Paplašinātā meklēšana

‡ bā`rsts ² PV., gleichbedeutend mit dem übüchern pabārsts (unter pabari).

Avots: EH I, 209

[dē̦rsts (gespr. dārsts) Adsel, = dē̦sts.]

Avots: ME I, 464

kar̂sts,

2): bija pats karstākais darba laiks Janš. Dzimtene II ² , 46.

Avots: EH I, 590

kar̂sts (li. kárštas),

1) heiss:
karsta vasara, krāsns, pirts; karsts laiks, ūdens;

2) fig., heiss, hitzig:
karsts piktums, karstas gaudas, muokas Aus.; karsts cilvē̦ks, ein hitziger Mensch. raudāt karstas asaras LP. V, 45, karstāki I, 133. kundzei tapa karsti ap sirdi MWM. X, 511. man karsts vien izskrēja, pārskrēja, nuogāja, pārgāja - oft mit dem Zusatz: pa kauliem, pa visu miesu, es überlief mich, übergoss mich heiss;

3) schnell:
uz karstām pē̦dām, auf der Spur, sogleich, auf frischer Tat: viņš sūta uz karstām pē̦dām savu kalpu pakaļ LP. IV, 34. viņš tur atstāsta karsti, er erzählt es brühwarm, sobald er es erfahren hat. kam tik karsti ķert? LP. V, 98. tuomē̦r dē̦ls tâ tik karsti neskrien vis LP. VI, 555. [Nach Manz. Lettus karsts zaglis "Dieb, in der Tat ergriffen;" karsti me̦li Manz. Post. III, 145.]

Avots: ME II, 164

kā`rsts: auch Kaltenbr. (auch zum Getreidetrocknen), KatrE., Nautrēni, Nötk., (auch zum Kleetrocknen) Oknist. "kā`rsls" ME. II, 199 b durch "kā`rsls 1" zu ersetzen.

Avots: EH I, 604

kā`rsts AP., Bers. [N. - Peb., Kl.], Selb., linkārsts <sup>2</sup> Lub., = kā`rsls.

Avots: ME II, 199

‡ ķarsts (mit hochle, a aus e, ?) PV. "kas karstās".

Avots: EH I, 691

‡ ķe̦r̂sts PV., = ‡ ke̦rstala.

Avots: EH I, 697

‡ kur̂sts ² Salis, ein Wäldchen (meža pudurītis): meža kurstiņš. Wohl aus estn. kurst "Bündel".

Avots: EH I, 679

lam̃bārts, lam̃bãts C., lamburts Lub., lam̃puõsts Peb.,

1) der Bote der adligen Gutsbesitzeŗ der Gerichtsdiener, Büttel: viņas lieta nākšuot tiesas priekšā pate pēdējā; tad lambāts viņu pasaukšuot MWM. VII, 889; RKr. XIV, 8;

2) der Mann, der die Prügelstrafe zu vollziehen hat: divi lamburti jau bija; viens stāvēja ar pletni vienā pusē, uotrā JK.;

3) lambārts, lamburts, der Schinder
Naud. [Aus d. Lansbote.]

Avots: ME II, 417, 418

linkārsts, s. ME. II, 199 unter kā`rsts.

Avots: EH I, 743

luõpãrsts, der Veterinärarzt.

Avots: ME II, 527

mar̂sts [Bers., Fest.] "kas marstās 1"Etn IV, 145; [ "kas niekuojas, nedarbojas nuopietni" Meselau.]

Avots: ME II, 564

nā`rsts: zivju n. Pilda, Zvirgzdine. zivīm ir nârsti ² Seyershof. reņģes divreiz gadā laiž nārstus Kaugurciems (hier auch ein gen. s. nãr[s]ts: nãr[s]ts laikā reņģe tāda tre̦knāka).

Avots: EH II, 8

nā`rsts (li. nar̃stas, [r. норость]), [nārsta U., nārste St.], das Laichen, die Brunst (der Vögel U.): raudas bija pilnā nārstā Jauns. ieraudzījis lielu pulku uodžu nārstā. nārsta od. nārstu laiks, Laichzeit der Fische, Brunstzeit der Amphibien Kand. čūskas salasuoties nārstu laikuos lielās čupās LP. VII, 1271. [Zu nērst, li. ner̃šti "laichen", klr. нéресть "Laich u. a. (s. Zubatý AfslPh. XVI, 401) und vielleicht (nach Petersson Balt. - slav. Wortstudien 7) zu westosset. nà`rsun "aufschwellen, aufgedunsen sein."]

Avots: ME II, 701

nekar̂sts, nichts heiss: vietnieks nekarsta piena neliktu pie lūpām Blaum.

Avots: ME II, 717

‡ nḕ̦rsts ² Oknist, = nā`rsts.

Avots: EH II, 23

[pakar̂sts, ein wenig od. ziemlich heiss: p. ūdens; pakarsta vasara.]

Avots: ME III, 41

pìrsts: auch Ev. (wiederholt), Aiviekste, AP., Auleja, Baltinow, Daudzese, Erlaa, Eversmuiža, Fest., Heidenfeld, Kalupe, Liepna, Lubn., Meselau, Oknist, Selb., Sessw., Skaista, Stelph., Višķi; raganas p. Liepna, orchis maculatus; ve̦lna p. Heidenfeld; eine gewisse Wiesenblume.

Avots: EH XIII, 239

pìrsts (li. pir̃štas, urslav. *pьrstъ) Smilt., Serbigal, PS., Lis., C., Mezkül, Golg., Schwanb., Bers., Saikava, Kl., N.-Peb., Kreuzb., Warkh., Warkl., = pirksts: mazajā pirstiņā sidrabiņa gredzentiņš BW. 281. māte bē̦rnu edina ar pirstu BW. I, S. 187. Vgl. pirksts.

Avots: ME III, 227

‡ pir̂ststar̂pe ² AP., = ‡ pìrkststar̂pa.

Avots: EH XIII, 239

salˆdkar̂sts,* süss und heiss: saldkarstās ciešanas MWM. XI, 208.

Avots: ME II, 669

senàizmir̃sts, tängst vergessen: būtu ne̦suši tam senaizmirstu skani MWM. VIII, 9.

Avots: ME III, 816

‡ sê̦rsts ² Perkunen, eine Sitzbank im Boot. Mit sekundärem -r-.

Avots: EH II, 483

skā`rsts ² : skârstā ² sakaŗ linsē̦klas Ramkau.

Avots: EH II, 504

skā`rsts <sup>2</sup> Selb. "zārds, kur sakrauj labībÜ; in Meiran: "linsē̦klu ķirpa"; mit sekundärem s-, vgl. kā`rsts.

Avots: ME II, 881

šķē̦rsts N. - Peb.,

1) der Weberbaum;

2) ein Holzspiess zum Aufhängen von gedörrtem Fleisch
(= žautris).

Avots: ME IV, 37

Šķē̦rsts, Eigenname, Christian Mag. XX, 3, 228. Aus mnd. Kerst.

Avots: ME IV, 37

‡ II šķẽ̦rsts (Stammform?) Salis, Schimpfname für eine geschäftige weibliche Person.

Avots: EH II, 635

šķir̃sts: eine Lade - auch Seyershof u. a.; tādu šķirsta lādi BW. 34043; ein Sarg - auch AP., (mit ìr ² ) Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH II, 638

šķir̃sts Wolm. u. a., šķìrsts ² Kl., Prl., šķir̃ste Bluomi, der Kasten, die Kiste, die Lade U.; der Sarg Elv., Dobl., Neuenb. u. a. n. U., Dr.: grāmatu šķirsta saturs Konv. ² 446. gliemeža šķirstiņš St., die Muschel. Aus liv. resp. estn. kirst "Kasten" nach Thomsen Beröringer 280 und Būga KSn. I, 170.

Avots: ME IV, 45

skursts "ķeiris" Zaravič.

Avots: ME III, 906

šķùrsts ² Bers. "kas šķursta; šķirstītājs": tīrais šķursts! žīdam nastu izšķurstīja, bet ne˙kā nepirka.

Avots: ME IV, 55

‡ sniẽbursts Orellen, = sniebalsts.

Avots: EH II, 543

ste̦r̃sts Karls."?"

Avots: ME IV, 1062

stē̦rsts, s. stērste I.

Avots: ME IV, 1064

svarsts Kav., ein Hebel; das ă hier (wenn zuverlässlg) ist wolt semgallisch (für ā).

Avots: ME III, 1143

I svārsts, ‡

4) "pulksteņa mēle" (mit âr ² ) Neuhausen.

Avots: EH II, 613

I svārsts,

1) ein Hebel;

2) eine Art Instrument
A. XXI, 441;

3) "kas svārsta" Vīt.; ein wackelnd gehender Mensch
Bers., Adsel; "nenuoteikts (unbeständig?) cilvē̦ks" Laud., Lasd.; ein fauler und ungewandter, der Arbeit ausweichender Mensch N. - Peb.; ein Faulpelz Holmhof; "kas svārstās; svars, kuo pieliek akas vindai" (mit ā`r) Nötk.

Avots: ME III, 1145

II svārsts: auch (mit ā`r ² ) Bers., Kalz.

Avots: EH II, 613

II svārsts Ps. (mit ã), Salisb. n. Bezzenberger Lett. Di. - St. 176, Schujen, Stackeln, Kastran, = svārpsts.

Avots: ME III, 1145

svìrsts ² Sussei n. FBR. VII, 132, = sviris; akas svirsts PlKur. "akas vinda". Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1162

tvarsts,

1): mit ar̂ Fehteln.

Avots: EH II, 710

tvarsts,

1) wer hascht, fängt, greift
(mit ar̂) Fest.; "wer alles anzufassen pflegt" (mit ar̂) Kalzenau, (mit àr ² ) Meiran;

2) eine hölzerne Iltisfalle
Kokn.;

3) das Greifen, der Griff:
kad viņu cieti grāba dusmu dūres tvarsts Druva II, 541. tavā le̦dainā tvarstā V. Eglītis Eleģijas 60.

Avots: ME IV, 289

I varsts Wirgin., der hölzerne Tür- od. Pfortenriegel. Wohl mit ār, und zu vērt "auf oder zu tun".

Avots: ME IV, 480

II varsts, die Hobelbank: uz varsta daudz ēveļu. Auf varstats beruhend; wohl daraus haplologisch (so im gen. s. varstata) gekürzt.

Avots: ME IV, 481

vārsts Rutzau, das Sommergetreide.

Avots: ME IV, 510

versts, -s: mit èr ² Mahlup (gen. pl. veršķu), mit er̂ Sonnaxt; acc. s. versti (od. zu verste?) BW. 18129, 1.

Avots: EH II, 772

zùobãrsts V. (f. zùobãrste A. XI, 759), zùobu ãrsts, der Zahnarzt (die Zahnärztin).

Avots: ME IV, 755

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

‡ àizḕrst, anfangen zu trennen: aizē̦rsts cimds Trik.

Avots: EH I, 22

‡ àizšķḕrst, (ein geschlachtetes Tier) aufzuschneiden anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa, A.-Ottenhof, Schwanb., Sessw.: aizšķē̦rsts sivē̦ns.

Avots: EH I, 55

àizvâzt, tr., den Deckel auflegen, zumachen: trauku aizvāž Pūrs III, 65; šķirsts (der Sarg) tiek aizvāzts Müller. spundi Stari I, 355. Bers., Laud.

Avots: ME I, 59

apbrucinât,

1) abreiben, abtragen:
drēbes;

2) verbrühen:
karsts ūdens gandrīz apbrucināja kājas A. XVIII, 204. Refl. -tiês, sich verbrühen, verbrüht werden.

Avots: ME I, 78

apcìrst:

3) : a. sìena vālu Siuxt; ‡

5) (eine ganze Reihe von Objekten) abhauen:
apcirtis čūskas mēles Pas. VII, 112. apcē̦rt visu mežu 374; ‡

6) beim Holzfällen erschlagen
L.: viņš tika apcirsts. Refl. -tiês, ‡

4) heimlich für sich abhauen
Seyershof: īrenieks bij kungam mežu apcirties; ‡

5) = ìecìrstiês 2, sich worein verrennen Festen.

Avots: EH I, 75, 76

‡ apklabinât,

1) beklopfen:
ārsts apklabināja. slimniekam krūtis;

2) langsam (klappernd) um etw. herumfahren:
a. purvam apkārt Golg.

Avots: EH I, 91

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97

apriņ̃ķis,

1) der Kreis:
nu lika tiem abiem tikai apriņķī iet Dünsb. L. 273;

2) der Kreis, Bezirk, Distrikt:
Talsu apriņķī; apriņķa ārsts, priekšnieks, der Kreisarzt, -chef.

Avots: ME I, 115

ãrste [aus mnd. arste], comm., jetzt meist ãrsts, der Arzt.

Avots: ME I, 244

atģil˜binât, fact., beleben, wieder zu Kräften kommen lassen: ārsts atģilbināja pamirušuo bē̦rnu Gold., Kursiten. Gew. atžilbinât.

Avots: ME I, 161

atjemt, ‡

4) öffnen, losmachen:
atjem (oder zum Infinitiv atjimt?) tuo bruodeņu! luopiem karsts Auleja. Refl. -tiês,

2): brīdi klusējusi, it kâ atje̦mdamās Janš. Līgava II, 138. dabūju tādu belzienu, ka ilgi nevarēju a. Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit em̃); ‡

5) (für) sich wegnehmen:
a. savu tiesu biezputras Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 144

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200

atskrìet,

1): ja gadītuos a. (geboren werden)
meitenei Janš. Atpūta № 385, S. 7; ‡

2) herfliegen:
nuo meža atskrējuši lleli strazdu bari Siuxt, baluoži atskrēja Pas. VIII, 131; ‡

3) sich (von selbst) losriegeln:
bultei atskrienuot, ienāca ... vīrs Kaudz. Izjurieši 55; ‡

4) erkalten:
sārms karsts, - lai atskrien Für. I (unter sārms). Refl. -tiês,

2): auch Wessen;

3): auch Pas. I, 248; III, 135.

Avots: EH I, 166, 167

atstaĩgât, ‡

2) eine regelmässige Stuhlentleerung haben:
ārsts prasa slimniekam, vai var a. Ar.; ‡

3) bis zu einem bestimmten Zeitpunkt hin und her gehen:
atstaigā ap skaudzi jis da pusnakša Pas. VII, 46. visu dienu atstaigāja II, 47 (aus Lettgallen).

Avots: EH I, 171

aũkstums, die Kälte: Sprw. aukstums sliņķu ārsts. Pl. aukstumi, Frösteln: mani aũkstumi sāk pārņemt Vēr. II, 550. aukstumi kaulus lauza, es schüttelt der Fieberfrost. aukstuma puses vējš, der Ostwind Mag. III, 1, 104.

Avots: ME I, 223

àumaši (unter àumašām): a. (mit àu ² ) blags bērnene N.-Rosen n. FBR. VIII, 48. man ir a. karsts N.-Laitzen n. FBR. VIII, 49.

Avots: EH I, 187

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. ² 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

berze, ‡

2) = be̦rzts (rsts">zivju nārsts) Salis.

Avots: EH I, 213

briẽsmîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich: cilvē̦ks, laiks, bads, aukstums, karstums; Adv. briesmīgi, grausam, entsetzlich, schrecklich, oft = ļuoti, sehr: briesmīgi karsts, nejauks, schrecklich, sehr heiss, hässlich; briesmīgi ātri, sehr schnel; briesmīgi dusmuoties, līt, skriet.

Avots: ME I, 337

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. ² 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348

[II čīksts,

1) ein Mensch, der beständig klagt
(" čīkst") Bers., Schujen;

2) čĩksts, ein knarrender Baum:
ve̦cais čīksts nuocirsts Schujen.]

Avots: ME I, 416

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. ² 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

duntas Karls., [duntes Setzen], das Zahnfleisch: ārsts aptriepj duntas (zuobu smaganas) ar kaut kuo Vēr. II, 178.

Avots: ME I, 518

‡ dziñtaraîns "?": kuoki kad tuos nuoteš, ir dzintaraini Janš. Mežv. ļ. II, 41. cirsts nuo dzintarainas priedes Dzimtene III ² , 400.

Avots: EH I, 358

I gùrste,

1) ein Flachsknocke:
linu gurste, auch gursts, -s, [Serbig.]:

2) der Klumpsack:
ruotaļas iesācējs paņe̦m lakatu, tuo sagriež gurstī (gurstē Etn. III, 28) Etn. II, 70. Zu r. горсть "Handvoll", [serb. gr̂st "hohle Hand, zum Fassen hingehalten", poln. garnąc/ "zusammenscharren" u. a. s. Zubatý AfslPh. XVI, 394, Zupitza Germ. Gutt. 171. Brugmann IF. XVIII, 129 F., Berneker Wrtb. I, 371 f., Trautmann Wrtb. 102 und (zum Suffix) Fay AJPh. XXXIV, 30.]

Avots: ME I, 684

ìecìrst,

1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;

2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;

3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;

4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;

5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;

6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,

1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;

[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];

4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;

5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,

1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;

2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 6, 7

ìedzelˆt, (ein)stechen: man ruožu dze̦luon[i]s iedzēlis J. R. V, 150. karsts saules stars iedzė'la man sirdī Vēr. I, 1430. nātres iedzēla Nigr. Subst. ìedzē̦lums, das Gestochene, der Stich: uz iedzē̦luma jāuczliek laulājamais gre̦dze̦ns Etn. IV, 113.

Avots: ME II, 13

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

ir̃bulis, irbuls Kursiten,

1) eine runde, einige Fuss lange Spricke (etwas dünner als
riķis): aiztaisi žuoga caurumu ar irbuliem! Kursiten;

2) irbuli, die Stäbe, aus denen das Flechtwerk
(režģis) auf den Schlitten besteht Kursiten;

3) ein Stäbchen zum Aufstecken des Dochtes bei der Verfertigung der Kerzen
Kand.: daktis savēra irbuliņuos, mērca karstajuos taukuos un kāra āra durvīs, lai sastingst Latv.;

4) die Wurstspricke zum Schliessen der gestopften Wurst:
sataisi de̦sām irbulišus! Kand.; auch sonst je ein Stäbchen, ein Pflöckchen, z. B. zum Befestigen der Flachstocke an der Kunkel, ein Zahnstocher, ein Pergel zum Anzünden; [eine Holznadel Bielenstein Holzb. 347, 387, 392, 403, 439;]

5) ein Stäbchen zum Zeigen der Buchstaben beim Lesen
Kand., Bers., Lasd., Fest.;

6) eine dünne Eisenstange, ein Eisenstäbchen:
čūska pārlika tādu dzelzs irbuli krustiem pāri LP. VI, 473;

7) der Griffel (von Blüten)
Konv. ² 230;

8) die sonde Brasche;

9) der Pfriem
L., Biel.;

10) die Stricknadel
L., Biel. I, 270.

Avots: ME I, 709

izgrauzdêt, tr., ausbrennen, verbrennen, abrösten: akmins (karsts) tam rīkli izgrauzdējis LP. VII, 874. izgrauzdējām melderienei visas kaņepes MWM. XI, 198.

Avots: ME I, 739

izklausît [li. išklausýti "erhören"], izkaust (li. iškláusti), tr.,

1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;

2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,

1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;

2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.

Avots: ME I, 752

iznest, ‡

4) = izlemt: lūgšu (tiesnesi), lai izne̦s taisnību Janš. Dzimtene V, 234; ‡

5) "izturêt": i. lielu grūtumu Ermes. dzijs smalkums atkarājas nuo liniem; cik tik tie pavedienā tuo smalkumu izne̦s ("?") Lös. u. Lub. n. PV.; ‡

6) anführen, betrügen:
ka šuos tâ iznesis Pas. XII, 125. Refl. -tiês, ‡

3) für sich (mit, bei sich) heraus-, hinausbringen
Auleja: ar grezeli varēja i. pe̦lavu Kaltenbr. Zapele iznesās līdza (brachte mit heraus) savu ... lelli Janš. Līgava I, 243; ‡

4) heraus-, hinausfliegen
(nach r. вынестись): šķirsts ar lielu vēju iznesēs pa luogu˙ārā Pas. IV, 85 (aus Warkl.),

Avots: EH I, 468

izskatît,

1) aussehen, nachsehen:
lai ārsts izskata un izzina, kas tur par vainu A. XX, 89. gribējis acis izskatīt, er habe sich die Augen aussehen wollen Jauns.;

2) ausersehen:
redzēs, kuŗu viņa izskatīs (gew. izredzēs) B. Vēstn. Refl. - tiês,

1) hindurchsehen, hinausschauen:
dē̦ls izskatījās pa luogu;

2) gründlich besehen, betrachten, zur Genüge sehen:
viņš izskatījies ļaudis LP. VII, 203. izskatījuos grāmatas, avīzes, bites, luopus, viņu dzīvi. brāļi gāja pasauli izskatīties LP. VI, 724. duraks izbrīnās, izskatās, un tâ paliek VI, 344;

3) sehen und sich sehen lassen:
nav tur sagaidāma ne+kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

4) aussehen, scheinen, ein gewisses Aussehen haben:
kāpēc tu izskaties tāds nuoskumis? [izskatās piedzēris U.] spīganas izskatījušās kâ čūskas LP. VI, 56. tā izskatījusies pēc krustmātes VII, 142. tas it ne pēc kā neizskatās. viņš izskatījies cilvē̦ka izskatā VII, 965. tâ izskatās, ka nebūs vairs lāgā Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
965 = 365

Avots: ME I, 798

izskrìet [li. išskriẽti], intr.,

1) hinauslauen:
kaķis izskrējis pie suņa LP. IV, 89. Sprw.: nuo pagales arī luode izskrej, - Hinweis auf eine nicht geahnte Gefahr. nu jau izskrēja malā, nun ist er auf dem Holzwege. ar pieri caur sienu neizskriesi, mit der Stirn kann man nicht durch die Wand rennen;

2) fig., entfahren:
šie vārdi izskrēja netīšu Kaudz. M.;

3) durchfahren, in die Gliedre fahren:
karsts izskrēja Valdim caur miesu A. XX, 243. meitai tirpas caur kauliem izskrējušas Etn. II, 22;

4) līdzi izskriet, mitlaufen:
es jau tiem jauniem nevaru līdzi izskriet R. Sk. II, 137;

5) ausschiessen, lang auswachsen
Ahs.: sieva gaŗa, izskrējusi kâ maikste B. Vēstn.;

6) im Laufen übertreffen:
kas viņa meitu izskriešuot, tam duoduot tuo par sievu un pus+valsti LP. VI, 643. Refl. - tiês, zur Genüge laufen: ve̦lns izskrējās slapju muguru LP. II, 76. vai nu vēl savu mūžu nee̦smu izskrējusies A. XIII, 41.

Avots: ME I, 799

juõnis,

1): auch Dunika, Iw., Orellen, Demin., acc.-instr. sg. juoniņu Pas. VIII, 446; vienu juoni bij dikti karsts Strasden. bija slima vienu juoni Sonnaxt. pēc kādu juoni Popen. juõņiem (von Zeit zu Zeit)
līst Pussen. juoņiem vējš uzpūšas, juoņiem atkal nav Seyershof. liesmas jautri sprē̦gāja, sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem (von Zeit zu Zeit) atšvītruojās Brigadere Dievs, daba, darbs 13;

2): juõnis "ungleicher Rhythmus"
Siuxt; skriet ar juoni (ungleichmässig): skriet pilnuo juoni (sehr schneh und ungleichmässig). laid vaļā, lai iet pilniem rikšiem, - neļauj zirgam lekt juoņus! Plur. juõņi, der Galopp Ahs.: manam jājamam zirgam ir labi j. jatnieks aizjāja juoņus (in gestrecktem Galopp) Ahs. viņš aug ar juoni (sehr schnell) Salis, Strasden. nu ar visu juoni! (Aufforderung zu energischem Arbeiten) Gramsden; ‡

5) ein Windstoss (?):
nāks jauns juonis Janš. Dzimtene II, 454.

Avots: EH I, 571

kable, = kaba 2; ar sakni izcirsts kuoks ragu sliecei Ruhental.

Avots: ME II, 130

kākars,

1): kàkari ² Oknist, Bänder und dergleichen am Kleid;

2): jam ar kākaru pirsts apsiets Pas. VI, 425.

Avots: EH I, 600

kaņ̃ģeris, kaņģermanis,

1) der Pferdeartz,
prasts luopu ārsts, rīkļu izslaucītājs [AP.], C., Erlaa, Sessw., Bers., Smilt., N. - Schwanb.;

2) ein roher Pferdehändler Lasd.

Avots: ME II, 157

karselis, [eine Entzündung Wid.]: liesas karseklis, Milzkrankheit Mag. IV, 2, 125. Zu karsts.

Avots: ME II, 163

kuîtenis ² N.-Bartau, kuîtiêns ² Wain., [Lin., Preekuln, Dunika, kuîts ² (auch in Preekuln) od. kuîtelis ² Dunika (hier mit der Bed. "ein schwer zu passierender, junger Fichtenwald")], das Dickicht: kuitenis ir biezuoknis, sevišķi kur ve̦cs mežs nuocirsts Janš. kur tu tur iebrauci tādā kuitienā Wain. tur ir tāds kuitiens, ka ne iziet nevar Brinken. [viņš... kuitenī pazustu kâ čigāns tirgū Janš. Čāp. 36.] Vgl. li. kuĩtas, [kuĩtis od. kuitýnas] "хвойный лѣсок, роща"; [wenn ursprünglich kurisch, vielleicht mit epenthetischem i zu serb. kȉta "Strauss, Quaste", čech. kytice "Busch"].

Avots: ME II, 301

‡ kve̦l˜dât Siuxt, = kvel˜dêt 3, schmerzen: visa āda kve̦ldā, kad nātres sadzē̦lušas vai karsts ūdens nuoplaucējis.

Avots: EH I, 689

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

lasmenis [Grünwald], lasminis L., lāsmenis, eine offene Stelle im Eise Lasd., Iluxt, eine im Winter nicht zugefrorene Stromschnelle im Flusse, auch im See (wegen quelligen Grundes) Brasche: skrien, spiežas e̦ze̦rvietās vaļējās, kur lasmeņi pleš plati me̦lnuo rīkli Plūd. aizsaluši jūtu lasmeņi Plūd. drīz tāļākie lāsmeņi klusi kļūs Druva I, 857; die Wuhne: lasmenis - le̦dū izcirsts āliņģis, kur zvejnieki venteŗus liek Lasd. [Nach Leskien Nom. 419 und Ojansuu Lisiä suomalais - balttiaisiin kosketuksiin 52 f. aus estn. lasme "grosses, viereckiges Loch im Eise (zum Hineinlassen der Netze)".]

Avots: ME II, 424

lìecĩba,

1) der aussergewöhnliche Gehorch, der Frondienst:
iet, nākt, sūtīt liecībā(s), zum Frondienst gehen, kommen, schicken. lai puosta liecības atņe̦m, tad visiem būs diezgan St. [kādas liecības, kad gans līgšus jālīgst! Janš. Bārenīte 21];

2) das Zeugnis:
nepareiza liecība, falsches Zeugnis; liecību duot, Zeugnis abgeben, bezeugen; liecību apzvērēt, das Zeugnis beschwören; saukt pie liecības, als Zeugen laden; liecības šķirsts

II Mos. 39, 35. Zu lìeks.

Avots: ME II, 492

mãkuôņgulta ,* das Wolkenbett: kaps par mākuoņgultu pāvē̦rsts šķiet Rainis.

Avots: ME II, 580

meñčîgs [auch Līn.], meņčīgs, menšîgs L.,

1) kurzweilig, komisch, lustig, spasshaft
L., PS., Paul., Mat.;

2) gerieben, gewandt, pfiffig, rührig, mutig, energisch
Smilt., C., [AP.], Kand., Popen: [kāds jauns, menčīgs burka Janš. Dzimtene V, 372.] kāds menčīgs zuobu ārsts zem liepas ceļa malā rāva zuobus, ka čīkstēja vien Latv. guovs menčīga un citām visām pa priekšu gājēja Etn. II, 120. menčīgs - kas ar+vienu māk kuo nekuo iegādāt, arī nagu palaidējs Etn. II, 97. menčīgs - kam darbs nuo ruokas iet; arī izveicīgu zagli sauc par menčīgu I, 137, Naud.; ["kas māk pielabināties" Biel. n. U.];

3) streitsüchtig, rechthaberisch
Stockm. n. Etn. I, 106;

4) leistungsfähig (sexuell)
Nigr., Katzd.

Avots: ME II, 601

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mùrdêt Smilt., [mùrdêt ² Kl.], mur̂dêt C., [Kr., Kreuzb., Prl., Fest.], mur̃dêt Kand., -u, -ẽju [Pixtern], intr.,

1) knurren, brummen, faseln, murren
[Zaļmuiža], Spr., [mur̃fêt Ruj.]: viņi vienmē̦r murd un rūc Vīt. murdēja apjaucis kaut kuo pratī A. XII, 749. tarkšķ un murd cauru dienu it kâ vaļas ļaudis Alm. murdēja padebesis liesmaini karsts Egl.; ["undeutlich sprechen" Wessen];

2) sprudeln
[Kreuzb., ur̃dêt Jürg., Schujen, mur̂dêt C.], rieseln, brodeln Serb.: muca te̦k murdē̦dama BW. 26239. e̦ze̦rs vārījies, murdējis visu dienu LP. VII, 479. nuo turienes nācis ūdens murdē̦dams laukā LP. VI, 302. [akmens murdē̦dams (ar truoksni burbuļus me̦zdams) nuogāja ūdenim dibe̦nā Nötk.] asinis nāca nuo de̦guna murdē̦damas Ramk., Plm.;

3) phantasieren (= murguot) [Kreuzb.];

4) durch die Massenhaftigkeit ein Geräusch erheben, wimmeln
[AP.]: viss e̦ze̦rs murd vien nuo zivīm Wolm. arī kungu bijis, ka murd vien Alm. Refl. -tiês, nicht schlafen, schlaflos, in Phantasien die Zeit zubringen: puisis, visu nakti izmurdējies pa kāzām, grib gulēt Dond. [In der Bed. 1 Reimwort zu ņurdêt (vgl. auch murmêt); in der Bed. 2 (Reimwort zu burdêt) auch Bezzenberger BB. XXVII, 152 zu li. murdýnas, "eine quellige Stelle"; in der Bed. 3 vielleicht aus murguôt und muldêt kontaminiert.]

Avots: ME II, 668

nārsta (unter nā`rsts ): medņa n. Dobl. n. BielU., Ort der Auerhahnbalz.

Avots: EH II, 8

nàstrs C., PS., nâstra ² Kand., = nā`rsts">rsts [hieraus mit Metathese entstanden].

Avots: ME II, 701

‡ nâsts ² Salis, = nā`rsts">rsts: zivju n. briežiem septembrī ir n.

Avots: EH II, 8

[nḕrst Jürg., Arrasch., Warkl., Kl.]. nêst ² Rojen, [Bauske, Ruj., Salis, Sassm.] (li. ner̃šti), -šu, -su, intr., laichen, sich begatten: upē nērsa plauži Etn. II, 80. ja aprīlī vardes nērš dzelmēs, tad gaidāma sausa vasara Etn. II, 126. līdakas jau nēršuot Austriņš. [vardes nērš gurcekļus N. - Schwand.] Zu nā`rsts.

Avots: ME II, 742

‡ nùobul˜durêt, eine Zeitlang undeutlich sprechen: karsts kartupelis mutē un nevar it ne˙kuo izkliegt, tikai nuobuldurē vien Kaudz. Izjurieši 216.

Avots: EH II, 35

nùogrãvuôt Spr., nùogremdinât LKVv.], tr., versenken: laivu, kuģi akmeņus. šķirsts nuogre̦mdē̦ts upes dzelmē LP. VII, 549. Refl. - tiês, sich versenken, sich vertiefen: es nuogremdējuos dziļi grieķu prātniecībā Latv. es nuogremdējuos pats sevī Rainis.

Avots: ME II, 786

nùogruõzît, tr., freqn. zu nùogrìezt, wiederholt hin - und herdrehen, schütteln: brāļi galvu nuogruozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. ārsts nuogruozīja duomīgi galvu Saul. Refl. - tiês, brālis, pa apkārtni nuogruozīdamies, ne˙nieka neievē̦ruojis LP. VI, 726. kuo tu nuogruozies? ej labāk pie darba!

Avots: ME II, 787

pabari [Ronneb.], pabares Mag. XX; 3, 150, pabārkši Peb., [Fest.], pabārkši [Nigr.], pabārņi Lub., pabãrsti Smilt., Sess., Grünh., [in Fest., Kreuzb. und Warkl. auch der Sing. pabārsts], gew. Plur., das Streumehl unter dem Brote; nepiede̦r auzu milti kviešu miltu pabārkšiem (Var.: pabariem) BW. 5167. cepēja aiminas, ka pa bārsta nav LP. I, 153.

Avots: ME III, 6

‡ pãrāki, Komparativform, zu, zu sehr, zu lange u. s. w. Frauenb.: p. karsts. p. audzināts ābuls.

Avots: EH XIII, 196

pãrkārkluôtiês, germaaisiert werden; pārkārkluojies latviešu ārsts Duomas III, 251: vgl. kārklu vācietis. pãrkãrnẽjis (part. praet.), = pārkāmējis: pārkārnējis kâ suns Grünh.

Avots: ME III, 160

pãrmeklêt, tr., ab-, durch-, untersuchen: viens pats tas e̦ze̦ra nevarēja pārmeklēt Apsk. ārsts viņu izklauš un vēlreiz slimnieku pārmeklē.

Avots: ME III, 166

pārvāla,

1) ["žāvējama slena vāla": kad kaltējams siens ar grābekli uzcirsts, tas gul "pārvālām" Vank.];

2) "?": saules stars kâ ruožairrs vēdeklis stiepās līdz debess pāruālām B. Vēstn.

Avots: ME III, 186

‡ pasviêdrêtiês ² Dunika, eine Weile schwitzen: šuodien karsts laiks: būs krietni jāpasviedrējas.

Avots: EH XIII, 178

pazlaukts (unter pazlauts),

1): auch (pazlaûkts ² , -s) Ramkau; tuo alu, kam vēl nav pielikts raugs, sauc par pazlauktu. p. ir tā pati misa: par pazlauktu sauc, kad jau ir atdzisis, un par misu, kamē̦r vēl ir karsts AP.

Avots: EH XIII, 193

pêc,

1) Adv., hinterher, später:
Sprw. pēc, kad nuoticis, visi gudri. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! labāk pa˙priekšu par cūkganu, pēc par kungu, nekā pa priekšu par kungu un pēc par cūkganu. pirmāk sedza baltu sagšu, pēc pe̦lē̦ku vilnainīti RKr. VIII, 41. pēc varējis laizīties RKr. VIII, 78. staigā man pēc! Manz.;

2) Präp., nach. Regiert gew. den Genitiv, gelegentlich auch den Dativ; wird auch postpositiv gebraucht. Die Hauptbedeutungen sind:

a) lokal, hinter:
aizmete duris pēc veces Zb. XVIII, 239, warf die Tür hinter der Alten zu;

b) nach Verben des Fassens, Greifens u. s. w.: jemt pēc matiem, an den Haaren nehmen
Etn. III, 39. ved tuo cilvē̦ku šurp matu pēc (an den Haaren)! Ruj. n. U.;

c) temporal, nach: pēc darba maize lien (schmeckt).
pēc kāzu Zb. XVIII, 237. pēc brīža LP. IV, 50. pēc Jāņu, nach Johanni. pēc tam, kad, nachdem, dass;

d) zur Bezeichnung der Reihenfolge, nach:
nāks dieniņa pēc dieniņas BW. 10816. izgaidījās vienu nedēļu pēc uotrās LP. VI, 1, 276; katrs pēc kārtas izcieš savu daļu JK. III, 1;

e) final, nach:
skrien pēc sāls. es atnācu pēc māsiņas Sprogis 286, ich bin nach der Schwester gekommen (d. h. um sie zu holen). pēc lietus lūgties, um Regen bitten U. sevis pēc, um die Notdurft zu verrichten. Auch nach fragen: pēc ve̦cu laiku (Gen. Pl.) prasa Kalleten;

f) kausal, wegen:
Sprw. viņš jau neraud pēc ve̦cās sievas, bet pēc tās ar rāibajiem lindrakiem RKr. VI, 720. pēc māsiņas neraudātu BW. 13713, 3. gaŗa laika pēc LP. VII, 201. manis pēc, meinetwegen. dārguma pēc (was den Preis betrifft) tuo varē̦tu gan pirkt U. ļaužu pēc rauties, um der Leute willen blöde, zurückhaltend sein U.;

g) nach = gemäss, entsprechend:
Sprw. nelūkuo vīru pēc ce̦pures! pēc katras stabules nevar izdancuot. katrs pre̦c pēc sava prāta. pēc prātam RKr. XVI, 81, 140. pēc (kraft) mana amata U. pēc viesuļa truoksnis izlicies LP. VII, 983. vare̦ns putns, vairāk pēc ērgļa LP. IV, 131. zirgs bij pēc lāča LP. IV, 44. bluķis, pēc cilvē̦ka izcirsts LP. VI, 1, 205. kāja viena pēc zirga, uotra pēc guovs LP. VII, 685. pēc sieviņas galvu sēju, pēc meitiņas kājas āvu BW. 27206. nav pēc prāta BW. 21948, 7 var. dē̦ls krīt pēc tē̦va U., artet dem Vater nach;

h) im Dialekt der preussischen Letten auch (Germanismus) gleich dem d. nach auf die Frage "wohin?":
gāja pēc Kursu zemes (aus Nidden), gingen nach Kurland. - Gekürzt aus pēdis (s. dies); vgl. Le. Gr. §§ 556-7.

Avots: ME III, 204, 205

pe̦ldu, Adv., schwimmend: trīs upītes pe̦ldu laidu BW. 17219, 2. laidiet pe̦ldu kumeliņu! BW. 26533. pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa ūdens virsu Glück I Mos. 7, 18.

Avots: ME III, 195

pìekaitêt, glühend heiss machen: gaiss karsts kâ piekaitē̦ts J. R. VII, 76.

Avots: ME III, 255

pìepũlêt, anstrengen: pārāk gaiša gaisma piepūlē acis Straut. Vesel. 22. Refl. -tiês, sich (übermässig) anstrengen: bārenīte, piepūlējusies un piete̦kājusies, iemieg viegli Janš. Bārenīte 15. bij briesmīgi karsts laiks; nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. Subst. pìe-pũlêšana, das Anstrengen: gręmuojamā aparāta stiprāka piepūlēšana Vēr. II, 220; pìepũlêšanâs, das Sichanstrengen, die Anstrengung.

Avots: ME III, 281, 282

pìesta (li. piestá, acc. s. piẽstą, ein Stampffass), auch piests (ostli. piẽstas "Mörserkeule" ) St., U.,

1) ein Geschirr, darin gestampft wird, ein hölzerner Mörser
(piests) Nigr., (piêstiņš ² ) Bauske, izcirsts (duobjš) bluķis, kur miežus nuogrūž ķūķēm LP. VI, 1, 5, Ronneb., Selb., Friedrichswald; nu viņam ir aste apakš piestas, er ist jetzt seiner Freiheit beraubt, gebunden (z. B. durch eine Heirat) Mag. XIII, 2, 68;

2) die Mörserkeule, Stampfe
U.: jebšu tu ģeķi ar piestu (mit dem Stempel) kâ putraimus sagrūstu... Glück Spr. Sal. 27, 22;

3) von dicken Menschen, insbesondere von dicken Frauen und Mädchen gesagt:
(meita) re̦sna kâ piesta Ronneb. tev pašai meitas auga, visas piestas izskatā BW. piel. ² 4833, 4. - vaŗa piesta, ein vierschrötiger Mensch U. Nebst slav, pěsta od. pěstъ "Schlägel" zu paisīt.

Avots: ME III, 296

pìrksts Wolm., Selb., Gr.-Buschhof, dial. rsts">pìrsts (li. pir̃štas, urslav. *pьrstъ "Finger"), der Finger, (kãjas pirksts) die Zehe: Sprw. nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. kas ātri ķer, tam pirksti deg. viens pirksts sāp, visi līdza cieš. gribē̦tu nu visus pirkstus nuokuost. kas vienreiz pirkstu ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. citādi ciivē̦ks labs, tik pirksti par gariem. pirksti kâ tapas. mazais pirkstinš, der kleine Finger. pirkstu galuos iet U., auf den Zehen gehen. pēdējie slējās, priekšējiem uz ple̦ciem atspiezdamies, pirkstu galuos Kaudz. M. 327. cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. glups kâ pirksts MWM. IX, 41. skaitīt uz pirkstiem MWM. VIII, 365. tas ir skaidri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. vēl viena pirksta platuma tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. nepaceļ pie darba gan˙drīz ne pirksta Alm. Kaislību varā 66. grasīties ar pirkstu LP. I, 181. pirkstus nuokuost; pirkstu pirkstā kuost, sich in die Finger beissen Peb., Sessw. n. U.: aiz skaudības tik tik pirkstus nav nuokuoduši LP. IV, 57. pirkstu ierūsēšana nuozīmē drīzu nuomiršanu tuvuos raduos Etn. II, 191. dieva pirksts, Gottes Finger. dieva un ve̦lna pirksti Lis., (die Wurzelknollen der) orchis latifolia. ve̦lna pirksti Aahof "vēdzeles kuņģa piedēkļi". Nebst apr. pirsten "Finger", acc. pl. prēipīrstans "Ringe" vielleicht zu mnd. vorst, ae. fyrst, ahd. first "Spitze, Dachfirst", ai. pṛṣ̌thám "hervorstehender Rücken, Gipfel", av. paršta- "Rücken", la. postis (wenn aus *porstis) "Pfosten" u. a., s. Brugmann IF. XI, 285, Solmsen IF. XXXI, 454, Trautmann Wrtb. 220, Walde Vrgl. Wrtb. II, 35.

Avots: ME III, 223, 224

pludinât Treiden, Zögenhof, Selg., Kandau, Wandsen, Dond., Dunika, Behnen, Lautb., Gr.-Buschhof, plûdinât, fakt. zu plūst, tr.,

1) ergiessen, machen, dass sich etwas ergiesst,strömt, flutet:
avuots plūdina savus ūdeņus pa V. upi LP. VII, 361. aukstums straujāk plūdina asinis caur ādas asinstraukiem Pūrs III, 75. asariņas pludinuot Seif. III, 2, 184. saule gar mājas stūri plūdināja savu gaismu Zalktis II, 30. ziedi plūdinci ap viņu savu smaŗšu JR. IV, 158;

2) wässern; begiessen; fruchtbar machen
U.;

3) schwimmen tassen, schwimmen:
pl. malku, Holz flössen. būvkuoki un malka tuop paŗ viņu (Gauju) pludināti Plutte 7. ūdens matus plūdināja BW: 30894,10. vilnītis pludināja ziedu tālāki Mācitāja meita 43. daži pludināja ar spieķi dzelzcela grāvī . . . izkurcējušuo le̦du Vēr. II, 1031;

4) zirņus plūdināt, Erbsen weichen
St., U. Refl. pludinâtiês, schwimmen: šķirsts pludinājās jau nedēļām JK. V, 1, 13; Pas. I, 409 (aus Krons-Behrshof). grima, grima, nenuogrima, uz ūdeņa pludinājās JK. I, 153.

Avots: ME III, 353, 354

pļurka,

1) "caura zeme" Fest., Stelp.;

2) Schimpfwort
U., liederliches Frauenzimmer Wid., Fest., Stelp., pļurka ² , comm., ein Schwätzer, eine Plappertasche Sassm., Saul.; ein unüberlegter Mensch, "ātrs, rsts%20cilv%C4%93%CC%A6ks">karsts cilvē̦ks; auša" Dond.; pļur̂ka ² "jem., der eilig an die Arbeit geht, sie aber nicht vollendet" Wandsen, Salis:

Avots: ME III, 374

pratinât,

1) auch pratenêt, ausfragen, ausforschen, verhören: ārsts pratināja un tincināja visus iedzīvuotājus Ezerietis. Džons pratināja veci Krišs Laksts 82. viņa uzmeklēja un izmēģināja it visus dakteŗus, pratenēt pratenēja pēc tamlīdzīgiem slimības gadījumiem De̦glavs Rīga II, 1, 431;

2) zu verstehen geben:
zirgs bubinādams pratina, ka grib ēst. saimnieks apduod kalpiem pa glāzītei degvīna, bet vienam nejauši aizmirst ieduot; tas tad pratina kāsē̦dams, šņaukdams de̦gunu vai citādi Grünwald, Ekau. Subst. pratinâšana, das Ausfragen, Verhören, das Verhör: tas beidza pratināšanu A. v. J. 1898, S. 5. māsas balsī bij dzirdama nepatikšana par tādu pratināšanu A. XX, 246; pratinâtãjs, wer ausfragt, ausforscht, verhört: svešāis bij briesmīgi smalks pratinātājs A. v. J. 1900, S. 1063. Kausativ zu prast; vgl. li. prãtinti "gewöhnen".

Avots: ME III, 378, 379

puksts, das einmalige Klopfen, der Schlag, Pulsschlag, der Puls: viņš klausās savus sirds pukstus MWM. XI, 279. (pulksteņa) klusie tē̦rauda puksti Ezeriņš Leijerkaste II, 224. ārsts taustīja ruokas pukstu MWM, v. J. 1899, S. 508.

Avots: ME III, 404

‡ ram̂tît ² Frauenb., = ran̂tît ² 1: neramtīts (ar cirvi nepārcirsts) kuoks.

Avots: EH II, 353

II rìebt PS., C., N.-Peb., Jürg., rìebt ² Druw., Neugut, Golg., Kl., riêbt ² Selg., Dond., Wandsen, Salis, riêbt Prl., Lis., -bju, -bu, tr., intr., vertreiben, wegschaffen U., (durch Besprechen) heilen, Schmerzen vertreiben Spr., Ronneb., Adsel, Wessen: riebjami vārdi, Zauberworte, die man beim Heilen gebraucht. sāpes riebt, Schmerzen (durch Besprechen) wegschaffen U. dziedina . . . kaites ar zâlēm, riebjuot, spaiduot u˙t.t. Etn. III, 50. kad ar vienu gre̦dze̦nu trīs pāŗus salaulā, tad ar tuo var riebt RKr. XlI, 20. - Subst. riebšana, das Heilen mit Hilfe von Zauberworten: Zaļuo tē̦vs e̦suot labākais ārsts, vai nu ar riebšanu, vai dievvārdiem Aps. V, 32; riebẽjs, einer, der mit Hilfe von Zaubermitteln heilt B. Vēstn. n. U., Ronneb.: riebējs, t. i. vainas riebējs, raibītājs Konv. ² 162. Wenn von der Bed. "reiben" auszugehen ist (vgl. apriebt und raibît "riebt, slimuo vietu apvalkāt ar ruoku" Wessen), zu mnd. wriven, ahd. rīban "reiben", und weiterhin - wenn man dabei Kreise beschreibend (drehendl rteb - zu mhd. rīben "sich drehen", le. rèibt (s. dies).

Avots: ME III, 543

sakarstinât, erhitzen, heiss machen Für. I (unter kārsts).

Avots: ME II, 645

saniẽkuôt, tr., (durch alberne, unkluge Behandlung) - verderben, vernichten: viss bij tik saniekuots un izvē̦rsts Stari II, 736.

Avots: ME II, 693

satresêt: nuocirsts kuoks, kam nenuoņe̦m mizu, ilgi stāvẽ̦dams, satresē Kurs.

Avots: EH XVI, 457

sàutîgs, schwül drückend Selg., Schwanb., Druw., Selsau, Sessw., Stomersee, Drobbusch, Festen, Fehteln, Palzmar, Neuenb., feucht und warm Neugut, "= sutīgs" Schibbenhof, Nötk.: istabā gaiss ir sautīgs un sve̦luoši karsts MWM. VI, 644.

Avots: ME III, 778

sidrabs: šķirsts pilns ze̦ltiem, sidrabiem (mit Silbergeräten?) Pas. V, 379 (aus Planhot).

Avots: EH II, 485

II skrajš Dond., Selg., Wandsen, Stend., Saikava, Gr.-Buschhof, Kreuzb., Wid., Degunen, undicht (vom Walde; auch vom Getreide, Haar, Gewebe Degunen): caur tuo skraju priežu mežu BW. 18718; 31014, 1 var. mežs stipri skrajš Janš. Dzimtene IV, 44. šai mežā skraji kuoki Dond. mati iznīkuši - tik skraji, it kâ izstādīti A. XI, 152. mākuoņi skrajie vai biezie Dünsb. skrajās lupatās nuoslēpās saules stari Teodors. skraji nuosē̦ta labība Bers. skraji sē̦ts, undicht gesäet; skraja liesma, eine weit ausgebreitete Flamme Mag. IV, 2, 164. skrajs mežs "līdze̦ns, izcirsts mežs" Warkl. - Subst. skrajums, eine undicht mit Bäumen bewachsene Gegend Wandsen. Anscheinend zu li. skrìjos "der von Bast gefertigte Rand oder die Einfassung eines Siebes" und la. screa "Auswurf" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 584); vgl. auch Persson Beitr. 725.

Avots: ME II, 885, 886

šķupsnis: auch Fehteln, Lemb., Linden in Livl.; "kušķis" Sermus; linu š. Atašiene, (hief auch matu š.) Erlaa, Sauken, Saussen; naudas š. AP.; viss mežs nuocirsts, - atstāts tikai šķupsnītis alkšņu Bers. tāds š. linu vēl nenuoplūkts Adsel.

Avots: EH II, 641

skurbinât, tr.,

1) skùrbinât Ermes, (mit ur̂ ²⁾ Bauenhof, berauschen
(skur̃bināt) Dond., Sassm., schwindlig machen, in die Runde drehen bis zum Schwindligwerden Spiess n. U.: paštaisīts vīns skurbina Sassm. narcisas bālās, kas skurbina jūtas A. XX, 661. akmins grìežas riņķī, skurbina šuo bez jē̦gas LP. V, 124;

2) (den Kopf) schütteln
Ahs., Wandsen (skurbināt): zirgs iet galvu skurbinādams Br. 343. ve̦cie rāmi skurbināja savas sirmās galviņas Plūd. Rakstn. II, 282. uz vaicāšanām, vai cerības, ārsts skurbināja galvu Lautb. Luomi 85;

3) "kratzen":
skur̂binât ² galvu Bauske. Refl. -tiês, sich in die Runde drehen: meitenes, ruokās sakē̦rušās, skur̃binājās Ahs. Zu skurbt; aber in der Bed. 2 und 3 anscheinend durch skurinât beeinflusst.

Avots: ME III, 905

‡ šļa˙daks! Lubn., Interj.: uz˙reiz š˙! ... Miķelim kaut kas ... karsts ... uzgāzās virsū! ... viņam aprāvās e̦lpa nuo karstā ... šķidruma ... Blaum. Raksti IV ⁵ , 56.

Avots: EH II, 643

šļaûps ² : adv. šļaûpi ² Frauenb. "slīpi"; š. ("līks") de̦guns ebenda; "slīpi nuocirsts" (mit àu ² ) Saikava.

Avots: EH II, 644

šļircinât Grünw.,

1) tr., (mit der Handspritze) spritzen
Fest., Jürg., Ruj., Wessen, (mit ir̃) Dunika, (mit ìr ² ) Adsel, Bers., Kl., Kreuzb., Saikava, Sessw., (mit ir̂ ² ) Kalnazeem, Roop, Salis, Salisb., Schibbenhof, (mit ir̂) Mar., Odsen: šļiŗcini ūdeni uz puķēm! Adl., Drobbusch, Lennew., Lös., Nötk., N. - Peb., Papendorf, Schwanb., Smilten. ūdeni, pienu caur zuobiem šļircināt Drosth., Erlaa, Kl., Kreuzb., Ramkau u. a. ārsts šļircina zāˆles aiz ādas Fest. škidrumu smalkās strūkliņās šļircina gaisā Konv. ² 697; sich in einem feinen Strahl ergiessen machen: guovi ilgi šļir̃cinât (melken) Gramsden;

2) intr., spritzen:
asins strāva šļircināja gar zābaka stulmeni Pasaules lāp. 269. Refl. -tiês Bers., sich spritzend betätigen; einander bespritzen.

Avots: ME IV, 72

smags (li. smagūs "schwer zu tragen", "вѣсскiй" Baranowski Zam. 5), schwer von Gewicht, lastend: sm. ve̦zums, eine schwerbepackte Fuhre. smagas dzirnus maltuvē BW. 6941, 1. smaga mālzeme Mzv. m. 93. maize nuokrīt zemē ar smaguo pusi uz leju Duomas II, 260. kājas jau me̦tas gurde̦nas un visi luocekļi smagi Vēr. II, 138. gulēt smagu miegu Baltp. I, 65. ar smagu (mit bedrücktem, kummervollem) sirdi Mērn. 1. 11. smagas (schwer lastende, quälende) duomas Mērn. 1. 12. laiks bij karsts un gaiss smags (schwül drückend) Kaudz. M. ...smagais vējš, kuokus luocīdams Pas. II, 158. - Adv. smagi,

1) schwer, gewichtig:
smagi nuopūsties Mērn. 1. 170. "astuņi!" Ķencis atteica le̦pni, druoši un smagi 45;

2) hohl; feucht wie auf Tauwetter:
vējš smagi pūš U. smagi pūta sila priede Biel. 1353;

3) smaģi Kaltenbrunn, sehr:
man krūts smagi sāp Kl. man smagi gribas Odsen, Sussei, Schlossberg. man smagi patīk guovis un aitas Jauns. Druva III; 375. smagi dziļa aka LP. V, 256. smagi smukas pils (gen.) VI, 785. Mārtiņš gan tuo Ievu smagi, smagi mīļuo Prl. n. FBR. VI, 114. jī smagi mīlīga Sussei n. FBR. VII, 137. smagi var priecāties 143. spuole smagi rūc Saikava;

4) schnell:
smagi sprēst Saikava. Subst. smagums (li. smagrimas "Schwere" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 173), die Schwere, das Schwersein, das Gewicht: linu sluogu smagumiņu Biel. 1810. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu R. Sk. II, 238. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Austr. k. v. J. 1893, S. 69. - Nach Solmsen KZ. XXIX, 86 zu gr. (σ)μογερός "mühselig", μόγος "Mühe". Das Adv. smagi 4 etwa zu li. smagiaĩ "mit Geschmeidigkeit, tüchtig"?

Avots: ME III, 948

sniebalsts (aus *snierbarsts?), Weiberkamisol ohne Ärmel Smilten n. U.; sniebalts, sniebarsti LKVv., snieburs, sniẽbars Sussikas, sniẽburste Loddiger, = ņieburs; wohl aus dem Nd.; vgl. mnd. borst "Brust" und d. Schnitrbrust (Schnierbrust Lessing).

Avots: ME III, 977

spiêdîgs, drückend (eig. u. fig.): spiedīgs gaiss, laiks, schwüle, drük kende Luft, schwüles Wetter, gaiss bij palicis vei spiedīgāks un sutīgāks A. v. J. 1900, S. 1061. karsts, spiedīgs laiks Pūrs III, 64. spiedīgas darba nastas Seifert Chrest. III, 215. ir citi, spiedīgāki (nötigere, eiligere) darbi Alm. Zlē̦gam bija spiedīgi apstākļi Alm. Kaislību varā 76.

Avots: ME III, 1005

spīgaîns, leuchtend: laistījās zibeņu spīgainais tvarsts V. Eglītis Eleģijas 52.

Avots: ME III, 1002

stākle,

1) ceļa stãkle Trik. od. stâkle N. - Wohlfahrt, ceļu stâkle ² Karls., = c. stakle, der Scheideweg; stâkle Nötk., N. - Wohlfahrt, = stakle, Gabelung; kuoka stākle;

2) "?": par tiesas stākli (Tribunal)
pārvē̦rsts skats Aus. I, 107;

3) stãkles, der Ort, wo 2 Flüsse zusammenfliessen
Trik.;

4) bada stãkle (lis) Nigr., = badastakle, -lis. In der Bed. 1 und 3 zu stakle.

Avots: ME III, 1050, 1051

stḕrdêt ² "trocken faulen": kuoks (vēl nenuocirsts) jau sāk stērdēt Saikava. Zu norw. storna "fauien, modern", r. стерва "Aas" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 641)?

Avots: ME IV, 1063

I stẽrste Drosth., AP., Arrasch, Jürg., Bershof, stḕrste ² Gr. - Buschh., stērste Peb., Serb., Smilt., Kokn. n. U., Memelshof, sterste RKr. VIII, 89, stē̦rsta Smilten, stḕ̦rsta ² Kl., Bers., Warkl., stē̦rsta U., Elv., stērstiņa Memelshof, rsts">stē̦rsts L., U., rsts">ste̦rsts RKr. VIII, 89, stẽrstiņš Karls., dze̦lte̦nā stērste Natur. XXXVII, 61, die Goldammer (emberiza citrinella L.); lielā stērste Natur. XXXVII, 62 od. sila stē̦rsta Podunay, die Grauammer (emberiza miliaria L.); sniega stērste, die Schneeammer (plectrophanes nivalis L.) Natur. XXXVII, 58; stē̦rsta Spr., ste̦rsta RKr. VIII, 90, stērstiņa Spr., ste̦rsts RKr. VIII, 90, der Grünling, Grünfink (fringilla chloris L.); stērste Plm., Serb. n. U., stē̦rsts Trik. n. U., der Stieglitz; stẽrste, die Haubenlerche; stē̦rsta, die Wasserstelze, Bachstelze Manz. Lettus; stē̦rsts, der Emmerling V.; cīruļu stērste ("?") Konv. ² 3939; le̦dus stērste Konv. ² 3939, passerina (calcarius) nivalis L.: kad stērstes mājā nāk, tad putenis gaidāms RKr. VI, 776. stē̦rsta ielaidusies... pagalmā LP. V, 99. stērstiņa aizčiepstējās Purap. Nebst stārsta, stārste zu li. stârta "Goidammer"; und weiterhin zu ahd. star "Star" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 649)?

Avots: ME IV, 1064

I stĩpât C., Dunika, stīpât U., Spr., -ãju, stīpēt L., stīpuôt U., tr., bebänden, Reifen umlegen U.: mucu. vecis stīpuoja... traukus R. Kam. 88. šķirsts divi stīpām stīpuots LP. Vil, 477. duonas griezt, sist un stīpāt RA. Refl. -tiês, sich bebänden, sich Reifen umlegen: panākstiņi... vara stīpu stīpājās BW. 20545, 6 var. - Subst. stīpuotājs Manz. Lettus, der Bänder.

Avots: ME IV, 1076

stir̃ta: auch (mit ìr ² ) Weissensee; "rsts">skārsts" (mit ir ) Wessen; siena s. (mit ìr ² ) Ascheraden, Tauerkaln, (mit ir̂ ) Daudsewas; "labības zārds" (mit ir̂ ) Līvāni; stir̂tās lika labību un ābuoliņu, re̦tumis arī sienu KatrE.

Avots: EH II, 581

stuburs,

1): kad mežs apde̦g, paliek vieni stuburi N.-Peb., Zvirgzdine. žagari nuopē̦rti, - stuburi vien palikuši Nötk.;

2): "stabs" Bers., Kaltenbr., Kalz., Saikava; ein Zaunpfosten BielU.; vārtu s. Daudsewas; akas s. Lttic. 590 (aus Wessen); versts s. Spr.;

4): egle izaugusi stuburu stuburiem N.-Peb.;

5): tārpi nuoē̦d kāpuostus, ka stuburi ("stublāji bez lapu") vien paliek Orellen; ‡

8) die Ader eines Blattes
Linden in Kurl.: spradži elkšņiem kādreiz lapas nuoē̦d, ka stuburi vien paliek; ‡

9) "?": (bildi) sprauž uz smilšu ķe̦rras stuburiņa Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 206.

Avots: EH II, 593

I stùlps ² (li. stul˜pas, r. столпъ, serb. stûp "Säule") KL, Plur. stùlpi ² Prl.,

1) stùlps ² N. - Rosen, N. - Schwanb., Warkh., der Pfosten
Mar.: rijas priekšā 4 stulpi Annenhof (bei Mar.). uz versts pa stulpam ebenda. četrstūru stabu (stulpu) rindas Kat. kal. 1901, S. 25. vārtu stulpa galiņā BW. 18591; 23380, 1 var.; 32638, 2. kur kārs šūpules?... sudraba stulpuos (Var.: stabuos) 32274. mājas galā stulps, kas sniedzas līdz trešam stāvam Pas. III, 314. akmiņa stulps 438 (aus Lettg.). - stulpiņš, Pfosten zur Feldeinteilung Oppek. n. U.;

2) stul˜ps, stul˜piņš, hoher Abschluss der Bank am Gesindetisch
MSiI.;

3) krāsns stulpi, Abteile zwischen Röhren
Lis.;

4) das Schienbein, die Wade
Saikava;

5) (zābaka) stùlps Jürg., stùlps ² Lis., Adl., Mar., Erlaa, Laud., Lasd., Adsel, Bers., Golg., Selsau, Sessw., Lubn., Meiran, Saikava, Warkh., stulps Warkl., Kreuzb., Memelshof, Stomersee, Odsen, Prl., Golg., Schwanb., Druw., Lös., Aahof, Meselau, Festen, Fehsen, Serben, Sermus, Kl. - Roop, Smilten, Spr., Ar., N. - Peb., der Stiefelschaft:
zābaki ar gariem stulpiem A. XI, 104. aizbāzdams aiz zābaku... stulpiem JK. III, 5. dumjš kâ zābaku stulps Saikava. stùlpu ² zābaki Lis., Schaftstiefel, stulpiņi,

a) Strumpfwaden:
zeķam stùlpiņi ² (stulpi Schwanb., Aahof, Druw. u. a.) vien palikuši, pē̦das pa˙visam nuojukušas Saikava;

b) eine Art Frauenstrümpfe ohne Sohlen
Erlaa, (mit -ùl- ² ) Saikava, (stulpi) Peb., Warkl., Adl.; stulps, der (um den Arm befindliche) obere Rand eines Handschuhs N. - Peb.;

6) ein Haus ohne Dach
Ar., (mit ùl ² ) Bers., Adsel. stutpaus stelp- (in stelpe) und stup- (in stupe)? Oder (vgl. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 21 nnd Trautmann Wrtb. 290 f.) ist ul aus ide. ol reduziert? Vgl. auch stulbs.

Avots: ME III, 1104

II suits U., suišs L., St., überflüssig; Adv. suiti L., suiši St., überflüssig, zuviel: izbailēs liekusies suiti (zu sehr?) pakaļ LP. VI, 829; Komparativ suitâk,

a) mehr
Ramkau: es vēl suitāk gribu;

b) (mit ùi ² ) Wallhof, zuviel:
vairāk sivē̦nam nav jāduod; ka netiek suitāk Wallhof. rijnieks kartupeļus nuo krāsns vilkdams saka:"dažiem ir ticis suitāk (= tie ir sade̦guši)" AP. Subst. suitums, der Überfluss, die Fülle L., St., U., (in Livl.) hiag. IV, 2, 149: nelūdzuos suitumu, nedz lieku bagātību Vidzemes dziesmu grām. v. J. 1809, No 83, 2. nāks... bada gadi, tad taps tas suitums... aizmirsts Glück I Mos. 41, 30, vārdu suitums Kundz. Kronv. 104. ļaužu suĩtums (Menge) Bershof. mums suitums vāju rakstnieku Laube. Adverbial: cūkas luopu... suĩtumis (instr. pl.; reichlich) Janš. Dzimtene V, 113; suitums "daudz" Hasenpot. Dürfte am ehesten nebst li. suitis "reichlich" (bei Geitler Lit. Stud. 113) und apr. zuit "genug" auf slav. sytъ "satt" (woher sùits ² Golg., satt) beruhen, s. Trautmann Apr. Spr. 466. Das liv. søit "überflüssig" (vgl. Thomsen Beröringer 279 f.) dürfte, zumal es im Finnischen isoliert zu sein scheint, eher aus dem Le. stammen als umgekehrt.

Avots: ME III, 1116

sulât: guovs, kas tikkuo ap Lieldienām bij atne̦susies, nu jau trūka cieti, visu vasaru tā tikai sulājusi Jauns. J. un v. 252. kuo viņš sulā (weint)? Seyershof. Refl. -tiês: ve̦cā mēnesī cirsts kuoks sulājas un nežūst Seyershof.

Avots: EH II, 602

I sutinât (unter sutêt): s. graudus Siuxt. s. kāpuostus Warkl. nebūtu sutinājis (= bijis tik karsts laiks), lini būtu atdzīvājušies Linden in Kurl. saimnieks pa gaŗiem ziemas vakariem neduomāja vis kaulus s. aizkrāsnē Neikens; prügeln Warkl. Refl. -tiês: auch Salis; sich durch Bähungen kurieren Ramkau: ar reumatismu sirgstuoši ņe̦m skudres nuo pūļa, savāra un tad sutinājas.

Avots: EH II, 605

sveils, 2: "rsts">karsts, tveicējuošs" Druw.

Avots: EH II, 613

‡ švelmains Memelshof "karsts, spēcīgs (vom Feuer)": švelmaina liesma.

Avots: EH II, 661

sve̦luôts, heiss; jähzornig Freiziņ; plötzlich Naud.; = sve̦luotīgs Serbigal, heftig: sve̦luots karstums Juris Brasa 51. sve̦luots aukstums (heftiger Frost) Wolm. sve̦luots (kaIt) laiks Tirsen. sve̦luotām dusmām Naud. n. Etn. I, 89. viņs aizskrēja tīri sve̦luots Vīt. kas tur nu tik sve̦luots (wichtig, dringlich) bija? Nötk. - Adv. sve̦luôt(i), heiss; plötzlich, schnell Naud. n. Etn. I, 90; "schwer, schnell, unbedacht" Serbigal; stark, kräftig, schnell Freiziņ; sehr, gewaltig: sve̦luoti karsts laiks LP. IV, 67. saulīte sve̦luoti dedzināja VII, 1163. sve̦luoti aukstā mazgāties Naud. tas ir sve̦luoti dārgi, tuo nevar maksāt ebenda. sve̦luoti tumšs LP. I, 112; IV, 116. sāk viņu sve̦luoti apstrādāt LA. ja tâ sve̦luoti grib A. XI, 155. sve̦luoti bārt, saduot Nötk. me̦luo tīri sve̦luot Bers. Vgl. sve̦luošs.

Avots: ME III, 1150

svē̦ruôtiês, vibrieren: ja vasarā ir karsts laiks un spiedīgs gaiss, tad var redzēt, it kâ gaiss kustē̦tuos saulē; par tādu gaisu saka - gaiss svē̦ruojas Ulpisch.

Avots: ME III, 1154

švīkstiens (unter švīksts 2): kuŗš laidis švīkstienu, tam teicis: "nepūt! nav jau karsts" Pas. XII, 398.

Avots: EH II, 662

terpît, -ĩju, aushalten U., AP., Fianden, Gr.- Roop, Kosenhof, Laud., Mar., N.-Peb., N.- Schwanb., Papendorf, Odsen, Rosenbeck, Schujen, Sermus, Smilt., Stolben, (mit er̃ ) Nötk., PS., (mit èr ² ) Aahof, Adl., A.- Schwanb., Bers., Fest., Geistershof, Golg., Grawendahl, Lis., Lub., Meselau, N.-Laitzen, Selsau, Sessw., Stom.: pie tik smaga darba nevarēja vis terpīt Nötk, bez putras ilgi nevar terpīt N.-Schwanb. viņam gan bija daudz kuo terpīt AP., Laud, nevar terpīt, cik te karsts Gölg. viņš jau vairs nevar terpīt: par daudz nuoguris Bers. vai tu tik vien vari terpīt? N.-Peb. - cauri terpīt, durchfülven Lemsal und Salis n. U. Aus r. терпѣть "dulden, teiden".

Avots: ME IV, 167

tiñcinât Arrasch, Bauske, C., Jürg., Orellen, PS., Salisb., Stenden, Wolmarshof, (mit ìn ² ) Adsel, Bers., Gr.-Buschh., Ogershof, "viel Worte machen mit Reden, Fragen, Danken" tahmisch n. L.; ausforschen Mag. IV, 2, 151, scharf nachfragen, verhören, mit eindringenden Reden quälen U.: ārsts pratināja un tincināja visus iedzīvuotājus Ezertetis. Zu tenkt I, tencinât, te̦nka; eigentlich: reden machen. Vgl. tīcinât.

Avots: ME IV, 192

trakisks, Adv. trakiski, trakiskis Serbigal, wahnsinnig, toll (fig.): sacēlies trakisks negaiss LP. VII, 924. jūra lai būtu cik trakiska Janš, viņa jaunība bija dzīvuojusi trakisku dzīvi Janš. Tie, kas uz ūdens 9. trakiski strauja gaita Bandavā I, 272. bijis trakiski karsts N.-Rosen n. FBR. VIII, 21. viņam trakiski riebas Vēr. II, 25.

Avots: ME IV, 219

traks (li. trãkas "toll" KZ. LII, 285), unbändig, unverständig U.; toll, wahnsinnig (eig. und fig.): Sprw. trakam traks paduoms RKr. V1, 908. traks jau meža skrien 910. traks traku darbu dara Br, sak. v. 1271. traks slimu dze̦na JK. II, 609. traks suns, ein toller Hund. spārdas kā traks Aus. I, 40. brālis meklē traks palikdams LP. V, 113. trakas driģenītes BW. 19206, 4 var. alus palika siltuma traks, izspēra spundus griestuos LP. VI, 369. vai traks? bist du bei Verstande? ist's moglich? U. traka lieta! da gibt's Unsinn, Unverstand, das ist eine verrückte Geschichte (aus der man nicht recht klug werden kann) U. un kas tas trakakais (was das Schlimmste dabei ist): katrai masai šķērpele pierē LP. III, 85. traks uz kuo,

a) versessen auf etwas:
tas bija briesmīgi traks uz naudu LP. VII, 1204. nuokristītuo bē̦rnu . . . pa baznīcas ielu ne̦suot puisē̦nam jagrìež kājas uz vīriešu pusi, lai nee̦suot traks uz meitam BW. I, S. 180;

b) wütend:
ve̦lns tīri traks uz ķēvi LP. I, 90. viņam vajaga būt par traku gudram cilvē̦kam (er muss ein sehr, wahnsinnig kluger Mensch sein) MWM. X, 489. - trakajā, adverbial gebraucht, sehr: tur trakaja karsts Saikava. saimi trakaja kaldināja Lubn. - ne traks, als Verstärkung der Negation gebraucht: aiz kauna Skaldītajs neteic ne traks (sagt überhaupt nichts) LP. IV, 16. alus nerūdzis ne traks VI, 14. baltiņš neve̦lk ne traks 380. ķēve . . . neve̦lk ne traka 501. - Subst. trakums, das Tollsein, die Tollheit, der Unsinn, die Unbedachtsamkeit U.: trakuma sē̦rga (slimība LP. VII, 355), die Tollwut (rabies) Preip. 27, 153. dzē̦ruma trakums, delirium tremens Konv. 80. trakumam ļuoti labs līdzeklis ir vīdrēkšņi Etn. IV, 106. - ve̦lni dejuši ar meitam neapduomīgā trakumā LP. III, 50. Nach Fick Wrtb. 14, 447 und Prellwitz Wrtb .2 63 zu gr. ἀτρεχής "bestimmt, genau" ("unumwunden" ?). Falls traks ursprünglich etwa "verdreht" bedeutete, weiterhin zu li. trakniaĩ "Krummstroh", trakà "Bergabhang" (nach Büga Aist. Stud. 161) und (?) ahd. drāhsil "Drechsler" und mir. trochal "Schleuder" (vgl. dazu Walde Wrtb. ² 785).

Avots: ME IV, 219

tvîkaîns ² , schwül: gaiss bija . . . tvīkains un sutīgs Janš. Bandavā lI, 365. laiks . . . bija karsts un tvīkains Mežv. ļ. II, 529. tvzkainās naktīs MWM. X, 205.

Avots: ME IV, 292

tvar̂stît (li. tvárstyti "mehrfach einfassen") Kalzenau, Kl., (mit âr ² < ar̂ ² ) Iw., -u, -ĩju,

1) = tvārstît, greifen U., (wiederholt) haschen, fangen: zvirbuļus pa ligzdām tvarsta Kr. Vīt. 41. tas tvarstījis čūskas pie astēm LP. VII, 1281. viņš sāka tuos (putekļus) tvarstīt un arī satvēra cik necik saujās 1193. viņu bij tvarstījusi policija Stari II, 358. ķēniņš nāks ar ļaudīm zagli tvarstīt LP. VI, 323. ēzeļi stāv augstās vietās un tvarsta . . . vēju (schnappet nach der Luft) kā . . . pūķi Glück Jerem. 14, 6;

2) trachten, verlangen
(mit pēc konstruiert) U.: intelliģence, kas tik kāri tvarsta pēc brī vības Vēr. II, 287. Refl. -tiês,

1) einander (wiederholt) haschen, fangen, greifen
Kalzenau;

2) wiederholt, hin und wieder) haschen, fangen, greifen:
kuo tu tvarsties kā tvarsts? Fest. Zu tver̂t.

Avots: ME IV, 289

vaîgs,

1) die Wange, Backe:
sārti (sarkani) vaigi, rote Backen. uzpūsti vaigi, Pausbacken St., U. tam apaļi vaigi, der ist frisch und gesund U. vaigi bāli kâ drēbe. vaigi sarkst, tvīkst, die Wangen röten sich. vaigi svilst LP. IV, 21. mani . . , gredzeniņi tavus vaigus svildināja (tveicināja 1495) Biel. H. 1609. karsts gar vaigiem nuolija Neik. 8. vaigi niez, būs jāraud JK. II, 636. kad vaiga gali niez, tad dabūjuot smieties Etn. II, I10. vaigu bārda Saul. I, 165, der Backenbart;

2) das Gesicht, Angesicht
L., U., Rutzau, Zaļmuiža: Sprw. tē̦va vaigs, bet ne tē̦va paduoms RKr. VI, 899. vaigs spīd kâ Muozum Birk. Sakāmv. 31. vaigs apskaidruojas Kaudz. M. 62. slikts nuo vaiga Kav., mit magerem Gesicht. brangs vaigā Kl. viņš palicis svešs nuo vaiga, hat sich verändert Arrasch, Drosth., Golg., Segewold. svešs od. lieks vaigs, die Larve St., U. nikns vaigs, die Ungebärde St., U. ve̦cāki tuos saņēma ar laipnu vaigu BW. III, 1, S. 99. māsas aizbē̦gušas nuo brāļa vaiga LP. III, 85. bij savu vaigu nuogrìezuši, ka tē̦va . . . miesas neredzēja I Mos. 9, 23. visi krīt uz sava vaiga Vēr. II, 967. vaigā od. vaigu vaigā redzēt, von Angesicht sehen : (viņi) bij redzējuši vaigā Kaudz. M. 80. re̦tam izdevās viņas vaigu vaigā redzēt LP. VII, 336. skatīs savu pestītāju vaigu vaigā R. Sk. II, 137. piederīgie tās nepazīst vaigu vaigā (von Angesicht) Vēr. I, 966. es viņu vaigā pazīstu Peb. tauta sāka iepazīties ar viņu vaigu vaigā Vēr. II, 1225. vaigu uzlūkuot (biblisch), parteiisch sein. mēs vaigu vaigā ("en face") runājām Bers., Fest., Golg., Kl., Sessw.;

3) das Vorderteil eines Dinges
U.; akmiņam labs vaigs, hat eine gute, glatte Vorderseite U.;

4) die vorstehende Fläche des Balkens an der Norkenstelle Döbner
n. U.: ietest ar cirvi vaigu (lēģeri) baļķim, lai tas tēšuot nekustē̦tuos Gr.-Sessau. pakšiem vaigu tēst Bielenstein Holzb. 12, die Balkenenden flach behauen;

5) die Wange an der Flinte
U., A. XI, 535; die Wange einer Axt Stenden; der beschlagene Teil des Griffes am Revolver Stenden; vaigi, die beschlagenen Enden des Taschenmessergriffes Stenden. Wie d. Wange als etwas Gebogenes aufgefasst wird (s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), so könnte auch le. vaîgs zu sloven. vệg "gebogen", ae. wác "weich, biegsam", an. veikia "biegen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb, 1, 234 f.) gehören; vgl. auch Būga KSn. I, 73.

Avots: ME IV, 435

II valaka C., Golg., KL, Mar., Memelshof, Nötk., N: Laitzen, Oknist, Saikava, Sessw., valaks U., N.-Peb., Ramkau, Wessen, ein zur Arbeit eingemessenes (2 [Ramkau] od. 5 [Saikava] Lofstellen umfassendes) Stück Feld (od. Wiese [= 3 Lofstellen] Ramkau) für den Gesindewirten resp. Gutsherm (zur Zeit der Frohne): iet valakās (Golg. Saikava Sessw.) od. uz valakām, ein solches Stück Feld od. Wiese bearbeiten gehn. būs jāiet uz muižas valakām Saul. Daugava I, 53. sienu izdala pēc valaku gabaliem Lt. Arch. IV K, 1 (1809). siens kašams uz valaku vīzi ebenda. ja kāds vē̦lāk aizbrauca uz valakām, šķē̦rsts nuodeva pakaļai karstu Saikava; valaks, ein 60 Lofstellen grosses Landstück LKVv. Nebst li. valaka Lit. Mitt. I, 370 "eine Hufe Landes" aus r. волóка, ein Landmass.

Avots: ME IV, 450

vẽris: "mitrākās vietās sastuopams lauks, kas pārvē̦rsts par pļavu" Prl.; es dziedāju, v. (Var.: vērīt[i]s) skan BW. 220. purviņuos, vēriņuos I, S. 915, № 2444, 1 (aus Lubn.).

Avots: EH II, 776

vèrste U., rsts">versts, -s (Spr.) od. -a (Pas. III, 289 [aus Lixna]), ve̦rsts Stenden, die Werst (russ. Längenmass): verstes stabs, ein Werstpfahl U. Aus r. верста.

Avots: ME IV, 542

II vē̦sts: mit t nach auksts, salts, silts, karsts?

Avots: EH II, 779

viêntìesîgs,

1) ernst
Salis; redlich, aufrichtig St., U.; gelassen L.; einfältig U.: ja tava acs vientiesīga ir Glück. ar skaidriem, vientiesīgiem vārdiem Pas. II, 162. svešnieks vientiesīgi atbildēja Niedra Kad mēn. dilst 119. "varē̦tü, iejaucās valuodā ārsts ļuoti vientiesīgi Jauna R. IV, 204. vientiesīgs cilvē̦ks Schwitten. vientiesīgs ūdens "schlecht Wasser" LLD. II, 16, 17;

2) störrisch, eigensinnig, selbständig:
viņa tādas vientiesīgas dabas, - ja kuo ieduomā, tad ar cirvi neizdabūsi AP.;

3) einsam
(ungewöhnlich): atraitne, katra vientiesīga (in der neusten Ausgabe: viena) jir LLD. lI, 25.,

Avots: ME IV, 666

zaļš (li. žãlias "grün; roh, ungekocht", apr. saliga-n "grün"),

1) grün:
zaļš kâ maurs Br. 143. zaļa žagata 75. zaļais zuobentiņš 397. zila, zaļa uguntiņa 210. kab tu ar zaļiem guņiem sade̦gtu! Zbiór XV, 191. zili, zaļi dūmi kūp BW. 8905 var. zaļa puķīte Kaudz. M. 12. tie (Kiefern, Fichten) zaļ[i] ziemu, vasariņu BW. 12224, 2. kam es sē̦tu rudzu lauku, ka tas zaļi nezaļuotu? Biel. t. dz. 822. zaļi mirdzuošs zīds A.XX, 253. zaļi mīksts mauriņš MWM. VIII, 447. zaļi ze̦ltains tauriņš R.Sk. II, 29. zaļam palikt nuo e̦rrastībām Purap. Kkt. 142. zaļš vien gar acīm nuogāja JK. II, 96, Frauenb. u. a., von grosser Anstrengung, heftigem Schreck u. s. w. gesagt. nuo pārbīļa viņai zaļš vien griežas gar acīm A. Upītis J. l. 28. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 28. dē̦ls tik tura, lai zaļš acīm me̦tas LP. IV, 42. man acis... bij za. ļas, man ļuoti slikti bij ap dūšu Plūd. LR. III, 62. gaida sieva, gaida bē̦rni zaļas acis gruozīdami BW. 30529. - zaļā muiža, der Wald (scherzhaft) Kav. zaļā ce̦turtdiena od. ce̦turta Stari I, 232, der Gründonnerstag. zaļa gaisma, die hellwerdende Dämmerung vor Sonnenaufgang an Wintermorgen Frauenb.: zaļa gaisma ausa BW. 816, 4; 20070; 30006, 9. zaļa diena ausa 13899; 19960;

2) frisch, unfertig,.. unreif, roh
U.: zaļi ābuoli, unreife Apfel. zaļas uogas. zaļi rāceņi Dond., Wessen. zaļa gaļa U., Bers., Dond., Frauenb., Laud., Salis, Sessw., Wessen, rohes Fleich; (in Dunika) geräuchertes, aber ungekochtes Salzfleisch. gabals zaļa šķiņķa Janš. Mežv. ļ. II, 79. zaļa siļķe Dunika, ungebratener Hering. zaļas reņģes Adiamünde, Salis, gesalzene, roh zu essende Strömlinge. zaļa putra Kav., nicht gargekochte Grütze. zaļas (jē̦las) uolas Kreuzb. zaļa maize, nicht recht ausgebackenes, rohes Brot Warkh.: zaļas (Var.: jē̦las) maizes cepējiņu BW. 18659, 13 var. zaļi rudzi (nicht ausgetrockneter Roggen) dzirnavām 8245. zaļa malka Bers., Frauenb., Laud., Warkl., ungenügend getrocknetes Holz: krāsnī iebāzis zaļu malku LP. VI, 751. citiem dedza zaļa malka Biel. 1669. (skalus) zalus dedzināju BW. 7316. šķirsts nuo zaļiem dēļiem. zaļi diegi, ungebleicht Garn U., A.Ottenhof, Ruj., Segewold;

3) gesund, kräftig, stark
Frauenb.: zaļš cilvē̦ks Frauenb. jaunam jau tā sirds zaļa ebenda;

4) lustig, sorglos: kruodziniekam zaļa dzīve MWM. VI, 311. zaļa izdzīve Kaudz. M. 181. sākuši zaļi dzīvuot: ē̦duši, dejuši LP. III, 85. ieve̦duši meitas... un dzīvuojuši zaļi 1V, 228. zaļa diena, ein guter Tag, eine Zeit, da es gut geht
Frauenb.;

5) "?": zaļa ruoka, slaida valuodiņa RKr. VI, sak. v. 681. - Subst. zaļums (li. žaliumas), das Grünsein, das Grüne:
lapu zaļums (Chlorophyll) MWM. VII, 714; Plur. zaļumi,

a) das Grüne (in der Natur), das Grünwerk; das Gemüse
Frauenb.: pastaigāt pa zaļumiem LP. VII, 183. iziet zaļumuos Dr. ārpus pilsē̦ta spēlējas bē̦rni pa zaļumiem LP. VI, 599. pajūgs un... zirgi... bija puškuoti zaļumiem BW. III, 1, S. 9. vasarā zirgs dabū zaļumus (frisches Gras), rudenī negrib ēst sienu Ahs.;

b) das Grünfest, ein Fest im Grünen, unter freiem Himmel
Frauenb., Saikava u. a. Zu zelˆt.

Avots: ME IV, 687, 688

zãrks, der Sarg (unbek. in Warkh., wo dafür šķirsts): dreijādami zārku taisa BW. 3331. zārciņu appuškuoja 27812, 6. Nebst estn. sar̀k aus mnd. sark.

Avots: ME IV, 700

zè̦lts,

1) Subst., das Gold:
Sprw. tīrs kâ ze̦lts RKr. VI, 848. ne viss ze̦lts, kas spīd Br. sak. v. 1499. vis˙apkārt ze̦lts, bet iekšā trūdi un pe̦lni JK. II, 472. viss... mirdzējis ze̦ltā LP. I, 178. drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dicm. pas. v. I, 65. ze̦lta maucu gredzeniņu BW. 1546. pilni pirksti... ze̦lta grieztu gredzentiņu 6356. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu 1603. raksti (sc.: ce̦puri) ze̦lta vai sudraba! 15218,1. puškuo ze̦lta, ja tev tika! 15218, 2. luoki ze̦lta, neluok[i] zīda! 15220, 1 var. bez sudraba jeb zeltiņa 17001 var. izruotāti ar zeltiņu 29834. mana dzīve ze̦lts pret tavu LP. I, 169, 170. ze̦ltu vest (umschreibend), die Klosettgrube reinigen AP. - gen. s. ze̦lta, attributiv gebraucht, Schmeichelei, Liebkosung ausdrückend: ze̦lta māmuliņa, Goldmütterchen St.,U. ze̦lta puķīte, Goldblümchen U. ze̦lta druoztaliņa Biel. 1124. ai, ze̦lta Mārīte, nedusmuojies! BW. 1561. ze̦lta cilvē̦ks, ein herzensguter Mensch. ze̦lta dienas Frauenb., gute Tage. ze̦lta laiki Aus. I, 6. ze̦lta dzīve Frauenb. vai meitiņa mīļa, ze̦lta! BW. 14538,4. ze̦lta riņķis, der Goldfinger Etn. II, 188. ze̦lta ērglis, der Steinadler Brasche. - Auch im Plural: ze̦ltiem kalu kumeliņu BW. 15959 var. iztaisījās... skaista māja, ar visaidiem ze̦ltiem un sudabriem Pas. IV, 255 (aus Nicgale). izve̦d... meitu vienuos zīduos, vienuos ze̦ltuos V, 135. šķirsts pilns ze̦ltiem, sidrabiem 379 (aus Planhof);

2) Adj. Li. dial. žel˜tas "goldgelb"), golden, goldig:
divi ze̦ltas adatiņas BW. 2629. vizi, ezeriņ, ze̦ltajām raudiņām! 3516, 3 var. ze̦ltā (?) upē lejiņā... zeltā ruožu dārziņā... savā ze̦ltā lādītē 5033. Subst. ze̦ltums St., das Goldgelbe: pauta ze̦ltums, Dotter im Ei. - Nebst r. зóлото, serb. zlâto, got. gulƥ "Gold", sloven. zlât "gelb" zu zelt I.

Avots: ME IV, 706

I zvìlt ² Kl. (li. -žvilti hinter su- Jušk. LD. Nr. 12, _2), zvilstu, zvilu,

1) sich (langsam) neigen
Lennew., Nötk., Vīt., (mit ilˆ ) C., Golg., Gr. - Buschh., (mit ilˆ ² ) Wandsen, (mit ìl ² ) KatrE., Lubn., Meiran, Saikava, Sessw.: aizcirsts kuoks sāk zvilt Vīt. kuoks jau sāk zvilt uz zemi Wandsen. labība jau sāk zvilt Meiran, Vīt. ve̦zums zvilst Lennew. dzēre tik ilgi, kamē̦r sāka jau zvilt Lubn.;

2) liegen, faulenzen
(mit ilˆ ² ) Frauenb. Zu zvelt.

Avots: ME IV, 775