warkl., sprēst Wessen, Lasd., Plm., Infl., -žu, -du, = prèst (mit der Spindel U., Blelenstein Holzb. 380, Dr.) spinnen: vilnu, linus, pakulas. vakarā vilnu sprēda (Var.: prēda, vērpa) BW. 6889, 2. sprēžu... paladziņu 2276 var. Refl. -tiês, sich (von selbst fertig-) spinnen: sprēdies (Var.: vērpies, prēdies), mana kuodeliņa! BW. 6988, 1 var. Subst. sprēšana, das Spinnen, sprē̦dums, das vollendete Spinnen; das Gesponnene; sprēdẽjs, sprē̦dājs, wer spinnt: ja... sprēdēja izsprē̦stu... tik daudz... Austriņš M. Z. 8. tautiņas aizveda sprē̦dājiņu (Var.: vērpējiņu) BW. 18210 var, ratenītis viegli te̦k, sprē̦dājiņa jauki dzied 705 var.

Avots: ME III, 1018

‡ sprungulains, einem Knüppel ähnelnd (?): kuce̦ns ... ar savām sprungulaini īsajām kājām A. Brigadere Skarbos vējos 35. sprungulainu kazu veda, ... pliku veda tautu meitu B. Senkeviča Godi Vidus-Kursā, S. 75.

Avots: EH II, 561

stal˜lis, der Stall, vorzugsweise der Pferdestall; zirgu veda stallītī BW. 13250, 13. kumeliņi stāv manā stallītī 15950, 3. Nebst estn. tal˜l˜ aus mnd. stal.

Avots: ME III, 1042

stāvausis, ‡

2) "?": aizade̦ga stāvaušam žagariņu ustabiņa; sasitās vāverīte abejām plaukstiņām Tdz. 37201. (kāzās) aizveda stāvausi (anscheinend zum fem.
stāvause, eine mit in die Höhe stehenden Ohren) aiz galda 45338.

Avots: EH II, 573

I stiga,

1): nebij stigu, nebij ežu ... tīrumā; nu atveda ... stigu, ežu dzinējiņu BW. 25930. tī stidziņa (Var.: celiņš) jāaiziet, tis darbiņš jāpadara 4307 ₁ , 1. pie alas ašņa stidzeņa nuozabeidze Pas. VII, 245.

Avots: EH II, 578

I stùris Wolm., C., PS., Serbig., AP., Neuenb., stùris ² Prl., Kl., stūris ² Ruj., Salis, Lin., Iw., stūris U., Bielenstein Holzb. 549, Mag. V, 2, 176, stūrs ² Preili, stūrs U., stūrs ² Nerft, stūre Glück, die Ecke, der Winkel U.; ein (eckiges) Stück; eine Strecke, eine Gegend U.: ir viņa... uz ielām un glūnē pie visām stūrēm Glück Spr. Sal. 7, 12. nuo tām četrām stūrēm (altāra) Offenb. 9, 13. stūri, zari... vaiņagam BW. 6151. maizes stūri ar labu kārtu sviesta Poruk III, 96. zemes stūriņš Launitz Stāsti 59. apaļ[a] mana tē̦va zeme̦... kad pārveda... māršas, stūru stūris (Var.: stūru stūr˙us, stūru stūriem) izdalīja BW. 3770, 1, labs stūrs (eine gute Strecke Weges) kuo iet U. mūsu stūrī; in unserer Gegend U. Die Bed. "Ecke" geht wahrscheinlich auf eine Bed. "Spitze" zurück; in diesem Fall wohl zu gr. στῦλος "Säule, Griffel", στύραξ "das untere Ende der Lanze", av. stunā "Säule", an, staurr "Pfahl", norw, styr lange Stange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 608); Būga KSn. I, 288 stellt hierher auch r. стырить "sich widersetzen", das aber eher zu mnd. stûr "widetspenstig" (woraus le. stūrs) gehört.

Avots: ME III, 1110

sũrâbele, ein Apfelbaum, der bittere, herbe Früchte trägt: še nebija sūrābeles, nu atveda saldābeli BW. 22688, 3.

Avots: ME III, 1133

svaîne Kr., Warkh., Sessw., svaĩne Nigr. (li. sváinė "Schwester der Frau"), svaîne ² Bauske, Bershof, die Schwester der Frau: svainīt[i]s mani svaini sauca BW. 15714; 25771. sīkas, mazas tev svainītes 25758. kur, svainīte, tā maltīte? 19334. svainis... veda svaines, sievas māsas, pēc kārtas dancuot III, 1, S. 34.

Avots: ME III, 1141

sveķele,

1) = (im Rätsel) susektis: sveķele veda guovi RKr. VlI, 1175;

2) = sveķelis Kokn.

Avots: ME III, 1148

svešs,

1): svešais un trešais BielU., wer zwischen Eheleuten Unfrieden anstiftet;

2): auch Dunika. Subst. svešums: tuo nuoveda svešumā BW. 286, 1 var.

Avots: EH II, 615

tàuta Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit àu ²⁾ Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. u. a. (li. tautà "Volk, Nation; Deutschland", apr. tauto "Land"), taûta Raipol,

1) Art, Geschlecht, Gattung St., L., Manz. Lettus, ("wenig gehört") U.: labas tautas zirgi, vistas L., St., Für. I. zuošu tauta BW. 17605 var. sieviņ[a] mana žīdu tautas 27225, 3 var. nuo augstas tautas Manz. LChr. 129. nuo baznīcas kungu tautas Manz. Post. I, 39. visādu zivju tautu Matth. 14, 47. jaunu putnu tautu Weish. Salom. 19, 11. zeme izduod dzīvas lietas pēc savas tautas (in spätern Ausgaben: kārtas) I Mos. 1, 24 (weitere Belege aus Manz. nnd Glück bei P. Schmidt RKr. XIV, 91). savā tautā U., in seiner Art und Weise;

2) das Volk, die Nation:
skaidras ziņas nuo zemēm un tautām Launitz Stāsti 3. arabieši bij ganu tauta Pūrs I, 10. tautas dziesma, Volkslied BW. 415, 5 und Band I, S. 797, No 27, 5 var. (vgl. dazu J. Kauliņ Etn. I, 70);

3) plur. tautas (selten der sing. tauta), fremde Leute
(zur Bed. vgl. sloven. ljudski "fremd" und d. "unter die Leute kommen"),

a) fremde, feindliche Kriegsleute:
kur mans dēliņš, mana meitiņa tautu laikā (zur Kriegszeit) izklīda Manz. Post. II, 37 (hier auch ein dat. und instr. pl. tautiem: nuo tautiem svilināts kâ vepris II, 189; savus ļaudis un savu zemi var par [vor] tautiem glābt 1, 7);

b) nicht zum eigenen Wohnorte Gehörige; aus fremdem Gebiet kommende Freier
(zur Bed. s. auch Švābe Latv. kult. vēst. I, 1, 97 f.): par "tautām" dēvēja svešus ļaudis BW. I, 492. sveši, sveši tie ļautiņi; kâ ne sveši? tautas vien! VL. bei E. Bielenstein Stud. 39. tautās mani bāleliņi BW. 32159 (ähnlich 4821, 5). sajājušas sīvas tautas 13434. kam turēja kamanās, kam tautām (Var.: tautai) nerādīja 13308. patika taut[u] ustabeņ[a] 33573. lai vada ... īsti brāleņi da tauteņām 33573. vienu mani tautas veda Biel. t. dz. 551. tautās iet, α) in die Fremde reisen L., St.; β) (einen Mann) heiraten (und dabei in die Fremde ziehen; in O.-Bartau "iet tautīnās" nur Wirtstöchter): kad es iešu tautiņā (gew. pt. tautâs!), es būš[u] tautu priekšgājēja BW. 6865. tautās vest "uxorem ducere" Biel, t. dz. 1140. meitiņu izlaida (verheiratete) tautās Niedr. Vidv. XXII, 206. tautas vīrs, Ausländer L., St. tautu (oder tautas Biel. 1473) māte, die (künftige) Schwiegermutter (einer Frau): iznāk pati tautu māte BW. 13646, 18. tautu (oder tautas BW. 13434,

4) dē̦ls, Jüngling aus der Fremde, ein Freier;
tautu (oder tautas) meita, Jungfrau aus der Fremde; ein mannbares Mädchen L.; tautas bē̦rni, Brautwerber L., St. Vgl. auch den Gesindenamen Taũtas Lvv. I, 52, Taũtiņas II, 135. Zu got. ƥiuda, air. túath, osk. túvtú "Volk" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Walde Wrtb.2 798, Boisacq Dict. 963, Kretschmer KZ. XXX1, 454 t., Oštir AfslPh. XXXVI, 442 und zur Bed. auch Zubaty AtstPh. XVI, 4061 (das Allgemeine [tauta] ist eben fremd dem Eigenen gegenüber).

Avots: ME IV, 140, 141

tùmsa, ein nom. pl. tumsi Elv., BW. 5028,1, die Dunkelheit U., Drosth., Ekau, Ellei, Erwalen, Fossenberg, Gotthardsberg, Hasau, Kreuzb., Kr.-Wūrzau, Marzenhof, Matkuln, Nigr., Plm., Ronneb., Sackenhausen, Salis, Schmarden, Selg., Serben, Wirginalen, Wolm., (hochle.) Annenhof (bei Mar.), Bers., Kl., Lubn. (sonst aus dem Hochle., wo dafür timsa, nicht bekannt): tumsa me̦tas LP. II, 16, es wird dunkel, die Dunkelheit bricht an. kad saule nuogāja un tumsa metās I Mos. 15, 17. vienā malā tumsa tumsa BW. 33205 var. līdz mē̦lnai tumsai (me̦lniem tumšiem), bis auf den späten Abend Elv. tumsiņā (oder Adjektiv?) vakarā BW. 433; 33755, 6. mazā tumsiņā LP. VI, 5, bei anbrechender Morgendämmerung: saimnieks mazā tumsiņā piecēlās A. XI, 478. tumsuos (Var.: tmnsā) veda sērdienīti, lai tai kluptu kumeliņš BW. 5028, 1. Wenn mit u aus reduziertem ide. o, zu li. tamsà dass., le. timsa u. a., s. dies und Scheftelowitz BB. XX1X, 23 nnd 47 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 720 f. Oder mit dem u von tumjš "trübe", tumêt "sich bewölken" resp. dumjš "dunkelbraun" ?

Avots: ME IV, 262

tùmss ² ,

1): auch Lng. (unter gaišs), Fehteln, (nicht beleuchtet, woneben
tùmšs ² da nur von der Färbung gebraucht werde) Linden in Kurl., (mit um) Weissensee; t. (od. Subst?) laukā BW. 33698; Subst. tumsums: auch (mit um̂ ² ) Pussen, Salis; ‡

2) Subst., = tùmsa: tumsuos (im Dunkel)
veda sērdienīti BW. 5028, 1.

Avots: EH II, 702

tur, Adv., da, dort; dorthin Spr.: tur un tur, tā un tâ - zē̦ns izstāstīja LP. III, 96. šur (un) tur, hier und da: šur tur salasītās mācības Vēr. v. J. 1904, S. 614. šur tur pie... debesīm mirdzēja pa zvaigznei Stari II, 751. nuo tur, von dort Gr.-Würzau: taisījās nuo tur tuos pautus izņemt LP. VI, 648. izņem nuo tur drāniņu Janš. izveda nuo tur . . . zirģeli ders. kuo tur teikt! (was soll man da sagen

1) LP. 1II, 18. nieka dzelzs gabalu tur vēl sildīt un gruozīt (... soll man da noch wärmen und kehren [verächtlich]),
kur lai tâ izkē̦muojamies! IV, 1. Gebildet wohl nach kur, s. J. Schmldt KZ. XXXII, 412; zum -r vgl. Johansson BB. XVI, 130.

Avots: ME IV, 268

uguņnica "?": jau mums bija zēvelnica. vēl atveda uguņnicu (Var.: uguņuotu; auf ein Mädchen bezogen) BW. 21746, 2 var.

Avots: ME IV, 295

uguņuôt,

1) in der Nacht, bei künstlicher Beleuchtung Fische (mit dem Fischeisen) stechen :
agrākuos gaduos, kad zvejnieki vel gāja uz e̦ze̦ru uguņuot (naktīs uguns gaismā zivis durt ar žebērkļiem) Janš. Nīca 10;

2) illuminieren
(intr.) Mag. IV, 2, 152;

3) "?": jau te bija uguņuota, vēl atveda zēveļuotu (auf Mädchen bezogen)
BW. 21746, 3; - Subst. uguņuôšana, das Feuerwerk, die Illumination.

Avots: ME IV, 295, 296

u˙ra Gr.-Buschh., PS., = u˙ja: urà (Var.: uro, uirjo), tē̦vs, urà, māte! man atveda vilka bē̦rnu BW. 27248. Vgl. urjà und estn. huŕjō!

Avots: ME IV, 301

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. ² 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene ² I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363

uzstiguôt, eine stiga I 1 ("Durchhau") herstellend (die stiga) führen auf (perfektiv): stigu dze̦nuot uzstiguoja (= nuoveda stigu) uz pļavas.

Avots: ME IV, 384

I vaislis: brālis pārveda Piltenes vaisli; nu mazi žīdiņi vairuosies BW. 22470.

Avots: EH II, 750

vànckare ² Erlaa, Prl., van̂ckaris ² (li. nom. pl. vanskariai "unausgebrütete Eier" Lit. Mitt. I, 52) Līn., van̂ckars ² Iw., van̂ckurs ² Karls.,

1) vànckare ² KatrE., Kl., Ogershof, Oknist, Saikava, Sessw., Sonnaxt, van̂ckare ² AP., Ramkau, vanckare Spr., Memelshof, Selb., vanskare Spr., Wessen, vànckaris C., Salisb., vànckaris ² Kaltenbrunn, Lubn., Meiran, Sehren, van̂ckaris ² Bauske, Dunika, Katzd., Pankelhof, Siuxt, vànckars PS., Wolm., van̂ckars ² Arrasch, Jürg., Katlekaln, Stenden, Wahnen, vanckars Grünh., Schorstädt, vanskars Bl., PlKur. (mit añ ), St., U., vanckuris, ein besessenes, aber unfruchtbar gebliebenes Ei, ein Windei:
pauts (uola) gāja vanskaruos U. dze̦guzei divas uolas, abas gāja vanskarēs (Var.: vanskarē̦vanskaruos, vanckarā) BW. 30607. vai bij šķilts, vai pe̦rē̦ts, vai palicis vanskarē (Var.: vanckarē, vanckarā, vanckarī, vanckarēs, vanskarā, vanskarēs, vanckurī) 15633 (ähnlich: 8607, 18923). Sprw.: klaudz kâ izkaltuse vanckare RKr. VI, 938. sapūst kâ vanckaris Br. 204. uolas visas vanckaŗuos vien aizgāja Janš. 5. nuo desmit uolām tikai viena vanckare palika, citādi visas izperēja Selb. vāluodze . . . izveda deviņus bē̦rnus; deviņi palika vanskarā VL. - (fig.) meita palika vanskara (U.), vanckare (Sessw.), vanckarā (Jürg., Wolmarshof), vanckarēs (Saikava), das Mädchen blieb unverheiratet (ironisch). mana sieva allaž vanskara U., ist unfruchtbar;

2) etwas nicht Gelungenes (auch von Gegenständen gesagt):
vànckaris (van̂ckars ² Salis) vien iznāca C. dzīves vanckaŗi, kas nespēj spītēt dzīves nelabvēlībai Janš. Bandavā II, 38; ein ungeratener, schlecht erzogener Jüngling (vànckaris ²⁾ Saikava, (vànckars ²⁾ Sessw.; verächtl. Bezeichnung für einen unartigen Knaben (vanckaris) Frauenb.; Schimpfwort (van̂ckars ² ) Stenden : gans lamā guovi: kur tu līd, vanckars tāds! Stenden. ak tu vanckare ! (auf ein Weib bezogen) Ezerietis. vansk- wohl dissimiliert aus vansp-; in diesem Fall zu got. wans "ermangelnd" und le. perêt "brüten", s. KZ. LII, 119.

Avots: ME IV, 468, 469

varaža,

1) etwas oberflächlich Genähtes, Gesticheltes, Getrakeltes
Vīt.; "varza, ķimpa" Vīt.; "Verwickeltes, Verwühltes" Bers.;

2) "niekuošana" Celm.: atme̦stu tukšās fražu varažas A. v. J. 1897, S. 888;

3) comm., wer oberflächlich näht, stichelt, flickt
Vīt.; wer eintönige Lieder singt (in der Verbind. čaraža varaža; verächtl. Bezeichnung) Vīt.; verächtl. Bezeichnung für eine Person: tas jau tāds varaža, ka nuo viņa gudrs netiec! Vīt. čaražiņu, varažiņu bāliņš veda kamanās BW. 12424. Wohl zu vērt "(schlecht) nähen".

Avots: ME IV, 475

ve̦de̦kla,

1) die zu Führende:
kād[a] es pate vedējīšā, tāda man vedekliņa: nij bij ze̦lta vedējai, nij sudraba ve̦de̦klai BW. 21536;

2) ve̦de̦kla Arrasch, Bauske, Drosth., Erlaa, Frauenb., Meiran, Nötk., N. - Salis, Pankelhof, Saikava, Schujen, Segewold, Selg., Siuxt, Zvirgzdine, vedekle L., St., U., Salisb., Wandsen, ve̦dakla Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, No 16, S. 169, A. - Laitzen, A. - Salis, Bers., Golg., Kaugershof, Kl., Oknist, Saikava, Schwanb., Sehren, Sessw., Wolmarshof, ve̦dakla Ladenhof n. FBR. XI, 69 (mit a aus e̦?), ve̦dakle, die Schwiegertochter
(unbek. in Dond. und Stenden): tavi dē̦li un tavas vedekles Glück I Mos. 8, 16. ienaidā savest ve̦de̦klu ar savas mātices Matth. X, 35. ņemšu daiļu vedekliņu BW.14006. atvežuos ve̦dakliņu (Var.: vedekliņu) 21718 var. lai (dē̦lu māte) ņe̦m mani ve̦de̦klās (Var.: vedeklēs) 518. dē̦lu māte priecājās: segs ve̦dakle villainīti 25279 var. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kur tuo veda ve̦de̦klā (Var.: kam tā tika vedekliņa) 12314 var.;

3) die Frau des Bruders, die Schwägerin
St.: vedekliņa, brāļā sieva BW. 24645. es paliku brāļiem sluga, ve̦de̦klām malējiņa 9958. Nebst li. vedẽklis "ein heiratsfähiger Jüngling" zu vest.

Avots: ME IV, 519

vedin, zur Verstärkung von vest: manis tu ne vedin neaizvedīsi FBR. IV, 61 (aus Serbigal). vedin meitu neizveda BW. 18186, 4. veden vežu... līgaviņu 13668, 3.

Avots: ME IV, 520

veģis Arrasch, C., Dond., Dunika, Karls., Pankelhof, Ruj., Salis, Selg., Wolm. (unbek. in AP., Golg., Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Luhn., Mahlup, Meiran, Ogershof, Oknist, Saikava, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw.), der Wecken, die Bretzel, das Weissbrot U., das Franzbrot, die Semmel V., die Striezel Brasche: dižuo ēdienu paē̦duot sabēra uz galda veģīšus, kuŗus vedēji sabāzās kabatā RKr. XVI, 162. tē̦vs pārveda nuo Liepājas veģi (Kringel, süsses Brötchen) Dunika. sviesta veģis, Butterweck Dr. Aus mnd. wegge "keilförmiges Gebäck, Spitzsemmel".

Avots: ME IV, 521

I velte, velša V., das Geschenk, das Angebinde; A velte L., U., Spr., (mit elˆ ² ) Bl., velˆša ² Dond., velša U., Demin. veltiņa BW. 25380, gew. Plur. veltes U., (mit èl ² ) Fest., Golg., Kl., vè̦ltas ² KatrE., veltis Mag. XX, 3, 194, velˆšas ² Stenden, die Geschenke, welche die Braut bei der Hochzeit verteilt: ziemsvē̦tku veltes Plūd. velša uz vārda dienu V. sūtīti lāgt ar vārdiem un bagātām veltēm A. v. J. 1897, S. 374. saule un lietus neaizmirst duot savas veltes Veselis Trīs laimes. kažuoku, kurpes... iedāvinājis... kad tādas velˆtes ² duod... Janš. Dzimtene V, 91. kādu velšu tu gribēji ? BW. 1141. es, māsiņa, nebē̦dāju par tavām veltiņām (Var.: veltītēm) 25380. kad bērēs (arī kāzās) vedējs nedabū veltis, tad zirgam ļaunums Etn. IV, 174. puisis, kas brūtes velšu pūru veda BW. III, 1, S. 6. brūtgāna brālis ar velšu pūru (tīni) 88. bāliņš ne̦s velšu pūru BW. 25250. sīku velšu mans pūriņš 16710, 6. uotrā dienā (am zweiten Hochzeitstag) ... meta velšu naudu BW. III, 1, S. 89. me̦tat, tautas, velšu naudu! BW. 25696. man palika dieveram velšu kre̦kls nerakstīts 25442. Wohl als "Gunstbezeigung" oder als "Erwünschtes" zu li. velmi (bei Būga KSn. I, 36) "gönne" (s. Petersson Ar. u. arm. Stud. 128), ai. vṛtá-ḥ "erwünscht", vára-ḥ "Wunsch, Gegenstand des Wunsches, Geschenk", lat. velle, got. wiljan, aksl. voliti "wollen", le. vaļa (s. dies) u. a.

Avots: ME IV, 533, 534

‡ verbelains "?": verbelainu kazu veda Tdz. 46089.

Avots: EH II, 771

vest,

1): v. labību šķūnī. dienā v. Lng. (unter diena) od. gaisman v. (unter gaiss) ans Licht bringen.
veikli un labi v. savu valuodu (sprechen) Vindedze 145. tu ved rāmu un gudru valuodu 135. braukt uostā ieņemt ve̦damuo Janš. Dzimtene III, 207. brūtes ve̦damie (zirgi) BW. 15956;

2): tad vīrs nevess (= neprecēs) Lttic. 596 (aus Warkl.); ‡

3) gebären (vom Vieh)
Kaltenbr.: kazas katru gada vede pa pāram kazlē̦nu; ‡

4) verfügen über etwas
(?): puiši ... neve̦d gudru paduomiņu Tdz. 56388. Refl. -tiês,

1): auch Kaltenbr., Sonnaxt; kur tu gribi v. (fahren?)
ar tuo zirgu, ka sakas neesi nuomaucis? Saikava;

3): man šuodien pa˙visam neve̦das (= neveicas) Dunika. lai guovis vairāk ve̦das (= paduodas) Liepna;

5): auch Auleja (von Tieren),
Sonnaxt (von Kühen), Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 9 und 161); nelaimība ve̦das paciešanu Manz. Post. I, 33; ‡

6) vorkommen
(nach r. водиться): vairāk timā mežā neve̦das taidi lieli viesi Pas. X, 522 (aus Zvirgzdine). Subst. vešana: gŗūta sieva vešanās, gŗūta pati ve̦damā Tdz. 44115. Subst. ve̦dums: veda mani pieci, seši, - nepaliku tuo ve̦dumu BW. 18264. kuo līdz mans vē̦dumiņš (dass ich geführt habe)? 21963. Subst. vedējs,

1): juoku v. (Spassmacher)
Rūžu Kr. 163;

2): dižais v. Janš. Dzimtene I, 18, BW. 35610 (35610, 1: dižā vedēja), smukāka vedēja kâ ve̦damā 21576. aiz vārtiem vedējiņi 7907. kad es būtu vedējiņa 891 var.

Avots: EH II, 773

vest (li. vèsti, apr. west, sl. vesti "führen"), ve̦du, vedu,

1) fahrend führen
U.; führen, leiten U. (eig. u. fig.): ve̦d me̦lnuo zirgu laukā LP. IV, 47. ķēvi ruokā vest Br. 245. vest pie (aiz Bauske, Dobl.) galvas Kaudz. M. 11. kur tu mani vedīsi? Etn. II, 70. Sprw.: ved, ved ve̦lnu pie krusta! (sagt man, wenn jem. sich wiederholt weigert, etwas zu tun) Br. sak. v. 1388. jau tuo puišu gana maz, ve̦d karā ve̦damuo BW. 12074. ve̦dat mani kur ve̦zdami, pār upīti neve̦dat! Biel. 798. irbīt[e] mani ceļu veda BW. 26524. tie mani diet neveda 24116. danci vest, einen Tanz anführen: danču vest! BW. 24089. vāverīte . . . ar meitām danci veda 2347. kura platu baru ve̦d (eine breite Schwade mähend vorangeht), tā ve̦d gudru valuodiņu (spricht klug) BW. 12120, 14. tu ved miesu un asini kapā Br. 37. priekšā vest, vorführen U. nelaimē vest, in Unglück bringen U. ļaunā vest Kaudz. M. 139. parādā vest Kav., in Schulden geraten machen. vini ve̦d uz taisnību Kaudz. M. 57. mūs dui veda ienaidā BW. 31149, 1. galā vest, abmachen Brasche. gaļu uz iesmi vest, Fleisch an den Bratspiess stecken Für. I (unter iesmis). - ve̦damais, das zu Führende, die Fuhre: sūtīja ar ve̦damuo (ve̦zumu) uz Rīgu LP. VI, 182;

2) (die Braut) führen; heiraten (von Seiten des Mannes)
U.: sievu vest U. vesti brauca vedējiņi, kuo tie veda, kuo neveda? tevi drīzi tautas vedīs BW. 12396. ve̦dama meita, mannbare Tochter U., ein mannbares Mädchen: gāja .. . precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, S. 25. ve̦damā (ve̦dama U.), die (zu führende) Braut: taisies, mana ve̦damā! Biel. 1267. ģērbies, taisies man[a] ve̦damiņa! 16873. ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā! BW. III, 1, S. 54. bārainīte ve̦damā BW. 5002 var. Refl. -tiês,

1) (für sich) führen:
viņš mani ve̦das līdzi, er fordert mich auf (beredet mich) mitzukommen Mag. XIII, 3, 66. ve̦lns vedīsies jāties LP. VI, 382. ej gulēt, tautu meita, vedies manu bāleliņu! BW. 24884. viņš tuos lika priekšā vesties Pas. II, 181 (aus Ob.-Bartau);

2) sich aufführen, sich betragen:
tikai tā dabūs, kura labi vedīsies Janš. Bandavā I, 76. tâ tu man daries un vedies, ka tu nesasildies! Janš.;

3) gelingen
U., von statten gehen; sich machen U.: tev ve̦das, dir gelingts U. tev šķīrās, tev vedās BW. 7151. viņam jau brīnum ve̦das,

a) er hat die Sprache in seiner Gewalt;

b) die Arbeit geht ihm von der Hand
Mag. XIII, 2, 65. Sprw.: kas labi grib, tam labi ve̦das Br. sak. v. 405. darbs vedās un veicās uz vis˙labākuo Etn. IV, 105. darbs šuodien neve̦das Dunika. kaimiņam darbi neve̦das: pinas un tinas vien Frauenb. dzīvē tiem laimīgi ve̦das LP. II, 43. brauciens brīnum vedies IV, 201, dē̦liem ve̦das brīnum ātri augt V, 42. bagātajam ... viss izdevās, visur vedās 307. ja man Rīgā labi vedīsies, nuopirkšu guovi VI, 187. vīrs kāpis . . . pa diegu augšā, bet maz uz priekšu vedies 289. nevedies nekādā lāgā . . . ar kustuoņiem VII, 681. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam 758. runas nevedās Stari II, 125. valuoda Uoliņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās Kaudz. M. 170. kuo tu dziedi . . . , tev jau labi nevedās! BW. 869, 3. ne ar vienu nevedās man . . . dziedāšana, ar bāliņu vien vedās 311. kâ nu ve̦das, wie sichs eben machen wird U.;

4) sich schicken
Manz. Lettus, U.: tas neve̦das, das schickt sich nicht U. neklājās, nevedās jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705;

5) gebären; kalben
U.: nāce tas laiks, kad tai bij vesties. un tā vedēs savu pirmu dē̦lu Manz. Post. I, 48. tai būs ar daudz sāpēm savu bē̦rnu vesties 219. guovs ve̦dusies, die Kuh hat gekalbt U. - Subst. vešana, das Führen : tautu meita . . . nu pašā vešanā (ist gerade heiratsfähig) BW. 14047. nāc, māsiņa, vešanā (Var.: vedējuos)! 15887. sūta mani vešanās Biel. 1526; ve̦dums, das einmalige, vollendete Führen; das Resultat des Führens; das zu Führende: ve̦dums un pūles neatmaksājas A. v. J. 1898, S. 5. atlīdzināja brūtgāns šādu ve̦dumu BW. III, 1, S. 26. taisi manim ve̦dumiņu! BW. 16364; vedẽjs (li. vedėjas),

1) der Führer
U., wer (fahrend) führt, leitet (eig. u. fig.): līķa vedējs BW. III, 3, S. 863. mantas vedējam savas bē̦das BW. III, 1, S. 22. grants, labības, mē̦slu, salmu vedējs. mani paņēma uz ceļa viens vedējs Frauenb. nav ... malkas vedējiņa BW. 6835, 1. tautu meita pate ceļa vedējiņa (Var.: rādējiņa) 13971. sarunu vedējs Lībek Pūķis 8;

2) vedēji, die Hochzeitsfreunde des Bräutigams:
brāļam braucu vedējuos BW, 25456. brāļam gāju sievas vest, Laimi lūdzu vedējuos 16129. sūta mani vedējuos 15887, 5. sestdienā priekš kāzām brauca īstuos preceniekuos jeb vedējuos BW. III, 1, S. 43. viens nuo tuvākiem brūtgāna radiem, kas vedējiem līdzbrauca un kuo tādēļ sauca vedēju tē̦vu, izskaitīja visus vedējus 52;

3) vedēja, die Patin:
vedēja jeb diža kūma BW. I, S. 192. Nebst vadât u. a. zu air. fedid, av. vāδayeiti "führt", av. vaδrya- "heiratsfähig (von Mädchen)" u. a., s. Fick BB. XXVIII, 105, Lagercrantz KZ. XXXV, 273, Meringer IF. XVII, 142, Stokes Wrtb. 269, Boisacq Dict. 215, Trautmann Wrtb. 344, Feist got. Wrtb. ² 153 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 255 f.

Avots: ME IV, 544, 545

viêns (li. vienas),

1) (als Zahlwort) ein:
viena galva, viena bē̦da Celmiņ. pa vienam U., einzeln. vienas dienas saimniece Frauenb., eine sehr verschwenderische Wirtin. jāizkurina par vienu dienu LP. IV, 146. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. viens palaidiens (s. unter palaîdiens). runāja... ātri un vienā laidā Mērn. l. 20. padarīt kuo vienā laĩdā (in einem Strich, ohne Unterbrechung) Frauenb. bē̦rniem vienā rāvienā (im Nu) bija de̦sa vē̦de̦rā ebenda. viens par diviem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. VI, sak. v. 959. še... nav vis vienais (ungewöhnlich!) cilvē̦ks vien, kas klausās Mērn. laiki 324. tas ir viens un divi, das geht eins, zwei, drei (= in einem Augenblick) U. nebijis viens, divi (im Nu), ... vilks gatavs LP. VI, 292 (ähnlich 361). labi - viens, divi, kuociņš pārne̦sts V, 38. ve̦lns viens, divi izveda mednieku uz ceļa Kurbads. Auf Pluralformen bezogen im Plural: divi vien mēs bāliņi;... pirksim vienus brūnus svārkus! BW. 3451. nuopircis vienas spēles LP. VI, 437. Einem uotrs oder cits gegenüber gestellt: viens uotra (gen.), viens uotram (dat.), viens uotru (acc.), viens uotrā (loc.), einander (gew. wenn von zweien die Rede ist). divi māsiņas iet pa ceļu, sviesta ņuka ruokā; viena uotrai neduodas Br. m. 966. viens pēc uotra Aus. I, 18. divpadsmit ve̦lni viens pakaļ uotra (richtiger wäre: cits pakaļ cita) klūp iekšā LP. VI, 978. viena smalki, uotra re̦sni ērģelēt ērģelēja BW. 341 var. meita nuodzī vuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35 (ähnlich VI, 617). vieni gudruoja, ka..., uotrie duomāja, ka... Purapuķe J. str. 132. ar vienu cirtienu vieniem sešiem galvas nuost, ar uotru cirtienu uotriem sešiem galvas nuost LP. VI, 755 (ähnlich lI, 18). lai viņi šuo lietu neizpauž vieni uotriem Mērn. laiki 200. panāksnieki un vedēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. lūgs vienus, lūgs uotrus Balt. Vēstn. v. J. 1901,.N 10 (Beilage). viens gans nuomira, citi gani raudāja BW. 2692. kamē̦r vieni pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi... BW. III, l, 81. stiprinieki izceļ viņas vienu (richtiger wäre: citu) pēc citas nuo zemes apukšas laukā Pas. II, 220. Ungewöhnlich: tās nu bijušas... cita pēc vienas (die eine nach der andern) jānuomaitā Pas. V, 496. divpadsmit baluodinītes... viena uz vienas dze̦nas Pas. V, 151. jie... lubieja viens vienu (einander) Zbiór XVIII, 419;

2) allein:
viens pats, nur einer, einer allein: vienā pašā naktī Dīcm. pas. v. I, 24. ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši BW. 12856. palikuši vieni paši A.v˙j.1899, S. 279. viņš tur dzīvuo viens U. mēs braucām vienas ar Olgu Apskats v. J. 1903, S. 416. upe viena starpiņā Biel. 1050. meita nee̦suot vairs viena (die Tochter sei schwanger) Stāsti Kraukļu kr.8. gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā BW. 1092. vienuos kre̦kluos Deglavs. laidīs vienus kumeliņus zaļajā zâlītē 30147. es nuokaltu biķeriņu nuo vieniem (könnte auch "lauter" bedeuten!) dālder,iem 26940, 1. Pē̦rkuonam visa zeme, man tas (Var.: tik) viens bāleliņš (Var.: tie vieni bāleliņi) 32955, 3. tu viens vienīgais Glück;

3) lauter:
(dzīvuot) vienuos priekuos LP. I, 98 (ähnlich V, 110), vienā līksmībā III, 85, vienā laimē VI, 49, VII, 101, vienās raizēs Aps. J. Bag. radi 21. brauc uz priekšu vienās bailēs J.Kr. III, 71. viss nams stāvēja vienās liesmās Rainis Göte VI, 74. es lai eju... vienās skrandās A. XVII, 43. debess "vienās acīs" MWM. IX, 152. zirgi vienās putās LP. IV, 15. apģērbjas vienā ze̦ltā 213. vienuos ze̦ltuos I,110. cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā J.Kr. V, 148. raud vienā raudāšanā (weint in einem fort) LP. I, 88. visu laiku pavada vienā dziedāšanā BW. III, 1, 19. kādēļ tu vienā gabalā (fortwährend, in einem fort) tāds nuolaidies? LP. IV, 30. cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt 146. viņš bļauj vienā gabalā;

4) ein und derselbe, der gleiche:
vienā lielumā U., gleicher Grösse. vienā prātā U. oder vienis prātis Kundz. Vec. St. 1 I, gleichen Sinnes. viņi dzimuši vienā dienā. abi vienu lielumiņu BW. 3451. kau[t] būt[u] visi vienu vietu 3851 var. kalpiem jāturas visiem pa vienu vietu Alm. Piesis. sēdēja kuopā vienuos ratuos BW. III, 1, 18. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71. tie visi tur vieni ir, brāļi un māsas, sie sind dort alle verwandt, alle - Brüder und Schwestern unter einander Mag. XIII, 3, 10. tie jau viens, kas viens Dienas Lapas piel. v. J. 1891, N 61, S. 6. tās rindiņas... viens kas viens (ganz identisch) ar leišu tekstu A. XII, 861. vai mēs nee̦sam viens un viens? Apskats v. J. 1903, S. 530, viss viens: vai kaklā, vai makā Br. sak. v. 480. tas jau ir tas pats viens Kav. viena alga Mērn. laiki 86, Kundz. Vec. St. 12, viens algs Dond., viena maksa LP. I, 149, IV, 8 ( man viena maksa, kur,ā pusē sviest Saikava) oder viens daudzums Saikava, gleichviel, einerlei. ar vienu oder (bei L. und Kauliņ BB. XiI, 233) ar vienu vien, fortwährend, immer;

5) ganz, ungeteilt
U.: tā muiža ir uz vienu (ungeteilt) U.;

6) (als unbestimmtes Pronomen; subst. und adjekt.) ein(er), jemand, ein gewisser, (neutral) eins:
viens atnācis U., es ist jemand gekommen. lai nu viens nuoklausās tavā runā Zeib. Sk. 10. viens atjāja baltu zirgu BW. 13829, 1. bet lai man saka viens, kuo grib Alm. Meit. no sv. 103. ak tu viens! Blaum. Skala ug. 199, MWM. VIII, 542. nu saki, viens cilvē̦ks! Zeib. Sk. 56 (ähnlich A. XI, 107). lai nu viens cilvē̦ks pasmejas Blaum. Skala ug. 160. nu klausies nu viens cilvē̦ks šuo ve̦cuo Purap. I. 272. tās nu bijušas jāve̦d par vienu upi Pas. V, 496. kâ viens vaska rituliņš BW. 3768. bija viens kupča dē̦ls Zbiór XVIII,276. atrast vienas mājas LP. VII, 292. gadījušies vieni kapi 36. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes J. Kr. III, 73. vieni divi "etwa zwei" L. viens kas tiesa (eins ist wahr) J. R. IV, 94, A. XVI, 294. tas gan atkal ir viens, kas tiesa Blaum. Skala ug. 139. viens gan e̦suot tiesa Smilga Aizsn. ceļi 26. tas var atgadīties kuram vienam (einem jeden) Apsk. v. J. 1903, S. 600. Volkstümlich (nicht schriftsprachlich) als unbestimmter Artikel: tur vajadzē̦tu vienas stipras virves U. tev ir viena cieta sirds BW. 21654, 5. tavu vienu cietu sirdi! 24346, 1. strādā kâ viena lauva A. XI, 1, 107. viens dumjš, nemācīts cilvē̦ks MWM. X, 569. s. Le. Gr. § 327; zu apr. ains, aksl. inъ, got. ains, air. o`en, lat. ūnus < oinos "ein", gr. οἰνός "eins (auf dem Würfel)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 101).

Avots: ME IV, 664, 665

vietaļa Bw. 23803 var., vietara, = iẽtaļa Mannsbruders Frau: bagātāku mani veda kâ ve̦cuo vietaliņu (Var.: ietaliņu) BW. 18611 var. audz, māsiņa,.., nāc ar mani vietarās (Var.: ietaļās)! 7571, 2. Mit dem v- von vieta??

Avots: ME IV, 673

zaņķis,

I) der Sumpf,
Pfuhl L., U., (mit aņ̃ ) Arrasch, Autz, Bauske, Bl. Dond., Drosth., Ermes, Nötk., N..Peb., Selg., Smilt., Wandsen, (mit kņ ) C., (mit àņ ² ) Adl., Bers., Erlaa, Golg., Lennew., Sessw., VIt.; der Pfuhl, die Pfütze Manz. Lettus; eine grosse Pfütze (mit aņ̃ ) Gt.Sessau; ein schmutziger Ort (mit aņ̃ ) Frauenb.; ein Ort, eine Grube, wohin Unrat getan wird Meselau, ein Ausguss Mar., Petertal., (mit aņ̃ ) Assiten, Fockenhof, Gitsen, Grenzhof, Ruba, Schibbenhof, Ukri, Windau; Schmntz, Mist, Unrat Bers., Lubn., Meiran, (mit aņ̃ ) Grenzhof, Ruba; schmutziges Wasser Barbern, Brucken, Schrunden, Stelpenhof; eine Jauchgrube (vor dem Statt) Frauenb., (mit aņ̃ ) N.-Peb., Pormsahten, Serbigal: zaņkis (ein Sumpf) un meži Glück I. Makkab. 9, 45. dzīvi uguns zaņķī me̦sti Offenb. 19, 20. tanī zaņķī, kur uguns un sē̦ras de̦g Manz. Post. II, 115. dzen guovi nuo tā zaņķa (aus der Jauchgrube) ārā! Frauenb. sagāza visu labumu kâ zaņķī Lennew. viņš jau lej alu sev iekšā tik˙pat kâ zaņķī Lennew. viņš mani ieveda īstā grē̦ku zaņķī, kur dara visādus nedarbus Vīt. pēc nāves nāks jūsu dvēseles elles zaņķī LP. V1, 120. ceļu, kas ve̦d uz puostu, uz elles zaņķi Stāsti Kraukļu kr. 34. dvēselu nešķīstības zaņkī A.v. J. 1899, S. 20. taisnības jūtas nuogrimušas naida un mantkārības zaņkī Seibolt Mājas naids 45. Z. iestidzis... nedienu zaņkī Janš. Mežv. l. I, 351;

2) der Krug, die Schenke (mit
aņ̃ ) Frauenb., "ļuoti slikts kruogs" (mit aņ̃ ) Smilt.;

3) böser Leumund, Unannehmlichkeiten
(mit aņ̃ ) Schibbenhof;

4) verächtl. Bezeichnung eines Menschen, den man nicht erfüllen kann
Harder n. U., ein Nimmersatt. Etwa nebst saņķis aus mnd. sank "das Sinken"??

Avots: ME IV, 690

zẽvelīte, ein hitziges, leicht aufbrausendes Frauenzimmer: jau mums bija zēvelīte; vēl atveda dzirkstelīti BW. 21746, 2.

Avots: ME IV, 715

zibiņuôts, zibeņuôts, feurig, leicht aufbrausend, heftig: vēl atveda zibiņuotu (Var.: zibeņuotu; scil.: sievu) BW. 21746, 1.

Avots: ME IV, 717

žīguôt,

1) einen gewissen Tanz
(žīga II) tanzen: panāksnieki žigli žīguos Aus. I, 116. līguodami, žīguodami kazu veda panākstiņi Plūd. Rakstn., II, 280;

2) = žīgât I 1 Nötk. (mit ĩ );

3) "?": miegulīte žīguot dienu nuožīguo BW. 4702; vgl. dazu Mag. XX, 3, 176 f.

Avots: ME IV, 813

zīlaine, die mit Perlen, Flitterschmuck Verzierte: brālīt [i] s veda pa nuovadu zīlainīti, krellainīti BW. 21521, 5. es izbridu... ar kurpēm, zīlainēm 8401 var.

Avots: ME IV, 732