Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'riekstu' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'riekstu' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (87)
aizskraukstēties
‡ àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizzibināt
apgraušļāt
‡ apgraûšļât KatrE., Meiran, Sessw., (mit aû 2 ) AP., (wiederholt) benagen: a. siles. apgraušļāti riekstu kuoduoli.
Avots: EH I, 83
Avots: EH I, 83
čams
I čams,
1) der Büschel, die Traube:
skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53; jāņuogu, brūkleņu čami Druw.;
2) = riekstu ķe̦kars Kalzenau, [Praulen, Fehteln;
3) der Schädel:
dabūsi par čamu Dond.];
4) ein Stobben mit Schösslingen, neuem Wuchs, namentlich im Sumpf
Nerft;
[5) ein Bienenschwarm
Kreuzb.];
6) fig., ein Dunkelmann, ein Spitzbube
Nerft.
Avots: ME I, 403
1) der Büschel, die Traube:
skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53; jāņuogu, brūkleņu čami Druw.;
2) = riekstu ķe̦kars Kalzenau, [Praulen, Fehteln;
3) der Schädel:
dabūsi par čamu Dond.];
4) ein Stobben mit Schösslingen, neuem Wuchs, namentlich im Sumpf
Nerft;
[5) ein Bienenschwarm
Kreuzb.];
6) fig., ein Dunkelmann, ein Spitzbube
Nerft.
Avots: ME I, 403
čaula
I čàula [C.], čaule,
1) die Schale, Schlaube, Hülse, Kruste:
uolu, riekstu čaula (= čaumala); auzu čaulas, Haferhülsen; papirosu čaulītes, Zigarettenhülsen;
2) der Kopf:
ta tad tam čaula Bers.; [čaul wohl über *cjaul- > ceul- aus cev(a)l- (vgl. Le. Gr. 41), zu li. kẽvalas "dünne Schale", kiautaĩ "Getreideschalen", apr. keuto "Haut", ahd. hût, la. cutis. gr. χύτος "Haut" u. a., s. J. Schmidt KZ. XXIII, 353, Lewy KZ. XL, 423 2, Persson Beitr. 183, Walde Wrtb. 2 218].
Avots: ME I, 406
1) die Schale, Schlaube, Hülse, Kruste:
uolu, riekstu čaula (= čaumala); auzu čaulas, Haferhülsen; papirosu čaulītes, Zigarettenhülsen;
2) der Kopf:
ta tad tam čaula Bers.; [čaul wohl über *cjaul- > ceul- aus cev(a)l- (vgl. Le. Gr. 41), zu li. kẽvalas "dünne Schale", kiautaĩ "Getreideschalen", apr. keuto "Haut", ahd. hût, la. cutis. gr. χύτος "Haut" u. a., s. J. Schmidt KZ. XXIII, 353, Lewy KZ. XL, 423 2, Persson Beitr. 183, Walde Wrtb. 2 218].
Avots: ME I, 406
čaumala
čàumala,
1): auch Ramkau, (mit àu 2 ) Linden, (mit aû 2 ) Frauenb. ("eine leere Erbsen- od. Bohnenschote"),
Salis, Strasden (hier nur in der Bed. "Eierschale"): pilni riekstu čaumalām BW. 5479. auzām gaŗa čaumaliņa 12760.
Avots: EH I, 286
1): auch Ramkau, (mit àu 2 ) Linden, (mit aû 2 ) Frauenb. ("eine leere Erbsen- od. Bohnenschote"),
Salis, Strasden (hier nur in der Bed. "Eierschale"): pilni riekstu čaumalām BW. 5479. auzām gaŗa čaumaliņa 12760.
Avots: EH I, 286
čaumala
čàumala
1) die Schale
[čaumuls St., čaumalis Glück Das hohe Lied IV, 3], gew. die harte: uolu, riekstu, vēžu č.; selten auzu čaumalas Peb. n. U., gew. čaulas. Sprw.: vēl jau tev čaumala pakausī. izmucis kâ vēzis nuo čaumalas; [aus čaulmala? zu -mala vgl. li. skarmalaĩ "Lumpen" neben skarà "ein Lappen". Doch vgl. auch čum 2 und čumala];
2) ein langsam arbeitender, säumiger Mensch
Kav.
Avots: ME I, 406
1) die Schale
[čaumuls St., čaumalis Glück Das hohe Lied IV, 3], gew. die harte: uolu, riekstu, vēžu č.; selten auzu čaumalas Peb. n. U., gew. čaulas. Sprw.: vēl jau tev čaumala pakausī. izmucis kâ vēzis nuo čaumalas; [aus čaulmala? zu -mala vgl. li. skarmalaĩ "Lumpen" neben skarà "ein Lappen". Doch vgl. auch čum 2 und čumala];
2) ein langsam arbeitender, säumiger Mensch
Kav.
Avots: ME I, 406
čemuls
cemurs
ce̦murs Smilt., Bers., ce̦muors U., die Dolde, die Traube: riekstu c.; [zu li. kẽmuras "Traube, Büschel; куча, множество", le. kamuols, r. комъ "Klumpen" u. a. s. Būga РФВ. LXV, 316 und LXVII, 241, sowie KSn. I, 196, Petersson Vergl. slav. Wortst. 29 f., Berneker Wrtb. I, 557, Trautmann Wrtb. 115].
Avots: ME I, 372
Avots: ME I, 372
čenkurs
če̦ñkurs [Neuenb., Salis, Ronneb., čè̦nkurs 2 Lis., če̦nkurs Morizberg], die Traube, der Büschel: riekstu č. Niedra. man zied ruozes če̦nkuriem (Var.: ķe̦karā, ķe̦karuos) BW. 52; n. U. auch ein Tannenzapfen; [Rasenstück im geackerten Felde U.]; auch Krümmung, Buckel. [Vgl. ce̦ñkurs und ciekurs.]
Avots: ME I, 410
Avots: ME I, 410
cikam
cikam, so lange als, bis: tē̦vs, tē̦va es meitiņa, cikām tē̦va maizi ē̦du BW. 3103. tikām dzēru rūgtu alu, cikām bite me̦du nesa BW. 12661; 12827. cikām meitas riekstus lasa, jau saulīte vakarā BW. 33645.
Avots: ME I, 380
Avots: ME I, 380
čoma
čumala
II čumala: auch Ramkau; uolu, vēžu čumalas Ahs., Erlaa; Plur. čumalas,
a) "riekstu">riekstu, zirņu, pupu mizas" Frauenb.; ‡
b) "Pflanzenwurzeln und Kräuter, die auf dem Acker beim Eggen zusammengezogen werden"
Dricēni; ‡
c) Fetthäute ("tauku plēves") Wessen.
Avots: EH I, 295
a) "riekstu">riekstu, zirņu, pupu mizas" Frauenb.; ‡
b) "Pflanzenwurzeln und Kräuter, die auf dem Acker beim Eggen zusammengezogen werden"
Dricēni; ‡
c) Fetthäute ("tauku plēves") Wessen.
Avots: EH I, 295
čumala
galdīt
II galˆdît [Kr.], - u, ĩju, [gàldît 2 Warkl., galˆdêt, - u, ėju Domopol, Warkh.], gàlduôt 2 [Kl.], Lasd., Bers., schälen, bolstern: pupas, riekstus, zirņus Bers. riekstus galduot Stockm. Refl. - tiês,
1) sich ablösen, sich schälen, bolstern lassen:
rieksti labi galdās Kokn., A. XII, 869;
2) fig., gedeihen
(vgl. luobties): kad es biju pie māmiņas, kâ pupiņa galdījuos BW. 23955. Vgl. li. gáldyti "тереть, чистить" [und gvaldýti resp. gváldyti "лущить"; zu slav. golъ ahd. kalo "kahl"?]
Avots: ME I, 589
1) sich ablösen, sich schälen, bolstern lassen:
rieksti labi galdās Kokn., A. XII, 869;
2) fig., gedeihen
(vgl. luobties): kad es biju pie māmiņas, kâ pupiņa galdījuos BW. 23955. Vgl. li. gáldyti "тереть, чистить" [und gvaldýti resp. gváldyti "лущить"; zu slav. golъ ahd. kalo "kahl"?]
Avots: ME I, 589
ģaldīt
‡ ģaldît,
1) = galˆdît II Oknist n. FBR. XV, 194, Gr.- Buschh., Kaltenbr., Sonnaxt (mit alˆ), Wessen (mit àl 2 ), Sussei: ģ. pupas; zirņus, riekstus;
2) = dzelˆdêt II (mit alˆ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Oknist n. FBR. XV; 194: ņātres man ruoku ģalda Wessen: Refl. -tiês, = galˆ dītiês II 1: rieksti jau paši ģaldās (luobās) Kaltenbr.
Avots: EH I, 425
1) = galˆdît II Oknist n. FBR. XV, 194, Gr.- Buschh., Kaltenbr., Sonnaxt (mit alˆ), Wessen (mit àl 2 ), Sussei: ģ. pupas; zirņus, riekstus;
2) = dzelˆdêt II (mit alˆ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Oknist n. FBR. XV; 194: ņātres man ruoku ģalda Wessen: Refl. -tiês, = galˆ dītiês II 1: rieksti jau paši ģaldās (luobās) Kaltenbr.
Avots: EH I, 425
gandināt
ģēda
III ģē̦da "Haufen, Menge": visa ģē̦da atnāca nuo kaimiņiem; riekstu ģē̦da "Nusstraube" Annenburg n. Līg. J.]
Avots: ME I, 697
Avots: ME I, 697
ģēda
izgaldīt
izgaudot
‡ II izgauduôt, aushülsen Kalz. n. Fit. mat. 27: i. riekstus. Refl. -tiês, sich (von selbst) aushülsen Kalz. n. Fil. mat. 27: ap rudzu pļauju rieksti izgauduojas. Aus izgalduôt?
Avots: EH I, 447
Avots: EH I, 447
izkaisām
izkaisãm (Instr. Pl.), izkaisu, zerstreuen: kumeliņš manas lietas izkaisīja BW. 29929. vienu sauju (riekstu) izkaisīju 13420, 2. savas meitas pa celiņu izkaisīj[u]ši 20954. istabu (ar) smiltīm, puķēm izkaisījām, viesus gaidīdami;
[2) aboriteren:
izkaisīja kâ vista N. - Autz n. U.].
Avots: ME I, 746
[2) aboriteren:
izkaisīja kâ vista N. - Autz n. U.].
Avots: ME I, 746
izlupināt
jumala
jumala,
1): riekstu (rudzu) j. Sassm.;
5): es atjāju jumalās ("?"); duosi meitu vai neduosi? jumalā, jumalā! BW. V, S. 213.
Avots: EH I, 566
1): riekstu (rudzu) j. Sassm.;
5): es atjāju jumalās ("?"); duosi meitu vai neduosi? jumalā, jumalā! BW. V, S. 213.
Avots: EH I, 566
jumiķis
II jumiķis,
1) die Doppelfrucht, Doppelähre; auch sonst etwas Doppeltes:
šuodien atradu divus jumiķus, t. i. tādus riekstus, kas saauguši kuopā Wainoden. jumiķa riekstus, jumiķa sēnes, jumiķa ābuolus, jumiķa kartupeļus nedrīkst ēst. ja tuos ē̦d, tad dzimst dvīņi RKr. VI, 76;
2) ein Felddämon:
ak tu linu jumiķīti, kam tu linu neaudzē BW. 28517.
Avots: ME II, 117
1) die Doppelfrucht, Doppelähre; auch sonst etwas Doppeltes:
šuodien atradu divus jumiķus, t. i. tādus riekstus, kas saauguši kuopā Wainoden. jumiķa riekstus, jumiķa sēnes, jumiķa ābuolus, jumiķa kartupeļus nedrīkst ēst. ja tuos ē̦d, tad dzimst dvīņi RKr. VI, 76;
2) ein Felddämon:
ak tu linu jumiķīti, kam tu linu neaudzē BW. 28517.
Avots: ME II, 117
jumis
I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],
1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;
2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;
3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);
4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn
5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]
Avots: ME II, 117, 118
1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;
2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;
3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);
4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn
5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]
Avots: ME II, 117, 118
ķaula
ķaula: auch (mit âu 2 ) Kaltenbr., Oknist, Prl.: riekstu ķaulu dzirnaviņas BWp. 2172, 2. kartupeļu ķ. Oknist.
Avots: EH I, 691
Avots: EH I, 691
kaulēt
I kaũlêt, ‡
3) "harte Gegenstände aneinanderschlagen"
(mit àu 2 ) Auleja: k. riekstus Auleja. k. uolas (zu Ostern) ebenda, Wessen; ‡
4) stark blasen (vom Wind)
Seyershof (mit aũ ): tas laiks kaulēs, kamē̦r sakaulēs liêtu. Refl. -tiês, ‡
5) "pūlēties" (mit aũ ) Seyershof, "sisties ar darbiem" Wessen: viņš ar tuo zirgu kaulējas vie˙nādi ("versucht mit Hilfe des Pferdes zu grösserem Verdienst zu gelangen").
Avots: EH I, 594
3) "harte Gegenstände aneinanderschlagen"
(mit àu 2 ) Auleja: k. riekstus Auleja. k. uolas (zu Ostern) ebenda, Wessen; ‡
4) stark blasen (vom Wind)
Seyershof (mit aũ ): tas laiks kaulēs, kamē̦r sakaulēs liêtu. Refl. -tiês, ‡
5) "pūlēties" (mit aũ ) Seyershof, "sisties ar darbiem" Wessen: viņš ar tuo zirgu kaulējas vie˙nādi ("versucht mit Hilfe des Pferdes zu grösserem Verdienst zu gelangen").
Avots: EH I, 594
ķekars
ķe̦kars, ungew. ķe̦kara Vēr. I, 1500, die Traube im weitesten Sinne des Wortes: vīna ķe̦kars, die Weintraube ; jāņuogu ķ., riekstu ķ. [Wohl als ein Lituanismus zu le. ce̦kulis (s. dies).]
Avots: ME II, 361
Avots: ME II, 361
ķeķe
I ķeķe, Vereinigung mehrerer Gegenstände, die Dolde, Traube (= ķe̦kars) Oknist, Podunay, [Wessen, Janš., Dunika], N. - Schwanb.: tu atradi tik vienu riekstu, bet es ve̦se̦lu ķeķi Nerft. ābuoli, uogas šuogad aug lielām ķeķēm Konv. 1 rieksti lazdā ķeķītēs BW. 10327. viņš neizrāva ve̦cuo zuobu un, jaunam auguot, izauga ķeķe, t. i. divi kuopā Janš. tik cieti kuopām sasē, dušies, kâ divi rieksti vienā ķeķē saauguši Janš. mati savīti un sagriezti pakausī lielā ķeķē (Zopf) Janš. - Aus li. ķekė˜ "Traube".
Avots: ME II, 362
Avots: ME II, 362
ķeķere
ķeķere [Gr. - Essern], gew. ķeķeris Ahs.,
1) = ķe̦kars, ķeķe: ķeķeris - kuopā saauguši augļi. šuogad uogas augušas lielās ķeķerēs Frauenb. brūkleņu, vīnuogu, riekstu ķeķeris Ahs. ne̦suši uz māju, tâ˙pat kâ bē̦rni vīna ķeķeri JU. ;
2) ķeķeris, ein krummeŗ [langer Drosth.], ästiger Stock:
kaut man bijis kāds ķeķeris, vajadzē̦tu saduot Aps., Bers., Serb. ;
3) ķeķeris, ein schwächlicheŗ [unmündiger
U.] Mensch Smilt., Mag. XIII. 47.
Avots: ME II, 362
1) = ķe̦kars, ķeķe: ķeķeris - kuopā saauguši augļi. šuogad uogas augušas lielās ķeķerēs Frauenb. brūkleņu, vīnuogu, riekstu ķeķeris Ahs. ne̦suši uz māju, tâ˙pat kâ bē̦rni vīna ķeķeri JU. ;
2) ķeķeris, ein krummeŗ [langer Drosth.], ästiger Stock:
kaut man bijis kāds ķeķeris, vajadzē̦tu saduot Aps., Bers., Serb. ;
3) ķeķeris, ein schwächlicheŗ [unmündiger
U.] Mensch Smilt., Mag. XIII. 47.
Avots: ME II, 362
kodāt
ķolēt
ķuõlêt, -ẽju,
1) viel essen
Behnen;
2) die losen Blätter
od. Hülsen absölen: kāpuostus ķuolēt Naud., Frauenb. [meitas ķuolē burkānus Grünh. ķuolēt sīpuolus, riekstus Dunika.]
Avots: ME II, 393
1) viel essen
Behnen;
2) die losen Blätter
od. Hülsen absölen: kāpuostus ķuolēt Naud., Frauenb. [meitas ķuolē burkānus Grünh. ķuolēt sīpuolus, riekstus Dunika.]
Avots: ME II, 393
kraukstēt
krēķis
I krēķis,
1) der Tannen- od. Nusshäher (nucifraga caryocatactes):
kuož riekstus kā krēķis C., [Dond., Arrasch, Stenden], Kand., Ulpisch.
Avots: ME II, 275
1) der Tannen- od. Nusshäher (nucifraga caryocatactes):
kuož riekstus kā krēķis C., [Dond., Arrasch, Stenden], Kand., Ulpisch.
Avots: ME II, 275
kricis
krìcis 2 Druw., ein Korb: puika ieliek riekstu pāri tukšajā krīcī LP. IV, 190; IV, 73; I, 72. Vgl. kriecis.
Avots: ME II, 282
Avots: ME II, 282
krimst
krìmst (li. krim̃sti), krè̦mtu, krìmtu, nagen, klauben: buciņš krimta kārklu krūmu BW. 14873. kre̦mtu savu garuoziņu 7095. viņš krimtis savus riekstus LP. VI, 666. vairāk ne˙kā nedabūja, kā tikai kaulus un garuozas krimst JK. V, 55. viņš manu sirdi, mūžu kre̦mt. es šaubu kre̦mtuošās muokās kliedzu R. Sk. II, 111. Refl. -tiês, sich verzehren: viņš kre̦mtas savās sirdsēdās A. XII, 499. Subst. krìmšana, das Nagen; krìmtējs, wer nagt: āzīt[i]s kuoka krimtējiņš BW. 12779. (Wohl aus einer Wurzel krem- (s. krama; auch in r. кромá "Brotschnitt"?) mit dem t von cḕ̦rtu "haue".]
Avots: ME II, 279
Avots: ME II, 279
lagzdājs
lauzt
laûzt, - žu, - zu (li. láužti), tr., brechen: akmeņus, ce̦lmus, rīkstes, zarus, - pupas, sēnes, - bites. jau pūriņš vāku lauza BW. 7732. nagus lauzt, sich die Finger (vor Kammer) brechen: ķēniņš lauza nagus un tīri ārprātā LP. IV, 73. kaklu l., den Hals brechen: aizgājuši visi kaklus lauzdami LP. V, 133. Sprw.: smiekli kaklu nelauzīs, bez zuobiem riekstu nekuodīs. sirdi, vārdu lauzt, das Herz, Wort brechen LP. I, 156. lauztais gaŗums, die gestossene Länge od. Intonation. Refl. - tiês,
1) sich brechen:
puiši man pakaļ te̦k, savu kaklu lauzdamies BW. 5411;
2) hervor -, losbrechen, stürzen:
nuopūtas lauzās iz krūtīm Laudz. M. smiekli lauzās par viņa lūpām A. XX, 495. asaras lauzās aumaļām pār viņa vaidziņiem Vēr. II, 1295;
3) sich hingezogen fühlen, wohin stürzen, irgend wohin wollen, etwas zu erreichen suchen:
[viņš uz tuo meitu laužas U., er trachtet heftig nach dem Mädchen.] cūka laužas kartupeļuos, kaza kāpuostuos. nu ir laba salabusi, kūmiņās lauzdamās BW. 1611. dē̦ls lauzies pasaulē LP. VI, 527. pruojām sirds kâ lauztin laužas Vēr. II, 691. es pie tevis (tautu dē̦ls) nelaužuos BW. 9019. kas zināt grib, pēc gaismas laužas, tuo ilgi nemānīs Tr.;
5) ringen, kämpfen:
ar stipru neej lauzties, nedz ar bagātu tiesā. viņs bij brangs vīrs, ber vārduos lauzties neprata Neik. bet muļķītis satveŗ cūku un laužas labu laiku LP. Iv, 101. [Nebst lûzt (vgl. auch laûska) zu arm. lucanem "breche auf" (anders darüber Meillet Bull. XXVI, 4), got. uslūkan "aufschliessen", ahd. liochan "vellere", gr. ἀλυχτοπέδη "unzerreissbares Band" (wenn das germ. und gr. k hier auf ide. g̑ zurückgeht) u. a., s. Boisacq Dict. 571, Walde Wrtb. 2 445, Persson Beitr. 201 ff. W. Schulze KZ. XXVIII, 280.]
Avots: ME II, 432
1) sich brechen:
puiši man pakaļ te̦k, savu kaklu lauzdamies BW. 5411;
2) hervor -, losbrechen, stürzen:
nuopūtas lauzās iz krūtīm Laudz. M. smiekli lauzās par viņa lūpām A. XX, 495. asaras lauzās aumaļām pār viņa vaidziņiem Vēr. II, 1295;
3) sich hingezogen fühlen, wohin stürzen, irgend wohin wollen, etwas zu erreichen suchen:
[viņš uz tuo meitu laužas U., er trachtet heftig nach dem Mädchen.] cūka laužas kartupeļuos, kaza kāpuostuos. nu ir laba salabusi, kūmiņās lauzdamās BW. 1611. dē̦ls lauzies pasaulē LP. VI, 527. pruojām sirds kâ lauztin laužas Vēr. II, 691. es pie tevis (tautu dē̦ls) nelaužuos BW. 9019. kas zināt grib, pēc gaismas laužas, tuo ilgi nemānīs Tr.;
5) ringen, kämpfen:
ar stipru neej lauzties, nedz ar bagātu tiesā. viņs bij brangs vīrs, ber vārduos lauzties neprata Neik. bet muļķītis satveŗ cūku un laužas labu laiku LP. Iv, 101. [Nebst lûzt (vgl. auch laûska) zu arm. lucanem "breche auf" (anders darüber Meillet Bull. XXVI, 4), got. uslūkan "aufschliessen", ahd. liochan "vellere", gr. ἀλυχτοπέδη "unzerreissbares Band" (wenn das germ. und gr. k hier auf ide. g̑ zurückgeht) u. a., s. Boisacq Dict. 571, Walde Wrtb. 2 445, Persson Beitr. 201 ff. W. Schulze KZ. XXVIII, 280.]
Avots: ME II, 432
maitelnieks
mužināt
nav
nav (nàu), nava, navâ C., Mat., navaîd 2 Kand., navaida, navaidâs Kand.; navaidanâs, nevaide̦nas Selg., RKr. IV, 59, nev, neva, [nevâd 2 N.- Bartau], nevā BW. 31411, nevaid, nevaida, nevaidās, negiertes ir, ist nicht: man nav naudas, ich habe kein Geld. kamē̦r nav kuo steigties, so lange hat man keine Eile. nava (Var.: neva) uogu, nava riekstu mana ceļa maliņā BW. 26483, 1. visi pieci bāleliņi, pastarīša vien navā 30894, 8. ja navaid šūpuotāja, lai šūpuo vēja māte! 1705, 2. tec, upīte, pie upītes, ja navaida ezeriņa! 26479, 3. bez kuo īsti nev? was ist der letzte Preis? Lieven - Behrsen. tuvu neva (Var.: nava; klāt nevāda) labu ļaužu BW. 12446. nevaid slikti tie ļautiņi 6252. es nevaid (für nee̦smu) putna bē̦rns 14904, 2. ne˙vienam tâ nevaid (Var.: nevaida) kâ manai cūciņai 29135, 1. Zur Verstärkung der Negation wird nav
a) wiederholt, mit un oder kâ angereiht: vēja nav un nav (oder: nav kâ nav) LP. IV, 20;
b) mit vis, ne˙būt oder ne˙kādi verstärkt: tas tâ nav vis, od. tas ne˙būt (ne˙kādi) tâ nav, das ist durchaus nicht so.
vgl. vaid.
Avots: ME II, 697
a) wiederholt, mit un oder kâ angereiht: vēja nav un nav (oder: nav kâ nav) LP. IV, 20;
b) mit vis, ne˙būt oder ne˙kādi verstärkt: tas tâ nav vis, od. tas ne˙būt (ne˙kādi) tâ nav, das ist durchaus nicht so.
vgl. vaid.
Avots: ME II, 697
no
nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),
1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;
2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;
3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,
a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;
b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;
c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;
d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;
4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;
5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;
6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;
6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;
7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;
8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix
nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix
nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,
a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;
b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;
c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;
d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;
e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;
f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;
g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]
Avots: ME II, 755, 756, 757
1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;
2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;
3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,
a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;
b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;
c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;
d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;
4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;
5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;
6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;
6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;
7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;
8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix
nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix
nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,
a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;
b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;
c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;
d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;
e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;
f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;
g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]
Avots: ME II, 755, 756, 757
noķolēt
nokraukšķēt
nuokraũkšķēt, nuokraũkšêt intr.,
1) einen krachenden, Laut von sich geben:
nuokraukšķēja atslē̦ga Latv. [bē̦rns apēda sukura graudu, ka nuokraukšķēja vien Selg. pārkuoda riekstu, ka nuokraũkšēja vien Salis.] luocīklā nuokraukš, kad viņu luoka Etn.II, 148;
2) abkrächzen
Brasche. [Refl. -tiês, = nùokraukšķêt
1: vītuols nuolūza, ka nuokraukšķējās vien Ar.]
Avots: ME II, 801
1) einen krachenden, Laut von sich geben:
nuokraukšķēja atslē̦ga Latv. [bē̦rns apēda sukura graudu, ka nuokraukšķēja vien Selg. pārkuoda riekstu, ka nuokraũkšēja vien Salis.] luocīklā nuokraukš, kad viņu luoka Etn.II, 148;
2) abkrächzen
Brasche. [Refl. -tiês, = nùokraukšķêt
1: vītuols nuolūza, ka nuokraukšķējās vien Ar.]
Avots: ME II, 801
nolejš
noriekstot
‡ nùoriẽkstuôt,
1) eine gewisse Zeit hindurch Nüsse suchen (im Wald)
Frauenb. u. a.: nuoriekstuojām visu dienu;
2) (Nüsse od. nach Nüssen) absuchen:
n. visus riekstus Wolm. u. a. n. visu pakalni C.
Avots: EH II, 81
1) eine gewisse Zeit hindurch Nüsse suchen (im Wald)
Frauenb. u. a.: nuoriekstuojām visu dienu;
2) (Nüsse od. nach Nüssen) absuchen:
n. visus riekstus Wolm. u. a. n. visu pakalni C.
Avots: EH II, 81
noskraukšķēt
nùoskraũkšķêt, nùoskraukšêt, [nùoskraušķêt Golg.] nuoskrauk,šķêtiês, [ein Schallverbum MSil. (mit aû 2 ); (berstend) erkrachen Jürg.]: atbalss nuoskraukšējās Duomas I, 372. [zirgs apēda sausuo maizes duoniņu, ka nuoskraukšķēja vien Bers., Kalz., Jürg. tase nùoskraũkšēja od. nuoskraũkšējās vien, kad tai uzmina PS. pārkuoda riekstu, ka nuoskraũkšķēja vien C., Grünh., Neuhausen, Autz, Kerstenbehm, Grünwald. atslē̦ga nuoskraukšēja N.-Peb. kaķis apēda peli, ka kauliņi vien nuoskrauškēja Golg.1
Avots: ME II, 848, 849
Avots: ME II, 848, 849
ogot
uôguôt, intr., Beeren lesen U.: uoguodama, riekstuodama pie brālīša sērst nuogāju BW. 26514. Subst. uôguôšana, das Beerenlesen; uôguõjums,
1) das vollendete Beerenlesen;
2) die gesammelten Beeren:
ņe̦mat nu manu uoguojumu! Kleinb.; uôguôtãjs, der Beerenleser, -sammler.
Avots: ME IV, 414
1) das vollendete Beerenlesen;
2) die gesammelten Beeren:
ņe̦mat nu manu uoguojumu! Kleinb.; uôguôtãjs, der Beerenleser, -sammler.
Avots: ME IV, 414
olīt
I uolît (aksl. valiti "wälzen"), -u, -ĩju,
1) (die Augen) rollen, drehen
(mit ùo) C., (mit uô) AP., Drosth., Nötk., Wolmarshof, (mit uô 2 ) Karls., (mit ùo 2 ) KatrE., Lös., Odensee, Vīt.: kaķis ... acis uola Treum.;
2) schälen, klauben, bolstern
(mit ùo ) Arrasch, Freudenberg, Karkel, (mit uõ ) Lindenberg, Raiskum, (mit uô ) Wenden: uolīt zirņus (Arrasch, Karkel), riekstus (Arrasch, Lindenberg, Raiskum), uolas (Lindenberg, Raiskum). kartupeļus kâ uolīt nuouolīja Etn. I, 6 (aus der Umgegend von Wenden). Refl. -tiês,
1) rollen
(intr.), sich drehen: viņam acis blēdīgi uolījās Deglavs;
2) "luobīties" Lindenberg, Raiskum;
3) seine Geschäfte besorgen, sich zu schaffen machen
(mit uõ ) Serbigal, Walk; sich unruhig, geschäftig hin- und herbewegen (mit uõ ) Salisb., Trik., (mit uô 2 ) Bauske; "veikli kādu labu darbu darīt" (mit ùo 2 ) Golg.: kalpuone . . . uolījās kâ jau savās mājās Seibolt. viņa uolījās pa ruovi ders. rūpīgi gādājuot un uoluoties ders. saimniece jau visu rītu ir uolījusies Golg. pats daudz ne˙kā nevar padarīt, juo paiet laiks tikai ar uolīšanuos (mit der Beaufsichtigung der Wirtschaft) Serbigal. kas man ir tagad kuo uolīties RKr. XX, 136 (Lapas Mārtiņš). mājenieki vēl uolījās un puosās uz svē̦tkiem sagatavuodamies DL.;
4) faulenzen, umherschlendern
U., Adsel, N.-Peb., (mit ùo ) Wrangelshof, (mit ùo 2 ) Odensee; "ar niekiem nuodarbuoties" (mit uô 2 ) Ruj.;
5) (einer Antwort) ausweichen
(mit uô 2 ) Base. Zu velt "wälzen", wenigstens in der Bed. 1; uolît 2 (zur Bed. vgl. taupît) vielleicht zu lat. vellere "rupfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.).
Avots: ME IV, 417, 418
1) (die Augen) rollen, drehen
(mit ùo) C., (mit uô) AP., Drosth., Nötk., Wolmarshof, (mit uô 2 ) Karls., (mit ùo 2 ) KatrE., Lös., Odensee, Vīt.: kaķis ... acis uola Treum.;
2) schälen, klauben, bolstern
(mit ùo ) Arrasch, Freudenberg, Karkel, (mit uõ ) Lindenberg, Raiskum, (mit uô ) Wenden: uolīt zirņus (Arrasch, Karkel), riekstus (Arrasch, Lindenberg, Raiskum), uolas (Lindenberg, Raiskum). kartupeļus kâ uolīt nuouolīja Etn. I, 6 (aus der Umgegend von Wenden). Refl. -tiês,
1) rollen
(intr.), sich drehen: viņam acis blēdīgi uolījās Deglavs;
2) "luobīties" Lindenberg, Raiskum;
3) seine Geschäfte besorgen, sich zu schaffen machen
(mit uõ ) Serbigal, Walk; sich unruhig, geschäftig hin- und herbewegen (mit uõ ) Salisb., Trik., (mit uô 2 ) Bauske; "veikli kādu labu darbu darīt" (mit ùo 2 ) Golg.: kalpuone . . . uolījās kâ jau savās mājās Seibolt. viņa uolījās pa ruovi ders. rūpīgi gādājuot un uoluoties ders. saimniece jau visu rītu ir uolījusies Golg. pats daudz ne˙kā nevar padarīt, juo paiet laiks tikai ar uolīšanuos (mit der Beaufsichtigung der Wirtschaft) Serbigal. kas man ir tagad kuo uolīties RKr. XX, 136 (Lapas Mārtiņš). mājenieki vēl uolījās un puosās uz svē̦tkiem sagatavuodamies DL.;
4) faulenzen, umherschlendern
U., Adsel, N.-Peb., (mit ùo ) Wrangelshof, (mit ùo 2 ) Odensee; "ar niekiem nuodarbuoties" (mit uô 2 ) Ruj.;
5) (einer Antwort) ausweichen
(mit uô 2 ) Base. Zu velt "wälzen", wenigstens in der Bed. 1; uolît 2 (zur Bed. vgl. taupît) vielleicht zu lat. vellere "rupfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.).
Avots: ME IV, 417, 418
pabaidīt
pabaĩdît, ‡
2) scheuchend jem. sich unter etwas flüchten machen
Dunika: p. cāļus apakš klētes. ‡ Refl. -tiês,
1) eine Zeitlang zaghaft sein
Heidenfeld;
2) zaghaft werden
Dunika: ciemiņš, pabaidījies, piecēlās nuo galda. (fig.) riekstus kuožuot zuobi pabaidījušies. cirvim asmiņi pabaidījušies (stumpf geworden).
Avots: EH II, 119
2) scheuchend jem. sich unter etwas flüchten machen
Dunika: p. cāļus apakš klētes. ‡ Refl. -tiês,
1) eine Zeitlang zaghaft sein
Heidenfeld;
2) zaghaft werden
Dunika: ciemiņš, pabaidījies, piecēlās nuo galda. (fig.) riekstus kuožuot zuobi pabaidījušies. cirvim asmiņi pabaidījušies (stumpf geworden).
Avots: EH II, 119
pagaldīt
pagrāve
pagrāve: "das Ufer eines Baches" (mit ã) Ramkau; "grava" (auch pagrãvis) AP.: eita uz pagrāvi! tur ir daudz riekstu AP. meita pagrāvē velējās Tdz. 46116 (aus Fest.).
Avots: EH II, 134
Avots: EH II, 134
paiet
paiêt,
1): tā pagājuse riekstuos Frauenb.;
2): jam me̦lni zirgi vairāk paiet Liepna;
3): pagāja sava ceļu Preiļi (Kur. Nehrung);
5): pagājis bē̦rns, ein verstorbenes Kind
Lubn. n. BielU.; ‡
6) = iziêt 7, sich verbreiten:
slavīt(e] muna pagājusi pa visām maliņām Tdz. 41221. pagāja runas, ka e̦suot ... Pas. IV, 50 (aus Višķi); ‡
7) "?": gredzentiņu vien pamauču, šuo ciemiņu paiedams (= li. praeĩdamas?): te aug mana līgaviņa, gredzentiņa nē̦sātāja BW. 6269; ‡
8) "zugrunde gehen, nicht gedeihen"
Siuxt: man pagāja aitas; ‡
9) "her(an)kommen (für eine kurze Weile)"
Auleja: pagāja kaimiņi, palīdzēja apdarīt. paej uz šenieni! paies darbs ("pienāks darba laiks". Refl. -tiês, ‡
2) = ìenãktiês 1 (?): auzas vēl taidas apzaļis, nepļaun vēl, saka, lai paietas. ‡ Subst. pagãjẽjs,
1) "?": cūku ganelis bija tas p., tuo vairāk pavadīja pakaļ strādniekiem Siuxt;
2) "jem., der nur teilweise die Arbeiten eines
gàitnieks 1 leistete" Grawendahl.
Avots: EH II, 137
1): tā pagājuse riekstuos Frauenb.;
2): jam me̦lni zirgi vairāk paiet Liepna;
3): pagāja sava ceļu Preiļi (Kur. Nehrung);
5): pagājis bē̦rns, ein verstorbenes Kind
Lubn. n. BielU.; ‡
6) = iziêt 7, sich verbreiten:
slavīt(e] muna pagājusi pa visām maliņām Tdz. 41221. pagāja runas, ka e̦suot ... Pas. IV, 50 (aus Višķi); ‡
7) "?": gredzentiņu vien pamauču, šuo ciemiņu paiedams (= li. praeĩdamas?): te aug mana līgaviņa, gredzentiņa nē̦sātāja BW. 6269; ‡
8) "zugrunde gehen, nicht gedeihen"
Siuxt: man pagāja aitas; ‡
9) "her(an)kommen (für eine kurze Weile)"
Auleja: pagāja kaimiņi, palīdzēja apdarīt. paej uz šenieni! paies darbs ("pienāks darba laiks". Refl. -tiês, ‡
2) = ìenãktiês 1 (?): auzas vēl taidas apzaļis, nepļaun vēl, saka, lai paietas. ‡ Subst. pagãjẽjs,
1) "?": cūku ganelis bija tas p., tuo vairāk pavadīja pakaļ strādniekiem Siuxt;
2) "jem., der nur teilweise die Arbeiten eines
gàitnieks 1 leistete" Grawendahl.
Avots: EH II, 137
pakodīt
palagzde
palagzde, palazde (li. pãlazdės "eine Pilzart"),
1) der Raum unter einem Haselnussstrauch, der untere Teil des Haselnussstrauches:
ik˙rudeņus puiši jāja, palagzdē riekstus raut BW. 14212, 2. kuo jaunas ruokas zem palazdes plūc U. b. 85, 72;
2) palagzde, palagzdene, das Leberblümchen (anemone hepatica)
Mag. IV, 2, 86, RKr. Il, 66; Haselwurz (asarum europaeum) RKr. II, 67; Karls. Bei L. palagzdi, palazdas, Haselwurzkraut; palazdītes plūkt A. XIX, 24.
Avots: ME III, 54
1) der Raum unter einem Haselnussstrauch, der untere Teil des Haselnussstrauches:
ik˙rudeņus puiši jāja, palagzdē riekstus raut BW. 14212, 2. kuo jaunas ruokas zem palazdes plūc U. b. 85, 72;
2) palagzde, palagzdene, das Leberblümchen (anemone hepatica)
Mag. IV, 2, 86, RKr. Il, 66; Haselwurz (asarum europaeum) RKr. II, 67; Karls. Bei L. palagzdi, palazdas, Haselwurzkraut; palazdītes plūkt A. XIX, 24.
Avots: ME III, 54
palazde
palazde (unter palagzde),
1): visas palazdes riekstu pilnas AP.;
2): palazdīte, hepatica triloba Linden in Kurl.
Avots: EH II, 149
1): visas palazdes riekstu pilnas AP.;
2): palazdīte, hepatica triloba Linden in Kurl.
Avots: EH II, 149
pārdauzīt
pārkost
pãrkuôst,
1) durch-, entzweibeissen:
riekstu;
[2) zuobus pārkuost "girren"
Manz. Lettus;
3) verbeissen:
pēdējais bija savu sirdi pārkuodis un drusciņ jau rimies De̦glavs Rīga II, 1, 51].
Avots: ME III, 162
1) durch-, entzweibeissen:
riekstu;
[2) zuobus pārkuost "girren"
Manz. Lettus;
3) verbeissen:
pēdējais bija savu sirdi pārkuodis un drusciņ jau rimies De̦glavs Rīga II, 1, 51].
Avots: ME III, 162
pāršķināt
‡ II pāršķinât Vank., flüchtig durchsuchend abpflücken: te jau kāds būs riekstus pāršķinājis: pazarēs vien vairs ir, citur tik pa kādam.
Avots: EH XIII, 213
Avots: EH XIII, 213
piejāt
pìejât, zu-, herzu-, hinzureiten: raudāj[a] mana līgaviņa,... upīti piejādama BW. 29635. piejāju pie vārtiem 13646, 6. es piejāju lazdu krūmu, nuošķinuos riekstu sauju; es pieāju meitu ciemu, metu sauju istabā 13914, 2.
Avots: ME III, 254
Avots: ME III, 254
piešķīt
raut
raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,
1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;
2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;
3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;
4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;
5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;
6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,
1) einander ziehen;
2) zanken, streiten;
3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;
4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;
5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;
6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,
1) der Zank, Streit;
2) das Geringerwerden;
3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;
4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,
1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;
3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.
Avots: ME III, 490, 491
1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;
2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;
3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;
4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;
5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;
6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,
1) einander ziehen;
2) zanken, streiten;
3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;
4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;
5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;
6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,
1) der Zank, Streit;
2) das Geringerwerden;
3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;
4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,
1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;
3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.
Avots: ME III, 490, 491
riekstot
riẽkstuôt, intr., Nüsse suchen, lesen, sammeln: bijām mežā riekstuot Blaum. gailītis ar vistiņu bij aizgājuši riekstuot LP. V, 191. iesim riekstuot, uz kalniņa ir pilna lazda ar riekstiem Pas. I, 321. uoguodama, riekstuodama... pie brālīša sērst nuogāju BW. 26514.
Avots: ME III, 545
Avots: ME III, 545
rieksts
I riẽksts, rieksta (?) Manz. Lettus, riẽkste PlKur., ein gen. s. riekša BW. 17256, 1 var. (der infl. gen. pt. rykstu Pas. I, 222 dürfte als rīkstu - mit hartem r- aus riekstu zu lesen sein), die Nuss, Haselnuss: Sprw. rieksts nuo lazdas tālu nekrīt, der Apfel fällt nicht weit vom Stamm. lazdā kāpu riekstus raut BW. 5836, 3. šķinu riekstus, lasu uogas 13478, 8. bij man viena riekša (Var.: rieksta) pēc pie zemītes lagzdu liekt? 17256, 1 var. - riekstu kuoks, der Haselnussstrauch Mar. n. RKr. XV, 133. riekstuos iet, riekstuot, Nüsse suchen, lesen. - e̦ze̦ra rieksts od. e̦ze̦rrieksts, auch ūdens rieksts RKr. III, 73, die Stachelnuss, Teichnuss, Wassernuss (trapa natans L.); zemes rieksts,
a) gew. der Plur., bei Fischer 271 zemenes rieksti, Saubrod (lycopordon cervinum)
Mag. IV, 2, 69, (z. riekstes St.) Schweinstrüffeln, Trüffeln (lathyrus tuberosus) U.;
b) Hirschbrunst (boletus cervinus)
Dond. n. U.; Vāczemes rieksti, Walnüsse U. Der gen. riekša entweder zu einem nom. *rieksis = apr. [bucca] reisis "[Buch]-ecker", oder eher zu einem nom. *riekstis (:li. riešutỹs). rieksts entweder aus *riesk[u]tas neben li. ríešutas (mit š aus ide. sk), oder aber kontaminiert aus *ries[u]ts . *ries[u]ks (Deminutiva neben li. ríešas dass., s. Trautmann Wrtb. 241). Daneben slav. orĕxъ dass. (zum o- s. Mikkola IF. VIII, 302) mit x aus s oder (s. Slblt. Et. 58) sk̑. Zur Wurzel von rist IV (slav. orĕxъ in diesem Fall etwaringsherum Losgeklaubtes) ?
Avots: ME III, 544, 545
a) gew. der Plur., bei Fischer 271 zemenes rieksti, Saubrod (lycopordon cervinum)
Mag. IV, 2, 69, (z. riekstes St.) Schweinstrüffeln, Trüffeln (lathyrus tuberosus) U.;
b) Hirschbrunst (boletus cervinus)
Dond. n. U.; Vāczemes rieksti, Walnüsse U. Der gen. riekša entweder zu einem nom. *rieksis = apr. [bucca] reisis "[Buch]-ecker", oder eher zu einem nom. *riekstis (:li. riešutỹs). rieksts entweder aus *riesk[u]tas neben li. ríešutas (mit š aus ide. sk), oder aber kontaminiert aus *ries[u]ts . *ries[u]ks (Deminutiva neben li. ríešas dass., s. Trautmann Wrtb. 241). Daneben slav. orĕxъ dass. (zum o- s. Mikkola IF. VIII, 302) mit x aus s oder (s. Slblt. Et. 58) sk̑. Zur Wurzel von rist IV (slav. orĕxъ in diesem Fall etwaringsherum Losgeklaubtes) ?
Avots: ME III, 544, 545
riestot
rìestuôt Drosth., auch riêkstuôt 2 Peb., intr., tollen, spielen, tändeln: kaunies... ar lielām meitām riestuot! Seibolt. kâ riestuodama jaunava pagrieza savugalvu pret Emilu Dievkuociņš. kuo nu, bē̦rni, riekstuojat? Peb. Refl. -tiês,
1) riestuôtiês N.-Peb., riestuoties 2 Gr.-Buschhof, totlen, scherzen; "āvīties, dīdīties";
2) riẽstuôtiês Bl:, rìestuôtiês Wolm., riekstuôt 2 Golg., falzen, sich in der Brunstzeit befinden
U.: putni riestuojas Erlaa, riêkstuojas 2 A.-Peb. zaķi riestuojas Janš. Dzimtene V, 179.
Avots: ME III, 548
1) riestuôtiês N.-Peb., riestuoties 2 Gr.-Buschhof, totlen, scherzen; "āvīties, dīdīties";
2) riẽstuôtiês Bl:, rìestuôtiês Wolm., riekstuôt 2 Golg., falzen, sich in der Brunstzeit befinden
U.: putni riestuojas Erlaa, riêkstuojas 2 A.-Peb. zaķi riestuojas Janš. Dzimtene V, 179.
Avots: ME III, 548
riests
riests, riesta, riestus, Pl. riesti (häufig in der Verbind. mit laiks gebraucht, z. B. riesta l. Wolm., riestas l., riêstu 2 l. Karls., rìestu 2 l. Erlaa, auch rieksta 2 l. Golg., riekstu l. Lub.), die Brunstzeit, Falzzeit der Vögel, Hasen U.: zaķu saime ve̦d... riẽstu: tēviņš ūkš mātītes kuopā Janš. Dzimtene V, 167. medņi iet riekstā (falzen) Celm., Wessen. kuŗā purvā būs medņiem riestus A. XX, 145. Kāsītis riestā medņus šāvis Upīte Medn. laiki 33. Juris aizgājis uz zināmu riestu purvu, kur ziemā (sc.: medņu) tēviņi bijuši vairāk "ratu vilkuši". riesti "Gebröch, wo sich die Auerhähne in der Falzzeit aufhalten" St.
Avots: ME III, 548
Avots: ME III, 548
riezt
II riezt,
1) riẽzt, -žu, -zu, schneiden
Dunika;
2) "?": dzenis riezis arī riekstus MWM. VI, 947;
3) "zapfen"
Für. I. Refl. -tiês "?": zvanīšanas briesmīgā skaņa riezās visiem šausmīgi sirdīs Atbalss piel. 41. Wenigstens in der Bed. 1 und das Reflexiv wohl zur Wurzel von riezis, wozu auch ieriezties.
Avots: ME III, 551
1) riẽzt, -žu, -zu, schneiden
Dunika;
2) "?": dzenis riezis arī riekstus MWM. VI, 947;
3) "zapfen"
Für. I. Refl. -tiês "?": zvanīšanas briesmīgā skaņa riezās visiem šausmīgi sirdīs Atbalss piel. 41. Wenigstens in der Bed. 1 und das Reflexiv wohl zur Wurzel von riezis, wozu auch ieriezties.
Avots: ME III, 551
rijkuris
rijkuris U., Ar., auch (mit Dissimilation) rijkulis Bielenstein Holzb. 505, der Riegenheizer: rijkuris naktī kurinājis... rijas krāsni LP. V, 93. kratām salmiņus, lai bira graudiņi, lai mūs rijkuris nespriguļuoja BW. 28757. sīļam devu riekstu sauju, lai nuospēra rijkulīti 31522, 1. gauži raud rijkurītis 31551.
Avots: ME III, 523
Avots: ME III, 523
rosis
ruosis, in der Verbindung riekstu ruosis, der Nusshäher Karls. Mit -z- zu lesen (vgl. ruozis I)?
Avots: ME III, 582
Avots: ME III, 582
roža
saluksīt
saluksît,
1) schlūrfend auffressen:
s. pienu Warkl., Sessw.;
2) zusammensuchen:
s. daudz riekstu Arrasch;
3) mit List (viel) erwerben.
Avots: ME II, 677
1) schlūrfend auffressen:
s. pienu Warkl., Sessw.;
2) zusammensuchen:
s. daudz riekstu Arrasch;
3) mit List (viel) erwerben.
Avots: ME II, 677
sariekstot
sariẽkstuôt,
1) (viele) Nüsse zusammensuchen, Nüsse suchen und damit anfüllen:
s. pilnu kuli riekstu;
2) eine gewisse Zeit hindurch Nüsse suchen:
s. visu dienu.
Avots: ME II, 719
1) (viele) Nüsse zusammensuchen, Nüsse suchen und damit anfüllen:
s. pilnu kuli riekstu;
2) eine gewisse Zeit hindurch Nüsse suchen:
s. visu dienu.
Avots: ME II, 719
sašķibīt
sašķibît, (eine Menge) sammelnd abreissen, abpflücken, abblatten, abhauen: s. riekstus, uogas, lapas, skujas.
Avots: ME III, 755
Avots: ME III, 755
sazeltīt
šķeltne
šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.
Avots: ME IV, 26
Avots: ME IV, 26
šķibīt
I šķibît, -ĩju,
1) hauen, schneiden
Biel. n. U., die Äste eines Baumes rund herum abhauen, ihn beputzen Kremon n. U., Lieven - Bersen, Saikava, Salis, Stelp.; (schnell Kurl. n. Etn. I, 154) abblatten Adsel, Bers., Salis; (hastig Golg.) pflücken Bers., Plm., Serbigal; (Salat od. Kohl) schnell essen Kurl. n. Etn. I,154, gern und tüchtig essen N. - Peb.: kuokam zarus Saikava, Salis; kāpuostus U. (abblatten); runkuļu lapas Salis; riekstus Arrasch. aitas šķibī zâli C. tad ta šķibī, - kâ zaķis! Kurl. n. Etn. I, 154;
2) "stibitzen":
bē̦rni sle̦pe̦ni šķibī zirņus;
3) -u, -ĩju, reinigen:
kūts jāšķiba, der Stall muss gereinigt werden U. Wohl zu klr. щибати "herunterschlagen, z. B. Obst vom Baum" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415), sowie mhd. schipfe "Schaufel" (s. Fick Wrtb. III 4 . 464 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 545) und (?) gr. dial. σχίφος "Schwert" (s. Prellwitz Wrtb. 2 319), engl. shive "Flachsabfall" (s. Persson Beitr. 884) und li. skiẽbti "auftrennen" (s. Būga KSn. I, 219).
Avots: ME IV, 38
1) hauen, schneiden
Biel. n. U., die Äste eines Baumes rund herum abhauen, ihn beputzen Kremon n. U., Lieven - Bersen, Saikava, Salis, Stelp.; (schnell Kurl. n. Etn. I, 154) abblatten Adsel, Bers., Salis; (hastig Golg.) pflücken Bers., Plm., Serbigal; (Salat od. Kohl) schnell essen Kurl. n. Etn. I,154, gern und tüchtig essen N. - Peb.: kuokam zarus Saikava, Salis; kāpuostus U. (abblatten); runkuļu lapas Salis; riekstus Arrasch. aitas šķibī zâli C. tad ta šķibī, - kâ zaķis! Kurl. n. Etn. I, 154;
2) "stibitzen":
bē̦rni sle̦pe̦ni šķibī zirņus;
3) -u, -ĩju, reinigen:
kūts jāšķiba, der Stall muss gereinigt werden U. Wohl zu klr. щибати "herunterschlagen, z. B. Obst vom Baum" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415), sowie mhd. schipfe "Schaufel" (s. Fick Wrtb. III 4 . 464 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 545) und (?) gr. dial. σχίφος "Schwert" (s. Prellwitz Wrtb. 2 319), engl. shive "Flachsabfall" (s. Persson Beitr. 884) und li. skiẽbti "auftrennen" (s. Būga KSn. I, 219).
Avots: ME IV, 38
šķint
šķīt
I šķīt (li. skìnti "pflücken") Bershof, Bl., Iw., Līn., Kandau, Karls., Nötk., Wolm., Selg., (mit ì 2 ) Kl., Prl., šķît 2 Zabeln, šķinu, šķinu oder šķīnu, abblatten (Kohl), abstreifen (Hopfen), abpflücken (Äpfel) U.; abrinden, Strauch abroden St.: kāpuostiem lapas šķīt Etn. III, 75. kaza šķina (Var.: šķīna) kāpuostiņus BW. 32583, 8. šķīt runkuļu lapas Salis. dārzā jau šķin sīpuolu lakstus Stari I, 248. rudens vakaruos šķinuši apiņus Etn. III, 73. apiņu šķinamās talkas Konv. 2 4108. šķinu riekstus, lasu uogas BW. 13478, 8. tā puķes šķīna Lautb. Vidv. II, 14. man ērkšķus vien pirksti šķin Stari II, 28. mežu šķīt C. - Subst. šķĩšana, das Abblatten, Abstreifen, Abpflücken: lapu šķīšana Peņģ. Sakņu dārzs 75; šķinums,
1) das (einmalige, vollendete) Abblatten, Abpflücken
U.; das Abgeblattete, Abgestreifte, Abgepflückte: nuolika... zieda tiesai... nuo apiņu šķinuma Janš. Mežv. ļ. I, 23;
2) die Rödung
St., Rodeland V., gerödeter Acker Mag. V, l, 190: rudzus iesēja šķinumā (kur mazi kuoki bijuši) Lub.; šķinums, Name eines Feldes Lvv. II, 169 (aus Kreuzb.); šķinẽjs, einer, der abblattet, abstreift, pflückt: āzīt[i]s... kāpuostu šķinejiņš BW. 2667, 3. gaida ruožu šķinējiņas 14410. Wohl zu an. skinn "Haut, Fell", mhd. schint "Obstschale", and, biscindian "abrinden, schälen" ahd. scinten "enthäuten", mnd. schin "Schuppen im Haar", bret. scant "Fischschuppe" u. a., s. Fick Wrtb. lII 4 , 449, Zupitza Germ. Gutt. 156, Stokes Wrtb. 310, Walde Vrgl. Wrtb. II, 563 f.
Avots: ME IV, 50
1) das (einmalige, vollendete) Abblatten, Abpflücken
U.; das Abgeblattete, Abgestreifte, Abgepflückte: nuolika... zieda tiesai... nuo apiņu šķinuma Janš. Mežv. ļ. I, 23;
2) die Rödung
St., Rodeland V., gerödeter Acker Mag. V, l, 190: rudzus iesēja šķinumā (kur mazi kuoki bijuši) Lub.; šķinums, Name eines Feldes Lvv. II, 169 (aus Kreuzb.); šķinẽjs, einer, der abblattet, abstreift, pflückt: āzīt[i]s... kāpuostu šķinejiņš BW. 2667, 3. gaida ruožu šķinējiņas 14410. Wohl zu an. skinn "Haut, Fell", mhd. schint "Obstschale", and, biscindian "abrinden, schälen" ahd. scinten "enthäuten", mnd. schin "Schuppen im Haar", bret. scant "Fischschuppe" u. a., s. Fick Wrtb. lII 4 , 449, Zupitza Germ. Gutt. 156, Stokes Wrtb. 310, Walde Vrgl. Wrtb. II, 563 f.
Avots: ME IV, 50
šļākt
šļàkt Neuenb., (mit à 2 ) Bers., Kl., Saikava, (mit â 2 ) Bershof, Dond., Dunika, Iw., Jürg., Grünw., Salis, -cu,
1) tr., Wasser ausstürzen Gramsden
(mit â 2 ), U., Fest., Druw., Alswig, Jürg., Lennew., Mar., Ruj., Salis, (mit à 2 ) Aahof, Golg., Prl., Oppek., Schwanb., Selsau, Sessw., (mit à) Nötk., C., Papendorf, PS., Schujen, Smilten, Wenden, Wolm.: gars... šļāca ūdeni acīs Kra. Vīt. 11. rūc Adrija, viļņus pret klintīm tā šļāc Vēr. I, 834;
2) schwungvoll werfen:
kâ grābju (sc.: naudu), tâ šļācu (Var.: iemetu) ar visu sauju BW. 1780, 2. šļāc, brāliņ, tautu naudu par galdiņa galiņu! 13670. vienu sauju (sc.: riekstu) namā šļācu (Var.: sviedu) 13420 var. (ähnlich: 15689). šļācu riekstus plāniņā 15723. (fig.) viņa būtu vēl labu garu rindu pārme̦tumu šļākusi ve̦cajam bārzdā Niedra A. v. J. 1898, S. 91;
3) intr., sich ergiessen
C., Saikava; spritzen Jürg.; giessen (vom Regen) U.: lietus šļāc Seltingshof, Alswig. šlākdams un krākdams ūdens gāzās pa grāvi Jürg. strautiņi šļāc Bolwen. ūdens šļāca pa slūžām uz leju Adsel, Drosth. krācē putuoja un šļāca ūdens Blaum. st. 16;
4) tosend stürzen
(intr.), vom Schall, der bei starkem Wasserguss entsteht: dzirdu, ka ūdens dzirnavās šļāc Saikava;
5) stark pissen
U., Mag. XIII, 2, 65. Refl. -tiês, sich ergiessen: asaru lāses pašai šļācās atpakaļ ģīmī Janš. Bandavā I, 104. Wohl aus einem ältern Paradigma *prs. šļacu (für *slacu, zu slaka I), prt. šļdcu, inf. šļâkt.
Avots: ME IV, 69
1) tr., Wasser ausstürzen Gramsden
(mit â 2 ), U., Fest., Druw., Alswig, Jürg., Lennew., Mar., Ruj., Salis, (mit à 2 ) Aahof, Golg., Prl., Oppek., Schwanb., Selsau, Sessw., (mit à) Nötk., C., Papendorf, PS., Schujen, Smilten, Wenden, Wolm.: gars... šļāca ūdeni acīs Kra. Vīt. 11. rūc Adrija, viļņus pret klintīm tā šļāc Vēr. I, 834;
2) schwungvoll werfen:
kâ grābju (sc.: naudu), tâ šļācu (Var.: iemetu) ar visu sauju BW. 1780, 2. šļāc, brāliņ, tautu naudu par galdiņa galiņu! 13670. vienu sauju (sc.: riekstu) namā šļācu (Var.: sviedu) 13420 var. (ähnlich: 15689). šļācu riekstus plāniņā 15723. (fig.) viņa būtu vēl labu garu rindu pārme̦tumu šļākusi ve̦cajam bārzdā Niedra A. v. J. 1898, S. 91;
3) intr., sich ergiessen
C., Saikava; spritzen Jürg.; giessen (vom Regen) U.: lietus šļāc Seltingshof, Alswig. šlākdams un krākdams ūdens gāzās pa grāvi Jürg. strautiņi šļāc Bolwen. ūdens šļāca pa slūžām uz leju Adsel, Drosth. krācē putuoja un šļāca ūdens Blaum. st. 16;
4) tosend stürzen
(intr.), vom Schall, der bei starkem Wasserguss entsteht: dzirdu, ka ūdens dzirnavās šļāc Saikava;
5) stark pissen
U., Mag. XIII, 2, 65. Refl. -tiês, sich ergiessen: asaru lāses pašai šļācās atpakaļ ģīmī Janš. Bandavā I, 104. Wohl aus einem ältern Paradigma *prs. šļacu (für *slacu, zu slaka I), prt. šļdcu, inf. šļâkt.
Avots: ME IV, 69
spalvlapains
sucināt
*I sucinât oder *sucinêt, = sūkât, wiederholt (und nicht intensiv) saugen, lutschen: stipri kuodu cietu riekstu, mīksti plūmi sucine BW. 21070 (aus Selg.). Wenn nicht mit ū (zu sùkt) zu lesen, nebst suks(n)ît zu an. sog "Saugen", ahd. sūgan "saugen", mhd. souc (-ges), cymr. sugno, lat. sūcus "Saft" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 469); vgl. auch sùkt 1.
Avots: ME III, 1113
Avots: ME III, 1113
svaidīt
I svaĩdît (li. sváidyti Leskien Abl. 286, LChr. 398, 3 Liet. pas. II, 317) Tr., Ruj., Alt - Salis, Widdrisch, svāidit 2 Kl., Sessw., svaîdît Wolm., Schwanb., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Schujen, Warkh., C., PS., Los., svaîdît 2 Bl., Bershof, Salis, Dond., Bauske, Grünh., Dunika, Doblen (in Wandsen dafür mẽ̦tât!) -u, -ĩju, freq. zu sviêst, wiederholt werfen, schleudern, schmeissen, schwenken: šurpu, turpu vējiņš svaida smalku linu zēģelīti BW. 8896, 1. (kumeliņš) svaida manu augumiņu nuo kalniņa lejiņā 30101, 1 (Bd. V, S. 679). kuģi svaidīja (auka) kā riekstu čaumalu šurpu un turpu. uzvilka stuopu un svaidīja ragutini Kra. Vīt. 32. tika svaidīts nuo vienas darbnīcas uz uotras Vēr. 11, 62. Refl. -tiês, sich hin und her werfen, schwanken; (unordentlich) herumliegen: savā nespē̦kā es svaiduos Vēr. I, 1466. tu drudzī svaidījies II, 21. viņas sirds vairs nesvaidās starp šīm pretišķībām A. Up. J. 1. 9. tâ jau ce̦nas svaidās Pērsietis. platums svaidās starp 80 un 60 sentimetriem MWM. Xl, 237. ierauga... vilku gar aitām svaidāmies (schleichen) LP. VII, 865. ar valuodām svaidīties (unbesonnen Ungehoriges reden) Libek Pūķis 42. drēbes, zābaki, kurpes svaidījās pa grīdu Pas. IV, 204 (aus Nīcgale). Subst. svaidîšana, wiederholtes (hin und her) Werfen: sūdu svaidīšana (uz lauka), das Ausstreuen des Düngers Grünh.
Avots: ME III, 1140
Avots: ME III, 1140
urbināt
ur̃binât (li. ùrbinti "ein Loch machen" Būga Aist. Stud. 173) Arrasch, Dunika, Jürg., Līn., Nigr., N.-Wohlfahrt, PS., Salisb., Stenden, Strasden, Wolmarshof, (mit ùr) Drosth., (mit ur̂ 2 ) Bauske, Dond., Ruj., Segewold, Selg., Siuxt, Widdrisch, fortwährend, wiederholt (dabei auch: nicht energisch) bohren U., durchlochern, Locher herstellen: tārpiņš serdi urbināja BW. 12285, 19 var: urbināt riekstus ar nazi pušu Strasden. urbināja galdā caurumiņu BW. ar saules sargu urbinādama pa izpuvušuo grīdu Zemn. dēls 16. maizi nedrīkst urbināt ar pirkstiem RKr. XIX, 98. ķirpji egļu sienas urbina MWM. X, 215. kaza urbina jumta sūnas Zeif. III, 2, 132. ka var (acis Jēcim) platas urbināt BW. 20266, 1 var. urbina (bearbeitet pflūgend oder eggend oberflächlich) . . . tēvu ietaisītuos tīrumus MWM. v. J. 1897, S. 690. Refl. -tiês,
1) stochern, wühlen:
kuo tu urbinies ausī? Dond. kuo tu urbinies man ap sāniem? Golg.;
2) ohne Erfolg arbeiten
Stenden.
Avots: ME IV, 301, 302
1) stochern, wühlen:
kuo tu urbinies ausī? Dond. kuo tu urbinies man ap sāniem? Golg.;
2) ohne Erfolg arbeiten
Stenden.
Avots: ME IV, 301, 302
uzlobīt
uzluôbît,
1) schälend, klaubend auf etw, fallen lassen:
uzluobīt zirņus, čaulas uz galda;
2) klaubend, schälend zum Vorschein bringen:
uzluobīt riekstu kuoduolu Gotthardsberg;
3) (zum erstenmal nach der Ernte) aufpflügen:
uzluobīt zemi Frauenb., Sessau, Sessw.;
4) herausfinden:
uzluobīt stāstā galve̦nās duomas.
Avots: ME IV, 354
1) schälend, klaubend auf etw, fallen lassen:
uzluobīt zirņus, čaulas uz galda;
2) klaubend, schälend zum Vorschein bringen:
uzluobīt riekstu kuoduolu Gotthardsberg;
3) (zum erstenmal nach der Ernte) aufpflügen:
uzluobīt zemi Frauenb., Sessau, Sessw.;
4) herausfinden:
uzluobīt stāstā galve̦nās duomas.
Avots: ME IV, 354
virskārta
vìrskā`rta, die obere Schicht, Oberschicht: zemes virskārta A. X1, 513. ūdens siltākā virskārta Pūrs I, 32. brūnu krāsu dabūja nuo riekstu čaumalas virskārtas Etn. III, 59.
Avots: ME IV, 613
Avots: ME IV, 613