Paplašinātā meklēšana

‡ lakstiga BW. 473 var. (aus Gramsden), = lakstîgala.

Avots: EH I, 716

mātiga: dat. s. mātīgai Tdz. 39888.

Avots: EH I, 794

mātiga Döbner n. U., BW. 25348, 10 var., die Schwiegermutter, Mutter des Ehemannes.

Avots: ME II, 589

‡ rùobežstiga, eine (durch einen Wald führende) Grenzlinie Br. Zeme 1939, № 173, S. 2.

Avots: EH II, 390

I stiga,

1): nebij stigu, nebij ežu ... tīrumā; nu atveda ... stigu, ežu dzinējiņu BW. 25930. tī stidziņa (Var.: celiņš) jāaiziet, tis darbiņš jāpadara 4307 ₁ , 1. pie alas ašņa stidzeņa nuozabeidze Pas. VII, 245.

Avots: EH II, 578

I stiga (aksl. stьdza "Pfad"),

1) ein Pfad, Fusssteig
U., Fusspfad Spr., Bers., Lasd., Laud., Fest., (stidzīte) Gr. - Buschh.; die gerade Linie, die der Feldmesser durch den Wald schlägt U., der Durchhau Spr., Dond.: ej pa stidziņu! tur nav rasas Bers. u. a. stidzīte nua ustabas uz klēti Gr. - Buschh. kāju stidziņa nuove̦d pie upītes Aps. IV, 12. pa mežu neliela stidziņa iet Pas. IV, 316. stigu dzīt (U.), cirst, izvilkt (Etn. II, 75), einen Durchhau schlagen Kaudz. M. 84. dzelzceļa stiga, die Eisenbahnlinie;

2) der Dienst
(vgl. gàita), die Dienstpflicht Spr.: kunga stiga, der Gehorch, Frohndienst Spr. kungu stigas iet, herrschaftliche Frohndienste leisten St. divi stigas iet, trešu ne, zwei Wochen zur Arbeit gehen, die dritte zu Hause bleiben St. stigu dienas iet, zum Frohndienst gehen ("die Wege im Park zu säubern") Golg. Zu stèigt.

Avots: ME IV, 1065, 1066

II stiga U., Preeknln, = stîga.

Avots: ME IV, 1066

štiga: auch Neuhausen, Puhren, Widdrisch.

Avots: EH II, 656

štiga Lautb. BB. XVII, 276, Stenden, = stiga I.

Avots: ME IV, 103

‡ stignains BielU., morastig.

Avots: EH II, 578

stigaîns, morastig, einschiessend: purvs tur briesmīgi stigains, īsta ūdeņu elle Veselis Saules kapsē̦ta 78.

Avots: ME IV, 1066

‡ àizdzirnieks, wer sich zur Verlobung einfindet; der Bräutigam Warkl.

Avots: EH I, 21

àiztrĩcêt, auch àiztrĩsêt, tricêt, àiztrĩsêt anfangen zu zittern, zu schlagen, von dem Gesang der Nachtigall: lakstīgala aiztrīcēja BW. 6817, 2. Refl. -tiês, erbeben, erzittern, anfangen zu schlagen: kā nuoķe̦rta zivtiņa aiztrīcējās Volgas sirds Vēr. II, 1216. viņām aiztrīsējās arī cita stīga MWM. X, 656.

Kļūdu labojums:
auch àiztrìsêt = auch àiztricêt, àiztrĩsêt
aiztrīcēja = aiztricēja

Avots: ME I, 57

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146

astīgalis (unter astgals),

2): plur. astîgaļi AP., astigaļi ² Golg.

Avots: EH I, 132

atvadas, atvadi [r. отвóдъ "Wegführung" ], Pl. t., der Abschied: krustību beigas, atvadas BW. 2008; atvadu mielasts, Abschiedsschmaus; atvadu sveiciens, der Abschiedsgruss; atvaduos iešana, die Fahrt der eben verheirateten Frau vom Hause des Bräutigams zu den Eltern, um von ihnen Abschied zu nehmen BW. III, 1, S. 25.

Kļūdu labojums:
BW. 2008 = BW.I, S. 323

Avots: ME I, 206

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328

‡ brũdigans BW. 10967 var. (aus Dond.), = brūtgãns, der Bräutigam. Das -i- dürfte hier eher ein Flickvokal sein ais aus dem deutschen Original stammen, zumal mnd. brūdegam dafür ein -e- hat.

Avots: EH I, 246

brũtêtie-s, - ējuos, brũtuôties,

1) sich als Braut gerieren, liebeln:
ar tuo puisi viņa sen jau brūtuojas U.;

2) wie Braut und Bräutigam leben, ein Liebesverhältinis haben:
meitas un puiši brūtējas bez ziņas Rol. 253.

Avots: ME I, 341

brũtgãns Lieven - Bersen, brũgāns [Wolmar u. a.], brūtgams Manz., der Bräutigam: visu meitu br., der Hofmacher, Wollüstling. Sprw.: kad brūtgāns brauc ar brūti, tad zirgiem klājas gŗūti. dvēseļu br., der Seelenbräutigam. [Nebst li. brūtkonas aus mnd. brūdegam.]

Avots: ME I, 341, 342

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

čulkstêt, -u, -ēju,

1) singen wie eine Nachtigall;

2) [still reden
Wessen]; schwatzen (von Frauen) Spr., [Erlaa]: viņš tev vienumē̦r apkārt čulkst Vīt. 41. kuo tur niekus čulkstēt Druva II, 4.

Avots: ME I, 419

čur̃kstêt, -u, -ēju,

1) mit geringem Geräusch fliessen, plätschernd rieseln
[čur̂kstêt ² Bielenstein LSpr. I, 72]: strautiņš te̦k čurkstē̦dams. upe urdz un čurkst;

2) kullern:
vē̦de̦rs čurkst;

3) schmoren, bratend zischen:
kad ce̦p gaļu, tad tā čurkst. cepa gaļu, ka čurkstēja vien;

4) ein Geräusch von sich geben, nicht bloss beim Fluss, sondern auch bei einer Bewegung einer Flüssigkeit:
pīpe sāka čurkstēt. viņš iestiga čurkstuošās dūņās;

5) zwitschern:
putniņi, bezdelīgas čurkst; schreien (vom Hahne): kad gailis čurkst, tad viņš re̦dzuot spuokus. [Vgl. li. čiùrkščioti "пѣть"

Avots: ME I, 422, 423

derĩbnieks, auch derinieks, derenieks, dernieks,

1) der einen Vertrag schliesst:
saimniekus - de̦rē̦tājus un dienestniekus - de̦ramuos sauc par derībniekiem Ruj., Kok.;

2) der sich Verlobende, der Verlobte:
bet, arī divati bez lieceniekiem sade̦ruot, abi derībnieki šķitās saistīti BW. III, 1, S. 510;

3) jem., der eine Verlobung zu bewerkstelligen sucht, der Braut-, Freiwerber, der Freiersmann:
sajāj tavi derenieki BW. 14129, 1. lai dziedu, kuo dziedu, dernieku nedziedu; tas manu māsiņu saderināja 20904;

4) der die Verlobungsrede vorliest:
tad derinieks vēl pamāca, kâ laulībā jādzīvuo un pārmaina brūtes un brūtgāna saktas BW. III, 1, S. 72;

5) die Gäste bei einem Verlobungsschmause
Krem.;

6) die Personen, welche den Bräutigam zum Pastor zur Verlobung und zum Aufgebot führen
Druw., Setzen;

7) der Wettende
Adsel.

Kļūdu labojums:
divati=divatā

Avots: ME I, 457, 458

‡ dubultnieks,

1) der Doppelgänger*;

2) der Liebhaber, Bräutigam:
tevi ... nee̦smu... aicinājusi par savu dubultnieku Janš. Precību viesulis 22.

Avots: EH I, 338

dũduôt [li. dūdúoti "auf dem Hirtenhorn blasen"],

1) intr., kollern:
lai paliek pašu puiši kâ baluoži dūduodami Ltd. 1270. baluodīši strautā dzēra dūduodami BW. 31956, 12. dūdiņa dūduo Etn. II, 51; in dieser Bedeutung auch dũdinât Tr. III, 685; 926;

2) auch vom Gesang des Schwanes und der Nachtigall: gulbis dūduo BW. 8456, lakstīgala dūduo St.;

3) vom Summen der Bienen:
es dūduoju kâ bitīte BW. 10192;

4) auch dūdāt BW. 30894, 1, weinen, flennen (von Kindern)
BW. 27625, 4;

5) blasen auf einem Blasinstrumente, namentlich auf der
dūda (auch dūdât): dūduoja pieci dūdmanīši Vēr. I, 555;

6) schlecht spielen, dudeln
U.

Avots: ME I, 524

gavilêt, - ẽju, gaviļuôt, gavulêt, - ẽju, gavuļuôt, intr.,

1) jodeln, namentlich auf der Hütung, jauchzen:
klausās mans arājiņš, ka es sē̦ri gavilēju BW. 492. jauni puiši upmalē jautras dziesmas gavilē 514. ve̦ci puiši gavilēja uz jaugām meitiņām 889. gaviļuo, tu māsiņ! 244. ik˙vakarus gavulēja 2374. vai nu˙pat tur kāds negavuļuoja? Niedra;

2) vom Gesange der Nachtigal.
- Im VL. kommt das Präs. gavilu st. gavilēju vor: kâ tie gauži negavil BW. p. 711; BW. 537; part. prs. act. gaviluot BW. 29147. [Wohl zu gaura I; s. Walde Wrtb. ² 335 unter gaudeō und Trautmann Wrtb. 81.]

Avots: ME I, 614

glaũdît [Dond., Nigr., N. - Bartau, Līn., Pl., Tr., Neuenb., Arrasch, Segew., Salis, Ruj., glàudît Serbigal, AP., C., PS., Trik., Jürg.], - u, - īju, bei L. u. St. auch glaudāt, glaudēt, tr.,

1) streichen, liebkosen:
ar vienu ruoku glaudīt, ar uotru plūkt (sist). gludu, gludu galvu glaudu BW. 14088, 1. tev galviņa neglaudīta 8087;

2) vom Gesang der Nachtigall:
puogāt, svilpuot, skanēt, klukstēt, līguot, glaudēt St. Refl. - tiês [li. glaudýtis "ласкаться"],

1) sich streicheln, sich schniegeln und bügeln:
aiziet diena glauduoties (Var.: glaužuoties) BW. 11143. glaudās kâ kaķis;

2) sich schmeicheln, anschmiegen, zärtlich tun:
ne tā mana līgaviņa, kuŗa klāt glaudījās BW. 11341. kâ gar mani glaudījies 9331. māte nemīlēja, kad ap tuo glaudījās Baltpurv. Agrā rītā 10. Subst. glaudîtãjs, der Schmeichler; wer streichelt, liebkost: man ir sava glaudītāja (Var.: glaudējiņa) BW. 11502. Zu glaust.

Kļūdu labojums:
streichen = streicheln, glätten

Avots: ME I, 622

griķaine, griķājs, griķējs BW. 16197 [aus Siuxt], ein Feld, auf dem Buchweizen steht od. gestanden hat : man sastiga kumeliņš laucenieku griķājā BW. 1014. Der Pl. griķāji, Buchweizenstroh.

Avots: ME I, 654

grùozs: acc. s. gruozi BW. 1197 var.,

1): auch (mit ùo ² ) Linden in Kurl., Sonnaxt, (mit uô ² ) Siuxt, Strasden; ein grosser, aus dünnen Kieferspänen geflochtener Korb mit quadratförmigem Boden und steilen Seiten
(mit uô ² ) Dunika; ein aus Lindenborke verfertigtes, mit einem Deckel versehenes Behältnis für Kleider, Wolle, Getreide od. Mehl Ramkau; bišu g, ein geflochtener, runder Bienenkorb Dond.; pilni gruozi (Var.: ķuoči ) BW. 6917 var. vilnas gruozu 1197, 1 var.; ‡

2) "?": sudmalās gaņģim apkārt g. Frauenb. kre̦tulam apkārtējais lùoks gar malām ir g. ebenda; ‡

3) ŗaušu g. "eine Einrichtung im Hause des Bräutigams, die aus einem Tisch und daraufgelegten Kuchen besteht"
Ar.

Avots: EH I, 414

ìepuõgât, ìepuõguôt, tr.,

1) einknöpfen;

2) durchprügeln:
māte tuo bija iepuogājusi ar žagariem Druva II, 520. Refl. - tiês, anfangen zu schlagen (von der Nachtigal): krūmuos iepuoguojas lakstīgala Vēr. II, 24.

Avots: ME II, 54

ìešņàktiês, anfangen zu schnarchen, zu schnarren, zu zischen, zu brausen: cilvē̦ks, guovs, kuoki, mežs iešņācas. vienā pusē stigai iešņācās vēja šalka A. XX, 267.

Avots: ME II, 78

[ìestigât, (eine stiga herstellend) zumessen: katram savu gabalu meža iestigāt PS., Trik.]

Avots: ME II, 73

‡ izbrũtêtiês, wiederholt als "Braut" oder "Bräutigam" ein Liebesverhältnis haben: meitas gaduos izbrūtējās, izmīlējās Janš. Dzimtene IV, 176.

Avots: EH I, 436

jaûniķis (li. jaunìkis), der Bräutigam: nācu jauniķus lūkuot BW. 13029. In Nigr. jaũniķis, ein Neuvermählter [so auch Zb. XV, 225], jauniķe (li. jaunìkė), die Neuvermählte.

Avots: ME II, 100

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. ² 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102

‡ jūsmelĩba, sentimentale Schwärmerei (?): viņa neiestiga jūsmelībā Deglavs Rīga II, 1, 468.

Avots: EH I, 570

‡ jutene, die Ahnung (?): vai tiem maz ir kāda j. par tuo likstu, kādā e̦sam iestigašas? Janš. Dzimtene V, 867.

Avots: EH I, 568

kàziniẽks, kàzeniẽks, kàzniẽks, der Hochzeitsgast von Seiten des Bräutigams (estn. kāza "der Gatte" ), im Gegensatz zu den panāksnieki: brūtgāna mājās pa tuo laiku salasījās kāzinieki, t. i. kāzu viesi nuo brūtgāna puses BW. III, 1, 52. kāznieces jeb vīra radenieces III, 1, 11; 54; 58. pēc panāksniekiem sēdās pie galda kāzenieki jeb vedēji III, 1, 8.

Avots: ME II, 206

ķilinât, singen, schlagen (von der Nachtigall): dzirdiet, kâ tā (lakstīgala) ķilina MWM. VI, 808.

Avots: ME II, 380

II kriens [li. krienas "pretium pro sponsis"], krienis U., was der Bräutigam der Braut, Eltern und Freunden gibt [Manzel Phraseol. cap. XXXII. - Zu aruss. крьнути, gr. πρίασϑαι "kaufen", ai. krīņāti "kauft", ir. crenim "kaufe" u, a., s. Trautmann Wrtb. 142, Berneker Wrtb. I, 633, Bezzenberger BB. XII, 78 und XVI, 238, Preltwitz Wrtb.2 384, Boisacq Dict. 813].

Avots: ME II, 284

lagzdīgala, [lagzdigala Lautb.], die Nachtigall: ze̦mu dzied lagzdīgala (Var.: lakstīgana, lakstīgala) BW. 27922. dziedi, mīļā lagzdīgala Hug. (lagzdugalis Gold. BW. 30611). Aus lakstīgala durch Anschluss an lagzda, lagzds.

Avots: ME II, 400

lakstîgala: mit ĩ auch Siuxt, mit ì ² Sonnaxt, acc. s. lakstigali BW. 408, 3 var. Zur Etymologie s. auch Skardžius Arch. Phil. VI, 206.

Avots: EH I, 716

lakstîgala (li. lakštiñgala), lastĩgala PS., C., lakstīgala dzied, puogā, sit BW. 3354, darina, trauc Aps., trakšķina, trikšķina, trīcina, tricina, vidžina, vizina, vīterē BW. 30614, 4. lakstīgala, trejvaluode (trejvaluoda) BW. 13872. Sprw.: lakstīgalai nesmukas spalvas, bet smuka dziesma. [Zunächst wohl aus *lakstingā (s. Būga KZ. LI, 123) mit dem Suffix von li. blezdingà, le. bezdelîga "Schwalbe" und daraus wohl unter dem Einfluss von d. Nachtigall umgebildet; wohl zu li. lakštúoti "весело пѣть" РФВ. LXXI, 465.]

Avots: ME II, 416

lastĩgala: auch Orellen n. FBR. XI, 40, Roop, (lastigala) Ladenhof, Nabben, N.-Rosen, Wainsel: lastigalai trejvaluoda BW. 13872, 4 var.

Avots: EH I, 721, 722

lastĩgala C., PS., [lastîgala Serbigal, tigala">lastigala Ruj., lastôgale Smilt.], s. lakstîgala.

Avots: ME II, 424

laulajiņa [làulājie ² Warkh.], die Braut: kas tuo... šķetināja, tā būs mana laulajiņa BW. 13250, 21; [in Warkh. sei l. auch der Gürtel, den der Bräutigam bei Trauung an hat.]

Avots: ME II, 428

laũlât, (- u od.) - ãju, - ãju, tr., trauen: pēc dievvārdiem mācītājs laulā jaunuos pāŗus. laulājams (auch laulams, laulāts, laulības) gre̦dze̦ns, der Trauring; derināmas saktas gaidu, laulājamu gredzentiņu BW. 15186. kur laulami (Var.: laulāti, laulības) gredzentiņi? 8610, 13733; laulājamas kurpes, drēbes, Trauungsschuhe, - Kleider LP. III, 33; IV, 124, 125; laulājamie svārki BW. III, 1, S. 43; laulājamais ēdiens, das Essen nach der Trauung III, 1, 19; laulāta draudzene, die Ehefrau, Gattin; laulāts draugs, der Gemahl, Gatte; laulāti ļaudis, Eheleute. Refl. - tiês, sich trauen lassen: Rīgā ņēmu ļaudaviņu, Vāczemē laulājuos BW. 15962. tad brauca uz baznīcu laulāties BW. III, 1, S. 93. Subst. laũlãjums, die Trauung; deŗ die Getraue, der Bräutigam, die Braut: atņe̦m man mīļš dieviņš pirmajuo laulājumu BW. 27837; laũlâšana, das Trauen; laũlâtãjs, wer traut. [Aus liv. loul "singen; trauen"; vgl. Thomsen Beröringer 264.]

Avots: ME II, 428

[laulubnieki, Braut und Bräutigam Trik.]

Avots: ME II, 428

‡ lĩdzenicas Segew. die Hochzeitsgäste vön Seiten des Bräutigams" (?).

Avots: EH I, 746

liẽlvaluôde, die viel, gewandt redet, die Schwätzerin: vedekliņa lielvaluode BW. 665; Beiname der Nachtigall: lakstīgala, lielvaluode, palīdz(i) tautas pierunāt! BW. 13872, 5.

Avots: ME II, 503

‡ lìena ² Saikava "stiga, līnija mežā". Anscheinend ein Hypernormalismus für *līna.

Avots: EH I, 756

lĩgavaînis * (eine verfehlte, aber in der Schriftsprache jetzt oft gebrauchte Neubildung), der Bräutigam: meita nevarējuse līgavaini atrast LP. III, 37.

Avots: ME II, 483

lĩguôt [li. lingúoti "schwanken"], lĩgât, -ãju Mag. XIII, 41;

1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!

2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;

3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;

4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;

5) singen (von der Nachtigall)
St.;

6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;

7) singen:
tautas dziesmas Aus.;

8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]

Avots: ME II, 484

lĩnija: = tiga">stiga I Dunika: mežā izcirsta l.

Avots: EH I, 750

lĩnija, lĩniņš, die Linie [hieraus entlehnt]: līnijas vilkt. ir tāds kâ līniņš, kâ stiga Druva II, 405.

Avots: ME II, 489

līniņš (unter līnija): auch Salis; = tiga">stiga 1 Jauns. Baltā grāam. I3, 57, Plvv. I, 12, 22. 30, 32, 62, 64, 199, 124, 168, 208, 266.

Avots: EH I, 750

[līviņas "ein Durchhaü Sessw.; liviņas ² "izdzītas, îzcirstas stigas" Modohn.]

Avots: ME II, 491

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

lùokamèle, gew. Demin. lùokmèlĩte ("biegsame Zunge"), Beiname der Nachtigall: lakstīgala luokamēle BW. 2886. lakstīgala, luokmēlīte, gruoza savu valuodiņu 907.

Avots: ME II, 524

luõpeniẽks, luõp(i)niêks, f. -niece,

1) der Viehknecht, die Viehmagd;

2) der Mann, das Mädchen, der (das) das als Mitgift bestimmte Vieh in das Gesinde des Bräutigams treibt
Selb.: līdz ar vedējiem iet arī luopenieks un luopeniece, kuriem jāaizve̦d brūtes luopi BW. III, 1, 20. luopu vedēji, luopenieki, aizgāja paši pirmie nuo brūtes mājām III, 1, 29. (Auch ein Fem. auf -nīca, -nice: duod, dieviņ, luopus taukus kâ tā tauka luopenice (Var.: luopinīca)! BW. 34543.]

Avots: ME II, 527

luõpuži, in der Verbindung luopužuos iet, = luopeniekuos iet, das Vieh der Braut in das Gesinde des Bräutigams treiben: es neiešu savu laiku uotrai māsai luopužuos BW. 16495. [luopužu meita Agel. n. U., eine Art Brautjungfer (?) auf Hochzeiten, deren Pflicht ist, Tische und Bänke und die Stube rein zu halten.]

Avots: ME II, 528

māršaviņa, die Weibsperson, die das Vieh der Braut (mārša) zum Bräutigame hintreibt U.

Avots: ME II, 585

[mazgulis "ein Wisch, mit dem man sich in der Badstube beim Waschen abreibt" Stürzenhof Marzenhof; ein Waschlappen Sakstigala, Wolmarshof, Burtn., Seppkull.]

Avots: ME II, 572

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. ² 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

‡ nùopuõgât, ‡

2) mit vielen Knöpfen versehen:
brālīša līgaviņa ar puogām nuopuogāta: priekšā puogas, mugurā Tdz. 45132; ‡

3) eine Weile schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
kad aizvede bārinīti, lakstīgala nuopuogāja Tdz. 38518. Refl. -tiês, ‡

2) = ‡ appuõgâtiês.

Avots: EH II, 79

nùotràukt [li. nutráukti "(hin)abziehen"], tr.,

1) abschütteln, abschlagen, abstreifen:
puisis pa nuotrauktām sliedēm rasā vilcis apaušus LP. VI, 5. ievu ziedu, kur uzme̦tusēs lakstīgala, strautiņā nuotraukusi. jeb šaubu pirkstiem tev nuotraukta jau ir dvē selei ticības rasa MWM. VIII, 19. zē̦ni ar garam apiņkārtīm lūkuo nuotraukt pa ābuolam Aps. V, 4;

2) niederwerfen, zu Boden werfen:
acumirklī tuo kāds nuotrauca gar zemi Purap.;

[3) = nuobeigt, beenden Wid.;

4) zu Ende schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala nuotrauca savu dziesmu Lis.].

Avots: ME II, 876

pabêgt [li. pabė´gti "fortlaufen", serb. po`bjeći "laufen, fliehen"], intr.,

1) sich unter etwas flüchten:
upīte it kâ zem krūmiem pabē̦guse Aps.;

2) entfliehen, entlaufen:
[labāk pabē̦g viņam nuo acīm De̦glavs Rīga II, 1, 258.] Šņauka ātri nuolēcis nuo stigas, pabēdzis eglītēs Upīte Medn. laiki. tā nuo viņa pabēga Por.;

3) ein Stückchen weglaufen, fliehen:
viņš tikai kādu gabāliņu pabēga. Refl. -tiês, Versteck spielen.

Avots: ME III, 7

‡ pajaûniķis, ein Ehrengast des Bräutigams auf der Hochzeit, der auch ins Haus der Braut mitfährt Auleja: jauniķam pajauniķi, jaunivei panāksni; citam pa piecus, pa sešus saprasa. pajauniķi vede pūru.

Avots: EH II, 138

papuõgât, tr.,

1) ein wenig knöpfen:
es pats trīs dienas nee̦smu papuogājis vaļā drēbes Druva I, 861;

2) ein wenig schlagen (von der Nachtigall).

Avots: ME III, 84

pārnis,

1) [ein zusammengehöriges Paar
Vank.]: pārna cimdi. pārņa jē̦ri Naud., [Bauske;

2) pārņa cimdi "Handschuhe, welche die Schwester der Braut auf der Hochzeit den Brüdern des Bräutigams schenkt"
(?): pārņa cimdiem parasti baltas dzijas pamats, un tie izadīti dažādiem raibumiem Schwitten].

Avots: ME III, 169

pasijât, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang wählerisch sein (in der Auswahl des Bräutigams): vēl kādu gadiņu ... varat p. Jaun. Ziņas 1937, № 21.

Avots: EH XIII, 171

patecêt [li. patekė´ti], intr.,

1) ein wenig laufen:
viņš pate̦k, pate̦k, apstājas;

2) gehörig laufen:
bērītis mans kumeliņš, tu man labi pātecēji BW. 29642;

3) perfektiv - laufen, untergehen:
saule jau bij it ze̦mi patecējusi Lapsk.;

4) verstreichen, verfliessen, vergehen:
gaŗie vakari patecēja ātri Purap. [laiks bija patecējis, kur viņiem vajadzēja šķirties De̦glavs Rīga II, 1, 195.] Refl. -tiês, [ein wenig laufen]: uz stigas pate̦kas vāverīte A. XX, 266. viņa sauc pate̦cē̦damās 265.

Avots: ME III, 119

[patraukt (li. patráukti),

1) herabschlagen:
p. ābuolus nuo ābeles Lis.;

2) verjagen:
p. zvirbuļus Bauske;

3) beschleunigen Behnen:
patràukt pusdienu;

4) patraukt gaŗām, vorbeieilen:
viņš kâ vējš patrauca gaŗām Ruj., Warkl.;

5) eine Weile schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala drusku patrauca Lis.]. Refl. -tiês, sich beeilen, sputen: de̦ramdienā nav patraucies gājējus par viņu prasītām ce̦nām saderēt Etn. III. 157. patraucas tautu dē̦ls, nuopirk zīda nē̦zduodziņu BW. 24654.

Avots: ME III, 123

[patrikuôt, eine Weile trillern (vom Gesang der Nachtigall): lakstīgala drusku patrikuoja.]

Avots: ME III, 124

pats (li. pàts, [alt patis "selbst, Gatte", ai. páti-ḥ "Herr, Gemahl", gr. πόσις "Gatte"]), fem. pati (li. patì), pate, paša,

1) als Substantiv - der Gatte, Wirt, Herr, die Gattin, Wirtin, Herrin:
mans pats nav mājās, mein Mann ist nicht zu Hause Lös. pats ar pašu diet gāja BWp. ² 24I58. atbrauca pārruobežnieku pate ar bē̦rniem Etn. II, 129. es vēl vakarrīt teicu mūsu pašai LA. pats vēl sūdzējies patei LP. VI, 443. visi brauca braucējiņi, mana paša vien nebrauc BW. 14183, 1;

2) selbst:
kuo pats negribi, tuo uotram nedari! šim, tām, pašam ne˙kā. labāk paša, nekâ uotrā. manas pašas māmuliņa, meine eigene Mutter Ltd. 1528. tavas pašas vainā bija 3559. manas pašas bāleliņi BW. 300. tava paša lūkuojums, deine eigene Ausersehene, deine eigene Wahl;

3) dem Nomen nachgestellt: vārti paši atvērās, das Tor öffnete sich von selbst
BW. 3713. suņi paši rej, die Hunde bellen von selbst, ohne Ursache. akmens atvēlies it kâ pats nuo sevis LP. IV, 166. tās pats nuo sevis od. tâ jau sapruotams, das ist selbstverständlich; tas pats, derselbe, viens pats, nur einer, allein, ne+viens pats, kein einziger. tie paši vēži citā kulītē. viņš bija tur vienu pašu dienu, er war dort einen einzigen Tag. (saimniekam) nebij ne+viena paša bē̦rna LP. VI, 527;

4) zur Verstärkung des Superlativs oder des den Superlativ vertretenden Positivs: pats lielākais od. lielais, der grösste,
pati lielākā, lielā, die grösste. tā man pati jaunākā, vgl. BW. 13250, 31. man piede̦r, bāliņ, pats labais kumeliņš BW. 16458. pate laba mātes meita piecu grašu nemaksā 988. pats nelabais,

a) der schlechteste,

b) = pats ve̦lns, der leibhaftige Teufel;

5) adjekfivisch vor dem Nomen:
pašā laikā od. pašu laiku,

a) eben zur rechten Zeit, soeben:
bet pašu laiku nāk dē̦ls LP. IV, 47;

b) eben recht, passend:
zābaki pašā laikā od. pašu laiku. man pādīte gadījās pašā darba laiciņā, gerade in der Arbeitszeit BW. 1616; pašā nakts vidū, gerade um die Mitternacht LP. IV, 207; nuo paša rīta, vom frühen Morgen; pašuos divpadsmituos, gerade um 12 Uhr IV, 49; pašuos spē̦ka gaduos, in den besten Jahren der Kraft. - kāpu, kāpu kalniņā, pašā kālna galiņā, ich stieg auf die äusserste Spitze des Berges BW. 13250, 19. pašā galuotnē ligzda. tā uzauga kuplā, gaŗa līdz pašām debesīm 34039, 6. līdz pašam galam, bis ganz zu Ende. [Weiterhin zu apr. acc. s. waispattin "Frau", got. brūƥ-faƥs "Bräutigam", la. compos "teilhaftig" u. a., s. Le. Gr. §§ 374-376 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 77 f.]

Avots: ME III, 124, 125

pievešnieki BW. III, I, S. 18, die verwandten des Bräutigams - im Gegensatz zu den panāksnieki.

Avots: ME III, 310

pižuki, der ausgenahte Rock des Bräutigams BW. III, 1, 73; in N.-Bartau n. Etn. IV 165 ein leinener, zwirnener Rock: kas tā tāda alus meita, pižuciņi mugurā 1 BW. 19688,

Avots: ME III, 229, 230

puõgât, -ãju, puõguôt,

1) knöpfen:
bē̦rni puoguo svārciņus vaļām A. Upītis;

2) schellen, mit der Schelle klingeln
St.;

3) schlagen (von der Nachtigail):
lakstīgalas balss apzīmēšanai ir divi .. vārdi - puogāt un sist Etn. II, 51. jaukā vasaras dienā lakstīgala puogāja LP. VI, 284, lakstīgala nuoklausījusies gāna dziesmas, tādēļ tā tik jauki māk upmalās puogāt ebenda 243. Refl. -tiês, sich (zu)knöpfen: Trīnīte, še nākdama, puodziņās puogājās BW. 20657.

Avots: ME III, 455

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

pretbrũtgāns, ein Gegenbräutigam, jem., der ebenfalls das von jem. zur Braut ausersehene Mädchen zu heiraten wünscht: nuoduomājis precēties...; ve̦lns meklēja precību izārdīt: tikai nevarēja ne˙kur atrast līgavai pretbrūtgānu LP. VII, 252.

Avots: ME III, 386

pusbrũtgãns, halbwegs ein Bräutigam: pusbrūtgāna puisītis biju, pusbrūtgāna kumeliņš; nu es jāšu uz pusmuižu pusjumpravas lūkuoties BW. 13891, 1.

Avots: ME III, 423

pusstil˜bs, pus˙stil˜ba, das halbe Bein, die Hälfte des Beines: viņa tūlīt līdz pus˙stilbiem iestiga sniegā Saul. I, 12. pusstilbs kails, pusstilbs apse̦gts Neuenb.

Avots: ME III, 434

rušinât, tr., intr.,

1) rušinât U., Spr., Wolm., Karls., Nigr., ružinât Freiziņ, Dond., Wain., Oknist, auch das Refl. rušinâtiês, ružinâtiês, wühlen, scharren, kratzen, etwas graben; Feuet schüren, in der Asche herumrühren
U.: es neļaušu cūciņām tā kalniņa rušināt, kur guļ tē̦vs, māmulīte BW. 4068, 1. es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot 1159, l. pataisīja man brāliņš... grābeklīti, lai es eimu pļavîņā dābuoliņa rušināt 28680. rušin[i] pe̦lnus! 15174. kāpuostus jau vajag rušināt (die Erde um die Kohlpflanzen lockern) MWM. VII, 98. blēži sniega kupenī kuo glabā, rušina, ierušina un aiziet LP. VI, 368. latvietis sāka rušināt savu zemes stūrīti R. Sk. II, 51. viņa rušināja ar ruoku sēnes MWM. VI, 421. Felzenberģis rušināja viņa spruogaiņuos matuos Sadz. viļņi 247. cūkas tagad ne˙maz neruok, tik drusku ružina zemi Dond. Mārtiņš ružina pa skutuliņu, cūciņas de̦gunu me̦klē̦dams RKr. XVI, 180. viņš ieraudzīja . . , bē̦rnus pa smiltīm rušināmies Niedra. dē̦ls bij zem ābeles rušinājîes pa smiltīm Aps. IV, 82. dumjais rušinājas kuldā pa pe̦lniem LP. pa uoglēm rušināties LP. V, 201. kas . . . kāda netiklīte, cisiņās rušinās (Var: čužinās) BW. 32587 var. pa ze̦ltu varēsi tad rušināties Asp. ružināšanās ar ragaini arklu un zarainuo skrāpi Aps. V, 5;

2) rušinât, Handschuhe oder Strümpfe auf die Stelle der Kohlen am Ofen hinlegen (am Hochzeitstag im Hause des Bräutigams; Subjekt dazu ist die Braut)
Ekau n. Ü. Wohl zu ràust.

Avots: ME III, 564

sastigât PS., C., mit durchgehauenen Linien (stigas) messend zerteilen (einen Wald): s. mežu.

Avots: ME III, 747

I sastigt, intr., einschiessen, einsinken: sastigt kâ rati purvā Celm. tautu meita sastiguse (Var.: iegrimuse, iemukusi, samukusi) dzērvenīšu purviņā BW. 16159, 3. man sastiga kumeliņš laucenieku griķājā 1014. stiprais līdz pus˙lielam sastidzis zemē LP. VI, 546.

Avots: ME III, 747

sate̦ka,

1) die Stelle, wo 2 Flüsse zusammenfliessen
Mar. n. RKr. XV, 134, Wid.; der Treffpunkt, Kreuzweg: par pilskalniem nuoderēja vis˙labuk kalni, kas atradās divu upju sate̦kā Plūd. Llv. 32. miests kâ... draudzes viducis un tik daudz lielceļu sate̦ka Kalniņš;

2) sate̦kas, = plānenieces RKr. XVI, 191; die Sängerinnen im Gefolge des Bräutigams ebenda; dieselben im Gefolge der Braut
Windau n. RKr. XVI, 121;

3) sate̦kas, Zuflüsse, Quellen, Frühlingswasser, die einem Fluss zuströmen
Segew.

Avots: ME III, 761

satrikuôt, eine gewisse Zeit hindurch schlagen (vom Gesang der Nachtigall): lakstīgala satrikuoja līdz pat gaismai.

Avots: ME III, 765

savrups, savrūps, abseits gelegen; abgesondert, besonders; in sich verschlossen: es nuostaigāju visu vakaru pa savrūpu te̦ku Plūd. Zalktis II, 50. kapsē̦tas iekšpusē, kur savrupās nuodaļās luterāņu un katuoļu miesas dusēja Berl. Māte 188. savrūpa ieeja Purap. J. str. 133, stigas jaunais virziens nuogrieza daļu nuo... pagalma, izķēmuodams mājas savrūpuo ērtību Ezeriņš Leijerk. I, 175. sagādāja savrūpu mieru II, 39. savrupās saruņās Kaln. Uozuolk. m. 30. es e̦smu palicis savrūpāks, nuoteiktāks, asāks Ezeriņš Leijerk. II, 125.

Avots: ME III, 792

I sẽja: mit è - auch AP., mit ê ² - auch Frauenb., Iw., Siuxt; sēju un dē̦stu laikā Jauns. Daugava 1928, S. 290. kuŗi sēja sējas jaunuos tīrumuos Jauns. J. un v. 19. pirmā sèja ² labi izduodas Linden in Kurl. nuo pūra sējas pa divi birkavi linu izaug Kaltenbr. šuogad būs agrā s. labāka kâ vēlīnā AP. nuo visām sējām zirņus sēj pirmuos ebenda. agrāk zemi sadalīja pa sējām; cik liela saimniecība, tik liela s.; vienā sèjā sẽja linus, uotrā rudzus ... ebenda. s. ir sazēlusi Iw.; die Saatzeit (mit è ² ) Kaltenbr. - "Nachtigal" ME. III, 824 zu verbessern in "Nachtigall".

Avots: EH XVI, 480

I sẽja Bauske, Wolm., Grünh., Behnen, Zögenhof, Ruj., Salisb., Ranzen, Karls., Iw., sèja (li. sėjà "Saatzeit", sloven. sệja "das Säen") C., Ramkau, PS., Jürg., Neuenb., sèja ² Prl., sêja ² Bl., Deg., Ahs., Mafkuln, Windau, Selg., Nigr., Lin., Karls., Sessau, das Säen; das besäte Feld U.; die Saat, namentlich die junge, auf dem Felde U. : sējas (sẽjas Dond., Wandsen, sèjas Ronneb., Drosth.) laiks, die Zeit der Aussaat. man bij jauns arājiņš, sējas laika nezināja BW. 28033, 9. sēju beigt MWM. v. J. 1897, S. 691, das Säen beendigen, pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 71. uz cik sējām bē̦rzuonieši zemi strādā? vai ar vēl ne uz trim laukiem? Kaudz. - sējas putns, der Regenpfeifer, Brachvogel (charadrius) U.; (sêjas ² p.) die Nachtigal Heniņ. - Zu sēt.

Avots: ME III, 824

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

skrakšķinât, ‡

2) schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala skrakšķināja BW. 2697, 6 var.

Avots: EH II, 506

šļaugans,

1) šlaũgans Bl., Dond., Kand., Luttringen, Nigr., Nötk., Salis, Selg., Zögenhof, šļaûgans Warkh., šļàugans ² Golg., Lis., Lubn., Sessw., Schwanb., šļaûgans ² Sessau, Wandsen, los, locker, schlaff U., Bers., Ledmannshof, Ulpisch; schlotterig Biel. n. U., Lennew.: šļaugans valgs, ein schlaffer Strick U., Lis., Salis u. a. atlaid tuo striķi drusku šļauganāki, lai kājas nespiež! Ulpisch. šļauganie zari Vēr. II, 1296. pēperkuoka luocekļi šļaugani ieslīdēja mutēs A. Brigader Daugava I, 702. luocekļi bija svabadi un šļaugani Saul. I, 78. ruokas šļaugani nuokārušās Wandsen. veseris šļaugani viņam nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;

2) šļàugans ² Lubn., Pilda, Warkh., glatt, schlüpfrig:
šļaugans ceļš;

3) eingeschrumpft
St., Bergm. n. U.;

4) flau (= pliekans): šļàugana ² dūša Golg., Saikava;

5) zugespitzt
Ledmannshof;

6) schlank:
kumeļam šļàuganas ² kājas Saikava. - Subst. šļauganums, die Schlaffheit: sāpīgais šļauganums nuo viņas būtes bija izzudis Asp. ve̦cuma pe̦lē̦kais šļauganums Stari II, 812. Wenigstens in den Bedd. 1 und 3 - 5 nebst šļaugs zu li. slúgti "abnehmen, kleiner werden (von einer Geschwulst)" (s. Fick BB. V, 173) und le. slatigans (s. dies). Für šļaugans 2 käme auch ndl. sluiken "schleichen" (wenn mit k aus ide. g!) in Betracht.

Avots: ME IV, 65

‡ šmāksteris Frauenb. "der Geliebte, Bräutigam".

Avots: EH II, 648

I smil˜kstêt C., PS., Wolm., Siuxt, Lin., Iw., AP., Serbigal, Ruj., Karls., Salis, smìlkstêt ² Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, -u, -ẽju, winseln (namentlich vom Hund): suns skatījās smilkstē̦dams Lienai acīs Mērn. laiki 282. luopiņi... nesmilkst ne˙maz par viņas cietuo sirdi LP. IV, 161. lai tās smilkst pēc manis MWM, VII, 814, pagales dzisdamas skumji smilkst Vēr. II, 523. meitas smilkstēja dziesmu meldiņus Sadz.. viļņi 20. jūs smilkstēsiet (werdet euch wimmernd beklagen) man, ka... A. XVII, 584. Bei Stender Pas. 291 auch vom Gesang der Nachtigall. Zu smilgt, smildzêt (wenn mit ks aus gs ) resp. zu smilkt I.

Avots: ME III, 963

šņuceniski, Adv., schräg, in schrägem Winkel: ruobežu stigas pie kupices saiet šņuceniski Druw. n. RKr. XVII, 82.

Avots: ME IV, 96

stèigt (li. *steigti, zu erschliessen aus išbėgti steig Jušk. LD., S. 227, serb. stȉći "einholen" ) Wolm., Serbigal, AP., Neuenb. u. a., steĩgt Dunika, stèigt ² Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, steigt ² Ruj., Salis, Līn., -dzu, intr., tr., eilen U.; beschleunigen; Sprw. juo steidz, juo ķeŗas. drīz steidz, akls dze̦m (eine Erinnerung an das Eile mit Weile; mit Beziehung auf die kurze Tragezeit der blindgeborenen Säugetiere U.). ragana steidz pie akas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). vilks steidz taisni virsū LP. VII, 915. steidzi zirgam mugurā un jāji kuo māk! V, 275. steidzi ar zuobinu palīgā! 485. jāsteidz mirt nuost VII, 1214, darbu steigt Dunika. pūru steidzu darināt BW. 7833, 4. steidz, māmiņa, diegu vērpt! 7050. divi labi satikuši, steidza mani aprunāt 8585, 1. trauc, māmiņa, steidz, māmiņa, manas baltas villainītes! 7462, 1. Refl. -tiês (li. steĩgtis "sich beeilen"), eilen, sich beeilen U.; steigties pruojām LP. II, 78. skriešus steigties mājup DL. vakars nāca; vāverīte, steidzies egles galiņā! BW. 13795. kadu suoli pretī steigdamies Kaudz. M. 109. - Subst. stèigšana, das Eilen; ar steigšanu, eilig, schnell; dievam ceļu... sataisiet ar steigšanu! Gesangb.; stèigšanâs, das Eilen, die Eile; kas tev nu par tādu steigšanuos? Kaudz. M. 314; stèidzẽjs, wer eilt, sich beeilt, beschleunigt; es bij[u] darba steidzējiņa BW. 10447, 4 var. Nebst stiga, staĩgât, li. staigris "schneli aufbrausend" zu gr. στείχω "gehe", got. steiga "steige", ir. tíagu "schreite", ai. ati-ṣ̌ṭigham "übersteigen", alb. štek "Weg" u. a., s. Trautmann Wrtb. 285 f., Walde Vrgl. Wrtb. 11, 614 f. und Boisacq Dict. 907.

Avots: ME III, 1058, 1059

‡ III stidzinât Morizberg "retināt". Zu stiga I 1?

Avots: EH II, 578

stiêgra Lis., Golg., Adl., Saikava, Lubn., Bers., stiêgrs Schwanb., die Sehne: ruoku stiegras kâ nuo dzelzs pītas Niedra A. v. J. 1898, No 7, S. 7. tirpuoņa izgāja... caur ruoku stiegrām A. XX, 770. kāju stiegras (auch in N. - Peb.) sāpīgi sarāvās A. v. J. 1899, S. 263. kakla stiegras sāp A. XV, 251. vilka stiegras nuo miesas laukā XX, 290. stuopa sastāv nuo kuoka, starp kuŗa abiem galiem ir piestiprināla stiegra Konv. ² 4036. Wohl zu stiga.

Avots: ME IV, 1078

stig! U., tiga%20%C5%A1e">stiga še! L., U., stikš! Salisb., Allend. n. U., Interjektion, Zuruf für Ziegen; stigš! Dunika, Zuruf für Schafe: stigš, pruom! stigš! kur iesi!

Avots: ME IV, 1065

I stîga (li. stygà, acc. stỹgą "Saite" KZ. LI, 117) Wolm., PS., KL, Prl., Kr., stîga ² Karls., Salis, Iw.,

1) der Stengel, die Ranke
U., die Hopfenranke Mag. XIII, 3, 59: apiņu stīgām pārkrustuots Etn. II, 75;

2) der Metalldraht
U., Bielenstein Holzb. 435; im VL. für Verzierungen im Genähten, vielleicht auch für Tressen U.: stīgām šūta pātadziņa Mag. XX, 3, 181. es savam kumeļam stīgām šuvu iemauktiņus BW. 13259;

3) die Saite
U., Salisb. (stîga), Bielenstein Holzb. 729, Klavier - od. Harfensaite Mag. XIIl, 3, 59: kuokļu stīgu iemauktiņi BW. 13248, 2. Zu kir. styh oder (wenn mit e aus e) steh "Saite" (und le. stiegra "Sehne", li. stiegarà "Federkiel"?); vgl. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20 und stiga II.

Avots: ME IV, 1075

II stīga Libau "= tiga">stiga I 1".

Avots: ME IV, 1075

I stìndzêt ² Schwanb., klingen: stiga stindz.

Avots: ME IV, 1070

tàutietis,

1): Demin. tautietītis BW. 11934; t. (der Bräutigam)
ar saviem radiem ... sabrauca līgavas ve̦cāku mājās Janš. Nīca 37; tautiete BW. 7376 var., 25701, = tautu meita; ‡

4) taûtieš[u] ² dziêsmas ² Laidsen, = tautas dziesmas, Volkslieder.

Avots: EH II, 670

tē̦vs (li. tė´vas),

1) der Vater; ein alter Mann:
Sprw. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam RKr. VI, 900, kas tē̦vam neklausa, neklausa pat ve̦lnam JK. II, 600. tē̦vs, māmiņa bargi rājā BW. 18682, 1 var. atstāj[u] savu tē̦vs māmiņu (Var.: tē̦vu, māmuliņu) 23002, 4 var, ak tu dievs, ak tu tē̦vs! 24745. bez tē̦va ziņas LP. III, 50. vai tavs tē̦vs ar tik gudrs ir? fragt man ein Kind, das mit Erwachsenen zu streiten pflegt Etn. IV, 77. tas ne˙maz vēl tē̦vā nav, der ist noch ganz jung LP. IV, 120. nāc jel ar tē̦va kājām! komm schneller! Kav. kad tevi tē̦vs laukā! Kav. audžu tē̦vs LP. II, 26, der Pflegevater, Stiefvater. ceļa tē̦vs Br. 227 "?". de̦be̦su tē̦vs, der himmlische Vater: dievs, de̦be̦su tē̦vs Br. 79. Jāņa tē̦vs, der Gastgeber bei der Johannisfeier, den die Feiernden (Jāņa bē̦rni) besingen (aplīguo). Juodu tē̦vs Br. 48, kakta tē̦vs, = meža t.: nāc nākdams, kakta (Var.: meža) tē̦vs, kuo tik ilgi kavējies? man sunīši piekusuši, pašam ēst gribējās BW. 30489, maizes tē̦vs,

a) der Versorger, Brotgeber, Arbeitsgeber;

b) ein Bettler, der mit dem Sack umhergeht und um Brot bettelt
Nigr. mājas t., der Hausvater: brūte apdāvināja mājas tē̦vu un māti BW. III, 1, 63. Mārtiņu t. Konv. ² 2641, ein Alter, der zu Martini verkleidet mit einem Säckchen umhergeht und Spenden sammelt, meža t. BW. 2675; 13646, 24, LP. VII, 900, Lautb. Mag. XX, 2, 185, ein Waldgeist. neguoda t. Br. 405, die Schlange. panāksnieku t., der Führer des Brautgefolges (panāksnieki): panāksnieku vaduoni sauc panāksnieku tē̦vu (brūtes brālis vai cits rads) N.-Bartau n. RKr. XVI, 101. pātaru t.,

a) der Beichtvater
L. (n. U. nicht gewöhnlich);

b) ein Heiligenfresser
Ruj. n. U. (unter pātari). pulka t., = vedēju t.: vēdēja tē̦vs, saukts arī pulka tē̦vs RKr. XI, 96. sugas t., der Fortpflanzer der Art: vilks e̦suot prātīgs vīrs, sugas tē̦va nekuožuot, ka pašam pēclaikā gaļas nepietrūkstuot Upīte Medn. laiki 6. svē̦tais t. A. v. J. 1897, S. 656, der Pabst. talkas t., der Leiter der talka I: lai nāk pats talkas tē̦vs BW. 28408. tē̦vi, die Eltern (Parallelen dazu bei Hujer LF. XLVIII, 112). tē̦vu tē̦vi, die Vorfahren; tē̦vu tē̦vu māja, das Gefängnis (scherzweise) Peb. n. U. ve̦cais tē̦vs,

a) der Grossvater:
Sprw. runā kā ve̦cais tē̦vs, dara kā mazais bē̦rns RKr. VI, 901;

b) ve̦cais (ve̦cs U.) tē̦vs rūc (baras U., Salis), es donnert (in der Kindersprache)
Mag. XIII, 2, 49. vedēju (vedēja) t., der Führer der vedēji, der Hochzeitsgäste des Bräutigams: vedēju vaduoni sauc vedēju tē̦vu . . ., tam jāve̦d brūti un brūtgānu uz baznīcu RKr. XVI, 101 (aus N.-Bartau). kāzu zuobe̦nu kāzās nesis vedēja tē̦vs RKr. XI, 96. viesu t., der Führer der (Hochzeits)gäste: abi viesu tē̦vi (nuo brūtgāna un brūtes puses) un abi jaunie ļaudis saduodas... ruokas RKr. XVI, 93;

2) rudzu tē̦vs, das Mutterkorn (secale cornutum):
vis˙vairāk me̦lnuo graudu jeb rudzu tē̦vu ir pabirēs B. Vēstn.; linu tē̦vs, eine Flachspflanze mit flachem, bandartigem Stengel;

3) der Steven
U., Bielenstein Holzb. 607, 631. Wahrscheinlich nebst apr. thewis "Vatersbruder" Weiterbildung (nach dem Muster von Wörtern wie lat. avus "Grossvater", apr. awis "Oheim") eines (in av. tā noch vortiegenden?) Lallworts *tē (vgl. das Lallwort mā bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 221), s. Trautmann Apr. Spr. 448 f. Dass hier vor t- ein p- (vgl. av. ptā "Vater") geschwunden sei, was J. Schmidt KZ. XXV, 34, Bartholomae Grdr. d. iran. Phil. I, 33, Meillet MSL. XX, 288 und Hirt Indog. Gramm. I, 259 annehmen möchten, ist weder notwendig, noch nachweisbar, und der Vokalismus von apr. tāws "Vater" (das auf ein Lallwort *tā weist) befürwortet nicht eine solche Annahme; dies gilt auch von der durch Fick Wrtb. I ⁴ , 445 und Prellwitz Wrtb.2 446 vertretenen Etymologie. In der Bed. 3 ist es nebst tẽviņš 9 eine Umbildung von d. Steven.

Avots: ME IV, 177, 178

tig Dunika, tiga">tiga Ob.-Bartau n. Pas. If, 179, N.-Bartau, - tik(ai), nur.

Avots: ME IV, 181

trakšķinât, freqn., fakt., schallnachahmendes Verbum, krachen, knarren machen Vīt.; klappern, schnarren (wie eine Maulwurfsscheuche) Schibbenhof; mit den Zähnen klappern Gold.; mit der Zunge klatschen Schonberg; mit den Fingern (auf der Tischplatte) trommeln Gold.; vom Klappern des Storchs gesagt Widdrisch, vom Singen des Staars Gr.-Salwen, von gewissen Stellen im Gesang der Nachtigall Bers., Lennew., Ruj., Salgaln, Vīt.: kuo tu vienmē̦r tâ trakšķini? Schönberg. vāverīte trakšķināja ar meitām maltuvē BW. 2353. tas putns skaisti trakšķina Meselau. strazdi svilpj, trakšķîna Janš. Bandavā II, 425. lakstīgala trakšķināja (Var.: trikšināja) BW. 30614, 6 var. lakstīgala trakšķina, kad tās dziesma līdzinās arkla vārstuves klabinašanai Bers.

Avots: ME IV, 219

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt ² Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu ² ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu ² ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû ² ) AP., Segew., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû ² ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu ² ); ohrfeigen (mit àu ² ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu ² ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc ² Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu ² ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu ² ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu ² ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû ² ) Arrasch, Ruj., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ ² ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225

trejvaluoda BW. 13872, 4; 18965 var., trejvaluode 13872; 18965, die Dreisprachige, Epitheton der Nachtigall im VL.

Avots: ME IV, 229

I tricinât Karls.,

1) fakt. zu tricêt, erzittern machen, erschüttern
U., Sessw.: ve̦cs luopiņš lē̦ni te̦k, lai kauliņu ne-tricina BW. 16150 var. (kumeliņš) lai te̦k viegli, . . . netricina līgaviņu 17124. kas zemīti tricināja? tur jāj jauni kara vīri 32058. pa grebēm braucuot tricina ve̦zumu Sessw. mani vara gredzeniņi tavus vaigus tricinās BW. 23352;

2) erklingen machen:
lakstī gala bē̦rzu birzi tricināja BW. 4045;

3) schlagen (von der Nachtigall)
L., Etn. II, 5l, Laud., BW. I, S. 66: lakstīgala tricināja (Var.: trīcināja, trikšķināja BW. 26036; 6817.

Avots: ME IV, 233

I trikât, -ãju, schlagen (von der Nachtigall): (lakstīgalu) nedzird vaira trikājuot (Var.: trikšķinuot) BWp. 404, 1.

Avots: ME IV, 235

trikšinât, trikšķinât, klappern, schlagen, hacken; schlagen (von der Nachtigall gesagt) Etn. II, 51; Mag. XX, 3, 207, A.-Laitzen (trikšinât), Vīt. (trikšķinât); zwitschern Mar. (trikšinât): gans gāja gar riķu žuogu trikšinādams (zog mit einem Holz die Zaunspricken entlang, so dass ein klappernder Laut entstand) Dunika. kuo, dzenīti, trikšināji? BW. 16746, 1 var. vāverīte trikšķināja ar meitām maltuvē 2353. kur, pūcīt, trikšķināsi ar tiem skalu vāģīšiem? 2506. lakstīgala trikš(ķ)ina. putni mežā trikšina Mar. n. RKr. XV, 141. pieniņš dzied, šķīstums ve̦lk, putraimiņi trikšināja BW. 2949.

Avots: ME IV, 235

uzkuris (li. užkurỹs "der zweite Ehemann einer Frau"), wer bei den Eltern seiner Frau lebt L., wer eine Witwe heiratet L., U.; der Brautbewerber (uzkurs) Mag. XIII, 2, 52; der Vormund (uzkurs) Kalleten: saimniece ieņe̦m savās mājās sev vīru, un tādu tad sauc... par uzkuri, juk tāds uzkur mājās dzīvi, lai tā pēc saimnieka nāves nepanīktu Janš. Dzimtene2 III, 137. uzkuruos (Var.: iegātņuos) laba dzīve BW. 3831 var. uzkuruos (uzkuruos Neik., Ellei, Wessen, Wilzen) iet, durch Freien der Witwe sich in ein Gesinde einheiraten U.; sich um eine Braut bewerben (uzkuruos iet) Mag. XIII, 2,52: es aizgāju uz De̦gaiņiem uzkuruos JK. uzkūri L. "das Einfreien des Bräutigams bei der Braut Eitern".

Avots: ME IV, 347

uzpuõgât,

1) aufknöpfen:
vāģiem ādu uzpuogāt (knöpfend befestigen auf). svārkus augstāk uzpuogāt;

2) anziehen:
jaunus svārkus uzpuogāt Nigr.;

3) eine Zeitlang schlagen (von der Nachtigall):
lakstīgala uzpuogāja Golg.

Avots: ME IV, 370

uzstiguôt, eine stiga I 1 ("Durchhau") herstellend (die stiga) führen auf (perfektiv): stigu dze̦nuot uzstiguoja (= nuoveda stigu) uz pļavas.

Avots: ME IV, 384

I vakarainis U., Spr., BW. III, 1, S. 97, Umgegend des Lubahnschen Sees, Borchow (hier gewöhnl. der Taufvater der Braut ), KatrE., Warkl., der Brautvater; der Onkel der Braut am Hochzeitstisch Kreis Rositten; des Bräutigams Vater U. (Ehrenamt bei der Hochzeit): vakarainis un vakarainīša bija brūtei tuvi radi un īpaši krusttē̦vs ar krustmāti BW. III, I, S. 27. vilks brūtgāns, kaza brūte, mans krancīt[i]s vakarain[i]s BW. V, S. 238. Plur. vakaraiņi, die Braut- (Bräutigams-) Eltern (Ehrenämter während der Hochzeit) : izmeklē divus līdzgājējus nuo brūtes puses, vienu vīrieti un vienu sievieti. tuos sauc vakaraiņus BW. III, 1, S. 21. kāzu viesībās sēž blakām līgavai viņas vakaraiņi un līgavainim atkal savs vakaraiņu pāris. tie mē̦dz būt vis˙biežāk krusttē̦vs ar krustmāti vai citi tuvi radi Warkl.

Avots: ME IV, 446

vēdnieks, = vedẽjs (bei der Hochzeit): brūtgāna gala kāzeniekus, kas brauc līdza uz brūtes galu, sauc vispār vēdniekus BW. III, 1, S. 96. svētdienas vakarā atbrauc vēdnieki brūtes mājās ebenda. vēdniekus dziesmām izlamā un iznievā S. 97. še vēdnieki (Var.: vedēji), panākstnieki BW. 16879, 4 var. parādiet, vēdnieciņi, kuŗš ir jūsu virsinieks! 20295, 5. Zunächst zu li. vėdỹs "Bräutigam" und damit zu vest.

Avots: ME IV, 550

vedžerêt, -ẽju, singen (von der Nachtigall gesagt): lakstīgala vedžerēja (Var.: vidžināja, vīdžināja u. a.) BW. 2697 var.

Avots: ME IV, 521

vest (li. vèsti, apr. west, sl. vesti "führen"), ve̦du, vedu,

1) fahrend führen
U.; führen, leiten U. (eig. u. fig.): ve̦d me̦lnuo zirgu laukā LP. IV, 47. ķēvi ruokā vest Br. 245. vest pie (aiz Bauske, Dobl.) galvas Kaudz. M. 11. kur tu mani vedīsi? Etn. II, 70. Sprw.: ved, ved ve̦lnu pie krusta! (sagt man, wenn jem. sich wiederholt weigert, etwas zu tun) Br. sak. v. 1388. jau tuo puišu gana maz, ve̦d karā ve̦damuo BW. 12074. ve̦dat mani kur ve̦zdami, pār upīti neve̦dat! Biel. 798. irbīt[e] mani ceļu veda BW. 26524. tie mani diet neveda 24116. danci vest, einen Tanz anführen: danču vest! BW. 24089. vāverīte . . . ar meitām danci veda 2347. kura platu baru ve̦d (eine breite Schwade mähend vorangeht), tā ve̦d gudru valuodiņu (spricht klug) BW. 12120, 14. tu ved miesu un asini kapā Br. 37. priekšā vest, vorführen U. nelaimē vest, in Unglück bringen U. ļaunā vest Kaudz. M. 139. parādā vest Kav., in Schulden geraten machen. vini ve̦d uz taisnību Kaudz. M. 57. mūs dui veda ienaidā BW. 31149, 1. galā vest, abmachen Brasche. gaļu uz iesmi vest, Fleisch an den Bratspiess stecken Für. I (unter iesmis). - ve̦damais, das zu Führende, die Fuhre: sūtīja ar ve̦damuo (ve̦zumu) uz Rīgu LP. VI, 182;

2) (die Braut) führen; heiraten (von Seiten des Mannes)
U.: sievu vest U. vesti brauca vedējiņi, kuo tie veda, kuo neveda? tevi drīzi tautas vedīs BW. 12396. ve̦dama meita, mannbare Tochter U., ein mannbares Mädchen: gāja .. . precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, S. 25. ve̦damā (ve̦dama U.), die (zu führende) Braut: taisies, mana ve̦damā! Biel. 1267. ģērbies, taisies man[a] ve̦damiņa! 16873. ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā! BW. III, 1, S. 54. bārainīte ve̦damā BW. 5002 var. Refl. -tiês,

1) (für sich) führen:
viņš mani ve̦das līdzi, er fordert mich auf (beredet mich) mitzukommen Mag. XIII, 3, 66. ve̦lns vedīsies jāties LP. VI, 382. ej gulēt, tautu meita, vedies manu bāleliņu! BW. 24884. viņš tuos lika priekšā vesties Pas. II, 181 (aus Ob.-Bartau);

2) sich aufführen, sich betragen:
tikai tā dabūs, kura labi vedīsies Janš. Bandavā I, 76. tâ tu man daries un vedies, ka tu nesasildies! Janš.;

3) gelingen
U., von statten gehen; sich machen U.: tev ve̦das, dir gelingts U. tev šķīrās, tev vedās BW. 7151. viņam jau brīnum ve̦das,

a) er hat die Sprache in seiner Gewalt;

b) die Arbeit geht ihm von der Hand
Mag. XIII, 2, 65. Sprw.: kas labi grib, tam labi ve̦das Br. sak. v. 405. darbs vedās un veicās uz vis˙labākuo Etn. IV, 105. darbs šuodien neve̦das Dunika. kaimiņam darbi neve̦das: pinas un tinas vien Frauenb. dzīvē tiem laimīgi ve̦das LP. II, 43. brauciens brīnum vedies IV, 201, dē̦liem ve̦das brīnum ātri augt V, 42. bagātajam ... viss izdevās, visur vedās 307. ja man Rīgā labi vedīsies, nuopirkšu guovi VI, 187. vīrs kāpis . . . pa diegu augšā, bet maz uz priekšu vedies 289. nevedies nekādā lāgā . . . ar kustuoņiem VII, 681. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam 758. runas nevedās Stari II, 125. valuoda Uoliņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās Kaudz. M. 170. kuo tu dziedi . . . , tev jau labi nevedās! BW. 869, 3. ne ar vienu nevedās man . . . dziedāšana, ar bāliņu vien vedās 311. kâ nu ve̦das, wie sichs eben machen wird U.;

4) sich schicken
Manz. Lettus, U.: tas neve̦das, das schickt sich nicht U. neklājās, nevedās jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705;

5) gebären; kalben
U.: nāce tas laiks, kad tai bij vesties. un tā vedēs savu pirmu dē̦lu Manz. Post. I, 48. tai būs ar daudz sāpēm savu bē̦rnu vesties 219. guovs ve̦dusies, die Kuh hat gekalbt U. - Subst. vešana, das Führen : tautu meita . . . nu pašā vešanā (ist gerade heiratsfähig) BW. 14047. nāc, māsiņa, vešanā (Var.: vedējuos)! 15887. sūta mani vešanās Biel. 1526; ve̦dums, das einmalige, vollendete Führen; das Resultat des Führens; das zu Führende: ve̦dums un pūles neatmaksājas A. v. J. 1898, S. 5. atlīdzināja brūtgāns šādu ve̦dumu BW. III, 1, S. 26. taisi manim ve̦dumiņu! BW. 16364; vedẽjs (li. vedėjas),

1) der Führer
U., wer (fahrend) führt, leitet (eig. u. fig.): līķa vedējs BW. III, 3, S. 863. mantas vedējam savas bē̦das BW. III, 1, S. 22. grants, labības, mē̦slu, salmu vedējs. mani paņēma uz ceļa viens vedējs Frauenb. nav ... malkas vedējiņa BW. 6835, 1. tautu meita pate ceļa vedējiņa (Var.: rādējiņa) 13971. sarunu vedējs Lībek Pūķis 8;

2) vedēji, die Hochzeitsfreunde des Bräutigams:
brāļam braucu vedējuos BW, 25456. brāļam gāju sievas vest, Laimi lūdzu vedējuos 16129. sūta mani vedējuos 15887, 5. sestdienā priekš kāzām brauca īstuos preceniekuos jeb vedējuos BW. III, 1, S. 43. viens nuo tuvākiem brūtgāna radiem, kas vedējiem līdzbrauca un kuo tādēļ sauca vedēju tē̦vu, izskaitīja visus vedējus 52;

3) vedēja, die Patin:
vedēja jeb diža kūma BW. I, S. 192. Nebst vadât u. a. zu air. fedid, av. vāδayeiti "führt", av. vaδrya- "heiratsfähig (von Mädchen)" u. a., s. Fick BB. XXVIII, 105, Lagercrantz KZ. XXXV, 273, Meringer IF. XVII, 142, Stokes Wrtb. 269, Boisacq Dict. 215, Trautmann Wrtb. 344, Feist got. Wrtb. ² 153 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 255 f.

Avots: ME IV, 544, 545

vèstnesis (f. -se ), der Überbringer einer Nachricht, der Bote L., U.: Sprw. slinkums bada vēstnesis Br. sak. v. 1133. vēstnešus sūtām caur visām Izraēļa ruobežām Glück I. Sam. 11, 3. rīta vēstnese MWM. VI, 815. Plur. vēstneši, die Boten, die das Herannahen des Bräutigamsgefolges im Hause der Braut melden Gr.-Buschh.: viņš bija vēstnešuos.

Avots: ME IV, 571

vìetraũgas, eine alte Sitte, gemäss der vor der Hochzeit von Seiten der Braut die Wohnung resp. der Hof des Bräutigams besichtigt wurde Frauenb.; vietraugās (Doblen) od. vietrauguos iet, eine solche Besichtigung unternehmen: pate iešu vietraugās BW. 15351. tevi sūtu vietrauguos 16689. Ķirmgrauži aizbrauks ar meitu tur vietrauguos Janš. Dzimtene ² II, 39. precībās un vietrauguos braucuot Čāp. 54. e̦suot jau vairāki bijuši vietraugās Jauns. III, 264.

Avots: ME IV, 674

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592

viļļât St. Pasakas 291, singen (von der Nachtigall).

Avots: ME IV, 598

vīvinât,

1) summen (von Bienen)
U.,("scheint in Livl. unbekannt"); summen, sausen Vīt.; leise singen, harmonische Töne von sich geben Spr.; "die Laute vī- vī- vī von sich geben" (mit ĩ ) Nötk.; singen (von der Nachtigall gesagt): lai stāv... uozuoliņš bitītēm jāvīvina BW. 29105, 2 var. jaunas meitas kâ bitītes vīvināja 172 (ähnlich: 5352; 22735). dzē̦rājiņi kâ bitītes vīve̦nāja 19128. es dziedāju, man skanēja, es mācēju vīvināt 819, 4 var. klausīties, kad es skaisti vīvināju 974, 2. dziesmas... pārtecēja... vītuolā; cik vītuols luocījās, tik zariņi vīvināja 1050, 5 var. smalkāki kukaiņai vīvina Etn. II, 51. sikspārnis vīvināja Domas II, 1429. lakstīgala skaņi vīvina Jaun. mežk. 118. meža galuotnēs vīve̦na maza vēja pūsma Vīt. kuoku zari vīvināja Vēr. II, 1153;

2) "bewegen"
(mit ì ² ) Lös. uozuols lapas vīvināja BW. 17197, 2. gar[i] uozuoli, augsti zari, augsti zarus vīvināja 11832; "die Flügel schwingen": putns vìvina ² Aiviekste. In der Bed. 1 dürfte es zu li. vyvénti "Glück wünschen (?)" gehören, sowie zu li. vývu "weine" in (nach K. Būga) Salantai und vievėti "weinen" bei Būga РФВ. LXVI, 232).

Avots: ME IV, 649

III vizinât, singen (von der Nachtigall), trillern: lakstīgala vizināja (Var.: vidžināja, vedžerēja u. a.) BW. 2697; 30614, 4 var.

Avots: ME IV, 631

I vižulêt, -ẽju, = vizinât III, singen (von der Nachtigall): lakstīgala vižulē Kundziņš Vecais Stenders 57.

Avots: ME IV, 633

II vizuļuôt, singen (von der Nachtigall): lakstīgala vizuļuoja (Var.: vizināja, vidžināja u, a.) BW. 2697, 2.

Avots: ME IV, 632

zaigulis,

1) ein leuchtender, flimmernder Gegenstand
Nötk., (mit aĩ ) Schibbenhof: spīdulis un zaigulis Schibbenhof;

2) der Schimmer
U. Nach Petersson Balt.-Slav. Wortst. 51 f. zu apr. sixdre "Goldammer", le. zibêt u. a. das von ihm gleichfalls herangezogene r. зга aber kann auf зги не видать) aber kann auf * стьга (= le. stiga?) zurückgehen (s. dazu Преображенскiй sub voce).

Avots: ME IV, 680, 681

I žeperis,

1) žeperis A. - Ottenhof, Arrasch, Ascher., Bauske, Bers., Bewern, C., Golg., Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Horstenhof, Kaltenbrunn, Laud., Linden (Kurl.), Lixna, Lubn., Nötk., Nerft, N. - Peb., N. - Salis, Oknist, Prohden, Ramelshof, Ronneb., Sakstigala, Salis, Schujen, Serben, Sermus, Sessw., Stockm., Uogre, Walk, Warkh., Warkl., Wessen, žepēris Bers., Erlaa, Fehsen, Kalz., Kl., Kokn., Meselau, Selb., Stockm., Vīt., (mit ẽ ) AP., Jürg., Zirsten, (mit ê ) Saikava, žepers Setzen, žepērs Spr., žepere L., Römershof, Plur. žeperes St., U., Bohnen- und Erbsenstaken
U., ästige Pfähle, aus denen Gerüste zum Trocknen von Getreide, Klee usw. aufgerichtet werden (s. Etn. I, 105): žeperi - zirņu atspaidi Konv. ¹ 775. ap vienu žeperīti apvijusēs... galuotnīte (einer Erbsenstaude) Druva I, 1343. vasarēju saliek gubiņās ap žepēriem A. XI, 249. ar kailiem gubu žeperiem A. Upītis J. l. 27. žepeŗus sadze̦nam zemē i[r] kraunam zārdu Warkl. n. FBR. XI, 122. jānuolasa žepēŗi nuo lauka Selb. atved ve̦zumu žepeŗu, iesim miežu likt! N. - Peb. žeperu kaudze A. XX, 402. pie rijas žeperi pieslieti Jauns. žeperi... mežā jāniocē̦rt Latv. sāc ķirpas vietā žepeŗus dzīt! Laud. nebij tik gaŗa žepera, kuo uzkāpt līdz caurumam Vīt. 34;

2) ein Quirl zum Einrühren von Mehl in Wasser
Palzmar, A. - Laitzen. Vgl. šeperis.

Avots: ME IV, 803

I zùņģis AP., ein (kleiner, grauer Saikava [mit ùņ ² ]) Vogel Lös.; ein Tierjunges (auch von Vögeln), das andern mitläuft (mit ùņ ² ) Meselau; ein Vogel, der die Nachtigall begleite Nitau: dze̦guze savus bē̦rnus neperina, zuņģis viņai tuos izperina Lös., Peb. Vgl. suņģis.

Avots: ME IV, 751