Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'pē̦rkuons' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'pē̦rkuons' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļa skaidrojumā (108)

aizārdēt

àizdãrdêt: knatternd, knarrend fort-, hinfahren: rati pa sasalušuo ceļu aizdārdēja AP., Lems., Salis, Warkh. ‡ Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen, rollen: pē̦rkuons aiz meža aizdārdējās Schwanb.

Avots: EH I, 18


aizducēt

àizducêt, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: pē̦rkuons aizducēja (es donnerte ein wenig) Lis.

Avots: EH I, 20


aizducināt

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20


aizdūcināt

aîzdûcinât 2 Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21


aizdunēt

I àizdunêt, dumpf tönend sich entfernen: pē̦rkuons aizdunēja aiz meža Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25. Refl. -tiês, dumpf ertönen: kas tur aizdunējās?

Avots: EH I, 20


aizgrabēt

àizgrabêt, mit Geknarr, Gerassel sich entfernen: aizbrauce: aizgrabēja vien Oknist. Refl. -tiês,

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabējās.

Avots: EH I, 24


aizgrabināt

àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24


aizgraust

àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25


aizrūcināt

àizrūcinât,

1) donnernd sich entfernen:
pē̦rkuons aizrūcināja gaŗām Bers.;

2) (einen rūcenis

1) brummen machen:
a. rūceni Bauske.

Avots: EH I, 46


apducināt

apducinât,

1) vom Donner erschallen machen
Golg.: pē̦rkuons apducināja visu pamali un aizgāja;

2) pē̦rkuons sausu laiku apducina St. (unter ducinât), es donnert täglich, was auf trockene Zeit deutet.

Avots: EH I, 78


aprībināt

aprìbinât,

1) (eine ganze Gegend) erdröhnen machen:
pē̦rkuons aprībināja visu pamali, bet lietus nelija Saikava;

2) mit Gedröhn umstürzen
(tr.) Trik.: a. mucu.

Avots: EH I, 109


aprucināt

‡ ll aprucinât Schibbenhof, in der Perne ringsum donnern: pē̦rkuons vis˙apkārt aprucinājis.

Avots: EH I, 110


apspert

apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116


atducināt

atducinât, donnernd herannahen: pē̦rkuons atducināja Bauske.

Avots: EH I, 139


bruzdēt

bruzdêt,

1): ķēķī kaut kas bruzd Pas. VI, 89; donnern, rollen
Rutzau n. FBR. VIII, 136: pē̦rkuons bruzd Dunika, OB.; ‡

2) unaufhörlich schwatzen
Dunika: kuo tu bruzdi vienā bruzdēšanā?

Avots: EH I, 245


didināt

didinât,

1) zittern, [frösteln
Lis.]: kad tie ziemas vēji pūta, visas piecas didināja. kuo tu didini, vai tev salst? Mar. n. RKr. XV, 112;

2) die Zähne klappern:
viņš nuo saltuma zuobus didina Druw. Etn. II, 33;

3) = dīkt, leise brüllen, leise dröhnen:
kad vakaruos sadze̦n guovis mājā, tad viņas didina, dīc, lai nāk slaukt Nötkensh. pē̦rkuons didina Smilt., Burtn. Refl. -tiês, zurückschaudern, sich fürchten: kuo nu didinies, ka neleci pār gŗāvi, slīkt jau neslīksi Blieden n. Etn. I, 120, A. XI, 630. [Vgl. didelêt.]

Avots: ME I, 466


ducināt

ducinât, auch dūcinât A. XI, 761. BW. 33718. intr.,

1) rollen, donnern, tosen:
pē̦rkuonis par mūsu galvām dārdēja un ducināja A. XXI, 188. Subjektlos: ārā ducina un līst lietus JR. VII, 6;

2) heftig schelten, eine Strafpredigt halten:
mātes brāļi tautiņās kâ pē̦rkuons ducināja (Var.: ducenēja). ve̦cais brālis uz jaunuo ducināt ducināja 12458. Auch ducinêt BW. I, piel. 765 1.

Avots: ME I, 510


dumpjot

dumpjuôt,

1): pē̦rkuons dum̃pjuo (=rūc) Blieden;

2) aufrütverisch sein
Für. I.

Avots: EH I, 342


dvanums

dvanums (unter dvans): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII; 73, Setzen n. BielU., Fast., Kalz., Odsen, Saikava, Sonnaxt; gaisā save̦lkas grūti dvanumi, būs pē̦rkuons in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 351


dzievāt

dziêvât 2 [Nigr. ("leben, arbeiten"), tahm. n. U.], BW. 206; 12285; 27581,1, = dzievuot BW. 8910 dzīvât: pē̦rkuons dzievā N. - Bartau.

Kļūdu labojums:
8910; 12285; 27581, 1 = 12285; 27581, 1, dzievuot BW. 8910

Avots: ME I, 563


gainīt

gaînît [Kr., gàinît C., Peb., Schujen, gàinît 2 Kl.], - u, - ĩju, tr., freqn. von dzìt [vgl. auch li. gìnti "wehren"], treiben, verfolgen: ar spriguļiem... sāktu mūs gainīt Dünsb. Pē̦rkuons Juodu gaina St. Refl. - tiês, sich wehren, verteidigen: viņš gainījās ruokām, kājām, bet nevarēja atgainīties. brāļi... vien uotru gainās Rainis Ties kas neaizmirst 37. [Zum Wurzelvokalismus s. Le. Gr. 60 u. 631 und Leskien Abl. 64.]

Avots: ME I, 585


ģeirot

ģeiŗuôt "?": Pē̦rkuons jāja svina ķēvi, gar jūŗmalu ģeiŗuodams BW. 33712 [aus Zirau. In Wenden bedeute ģeiruôt: hüpfen, hin und her springen (jē̦ri ģeiruo), in Serben: taumelnd hin und her springen].

Avots: ME I, 695


gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691


grandīt

grañdît [PS., C., gràndît Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Salis, Arrasch], - u, - ĩju, [auch grandēt U.],

1) tr., mit Lärm rütteln, schütteln, stossen, mit Lärm hinunterstürzen, verfolgen:
sākuši kratīt māju, grandīt visas malu malas J. Up. tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up. dze̦lzasu rati pa akmeņiem stipri granda Fest.;

[2) gran̂dît 2 Bl.], poltern, zertrümmern
L., St., U.;

3) [gran̂dît 2 Dunika], mit grosser Anstrengung schaben, kratzen:
gr. katlu. Refl. - tiês,

1) sich herumstossen
Fest., Drosth.: kuo tu grandies? laiva grandās, das Boot bewegt sich AP.;

2) mit Lärm niederstürzen, poltern, rollen:
sākuši grandīties pa piedarbu J. Up. pē̦rkuons grandās Dok. A. [Wenigstens in der Bed. 3 als Kuronismus zu li. grándyti "schaben", grę́sti "reiben, scheuern", ae. grindan "zerreiben, zermalmen" d. Grand "Sand" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 315 unter frendō und Berneker Wrtb. I, 356.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up.

Avots: ME I, 637, 638


graudēt

II graudêt, - êju, grauduôt,

1) poltern, lärmen, klappern, ein dem Flintenschuss ähnliches Geräusch hervorbringen
[gràudêt 2 Mar.]: vai beigsi graudēt? sabaidīsi cilvē̦kus. [pē̦rkuons gràudēja 2 Mar. n. RKr. XV, 114.] dzirnavas jautri grauduodamas suolās duot vēl vairāk Saul. sākuši māju graudēt cuari, durchstöbern A. XX, 230;

2) gràuduôt 2 Warkh.], graudêt Spr., abschütteln, z. B. den Russ von der Decke od. die Körner aus der Ähre.
Zu graust [und grûst].

Avots: ME I, 638


graudot

I grauduôt,

1): rollen (vom Donnern):
kuo duosim pē̦rkuonam par vasaras grauduojumu? BW. 28818 var. tē̦vs grauduo (brummt, schilt) pē̦rkuons Saikava;

2): vējš visas miežu gubas grauduo ("zerzaust")
Bērzgale, Warkl. grauduo zemē (stosse hinunter) tuos dēļus, kas uz bendelēm! Saikava;

5): auch (mit aû) Sermus; ‡

6) langsam, mit zahnlosem Mund essen
(mit àu 2 ) Lubn., N.-Schwanb.

Avots: EH I, 399


graust

graûst 2 [Tr.], graũst [Bl., Dunika, gràust 2 Warkh., Kreuzb., Borchow], - žu, - du, poltern, donnern: (pē̦rkuons) grauž, es donnert. graudi, pē̦rkuonīti! BW. 32149, 1. pē̦rkuoņa negaiss nāca grauzdams un spe̦rdams LP. V, 95. trīs grauda, trīs spēra, trīs zibināja BW. 33704, 2 Refl. - itês, über jem. mit Worten herfallen Infl. n. U. [Zu grūst, graûds, li. griáusti "donnern", gr(i)audulis "Donner", apr. engraudīwings "barmherzig", ahd. griozan "klein zerreiben" u. a., s. Leskien Abl. 297, Trautmann Apr. Spr. 328.]

Avots: ME I, 639


graut

gŗaût 2 [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673


grauzds

gŗaũzds,

1): g. pē̦rkuons Janš. Līgava I, 180 (ähnlich 321);

2) "?": garuoza brangi gŗauzda, tâ ka ē̦duot kraukšķēt kraukšķēja Mežv. ļ. II, 370.

Avots: EH I, 414


grauzds

gŗaũzds [Nigr., sehr heftig (vom Gewitter), reich an Gewitter: g. pē̦rkuons; g. laiks, gŗauzda vasara].

Avots: ME I, 673


ieducināties

ìeducinâtiês, plötzlich (für eine kurze Zeit) anfangen zu donnern, rollen: tāļumā tâ kâ pē̦rkuons ieducinājās A. v. J. 1901, S. 4.

Avots: ME II, 11



iegrausties

ìegraustiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu donnern, rollen: iegraudās piepēži bargi pē̦rkuons Kaudz. M. 290. Auch von der menschlichen Stimme gebraucht: Uoliņš iegraudās ar pilnu muti ē̦zdams Kaudz. M. 21.

Avots: ME II, 18


ierūcināt

[ìerūcinât, tr., schnarren od. brüllen machen: vilciņu jeb rūceni Bauske; cūkas C., Warkh. Refl. - tiês, ein wenig donnern: pē̦rkuons ierūcinājās Salis.]

Avots: ME II, 59


ierūkt

[ìerūkt um Lemsal u. Wolm.], ìeŗùktiês, ìerùktiês, aufbrüllen, anfangen zu brummen, zu grollen: lācis, pē̦rkuons ieŗūcās.

Avots: ME II, 59


ietriekt

ìetrìekt, tr.,

1) einjagen, eintreiben, einschlagen:
kad pē̦rkuons tevi desmit asu zemē ietriektu!

2) mit Wucht hineinjagen, hineintreiben, hineinwerfen:
gans ietrieca luopus kūtī. viņš ietrieca zābaku kaktā A. XX, 126. [ietriecis (säend) šai plē̦sumā rudzus Janš. Dzimt. 2 II, 16. Refl. - tiês, L. "einen kleinen Ruck bekommen."]

Avots: ME II, 83


izdimdināt

izdimdinât, zur Genüge dröhnen machen PV., (mit um̃ ) Schibbenhof: i. Rīgu, grīdu, ustubu, kādas mājas (ar dziesmām un dejām) Līvāni. kamē̦r pē̦rkuons nav izdimdinājis zemi (gaisu N.-Peb.), nevar zemē sēdēt Mar., Smilten. Refl. -tiês, eine Zeitlang dröhnen donnern: pa nuomali pē̦rkuons izdim dinājās visu vakaru Bers., Salis u. a. eine Zeitlang mit der Faust (geger eine Tür) klopfen Sessw. u. a.; auf eine dröhnenden Diele sich austanzen Tirsen u. a.

Avots: EH I, 442


izdripināt

izdripinât, erbeben, dröhnen machen: bargais pē̦rkuons visu zemi izdripina Tirs.

Avots: ME I, 729


izrībināt

izrîbinât 2 , zur Genüge rollen, dröhnen: kad pē̦rkuons diezgan izrībinājis, tad lietus drīz pārstāsies Sassm.

Avots: ME I, 792


jods

juõds [Tr., Līn., Pl., C., Bl., Nigr., Dond., Lautb., Jürg., Arrasch, Dunika, juôds 2 Salis, Ruj.] (li. júodas "schwarz"),

1) ein Waldteufel
Mirbach, Glück, L., ein Feldteufel St.: tiem nebūs vairs savus upuŗus juodiem upurēt III Mos. 17, 7;

2) en böser Geist, in der Vorstellung des Volkes nicht immer vom Teufel
(ve̦lns) unterschieden: juoda māte, juoda tē̦vs brauca baznīcā lieliem ratiem, me̦lniem zirgiem Tr. IV, 48. skrej uz juoda pili; juoda suņi nepajuta, juoda māte vien pajuta Tr. IV, 514. pē̦rkuoņam bijis juods LP. VII, 465. pērkonis dīda juodus Pūrs I, 115. mūsu senči kaŗā kautās dvēselītes sauca par juodiem I, 113. bargā laikā Kurzemē saka: Pē̦rkuons juodus gaiņā. ziemeļa blāzmai plevinoties saka: juodi kaujas, kaŗa ļaužu dvēseles kaujas LP. VII, 467. juodi kaujas, dzirksteles me̦T (Rätsel: Donner und Blitz) RKr. VII, 813. Sehr gebräuchlich in gewissen Wendungen: lai tevi juods parauj! mag dich der Teufel holen! pie juoda! zum Teufel! kur pie juoda ciema gani BW. 743. kuo tās juoda abas brēca, warum weinten sie, zum Kuckuck, beide (Var.: kāda juoda abas brēca, ursprünglich wohl: nach welchem Teufel (verlangend) weinen sie beide?) BW. 12042. kādu juodu tas dziedās? weshalb wird er, zum Kuckuck, singen? BW. p. 2453.

Avots: ME II, 125


knabulis

knabulis,

1) "= knablis" Grünh.;

2) "neliels daikts, kas atruodas pie kāda lielaka priekšme̦ta" Siuxt: piķa lampiņai pie vāciņa mazs knabulītis ar caurumtiņu un pie knabulīša cau-rumtiņā dakts;

3) "?": pē̦rkuons tur spēra. knabuļi vien zibināja Anekd. IV, 252;

4) der penis
Frauenb.

Avots: EH I, 626


liesmains

lìesmaîns, lìesmîgs, flammig, feurig: dziedādamas visas gāja ap liesmainuo kalnu Asp. acis de̦g liesmaini MWM. III, 86. viņš acīm zibina kâ leišu pē̦rkuons, liesmīgs MWM. VI, 491. [liesmains aude̦kls Wid.]

Avots: ME II, 504, 505


lupata

lupata, lupats,

1) der Lappen, Fetzen:
kur tās manas lupatiņas? BW. 27454. [savīstītu lupata klumšķi Janš. Dzimtene V, 56.] rīka od. trauku lupata od. lupats, der Wischlappen;

2) lupatās od. lupatu lupatās, in Fetzen, in tausend Stücke:
uoliņa sašķīduse lupatās LP. III, 86. uozuolu pē̦rkuons saspēris lupatu lupatās Etn. II, 180. zvē̦ri ve̦lnu sapluosījuši lupatu lē̦vuruos LP. VI, 751;

3) der Lump, lumpige Person:
griez ceļu, lupata! LP. VII, 500. dē̦li nevaruot paciest, ka tāds lupata e̦suot par svaini IV, 65. Zu lupt.

Avots: ME II, 514


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


nodārdēt

nùodãrdêt, eine Weile dröhnen, erschallen: visa zeme vien nuodārdējuse Etn. II, 180. spēriens (auch pē̦rkuons) nuodārdējis Lp. VII, 475. viņa dūre priecīgi nuodārd uz galda Purap. "tu diedelnieki, tü, nuodārdēja viņa balss Vēr. II, 942. Refl. - tiês, stark erdröhnen: nauda nuodārdas vien - zemes dibinā iekšā LP. VII, 1059.

Avots: ME II, 773


nodirkstēt

nuodirkstêt, erdröhnen (?): pē̦rkuons .. visu zemi satricināja; luogi nuodirkstēja Dünsb. Skaistā Mīle 57.

Avots: EH II, 39


noducināt

nùoducinât, intr., eine Zeitlang rollen, donnern, tosen: pē̦rkuons nuoducināja Lapsk.

Avots: ME II, 777


nograust

nùograust,

1) intr., eine kurze Weile rolle (in der Ferne):
pē̦rkuons nuograuda;

2) tr., schmettern:

2) tr., schmettern:
orķestris nuograuda pēdējās taktis MWM. VIII, 889.

Avots: ME II, 786


noplātīt

nùoplãtît, ‡ Refl. -tiês,

1) "?": gudrie brāļi nuoplātījās vien Pas. VI, 380; ruokām vien n. Dunika, die Arme ausbreiten;

2) sich aufsperren
Stenden: mutes nuo brīnumiem nuoplātījās vien;

3) breit aufleuchten
Stenden: rūsa jau nuoplātījās; būs pē̦rkuons;

4) sich prahleu
(perfektiv): viņš gan mums teicās saduot, bet nuoplātījās vien Heidenfeld.

Avots: EH II, 75


norībēt

nùorìbêt, intr., nachhallen, erdröhnen, krachen: sajāj tautas, nuorīb zeme BW. 14363. nuorībēja dēļu tilts, vedējiem aizbraucuot 18227. pē̦rkuons spēris, ka nuorībējis vien LP. V1I, 474. nuorīb pirmais šāviens.

Avots: ME II, 839, 840


norūcināt

I nuoŗũcinât Dunika, = nùograust 1: pē̦rkuons nuoŗūcināja.

Avots: EH II, 83


nospert

nùosper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse wegstossen:
apse̦gu;

2) erschlagen (von Pferden, Raubvögeln, vom Blitze):
līdz (vanadziņi) nuospēra mūs[u] māsiņu BW. 13381. kad tevi pē̦rkuons nuospe̦rtu!

3) wegstibitzen:
(čigāns nuospēra kaimiņam aunu Dond. Refl. -tiês, sich aufklären Lubn.: laiks nuosperas skaidrs].

Avots: ME II, 855


nostāt

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859


padārdēt

padãrdêt Dunika, ein wenig od. eine Weile dārdêt: pē̦rkuons drusku padārdēja, bet virsū neuznāca.

Avots: EH II, 126


paducināt

paducinât, intr., ein wenig, eine Zeitlang donnern, tosen: pē̦rkuons lai ciņu paducināja.

Avots: ME III, 19


pajust

pajust: "sajust" PlKur. ‡ Refl. -tiês Prl., Sessw., erwachen: kau[t] graudis (sc.: pē̦rkuons?), tak viņi pajustuos Heidenfeld.

Avots: EH II, 138


parībināt

[parìbinât,

1) ein wenig rìbinât (trans.): p. bungas;

2) intr., ein wenig, eine Weile rollen (vom Donner):
pē̦rkuons drusku parībināja, (Warkh., Warkl.) parībinēja.]

Avots: ME III, 91


pārrūkt

pãrŗûkt 2 pãrŗûkt2 Dunika, zu donnern aufhören: pē̦rkuons jau pārŗūcis.

Avots: EH XIII, 209


parūcināt

I paŗũcinât Dunika, = parùktiês: pē̦rkuons parūcināja, bet lietus neuznāca.

Avots: EH XIII, 169


parūkt

paŗûkt 2 Dunika,

1) = parùkt;

2) = parùktiês: pē̦rkuons kādu laiku paŗūca, bet spērienu nebija.

Avots: EH XIII, 169


parūkt

[parùkt, eine Weile brummen: parūca, parūca, palika mierā. Refl. -tiês, eine Weile rollen (vom Donner): pē̦rkuons drusku parūcās.]

Avots: ME III, 92


pastars

pastars (li. pãstaras),

1) als Adj. und als solches auch mit definiter Endung - letzter, der letzte:
līdz pastarai (neben pastara, auch pastaras) dienai, bis zum jüngsten Tage. šis vārdiņš visu pastarais Für. tad eima ceļu pastaru Hug.; pastaruo galu gaidīdams AU. [pastarā (schlimmste) netikle! Zaravič];

2) als attributiver Genitiv von einem Substantiv
*pastars, auch *pastara: pastaras stunda, die letzte Stunde; līdz pastara, pastaras dienai Etn. I, 103, Tr. IV, 1. ja kāds lielās kaut kuo izdarīt, tad ātri prasa: "kad tas būs? vai tuo pirmdien pēc pastara dienas?" Etn. IV, 77. mans pastara (pastaris = pastars 16681) bāleliņš kâ pē̦rkuons rībināja BW. 18001, 4. pastaruôs, zur letzten Zeit, beim Sterben, am jüngsten Tage: tad pastaruos tē̦vs sacīja St. negudriem pastaruos ir grūt St. pie jums es nākšu vēl reiz pastaruos Blaum. [Nebst la. posterus als ein alter Komparativ zu li. pãskui, ai. paš̍cāt, la. post "nach", aksl. pozd "spät" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 78 f.; s. auch Zubatý AfsIPh. XIII, 316.]

Avots: ME III, 107


patvert

patvert,

1) tr., ergreifen, festhalten; beschützen:
patvers jau pils Hom. Odis. V, 102;

2) intr., Zuflucht finden:
... nuo tautieša vairījuos; šuo rudeni nepatvēru ne telīšu dārziņā BW. 16858. Refl. -tiês, sich an etwas halten, Zuflucht finden: pē̦rkuons speŗ tuo suni, kus bargā laikā patvēries LP. VII, 491. kur gan nabaga luopiņš aukstā naktī patnersies? JK. nuoguris patveries dabā! Rainis Gals un sākums 43. cilvē̦ku bē̦rni apakš tavu spārnu ē̦nas patveŗas Glück Psalm 36, 8.

Avots: ME III, 126


pērkaunis

pḕ̦rkàunis 2 Lis., Bers., pḕ̦rkauns Le. Gr. § 155, = pē̦rkuons: pē̦rkaunis nuospēra LP. V, 400.

Avots: ME III, 208


pērkons

pḕ̦rkuôns Jūrg., C., Wolm., Serbigal, PS., Neuenb., pê̦rkuons 2 Līn., Dunika, Bauske, pḕ̦rkuõns AP., pḕ̦rkuonis N.-Peb., Schwanb., pê̦rkuonis 2 Dond., Wandsen,

1) der Donner, auch personifiziert, der Donnergott:
pē̦rkuons rūc, dūc, rīb, es donnert; p. speŗ, iespeŗ, der Blitz schlägt ein. tālienē dunēja pē̦rkuons MWM. 1896, S. 803. pē̦rkuons kājās Ronneb. n. RKr. XVI, 52. pērkuons rājas, es donnert Aus. I, 6. Sprw.: pē̦rkuons tavās (skauģa) ausīs! pē̦rkuoniņš rūcināja BW. 28826. pē̦rkuoņi, zibiņi dē̦la māti saspārdīja BW. 23177, 9, līguo dievs ar pē̦rkuoni BW. 32955, 1. dieva dē̦li sarājās ar pē̦rkuona vagarīti BW. 33756. pē̦rkuoniņš, aiziedams, saspeŗ ze̦lta uozuoliņu 34047, 4; pē̦rkuona lietus, Gewitterregen; pē̦rkuona mākuoņi, Gewitterwolken; pē̦rkuoņa dē̦li Aus. I, 3, die Söhne des Donnergottes; pē̦rkuoņa turnis, eine turmförmige Wolke Dond.;

2) in Redensarten:
ka(d) tevi pē̦rkuons, deviņi, trejdeviņi pē̦rkuoni! Mag. XX, 3, 55, ka tevi simti pē̦rkuoni! dass dich hundert Donner! Mag. XX, 3, 32;

3) pē̦rkuona od. pē̦r kuoņa kaza, auch pē̦rkuoņkaza Tals., die Bekassine (scolopax gallinago);

4) zirgam pē̦rkuoņi, das Pferd kreppt
U. Nebst pḕ̦rkūns, apr. percunis "Donner" und vielleicht an. Fjo,rgyn, die Mutter des Donnergottes, wohl als "der Schtagende" zu einer Wurzelform perq- "schlagen" neben per- (in le. pḕrt) und perg- (in arm. harkanem und air. orgim "schlage"), vgl. slav. perunъ "Donnerkeil, Donnergott" (mit dem Suffix von le. pē̦rkauns) zu aksl. pero, "schlage", (so nach Lidén Arm. Stud. 88 ff., Wiedemann BB. XXVIII, 6 ff., von Grienberger Afsl. Phil. XVIII, 12, Meillet Esquisse 100 f., Petersson IF. XXIII 403, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgi Wrtb. II, 43, vgi auch die Literatur bei Feist got. etym. Wrtb z 102 f.). Zu derselben Wurzelform perq- gehören vielleicht auch slav. *porkъ "Mauerbrecher"; Schleuder" und (?) *pьrčь "Ziegenbock", sowie (?) li. pirkià "изба, хата" , wenn es ursprünglich ein "Waschhaus" war.

Avots: ME III, 209


piedunēt

pìedunêt,

1) mit dumpfem Getöse anfüllen:
pē̦rkuons man ausis piedunējis Bers., Warkh., Warkl.;

2) sich zum Regen bewölken:
debess mala tāda piedunējusi Golg.;

3) verderben
(intr., vom Getreide): labība piedunējusi (piepelējusi) Warkh., Warkl.

Avots: ME III, 246


planda

II planda,

1) "пышка, вздутiе" Wid.;

2) "?": tieva, tieva kâ bitīte, vienu plandu ( Var.: vienas plandas, vienu kārtu) villainīte BW. 23583. Nach U. planda villainīte - "wohl die weite, sich bauschende Decke";

3) eine Art Wolken, "rūsaini mākuļi": plandas jau liduo gar debešiem, būs drīz pē̦rkuons Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 318


plīkšēt

plĩkšêt Karls., plìkšķêt 2 Kl., pļīkšêt, pļīkšķêt, -u, -ẽju, plīkšuôt MWM. X, 878, freqn. plīkšinât 2 , plìkšķinât 2 Kl., klatschen, (mit der Peitsche) knallen: lietus līst, ka plīkš vien U. lietus pa griestiem plīkšķē̦dams tecējis istabā LP. VII, 774. lāses plīkšķē̦damas sitas pret luogu Stari III, 224. ūdens plūst un plīkš Kaudz. raudāja, ka plīkšķēja vien Valdis Stabur. b. 197. asaras plīkšķē̦damas krīt uz... dzintāra A. XVII, 585. pē̦rkuons vairs neplīkšķ MWM. X, 243. pē̦rkuons... savu uguns rīksti plīkšķē̦dams... Lautb. Luomi 85. spārni vien plīkš MWM. Vl, 425. zvirbulis kâ traks sitas griestuos un rūtīs, ka pļīkš vien XI, 200. sitiens pļīkšķēja Ķencim uz pakauša Kaudz. M. 48. pasta puiša pātaga plīkšēja Aps. VI, 4. panāksnieki . . . jāja jāšus un plīkšināja ār pātagām BW. III, 1, S. 16. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. -plīkšķinât, plätschern Neik. n. U.: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīkšķināja BW. 30757 var. plĩkšêt, schwatzen Wolmarshof.

Avots: ME III, 347, 348


rībēt

rìbêt, -u, -ẽju, auch refl. -tiês, intr., dröhnen, poltern, tosen: pē̦rkuons rīb U., der Donner rollt. visas malas ciemā rīb Aus. I, 65. šuodien jāja precinieki, visa zeme rībējās BW. 14343, 1. augsti cēlu (sc.: spriguliņu), viegli laižu, man dižani rībējās 28744. vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, rībējās (Var.: krita rībē̦dama) 30506. Subst. ribêšana (rìbêšanâs), das Dröhnen, Poltern, Tosen; rìbẽjums, das einmalige Dröhnen, Poltern, das Getöse: pazīst kungu braukumiņu, dzelzes raču rībējumu BW. 13481 var. Nach Fick Wrtb. I 4 , 115 zu ai. rēbhati "knarrt, knistert"; Miežinis gibt auch ein li. ribėti "ribēt". Vgl. auch le. ribinât I und ribêt.

Avots: ME III, 534


rībināt

rìbinât,

1) fakt. zu rìbêt, tr., dröhnen machen:
vaŗa bungas rībināt BW. 2626 var. pirc māsiņai vaska kurpes, ar kuo grīdu rībināt! 15575. Rīga rīb, kas tuo Rīgu rībināja (Var.: dimdināja)? 4628 var. kas tuo pili rībināja? Biel. 1383;

2) freqn., dröhnen, poltern
Spr.: bāleliņš kâ pē̦rkuons rībināja (Var.: ducināja) BW. 18001, 4. eita, bē̦rni, klausīties, kas pa namu rībināja! 33257. - Subst. rìbinâšana

1) das Dröhnenmachen;

2) das Dröhnen, Poltern;
rìbinãjums,

1) das einmalige, vollendete Dröhnenmachen;

2) das Gepolter;
rìbinâtãjs, wer dröhnen macht; der Polterer: rībinātājs nācis pa trepēm zemē LP. VI, 92.s

Avots: ME III, 534


rokdarbs

ruokdar̂bs, eine Handarbeit (gew. Näharbeit): Alma rīkuojās ap savu ruokdarbu Alm. ruokdarbu izstrādājumi LP. VII, 647. kas svētdienām iet makšķerēt vai strādā citus šādus, tādus sīkus ruokdarbus, tuo nuospers pē̦rkuons Etn. II, 185.

Avots: ME III, 580, 581


rūkot

rūkuôt, brausen, tosen, dröhnen: dusmās kalns kâ pē̦rkuons rūkuo Rainis. dziļās alās tumsa rūkuo id.

Avots: ME III, 570


rūkt

I rûkt 2 Selg., rùkt Wolm. (li. rūkti "brüllen"), rùkt 2 Kl., Prl,, rûkt 2 Karls., ŗūkt U., Glück, ŗùkt Neuenb., rûkt 2 Līn., Iw., Dunika, Frauenb., Nigr., Gr.Essern, -cu,

1) ŗûkt 2 B1., intr., brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, kollern
U., brummen, knurren: lācis, lauva, vilks, cūka, dundurs, rubenis rūc. pē̦rkuons rūc, der Donner rollt. pē̦rkuons rūcis ar˙vienu tuvāk LP. IV, 210. Sprw.: rūc kâ pē̦rkuons, kâ lācis, kâ ūpis, kâ lapseņu pundurs. kur rūc, tur speŗ (wo es blitzt, da schlägt es ein). vē̦de̦rs ŗūc U., der Bauch kollert. vējš od. vē̦tra rūc pa mežu U. brauc pa tiltu, ka ŗūc vien U. (dass es nur so dröhnt). ilkšu zvans rūc Aps. kâ atbalss baluodis rūca MWM. VIII, 321. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū LP. III, 109. spuole rūc ratiņā BW. 6810. nerūc tavas dzirnutiņas 6732. rūcin rūca dzirnaviņas, kā tās rūca, kā nerūca? vai tās rūca tīru rudzu, vai diže̦nas malējiņas? 8175. - viņa man ŗūkusi virsū U., sie hat mich angefahren. - Das Part. praes, pass. rùcamais, der Hintere U.;

2) tr., spinnen:
sprēžam, meitas, rūcam, meitas, visas kunga pakuliņas BW.6965, 1. sprēžu, sprēžu, rūču, rūču piecas spuoles vakarā 7102, 1 var.;

3) still und emsig arbeiten;
rùca 2 visu rītu Golg. - Subst. rùkšana, rùkšana, das Brausen, Sausen, Tosen, Brummen, Knurren; rûkums, ŗùkums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Brausens, Sausens, Tosens, Brummens, Dröhnens: vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141. duod pē̦rkuonam par vasaras rūkumiņu Pūrs II, 64 (VL. aus Sunzel); rùcẽjs, ŗùcẽjs, wer brummt, knurrt. Zu r. рыкáть, serb. ru'kati, ae. rýn "brüllen", ahd. ruhen "rugire" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 351.

Avots: ME III, 569


ŗūkt

ŗùkt: pē̦rkuons ŗûc 2 Kand., Siuxt. cūka ŗûc 2 , kad grib kuiļus Iw.

Avots: EH II, 394


sabruzdināt

sabruzdinât, intensiv dröhnen, poltern, klappern: pē̦rkuons sabruzdināja; žīds sabruzdināja pie durvīm Dunika.

Avots: ME III, 598


sadārdēt

sadãrdêt "zu dröhnen, zu rollen aufhören": pē̦rkuons sadārdēja Dunika.

Avots: ME II, 608


saducināt

saducinât,

1) eine gewisse Zeit hindurch wiederholt dumpf donnern:
pē̦rkuons saducināja visu pēcpusdienu Golg.;

2) donnernd bewirken:
pē̦rkuons saducināja liêtu C.

Avots: ME III, 615


sagraust

sagraũst, erdröhnen (vom Donner): pē̦rkuons krietni sagrauda Dunika.

Avots: ME II, 628


sakult

sakul˜t, freqn. sakulˆstît, tr.,

1) zerschlagen:
ka tevi pē̦rkuons... sakultu! Mag. XX, 3, 41. viņš ir tas, kas sakuļ bangas, bezdibeņus pārskalda Asp.;

2) fertigdreschen:
tuo (= labību) pa˙visam nesakuļ Jesaias 28, 28;

3) (eine Flüssigkeit) schütteln
(perfektiv): šķidrumu labi sakuļ;

4) fertigkernen, -buttern; zu Schaum schlagen:
sviestu. pret lieku gaļu un pūžņuošanu de̦r... salde̦ns krējums ar cukuru par sviestu sakults Etn. lV, l. Refl. sakultiês,

1) sich (von selbst) fertigkernen:
sviests pats sakulsies Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. l, 21;

2) sich zusammentun:
mācītājs bijis sakūlies ar meitu LP. Vll, 450.

Avots: ME II, 658


saņemt

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695


sarucināt

sarucinât,

1) s. sarucinât;

2) erdröhnen (vom Donner):
pē̦rkuons sarucināja Bauske.

Avots: ME III, 723



sarūkt

saŗûkt 2 Dunika,

1) = sarūkt 1: pē̦rkuons saŗūca;

2) = sarūkt 2: tē̦vs saŗūca uz bē̦rniem.

Avots: EH XVI, 445


saspert

sasper̂t, tr.,

1) (mit den Füssen, Hufen ausschlagend) zerschlagen, zerhauen; vernichten; einschlagend zerstören (vom Blitz):
man bij balts kumeliņš, le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu deviņiem gabaliem BW. 132681, 30. saspert pīšļuos visu dzelzs pagrabu Fr. Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 32. laiva bijuse lupatās saspe̦rta LP. VII, 498. pē̦rkuons saspeŗ uozuolu Kav. viņš stāvēja it kâ nuo zibens saspe̦rts Kaudz. M. 173. fig. līdzcensuoņus, kas mēģināja pretuoties, viņš saspēra Bjernsona raksti I, 24. - In Verwünschungen: ka tevi pē̦rkuons saspe̦rtu! Mag. XX, 3, 41. sasper juods Alm. Kaislību varā 133;

2) an-, aufstemmen:
kaza kārklus grauza abas kājas saspē̦ruse (Var.: atspē̦ruse, piespē̦ruse, pieminuse) BW. 12494. Refl. -tiês,

1) sich an-, aufstemmen:
līdz kuo gribēja sasperties, kājas aizslīdēja R. Kam. 187. āži [pie ratiem piesieti] nezin par kuo saspē̦rušies, un... baltiņš nevarējis spēt vilkt Anekd. 103;

2) sich anstrengen
Erlaa n. U., sich (zu etwas) aufraffen, sich zusammennehmen: dē̦li saspērās laivu gatavuot LP. VI, 633. viņš saspērās un aizbrauca VII, 214. zirdziņš sasperas, parauj kādus suoļus ātrāki un... apstājas A. v. J. 1893, S. 282;

3) einspringen, sich zusammenziehen
Warkl.: aiz kuo manas villainītes nesaspērās velējuot? BW. 7501.

Avots: ME III, 740


sīkmaņi

sîkmaņi 2 Karls.,

1) sîkmaņa C., das kleine Vieh
U.: nuokava viņu luopus ar krusu un viņu sīkmaņus ar blāsmām (da er ihr Vieh schlug mit Hagel und ihre Herden mit Strahlen) Glück Psalm 78,48. sīkmaņi te̦kāja un uostījās cits caur citu A. v. J. 1902, S. 128;

2) kleine Arbeiten, Verrichtungen:
kad krusta dienā strādā sīkmaņus, tad pē̦rkuons nuospeŗuot Etn. II, 179. sīkmaņu darbi, allerlei leichte Arbeit Mag. IV, 2, 145.

Avots: ME III, 852


šķēpele

šķẽpele Arrasch, Bauske, C., Dunika, lw., Jürg., Lin., Neuermühlen, Sessau, Siuxt, ein abgesplittertes od. abgespaltenes Stück (mit è 2 ) Bers., Kalz., Kr., ein kleines Stück Holz U., eine Scherbe Dr.; das breite Ende am Ruder L.: tikām situ tautu galdu, līdz atlēca šķēpelīte (Var.: skabardziņas) BW, 26292. es nelē̦ktu puišu dēļ ne pār skalu šķēpelīti (Var.: druoztaliņu) 10557, 4. liela šķēpele atplīsa kuokam Jürg. u. a. pē̦rkuons saspēris kuoku vienās šķēpelēs Stenden. luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas tikai dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. nagu šķēpeles Duomas I, 122. stikla šķēpele Dr. Anscheinend zur Wurzel von šķè̦ps (s. dies).

Avots: ME IV, 32, 33


šķilt

šķil˜t (li. skìlti "Feuer anschlagen") AP., Dond., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķìlt 2 Kl., šķil˜t 2 Dunika, Nigr., Selg., šķiļu, šķĩlu Wolm. u. a. (auch in Dunika und Selg˙!) resp. šķîlu 2 Nigr. od. šķilu [in der Bed. 1 Dond., Saikava (hier in der Bed. 3 šķìlu 2 ), Wandsen, Warkl.],

1) Feuer anschlagen
U.: tautu zeme akmeņuota, guni šķīla staigājuot BW. 7417. akmens šķīla uguntiņu 9990. (kumeliņi) kājām šķīla uguntiņu 13646, 8. uguni šķildams meitu... pamanījis LP. IV, 211. Sprw.: škiļ, ka dzirksteles vien iet gaisā RKr. VI, 181. pē̦rkuons šķiļ zibeņus Celm. viņa skatieni šķīla zibeņus MWM. X, 179. gaismas liesmas nāvi šķiļ Plūd. Uz saul. tāli 79. šķiļamie, die Werkzeuge zum Feueranschlagen: ieiet kruogā... uzpīpuot, ja pašam nav šķiļamuo klāt Janš. Bandavā II, 67;

2) malku šķil˜t, Holz spalten
Gramsden;

3) sich aus dem Ei herausschälen lassen, machen:
tikkuo šķiltus cālīšus Etn. II, 123. vanags prasa zīlītei: kur tu tādus bē̦rnus ņēmi? pate šķīlu, pat[e] perēju BW. 2579, 2. Sprw.: ne šķilts, ne pe̦rē̦ts JK. II, 584; te šķilts, te pe̦rē̦ts Br. sak. v. 1110. (fig.) kur tie mani brūtgāniņi? vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. 8607 (ähnlich: 15633; 18923). šķilti, pe̦rē̦ti, alle ohne Unterschied, Hinz und Kunz: pasaku teicējs... visus, šķiltus, pe̦rē̦tus - vai tie lielie, vai mazie kâ burtin apbūris Lautb. Luomi 198. ja vārtus neaiztaisīsi, tad vilksies caur šķilti, pe̦rē̦ti Grünh.;

4) sprühen lassen, aufgeregt sprechen:
(barga mātes meita) šķiltin šķīla valuodiņu BW. 11156 (ähnlich: 5418). sāk raisīties... mēles, šķilt juokus un atjautas RA.;

5) par muguru šķilt, einen mit einem Stock über den Rücken schlagen
Mag. XIII, 2, 43, U. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Feueranschlagen abgeben:
ap tuo tu vari šķilties kâ ap kramu A. XX, 12;

2) (auf)sprühen:
zibiņi šķīlās LP. VII, 472. kâ dzirksteles šķīlās sentences Upītis Sieviete 41;

3) sprühen; aufgeregt ausgesprochen werden:
vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304. Lūsiņai darbs šķiŗas un valuoda šķiļas Janš. Bandavā II, 396;

4) sich aus dem Ei, aus der Puppe herausmachen
U.: cālis sāk šķil˜ties ārā nuo uolas Dunika. Zu šķelˆt; zu šķiltiês 4 vgl. auch Jokl WuS. XII, 70. Nach Bartholomae Airan. Wrtb. 516 hierher vielleicht auch av. garǝmö -skarana "ein bei der Feuerung gebrauchtes Gerät".

Avots: ME IV, 40


sknaras

sknaras, Lumpen, Fetzen: kad pē̦rkuons kuokā iesper, tad paliek sknaras Wandsen.

Avots: ME II, 883


spārdīt

spãrdît (li. spárdyti) Wolm., C., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Nigr., Bershof, Siuxt, Zögenhof, spā`rdīt 2 Kl., Lös., spârdīt 2 Līn., Iw., freqn. zu sper̂t, wiederholt mit den Füssen heftig stossen, ausschlagen (von Pferden): divi sirmi auzas ēda, staļļa durvis spārdīdami BW. 13579 var. bāreņus ar kājām spārdījuši LP. IV, 192. Refl. -tiês, (spârdīties 2 Schlehk n. FBR. VII, 36) wiederholt gegen einander ausschlagen (von Pferden); sich heftig sperren, zappeln, um sich schlagen: zirgs pagāzies spārdījās Mērn. laiki 37. zirgs spārdas pa stadulu, ka brīkšķ vien 38. viņš spārduoties kâ pagāns 47. kad uznāca pē̦rkuons, tad arī rūca un spārdījās MWM. XI, 197. Reinītis gana spārdījās Krišs Laksts 54. cik neganti viņš varēja spārdīties dēļ taisnības 29. dusmas tagad ķēniņam; ilgi tâ nebij spārdījies (gewütet) LP. V, 208. Subst. spãrdîšana, wiederholtes Ausschlagen: tur ir zirgu spārdīšana Nachum 3, 2; spãrdîtãjs, wer mit den Füssen stösst, ausschlägt: kumeliņš le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu BW. 132681, 30.

Avots: ME III, 986


stara

stara,

1): viena s. ap vasarassvē̦tkiem, uotra - ap Pēteŗa dienu, - kuo tās var atlabuot? Blaum. Raksti VII 5 (1935), 330. aizezerē izcē̦lusies tāda s., apmē̦ram sējas platumā. iegraužas pē̦rkuons Austriņš Raksti VII, 222;

3): der Ast
Lubn.; ceļš dalījās divās starās PV.; divi starām (in zwei Armen, von einem Flusslauf) Schwanb. n. BielU.; bārda nuokārās divās ... starās pār krūtīm P. Ērmanis Gaidītāji 103;

4): auch Warkl., Zvirgzdine; caur tuo tavu re̦tu staru var redzēt gurnu galus Tdz. 57950.

Avots: EH II, 570


taisīt

tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt 2 Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,

1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;

2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.

Avots: ME IV, 123, 124


tobrīd

tùobrìd(i), in dém Augenblick, dann, damals: pē̦rkuons tuobrīd nesperšuot LP. VII, 453. tuobrīd arī ne˙kadas drukātas grāmatas nebija Launitz Stāsti 3. biedrības . . . vajadzības neļāva . . . tuobrīdi kasi izplātīt uz ār pusi Kaudz. M. 296.

Avots: ME IV, 284


tobrīdi

tùobrìd(i), in dém Augenblick, dann, damals: pē̦rkuons tuobrīd nesperšuot LP. VII, 453. tuobrīd arī ne˙kadas drukātas grāmatas nebija Launitz Stāsti 3. biedrības . . . vajadzības neļāva . . . tuobrīdi kasi izplātīt uz ār pusi Kaudz. M. 296.

Avots: ME IV, 284


tūcināt

III tùcinât 2 Meiran, = ducinât I: pē̦rkuons tālumā tūcina Meiran.

Avots: ME IV, 278


tukšs

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye i ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258


uzbruzdināt

uzbruzdinât,

1) donnern
(perfektiv): pē̦rkuons tikai drusku uzbruzdināja Dunika;

2) (einen gewissen Lärm verursachend) aufschrecken
(tr.): viņš agri cēlies uzbruzdināja arī mani nuo miega Nigr.

Avots: ME IV, 319


uzdārdēt

uzdārdêt, eine kurze Zeit poltern, dröhnen, rollen (perfektiv): pē̦rkuons uzdārdēja Golg.

Avots: ME IV, 324


uzdimdināt

uzdimdinât,

1) auf etw. schlagen, dass es dröhnt:
kalējs ar āmuru uz laktas uzdimdināja AP.;

2) (wiederholt) dröhnend, dröhnen machend aufwecken:
pē̦rkuons mūs uzdimdināja nuo miega Arrasch;

3) (wiederholt) erdröhnen:
pē̦rkuons šad un tad uzdimdināja Bers., Schwanb., Sessw.

Avots: ME IV, 324, 325


uzducināt

uzducinât, eine kurze Zeit rollen, donnern (perfektiv): pē̦rkuons pa laikam uzducināja.

Avots: ME IV, 326


uzdūcināt

uzdūcinât, eine kurze Zeit rollen, dröhnen (perfektiv): pē̦rkuons uzdūcina Golg., Memelshof, (mit û 2 ) Segewold.

Avots: ME IV, 327


uzdumēt

uzdumêt, erdröhnen: pē̦rkuons uzdumēja KatrE.

Avots: ME IV, 326


uzdzīt

I uzdzìt (li. užgiñti "hinauftreiben"), uzdzĩt, antreiben, auftreiben Für. I, hinauftreiben, -jagen, in die Höhe treiben (perfektiv; eig. und fig.); treibend, jagend zum Vorschein kommen, erscheinen lassen: lemešus uzdzīdams (die Pflugscharen auf die lemesnīca auftreibend) Seifert Chrest. III, 2, 121. pē̦rkuons martā uzdze̦n sniegu Etn. I, 77. nuospiestā auss uzdze̦n kājās (veranlasst aufzustehn) MWM. VIII, 540. pats nelabais uzdzina tuo Bālu Puriņš Nauda 32. atradu še... vairāk atmatu nekâ aramas zemes, bet... manā vadībā viss uzdzīts (auf den Höhepunkt [der Entwicklung] gebracht, verbessert) un iedzīvuots Janš. Bandavā I, 95. Refl. -tiês,

1) sich hinaufbegeben
(perfektiv); (mit Mühe) hinaufgelangen: puika (aiz palaidnības) uzdzinies uz jumta Golg. ve̦zums jau uzdzinies kalnā Stenden;

2) cirvis kātam aplam uzdzinies, das Beil ist versehentlich falsch auf den Stiel getrieben worden;

3) anschwellen:
guovs uzdzinusies Bauske;

4) streben
(perfektiv); (mit Mühe etwas) erreichen Kalleten: var˙būt viņš uzdze̦nas un tiek citiem garām A. v. J. 1897, S. 476. uzdzīties par lielu vīru (nach mühevollem Streben zu einem bedeutenden Mann werden) Bers.;

5) überreden, auf etwas bestehen; in jem. dringen:
māte jau gan negribēja, bet tē̦vs uzdzinās MWM. IX, 656. kad man tâ uzdzinās, man jādara vien bij Segewold.

Avots: ME IV, 329


uzgadīties

uzgadîtiês: saules laikā ar pē̦rkuons uzgadās Strasden. cilvē̦ks pazuda tik˙pat ātri, cik pēkšņi bija uzgadījies Anna Dzilna 16.

Avots: EH II, 722


uzgraut

uzgŗaut (li. užgriauti Miež. "uzgāzt"),

1) auf etw. stürzen
(tr.), schleudern (perfektiv): uzgŗaut kādam akmeni uz kājas;

2) rollen, donnern
(perfektiv): pē̦rkuons gŗauj uzgŗaudams JR. VII, 2.

Avots: ME IV, 334


uzrūkt

uzrùkt,

1) anschreien, anfahren
(mit dem dat.): "stillgeschwiegen!" vecis bargi uzrūca Krišs Laksts 46;

2) ein wenig donnern:
uzrūca pē̦rkuons Spr.

Avots: ME IV, 374


uzsliekt

uzsliekt, Refl. -tiês,

1): vai tad šis var ar kuo u. (gönnen)?
Pē̦rkuons ... ve̦cus pesteļus neuzstiecuoties (= neciešuot) Pas. XIII, 272; ‡

2) "?": gan Birznieks suolījās iet kruogā, ja viņa dienu mājās neuzsliecīšuoties Zeibolts Likt. 110. pa dienu Lapiņš ar meitu neuzsliecās viņa mājās, bet dzītin dzina ārā, tikai vakarus viņi ... pavadīja kuopīgi ebenda.

Avots: EH II, 733


žauks

žauks! Interjektion: pē̦rkuons graudis. žauks! puisis pa˙galam LP. VII, 497.

Avots: ME IV, 791


zibenis

zibenis U., Adiamünde, AP., Arrasch, Bauske, Bers., C., Erlaa, Golg., Heidenfeld, Kl., Lubn., Saikava, Schnehpeln, Segewold, Selg., Sessw., Siuxt, zibens, -s, (masc. g.) AP., Jürg., zibinis Rutzau n. FBR. VII, 121, Oknist, zibins (gen. zibins [Gr.-Buschh.] od. zibina [Burtn., Ruj.] od. zibiņa (Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Memelshof]) L., U., zibine Dunika, Demin. acc. s. zibentiņu BW. 33704,5 var., der Blitz: pē̦rkuonu un zibini Glück Hiob 37. ar zibinu Jesaias 30, 30. priekš... pē̦rkuoņa nāk.., zibins Sirach 32, 10. pē̦rkuoņi, zibeņi (Var.: zibiņi), saspārdāt vīra māti! BW. 23177, 10. nu tava subene zibiņus (Var.: zibenis) metīs 18228. zibiņus mest St., stark blitzen. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. pē̦rkuons rūcis un zibens metis LP. VII, 464. zibins me̦tas L., es blitzt. zibins (ie)sper U., schlägt ein. stāvēja it kâ.. zibens saspe̦rts Mērn. laiki 173. kâ... zibiņa trāpīts Austr. kal. v. J. 1893, S. 27. tur tevi zibins sitīs... 9 asi iekš zemes Br. 70. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. zibiņi šķīlās 972. pret vakariem zibeņi šķils Stari II, I 12. zibiņi cē̦rtas Lāčpl. 31. zibiņi šķīst 46. zibins šaudās LP. II, 83. zibeņi drāžas Aus. I, 6. sāk zibeņi krustuoties LP. V1I, 497. ve̦lns aizlaidies kâ zibins I, 164. skrien kâ zibens Aus. I, 106. jaunā ziņa... kâ zibens izplātījās Krilova pas., S. 79. laidis zibiņa ātrumā LP. III, 104. zibens pavedieni Rainis Tāļas nosk. 36. bula zibens St., Wetterleuchten; bula zibins L., Mehltau. Zu zibt

Avots: ME IV, 715, 716