Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'lis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'lis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4677)

abarģēlis

abarģēlis MSiI., = ēverģēlis: ve̦lns... iet kā abarģēlis LP. VII, 179 (aus Selg.).

Avots: EH I, 1



ābelis

âbelis,

1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;

3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.

Avots: EH I, 191


ābolis

âbuolis (unter âbuõls),

1): auch PIKur., Erlaa n. FBR. XI, 11, AP., Saikava, (mit â 2 ) Salis, Siuxt, Strasden; 2): loc. s. ābuolī BW. 7201 var., Demin. voc. s. ābuolīt BW. 9065, 6 var.;

4) bikšu ābuolītis BW. 34429, der Hodensack.

Avots: EH I, 192



abulis

abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.

Avots: EH I, 2


abulis

abulis, der Teil der Hosen in der Gebelung der Beine: kaunies staigāt ar pušainu abuli Mar. RKr. XV, 104 [auch in Schwnbg., Oberkurland und im Infläntischen. Wohl aus * ap-bulis, s. atbulu].

Avots: ME I, 6



acābolis

acâbuôlis 2 Strasden, der Augapfel: man vienā acī dikti tas acābuolis sāpēja.

Avots: EH I, 2


acumirklis

acumir̃klis: acumir̂klis Oknist.

Avots: EH I, 3


acumirklis

acumir̃klis, (li. akiẽs mìrksnis), der Augenblick, acumirklī, sogleich, im Augenblick; kādu acumirkli, einen A.

Avots: ME I, 9


adīklis

adîklis: adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis 2 Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 3


adīklis

adîklis, dial. [in Meiran und Serbigal] adeklis (li. ãdyklys, Strickzeug BF.; adỳklis Jużk. oder adìklis "hölzerne Nadel"), Strickzeug; Gestricktes: veltījuot izdalīja ap 100 adekļu (cimdu, zeķu) BW. III, 1, 45.

Avots: ME I, 11


ādskalis

‡ *âdskalis (erschlossen aus ostle. âckels) Kaltenbr., ein abgeschnittenes (beim Zuschneiden übriggebliebenes, nicht grosses) Stück Fell (Pelzwerk).

Avots: EH I, 192


ailis

ailis,

1) auch N. - Bartau (mit );

3) auch Ahswikken (mit ).

Avots: EH I, 4


ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13


airēklis

aĩrêklis, das Ruder: es pamazam zaudu apziņas airēkļus A. XV, 84.

Avots: ME I, 13


aitstallis

àitstal˜lis, der Schafstall BW. 33455.

Avots: EH I, 5


aizbīdeklis

àizbīdeklis, Stöpsel Mag. II, 1, 69; zu bīdît.

Avots: ME I, 19


aizblisēt

àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblisināt

àizblisinât, schnell fortlaufen (in Städten gebraucht).

Avots: EH I, 10


aizceplis

àizceplis: auch Baltinow n. FBR. XI, 139, Zvirgzdine, àizceple 2 auch Auleja, Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 13


aizceplis

àizceplis, àizceple, der Raum hinter dem Ofen: aizceplī od. -plē sēdēt BW. 770, 2.

Avots: ME I, 20


aizkulises

àizkulises,* was sich hinter den Kulissen befindet.

Avots: EH I, 33


aizmeteklis

àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39


aizpilis

aizpilis Nieder - Kurl., eine eiternde, mit Schmutz bedeckte Wunde.

Avots: EH I, 42


aizpīlis

àizpĩlis (part. prt. act.) Dunika, nach Tauwetter mit einer gefrorenen Wasserschicht bedeckt: a. dīķis. Vgl. atpĩle.

Avots: EH I, 42



aizsēklis

àizsẽklis,

1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;

2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.

Avots: ME I, 49


aizsēklis

àizsẽklis, die Stelle hinter einer seichten Stelle C.

Avots: ME I, 49


aizsmakulis

àizsmakulis Stelpenhof, jem., der schon seit längerer Zeit heiser ist.

Avots: EH I, 49


aklis

aklis,

2) : pret lietu luopiem akļi kuož Warkl.

Avots: EH I, 66


aklis

aklis, Subst.,

1) der Blinde;

2) kleine Bremse
[li. ãklis "blinde Bremse"; vgl. aklacis];

3) aklīšuos iet Mag. IV, 2, 106 od. aklās kazas dzīt, Blindekuh spielen.

Avots: ME I, 63


akmenkalis

akme̦nkalis,

1) der Steinhauer,

2) rupicola rubra Wid.

Avots: ME I, 63



ālis

ãlis Burtn., ein lustiger Mensch [zu ãļa].

Avots: ME I, 238


allis

aļļis, ein Pfahl im Sumpfe. N. - Bartau.

Avots: ME I, 69



ambelis

am̃belis, am̃bĩlis (Kandau), das Handbeil.

Avots: ME I, 70


ambīlis

am̃bīlis: mēris kala ambīlīti tē̦raudā mē̦rcē̦dams BW. 27369. kaut man būtu ambilītis, es tev kājas nuokapātu 23467.

Avots: EH I, 69


āmeglis

āmeglis,

1) das Gespenst, der Alp
L. [bei L. mit -ē-];

2) Possenreisser
Bauske, AltRahden;

3) zirņu āmeglis, eine Erbsenscheuche
U. [Wohl zu ãmîtiês].

Avots: ME I, 239



āmeklis

âmeklis Bers., āmekle, der Possenreisser, Hanswurst: kuo tu te āmējies kā ameklis? Wozu gexärdest du dich wie ein Hanswurst? ak tu saldā āmeklīte! LP. V, 177, Ach du süsses Närrchen!

Avots: ME I, 239


amplis

am̃plis: auch Frauenb. ("nerātns cilvē̦ks, ļuoti nemierīgs zirgs"), Schibbenhof; einer, der seine Arbeit schnell und schlecht verrichtet Līn.: vinš tāds amplis BielU. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 312 aus d. Hampel "Einfaltspinsel"(?).

Avots: EH I, 69


amplis

am̃plis, ample, der Alberne, Grasierende: amplis tāds! meita kā ample ieskrien upē Alm., Wainoden.

Avots: ME I, 70


amulis

amulis Lis., ein Tolpatsch.

Avots: EH I, 69


āmulis

àmulis 2 Laud., Lubn. "jem., der nicht leicht begreift."

Avots: EH I, 193


amutulis

amutulis, ein alberner, unbedachtsamer Mensch: skrìen, kâ amutulis, tīri bez jē̦gas! (Pampeln).

Avots: ME I, 70


amzeklis

am̃zeklis Lautb. "ein Hampelmann".

Avots: EH I, 70



apakšžoklis

apakšžuôklis, die untere Kinnlade, der Unterkiefer.

Avots: EH I, 71


apalis

apalis Spr., die Hälfte eines gespaltenen runden Holzklotzes. apaliski auch AP. (linsēklu klajienu sataisa apaliski), Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Saikava (kuokus jau citādi nemerī kâ apaliski).

Avots: EH I, 71


apālis

apālis, die zum Trocknen dicht zusammengeharkten Heuschwaden (Wolm.); cf. apvālis.

Avots: ME I, 76


apalisks

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74


apaļpolis

apaļpuolis "?": iešu apaļpùoļu 2 zemītē; ni man sievas, ni bērniņa, apals puisis baŗavuos BW. 5266,2. zābaciņi apaļpuoļu šūdināti 31732.

Avots: EH I, 71



apgabalis

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80


apgālis

apgàlis 2 Nautrēni, Glatteis Warkl., "kuoku aple̦duojums" (apgāls) Lubn.: apgālis lij Nautrēni, es glatteiset.

Avots: EH I, 81


apilis

apilis Seyershof, Salis, ein im Herbst geborenes Lamm.

Avots: EH I, 86


apīlis

apīlis: auch Schnehpeln. Wandsen, ein im Herbst geborenes Lamm. appīlis, 1, 90 (unter apītis) ist zu streichen!

Avots: EH I, 87


apīlis

apĩlis, ein spätgeborenes Lamm, vasarā ganuos dzimis jē̦rs Ruj., Nigr.; s. appīlis, atpīlis.

Avots: ME I, 90


apkalis

apkalis bei Voelkel Lithauische Studien (aus der Kuristhen Nehrung), = apkala.

Avots: EH I, 89


apkālis

apkàlis 2 Warkl., Glatteis.

Avots: EH I, 90


apkrēslis

apkrēslis,

1) "?": pēc dienas darbiem un apkrēšļa (Dammerung ?)
Burtnieks 1934, I, S. 33;

2) "pakrēslis" Bers.: uznāca a.

Avots: EH I, 94


apkubeklis

apkubeklis, ‡

2) s.apkube̦kls.

Avots: EH I, 94


apkubeklis

apkubeklis, der Dorn [= Zunge einer Schnalle? Jedenfalls Ableitung von apkubinât].

Avots: ME I, 96


aplis

aplis,

2): aplī iet, in die Runde gehen (z. B. bei Reigen)
Fest. n. Latv. Saule 1927, S. 618; ein kreisförmiger Weg Tirsen; ‡

3) "eine kleine Wiese in einem Walde oder Saatfeld"
N.- Peb.

Avots: EH I, 98, 99


aplis

aplis,

[1) die gekrümmte Handhabe am Pflug
(Brandenburg)];

2) die Runde, der Kreis:
man galva griežas aplī Step. A. 62 [Vgl. apaļš].

Avots: ME I, 102


apmākulis

apmàkulis, trübes Wetter, bewölkter Himmel: pēc ilga apmākuļa reiz saules rīts MWM. XI, 188. šuodien tāds apmākulis, lāgā nekalst siens J. Kaln.

Avots: ME I, 105


apmālis

apmàlis,

1): auch Kegeln n. Fil. mat. 186, Ramkau, Serbigal, (mit â 2 ) Seyershof: kad siens sauss, tad liek apmāļus gubās kuopā un ve̦d pie šķūņa. kasiet sienu apmãļiem! C. nuo gubām sienu pie šķūņa izjauc apmālī Ramkau.

Avots: EH I, 101


apmālis

apmālis,

1) der Strudel
(atvars) Segew. (mit â 2 );

2) eine breitere Stelle im Flussbett
Drobbusch (mit ã ).

Avots: EH I, 101


apmālis

apmàlis PS., eigentlich identisch mit apmale,

1) das zum Trocknen zusammengeführte Heu,
s. plankums: sienu kasa apmāļuos, apmāļus uzcē̦rt Etn. III, 72;

2) apmālis, ein Teil des Gebietes (wohl an der Grenze):
šis apmālis piede̦r pie mūsu pagasta A. X, 1, 308; cf. apmaļu ļaudis;

3) apmāles,

a) Wiesenspitzen, die sich zwischen Feldern oder Wäldern befinden
A. X, 1, 308;

b) [apmālēs sagrābt, Heu zum Trocknen in dichtere Haufen zusammenharken
U.].

Avots: ME I, 105


apmālis

apmālis (zu apmât),

1) der Wahnwitz, die Narrheit, der Schlaf:
iežužināt apmāli (= miegā), einsingen, einwiegen Jan.;

2) einer, der verblüfft, verdutzt ist:
tas ir tāds kā apmālis; iekšā ir un ārā nenāk A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 105


apmulis

apmulis: auch Mesoten, Wandsen.

Avots: EH I, 103


apmulis

apmulis, -uša, verwirrt, dämlich: viņš, pa mežu staigādams, bija pavisam apmulis J. Kaln., Mag. IV, 2, 107.

Avots: ME I, 109


apripulis

apripulis "die Umgegend (in engerem Sinne)" Pilda.

Avots: EH I, 109


apruslis

apruslis, ein kleiner Sandhügel, eine Kies- od. Grandgrube Dobl. [Wohl zu ràust; vgl. li. rūsỹs "Grube".]

Avots: ME I, 116



apšaulis

[apšaulis Nerft, Werssen, Warkl., ein übermütiger Mensch; zu šauls.]

Avots: ME I, 129



apslist

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123


apsmulis

apsmulis, -uša, beschmutzt, besudelt: viņš bija netīrs, dubļiem apsmulis Adam.

Avots: ME I, 124


apstāklis

apstâklis, der Umstand: citāduos apstākļuos A. XX, 660. apstākļi ir cilvē̦ka vaduoņi SDP. VIII, 7; apstākļu vārds, teikums Adverbium, Adverbialsatz.

Avots: ME I, 126



apvālis

apvàlis 2, das zum Trocknen zusammengeharkte Heu C., Lubahn, Bers. (zu velt). Dazu ein Verbum apvālêt = izārdītuo sienu nuo visām malām visapkārt valnī uzkasīt P.

Avots: ME I, 134


apzilis

apzilis, -uša [li. apžìle̦s, zum Inf. apžilti], blau umflort: pret apzilušām tālēm Jauns. Druva I, 1209.

Avots: ME I, 137




ārdbīlis

ārdbĩlis Grünh., ein gabelartiges Werkzeug, mit dem man die Darrbalken von einander stösst (ārds + bĩdît).

Avots: ME I, 241


ārdeklis

ā`rdeklis: Plur. ā`rdekļi 2 Saikava.

Avots: EH I, 194


ārdeklis

ā`rdeklis Golg., ā`rdîklis Wolm., ārdīklas Grob., Mistgabel mit zwei Zinken, mit der man auf dem Acker den Dünger ausbreitet (ārda). iet kā ārdeklis, stossend, zerstörend C., Smilt.

Avots: ME I, 241


ārdīklis

ā`rdîklis (unter ā`rdeklis): ârdiklis 2 Seyershof, Plur. ãrdikļi Salis, (mit ā`r 2 ) Mahlup, ā`rdiklīši Ramkau.

Avots: EH I, 194



ārgalis

ârgalis, der Geck, einer, der sich nicht gut benimmt; f. ârgale: ir jau tāda ārgale, vai nu viņu kāds krietns puisis precēs Purap.

Avots: ME I, 242



arulis

arulis, eine Kartoffetart Ramkau: aruļi ir sarkani, apali; tiem tāda kâ suņa smaka ē̦duot.

Avots: EH I, 130


asgalis

asgalis, auch asgals, das spitze Ende.: makšķere pastāv nuo galvas, kāta un asgala Konv. 2 2600; asgala nazis, ein spitzes Messer U.

Kļūdu labojums:
makšķere = (makšķeres āķi)

Avots: ME I, 143


asmēlis

asmèlis, f. -le, ein Mensch mit scharfer (ass) Zunge, ein sarkastischer Mensch.

Avots: ME I, 144


astagalis

astagalis (unter astgals) - auch Saikava (in allen 3 Bedeutungen),

1): tāds a. vien bij palicis, kuo kast Saikava.

Avots: EH I, 131



atbaideklis

atbaĩdeklis, die Scheuche, ein abschreckendes Mittel Pūrs III, 12.

Avots: ME I, 150


atblisēt

atblisêt Saikava, sich herumtreibend herkommen, -gelangen.

Avots: EH I, 135


atgalis

atgalis,

1) ein Kund, mit dem die Erwachsenen zu scherzen lieben
(bē̦rns, ar kuo pieaugušiem tīk nuogalēties Dond.);

2) ein gesprächiger Mensch
Ahs.

Avots: ME I, 158


atkaklis

atkaklis, ein Unartiger, Ungehorsamer Dunika: puišelis liels a.

Avots: EH I, 145


atkreiliski

atkreĩliski Kaugurciems, Adv., in umgekehrter Richtung: a. ("pretējā virzienā tam, kādā pavedieni sašķe̦te̦rē̦ti) tamza jāgriež vaļā; tad redzēs, cik tur dziju Kaugurciems.

Avots: EH I, 150


atkritulis

atkritulis der Abtrünnige: tie uzņe̦m visus atkrittuļus, kas patiesībā ir tiešām arī atkritumi Izgl. II, 32.

Avots: ME I, 168


atkukulis

atkukulis, das Gastgeschenk (Brot, Fleisch), das die abfahrenden Hochzeitsgäste als Gegenschenk für die von ihnen in das Hochzeitshaus mitgebrachten Viktuatien erhalten.

Avots: ME I, 168


atmeteklis

atmeteklis, ein ausgesetztes Kind, ein Findling L. In Linden = atmešņa.

Avots: ME I, 176



atpilis

atpilis (unter atpîlis 2 ): ein im Herbst geborenes Lamm - auch Golg., Lubn., Mahlup; das jüngste Kind (wenn zwischen diesem und den älteren Kindern ein grösserer Altersunterschied besteht) Mahlup.

Avots: EH I, 158


atpīlis

atpîlis 2 : die Bed. "ein im Herbst geborenes Lamm" - auch Dond., (atpīlītis) Sessw.

Avots: EH I, 158


atpīlis

atpîlis 2 Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182




atraslis

atraslis, ein Findelkind. Ronneb.

Avots: ME I, 184


ātrulis

ãtrulis, sīvulīti, ātrulīti, kam tu mani bildināji BW. 15020.

Avots: ME I, 245


atsijgalis

atsijgalis, der eiserne Haken, womit der Femerstrang an die Wagenachse befestigt wird Oknist.

Avots: EH I, 165



atslist

atslist Stom., intr., schwächer werden, abnehmen: pēc dažām stundām ugunsgrē̦ks drusku atslisa.

Avots: ME I, 194



atsprāklis

atsprãklis (unter atsprāklu): auch Ramkau.

Avots: EH I, 170


atsprākliski

atsprãkliski (unter atsprãklu): auch Orellen n. FBR. XI, 43, Dond., Salis, Seyershof, Trik.: kāpjas a. Salis. a. jāvelk žagars ziemsvē̦tku vakarā nuo čupas Seyershof.

Avots: EH I, 170



atsvēreklis

atsvēreklis, das Gegengewicht: sēdi virsū par atsvērekli, setze dich drauf als Gegengewicht (nämlich auf das Ende des Hebebaumes) Hug. Mag. II, 1, 72.

Avots: ME I, 199


atzailis

atzailis Schujen, eine grünere Stelle der Winter saat (im Frühling und im Herbst) oder (im Frühling) von Grasplätzen. [Wohl mit Ablautengleisung zu atzelˆt; etwa zuw Part. atzēlis wie z. B. aizsainis zum Part. aizsejis.]

Avots: ME I, 212


atzalis

atzalis,

1) eine unreife Beere:
kas tie nu bij par uogām - tie tik bij tadi atzalīši Strasden;

2) Plur. atzaļi, die leichten Körner, die beim Windigen bei der Spreu bleiben
Seyershof: a. ir viegli: kad vētī; vējš ne̦s pruom;

3) Plur. atzaļi, die neben den reifen befindlichen unreifen Früchte in Schoten
Wellig 160.

Avots: EH I, 182



atzīdelis

atzîdelis (li. atžindùlis), atzîdenis, ein Kind, dem die Mutter wegen ihrer Abwesenheit erst nach Verlauf einiger Zeit, einiger Tage die Brust gibt, dann auch ein Kind, das füp einige Zeit entwöhnt, wiederum die Mutterbrust erhält: kad māte, atstādama bē̦rnu mājā, paliek kaut kur ciemā par ilgu, tā ka gailis viņu tur aizdzied, un tad zīda bē̦rnu, tad tāds bē̦rns tiek par atzīdeli, kam tik ļaunas acis, ka, tiklīdz tas paskatās uz kādu bē̦rnu, tad tas neguļ par nakti, tiek bīstami slims u. s. w. RKr. XI, 75; LP. VII, 681.

Avots: ME I, 213


atzīlis

atzĩlis, f. -usi, wieder grün (?) geworden: zāle, rudzi atzīluši Schujen; cf. atzilt.

Avots: ME I, 213


auckelis

auckelis, das Ohrgehange Infl.

Avots: EH I, 183


audeklis

aûdeklis (unter aûde̦kls): auch Salis, Sonnaxt.

Avots: EH I, 183


audzēklis

aûdzēklis, ‡

2) ein Baumpflänzling
Cīgra Ābolu dārznieks 95.

Avots: EH I, 184


audzēklis

aûdzẽklis [Manz. Lettus], der Zögling, das Pflegekind.

Avots: ME I, 215


auglis

aûglis,

1): slikti augļi BW. 9017;

2) vēja a., die Leibesfrucht, welche vor Ablauf der halben Schwangerschafts zeit geboren wird
Salis: dažreiz bez kāda sitiena izme̦tas - tik˙pat cilvē̦kam, vai kustuoņam, tuo sauc pa[r] vēja augli; ka[d] ir puslaiks pāri, ta[d] nesauc par vēja augli.

Avots: EH I, 184


auglis

aûglis [vgl. li. auglis Miež. "урожай", auglius "Gewächs" AfslPh. XIII, 570 und bei Bezzenberger BGLS. 274],

1) die Frucht im allgemeinem, namentlich Baumfrucht:
kāds kuoks, tāds auglis. augļu dārzs, Obstgarten; augļu kuoks, Obstbaum, augļu vīns Obstwein;

2) die Leibesfrucht:
lai atšķiŗas (tas) auglis nuo mātes miesām Tr.; augļu māte, die Mutter der Leibesfrucht, die bei der Geburt angerufen wird Tr., S. 217; dievs jaunus augļus devis. Gott hat mit einer Leibesfrucht gesegnet U.;

3) die Frucht, das Erzeugnis:
tauta atdzimst savā spē̦kā, baudīdama pilnas brīvības augļus Kundz. Kr. 207; ruoku augļi Spr. netaisns grasis augļus nene̦s. gada augļi, Jahresrente; naudu uz augļiem, augļu augļiem duot, Geld auf Zinsen, Zinszins geben. vai tad tas nu augļuos ies? wird denn das Segen bringen? JU.

Avots: ME I, 216


augulis

aûgulis: nach Für. in Salisb. in der Bed. "Zögling" augulis, f. -le.

Avots: EH I, 185


augulis

aûgulis, jemand, der gut gedeiht, wächst, od. gut gewachsen ist: nuopirkām krietnu jē̦ru, tādu auguli J. Kaln.; Burtn. Nach U. in Rujen u. Salisb. "auguls, -a", Zögling.

Avots: ME I, 220


auklis

auklis,

1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡

2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.

Avots: EH I, 186


auklis

aũklis (unter aũkle): pādei kukulis, auklim rīkste BW. 2014, 2 var.

Avots: EH I, 186


auklis

auklis (bei U. mit 2 ), der runde Pflock zmischen der Handhabe des Pflugs und der herabgehenden lemesnīce, der im Mitauischen žagata heisst. Dort bedeutet auklis das zwischen den beiden Zacken der lemesnīce eingeklemmte Holz U. Änlich in Ranken: lemesnīcai uzdzīti divi lemeši; viņu satur divi aukļi, apakšauklis un virsauklis RKr. XVII, 38. In westkurl. Mundarten sei "aũklis" die Handhabe des Pfluges ("viņš turēja arkli aiz aukļa"). [Ein längliches Klötzchen, welches kilformig gegenüber dem Handgriff des Pfluges eingeschoben ist, angeblich so genannt, weil dieses Klötzchen die Femern aũklē, d. h. auf den Armen trage, s. Bielenstein Holzb. 473 f. In Alt-Ottenhof dafür auklītis.]

Avots: ME I, 222


aulis

I aũlis: mit 2 PlKur., woneben ein aũlis PlKur., = aũle, Stiefelschaft.

Avots: EH I, 187


aulis

I aũlis [Weinsch., Zabeln], aũle [Wandsen], [a. s. aulu LP. IV, 110], avelis, avele (li. aulỹs, avilỹs, russ. улей), in aus Tannenrinde oder auch aus einem Klotze (dessen Mitte ausgefault ist) gemachter Bienenstock, um Bienen einzufangen. Ursprünglich haben die aũļi in der Klotzform nicht bloss zum Einfangen gedient. aũļegle, aũļpriede, die Tanne od. Kiefer, an welcher der aũlis befestigt ist Schlehk n. Bielenstein [Holzb. I, 219]. mute kā aulis, ein Mund wie ein Scheunentor Naud; aũļamute, aũļa rĩkle, Grossmaul Naud. [In diesen Redensarten hat aulis wohl die Bed. von aule od. auls "Stiefelschaft". ] Das Demin. auliņa, in der Bedeutung "Käfig" Konv. 2 518: putniem kuokuos ierīkuot auliņas. [Dieses aulis gehört nebst aũriņš wohl mit einer urspr. Bed. "röhrenförmige Höhlung" zu le. aule "Stieelschaft", čech. úl "Bienenkorb", sloven. ûlj "hohler Baum, Bienenstock", norw. dial. aul "Rohr", an. ióli dass. u. a., s. Fick Wrtb. III 4 6, Walde Wrtb. 2 30, Trautmann Wrtb. 18, Kretschner KZ. XXXI, 448, Thurneysen IF. XXI, 177, Persson Beitr. 542 und KZ. XLVIII, 128 1 , Boisacq Dict. 101 u. a.]

Avots: ME I, 223, 224


aulis

II aũlis, ein unruhiger, ausgelassener Mensch: aulis ir cilvē̦ks, kas dej, trakuo, lē̦kā Etn. I, 122, Brandenburg. viņš skrien kā aulis (Kalzenau). [Die zu aulis gehörigen auļiem, auļuos, auliski usw. weisen auf eine ältere Bedeutung "stürmische, schnelle Bewegung"; somit wohl wurzelverwandt mit aũdrums, audaļa. Nach Bezzenberger GGA. 1898, 553 1 hierher auch gr. αὐλίξαι· δραμεῖν Hesych.]

Avots: ME I, 224




aumeliski

aumeliski Dond., Adv., rasend, tollend, albernd: bē̦rni iet a. vien pa istabu.

Avots: EH I, 187


aunelis

aũņelis Zabeln n. FBR. IV, 64, Demin. zu àuns, ein kleiner Schafbock.

Avots: EH I, 187


aunelis

aũnelis (unter àuns): auch Siuxt.

Avots: EH I, 187


auseklis

aũseklis: aûseklis 2 Salisb. Demin. àusekliņš 2 Sussei n. FBR. VII, 740, (-eņš) Wessen n. PBR. XIII, 88, aũsêklis 2 Orellen n. FBR. XI, 37.

Avots: EH I, 188


auseklis

aũseklis Kand., àusêklis PS., C., der Morgenstern: auseklītis agri lēca BW. 1926. šķitu rīta auseklīti (Var.: ausekliņu) vakarā uzle̦cam BW. 32155. Auch als ein Femininum: auseklīte garu lēja BW. 33975. Zu àust.

Avots: ME I, 226


ausēklis

ausēklis "?": nāk kâ ausēklis Muremois (sagt man von jem., den man eilig nahen sieht).

Avots: EH I, 188


auslis

auslis, hinhörchend, die Ohren spitzend, leicht scheu werdend ("par zirgu, kad tas saslien ausis stāvu") Lös. n. Etn. III, 146.

Avots: ME I, 227


aušulis

aũšulis: fem. aušule, eine Ausgelassene: aušules un neprātnieces dzīve Janš. Līgava I, 400.

Avots: EH I, 189


aušulis

aũšulis, ein Alberner, Ausgelassener, Tollender Ar., Dr.

Avots: ME I, 230


autskalis

àutskalis 2: ãutskals 2 (gespr.: àuckals) N.-Rosen, ein Kopftüchlein. -skalis zu šķelˆt? Vgl. auch li. autskarỹs.

Avots: EH I, 189


autskalis

àutskalis, 2 ein dünnes, gekauftes Tuch Mar. Rkr. XV, 106.

Avots: ME I, 231



avalis

avalis, = avielis: pie avaļiem Ūsiņš ar tīkliņu klāt J. Veselis Daugava 1933, № 6.

Avots: EH I, 189


āvalis

āvalis (?) "struops" Nerft. Vgl.avalis.

Avots: EH I, 196



āvarģelis

āvarģelis (unter ãverģẽlis): ãvarģẽlis Schlockenbeck, Wolgund.

Avots: EH I, 196



āveklis

âveklis, âvakls, âvs Lis., ein Mensch, der sich nicht standesgemäss kleidet und aufführt, ein Dummstolzer, Alberner, Spassmacher: es nestaigāšu pasaulei par āvaklu apkārt A. XX, 725; Etn. I, 90 (Stockm.). kuo tu te āvies kā āveklis (Serb.); cf. âvîtiês.

Avots: ME I, 245


āverģēlis

ãverģẽlis, āvarģelis BW. 13248, 4., auch ãbarģẽlis, ãberģẽlis, s. ẽverģelis.

Avots: ME I, 245


avielis

avielis: auch Sussei, (mit ìe 2) Gr.-Buschh., Saikava.

Avots: EH I, 190


avielis

avielis, im kurischen Oberlande n. Biel., LP. VII, 821, auch avele, avelis Mag. II, 3, 114, Mesoten, [Nerft], avuolis Dubena, dnr Bienenstock. Cf. li. avilỹs, aulỹs, le. aũlis.

Avots: ME I, 232


avilis

avilis,

1) avilis (li. avilỹs) Auleja, Kaltenbr., Warkl., avils Gulben, Wessen, = avielis: mums maz aviļu ar bitēm Oberl.;

2) = stulˆms 4 Kaltenbr.

Avots: EH I, 190



babulis

I babulis, babulnieks (f. -niece), der Schwätzer: tu esi gatavs babulnieks; niekus vien babulē A. X, 2, 438; Mag. II 3 114.

Avots: ME I, 246, 247


babulis

II babulis,

1): "ein Mieter"
Borchow.

Avots: EH I, 197


babulis

II babulis [Bers., Laud.] (aus r. бобыль), babulnieks tahm. n. L., C., Smilt., Lub., Laud., babuļnieks Dr.,

1) der Lostreiber:
iebūviešus sauc arī par babulniekiem Konv. 2 741;

2) der Einsiedler:
dzīvuo viens pats kā babulītis Lasd. A. X, 2, 438.

Avots: ME I, 247




badastaklis

badastaklis, -kle, ein Nimmersatt BW. 30225.

Avots: ME I, 247



badeklis

badeklis, ‡

4) etwas Scharfes, woran man sich wund stossen kann:
kur ne bija ne˙kādu badekļu Janš. Līgava I, 327.

Avots: EH I, 197


badeklis

badeklis [li. badeklis "бобило"],

1) etwas, womit man
badît kann Bewr.;

2) ein Werkzeug zum Durchwühlen des Korns in der Rihje
Altw., Erlaa;

[3) Zahnstocher
Kalz., Bers.;] s. auch badîklis.

Kļūdu labojums:
Rihje = Riege

Avots: ME I, 247


badgalis

badgalis (f. -e),

1) ein Hungerleider:
bads... liels, gaļas ... nee̦suot. dažs b. būs . . . ar kārām acīm nuoskatījies uz tavu tukluo augumu Janš. Mežv. ļ. I, 340 f.;

2) ein Nimmersatt, Geizhals:
kungi... nav tādi badgaļi un nenuovēlīgi pret gājējiem kâ saimnieki Janš. Bandavā I, 121. kuo es tai žīdenes badgalei nuope̦lnu 44 (ähnlich Mežv. ļ. II, 459).

Avots: EH I, 197


badīklis

badîklis,

a): auch AP.;

b): auch AP.

Avots: EH I, 197


badīklis

badîklis (li. badyklis), badêklis Burtn., badeklis Erlaa, Bers., Aps., ein Mittel zum Stechen, Stossen,

a) das Instrument, mit welchem man die Löcher
(uoses) in den Pasteln durchsticht C., AP.;

b) badeklis - smeiļi nuodrāzts miets, ar kuo rijās iesē̦rtuo mitruo labību mē̦dz izbadīt, lai visur siltums vienādā mē̦rā piekļūtu Bers., Spr.; c) zuo bu b., der Zahnstocher
MWM. X, 895;

d) der Stachel
(Fürecker).

Avots: ME I, 247



baideklis

[baĩdeklis Kalz., Bers., Serbigal], baĩdêklis [PS., baidē̦kls Preili, baîdaklis (ak kann hier ein ek vertreten) Nerft], baĩdīklis BW. 26178, 7 (li. baidỹklė "Scheuche"),

1) das Schreckmittel, Schreckbild:
lai viņš tev ir par baidekli Hug.; šīs bailes ir visniknākais baideklis Kaudz. M.; putnu baideklis.

a) die Vogelscheuche,

b) ein der Vogelscheuche änlicher Mensch;

2) das Gespenst:
spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tik lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. visus spuokus ue baidekļus turēja par nuomirušuo gariem LP. VII, 96;

3) die Ohreule; der Wiedehopf.

Avots: ME I, 249, 250



baiglis

baiglis: tādi baigļi un tādas pesteles vairāk tuop daudzinātas nekâ dieva pirksts Lange Latv. ārste S. 5.

Avots: EH I, 198


baiglis

baiglis, der Popanz, das Schreckbild, das Gespenst St., Bergm. n. U. [-gl- hier vielleicht aus -dl-].

Avots: ME I, 250


bailisks

baîlisks Spr.,

1) furchtsam; [

2) Schrekken erregend:
bailisks nuotikums, bailiski laiki, bailiska vieta Kalz.]; bailiski daudz, schrecklich, sehr viel AP., Burtn., Bers.

Avots: ME I, 251


bailulis

bailulis, der Furchtsame, Menschenscheue Burtn.; der Feigling MWM. IV, 315.

Avots: ME I, 251


baklis

baklis "zvejnieku tīklu karamais"; baklīši"tīklu žāvējamie irbiņi" Zehrxten Zu le. bakstīt und li. baksnóti "тыкать"?]

Avots: ME I, 252


bākslis

bâkslis,

1) = pestelis Lub., Bers.; [

2) ein aufdringlicher Mensch
Kalz. Wohl zu bākšķis].

Avots: ME I, 271


bakstīklis

bakstîklis C., Smilt., baksteklis Bers., ein Werkzeug, womit man sticht od. stochert, z. B. der Zahnstocher. Ein Mensch, der endere attackiert Bers.

Avots: ME I, 252


bakulis

bakulis, eine Stampfe (zu bakât).

Avots: ME I, 253


bālis

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272


baltkaklis

bal˜tkaklis Vīt. 38, ein schwarzer Kater mit weissem Unterhals.

Avots: ME I, 257


baltspārklis

bal˜tsprāklis, -e,

1) einen weissen Hintern habend, Epith. der Bachstelze:
cielaviņa, baltsprāklīte;

2) bal˜tsprāklis, der Steinschmätzer (Saxiola oenanthe)
Nigr., [Wolm.]

Avots: ME I, 259


bambalis

bambalis (unter bam̃bals): bambaļi tur dūktu Pas. VI, 154. tautiet[i]s me̦lns kâ b. BW. 21347, d.

Avots: EH I, 204


bambulis

II bàmbulis 2 Zvirgzdine "eine Wasserpflanze die im Sommer weiss und gelb blüht" : bambuļus cūkas labi ē̦d.

Avots: EH I, 204




bandžalis

bandžalis, bandžulis, ein Mensch, der sich unordentlich angekleidet, vermummt hat Naud.: leiti, leiti, bandžulīti! BW. 21016. In Ahs. sei bañdžulis ein dicker Mensch von niedrigem Wuchs.

Avots: ME I, 262


bandžolis

bandžuolis Frauenb., Schimpfname für einen bösen, eigensinnigen Menschen.

Avots: EH I, 204


bangulis

bangulis, ein Wellengott: lai es eimu jūriņā ar banguli (Var.: ziemeli) spē̦kuoties. banguls svaida baltas putas BW. 30873. In Zehrxten sei bangulis ein verwirrter, ungeschickter, auch unsinniger Mensch.

Avots: ME I, 262, 263


banstaklis

bañstaklis,

1): auch Iw. (bañstâklis 2 ).

Avots: EH I, 205


banstaklis

bañstaklis, bañsteklis [Wandsen],

1) das Zwickeisen der Böttcher;

2) ein Stock mit einem viereckigen Loch, vermittelst dessen der Weberbaum gedreht und der Aufzug um den Weberbaum gewunden wird Tals.
[Eine Umbildung von d. Bandstock oder mnd. bantstaken?]

Avots: ME I, 263


baroklis

baŗuoklis,

2): auch (mit uô) Auleja, (mit ùo 2 ) Kaltenbr., Sonnaxt, (mit 2 ) AP., Dunika, Siuxt, baŗuklis Mahlup.

Avots: EH I, 206


baroklis

baruôklis,

2): auch Atašiene Briģi, Nirza, Pilda, Rudzē̦tas, Šķaune (mit ùo 2 ) Borchow n. FBR. XIll, 21, baruklis Linden;

3) das Viehfutter
(mit ùo) 2 Zvirgzdine: šuogad trūka guovīm b.

Avots: EH I, 206


baroklis

baruôklis, baŗuoklis, baŗuoksnis, baruôksnis Mar. RKr. XV, 107, ba- r uotnis,

1) die Mast:
man cūka uz baŗuokļa, ich habe ein Schwein auf der Mast; likt cūku uz baŗuokļa oder likt baŗuokli aizgaldē, das Schwein auf die Mast setzen;

2) das Mastvieh, namentlich das Mastschwein.
baŗuoklis od. baŗuokļa cūka, das Mastschwein. baŗuoknis vienpuši nuobaŗuojies RKr. VII, 1376. viņš savu vē̦de̦ru kā ba- r uotni aizgaldā ielicis Liev.

Avots: ME I, 265


bāslis

bâslis [Bers., Fehteln, Laud.], ein Mensch, [

1) "kas ar netīrām lupatām, ar saplīsušām nederīgām mantām piebāzis visas malas, jeb kas arī derīgas lietas mīl nuobāzt tā, ka tās vē̦lāk ir pašam, ir citiem grūti atruodamas Bers.];

2) der sich aufdrängt;

3) ein Zauberer; [

4) ein Hurer
Bers.] [Zu bāzt].

Avots: ME I, 275


baublis

baũblis "bubulis" PlKur. Wohl zu li. baublỹs "Brüller; Rohrdommel", wenn nicht daraus entlehnt.

Avots: EH I, 206


bauslis

baũslis,

2): tav, bitīte, viens bauslītis, ka svētdien nesvinēji BW. 30299, 1.

Avots: EH I, 207


bauslis

baũslis, [bei Glück öfters auch bausls, gen. S. bausla], (li. bauslỹs "Befehl"),

1) der Befehl:
[bauslis... izgāja Manzel Post. I, 47]. ka bauslis duots taptu Est. 8, 13, dafür jetzt: pavēle;

2) das Gebot
(bibl.): baušļus skaitīt, die Gebote aufsagen;

3) der Schwätzer
Nerft. [bauslis 1 nebst bàudît zu bust u. a. (wozu auch ae. bod "Gebot" u. a.), vgl. Leskien Abl. 294, Trautmann Apr. Spr. 314 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 200 f.; bauslis 3 zu bauzt.]

Avots: ME I, 268



bāzeklis

bāzeklis,

1) ein vermeintes Zauberstück, das einer dem andern zum Possen steckt
St.; ‡

3) ein aufdringlicher Mensch
A. X 2, 438.

Avots: EH I, 210


bāzeklis

bāzeklis (zu bâzt),

1) ein Zaubermittel:
bāzekļi, tie tādi pesteļi, kuo skauģis kur citam ieliek, iebāž Mag. II, 3, 114; gew. nešļavas; [

2) ein bezauberter Gegenstand
Wid.].

Avots: ME I, 275


bāzlis

bāzlis: wer stopft, steckt: ej nu sazini, kur esi cirvi nuobāzis, kâ b˙! PV.

Avots: EH I, 210


bāzlis

bāzlis = bāzīgs cilvē̦ks Lös. n. Etn. III, 161; kas uotram nezinuot kuo nuobāž (zagšanas nuolūkā); auch sieviešu pavedējs Lub.; ein Zauberer Wid.

Avots: ME I, 275, 276


bazulis

bazulis, in der Verbind. sēd kâ b., sitzt verlassen da Birk. Sakāmv. 115.

Avots: EH I, 207


bažulis

bažulis, ein Bekümmterer Bers., Lub.

Avots: ME I, 270


bebelis

I bebelis,

1) ein Bettler
Peb.;

2) ein Popanz
Walgalen. Zu bebels.

Avots: EH I, 210


bebelis

II bebelis, wer schnell und unverständlich spricht Golg.

Avots: EH I, 210


beblis

beblis, ‡

2) "ein gekrümmtes
(līkumains) Holzstück mit einer Krümmung an der Wurzel" Druw.

Avots: EH I, 210


beblis

beblis, ein Pflug mit einem Eisen zum Aufreissen unbebauten Landes Mag. IV, 2, 160; [Bielenstein Holzb. 453 und 478].

Avots: ME I, 276


bedaklis

bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276


bēdelis

bèdelis: ein zu Bedauernder, wem es schwer geht (gew. das Demin. bèdelītis 2 ) Festen.

Avots: EH I, 215


bēdelis

bèdelis, f. -le, der (die) Bekümmerte, ein Kreuzträger: ej, bēdeli (Var.: bē̦duli) sila malu BW. 15583.

Avots: ME I, 288


beduklis

be̦duklis, die Grube, Gruft: zaļais lauks samīdīts dubļuos, viņa cerības apraktas pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Uo.

Avots: ME I, 277


bēdulis

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289


bēdzeklis

bêdzeklis, [bēdzeglis L.], der Flüchtling, Deserteur AP.; gew. bêglis.

Avots: ME I, 289



bēģelis

bẽģelis: auch Rutzau, a. s. bēģeli (oder zu bẽģele?) Janš. Dzimtene I, 29.

Avots: EH I, 216


bēģelis

bẽģelis, auch bẽģele, das Fensterbrett: trīs meitiņas kuoši dzied apakš luoga bẽģelīša Ltd. 688. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. etwa mnd. boge "Fensterrahmen".]

Avots: ME I, 289


bēglis

bêglis, Fem. -le, der Flüchtling, Deserteur: vai nee̦suot manīti divi bēgļi? jau bēgle pašā jūŗmalā LP. V, 208.

Avots: ME I, 289


bēgulis

bê̦gulis, fem. -le, der Flüchtling: briesmīgā diena padarīja mani par te̦kuli un bē̦guli virs zemes Kaudz. [bê̦gule auch als Kuhname gebraucht.]

Avots: ME I, 289


beilis

beĩlis,

1) ein abgestumpftes Messer
Plm.; ein kleines Messer Kandau;

2) ein geistig beschrankter
(neatjautīgs) Mensch Plm.; ein Schimpfname Sermus.

Avots: EH I, 211


beiseklis

beĩseklis,

1) "ein Gegenstand
(daikts) zum Mischen (Umrühren)" N.-Peb., PV.;

2) "= jàuteklis 1" PV. Vgl.beizîklis 1.

Avots: EH I, 211


beizeklis

beizeklis PV., eine beinahe unleserliche, schlecht geschriebene Schrift: kas nu tādu beizekli var salasīt?

Avots: EH I, 211


beizelis

beizelis PV. "kas beizelē".

Avots: EH I, 211



belis

belis,

1) ein Schaf mit kurzen Ohren
Lemsal;

2) ein Hundename
Dreilingshof, Schlehk.

Avots: EH I, 212


bembelis

bèmbelis 2 , ein steifes, faules Pferd, (seltener) ein solcher Mensch Mar.

Avots: EH I, 212


bembelis

bèmbelis 2 , ein Schimpfwort Annenhof, Mar. [ in Bezug auf Menschen (von kleinen, hässlichen, dickbäuchigen Kindern), Tiere (von dickbäuchigen Kälbern und Pferden) und verkrüppelte Bäume. Nebst bemberis "ein Dicker" u. a. zu li. bemblỹs ("jis apulže̦s kaip bemblys, t. y. tùr,is didi, pilvą") bémblėti "становиться толстымъ, покрываясь наростами (о деревѣ)", bamblỹs "кубовастый человѣкъ", le. bam̃ba "Kugel" (s. dies) u. a.]

Avots: ME I, 278


bengulis

be̦ñgulis (als Kosename), ein Kind Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 212


beņķelis

beņ̃ķelis Siuxt, ein pejoratives Deminutiv zu beņ̃ķis, die Bank.

Avots: EH I, 212


berbelis

berbelis Stelpenhof, einer, der schnell und undeutlich spricht. [Vgl. serb. br̀blati "schwatzen", ai. barbaraḥ "stammelnd", gr. βάρβαρος "nicht griechisch" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 107 f.]

Avots: ME I, 280


bērklis

bẽrklis, das Spreubrod Brasche (zu bẽrt).

Avots: ME I, 290


bērnelis

bērnelis (li. bernẽlis), ein kleines Kind Dunika (mit ẽr ), Preekuln: bērneļi mazi Janš. Bandavā I, 32 (ähnlich: II, 55).

Avots: EH I, 216



bērulis

bẽ̦rulis, Spreubrot, sogenanntes langes Brot, mit Spreu (Kaff) gemischt U.

Avots: ME I, 292


berzeklis

ber̂zeklis,

1) der immer eine Ursache zum Streit sucht Schwaneb.; [ein aufdringlicher Mensch od Hund];

2) Laichstelle
Brink.; [

3) etwas (Stroh, Binsen, Queckenwurzeln u. a.), womit man Geschirre scheuert
Nordost-Livl.].

Avots: ME I, 280


bērželis

bẽrželis (unter bẽ̦rzs): auch Frauenb., Janš. Dzimtene I, 73, Mežv. ļ. II, 230.

Avots: EH I, 217


bētelis

bētelis, ein aus Schilf geflochtenes Körbchen Schnickern.

Avots: EH I, 217


bezbailis

bezbaîlis, F. -le, der, die Furchtlose, Unerschrockene: bezbaiļa od. -ļu vīrs LP. VI, 134. bezbailis naktī ņem... līķus... Latv.

Avots: ME I, 282


bezdeklis

bezdeklis, ein Stinkender Schleicher, der Fist. bezdekļi, die Ackerwinde U.

Avots: ME I, 282


bezdelis

bezdelis (unter bezde),

1): auch Festen, Saikava;

2): auch Warkl.;

4) ein kleines Kind
(pejorativ) Warkl.;

5) ein unbesonnener, unbedachtsamer Mensch
Saikava, Warkl.; wer eflig hin und her lauft Warkl; ein Hitzkopf, wer sich leicht erzürnt Festen.

Avots: EH I, 214


bezdūšelis

bezdũšelis, ein Mutloser Mekons Barons Münchh., S. 40.

Avots: EH I, 214


bezgalis

bezgalis,

3): Hundsnagel, Geschwür
Für.

Avots: EH I, 214


bezgalis

bezgalis, fem. -le,

1) ein Nimmersatt, Vielfrass:
bezgaļi, bezgaļi tie sveši ļaudis BW. 19445, 2. kā bezgalis rija, kamē̦r pa˙galam viss bija Dünsb.;

2) der Abgrund, unenrgründliche Tiefe;

3) sikalu bezgalis, Speichelfistel
Preip. 48; zuobu bezgalis, Zahnfistel 45.

Avots: ME I, 283


bezmēlis

bezmèlis Pas. I, 409, ein Zungenloser.

Avots: EH I, 214


biblis

biblis, ein unruhiger, hitziger Mensch Mag. XIII, 2, 54.

Avots: ME I, 293


bibulis

bibulis (auch bubulis), ein Unbekannter, Fremder U.; [ ein Popanz Wid.]; vgl. bībis 4.

Avots: ME I, 293


bičolis

bičuolis, ein Bienenzüchter Kurt.; Plur. bičuoļi, die gemeinsam Bienen züchten Gr.-Buschh., Zemkopis v. J. 1913, № 16, S. 309. Beruht wohl auf li. bičiùlis "Imker".

Avots: EH I, 218


bīdeklis

bĩdeklis,

1) ein Werkzeug zum Schieben, die Weiche
(Wid.);

2) ein unbeholfener Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut:
ne par kuo negribēja savas meitiņas uzticēt tādam lempim un bīdeklim.

Avots: ME I, 303


bīdelis

bĩdelis AP., Plur, bĩdeji Frauenb., gebeuteltes Mehl: damaisa rudzu bīdeli; gen. plur. bīdeļu, gebeutelt: ē̦dat ... b. maizi! caur sietu sijāti b. milti BW. 19283, 1.

Avots: EH I, 223


bidulis

bidulis Schwaneb., ein scharfer Knochen oder ein zugespitztes Holzstück, das man beim Herstellen der Bastschuhe gegraucht; wohl zu bidît].

Avots: ME I, 293



bidzeklis

bidzeklis, [in Fehteln bidžeklis], = bidzulis.

Avots: ME I, 293


bidzīklis

[bidzîklis, eine Holzstange zum Hin- und Herschieben der àrdi Trik.; eine Stange zum Stossen überhaupt C.]

Avots: ME I, 293


bidzulis

bidzulis, ein Stock zum Umrühren des Ofens Smilt. n. U., [Ronneb.].

Avots: ME I, 293


biedeklis

biêdeklis (unter biêdêklis),

2) wer unnütz blöde ist, wer Furcht hat
Autz n. BielU.

Avots: EH I, 223


biedēklis

biêdêklis C., [biêdē̦kls Līn.], biêdeklis [Autz], biedāklis K., das Schreckmittel, das Schreckbild, der Popanz, das Gespenst: putnu, vārnu b., Vogelscheuche. ap biedekļu stundu Sudr. E.

Avots: ME I, 305


biezeklis

biezeklis, ‡

2) ein dichter Wald
Lemb., Bolwen.

Avots: EH I, 224


biezeklis

[biezeklis Wid., ein dicker Mensch.]

Avots: ME I, 306


bigulis

bigulis,

1): auch Planhof; ‡

3) ein Holzstück, ein Knüppel zum Schlagen
Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Lubn.

Avots: EH I, 218


bigulis

bigulis,

1) die Feuergabel
[Wolm.], Ermes, Mar. RKr. XV, 107; vgl. bidzulis;

2) = badīklis b; [vgl. bikstît und bidzît.]

Avots: ME I, 293


bīkstēglis

[bīkstēglis Lub., Fest., Stelp.,

1) eine Stenge zum Siossen;

2) ein steifer, träger Mensch;
cf. bīstē̦gs, bīkšis.]

Avots: ME I, 303


biksteklis

biksteklis [PS.], [bikstiklis Mar., Salisb. u. a.], auch bĩkstaklis,

1) eine Stange zum Schüren des Feuers, die Ofenkrücke
(vgl. bĩstaklis);

2) einer, der die Gewohnheit hat wärend desSprechens dem Nachbar Seitenstösse zu geben
Burtn.; vgl. bikstis.

Avots: ME I, 295


bimbalis

bimbalis, = bim̃bals 1 (?): bimbaļi mizuo ādu NB. (aus einem Märchen).

Avots: EH I, 219



bimbulis

bim̃bulis: auch (mit ìm 2 ) Linden.

Avots: EH I, 220


bimbulis

bim̃bulis, od. (A. X, 2, 536) bimbals, Kartoffel. [Zu bam̃ba (s. dies).]

Avots: ME I, 297




bingulis

bingulis: laidēs uz mežu palasīt kaidus binguļus Pas. IX, 80.

Avots: EH I, 220


bingulis

bingulis, der Stock: viņš nuolauzis labu binguli un skrējis mājā raganu slānīt LP. VII, 196. [Vielleicht als ein Lehnwort aus dem Kur. od. Lit. zu engl. bang, an. banga "schlagen", mhd. bengel "Prügel".]

Avots: ME I, 297


birdeklis

bìrdeklis 2 ,

1) Schneewetter, wenn der Schnee in klelnen Flocken fällt
PV.;

2) einer, der aus Geiz od. Ungeschicktheit ein bestimmtes Pensum nicht auf einmal, sondern allmählich schüttet
PV.: šis buodnieks ir tāds b.: uz reizes nevar nuosvērt, pamazām birdeklē, lai nuosvē̦rtu uz acs:

3) was geschüttet wird oder heruntergeschöttet ist
PV.

Avots: EH I, 220


birģelis

birģelis, der Bürger (?): es bij[u] tāds birģelītis, man istaba nepieder BWp. 1697, 1.

Avots: EH I, 220


birklis

birklis, ein grosses Kornsieb (režģis) Fehteln (?).

Avots: EH I, 220


birzāklis

birzāklis, ein krummes Werkzeug, womit man die Saatfurchen auf dem Felde bezeichnet Katzd.

Avots: ME I, 299


birzeklis

birzeklis, birzīklis, birzuoklis, ein Werkzeug, mit dem die Saatfurchen (birzes) gezogen werden Bershof.

Avots: ME I, 299


birzoklis

birzuoklis,

1) ein auf trockenem Boden (ob nicht: in einem Birkenhain,
birze?) gewachsener Baum; [

2) bir̃zuoklis Salisb. "ein junger, dichter Birkenhain"].

Avots: ME I, 300


birzūklis

birzūklis, ‡

2) "eine ziemlich hoch gelegene, trockene Stelle mit einem Birkenhain"
Druw.; vgl. auch A. X 2, 536; ‡

3) ein junger Wald
(mit ìr 2 ) KatrE.

Avots: EH I, 221


birzūklis

birzūklis, = ātraudže egle Lub. [Vgl. birzuoklis 1 und birzuoklējs.]

Avots: ME I, 300



bīstaklis

bĩstaklis,

1): ar pirtes bīstaklīti BW. 16263 var.

Avots: EH I, 223


bīstaklis

bĩstaklis, auch [bĩstāklis Līn.], bìstākļis 2 [Bers.], LP. VII, 651, [bĩstē̦kls AP., bìstāgs 2 Bers., Sonnaxt], bĩsteklis LP. III, 40, [Bächhof], bĩstīklis Bächhof], auch bīkstaklis, bīstākls K.,

1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;

2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;

3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]

Avots: ME I, 304


bīstāklis

bīstāklis (unter bĩstaklis),

1): auch Assiten, Durben, (bĩstāklis 2 ) tw., Kal., OB., Wirginalen, (bistâklis 2 ) Erlaa, bīstākls - auch (mit ì 2 ) Erlaa;

2): auch (bĩstâklis 2 ) Dunika;

4) ein Mensch von hohem Wuchs
(bīstāklis 2 ) Dunika.

Avots: EH I, 223


bizulis

bizulis,

1): (umherschwärmender Mensch)
auch Linden.

Avots: EH I, 222


bizulis

bizulis,

1) biesendes Vieh, umherschwärmender Mensch
Sessw., Tirs., Setzen A. X, 2, 536. [Hierher auch der Kuhname bizule;

2) bizulis Sunzel, bizuls Saussen, die Sucht zu biesen:
guovīm bizuls uznācis.]

Avots: ME I, 302





bļāveklis

[bļãveklis Līn. FBR. III, 42, wohl = bļāva 2; in Pernigel sei bļāveklis ein viel schreiendes Kind.]

Kļūdu labojums:
jāiesprauž (nach dem Artikel bļāveklis ist einzufügen):bļāveris,s˙blāveris

Avots: ME I, 320



blise

blise: auch Pas. I, 165: VII, 18; VIII, 216, Bērzgale, Lubn., Pilda, Warkl.: b. uz ple̦cu BW. 5180.

Avots: EH I, 229


blise

blise, die Flinte BD. 20, Kemp.

Avots: ME I, 315


blisenes

[blisenes, blisnes, Augen: kuo nu skaties? dabūsi pa blis(e)nēm Ruhental, Mesoten, Sessau.]

Avots: ME I, 315


blisēt

blisêt, -êju, faulenzen, sich herumtreiben Saikava: pie manis vis 14 nevarē̦tu b., būtu darbs jāstrādā.

Avots: EH I, 229




blisināt

blisinât [Swehthof, Salis, Salisb.], blisenêt Etn. III, 161, blinzeln: acis u. (ar) acīm A. XVIII, 325, Vēr. I, 1511. viņš acis uolīja, te viņām (d. i. acīm) blisināja Sudr. E. uz mani tas blisināja acis MWM. VII, 621. Refl. -tiês, müssig dastehen: kuo tu tur blisinājies? dai nevari iet siena pļaut AP. [In einer ähnlichen Bed. auch blisīt: bē̦rni gāja ganuos un cūkganuos, bet viņš pats blisīja pa māju Seibolt.]

Avots: ME I, 315



blisnēt

[blisnêt, -u, -ēju, aufmerksam ansehen: kuo nu blisini man virsū Ruhental, Mesoten, Sessau.]

Avots: ME I, 315


bļodelis

bļuodelis, verechll. Deminutivform zubļuõds: acis kā šķīveļi ... kâ bļuodeļi Pas. VIII, 61 (aus NB.).

Avots: EH I, 234



bobulis

bobulis: auch Dond. n. FBR. V, 126.

Avots: EH I, 234


bobulis

[bobulis Salis, ein Popanz; wohl mit kurischen o aus bubulis.]

Avots: ME I, 321


bodzellis

buõdzel˜lis, der Bnaengeseue der Kommis: Liepājas buodzellītis BW. 21550.

Avots: EH I, 258


bolis

II buôlis 2 Bauske "ein stumpfes Messer".

Avots: EH I, 258


boliski

buoliski (auch puoliski) PK. n. U., glatt vor der Stirn: lakatu buoliski apsiet, glatt über die Stirn binden L., U. [Wohl zu buole(ne).]

Avots: ME I, 362



bomelis

bùomelis 2 Sonnaxt, Baumwolle (buõmvilna U.).

Avots: EH I, 259


boslis

buoslis U. (unter bauze), mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen; vgl. buosti.

Avots: ME I, 362


bosteklis

buosteklis (mit ostle. uo aus ā?) Lubn. n. BielU., wer sich aufdrängt.

Avots: EH I, 259


bozeklis

buozeklis, der Beissbärige: īsts buozeklis, ar kuo ne+kas nav spēlēs darāms Sudr. E. VIII, 5.

Avots: ME I, 363


bozelis

buozelis, ein zottiger Kopf.

Avots: ME I, 363


bozgalis

buõzgalis Dunika, OB., ein Knüttel.

Avots: EH I, 259


brāķelis

brāķelis, brāķeris, der Tadler: pašam meitu brāķeļam (Var.: brāķeŗam) nav raže̦nas līgaviņas BW. 21318, 11 [Aus mnd. wraken.]

Avots: ME I, 327


brālis

brãlis,

1): b. ar māsu BW. 30987, 3. īstais b. 16625; 19066;

2): "līgavas vai līgavaiņa pavaduonis, braucuot uz baznīcu laulāties" Kaltenbr.; alus brāļi BW. 12241; zvejnieku vīri, amata brāļi, zvejuosim līdakas! 30941; vārda b., der Namensbruder;

4): auch AP. Nach E. Fraenkel KZ. LIV. 300 durch "innere Kürzung" aus *brāterēlis entstanden.

Avots: EH I, 239


brālis

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328


brāliski

brãliski li. [bro`liškai], brãlišķi Elv., brüderlich.

Avots: ME I, 328


brangulis

brangulis: (fem.) brangulei, maigulei Janš. Dzimiene V, 372.

Avots: EH I, 237


brangulis

brangulis, der Prächtige, Korpulente Purap.

Avots: ME I, 324


brašulis

brašulis, ein flotter (?) Mann, ein Stutzer (?): b. bija tik ieduomīgs, ka... Janš. Līgava I, 229.

Avots: EH I, 238



brauklis

braũklis [Salis, Salisb.], Streicwerkzeug (ein hölzernes Messer), das zum Flachsreinigen gebraucht wird: sitīs ar braukli LP. VII, 73.

Avots: ME I, 325


braukulis

braukulis,

1) jem., der fährt:
brauc, brālīti, braukulīti BW. 9414;

[2) braũkulis Ruj., = braukts.]

Avots: ME I, 326


brāzēklis

brāzeklis "vīšķis: allerlei in Leiwand gebunden, ein Opfer für die Toten, dem Kirchhof eingescharrt" Lubn. n. BIeIU.

Avots: EH I, 240


brazulis

brazulis "wasserdichter Stoff" Salis. Beruht wohl auf d. Brasil (leichtes Tuch).

Avots: EH I, 239


brekulis

bre̦kulis, ein Schafbock Dond.

Avots: EH I, 240


brēkulis

brẽ̦kulis, der Schreihals, Marktschreier, weinerliches Kind: viņš nee̦suot ne˙maz dziedātājs, bet brē̦kulis MWM. VII, 367. netrūkst brē̦kuļu, kas mē̦tājas skaņiem vārdiem Dok. A. sieva zîda mazuos brē̦kuļus.

Avots: ME I, 331


briesmeklis

briẽsmeklis, das Schreck -, Zerrbild, Schrecknis, Scheusal, Ungeheuer: seja pārvērtās nejaukā briesmeklī Poruks. tur nav pūķu un citu briesmekļu Purap. šausmīgs briesmeklis ir karš Rainis.

Avots: ME I, 337


brilis

brilis "?": skatās kâ b. - ne acu nemirkšina Planhof.

Avots: EH I, 241


brolis

brùolis, Name für die, welche st. brãlis brùolis 2 sagen (Marienburger, Hochletten, Oberländer).

Avots: ME I, 342


broliski

brùoliski runāt: undeutlich, falsch sprechen (wie kleine Kinder) Salis (mit 2 ).

Avots: EH I, 247


broliski

brùoliski runāt, nach Art der Oberländer uo für ā sprechen U.

Avots: ME I, 343


bruceklis

bruceklis,

1): auch Franenb., Iw., Saikava; ‡

3) ein Schrapeisen
Bixten.

Avots: EH I, 244


bruceklis

bruceklis,

1) Sensenstreichholz
Dond., Gold.: izkaptis asina brucekļiem;

2) fig., ein überflüssiger Mensch, ein fünftes Rad
Grob. n. Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 338


brucelis

brucelis "ein Regenmantel aus wasserdichtem Stoff."

Avots: ME I, 338


brūnkaklis

brũnkaklis, die Tafelente (fuligula ferina) Natur. XXXII, 243.

Avots: ME I, 341


brūnulis

[brūnulis, f. - le, der, die Brünette Wid.]

Avots: ME I, 341


brūskulis

brũskulis Salis, eine hölzerne Vorrichtung für den Lachsfang.

Avots: EH I, 246


bruslis

bruslis, Brustlatz; sieviešu jaka bez rokām Blieden n. Etn. III, 156.

Avots: ME I, 340


brutulis

brutulis,

1) ein unordentlich gekleideter Mensch;

2) einer, der seine Arbeit nachlässig tut
Mar. n. RKr. XV, 108.

Avots: ME I, 340


brūvelis

brũvelis: auch Puhren n. FBR. XIV, 47, Wainsel n. FBR. XIV, 86, Siuxt, BW. 19576. brũveris (unter brũvelis): alutiņa brūverīt[i]s BW. 19627. Dazu ein Fem. brūverene BW. 9423, 4 var., brūveriene 9423, 4.

Avots: EH I, 247


brūvelis

brũvelis, brũveris, auch brũvmanis BW. 19803,1, der Brauer. [Nebst estn. prūwel aus mnd. bruwer.]

Avots: ME I, 342


bruzdulis

bruzdulis, wer unaufhörlich plappert, schwatzt Dunika, Kal.

Avots: EH I, 246


bubēlis

bubēlis, der Popanz, Schreckwort für unartige Kinder Grünh.

Avots: ME I, 343


bubulis

I bubulis Smilt. "ein (nicht starker Lärm". [Wohl zu bubinât 1.]

Avots: ME I, 343



bubulis

II bubulis, Popanz, Knecht Ruprecht der Kinder: klusu, bē̦rni, bubulis nāk! pie vilkiem, pie lāčiem, pie sila bubuļiem BW. 34143. [Vgl. bubis.]

Avots: ME I, 343


bubulis

III bubulis,

2): bubulis, ein rundes Gewölke (?) BielU.; ‡

3) bubuļi, kleine Pünktchen, Unebenheiten auf der Haut
Ahs.: slimniecei ģīmis izsities ar bubuļiem.

Avots: EH I, 248


bubulis

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344


bubulis

IV bubulis Lubn. n. BielU., = babulis II 1, bũd(e)nieks, der Lostreiber.

Avots: EH I, 248


budēlis

I budēlis,

2): auch Grenzhof; gaļas budẽļi gāja pa dienu ar žagaru ruokā un pēra, lai duod gaļu, bet smalkie budẽļi gāja tik vakaruos un tikai ziņģēja un dancuoja Siuxt. uz lieldienām septītajā nedēļā ir budēļi (= budēļu diena) un katru reizi uotrdienā Siuxt. duodat, meitas, budēlim! BW. 34539.

Avots: EH I, 249


budēlis

I budēlis JK. VI, 36, budelis, auch budeklis Dolb. [und Angern],

1) der Büttel, Scharfrichter
L., U. (nebst li. bùdelis aus mnd. boddel);

2) einer, der Ruten in Verkleidung umhergeht
(budēļuos iet) Rkr. VI, 32, 33: [budelīti, tē̦vainīti, izkul manu vedekliņu! BW. 33355];

3) ein Popanz, schreckwort für Kinder:
nebrēc, izdzirdēs budēlis Kurs. [Bed. 3 wohl aus Bed. 2, und Bed. 2 aus Bed. 1.]

Avots: ME I, 345


budēlis

II budēlis "ein Lostreiber "vaļinieks", der sich eben wo ansiedelt (?)" VL. n. U.

Avots: ME I, 345


būdelis

būdelis, ‡

3) ein ärgerlicher, vor Zorn aufgeblasener Mensch
(mit ū) Lems., Wainsel: iet kâ b. sapūties. ve̦cais b. nāk, - nu bārsies atkal.

Avots: EH I, 257



budulis

I budulis,

1) der Büttel
U.;

2) der Popanz, das Schreckgespenst
(= bubulis). [bubulis aus budelis.]

Avots: ME I, 345


budulis

I budulis, ‡

3) = budēlis I 2: buduļu vakaru BW. 33466 var. budulīti (Var.: budelīti) 33355 var.

Avots: EH I, 249


budulis

II budulis, einer, dre etwas umgräbt: bubulis bubuļā visu ārā Mar. n. Rkr. XV, 108. [bud - ist vielleicht eine Kontamination von bed - (in best) und dub - (in li. dubìnti "дуплить".)]

Avots: ME I, 345


builis

buîlis 2 , ein stumpfes Beil: auch Lemsal, Wainsel.

Avots: EH I, 249


builis

buîlis 2 Kand. [Nigr., bùilis 2 Lis.], ein stumpfes Messer, Beil Mag. XII, 2, 64; vgl˙li. builùs, länglich rund.

Avots: ME I, 346


builis

II builis (?), = bul˜lis 1: vērsi, vērsi, buili, buili (Var.: bulli)! BW. 20375 var. (aus Altona). ui aus u durch Epenthese?

Avots: EH I, 249


buķelis

buķelis (unter buks),

1): kâ pē̦rnajam buķeļam BW. 12398, 4 var. kaza satikās ar pe̦lē̦ku buķelīti BW. piel. 2 23022 1 ;

2): h) - auch Grobin, Siuxt.

Avots: EH I, 250


buklis

buklis, ein ganz stumpfes, wackliges Beil oder Messer Annenburg, Garrosen, N.-Bergfried, Salgaln. Zu *bukt.

Avots: EH I, 249



bulbulis

I bulbulis, bulbuls,

1) ein sagenhafter Wundervogel
[bul˜buls PS.], der Menschen in Bäume verwandelt [nach Pogodin IFA. XXIV, 43 aus pers. bulbul]: vai Zaļuo tē̦vs nav īsts bulbula putns, kas šuo mežu cēlis nuo apburtiem cilvē̦kiem, tuos pārvē̦rzdams kuokuos Aps. V, 8; Etn. I, 120;

2) der Popanz, =
bubulis Ruhental.

Kļūdu labojums:
A. = Aps. V,8
jāizmet (zu streichen ist):Aps.V,8,

Avots: ME I, 348


bulbulis

II bulbulis, die Wachtel [?] Etn.

Avots: ME I, 348


bulis

I bulis Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 71, Oknist, = bul˜lis 1.

Avots: EH I, 251


bulis

II bulis Mesoten "= builis, ein Messer mil abgebrachener Spitze".

Avots: EH I, 251


bullelis

bullelis Pas. VI, 225, (mit ul˜) Frauenb., ein pejoratives Demin. zu bul˜lis I.

Avots: EH I, 251


bullis

bul˜lis,

2); grobe Bezeichnung einer Mannsperson
Kandau;

4): "aklais arkls" Ramkau (ceturtuo reizi vaguoja tupiņus ar bulli).

Avots: EH I, 251


bullis

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. 2 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348


bumbulis

bumbulis,

3) auch Alswig, Mahlup;

7) auch AP. (mit um̃);

8) ein kleiner, runder Gegenstand (namentlich von Kartoffeln:
mit ùm 2 ) Kaltenbr.;

10) eine Art Haspel
(krijs), auf die man Garn windet (mit ùm 2) Saikava.

3) (von Menschen) - zu ersetzen durch

9) (von Lebewesen); hlerher gehören wohl auch die Zitate aus
BW. 33089, 2 und 29246 unter 8. J. Al.

Avots: EH I, 252


bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350


bumplis

bumplis, Rohrdommel (ardea stellaris L.) RKr. VIII, 97.

Avots: ME I, 350


bundulis

buñdulis,

1): auch Iw., Liewen-Bersen;

4): zusammengewickelte Lappen
Meiran; ein in Lappen eingewickeltes kleines Kind Lubn.; ‡

9) = bum̃bulis 9: bij man vīra bundulīt[i]s (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 11 var.

Avots: EH I, 253


bundulis

buñdulis [Gr. -Essern, Wandsen],

1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;

2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;

3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. 2 2573;

4) ein Bündel
Ruj. n. U.;

5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;

6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;

7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;

8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]

Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)

Avots: ME I, 350, 351


bundžaklis

bundžaklis, ein Bündel Kleidungstücke Seew. n. U.

Avots: ME I, 351



bungulis

[I buñgulis Altenburg "eine Beule vom Schlag" vgl. bunga 4.]

Avots: ME I, 351


bungulis

[II bùngulis 2 Lis., Bers., ein Knüppel; vgl. bunga 2.]

Avots: ME I, 351


bungulis

[III buñgulis Ruj., ein Klötzchen; vgl. buñdulis dass.]

Avots: ME I, 352


bunkulis

bunkulis "?": darbnīcas ar ratiem, stikla un metalla bunkuļiem J. Veselis Daugava 1934, S. 419.

Avots: EH I, 253



burbulis

I bur̂bulis: auch Erlaa n. FBR. XI, 11, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Saikava.

Avots: EH I, 254


burbulis

I bur̂bulis [PS., C., Wolm., Kr., Lis., Kreuzb., AP., Mar., Bers., Dond., Bächhof, Grünwald, Lemsal u. a. bùrbulis 2 K., Nerft], burbula N. - Schwb., Spr., [* burbuls (= li. bur̃bulas), erschlosen aus dem Demin. burbuliņš BW. 29720], eine Luftblase in einer Flüssigkeit, Wasserblase: apaļš mans kumeliņš kâ ūdens burbulītis BW. 29599; burbuļus mest, Wasserblasen erzeugen. ielīdīšu putras baļļiņā un uzmetīšuos par burbuli LP. VI, 147; ziepju b., Seifenblase. viss tik sapņu burbulis, viss tik burbuļu sapnis Zalkt. II, 57. Zu burbināt und li. burbė´ti "клокотать (о кипящей вод); кипѣть с гулом."

Avots: ME I, 352


burbulis

II burbulis, ‡

2) ein fetter Mensch
Diet.

Avots: EH I, 254


burbulis

II burbulis, die Buchel, Erhabenheit im Erz: viens (vainadziņš) bij ze̦lta lapiņām, uotrs bimanta burbuļiem BW. 3010. nu tik liku vaiņagam trīskārt ze̦lta burbulīšu 6026. [Wohl zu burbêt und li. burbė´ti "anschwellen".]

Avots: ME I, 352


burbulisks

burbulisks [?], mit Buckeln besetzt: burbuliski iemaukti L.; [bei Manz. dafür burbulains].

Avots: ME I, 352


burgulis

burgulis: zur Etymologie s. auch Būga Arch. Philol. I, 49.

Avots: EH I, 254


burgulis

burgulis U., burgutiņa BW., die aufsteigende Wasserblase; [zu li. burgė´ti "бить ключем"].

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 13595 var.

Avots: ME I, 353



burnilis

burpilis "Segelgiesser" Mag. XVII 1, 81. Beruht wohl auf li. burpelis "Giessholz für Segel" (zu li. pìlti "giessen").

Avots: EH I, 255


bursteklis

bursteklis, das Zaubermittel: bur stekļus, pesteļus ieliek ve̦cā ratu rumbā Etn. III, 56; burstekļu vārdi, Zauberworte A. XIII, 227.

Avots: ME I, 354


burtulis

burtulis, ein grosser, dicker Regenwurm Lettg.

Avots: EH I, 255


burveklis

burveklis,

1): ein Zaubermittel, womit man andere an sich fesselt
Janš. Bandavā I, 121.

Avots: EH I, 255


burveklis

burveklis,

1) ein zur Schädigung seines Nächsten irgendwo hingelegtes Zaubermittel
[bùrveklis C., Salis, būrvēklis 2 Bers., Laud., Fehteln, bur̃veklis Ruj.]: burveklis - laukuos vai ē̦kās nuolikta lieta, kâ uola, pele, cālis u. t. pr. Konv. 1 kad atruon savā mājā vai nuome̦stu pautu, vai citus atstātus burvekļus, tad tuo darījis ļauns cilvēks Tr. IV, 525;

2) der Haus -, Baumschwamm, dessen Erzeugung der Zauberei zugeschrieben wird
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 355


burzgulis

burzgulis,

1): auch (mit ùr 2 ) Linden.

Avots: EH I, 256


burzgulis

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis 2 Laud., Bers., bur̂zgulis 2 Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: māsiņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė´ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356


burzulis

I burzulis: kad bija tie bur̂zuļ[a] 2 laiki (unruhige, Kriegs-, Revolutionszeiten), tad gan bija bailīgi Strasden.

Avots: EH I, 256


burzulis

I burzulis, bur̂zums 2 [Salis, Ruj.], das Gewühl, das Treiben, der Strudel: viņš skatījās dancuotāju burzulī Purap. tālu nuo pasaules burzuma B. Vēstn.

Avots: ME I, 356




buzelis

buzelis, ein unfreundlicher, böser Mensch: Jānis ir kâ buzelis, viņš ar mani ne+vienu labu vārdu nevar parunāt Dond.; [vgl. buzis].

Avots: ME I, 356


būzēlis

bũzẽlis,

2): auch AP., Sermus, Wenden;

3) das Geschlechtsorgan
Sermus.

Avots: EH I, 258


būzēlis

bũzẽlis,

1) ein zottiger Kopf;

2) Knecht Ruprecht Dond.,
PS.: nerātnus be̦rnus māte mēdza baidīt ar būzēli. Vgl. būzis.

Avots: ME I, 360




čabeklis

čačeklis "priekšme̦ts, uz kuŗa uztin pinamas dzijas" Alk. - S.

Avots: ME I, 400


cābelis

‡ *cābelis oder *cābele, der Zobel (?): cābeļu kažuokā BW. 34818. Aus mnd. zabel.

Avots: EH I, 261


čablis

[čablis, ein schwaches Küchlein Erlaa; vgl. čabulis.]

Avots: ME I, 400


cabulis

[cabulis, ein kleines Küchlein AP., Drsth., Schujen, Roop u. a.]

Avots: ME I, 363


cābulis

I cābulis: ein Küchlein C. (mit ã).

Avots: EH I, 261


cābulis

I cābulis, der Hahn: cibu, cabu, cābulīti BW. 2477. saimnieks gājis ar lielām kājām kâ cābulis A. XX, 53. [In Wandsen sei cãbulis ein Küchlein mit befiederten Beinen; in Ruj. - ein Küchlein.]

Avots: ME I, 366


cābulis

[II càbulis 2 Kreuzb. "ein Mensch ohne Kraft"; cãbulis Lappier "jem., der mit nichts fertig wird"; vgl. etwa li. kiõblinti "итти неуклюже".]

Avots: ME I, 366


čabulis

čabulis, etw., was raschelt: -

a) schlechtes Kleinkorn
[Posendorf, Burtn.]: paberi cūkām kādu lāpstu čabuļu;

b) eine schlecht gewachsene Pflanze:
mums šuogad nebij ne˙kādi lāga kāpuosti; tādi čabuļi vien Etn. II, 34;

c) ein winziges, unbedeutendes Wesen, [ein kleines Kind
od. Küchlein Fest.; in Gramsden, Dond. u. a. als Kosename]: čibu, čabu, čabulīt (von einem Huhn) BW. 2470, 7. meitiņ, mana čabulīte 15864, 4. bet kuo nu es ar tādiem čabuļiem runāju A. XIII, 2, 134;

d) ein alter, kraftloser Mensch:
kas tad tur nu par strādnieku, tāds čabulis tik ir Līniņ Wain. [Um Talsen sei čabulis ein geschwätziger Mensch; in Gramsden čabulis - ein ungeschickter Mensch.]

Avots: ME I, 400


čabulis

I čabulis: ein unangenehmer Schwätzer Gramsden.

Avots: EH I, 282



čabulis

[III čābulis, ein schwacher Mensch: kas nu tur par strādnieku, tas tāds čābulis Burtn.]

Avots: ME I, 407


čābulis

I čãbulis Līn., wohl =] čābuls Oberl. n. U., ein [schwaches (Morizberg)] Küchlein. Vgl. cābulis 1.

Avots: ME I, 407


čābulis

[II čãbulis Dond., ein Kind, das schon čãbā.]

Avots: ME I, 407


caculis

cabulis,

1): auch Bērzgale (mit a, nicht o gesprochen), Lös., N.-Schwanb., Ruj.;

2) (unter cabītis): auch AP. (hier auch zur Bezeichnung von Tierjungen), Sermus; ‡

3) Plur. cabuļi, schlechtes Kleinkorn
Nauksch., Salisb.

Avots: EH I, 259





čakalis

čakalis Sonnaxt, = šakalis I: palasīt gar ce̦lmiem skaidas un čakaļus Janš. Dzimtene III 2 , 129.

Avots: EH I, 282


cālis

cãlis: Demin. cāliņš BW. 2036, 6; vista savus cāļus šķīra BW.2036, 2; zuosu cāļi, junge Gänse Ulanowska Łotysze 33; nav ne˙viena calīša, es ist keiner da Siuxt: izstaigāju istabas, - nav ne˙viena cālīša iekšā.

Avots: EH I, 262


cālis

cãlis, fem. cãle BW. 24723, 1, Demin. cãlẽ̦ns, - ĩtis, das Küchlein, das Hühnchen. Sprw: cālis grib vistu mācīt. dumbra cālis, Wasseroalle (rallus aquaticus L.) Natur. XXXVII, 17_; niedru c., punktiertes Sumpfhuhn ebenda 168; cāļu puķes, Windröschen (anemone L.) RKr. II, 66; [cāļu zieds, anemone nemorosa Ronneb., Smilt.]. Das Demin. cālītis ist ein beliebtes Liebkosungswort: tiesa gan, cālīt.

Avots: ME I, 367


čamulis

čamulis,

1) die Traube, der Büschel:
ir gan man čamuļi MWM. IV, 903. čamulīte, eine kleine Traube von Nüssen Ruj. n. U.;

[2) der Schädel
Dond.].

Avots: ME I, 403


čangalis

čañgalis AP. u. a., Schimpfname für einen Letten aus Latgale.

Avots: EH I, 285


čapaklis

[I čapaklis, ein Hackeisen zum Zerkleinern des Viehfutters Stuhrhof.]

Avots: ME I, 404


čapaklis

[II čapaklis, ein Trödler A. - Schwanb.]

Avots: ME I, 404


čāpaklis

[čāpaklis Kroppenhof "ein lümmelhafter, liederlicher, unsauberer Mensch, der mit den Fingern aus der Schüsse nimmt"; vielleicht mit ostle. čā- aus ķē̦-.]

Avots: ME I, 408


čaplis

čaplis, ein älterer, in der Arbeit und im Gehen langsamer Mensch Matkuln.

Avots: ME I, 404


čāpulis

čāpulis, jem., der langsam geht, kriecht: ziņnesis piesējis savu baltuo čāpuli (sein weisses, altes Pferd) pie kapa žuoga LP. VII, 36.

Avots: ME I, 409


čārmūkslis

čārmūkslis Stockm., für sē̦rmûkslis, Eberesche Etn. II, 17. hier wohl ostle. aus ē̦.]

Avots: ME I, 409



čaukstulis

čaukstulis, etw., was raschelt: uz egles čaukstulis (Var.: čaukstiņš), uz čaukstuļa plive̦ns, uz plive̦na rungulis RKr. XVII, 417 (Rätsel).

Kļūdu labojums:
RKr. XVII = RKr. VII

Avots: ME I, 406


caurgalis

caurgalis, der Nimmersatt: tāds caurgalis nav pieēdināms Lub.

Avots: ME I, 365


čaurumelis

čaurumelis, dial. für caurumelis, ein kleines Loch U.

Avots: ME I, 407


cebelis

cebelis, ein kleines Brot: māte izcepa bē̦rniem cebelīti Plm.

Avots: ME I, 367


ceblis

[ceblis Alt - Autz "etwas Verfilztes": vilna savēlusies kâ ceblis.]

Avots: ME I, 367


cekalis

ce̦kalis,

3): ce̦kulītis, ein braungraues Vögelchen mit einem Federbüschel auf dem Kopf
Tals.

Avots: EH I, 263


cekulis

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368


celelis

celelis (li. kelẽlis), verächtl. Demin. zu ceļš, der Weg: pa tik šauru celeli nevar izbraukt Dunika.

Avots: EH I, 263


celis

celis: ceļuos nuometās BW. 15062. līdz ceļiem dubļus bridu 16101. sē̦tmalīšus celīšiem nuoluodāju BWp. 1241, 1. ūdens celī, das Wasser reicht bis zu den Knien Heidenfeld. Meillet stellt es Bull. XXVII, 55 zu cilˆts, slav. čeljadь "Geschlecht", gr. τέλος "Schar" u. a.

Avots: EH I, 263


celis

celis (li. kelỹs, auch kẽlias), gew. Pl., das Knie: ceļi luokās, ļuodzās, trīc, die Kniee wanken, zittern; ceļus apkampt, die K. umfassen; ceļuos mesties, auf die Kniee fallen; ceļuos lūgties, kniefällig bitten; pie ceļiem krist, zu den Füssen fallen. līdz ceļiem od. ceļa galiem, bis zu den K., eine beliebte Massbezeichnung: līdz ceļiem od. ceļu mē̦rā dubļus bridu. [Weiterhin zu li. kelė´nas "Knie(scheibe)", aksl. колѣно "Knie" und wohl auch (vgl. le. ceļu riteni od. skriemelis "Kniescheibe", ahd. knierado und span. rodilla) zu le. duceles "zweirädrige Wagen", apr. kelan "Rad", aksl. коло, an. huel "Rad" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 567.]

Avots: ME I, 368


celiski

celiski Salis, Segew., Adv., auf den Knien.

Avots: EH I, 263


ceļkauliski

ceļkauliski zemē nuomesties, hinknieen MWM. II, 417.

Avots: ME I, 370


ceļmalis

ceļmalis (unter ceļmala): tu ziedēji ceļmalī BW. 11406 var. ceļmalīša krūmiņā 26060.

Avots: EH I, 264


celmelis

[cel˜melis Līn., Deminutiv zu ce̦lˆms.]

Avots: ME I, 369



čenkslis

čenkslis "die Sehne des Bizepses" (aus einem handschriftlichen Vokabular).

Avots: EH I, 288


censeklis

censeklis,* der Streber: nav vēl uzstājušies ļaunprātīgi censekļi Lautb.

Avots: ME I, 372


censlis

censlis Vārds, ce̦nsulis Lautb., der Streber *.

Avots: ME I, 372


ceplis

I ceplis: ceplītis Salis, Sessw.

Avots: EH I, 266


ceplis

I ceplis, Demin. - ītis, der Zaunkönig. Sprw.: lielās kâ ceplītis [Vgl. etwa priekšceplis U., ein Vorlauter, und [?] slov. čepériti se "sich wichtig tun" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 143.]

Avots: ME I, 373


ceplis

II ceplis: Demin. acc. s. cepliņu BW. 2111, 2,

1): pilnu cepli maizes cepa BW. 3070;

3): ein Zimmerofen
Oknist;

4): auch Fest.;

5): kaļķu c., die Kalkbrennerei:
kaļķu cepli kurināja BW. 27533;

6): auch Pas. II, 115; Vlll, 305, Grob., Oknist, Rutzau, Siuxt, Strasden, Trik.:
man sadega raušu c. BW. 382, 10. ve̦se̦lu cepli maizes atveda Grob.; ‡

7) die Pfeife
Janš. Bandavā I, 78.

Avots: EH I, 266


ceplis

II ceplis,

1) der Backofen:
ielīdis cepļa krāsnī pašā dibinā LP. V, 3;

2) der Ofen in der Getreidedarre:
rijnieks cepli aizkūris LP. VI, 149;

2) in Lettg. bedeutet ceplis einen jeglichen Ofen;

4) ceplītis, der kleine Ofen zur Beleuchtung in der Dreschtenne
U.;

5) ķeģeļu ceplis, die Ziegelei;

6) = cepiens: Sprw. viņš vairāk nekā vienu cepli maizes izcepis.

Avots: ME I, 373


cerēklis

I cerêklis [Autz], cerekle, Hoffnungsstütze, worauf jem. seine Hofnung setzt N. - Autz n. U. die Hoffnung St.: cik man paliek cereklē; amats, kas cereklē, ein Amt, das man sich einbildet Elv. katechismu sauca ve̦cuos laikuos par cerekli N. - Schwnb. [cereklis St. "Überlegung"; cerekle St. "der Affekt; was man inbrünstig denkt, empfindet und hoff; Meinung"; ļauna cerekle St. "Argwohn"; cereklē būt St. "in der Hoffnung sein"; brīnišķas cerekles St. "seltsame Einfälle".]

Kļūdu labojums:
N.-Autz n. U. = U.; das Warten N.-Autz n. U.

Avots: ME I, 374


cerēklis

[II cerēklis (an der Seda und Rūja), eine mit Gestrüpp (ce̦ri) bewachsene Stelle.]

Avots: ME I, 374


cērklis

cērklis: auch (mit êr 2 ) Salis.

Avots: EH I, 268


cērklis

cērklis Moritzberg, cērklis, cērkne Wolmar, cērksnis Ruj., = cērtnis 1.

Avots: ME I, 377



čermulis

če̦rmulis, ‡

2) če̦r̂muļi, Morcheln
Lubn.

Avots: EH I, 288


čermulis

[če̦rmulis Posendorf], če̦rmuls, ein Knäuel, Geball: nuo tē̦va vairāk ne+kas nebij atlicies kâ satecējis uogu če̦rmuls (pēc ugunsgrē̦ka) Līb. 60. [cērmes, valgi, zari var sapīties če̦rmulī Posendorf.]

Kļūdu labojums:
uogu = uogļu

Avots: ME I, 410


ceroklis

[ce̦ruokslis L. "der Purzel"; vgl. ce̦rs 5.]

Avots: ME I, 376


ceroklis

I ce̦ruoklis, die Hoffnungsstütze, die Zuflucht: [ne˙viens ce̦ruoklis (in der neusten Auflage: patvē̦rums) ir kâ mūsu dievs Glück I Sam. 2, 2]. kungs, paliec mūsu ce̦ruoklis G. L. [Wohl von *ce̦ruot = cerêt.]

Avots: ME I, 376


ceroklis

[II ce̦ruoklis, ce̦ruokslis, = dze̦ruokslis. [Zu klr. череняк "Backzahl", slovak. čren "Kinnbacken", kymr. cern "Kinnbacken", ai. carvati "zerkaut", s. Būga Aist. St. 167 und РФВ XVII, 234.]

Avots: ME I, 376


cerokslis

I ce̦ruokslis (unter ce̦ruoklis III): auch in Dond.

Avots: EH I, 267


cerokslis

III ce̦ruokslis, eine kleine Strauchgruppe Gramsden. Zu ce̦rs II 1.

Avots: EH I, 267


cērokslis

cē̦ruokslis (mit e, zu lesen?) "eine Gruppe von Strauchern oder Blumen" Naud. Vgl,

Avots: EH I, 268




červelis

[červelis, červele Lub., Fest. "ein Auswuchs, Knorren oder eine sonstige Unebenheit am Baum" Posendorf; "etwas Zusammengekrolltes": lapa nuo karstuma sarāvusies červelī.]

Avots: ME I, 410


cibulis

cibulis,

2): auch AP., Saikava.

Avots: EH I, 269


cibulis

[cibulis PS., Grobin], cibulītis,

1) das Hühnchen;

2) Liebkosungswort:
un tu atbrauci, manu cibulīt! In dieser Bed. auch cibuliņš. [Zu ciba 1.]

Avots: ME I, 379


čiebulis

čiebulis,

1): ein viel piependes Keuchel oder Kind
PV. (mit ìe 2 ).

Avots: EH I, 292


čiebulis

[čiebulis Lub., Fest.,

1) ein Mensch, der beständig über seine Armut jammert;

2) einer, der feilscht.]

Avots: ME I, 417


ciemkukulis

cìemkukulis, auch ciema kukulis, feineres Brot, das den Gästen nach einer Festlichkeit als Gastgeschenk gegeben wird; ein Gastgeschenk, ein geschenk überhaupt.

Avots: ME I, 393



čiepstulis

čiepstulis, einer, der zwitschert, ein Vogel: sēd perēklī mazs čiepstulītis Latv.

Avots: ME I, 417


ciešulis

ciešulis, f. - le, der, die Leidtragende: nāc nu, nāc, mans nabaga ciešulīti!

Avots: ME I, 395


cietulis

cìetulis, der Dulder, Notleidende R. SK. II, 131.

Avots: ME I, 397


ciglis

ciglis: auch Golg., N.-Bergfried, N.-Peb., N: Schwanb., Selsau.

Avots: EH I, 269


ciglis

ciglis [wohl dem scheinbaren Demin. ciglīt(i)s aus *stiglīt(i)s (aus d. Deutschen) entnommen], der Stieglitz. Sonst dafür dadzītis, ķivulis.

Avots: ME I, 379


cīglis

cīglis Juris Brasa 195, der Zeisig.

Avots: EH I, 275


cigulis

[cigulis, das Füllen Wid.]

Avots: ME I, 379


cigulis

I cigulis: auch Iw., Schnehpeln u. a. (in Semgallen und Kurland).

Avots: EH I, 269


cigulis

II cigulis "eine Scheibe (am Webstuhl), an der die audi befestigt werden" Pankelhof.

Avots: EH I, 269


čikslis

čikslis U., = der Schenkel. [Vielleicht aus cisklis; vgl. ciska und činkslis.]

Avots: ME I, 412


čīksteklis

[čīksteklis Posendorf, čĩkstēklis Peb. "ein Gegenstand od. Mensch, der čīkst".]

Avots: ME I, 416


čikstelis

čikstelis, eine Schürstange, Ofenkrücke Adsel, [Oppek., Mar., N. - Laitzen, Burtn.]: ņem, māmiņa, čikstelīti BW. 20565 var.

Avots: ME I, 412


čikstiklis

čikstiklis,

[1) ein Gegenstand zum Stossen
od. Stochern AP.];

2) eine Schürstange, Ofenkrücke
Mar. n. RKr. XV, 110, [Stomersee, Oppek., A. - Schwanb.].

Avots: ME I, 412


čīkstulis

čīkstulis,

1): ein sich beklagender Siechling
Fehteln, PV.; ‡

2) wer zu feilschen liebt;


3) "kas čīkst": žīds brauc ar saviem čìkstuļa 2 ratiem Saikava.

Avots: EH I, 292


čīkstulis

[čīkstulis Weinsch., jem., der sich viel beklagt (čīkst).]

Avots: ME I, 416



cilvulis

[cilvulis Elger 497, = cĩrulis, die Lerche.]

Avots: ME I, 383



cimbulis

cim̃bulis,

1): auch Smilt.; cimbuļi "kleine Grashümpel auf einer Wiese"
Plm.

Avots: EH I, 271


cimbulis

cim̃bulis,

1) eine trockene, harte Erdscholle
PS., N. - Kmph.;

2) eine Wiese, auf der Baumstämme und Wurzeln sind
Ubbenorm. [Wohl von einer Wurzelform cimb - abgeleitet, die eine Erweiterung der Wurzel von kams "Kloss" ist.]

Avots: ME I, 383


cimpulis

cimpulis Lems. n. U., = cimbulis 1.

Avots: ME I, 383


cimslis

cimslis: "abgekochtes Bein eines Schweines" Baldohn; "die Sehne" Autz, Usmaiten.

Avots: EH I, 272


cimslis

cimslis, Ober - und Unterschenkel, auch die grosse Sehne in der Kniebedeutung Allend. n. U. (unter čimslis); [cim̃slis, die Sehne Neuermühlen, Salis].

Avots: ME I, 383, 384


čimslis

čimslis, Sehne am Hinterbeine, Achillessehne, der Schenkel; vgl. cimslis.

Avots: ME I, 413


cimulis

[cimulis, bei U. unter cimbulis "Ackerscholle" und anscheinend gleichbedeutend damlt.]

Avots: ME I, 384



cingulis

I ciñgulis: auch Muremois, Orellen; eine mitsamt der Erde herausgerissene Graswurzel Seyershof: asie cinguļi duŗas kājās Orellen.

Avots: EH I, 272


cingulis

I ciñgulis, eine Trockene Ackerscholle Salisb. n. U., [Wolm. - v Wohl nebst cim̃bulis zu kams un in diesem Fall mit ng aus mg.]

Avots: ME I, 384


cingulis

II cingulis "die Keule" Gr. - Behrsen. [Wenn mit der "Keule" hier der Hinterschenkel gemeint ist, wohl zu cimslis mit ng aus mg.]

Avots: ME I, 384


čingulis

čiñgulis,

1): auch Brucken, ("stilbs") Linden in Kurl.; ein Fleischstück mit Knochen Kurmene;

2) ein Hümpel, Grasbüschel
Linden in Kurl. (mit ìn 2 ).

Avots: EH I, 290


čingulis

čiñgulis [Essern], čingalis LKVv., Knochenende vom Hintervierte Biel. n. U.; die Keule, das Knie od. Gelenkstück von einem Schwein Etn. II, 17. [Vgl. cingulis 2.]

Avots: ME I, 413


činklis

čiñklis, der Schweineschinken Grünh.; [vgl. činka 3].

Avots: ME I, 413


činkslis

čiñkslis: auch BW. piel. 2 19186,3, Brucken: tai (= ķēvei) ar vē̦zdu pa činkšļiem dauzīdams Mekons Mellā gram. I, 55. čigāns zuog cūkas činksli A. Brigadere Skarbos vējos 224. činksls ("kustuonim tas, kas cilvē̦kam celis") ir pakaļkājām Salis.

Avots: EH I, 291


činkslis

čiñkslis [Essern, Bers., Wilzen, Neuermühlen, Gr. - Sessau, Mitau, Bauske, Tuck.], = cinkslis. [In Salis Pl. čiñksli"ikri".]

Avots: ME I, 413


činkstulis

čin̂kstulis PV., wer zu flennen pflegt.

Avots: EH I, 291


cinkulis

cinkulis,

1): auch (mit in̂ 2 ) Salis; "krūma celmiņš" (mit ìn 2 ) Kortenhof; ‡

2) eine trockene Erdscholle
(mit in̂ 2 ) Lemsal, (mit iñ) Salis. Vgl. kañkalis I.

Avots: EH I, 272


cinkulis

cinkulis 2, = cinītis, ein kleiner Hümpel Mar. n. RKr. XV, 109, [Oppek. - Wohl eine späte Erweiterung von cinis, zunächst vielleicht von einem *cinka (vgl. utka, Janka und činka 2)].

Avots: ME I, 384


činkulis

I činkulis "?": bārzdas č. Latv.

Avots: ME I, 413


činkulis

[II činkulis,

1) jem., der eine Arbeit nur protestierend und sich beklagend verrichtet
Siliņ, (dafür auch činkulīgs cilvē̦ks);

2) "ein zäher Mensch, mit dem man viel feilschen muss"
Gramsden; ein rechthaberischer Mensch Rönnen.]

Avots: ME I, 413


činkulis

[III čiñkulis N. - Peb., Lös. "ein Erdkloss"; in Druw. ein Hümpel. Vgl. cinkurs.]

Avots: ME I, 413


činkulis

[IV čiñkulis Jürgensburg, Schujen, Ekau "luopa ciska", also = čingulis.]

Avots: ME I, 413


cīpeklis

cìneklis 2 (mit ī gesprochen) Lubn. "eine Stelle im Walde, in der Nähe einer Rodung, wo Baumstämme, Aste usw. durcheinanderliegen"; vgl. die Wiesennamen Cīneklis Lvv. I, 66 (Alswig), 72, Cīnakls Kortenhof, Cīnaklis Mar., Cīnakla pļava Stom.

Avots: EH I, 276


cīpolis

cĩpuôlis 2 PlKur., die Zwiebel.

Avots: EH I, 276


čipslis

čipslis, ein ästiges Stück Holz: kuo tur nu šķelt: čipšļi vien ir Mar. n. RKr. XV, 110.

Kļūdu labojums:
ein ästiges Stück Holz = ein Astholzstück (zaru malkas gabals)

Avots: ME I, 414



čirgailis

čirgailis: auch (mit ìr 2 und ) KatrE. und Ogershof.

Avots: EH I, 291


čirgailis

čirgailis LP. VI, 829 [aus Erlaa], A. VIII, 1, 146, čir̃gālis [Peb.], čir̃gata [Stuhrhof, Zirsten, Schujen, Roop, Fest., Arrasch, Peb., Morizberg], die Eidechse Etn. I, 104. [Anderswo: šķir̃gata od. ķirzate.]

Avots: ME I, 414


cirkalis

cirkalis, aus cirvkalis, der Steinmetz, der Steinbeile verfertigt Bielenstein Gr. 285, H. 10.

Avots: ME I, 385


cirkslis

[cir̂kslis 2 Roop, die Spitzmaus; vgl. cirksnis 2.]

Avots: ME I, 385


cirkslis

I cirkslis, Wespe Peb.; s. cirksnis 3.

Avots: ME I, 385


cirkslis

II cìrkslis 2 Bers., Laud., der Knöchel am Fusse; [der Schinken Sehren, Gold., das Hüftbein Riga Wohl zu cirksnis 5].

Avots: ME I, 385



čirkstelis

‡ *čirkstelis 2 (?) Warkl., eine heisere, kreischende Stimme. Oder mit -ēr- zu lesen?

Avots: EH I, 291


cirkulis

[cirkulis Elger 497, = cĩrulis, die Lerche.]

Avots: ME I, 386


čirkulis

[čir̂kulis 2 Nigr., ein verkommenes, nicht gut fressendes Ferkel.]

Avots: ME I, 415


cirmulis

cirmulis (s. cìrmuļi),

1): auch (mit ìr 2 ) Zvirgzdine: cirmuļi slapņā vasarā apē̦d buļbas;

3) der Holzwurm
(mit ir̂) Warkl. n. FBR. XI, 102, 120.

Avots: EH I, 273


cirpeklis

cirpeklis, die Schur: tas ir viss cirpeklis, das ist alle Wolle dieser Schur Hug. Mag. II, 1, 72.

Avots: ME I, 386


cirpslis

[cirpslis Jauns., beim Mähen zwischen den einzelnen Sensenschnitten nachgebliebenes, unvollständig abgemähtes Gras.]

Avots: ME I, 386


cirpulis

cìrpulis "burvis" (werschertl): gavēnī cirpuļi apcērp pa naktīm luopus Trik.

Avots: EH I, 273


cirslis

I cirslis "der Ziemer, die Hode" Wessen.]

Avots: ME I, 387


cirslis

II cirslis (unter cìrksnis II): auch A.-Rahden, Assiten, Blieden, Doblen, Gramsden, Jāsmuiža, Kārsava, Liepna, Mērdzene, N.-Peb., Salwen, Warkl., (mit ìr 2 ) Fest., Saikava, (mit ir̂) Golg., (cir̂slītis 2 ) AP.: cirslīt[i]s kurmi ... nuokuoda BW. 2250, 1. - 2 und 5 durch II und V zu ersetzen.

Avots: EH I, 274


cirslis

II cirslis, s. cirksnis 2 und 5.]

Avots: ME I, 387


cirslis

III cirslis (unter cir̂ksnis 2 V): (Plur. ciršļi) auch PV., (mit ìr 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 274


cirslis

IV cirslis PV. "ein von Wuchs kleiner, leicht aufbrausender, rauflustiger Mensch".

Avots: EH I, 274


čirstaklis

čirstaklis,

1) Schnepper zum Aderlassen
Mag. XIII, 2, 40;

2) čir̃staklis, die am Kopfende nach oben verlängerten Füsse eines Bettes, die oben durch eine zum Aufhängen von Kleidern dienende Stange verbunden sind Stuhrhof.]

Avots: ME I, 415


cīrulis

cĩrulis: Demin. cīruliņš BW. piel. 2 2624, 1 var., cīruleņš BW. 2692, 8; cīrulītis mazputniņš BW. 2644, cī rul[i]s mani aizdziedāja 28740; meža (Sassm.) od. sila od. vēja c., die Baum-, Heidelerche (alauda arborea).

Avots: EH I, 276


cīrulis

cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis, Haubenlerche, cīrulītis als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti "zirpen", r. чири́кать "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига "Haubenlerche".]

Avots: ME I, 391, 392


cirzgalis

cìrzgalis 2 Sonnaxt, die Eidechse.

Avots: EH I, 275


čirzgalis

čìrzgalis 2 Sonnaxt, die Eidechse.

Avots: EH I, 291




čuilis

[čuîlis 2, ein stumpfes Messer Waldeg.]

Avots: ME I, 418


čukslis

čukslis Druw. "ein mit Moos, Weidengebüsch, Sumpfporst v. a. bewachsener Sumpf, der sich in eine fruchtbare Gegend hineinstreckt". Vgl. čukšļi.

Avots: EH I, 294


čūkslis

I čūkslis,

1): auch Grobin, Treiden (mit ù 2 ); schlechtes Gebüsch
BielU.; ein unpassierbares Walddickicht N.-Peb. n. Latv. Saule S. 1043; čūkšļu purvs - auch N.-Peb.;

2): čūkšļi, dürres Laub
Grünh., "slapji žagari (gaļas žavešanai)" Ellei, Sessau (mit û 2 ): čužus, čūkšļus un gružus dedzinuot kuopā Janš. Līgava I, 110 (ähnlich II, 10 u. a.).

Avots: EH I, 298


čūkslis

I čùkslis [C., čùkslis 2 A. - Schwanb.],

1) [čûkšļi 2 Nigr., Līn.], = čūkslājs 1: purva čūkslis, kas brikšķēt nuobrikšķēja MWM. VIII, 321, Lasd.; čūkšļu purvs MWM. IX, 663;

2) Pl., čūkšļi, der Schutt
Naud.: kārta lapu un čūkšļu Brig. tumšie gari čūkšļuos grimst.

Avots: ME I, 424


čūkslis

II čûkslis 2, aufgeworfene Lippen: tagad liels čūkslis Kand., Ahs. čūksli uzmest, maulen Ahs.

Avots: ME I, 424


cūkstallis

cũkstal˜lis, der Schweinestall: es pielēcu cūkstallim BW. 33455.

Avots: EH I, 281


čūlis

čūlis,

1) ein ungeschickter Mensch
Wessen;

2) "?": čūli, čūli (Var.: ķūli), auzu sē̦tu! BW. 28161 (Aufzeichnungsort unbekannt);

3) in den Verbind. čùļa 2 bikse Warkl., čùla 2 zē̦ns ebenda "?"

Avots: EH I, 298



čumeklis

čumeklis,

1) ein wimmelnder Haufe
[Roop, Burtn., Schujen, AP., Bers., Nigr., Gramsden, Dausewas], Wirrwarr, Knäuel: ļaužu jau čumēja uz ielas liels čumeklis, [čumēklis Morizberg], Sudr. E. tārpu č. MWM. VI, 603; skudru, čūsku č. Nauenb., Stuhrh., Erlaa, Kegeln u. a.; saraut čumeklī = čuokurā;

2) der Trödler, Zauderer, der Saumselige
[čumēklis Ekau]: kuo tu, čumekli, te čuminies Kand.

Avots: ME I, 420


čumekslis

čumekslis Naud., Mitau, = čumeklis 2.

Avots: ME I, 420



čunčulis

čuñčulis, eine Speise aus zerbröckeltem Schwarzbrot, Wasser und Zucker: auch čunčuliņš LKVv.

Avots: ME I, 421



čūplis

čūplis, dial. für šūplis n. U.

Avots: ME I, 425



čurbulis

čur̃bulis Ekau "in Milch oder Wasser gebröckeltes Brot".

Avots: EH I, 296


čurgulis

čurgulis, Wasserader Kronw. n. U.; durch Einsickern des Wassers hervorgebrachte Offnung od. das Einfliessen in die Offnung U.

Avots: ME I, 422


čurkslis

čur̃kslis: auch Dunika, Frauenb., Kal.. OB.; Uferschwalbe (hirundo riparia) Ahs.

Avots: EH I, 296



čurkstulis

čurkstulis, etwas Verknotetes, Zusammengerafftes: saknes saaugušas čurkstulī. blūzei uz krūtīm sašūti visādi čurkstuļi Druw.

Avots: ME I, 423


čurmulis

čurmulis, ‡

4) čur̂muļi Lubn., die Morcheln.

Avots: EH I, 297


čurmulis

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis 2 Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423


curulis

I curulis: ein Unkraut im Flachs und in der Gerste Seyershof: curuļi vien linu tīrumā: kad sēj linus tamī pašā tīrumā katrā gadā.

Avots: EH I, 280


curulis

I curulis, spergularia Karls.; [curuļi Trik., = kazuļi].

Avots: ME I, 397


curulis

[II curulis, der Knoten: diegs sameties curulī.]

Avots: ME I, 397


čurulis

[čurulis Gramsden, = pelce: palaist čuruli; vgl. čurêt I.]

Avots: ME I, 423



curzulis

[curzulis, der Knoten: diegs sameties curzulī.]

Avots: ME I, 397


čuslis

I čuslis: ein hölzerner Stock mit einem scharfen Nagel am Ende, mit dem man sich in einem Schlittchen fahrend - auf dem Eise weiterschiebt Salisb.

Avots: EH I, 297


čuslis

I čuslis, eine lange, spitze Waffe Plm.; eine Ofenkrücke Druw.; čuslītis, die Ahle Deguhnen Kand., Wolm.

Avots: ME I, 423


čuslis

II čuslis, ein moosiger Morast Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 423


čuslis

III čuslis, die Schlange Frauenb., Lieven-Bersen, Siuxt, (n. BielU.) Walk.

Avots: EH I, 297


čuslis

IV čuslis Sauken,

1) "ein schmutziges Zimmer, in dem mancherlei Sachen in Unordnung datiegen":
tai mājā ir gatavs č.;

2) "ein zerlumpter, unsauberer, unzuverlässiger Mensch";
dzīvuo kâ čušļi ("netīrīgi") Frauenb.

Avots: EH I, 297



čūslis

I čūslis, ein kleiner, niedrig gelegener Morast Plm.

Avots: ME I, 426




dadzilis

[dadzilis Kurmin (unter czyž), der Zeisig (acanthis); = li. dagìlis "Distelfink". - Zu dadzis, wie gr. ἀχανϑίς "Distelfink" zu ἄχανϑα "Distel": die Samen von Disteln und Kletten werden vom Distelfink als Nahrung benutzt.]

Avots: ME I, 429


daglis

daglis,

1): ein brandfleckiger
Eber C., Warkl.;

2): auch Iw.

Avots: EH I, 302


daglis

daglis,

1) ein bunter Hund
Katzd.;

2) s. dagla.

Avots: ME I, 430


daiceklis

daîceklis 2 [Weinsch.], verschiedene, kleine, wenig bekannte Gegenstände: ņem nuost savu daicekli, nimm deine Siebensachen weg. Wohl eine Weiterbildung von daiks.

Avots: ME I, 430


dailis

dailis, der Schöne: daiļa augu dailīšam BW. 9430.

Avots: ME I, 431


daliklis

daliklis, Teil, Anteil, so einem zukommt Für. I.

Avots: EH I, 304


dalis

[dalis, Teil, Anteil Gr. - Essern nach Dzimt. Vēstn. v. J. 1912, Nr. 260. Vgl. daļa und li. dalìs "Teil".]

Avots: ME I, 435


dapelis

dapelis, ein im Herbst geborenes Schaf Kurl.

Avots: ME I, 438


daplis

daplis, ein vorjähriges Lamm Ugalen n. FBR. VII. 22.

Avots: EH I, 307



dāraukslis

dâraukslis 2 Gold. n. Etn. I, 105, Katzd., Pergelholz; [für dāruokslis aus dârvuokslis, vgl. darvākslis dass. und dârbuokslis 2; dāraukolis Etn. III, 1622 (aus Edwahlen) dürfte fehlerhaft statt dāraukslis sein].

Avots: ME I, 447


darbakslis

darbakslis, darbaksle Plūd. Llv. II, 172, darbākslis [Weinsch.], U., dârbuokslis 2 Kand., [Līn.], ein Pergelscheit. [Vgl. darvakslis und darksle.]

Avots: ME I, 438


darbākslis

darbākslis (unter darbakslis): auch (mit ar̂ 2 und â 2 ) Siuxt.

Avots: EH I, 307


darbeklis

dar̂beklis [NP.], die Handarbeit, das Strickzeug A. XVI, 299, MWM. VIII, 330.

Avots: ME I, 438, 439


darbokslis

darbuokslis, einer, der viele Arbeiten beginnt, aber keine beendet Naud.

Avots: ME I, 439


darbokslis

dârbuôkslis 2, ein Pergelscheit Kand., Nigr. [dârb- ist tahm. für dar̂b-].

Avots: ME I, 447


darbokslis

II darbuokslis (s. unter darbakslis): būs ... darbuokšļi ... skaliem Janš. Dzimtene I 2 , 471, darbuokšļi nee̦suot vēl žāvē̦ti II 2 , 324. neliela darbuokšļa mangali Līgava I, 430.

Avots: EH I, 308


dardeklis

[dardeklis, die Klapper, das Signalbrett Wid.; was im Bewegen schnarrt U.]

Avots: ME I, 439


dārdeklis

dãrdeklis [C.], etwas Schnarrendes, Knarrendes, das Geröll: tautas guoda nievātājus grauji pē̦rkuoņa dārdekļiem Aus.

Avots: ME I, 447


dareklis

dareklis: Werk, Handarbeit, Gemächte, Machwerk Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Werk").

Avots: EH I, 308


dareklis

dareklis L., St., darīklis LKVv., das Strickzeug. [Zu darît.]

Avots: ME I, 440


dārgulis

dārgulis, der Schatz (Kosewort): tev, mans dārgulīt! Janš. Dzimtene III 2 , 400.

Avots: EH I, 312


darīklis

[darīklis Oppek., eine angefangene Arbeit.]

Avots: ME I, 440


darvaklis

[dar̂vaklis Neuermühlen, ein Gefäss mit Teer.]

Avots: ME I, 442


darvakslis

dar̂vakslis, darvākslis Plūd. LR. III, 15, [darvāksnis Erlaa], dar̂vekslis [LP. IV, 6], dar̂veksnis, [darvīksis Alt- Ottenhof],

1) das Kienholz zum Teerbrande;

2) [darvākslis Erlaa, um Libau, dārvaksis Popen], Pergelholz, Pergelscheit,
[darvēksnis Burtn., darveksnis Salisb.]: skalu plēšuot, nevar darveksli nuo abiem galiem plēst LP. VII, 801;

3) darvakslis L., darvaklis, die Teergrube.
[Vgl. li. darvokšnė "Fackel".]

Kļūdu labojums:
skalu plēšuot... 801 = skalus plēšuot... 601

Avots: ME I, 442


darvākslis

darvākslis (unter dar̂vakslis),

2): auch (mit â 2 ) Gramsden.

Avots: EH I, 308


darvaukslis

dar̂vaûkslis 2 Iw., = dar̂vakslis 2: nuo priežu klučiem saplēš darvaukšļus un sataisa skalus.

Avots: EH I, 308


darvoklis

[dar̂vuoklis 2 Talsen, Pergelholz.]

Avots: ME I, 442


darvokslis

darvuokslis, = dar̂vuoklis 2 : kuŗ... uguni, likdama klāt... izžāvē̦tus darvuokšļus Janš. Mežv. ļ. II, 502.

Avots: EH I, 309


dārvokslis

[dârvuokslis 2 Katzdangen, = dar̂buokslis 2; vgl. dar̂vakslis.]

Kļūdu labojums:
dar̂buokslis 2 = darbakslis

Avots: ME I, 448


darželis

dar̃želis Siuxt, Demin. zu dàrzs, ein kleiner Garten.

Avots: EH I, 309


daudzskaitlis

daũdzskaitlis, der Plural, die Mehrzahl: daudzskaitlinieki ir tādi vārdi, kas lietuojami tikai daudzskaitlī.

Avots: ME I, 444


dauggulis

dauggulis, wer viel zu schlafen pflegt Warkl.

Avots: EH I, 310


daugulis

daugulis, ein am Ufer der Düna Wohnender L.

Avots: ME I, 445


dauzeklis

[daũzeklis Nigr.], daũzêklis [C.],

1) ein unruhiges Kind, ein unruhiger, unbändiger, umherschwärmender Mensch:
šis puika ir liels dauzēklis;

2) etwas, woran man leicht anstösst, Anstoss nimmt
U.

Avots: ME I, 445



dedeklis

dẽdeklis, eine aus Spänen verfertigte Vorrichtung zum Stopfen von Würsten Ober- u. Nieder-Bartau, Rutzau. [Zu dēt de̦sas.]

Avots: ME I, 461


dēdeklis

II dēdeklis, Ort zum Eierlegen, Niststätte (?): tukšā ligzda ir šīs vistas pereklis. bet tā ar uolām ir uotras vistas d. Janš. Mežv, ļ. I, 177.

Avots: EH I, 318


dedzeklis

dedzeklis [Lis., Kreuzb., Wandsen], Elv., Biel., = dedzīklis: [sirds ar dedzekli iezīmē̦ta Glück I Tim. 4, 2].

Avots: ME I, 450



deglis

deglis,

3): auch AP.; ‡

6) deglītis Juris Brasa 99, ein weiss- und schwarzfleckiges Schweinchen.

Avots: EH I, 313


deglis

deglis,

1) ein glimmender Feuerbrand
U.;

2) der Birkling und der daraus bereitete Zündschwamm:
šķiltavu deglis A. XI, 597;

3) der Docht;

4) der Zunder:
es pati viņā degli ieme̦stu Rainis;

5) der Brand (Krankheit)
Ārstn. kal. 2, 92.

Avots: ME I, 451


dēglis

dèglis 2 : auch Gr.-Buschh, n. PBR. XII, 76 und Fil. mat. 38.

Avots: EH I, 318


dēglis

dèglis 2 [Wessen], eine ausgebrannte, mit Wasser gefülte Stelle, ein Teich: pļavas vidū bijuši daži dēglīši LP. VII, 980. muižas dēglis pieaudzis ar tādu zāli, ka prieks skatīties Selb. [Vgl. degsnis, dēgšņa und li. dė˜gis "Brandwunde".]

Avots: ME I, 461


deivelis

dèivelis 2 , ein heftiger, hitziger Mensch od. ein solches Tier KatrE.: tā deiveļa vair nevar valdīt, d. - kur šim nu jāskrien! "kas deivelē" Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 26: tāds kâ d˙!

Avots: EH I, 314


dējeklis

‡ *dējeklis od. *dējekle "?": mātītēm miesas pakaļgalā sevišķs organs ... nuode̦r par dējekti Zundu P. 1898, III, 33.

Avots: EH I, 318



dējolis

dējuolis, dējelis,

1) das Söhnchen
Ruj. n. U. (zu dēt, saugen);

2) s. dẽjala.

Kļūdu labojums:
Ruj. = Erlaa

Avots: ME I, 462



dēklis

dēklis L., U.,

1) ein Hühnernest
[zu dēt];

2) s. dẽ̦kla.

Avots: ME I, 462


dēkulis

dē̦kulis, der Herumtreiber Naud.

Avots: ME I, 462


dēlis

dêlis Ronneb. (neben dem üblichen dê̦ls), der Sohn.

Avots: EH I, 318


dēlis

dẽlis: dat.-instr. plur. dēliņiem BW. 28529 var.; priežu dēļu namu daru 27555, 3 var. zaģē̦tiem dēlīšiem 3489, 5.

Avots: EH I, 318


dēlis

dẽlis, das Brett: maizes dēlis, Backbrett. ceļš kâ dēlis. Vgl. dẽle.

Avots: ME I, 463


demeklis

demeklis Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 74, ein Schreihals, ein Weinerücher. Zu demt.

Avots: EH I, 315



denkslis

den̂kslis 2 NB., ein ungehorsamer, ausgelassener, kräftiger Junge.

Avots: EH I, 315


depšelis

depšelis (Demin. zu depsis resp. depšis oderdepšus),

1) ein fettes Kind
Naud.;

2) = depsis3 Ezere;

3) =depšus.

Avots: EH I, 316


derbelis

derbelis "kas derbelē" (mit èr 2 ) Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 26; "delveris" PV.

Avots: EH I, 316


derglis

derglis,

3): auch (mit er̃ ) Lieven-Bersen; ‡

6) wer eine auferlegte Arbeit nicht verrichtet Behnen.

Avots: EH I, 316


derglis

derglis, der̃glis Gr. - Sess.,

1) jem., der seine Kleider mit Kot beschmutzt hat, ein Schmutzfink
[der̃glis Neu-Bergfried], ein widerlicher, garstiger Mensch: tāds derglis ķersies man klāt Grünh., Naud.; kalpa sieva sauca mājās arī savus derglīšus Fallijs;

2) der Knirps:
kuo tāds derglis var, cik tam spē̦ka? Grünh.;

3) der Unartige, Alberne:
dergli, kuo pluosies kâ kumeļš Naud.

[4) jem., der vor etwas Ekel empfindet, ein Kostverächter
Wid.;

5) der̃glis Weinsch. (wo auch be̦r̃zs für bẽ̦rzs gesprochen wird; also = schriftle.
* dẽrglis), jem., der Andere zu schmähen pflegt (vgl. li. derglioti "злословить"). - Zu dergties].

Avots: ME I, 457



dervelis

der̃velis [N. - Peb.], ein zänkischer Mensch; [der̂velis, ein ausgelassener, ungezogener Junge Kreuzb., ein geschwätziger Mensch Warkh.].

Avots: ME I, 458


dēsteklis

dēsteklis,

1) ein Steckling
Doblen: nelaulātu ļaužu dēstekļi (Kinder) Janš. Līgava II, 176;

2) der penis
Segew.

Avots: EH I, 319


devintelis

devintelis Kav. "maizes dienas [?] tirgus pēc vasarassvē̦tku atsvētes tuo ce̦turtdienu". [Offenbar (aus dem Lit. od. Kurischen stammend) identisch mit li. deviñtinės "das Frohnleichnamsfest"(der Donnerstag nach Trinitatis).]

Kļūdu labojums:
diena[?] = dienas

Avots: ME I, 460


dezēklis

dezêklis Borcnow, wer Unsinn zu schwatzen pflegt.

Avots: EH I, 318


dīceklis

I dīceklis,

1) der Sperling, Spatz
RKr. VII, 90; (vgl. dīcinieks);

[2) dîceklis 2, dìceklis 2 Mar., jem., der viel zu heulen pflegt
Salis, Daiben, Fest. u. a.; auch von einer Kuh: kâ dìcekle 2 Mar.;

3) dìceklis 2 N. - Schwanb., Anlass zu dīkt: tai guovij jau ir dīceklis, t. i. kāda kaite, kādēļ tā dīc].

Avots: ME I, 476


dīceklis

[II dīceklis "ein müssig lebender Mensch" Budberg.]

Avots: ME I, 476


dīdeklis

dĩdeklis [Schujen, Allendorf, Fest., dĩdêklis Jürgensburg, Segewold],

1) ein unruhiger, andere beunruhigender Mensch:
viņš tev kâ dīdeklis uz kakla Treiden, [Kokn.; auch ein Pferd, das angebunden nicht ruhig steht Oppek.;

2) dīdeklis Weinsch. "ein Gegenstand, mit dessen Hilfe man die Haustiere zu dressieren
(iedīdît) pflege"].

Avots: ME I, 476, 477


didelis

I didelis: eine unruhige, bewegliche Person (bes. von Kindern) AP.

Avots: EH I, 319


didelis

[I didelis Warkh., Nitau, Fest., jem., der frierend zittert.]

Avots: ME I, 466


didelis

[II didelis um Grobin "ein grosser und dummer Mensch"; vgl. dideļš.]

Avots: ME I, 466




diedelis

dìedelis: ein Bummler, Faulpelz AP.; tāds d. nuo cilvē̦ka! Dond. diedeļam, visu kruogu dzē̦rājam BW. 16806, 2. neduošu... diedeļiem (Var.: neveikļiem, netikļiem, smurguļiem) 6228, 5 var.

Avots: EH I, 326



diengalis

diengalis,

1): es, viens vienīgs ve̦cs d. Janš. Līgava II, 230 (ähnlich 262); ‡

2) ein Faulpelz
NB.

Avots: EH I, 327


diengalis

diengalis, ein altes, durch zähes Leben sch auszeichnendes Wesen Nigr.; [auch von alten Gebäuden].

Avots: ME I, 483


dieveklis

dìeveklis, [dìevêklis C.], der Götze: viņu dievekļi ir sudrabs un ze̦lts Psalm. 115, 4.

Avots: ME I, 484


dievelis

I dievelis, der Götze LP. VII, 834.

Avots: ME I, 484


dievelis

II dievelis, der Schwager: ieve̦d mani dieveļuos (Var.: dieveŗuos) BW. 18879 var.

Avots: ME I, 484


dievoklis

dievuoklis ,* der Götze, Abgott Blaum. MWM. III, 354. viņa savu dievuokli ne mūžam vienu nebūtu laidusi MWM. VI, 882.

Avots: ME I, 487


dīglis

dîglis: d. dīga BW. 34661 var.

Avots: EH I, 325


dīglis

dîglis (li. dyglỹs "шип, жало"), der Keim: dīglī [C.] od. dīgļuos likt, die Keimprobe machen U., Ar. slimības dīglis, der Keim der Krankheit.

Avots: ME I, 477


dīgulis

dīgulis [li. dygulỹs] Rutzau n. Etn. II, 33, dīgšas, Seitenstiche: vai kâ man iesitās dīgšas sānuos Naud. [Vgl. li. dygčioti "покалывать".]

Avots: ME I, 478


dīkalis

dìkalis 2 PV. "kas dīc; dīcējs".

Avots: EH I, 325



dimbulis

dìmbulis 2 "?": četri zemes dimbulīši FBR. IX, 123 (aus Sessw.).

Avots: EH I, 320


dinceklis

diñceklis, ein magerer, langer Mensch Dond. [Wohl kurisch.]

Avots: ME I, 468


dirbeklis

dir̂beklis PV.,

1) eine feine, hastig geschriebene, schwer lesbare Handschrift;

2) eine feine, hastig und ohne die nötige Sorgfait angefertigte Handarbeit.

Avots: EH I, 321


dirbeklis

dir̃beklis Lemb., ein Kind, das nicht ruhig auf der Stelle bleiben kann.

Avots: EH I, 321



dirbelis

dir̂belis "kas dirbelē ("?")" PV.; wer sich unruhig zu verhalten pflegt AP.

Avots: EH I, 321


dirbulis

I dirbulis,

2): ein hastiger, bei der Arbeit oberflächlicher Mensch
(mit ir̂ ) Nitau.

Avots: EH I, 322


dirbulis

I dir̃bulis [Schujen, Daiben],

1) einer, der kleinen, gewandten Schrittes geht
Druw.;

2) [dir̃bulis Krem., ein alberner Mensch], ein hastiger Mensch; ein Kind, das schnell spricht
Setzen n. Etn. II, 129.

Avots: ME I, 469


dirbulis

II dirbulis: dìrbuļi 2 Golg., das Zittern.

Avots: EH I, 322


dirbulis

[II dir̂bulis Mar., dir̂buļi 2 Angern, das Zittern, dre̦buļi.]

Avots: ME I, 469


dirselis

dìrselis 2,

1) = dir̃ša Bers.;

[2) "ātras dabas cilvē̦ks" Mar. n. RKr. XV, 112].

Avots: ME I, 470



dirslis

[dirslis Kab., = der Hintere: pa dirsli.]

Avots: ME I, 470


dislis

dislis Kaltenbr., Oknist, die Deichsel. Zunächst aus li. dišlius oder poln. dyszel.

Avots: EH I, 323


dīvelis

dĩvelis Jürg., ein unruhiger Mensch PV.

Avots: EH I, 326



dižerkulis

diže̦rkulis "?": satinu linus dižē̦rkulītī BW. 6797 var.

Avots: EH I, 324



dobulis

duôbulis: auch Ramkau, (mit ùo 2 ) Auleja, Sonnaxt: pļavas duobulī ūdens sastājies Ramkau. duobuļaina ... istabiņa; vista cāļus izperēja ... duobulī BW. 25789.

Avots: EH I, 349


dobulis

duôbulis [C., AP.], auch duobuls, [duobule U.], dùobule 2 Mar. n. RKr. XV, 113, Demin. [duôbultiņš Drsth., dùobultiņš 2 Lis.], die Vertiefung, die Grube, Höhlung: krustus ielaida izraktajuos duobuļuos A. XX, 220. akmenim ir bļuodai līdzīgs duobulis LP. 356. ielej dzērienu nuo stuopa duobultiņā Doku A. (Plūd. LR. III, 54). smilts ar gājēju iemītiem duobuļiem. ceļa malā bijis tāds bedres duobulis Upīte Medn. laiki 242. acu duobulis, die Augenhöhle AP. ; kakla, vaiga duobuiņš, das Grübchen am Halse, auf der Wange.

Kļūdu labojums:
dùobule 2 = dùobele 2 , dùobulis 2
LP. 356 = LP. VII, 356

Avots: ME I, 532



drabulis

[drabulis (vgl. dre̦bulis),

1) "jem., der zittert"
Lemburg;

2) "ein charakterloser Mensch"
Kr. - Würzau.]

Avots: ME I, 488


dragulis

dragulis,

1) ein Fieberschauer
Mag. IV, 2, 113;

2) ein unruhiger Mensch
Salisb. [Wohl zu dragât. - Das von Būga KSn. I, 150 damit verglichene r. дрогá "безпокойный человѣкъ" gehört wohl zu дрожать aus urslav. * drъžati.]

Avots: ME I, 488


draiskulis

draĩskulis [Salis, dràiskulis C.], f. -le, der, die Alberne, Ausgelassene: viņa, bē̦rns būdama, bija īsta draiskule A. XIV, 130.

Avots: ME I, 489


draislis

dràislis 2 Bers ein unartiges Kind Drosth., Laud.

Avots: ME I, 489


dramblis

dram̃blis, Vielfrass, Grossesser Gr. - Sess. [Zu li. dramblỹs "Dickbauch", dremblỹs dass.]

Avots: ME I, 489


dramslis

dram̃slis Iw., ein kleines Fleischstückchen, von dem das Fett ausgeflossen ist (diese dramšļi werden von dradži unterschieden). Vgl. dram̃sla.

Avots: EH I, 329


drapslis

drapslis, ein Ausgelassener, Unartiger Gr. - Sess.

Avots: ME I, 490


drāslis

dràslis 2, ein unbändiger Mensch, ein unartiges Kind: drāsli, vai būsi mierā! Mar. n. RKr. XV, 112. [Wohl zu drãzt(iês).]

Avots: ME I, 494


draudeklis

dràudeklis,

1) [ein Drohmittel
U.]; die Warnung: tuo tev saku par draudekli Hug.;

2) die drohende Gefahr.

Avots: ME I, 491


drauģelis

draũģelis (unter dràugs 1): auch Puhren. n. FBR. XIV, 47, (mit 2 ) Rothof n. FBR. VIII, 122, Demin. nom. plur. drauģe̦lē̦ni BW. 17689 var.

Avots: EH I, 330


draugulis

draugulis, fem. -le, der (die) Buhle: [viņa dzīsies saviem drauguļiem pakaļ Glück Hos. 2, 7]. draugul[i]s aiz luoga ar pieciem bē̦rniem BW. 19245.

Avots: ME I, 492


drāzlis

drãzlis (li. drožlis, Hobelspan), was beim Schnitzen abfällt Infl. n. U.

Avots: ME I, 495


drāztulis

drãztulis,

1) jem., der hin und wieder schnitzelt
Krem.;

2) = drāztaļa Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 495


drebeklis

drebeklis,

3): *drebekļa (gesprochen: drèbke̦ļ) smil˜ga Anzen, briza media.

Avots: EH I, 331


drebeklis

drebeklis, gew. Pl.,

2) der Schauder, Schüttelfrost, das Zittern:
man uznāca tādi drebekļi;

2) N. U.: was zum Zittern bringt, Schreckbild;

3) drebeklis Zittergras
Sassm., [Dond.;

4) Gallert
Dond.;

5) drebêklis Lis., ein unruhiger Mensch].

Avots: ME I, 495


drebelis

drebelis, f. -le, ein Hitzkopf, der schnell und unüberlegt handelt und spricht Lasd. n. A. XI, 761, [Stelp., Fest.; "ein Raufbold" Kursiten]; ein schnelles, flinkes Pferd Krem.; drebele, eine schnell und unüberlegt handelnde und redende Frau Lasd.; eine schnelle, flinke Stute Krem. viņam ir tāda drebele, er ist so albern lebendig Infl. n. U.

Avots: ME I, 496


drēbelis

drēbelis,

1): ein ausgelassener Junge
(mit ) Seyershof.

Avots: EH I, 333


drēbelis

[drēbelis,

1) "liels dauzuoņa, palaidnieks, nedarbis" Grenči;

2) ein Sieb
Nötkensh.]

Avots: ME I, 497


dreblis

dreblis Wessen "nasser Schnee": drebļa laiks, schlackeriges Wetter. Zu li. drebliùs "schlackeriges Wetter".

Avots: EH I, 332


drebstelis

drebstelis, einer, der seine Arbeit schnell und unbedacht tut Alt-Schwanb.

Avots: ME I, 496


drebulis

dre̦bulis,

1): sasalu, net d. paķēre Auleja. d. pajēme (= sāka trīcēt) Kaltenbr. mani krata dre̦buļi Oknist; ‡

2) plur. dre̦buļi Frauenb., = drebeklis 3.

Avots: EH I, 332


drebulis

dre̦bulis (li. drebulỹs), gew. Pl., der Schauder, das Erbeben: vē̦sums uzpūta vieglu dre̦buli Apsk. I, 612. auksti (salti) dre̦buļi iet pār kauliem Vēr. I, 1021. [In Kokn. u. Krem. ist dr. auch jem., der zittert.]

Avots: ME I, 496


drēbulis

[drē̦bulis "Schlackenwetter", drē̦buļi "grosse, feuchte Schneeflocken" Domopol, Zaļmuiža.]

Avots: ME I, 498


dreilis

dreilis,

[1) Treidler
Wid.];

2) ein ausgelassener Mensch, ein unartiges Kind:
šuo dreili ne˙maz nevar savaldīt Mar.

Avots: ME I, 497


dreķelis

dreķelis, ein ungehorsames Tier Alt- Schwanb.

Avots: ME I, 497



drekselis

[drekselis "ein unbändiges, liederliches Kind" Mērdzine (dafür drekšelis Warkh.), ein Schimpfwort Jürg.]; dreksels, ein unruhiger, unbändiger, hitziger Mensch: tas nu gan ir gluži kâ dreksels, ne viņš var guodīgi iet, ne runāt Etn. I, 153.

Avots: ME I, 497


drellis

drellis: drel˜lī auž galdautus, dvieļus AP., Salisb.

Avots: EH I, 332


drellis

drellis Lemburg, der Drell (ein Zeug): dreļļuos (drellī BW. 3022) austi paladziņi 13614, 2. aud man dreļļu paladziņus. [Nebst estn. trel`l` aus mnd. drell.]

Avots: ME I, 497


drepelis

drepelis: ein nicht ernster Mensch Saikava.

Avots: EH I, 333


drepelis

drepelis [Morizberg], ein unruhiger Mensch, ein Hitzkopf Lasd., Druw. n. A. XI, 761, Etn. IV, 49; ["kas dauzās" Lubn.; "ein Raufbold" Mitau, Kokn.; "aušīgs, nenuoteiktas dabas cilvē̦ks" Laud.; "ja kāds kuo strauji un nepareizi izdara, saka: ak tu, drepel[i]s tāds!" Meiran].

Avots: ME I, 497



drestelis

drestelis Ascheraden, Sermus, ein zu wenig erndtes Kind, das viel Unnötiges tut; ein oberflächlicher, leichtsinnger Mensch; draiskulis.

Avots: EH I, 333



dribulis

dribulis: wer niemauden in Ruhe lässt Bartau.

Avots: EH I, 333


dribulis

dribulis, ein unruhiger Mensch, der kein Sitzfleisch hat Grob.; vgl. dre̦bulis.

Avots: ME I, 498


drīceklis

drĩceklis (unter drìcekle 2 ): Demin. acc. -instr. sg. drīcakliņu BW. 13161 (aus Dond.); ej mežā glaudīties gar... vilka drīcekļiem! BW. 13161 var. Hierher auch der acc.-instr. s. (vilku) drīskelīti (aus drīceklīti) BW. 13161 var. (aus Dond.).

Avots: EH I, 334


dridzeklis

dridzeklis, ein Riegel, welcher vorgedreht wird: ar dridzekli aizgriež durvis cieti Sassm.

Avots: ME I, 498


driegulis

[driẽgulis N. - Peb., ein schwächlicher Knabe.]

Avots: ME I, 502


drievelis

[driẽvelis Ruj., Sassm., = rievelis, ein Ungezogener, ein Ausgelassener: mazais puika liels drievelis, ne brīdi nestāv mierā. Vgl. drẽvelis.]

Avots: ME I, 502


drīlis

drìlis 2, ein unartiges Kind: drīli, vai būsi mierā! Mar. n. RKr. XV, 112.

Avots: ME I, 501



drillis

‡ *II drillis, = drellis: driļļu palaguos BW. 25292, 2 (ähnlich: 13611 var.).

Avots: EH I, 334


drīvelis

[drĩvelis Drsth. "ein unruhiges Kind"; vgl. drievelis.]

Avots: ME I, 501


drīzeklis

drĩzeklis, der Riegel; ar kuo durvis aizdrīģē Tals.

Avots: ME I, 501


drosulis

druosulis, der Kühne. Waghalsige: jauneklim jābūt druosulim, pārgalvim Rainis. Dazu ein femin. Deminutiv druosuliņa BW. 30408.

Avots: ME I, 507


drošulis

druošulis Janš. Mežv. ļ. II, 428, ein kühner, mutiger Mann.

Avots: EH I, 338





drupeklis

drupeklis U., [Bers.], ein Krümchen, ein Brocken.

Avots: ME I, 504


druvmalis

druvmalis (unter druvmala): druvmalīšus ... guosniņām ēdināju BW. 29332, 1.

Avots: EH I, 337


dublis

dublis,

1): pilns kâ d. Pas. VI, 280; ‡

2) Singularform zu dubļi, Kot, Schlamm
Grenzhof n. FBR. XII, 24, Bē̦rzgale, C., Erlaa, Meiran, Prl., Saikava, Schwanb., Trik.: viņam nav uzšļakstējis ne˙viens d. uz ceļa nav ne˙viena dubļa Lubn. tis d. (diejenige kotige Stelle, Kotpfütze), kas pie kūts, sasalis ragā Saikava.

Avots: EH I, 338


dublis

[dublis, ein unsauberer Mensch Wid.] Auch in der Wendung: piedzēries od. pilns kâ dublis. Zu dubļi.

Avots: ME I, 509


duceklis

I duceklis, das Brummeisen L.; womit man ein Getöse macht; [= duburis II Mar.]; ein Brummkater, ungestümer Mensch St.; ["kas ducina" Bers.].

Avots: ME I, 509


duceklis

[II duceklis Schujen. ducēklis Weissenstein "ein ziemlich dickes Gemisch von Mehl, Lehm usw."]

Avots: ME I, 509


dūceklis

I dûceklis 2 Sassm., etwas, womit man ein Getöse macht [vgl. duceklis; in Mar. sei dùceklis 2 ein starkes Getöse, sowie ein Mensch, kas dūc].

Avots: ME I, 523


dūceklis

[II dūceklis "ar kuo dūcä Schujen.]

Avots: ME I, 523



dūculis

dūculis, der Brummkreisel Hug. n. U.

Avots: ME I, 523


dudulis

[dudulis,

1) "ein (frierend) weinendes Kind"
Warkh.;

2) ein Pferd, das
bubina; auch von einer Taube Schujen;

3) "ein allzu gesprächiges Kind.
kas iet riņķī un runā" Selsau.]



Kļūdu labojums:
dudinis un dudulis jāiesprauž (zwischen dudinis und dudulis einzuschalten): dudulē̦ns s. dũdulē̦ns.

Avots: ME I, 510



dūdulis

dũdulis [wohl aus dūdulis], das Bocks- od. Ochsenhorn, zum Blasen eingerichtet Bergm. n. U.; der Dudelsack Krem.

Avots: ME I, 524


dūdulis

[I dũdulis,

1) "lē̦ns cilvē̦ks" (als Schimpfwort);

2) "ein Popanz"
Kosenhof, Daiben;

3) dùdulis 2 "nuovārdzis, nuokārtu seju cilvē̦ks" Kačanova;

4) dũdulis, ein Kosename
Lesten.]

Avots: ME I, 524


dūdulis

II dũdulis, ein Pfeifer Bers.; angelica archangelica Karls. [Wohl identisch mit dem folgenden Wort; vgl. klr. dudva "Schierling".]

Avots: ME I, 524



dūkstulis

dūkstulis, der Sumpf, die Sumpflache: tiem jāmājuo dūkstulī šādā Dünsb.

Avots: ME I, 526


dukulis

[dukulis ("arī: dukuls, dukurs") "ein Quirl", "žuburaiņš kuociņš nuo galuotnes, ar kuo miltus iekuļ azaidā" Schujen.]

Avots: ME I, 512


dūkulis

dūkulis "? ": ak tu mans dūkulīt!..., tu mazais muļķīt! Latv. [Zu dūks ? In Ruj. sei dûkulis 2 ein Kind, das sich von andern Kindern abzusondern liebt; in Mar. dùkulis 2 "ein weinerliches Kind "; in Lös. "kas dūc "; dũkulis. Taube, Täubchen Neu-Bergfried.]

Avots: ME I, 526


dulis

I dulis "ein hellbrauttes (duls) Pferd" Iw.

Avots: EH I, 340


dulis

II dulis,

1) = dullis, die Faust (in einem handsriftl. Vokabular): dabūsi ar duli pa muguru;

2) "= knablis" Diet.

Avots: EH I, 340


dulis

III dulis "Rauch, der beim Brennen vermoderter Hoizstücke entsteht" A.-Schwanb.

Avots: EH I, 340


dūlis

I dūlis: auch (mit ù 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 347


dūlis

I dūlis, s. dūlājs.

Avots: ME I, 527


dūlis

[II dũlis, ein kleines Kind Smilt., Trik., Ronneb.].

Avots: ME I, 527


dullis

dullis, die Faust, geballte Hand: iekrita abiem duļļiem uz reizu abrā iekšā Naud. bē̦rzus... ar duļļiem vien nuoduļļuot LP. VI, 647 [aus Neu-Autz].

Avots: ME I, 513


dullis

II dullis, das Holz, woran die Flügel des Zugnetzes befestigt sind (mit ul˜ ) Frauenb.; ein hölzerner Pflock überhaupt: birka bij pāris pirkstu re̦snumā glīti nuodrāzts, četrkantīgs kuoka dullītis R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 27.

Avots: EH I, 341



dūmeklis

dũmeklis, Rauchloch, Schornstein L., Hug. Mag. II, 1. 70: milzums dūmekļu MWM. VII, 56.

Avots: ME I, 527


dūmēklis

[dūmēklis, das Räuchergefäss des Bienenzüchters Morizberg.]

Avots: ME I, 527



dundulis

[I duñdulis Ruj., = bundulis 3; eine kleine Ackerscholle.]

Avots: ME I, 516


dundulis

[II dùndulis 2,

1) jem., der unklar durch die Nase spricht
Domopol;

2) ein Schreihals (vom Kinde)
Warkh.]

Avots: ME I, 516


dundulis

III duñdulis,

[1) "ein kleines, eingewickeltes Kind"
Kosenhof];

2) dunduls, ein fest zusammengedrückter Schneeball od. ein Klumpen von zerquetschtem Brot
Freiziņ. [Vgl. bundulis und li. dundùlis "Dickbauch".]

Avots: ME I, 516


dundulis

[IV dundulis Bers., der Rausch: viņam jau labs dundulis galvā. dùndulis 2 Mar. "jem., der im Rausch taumelnd lallt".]

Avots: ME I, 516


duplis

duplis: auch Iw. (ein viereckiges, längliches; aus einem: Holzstück gehöhltes Salzgefäss).

Avots: EH I, 343


duplis

duplis ein Gefäss, in dem man Salz hält od. Fatt zerstösst Edwahlen n. U. [Nebst dupes und dupis wohl zu ksl. dupļģ "hohl ", r. дуплó "Höhlung im Baumstamm ", čech. duopa "Höhlung ", ahd. tobal "enges Tal " u. a. bei Berneker Wrtb. I, 237 f.]

Avots: ME I, 518


durbulis

durbulis, wer seine Zeit unnütz zuvergeuden pflegt (z. B. bei einer Arbeit sich zu lange aufhaltend) Bērzgale.

Avots: EH I, 343


dureklis

dureklis C., Libau, = durklis 2: milna ar ... asu durekli galā Janš. Mežv. ļ. II, 367.

Avots: EH I, 343


dūrgalis

dū`rgalis, `rgals [das Handgelenk, der Ärmelsaum Wid.]: kuplas, dūrgalī šauras ruokas BW. III, 1. 16. kre̦kli ar izšuvumiem uz piedurkņu dūrgaliem Plutte 69.

Avots: ME I, 529


durklis

durklis,

1): auch: (mit ur̃ ) Salis;

2): guovs mēlei tādi asumi ir virsū, tādi durklīši ar tieviem galiem Seyershof; das Bajonett*.

Avots: EH I, 344


durklis

durklis (li. durklỹs "багор "),

1) dur̃klis Ruj., ein Pergelhalter;

2) dur̃klis Ruj., C., etwas, das zum Stechen dient;

3) eine mit einem eisernen Nagel am Ende versehene Stange, die beim Gehen od. Fahren über glattes Eis als Stütze gebraucht wird
Burtn.

Avots: ME I, 519


dursaklis

dursaklis, ‡

2) dursaklis, durseklis, ein Drillbohrer
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Bohr).

Avots: EH I, 344




durslis

[durslis Stomersee, die Bremse.]

Avots: ME I, 519


dursteklis

dur̃steklis C., durstīklis Karls., ein Stechmittel, Harpune Konv. 55: tie durstekļus gan te, gan citā vietā grūda A. XVI, 405. S. auch durteknis.

Kļūdu labojums:
Konv. 55 = Konv. 2 55

Avots: ME I, 519


dūrulis

dūrulis, der Stösser: divi dūruļi Biel. R. 214.

Avots: ME I, 529


durzaklis

durzaklis L., der Drillbohrer [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 712.].

Avots: ME I, 521


duselis

duselis,

1): ein Lungenkranker
Sissegal

3): auch Demene.

Avots: EH I, 344


duselis

duselis,

1) = dusulis 3;

2) Engbrüstigkeit
Mag. II, 3, 118;

[3) der Keuchhusten
Bers.: viņu jau tâ duselis aizņēmis, ka nevar ir atpūsties].

Avots: ME I, 521


dusmulis

dusmulis, ein Zorniger, Böser BW. 10210, 22901.

Kļūdu labojums:
10210 = 10220 var.

Avots: ME I, 521


dusulis

dusulis (li. dusulỹs "Engbrüstigkeit"),

1) Engbrüstigkeit, Asthma, Schweratmigkeit
[Bers.] (oft bei der Schwindsucht); oft = diluonis, die Schwindsucht: viņš dabūja caur dusuli nāvi Lautb.;

2) der Husten
Katzd.; gar,ais dusulis od. kāsus, der Keuchhusten;

3) der keuchet
Manz.; der Engbrüstige Mag. II, 3, 118. vārgie gara dusuļi U. b. 110, 55; [ einer, der fortwährend hustet U.];

4) ein Pferd, das den Bauchschlag hat
U.

Avots: ME I, 522


dusulis

I dusulis,

1): auch Warkl, n. FBR. XI, 107, Kaltenbr., Pilda;

2): Husten, wenn er gelöst ist Bixten
(in einem handschriftl. Vokabular): tē̦vu d. muoka cauru ziemu;

3): auch Zvirgzdine ("wer fortwährend hustet"),
Pilda, Warkl.: viņš jau tāds d. vien ir Golg.

Avots: EH I, 345


dusulis

II dusulis, der Dusel (?): es viņam tuo dusuli gribu izsvīdināt, ka sociāldēmokrati... nelieši Daugava 1928, S. 936.

Avots: EH I, 345





dvēlis

‡ *dvēlis od. *dvēle, erschlossen aus dem acc. s: dvēli BW.1340, 1, = dviẽlis.

Avots: EH I, 351


dveselis

dveselis [vgl. li. dvèsèlis "хвориш"]. = duselis. ein engbrüstiger, asthmatischer Mensch Nerft. [Domopol. Kārsava.]

Avots: ME I, 537


dvielis

dviẽlis,

1): Demin. acc. s. dvieliņu BW. 7413, 1, loc. s. dvielītē RKr. XIX, 121 (aus Plm.); BW. 25084, 7 var.: pūra dvieļi BW. 28309 var. linu dvieļa slaucīties 28479; ‡

2) die unter dem Schnabel eines Huhns hangende Haut (Lappen)
Siuxt: dažam gaiļam dvieļi karājas ze̦mu.

Avots: EH I, 351


dvielis

dviẽlis, das Handtuch; [aus mnd. dwēle.],

Avots: ME I, 538


dvīlis

dvĩlis [Jürg., AP.],

1) der Dunst
Austriņ Zalkt. II, 120. AP.;

2) dvīļi, der Staub
Laud. [Zu li. dvỹlas "schwarz"?]

Avots: ME I, 538


džandžaliski

džandžaliski "?": kumeliņi, lai ir klibi, visi te̦k džandžaliski BW. 30235.

Avots: ME I, 563


dzedrulis

dze̦drulis, der Strenge, Barsche, [Kaltblütige Wid.]: sīvulīti, dze̦drulīti, kam tu mani bildināji BW. 15021.

Avots: ME I, 539



dzejolis

dzejuolis ,* ein (lyrisches) Gedicht Kronw.

Avots: ME I, 540


dzelis

dzelnis: nuo dābuola dzelni [?] (Var:: dzeini) vija BW. 3428 var.

Avots: EH I, 353



dzelzgalis

dzelˆzgalis 2 Dunika, ein kleines Stück alten Eisens: gans atradis dzelzgali.

Avots: EH I, 354


dzelžgalis

dzèlžgalis 2 Auleja, ein Stück alten Eisens.

Avots: EH I, 354


dzenāklis

[* dze̦nāklis (geschr. infl. dzanoklis). der Stachel: ar garim dzanoklim Zb. XVIII, 481.]

Avots: ME I, 545


dzenolis

dze̦nuolis (unter dze̦nuols),

1): auch Ahs., Demin. gen. plur. dze̦nuolīšu BW. piel. 2 18473, 1;

5) der Gipfel eines Gebirges
Preekuln n. BielU.

Avots: EH I, 355


dzenulis

dze̦nulis,

1): auch Linden in Kurl.

Avots: EH I, 355


dzenulis

dze̦nulis,

1) = dze̦luonis, der Stachel:
[pret dze̦nuli spārdīt Glück Apost. 9. 5]; der Stachel an der Schnalle U.;

2) "?": bet tie jums būs par dze̦nuļiem Richt, 2, 3;

3) die Triebfeder, der Beweggrund *
Kronw.: griba virzīt publiku zināmā ceļā bija ar˙vien viņu vaduošais dze̦nulis Vēr. I, 1186. [Zu dzenēt. dzìt.]

Kļūdu labojums:
teikums no Richter 2, 3 pievienojams 1. nozīmes nodalījumam (die Phrase aus Richter 2, 3 gehört zur Bed. 1),

Avots: ME I, 545




dzereklis

dzêreklis, ein aus Mehl bereitetes Getränk Lems.

Avots: ME I, 548



dzereklis

I dzereklis Matkuln. [Ruj.], ein Trank.

Avots: ME I, 546


dzereklis

[*II  dzereklis (gespr. dzērke̦ls) Dond., der Backenzahn.]

Avots: ME I, 546


dzerklis

dzerklis, ein aufgetränktes Kalb od. Lamm L., U.

Avots: ME I, 546



dzeroklis

dze̦ruôklis: auch Erlaa und Ogershof n. FB XI, 11, (mit uo) Seyershof, Sonnaxt.

Avots: EH I, 356


dzeroklis

dze̦ruôklis, dze̦ruokslis [bei Glück Psalm 58. 7 dzeŗuokslis], dze̦ruoksnis, [dze̦ruokste Bers.], der Backenzahn. Zu li. gerankštìs [od. gerúokštas dass, und weiterhin wohl zu le. dzir̃nus (s, dies), vgl. Būga Aist. Stud. 185 und Trautmann Wrtb. 89; daneben ein ce̦ruok(s)lis,]

Avots: ME I, 547



dzerūkslis

dze̦rûkslis [PS.], dze̦rukstis RKr. III, 128. dze̦rūksts, -s Kreuzb., Kl. [li. gerúkštis], = dze̦ruokslis,

Avots: ME I, 547


dzērulis

dzē̦rulis, der Säufer Rainis Pūt vējiņ 36.

Avots: ME I, 548




dziedēklis

dziêdēklis [Bers.], Heilmittel, Medizin: zaķu pine̦klus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. I, 30.

Avots: ME I, 561


dziedelis

[dziedelis "ein Solosänger" Rutzau.]

Avots: ME I, 561


dziemulis

dziemulis,

1) der Strudel, Wirbel im Fluss:
mutuļuo, vārās kâ dziemulis. tur jau tāds dziemulis, ka ruoku rauj iekšā Dobl.; ein sprudelnder Quell Dobl.;

2) der Scheitel, die Spitze eines Berges:
kalnu dziemuļi MWM. IX, 233; 639;

3) der Adamsapfel:
teļam galva nuogriezta līdz pašam dziemuļam jeb gāmuram Etn. I, 6.

Avots: ME I, 562


dzīgalis

dzîgalis 2 Dunika, ein aus dem Gewebe hervorragendes Ende eines Fadens. Aus *dzijgalis?

Avots: EH I, 361


dzijeklis

dzijeklis, Heilmittel [für Wunden Wid.]: šis plāksteris bija manai vātij dzijeklis Hug. Mag. II, 1. 71.

Avots: ME I, 549


dzijēklis

[dzijēklis N. - Peb. "verworrenes, verknotetes Garn".]

Avots: ME I, 549



džindžeklis

džindžeklis, etwas Klirrendes, Tönendes: sunim piesien pie astes tukšu bundžu vai citu kādu džindžekli U. b. 109, 20.

Avots: ME I, 564


džindžulis

I džiñdžulis Frauenb. "eine schlechte Glocke"; eine Taschenuhr.

Avots: EH I, 366


džindžulis

II džiñdžulis Frauenb., schlechtes Bier.

Avots: EH I, 366


dzineklis

dzineklis, der Trieb Sassm.: mantkārība nuomāca visus citus atriebības dzinekļus Niedra.

Avots: ME I, 551



dziraklis

dzirnaklis, ein aufgetränktes Lamm; auch von Kindern gebraucht Dond.

Avots: ME I, 552


dzirdeklis

I dzirdeklis, dzirdekslis [BW. VI, S. 162], dzirduklis, dzirdulis, [acc. s. dzirduokli BW. VI, S. 161], das Ohr (in der Rätselsprache): susuriņš luopus dze̦n gar dzirdekli (Var.: dzirdukli. dzirduli) RKr. VII, 1175, [BW. VI, S. 161. dzìrdeklis 2, das Gehör Warkh.]

Avots: ME I, 552


dzirdeklis

[II dzirdeklis Ruj., ein aufgetränktes Lamm.]

Avots: ME I, 552



dzirdīklis

[dzir̂dīklis Bers., dzirdiklis L., Ruj., = dzerklis; in Bauske u. Bers. auch: ein Viehtrank.]

Avots: ME I, 553


dzirdoklis

dzirduoklis, ein Lamm od. Kalb. das getränkt wird Karls., [Grawendahl]; s. auch dzirdeklis.

Avots: ME I, 553



dzirdoklis

II dzirduoklis (s. unter dzirdeklis I): das Innere des Ohrs (in. einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 359


dzirduklis

I dzirduklis, dzirdulis, s. dzirdeklis,

Avots: ME I, 553


dzirduklis

[II dzir̃duklis "ein Mehltrank für Kühe" Gr. - Sessau.]

Avots: ME I, 553


dzirdūklis

[dzirdūklis Sessw. "der Gehörgang in den Ohren der Schweine".]

Avots: ME I, 553



dzirkalis

dzir̃kalis: auch Ramkau; (mit ir̂ 2 ) Siuxt: nešu vēsti dzikaļam, lai kaļ... dzirnaveņas BW. 11292, 1 var.

Avots: EH I, 359


dzirkalis

dzir̃kalis [PS., N. - Peb.] (li. gir(n)kalis). Mühlsteinschärfer; Steinhauer, Steinmetz überhaupt.

Avots: ME I, 553


dzirklis

I dzir̃klis: auch (mit ir ) Bartau.

Avots: EH I, 359


dzirklis

I dzir̃klis, Grosstuer, Prahlhans (zu dzir̃ties) Grob. n. Etn. III, 66; [vgl. li. girklus "ruhmredig"],

Avots: ME I, 553


dzirklis

II dzirklis, der Trichter, die hintere Kammer im Fischkorbe (zu dzert).

Avots: ME I, 553


dzirklis

[III dzir̂klis 2 "die Zeit der Schafschur".]

Avots: ME I, 553



dzirnaklis

dzirnaklis: auch (mit ir̃ ) Iw. n. FBR. VI, 52.

Avots: EH I, 360




dzirnāklis

[dzir̃nāklis, plur. dzir̃nākšļi Nigr., die Spinne.]

Avots: ME I, 555


dzirnākslis

dzir̃nākslis (unter dzirnaklis und dzir̃-nāklis): auch (mit ã ) Blieden, (mit â 2 ) Scheden (Kr. Libau).

Avots: EH I, 360





dzirnkalis

dzir̃nkalis [li. girnkalis], der Mühlsteinhauer: duomu zirņu dzirnkaļam, lai kaļ mazas dzirnaviņas BW. 11292.

Avots: ME I, 555



dzirteklis

dzirteklis, junges Vieh, das getränkt wird [Für.], U.

Avots: ME I, 555


dzirulis

dzirulis, ‡

3) ein Sehwächling, ein Kränklicher
Siuxt. n. BielU.

Avots: EH I, 360


dzirulis

dzirulis,

1) ein Säufer, Trunkenbold
Tals., Manz.: kas dzirulis ir, tuo nelaidi pa tavu ceļu iet Tob. 4. 15;

2) ein aufgetränktes Lamm
(Tals.). [Samiten. Erwahlen] od. Kalb U.

Avots: ME I, 555



džirulis

džirulis,

1) ein Säufer;

2) ein getränktes Lamm
Talsen. [Vgl. dzirulis.]

Avots: ME I, 564


dziseklis

dziseklis, was (wer) im Begriff zu verlöschen ist Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74. dabū jaunu skalu! šitis tāds dz. Gr.-Buschh: ni dzīvuotājs, ni mirējs, - bet ilgi jau tāds dz. nevilks! ebenda.

Avots: EH I, 360


dzivgalis

dzivgalis Dunika, Kal., OB.; ein kleines (20-30 cm langes) Stück Garn.

Avots: EH I, 360


dzīvoklis

dzîvuoklis, Demin. dzīvuoklītis, n. BW. 3717 in Ober-Bartau f. dzīvuoklīte, die Wohnung, der Wohnort: strādnieku dzīvuokļi mazi; dzīvuokli meklēt, izīrēt.

Avots: ME I, 560


ecēklis

ecēklis, ‡

2) wer sich herumzuzanken pflegt
Kalz. n. Fil. mat. 26: iet apkārt e̦ncē̦damies kâ e.

Avots: EH I, 366



ēdelis

ēdelis "wer viel isst" Warkl.

Avots: EH I, 371


eglis

eglis: auch Warkl. n. FBR. XI, 105, Ramkau, Skaista, Stom., plur. egļi (die Egge) aueh Adsel, Lubn.: pārlicis pār ple̦ciem egļus Azand. 37. arkli vien, egļi vien BW. 27834.

Avots: EH I, 367


eglis

eglis Bers., Lasd., Laud., Druw., Neu-Schwanb., Lis., Mar., der Pl. egļi (vgl. russ. ) U., A. XX, 511, in Oppekaln n. U. auch egles,

1) eine (hölzerne) Egge:
egļa zara duŗamais BW. 35073;

2) egļi, Ackerspark (spergula arvensis L.)
RKr. II, 78.

Avots: ME I, 566


eideliski

eideliski, für eideniski, schnell / springend (gehen) Alt - Rahden.

Avots: ME I, 566


ellisks

el˜lisks, el˜lišķîgs, el˜lîgs, höllisch: ellīgs, [richtiger wohl: ellisks] truoksnis Vēr. II, 909. parādīties par vare̦nāku, ellīgāku MWM. VII, 224. es nevaru tā ellīgā vārda atminēties Laud., Bers. vārnu padebess ar ellisku ķērkšanu Vēr. II, 1288. ellišķīgs apsmiekls Mērn. laiki 64. brīnum ellīgs tēviņš, ein wie ein wildes Tier sich gebärdender, heftiger Mensch U. Adv. el˜lišķīgi, höllisch: ellišķi smiedamies Etn. II, 80.

Avots: ME I, 568


elpēklis

el˜pēklis,

1) die Luftröhre, das Luftloch
Karls.;

2) elpēkļi, die Poren der Haut
Konv. 2 2065.

Avots: ME I, 568


ēmeklis

ēmeklis, ‡

2) wer andere nachäfft
AP.

Avots: EH I, 372


ēmeklis

[ẽmeklis W. - Kurl., eine abscheuliche Kreatur, ein Auswurf. Vielleicht aus *ērmeklis (zu ē̦rms).]

Avots: ME I, 574


ēmulis

ē̦mulis [vgl. e̦mulis], einer, der nichts Gescheites zu sprechen versteht Alt - Rahden. [ẽ̦mulis Nigr., ein Dummkopf, der erfolglos witzig sein will].

Avots: ME I, 574


eņģelis

eņ̃ģelis,

1): dieva eņģeli! BW. 1510, 1 var. svē̦ti eņģelīši 18903.

Avots: EH I, 369



ēpulis

*è̦pulis 2, erschlossen aus ostlett. àpulis RKr. XV, 105, ein Dummer.

Avots: ME I, 574


erbulis

e̦r̃bulis Ruj. "ein jähzorniger Mensch". Zu er̃bît(iês)?

Avots: EH I, 370


ērceklis

[ḕrceklis 2 Domopol "ein schroffer, böser, andere verachtender Mensch". Zu ērcêt.]

Avots: ME I, 574


erelis

I erelis: auch Bērzgale, Kaltenbr. Dasselbe Wort steckt wohl auch in folgenden Vergleichen: nagi kâ ereļam Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66. mati izpūrušies kâ erelim Wessen. iet kä e. (apkārt neskatīdamies, kādu priekšme̦tu apgāzdams). māja kâ e. (ar izpūrūšu, pa daļai saplē̦stu jumtu) Kārsava.

Avots: EH I, 370


erelis

II erelis, ‡

2) ein zänkischer Mensch
Kurmene.

Avots: EH I, 370


ērglis

ḕrglis: ein Demin. (nom. pl.) ērgliņi Pas. VII, 379 (aus Nogallen).

Avots: EH I, 373


ērglis

ḕrglis [wohl aus *ēr(d)lis, s. Le. Gr. § 116 c.], Demin. - ītis, ē̦rglē̦ns (ein Adlerjunges) LP. VI, 805, ein Fem. ērgliene LP. VI, I, 530, der Adler. brūndze̦ltānais ērglis, der Steinadler U., der Goldadler (chrysaetos L.) Natur. XXXVII, 14; dze̦ltānais ērglis, der Falke Bergm. n. U.; mazais ērglis, der Schreiadler Natur XXXVII, 13; me̦lnais ērglis, falco haliaetes U.; sarkandze̦ltānais ērglis, der weissköpfige Adler U., der Falke St.; zivju ērglis, der Fischadler. [Zu li. erẽlis, apr. arelis, aksl. orьlъ, kymr. eryr, got. ara, bret. er "Adler", gr. ὄρνις "Vögel"; vgl. Boisacq Dict. 714, Thurneysen KZ. XLVIII, 61, Trautmann Wrtb. 13.]

Kļūdu labojums:
ē̦rglē̦ns = ē̦rglē̦ns (ein Adlerjunges)

Avots: ME I, 575



ērkulis

ẽ̦rkulis: Demin. ē̦rkuliņš BW. 2418, 3,

2): auch Grob., Kabillen, Pelzen;

3): auch Grob., Salis;

6): duõņu ẽ̦r kulis Anzen, Popen, typha angustifolia;

7) "?": iegriezies tīri kâ ē̦. (sagt man von einem Holzscheit, das so in den Ofen gesteckt ist, dass es weder vorwärts, noch rückwärts bewegt werden kann)
Friedrichshof bei Ronneb.

Avots: EH I, 373


ērkulis

ẽ̦rkulis [Nigr., Tr., Dond., Salis],

1) die Spindel
U.: kuo tinies kâ ē̦rkulis Br. 24;

2) das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
U., Dond., RKr. XVII, 39;

3) ein Wickel von Heede
(Mar.), Flachs (Roop), Wolle zum Spinnen: kungs balts kâ vilnas ē̦rkulis Br. 541. kâ pakulu ē̦rkulīti BW. 22845;

4) ein hochzeitliches Musikinstrument
RKr. XVI, 221; [vgl. Bielenstein Holzb. 735;

5) "ein sonderbar angekleideter Mensch"
Friedrichshof bei Ronneb. (in dieser Bed. aus *ē̦rmulis?);]

6) dze̦gužu ē̦rkulis, orchis maculata L. Dond. n. RKr. III, 71. [Wohl aus scwed. dial. erkul "Rockenstock",
s. Lidén Göteborgs högsk. årsskr. XXVI, 97.]

Avots: ME I, 575



ērzeklis

ẽrzeklis Arrasch "?" : galva kâ ē.

Avots: EH I, 374


ērzelis

ḕrzelis, Demin. - ītis, ē̦rze̦lē̦ns, ēržuks Stelp., der Hengst: ķēve iet ērzeļuos, die Stute ist rossig U. [Zu li. er̃žilas dass˙arm. orjik c, av. ǝrǝzi (du.) "Hoden", gr. ὄρχις "Hode", ir. u i rge "membrum virile", (nach Būga Изв. XVII, 1, 19) li. aržùs "страстный" u. a.; s. auch Fick Wrtb. I 4, 17, Pedersen KZ. XXXVI, 335, Hübschmann Arm. Gramm. 483, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 391, Trautmann Wrtb. 71.]

Avots: ME I, 577


ērzelis

I ḕrzelis: čigāna ērzeļam BW. 20280, 8. jājamu ērzelīti 33485.

Avots: EH I, 374



ērzeliski

ḕrzeliski, wie Hengste (es tun): pa ē. Anekd. IV, 399.

Avots: EH I, 374


ēslis

ēslis, jemand, der beständig kaut, ein Vielfrass Schwanb.

Avots: ME I, 577


ēverģēlis

ēverģēlis U., Etn. 1894, 4, ẽvarģēlis PS., ēverjēlis L., ein Übermütiger, Ungezogener, jem., der verkehrt tut und spricht. [Wohl aus dem Germanischen.]

Avots: ME I, 578


ēzelis

ẽzelis: sajāja ar ēzeļiem BW. 16280.

Avots: EH I, 374


ežmalis

ežmalis (unter ežmala): auch Auleja, Pilda, Ramkau, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Warkl.;

2) "āriska pļava" Zvirgzdine.

Avots: EH I, 371


ežmālis

ežmãlis (unter ežmala): auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 371


gabalelis

gabalelis, Deminutivform zu gabals, das Stück: gabaleli maizes Janš. Bandavā II, 84.

Avots: EH I, 374


gādeklis

gādeklis, Ziel, Pflicht, Beruf Diet.; Plur. gādekļi, Sorgen, Besorgnis (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 389


gādulis

gādulis, jem., der (etwas) besorgt: gādulīti, gādā taukus kāpuostiņus! BW. 29200.

Avots: ME I, 615


gaidelis

gaĩdelis,

1): auch Grenzhof (Mežamuiža), Lieven-Bersen, Pankelhof;

2) gaidelīši (wo?), Schlüsselblumen.

Avots: EH I, 376


gaidelis

[gaĩdelis Gr. - Sessau, ein junger, kleiner Hahn. Beruht wohl auf li. daidỹs "Hahn".]

Avots: ME I, 583


gailis

gaîlis: Dernin. acc. s. gailiņu BW. 23278, 2 var.,

2): gaiļuos kāds nāk un grib iet zārkā Pas. IV, 232 (aus Serbigal). gaiļuos māte maltu cēle Warkl. pa gaiļiem, zwischen Mitternacht und Morgendämmerung
Seyershof;

4): rube̦na g., der Birkhahn
Sonnaxt; dusmu g., ein streitsüchtiger Mensch, ein Zänker Diet.; ē̦rmu g. Sassm., ein Sonderling Possenreisser; purvu g. VL. "?";

7): gaĩlītis Dunika, Orellen, gaĩlīts (Stammform?) Salis, der Pfefferling;

9): piens sagājis gaîļuos Friedrichshof bei Ronneb.; ‡

10) die Frucht des Ahorns
Dunika; ‡

11) gaĩlis Orellen "cē̦rpa, purvu augs baltām pakām": e̦ze̦ra dibe̦nu re̦dzuot ar ... sūnām, laišku lapām un tumšajiem gaiļiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 871; ‡

12) (verblümt) das männliche Geschlechtsglied
Frauenb.; gailītis dass. (zu Kindern gesagt) Frauenb.: ej, dē̦ls, izlaid gailīti! (saka māte vakarā puikam, lai iziet izčurāties) AP. In der Bed. 7 und 11 (man beachte die Intonalion!) etwa zu apr. gaylis "weiss"?

Avots: EH I, 376, 377


gailis

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585


gaisaklis

gaĩsaklis Schnehpeln "ein Windbeutel (gaisa grābslis), ein leichtsinniger (viegls) Mensch".

Avots: EH I, 377


gaisāklis

gàisāklis 2 [Bers.], ein alberner, leichtsinniger Mensch Sissegal. [Zu gàiss.]

Avots: ME I, 586


gaiseklis

gàisêklis (unter gàiseknis): iejūdza tuo gaisêkli 2 (ein wildes, unbändiges Pferd) kâ par puostu! Orellen.

Avots: EH I, 377


gaiseklis

[gaiseklis "eine verlorene und nachher wiedergefundene Sache" Welonen.]

Avots: ME I, 586


gaiseklis

I gaiseklis, ‡

2) wer zu verlieren pflegt
PV.: ar tuo gaisekli nav vairs laba gala: kuo ieduod, tuo viņš izgaisina.

Avots: EH I, 377


gaiseklis

II gaiseklis (unter gàisekais): auch PV., Segew., (mit ài) C., Lemb., (mit 2 ) Adiamünde, Jürg., Nikrazen, Salis, Schwitten.

Avots: EH I, 377





gaislis

gàislis [Jürgensb.], der Windbeutel, ein unbedachtsamer, leichtsinniger Mensch: "viņš jau tīrais gaislis", saka uz tādu, kas daudz ne˙kā neapduomādams, izdara dažas aplamības Bers., A. XII, 869; der Durchbringer Trik., Neik. n. U. Zu gàist; [vgl. li. gaišlùs "расточительный"].

Avots: ME I, 586


gaismeklis

gaismeklis,* ein Beleuchtungskörper (eine Laterne?): viņš steidzās lejup ar gaismekli Veselis Daugava 1934, S. 428. ar druošības drātīm appītu vēja gaismekli Netic. Toma mīlest. 128.

Avots: EH I, 377, 378


gaisteklis

I gaisteklis, das Ende der gatava: luopi jau sanākuši pašā gaisteklī Nurmhusen n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 587


gaisteklis

II gaisteklis "jem., der die rechte Zeit zu etwas nicht abwartet kann" Bers. n. A. XII, 869. Daselbst die zugehörige Verbalform: kuo tu nu gaisties (sage man zu jem., der sich an den Tisch zum Essen zu setzen eilt, bevor andere Platz genommen haben); viņš nevar aiz darba gaisties (?). - Aus AP. wird angegeben: kuo jūs te gaistaties = ālējaties (?). In Bers. sei gaisties synonym mit skaisties (?).

Avots: ME I, 587


gaisulis

[gaisulis (f. - le), ein Windbeutel, vēja grābslis Neugut, Stelp.]

Avots: ME I, 588


galdelis

gal˜delis (unter galˆds): sadabūjusi kruogā nelielu galdeli Janš. Līgava II, 236.

Avots: EH I, 379




galgaliski

galgaliski, schliesslich, endlich Seyershof.

Avots: EH I, 380


galiski

galiski: izkapti iesèjis g. kātā Janš. Mežv. ļ. I, 43. g. sist Segew., auf die Endfläche schlagen; malku g. (in vertikaler Stellung) skaldīt ebenda. turēt dunci g. (ar galu uz zemi) Gramsden n. FBR. IX, 106.

Avots: EH I, 380


galiski

galiski Hasenp., Ahs., = galeniski.

Avots: ME I, 592


galvgalis

galˆvgalis, galˆvgals, galvgālis JK. VI, 30, das Kopfende: vajaguot zārka galvgalā ielikt naudu LP. VII, 120. kad pavilku galvgalī (paladziņu), tad pietrūka kājgalī BW. 24837. galvgalī, galvgalā, zu Häupten: tad redzēja tā divi eņģeļus... sēžam, vienu galvgalī (galvgalā), uotru kājgalī Joh. 20, 12.

Avots: ME I, 597


gāmeklis

gãmeklis Lems., Wainsel, = gãma: tas g. jau viens pats grib visu nuorīt.

Avots: EH I, 389


ganeklis

ganeklis,

1) die Herde:
vīrs ganekli aizdze̦n mājā LP. VI, 585;

2) die Trift, die Weide
(gew. Pl.): ve̦lns aizgāja uz ganekļiem VII, 872. uz zālainiem ganekļiem ķēvi redzējām Dünsb.;

3) BW. 28873, die Hirttenrute:
ņemšu gana ganeklīti BW. 20238. sīku griežu ganeklīti sīkā lagzda krūmiņā BW. 29046.

Kļūdu labojums:
ve̦lns = vilks
die Hirtenrute = ganeklīte BW. 28873

Avots: ME I, 599



gāneklis

gàneklis, gànêklis C., gāniklis L.,

1) [gâneklis 2 Nigr.], jemand, der schimpft und flucht:
kuo tu mani gāni, gāneklis nuo˙sitams Tals., AP.;

2) gãņeklis Wain., [Līn., bei Manz. Post. III, 91 acc. s. gānekļi], das Scheusal, der Schandfleck, ein Nichtsnutz:
blusa kūla circenīti, pa pe̦lniem vārtīdama; būs tādam gānekļam tādu putnu vārdzināt BW. 2719. tāds iraid tiešām gāneklis virs zemes un tur debesīs St. tie ir samaitājušies, nav viņu bē̦rni, bet ir gānekļi V Mos. 32, 5. atmetiet ik˙viens savus acu gānekļus! Hes. 20, 7;

3) der Schmutz, Kot, Dreck:
tuo darīja par gānekļa vietu II Konv. 10, 27. kungs pagrābis riekužu gānekļu LP. VII, 758;

[4) ein alberner Mensch, Fachsenmacher
U.].

Avots: ME I, 617


ganelis

ganelis (unter gans): auch Janš. Mežv. ļ. II, 306.

Avots: EH I, 382


ganīklis

ganīklis (unter ganīkla): auch Blieden;

2): auch Wessen.

Avots: EH I, 382


gardēlis

gar̂dêlis, ein Leckermaul, ein Feinschmecker: gardēžus mē̦dz tâ zuobuot: dzeŗ kapiju, badu mirdams Etn. II, 45. viņas nebija gardēdes A. XVI, 358.

Avots: ME I, 602



gargalis

gargalis Strods Par. vōrdn. 76 "?"

Avots: EH I, 384



garkaklis

gaŗkaklis, ‡

4) f. gaŗkakle, eine Blume
Zvirgzdine.

Avots: EH I, 385


garkaklis

gaŗkaklis, fem. - kle,

1) der (die) Langhalsige;

2) Epitheton der Flasche:
butelīte, gaŗkaklīte BW. 19693;

3) gaŗkaklis, der Polartaucher, Seehahntaucher
RKr. VIII, 99; n. Natur. XXXVII, 230 Spiessente (anas acuta).

Avots: ME I, 606


garkaulis

gaŗkaũlis,

[1) " jem. mit langen Knochen"
(auch vom Klee u. a.) Nitau u. a.;]

2) ein Saumseliger, Träger, Faulenzer (vom Menschen und Tieren)
Naud., Sassm., Ahs.

Avots: ME I, 606


garkūlis

gaŗkūlis: auch (mit û 2 ) Siuxt, Plur. gaŗkûļi 2 auch Salis: gaŗkūļu kūlītī BW. 28769.

Avots: EH I, 386


garkūlis

gaŗkūlis (gew. Pl. gaŗkùļi [C., Bers., Kl., gaŗkûļi 2 Dond., Wandsen, Gr. - Essern]), gaŗkūla, gew. Pl. gaŗkuļu (gaŗkūlu Konv. 2 763) salmi, [gaŗkūļa salmi Trik.] od. gaŗkūlsalmi, gaŗkuļi JK. V, 147, [Kreuzb., gaŗkula Lis., garkulas Nerft], auch gārkuļi A. VIII, 1, 76; [loc. s. gārkulā] BW. 12665, [garkolas (aus *gaŗkulas) Warkh., Dubena], Langstroh. [Zu kult.]

Avots: ME I, 606


garlielis

gaŗliêlis, der Langbeinige: titilbi, gaŗlieli, kad ņemsi sievu? BW. 260.

Kļūdu labojums:
260 = 2611, 4

Avots: ME I, 607


garlis

garlis, ein kleiner Abgrund Nieder - Bartau. [Zu dzer̂t und wruss. жерело "Öffnung, Schlund"?]

Avots: ME I, 603



garmēlis

gaŗmèlis,

2): auch Sessw.; tā māsiņa gaŗmēlīte, tā paņēma manu dziesmu BWp. 908, 7 var.

Avots: EH I, 386


garmēlis

gaŗmèlis,

1) der Langzungige;

2) der Spötter, Verleumder
RKr. II, 56: drĩz gaŗmēļi viņa līksmību izjauca.

Avots: ME I, 607



garsprāklis

gaŗsprāklis, ein langflügeliges Insekt, welches über dem Waser gefangen wird Erlaa.

Avots: ME I, 607


gātelis

gàtelis 2 , ein Herumtreiber (von Menschen und Tieren gesagt) Bērzgale, Nautreni; "bezbēdīgs cilvē̦ks" Lettg. Nebstgàteris 2 wohl zu gāju "ich ging".

Avots: EH I, 390


gaudulis

gàudulis C., [PS., Trik., gaũdulis Salis], fem. - le, [li. gaudulė˜, род насѣкомаго],

1) ein Klagender, Wehmütiger:
kuo gaudulis gauduojas? BW. 4076. kam tu mani, māmulīte, gaudulīti audzināji? BW. 339;

[2) ein zu Beklagender
U.].

Avots: ME I, 610


gaugalis

gaûgalis,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 101, Skaista n. FBR, XV, 40, AP., Pas. VI, 185.

Avots: EH I, 387


gaugalis

gaûgalis [Wolm., PS., Serbig.], lokal aus galvgalis,

1) das Kopfende am Bette
A. XII, 948;

2) der Kopf an Flachs - und Hanfbünden
L.: linus gaugaļuos siet, den Flachs in Köpfe binden L.; die vom Flachs abgehenden Knoten Bergm.;

3) das schwere Afterkorn
U.

Avots: ME I, 611


gaujmalis

[gaũjmãlis Wolm., die Gegend an der Aa.]

Avots: ME I, 611


gauselis

gaũselis, ein langsamer Mench: tas puisis ir gauselis pie darba Dond.

Avots: ME I, 612



gāzeklis

gâzeklis [PS., Domopol], ein fauler Mensch.

Avots: ME I, 619


ģeģelis

ģìeģelis 2 , für ķiẽģelis, der Ziegelstein Mar. n. RKr. XV, 115.

Avots: ME I, 701


ģeibulis

ģèibulis, der Schwindel, Dusel N. -Sessau n. U., AP.

Avots: ME I, 695


ģeibulis

II ģeibulis (mit ostle. ei aus ī ?) Lixna "wer oft zu lachen pflegt" (?).

Avots: EH I, 425


ģēlis

ģèlis 2 (unter ģēle ): auch Auleja, Kaltenbr., Nautrēni; Oknist, Pilda, Sonnaxt, Warkl., Wessen, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 426


ģenģergailis

ģeņģergailis, jemand., der anderen lästig ist, andere stört Ramelsh.

Avots: ME I, 696


ģervelis

ģervelis,

1) jem., der eine heisere Stimme hat
U.;

2) wer viel plappert
Bers. N. A. XIII, 81; [ģer̂velis Arrasch, ģer̃velis Ruj. "ein unruhiger Mensch, ein Randalist"].

Avots: ME I, 697


ģēvelis

ģēvelis, ein leichtsinniger Mensch Plm.

Avots: ME I, 698


ģiblis

ģiblis, ein magerer ("kalsns") Mensch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73.

Avots: EH I, 427


ģīblis

ģīblis (unter ģībla): nabadzīte ... nuo ģībļa pamuodās Latv. Av. 1854, pielik. № 12, S. 4.

Avots: EH I, 427


ģībulis

ģìbulis, ‡

4) ein kränkliches, sieches
(vārgs) Lebewesen Linden in Kurl., (mit ì 2 ) Sonnaxt; ģĩbulītis Frauenb. "vārgs bē̦rns";

5) ein träger, fauler Mensch
Linden in Kurl.

Avots: EH I, 428


ģībulis

ģìbulis, ģĩbulis,

1) der Ohnmachtsanfall:
saimniecei uznācis ģībulis JK. V, 147;

2) jem., der ohnmächtig wird
Purap.;

3) ein habsüchtiger, missgünstiger Mensch
Sissegal.

Avots: ME I, 700

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (13)

krastolid

II krastuolis Diet., krastuols Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71, die Kasserolle.

Avots: EH I, 643


kraujmalas

‡ *kraujmalis, = kraujmala (?): upes dziesmu klausījuos: ūdens sauca, akmens vilka, kraujmalītis vizināja Tdz. 52237.

Avots: EH I, 643


mazpilsēta

mazpìlisẽ̦ta, die Kleinstadt, die Provinzstadt.

Avots: ME II, 573


ņēkulid

ņē̦kulis, ein kleines, schreiendes Kind Salisb. [Vgl. nẽkšķêt.]

Avots: ME II, 901


netārpeli

netãrpelis Dunika, Kal. "netārps cilvē̦ks".

Avots: EH II, 21


rīgainis

rīgaitlis: "rīdzinieks" (mit ĩ) Weissensee.

Avots: EH II, 375



smalkuls

smalkulis: (scil.: skuola) viņa smalkulīšiem (gemeint sind Kinder) par prastu Mekons Mellā grm. II, 43.

Avots: EH II, 533


stabils

stablis,

1): "sauss prauls" Nautrēni;

2) "stīvs, neveikls zirgs vai cilvē̦ks" Bērzgale. - stablis: stabļa für stabis: stabļa < stabja?

Avots: EH II, 567


vindols

I vinduolis, vinduols, s. viñdelis I.

Avots: ME IV, 599


Šķirkļa skaidrojumā (11186)

abeji

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5


ābeļdārzs

âbeļdā`rzs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 176; Veselis Saules kaps. 15, der Obstgarten.

Avots: EH I, 191


ābele

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. 2 3 f., Feist Wrtb. 2 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234



āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235


ābols

âbuõls: nom. pl. âbuols (wohl aus *ābuolis, masc. g.) KatrE. n. FBR. Y1V, 125, AP., Erlaa, Sessw.

Avots: EH I, 192


ābols

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235


abrakasis

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1


abrkasis

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1



ābuls

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, lis">âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, lis">ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1;

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192


ābuls

âbuls Lis. [li. óbuls Lit. Mitt., Heft 31, S. CCXXV],

1) der Klee;

2) Apfel
Golg.; Demin. âbuliņš ["Klee" Sunzel, PS., Treppenhof]. âbultiņš BW. 13777; s. âbuols.

Avots: ME I, 234


acains

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2


aceknis

aceknis,

1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.

2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].

Kļūdu labojums:
9065 = 7065

Avots: ME I, 7


aceple

aceple BWp. 1033, 2, Zvirgzdine n. FBR. X, 27, Pilda n. FBR. XIII, 47, Auleja, lis">aceplis Nirza n. IMM. 1930, II, 212, Asūne, = lis">paceplis, der Raum (eine Vertiefung) unter dem Ofen; aceple Warkl. n. FBR. XI, 120, = lis">àizceplis.

Avots: EH I, 2


acīgs

acîgs: auch - scharf sehend, dem nichts entgeht U., scharfsichtig Brasche; "smuks, runīgs" [?] Salis;

2) was in die Augen fällt (z. B. ein hübsches Zeug)
U.

Avots: EH I, 2


ačīgs

ačîgs: auch AP., Bauske, C., Eriaa, Pankelhof, Saikava, Salis, Sessw.

Avots: EH I, 3



ačka

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen;

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3


acmete

acmete, eine, die die Augen (die Blicke) auf jem. wirft: (Glīzdās) meitas... me̦tušas acis uz Silenieku... kas tas būtu Glīzdu acmetēm par prieku, ja... dabūtu Silenieku! Janš. Precību viesulis I6.

Avots: EH I, 2


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9



adieņi

adieņi, PS., Bers., Lub., Sackenhausen [Drostenhof, Lisohn u. a.], s. atdieņi.

Avots: ME I, 11


adiņi

adiņi: auch Warkl. n. FBR. XI, 120, Pilda, Pussen, Salis, Skaista, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 3



aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13


aire

aire, die das Stützgerüste bildenen dicken Seitenstangen einer Schaukel. Lasd., Bers., Erlaa [in Rujen aĩre, eine Schwungstange; wohl zu ailis 1 - 3].

Avots: ME I, 13


airis

aĩris: auch Pussen, aĩre auch Salis, (mit ài 2 ) Golg., Saikava, Demin. acc. s. airiņu BW. 30724 var.: (zvejenieki) airus (Var.: aires, aiŗus) drāza BW. 30774; ‡

2) aĩris Ramkau, eine kurze Stange, mit der man beim Roden das zu verbrennende Strauchwerk vorwärtswälzt.

Avots: EH I, 5


airis

aĩris, aĩre J. R. V, 7, das Ruder. air,us drāzt Ar. 1797; mesties air,uos LP. VI, 167, sich auf die Ruder stürzen. [Wegen der auffälligen Übereinstimmung in der Benennung eines Werkzeuges wohl eher - vielleicht durch finnische Vermittelung (vgl. f. airo, estn. aer) - entlehnt aus dem Germanischen, so z. B. Wiedemann BB. XXVIII, 33, Leskien Nom. 187, Fick Wrtb. III 4, 3, als nach Lidén Stud. 64 f. verwandt mit an. und ae. ár "Ruder", gr. οἴαξ "Griff des Steuerruders", li. íena "Deichselstang", le. ailis 1 - 3 u. a.]

Avots: ME I, 13



aitāda

àitâda, Schafsfell; àitcirpis, der Schafscherer Dr.; àitu diena, der 25. November Etn. II, 121; àitgans, aitu gans, Schäfer; àitu kūts, Schafsstall; àitu suns, Schäferhund; àitstallis, Schafsstall.

Avots: ME I, 14


aitenes

àitenes: anchusa arvensis;

2) eine Art Pilze
(mit 2 ) Salis, Sussikas.

Avots: EH I, 5


aitnieks

àitniẽks, ‡

2) ein Schafspelz Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 5


aizadīt

àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6


aizārdēt

àizdãrdêt: knatternd, knarrend fort-, hinfahren: rati pa sasalušuo ceļu aizdārdēja AP., Lems., Salis, Warkh. ‡ Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen, rollen: pē̦rkuons aiz meža aizdārdējās Schwanb.

Avots: EH I, 18


aizauši

àizàuši,

1) = àizâuse 1: aizauši vēl netīri Lis.;

2) eine Schweinekrankheit (Drüsengeschwulst)
Golg., Lubn.

Avots: EH I, 7


aizaust

àizaûst,

1) anfangen zu weben
Ar.,

2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.

Avots: ME I, 18


aizbēdāt

àizbè̦dât,

1) sich grämend (dadurch etwas) entfernen, beseitigen:
tā bē̦da jau sen aizbē̦dāta Salis;

2) kuo nu daudz aizbē̦dāsi? Bauske, Lubn., was soll man sich viel grämen?

Avots: EH I, 9


aizberzēt

àizber̂zêt,

1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;

2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;

3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.

Avots: EH I, 8, 9




aizblunkšķēties

àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10


aizbraukāt

àizbraũkât, hin- und herfahrend (einmal!) hinführen: aizbraukāja zirgu pie kaimiņa Salis. Refl. -tiês, =àizbraũcinâtiês: zē̦ns aizbraukājies par tālu Salis.

Avots: EH I, 11


aizbrukt

àizbrukt, ‡

2) anfangen abzubröckeln, zusammenzusinken:
ceplis jau aizbrucis, ilgi vaira nestāvēs Oknist.

Avots: EH I, 12


aizbuldurēt

àizbul˜durêt,

1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;

2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.

Avots: EH I, 12


aizbumburēt

àizbumburêt, mit kleinen Schritten fort-, hingehen: nabags aizbumburēja uz kaimiņiem Salis.

Avots: EH I, 12


aizburt

àizbur̃t,

1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;

2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.

Avots: EH I, 13


aizčākstēties

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: lis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21


aizciekāt

àizciẽkât, langsam fort-, hingehen (von Hühnern gesagt) AP.: (gailis) aizciekāja (so nach der Angabe des Verfassers zu lesen statt aizcilkāja!)... uz kaimiņu kaņepēm Austriņš Nopūtas vējā 68 f.

Avots: EH I, 14


aizčiept

I àizčiept, vollpiepen, -zwitschern: vista aizčiepj ausis Bauske, Lems., (mit 2 ) Dunika. Refl. -tiês, aufpiepen, -zwitschern Oknist (mit ìe 2 ) : cālis aizčiepās Bauske, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčukstīt

àizčukstît, fort-, hinstossen, -schüren Lems., Salis, Trik.

Avots: EH I, 16


aizčukurēt

àizčukurêt, fort-, hinstossen, -schüren: a. siekstu pruojām Bauske. a. ar čukuru uogles krāsns dibinā Salis.

Avots: EH I, 16


aizdakstīt

I àizdakstît, fortgeben: a. visas mantas Lems., Salis.

Avots: EH I, 17


aizdars

àizdars: auch Abgulden n. BielU., AP., Pilda, Ruj., Salis, Salisb., Wolm., Zvirgzdine, aizdara(s) Golg.: līdzi ņēma aizdariņu BW. 19428. s. auch unter àizdara.

Avots: EH I, 17


aizdarvot

àizdar̂vuôt,

1) bis zu einer gewissen Stelle teeren
(perfektiv): a. laivu līdz pusei Salis;

2) zuteeren, teerend schliessen:
a. šķirbas.

Avots: EH I, 17


aizdīdīt

àizdīdît,

1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;

2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.

Avots: EH I, 19


aizdiebt

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23


aizdrazgāt

àizdrazgât, mit Abfällen (drazgas) vollschütten: a. grāvi Salis.

Avots: EH I, 19


aizducēt

àizducêt, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: pē̦rkuons aizducēja (es donnerte ein wenig) Lis.

Avots: EH I, 20


aizducināt

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20


aizdūcināt

aîzdûcinât 2 Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21


aizdurt

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20


aizdurve

àizdùrve, àizdure, (àizduore), der Raum hinter der Tür; besonders gebräuchlich im Lokativ: aizdurvē, Pl. aizdurvīs Neik.: dzimtene bē̦rza galā, miteklis aizdurvē RKr. VII, 111 (Rätsel). - aizdurvis, die Hintertür. Rig. Aw.

Avots: ME I, 23


aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25


aizgādāt

àizgãdât, ‡

3) befehlen, auftragen:
jai vecinīte aizgādava izslaucīt ustabu Pas. IX, 179.Refl. -tiês, übersiedeln: a. uz jaunu dzīvuokli Salis.

Avots: EH I, 23


aizgalēties

àizgalêtiês, ‡

2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 23


aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27


aizgriezt

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25


aizgrīzēt

àizgrĩzêt Stenden, mit einem grĩzeklis 1 verriegeln: āra durvis bijušas nuo iekšpuses aizgrīzētas Janš. Dzimtene V, 138.

Avots: EH I, 25


aizgult

àizgul˜t, ‡

2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz māju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).

Avots: EH I, 26


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aizjukt

àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27


aizkājot

àizkãjuôt, hin-, wegschreiten, -gehen Wid.: aizkājuojuši līdz Gūtmaņa alai Līg. J. Daugava I, 1476. līdz mājām aizkājuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 101.

Avots: EH I, 29, 30


aizkartne

àizkar̂tne, Sanguisorba officinalis Grünhof; aizkartne Mag. IV, 2, 27.

Avots: ME I, 31


aizkārtne

àizkãrtne, nach L. u. U. auch aizkārtnis, gew. Plur.,

1) Vorhänge, Schranken, Schlagbaum;
aizkārtnes, dem Wege quer vorgelegte Stangen, um den Weg zu versperren, z. B. den Hochzeitsgästen: likt ceļā aizkārtnes; aizkārtnes (Schlagbaum) bija vaļā A. XIV, 1, 7. aizkārtņu siena, Scheidewand (Brasche);

2) der Bügel am Kessel:
nuo katla aizkārtnes vīrs izkalis trīs pāŗus lemešu LP. VII, 1043;

3) aizkārtne od. aizkārtnes atslē̦gu, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31



aizķērkties

àizķērktiês, anfangen zu schreien: gailis aizķērcies LP. VI, 165.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = aufkreischen

Avots: ME I, 35


aizkleķerēt

àizkleķerêt AP., Lemsal, àizkleķêt Dunika, Salis, (schlecht, unschön) zuschmieren, zuwerfen, bewerfen: a. caurumu siênā. siênu.

Avots: EH I, 31


aizklemberēt

àizklemberêt, hin-, wegtaumeln, -schlendern; sich hin-, wegschleppen: kas duos tik tālu ar sliktu zirgu aizklemberēt? Lis.

Avots: EH I, 31


aizklupt

àizklupt,

1) stolpernd hinfallen hinter...:
bē̦rns aizklupa aiz baļķa Salis;

2) bewusst niederstürzen
(intr.) hinter...: mednieks aizklupa aiz krūma un gaidīja zaķi.

Avots: EH I, 32


aizknapināties

àizknapinâtiês, sich einschränkend durchkommen bis...: a. ar gaļu līdz pavasarim Salis.

Avots: EH I, 32


aizkrāsne

àizkrâsne, àizkrâsnis [bei Lange, in Dondangen, Wandsen und Salis auch: aizkrāsis], der Raum hinter dem Ofen; der Aufenthaltsort der Schwachen: atmini, māmiņa, aizkrāsnes bērniņus BW. 977; besonders gebr. der Lok. aizkrāsnī, hinter dem Ofen; bildl. vernachlässigt, unbeachtet sein: gul darbiņi aizkrāsnē Ar. 1038. Sprw.: pats aizkrāsnē gulē̦dams, meklē citu aizkrāsnē. neviens nemeklēs citu aizkrāsnē, kas pats nebūs aizkrāsnē bijis. ar muti Rīgā, Je̦lgavā, bet ar darbiem aizkrāsnē (von einem Prahlhans).

Avots: ME I, 33


aizkrēkt

àizkrēkt, einen krächzenden Laut von sich geben: aizkrēcis krauklis Pas. IX, 411 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 33


aizkrist

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33


aizkust

àizkust, ‡

2) (seelisch) vergehen:
padevīgā laipnībā tīri aizkusdams Janš. Dzimtene II 2 331.

Avots: EH I, 33


aizkvēpināt

àizkvêpinât,

1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;

2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;

3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).

Avots: EH I, 34


aizlaipot

àizlaipuôt, von éinem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmend (um sich die Füsse nicht zu beschmutzen) hin-, weggehen: a. pa akmeņiem līdz seklim Salis. ceļš - slikts; jāaizlaipuo tuomē̦r ir.

Avots: EH I, 35


aizlaistīt

àizlaîstît,

1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;

3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).

Avots: EH I, 35



aizļenkarēt

àizļe̦n̂karêt Lis., taumelnd, wankend, ungelenk hin-, weggehen.

Avots: EH I, 37


aizļepot

àizļe̦puôt, davoneilen: zaglis aizļe̦puo LP. I, 117. zaķis lē̦ni aizļe̦puoja Grünh.

Avots: ME I, 38


aizliegt

àizliêgt, Refl. -tiês

1) : kungs vairs nevar aizliegties Pas. VIII, 444. pruot aizliegties, nuoliegties un izliegties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 13; ‡

2) leugnen (nicht eingestehen)
Kārsava; ‡

3) sich verleugnen (biblisch).

Avots: EH I, 37


aizlikt

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof;

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.);

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.);

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36


aizlipsīt

àizlipsît Lis., schnell hin-, weggehen.

Avots: EH I, 36


aizmakšķerēt

àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38



aizmaurāt

I àizmaũŗât,

1) brüllend betäuben
Dunika, Kal.: a. kam ausis;

2) brüllend aufwühlen resp. vollscharren
Dunika: bullis aizmauŗājis duru priekšu, gŗāvi.

Avots: EH I, 38


aizmērdēt

àizmērdêt, tr., lange Zeit hungern lassen: kuce̦nu nevajaga aizmērdēt Etn. II, 123. Refl. -tiês, hungern, halbverhungern: jauneklis, gribê̦dams nuo kaŗa diene̦sta vaļā tikt, aizmērdējies JK.

Avots: ME I, 40


aizmiegt

àizmiegt,

1) zudrücken:
a. rīkli, lai nevar kliegt Warkl.;

2) schnell hin-, weglaufen
Bers., Festen; ‡

3) = ‡ àizgriezt 3 : tuo mēs kādā klusā stūrī aizmiedzām un piekāvām Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 40


aizmirst

àizmìrst: in Salis dafür àizmir̃t (prs. -mir̃st, prt. -mir̃s ). Refl. -tiês: es aizmirsās Strasden (= man aizmirsās, ich vergass).

Avots: EH I, 39


aizmudīties

àizmudîtiês, eilig hin-, weggehen Bers., MSil., N. - Peb., Salisb.; aus eigenem Antrieb hin-, wegeilen Erlaa, KatrE., Kl.: negribēju viņu laist, bet viņš pats aizmudījās.

Avots: EH I, 40


aizmuģīt

àizmuģît, wegfliehen A. - Ottenhof, Lemsat. Refl. -tiês, schnell weggehen Salisb.; mühsam hin-, weggelangen Bers.

Avots: EH I, 40


aizmugurnieks

àizmugurniẽks,* wer sich in der àizmugure aufzuhalten pflegt: krietna daļa... aizmugurnieku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 149.

Avots: EH I, 40


aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43


aizņirbt

àizņirbt, dahinflimmern: zē̦ns aizņirba kâ virpulis Vīt. 13.

Avots: ME I, 43


aizņurcīt

àizņurît,

1) = àizmurît 1 Salis: a. maizi;

2) a. līdz. (fr)essen
(perfektiv) bis N. - Peb.: kaķis aizņurījis žurku līdz pusei un pametis;

3) mit einem stumpfen Instrument anhauen (anschneiden)
Bers., N. - Peb., Roop, Schibbenhof, Wolmarshof u. a.

Avots: EH I, 41


aizodere

àizuõdere,

1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡

3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere 2) Frauenb.; ‡

4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.

Avots: EH I, 60


aizpelt

àizpelˆt, durch bösen Klatsch vereiteln, verklatchen, abraten, besonders beim Heiraten: jau es būtu izpre̦cē̦ta, kaut vēveris neaizpēlis BW. 8402, 14.

Avots: ME I, 43


aizpestīt

àizpestît,

1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo mājas;

2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz māju.

Avots: EH I, 42


aizpilt

àizpilt, eiternd anschwellen (mit ) Dunika, (mit 2 ) Kal., O. - Bartau: pirksts nuo iedūrušās skabargas aizpilis (= aizmilzis) PS. pirksta aizpilums uztrūcis Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42


aizpogāt

àizpuõgât, ‡ Refl. -tiês, sich zuknöpfen: nepaguvu ne aizpuogāties Salis u. a.

Avots: EH I, 44



aizraidīt

àizraidît,

1) hin-, wegschicken, entlassen
(mit ) Ahs.: a. savu kalpuoni. a. meitu uz muižu pēc avīzēm;

2) zustopfen
(mit ) Salisb.: a. zeķi ar diegu.

Avots: EH I, 44


aizrautīgs

àizrautîgs* hinreissend; begeistert: runāja aizrautīgi Veselis Daugava 1928, S. 421.

Avots: EH I, 45


aizrežģīt

àizrežģît, zuflicken Lis., Saussen, Warkl.: a. kādu caurumu.

Avots: EH I, 45


aizripot

àizripuôt, intr., wegrollen, sich schnell entfernen: apaļas sudraba vai ze̦lta ripiņas drīz aizripuos Apsk. I, 174. kamuolis aizripuo uz gatves galu LP. VII, 125.

Kļūdu labojums:
kamuolis = kamols

Avots: ME I, 46


aizritēt

àizritêt, intr., hinwegrollen: kamuolis aizrit pruojām; jau atkal aizrit gads Vēr. II, 321.

Avots: ME I, 46


aizrobs

àizruobs,

1) : liktenīgs a. ("?"), kas traucēja Ritas gaitu Veselis Saules kaps. 168;

2) auch Bauske, Golg., Sessw.

Avots: EH I, 46


aizrukšēt

àizrukšêt Salis, grunzend hin-, weggehen: vepris aizrukšēja pa ceļu.

Avots: EH I, 46


aizrunāt

àizrunât,

4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;

5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês,

2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās;

3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.

Avots: EH I, 46


aizsilt

àizsil˜t, warm werden: zeme vēl nav aizsilusi Stenden. aizsilis piens sāk skābt. viņš dusmās aizsilis (erhitzt).

Avots: EH I, 47


aizskanēties

àizskanêtiês, ertönen, erklingen, erklirren: starp dažādiem vīstuokļiem aizskanējās Dok. A. dzelzs pineklis reizu reizēm aizskanējās A. XVIII, 395.

Avots: ME I, 50




aizslavēt

àizslavêt,

1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= aizpē̦lusi);

2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.

Avots: EH I, 49



aizslīgt

àizslīgt,

1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î 2 ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.

Avots: EH I, 49


aizslodzīt

àizsluôdzît, ‡

2) hin-, weggehen
Lis.: raugi nu kājām a. tādu gabalu!

Avots: EH I, 49



aizsluburot

àizsluburuôt Lis., holpernd, schlotternd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 49


aizšļūdēt

àizšļûdêt Lis. u. a., (unwillkürlich) hin-, weggleiten, -rutschen.

Avots: EH I, 56


aizsmeldzēties

àizsmelˆdzêtiês Meiran, Schwanb., àizsmelˆgtiês Bers., Lis., Wolmarshof, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bauske, Frauenb. (àizsmelgties): man zuobs aizsmeldzās.

Avots: EH I, 49, 50


aizsmirdēt

àizsmir̂dêt,

1) zu stinken anfangen
Stenden: viss gaiss aizsmirdēja;

2) stinkend sich entfernen:
smirdelis aizsmirdēja gaŗām.

Avots: EH I, 50


aizspurgt

àizspurgt, hin-, wegschwirren Bers., Lis., O.-Bartau, Warkl.: aizspurdza (meitas) pruojām kâ izbiedē̦ts irbju puduris Janš. Dzimtene II, 114 (ähnlich Līgava I, 236).

Avots: EH I, 51


aizstāvis

àizstãvis, vielfach àizstãvs (diese Form auch in der Bed.: Schutz ) A. XI, 101, der Verteidiger, Advokat, Beschützer L.: brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. nav nekāda aizstāviņa nuo tā viena bāleliņa BW. 13734, 2.

Kļūdu labojums:
brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. = brālis māsai... aizstāvis un tautas rājējiņš BW. I, S. 303.

Avots: ME I, 53


aizsteberēt

àizsteberêt: auch in Dunika, Saikava, Stenden und Salisb.

Avots: EH I, 52


aizstebīt

àizstebît,

1) hin-, wegtrotten, langsam und steif hin-, weggehen
Lis., Salis;

2) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. maisu līdz durīm.

Avots: EH I, 52


aizsteigt

àizstèigt,

1) = àizstèigtiês: a. uz darbu Bauske, Salis;

2) sich beeilend (mit einer Arbeit) zeitig damit fertigwerden:
nu tuo vairs nevarēs a. (piem., sagrābt sienu priekš lietus ) Dunika, Kalz., Stenden.

Avots: EH I, 52



aizstibīt

àizstibît,

1) auch Lemburg, Lemsal; ‡

2) unbeholfen (in Bauske so von kleinen Kindern) oder mit grossen Schritten hin-, weggehen
Bers., Drostenhof, Golg., N.-Peb., Salis, Schwanb.

Avots: EH I, 52


aizstorēt

àizstuõrêt, hin-, wegstolzieren Aps. ‡ àizstuôstîtiês,

1) ein wenig stottern, in der Rede stocken
Salis: viņš runā šad tad aizstuostās;

2) stotternd (in der Rede) hingelangen
Salis: viņš nevarēja ne˙cik tālu aizstuostīties.

Avots: EH I, 53


aizstrādāt

àizstràdât,

1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;

2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu mājā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;

3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.

Avots: ME I, 53



aizstrīķēt

àizstrĩķêt, zuschmieren Stenden u, a.: a. plaisas mūrī. Refl. -tiês: viena laiva uotrai aizstrīķējās gaŗām Salis, éin Boot fuhr am andern, sich daran retbend, vorbei.

Avots: EH I, 53


aizstumt

àizstum̃t, ‡ Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: ar laivu a. līdz uotram krastam Salis. tâ jau mēs ar smaguo ve̦zumu līdz naktij neaizstumsimies uz mājām Dunika, Stenden. jūdza pelēķīti ilksīs un... aizstūmās pruojām Janš. Dzimtene IV, 197.

Avots: EH I, 53


aizšvirkstēties

àizšvirkstêtiês, für eine kurze Zeit zu prasseln (knistern) anfangen: paeglis aizde̦gts aizšvirkstējās.

Avots: EH I, 57


aiztakšķināt

àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas kājas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57


aiztelst

aîztelˆst 2 Salis, hustend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 57


aiztiekties

àiztiektiês,

1) hinreichen
(intr., bis zu einer gewissen Stelle) Salis: a. līdz griestiem;

2) tangsam hin-, weggehen
(mit iẽ ) Dunika: a. pie darba;

3) sich (heimlich) verkriechen, sich hinter etwas verstecken
(mit iẽ ) Dunika, Kal., Rutzau: a. aiz istubas stūŗa.

Avots: EH I, 58


aiztikums

àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.

Avots: ME I, 56, 57


aiztīņāt

àiztīņât, zuwickeln, verhüllen, verdecken: seja bija aiztīņāta ar... lakatu Veselis Netic. Toma mīlestība 159.

Avots: EH I, 58


aiztipināt

àiztipinât, hin-, weglaufen, hinwegtrippeln: gailis mudīgi aiztipināja uz vistu baru A. XV, 2, 85.

Avots: ME I, 57


aiztraukt

àiztraukt,

1) verscheuchen
Fest., Golg., Nitau, Salis, Sessw.: caur tuo (saukšanu) tik zagļi būtu aiztraukti Pet. Av. I, 54. a. zvirbuļus nuo kaņepēm;

2) fortreissen:
vējš aiztrauca lapas;

3) (Obst) herunterschlagend hin-, wegschleudern:
tālu a. ābuolus. Refl. -tiês,

1) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš kam garām;

2) sich aufregen
(mit ) Ahs.: bē̦rns bija aiztraucies un klusu un bailīgi nuoskaitīja savu pantiņu.

Avots: EH I, 58, 59


aiztrenkāt

àiztre̦ñkât Nitau, Salis u. a., wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen: suņi aiztre̦nkājuši zaķus.

Avots: EH I, 59


aiztupēt

àiztupêt,

1) hinter etwas niederhocken
Salis: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) niederhocken;

2) a. līdz. hocken (sitzen. weilen) bis (temporal)
Trik.: aiztupējis kruogā līdz vakaram. Refl. -tiês.

1) =àiztupêt 1 Lemsal;

2) =àiztupêt 2 Trik.

Avots: EH I, 59




aizurkšķēties

àizur̂kšķêtiês, àizurkšêtiês, einen grunzenden Laut von sich geben, anfangen zu grunzen: baŗuoklis aizurkšķas Purap.

Avots: ME I, 58


aizvalcīt

II àizvalcît,

1) wegschleppen
(mit àl 2 ) Mahlup, Mar.: a. kuokus nuo tīruma. bē̦rni aizvalcījuši rīkus;

2) zirneklis aizvalcījis luogu ar savu tīklu Mar., Serben, die Spinne hat ihr Spinngewebe vors Fenster gezogen.
a. linus kam priekšā Bers., (gereinigten) Flachs vor etwas ausstrecken (ausbreiten);

3) "verbinden"(z. B. mit einer Schnur)
Mar., Serben.

Avots: EH I, 61


aizvaldzināt

àizval˜dzinât Salis, bestrickend (psychisch fesselnd) hin-, wegbekommen.

Avots: EH I, 61



aizvest

àizvest, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;

2) = ‡ àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.

Avots: EH I, 62


aizvilt

àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63


aizvirpināt

àizvir̃pinât, tr., herumdrehend wegwehen: ziemelis aizvirpina nuodzeltējušas lapas tāļu pruom Laps.

Avots: ME I, 60


aizvirzīt

àizvirzît, ‡ Refl. -tiês Salisb. (mit ir̂ 2 ) u. a., hin-, wegrücken (intr.): a. līdz durīm. a. pruojām.

Avots: EH I, 64


aizzibēt

àizzibêt,

1) sich blitzend (glänzend) entfernen:
pamanīja rīta ausmā aizzibuošus . . . durkļus Veselis Daugava I, 428;

2) eilig hin-, weglaufen, -fliegen:
kas tur aizzibēja gar luogu?

3) zu grünen anfangen
Wandsen: sēja aizzibējusi (= sākusi dīgt).

Avots: EH I, 64


akal

akal, mundartlich (Ruoja n. FBR. XIII, 80, Dunika, Kal., Rutzau, Salis, Salisb. u. a.) für atkal, wieder.

Avots: EH I, 65


akar

akar: auch in Ronneb. n. Pas. IV, 98, Salisb. n. BielU., AP., Kaugurciems.

Avots: EH I, 65


aķīls

aķīls, auch aķils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: aķila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet kā adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.

Avots: ME I, 66


aklacis

aklacis RKr. XV, 104, Bremse [nebst aklis dass. zu akls "blind", vgl. aklais dunduris dass. und russ. слѣпéнь "Blindbremse"."Blind"nennt man diese Bremsen, weil man sie - im Gegensatz zu Fliegen - leicht erschlagen kann].

Avots: ME I, 62


akles

akles: nom. s. akle Auleja, nom. s. aklis Linden ("ein Unkraut"), AP., Heidenfeld, Oknist (galeopsis) Orellen, Ramkau (galeopsis speciosa), Ruj., Saikava (galeopsis tetrahit L.); baltie aklīši, lamium album Ulanowska Łotysze 100.

Avots: EH I, 66


akls

akls, ‡

4) grundlos:
akls bezdibens, eine grundlose Tiefe Lems. Ve̦nta pluosta tuvumā akli dziļa Janš. Līgava II, 39; ‡

5) "?": ej tu, aklis, purva malu, lai nere̦dz bāleliņš! BW. piel. 2 15583, 1. bagātam nebijis ne akla rudza Pas. IX, 436. aklā purvā Trik., in einem Sumpf (Morast), wo nichts wächst.

Avots: EH I, 66


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63


akmeņgrauzis

akmeņ- od. akmiņgrauzis, Steinpeizger, Cobitis taenia L. RKr. VIII, 104, oder Gründling, Gobio fluviatilis RKr. VIII, 104; Konv. 2.

Avots: ME I, 64


akmenīgs

akmenîgs (li. akmenìngas "steinern" LChr. 31, 2; "steinig"), steinhart, wie versteinert: sastingušuo, akmenīguo seju Veselis Saules kaps. 52.

Avots: EH I, 66


akmeņlauzis

akmeņlauzis, ein Steinbrecher Veselis Saules kaps. 109.

Avots: EH I, 66


akmens

akmens: akminis Zvirgzdine, akmins Salisb., Siuxt, gen. s. akme̦na BW. 9121 var.; 11806, 1 var. u. a., akmina BW. 11055.2; 5437 var., acc.-instr. s. akme̦nu BW. 10297, 5 var.; 12414; 16198, 5, akminu BW. 8916 var., loc. s. akme̦nā BW. 30144, 6 var., akminā BW. 27995, 1 var., gen. s. akme̦nas [?] BW. 14238, 3, nom., acc. plur. masc. akmen[i]s auch AP., Demin. akmisteņš auch Pilda n. FBR. XIII, 59, akmistiņš Pas. V, 293 (aus Welonen), acc.-instr. s. akmenīti BW. 8269, akminiņ[u] BW. 4341, akmantiņ[u] BW. 12180 var.

Avots: EH I, 66


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


akmiņgrauzis

akmeņ- od. akmiņgrauzis, Steinpeizger, Cobitis taenia L. RKr. VIII, 104, oder Gründling, Gobio fluviatilis RKr. VIII, 104; Konv. 2.

Avots: ME I, 64


akotnieks

II akuotnieks, ein Akkordarbeiter Salis.

Avots: EH I, 67


akrims

akrims, für akmens, in Wolmar, Ermes, Rujen, Salisb.; cf. Endzelin KZ. XLIV, 65.

Avots: ME I, 65



ālava

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238


aldot

[àlduot 2, ziellos umherirren: kuo tur alduo kâ alds? FBR. I, 30 (Lisohn). Wohl eine Kontamination von aluot und màldît].

Avots: ME I, 66


ale

ale, Interjektion:

1) ale manu muļķa prātu! Ltd. 1284 [vgl. ali].

2) Nach Etn. bedeutet a˙le in Rutzaüraug", sieh doch!
alè, alè, kuceniņ, meitu zaglis kaņepēs BW. 13497.

Avots: ME I, 66



alga

àlga: lai būs alga, kam būs alga, alga linu nesējam BW. 28355. man pietrūka gada algas 29419. tava alga nezudīs 6361, 1. smēja, ka vai algu gribēja dabūt Salis. alga un nāve, der Tod Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112. gājis, sadancajies, un ar tuo pašu algs (der Tod) klāt Salis.

Avots: EH I, 67


alga

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67


algādzis

àlgãdzis: pazinu algadža darbu BW. 6920. nuovērpu (sc.: ē̦rkulīti) ar algadžiem 7012; algâdzis 2 Salisb., Siuxt, ein auf Wochen od. Monate verdungener Arbeiter. algādzēs iet Aps. J., auf Lohn ausgehen (von weiblichen Personen).

Avots: EH I, 67


algotnis

àlguôtnis, ein Lohnarbeiter: pret kungu . . . alguotņiem Veselis Netic. Toma mīlest. 35.

Avots: EH I, 67


āliņģis

ãliņ̃ģis, auch [ãliņš Dond., Salis], ãleņ̃ģis BW. 18885 und U. (li. [ólingis bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 928], ólinge+),

1) die Eiswuhne:
bāz pats savu asti āliņģī;

2) die Netzwuhne:
āliņģi izcirst. [Nach Prellwitz, Die deutschen Bestandteile in den lettischen Sprachen I, 45, aus einem nd. haling.]

Avots: ME I, 238


alkata

alkata: auch Warkl. n. FBR. XI, 107 (mit alˆ ),

1) ein gieriges Lebewesen
(mit alˆ ) Sessw.; ein leichtsinniger, prahlerischer, alberner Mensch (mit alˆ 2 ) Grünw.; ein leichtsinniges Frauenzimmer (mit àl 2 ) Golg.; ‡

2) "izsalkušu ļaužu pūlis" (mit alˆ ) Warkh.

Avots: EH I, 67


alksnaine

alksnaine: auch BW. 19488, 2. alksnāja: auch BW. 2541, 1 var. alksnene,

1) auch (mit alˆ 2 ) Dond., Ruj., Salis, (mit àl 2 ) Mahlup.

Avots: EH I, 67


alksnis

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68


alksnis

àlksnis, èlksnis, Demin. -ītis, Erle, Erlenbaum, me̦lnmeža alksnis od. me̦lnalksnis, Schwarzerle (Alnus glutinosa), pe̦lē̦kais a., graue Erle (A. incana) RKr. II, 66. [Li. al˜ksnis, alksnỹs, alìksnis, el˜ksnis, ksl. ельха, russ. ольха, ольша, ёлха, елоха ad. elira, aisl. alr, ǫlr, ae. al (o) r, la. alnus. Hierher wohl auch die Ortsnamen: pr. Alxwangen oder Alexwange und kur. Aliswangis oder Alswanghen, jetzt Al˜sunga, v. Bielenstein Grenzen 284. Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 16 und 50 und Kalba ir senovè I, 251, Berneker Wrtb. 453 f., Walde Wrtb 2 27 f., Persson Beitr. 893 f., Fick Wrtb. III 4 26, von der Osten-Sacken IF. XXXIII, 192 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68


allaž

al˜laž: auch Salis, Siuxt (hier in der Bed. "oft, vielemal"), allažin Janš. Dzimtene II 2 , 320; V, 21, al˜la˙žĩn Siuxt.

Avots: EH I, 68



aloties

aluôtiês "?": nebij liesmai, kur aluoties Ramkau. liesma spraišļuos viegli aluojas (sage man in Jürg. von einem Ofen, der einen guten Zug hat). mākuoņi aluojas ("šaudās") Salis.

Avots: EH I, 68


alus

alus: Demin. àlteņš 2 auch Atašiene n. Fil. mat. 102, alatiņš BW. 19591, 1 var.; 28840 var. (aus Stockm.). Ein gen. s. alis BW. 1291 var. und 19571, 1 und 4 var. nach dem Muster der i-Stämme, wozu Le. Gr. § 307. Verschiedene Attribute und Prädikate zu alus s. bei Rinkužs Fil. mat. 182. Zur Etymologie s. auch Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305 und V. Machek Slavia VIII, 209 ff.

Avots: EH I, 68


alva

alva: auch N.-Rosen, Wolmar, (mit alˆ 2 ) Salis, alvs auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Linden, N.-Laitzen: alvas tiltu liedināt BW. 10764, 2 var. kâ nuo tīra alva lietu 372. līcin līka alvu tilti 18043, 5. . . . vaiņadziņu, krūkļu pītu, alvu lietu! 24349.

Avots: EH I, 68, 69


amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70


āmīties

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239


amols

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. 2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III 4 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71



āmuls

II āmuls Selsau (aus mè̦mulis?) "jem., der wenig spricht und mit zoftigem Bart und Haar einhergeht''.

Avots: EH I, 193


Ancis

Añcis (Ancis Wolmar, An̂cis 2 Salis): gaŗais Ancis, der Mittelfinger Oknist.

Avots: EH I, 70


Anglija

Añglija, England; añglis, Engländer.

Avots: ME I, 71




apakšgals

apakšgals: ņemt apakšgalu augšā "abprügeln" Salisb.

Avots: EH I, 70


apakšvējā

apakšvẽjā stãvêt Salis, so stehen, dass der Wind von einer andern Person her zu dem Stehenden weht.

Avots: EH I, 71


apakšzeme

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. 2 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74


apaļisks

apaļisks (unter apalisks): apaļiskā ķeķē Janš. Līgava II, 102.

Avots: EH I, 71


apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75


apalusks

apalusks (Adv. apalusku) Heidenfeld, Lasd. u. a. FBR. IX, 138 und 158, = lisks">apalisks, rundlich.

Avots: EH I, 71


apar

apar: auch Salisb. n. BielU., Seyershof.

Avots: EH I, 71


apaust

apaûst, ‡

3) im Weben überholen
Salis: gan es tevi apaudīšu.

Avots: EH I, 72


apavi

apavi, apāvi Grünh., apavas, selten d. Sing. apavs, Demin. apaviņš BW. 7254 [oder apavis in Lisohn] (li. ãpavuos; zu àut), die Fussbekleidung: apavus nuoplēst LP. III, 84, die Fussbekleidung abtragen, vertragen; mit Voranstellung des Gen. Pl. kāju: ziedus ieliekuot kāju apavā LP. VII, 1278.

Avots: ME I, 76


apbadīt

apbadît,

1) mit einem spitzen Gegenstande ringsum stechen;
apb. pastalas, mit dem badîklis (Pfriemen) Löcher in die Pasteln ringsum zum Einziehen der Schnüre stechen Golg.;

2) mit den Hörnern umstossen:
auns apbadīja zē̦nu gar zemi.

Avots: ME I, 76


apbaidīt

apbaidît,

1) einschüchtern, schrekkend scheu machen
Bauske, Memelshof: apbaidīts kaķis;

2) schreckend unter etwas fliehen machen
Lemsal, Salis, Stenden, Wandsen: a. kaķi apakš klēts.

Avots: EH I, 72


apbāzt

apbâzt,

1) "завалить, заложить (сѣном)" Spr., (mehrere Räume) vollstopfen
Dunika: a. ar sienu visas staļļaugšas;

2) rings um etwas stopfen
(perfektiv): a. sienu ap pudeli oder pudelei apkārt;

3) unter etwas stopfen, stecken
(perfektiv) : a. lādi apakš gultas Memelshof, Salis; ringsum unter etwas stopfen, stecken (perfektiv): a. se̦gu ap gultas malu;

4) schichtend (stopfend) verdecken
Memelshof: a. sienu ar dābuolu.

Avots: EH I, 73


apbēdzināt

apbêdzinât, unter etwas verstecken Lemsal, Salis: a. kuo zem skapja.

Avots: EH I, 73


apbēgt

apbêgt (li. apibė´gti),

1) (sich) unter etwas flüchten:
kaķis apbēga apakš skapja (in Lems.: ap skap) Salis;

2) fliehend um etwas herumlaufen
Trik. u. a.: a. mājai apkārt.

Avots: EH I, 73


apbērēt

apbērêt: auch (mit ) Salisb.

Avots: EH I, 73


apbērt

apbẽrt, ‡

3) begraben
Für., Veselis Tīr. ļaudis: (nuosprāgušu guovi) aizvede uz kalna malu, izraka duobi, apbēre Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens verschüttet werden
Jürg. u. a.: uogas apbē̦rušas ar smilttm;

2) sich mit Ausschlägen bedecken
Auleja: galva apbē̦rusies.

Avots: EH I, 73


apbest

apbest: auch Pas. III, 91, Salisb.: kaulus . . . apbe̦d zemē Pas. VI, 200.

Avots: EH I, 73


apbricēt

apbricêt, auffressen Salisb.: a. krūmiem visas lapas.

Avots: EH I, 74


apbrīnīt

apbrĩnît Salisb., (mit ì 2 ) Mar. n. RKr. XVII, 145, = apbrĩnêt. Refl. -tiês, sich verwundern: apbrīnījusies zvē̦ru būdā par mē̦rkaķi.

Avots: EH I, 74


apbrūķēt

apbrũķêt, beim Gebrauch abnutzen Salis: apbrūķē̦tas re̦gavas.

Avots: EH I, 75


apbrukt

apbrukt: apbrūk ("dažās vietās izirst") riestuvis (kad aude̦kla me̦ti nuoslīd tam pārgaliem nuost) Kaltenbr.; ‡

2) unversehens verschüttet werden
Oknist: kad stallis gāzēs, cilvē̦ki apbruka.

Avots: EH I, 74, 75


apcelt

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78


apcirtīgs

apcìrtîgs,

1) "wetterwendisch"
Bers., Lis.: a. cilvē̦ks;

2) =iecirtîgs 1, rechthaberisch, eigensinnig Fest., V.-Peb.;

3) gewandt, sich zu orientieren verstehend
N.-Peb.;

4) leicht in Zorn geratend
Lis.

Avots: EH I, 76


apdainēt

apdainêt, rühmen, lobpreisen: nesavtīgi apdainējamās kājas Veselis Dienas krusts 35.

Avots: EH I, 76


apdenāt

II apdze̦nât, belaufen, bespringen (befruchten, von Tieren): auns apdze̦nā aitas Salisb. bullis apdze̦nā guovis Siuxt.

Avots: EH I, 79


apdilt

apdilt, abgenutzt, abgetragen, abgeschluffen werden: apģē̦rbs tāds apdilis Deglau. nazis apdilis, tuo es e̦smu apdilusi dzirdē̦dama, das ist mir lange nichts Neues mehr Biel. n. U.

Avots: ME I, 81


apdult

apdul˜t: nuo šāviena man apdulla ausis Rutzau. dvingā var a. Dond. n. FBR. VI, 67. Ostle. apduls "apdullis" auch Sussei n. FBR. VII, 134.

Avots: EH I, 78


apdult

apdul˜t, -dul˜stu, -dul˜lu, intr., betäubt, dumm werden: te tāds juceklis, ka tīri var apdul˜t; apdul˜lis [in Saussen: apdulis], beduselt, benommen, betäubt, trübe, bewölkt (vom Wetter): šuodien diena apdul˜lusi (Var.: apmākuse) BW. 16045.

Kļūdu labojums:
apdull˜usi = apdulusi

Avots: ME I, 82


apdzist

apdzist [li. apgèsti], intr., erlöschen, auslöschen: apdziest mana uguntiņa Ar. 155. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr. I, 797. bezdievīguo spīdeklis apdzisīs Spr. Sal. 13, 9.

Avots: ME I, 84


apgabals

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85


apgājīgs

apgãjîgs, umgänglich (?): jauns skuķis, skaists, apgājīgs Veselis Netic. Toma mīlest. 113.

Avots: EH I, 81


apgalvenis

apgalˆvenis (unter apgalˆvene),

1) auch Mar.,

2) auch KatrE., Salis.

Avots: EH I, 81


apgaut

apgaut: auch (mit ) Lems., Salisb., Trik., Wolmarshof. ‡ Refl. -tiês "pievilties" Līksna.

Avots: EH I, 81


apgāzt

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87


apģērbt

apģḕrbt, tr., anziehen: svārkus; gew. refl. apģērbties: brūtes brālis apģērbās savās guoda drēbēs BW. III, 1, 40. pilnīgi apgē̦rbusēs brūte nuosēdās uz bluķa BW. III, 1, 47.

Kļūdu labojums:
gew. refl. apģērbties = ankleiden, mit Kleidung versehen. Refl. -tiês, sich anciehen, ankleiden

Avots: ME I, 89



apglumt

apglumt, 1) : trauks apglumis Lis. ‡

Avots: EH I, 82


apgrūst

apgrûst, ‡

2) unter etwas stossen
(perfektiv): a. kasti apakš gultas Mahlup, Ruj., Salis; ‡

3) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Kaltenbr., Warkl.; ‡

4) (eine Arbeit) oberflächlich verrichten:
tas darbs ir tikai apgrūsts Golg.; ‡

5) eilig bewältigen:
a˙lieluos darbus (lielumu) Bauske, Dunika, Fest., Jürg., Lemburg, Mahlup, Trik.

Avots: EH I, 84


apgulēt

apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85


apgurdināt

apgurdinât, ermüden, ermatten (tr.): a. līde̦ku. kaķis apgurdinājis peli Salis. tē̦vs apgurdinājis dē̦lu Warkl.

Avots: EH I, 86


apīņi

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90


apinis

apinis (unter apîņi): auch AP., apiņš Iw.,Salis, Demin. apintiņš BW. 17313; 19480 var.; lauku apiņi N.-Bergtried, Ruhental, Zoden "?"

Avots: EH I, 86


apīši

apīši (apìši 2 Gr. - Sonnaxt, wohl ap + vît, cf. apija, apvija), apîžas AP., Mar., Grünh., Serb., Selb. [Saussen; apìžas 2 in Lisohn], nach U. auch appīšas, apīzes, appīnes, seltener im Sing. apîža AP., Mar. [infl. n. pl. apiejzys Zb. XV, 200], die Femern am alten Pfluge, um welche die Stränge umgewunden (apvît), nach der bisherigen Ansicht umgewickelt (appît) wird, weshalb die Schreibweise appîši [in Ronneburg auch apvīžas].

Avots: ME I, 90


apjemt

apjemt,

1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;


2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês,

2) = apņemtiês 3: puišis apjēmās viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).

Avots: EH I, 87




apjums

apjums, Umdachung, Überdachung, ein mit einem Dache versehrnes Gebäude: pie man stāv sē̦tas, apjumi uz gadu gadiem ve̦se̦li St.; debess apjums, Himmelsgewölbe: ve̦ctē̦vs de̦be̦su apjumā rājas Lautb. cik jauki mirdz auseklis pie tumšzilā debess-apjuma J. Dr. III, 301, Mag. III, 1, 89.

Avots: ME I, 92


apkals

apkals (auch apkala oder apkalu) le̦dus (Marienburg), Glatteis, "glums le̦dus, kas sasalis bezvēja laikā, kad nav viļņu bijis."

Avots: ME I, 93


apkaltināt

apkàltinât 2 Golg., Lis., Schwanb., (mit àl ) Trik., (mit alˆ 2 ) Lems., Schnehpeln, ringsum (ein wenig) trocknen (intr.) machen, lassen: a. maizi.

Avots: EH I, 89


apkampt

apkàmpt, tr., umfassen, umarmen: ceļus. viņa jautāja, tuo apkampdama Vēr. II, 154. Refl. -tiês, sich umfassen, umarmen: viņas sēdēja, viena uotru apkampušās Vēr. I, 52. viņa apkampās mātei ap kaklu Alm. apkampiens, die Umfassung, Umarmung: viesulis satveŗ viļņu barus stiprā, aukstā apkampienā Apsk. I, 194.

Avots: ME I, 93


apkārstīt

apkãrstît [li. apkárstyti], freqn. zu apkãrt, wiederholt behängen: zirģelis apkārstīts ar misiņa sprādzēm MWM. VII, 324; K.

Avots: ME I, 94


apkārtstaiga

apkārtstaĩga, comm., oder apkārtstaĩgulis, Herumtreiber: šādi tādi apkārtstaigas sagul manas vilnainītes. ve̦cs amatnieks-apkārtstaigulis LP. VII, 925.

Avots: ME I, 94


apkāzoties

apkàzuôtiês, intr., heiraten. Salisb.

Avots: ME I, 95


apķēpt

apķēpt "?": sāka grabēt apķē̦pušie stuopi Veselis Dienas krusts 11.

Avots: EH I, 96


apķezināt

apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96


apķipt

apķipt, Praes. -ķîpstu 2 , Prt. -ķipu. = aplipt Dunika OB.: pastalas apķipušas ar mālis. Vgl. apķibt.

Avots: EH I, 96


apklausīt

apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91


apklausīties

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95



apkrāmēt

apkrãmêt, ‡

2) bestchlen
Bers.Refl. -tiês,

1) =apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;

2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.

Avots: EH I, 93, 94


apkrampēt

apkram̃pêt,

1) um etw. heromlegend verkrampten:
a. pirkstus ap zaru, nūju Salis, Stenden. slīcējs apkrampē ruokas ap glābēju Bauske. ruokas ap vē̦deru apkrampējis Saul. Daugava I, 60;

2) umarmen
(perfektlv): viņš mani apkrampēja Stenden;

3) bestelrlen:
cilvēks apkrampē̦ts Golg. Refl. -tiês. sich krampfhaft umklammern: a. kam ap kaklu Schnehpeln, Stenden. bē̦rns apkrampējies auklei cieti gar kaklu Ahs.

Avots: EH I, 93


apkrevēt

apkrevêt [zu kreve], sich mit grober, unebener Rinde bedecken: kuoks apkrevēja U. b. 95, 51 Jauns. [Auch in Grünhof, Siuxt, Gr. - Essern, Salisburg u. a.; dafür apkrevelêt in Lemsal oder apkreveļuôt in Nauditen].

Avots: ME I, 95


apkribināt

apkribinât, beknibbern; benagen: a. maizes duoniņu Wolm. a. kaulus Salis.

Avots: EH I, 94


apkriželēt

apkriželêt, bekritzeln: puišelis apkriželējis galdu Dunika, Kal.

Avots: EH I, 94


apkubekls

apkube̦kls, ein Umlegetuch ("jetzt dafür: apkubeklis") Dunika: pajem tuo apkube̦klu un apkubinies, tai nesalīsti!

Avots: EH I, 94


apkulstas

apkul˜stas (zu kul˜stît), Pl. t., die vollendete Reinigung des Flachses mit Hilfe des kul˜steklis Spr.

Avots: ME I, 96


apkurināt

apkurinât, ‡

2) anheizen, einheizen:
a. uguni Pernigel, Salis.

Avots: EH I, 95


apkurt

apkur̃t, ‡ Refl. -tiês: uguns apkūrās par agru Salis, unversehens wurde das Feuer zu früh angeheizt.

Avots: EH I, 95


aplaidelēties

aplaĩdelêtiês Kal., (wiederholt) um etw. herumfliegen, -flattern: putns vairāk reižu aplaidelējās ap māju Salis.

Avots: EH I, 96


aplakt

aplakt (li. aplàkti "leckend befressen"), (eine flüssige Speise) leckend auffressen: a. visu pienu Salis.

Avots: EH I, 97


aplam

aplam,

1) auch AP., Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof: vīra mātei viss liekas aplam, kuo ve̦de̦kla dara Saikava;

2) ap˙lam Siuxt: ap˙lam skaista vadmala izde̦vusies Siuxt, aplam līku baļķi AP.

Avots: EH I, 97


aplam

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99


aplams

aplams (li. ãplamas, "поверхностный, неловкiй, невнимательный" töricht, verkehrt, albern: aplamas duomas, aplami darbi; aplams suolis. zinu, ka tu aplams dusmuotājs neesi Kaudz. M. 58, ich weiss, dass du nicht jähzornig bist [s. Būga PФB. LXXI, 464].

Avots: ME I, 99


aplāsināt

aplāsinât, beträufeln, bespritzen: a. duobi (mit à ) Wolm., (mit â 2 ) Salis. krāsuotājs aplasina siênu (so, dass ein Pünktchenmuster entslel).

Avots: EH I, 98


aplekšēt

[aplekšêt, schmutzig werden in Serben, Lisohn, Saussen u. a.].

Avots: ME I, 100


apliecināt

apliecinât, ‡

2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.

Avots: EH I, 99


aplocenis

apluocenis "?": vakara krẽ̦slu, kuo sagraizīja apluoceņuos jau aizde̦gtās spuldzes J.Veselis Dienas krusts 98.

Avots: EH I, 100


aplodāt

apluõdât (unter apluõžņât): auch Wid, Salis: sāka a. mājiņu Ezeriņš Leijerk. II, 148.

Avots: EH I, 100


aplogs

apluogs Ladenhof n. FBR. XI, 72, Salis, Rkr. XVII, 111, = aplùoks.

Avots: EH I, 100


aploskāt

aploskât N.-Salis "nùovazât 1 (drēbes): nass machen"; vgl. apploskât.

Avots: EH I, 99


aplupināt

aplupinât,

1) ringsum abschälen, abklauben:
a. kartupelim mizu;

2) berauben, ausplündern
Salis, St.: piedzē̦rušu var apsmiet un a. Salasīšana 111.

Avots: EH I, 99


apmale

apmale, apmala, lis">apmalis (ap + mala, der Rand), der Rand ringsherum, ein Stück Feldes an der Grenze: kamzuoļi krunkuotām apmalēm Līb., ein Kamisol mit faltigen Rändern. ce̦pure ar caunādas apmalīti. cūka skrēja gar apmalu A. XVI, 499. apmalu jeb kontūru zīmējums MWM. X, 155, Contourzeichnung. lapu apmale Ar. Mit apmaies bezeichnet man in Nauditen Plätze, wo Pflanzen einer bestimmten Gattung zu wachsen pflegen: zemeņu, aviešu apmales, Plätze, wo Erd-, Himbeeren wachsen. apmaļu ļaudis, Leute aus der Umgegend, Nachbarn Burtneek.

Avots: ME I, 104


apmaut

apmaût,

1) a. zeķes, pastalas Rutzau; a. (anziehen)
brunčus Lis., Warkl.;

2): apmauts, betäubt, verblüfft
Bers., Lautb., Renzen, Kr. Rositten, = uzmauts (unter uzmaût I

3) Lubn. ‡ Refl. -tiês, sich anziehen:
a. zābakus Preiļi. apmāvusies ar... strīpainiem brunčiem Azand. 3; sich bedecken: apmāvās ar sedzeni Azand. 5.

Avots: EH I, 101


apmērdināt

apmẽrdinât und apmẽrdît Salis, (vor Hunger oder durch Gift) umkommen machen: a. žurkas.

Avots: EH I, 101


apmergot

apme̦r̂guôt, ‡

3) ringsum mit einem Ornament versehen
(?): skujiņām apme̦rguotā baltā blūze Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 101


apmetināt

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas;

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101



apmocīties

apmuõcîtiês Salis, mühsam herumgelangen: a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 103



apmukt

apmukt,

1): muca apmukusi (= mucai stīpas nuomukušas) Wolm. tev spuole apmukusi Renzen; ‡

2) fliehend um etwas herumlaufen
(perfektiv) Dunika, Kal., Rutzau: puišelis apmuka ap istubas stūri;

3) unter etwas fliehen
(perfektiv) Salis: a. nuo lietus apakš kuoka.

Avots: EH I, 103


apņēmīgs

apņēmîgs, entschlossen C., Trik.; einen Vorsatz (Entschluss) zu verwirklichen pflegend Salis.

Avots: EH I, 104


apolē

apuõlē (loc. s.) AP., = pùoliski, buoliski: a. apsiet lakatu galvā AP. Wohl zu apuols.

Avots: EH I, 124




appeldēt

appelˆdêt

1) herumschwimmen um:
a. ap salu (oder: salai apkārt);

2) a. apakš, unter etwas hinschwimmen
Salis, Stenden: a. apakš tilta.

Avots: EH I, 104


appilt

appilˆt 2 Kal., ringsum zu eitern anfangen: pirksts appilis.

Avots: EH I, 105


applaisāt

applaisât, ringsum Risse bekommen Wolm.: maizes kukulis applaisājis.

Avots: EH I, 105


applaudēt

applaûdêt 2 Salis, überschwemmen : a. uotra laukus.

Avots: EH I, 105


applaukot

applaûkuôt,

1) = ‡ applaûkât C., Lemburg Salis:

2) sich unwillkürlich (beim Flachsschwingen) mit Flachsiasern bedecken
C., Wolmarshof: kulstītājs pa˙visam applaukuojis;

3) sich mit Schinn bedecken
Bauske: applaukuojusi seja.

Avots: EH I, 105


applītēt

applītêt,

1) "verprassen"
Für. (unter plītēt): a. tē̦va mantu Lemsal, Nitau, N.-Peb., Trik. (mit ĩ ), Bers., Festen, Lubn., Saikava;

2) mit belaub ten Zweigen schlagend auslöschen:
a. uguni Salis (mit ĩ);

3) mit Lehm (eine Mauer) bewerfend abglätten
Bers.

Avots: EH I, 106


apploskāt

apploskât Ruj., Salis, durch Tragen abnutzen und zerfetzen: a. drēbes.

Avots: EH I, 106


appluskāt

appluskât,

1) lumpicht (in einem schlotternden Kleid) herumgehen
Salis, Trik.: a. tīrumam apkart;

2) suni a., einem Hunde hier und da Haare ausraufen
Schwanb.;

3) = applukt 3: appluskājis kažuoks Jürg., Lemsal, Schwanb. Refl. -tiês Bauske, ringsum (ein wenig) zerzaust (zottig) werden: a. var mati, cilvē̦ks.

Avots: EH I, 106


apputāt

apputât KatrE., sich mit Schaum bedecken: alus kubls apputāļis. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ apputât: apputājies (ar putām mutē) kuilis.

Avots: EH I, 107


apputināt

apputinât, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., = apputêt 1: sudmalis viss apputinājies ar miltiem.

Avots: EH I, 107


apraizēt

apraizêt, besorgen: Antuons... apraizēja savu saimniecību Veselis Netic. Toma mīlest. 164.

Avots: EH I, 108


apraudināt

apraûdinât, weinen machen (perfektiv): meita apraudināja māti Lemsal, Nitau, Salis, Trik.

Avots: EH I, 108


apraustam

apraustam (wohl mit -ā-) runât Festen, stottern (oder lispeln?).

Avots: EH I, 108


apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114



apreibināt

aprèibinât, fact. zu aprèibt, schwindlig machen, betäuben: viesulis, griezdams laivu riņķī vien, apreibināja braucēju LP. V, 258. viņu bij apreibinājuse cerība Vēr. II, 159. viņas apreibinātie prāti MWM. II, 362. Refl. -tiês, schwindlig, betäubt werden: nuo truokšņa viņš apreibinājās.

Kļūdu labojums:
-tiês = -tiês, sich berauschen, sich betäuben

Avots: ME I, 115


apriebt

aprìebt, ‡

4) "?": ja dze̦guzei kūkuojuot meita var tuo a. ("apskriet trīsreiz apkārt"), tad meitu izprecēs pēc tik gadiem, cikreiz dze̦guze vēl kūkuos Erlaa; ‡

5) umziehen
Kaltenbr.: gailis ar spārnu vistu apriebj (izstiepis vienu sparnu un ar tuo drusku aizkardams vistu, iet tai apkārt).

Avots: EH I, 110


aprikt

I aprikt, = ‡ aprecêt 2: aukstā gaļa aprikusi Wilsenhof, Wohn. ķīselis jau apricis Bauske.

Avots: EH I, 109


aprimt

aprimt (li. aprìmti), inch., intr., sich beruhigen, ruhig werden: tie aprima uz kādu laiku nuo savas trakuošanas Vēr. II, 180. viesulis aprimst LP. I, 147. sirds bija jau pagalam aprimuse Vēr. II, 48, das Herz hatte aufgehört zu schlagen. ūdens aprimst, das Wasser (das heisse) wird lau (Neik., U.); cf. re̦mde̦ns. Refl. -tiês, sich legen: vējš aprimstas Treum.

Avots: ME I, 115



apripināt

apripinât, herumrollen (um, tr.) Jürg.: a. ripu ap māju. Refl. -tiês Salis, unter etwas rollen (intr., perfektiv): naudas gabals apripinājās zem skapja.

Avots: EH I, 109


aprotināt

apruôtinât Salis., herumwinden um: a. virvi ap kuoku. Refl. -tiês Salis, sich herumwinden um: čūska apruotinājusies guovij ap kāju.

Avots: EH I, 111


aprūkāt

aprūkât, begatten (von Tieren) Lubn.: ērzelis aprūkājis ķēvi. Refl. -tiês Lubn., sich begatten.

Avots: EH I, 110


aprūkt

aprùkt,

1) ringsum brüllen, tosen, rollen:
pē̦rkuonis aprūcis;

2) bespringen:
ērzelis ķēvi aprūcis Etn. III, 146.

Avots: ME I, 116



apsalt

apsalˆt [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117


apšaudīt

apšaũdît [li. apšáudyti], tr., freqn.,

1) beschiessen:
pilsē̦tu;

2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.

Avots: ME I, 129




apsene

apsene,

2) auch Dond., Salis.

Avots: EH I, 112


apsīkstēt

apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112



apsita

apsita Festen, ein Windstoss (virpulis).

Avots: EH I, 112


apsitīgs

apsitîgs,

1) gewandt
[in Lisohn]: jaunais skuoluotājs ir laipns un apsitīgs cilvē̦ks A. XIV, 407;

2) [unbeständig (vom Winde gesagt)
in Drostenhof].

Avots: ME I, 120


apskaidrība

apskaĩdrĩba,* die Verklärung: viņu piepildīja tāda brīnumaina iekšēja a. Veselis Dienas krusts, S. 65.

Avots: EH I, 112


apskaldīt

apskalˆdît (li. apskáldyti) bluķi Salis, von einem Klotz ringsum Stücke abspalten.

Avots: EH I, 112


apskalināt

apskalinât, bespülen: a. vīna pudeli un nuolikt Salis.

Avots: EH I, 112


apskate

apskate,* die Besichtigung: luopu a. gāja apskatēs gar viņu rindām Veselis Daugava l, 424.

Avots: EH I, 113


apšķebināt

apšķebinât [Lisohn u. a.], auch apšķibinât PS., Übligkeit, Ekel erregen: man rutki apšķebināja dūšu, sirdi MWM. III, 696. Refl. -tiês, übel werden: varēja dūša apšķebināties Vēr. I, 1162; A. X, 1, 528. Auch: widerwärtig werden, z. B. uzbāzīgā brūte brūtganam apšķebinājās Dr. - Für apšķebināties "übel werden" auch apšķebêt: dūša apšķebēja U. b. 41, 18.

Avots: ME I, 129



apšķipelēt

apšķipelêt,

1) beschaufeln:
a. mē̦slus ar zemi Salis;

2) schaufelnd glätten:
a. celiņus;

3) a. sniegu Lemburg, den Schnee abschaufeln.

Avots: EH I, 119


apskrīpāt

apskrĩpât AP., Salis, bekratzen: a. sienas.

Avots: EH I, 113



apskujot

apskujuôt ceļu, den Wegrand (im Winter) mit Tannenreisern bestecken Salisb.

Avots: EH I, 113


apskulbīt

apskulbît (mit ulˆ 2 ) Salisb.,

2) mit einem stumpfen Beil behauen
Freiziņ.

Avots: EH I, 113


apskumdināt

apskumdinât, betrüben Salis: a. savus ve̦cākus. Subst. apskumdinâšana, das Betrüben Pet. Av. II, 179.

Avots: EH I, 113


apšļakstināt

apšļakstinât (unter apšļacinât): asinis... apšļakstināja netīruos salmus Veselis Netic. Toma mīlestība 132.

Avots: EH I, 120



apslenderēt

apsleñderêt, schlendernd (bummelnd durchstreifen Salis: a. visu pagastu.

Avots: EH I, 114


apslīdēt

apslîdêt,

1) ringsum herabgleiten, -glitschen:
siens apslīdējis nuo kaudzes: auch: kaudze apslīdējusi Warkl., der Heuschober hat sich (ringsum, auf eine Seite?) gesenkt;

2) unter etwas gleiten
(perfektiv) Salis: gramata var a. zem galda.

Avots: EH I, 114


apslidināties

apslidinâtiês (ar slidām), Schlittschuh laufend herumgelangen (um) Salis u˙a.: a. (ar slidām) e̦ze̦ram vis˙apkārt.

Avots: EH I, 114


apšļukt

apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120


apsmakoties

apsmakuôtiês Jürg., Salis, euphemistisch für apbezdêtiês.

Avots: EH I, 115


apsmidzināt

apsmidzinât,

1) = apsmildzinât: lietutiņš zemi tikai apsmidzināja Lis., Wolm.;

2) fein bespritzen:
a. uogulājus, lai tārpi neme̦tas.

Avots: EH I, 115


apsmiekls

apsmiêkls, auch apsmiêklis, der Hohn, der Spott: apsmieklā likt, verhöhnen, verspotten. palikt par ļaužu apsmieklu, den Menschen zur Zielscheibe des Spottes dienen. lai nekrīt mūsu literatūra apsmieklī Ar. gribi mana sieva būt, jeb diedelnieka apsmieklis LP. V, 2.

Avots: ME I, 124


apšmukt

I apšmukt fliehend herumschlüpfen um: zaglis apšmuka ap stùri C.

Avots: EH I, 120


apspīlēt

apspīlêt, mit Mühe und Not (ein zu enges Kleidungsstück) anziehen: a. sev mazā brāļa svārkus Salis. svārki kâ apspîlē̦ti (umspánnt) Wolmarshof.

Avots: EH I, 116


apspirdzināt

apspir̃dzinât, tr., erquicken: skābums viņu lieliski apspirdzināja Poruk.

Avots: ME I, 124


apspridzināt

apspridzinât,

1) bespritzen:
a. grāmatu ar tinti Kl. lietus apspridzina laukus N.-Peb., Schwanb.;

2) sprengend bestreuen:
a. ar drumslām visu lauku Dunika;

3) sprengend umstürzen
(tr.) Salis.

Avots: EH I, 116


apstibīt

apstibît,

1) (etwas Schweres) mühsam herumschleppen, -tragen um:
a. maisu ap stūri C., Wolmarshof;

2) steif, unbeholfen herumgehen um:
apstibīt ap stūri Salis.

Avots: EH I, 117


apstieņot

apstieņuôt, mit einer Eisenstange abschliessen: atdarīja apstieņuotās durvis Veselis Dienas krusts 5.

Avots: EH I, 117


apstiknīties

apstiknîtiês, (plötzlich) stehen bleiben auch Golg., Lis.

Avots: EH I, 117


apsukāt

apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118


apšust

apšust [li. apsiùsti], intr., böse, unwillig werden, in Raserei geraten: bet šķimelis kā apšutis zviedz pārgalvīgi JR. V, 168.

Avots: ME I, 129


apšūt

apšũt (li. apsiúti), tr., ringsum benähen, besäumen: malas;

2) für einen gewissen Kreis die Kleider nähen:
skruodelis apšuj visai apkārtnei drēbes PS. jāapšuj sevi un citi bērniņi Up.

Avots: ME I, 130


apsvaidīgs

apsvaidîgs,

1) gewandt:
viegls un apsvaidîgs vīrelis Purap. P. mūsu saimnieks apsvaidīgs uz visām pusēm J. Kaln.;

2) veränderlich:
šuoruden ļuoti apsvaidīgs laiks J. Kaln.

Avots: ME I, 128


apsvēpis

[apsvêpis, -uša, beräuchert in Ronneburg, Salis, Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 128


apsviīnīt

apsvīnît, beschmutzen Wolmarshof (mit ì), Salis (mit î 2 ): a. jaunuo tē̦rpu. Refl. -tiês,

2) schmutzig werden:
lakatiņš jau apsvìnījies Wolmarshof.

Avots: EH I, 119


apsvilt

apsvil˜t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien kā apsvilis.

Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27

Avots: ME I, 128


aptaucis

aptaucis (part. prt. act.), ringsum fett geworden Bauske, Saikava, Salis: sivē̦ns jau aptaucis.

Avots: EH I, 121


aptept

aptept (li. aptèpti), bestreichen, beschmieren Preil (Kur. Nehrung), Rutzau: a. maizi ar sviestu, ruokas ar mālis. Refl. -tiês Rutzau,

1) sich beschmieren;

2) sich einlassen mit jem.
(pejorativ): aptepies ar brūtēm, viņš pa˙visam nuogājis nuo ceļa.

Avots: EH I, 121


aptošāt

aptuõšât Salis, (mit ùo ) C., keuchend herumlaufen um: a. kam apkārt.

Avots: EH I, 123


aptraukt

aptraukt (li. aptráukti "beziehen"), ‡ Refl. -tiês, ungestüm herumeilen um Salis: nuo āža bē̦gdams, gans ap. traucas ap siena kaudzi.

Avots: EH I, 122


aptrīcināt

aptrĩcinât, erschütternd umstürzen (tr.) Salis, Stenden: a. pudeli.

Avots: EH I, 122


aptrūdināt

aptrûdinât, anfaulen lassen Salis: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 122


aptrult

aptrult, stumpf werden; gew. kommt nur das Part. aptrulis "stumpf, abgestumpft" vor: mani ne̦rvi bija aptruluši Apsk. smadzenes pamazām bij aptrulušas Druva II, 284.

Avots: ME I, 131


aptūcīt

aptūcît,

1) = apbàlzît: a. braucējam sē̦gu apkārt Salis u. a.;

2) unter etwas stopfen
(perfektiv) Mezkül: a. maisu apakš skapja;

3) drückend umrühreu
Bauske, Trik.: a. veļu katlā.

Avots: EH I, 123


aptupēt

aptupêt (li. aptupė´ti "kauernd auf etwas sitzen"),

1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;

2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;

3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.

Avots: EH I, 123


aptupināt

aptupinât,

1) (sich) niederhocken machen:
a. bē̦rnu, suni Bauske, Dunika;

2) (sich) unter etwas niederhocken machen
Salis: a. vistu apakš sieta;

3) mit gleichsam hockenden Objekten bedecken
KatrE.: slapjuos rudeņuos aptupina visus uzkalnīšus ar linu saujām.

Avots: EH I, 123


apugļams

a[t]pugļams Salisb., -atpakaļ, zurück.

Avots: EH I, 159


apuž

apuž: auch Orellen n. FBR. XI, 43, Serbigal n. FBR. IV, 58, Salis, Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 124


apuža

apuža (unter apuž): auch Orellen n. FBR. Xl, 3A, Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 124


apvidus

apvidus, die Umgegend: ķēniņš tai apvidū medījis LP. VI, 1016; auch apviducis Apsk. I, 655; apvidus vārdi, Provinzialismen.

Avots: ME I, 135


apviesties

apviestiês Salis, sich unter etwas einfinden: skudras apviesušās apakš grīdas.

Avots: EH I, 127


apvilināt

apvilinât Salis, herumlocken um: a. suni ap e̦ze̦ra galu.

Avots: EH I, 126


apvillāties

apvil˜lâtiês Dunika,

1) sich mit Flaum (Wolle) beziehen:
viņam pade̦gune jau sāk a. egles kuoka dēlis saulē un lietū ar laiku var a.;

2) beschimmeln:
maize jau sāk a.

Avots: EH I, 126


apvirzīties

II apvirzîties, sich herumbewegen um Festen: braucējs ar muokām apvirzījās žuogam apkārt Jürg., Salis u. a.

Avots: EH I, 126



apvīt

apvît (unter apvîstît): a. pušķus ap durīm Dunika, Kal. Marta apvija ruokas tai ap kaklu Saul. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdamās grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;

2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.

Avots: EH I, 127


apžākļi

apžâkļi Druw., apžāklis Dr., apžâkliski C., apžâksnis, rittlings: viens zē̦ns uotram sēž apžāksni mugurā AP.

Avots: ME I, 138


apzarna

apzar̂na, der Dickdarm (der zuweilen - als Wurst - mit Fleisch gefüllt wird) Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 127



apzelt

apzelˆt (li. apžélti), intr., sich mit Gras bedecken, bewachsen: laukums bija apzēlis ar zaļu mauru LA.

Avots: ME I, 137


apžilbt

apžilbt: mit il˜ Dunika, Kal., Līn., Rutzau, Serbigal, Wolmarshof, mit ilˆ 2 Ruj.. Salis.

Avots: EH I, 129


apziņa

apziņa, das Wissen um etw.,

1) die Aufsicht, die Fürsorge:
vakarbrālis līgaviņu tur savā apziņā, ka tai nenuotiek ķibele RKr. VI, 87;

2) bez apziņas, ohne das gehörige Wissen bei einer unzähligen Menge, daher unzählig, ungemein viel, reichlich:
tur uz reizi gadījušās zemenes bez apziņas LP. IV, 217. ķēniņa pilī viesu bez apziņas IV, 52, 161;

3) das Bewusstsein:
pie skaidras apziņas būt, bei klarem Bewusstsein sein Kaudz. M. le̦pnā apziņa, ka Sofiju pavadījis, tā arī bija kuo vērts A. XX, 105;

4) das Gewissen,
gew. mit dem Zusatz sirds: sirdsapziņa.

Avots: ME I, 137



apžurbt

apžurbt, -stu, -bu, sich betrinken: apžurbis, betrunken Mag. XIII, 2, 48. Lund.; cf. žurbulis.

Avots: ME I, 139


apzvalstīt

apzvalˆstît Saikava, (mit alˆ 2 ) Salis, wiederholt (sch)wanken machend umstürzen: a. laivu apkārt.

Avots: EH I, 128


ārdīklas

ārdīklas (unfer ā`rdeklis): Sing. ãrdîkla 2 Dunika: mē̦tādama... savu ārdīklu Azand. 26 (neben dem acc. pl. ārdīklas 25).

Avots: EH I, 194


ārdīt

ā`rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),

1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;

2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;

3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;

4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;

5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;

6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,

1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;

2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;

3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;

4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā`rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374

Avots: ME I, 241


ārds

ā`rds: ãrdi auch Mežamuiža,

1): ā`rds, -a AP., (mit ā`r 2 ) Mahlup, (mit âr 2 ) Grob., Iw., Seyershof, Siuxt, ā`rds, -s Ramkau, (mit ā`r 2 ) FBR. IX, 140, Erlaa u. KatrE. n. FBR. XIV, 125, Mahlup, Plur. ârdi 2 Frauenb., Orellen, Salis: rijas ārdi BW. 6732; 2): Plur. ardi BielU., ā`rdis 2 Auleja: iet māršiņa istabā, me̦t actiņas ārdiņuos, vai būs malkas pagalīte BW. 23249.

Avots: EH I, 194


ārīgs

ârîgs,

1): auch AP., Salis: cits cūkas dīrā, bet tas ir tâ arīgi AP. tas gan ir arīgi: vai nu tik dārgi var samaksāt! ebenda. man par daudz ārīga viņa liekas: vai tur smejas, vai runā, - tâ kâ par daudz lieliški ebenda;

3): ārīgi darbi Lat. kat.

Avots: EH I, 195


aritēt

atritêt [li. atritė´ti], intr.,

1) herzurück-, wegrollen:
kamuolis atritēja pie viņa

1) sich loswickeln, sich lösen (wie
atrist): parastā matu spruodziņa bija atkal atritējusi Alm.

Avots: ME I, 186



arkls

ar̂kls,

1) instr. s. arkļu BW. 28143 (aus Zirau), Demin. arklītis BW. 28003, 2, acc. s. arklīti 2314; kāju arklis Strasden "?"; spĩļu arklis auch Strasden; spĩgļu arkls Ramkau, = spīļu a.; stakļu a. Ramkau, = spīļu a.; še̦kuma a. Siuxt, = spīļu a.;

4) auch mieta a., ein Teil des Flosses
Saikava: pluosta arklu sauc ij par mieta arklu, ij tâ˙pat par arklu. rīcāga viens gals pie pluosta pakaļas gala, uotrs pie arkla.

Avots: EH I, 129, 130


arkls

ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;

1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;

2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;

3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).

Avots: ME I, 141


arkls

[ãrkls Widdrisch, für sonstiges ar̂kls; zur Intonation vgl. ar̃t (für ar̂t) in Salis und Lemsal.]

Avots: ME I, 243


arkulītis

arkulĩtis "?": mazākais brālis, kuŗu sauca par arkulīti Pas. IV, 528 (aus Druw.).

Avots: EH I, 130


ārprātināt

ârpràtinât,* wahnsinnig machen, die Vernunit verlieren lassen: tieksme pēc tevis mani ārprātina J. Veselis Saules kaps. 142.

Avots: EH I, 195



ārsēš

ārsēš,

1) ausserhalb, seitwärts:
suns, braucēju riedams, skrien ārsēš J. Kaln.;

2) ausserdem:
kalpam bez zināmas algas iesē̦ts se̦stulis linu ārsēš. tas gabals mums ārsēš, das ist Streuland Bers. [Zu sē̦ta?]

Avots: ME I, 244


ārspuse

ârspuse Wainsel n. FBR. XIV, 87, Oknist, Salis, Pas. II, 939, = ârpuse.

Avots: EH I, 195


art

ar̂t: ar̃t Lems., Pernigel, Ruhtern, Salis, Sussikas. arums,

2): par arumu arumiem BW. 23568, 5.

Avots: EH I, 130


ārt

ãrt Nabben n. FBR. XI, 65, Ladenhof, Salis, = ar̂t.

Avots: EH I, 195


asaris

asaris [BW. 2717, in Neuenburg], PS., LP. 619, asars, aseris (li. ašerỹs und ešerỹs), Demin. asarītis, asariņš, [asarē̦ns BW. 34707],

1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. o,gr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 2 und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;

2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.

Avots: ME I, 143


asens

asens, -ns (masc.; unter asins): auch Linden, asens Saikava, asens BW. 6343 var., nom. plur. asenis AP., Ramkau, aseņi auch Gramsden n. FBR. IX 102, Linden, Salis, gen. plur. aseņu (> aseņ) Rojen n. FBR. XIII, 65, dat˙instr. plur. aseniem BW. 34043, 3 (aus Borishof), aseņiem BW. 34043, 14, Demin. nom. s. asenītis Saikava, asenliņš Saikava, nom. pl. asenīši Saikava, asenliņi BW. 34308, AP. asentiņas BW. 34137, 1: cūkai mazs asenītis (das Schwein hatte wenig Blut) Saikava.

Avots: EH I, 130



asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


ašķis

ašķis,

2): plur. aški auch Salis, (="duoņi") Salisb.;

3): auch Golg.

Avots: EH I, 132


asme

asme,* die Spitze: Kolgas raga a. E. Melngailis.

Avots: EH I, 131


ašs

ašs,

1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;

2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡

3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs:

4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši kāzas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,

1) die Schärfe;

2) etwas Scharfes:
es uzdūru kāju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām kājām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;

3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;

4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;

5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.

Avots: EH I, 132, 133


aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145


astgals

astgals, auch astagals, lis">astagalis, lis">astgalis, lis">astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146


astrine

astrine Oknist, callistephus chinensis.

Avots: EH I, 132


atāls

atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. ato`las, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. 2 448. [So auch Fick Wrtb. I 4, 440 und III 4, 184, Walde Wrtb. 2 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 1 und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês 2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. 2 28 und Feist Wb. 2 25.]

Avots: ME I, 149


ataulekšot

ataũlekšuôt, lisku%C3%B4t">ataũliskuôt, herbeigallopieren, heransprengen: ataulekšuo jātnieks LP. VI, 19, zirgs LP. III, 78.

Kļūdu labojums:
herbeigallopieren = herbeigalloppierne

Avots: ME I, 149


ataurāt

ataurât, heulend hergelangen: kad šurp (ziemelis, der Nordwind) ataurā Juris Brasa 172.

Avots: EH I, 133


atbadīt

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134


atbaidināt

atbaidinât (unter atbaĩdît): auch Salis, Stenden.

Avots: EH I, 134


atbaidu

atbaidu līdzeklis, Abschreckungsmittel Latv. atbaidu spēle Seibolt.

Avots: ME I, 150


atberzēt

atber̂zêt,

1) abreiben:
a. netīrumus nuo trauka;

2) wundreiben:
a. nagus, veļu mazgajuot;

3) reibend wieder um empfindlich machen (beleben):
ar sniegu a. nuosalušās ausis. Refl. -tiês, sich wundreiben Salis: nagi atberzējušies.

Avots: EH I, 134, 135


atbildēt

atbilˆdêt: mit il˜ Līn., Salis. Refl. -tiês,

2) = atbilˆdêt Seyershof: šī atbilˆdas 2 , ka nav pie mātes dzīguojusi.

Avots: EH I, 135


atbirdināt

atbirdinât Salis, Schwanb., =atbãrstît 2.

Avots: EH I, 135



atbradāt

atbradât

1) her-, zurückwaten;

2) guovs atbradājusi nagus, die Kuh hat sich die Hufe wundgetreten Salis;

3) starķis atbradājis nuo purva uz dārzu vardes, der Storch hat, im Sumpf watend, die Frösche von da in den Garten hergescheucht
Bērzgale. Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten:
bē̦rni nevar a. vien;

2) längere Zeit waten
Saikava: uogu lasītājas pa pīsu atbradājās Warkl. kuo me̦s (= mēs) ar neatbradājāmies pa mežu, - lai nu šie bradā! Saikava.

Avots: EH I, 136


atbrāzties

atbrāztiês, stürmisch her-, zurückeilen: atbrāzies kâ vē̦tra. Madaļa un... Elza pašas bija atbrāzušās Janš. Precību viesulis 42.

Avots: EH I, 136


atbubināt

atbubināt(iês), Hafer oder Mehl witternd, leise entgegenwiehern Salis.

Avots: EH I, 136


atbubināties

atbubināt(iês), Hafer oder Mehl witternd, leise entgegenwiehern Salis.

Avots: EH I, 136


atbuilēt

atbuîlêt 2, stumpf machen: nazi. Refl. -tiês, stumpf werden: atbuilējies nazis Kand. [Zu builis].

Avots: ME I, 151


atbulu

atbulu (li. atbulaĩ), zurück, rückwärts (Rutzau, n. Etn. II, 33). [Nebst a [p]- bulis zu. li. bulìs "Hinterbacke", mnd. pule "Schote", ai. buli-ḥ "After", ndl. puilen (mit ui aus ū) "schwellen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und Fick Wrtb. III 4, 220.]

Avots: ME I, 152


atburzīt

atburzît vaļâ, knitternd (reibend) lösen (losmachen) Salis: a. saini vaļā. Refl. -tiês: sainis man atburzījies, unversehens habe ich knitternd (reibend) das Bündel gelöst.

Avots: EH I, 137


atcerīgs

atcerîgs, sich gut erinnernd Iw.: tapa runīgs, kustīgs, dzīvs un ļuoti a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 137


atcīnīt

atcìnît, ‡

2) (zurück)erobern:
kuo zari bija saulei atcīnījuši Veselis Saules kaps. 124. ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hergelangen: tikkuo varēju a. šurp.

Avots: EH I, 137


atdeve

atdeve,

1) die Wiedergabe ("возврат")
Wid.;

2) die Hingabe
(wohl ein Neologismus) Veselis Dienas krusts 81.

Avots: EH I, 139


atdiene

atdiene,

1) auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Druw., Golg., (mit ìe 2 ) Erlaa, (mit iẽ ) Ramkau Salis, a[t]diẽnīte AP., a[t]dìenīte 2 Kaltenbr., Saikava: guovs atnāca atdìenītēm Wolmarshof. guovs neizauga liela, juo atdienēm viņai bija teļš Nerft. guovs atnesa teļu atdienītēm Stelpenhof. kad guovs nāce slaucama par divi gadi - teice: tī jau a[t]dienītem Kattenbr. man telītes a[t]dienītes BW. 28688; ‡

2) eine junge, nicht milchende Kuh
Bers.

Avots: EH I, 139


atdilt

atdilt, durch Benutzung stumpf werden Dunika: nazis atdilis.

Avots: EH I, 139


atdrāzt

atdrãzt,

1): puišelis drāzdams atdrāzis nagus (= sagriêzis pirkstus) Kal. Refl. -tiês,

2) sich
(dat.) abschneiden: a. sev nagus (= pirkstus) Dunika.

Avots: EH I, 139


atdzirknis

atdzirknis, der Trichter in einem Netze, der den Ausgang aus dem Netze den hineingegangenen Fischen unmöglich macht [vgl. dzirklis].

Avots: ME I, 156


atdzirst

atdzìrst 2 (li. atgir̃sti) Oknist "=izdzirst, zu hören bekommen: es tik nuo ļaudīm atdzirdu, ka tavs brālis miris.

Avots: EH I, 140


atecēt

atecêt, ‡

2) seinerseits zu eggen helfen (jemandem, der dem Helfenden vorher die gleiche Hilfe erwiesen hat)
Lis.: jūsu Jānis palīdzēja mums ecēt; gan mūsu Pēteris jums par tuo atecēs.

Avots: EH I, 140, 141


atēst

atêst, ‡

2) ab-, weg(fr)essen:
tas viņas vistām atēdīs barību Janš. Dzimtene V, 198 (ähnlich Precību viesulis 9). lācis ... atēde ... savas ... kājas līdz pat ceļiem Pas. I, 164; ‡ 3): tâ paēdis pie tevis, kad es tev tuo varēšu atlīdzinat? - gan jau kadreiz es pie tevis tuo atēdīšu C., Lis. "wann werde ich es dir vergelten können, dass ich mich bei dir so satt gegessen habe? Ich werde schon einmal bei dir (mich revanchierend) ebensoviel aufessen".

Avots: EH I, 141


atgabalus

atgabalus, von weitem: jau atgabalus dzirdēja; atgabalis für apgabalis, en gros Stari II, 107.

Avots: ME I, 157


atgadīties

atgadîtiês,

1) sich ereignen, geschehen:
viss tā atgadījās, kā brālis bij teicis LP. VI, 182. mums reiz atgadījās braukt pa guodavārtiem Alm.;

2) zu Teil werden, sich einstellen, einfinden:
Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. kas zin, kur cilvē̦kam neatgadās pretinieki. Stenderam atgadījās darbs Kundz. - atgadĩjums, das Ereignis, der Fall.

Avots: ME I, 157


atglābt

atglâbt, retten (perfektiv), auskurieren Siuxt: a. guovi ar zâlēm. Refl. -tiês (unter atglêbtiês),

1): saimniecība bija atglābusies pēc neražas gadiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 190. atglābies nuo slimības Kurmene; ‡

2) sich erwehren:
ar... pame̦luošanu varēs a. (= atvairīties) Salasīšana 101.

Avots: EH I, 142


atgrīzēt

atgrĩzêt Stenden, (einen grīzeklis, eine Tür) losdrehen, -machen: a. skapja durvis.

Avots: EH I, 143


atgult

atgùlt, ‡

3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers;

4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.

Avots: EH I, 143


atgult

atgùlt [li. atgul˜ti],

1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;

2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.

Avots: ME I, 160


atgurt

atgurt,

1) matt zurücksinken:
mērnieks, kuŗu spieda vēl ... skurbuma tvans, atgura pret siênu Ezeriņš Leijerk. l, 182;

2) erschlaffen:
(muskulis) atgura uz mirkli ebenda 7;

3) "sich nach einer Ermüdung erholen"
Wessen.

Avots: EH I, 143


atjāt

atjât, ‡

2) herreiten
(tr.): nebijis pa dienu vaļas viņu (= zirgu) a. Janš. Paipala 50, Salis; ‡

3) geboren werden:
viņam atjājis dē̦ls (aus einem alten Manuskript). Refl. -tiês,

2) hereilen
(pejorativ): gans jau ar guovīm atjājies mājā Trik.

Avots: EH I, 144


atjaunot

atjaûnuôt, bei Glück u. a. atjaunāt, atjauninât (li. atjáuninti), tr., wieder jung machen, erneuern: atjaunāsim tur ķēniņa valstību I Sam. 11, 14. kā viņš manu sirdi atjaunuoja A. XVII, 211. Refl. -tiês, verjüngt, erneuert werden, von neuen entstehen, entflammen: tu atjaunuojies kā ērglis Psalm 103, 5.; mīlestība atjaunuojas Etn. II, 168; ticības atjaunuošana Kundz.

Avots: ME I, 162


atjūkt

atjûkt [li. atjùnkti], sich entwöhnen, entfremden: īstā māte pamazām atjūkst nuo bē̦rna [Nerft, Bers., Lis.]. Kontamination,

1) mit jūgt: dē̦ls nuo manis atjūdzis
U., [Selb., Warkl., Saussen]; kaŗaspēks nuo... kalpības atjūdzis U. b. 93, 48;

2) mit jukt: nuo visa tā viņš bija gluži atjucis A. XVIII, 250 [Selg., Wandsen].

Avots: ME I, 163


atjust

atjust, gew. refl. -tiês,

1) sich fühlen, zum Bewusstsein kommen:
uzreiz viņš atjūtas gultā. abi atjūtas aizlauzti, saliekti Zalkt.; [

2) sich entwöhnen
Salis].

Avots: ME I, 163


atkala

atkala: auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 77, GoIg.,Kokn., Memelshof, Nötk., Saikava, Wolm., (atkals) Salis.

Avots: EH I, 145


atkāpelēt

atkāpelêt,

1) hin und herkletternd (steigend) hergelangen
Salis: zē̦ns atkāpelēja pa akmeņiem (ūdenī) pie manis;

2) zur Genüge umherklettern
Oknist: vai neesi vēl diezgan atkâpelējies?

Avots: EH I, 147


atkarpe

atkar̂pe Smilt., [Lisohn, Bers.], atkãrpe [in Trikaten], atkãrpa, atkãrpis, der Widerhaken: šķēpa asmenim atkārpas Antr. II, 14. ilgi viņš nē̦sājis šās atkārpes savā sirdī A. XV, 26.

Avots: ME I, 165


atkašāt

atkašât,

1) = atkasît 1: a. zemi, sniegu Rutzau;

2) = atkasît 2: suns atkašājis bedri vaļā Salis. vistas atkašājušas augu saknes Lemburg;

3) wiederholt oder viele Objekte wegharken
Salis: a. salmus nuo ceļa.

Avots: EH I, 146


atkāsis

atkàsis, der Widerhaken: atkāša kuoķelis, ein Stück Holz mit einem Widerhaken A. XVI, 614.

Avots: ME I, 166


atkasīt

atkasît, ‡

2) loskratzen, -scharren:
sieva bijusi atkasījusi kapu Pas. IV, 191. ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge kratzen
AP.: visa ilesa niez; nevar a. vien;

2) unversehens losgescharrt werden
Salis: kasuot man atkasījās pazudušais gre̦dze̦ns;

3) mit Überwindung von Hindernissen eilig hergelangen
Trik.;

4) sich (von jem., der sich mit Forderungen aufdrängt) losmachen
Bērzgale, Kaltenbr., Lubn.

Avots: EH I, 146


atkaukt

atkàukt (li. atkaũkti),

1) entgegenheulen
(perfektiv) Salis: kaimiņu suns atkauca pretī;

2) durch Geheul heranlocken:
kuo nu raudat? atkauksit vēl vilku nuo meža Lemburg;

3) a. mājā, heimkehren
(pejorativ) Trik.: gans jau atkaucis ar luopiem mājā.

Avots: EH I, 146, 147


atklabināt

atklabinât

1) klappernd allmählich lose machen, öffnen:
bērniņa man nebija, bet es tâ˙pat atslē̦gu atklabināju i iegāju Oknist. vējš atklabinājis nama duris Salis, Siuxt;

2) klappernd, mit Geklapper herschaffen:
zirgs, uz mājām skriedams, ķēdi vien atklabināja Oknist. Refl. -tiês, klappernd allmählich lose werden Oknist.

Avots: EH I, 148



atklidzināt

atklidzinât,

1) = ‡ atklibinât Erlaa: a. duris vaļā;

2) langsam (mit einem schlechten Pferd oder Wagen, auch ohne Geklapper
Salis, Trik.), in kleinem Trab (Lemburg) oder klappernd (Lemsal) herfahren.

Avots: EH I, 148


atkliedēt

atkliẽdêt Salis, das spitze Ende eines Nagels breitschlagen.

Avots: EH I, 149



atklupt

atklupt,

1) (taumelnd?) herstürzen
(intr.): ve̦lna tē̦vs rē̦kdams sē̦kdams atklupa nuo dibina istabas šurp Pas. VIII, 442;

2) (taumelnd?) zurückstürzen
(intr.) Salis: nuo āra kāds duris tik stipri grūda, ka viņš atklupa atpakaļ.

Avots: EH I, 149



atkrekojumi

atkre̦kuõjumi, =atkre̦pas: nuo... mutes sprikstēja siekalas un a. Veselis Netic. Toma mīlest. 114.

Avots: EH I, 150


atkribināt

atkribinât, ab-, wegknibbern, -nagen: a. maizei garuozu Bauske, Erlaa, Salis, Trik., Wolmarshof.

Avots: EH I, 150


atkristāt

atkristît, = atšķaidît, mit Wasser verdünnen (eig.: taufen; perfektiv): brandvīnu ar ūdeni a. Salis. Refl. -tiês, (einen unangenehmen Menschen Oknist, eine überdrüssig gewordene Arbeit Wessen) los werden: ka nuo šā darba varē̦tu drīzāk a˙! Wessen.

Avots: EH I, 150


atkumerēt

atkumerêt, herlocken Dunika, Kal.: puišelis atkumerēja pie sevis runci.

Avots: EH I, 151



atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171


atlāpot

[atlâpuôt Lisohn, Drostenh., intr., herschlendern.]

Avots: ME I, 172


atlaucēt

atlàucêt 2 Erlaa, [Lisohn], atlàucît 2 [Kreuzb., Bers.], atlaucenêt,

1) zurückkämmen, zurückglättern:
matus atlaucījuse kā lauce Etn. IV, 3; A. XII, 644;

2) zurückstreifen:
piedruoknes Bers. Refl. -tiês, sich zurückziehen: augsts pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atlaucējies (Rätsel: die Nuss). [Wohl zu làuks.]

Avots: ME I, 172


atļāve

atļàve 2 [oder - in Lisohn - atļāva], die Erlaubnis Bers., Mar., RKr. XV, 106.

Avots: ME I, 175


atlēkt

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173


atlicen

atlicen [in Lisohn: at˙licen], atlicin, atlican, atlice̦ns Lös. pietrūcin man spēciņa, atlicin (Var.: atlican) paduomiņa BW. 27274; 27284; zu atlikt.

Avots: ME I, 173


atlobt

atluôbt, intr.,

1) eilig herbeikommen:
tomē̦r viens zaglis vēl atluoba paskatīties LP. V, 38;

2) wieder zu funktionieren anfangen:
viņai valuoda it kā atluoba Apsk. I, 686.

Avots: ME I, 174


atlodēt

atluõdêt, tr., loslöten. Refl. -tiês, sich loslöten [Ruj., Salis, Wandsen].

Avots: ME I, 174


atloks

atlùoks, ‡

4) ein Rückschlagekragen
Salisb. (mit 2 ).

Avots: EH I, 154


atļubenis

atļubenis, ein Schimpfwort, das mit gļē̦vulis gleichbedeutend sei.

Avots: ME I, 175


atlukt

[atlukt, sich schlaff zurückbiegen, herunterhangen: ausis atlukušas Salis, Salisburg. In Wandsen, Nerft, Bers. dafür atļukt.]

Avots: ME I, 174


atmala

atmala, Spr., der Rand. [dārza atmalas = dārza zāļainās malas ap kultivē̦tuo zemi Kreuzb., Rujen, Salisburg.]

Avots: ME I, 175



atmals

atmals (für alteres atmata?) Salis, = atmala III, apmàlis 1.

Avots: EH I, 155


atmatains

atmataîns, viel Dreeschland enthaltend (?): tukšuos, atmatainuos laukuos Veselis Netic. Toma mīlest. 153. atmatainas ganības A. Brigadere Daugava 1928, S. 1.

Avots: EH I, 155


atmaut

[atmaût oder refl. atmaûtiês, entgegenbrüllen: guovs atmāvās Salis, Salisburg u. a.]

Avots: ME I, 176


atmest

atmest,

1) a. nuo acīm, aus den Augen verlieren:
tuos ne˙vienu acumirkli nuo acīm neatmē̦zdams ... apvaktēja (= apsargāja) Pet. Av. I, 166;

5) a. ķevenes Siuxt, sterben;


6) = atrakt, losgraben Siuxt: a. rāceņu čupu. Refl. -tiês,

1): meitiņa . . . atme̦tas ceļuos (wirit sich auf die Kniee nieder)
Pas. V, 330 (ähnlich IV, 382);

4) zu streichen ist "wieder" vor "warm" J. Al.; atmetēs lītavas Warkl. n. FBR. XI, 107; ‡

8) geraten nach Ewers:
dē̦ls gluži pēc tē̦va (auch Salis) oder tē̦vā (Prl., Sessw.) atmeties.

Avots: EH I, 155


atmiegs

atmìegs: auch Ramkau, (mit ìe 2 ) Golg., Kaltenbr. (sagula visi atmiegā), Mahlup (stiepuos uz pada atmiegā), (mit 2 ) Salis; plur. atmiegi auch Mahlup (izkūlām riju, bij vēl atmiegi), BielU. (biju atmieguos).

Avots: EH I, 156


atmīkas

[atmīkas, das Kneten des Brodteiges zum zweiten Mal: miežu miltus pieliku maizei atmīkām Stelpenhof. In Lisohn auch der Singular: miltus izlietuoja atmîkā.]

Avots: ME I, 178


atmīkšt

atmîkšt

(unter atmîkšķêt):

auch C., Lis. (III p. prs. atmîkšt): atmîkštis ceļš.

Avots: EH I, 156


atmīkt

atmîkt, 2 tauen Wid.; [ gelinder werden: laiks atmīkst Salisburg.]

Avots: ME I, 178


atmudināt

atmudinât, hereilen machen Salis: a. meitu nuo lauka uz māju.

Avots: EH I, 156


atmuguris

atmuguris, atmuguriski, atmuguriskis, rücklings, rückwärts: es sēdēju atmuguriski vilcienā Up. nuokrita atmuguriski zemē LP. VI, 24. gailis gulējis sasietām kājām atmuguriski LP. III, 99. atmuguriski (den Rücken zugekehrt) krietnu cirtienu duot LP. V, 341. es tevi atsiešu atmuguris Tr.

Avots: ME I, 179


atnāciens

atnāciêns, = atnakums: ziņuoju tam par sava atnāciena ieme̦slu Janš. Dzimtene Il, 400 (ähnlich Bandavā II, 110, Līgava II, 153, Veselis Saules kaps. 172).

Avots: EH I, 157


atnest

atnest (vor vokalischer Endung mundartlich mit z gesprochen, z. B. III p. prt. atneze Pas. VII, 139), Refl.,

2) sich
(dat.) herbringen, holen: atnesēs pamieluot savu kūmu Pas. III, 293;

3) sich von setbst herbringen, -schaffen:
tai ūdens atnesas! Pas. IX, 82.

Avots: EH I, 157


atnost

atnuost, Adv., abseits Memelshof: tikai dažas pēdas a. Veselis Netic. Toma mīlest. 85. Dazu ein Komparativ atnuostāk, etwas weiter weg Bērzgale, Memelshof.

Avots: EH I, 157


atpēdas

atpê̦das, atpêd(n)es AP.., die Wiederfährte, die alte Spur: zaķis labprāt me̦tuoties uz atpēdnēm A. XVI, 582 und Etn. III, 146. mīt mīlestības muoku atpēdēs Seibolt. Liepiņš iekāpa atkal atpē̦dās, L. geriet wieder in das alte Geleise der Rede A. XVIII, 120. atpē̦das dzīt, eine Spur rückwärts verfolgen RKr. III, 127. zaglis taisa atpēdnes AP.

Avots: ME I, 181


atpīle

atpĩle, lis">atpĩlis,

1) das wiedergefrorene Aufwasser auf dem Eise;

2) atpiles, Eiszapfen am Dache
Adsel n. A. X, 1, 629;

3) atpīlis, das Tauwetter
Grünh. (?);

4) atpīles, Pl. T., Moraststellen, die im Winter nicht zufrieren
U. Nebst uzpīles zu le. pilêt, pile, li. pìlti "giessen", am̃palas "durch den Frost über die Eisoberfläche getriebenes und wieder gefrorenes Wasser" u. a. [s. Leskien Nom. 172, Persson Beitr. 748 und v. d. OstenSacken IF XXXIII, 237. Zum ī statt i s. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 181


atplaikšķīties

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês 2 -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182


atpole

[* atpuole, zu erschliessen aus ostle.] atpūle, ein gegen Süden (?) gelegener Bergabhang (zu pult, fallen ) Oppek. n. Mag. XIII, I, 26 [vgl. li. atpúolis "Abfall"].

Avots: ME I, 183


atpugļams

a[t]pugļams Salisb., -atpakaļ, zurück.

Avots: EH I, 159


atpult

atpult (li. atpùlti). ab-, wegfaIlen; entschwinden: kad jau nakts pagājusi,... tumšums atpulis Dziesmu gram. v. J. 1867, 695.

Avots: EH I, 160


atpūtes

atpūtes (unter atpũta 2).

1): klistīru ... būs duot, kamē̦r zirgam atpūtes Slobe 1797 IV, 73;

2) Exkremente
Celm.: kur neve̦se̦lu cilvē̦ku sūdi (atpūtes) tuop izme̦sti Ageluts 4 (v. J. 1817), S. 127.

Avots: EH I, 160


atrādīt

atrãdît,

1): vorweisen, nachweisen
Segew.: ja neve̦se̦ls, lai atrāda!

2) "= atdarīt, vergelten" Segew. ‡ Refl. -tiês,

1) Ausweis über seine Person geben, nachweisen
Segew.: kam zudis, tam jāatrādās ebenda. ieradās arī Ve̦rnulis un atrādījās..., ka guodam cīnījies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 146. tās atrādījās viegli un tika laistas pruojām 153; sich ausweisen: a. par laba kunga ļaudīm Kaudz. Vecpiebalga 43;

2) von neuem erscheinen, noch einmal ankommen
(?) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 86 (hier zu korrigieren in: atvadîtiês?).

Avots: EH I, 161


atraikne

atraikne (unter atranais): auch Frauenb. n. Fil. mat. 79. Salisb., (mit 2 ) Dond. n. FBR. V, 131, Grenzhof, (mit ài 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70.

Avots: EH I, 160


atrakšķēt

atrakšķêt (pretī) Siuxt, = atrukstêt: jaungada naktī meita jāj ar kruķi un piedauza pie kuiļa durīm; ja kuilis atrakšķ pretī, tad meita tai gadā apprecēsies.

Avots: EH I, 161





ātrene

ãtrene, ātrenājs, Ehrenpreis (Veronica officinalis L.), Birsm. (von ātrs, schnell). auch bebrenāji, zemesapiņi, zemte̦ka gennant Peņģ.

Avots: ME I, 244


atrēzēt

atrēzêt, tr., zurückwerfen (?): vilks iet galvu atrēzējis = iet un skatās atpakaļ. suns stāv zuobus atrēzējis = atriezis. iet galvu atrēzējis = le̦pni augsti pacēlis Lös. n. Etn. III, 146

Avots: ME I, 185



atrīdīt

[atrîdît Salis, tr., weghetzen: ar suni atrīda luopus nuo labības.]

Avots: ME I, 186


atriest

atrìest [li. atriẽsti], tr., auftrennen: drusciņ nepareizi sašuvies, jāatrieš AP. [Refl. -tiês, sich auftrennen: piešuvs atriesies Lisohn.]

Avots: ME I, 186


atripināt

atripinât, her- resp. zurückrollen (intr.) machen Salis, Wolm. u. a.

Avots: EH I, 162


atroceniski

atruoceniski (unter atruoceņis): auch (mit 2 ) Salisb.: nuosvied a. smilšu graudiņu! Pas. III, 187.

Avots: EH I, 163


ātrs

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. 2 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245



atrukstēt

atrukstêt, atrukšķêt, atrukšêt, atrukšķinât, intr., entgegengrunzen: cūka (kuilis) atrukst LP. V, 35; V, 33.

Avots: ME I, 187



atsalt

atsalˆt [li. atšáli], intr., inch.,

1) wieder kalt werden, frieren:
kad atsals, būs labs ceļš;

2) abfrieren:
šuorīt mūs māsi atsala ausis BW. 24803, 4;

3) kuhl, gleichgiltig werden:
viņi pamazām nuo viņas atsala Blaum. Ruozītis visu nedēļu bija pret Paulīni kā atsalis A. XVIII, 301. Emmiņa man skuolā iedama tīri atsaluse nuo darba Etn. I, 45. Subst. atsalums, die Abkühlung, Gleichgiltigkeit: viņa nevarēja saprast savu atsalumu pret Jāni A. XVII, 492.

Kļūdu labojums:
mūs māsi = mūs[u] māsi

Avots: ME I, 188


atšaut

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200


atsēdēt

atsêdêt ‡ Refl. -tiês,

1) = atsêstiês Pas. IX, 536 (aus Lettg.), Salis;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sitzen:
skruodelis cauru dienu šūdams tâ atsēdējies, ka pakaļa sāk tirpt Ahs. Jē̦kabs pie grāmatām atsēdējies visas dienas Janš. Dzimtene 2 III, 295.

Avots: EH I, 164


atsegte

atsegte, der Spanner am Weber stuhle, der die Leinwand ausgespannt hält. Lind., Schujen, Salisb., Allend., Burtneek. In Lind. acegte ausgespr. [Vgl. Bielenstein Holzb. 404.]

Avots: ME I, 189


atsēkas

atse̦kas, die Folgen: paģiru a. Veselis Daugava 1934, S. 202.

Avots: EH I, 164


atseviski

atseviski (unter atsevišķs): auch Salis.

Avots: EH I, 164


atsilt

atsil˜t (li. atšìlti), intr., inch.,

1) wieder warm werden:
lai atsiltu, viņa sāka ātri iet;

2) kühl werden:
[lai piens atsilst U.]; auch übertr.: brūtgāns atsilis, kāzas izputēs Grünh.

Avots: ME I, 190


atskaidrēties

atskaidrêtiês,

1) sich aufklären (vom Himmel), sich entwölken
PS., Sessw. u. a.;

2) = izskaĩdruôtiês: nācām tūliņ ... a. Janš. Precību viesulis 76.

Avots: EH I, 165


atskarbis

I atskarbis,

1): atskar̂ps 2 (Stammform? mit -p- oder -b-?) Salis;

2) venteŗa a. "?".

Avots: EH I, 166


atskārst

atskãrst: mit âr 2 auch Karls., Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 166


atskārst

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst 2 in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192


atšķembelēt

atšķem̃belêt, (Splitter) abspalten: a. malkai škembeles Salis.

Avots: EH I, 173



atšķerbulēt

[atšķer̃bulêt Salis, (einen Holzsplitter) abreissen.]

Avots: ME I, 201


atšķilt

atšķilt,

1) durch Feueranschlagen sich herbegeben machen:
zaldals ... atšķīlis suni Pas. VIII, 59;

2) (Eier) losschälen (von der Bruthenne gesagt):
trīs uolas jau atšķiļtas C. Refl. -tiês,

1) sich losschälen (von bebrüteten Eiern):
dažas uolas jau atšķĩlušās Bauske;

2) sich
(acc.) abspalten: zibenim iespeŗuot, nuo akmens atšķīlies gabals C., Salis.

Avots: EH I, 174


atšķirt

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202


atskola

atskuõla, Repetitionsschule Livl. Nach Absolvierung des Kursus der Volksschule, mussten in Livland die Schüler u. Schülerinnen vor der Konfirmation in die Schule gehen, um biblische Geschichte und Katechismus zu wiederholen: jāiet atskuolā.

Avots: ME I, 193


atskraidelēt

atskraidelêt, zwecklos (auch: wiederholt) hin und her laufend hergelangen Salis. Refl. -tiês, zur Genüge hin und her laufen C.

Avots: EH I, 166


atskraidīt

atskraidît (li. atskraidýti), umherlaufend hergelangen Salis. Refl. -tiês, zur Genüge umherlaufen Salis.

Avots: EH I, 166


atskubināt

atskubinât (li. atskùbinti), herzukommen antreiben Salis: a. puiku uz māju.

Avots: EH I, 167


atslābt

atslãbt, intr., inch.:

1) schlaff, schwach werden, erschlaffen, abnehmen:
viņa spēki atslāba A. XII, 357; kājas pumpa sāk atslābt Dond.; balsīm likt pieaugt, likt atslābt Vēr. II, 879; pret lugas beigām darbības atslābst MWM. X, 455; [

2) verschalen:
dzēriens atslābis Ronneb. und Salis].

Avots: ME I, 193


atšļākt

atšļākt, [geräuschvoll herspritzen,

1) tr., a. ūdeni Ronneb.;

2) intr.: vilnis atšļāca līdz kājām Salis]; bangai, kas vareni atšļāc Rainis U. b. 42, 57.

Avots: ME I, 202



atšļaukāt

atšļaukât, mühsam herschlurfen Schwanb.: a. pa dubļiem. Refl. -tiês, sich (nach dem Schlaf) recken, rekeln Salisb.

Avots: EH I, 174


atšļaukt

[atšļàukt,

1) intr., herbeischlurfen:
atšļauca pa dubļiem kājas vilkdams Drostenh.;

2) weghauen
(in Wandsen u. Selgerben). Refl. -tiês, liegend sich erholen (Salis, Ruj., Kreuzb.).]

Avots: ME I, 202



atslenderēt

atsleñderêt Salis, Stenden, herschlendern: a. nuo kruoga uz māju.

Avots: EH I, 167


atsliesties

atslìegtiês 2 [Kreuzburg; atsliêgties 2 Salis, Wandsen], sich stützen, sich zurücklegen Smilt. kas tur atsliedzies aus. I, 22. sēdēja atsliedzamā krē̦slā, Lehnstuhl Lautb. [atsliegsies pie sava nama Hiob. 8, 15.]

Avots: ME I, 194


atslīst

atslīst (unter atslîdêt),

3) "=atslidinâtiês (?): atslīstiet, puiši, pēc pusdienas!" Bers.;

4) "= nuoslīst" Vīt.: ve̦zums ir atslīdis (=siens ve̦zumā tâ nuošļucis, ka taisās ārā krist);

5) sich herbegeben
Salis.

Avots: EH I, 168


atšļupstēt

atšļupstêt Kalz., undeutlich oder lispelnd antworten.

Avots: EH I, 174


atsmarža

atsmar̂ža "pretsmarža, smaržas atplūdums jeb atsitums": starp skaidieni un pagalma mauriņu ... kumelītes aug, kuru asā smarža vijas ar istabas dūmu un suodrēju atsmaržu K. Jürgens Mana vect. nost. 20. vēl glabājās... ziedu a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168


atsmeldze

atsmeldze, nachwirkender Schmerz (?): sāpēja dvēselē... nebijušas mīlestības a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168


atšmelt

atšmelˆt 2 Kal., weg-, abschneiden: atšmēlis pirkstu.

Avots: EH I, 174


atspārdīt

atspãrdît, ‡

2) atspârdīts 2 Dunika, mit einem gewissen Webmuster versehen: a. aude̦kls, dvielis.

Avots: EH I, 168


atspīguļot

[atspĩguļuôt Salis, intr., sich abspiegeln: mēness atspīguļuo ūdenī. Refl. -tiês, sich abspiegeln Rujen, Drostenh., Kalz u. a.]

Avots: ME I, 195


atspīļu

[atspîļu 2 (Salis) oder spîļu (Ronneb., C.) arkls, der hölzenrne Hakenpflug.]

Avots: ME I, 195


atspogs

atspuogs, = atspulga: acīs nebija ne˙kadu atspuogu Veselis Saules kaps. 163. sejā skrēja nemiera . . atspuogi Tīr. ļaudis. ruotaļu atspuogi nuo apgaismuotiem dzīvuokļiem Daugava 1928, S. 432.

Avots: EH I, 171


atspoguļot

atspuõguļuôt, tr., wiederspiegeln: ūdens atspuoguļuo mēnesi Laps. mēs re̦dzam tē̦lu, kas sevī dzīvi atspuoguļuo jaunu pasaules ieskatu Vēr. I, 1434. Refl. -tiês, sich wiederspiegeln: viņās (palamās) it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94. viņa sejā atspuoguļuojās nuogurums Vēr. II, 143. atspuõguļuojums, auch atspuogulis Lautb., Stari II, 573, Wiederspiegelung, Abglanz, Widerschein, Reflex: priekšme̦tu atspuoguļuojums gaisā.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Wiederspiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 196


atspolēt

atspuõlêt,

1) abspulen
Salis: nuo dažām spuolēm drusku jāatspuolē;

2) schnell herlaufen
(Dunika) oder herfahren (Stenden).

Avots: EH I, 171


atsprāklu

atsprãklu, lis">atsprãklis, liski">atsprãkliski, atsprãkļus, auch atsprãkli (Ad. 222.), atsprãkļi; atsprēklu, atsprēkliņ Jauns. Balt. gr. I, 54, atsprēklin Mar., Golg., LP. VII, 238, 578, atsprēkliņām Oppek. Mag. XIII, I, 26. rücklings, rückwärts: par ple̦cu atsprāklu šaut LP. VII, 578; jāt atsprāklis LP. I, 62; atsprākliski iet LP. VII, 305. cilvē̦ks izlien atsprākļi caur kre̦klu VII, 856. atsprēklin grāmatu nevar lasīt, von hinten, od. wenn man das Buch umkehprt, kann man nicht lesen N. - Schwanb.; Oppek. Mag. XIII, 26. kas slapjā laikā aŗ laukā, bet sausā - stāv istabā, tas ir atsprāklu arājs Dond., einer, der alles verkehrt macht. [Zu sprãkle.]

Avots: ME I, 196


atspraudīt

atspraûdît, freqn., atspraûst, auf- kpämpen, zurückbiegen: svārkus Niedra, Purap. gans atsprauda zirgam lūpas LP. VI, 383; atsprauzdama kuplus matus A. XX, 615. Auch reflexiv:

1) ņe̦mas at+spraudies ["energisch"
?] Gr. - Sessau; [iet atspraudusies Lis., mit aufgestecktem Kleid;

2) sich entgegenstemmen:
atspraudās pretī durīs Wandsen].

Avots: ME I, 196


atsprēgāt

atsprē̦gât,

1) = ‡ atsprakstêt Salis, Trik.;

2) losplatzen, sich abschälen:
kuokam var miza a. Lieven-Bersen u. a.

Avots: EH I, 170


atspuris

atspuris, diejenige Stelle auf der Haut eines Haustieres, wo das Haar in verkehrter Richtung wächst Siuxt n. Fil. mat. 66: guovīm augšā uz priekšplečiem atspurītis. - atspuŗu cūka Siuxt n. Fil. mat. 66, = atspure; atspuru gailis resp. vista ebenda, ein Hahn resp. ein Huhn, dem das Gefieder nach vorn steht.

Avots: EH I, 170


atspurkšķēt

atspurkšķêt herschwirren: atspurkšķēja kāds zvirbulis.

Avots: EH I, 170


atspūta

atspùta,

1): auch (mit û 2 ) Orellen n. FBR. XI, 46, Salis;

2) ein Wasserloch in einem sumpfigen Morast
("purvs tâ kâ atspūšas, kad viņi atstāj tuo ūdenï) Orellen;

3) "zemes tvans" Salis: kamēr pērkuons nav zemi iztricinājis, nuo zemes nākuot tāda atspūta; zeme vienmē̦r atspūšuoties; kad tanī reizā gadās mazgāt vai gulēt zemē, kad atspūta nāk, tad dabū zemes vainu.

Avots: EH I, 170, 171


atstāt

atstât,

1): viņš bija slims un ne suoli neatstāja pār sava dzīvuokļa slieksni Deglavs Rīga II, 1, 491;

2): kad pārē̦das, tad pulka guovju atstāj Frauenb.;

3) atstāt Salisb.: a. sievu BielU.; ‡

4) überlassen, anheimstellen:
tas tiek atstāts pilnīgi viņam pašam. Refl. -tiês,

1) ablassen, nachdem man einem zu nahe auf den Leib gekommen ist
BielU.; ‡

4) stehen bleiben, anhalten
(intr.), Halt machen; ins Stocken geraten.

Avots: EH I, 171


atstāt

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197


atstibot

atstibuôt, schwerfällig, lahmend herkommen: gan, padzīta, drīzi atstibuosi mājās R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 132.

Avots: EH I, 171


atstīrināties

atstĩrinâtiês Sassm., sich entgegenstemmen: puišelis stāv atstīrinājies.

Avots: ME I, 198


atstirkšt

atstir̃kšt, quarrend, plärrend antworten: "lai izduodas!"Virulis atstirkša Aps.

Avots: ME I, 198


atstrieties

atstrietiês "mit dem Rücken angelehnt stehen" Lis., Sinolen, Tirs.: zirgs vezuma atstrējies.

Avots: EH I, 172


atstūkāt

atstũkât C.,

1) ein spitzes Eiseninstrument stumpf, dick machen:
kuo ar tik spicu darīsi, aiznesi pie kalēja, lai atstūkā Naud. Etn. II, 97. kad kādu tievu dzelzs priekšme̦tu grib padarīt re̦snāku, tad viņu atstūkā, t. i. sarkani nuodedzinātu priekšme̦tu sit galiski uz laktu un tā viņu padara īsāku Hasenp.;

2) etwas fest Gestopftes durch Wegnahme loser, lockerer machen:
piestūkātuo atstūkāt Aps.

Avots: ME I, 198


atsulināt

atsulinât,

1) = atsuluôt Lis.: a. pienu, machen, dass sich die Molken von der gegorenen Milch absondern;

2) = sasulinât 1 Nigr. Refl. -tiês, Lange Latv. ārste 8, = atsuluôt.

Avots: EH I, 172


atsvaidzināt

atsvaidzinât, auffrischen Janš. Līgava II, 79, erfrischen: sejas bija sārtas, atsvaidzinātas, bez nuoguruma . . . Veselis Saules kaps. 57. Refl. -tiês, sich erfrischen.

Avots: EH I, 173


atsviediens

atsviêdiêns (unter atsviêst): (šūpulis) straujā atsviedienā šaujas at-pakaļ uz uotru pusi Janš. Paipala 26.

Avots: EH I, 173


atsvilt

atsvilt, intr., bis zum einer gewissen Stelle brennen: mežs līdz šai vietai atsvilis Warkland.]

Avots: ME I, 200


attālināt

attâlinât (li. attólinti), attâļinât, tr., entfernen, weiter rücken: katrs nuodzīvuots mirklis attāļina mani nuo tām stundām Vēr. II, 52. Refl. -tiês, auch attâļuoties, sich entfremden: viņa iesaucās attāļinādamās JR. V, 92. cilvē̦kam ir iespējams attālināties nuo dabas Vēr. I, 1133.

Kļūdu labojums:
sich entfremden = sich entfernen; sich entfremden

Avots: ME I, 204


attramdīt

[attram̃dît, tr.,

1) scheuchend hertreiben:
vilku Salisburg, Drostenh., Wandsen, Warkland;

2) wegscheuchen
Ruj.]

Avots: ME I, 205


attriekt

[attrìekt, tr., gewaltsam und schnell her-, zurücktreiben, her-, zurückstossen Ronneb., Ruj., Schujen, Bers., Wandsen; in Lisohn u. Drostenh. dafür attrènkt.]

Avots: ME I, 205


atustu

[atustu, in Lisohn für sonstiges atastu.]

Avots: ME I, 206


atvairīgs

atvairîgs, abwehrend, ausweichend: ar atvairīgu pieskaņu balsī Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 178


atvākt

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179


atvāls

atvāls Marienhausen, (mit ã ) Salis, =atcirtiêns 2, ein Doppelschwaden.

Avots: EH I, 179


atvārdoties

atvā`rduôtiês, mit Worten parieren: "kas tādiem guļavām lasīs!" Laima atvārduojās J. Veselis.

Avots: EH I, 179


atvasis

atvasis (unter atvasa): auch Kand., Salis: uozuols auga bez atvaša BW. 5270 var. atauga atvasīši 1998 var. tē̦va zerne atvašiem (Var.: atvasēm) apaugusi 22631 var.

Avots: EH I, 178


atvedināt

atvedinât,

1) (wiederholt) herführen, -locken;

2) fig., zurückführen
(?): nuodarbuojās ... ar saimniecības un kārtības jautājumiem, bet . . . tuos atvedināja nevis uz materiāluo, bet uz garīguo ... plāksni J. Veselis Daugava 1934, S. 9.

Avots: EH I, 179


atvēdināt

[atvẽdinât Salis. Ruj., Kreuzb., tr., abkühlen. Refl. -tiês, sich abkühlen.]

Avots: ME I, 209


atvēsināt

I atvẽsinât (li. atvėsinti), auch atvẽsêt, tr., abkühlen: ūdeni Vēr. II, 1063. vēji var lielā mē̦rā atvēsināt cilvē̦ka miesu A. XX, 331. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziešu ārā atvēsināties. [In Salis. dafür auch atvẽ̦sâtiês.

Avots: ME I, 209


atvilt

atvilˆt, tr.,

1) trügend wegnehmen, abtrügen:
ragana visu ar viltu atvīluse Dīcm. I, 31;

2) trügend weglocken:
un mīkstiem vārdiem viņš atvils tuos Dan. 11, 32;

3) trügend herlocken:
kas tevi šurp atvīlis?

Avots: ME I, 211


atvizēt

atvizêt, = atspîdêt: spuoguļi, kuŗuos baigi atvizēja .. . pe̦lē̦kais tē̦rps J. Veselis Daugava 1928, S. 429. (upju teces) likās plūstam ..., atvizē̦damas žilbinuošā ... mirdzumā A. Brigadere ebenda S. 842, gaisma, kas līst lejup pa zariem, atvizē̦dama galuotnēs A. Brigadere Skarbos vējos 145.

Avots: EH I, 181


atzars

atzars (li. ãtžaras "rupjš, ass"),

1): staipekņu augs ar savam saknēm un atzariem J. Veselis Daugava 1934, S. 3. rieti, saulīt, ... ze̦lta zariem zaruodama! pamet munam mūžeņam ... vienu atzarīti! BW. 18135, 8.

Avots: EH I, 182


atzelt

atzelˆt (li. atžélti), intr., inch., wieder grünen, von neuem grün, übertr. kräftig, gesund werden, wieder zu Blüte gelangen: zāle tagad pēc lietus labi atzē̦lusi. tie ir agrumā kā zāle, kas atzeļ. pēc slimības nav tā atzēlis Vēr. II, 262. garīgais labums sāka atzelt Kundz. Refl. -tiês, wacker werden: jūs nu e̦sat atzē̦lušies par man gādāt Phil. 4, 10.

Avots: ME I, 212


atzīdenis

atzîdenis (unter atzîdelis): auch Linden, Saikava.

Avots: EH I, 182


atzilt

[atzilt "?": visi... uozuoliņi pret ziemeli atziluši (Var.: atzīluši, saziluši, nuolīkuši); vienam kāpu galiņā, visus griezu launagā BW. 30424 (aus Goldingen). rudzi atziluši Wandsen; cf. atzīlis.]

Avots: ME I, 212


atziņa

atziņa,

1) die Erkenntnis:
mūsu atziņas dzineklis ir apmierināts A. XII, 392;

2) das Gutachten:
lietpratēju, prokuruora atziņa.

Avots: ME I, 213


atziņot

[atziņuôt,

1) herbenachrichtigen
Dond., Bers.;

2) widerrufen
Lis.]

Avots: ME I, 213


atžirbt

atžir̃bt: auch Erlaa, Lis., Vīt.: galva pamazām atžirba Lis.

Avots: EH I, 183


atzīška

atzīška Kreuzb.,

1) = atzîdelis; [

2) der albern die Worte eines Andern wiederholt].

Avots: ME I, 213


atzīt

atzĩt (li. atsižìnti Kalba I 2, 80): mit î Salisb.; praes. atzīkstu Walk.

Avots: EH I, 182


atžurbties

atžur̂btiês 2 [Rujen], gleichbed. mit atžirbties Lub., Kaln., [U. (aus Lemsal, Salisburg)],

Avots: ME I, 214


atzvelt

atzvelˆt, tr., zurücklehnen, zurückwerfen: galvu atpakaļ atzvēlis Etn. II, 80. Refl. -tiês, sich zurücklegen, hinsinken: prātnieks atzvēlās krē̦slā Kaudz. M. beidzuot atzvēlies pusgulus pie cintiņas LP. VI, 229.

Kļūdu labojums:
sich zurücklegen, hinsinken = sich zurücklehnen, sich zurücklegen, hinsinken

Avots: ME I, 213


aucērums

aũcê̦rums 2 Salis u˙a., die Schwindsucht; aus d. Auszehrung.

Avots: EH I, 183


auda

aũda Salis "upes atvars": audas (gespr.: oũdi) ir nuo tāda iznesuma, kur ūdens viņas izgriež, tik dziļa a., ka ne˙maz dibenu nedabū. līdakas dzīvuo audās. Aus liv. *ouda> ōda "Grab"; vgl. estn. haud "Grubë, merehauad "tiefe Stellen im Meerë.

Avots: EH I, 183


audaļa

audaļa, ein eifriger, energischer Arbeiter: iet kā audaļa; kuo ņem priekšā, tas iet kā nuo ruokas Etn. IV, 49. Zu russ. удалой "kühn". [Eher vielleicht zu li. audinis "nordostwind", áudra "Toben, Tosen, Stürmen", indem le. audaļa urspr. die Bedeutung "Sturmwind" gehabt haben könnte; hierher wohl auch le. aũdrums (wohl von einem Adj. * audrs "stürmisch"), audeniski, aũmakām und aulis II; vgl. Endzelin KZ. XLIV, 67.]

Avots: ME I, 214


audekls

aûde̦kls C., lis">aûdeklis Kand., aûdakls PS. (li. áudeklas und audakļas SzD]. unter aksamit u. atļas]), das Gewebe, die Leinwand: aude̦klu mest, uzmest Ltd. 2392, uzgriezt, vilkt Ar. 1718, auch uzlikt BW. 7332, die Kette aufziehen; aude̦klu aiztaisīt BW. 7337, nuolaist, das Gewebe abschliessen. kāpt, iekāpt aude̦klā Ar. 1975, sich in den Webstuhl setzen, um das Gewebe zu weben. audēja auda zīda aude̦klu LP. III, 83.

Avots: ME I, 214, 215


augonis

aûguõnis: auch Bers., aûguôns Salisb.: auguons mēles galiņā BW. 20920, 1; auguons, eine Geschwulst ohne Entzündung Oppek. n. BielU.; miruoņ[a] nuguonis, eine Art Auswuchs am menschlichen Körper ("tāds liels klomzaks ir klāt un karājas, tāds zils, dažam tīri balts, bet nesāp") Salis: maz jau me̦tas tādi miruoņ[a] auguoņi, kādam re̦tam; vai nuo zem[es] dabū, vai kā Salis.

Avots: EH I, 186


augšļaudietis

aûgšļaudietis (s. unter aûgšļàudis),

2) Bezeichnung der Strandbewohner für einen, der weit fort vom Strande wohnt
Pernigel, Salis.

Avots: EH I, 185




augstdegunīgs

aûgstde̦gunîgs, hochnasig: augstde̦gunīgi pacēlis snīpi Deglavs Rīga II, 1, 159.

Avots: EH I, 184


augsts

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218



augt

aûgt,

1): aug ar vālu, wächst zusehends, sehr schnell
Siuxt. augamas saknes, sehr stark wachsende Wurzeln, die noch wachsen können BielU. mīlē man sē̦rstu iet augtajā vietiņā VL. aus NB., ich gehe gern zum Besuch dahin, wo ich aufgewachsen bin;

2): schwären, eiternd schwellen
Orellen, Salis, Strasden u. a.; ‡

3) sich heben, schwellen:
ūdens Daugavā aug Linden. pēc apmīcīšanas maize aug drīži RKr. XIX, 89. ‡ Subst, aûgšana,

1) das Wachsen;

2) das Wachsen, Eitern, Schwären:
meita ar augšanu aizgāja (starb an einem inneren Geschwür) Seyershof.

Avots: EH I, 185


augulišks

aûgulišks, gut gedeihend, gut wachsend (von lebenden Wesen): augulišks bē̦rns, jē̦rs, sivē̦ns, cālis Tirs.

Avots: ME I, 220


auka

aũka: ceļas a. (Var.: vējš, vē̦tra) BW. 2799, 2 var. (ähnlich: 4886, 14); putnu aukas, Herbststürme (Ende August und Anfang September, wenn die Zugvögel fortziehen) Lis.: putnu aukas jau pārgājušas (auch fig. von vergangenem Zorn gesagt).

Avots: EH I, 186


aukla

àukla PS., [Wolmar u. a.], aũkla Kand., [Zabeln], [bei Manzel, Glück und] n. St. auch lis">auklis, [bei Bielenstein Holzb. 570 auch aukle], eine aus Flachs oder Hanf gedrehte Schnur, dünne Leine: pastalu, pātagas, spriguļa, vīžu aukla, Pasteln-, Peitschen-, Dreschflegel-, Bastschuhschnur. zušu aukla, Schnur von Aalhaut St., U. S. mataukla, mē̦raukla. auklas od. auklu vieta - beliebte Massbezeicznung, d. i. die Stelle des Fusses, die von der Pastel- od. Bastschnur umwunden ist: sniegi līdz auklām Etn. II, 188. ve̦lns iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. biksas uzluocītas pāri par auklu vietām Sil. auklu vīt, eine Schnur drehen LP. I, 175. Nebst lit. auklė˜ "Fussbinde", apr. auclo "Halfter", lat. sub-ūcula "Unterkleid", [av. aoϑrǝv "Schuh"] zu le. àut usw. [vgl. auch Persson Beitr. 650 und KZ. XLVIII, 128].

Kļūdu labojums:
Bastschnur = Bastschuhschnur

Avots: ME I, 221


aukle

aũkle (li. áuklė), lis">aũklis, n. U. auch aũkla, Kinderwärterin: viņa tuo audzinājuse bez kāda īpaša bē̦rnu aukļa Kronw. Zu li. aukúoti "auf den Armen schaukeln". So auch Bezzenberger BB. XXIII, 295 f., der auch li. ukuotis "līguoties" heranzieht. Dagegen Schleicher Lit. Leseb. 258, Joh. Schmidt KZ. XXV, 29 und Būga Šviet darbas 1921, № 7 - 8, S. 137 setzen ein * augklē voraus. Aber aũklêt ist doch nicht aûdzinât, und man kann nicht gut aũkle von li. aukúoti trennen. Mit diesem verbindet Būga РФВ. LXVI, 232 f. noch li. ūkáuti "piastować" und le. ucinât od. ucīt "(Kinder) auf Händen und Füssen dämmeln". Dazu auch ucītis "Wiege" in Borchow.]

Avots: ME I, 221, 222


aukslējas

aûkslêjas Kaul. oder aûkslẽji PS., Lis., [aûkšlejas Nerft. Ruj., Weinsch.], aûkšlēja(s) AP., aûkšļēji C., aukšļejs u. aukšļeja U., auch [aûslēji Kreuzb.], ausleja(s) U. n. ausleji A. X, 2, 66 uosleja Druw., Sessw., der Gaumen: tā nuoslāpis, - visa aukšleja sausa LP. VI, 602. [-lēj- gehört wohl zu leja "Tal" (zur Dehnung des e s. Le. Gr. § 62 c); aus- zu le. aušât und li. áuščiuoti "schwatzen", apr. austo "Mund", slaw. usta "Lippen; Mund"; ai. ōṣ̌ṭha-ḥ "Lippe", lat. ausculum "Mündchen, Kuss", austium "Flussmündung" u. a. bei Walde Wrtb. 2 548. ausl- aus altem aus-l- oder aus * aust-l-; auksl- vielleicht aus * auskl- < * aust-l-; und aukšl- (woraus aukšļ-) aus auksl- durch Angleichung an aûgša. Man schreibt ja meist hier g statt k. Zu uosl- s. uõsta.]

Avots: ME I, 222


aukstasinains

aũkstasinaîns, kaltes Blut habend; dafür auch der Gen. Pl. aũkstasiņu: aukstasinainas c'ūskas J. Dr. I, 364. īstais brālis prasīja mīklās visādus ēdienus, kā: aukstasiņu gaļas (siļķes) BW. III, 1, 41; aukstasiņu kustuoņi Pūrs II, 173.

Avots: ME I, 222


aulaka

àulaka 2 comm., àulaks 2 (au- + lekt > hochle. lakt), ein Eilender, Stürmender, Rasender: iet kā aulaka Aps., Bers., Lub. [-lak- in dieser hochle. Form aus urbalt. lak- oder lek-; im ersten Teil steckt aber wohl nicht au-, denn dies Präfix gäbe hier keinen passenden Sinn, sondern aul- zu aulis II.]

Avots: ME I, 223


aule

aũle, [aũls AP.], àuls 2 Nerft, Stari I, 289 (zu li. aũlas "Stiefelschaft", apr. aulinis, dass., aulis "Schienbein", gr. αὐλός "Röhre" u. a.), Stiefelschaft: zābaki ar gaŗiem auliem Jauns. [Hierher wohl auch lis I; s. dies.]

Avots: ME I, 223


auļiem

aũļiem (Instr. Pl.), auļuos Lok. Pl., auļam L.; A. X, 2, 66, auliņām Essern n. U., aulim U., ar auļiem MWM., ostle. (Mar.) àuļîm 2 RKr. XVII, 104, im Galopp: ieraudzīja nākam nuo kalna divi aizjūgus vienuos auļuos Kaudz. M. un tad auļiem vien pie kunga Alm. [Zu aulis II.]

Avots: ME I, 224


aumašām

àumašām, [aumašiem Lisohn], àumaši PS., aumašiņ Stom., aumašîgi, auch aumaša Mar., gar arg, gar viel, zu viel, sehr: sist aumaši, aumašām, stark schlagen. melderim tagad ūdens aumašām. ņe̦m par zālēm tīri aumašām Sessw. tu pavisam aumašīgi (aumašām) apejies ar darbu, du bist zu flüchtig bei der Arbeit Adsel A. X, 2, 66. kule man aumašiņ spiež muguru Stom. mātei bijusi aumaša mīkstas karašas RA. Vgl. aumež. [-mašāi usw. gehört anscheinend nebst mašs "die Metze (ein Mass) in der Mühle". "messen".]

Avots: ME I, 224, 225


auns

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225


aupucis

aũpucis, ein Springinsfeld ("trakulis"). Gr. - Sess. [Wohl zu aupētiês.]

Avots: ME I, 225


aurēt

aũrêt,

2): auch Kaugurciems, Salis, Siuxt - laut rufen;

3): zaķi aurē Siuxt. Refl. -tiês,

4) um die Wette blasen oder heulen:
mums jaiet vēl aurēties Pas. VIII, 447.

Avots: EH I, 187


aurēt

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226


auriņš

aũriņš,

1) ein Nistkästchenfür Vogel, Starkästchen
Frauenburg;

2) ein Bienenstock an Bäumen zum Einfangen der Bienen
Serb., Frauenb. [Nach Kawall bei U. so auch aũris gebraucht. Wurzelverwandt mit lis 1. Bezzenberger erinnert GGA. 1898, 554 an gr. kret. ύ'ρον· σμῆνος Hesych., doch ist diese Zusammenstellung sehr unsicher.]

Avots: ME I, 226


ausainis

àusaînis,

1) der Inhaber grosser Ohren:
zirgus, cūkas sauc par ausaiņiem, kamē̦r guovis par ragaiņiem Vid.; [

2) ein Dummkopf
(Salis);

3) ein Mensch mit einer Mütze mit Ohrklappen
Spr., Warkl.].

Avots: ME I, 226


aušāt

aũšât, ‡

2) = aũšâtiês 2 (mit âu 2 ) Kaltenbr. Refl. -tiês,

2): kâ nu liels cllvē̦ks tâ var aušaties! Salis.

Avots: EH I, 188



ausēt

aũsêt (unter aũsît): auch Salisb.

Avots: EH I, 188



auslecīte

auslecīte, Corydallis solida RKr. III, 70 (Stockm.). Cf. aûgstlècīte [und auslecēm].

Avots: ME I, 227


auss

àuss (gen. pl. aušu auch BW. 24975; 27449 1),

3)

d): kad kuoku kuokā laiž iekšā, tad baļķē ietaisa nusi Ramkau, ausis iecē̦rt stabu galuos, uz kuriem jāatbalstās baļķim, arī durvju un luogu stenderēs, kuŗās ielaiž būves baļķu galus ebenda. pakšķam, kad nuo resnām balkām būvē, tad ausis nuoteš, lai nav tik plats; re̦zgalī vairāk teš, tur lielākas ausis Saikava;

h): auch AP., Ramkau, Saikava, Warkl.;

j) (sirds) auss Frauenb., Salis, aûstiņa 2 Siuxt, die Herzklappe.

Avots: EH I, 188


auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228


austra

àustra (aũstra auch Salisb.): jau aust a. Zvirgzdine. vēl nebija austras, kad cēļuos ebenda. ai mazu austreņu nuogāju uz tīrumu strādāt ebenda.

Avots: EH I, 188


austra

àustra [Drobbusch], C. (li. aušrà; [Demin. austrelė Lit. nar. p., № 2, 6], ãustra Kand., [Ruj., Salis, Dond., Wandsen], Morgendämmerung, Morgenröte: austra jeb rīta blāzma Lautb. austra aizsitusi, es tagt N. - Schwanb. jaunu meitu istabiņa kā austriņa vizuļuoja BW. 11876. Zu àust, [wie auch gr. αὔριον "morgen" u. a.; Belege für slav. ustr- auch bei Brückner KZ. XLVI, 212].

Avots: ME I, 229


austrums

àustrums: aũstrums auch Salisb., plur. aũstrumi AP., (mit àu 2 ) Zvirgzdine: Rīgā man lieli radi, austrumā bāleliņi BW. 34094.

Avots: EH I, 188


austrums

àustrums C., PS., ãustrums Kand., [Salis], der Osten; austruma zeme, das Morgenland, der Orient: gudrie nuo austruma zemes. austrumuos, im Osten; pret austrumiem, gen Osten. [Zu * austrs.]

Avots: ME I, 229


auts

àuts (li. aũtas "Fusslappen"; [s. auch Persson KZ. XLVIII, 128]), [Dem. aũtelis Līn.],

1) Binde, Fussbinde, Fusslappen,
auch kājauti, kāju auti Kaudz. M. 31., pieres auts, Stirnbinde Manz. (veralt.); tinami od. bē̦rnu auti, autiņi Windeln; autu siet, tīt, autiņuos tīt Ltd. 1284, windeln; [bei Manz. auch als i- Stamm: tina tuo autīs Post. I, 48, autīs ietītu 51];

2) das Tuch;
mutes auts, autiņš, das Schnupftuch; das Tuch, das der jungen Frau an Stelle des abgenommenen vaiņags auf den Kopf gebunden wird RKr. XVI, 182, Ltd. 755, 756, im Infläntischen wegen seiner Länge gaŗais auts genannt A. XX, 790. priekškaŗams auts, Vorhane, veralt., dafür jetzt priekškars. Cf. die Comp. galdauts, galˆvauts, kaklauts, priẽkšauts.

Avots: ME I, 231


auza

àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. 2 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji 2 Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. 2 ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.

Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. 2 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70

Avots: ME I, 231


auzājs

àuzãjs,

1): auch AP., Mahlup, Ramkau, Seyershof;

2) Haferstroh
- auch Auleja, Salis, Seyershof, Sonnaxt.

Avots: EH I, 189


āvakls

âvakls (unter âveklis): auch Zvirgzdine (âvakls).

Avots: EH I, 196


avele

avele, s. avielis. [avelis, ein Nistkästchen: strazdu avelīši Jauns.; zu lis 1. In sauken dafür āvulis, wo die Dehnung des a- wohl ein Lituanismus ist.]

Avots: ME I, 232


avenājs

ave̦nãjs [C., Segewold], [avenājs Salis, Lemsal], avieksnājs, aviesenājs, der Himbeerstrauch: aviesenājā mirdzēja pa kādai uogai Purap. Bei Bezzenberger Lett. Di. - St. (aus infl. Andrenpo) 168 awikschuoje "Himbeere" [zu lesen in schriftle. Aussprache wohl: * aviekšāja oder * aviekšāji].

Avots: ME I, 232




āvis

âvis, âvs Lis., der Alberne, Geck Bers., [Kalzenau].

Avots: ME I, 245


avīžniecība

avĩžniẽcĩba, die Journalistik, das Zeitungswesen.

Avots: EH I, 190


avīžnieks

avĩžniẽks,

1) Journalist;

2) Zeitungsleser:
tu jau tas avīžnieks Alm.

Avots: ME I, 232


avotains

avuotaîns (unter avuotãjs): (fig.) avuotaini spulguojuošā dvēsele J. Veselis Netic. Toma mīlest. 76.

Avots: EH I, 190


avots

avuõts: gen. s. avutiņa BW. 17550, 4 var.; BWp. 2572, 1 var. (aus Lennew.); dial. gesprochen aũuôts Salisb., auvuots Arrasch n. BielU., AP., Lös.: ūdens avuotiņš BW. 15166, 12 var. bezdibe̦na avuotiņš 24504. nuo upes avuotiņa 4806. te̦kuoša avuota 21261, 2 var. strieguošā avuotā 23247. iz ve̦rduoša avuotiņa 29678, 2.

Avots: EH I, 190


azaids

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 1 auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233


āzis

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis 2 Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis 2 Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu;

9) âzītis 2 Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196


āzis

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647

Avots: ME I, 246


bābele

bãbele Salis, ein Heuschober mit einem Dach darüber.

Avots: EH I, 208


bābiņa

bãbiņa,

2): bãbiņš Salis;

4): bābiņu siet, ein Kopftuch so umbinden, dass der Knoten auf die Stirn zu liegen kommt
Sessw.;

5): auch (mit à 2 ) Linden: bābiņas bij, kur iespraust uguns skalu.

Avots: EH I, 208


bābiņa

bãbiņa, Dem. v. bãba,

1) der Abendstern
Etn. II, 187, A. XIV, 242; MWM. XI, 192; [vgl. russ. бáбы "Plejaden"];

2) ein wertikales Brett zum Schwingen des Flasches,
stāvus kājā ielikts aptē̦sts dēlis, uz kuŗa linus kulsta Konv. 1 172;

3) ein Haarschopf, wie ihn die Frauen, wenn sie aus der Badstube kommen, auf der Stirn drehen
Selg. n. Etn. III, 161;

4) bābiņā(s) lakatu apsiet U., das Tuch glatt, rund um den Kopf binden];

5) nach Etn. IV, 129 auch gleichbed. mit lākturis.

Avots: ME I, 270


bābinīca

bābinīca, derjenige Teit der (katholischen) Kirche, wo alte Weiber zu sitzen pflegen Warkl.

Avots: EH I, 208


babīte

babīte, Appellativbezeichnung vieler Landseen in Kurl. (besonders solcher, die zuwachsen?) BielU. Vgl. Babītes e̦ze̦rs bei Riga, wozu der apr. Seename Babanl u. a. bei Gerullis Apr. ON. 18 und 14.

Avots: EH I, 197


bābīties

‡ *bābîtiês, erschlossen aus dem nom. act. bābīšanās, sentimentales Verfahren: kas te par bābīšanuos! Veselis Saules kaps. 183.

Avots: EH I, 208


babulnieks

I babulnieks (unler babulis I ): auch N.- Bergfried.

Avots: EH I, 197


babulnieks

II babulnieks (unter babulis II),

1): auch Peb. n. BielU.; babuļnieks "piedzīvuotājs" Nötk.

Avots: EH I, 197


babuls

babuls U., Wid., vabuolis [bab- für vab- wohl unter dem Einfluss des gleichbed. bambals].

Avots: ME I, 247


badene

badene, od. bada puķe, Hungerblümchen (Draba muralis).

Avots: ME I, 247


badīkla

badīkla Naud., badêklis, f. -kle C., Smilt., Burtn., Erlaa, der, die stets Hungrige, ein Nimmersatt: badīklas, badīklas tie ļaudis BW. 19445, 2 (zu bads).

Avots: ME I, 247


bads

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I 4 , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248




baidīt

baidît (unter baĩdinât): baĩdît auch Kaugurciems, Orellen, Salis, Strasden, Wolm., baîdît auch Aahof n. FBR. IV, 43, Warkl. Refl. -tiês: sich genieren BielU.

Avots: EH I, 198


baiļ

baiļ, = baîl: man b. Janš. Precību viesulis 74. kâ nav grē̦ka b˙! Dzimtene I 2 178. b., ka neuzrāda viņu Bandavā I, 182.

Avots: EH I, 199


baists

baists Plm. "sakars (Verbindung), cerības (Hoffnungen)": Kārlis ve̦lk baistu ar bagātā saimnieka meitu. [Anscheinend zu la. fīdere "vertrauen", foedus "Bündnis", gr. πείϑειν "zureden" u. a. bei Walde Wrtb. 2 289].

Avots: ME I, 252


balanda

balañda: mit auch AP., Ramkau, Siuxt, mit an̂ 2 auch Iw., balande auch Salisb., (mit an̂ 2 ) Dunika, (mit añ) Grob., Seyershof.

Avots: EH I, 200




bālens

bāle̦ns, = lis">bālis: smilga auga atmatā, es savuos bāle̦nuos BW. 17700, 2.

Avots: EH I, 208


balgalvis

bal˜[t]galˆvis, westkurl. bal˜gâlis, -e, (li. bal[t]gal˜vis), der, die Weissköpfige, Blonde: ciema gani balgālīši BW. p. 2 29394; mūs māsiņa balgālīte RKr. XVI, 141. baltgalve, beliebter Name einer Kuh; im VL. Beiname der Bachstelze: cielava, balgalve; balgalvji, Wollgras (Eriophorum polystachion) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 253


bāliņš

II bãliņš (unter lis): (voc. s.) bāliņ! Pas. III, 365 (aus Dond.).

Avots: EH I, 208


bāls

II bāls (?), = lis">bālis: auklējam ... mazuos bāleliņ[u]s; kad tie bāli (zu ersetzen durch lieli?) uzaudzīs... BW. 1886 var.

Avots: EH I, 208


balšņa

balšņa "?": ve̦cā māte balšņā lika mirstamuos paladziņus Alksnis-Zundulis.

Avots: EH I, 201


balss

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255


balsts

[I bàlsts C.], balˆsts 2 Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256


baltābuls

baltābuls (unter bal˜tâbuols): auch baltābulis, baltābūls, baltābūlis: baltābuļa saiti viju BW. 29485 var. baltābūla pļavu bridu 5791 var. baltābūļa pļāvējiņi 5791, 2.

Avots: EH I, 201


baltenis

II baltenis "eine Art Netz (iemeklis)" Mitau.

Avots: EH I, 202


baltgalvis

bal˜[t]galˆvis, westkurl. bal˜gâlis, -e, (li. bal[t]gal˜vis), der, die Weissköpfige, Blonde: ciema gani balgālīši BW. p. 2 29394; mūs māsiņa balgālīte RKr. XVI, 141. baltgalve, beliebter Name einer Kuh; im VL. Beiname der Bachstelze: cielava, balgalve; balgalvji, Wollgras (Eriophorum polystachion) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 253


baltgalvis

bal˜tgalvis (westkurl. bal˜tgâlis), -ve (li. baltgal˜vis, -ė), -īte, der Blond-, Flachskopf: es rudeni pārvedīšu baltgalvīti vērpējiņu Ltd. 808. Epitethon der Bachstelze: cielava, baltgalve (Var.: balgāle) BW. 2593. baltgalvji, baltgalvju od. baltgalvu, auch balgalvju lini (Weisskopf), kas viscaur vienādi balināti Konv. 1 , AP. u. a; cf. zaļgalvji.

Avots: ME I, 257


baltkažoks

‡ *bal˜tkažuoks, ein weisser (aus weissem Schafsfell angefertigter?) Pelz: apvilka nuoskre̦tušuo baltkažuociņu Veselis Netic. Toma mīlest. 116.

Avots: EH I, 202


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258




balzonis

balzuonis: auch Salis (mit alˆ 2 ), balzuons - auch Seyershof (mit alˆ 2 ).

Avots: EH I, 203


bamba

bam̃ba (li. bámba "Nabel"),

1) = bumba, die Kugel
[Sinolen], der Ball;

2) ein Schlägel
Bers. [Wohl eine Lautgebärde gleich le. bum̃ba "Kugel", bimbulis "Kartoffel", li. bam̃balas "ein kleiner, dicker Knirps", bambti "пузатѣть", bumbulys "Steckrübe", poln. bąbel "Wasser- od. Seifenblase", schwed. dial. bamb "Wanst" resp. pampen "aufgedunsen", gr. πομφός "Brandblase" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 79, Prellwitz Wrtb. 2 360, Persson Beitr. 268, Petersson Ar. u. arm. Stud. 47 U. a.]

Avots: ME I, 261


bambals

bam̃bals, bàmbaļa C., [bam̃balis Dond., Erw. [, bambale Kand., [bam̃bāle um Libau] (Dem. bambalītis, -e, bambālīte RKr. XVI, 227, BW. 10293), bambuls, [bam̃bule Jürgensburg], bam̃bulis [Lemsal], MWM. X, 52 (li. bambalė "жук"), der Käfer; sūdu b., Mist-Käfer, uozuola bambuls, der Maikäfer. Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2. [Wohl zu le. bambât "klopfen", bimbals "Bremse", li. bambė´ti "brummen", bim̃bilas "Rosskäfer, Bremse", poln. bęben "Trommel", gr. βόμβος "tiefer dumpfer Ton", βομβεῖν "dumpf tönen, summen", βόμβύλη "Bienenart" u. a., s. Leskien Abl. 320, Berneker Wrtb. I, 79, Uhlenbeck PBrB. XVIII, 238, Trautmann Wrtb. 26, Boisacq Dict. 126 u. a.]

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu steichen ist der Satz):Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2.

Avots: ME I, 261


bambars

bambars, eine Pflanze (?): čūčukiem Klintainiete ies uz tīreļa malām un plēsīs bambarus R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 29.

Avots: EH I, 204


bambele

‡ *bambele od. *bambelis. = bam̃bals: pilna kuzna bambelīšu (Var.: vabuolīšu) BW. 2504, 2 var.; bam̃bele Schlehk "vabuolë.

Avots: EH I, 204


bamberjāņi

bamberjāņi, Baldrian (Valeriana officinalis) Etn. IV, 118.

Avots: ME I, 261


banga

I bañga,

1): trīs bandziņas jūriņā BW. 2675, 7;

3): die Schar
(pūlis) Schibbenhof: meitas, puiši iet bañgām vien;

4) die Wolke
Iw. n. FBR. VI, 48.

Avots: EH I, 204


bānis

II bãnis: ein Nachttopf Salisb. Nebst li. bonė "ein Lehmgefass; eine Kuppel" aus slav. bańa "Kuppel, Gefass", s. Būga Tiž. 1, 409.

Avots: EH I, 209


bāns

bãns (unter bãnis I): skudru bāns Salis, ein Ameisenhaufe; `ns 2 Saikava, =bàna 2 .

Avots: EH I, 209


baravīka

baravīka od. barvīka, auch bervīka BW. 19380,

1) der Steinpilz (Boletus edulis)
RKr. II, 68;

2) ein untauglicher, schlechter Pilz:
visi lauza labas sēnes, kas tās lauza, baravīkas BW. 10965. Nebst li. baravykas aus dem Slavischen (r. боровикъ resp. poln. borowik).

Avots: ME I, 263


bārda

bā`rda: auch Arrasch, Kegeln, N.Peb., Ramkau, Serbigal, Trik., (mit ā`r 2 ) Alswig, Erlaa, Kalz., KL, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Pilda, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkl., (mit âr 2 ) Iw., Lemburg, Orellen, Pernigel, Salis, Strasden,

1): uoša b., kļava b., tas paņēma man māsiņu BW. 18209, 2;

2):

e) buka b., eine dem Schachtelhalm ähnliche Sumpfpflanze
Diet.; ‡

f) izkapts b., das breitere Ende der Sense
Grob.: nepļauj ar tuo spici vien! grūd iekšā, lai tā bārda griêž! Über bārdas tiesa eine unsichere Annahme (aus d. Bath) bei Zēvers IMM. 1928 II, 302 f.

Avots: EH I, 209


bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273


bārenīgs

bārenîgs, verwaist: ve̦cu, bārenīgu grāmatu kaudze Austriņš Nopūtas vējā 77. prasti un bārenīgi augi Veselis Saules kaps. 88.

Avots: EH I, 209


barenis

barenis (barins Mar.), = baŗuôklis RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 263


bargs

bar̂gs: auch Erlaa, Kaltenbr., Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Prl., Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Sonnaxt, Trik., Warkl., (mit ar̂ 2 ) Orellen, bā`rgs auch AP., Arrasch, Jürg., N.-Peb., (mit âr 2 ) Dunika, Lemburg, Lieven-Bersen, Pan-kelhof, Salis, Salisb., (mit ā`r 2 ) Aahof n. FBR. IV, 43, Pilda n. FBR. Xlll, 39, Zvirgzdine,

1): bargs negaiss Friedrichshof. barga vē̦tra ebenda. sausie debeši ir bargi Orellen. bargs gads ļaudīm Zvirgzdine;

2) (grossartig):
kaimiņam šuogad bargas auzas Lenzenhof (hier angeblich neben bârgs 2 "streng"). bārgi zirgi Grob. bārgs vaiņags ebenda. senāk cilvē̦ki nebij tik bārgi (lebten nicht so grossartig) ebenda. kuokālis - cik viņš lr bārgs! cik viņam nav tuo sē̦klu! ebenda. tāds bargs aizjūgs, ka saulē kvitēt kvit Janš. Bandavā II, 28. pataisīt dārgu un bargu gē̦rbu 381.

Avots: EH I, 205


bargs

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs 2 [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs 2 Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 2 zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III 4 , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264



bāris

bā`ris [C. PS., Ruj., Ermes, Salisb., AP., Jürgensburg, Roop, Wolmar, Lemsal], bāris Kand. [Dond., Selg., Erw., um Libau, Bauske, Neuenburg, Wandsen], Dem. bārītis und bāriņš, die Waise: bāram pūra prasīt, von einem Waisenkinde Mitgift verlangen BW. 4929; bāriņas pūrs, die Mitgift eines verwaisten Mädchens 4921. sveša māte bārītei 4429; bāra od. bāru [mit r auch in Bachhof, Dond. und um Libau] bē̦rns, das Waisekind; bāru od. bāriņu nauda, Mündel-, Pupillengeld; bāru od. bāriņu tiesa,

1) das den Waisen Zukommende, der Anteil am Getretde im Kornmagazine;

2) das Waisengericht.
Nach BW. 16804 soll bāriņš für bāliņš gebraucht werden. [Zu bārt "schelten"?]

Avots: ME I, 274



bārkšķi

bārkšķi,

1) Fransen (mit âr 2 ) Salis: guovij mutē sānuos ir b.;

2) kleine Wurzeln:
bietēm apsnāj bārkšķus Uozuolnieki;

3) "?": rudzi zied ar tādiem maziem bârkšķīšiem 2 Iw.

Avots: EH I, 209


bārkstains

bā`rkstaîns,

1) mit Fransen versehen:
dvielis, galdauts;

2) faserig, zottig:
bārkstatnie smilgas gali liecas un lūst JR. IV, 44. bārkstainās sūnas Etn. IV, 106; bārkstaini taustekļi JR. VII, 3. [bārkstains (auch bār(k)sķains) zieds Mar.]

Avots: ME I, 274



barokle

baŗuokle, baŗuoklis, baŗuôt, s. baruoklke, baruoklis, baruot.

Avots: ME I, 265



bārolas

bāruolas, bāruolaina maize Infl. n. U., s. bē̦rulis.

Avots: ME I, 275


barot

baŗuôt: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 68, AP., Dunika, Lat. kat., LLD. II, 27, Salis (hier erschlossen aus baret neben barot), Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 206


bars

bars,

1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;

2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;

4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;

6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.

Avots: EH I, 205



bārstīt

[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275


bārt

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. 2 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275


bass

bass,

1): atradu viņu vēl basu Sessw. atnācis kāds b. puišelis Dunika; ‡

2) weiss (von den Füssen eines Pferdes oder Hundes)
Dunika, Grob., Stenden: b. (weissfüssig) suns Stenden. (zirgs) tumši bē̦rs, . . . kājas basas Janš. Dzimtene II 2 , 56; ‡

3) "pliks" N.-Laitzen: tas ir gluži pliks un b. Oknist. viņš nuoplīsis pa˙visam b. Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 206


baubiens

baûbiens 2 , baubenis, der Takt mit dem trijdeksnis: sita takti jeb baubienu Vēr. I, 658; Etn. I, 38. sit, bāba, baubeņus BW. 21056. baubiena zizlis, Der Taktstock Konv. 2 3339. [Zu baubt?]

Avots: ME I, 266


baudīt

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267


baukšēt

baũkšêt (unter baũkšķêt),

1): auch Salis: kas tur baukš uz bērniņiem? dunduri sāk b. luopiem aparti;

2) leise (bei sich murmelnd) schelten
Seyershof. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 181 und 195.

Avots: EH I, 207


bauma

bauma [Salis], baũme C., das Gerücht, böses Gerede: baume izgājusi ļaudīs, par visu pagastu, ein böses Gerücht hat sich unter den Leuten, über die ganze Gemeinde verbreitet; baumi izlaist, ein Gerücht verbreten. [Wohl zur Wurzel von bàudît, wozu auch gr. πύστις "Gerücht"; vgl. Persson Beitr. 117.]

Avots: ME I, 267


baurēt

bàurēt 2 Linden, Saikava, baũret Wainsel n. FBR. XIV, 59, Salis (hier und in Wainsel kann re auf *ŗā resp. *ŗuo zurückgehen), = baũŗuôt 1.

Avots: EH I, 207


bauska

bauska,

1): auch (mit ) Kegeln. Zum Stadtnamen Baũska vgl. Lietgalietis Lalv. Saule 1929, S. 752 und Gerullis APr. ON. 18.

Avots: EH I, 207


bauska

bauska,

1) [baũska Salisb.] eine schlechte Wiese:
nav vis mūSu bauskas, kur jāņem ar zuobiem, ja grib sadabūt kādu zālīti MWM. X, 585. [In Lemsal nenne man baũska verkommenes, verdorrtes Gras ]; (cf. pauska);

2) ein baufälliges, schlechtes Häuschen
[vgl. bauka] N. - Schwnb., Golg.;

3) bauskas Schwangb., unausgedroschene, in den Hülsen unter der Spreu gebliebene Kleesamen;

4) baũska [Jürgensburg, bàuska 2 Marzen], Stomersee, ein geschwätziger Mensch:
bauskā ("schwatzt") vien kā bauska. [baũska 4 jedenfalls zu bauzt "zen" bauska 1 und 2 zu ahd. bõsi "wertlos, gering" und bauskas 3 zu norw. bos "Abfall, Spreu" (bei Fick Wrtb. III 4 , 276)?]

Avots: ME I, 268


bauze

I bauze,

1): ein kleiner Knüppel
("rundziņä) Schnickern; "das dickere Ende eines langen Gegenstandes" Iw.: be̦zme̦ram ir b. grīzekli piedze̦n pie siênas ar puļķi, kam galā ir b., lai grīzeklis nemūk nuost;

6): der Kinderkopf (scherzhaft)
N.-Autz n. U.; ‡

7) bauze Alt-Saticken, (mit aũ) Iw., Demin. baũzīte Frauenb., Iw., die Samenkapsel des Flachses.

Avots: EH I, 207


bauzis

baũzis,

1) = bauze̦na kalns Kand.;

2) ein langsam, bedächtig Redender Naud,; [in Werssen sei baûzis ein Lügner oder Schwätzer];

3) ein Schwachkopf, der schwer begreift
[li. baužė "башка"]: kuo tu nu tādam bauzim iestāstīsi; tad jau zirgam drīzāk ceļu ieteiksi Naud.;

4) ein hornloser Ochs U. (li. baũžas, ungehörnt);

5) [baũzis Ermes, ein Popanz; vgl. li. baužas "пугатель". - bauzis 1 und 3 - 5 nebst li. bùžulas"didelis, apvalus botago mazgas" zu bauze 6, und vielleicht hat sich die Bed. 2 aus der Bed. 3 entwickelt, während baũzis "Schwätzer, Lügner"
zu bauz t gehört.]

Avots: ME I, 269


bāža

II bãža Ruj., Demin. bãžiņa (auch: bāžins) ebenda, ein Proviantpacken, "lis">ciema kukulis": māte atbraukusi uz skuolu ar bãž(iņ)u bē̦rnam Ruj. svētdienās nāk ar bāžiņu Seyershof.

Avots: EH I, 210


baznīckungs

baznîckungs, der Pfarrherr (in Lettgallen so nur der katholische Pfarrer genannt): caurs kā baznīckunga maiss.

Avots: ME I, 269


bāzt

bâzt: bàzt 2 Wessen n. FBR. XIII, 81: b. de̦sas, Würste machen Siuxt; (de̦su) bāžamais, ein Gerät, womit man die Wurstmasse in die Därme stopft Siuxt n. Fil. mat. 66 f.; " = pist" Salisb.

Avots: EH I, 210


bebele

bebele, comm., "ein armer und geiziger Mensch" Salisb. Zubebelis I.

Avots: EH I, 210


bebrenāji

be̦bre̦nāji [AP., Lös., Feht.], Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. III, 73.

Avots: ME I, 276


bedakls

bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276



bēģele

bẽģele (unter bẽģelis): auch Siuxt: apakš luoga bēgelītes BWp. 552, 1.

Avots: EH I, 216


bēgulība

bê̦gulĩba,* das Flüchtlingsein Veselis Netic. Toma mīlestība 46.

Avots: EH I, 216


bēja

bẽ̦ja, das Schaf (in der Kindersprache) Salis. Zu bẽ̦.

Avots: EH I, 216


beka

be̦ka,

1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.

Avots: EH I, 211, 212


bemberis

bemberis, be̦mburis,

1) ein knotiger Baum
A. X, 2, 535; eine krumme, schlecht gewachsene Birke Ar.; [auch bè̦mbars PS., ein Holzklotz];

2) ein Knoten, Knollen am Baume
A.; [auch bè̦mbars PS.];

3) Tannenzapfen
L.;

4) herabhängende Lumpen
U.; [auch bè̦mbari PS.]; Beiname des Wolfes U.;

6) ein zerlumpter Mensch;

7) ein eiliger, aber nichts zustande bringender Mensch
A.;

8) ein junges Tier von kleinem Wuchs
A. [In Schujen sei bèmberis ein faules oder auch abgejagtes Pferd;

9) bèmberis 2 Bers., ein Dicker, ein Unbeholfener. -
bemberis 1 - 2, 8 - 9 und vielleicht auch 3 zu bembelis. Dagegen bemberis 4 - 6 und vielleicht auch 3 nebst be̦barains und bẽ̦barains vielleicht mit Reduplikation zur Wurzel von bā`rda (s. dies); vgl. auch berbeles.]

Avots: ME I, 279


bēnausis

bē̦nausis, ein Dummer Ruj., Allend., Salisb., Kr. -Würzau A. X,2, 535. [Aus d. Bönhase umgeformt; s. Sehwers 143.]

Avots: ME I, 289


bendele

beñdele,

1): auch AP., Orellen, Prl., Ramkau, Salis, Trik.;

2): auch Lieven-Bersen, Siuxt (in S. auch malkas b.);

3) bendeles (plur. t.?) "kuoki pie arkla . . .., pie kuŗiem piesien dze̦naukšas Tirsen n. A. X 2, 536.

Avots: EH I, 212


bēniņi

bẽniņi Salis, Seyershof u, a., = bẽniņš: maize bēniņuos BW. 12851, 1 var.

Avots: EH I, 216


beņķis

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. 1 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. 1 219 = Dond. n. Konv. 1 219

Avots: ME I, 279


bērala

bẽ̦rala, Spreubrot, rupja rudzu maize, kas tuop cepta nuo graudiem līdz ar visām pe̦lavām un zālēm Konv. 1 ; cf. bẽ̦rulis und li. bė˜ralas "ungeworfeltes (also noch mit Spreu gemengtes) Getreide; Brotkorn; зерна, осыпавшiяся при уборкѣ хлѣба с поля." Wohl zu bẽrt.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 1 172

Avots: ME I, 290


bērbele

[bẽrbele Ruj., bêrbele 2 Salis, die Berberitze; vgl. bãrbaļa.]

Avots: ME I, 290


berbeles

ber̂beles [Lis.], Fetzen; ber̂beļatns [Lis.], ausgefranst, zerfetzt Burtn. [Zu bàrbala; und - mit "gebrochener" Reduplikation - zu bemberis 4 - 6? Vgl. auch li. bérbėti "состариться; разлагаться".]

Avots: ME I, 279



bērdēt

[bẽrdêt Ruj., Salis, verstreuen: zemes, labību.]

Avots: ME I, 290


bēres

II bẽres: auch N.-Peb. (zu streichen, Bauske), (mit è ) Jürg., Salisb., Weissenslein: (mit ê 2 ) Dunika, Frauenb., Iw., Lemburg, Lemsal, Lieven-Bersen, OB., Pankelhof, Rutzau, Schnehpeln, Stenden. Zur Etymologie vgl. auchapbērt 3.

Avots: EH I, 216


bēres

II bẽres [AP., C., Bauske], bères PS., [Wolmar, Ruj., Salis, Serbigal, Selg., Dond., Wandsen, Neuenb., Līn.], Kand., das Leichenbegängnis, das Begräbnis: bērēs lūgt, braukt, bēres dzert, svinēt; bēŗu diena, ierašas, gājiens, nams. mēs dzeŗam cūku bēres BW. 28824, 1. vakar dzēru bērītē, šuodien bēŗu paģirās 27780. [Wegen bērējs, Totengräber, Leichenbegleiter, wohl zu bẽrt "schütten"

Avots: ME I, 290


bergs

be̦r̂gs dial. für bar̂gs, z. B. in Salisb. BW. 12318, [21651 var.]

Avots: ME I, 280


bērnaukle

bḕ̦rnaũkle, -klis, auch bē̦rnu, bē̦rna aukle, die Kinderwärterin; das Kind (ein Mädchen oder ein Knabe), welches ein kleines Kind trägt, wartet.

Avots: ME I, 290


berneļi

ber̂neļi Burtn., [Bauske], kleine Kinder [li. bernẽlis "Kindlein"].

Avots: ME I, 280


bērnieki

bērnieki (unter bērenieki),

2) Spitzname für Zigeuner
Salisb.

Avots: EH I, 216



bērns

bḕ̦rns,

1): krustu b., ein Patenkind
Linden; krustu bē̦rni, die Kinder des Bruders oder der Schwester ebenda. es nuo maza bē̦rna ("nuo mazatnes") e̦su te FBR. IX, 111;

5): tai puķei daudz bē̦rnu (= atvašu) Strasden; 6): (atslē̦gas) b. Iw.; ‡

7) = lis">iedzirklis I Salis.

Avots: EH I, 216


bērns

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291


bērt

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292





bērzpuķīte

bẽ̦rzpuķīte, Siebenstern, Dreifaltigkeits Blume (Trientalis europaea) Peņģ. Konv. 2 3703; auch bezbē(r)nīte, zvaigznīte genannt.

Avots: ME I, 292


bērzs

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs 2 Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. 2 314 u. a.]

Avots: ME I, 292


berzts

be̦rzts, der Laich: iet uz be̦rzte, laichen Salis.

Avots: ME I, 280


best

best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]

Avots: ME I, 280, 281



bestrs

be̦strs, be̦sts,

1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [

2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].

Avots: ME I, 281


bez

bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;

1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;

2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;

3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;

4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]

Kļūdu labojums:
S.99 = S.96

Avots: ME I, 281, 282



bezcerība

bezcerĩba, die Hoffnungslosigkeit: savas dienas nuobeigt bezcerības skumjās un sāpēs MWM. VIII, 688; bezcerības stāvuoklis, ein hoffnungsloser, verzweifelter Zustand.

Avots: ME I, 282


bezdakli

be̦zdakli Linden, s. bezdeklis.

Avots: ME I, 282


bezdals

be̦zdals,

1): loc. s. be̦zdalā BW. 34803, 1;2 = lis">dirselis 2 Dond.: tāds kâ b.: ne˙maz labi nepadarīji!

3) ein winziges Quanlum
AP.: te jau tāds b. vien bij.

Avots: EH I, 213


bezde

bezde L., bezdelis, f. -le, bezdis,

1) der Stänkerer; [

2) bezde BW. VI, S. 156, der Fist;
in dieser Bed. auch * be̦zda od. be̦zd(u)s (li. bẽzdas): gaŗu be̦zdu be̦zdē̦dama BW. 34834; cūku bezdes U., Krausemünze.]

Avots: ME I, 282


bezdeliņš

bezdeliņš (unter bezdelîga): auch Lemsal, Salis.

Avots: EH I, 214


bezdemīgs

bezduõmîgs,* gedankenlos Veselis Netic. Toma mīlest. 109.

Avots: EH I, 214


bezdvēsele

bezdvēsele, -lis,

1) wer keine Seele, kein Herz hat:
kuo tu dziedi, bēzdvēsele! tev nebija dvēselīte BWp. 869. spīganas bezdvēseles rumpis LP. VII, 534. nāc šurp tu pārgalvis, nebēdnieks, bezdvēselis Manz.;

2) die Puppe, ein Gemälde, lebloses Bild:
stāsti bez labām mācībām ir kā... bezdvēseles, kas gan liekas kā cilvē̦ki, bet kam dvašas nav St.

Kļūdu labojums:
bēzdvēsele = bezdvēsele

Avots: ME I, 283


bezgalvainis

bezgalˆvains,* kopflos: bezgalvainā ē̦na Veselis Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 214


bezmiesība

bezmìesĩba ,* die Körperlosigkeit, Gehaltlosigkeit: ideālisma bezmiesība Zalkt. I, 38.

Avots: ME I, 285



bezprātīgs

bezpràtîgs, unvernünftig: cilvē̦ks, suolis. mēs alkstam pēc bezprātīgām tālēm Stari II, 453.

Avots: ME I, 285


bezroči

bezruõči [PS.], [(Nom. s.) bezruoķis Salisb.], ein Wams ohne Ärmel.

Avots: ME I, 286


bezsamaņas

bezsamaņas stāvuoklis, bewustloser Zustand.

Avots: ME I, 286


bezspārņains

bezspārņains (?), flügellos R. Ērglis Pel. bar. vect. 127. Zu erwarten ware bezspārnains, wie z. B, in Bērzgale gesprochen wird.

Avots: EH I, 215


bībeļstāsti

bĩbeļstâsti 2 Wainsel n. FBR. XIV, 87, biblische Geschichten.

Avots: EH I, 222


bībis

bĩbis (li. bỹbis "penis"),

1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;

2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;

3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;

4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. 1 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);

5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].

Avots: ME I, 303


bibloties

bibļuôtiês "sich ungeduldig bewegen" Golg. Zu biblis.

Avots: EH I, 217



bīdele

bĩdele, der Mühlenbeutel. [Nebst li. býdelis und estn. pü(ū)del aus mnd. büdel.]

Avots: ME I, 303


bīdīt

bĩdît: auch (mit ĩ) Wainsel n. FBR. XIV, 84, A. - Autz, Dunika, Kegeln, Lemburg, Lieven-Bersen, N.-Wohlfahrt, Orellen, Pankelhof, Salisb., Slenden, Strasden, Trik., (mit ì ) Arrasch, Ramkau, (mit î ) Bērzgale, Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 223


bīdīt

[II bĩdît Wolm., Līn., Salis, Ruj., Walk, Roop, Nabben, Bächhof], bìdît [PS., Serbigal, AP., C., bîdît 2 Selg., Wendsen, Dond., Tr., bîdît Bers., Laud.], -u, -īju, tr.,

1) schieben, rücken, schiebend stossen:
ja nevari celt, tad bīdi. saimniece ar divi meitām grāba un bīdīja klāt Kaudz. M. 24;

2) stopfen:
cimdus kabatā, kumuosa mutē bīdīt Kand.; bīdāms luogs, das Schubfenster Brasche; sliežu bīdītājs, der Weichensteller. [Lng. gibt für bīdīt die Bed. "anstossen"; bīdīt ist die Iterativform zu bīt L. "bīdīt". Wohl nach Prellwitz Wrtb. 2 489 und Zubatý Sborn. fil. II, 60 f. zu slav. biti "schlagen", wozu die weitere Verwandtschaft bei Berneker Wrtb. I, 117.]

Avots: ME I, 303



biedekls

biêde̦kls Pas. IX 543, Borchow n. FBR. \III, 21, Pilda n. FBR. XIlI. 49, Warkl.. (mit 2 ) Dunika, biêdakls Zvirgzdine, = lis">biêdêklis: par visaidu biedaklu Pas. IV, 313 (aus Welonen).

Avots: EH I, 223


biedēkls

biêdē̦kls (unter biêdêklis): auch Gr.Buschh. n. FBR. XII, 74, AP.

Avots: EH I, 223


biedrisks

bìedrisks, kameradschaftlich: Saša ... bij daudz biedriskāks ar Arvi A. Brigadere Daugava 1928, S. 19. biedrisku satiksmi Veselis Saules kaps. 102.

Avots: EH I, 224


biedrs

bìedrs: auch (mit ìe 2 ) Sessw., (mit 2 ) Dunika, Stenden, bìedris auch C., N.-Peb., (mit ìe 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Bērzgale, Kaltenbr., Mahlup, N.-Laitzen, (mit 2 ) Lemb., Salisb., Siuxt: Milda atnāks pabūt biedram Annelei A. Brigadere Skarbos vējos 185. dieviņš manim biedrim (Var.: biedriem, man biedris, manu biedru) nāca BW. 33697, 4 var. neņem manu mūža biedri! 27389 var. spēļu biedra BW. piel. 2 3033, 2.

Avots: EH I, 224


biezājs

biezājs, [biezēklis Kreuzb.], biezêknis [C.], bieuoknis Ahs., bieziens Sassm., biêzenis 2 Ruj., das Dickicht: labāk palikt biezājā Vensk. 62. visur tāds biezeknis kâ mūris Apsk. I, 334. līduši biezienā raudzīt LP. V, 361. izlēcis nuo biezuokņa stirnu buks LP. VII, 986. lauzīdamies cauri tumsības biezuokņiem Duomas III, 831.

Avots: ME I, 306


biezs

bìezs,

1): b. sienenieku (eine Menge von Heuarbeitern)
aiziet Lubn. n. Celm.; 2): b. tēviņš Orellen; ‡

3) bewdlkt
Heidenfeld, Salis.

Avots: EH I, 225


biezs

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307


biezuklājs

bìezuklājs, [biezūklis Lubahn], das Dickicht: meža ģeranijas kâ biezuklājs apņēma ceļus A. XII, 577.

Avots: ME I, 307



bigls

bigls, scheu; vgl. baigs, baiglis, bikls und li. baigus "schüchtern".

Avots: ME I, 293


bigūzis

bigùzis 2 Linden "= lis">grûslis (eine Speise)": bigūzi taisa un ē̦d Zaļajā ce̦turtdienā. bigūzis Lubn., Karloffelbrei.

Avots: EH I, 218


bika

bika: Demin. bikiņš "auniņš" Salis: āzīti, bikiņ! BWp. 2221, 1.

Avots: EH I, 218


biksains

biksains,

3): b. gailis auch Gr.Buschh. n. FBR. XII, 72; biksainas ruokaves Rutzau n. Fil. mat. 129.

Avots: EH I, 218


biksains

biksains, behoset, Subst. biksainis, -ne,

1) der (die) Behosete, Hosenträger:
lai es varu pamieluot ūzainīti, biksainīti BW. 2922;

2) Epith. eines dickwolligen Schafes, - nach dem Wuchs der Wolle an den Beinen: viena pati man aitiņa, bet jau laba biksainīte BW. 7903;

3) biksains gailis, ein Hahn mit bewachsenen Füssen
St., U.

Avots: ME I, 295


biksas

biksas, bikses, Demin. biksītes, biksiņas, verächtlich bikšeles BW. 30703, 11, Hosen. Sprw.: kas bez biksēm, tas bez bē̦dām; kas ar bikskēm, tas ar bē̦dām. pārduod bikses, nuopērc sulaini! tur nav ne bikses, ne veste, da ist nichts Kav. biksēs iet od. -ies, nākt uz biksām, ringen; strīpē̦tas bikses, Prügel PS. gaiļa bikses, gew. g. biksītes, die Schlüsselblume, Frühlingsprimel (primula officinalis); ļurka biksa, ein Schimpfwort Kand. [Nebst estn. püksid und li. bìksvės] aus mnd. büxen.

Avots: ME I, 295


bikšas

bikšas Salisb., Seyershof, Demin, dat. pl. biksīšām BW. 20385 (aus Anzen), loc. pl. biksīšās BW.15592 var. (aus Suhrs), = biksas.

Avots: EH I, 219


bikses

biksas, bikses, Demin. biksītes, biksiņas, verächtlich bikšeles BW. 30703, 11, Hosen. Sprw.: kas bez biksēm, tas bez bē̦dām; kas ar bikskēm, tas ar bē̦dām. pārduod bikses, nuopērc sulaini! tur nav ne bikses, ne veste, da ist nichts Kav. biksēs iet od. -ies, nākt uz biksām, ringen; strīpē̦tas bikses, Prügel PS. gaiļa bikses, gew. g. biksītes, die Schlüsselblume, Frühlingsprimel (primula officinalis); ļurka biksa, ein Schimpfwort Kand. [Nebst estn. püksid und li. bìksvės] aus mnd. büxen.

Avots: ME I, 295


bīkšis

[bīkšis Lub., Fest., ein steifer, träger Mensch. Cf. bīstē̦gs, bīkstēglis.]

Avots: ME I, 303


bikstis

bikstis, ein, der die Angewohnheit hat, beim Sprechen dem Nachbar Seitenstösse zu geben Burtn.; vgl. biksteklis.

Avots: ME I, 295


biktala

biktala, die Zigeunenpeitsche: mēle kā biktala Naud. Sprw.: tas ir tâ˙pat, kā čigāns bez biktalas. atbrauks čigāns, likšu tevi ar biktalu nuobiktalāt sagt man, wenn man einenm Kinde Prügel verspricht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME I, 295


bīles

bīles, bīle, bīlis Wid., die Angst, Furcht: ak, galva reibst un sirdi sagrābj bīles MWM. XI, 259. atbildēt grib ve̦cais, meklē vārdu, stuomās un ar svē̦tu bīli skatās Latv. Gew. izbīles.

Avots: ME I, 304


biļļāt

biļ˜ļât [Pernigel], Schwaneb., [Salis], -uôt Adsel, [Korwenhof], biļât Mar., biļuot Wid., laut und anhaltend weinen: ta tad nu biļļā kâ biļļa Etn. I, 122.

Avots: ME I, 296


bimba

[III bimba Kreuzb., Schwaneb. "ein dicker, ungelenker, fauler Mensch"; wohl zu bimbulis.]

Avots: ME I, 296


bimbāt

[II bim̃bât,

1) schlagen:
viņš mani bimbāja Ruj.;] vom Schlagen der Uhr: kad... pulkstens sita vienpadsmit,... tē̦vs apvaicājās, cik tad tas melis (gemeint ist die Uhr) īsti bimbājuot Jaunsudrabiņ U. b. 127, 37; [zvans bimbā Salisb., Lis.;

2) hin und her schwingen, pendeln lassen:
kuoku C.]

Avots: ME I, 296


bimbaži

bimbaži, Kartoffeln Selg. n. Etn. III, 130. [Zu bimbulis.].

Avots: ME I, 296


bimbināt

bim̃binât [Salisb., Lis.],

1) läuten:
šim jāskrien vai pašuos gaiļos un jābimbina A. XX, 82. krievi atkal bimbina; laikam rītu kāda svētdiena Etn. I, 6;

2) weinen:
kuo tik ilgi bimbini, vai nestāvēsi klusu?

Avots: ME I, 297


bimbulē

[bimbulē, loc. s., BW. 34933, von einem nom. s. * bimbule od. * bimbulis, das männliche Glied; auch bim̃bis C., wärend in Salis bim̃bis ein kurzes Stück von einem Seil sei. Wohl zu bimbulis "Kartoffel" (vgl. pimpis).]

Avots: ME I, 297



birdināt

bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât 2 Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,

1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;

2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.

Avots: ME I, 297


birga

bir̂ga [PS., Wolm., bir̂gs Lis.],

1) der Dunst, Kohlendampf, Qualm:
kad krāsni par agru dzisina, tad izceļas birga. ķēķī nuo grīdas līdz griestiem bija birga nuo zuošu, pīļu un daudz citiem cepešiem Sudr. E. pārkausēties kâ pe̦lnu birgā ze̦lts Duomas III, 1250;

2) fig. der Rausch, Dusel:
viņš bija bāls nuo vakarējās birgas. sāpju un muoku laimes birgā JR. VII, 172; krietnu birgu samest, saufen. Wohl zu apr. birgakarkis, Kelle, aubirgo, Garkoch, [alat. ferctum, eine Art Opferkuchen; vgl. Trautmann Apr. Spr. 312, Walde Wrtb. 2 285, J. Schmidt Vok. II, 338 f., Reichelt KZ. XXXIX, 35, Persson Beitr. 860 u. a.].

Avots: ME I, 297, 298


birkavnieks

birkavnieks: auch (mit ir̃) Salis; trīs guovis viņai e̦suot birkavnieces: birkavu sviesta izduoduot Linden.

Avots: EH I, 220




birkstis

[bìrkstis (Plur.) C., PS.], bir̂kstis (Plur.) [Muremois, Salisb., Bächhof u. a.], birkstes, bir̂kšķi 2 [Nabben], Adiamünde n. BD. 168, glimmende od. auch nur heisse Asche BW. I, 184 2 ; die Funken U. Zu li. kibirkštis od. žibirkštis "Funken", [die Būga Aist. ST. 153 zur Wurzel von bē̦rzs (s. dies) stellt; vgl. auch le. pìrkstis, die glühenden Funken in der Asche.]

Avots: ME I, 298


birzains

birzaîns [PS., C., Salisb., Nigr., bir̂ze̦ns 2 Ruj.], ungleich gesät und gewachsen, sireifig: sējuot ne˙kad nedrīkst ņemt pārāk pilnas saujas, tad vienādi nevor nuosēt; - sēja tuop birzaina A. XVIII, 142. auzas būs birzainas ibid.

Avots: ME I, 299




birze

I bìrze: auch Salisb., (mit ìr 2 ) Linden, (mit ir̂) Jungfernhof,

1): 10202 zu ersetzen durch 10209 var.;

2): auch Dond., (mit ìr) Serbigal n. FBR. IV, 57, (mit ir̂ 2 ) Grob., Seyershof;

3): (mit ìr) AP., (mit ìr 2 ) Kaltenbr., (mit ir̂ 2 ) Frauenb., Grob., Iw., Salis, Siuxt; besat:
zu ersetzen durch besat; gleichbed. mit bars 1, die Schwade (s. J. Alunans IMM. 1933II, 228).

Avots: EH I, 221


birze

II birze (unter bir̃zs ): auch (mit ir̃ ) Grob., Salisb., Serbigal, Strasden, (mit ìr 2 ) Zvirgzdine, acc. s. birzu BW. 25934, 2 var. (aus Gold.): liepu b. BW. 7922. egļu (?) b. 178. 1.

Avots: EH I, 221


birzens

[bir̂ze̦ns C., Lis., Bers., Salisb.], birzans Plm.; [birze̦na maize C.]

Avots: ME I, 299


birzmala

bir̃zmala, od. -le, -lis, der Rand, Saum eines Birkenwäldchens: klusiņām izganīju visas tautu birzmalītes.

Avots: ME I, 299


birzs

I bir̃zs, -s: ābeļu birzi BW. 6220. uošu birzi 9666. uozuoliņu birzi 12942. lagzdu birzi BW. piel. 2 5037, 1. In Salis sei bir̃zs (Stammform nicht sicher bestimmbar; Demin. bir̃zītis) eine Waldecke, die irgendwie vom übrigen Walde gleichsam abgeteilt zu sein scheine.

Avots: EH I, 221




bīstarags

bīstarags MWM. IX, 451, ein Stock zum Hauen, die Keule: še tev mans bīstarags, - raugi viņu pārvarēt LP. V, 346. Druvienā par bīstaragu saucuot zarainu sitamuo LP. V, 95. [Scheint auf einem * bīsts "bīstaklis"+ rags zu berufen; vgl. Biel. Holzb.

Avots: ME I, 304


bīstēkls

bĩstē̦kls (unter bĩstaklis),

1): auch (bìstê̦kls 2 ) Erlaa;

2): auch AP.;

3): ein fauler Mensch od. ein solches Tier
AP.: tāds kâ b., nevar vien ne˙kur pakustēties!

Avots: EH I, 223



bīt

bīt, schieben L., [schon von L. selbst als"obsolet"bezeichnet. Allerdings gibt auch Kr. nach Mag. XVI, 2, 63 ein bît, und ein bīt liegt jedenfalls den Formen bīdīt (s. dies) und ārdbīlis zugrunde.]

Avots: ME I, 304


bite

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301


bīte

II bīte, die Furcht [bĩte Siuxt]: vai tad man liela bīte nuo šī? kad viņš nāks skuolā, tad viņam cita bīte Naud., Ruhental. patmīlis, kas re̦ti pārskatās un māk pie tam savas vājības labi nuoslēpt, izplata ap sevi bīti, tas ir, kaut kuo cienībai līdzīgu, jauktu ar bailēm Latv.

Avots: ME I, 304


bīte

III bīte,

1) der Müssiggänger,
cilvē̦ks, kas stāv bez darba Etn. I, 105; [vgl. bĩstaklis 3];

2) ein von sich geschobenes Stück Arbeit
L. [Zu bīt.]

Avots: ME I, 304



biuas

biu(v)as,

1): biũas Salisb.

Avots: EH I, 222


biuvas

biu(v)as,

1): biũas Salisb.

Avots: EH I, 222


bizenes

bizenes Druva II, 279 od. [bizenis C., PS., Bers. und] bizeņu resp. bizeņa laiks, bizines laiks Stockm., biza [od. bizu Lis.] laiks Mar., die Bieszeit, die Zeit, wo das Vieh biest, spāru un dunduru laiks, kad guovis bizuo Etn. I, 45.

Avots: ME I, 302


bizēt

bizêt: auch Dond., Salis.

Avots: EH I, 222


bizīteris

bizîteris "?": kuo tu te skraidi kâ b. (d. h., sehr schnell)? Kegeln, Salisb., Smilten, Trik., Wolmarshof. PS. kennt ein auf mnd. bisitter beruhendes bizīteris "Beisitzer (beim Gericht)".

Avots: EH I, 222


bizot

bizuôt: auch AP., Ramkau, Salis, Siuxt.

Avots: EH I, 222


bizuls

bizuls, lis">bizulis,

1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen
Etn. I, 45: es saduošu ar bizuli Bewr. paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel: der Besen ) Tr. III, 1179. ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;

2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [ bizuls Kreuzb., ein Besenstiel.
Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]

Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s. bizūne)

Avots: ME I, 302, 303



blāgs

blāgs (li. blõgas "schwach, kraftlos" ), schwach in Krankheiten Oberl. n. Mag. IV, 2, 110; schlecht, von kotigem Wege, von schlechten, streitsüchtigen Menschen, von keifenden Weibern, unartigen [blàgs 2 Aahof] Kindern Adsel, Oppek.; zänkisch, böse Annenhof, Mar.: viņš blāgs cilvē̦ks, ne ar kuo nevar satikt RKr. XV, 107; listig Sessw.; blāga diena, schlechter Tag N. - Schwanb., A. XI, 81; blāga seja A. VIII, 1, 111. [blàgs 2 (= sirdīgs) suns, bl. (= slikts) laiks, bl. (= nekrietns) luops Mar. - Wohl entlehnt aus wr. блáгий "schlecht, hässlich"; man beachte den Schleifton von li. blõgas und den Umstand, dass auch in Marienburg, wo altes ā zu uo geworden ist, nicht * bluogs, sondern blāgs gesprochen wird.]

Avots: ME I, 311


blakšēt

blakšêt: bullis le̦c pa kūti, ka blakš vien Seyershof. skaļi appirdās, ka blakšēja vien Anekd. IV, 259.

Avots: EH I, 225


blandīties

blàndîtiês,

1): mit àn auch AP., mit 2 auch Salis, Strasden.

Avots: EH I, 226


blanka

blànka: mit Salisb, u. a.

Avots: EH I, 226


blarkšķēt

[blar̂kšķêt C., Ruj., blar̃kšķêt PS., Salisb., laut dummes Zeug reden.]

Avots: ME I, 309


bļaudināt

bļaudinât: mit Trik., Wolm., (mit 2) Salis.

Avots: EH I, 233


blaukšēt

blãukšêt [C., PS., RUJ., Schujen, Lis.], blãukšķêt, blãukstêt, -u, -ēju, blãukš(ķ)inât,

1) poltern, lärmen:
guovis kūtī ejuot kâ trakas, bīkšuot, blaukssuot un bļaujuot A. XX, 305. viņš iet ka blaukš vien. mežsargs nāk blaukšķinādams tuvāki A. X, 145;

2) einen klatschenden Laut hervorbringen (
z. B. von nassen Kleidungsstücken): slapjās biksas vien ap gurniem blaukšķējušas Upīte, Medn. laiki. (briedis) ar dunduriem kaudamies, savas lielās ausis blaukšinājis Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310


blauzgas

blauzgas (li. blauzgas "головная плоть") AP., Adsel, Lems., [blàuzgas Ermes, Muremois, Lis., blaûzgas Bächh.], [blaũzna Kabillen], blauznas Erlaa, Serb., [blaûzas Aahof], Schinn, Schefler, Schäwen, Hülse, blauzga Spreu vom Hafer Salisb.: ar mē̦tājamuo sluotu nuoslauka ruogas un blauznas [Nieder-Kurland] nuo labības Plutte 100. [blàuznas 2 Bers. "Haferspelzen". Nebst blaugzna (aus *blauzgna), būzga, bluzga(na)s zu li. blùzgana "Schinn"; vgl. Leskien Nom. 225, Būga LM. IV, 435 und KSn. I, 302, sowie Śmieszek Materyały i prace IV, 395 und Berneker Wrtb. I, 61.]

Avots: ME I, 310




bļāva

II bļâva, bļãva Grünhof, [Nigr., Ruj., Līn.], [bļàva 2 Praulen], comm., bļâvējs, bļâvrĩklis, der Schreihals, Schreier: savaldi jel drusku šuos bļāvas! kaut tevi vilks parautu tādu bļāvu Grünh., bļāvēju, bļāvrīkli! Kand. lai tik cē̦rt kaklu nuost tādam bļāvam JK. VI, 36.

Avots: ME I, 320


blāvains

blãvains, fleckig, bläulich, matt: blāvainas dzijas, ungleich gefärbt, stellenweise dunkel, stellenweise hell Strautsel. [blāvains vaigs C.] materiālisma blãvainajā gaismā nevar uzplaukt miera zieds Vēr. II, 98. palika aiz dusmām zils un blāvains Etn. III, 130. [blāvans "blass" Bolwen; blãvans Pernigel, = duļķains.]

Avots: ME I, 312



blāzma

blãzma: auch (mit ã ) Dunika, Salis, Smilt., Trik., (mit à) N.-Wohlfahrt, (mit à 2 ) Kaltenbr., Linden, Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 227


blēgs

blē̦gs, heimtückisch, listig, unzuverlässig: viņš ir blē̦gs cilvē̦ks Plm. [dikti blē̦gas tās guovis: uz labību vie zuogas Mahlup., Sessau. Auch in der Bed. "ausgelassen, ungezogen, wild": guovis pa˙visam blē̦gas 2 Stuhrhof.] Dazu das Substantiv blē̦ga 2 Bers., ein unverlässiger Mensch: es ar tādu blē̦gu negribu darīšanās ielaisties. [Vielleicht eine Umbildung von blāgs unter dem Einfluss von blèdis.]

Avots: ME I, 314




blēņas

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, 2 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314


blenst

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st 2 , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III 4 , 285, Günter Kalypso 67 6 , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314


blešinka

blešin̂ka 2 Salisb. "?": tāds kâ b. (von einem Faulpelz gesagt).

Avots: EH I, 228


blēt

blêt, -ēju N. - Schwanb., Mehrhof, Mar., Lis., PS., AP., Bers., Kreuzb., Laud., Roop, Lemsal, Salisb., Bächhof, Kr.], blöcken, meckern: aitas, āzis, jē̦ri blēj, ["blej" Salis. Zu ksl. блѣяти, mnd. blœjen "blöcken" und viell. la. flēre "weinen"; vgl. Berneker Wrtb. I, 60, Walde Wrtb. 2 300, Johansson IF. VIII, 15, Fick Wrtb. III 4 , 284, Persson Beitr. 802 1 , Trautmann Wrtb. 34.]

Avots: ME I, 315


bliezt

II bliêzt, -žu, -zu,

1) schlagen
[mit C., PS., Lis., Salisb., Bers.], hauen (vgl. blaizît): zemnieks lai rauguot bliezt ar buozi sunim LP. VII, 483. viņš sev bliež ar pātagu, ka sūrst vien Druva II, 205;

Avots: ME I, 317


blīgzne

I blìgzne 2 [Bers., Laud.], blìgzna PS., [C., AP., Lis., Mar., Lös., Erlaa, Stockm., Warkhof, Bauske], blīksne, blīzma, blìzna [Ronneb., blîzna 2 Treiland Mat. 159], die Lorbeerweide (salix pentandra L.), in Festen n. RKr. II, 77 die Palmweide (salix caprea): sīkstu teicu blīgznas (Var.: blīzmas, blīznas, sogar blīžņa) ce̦lmu BW. 14811, 7. [blīgzna, blīgzne (mit gz aus zg) zu bližģêt; blīzma, blīzna zu blizêt; blīksne (mit ks aus sk) zu blaiskums; vgl. Bielenstein LSpr. I, 279 und Persson Beitr. 880 2 .]

Avots: ME I, 315, 316


blinda

I bliñda,

2): laisks kâ b. auch (mit in̂ 2 ) Salisb., (mit ìn ) Jürg., PS.

Avots: EH I, 229


bļinkstināt

bļiñkstinât Sassm., wiederholt klingeln (machen): puišelis bļinkstina ar pulksteniņu.

Avots: EH I, 233


blīst

blîst, -stu, (-žu n. U.), -du, auch [PS., Lis.] blîzt, -stu, -zu, schnell zunehmen, quellen, aufdunsen, dicker werden: zē̦ns vēl nav blīzis Etn. I, 32. viņš krietni audzis un blīzis MWM. VII, 803. - Subst. blîdums, die Zunahme, körperliche Entwickelung: bē̦rns auga augumā un blīdumā. [Zu bliest "dick werden", bluožs "dicht" ]; vgl. Leskien Abl. 321 f. und blinst 1.

Avots: ME I, 316


blitka

blitka, ein kleiner aus Zinn gegossener Fisch, in dessen Munde eine Angel mit roten Läppchen od. roter Wolle, um Hechte damit zu ködern Mag. III, 1, 128, Salis.

Avots: ME I, 315



bļitkot

bļitkuôt Ziepelhof, bļitkat Salis, mit einer bļitka angeln, fischen.

Avots: EH I, 233



bļorca

bļorca,

1): eine unreine Flüssigkeit
Salis (mit or̂ 2 ).

Avots: EH I, 234


bļorca

bļorca,

1) schlechter Branntwein
Salis n. U.;

2) wasserdurchweichter Stiefel:
zābaki palikuši tīras bļorcas Krem. n. A. XI, 82;

3) ein Schwäther, der Dummheiten zu erzählen liebt
Etn. III, 130.

Avots: ME I, 321



bļorrāt

bļor̃rat Salis, schwatzen, plappern (verächtlich): bļorra bež apduoma, kad tiek kuopā.

Avots: EH I, 234


blorstiķis

blor̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88, (mit or̂ 2 ) Salis, ein Fasler, Schwatzer: b. ir tāds, kas pasaulīgi pulk[a] aplam runā un plorkš, kur nevajaga Salis. Vgl. blur̂kstêt.

Avots: EH I, 231


bļugt

bļugt: auch Dunika; bļudzējs kartupelis, eine Kartoffel, die leicht auseinandergeht Dunika.

Avots: EH I, 234


bluķis

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318



blusenes

I blusenes (unter bluse̦nāji),

3): auch Waidau und Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616, Orellen; ‡

5) briza media AP., Ramkau, Salisb.

Avots: EH I, 231


blusot

[blusuôt: "ūdens blusuo" sagt man vom Wasser, wenn es voll ist vom herabgefallenen Blütenstaub der Wasserpflanzen Ruj., Salisb.]

Avots: ME I, 318



bobināt

bobinât Dond. n. FBR. V, 126, Suhrs n. FBR. VII, 35, Salis, = bubinât I 1.

Avots: EH I, 234


bode

buõde, buõds, - s, buõte, - s,

1) die Bude;
grabažu b., die Krambude;

2) = lievenis Salisb. n. U. [Nebst estn. pōď aus mnd. bōde.]

Avots: ME I, 360


bodziņa

[II buõdziņa, ein an beiden Enden diceres Stäbchen, worauf man die Schnur eines aus dem Waser gezogenen Netzes aufwickelt Salisb.]

Avots: ME I, 360


bojāt

buôjât 2 [Salis, Ruj. od > buõjât Serbigal u. a.], - ãju, tr., zugrunde richten, verderben: tikumus, veselību. Refl. - tiês, intr., verderben: gan buojājās, gan nepadevās luopi. Subst. buojātājs, der Verderber; buojājums, das Verdorbene, das Verpfuschen, das Verpfuschte.

Avots: ME I, 361


boķēt

buõķêt (unter buõkât),

1): auch Frauenb., Salis;

3) "viel essen"
Schwitten (hier in dieser Bed. auch reflexiv: kuo tu nu tik daudz buõķējies?).

Avots: EH I, 258


boķis

III buõķis [Salis], die Welle am Webstuhl, darauf das Garn gewickelt wird.

Avots: ME I, 361, 362


bokņīt

bokņît, -ĩju, = bukņît Seyershof: pieņe̦m pie matiem un pie durvīm bokņī galvu. Refl. -tiês, wiederholt schlagen: kuo tu tur bokņījies ar tuo vāli! Salis

Avots: EH I, 235



bokšināt

bokšinât (unter bokšêt): auch Salis.

Avots: EH I, 235


bokstīt

[I buôkstît, - stu, - stīju Lis., buchstavieren; s. buoksts 2.]

Avots: ME I, 361


boksts

II buõksts [Salis], buoksts, - s Spr., der Buchstabe, [das Buchstabieren]: bē̦rns jau iet pa buokstu od. ar buoksti Spr., das Kind buchstabiert schon. es māku buokstu, auch buoksteri Kok., Sessw. n. A. XI, 82.

Avots: ME I, 361



bole

[buõle(ne), eine Mütze ohne schirm Allend. n. U. Auch für puolis (ein Ochs ohne Hörner) U. Vgl. buõlene.

Avots: ME I, 362


bolene

[buõle(ne), eine Mütze ohne schirm Allend. n. U. Auch für puolis (ein Ochs ohne Hörner) U. Vgl. buõlene.

Avots: ME I, 362


bolīt

buolît [PS., AP., Ermes, Wolmar, Bächhof, buõlît Serbigal, Līn., bũolît 2 Nerft, Bers., Laud., Fehteln, buõlêt Ruj., buôlêt 2 Neu - Salis], buoļât (acis), tr.,

1) rollen, drehen (die Augen):
buolī acis kâ vilks. viņš buola acis uz visām pusēm A. XX, 722;

2) schälen,
luobīt A. XI, 82. Refl. - tiês,

1) sich drehen:
aiz bufetes pats buolās Dz. Vēstn.;

2) scheel, schief sehen, die Augen drehen:
kuo tu nu buolies! skaties jel taisni Ulpisch. viņš buolījās savām acīm B. Vēstn. acis sāka buolīties A. VIII, 337. šī smīnēšana buolījās (äusserte sich) visu acīs A. XII, 722.

Avots: ME I, 362



bondzele

boñdzele, = buñdzele Lems.; eine einfache kleine Tonne (z. B. zur Aufbewahrung des Schweinefutters gebraucht) Salisb.

Avots: EH I, 235


borbeka

borbe̦ka Salis, Sussikas, der Steinpilz.

Avots: EH I, 235


bozīties

[buôzîtiês 2,

1) sich sträubig machen
Salis;

2) faulenzen,
slaistīties Dond., Wandsen.]

Avots: ME I, 363


bracas

bracas, die Schelte, Rüge Frauenb.: puišelis dabūja labas b.

Avots: EH I, 235


bradāc

bra˙dãc, Interj. zur Beschreibung des Schalles beim plötzlischen Fallen eines schweren Gegenatandes: malkas kaudze sagāzās - bra˙dāc. puišelis skriedams pakrita plānā - bra˙dāc Sassm. - Auch bra˙daũks.

Avots: ME I, 321



brāķis

II brãķis, Eisscholle auf dem Meere: brāķi ir le̦dus salaužņi jūrā Salis. - Aus mnd. broke "Bruch, Spalt?"

Avots: ME I, 328


brāleliņš

brāleliņš BW. 3715; 11739, nom. plur. brālelīši 1718, 1, Demin. zu brãlis Bruder.

Avots: EH I, 239


brālēns

brãlē̦ns,

1): auch Pas. VIII, 24;

2): = brāļu bē̦rni - auch AP.;

4) (unter brãlis): auch BielU., (brãle̦ns) Pussen: maģajam brāle̦nam (Var.: brālītim) BW. 3429, 4. es ar savu brāleniņu 840.

Avots: EH I, 239


brāliķis

brãliķis Rothof n. FBR. VIII, 122, Deminutivform zu brãlis, Bruder.

Avots: EH I, 239



brālnieks

brãlnieks,

1) der Bruder
[Wilkenhof], Salisb. (hier gebraucht dieses Wort nur sich), Mar. n. RKr. XV, 108 (hier von einem jüngeren Bruder inbezug auf en älteren gebraucht);

2) der Vaters Bruder:
tad sacīja Zaula brālnieks [Glück] I Sam. 10, 14; Jer. 32, 9. brālnieki, Gebrüderkinder.

Avots: ME I, 328


brāļot

brãļuôt Nötk., häufig brãlis (Bruder) sagen, rufen: kuo tu arvien te brāļuo! Pas. VI, 65.

Avots: EH I, 239


brandaviņš

brañdaviņš (unter brañdvĩns): auch BW. 19564; 19893, (mit àn 2 ) Fest.: brandaviņa brālis, ein Säufer Fest.

Avots: EH I, 237



brandvīņš

brañdviņš (unter brañdvĩns): auch Salis, (mit àn 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 237


branga

brañga, gew. Pl.,

1) krumme Hölzer, die als Gerippe das Boot od. Schiff zusammenhalten, die Wrangen, Kniehölzer
[Salis; s. Bielenstein Holzb. 608. Nebst brangà aus mnd. wrange];

2) = braķis 2 Lasd.;

[3) brañgas Nigr., eine Tragbahre;
zu bringât?].

Avots: ME I, 323


brangs

brañgs,

1): auch Salis, Siuxt (in der Bed. "fett, korpulent"),
(mit an̂ 2 ) Dunika, OB., Rutzau: guovis brangas atēdas līdz Jurģiem Siuxt. b. atāliņš ebenda. tu man esi b. krustadē̦ls ebenda. brangum b., sehr vortrefflich, tüchtig Ar. nuo pļavas tika brangi (reichlich) divdesmit ve̦zumi sìena Sessw. guovs bràngi 2 (reichlich, viel) deve piena Erlaa. bràngi 2 uzšāve (es gab einen starken Regenguss) ebenda. brangi (=stipri) līst Frauenb. bràngi 2 (sehr) liels akmeņs Linden. mieži aug bran̂gi 2 (ziemlich gut) Pussen. mazais jau bran̂gi 2 (ziemlich gut) lasīja grāmatu Strasden. mūsijie panijas brañgi strebj Ramkau; ‡

2) teuer
(mit añ) Nidden: brangu naudu Preiļi (Kur. Nehrung). Zur Etymologie s. auch FBR. XII, 171 f.

Avots: EH I, 237


brangs

[brañgs AP., Bächhof, Grünwald], brangs 2 [Bl., Selg., Dond., Talsen, Pl. 104, Libau, Līn., Alt - Rahden], dial. Bre̦ñgs [Salis, Serbigal, Ruj., C., PS., Salisb., Ermes, Wolmar, Roop, Lemsal > Hochle. bràngs 2 Kreuzb., Warkhof, Bers., Sonnaxt] brangùs od. brángus], teuer), in Livl. im allg. prächtig, herrlich, vortrefflich, fett, korpulent, in Kurland aber ziemlich gut, angehend: bragns zirgs, ein prächtiges, stattliches Ross, in Kurl. ein recht gutes Pferd. cilvē̦ks vai kustuonis ir brangs jeb tre̦kns; brangi liels, recht gross, brangi silts, recht warm. kruogā bija brangi vīri; samīs mani kājiņām BW. 31204. uzņemiet ve̦cas pē̦das, tur nebij brangas pē̦das St. [Als Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen wohl zu d. Prunk resp˙mhd. prangen "sich zieren, prahlen"; vgl. Uhlenbeck PBrB XX, 327 und Johansson KZ. XXXVI, 344.]

Avots: ME I, 323, 324


brasēt

brasēt, - ēju, intr., schwelgen, aufleben, [saufen U.], sich wichtig geärden: dzeram, brāļi, brasējam Miežumača alutiņu BW. 19601. kaut pliks un izsalcis, kad tik var brasēt Purap. kur jāj cauri brasē̦dams BW. 32129. arastā brasēšana valudā Alm. Wahrscheinlish gleichbedeutend damit brašât: braucam, brāļi, brašājam tē̦va pirktis kumeliņis Rutz. n. RKr. XVI, 111. [Aus brassen "lärmen, prassen".]

Avots: ME I, 324


brasls

I brasls [C., PS., Ruj., braslis Iwanden.], braslājs, auch brasla [Ronneb.],

1) die Furt, die Stelle, wo man durchwaten
(bradāt) kann: nav visur braslas, kur straujš ūdens. brasli izbridām BW. 35440;

2) ein kleiner mit Gras bewachsener Bach, den man durchwaten kann
Naud.;

3) akmeņu brasls, eine lange reihe von Steinen, ein Steindamm:
stiepjas šaurs akmeņu brasls (akmeņu rinda), pa kuru var tālu ieiet kājām Alaukstā LP. VI, 449.

Avots: ME I, 324


brašs

brašs [Ruj., Salis, Bers., Warkhof, Nigr.], stattlich, herlich, tüchtig, flott: brašs augums, zē̦ns, sarīkuotājs; braša dzīve; darināt brašas kāzas. [Zu an. bragr "der Vornehmste", braga "funkeln", brag "Glanz, Auftreten", mhd. brehen "glänzen", ae. bregdan "schnell bewegen, schwingen"? Oder nach Petersson Etymol. Misz. 3 zu bhṛša-ḥ "gewaltig, stark"?]

Avots: ME I, 324, 325


brātarītis

brātarītis, Brüderchen: labi, labi, brātarīti, ka tu tâ darīji BW. Zu li. broterẽlis, dass.,[pr. brāti (voc. s.),aksl. братръ, ai. bhrātā, la. fräter, ir. brāthir got. brōƥar "Bruder", gr. φράτηρ (mit langem α) "Mitglied einer φρατρία u. a.]

Kļūdu labojums:
33603 = 3563,2 var.

Avots: ME I, 328, 329


braucikls

braũcikls Salis, eine Vorrichtung zum Reinigen des Flachses: b. ir tāds pats kâ brauktavs, tik ar tievāku galu, lai dabū mīstiklās iekšā.

Avots: EH I, 238


braucīt

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. 2 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325




brauktava

brauktava (unter braukts): auch (mit 2 ) Wainsel n. FBR. XIV, 78 (gesprochen: broûktou), Ramkau, Salisb., braûktavs 2 Salis.

Avots: EH I, 238


braukts

braukts Mag. III, 1, 119, brauktule [Ronneb., Smilt., Trik.] bràuktuve [PS., C., Lis., Mar. RKr. XV, 108; vgl. Bielenstein Holzb. 523], [bràktave C.], braũktava [Salis] li. brauktuvė), Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses: vārdi tam bira kâ zem brauktuves spaļi.

Avots: ME I, 326


brauna

braũna, [bràuna 2 Lis.], braũņa [Ruj., Salis, C., PS.],

1) der Schorf, Schelfer:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1392;

2) Schuppe:
zivju brauņas;

3) der Schlangenbalg:
pret apmilzumiem derīgas čūsku nuovalkas, braunas;

4) die beim Auskriecen aus Hüllen (der Insekten
z. B.) oder Eiern nachgelassene Haut, Hülle od. Schale L., St., U.;

5) der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden
L., St., U.;

6) [auch braũni gesprochen] das Eingeweide
Salis n. U. Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", le. brauļât ai. bhrūņá - m "Embryo", čech. brnka "Kindsfell" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293, Stokes Wrtb. 187, v. d. Osten - Sacken IF. XXVIII, 139 ff., Wiedemann BB. XXVII, 244 und W. Schulze KZ. L, 259.]

Kļūdu labojums:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1392 = brauņas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1391

Avots: ME I, 327


brauņa

braũņa (unter braũna),

1): auch Salisb., Seyershof;

2): auch Salisb., Trik.;

7) comm., "kas brauņājas" PV.

Avots: EH I, 238


bražāt

bražât: (auf der Stelle) treten, stampfen (z. B. von Pferden gesagt) Salis (bražat).

Avots: EH I, 239


brazda

I brazda, comm.,

1) wer hin und her watet
(brazdenē) Gr.-Buschh.;

2) ein Raufbold, Randalist
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: tāds b., ka ni˙kur ramiņu jemt.

Avots: EH I, 238


brāzma

brāzma, auch brāsma, das Ungestüm, der Anprall, Drang, Stoss, der Windstoss [bràzma 2 Stelp., brâzma 2 Salis], Menschengewühl [brãzma Libau], das Gedränge: šis spars tuo apņēma kâ nece̦rē̦ta brāzma MWM. VIII, 8. brāzma milzīgs ļaužu bars, kuŗā liela spiešanās. [šajās dzirnavās mazāk malēju, nav tik liela brāzma Stelp.]. vēja, aukas brāzma, der Windstoss: lūšana lielā brāzmā (von starkem Winde) Füreker n. Plūd. Llv. II, 64; skaļu vārdu brāzma, der Wortschwall MWM. X, 551: [tu nu gan dabūji veselu brazmu (Libau), Tüchtige Schelte].

Kļūdu labojums:
Füreker = Fürecker

Avots: ME I, 329


brāzt

brãzt: auch (mit â) Kaltenbr., (mit â 2 ) Salis. Refl. -tiês,

2) zanken schelten, mit Worten angreifen
(mit â 2 ) Dunika: viņš brāžas uz mani kâ negudrs;

3) sich reiben, scheuern
Kaltenbr.: brāžas cits ap citu (in einem grossen Menschengedränge).

Avots: EH I, 240


brāzt

brãzt [Bl., Bächhof, Grünwald, brâzt Kr., Kl., Salisb., Ermes, Muremois, Stockm., C., PS., Warkhof], - žu, - zu, intr.,

1) brausen, toben, lärmen:
auka šalc un brāž 2 (lärmt) Libau];

2) wohin stürmen, schnell fahren, laufen:
[brâžat tik iekšā! Ruj. brãz taisni caur mežu Grenzhof.] brāž pa galvu, pa kaklu istabā;

3) tr., streifen, treffen, sczleudern, hauen,
[brâzt, verletzen Wessen]: es nodrebēju kā vētras brāzts Vēr. I, 1299. kuŗā dienā meži tuop brāzti, nuo tā laika pēc mēneša būs kušana, von dem Tag, da der Sturm streut, bricht über einen Monat das entschiedene Tauweter des Frühjahrs heran Hr. n. U. tā brāza mucu pret akmeni LP. VI, 757. driķus brāzt BW. 25056,1. (Var.: malt). Refl. - tiês, lärmen, toben, brausen, polternd, krachend fallen, dahinstürmen: kuo nu brāzies? pali nu brāžas un šļāc Stari II, 112. [mēs brâžamies 2 ar ragutiņām nuo kalna Libau. kuoki brāžas (fallen vom Sturm gebrochen) Ekau.] vē̦tra brāžas˙viņš brāzies uz priekšu. viss ir mutuļuojis un brāzies par šuo laiku Vēr. I, 740. [brâztiês Ronnenb., Neunburg, Ruj., Wandsen, eilig und gewalsam sich durchdrängen: viņš brāžas pa mežu, ka zari vien brakšķ Kokenhusen. - Zu li. bróžti "оцарапать", poln. brazg "Klang, Schall", la. frāgor "Getöse"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 495, Walde Wrtb. 2 312 und Būga РФВ. LXX, 101 f.]

Kļūdu labojums:
25056,1 = 25056 var

Avots: ME I, 329


brēcināt

brēcinât, [brècinât Serbigal, fact., zum Weinen, Schreien bringen weinen lassen, zerren, reizen: bē̦rnu. māte mani brēcināja, skaļu balsi gribēdama BW. 406. savu sievu brēcināt Auseklis.

Avots: ME I, 330


brede

brede (aus bedre), Grube Ruj., Salisb. n. Mag. XVII, 2, 168.

Avots: ME I, 329


bredenis

bredenis [Salis], ein kleines Zugnetz RKr. II, 55 vgl. bradenis. - Aus бредень, Zugnetz?

Avots: ME I, 329


bregus

bre̦gus "?": skābs kâ b., von etwas sehr Sauerem gesagt Salisb.

Avots: EH I, 240


brēkt

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331


Brencis

Brèncis,

1) Laurentius:
Brencis un Žvingulis, zwei lustige Personen, wobei Brencis den einfältigen Bauern darstellt: šitiem brenčiem es šuodien abiem iebāzīšu galvu tumšā zābakā Upīte, Medn. laiki;

2) mit brencis bezeichnet Poruk MWM. XI, 200 den Sperling;

3) "kleiner, derber Junge"
Popen.

Avots: ME I, 330


brendels

breñdels Salis, ein Brenneisen zum Kaffeerösten. Wohl aus d. Brenner.

Avots: EH I, 240



brengs

bre̦ñgs [Salisb. u. a., bre̦n̂gs Nerft], bre̦ngums, s. brañgs, brañgums.

Avots: ME I, 330


brenkūzis

bre̦ñkũzis Mag. IV, 2, 111, A. XII, 206, [PS., auch bre̦ñgūzis C., Ruj., brañgūzis Salis], = brankūzis.

Avots: ME I, 330



brežģis

[II brežģis (vgl. režģis),

1) "Flechtwerk auf der Ragge";

2) "ein groses Sieb zum Windigen"
Salis;

3) "dichtes Gestrüpp";

4) "unnützer Kram"
Mar. u. Oppekaln.]

Avots: ME I, 330


bricēt

bricêt,

2): auch Salisb. (vom Vieh gesagt);

3) "pritschen"
Für. I.

Avots: EH I, 241


briedaļa

briêdaļa,

1) die Elenkuh:
viņam (= briedim) pakaļ ... se̦kuoja b. Janš. Dzimtene I, 159. man telītes kâ briedaļas, staigā ausis sacē̦lušas BW. 29516;

2) = briêdala Golg., (mit 2 ) Lemburg, Salis.

Avots: EH I, 243


briesmonīgs

briẽsmuonîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39: izplatījās briesmuonīgas baumas Veselis Netic. Toma mīlest. 133. briesmuonīgi liela ... ē̦na Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 244


briesmots

briesmuots: auch Serbigal n. FBR. IV, 61, (mit ìe 2 ) Oknist; Adv. briẽsmuôti Salisb., (mit ìe 2 ) Oknist, sehr.

Avots: EH I, 244


briksnājs

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332


brīnīt

brĩnît Salisb., = brĩnêt: sāk mani b. Refl. -tiês: auch Jürg., Salis, Selg., Wolm., (mit ì 2 ) Oppek.

Avots: EH I, 242


brīns

brīns, = brĩnums 1: nevarēja būt laika ne brīniem, ne pateicībai Ezerinš Leijerk. II, 113. brīnā paskatās uz Ilzi I, 257. dusmu vietā ... karāli pārņēma b. A. Grīns Septiņi un viens 44. liels brīns Bers. n. M. Arons. bija mums lieli brīni Salis. Vgl. brīnu lieta.

Avots: EH I, 242


britans

britans [Bächhof britāns Salisb., Laud., Bers.],

1) ein grosser Hund, ein groses, fettes Schwein od. ein anderes Tier
Grünh. Etn. III, 130;

2) übertr. auf Menschen u. andere Dinge, bezeichnet das Wort etwas Grosses:
tāds zē̦ns kâ britans Alm. tu redzi, ka viens tādu britanu (auf ein grosses Holzstück bezogen) nevar piegalēt Alm. Nebst li. britõnas "ein grosser Bauerhund" aus wruss. британ "собака британской породы; толстяк".

Avots: ME I, 333


brīvacis

brĩvacis Salis, die Lücke (Unterbrechung) in der Neunaugenwehr.

Avots: EH I, 242


brīvs

brĩvs,

1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;

2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;

3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;

4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,

a) ein unbenutztes, freistehendes Land;

b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;

5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;

6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".

Avots: ME I, 336


broslīgs

bruoslīgs, korpulent: bruoslīgs jauneklis Plm.

Avots: ME I, 343


brucekls

bruce̦kls, ‡

2) = lis">bruceklis 1 Dunika, Grob., Kal., OB., Rutzau: sabrucināja tuo (= izkapti) ar smilšuotu bruce̦klu Janš. Mežv. ļ. I, 175.

Avots: EH I, 244


bruģis

I bruģis,

2): akmeņ[u] bruģ[i]s (Var.: plāns, grīda) BW. 7476, 3 var. dze̦lzu b. man sē̦tai 30401 var.; ‡

6) die innere Verkleidung der Bootswand
Salis; ‡

7) "= pagalms" (?): bē̦rni skraida pa bruģi IMM. 1932 I, 20 (aus Dond.).

Avots: EH I, 244, 245


bruklains

bruklains [vielleicht mit ū zu lesen]"?": pilns stallis baltu aitu, viens pats ave̦ns bruklains RKr. VII, 657, 2.

Avots: ME I, 339



brūklene

brùklene (unter brūkle),

2) Name einer rotbraunen Kuh
(mit û 2 ) Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 246


brukšis

brukšis "wohl Streichholz = bruceklis" Mag. II, 3, 115. [Anderwärts sei brukšis eine Art Messer zum Schärfen der Sense.]

Avots: ME I, 339


brukslājs

brukslājs, brukslis, eine morastige Stelle, wo man Gehend einsinkt Lesten. [Zu brukt.]

Avots: ME I, 339


brumbetes

brumbetes, betonica officinalis Wagner n. U. [Bei Manzel dafür brunpetnis (> braune Betonie), s. Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, S. 536.]

Avots: ME I, 340


brūnaļa

brũnaļa (unter brũnala): auch Salis, (mit ù 2 ) Linden.

Avots: EH I, 246


brunči

II bruñči: auch Lennew. n. BielU., Fockenhof, Salis, Talsen u. a.; auch der Sing. bruncis Saikava u. a., Demin. verächtl. bruncelis: brunci Emma nuoģērba Janš. Dzimtene IV, 20. īss, ve̦cs bruncelis mugurā Mežv. ļ. I, 18; brunči "ein Rock mit kurzen Schössen" Bartau; bruncis Kal., brunči Dunika, ein rockartiges, gesticktes Kleidungsstück der Männer.

Avots: EH I, 245


bruncis

bruñcis [Bauske], ein braunes Pferd Ruj., Salisb. n. U. [Aus * brũncis, zu brũns.]

Avots: ME I, 340



brūnpelēks

brũnpe̦lê̦ks, braungrau: b. sūneklis Veselis Saules kaps. 106.

Avots: EH I, 246


bruškuļi

bruškuļi, eine Vorrichtung für den Lachsfang Zarnikau n. Jaunā Nedēļa 1927, N‡ 21, S. 13 (mit Abbild.). Vgl.brũskulis.

Avots: EH I, 245

Šķirkļa labojumos (2)

cibis

cibis, ein Kosewort für Kinder RKr. XV, 109; [zu ciba 1].

Kļūdu labojums:
ein Kosewort == cālis; ein Kosewort

Avots: ME I, 379


dvēris

* dvēris od. dvēre "?": uozuolā dvēri kāra BW. 5233. 2.

Kļūdu labojums:
"?" =, = dviẽlis (vgl. acc. s. dvēli BW.1340, 1)?

Avots: ME I, 537