Paplašinātā meklēšana

izkŗaũt, = izkraut.

Avots: ME I, 755

kŗautiņi Selg. n. Etn. IV, 97, kŗautiņš, = krauči: nuo kŗautiņa uz visām pusēm stiepās ārā salmi RA.

Avots: ME II, 296

‡ pakŗaute "Raum unter der Treppe etc. zum Hinetnstellen von Sachen" Diet.

Avots: EH II, 145

àizkŗaũt, tr.,

1) häufend versperren:
puķēm aizkŗauts luodziņš A. XX, 622;

2) hinter etwas legen, häufen:
malku aizkrāsnī.

Avots: ME I, 34

àizrumpêt,

1) sich verdocken:
kad jaunam kuociņam iegriež mizā, tad tas ar laiku aizrumpē Auermünde;

2) a. kaudzi ="uzkŗaut kaudzei rumpi" Ruhental.

Avots: ME I, 47

apbružât, tr., abnutzen, abtragen: grāmatas, drēbes AP., Lös. galdiņš apbružātām grāmatām apkŗauts AU.

Avots: ME I, 78

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

ass, -s,

2): asi malkas dedzinaju BW. 9518, treju asu zāģu baļķu 10557, 6 var. trīs as[i]s gaŗu 1505, 4; ‡

3) = grè̦da 1: akmeņi ...bija rūpīgi nuokŗauti asīs Janš. Dzimtene I, 161.

Avots: EH I, 131

ass, -s (li. ašìs, apr. assis, aksl. ось, la. axis, ai. ákṣ̌a-ḥ, av. aša-, gr. ἄξων, ahd. ahsa "Achse", ir. aiss"Wagen"),

1) die Achse des Rades, der Spule
Rutzau, A. XI, 83, auch zemes ass, die Erdachse;

2) der Faden, die Klafter:
malku asīs kŗaut, das Holz fadenweise aufstapeln, asis mest, mit der Messrute oder ausgebreiteten Händen messen. Doblen; trīs asis gaŗš, drei Klafter lang.

Avots: ME I, 145

‡ atgŗût ² Dunika, Kal., OB., Rutzau, seitwärts niederstürzen (intr.): sakŗautie kuoki atgŗuva nuo sienas ar lielu truoksni.

Avots: EH I, 143

atkŗaũt, -kraũt, tr., abgesondert packen, laden, legen: atkŗaut bē̦rzu malku savrup, egļu malku savrup.

Avots: ME I, 168

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

I bim̃bât, -āju [Nigr., Bächhof], intr., unaufhörlich weinen: vairāk nezin, kâ bimbāt un šņaukāt Alm. meita tāda mīkstčaulīte, bimbā vien. nu kuo tu atkal tur bimbā Līniņ, Wain. bimbā māte, bimbā meita, nav kuo kŗaut ve̦zumā Rutz. n. RKr. XVI, 158.

Avots: ME I, 296

blĩvi, blĩviski, blīveniski, fest, zusammengepackt, vollgestopft: kuo spiedies klāt tik blīvi? Aus. laiva kŗauta līdz malām tik blīvi Aus. uguns jau nede̦g tāpēc, ka tu esi malku blīveniski salicis Līniņ Wain.

Avots: ME I, 316

dižums, ‡

2) der grösste Teil
Dunika, Grob., Kal., OB., Rutzau: d. jau nuovākts pļāvā vai laukā; kad lielā puse jau ieve̦sta vai uzkŗauta, vai arī, kad viss ieve̦sts, bet vēl nav nuogrābts Grob.; ‡

3) izvētīt izkultuo labību nuo dižuma (= pirmuo reizi, ar re̦tuo kre̦te̦lu) Grob.

Avots: EH I, 324, 325

grimuonis, grimuons St., Mag. IV, 2, 76,

1) Holz, das im Wasser untergeht ;

2) Hornstrauch (cornus sanguinea)
RKr. II, 70 : citi sauc grimuoni (cornus sanguinea) par bezvārda kuoku Konv. ² 360 ;

3) "?": slapju mē̦slu piekŗautā ratu skāre gremdē riteņus kâ grimuonis Doumas IV, 450.

Avots: ME I, 655

ìekraten,

2): iekrate̦n (nepiespaiduot) iebāzt maisā Gramsden. ie. (nepieminuot) iekŗaut ve̦zumā ebenda.

Avots: EH I, 522

ìela,

1) die Strassen in der Stadt:
palaidnis vazājas visu dienu pa ielām; nach U. auch: Alle, Reihe;

2) die Reihe Getreide, die Garbenschicht, die auf zwei oder drei zusammengestossenen Darrbalken im Darrhause steht;
auch eine Reihe von je zwei zum Dreschen aneinandergelegten Garben: divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā, un vienu tādu rindu sauc par ieliņu Etn. III, 73;

3) iela malkas, Holzstapel
[Wolm., Salis], N. - Schwanb.: sakŗautas gaŗas ielas malkas Apsk. Nebst li. [eilà od.] eilė˜ "Reihe, Schicht" zu iet "gehen", aile "Reihe, Gang" (s. dies) u. a., s. Leskien Nom. 454 und Būga Изв. XVII, 1, 32].

Avots: ME II, 35

izmāžuôt, tr., verhunzen: kakti piekŗauti bij vis˙visādiem rīkiem, gan dzelžu pinekļiem, gan izmāžuotām lūškām MWM. VI, 484. Refl. - tiês,

1) [sich lächerlich machen, sich blamieren Arrasch]: kad nee̦smu tik izmāžuojies ar MWM. IX, 657. C.;

[2) zur Genüge
māžuoties].

Avots: ME I, 770

ježikas,

1) jeziks, ješčiks (aus r. ящик?) Druw., ein Rahmen, welcher zur Vergrösserung des Schlittens dient, ein Schlittenkorb (kuo liek uz ragavām, lai varē̦tu uzkŗaut lielāku ve̦zumu) Etn. II, 18, AP., Serb., Nötk.;

2) ein kleiner Schlitten
N. - Schwanb., Etn. I, 153; zirgi kamanās un ježikās.

Avots: ME II, 111

jukls, auch jūkls,

1) verwirrt, chaotisch:
apkārt rūc un dīc viss, juklā tumsā rakts Plūd. juklais truoksnis nuorimst Kaudz. M. juklajā dzīves ņugā Janš. vē̦sture vairs neizlikās nejēdzīgu varas darbu jūkls juceklis Pūrs III, 93;

2) mürbe, lose, locker:
siens tik jukls, ka nevar viņu sakŗaut ve̦zumā - tīri kâ spaļi Dubena. jukla maize Buschh.

Avots: ME II, 116

kâpinât (li. kopìnti) [Drosth., Lautb., Dond., Wandsen], caus. zu kâpt,

1) steigen machen, steigen lassen:
es tai kŗautu uolu ve̦zmu, le̦dus kalnu kāpinātu BW. 9203. pret kalniņu kāpināju (puišus) 12739. nedrīkstēju ruoku duot, ne nuo zirga kāpināt 14297;

2) vēžus kāpināt, Krebse mit dem Kescher fangen, sie durch eine Lockspeise in den Kescher locken, steigen lassen;

3) * steigern:
balsi Vēr. I, 1076. viņa ir kāpināta miesas spē̦ka nevarība A. XX, 320.

Avots: ME II, 193

ķigulis,

1) Schnecke
Wid.; Schneckenhäuslein U.: nav sastuopami ķiguļi MWM. VII, 877;

2) eine Wäscheklammer
Grünh.;

3) ķiguls L., ein Kegel;

4) [ķigulis Selg.], die kegelförmig zusammengestellten Garben:
kad sāka stādīt ķiguļus PSk. II, 64. ķiguls - nuo kūlīšiem sakŗauts labības stats Selg. n. Etn. IV, 66;

[5) ķigulītis Mesoten, = abr(a)kasis].

Avots: ME II, 379

ķivere, n. U. auch ķīveris,

1) Soldatenhelm;

2) der Kopf:
bet es tad tev iekŗautu par ķiveri Purap.;

3) der Rausch, Strich:
ķīveri ietaisīt, sich einen Rausch anlegen. bij jau paguvuši jaunu ķiveri ietaisīt Purap. viņam laba ķivere galvā od. viņš ķiverē, er hat einen gehörigen Rausch. [Zunächst nebst estn. kīwer aus nd. kyuer (bei Russow, s. P. Schmidt RKr. XV, 47) oder aber aus altr. киверь "военный головной убор."]

Avots: ME II, 387

[kladêt Selg., Wandsen, = sviest; in Stenden = kŗaut, likt: vēžu bija tik daudz, ka sākām tuos kladēt ce̦purēs. juo šis bļauj, juo es šim tik kladēju pa galvu. - Aus r. кладу "lege"?]

Avots: ME II, 208

[kladît,

1) = kladēt, werfen: viņš kladī pagales zemē Nigr.;

2) tragend reichen od. stecken:
kl. labības rijā; kl. labības maisus rijā Weinsch.;

3) = kŗaut Rutzau.]

Avots: ME II, 208

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344

krauči, kŗautiņi, Arbeitswagen (darba rati) Selg. n. Etn. IV, 97. Zu kraũt.

Avots: ME II, 262

I kràulis,

2): "apgraulējušu" ME. II, 263 zu ersetzen durch "appraulējušu"; ‡

4) akmeņu kraûlis ² (kraûls ² Salis) Lems., ein Steinhaufe
("nuomaļā vietā sakŗauta akmeņu kaudze").

Avots: EH I, 643

kŗaũt [auch Dunika, Lautb., Wandsen, Gr.-Essern, Lutr., Selg., Nigr. (li. kriáuti)], kŗaũju od. kraũnu, kŗãvu, tr.,

1) häufen, laden, packen, fleihen:
labību, sienu ve̦zmā, sienu gubā, malku asīs. krauj man pilnu ve̦zumiņu Ltd. 1144. līdumu od. uguni (U) kŗaut, beim Roden od. Küttisbrennen die brennenden Haufen bereiten: kraun māsiņa raudādama tautu līstu līdumiņu BW. 26014. vainu kŗaut uz kādu, auf jem. die Schuld schieben: vainu pats uz sevi krauji Adam.;

2) [kŗaũt Dunika], hauen, schlagen:
kŗauj viņam reiz gar ausīm! Refl. -tiês,

1) sich häufen:
sniegs pa kupenēm kraujas Lundberg;

2) sich legen, sich setzen:
ai ve̦cā māmiņa, kraunies vietā BW. 1566. tec kājām, mana Laimiņa, nekraujies ve̦zumā 9267;

3) virsū kŗauties, sich aufdrängen:
kuo nu kŗaujies man virsū? [Nebst krūties, kŗava, krūts, kruva wohl zu slav. kryti "decken", krovъ "Dach", an. hraun "Steinhaufen" und vielleicht an. hrūga, ir. crúach "Haufen", ae. hréac "Kornhanfe" (s. le. krûce) u. a., s. Zupitza Germ. Cintt. 123, Fick Wrtb. III4, 107, Bugge KZ. XIX, 420, Bezzenberger BB. XVI, 246 Berneker Wrtb. I, 633, Traatmann Wrtb. 140, W. Schulze KZ. L, 275.]

Avots: ME II, 296

kŗaûtes ² (unter kŗaûtis ² ),

1): kuoka diceles ar zivīm kŗautēs Janš. Nīca 27; ‡

2) das Skelett eines gefallenen Tieres
(?): ... guovs k. ... sen vajaga būt krituse: ribas un visi citi kauli nuokrim[s]ti gluži pliki Janš. Mežv. ļ. I, 184.

Avots: EH I, 665

kŗaũtin, zur Verstärkung von kŗaũt: galdi bij kŗautin apkŗauti ēdieniem.

Avots: ME II, 296

kŗaûtis ² (nom, pl.) [Nikrazen, kŗaũtis Gr-Essern], kŗaûtes ² [Līn.], Essern n. U., der Wagenkorb, der Oberteil des Wagens, der auf den Achsen ruht Nigr.: kŗautīs salikti piebāzti siena maisi sēdekļiem Janš. maisus iekŗāva ratu kŗautēs Apsk. [pusstuopu, kuŗu nuoglabāja kādu ratu kŗautēs zem sēžas Janš. Dzimtene ² I, 148.] Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 296

ķuģītis Kurs., ein kleiner Haufen von Heu od. Sommergetreide, tupesītis: lielās čupās tagad nevar kŗaut, bet tikai ķuģīšuos. [Vgl. li. kiúgis "небольшой стог сѣна, ячменя".]

Avots: ME II, 391

‡ II ķũlât Grob. "?": ķ. (= kŗaut?) ķūļus (Heuhaufen).

Avots: EH I, 708

ķute, gew. Plur., Küttis; kutes [ķutis Trik.] kŗaut [in Serbigal dafür ķutas, ķutumus mest, ķutât], die Küttishaufen machen. ķute ir sadedzināšanai sakŗauta vēlē̦nu čupa līdumā. [Aus estn. kütis "Brennmaterial, aus Strauchwerk und Rasen gebildete Haufen zum Schwenden des gerodeten Landes", s. Thomsen Beröringer 281.]

Avots: ME II, 392

[ķutinât Lis., = ķutes kŗaut.]

Avots: ME II, 392

lãdêt, - ẽju, laden: kuģi, bisi. Sonst kŗaut (kuģi). [Aus mnd. laden, woher auch estn. lādima "laden (eine Flinte)".]

Avots: ME II, 436

I lâsts, [lāsta Für. I], gew. Pl.,

1) der Fluch:
Sprw. kaķa lāsti debesīs nekļūs. dieva vārdi mutē, lāsti sirdī. nelīdz ne lāsti, ne pātari. lāstus nuoņemt, den Fluch aufheben, lösen Tr. IV, 526;

2) der Kirchenbann:
lāstiem apkŗaut, in den Bann tun. bez tam tas nuo pāve̦sta ir lāstuos Dünsb. Zu lâdêt.

Avots: ME II, 442

lîdums,

1) die Rodung, gerodeter Acker, das Waldland:
līdumu cirst, līst, die Bäume in der Rodung fällen; līdumu kŗaut, das abgehauene Strauchwerk in einen Haufen legen; līdumu dedzināt, das zusammengebrachte Strauchwerk verbrennen. ekur stipri tautu dē̦li, līž uozuolu līdumiņu BW. 26019. līdums līž vīrieši, dedzina vairāk sievietes Etn. III, 71;

2) eine Menge, ein Haufe ungeordneter Dinge:
nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. III, 99. nu apgulās visi četrpadsmit vienā līdumā V, 40.

Avots: ME II, 477

lìekšus, lìekšu, liekš, darüber hinaus, extra: bez kārtējā ēdiena viņš dabuon liekšus ēst C. par agru sāk maziņajiem liekšu piešķirt vēl citu barību A. XIII, 33. zināms, par tuo liekš aizmaksā Baltp. Von Müller auch ein Adjektiv liekšs gebildet, überzählig, privat: liekšiem jeb privātiem darbiem apkŗauts.

Avots: ME II, 496

màize: Demin. maiziņa BW. 18918, 4 (aus Popen), gen. s. maiziņas 10684 (aus Okte), acc. s. maiziņu 27109 var. (aus Gargeln),

1): skābā m.,

a) Roggenbrot, Schwarzbrot
Frauenb., Siuxt,

b) Süsssauerbrot
Ramkau; skābrauga (Linden in Kurl.) od. skābraugu (Frauenb.) m.; Süsssauerbrot; jaunrudzu m. Siuxt, = jauna m.; ve̦ca m. Frauenb. - auch vom Exkrement;

2): kad sapanā guovis gana, tad tas ir maizē (... ist als Überfluss an Nahrung zu deuten)
Linden in Kurl. ve̦cam zirgam jāduod mūža m. Salis;

4): auch Auleja, Kaltenbr.: niaug ni zâle, ni m. Kaltenbr. bija maizes da kaklam (hoch gewachsenes Getreide)
ebenda. redeļu ratuos labi maizi kŗaut ebenda. mazā m., Kleinkorn ebenda: deve trīs pūri mazās maizes dēļ vepŗa.

Avots: EH I, 778, 779

malenisks, ‡

2) auf die Kante gestellt:
kŗautēm pāri cēla istabas durvis, liekuot vienas plakaniski, uotras maleniski Janš. Mežv. ļ. II, 343.

Avots: EH I, 780

malˆka (li. málka), Demin. malˆciņa, das Brennholz: apšu, bē̦rzu, egļu, priežu malka, Espen-, Birken-, Gränen-, Fichtenholz; zaļa malka, nasses Holz, im Gegensatz zu sausa m., trockenes Holz; sve̦kuota malka, harziges Holz; sve̦ku malka, Kienholz; skalu m., Pergelholz; zemes m., der Torf. malkā braukt, ins Holz fahren. malku asīs, ve̦zumā kŗaut. sila priedi malkā cirtu BW. 11249. sācis savu mājiņu malkā skaldīt LP. V, 89. Zur Bezeichnung der Fülle: gaļa mē̦tājusies apkārt pa māju kâ malka Etn. II, 76. [malkas ceļš U., der zum Holze führende Weg, Holzweg. - Nach Petersson Balt.-slav. Wortstud. 6 f. zu arm. mełex "lignum" u. a.]

Avots: ME II, 558

mul˜ka,

1) die Zaunschicht, die Stangen zwischen zwei Pfosten
Kand., = puosms; mulku atkŗaut, die zwischen den pfosten liegenden und durch Steine in den Rinnen der Pfosten auseinandergehaltenen Stangen herausnehmen; mulku aizkŗaut, mit diesen Stangen den Zwischenraum zwischen Pfosten ausfüllen Kand.;

2) = kāpele, eine halbgefüllte Stelle im Zaune zum Übersteigen für Fussgänger Ruj., Krem. n. U.;

[3) "vārstelis, atvēršanai ierīkuots žuogs" Uguņciems (mul˜ks Salis). - Aus liv. oder estn. mulk "O'ffnung im zaun zum Durchgehen",
s. Thomsen Beröringer 270].

Avots: ME II, 665

nùomest,

2): auch Seyershof;

3): n. (izmērīt) sieka vietas uz suoļiem Siuxt. zeme nav pareizi nuome̦sta ebenda. kad sāk birzi (sējuot) vilkt, tad vajag n. suoļus (ar suoļiem nuomērīt) Iw.; ‡

6) n. kaudzi Siuxt, einen Heuhaufen aufschichten
(sakŗaut); ‡

7) = nùomežģît Ennes, Kegeln, Lemb., Lems., Meselau, N.-Peb., Schnehpeln, Stenden, Trik., Veļķi (bei Pebalg), Zögenhof: lecekšu tīklus nuome̦t nuo kaņepāju diegiem AP.; ‡

8) n. guovis Frauenb., den Mist da, wo die Kühe stehen, ebnen;
‡

9) bedecken, bestreuen:
nuometa pilnu cūku ar tādiem laukumiem (visa cūkas miesa apklājās ar plankumiem) Seyershof. senāk ar zemēm nuometa (apbēra) pasekņus pa ziemu Frauenb. (luopi) ar kūlu pavasarī ir nuome̦sti Vanagu ligzda 56. Refl. -tiês,

1): ej nu n. (nuogulties) kādu brīdi! Seyershof;

4): guovs nevar n. Ceļi II, 78; ‡

5) sich beziehen (bedecken):
visa miesa nuome̦tas ar pumpām Orellen, Salis; ‡

6) herunterfallen
Frauenb.: streņģe var n. (pati nuokrist) nuo zveņģeļa.

Avots: EH II, 68

pagalde, pagalˆds, der Raum unter dem Tisch: pabenke un pagalde piekŗautas izdze̦rtām pudelēm Sudr. E. izslaucīja pagaldu tīru LP. VII, 280. kuo tie mūsu cāļi lasa, pa pagaldi (Var.: pagaldē, pagaldā, pa pagaldu, pagaldēm) staigādami? BW. 20880. Am gebräuchlichsten der Lok. pagalˆdê, pagaldâ, auch pagaldî 1499fi, unter dem Tisch, pagaldês, unter den Tischen. kājas likt savā pagaldē, seine eigene Wirtschaft anfangen: ēd, kamē̦r pie ve̦cākiem! diezin, kâ ies, kad liksi kājas savā pagaldē Etn. II, 188. meklē savu grāmatu pagaldēs un pagultes LA.

Avots: ME III, 26

[pakŗaũt, pakraũt,

1) ein wenig kŗaũt 1: pakraut malku tālāk Ruj. kādu stundu pakŗausim malku un tad darīsim citu kuo! Nigr.;

2) unter etwas kŗaut: p. malku zem jumta.]

Avots: ME III, 49

pãrestîgs, unbillig, ungerecht: pārestīgi uzkŗautas nastas B. Vēstn. viņš neatbild uz jautājumiem, kuŗus viņš tur par pārestīgiem Kaudz.

Avots: ME III, 155

pašala Kaltenbrunn n. Mag. IV, 2, 133, pašale [Wessen], pašele [Kreuzb.], pašile Lubn. n. Etn. III, 1, ein Abschauer bei der Riege; ein Abdach überhaupt: aizjūdziet manu zirgu, padzeniet pajumtē (Var.: pajumē, pašalē)! BW. 26181. [sakŗauts siens pašaļu jeb palieveņa veidā Austriņš M. Z. 36. Aus li. pašalỹs "paspārne".]

Avots: ME III, 111

pijkanna (richtiger: pīkanna), eine hölzerne Kanne mit einem ausgehöhlten Ast an Stelle der Pfeife Tirs. n. RKr. XVII, 72: galds bij piekŗauts pilns ar ... alus pijkannām (kuoka spaņņiem ar cauru zaru) BW. IIī, 1, S. 46. Wohl aus pīpkanna.

Avots: ME III, 212

prece (li. prekė "?" Daukša Post. 51, ₃₄ ),

1) die Ware:
Sprw. kāda nauda, tāda prece. katrs savu preci slavē: preces kŗaut, pirkt, pārduot, Waren stapeln, kaufen, verkaufen; preču nuoliktava, die Warenniederlage, der Speicher;

2) die Freierei
Biel. n. U., die Heirat: meita preces gaduos Duomas IV, 355. gājuši, brūtējušies, kažuoku, kurpes vis iedāvinājis. duomājušas, kad tādas veltes duod, tad jau prece druoša Janš. Dzimtene V, 91. Pēteris par preci vēt vārdiņa nebija bildis MWM. VIII, 410. nuo preces tagad nevar būt ne runas; preču māte Ezeriņš Leijerkaste II, 30, die Brautwerberin, Kupplerin. preces dzert, die Verlobung feiern Ar., Friedrichswald: Nebst li. prekia "Kaufpreis" wohl zu pìrkt.

Avots: ME III, 384

rīpa, ein länglicher Haufen Infl. n. U.: sienu rīpā kŗaut. Vielleicht mit ostle. ī aus ie; vgl. riepe II.

Avots: ME III, 539

sadugt, intr.,

1) auch sadūgt, dunstig (Etn. III, 162), trübe, finster, bose werden: debess sadũgusi pirms lietus Wormen. sadugusi (Var.: sadūgusi, saduzuse, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduga (Var.: sadūga, saduza, saduma, sadūca) mans prātiņš pret nelieti tē̦va dē̦lu BW. 21902. upe nesa sadugušu ūdentiņu; tâ saduga mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot 26854. viņš saduga (wurde traurig) Bixten, Hofzumberge, sadûga ² Rothof. laiks ir sadudzis, der Himmel ist bewolkt N.-Autz n. U., Platon, Laud., Bers., Smilt., Liel-Bērze;

2) sich bücken, sich vornüberbeugen; zusammenfahren: sadudzis "uz priekšu saliecies; savilcies; slims" Alswig. Kārlis, nevarē̦dams šuo skatienu panest, mazliet saduga De̦glavs Rīga II, 1, 50. viņš ... it kâ nuobijies nuorāva balsu un saduga ebenda S. 481. viņa saduga un nuolaida acis MWM. IV, 768. viss ķermenis būtu sadudzis uz priekšu Duomas II, 8. Zariņš apstājās un saduga, it kâ viņam uz ple̦ciem būtu uzkŗauta pārāk smaga nasta Saul. III, 93. viņš saduga, atce̦rē̦damies visus savus darbus Latv. viņš mani ieraudzījls tâ kâ saduga (sarāvās, nuoliecās) Brucken. Subst. sadugums "?": ne vienu silu vien viņš nuolīda trakuodams aiz spē̦ku saduguma Duomas II, 909.

Avots: ME III, 615

saglabât,

2): "siena sakŗaut kādā ē̦kā" Siuxt: atve̦d ē̦damuo un saglabā uz staļļa augšu.

Avots: EH XVI, 408

II sãrts Dond., Wandsen, Lautb., Jürg., Arrasch, Karls., C., WoIm., PS., sā`rts <sup>2</sup> Kl., Domopol, sā`rts Ermes, ein Scheiterhaufen, ein Holzhaufen zum Verbrennen U.; ein Haufen überhaupt: ce̦lma atliekas, kas gruzda vēl sārtā JR. IV, 158. žagaru sārti sakŗauti LP. V, 340. gunskurā kvēluo sarkans uogļu sārts Vēr. 1, 1157. vērši gulēja sārtā, - gaļa sevim, āda sevim Pas. IV, 164. cilvē̦ki sakrita sārtā Domopol. labības sārts (= pants

3) Meiran. tur stāvēja sārti burtnīcu un grāmatu kaudzes Vēr. I, 1304. ādas muciņa uz kaula sārta (Rätsel) RKr. VII, 1301. - sārtiem, im Haufen
U.: lieli kungi tâ nedzēra, kâ dzeŗ mani bāleliņi: sārtiem skrēja biķerītes pa galdiņa galiņam BW. 19709. Wohl zu sērt (s. dies), gr. έ'ρμα "Ohrgehänge", la. serere "fügen, reihen, knüpfen", air. sreth "Reihe, strues", an. sørvi "Halsband aus aufgereihten Perlen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 499 f.), s. Leskien Nom. 532 und Būga Aist. St. 165.

Avots: ME III, 807, 808

sêdeklis Kl., Prl.,

1) auch sēdekle, sê̦de̦kla N.-Schwanb., ein Sitz, ein Stuhl U. (sēdeklis), eine Sitzangelegenheit überhaupt, sēdekle, die Bank am Webstuhl Bielenstein Holzb. 402 (vgl. die Abbüd. S. 398); sēdeklis, die Ruderbank Bielenstein 1. c. 611 (Abbüd. s. 608): kur kungam zè̦lta krē̦sls, kur sudraba sēdeklīte? BW. 31292. kŗautīs salikti piebāzti siena maisi sēdekļiem Janš.;

2) der Sitz, die Residenz
Wid.: Cēsis bij Vidzemes ordeņmeistra sēdeklis Etn. II, 158.

Avots: ME III, 823

sêža (=li. sėdžia "der Sack am Fischernetz"?),

1) das Sitzen
Katzd.: šinīs ratuos laba sēža. tur augšā ir ļuoti jauka sēža LP. VI, 723. muļkis iesēdējies - sēžā laba - un neiet vis nuost 374. viņa iznesīgā, iesāņā sēžā . . . atspuoguļuojās . . . spē̦ka āpziņa RA.;

2) ein Sitz
U., Karls., Sitzbrett Dr.; eine Chaise, ein Kariol U.: pusstuopu, kuŗu nuoglabāja kādu ratu kŗautēs zem sēžas Janš. Dzimtene ² I, 148. kučieŗa sēža, der Kutschbock V.;

3) das Gesäss
V.;

4) die Sitzung:
visi lieli kungi tamā sēžā bijuši Gr.-Buschhof;

5) "?": nebij tava Laime sēža (Var.: Laime tava nesēdēja) BW. 6629, 8 var.;

6) die Siège, die Polizeiwachtstube
U.; vgl. seža.

Avots: ME III, 834, 835

I šķute U., šķuts, -s Bers., Plur. šķutes L., U., V., Dr., Karls., Bers. n. Etn. III, 71, auch šķutas U., Küttis: šķutes kŗaut U., Bielenstein Holzb. 451, Etn. I, 55, Erlaa, Ronneb., Smilt., Küttishaufen machen. sakrāvis šīs šķutu kaudzes A. v. J. 1897, S. 537. degsi... kâ sauss elkšņa sakārns šķušu blāķē Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 70. (zirgi) kūpēja kâ šķutu blāķis Izjurieši 284. (pirtiņa) kūp kâ me̦lna šķutes guba Dievkuociņš. Aus ķute (s. dies).

Avots: ME IV, 55, 56

II slāt, slāju "kŗaut" Laud., Bers.; slãt "izklât (linus) " AP., (mit â) C.; "nevīžīgi sakraut" (mit à ²⁾ Golg., Warkl.; (mit ã) Bauske. Wenn mit sl- aus stl-, zu lat. lātus "breit", aksl. stьlati "ausbreiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 643).

Avots: ME III, 924

III slãt Bauske, slàt ² Golg., Gr.Buschhof, (mit â ^{2) Kabillen,} prügeln (Kinder) Memelshof; maizi slãt "den Teig zum Brotlaib seitwärts glatt schlagen" Bauske. Wohl zu slāt II; zur Bed. vgl. kŗaut 1 und 2.

Avots: ME III, 924

I sluokatnis Uodziena n. Etn. I, 43, AP., Erlaa, Fest., Laud., sluôkatne Vīt., sluokatne Lös., eine Art grösserer Fladen aus grobem Gersten- od. Buch- weizenmehl mit einer Einlage aus gehacktem Fleisch und Zwiebeln (auch Hanf u. a. Saikava): sluokatnis ir plācenis nuo miežu vai griķu miltiem, vidū pildīts ar smalki sagrieztu gaļu un sīpuoliem BW. I, S. 187. galds bij piekŗauts pilns ar maizi, karašām, sluokatņiem III, 1, S. 46. mušas staigā pa sluokatņiem (pīrāgiem) JR. III, 43. ej ar dievu, metenīti, ar tuo savu sluokatnīti! atnāks mūsu lieldieniņa ar baltuo piena rausi BW. 32213, 2. Vielleicht Umbildung eines *sluokata "Fläche, Ebene, Flaches, Ebenes" (zur Bed. vgl, plãcenis), und dies zu *sluoks "flach, eben", wozu vielleicht sluokât II, wenn eigentlich: breitschlagen.

Avots: ME III, 944

staģene: (= stāģene 1): staģenē gulē̦dami Tdz. 36422. staģenē tikkuo sakŗautā atāliņa pantā gulēju Janš. Dzimtene IV, 200.

Avots: EH II, 567

‡ III stāgs "?": Pridis pruot, ka tādu naudu desmit stāguos nesakŗautu R. Bērziņš Dvēseļu dārzs 35.

Avots: EH II, 572

svel˜mêt C., -ẽju,

1) heiss, glühend machen, sengen
(mit el˜ ) Bauske, Wolm., (mit èl ² ) Saikava; glühen: saule tâ svelmē, ka āda brūk nuost Saikava. jāslapst saules sve̦lmē̦tam Latv. uguns sirdī svelmājuošs Rainis Götes dzeja 50;

2) = kŗaut: kuo tu svèlme ² ābuolinu tik lieliem pikiem? Saikava;

3) schelten
(mit elˆ ) Jürg.; prügeln Allend., Burtn., Kokn. und Oppek. n. U.

Avots: ME III, 1149

I tacis U., Mag. III, 1, 128, A. XX, 947, Adsel, Grünhof, Neugut, Nötk., Zarnikau, Salis, Stenden, Stockm., Sauken u. a., tace U., Seew. Mag. XIII, 41, die Fischwehr U., "akmeņu un kuoku krauja upē" Saikava (tacis), "aizžuoguojums zivu ķeršanai nuo mietiem un iepītiem žagariem; starpās atstāti vārti, kur ieliek venteŗus" um den Lubahnschen See (tacis): tačus ierīkuojuot, vis˙pirms nuostāda akmeņiem nuokŗautus "âžus" ar pierēm pret straumi; gar āžu kājām piestiprina divas kārtis, pie kuŗām tad pieslien ap 5-6 pē̦das augstus un ap 2-21/2 pē̦das platus "tāriņus" (redelītes, kuŗām laši nevar izlīst cauri), tâ ka laši iedami pret straumi visur atduŗas pret šiem tāriņiem un tâ beidzuot atruod vienīguo izeju, kas ieve̦d "būrī" Üxkül. zvejnieks upītē ietaisījis taci un tacī licis tīklus LP. VII, 1311. upi ne˙re̦ti aizžuoguo ar tâ sauktuo taci Konv. ² 2841. pe̦lduošuos kuokus zvejuo kuopā pie tacēm, kas sastādās nuo viņiem pašiem Kaudz. sāls acī; čūska tacī Birk. Sakāmv. 132. spuraina bārda, de̦guns kâ tacis Lapsa-Kūm. 149. Le. tacis wahrscheinlich aus *taciss = li. takišas "eine Lachswehre", resp. (haplologisch) aus *tacisis = li. (in Kvėdarna n. Pon. gov. II, 27) takišỹs dass.; vgl. auch apr. takes "Wehr" und dazu Trautmann Apr. Spr. 444 f. Nebst le. ietacis dass. nach Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f. (als ein Geflecht) zu arm. ťeḱel "to twist, to warp" u. a.; anders (zu le. tecêt) Miklosich Etym. Wrtb. 348.

Avots: ME IV, 121

‡ tīkstuolis, = tīstuoklis (?): rakstāmgalds nuokŗauts lieliem tīkstuoļiem A. Upītis Sm. lapa 271.

Avots: EH II, 685

tupesis U., Mag: IV, 2, 151, Ugalen n. FBR. VII, 18, Dond., Frauenb., Gramsden, Gr.-Essern, Kurs., Nigr., Selg., Stenden, tupezis U., Kand., Wandsen, ein (runder Dond., Wandsen) Heuhaufen; Heuschober; tupesis Dr., Dunika, Durben, Gold., Grobin, Kalleten, Kurs., Nigr., Demin. tupestiņš, tupezis Windau, ein kleiner Getreidehaufen (auf dem Felde): siena tupesis A. v. J. 1892, S. 203. trums sēž kâ siena tupesis Br. 197. sausu sienu krauj tupešuos un vilcina pie šķūņa Dond. kā siena tupesis nuosēdis priekšā Lautb. Niedr. Vidvuds S. 25. tupešuos sakŗautu sienu Janš. Mežv. ļ. II, 323. miežu tupesis Dunika, Kurs., Nigr. auzu tupesis Nigr., Grobin. auzu un miežu tupestiņi izmē̦tāti šur tur pa laukiem Birznieks-Upītis. salmu tupesītis BW. piel. ² 2470, 3. tupesis atlika laidaru kaisīt BW. 20364. - Scherzhaft auf ein Mädchen bezogen: Līzīte tupesis aizgaldā sēd BW. 20959. Zu tupa.

Avots: ME IV, 266, 267

uzdarît,

1): tavu mūža namu vienu dienu uzdarām Tdz. 49508; ‡

4) = uzkŗaut: uz maziem vāģiem ne˙cik nevar u. sìena Ramkau, Saikava.

Avots: EH II, 720

uzkŗaũt, uzkraũt (li. užkráuti "hinaufsetzen") aufhäufen, aufpacken, aufladen, aufbürden: tie uzkrāva labību uz ēzeļiem I. Mos. 42, 26. sìenu uzkŗaut uz pantu Dunika, kŗauj, māmiņ, uzkŗaudama triju zirgu ve̦zumiņu! RKr. XVI,148. Sprw.: kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj Br. sak. v. 857. liels cilvē̦ks neuzkrauj atbildību par saviem darbiem citiem Vēr. II, 17. uzkŗāva visu vainu dvēselēm LP. VII, 292. kas mums uzkrāvuši verdzību Kundziņš Kronv. 128. Refl. -tiês,

1) sich aufbürden
Wid.: uzkrāvies sev smagu nastu. nepane̦samu krustu uzkrauties Neik. 5;

2) sich aufdrängen
LKVv., Wid.;

3) ve̦zums uzkrāvies par lielu, die Fuhre ist versehentlich zu hoch aufgeladen worden.

Avots: ME IV, 345

vaĩrâkkā`rtãm, Adv., mehrfach, in mehreren Schichten: redzēja . . . šūnu kāres, vairākkārtām sakŗautas citu uz citas Janš. Mežv. ļ. I, 155.

Avots: ME IV, 441

I vārde,

1) vãrde Dond., Karls., Ruj., Salisb,, Stenden, vārde N.-Bartau, vãrds, -s Karls., der Streckbalken ander Zimmerdecke; zwei an den Streckbalken aufgehängte Stangen zum Aufbewahren von Sachen, auch von Nutzholz und Pergeln (um dort namentl, über dem Ofen) zu trocknen
(mit ãr) Edwalen n. U., (vārdes) Dond., Iw., eine solche Stange Lasd.; eine Stange, auf welche man Wäsche hängt Kurl. n. U., Lasd.; eine Stange, wo Fische zum Dörren aufgehängt werden Lasd.; eine Stange, wo Fleisch zum Räuchern aufgehängtwird (mit ãr ) N.-Bartau; "eine in der Badstube eingebaute Stange" (mit ãr ) Dunika, Ober-Bartau; der unterste Streckbalken, auf dem die grīdas baļķi ruhen U.; Plur. vãrdi Stenden, vãrdis Kalnazeem, die Stangen im Mantelschornstein od. in der Badstube, wo das zu räuchernde Fleisch aufgehängt wird; vãrdi Dond. n. FBR. III, 104 "ārdi"; vārdes Kabillen n. BW. V, 628 "istabā pie griestiem ietaisīti plaukti, kur skalus kaltē": vārdi bij nuokapējuši me̦lni tâ kâ piķis Stenden. klētī ieiedama mārte zieduo cimdus (zeķes), uzliekuot uz vārdi (kārti) RKr. XVI, 191. istabā ieiedama jaunā sieva uzliek uz vārdi ziedu 264. virs krāsndeķa ir ietaisītas vārdis, kur skalu malku žāvē. vārdis arī tās, kur kukņā gaļu žāvē Gr.-Würzau n. A. X, 307. vadžus, kas istabā ietaisīti uz krāsns, sauc par vārdēm A. X, 307. linus saliek rijā uz vārdēm, uz lauka gar vārdēm Dond.;

2) vãrde N.-Bartau "rindā sakŗauti linu bāliņi": saimniekam šuogad divas garas linu vārdes N.-Bartau. Zu li. apývardė "Hopfenstange", vìrdis, -ies "Querbalken", s. Būga KSn. 1, 21; nach Leskien Nom. 588 zur Wurzel von vẽrt. Der Anklang an estn. warras (gen. warda) "Stange" u. a. (worüber Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisün kosketuksün 63) dürfte zufällig sein.

Avots: ME IV, 499, 500

I žākarêt, -ẽju,

1) mit einem
žākars I 1 im Wasser sichen Salis n. U., Memelshof, (mit ã ) AP., C., Zarnikau, (žãkarat) Salis; suchen Bielenstein Holzb. 655; "vandīt" Dond.;

2) Fische ins Netz treiben
(mit ã ) Zarnikau;

3) "čačuot ābuoliņu" (mit ã ) Nikrazen; žākaruôt "uz žākariem kŗaut".

Avots: ME IV, 794

I zlãģis, der Haufe, der Stapel Adiamünde, Frauenb., Gotthardsberg; = pañts 3 Pernigel: jūŗas mē̦slus sagāza kāpās lielā zlāģī; nu visi sade̦guši Adiamünde. malka, žagari cieši sakŗauti vienā zlāģī Frauenb. miežu, auzu zlāģis Pernigel. Vgl. slāģis II, 2.

Avots: ME IV, 746

zlânît ² Līn., = slānît, zlanît, schichten (kŗaut).

Avots: ME IV, 746