Paplašinātā meklēšana

‡ àizkãjuôt, hin-, wegschreiten, -gehen Wid.: aizkājuojuši līdz Gūtmaņa alai Līg. J. Daugava I, 1476. līdz mājām aizkājuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 101.

Avots: EH I, 29, 30

àizkãmẽjis, ausgehungert: Anna runāja un bučuoja kâ aizkāmējusi Purap.

Avots: ME I, 31

àizkãmêt, àizkāmêtiês Wid., sehr hungrig werden: kâ aizkāmēt aizkāmējies viņš rija Festen, Lub. aizkāmējies suns.

Avots: EH I, 30

‡ àizkāpe, der Raum hinter einer Düne (?): pa... jūŗas aizkāpēm Janš. Dzimtene ² III, 248.

Avots: EH I, 30

àizkâpt LKVv., hinsteigen, hingehen; so im ironischen Sinn auch in Ronneburg u. a.].

Avots: ME I, 31

‡ àizkãrdinât,

1) lüstern machen;

2) hin-, weglocken.

Avots: EH I, 30

‡ àizkâriêns, die Berührung: tā aizkāriens bij it kâ maigi glāsti Asp. VIII, 225.

Avots: EH I, 30

àizkā̀rktiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben: vārna aizkārcās.

Avots: EH I, 30

‡ àizkārnît, wegscharren: a. mē̦slus pruojām.

Avots: EH I, 30

‡ àizkārpît,

1) = ‡ àizkar̂pît 2: suns aizkârpījis ² bedri Siuxt;

2) = ‡ aizkar̂pît 3 Lemsal (mit àr ² ).

Avots: EH I, 30

‡ àizkāršas, die Versperrung des Weges für die von der Kirche zurückfahrenden Hochzeitsgäste Kegeln n. Latvijas Saule S. 616.

Avots: EH I, 30

àizkãršuôt, àizkãrtît Oger,

1) Stangen vorlegen, mit Stangen versperren:
aizk. ceļu;

2) mit Stangen umzäunen, einfriedigen:
kādu zemes gabalu aizkāršuot.

Avots: ME I, 31

‡ àizkārst, sehr schnell hin-, wegeilen Lemsal: a. pa ceļu.

Avots: EH I, 30

àizkārstît, versperren: mežsargs aizkārstījis ceļu A. XV, 2, 394 (Serben, Bersohn).

Avots: ME I, 31

àizkãrt, ‡

2) a. zirgu. in aller Eile (unordentlich) ein Pferd anspannen
Siuxt: aizkar vien˙alga kuŗu zirgu!

3) hinhängen.

Avots: EH I, 30

‡ àizkā̀rt ² Kaltenbrunn, mit Worten beleidigen.

Avots: EH I, 30

àizkãrt, freqn. àizkãrstît, tr., hängen hinter etwas, verhängen, vorhängen: aizkārt drēbes aiz skapja; luogu ar drānu od. aizk. luogam drānu priekšā.

Avots: ME I, 31

‡ àizkãrtene, ein Vorhängeschloss Ramkau.

Avots: EH I, 30

àizkãrtît, s. àizkãršuôt.

Avots: ME I, 31

àizkãrtne,

1) : auch Ramkau (eine dem Weg quer vorgelegte Stange);

3) : auch AP.

Avots: EH I, 30

àizkãrtne, nach L. u. U. auch aizkārtnis, gew. Plur.,

1) Vorhänge, Schranken, Schlagbaum;
aizkārtnes, dem Wege quer vorgelegte Stangen, um den Weg zu versperren, z. B. den Hochzeitsgästen: likt ceļā aizkārtnes; aizkārtnes (Schlagbaum) bija vaļā A. XIV, 1, 7. aizkārtņu siena, Scheidewand (Brasche);

2) der Bügel am Kessel:
nuo katla aizkārtnes vīrs izkalis trīs pāŗus lemešu LP. VII, 1043;

3) aizkārtne od. aizkārtnes atslē̦gu, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31

‡ àizkārtnīce BielU., ein Vorhängeschloss.

Avots: EH I, 30

‡ àizkãrtnis AP., das Zwerchfell.

Avots: EH I, 30

àizkãrtņuôt, auch àizkãrtuôt, mit Schranken, mit einem Vorhang, Schlagbaum versehen Serb., Bers., Aps.

Avots: ME I, 31

àizkãrts, -s, àizkãrte, eine Stange, mit der man den Weg versperrt, z. B. den Hochzeitsgästen A. X, 1, 307.

Avots: ME I, 31

àizkârums, das Anrühren, der Angriff, die Beleidigung, Verletzung: nebē̦dāju par visiem veltīgajiem aizkārumiem (Angriff) Tēv.; guoda aizkārums, Beleidigung, tiesības aizkārums, Rechtsverletzung B. Vēstn.

Avots: ME I, 31, 32

àizkãsêt, weghusten (vorzüglich ein böses Omen) U., durch den Husten einen von einer gewissen Gedankenrichtung ablenken A. X, 1, 211. Refl. -tiês, zu hüsteln anfangen: aizkāsējās, it kā gribē̦tu kuo sacīt Purap.

Avots: ME I, 32

‡ àizkàsît ² Ass. - Kalt., = àizkãsêtiês.

Avots: EH I, 30

‡ àizkãst pienu spainim gaŗām, seihend unversehens die Milch am Eimer vorbeifliessen lassen.

Avots: EH I, 30

àizkâtuôt (zu kâts), wegschreiten: saimnieks gaŗiem suoļiem aizkātuoja uz istabu Vīt. 84.

Avots: ME I, 32

grèizkãjaîns, grèizkãjîgs, grèizķe̦pains, schiefbeinig : grèizķe̦painās mē̦slu vabules A. XX, 43.

Avots: ME I, 647

grèizkãjis, der Schiefbeinige Ar., Ahs.

Avots: ME I, 647

‡ izkãbât "verwühlen, zerzausen" Serbigal: sīlis miežus izkābājis FBR. IV, 52 (aus Serbigal; so zu lesen!).

Avots: EH I, 454

izkākât, tr., allzu freigiebig, leichtsinnig verschenken; vertun: izkākā savu labumu citiem Naud., Blied.

Avots: ME I, 749

izkãmerêt Dond., herausnehmen, auskramen, reinigen: māte izkāmerē mazam bē̦rnam muti, ja tas tuo piebāzis nenuorijamiem daiktiem Adam. A. XIV, 2, 314.

Avots: ME I, 749

izkãmêt, Retl. -tiês: auch Laud., N.-Peb., Tittelmünde: viņš skuolā tâ izkāmējies, ka nevar ne pieēsties Frauenb., Seyershof. it kâ izkāmējušās PW. Šis ar mani tiesāties? 11.

Avots: EH I, 454

izkâmêt, ²

1) "das Beste aus den Speisen heraussuchen":
te ne˙kā vairs nav, viņš visu izkāmējis Dond.;

[2) "den Honig aus den
kami (Waben der Hummeln) entlehmen (?)" Bers.].

Avots: ME I, 749

izkãmêt, intr., sehr hungrig werden PS.: izkāmējis kâ vilks Nötk., Jan. lietū samircis, nuoruris un izkāmējis A. XX, 641. Gew. refl. - tiês: strādnieks bija visu dienu darbā bez pusdienas, tâ ka bija lieliski izkāmējies Druw., [Fest.], Wend., Mesoten.

Avots: ME I, 749

izkānẽjis od., refl. izkānẽjiês, ausgehungert AP., Schwanb., Sessw. Vgl. li. iškanė̕ti "быть истощену голодом".

Avots: ME I, 749

izkãpaļât: es nevaru i. pa tādām stāvām trepēm Frauenb. ‡ Refl. -tiês, nach Herzenslust (zur Genüge) steigen, klettern: izkāpaļājās pa klintīm Daugava 1936, S. 141.

Avots: EH I, 454

izkãpaļât [Nigr., izkâpelêt Drsth.], durchklettern: viņa bija jau izstaigājusi un izkāpaļājusi klēts augšu Apsk. I, 192. [izkāpelēt visus kalnus Drsth.]

Avots: ME I, 749

izkâpelêt, ‡ Refl. -tiês, nach Herzenslust, zur Genüge klettern: izkāpelējās pa gŗavas atkalnēm Janš. Bandavā I, 224. kuo gan tis kaķis nav izkāpelējies pa aizgaldu! Saikava.

Avots: EH I, 454

izkâpinât (li. iškopìnti ), ‡.

3) = ìzkãpaļât (?): kalni ... izkāpināti un zirdziņi krietni piepūlējušies Janš. Dzimtene IV, 69 (ähnlich Līgava II, 307).

Avots: EH I, 454

izkâpinât, aussteigen lassen: tē̦vs pieceļ krē̦slu, izkāpinādams jauņuvi nuo ratiem RKr. XVI, 174; izkāpināt vēžus, Krebse ausfangen.

Avots: ME I, 749

I izkâpt, ‡

3) (eine Reihe von Objekten) besteigen:
i. visus kuokus. Hierher oder zu izkàpt II ‡ 2 gehört nuolēma ... izkāpt visus pērkļus (um die dort befindlichen Krähenjungen herauszunehmen). Refl. -tiês: man bij visuos kuokuos jāizkāpjas un viss jāre̦dz Seyershof.

Avots: EH I, 454

II izkàpt (s. izkâpt 2; li. iškõpti ), ‡

2) (mit einer Mistgabel) herausziehen, -nehmen:
i. mē̦slus nuo ve̦zuma Bers. sūdus uz tīruma izvē̦d un izkàpj ² tādā rinītē Liepna; ‡

3) = izgrebît (?): nicva - nuo kuoka izšķelta silīte, ar teslīcu izkāpta Liepna.

Avots: EH I, 454

izkâpt [li. iškópti],

1) aus -, heraussteigen:
nuo upes izkāpa septiņas guovis I Mos. 41, 2. meita izkāpj nuo ratiem LP. IV, 138. izkāpt malā, ans Land steigen, landen;

2) bites izkāpt, zeideln:
bites gan arī bij izkāptas Latv. Refl. - tiês, zur Genüge, viel steigen: arājs izkāpies, nevarējis izkāpt, ve̦zums par augstu LP. VI, 162.

Avots: ME I, 750

izkāpuļât, [izkâpuļuôt Lis.], freqn., oft besteigen: viņš neskaitāmas reizes izkāpuļājis egles A. XVII, 316.

Avots: ME I, 750

izkārdinâtiês, alle Versuchungsmittel (vergeblich) anwenden: gan japāņi izdraudējušies, gan izkārdinājušies, durvis neatvē̦rušās A. XX, 293.

Avots: ME I, 750

izkārêt(iês), = izgribêtiês: izkārēt izkārējies; ticis pie ē̦dmaņas, rij bez jē̦gas PV. viņas ir izkārējušās ... uz ... puišiem PW. Šis ar mani tiesāties? 11. S. unter izkãris.

Avots: EH I, 454

izkārêt(iês), = izgribêtiês: izkārēt izkārējies; ticis pie ē̦dmaņas, rij bez jē̦gas PV. viņas ir izkārējušās ... uz ... puišiem PW. Šis ar mani tiesāties? 11. S. unter izkãris.

Avots: EH I, 454

izkãris Kand., izkãrẽjis, refl. izkãrẽjiês, gierig, ausgehungert: brandvīna izkārējis badakāsis Jan. viņš bij gluži izkārējies pēc launaga Bers. uz putniem viņš (kaķis) ir kâ izkārējies Vīt. 38.

Avots: ME I, 750

izkãrmêtiês Erwalen, = izkāmêtiês.

Avots: EH I, 454

izkãrnêt, Refl. -ties: auch Saikava.

Avots: EH I, 454

izkãrnêt Salis., Ruj., Nigr.], izkārnêtiês Lös. n. Etn. IV, 34 "izkratīties, badu pamirt, sehr hungrig werden."

Avots: ME I, 750

izkā̀rnĩjums, das Exkrement: cilvē̦ku, luopu izkārnījumi.

Avots: ME I, 750

izkā̀rnît,

1): izkārnījis visu ve̦zumu (hat den gesamten Inhalt der Fuhre durcheinandergeworfen, ausgewühlt)
Orellen;

2): reinigen
- auch Saikava: i. aku, linu mārku, atejas vietu Grünw. (namu) izkārnītu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 46, 66); ‡

4) ausroden
Salis: tur bij kārnums izkārnīts. es div[as] pūrviet[as] izkārnīju plav[u].

Avots: EH I, 454, 455

izkā̀rnît, tr.,

1) auseinanderwerfen, aus -, durchwühlen, ausscharren, auskratzen:
gultu Wend.; ve̦zumu, eine Fuhre auspacken Bergm. vistas lecekli izkārījušas. suns izkārnīja peļu midzeni Nigr.;

2) ausputzen, [auskehren, ausweiden
U.], reinigen: pīpi. man bij grāvis jāizkārna Alm. [sirds - būdu izkārnīt caur īste̦nu ticību Manz. Post. 11];

3) = izķe̦skāt C. Refl. - tiês, sich entleeren:
kad zirs nevar izkārnīties.. Wagner.

Avots: ME I, 750

‡ II izkãruôt: part. prt. act. izkãruojis, unersättlich Frauenb.: palika guovis tādas izkāruojušas ("badīgas, nepieēdināmas"), kad nedeva miltus. Refl. -tiês, zur Genüge (vergeblich) nach etw. verlangen: viņš visādi izkāruojās, bet nedabūja ne˙kā PV. guovis tādas izkāruojušās (= izbaduojušās) Frauenb.

Avots: EH I, 455

‡ izkãrpaļât Gramsden "dažādi, ruobaini, sukumaini izcirpt".

Avots: EH I, 455

izkãrpît, Refl. -tiês, ‡

4) "izkauties, izlamāties" Seyershof: kad cilvē̦ks sirdīgs, tad izkârpās ² ar.

Avots: EH I, 455

izkãrpît, tr.,

1) ausscharren, auskratzen:
viņa izkārpīja bedrīti MWM. X, 918. vistas izkārpījušas duobes;

2) ausreiben:
miegu nuo acīm JK. V, 70. Refl. - tiês, scharrend, mühsam herauskommen: muša izkārpījās laukā LP. V, 8;

2) zur Genüge scharren:
vistas visu dienu izkārpījušās pa duobēm;

[3) zur Genüge sich auswälzen:
zirgs jau izkārpījies Ruj.].

Avots: ME I, 750

izkā̀rsis Mat., ausgehungert, sehr durstig: re, kāds tas izkārsis. meitene izkārsusi pēc ēšanas Ahs. pusizkārsis tē̦va dē̦ls gaida manis uzauguot.

Avots: ME I, 750

I izkā̀rst, Refl. -tiês, ‡

2) sich auskämmeln lassen:
uotru reiz[i] vilna labāk izkāršas Kaltenbr. neizkāršas smukā vilna, kad liek daudz iekšā kārstavās Seyershof.

Avots: EH I, 455

‡ III izkārst (li. iškáršti), alt und grau werden Für. I.

Avots: EH I, 455

izkā̀rst (li. iškar̃šti), tr.,

1) auskämmeln:
vilnu; fig., durchwalken, prügeln: gan tas tam izakārsīs ce̦gunu Alm.;

[2) herauskratzen
Ruj. Refl. - tiês, zur Genüge kämmeln].

Avots: ME I, 750

izkãrst PS., [izkā̀rst ² Erlaa], = izkãst, ausseihen: pienu.

Avots: ME I, 750

izkãrstît (li. iškárstyti), freqn., izkãrt [li. iškaárti],

1) aushängen:
izkārstīt, izkārt izmazgātuos kre̦klus pa visu sē̦tu. drēbes būšuot izgrìezusi un izkārusi Blaum. bē̦rzi izkāruši vēdināt savus smalkuos zariņus Niedra. ieva ziedus izkāruse BW. 14022;

2) hervorstrecken, hängen lassen:
stāv od. skrej mēli izkāris. mēli līdz krūtīm izkāris LP. VII, 1204. Refl. - tiês,

1) heraushangen, sich hinausbücken, hervorstehen, hervorragen:
mēle izkārusies lielu gabalu nuo mutes LP. V, 2. viņa izkaŗas par luogu ārā R. Sk. I, 100. akmens izkāries nuo mūŗa ārā LP. VII, 1011. čigānei izkāries nuo sedzenes linu buņķītis Laps.;

2) zur Genüge wornach langen:
izkārstījuos, ne˙kā nedabūju A. XV, 2, 394. [izkārstītiês 2 dürfte zu ķer̂t gehören.]

Kļūdu labojums:
1011 = 1091

Avots: ME I, 750

‡ izkãrt (li. iškàrti ), heraus-, hinaushängen: suns izkāris mēli. Refl. -tiês, sich heraus-, hinaushängen: i. pa luogu laukā Dunika u. a.

Avots: EH I, 455

izkā̀rtât, ‡

3) zum zweitenmal aufpflügen:
labi dziļi i. druvu Dunika.

Avots: EH I, 455

izkā̀rtât, izkā̀rtuôt,

1) aussortieren, in Ordnung bringen:
dzīparus, ābuolus;

2) (auch izkārtavuôt Spr.) jem. zu Gefallen tun
Spr.

Avots: ME I, 750

izkārtavuôt (unter izkā̀rtât ), ‡

2) = izkā̀rtât 1: kad sivēni nevienāda lieluma, tad nevar tā ēdiena katram par sevi i. Erlaa. kad ir pulka cilvē̦ku, katram jālej savā bluodiņā, tad saimnīcai grūta izkārtavuošana ebenda.

Avots: EH I, 455

izkãrtne *, das Aushängeschild, Schild.

Avots: ME I, 750

‡ izkā̀rtuôt (unter izkā̀rtât), ‡

3) erklaren:
mēs viņiem skaidrs neizkārtuojām, ka ... Frauenb. viņš man visu gribēja izkārtet, kâ lai es daru Strasden.

Avots: EH I, 455

izkāruôt, intr., zellenförmige Gestalt annehmen, porös werden, durchgären: zeme izkāruo, paceļas uz augšu, kad nakti salst un dienu stipri sida Zabeln. Vgl. li. iškorė̕ti "стать пористым, сотообразным".

Avots: ME I, 750

‡ III izkāruôt "machen, dass etwas heraushangt, namentl. die Roggenwurzel im Frost (?) bei Moorboden" BielU.: vējš izkāruo rudzus.

Avots: EH I, 455

izkãsêt (li. iškóse"ti), hustend, auswerfen, aushusten: kāsēju, kāsēju, bet ne˙kā nevarēju izkāsēt. Refl. - tiês, zur Genüge husten: vai nu reiz nebūsi izkāsējies?

Avots: ME I, 750

izkāsinât, ausforschen, ausfragen Serben n. A. XV, 2, 394.

Avots: ME I, 750

izkâsis ² Ruj., izkāsis Bers., abgemagert, ausgehungert], izkāsies, = izkā̀rsis: ar kārumu, kâ izkāsies, viņš metās tiem virsū A. XII, 655. esi tu arī izkāsies pēc manas draudzības Blaum.

Avots: ME I, 750

I izkãst, ‡

2) fig., herauspressen, abdringen:
viņš grib i. visus spē̦kus gājējam Frauenb.

Avots: EH I, 455

‡ II izkàst ² Warkl., = izbaduôt(iês); hierzu das Partizipium izkâsis ² und izkāsies I 750: nee̦smu ne˙maz tik izkāsies pec tavas draudzības PV. izkāsušies pēc savas artavas Azand. 50.

Avots: EH I, 455

izkãst [li. iškóšti], tr., durchseihen, filtrieren: pienu. taukas dzīres... nuo ve̦ca, izkāsta vīna Jes 25, 6. izkāsu alutiņu BW. 32761. izkāšamā ietaise, der Filtrierapparat.

Avots: ME I, 750, 751

‡ izkâzâtiês ² Dunika, = izkàzuôtiês. i

Avots: EH I, 455

izkàzuôtiês, lange Hochzeit feiern, sich gütlich tun bei einer Hochzeitsfeier: augstmaņi jau labi bij izkāzuojušies LP. V, 198.

Avots: ME I, 751

pusizkārsis, halb ausgehungert: pusizkārsis tē̦va dēls gaida manis uzaugam BW. 13041 var.

Avots: ME III, 428

‡ àizkacinât Bauske "= aizkācêt 2, àizķer̂t 1": nevar kāsi aizkacināt.

Avots: EH I, 28

àizkar̂pe [in Bersohn],

1) der Grund, der Vorwand;

2) aizkārpe = atkārpe JK., Stenden.

Avots: ME I, 31

àizkar̂t, -kaŗu, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31

àizplĩvuruôt, verschleiern, verbergen: tagad nekuo vairs aizplīvuruot A. XXII, 646; cenšas gaismu aizkārt un aizplīvuruot B. Vēstn. Refl. -tiês, sich verschleiern: turciete aizplīvuruojusies B. Vēstn.

Avots: ME I, 44

‡ apkārpît,

1) = ‡ apkar̂pît I: vistas dārzā citus stādiņus izkārpī jušas, citus zemēm apkārpījušas ² Siuxt;

2) = ‡ apkar̂pît 2 (mit ā̀r ) Jürg., Nitau.

Avots: EH I, 91

atkā̀rst: in der entgegengesetzten Richtung, wider die Zähne der kā̀rstava (Wolle) kämmeln Oknist, Schnehpeln, Stenden: nu jau vilna būs izkārsusies; vari atkārst. vilnu kāršuot, vienmē̦r ir jāatkārš.

Avots: EH I, 147

atlàucêt ² Erlaa, [Lisohn], atlàucît ² [Kreuzb., Bers.], atlaucenêt,

1) zurückkämmen, zurückglättern:
matus atlaucījuse kā lauce Etn. IV, 3; A. XII, 644;

2) zurückstreifen:
piedruoknes Bers. Refl. -tiês, sich zurückziehen: augsts pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atlaucējies (Rätsel: die Nuss). [Wohl zu làuks.]

Avots: ME I, 172

atspurêt, -ât(iês), auch atspurgulât Bers. und atspurg(al)âties, sich zurückbiegend faserig, struppig, zottig werden: kārkla vica, atspurājušiem, apdauzītiem galiem Niedra. augsti pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atspurg(al)ājies (Rätsel. Nuss) [BW. VI, S. 160].

Avots: ME I, 196

ciêk [PS., C.], = cik, wieviel; [ciek tas maksā? Glück Luk. 14, 28; ciek tuo aizkāre, tie tapa dziedināti Matth. 14, 36]; vai ciek, sehr viel [genauer: quantum vis]: nu pātarus skaita vai ciek Treum. [= li. kìeka, kìek (ein alter nom. s. neutr. g.)].

Avots: ME I, 392

de̦sa,

1) der Darm
- auch Dunika, Frauenb., Rutzau, Wandsen (wo zar̂na unbek. ist), AP., Iw., Siuxt: spires d. Siuxt "aitu zarna pie izkārnījumu izejas, kur izkarnījumi jau sacietējuši"; tūpļa d. Dond. "re̦sna zarna"; dirsas d. Frauenb. "tūpļa zarna"; kruņ̃ķa d. AP.,

a) der Mastdarm;

b) Grützwurst;
sarkana d. AP., eine Art Blutwurst; balta d. AP., Grützwurst; in Auleja sei de̦sa nur eine Grützwurst; riteņa d. BW. 33425; prieka d. Trik., das männliche Glied;

2) ein schlaffer Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). Zur Etymologie s. die Notiz zu zar̂na.

Avots: EH I, 316, 317

grãja [Ruj.], der Laut, ein leiser, dumpfer Schall : pē̦rkuona grājas Vēr. I, 219. taures mīlīgās grājas itin lē̦ni aizkāra manas ausis Etn. IV, 145 (aus Livl. [Wohl zu li. groju, r. грáю "krächze".]

Avots: ME I, 644

II grìests,

1): der einzelne Deckenbalken
Heidenfeld, Peb., Ramkau: izkāpe uz pirts, izjēme vienu griestiņu Pas. VIII, 297;

2) (vgl. unter grìesti): die Decke
Kaltenbr. (selten gebraucht): rijas griesta (Var.: grieštu, kuoras) galiņā BW. 31587, 4 var.

Avots: EH I, 408

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506

izdarĩjums,

1) das Vollbrachte;

2) das Exkremente
Konv., dafür jetzt gew. izkārnījums.

Avots: ME I, 725

izkarpît Mesoten, = izkārpīt 1. Refl. izkar̂pîtiês nuo ūdens Jürg., Arrasch, aus dem Wasser mühsam (zappelnd) herausgelagen.]

Avots: ME I, 748

izkaût, tr.,

1) ausrotten, vernichten:
Sprw. cik kannu tu izdzēris, cik vīru tu izkāvis? ienaidnieks izkāvis visus iedzīvuotājus. viņš izkauj visus vēžus upē A. XII, 7. pilns nu kâ izkauta MWM. VI, 766;

2) prügeln, blauen:
man bail, ka manis neizkauj Aps.;

[3) reinigen (von Butten)
Popen n. Bielenstein Holzb. 660.] Refl. - tiês,

1) sich schlagen, prügeln:
ik svētdienas izkavies ar runčiem pagultē BW. 20865;

2) zur Genüge, lange hauen, schlagen:
pieci vienu uti kava; izkavās, apnikās, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878.

Avots: ME I, 749

‡ izķirinât Dunika, = izkārt. Refl, -tiês ebenda, = izkãrtiês: i. pa·luogu ārā.

Avots: EH I, 461

izmādîtiês,

1) = izmūdīties N. - Peb.: viņa izkāpa nuo ratiem, saņēma dūkanuo pie galvas un grozīja starp kuokiem, kamē̦r beidzuot izmādījāmies atkal uz ceļa A. Austriņ;

2) "izākstīties" Manzenhof u. a.]

Avots: ME I, 769

izplukt, intr., ver -, ausgebrüht werden, abfallen, ausgehen: kad tev acis izpluktu! (eine Verwünschung). kāju pirksti izplukuši Plūd. LR. III, 58. matiņi izplūk, zuobiņi izbirst Kleinb. Subst. izplukums, das Verbrühen: pret izplukumiem lietuo mālus vai lielluopu izkārnījumus Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 783

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît ² "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja ² aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k̕ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kāka, kākacis, ein allzu freibiger Mensch, ein Verschwender: tas ir gan kāka; izkākā citiem savu labumu; nu jākaŗ zuobi vadzī Blied., Etn. III, 177. izkākā savu labumu citiem, - gatavs kākacis.

Avots: ME II, 189

II kãkāns (?) Renzen "izkārnījums".]

Avots: ME II, 190

kàlst,

1): siens kalst (trocknet)
Heidenfeld. saulē drēbes drīži kalst Zvirgzdine, izmazgāja lupatu, izkāre, lai kalst Sonnaxt; ‡

3) dürsten:
tâ kalta dzert Frauenb. - ‡ Subst. kaltējs, ein Schwindsüchtiger Lettg.

Avots: EH I, 579

I kãmis [C., Bauske],

1) ein heisshungriger, ausgehungerter Mensch, ein gefrässiges Tier
[Ekau, Würzau]: ak tu kāmis, kâ izkāmējies A. - Rahden, N. - Kmph., Gsth., [Serben, Nitau, Roop.] nevar pagaidīt, rij kâ kāmis Weissensee;

2) Popanz, Knecht Ruprecht der Kinder
Serb. n. A. XV, 2, 237;

3) der Hamster
Döbner n. U. In dieser Bedeutung in der Schriftsprache jetzt gang und gäbe, doch im Volke nicht ermittelt.

Avots: ME II, 191

‡ kānêt(iês), zu erschliessen aus izkānẽji(ê)s.

Avots: EH I, 601

‡ kānêt(iês), zu erschliessen aus izkānẽji(ê)s.

Avots: EH I, 601

I kañkalis, [kànkalis ² Mar.], eine harte Erdscholle ["mit àn", Wessenshof], ein Erdkloss, - sacietējis zemes vai izkārnījumu gabals Gold.: šādi, tādi sīki putni, kankalīšu kūļātāji BW. 2664. kaplis, sadauzīdams arkla izlauztuos kankaļus (kukulžņus) un ve̦lē̦nas Antrop. II, 35, Perk. [Als ein Kuronismus nebst. kankars II zu kankalaĩ "Hoden", kankórėžis "ein Tannenzapfen" und vielleicht ciẽkurs, cirkuris, cinkulis.]

Avots: ME II, 155

I kāpeklis Golg. "eine mehrzinkige Mistgabel, ar kuo mē̦slus izkāpj nuo ve̦zuma." - Zu kāprt II, kãpa "Düne" (s. dies).]

Avots: ME II, 192

I kãrnis "ķeksis netīrumu izkārnīšanai nuo krāsns jeb labības nuokārnīšanai rijā nuo ārdiem" Bixten.]

Avots: ME II, 197

‡ II kāruôt,

1) locker, bröcklig werden (vom Eise)
Baar in seinem Exemplar von U., vgl. izkāruôt;

2) rudzi kāruo BielU., die Roggenpflänzchen sind durch die Frühlingsnachtfröste aus der Erde herausgezogen, so dass die Wurzeln in der Luft sind,
vgl. ‡ izkāruôt III. kāruotāja zeme BielU., Moorboden, dersolches an den Roggenpflänzchen bewirkt.

Avots: EH I, 605

‡ IV kārst, zu erschliessen aus ‡ àizkārst.

Avots: EH I, 604

kraûcenis,

1) en Hüstelnder, ein Brustkranker,
cilvē̦ks, kas nevar labi izkāsēt, slimuo ar krūtīm Erlaa, Etn. I, 34;

2) Teufelsjunge;

3) der Pl. krauceņi, das Ausvomierte (namentl. vom Hunde)
Spr., Lub.

Avots: ME II, 262

krist,

1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;

2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;

3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;

5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡

8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II ² , 364. Refl. -tiês, ‡

3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.

Avots: EH I, 655

ļê̦psna ^2,

1) der Fetzen
Grünh.: uz zarnu auguoniem nuorāda strutas un audu ļē̦psnas izkārnījumuos Konv. ² 3562. [tirguotājs pirktai gaļai piemeta vēl kādas ļē̦psnas (cīpslainus, mazvērtīgus nuoplē̦sumus). ve̦cajam mētelim sānuos karājas laukā netīra vates ļē̦psna Lennew.];

2) zur verächtlichen Bezeichnung einer Person - Lump:
vīri ir ļē̦psnas Janš. [Bārenīte 35]. e, tāds ļē̦psnas sievietis nav ne˙kam vē̦rts Alm. [gļē̦vā... rakstura dēļ viņš tapa saukāts par ļê̦psnu ² Janš. Čāp. 23.]

Avots: ME II, 540

mil̃kāns [N. - Peb., mìlkāns ² Bers.], (als Schimpfwort) ein grossknochiger Hund N. - Peb.: [iet kâ milkāns. mil̂kāns (als ein Schimpfwort) "izkāmējis luops, sevišķi suns" Fehgen; mil̂kāns od. mil̂ka Bers., ein grosses (aber schwächliches) Lebewesen" Festen, N. - Schwanb., Sessw., Kalz.: čigāna zirgs ir liels, kaulains milkāns Fest.]

Avots: ME II, 626

nejaûks,

1) hässlich, schlecht, [unlieblich, unartig
Manz. Lettus]: uznāca nejauks laiks. septiņas citas guovis izkāpa pēc šām nuo upes nejauku muguru un liesām miesām I Mos. 41, 3;

2) abscheulich, niederträchtig, böse:
viņš nejauks tēviņš, cilvē̦ks. muižas kungs paliek nejauks LP. IV, 22;

3) das Adv. nejauki, fürchterlich, schrecklich, sehr:
nejauki dusmuoties, nuokust, skaust, lūgties, plīties, pārbīties. vidējais brālis par tuo nejauki sadusmuojies LP. IV, 136. ve̦lns nejauki lūdzies V, 151. [Vgl. aruss. неукыи "невѣжественный" bei Срезневскiй II, 437.]

Avots: ME II, 716, 717

nùopluskis: auch Dunika, Rutzau; suņi ... izkāmējuši, nuopluskuši Jauns. Augšz. 151.

Avots: EH II, 77

I nu (li. nù, [ai. nu, gr. νυ, ahd. nu "nun"]), nun,

1) enklitisch: tas nu viss vēl ne˙kas, bet tumsā atgadās krustceļš LP. II, 32. še nu tev! da hast du nun!
te nu bij! da haben wir's! lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. kâ jau nu, wie schon nun: uzņe̦m tuos laipni, kâ jau nu ķēniņa dē̦lus LP. II, 50. ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs. ja ne, tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. kad nu, ja nu, wenn nun: ja nu tâ tu gribi, lai tad iet arī tâ. kur nu vēl od. kur tad nu vēl, wie sollte es denn auch, gescweige denn: ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev, jaunam muļķim? LP. V, 265. neticis ne virsū skatīties, kur nu vēl precēt III, 27. ķēvīte knapi varuot tik vienu pavilkt, kur nu vēl abus I, 181. zur Verstärkung der negation: ne nu (Var.: neba, nele, ne˙vis) lieta mani pēla, ne nu lieta niecināja; izpaliņa mani pēla BW. 8707, 1. Im ersten Teil eines disjunktiven Satzes: vai nu - vai(jeb vai), entweder - oder; ne nu - ne, weder - noch: vai nu suods, vai guods. bet bailīgais ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt LP. II, 79. Nach dem Imperativ ist das nu enklitisch, wenn auf dem Verbalbegriff der Ton liegt: ej nu, mans dē̦ls! geh nun, mein Sohn! Betont ist es aber,

a) wenn der Zeitbegriff betont ist: ej nu, mans dē̦ls, geh jetzt(in diesem Augenblick), mein Sohn;

b) wenn die Folge der Erwartung nicht entspricht: glāb nu čūsku; gan viņa tev iekuodīs;

2) betontes nu, jetzt:
nu aba, eben jetzt; nu tik, nu vēl, jetzt erst: nu tik viņš pārnāca mājās. [nu tad! U., auf denn, wird`s endlich?] sagrāba meiteni un nu tik bēgt, er ergriff das Mädchen und machte sich jetzt aus dem Staube JK. viņš piekŗauj tādu kâ tik nu, er packt ein ungemein grosses Fuder voll IV, 72. nu kâ, wie denn sonst, natürlich: vai tu arī tur biji? nu kâ. nu, kas nu? nun, was ist jetzt los? LP. VII, 686; nu re (aus redzi) nu, sieh doch nun. Beim Vokativ als Ausrufewort: nu tu mīļais dieviņ! o du mein lieber Gott! In der Frage: vai zini kuo jauna? nu? Wiederholtes nu - mit Betonung des zweiten nu:

a) zur Beruhigung: nu, nu, gan sāpes pāries, lass gut sein, der Schmerz wird vorübergehen:

b) zur Warnung, Drohung: nu, nu, gan dabūsi pērienu, warte mal, du wirst wolh Prügel bekommen.
nu, nu, nu, pa, pa, pa, pasacīšu māmiņai BW. 5561;

c) zum Ausdruck der Indignation: "tu esi mani nelamē grūdis." "nu nu!" das geht doch zu weit.
[Zu apr. "teinünun", la. nudiūs tertius "es ist nun der dritte Tag" u. a., vgl. Persson IF. II, 251.]

Avots: ME II, 752, 753

II pakārtne,

1): "pajumtē piesieta kārts, kur kuo izkārt" Heidenfeld; ‡

2) ein Vorhängeschloss
Nötk.

Avots: EH II, 142

paklẽte, paklẽts, -s, der Raum unter einer auf Pfosten ruhenden Klete: es paskrēju paklētē BW. 18590. [ze̦lta kamuols paklētī BW. VI, S. 161.] paklētīs tie izkārpījā dziļas bedres B.Vēstn.

Avots: ME III, 46

palcîgs "?": izkārnījumi ir palcīgi škidri Konv. ² 919.

Avots: ME III, 57

‡ paplezdinât Dunika, = pavicinât: pīle, nuo dīķa izkāpusi, paplezdināja spārnus.

Avots: EH II, 163

pãrkaru Drosth., Vīt., Ronneb., N.-Peb., Druw., Selsau, Lös., Vank., Naud., Mesoten, Wessen, pãrkarus N.-Peb., Lennew., Adv., (hinunter)-hangend über: zē̦ns izkāries pa luogu tīri pārkaru, tâ ka drīz var izkrist Vīt.; pārkarus pārsniedzies par sē̦tu pēc ce̦pures N.-Peb.; izkapts iesieta pārkaru Erlaa; pārkaru auch als Attribut: pārkaru stāvuoklī Lennew.]

Avots: ME III, 159

‡ pase̦rs C., Heidenfeld, Meselau, Sessw., (nicht auf die Darrbalken, sondern) auf kleine Holzstangen neben dem Ofen (in der rija) zum Trocknen aufgestecktes Getreide; "caur ārdiem apakšā izkāries se̦rs" Heidenfeld (andere Gewährsperson): nevar vēl kult: p. vēl slapjš.

Avots: EH II, 171

pìeņemt,

1) annehmen; zu-, hinzunehmen; zu sich nehmen:
atrastais pieņe̦mts dē̦la vietā. kungs pieņēma mēteļa lejas stūŗus Krišs Laksts 27. kājas man gan vēl drusku tâ kâ aukstumu pieņe̦m Kav. ēd, cik sirds pieņe̦m Kav. es nebiju pieaugusi, ne prātiņu pieņē̦musi BW. 15158. tautiet[i]s manu tē̦vu lūdza visu cauru svē̦tu nakti, vēl pieņēma svētu rītu, līdz pielūdza māmuļīti BW. 15061. blandās tâ pat pa pilsē̦tu, kâ dieva nepieņe̦mts A. XX, 642, wie von Gott verlassen. pieņem, dievs, tē̦v[u] un māti! BW. 4144, 4. nevar vairs, būtu nāve pieņē̦musi! 8750. priekšlikums ir pieņe̦mams, der Vorschlag ist annehmbar Kaudz. M. 193. - pieņe̦mama istaba, das Empfangszimmer;

2) berühren, anrühren:
apkārt sevi vien dziedāju..., svešus ļaudis nepieņēmu (Var.: neaiztiku, neaizkāru), lai netapu ienaidā BW. 956, l. Refl. -tiês, zunehmen, sich mehren: smadzenes tiecas augt un pieņemties Vēr. II, 83. skaņas pieņēmās vēl lieliskāki Turg. Muižn. per. 112. vējš pieņēmās ar˙vien stiprāks A. XX, 402. tavs pūriņš pieņemsies. spē̦ki deviņkārt pieņe̦mas LP. IV, 27. jāšu pasaulē gudrībā pieņemties V, 356. vaigs sācis pieņemties arvienu daiļāks IV, 217.

Avots: ME III, 277

pļerkstêt Wid., pļer̃kstêt Ahs., pļer̂kšķêt ² Selg., pļer̂kšêt C., pļērkstêt Bauske, -u, -ẽju, schwatzen, schreien, plärren, schmettern: kuo nu pļerkšķi, turi muti! R. Sk. II, 142. vista pļe̦rkst. taurenieki pūš taures, ka pļe̦rkst Ahs. pļē̦rkstuošās skaņas nepatīkami aizkāra ausis Zeltmatis. Vgl. plerkš(ķ)ēt.

Avots: ME III, 369, 370

saburnît Smilt., saburņît Wid., saburņât, tr., zerknüllen, zerzausen: saburnīt avīzi Bračs. izkāpa nuo karstās, saburņītās gultas A. v. J. 1896, S. 646. šis simtnieks bij pave̦cs, saburņīts DL. nesaburņā un nesaņurkā manu sakruzulē̦tuo matu un kleitu! RA.

Avots: ME III, 599

saķèzît, Refl. -tiês: gaļa saķēzījās (samaitājās) Kaltenbr. kur guovs saķêzâs ² (= izkārnās) Siuxt.

Avots: EH II, 422

sapluôsît, sapluôsnît Warkl., tr., freqn. zu saplêst, zerreissen; zerfleischen: sapluosīt gabalu gabaluos Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 37. mētelītis sapluosīts BW. 2737, 2. sapluosīti papīra gabaliņi A: XX, 166. (grāmatiņu) izlasīju, sapluosīju BW. 13276. nezvē̦rs sapluosījis cilvē̦kus LP. VII, 1329. vanags sapluosa... putnus LP. V, 184. vāģu riteņi bijuši sapluosīti, gabali izšķaidīti Etn. III, 109. asi nagi tuo sapluosa un izkārpa Stari III, 222. (fig.) tava pazušana man sapluosīja sirdi Rainis. dzejnieka sapluosītuo dvēseli Vēr. I, 965. Refl. -tiês, sich beim Toben, beim Sichbalgen zuvieltun: bē̦rns sapluosījies Salis.

Avots: ME III, 704, 705

sariest,

1) tr., (zwei Stücke) verbinden:
kad čūska arī vairāk gabaliem pārsista, ķirzaka atkal sarieš kuopā Etn. II, 172. divus baļķus sariest (zusammenfügen) B. Vēstn.;

2) sich vereinigen (von gleichartigem)
Burtn., Wolm., Trik.;

3) tr., Halme, Ranken, Wurzeln treiben; stauden; entwickeln:
lefkojas sarieš lielus ce̦rus Konv. ² 2423. ieva, ziedus sarietuse (Var.: izkārusi, izlaiduse, sakrāvusi, sakrājusi), gaida pilnu mēnestiņu BW. 7601 var. kâ rasas pērlīte, kuo sarieš zieds Juris Brasa 356;

4) tr., fallen lassen
(von vielen Objekten): saujiņā vien sarietu (Var.: salasīju) savas gaudas asariņas BW. 26861, 3;

5) s. aude̦klu, (das Garn) auf den Weberbaum bringen:
kad aude̦kls bij sariests, audēja... vēra dzijas nītīs Jauns. Baltā gr. I, 133. Refl. -tiês,

1) sich ansammeln:
lē̦nām piles sariešas pie griestiem Druva I, 658. zara galā sariešas spuožs piliens Valdis Stabur. b. 30. kaut tik vienā kaujā jūs re̦dzē̦tu, kâ īsti cīkstās, - gan jums spē̦ki sariestuos! Valdis;

2) zu wachsen anfangen:
zuobi sariešas Lennew.; üppig stauden, WurzeIn treiben: krūmi pļavā sariesušies N. - Peb.

Avots: ME III, 719

sazuzinât, tr., benetzen: lietus sazuzina visas laukā izkārtās drēbes Dond.

Avots: ME III, 797

šķel̂tne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit el̂ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķel̂tnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel̃tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 26

‡ šķērsenisks, quer (Adj.): veikals ar šķērsenisku izkārtni J. Veselis Dienas krusts 4.

Avots: EH II, 634

sklads Nigr., eine Umzäunung, ein Käfig: līdz kuo dārzu apsēj, tūlīt jāliek vistas skladā, lai tās neizkārpa duobes Ahs. n. RKr. XVII, 52. Wohl mit sekundärem s-; vgl. klada.

Avots: ME III, 881

šķũtniẽks Salis, Wolm., der Schiesskerl, der den Vorspann Bringende, Kutschende L., U., Golg.: kungs bija apgādājis zirgu un šķūtnieku līdz stacijai Poruk II, 111. šķūtnieka zirgu nejūgs... zārkam priekšā Aps. Bag. radi 28. izkāpu un skatījuos pēc šķūtnieka Blaum. MWM. v. J. 1896, S. 637.

Avots: ME IV, 57

slīksnãjs U., Grünwald, Widdrisch, Memelshof, (mit ì) Ermes, auch slīgsnājs geschr. slīksnāja vieta Widdrisch, slīksnāja Konv. ² 2321, slìksnis Wend., (mit ì ² ) Lis., (mit î ) Golg., Schwanb., (mit î ² ) Salis, slīksnis U., auch slīgsnis geschr., ein tiefer Morast, in den man einsinkt; ein sumpfiger Bach U.: viņi salīda ļinde̦nā slīksnī Lautb. liesmiņas, kas vilinādamas izkāpj iz bezdibeņa slīkšņiem Aps. VI, 8. pārvērties par purvainu slīksni Druva I, 722. viņš makšķeri pār slīkšņa malu svieda un raudzījās, kā pluostiņš ūdens ruožu vidū ... cēlās Skuju Fridis. - Vgl. auch den Wiesennamen slīksnis Lvv. I, 90, 98, 107. Zu slīksns I.

Avots: ME III, 935

spire: spires de̦sa Siuxt "aitu zarna pie izkārnījumu izejas, kur izkārnījumi ir jau sacietējuši".

Avots: EH II, 551

sutra,

1) der Dunst, Dampf
Lemsal n. U.;

2) die Mistjauche; dünnflizssige Exkremente
(skaluoja ar sutru LP. VI, 838); "jē̦la cilvē̦ku izkārnījumu čupä Naud.; "Rasenstücke auf Reisig als Düngemittel"(gemeint ist wohl eine Düngerstätte) Kalzenau;

3) ein unsauberes, liederliches Mädchen
Blieden. In der Bed. 1 jedenfalls nebst li. šutringas "dunstig" zu suta, s. Leskien Nom. 438 und 439; in der Bed. 2 dagegen nebst li. sutrė, sùtros "Spülwasser; Mistjauche; eine trübe, schmutzige Flüssigkeit; Bodensatz; der Schmutz auf dem menschlichen Körper" (Geitler Lit. Studien 113, Tiž. III, 356, Lit. Mitt. IV, 404) und (nach Būga PФB. LXVI, 233) apr. sutristio "Molken" zu air. suth "Saft, Milch" (und r. сыта "Honigwasser"?), le. sula (s. dies) u. a., oder aber (wenn sutr- dissimilatorisch aus *srutr-, vgl. Būga Aist. Stud. 29) zu le. strutas (s. dies).

Avots: ME III, 1128

I svàlbs ² : svalba dzija Heidenfeld. sval̃bi ("vaļīgi") izkārta virve Salis.

Avots: EH II, 612

uzkâpt (li. užkópti "hinaufsteigen"), aufsteigen L.; (auf etw.) auftreten: muļķītis... uzkāpj... zirgam mugurā LP. IV, 56. nu uzkāpu kumeliņu (stieg aufs Pferd; ungewöhnl.) BW. 13250, 27. arājs izkāpies - nevarējis uzkāpt, ve̦zums par augstu LP. VI,162. Muozus uzkāpa pie dieva II Mos. 19, 3. uzkāpt uotram uz kājas Salis. paklāj pie brūtes ratiem zemē deķi, kur brūtei uzkāpt BW. IIl, 1, S. 15. (fig.) šuorīt salna uzkāpusi jau uz jumtiem Vēr. II. 1230.

Avots: ME IV, 340

uzzeltît,

1) auf etw. vergolden, golden anstreichen:
uz izkārtnes (uz grāmatas vāka) uzzeltīti skaisti burti;

2) von neuem vergolden: bildes rāmi nuo jauna uzzeltīt;

3) Schläge versetzen:
uzzeltīt kam pa muguru Bauske;

4) = uzbučuôt: uzzeltīt kam uz ruokas Golg.

Avots: ME IV, 400, 401

I vaina (li. vaina "Fehler, Gebrechen" Lit. Mitt. IV, 219, V, 164, Bezzenberger BGLS. 336) AP., Gramsden, Ronneb., Ruj., Salis, vàina ² Kl., Nerft, vaina U., vaĩne Līn., Segewold, Serbigal, vàine ² Eversmuiža n. FBR. Vl, 37, Golg., Mahlup, Mar., Preili, Schwanb., Selsau, Zvirgzdine, *vaîna ² od. *vaîne ² Schlehk n. FBR. VII, 36; Rothof n. FBR. VIII, 133, vàiņa ² Gr.Buschh., Lös., Oknist, Prl., vaiņa BW. 16606 var.; 21988, 4 var.; Sussei n. FBR. VII, 140,

1) die Schuld, das Vergehen
Wolm. (vaĩna), St., U.; die Ursache U.: nerāj mani bez vainiņas! BW. 26818, 1. nesakait manas vainas (sagt nicht, dass ich schuld bin), ja ruozēm zari lūza! 6464. nuorāva žagars manu vainadziņu. žagariņa vainu devu, - sen tautieša ruociņā 5905. aiz kuo sievas neņemiet? pē̦rn sacīja miežu vainu (Var.: vaini), kāda vaina (Var.: vaine) šuoruden? 13781, 2. pē̦rn teicāt tādu vainu, ka miezīši neauguši; . . , nu liksim tādu vainu: apinītis neziedēja 13781, 3. augs pādīte, sapēs zuobi, duos vainiņu kūmiņām 1482, 2. mātes vaina pie mazā augumiņa (die Mutter ist am kleinen Wuchs schuld) BWp. 1713. kaķi putru apē̦duši. tī nebija kaķa vaine, tī bij paša aukļa vaine Mar. n. RKr. XVII, 104. tik vien varu vainas duot (Var.: rast, grìezt): neduod puisi klāt gulēt BW. 32847. ļaudis man vainu cēla, es par vainu nebē̦dāju 8599. kas pie mana augumiņa nezināmu vainu liek (wer mich verleumdet) 8519. allaž jau mana vaina (immer bin ich schuld) Plūd. Llv. 216. vainu uz citu griezt, die Schuld einem andern zuschieben U., einen andern in Verdacht haben L. Vasaraudzis liek visu Andŗa vainā (schiebt die Schuld an allem auf A.) Aps. Bag. radi 16. neliedzies ilgāk, ja esi pie vainas (wenn du schuldig hist)! Blaum. Pie skala uguns 44. vainā krist (schuldig werden) Kaudz. M. 317. Sprw.: kad vilks izsalcis, tad jē̦ram vaina Br. sak. v. 1421. slinkums ir nelaimes vaina (Ursache) Kundz. Kronv. 159;

2) das Gebrechen, der Mangel, der Schade
St., U.; der Fehler; die Krankheit (vaĩna) Ramkau: Sprw. uotra vainas acīs duras Br. sak. v. 1317. ta maza vaina LP. IV, 71. tā vaina tik liela nav, der Schade ist nicht eben gross U. kas vainas? wo fehlts? was gibts? worüber wird geklagt? U. kuo tu raudi, kas tev vainas (Var.: kas tev kait)? BW. 26864, 2. es nezinu, kas man vainis (sic!) 17720, 2 (aus Segewold). kas man vainas (rhetorische Frage) nedzīvuot pie bagāta saiminieka? balta putra, tīra maize 31092. kas man vainas (Var.: vainītes) nedzīvuot (Var.: kas kait man nedzīvuot), vainadziņa nevalkāt! 5264, 6. kas pašu austai drēbei par vainu (was fehlt dem hausgewebten Stoff, d. h. er ist gut genug)? Kaudz. M. 87. te jau žāvēšanas vaina vien ir Wolm., hier muss nur getrocknet werden. tur ir trumpējamā vaina ("ir jātrumpē") Kav. viņš brē̦c par vainām visādām, er klagt über allerlei Gebrechen U. Sprw.: vaina (die Krankheit) ne˙kad neiet gulēt, vienreiz nāk augšā Birk. Sakāmv. 37. kunga vaina - zemnieka veselība Br. sak. v. 555. tī vaine, ka ķēzī gultā Pas. VII, 434. kas aizkāris, tam vaina piesitusies LP. VII, 379. iekšīga vaina, eine innere Krankheit Ramkau. asins vaina (Konv. ² 200) od. sarkana vaina (U., Konv. ² 200) oder vaĩne Le. Leseb., das Blutharnen des Viehs. vasaras vaina, eine Art Krankheit: pret vasaras vainu varžu kurkuļi jāduod RKr. XII, 15;

3) die Wunde
(vaĩna) Dunika, Salis, St.: strutuojuoša vaina MWM. VI, 506. nāves vaina, tödliche Wunde BielU.; uguns vaina, Brandmal St. Zu slav. vina "Ursache, Schuld, Fehler"; vgl. Trautmann Wrtb, 344 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 230, Ehrlich Zur idg. Sprachgesch. 78. Apr. etwinūt "entschuldigen" beruht auf slav. vina, s. FBR. II, 12.

Avots: ME IV, 437, 438

vaĩrs Bl., Wolm. u. a.,

1) mehr
(= lat. plūs; jetzt in dieser Bed. veraltet): tur jir vēl vairs vietu Ev. kate̦rs ...vairs (μεῖζόν τι) jir nekâ viens... Ev. (Matth. 11); (als Slavismus in Lettg.) papūlējies kuo vairs (r. чѣм больше, möglichst viel) atnest! Pas. I, 221 (aus Preili). tam vairs (r. тѣм болѣе), ka..., umso mehr, weil... 358 (aus Rositten);

2) vairs - ne, nicht mehr:
tu manis vairs neredzēsi, du wirst mich nicht mehr sehen. viņš mana, ka vairs nav labi Dīcm. pas. v. I, 37. tie nezināja vairs, kas... LP. I, 187. ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt II, 79. citi vēl iet, tak ne vairs uz baznīcu Aps. J. III, 3;

3) tik(ai) - vairs oder vairs - tik(ai), nur noch:
bija tik vairs zirgi trīs Aps. J. III, 28. saimniece tik vairs spējusi iekliegties LP. VI, 76. nuo māsām tikai viena vairs dzīva Wolm. viņš tik vairs turējās Dond., Kalleten. tikai nātras un nezāles vairs siltajā saulguozī Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 776. vairs ir tikai mē̦mas... liecinieces Etn. II, 158, gruzdēja vairs tikai divi gabali Saul. R. I, 72. atradu vairs tik kūpuošas drupas Niedra Kad m. dilst 222. paliek vairs tikai tēja A. v. J. 1897, II, 137 (ähnlich Mērn. 1. 124). - Ein alter Komparativ, s. Le. Cir. 355. Wie aksl. bole "magis, plūs" zu ai. bálam "Kraft" u. a. gestellt wird (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 110), so dürfte le. vaĩrs nebst li. vyrẽsnis "höher gestellt; ätter" und le. vĩrs "Mann" zu ai. vayaḥ "Lebenskraft", lat. vīs, gr. ἴς (mit langem i) "Kraft" u. a. (bei Walde 1. c. I, 228 ff.) gehören.

Avots: ME IV, 442

‡ vārtaugša, das über der Pforte Seiende: pameta skatienu vārtaugšā (= uz izkārtni virs vārtiem) A. Upītis Laikmetu griežos II, 217.

Avots: EH II, 765

viezt,

1) "iezt (zuobus)": tev viezīšu reiz Sissegal; vgl. auch atviezt. Aus iezt + viebt?

2) "?": atpakaļ galvu tā (dvēsele) viež(=griež? Reim!) MWM. VIII, 841;

3) "?": zalktis mēli izkāra un tik dziļi Ģintu viež Zalktis I, 19;

4) "?": viež (zu *viest? etwa: lässt scheinen)
tumšu gaismu neskaidrs luogs Stari III, 128. Rell. -tiês "?": ap katru suoli savas puķes viežas (mit ž aus dj ?) "Izgl. III, 17" (falsch!). Vgl. auch saviezties.

Avots: ME IV, 674, 675

žadzuoņa,

1) = žvadzuoņa, das Klirren (z. B. von Ketten) Gr. - Buschh., Odensee; lautes Durcheinandersprechen Sessw.: dzirdēju uotrā istabā stipru žadzuoņu Sessw. sacēlās... žadzuoņa un smiekli A. XVII, 296. viņa dzirdi aizkāra nepatīkama žadzuoņa Baltpurviņš Zalktis I, 111;

2) comm., ein schwatzhafter Mensch
Odensee.

Avots: ME IV, 784

I žaût (li. džiáuti "zum Trocknen hinhängen" ) C., Lis., Lös., Wolm., (mit aû ² ) Dunika, Frauenb., Praes. žaûju od. žaûnu, Praet. žâvu, trocknen (tr.) U., zum Trocknen aushängen (unbek. in Adl., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava, Schwanb., Zvirgzdine, wo dafür izkārt): izgrìezusi veļu un aizgājusi žaut A. Brigader Vizb. 55. žvejnieks... žavis vabās savus tīklus LP. VI, 1, 167. žaun sudraba bērziņā! BW. 5036, 7. Nebst žavêt, žâvêt, žût u. a. und li. džiovà oder džiūtìs "Schwindsucht" u. a. vermutlich zu ahd. tawalōn "hinschwinden, hinsterben", an. dò "wurde gefühllos" (von Gliedern), ahd. touwen, and. dōian "sterben", got. dauƥs "tot", diwans "sterblich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 835). Die Urbed. der Wurzel wäre dann etwa: austrocknen, verdorren, erstarren.

Avots: ME IV, 792, 793

žaûtavas ² Adiamünde, zwei glatte Holzstangen (auf Stützen) zum Aushängen (Trocknen) von Netzen: tīkli izkārti žautavās Rundel. drēbes (veļa) karājas žautavās ders.

Avots: ME IV, 793