Paplašinātā meklēšana

apsluogas, ‡

2) Reisig mit Steinen darauf, womit der weichende Flachs im Wasser niedergehalten wird
Bers., Bersteln, Laud., Sessw. Lubbenden I, 123 zu korrigieren in: Lubbenenden.

Avots: EH I, 115

apsluogas, dicke Bretter, mit denen die Lubbenden im First eines Lubbendaches bedeckt sind.

Avots: ME I, 123

buogas "?": ve̦claiku buogas Degl. (= alter Kram?).

Avots: ME I, 361

gaŗmẽ̦tru uogas, Blaubeeren (vaccinium uliginosum L.) Dond.

Avots: ME I, 607

stakaļuogas N.- Schwanb., Stachelbeeren.

Avots: ME III, 1040

žuogas, s. žuogi.

Avots: ME IV, 838

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

ãgs (li. ogùs "fad im Geschmack" bei Būga KSn. 1, 274) Kal. "die Zahne stumpf werden machend": ievuogas ir āgas.

Avots: EH I, 193

‡ àizê̦ds,

1) der Imbiss
Gr. - Buschh.;

2) die Nachspeise, das Dessert:
saimniece aizē̦dā deva uogas Saikava.

Avots: EH I, 22

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31

‡ àizlasît, lesend (sammelnd) hingelangen: a. uogas līdz dārza malai. a. grāmatu līdz pusei. Refl. -tiês,

1) eilig
(C., Trik.) oder heimlich (Golg.) weggehen;

2) sich vom Sammeleifer hinreissen lassen
Saikava: uoguotāja aizlasījusies: nenāk pusdienā.

Avots: EH I, 35, 36

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

àizpuõgât, zuknöpfen: puogas, bikses.

Avots: ME I, 45

àizrìest,

2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;

3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡

4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡

5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡

6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;

2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;

3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;

4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).

Avots: EH I, 46

‡ àizšķaidît, zuspritzen, spritzend verdecken: uogas šķaidīdama, viņa man aizšķaidīja visas acis Meiran.

Avots: EH I, 55

‡ àizvirst,

1) hinter etwas hinfallen
Rutzau: nazis aizvirta aiz skapja;

2) = àizmestiês 3 : uogas jau aizvirtušas Dunika.

Avots: EH I, 63

apbẽrt, ‡

3) begraben
Für., Veselis Tīr. ļaudis: (nuosprāgušu guovi) aizvede uz kalna malu, izraka duobi, apbēre Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens verschüttet werden
Jürg. u. a.: uogas apbē̦rušas ar smilttm;

2) sich mit Ausschlägen bedecken
Auleja: galva apbē̦rusies.

Avots: EH I, 73

‡ apknaîbît, wiederholt ringsum (ein wenig) kneifen Spr., abkneifen (perfektiv): a. maizes klaipu. uogas apknaibītas Pas. VIII, 177. pavasaruos rāceņiem jāapknaiba asni Siuxt. miesnieks apknaiba luopus.

Avots: EH I, 92

applucinât: a. uogas, lai nebuojājas Kaugurciems.

Avots: EH I, 106

‡ apsir̂kt Dunika,

1) zu reifen anfangen:
uogas jau apsirkušas;

2) zu garen anfangen:
alus jau apsircis.

Avots: EH I, 112

‡ apsir̃pt Dunika "sich (beim Reifen) zu röten anfangen": uogas saulē apsirpst.

Avots: EH I, 112

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130

atkņuopêt, tr., losknöpfen: visas puogas, vesti, svārkus. Refl. -tiês, sich losknöpfen, bis zum Überdruss knöpfen.

Avots: ME I, 168

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

[atšķer̃binât Ruj.: uogas mani (at)šķerbina, die Beeren werden mir zuwider.]

Avots: ME I, 201

bam̃ba,

1): uogas tâ kâ bambas, duoma, vai pušu plīsīs AP. guovis piedzērēs kâ bambas ebenda; ‡

3) der Nabel
Rutzau (mit am̂ ² ); der Intonation wegen in der Bed. 3 wohl ein Lituanismus.

Avots: EH I, 203

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267

blauzgas (li. blauzgas "головная плоть") AP., Adsel, Lems., [blàuzgas Ermes, Muremois, Lis., blaûzgas Bächh.], [blaũzna Kabillen], blauznas Erlaa, Serb., [blaûzas Aahof], Schinn, Schefler, Schäwen, Hülse, blauzga Spreu vom Hafer Salisb.: ar mē̦tājamuo sluotu nuoslauka ruogas un blauznas [Nieder-Kurland] nuo labības Plutte 100. [blàuznas ² Bers. "Haferspelzen". Nebst blaugzna (aus *blauzgna), būzga, bluzga(na)s zu li. blùzgana "Schinn"; vgl. Leskien Nom. 225, Būga LM. IV, 435 und KSn. I, 302, sowie Śmieszek Materyały i prace IV, 395 und Berneker Wrtb. I, 61.]

Avots: ME I, 310

blē̦gs, heimtückisch, listig, unzuverlässig: viņš ir blē̦gs cilvē̦ks Plm. [dikti blē̦gas tās guovis: uz labību vie zuogas Mahlup., Sessau. Auch in der Bed. "ausgelassen, ungezogen, wild": guovis pa˙visam blē̦gas ² Stuhrhof.] Dazu das Substantiv blē̦ga ² Bers., ein unverlässiger Mensch: es ar tādu blē̦gu negribu darīšanās ielaisties. [Vielleicht eine Umbildung von blāgs unter dem Einfluss von blèdis.]

Avots: ME I, 314

brãļuotês, sich verbrüdern: brāļuojas, bučuojas, kamē̦r paši apzuogas Purap. Subst. brāļuošanās, ein Speilchen BW. V, 206.

Avots: ME I, 328

bubure, bubiere, Alpenjohannisbeere (ribes alpinum) Mag. IV, 2, 32, Etn. II, 50. [hier: "jāņuogas". - buberene N. - Bartau, ribes nigrum. - Etwa *bu(k)bēre aus Bockbeere? Vgl. buburenes.]

Avots: ME I, 343

I bucene,

1) Brombeere
Dond.;

2) Beere der Eberesche Edwahlen;

3) Eberesche:
kuo līdz gaŗa bucenīte, kad nav uogu galiņā BW. 11916. [buceņu nūja BW. 21230, 2.] kalpu sieva uogas ēda, bucenē sē̦dē̦dama BW. 31080. [Wohl von buks "Bock" abgeleitet.]

Kļūdu labojums:
bucenēs = bucenē

Avots: ME I, 344

buks, Demin. buciņš, auch bucītis, verächtl. buķelis,

1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;

2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:

a) der Sägebock der Säger,

b) der Eisbock, Eisbrecher,

c) der Dachreiter,

d) Joch, Tragbalken an brücken,

e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,

f) Bock beim Kartenspielen,

g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. ² 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;

h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;

3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]

Avots: ME I, 346, 347

‡ buñdulêt Libau "uogas%20sist">puogas sist": puikas aizgāja sē̦tā b. (vgl. unten bunduls 10).

Avots: EH I, 253

‡ čañgaļi AP., Abgesiebtes, Achterkorn Fest., "pe̦lavas nuo pakaļdūkas" N.-Peb. n. Latv. Saule S. 378: čangaļuos saiet visas ušņu puogas AP, kad ušņuota labība un čangaļuos nav graudu, tad čangaļus sagrūž pie pe̦lavām ebenda.

Avots: EH I, 285

čeigrs: kad ē̦d ieviņu uogas, tad mute tik čèigra ² ("?") kâ ar sveķiem Linden.

Avots: EH I, 288

ce̦n̂trs ^2,

1) barsch, streng, unfreundlich:
sīva, ce̦ntra tā meitiņa BW. 12314. [viņam ce̦ntra daba Wandsen.] viņš atbild ce̦ntri [LP. I, 65; 2) bitter: c. uogas Markgrafen. Wohl als lehwort aus dem KUrischen zu gr. χεντεῖν, bret. kentr "Spitze, Sporn", ahd. hantag "spitz, scharf"].

Avots: ME I, 373

[de̦rams (Part. zu derêt), reif: uogas jau de̦ramas, var sākt ēst Dond.]

Avots: ME I, 456

-dẽšu: jūs, bē̦rni, teicāt, ka jau visas uogas nuolasītas, un te nu es re̦dzu, ka ve̦se̦la rinda krūmu (uogulāju) tâdẽšu Gr. - Sessau, so wie vorher (d. h., die Beeren sind dort gar nicht abgelesen).

Avots: ME I, 464

draza,

1) ein Schnitzel, ein abgeschnittenes
(drāzt) Stück: skaidas un drazas Bers.;

2) allerlei Abfälle, [kleine Holzstückchen
Laud.], Stückhen, Splitter, Fetzen: kaļķu, ķieģeļu, stiklu drazas. [kad puodniekam braucuot trauki saplīst, saka:"te nu bij, - izņēmu nuo ratiem tikai drazu." N. - Peb., Kokn. apber krūmus ar drazu (verwitterte Holzspäne), lai aug uogas! N. - Peb., Kokn.] glāze sabirza drazu drazās A. XII, 263. pīpe nuokrita zemē un bija drazās XIII, 816. suns pie gana dzīvuos, ja gans ar maizi tam ieduos kādu drazu nuo savām vīzēm un pastalām Etn. II, 99. visi labie ābuoli jau pārduoti, tikai draza vien vairs palikusi, d. h. die schlechten Äpfel sind noch übrig Dond.; [drazas Taurup "padibenes, Bodensatz"; aus *dradzas? vgl. dradži];

3) ein Schimpfwort:
tu ļaužu palieks, draza ["ein Leichtsinniger" Fest.], Tirsm.

Avots: ME I, 493

ēškuôt,

1) oft essen;

2) hin und wieder ein wenig essen, naschen:
ē̦škuo uogas lasuot, zirņus luobuot Grünw.

Avots: ME I, 578

ìebraũcît: ie. uogas bļuodā Saikava. ie. vìles, in doppelt od. mehrfach zusammengefaltetem Stoff durch wiederholtes Streichen Falten (Säume) entstehen lassen.

Avots: EH I, 504

[ìecept,

1) tr., (hin)einbacken:
iecept uogas maizē;

2) intr., zu backen
(intr.) anfangen: maize ir tikai iece̦pusi, bet nav izce̦pusi.]

Avots: ME II, 6

ìeiet,

1): izpriecāties pa dārzu, cik iegāja (so viel man nur wollte)
Pas. II, 380. rauduot jam iegāja prātā (kam in den Sinn) stabulīte VIII, 281. ar māju ieiešanu (mit dem Verpfändetwerden) bankā tik drīzi neveiksies Janš. Dzimtene III2, 56; ‡

2) = ieviestiês Seyershof: nu jau tās luopu sugas ir iegājušas. Refl. -tiês,

1): kad ieietas, kājas labi luokās Auleja;

2) = ìenãktiês 1: uogas iegājušās Kaltenbr. pēc rudzu zieda sāk rudziem ie. grauds AP.; ‡

4) man ieietas Saikava, ich werde müde:
man iegājās ir līdz kūtīm aizejuot; ‡

5) = lèktiês 2 PV.: nuo vakarējās saraušanās darbā man ir iegājies: e̦smu stīvs un nevarīgs; ‡

6) = ieil˜gt PV.: man šī slimība ir iegājusies.

Avots: EH I, 516

ìeiet, hineingehen: kūtī ragi neiegāja BW. 32416. aizpē̦rn iegāji tik trešā gadā LP. I, 82. ieiet sievā, atraitnē Lasd., = ieiet iegātņuos, d. h. sich in den Besitz eines Gesindes einheiraten. cik ieiet, so viel es aufgeht: saē̦das uogas, cik ieiet LP. V, 21. le̦c, cik ieiet LP. IV, 19. ve̦lns aizgāja lamādams, cik ieiet LP. VII, 275. Refl. - tiês,

1) anfangen zu gehen (dabei immer schneller werdend
N. - Bergfried), zu fungieren; ins Gehen kommen: nuo vakardienas gājiena kājas bija gan stīvas, bet kad ieietas, tad paliek atkal lunkanas N. - Bergfried. jaunā mašīna nav vēl iegājusies: iet, iet, - paliek stāvuot Salisb.;

2) [in den Samen schiessen?]: graudiņš uzdīgst, aug un ieietas Zeifert Chrest. II, 208;

3) [zu gehen anfangen]:
kad... būšu meitās iegājies Auseklis, [Nigr.; zu gehen sich gewöhnen: zirgs pa šuo ceļu iegājies Ruj. viņš jaunajuos zābakuos jau labi iegājies Kl.].

Avots: ME II, 22

[II ìekar̂st, reif zu werden anfangen: uogas jau iekarsušas Bauske.]

Avots: ME II, 25

ìelaistîtiês, aufflammen, erglänzen: laistît ielaistās spuožas puogas Zeif. Chr. III, 3, 44. viņa skatā ielaistījās kluss miers.

Avots: ME II, 36

ìenãkt, intr.,

1) hereinkommen:
tikmē̦r gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu Kaudz. M.;

2) einholen, erlagen:
es viņu nevaru ienākt (gew. panākt). tik lielu naudu, kur tuo būs ienākt Neik. [gan zirga vajadzē̦tu, bet nevar ienākt U., kann es nicht erlagen];

3) einfallen, auf etw. kommen:
tas man ne˙maz neienāca prātā. viņam ienāca labs paduoms prātā LP. VII, 1172. valuoda ienāca par Lienu Kaudz. M. tâ vēl tagad ve̦cie ļaudis uomīgi pakrata galvu, kad ienāk runa par ve̦cuo pilskungu Degl.;

4) einkommen:
negrib tuo ņemt, kas par velti ienāk LP. III, 45;

5) reif werden
[zu Bed. vgl˙let. dagājušu (eine reife) uogu rāvu Mag. XIV, 2 187 und li. nókti und prieĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370]: baudīt ienākušus augļus SDP. VIII, 64. Refl. - tiês,

1) reif werden:
uogas jau labi ienākušas;

2) erreichen, bekommen:
latvieši vēl bija tik tāļu pārtikuši, ka varēja ze̦lta lietas ienākties PS. ienākties tādu vietu, nuo kurienes... nebūtu jāstaigā Ģurģuos Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 47, 48

iẽsārts [C., Schujen, Nigr., Bauske, ìesārts Arrasch, Trik., iêsārts ² Ruj., Selg., Wandsen, G. - Essern, ìesārtans Trik., ìesārte̦ns C., Mar., Schujen, Serben, Wenden, Druw.], rötlich, ins Rote spielend: es lūkuojuos uz mitrajām, iesārtajām sķēlītēm Vēr. I, 1391. [uogas jau iesārte̦nas; drīz tās varēs ēst Jürg.]

Avots: ME II, 62

ìešļukt, intr., hineingleiten: atbraucīja pierē iešļukušās spruogas Blaum.

Avots: ME II, 77

ìezagt,

1) durch Diebstahl erwerben, stehlen;

[2) anfangen zu bestehlen:
iezagtas bites neizduodas, Bienenstöcke, von denen gestohlen worden, gedeihen nicht U.] Refl. - tiês, sich herein -, hineinstehlen, herein -, hineinschleichen: šis iezuogas viņas istabā. kâ kaķe es iezaguos līcī Treum. tikai re̦ti stari iezuogas acīs iezagās asaras A. XI, 98. kļūdas iezuogas valuodā, skaudība sirdī.

Avots: ME II, 90

‡ ikrijs,

1) (viel?) Rogen enthaltend:
zivs ir ikrija FBR. XIV, 72;

2) (kleine) Samenkerne enthaltend:
dažas uogas ar sīkām sēkliņām, piem., jāņuogas, sauc par ikrijām FBR. XIV, 72.

Avots: EH I, 429

[ir̃be̦nājs Arrasch, Lis., Bers., ir̃benājs C., Trik.], ir̃benãjs [Gotthardsberg], ir̃bene [Gr. -Essern], jirbene Selb., Buschh., [ir̃binãjs PS.], Schneeball (viburnum opulus) Mag. IV, 2, 38, RKr. II, 80; Zwickholz, darauf die Haselhühner sehr fallen St.: lauki ar kārklu, kazenāju un irbenāju pieaugušiem ežmaļiem JR. IV, 31. nuorauj lielu, ruobaiņu irbenes lapu A. XVIII, 31. nuode̦gumiem izlietuo irbeņu rūgtās uogas Etn. II, 147.

Avots: ME I, 709

[izbuõkât, (perfektiv) überdreschen: ruogas PS.]

Avots: ME I, 720

izčagât, izčaguôt Laud., tr., locker machen, auswühlen: cūka izčaguojusi ēdesi. ēd uogas nuo vietas! nav labi izčaguot Laud. cūkas izčagājušas nekultuo labību, dārzu AP.

Avots: ME I, 722

izcìrtums, ein abgehauenes, abgeholztes Stück Wald: izcirtumuos aug uogas.

Avots: ME I, 722

‡ izdaudzît,

1) = izdaũzît 1: i. zuobus Pas. IX, 206 (aus Lettg.);

2) = izdaũzît 2: uz... naga... kaļķīti izdaudzījis Daugava 1928, S. 1195; "izvelêt" (mit aũ ) Seyershof. Refl. -tiês Salis, = izdaũzîtiês 3: es visu mežu izdaũdzījuos, bet ne˙vienas uogas neredzēju.

Avots: EH I, 441

‡ izgatavinât,

1) = izgatavuôt M. 74 und 82: fabrikas, kas... drēbes izgatavina Pēt. Av. III, 375;

2) ganz reif werden lassen
Bērzgale, Ermes, Lemb.: i. uogas.

Avots: EH I, 447

izgatavuôt, Refl. -tiês, ‡

2) = nùogatavuôtiês; reif werden: vasaras rudzi ātrāk izgatavuojas AP. uogas piesaulē ātrāk izgatavājas Linden in Kurt.

Avots: EH I, 447

izlasît [li. išlasýti], tr.,

1) auslesen, aussondern, aussortieren, aussuchen:
uogas, sēnes kas var zvaigznes izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? pe̦lnrušķītei bija linu sē̦klas nuo pe̦lniem jāizlasa. bē̦rzu birzi izlasīju pa vienam žagaram. izlasi mums vīrus II Mos. 17, 9. ak tu ve̦lns, kas par kuokiem! kâ izlasīti, wie ausgesucht;

2) entziffern, durchlesen, zu Ende lesen:
kas var šuo rakstu izlasīt? puslapiņas izlasīju, trīs dieniņas saraudāju. vai tu šuo grāmatu jau esi izlasījis? Refl. - tiês,

1) sich ausauchen:
nuo visiem bariem tu izlasies tuo zirgu;

2) zur Genüge lesen:
viņa apsuolīja arī Valdim duot kādas grāmatas izlasīties (zur Lektüre) A. XX, 248.

Kļūdu labojums:
izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? = izskaitīt jūŗas zvigzdus izlasīt? BW. 10034.

Avots: ME I, 762

izraũdzît, tr.,

1) ausersehen, erwählen, aussuchen:
šuo meita izraudzījusi par savu brūtgānu LP. VII, 43. gudri izraudzīti līdzekļi Kaudz. M. dzeŗamās zâles izrauga... JK. VI, 13

[2) prüfen, durchsehen:
manus pupus izraudzījuši BW. 34627.] Refl. - tiês,

1) sich aussuchen, ausersehen
vis˙mīļāk lapsenes izraugās vīnuogas A. XX, 262. zē̦nam ļaut izraudzīties starp savu māti un tevi Vēr. I, 1087;

2) aussehen, scheinen:
jūsu mežs gan labs izraugās, bet kad iet iekšā, tad citādi LA. [izraudzījās kâ, sah aus wie Glück IV Mos. 11, 7.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) no 1. nodalījuma fraze no JK.VI, 13, kur verbam cita nozīme (zaubernd, hexend behandeln?).
ausersehen = ausersehen; wählen

Avots: ME I, 789

‡ izsirpt (li. išsir̃pti) Rutzau, ausreifen (intr.; von Beeren): izsirpušas uogas.

Avots: EH I, 479

‡ izšudît,

1) durchstöbern, durchsuchen
Adl., Erlaa, Frauenb., Geistershof, Lettihn, N.-Schwanb., PV. "izdze̦nāt": suns izšudījis visus krūmus; kur te nu zaķis tversies! N.-Peb. ja uogas kāda vietā izlasītas, tad uoguotāji saka, kā tur nav kuo iet, ka tur viss jau izšudīts ebenda. viņi izuokšķerēja un izšudīja pēdējuo paeglīti Austriņš Nopūtas vējā 120;

2) "izdāvāt" Meselau. Refl. -tiês PV., = izmeklêtiês 2: suns izšudījās pa grāvju grāvjiem, bet ne˙kā neatrada.

Avots: EH I, 487

II jê̦ls,

1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;

2) in ursprünglichem Zustande,

a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;

b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;

c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];

3) enreif:
jē̦las uogas;

4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;

5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];

6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;

7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]

Avots: ME II, 113

‡ juozmenis,

1) = juozminis (mit uô ) Sonnaxt: saņēma ... apakšbikses pie juozmeņa Jauns. III, 151. dejuodams kustina juozmeni un gūžas A. Grīns Dvēseļu putenis I, 137;

2) "?": raustīja ... apģē̦rba puogas spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 87. Vgl. li. juozmuõ "Gürtel".

Avots: EH I, 571

kaîls: kaîls ² auch Orellen, Salisb., kails auch Schlehk n. FBR. VII, 36, Ahs., Zabeln; unbekannt auch in Alswig, Bērzgale, Dunika, Kalnemois, Kalupe, Pededze, Prl., Rutzau, Saikava, Sonnaxt; ‡

3) wässerig, wenig nahrhaft:
kaila zupa Salis. kauleņuogas tādas kailas, nav ne˙kāda satība klā[t] Orellen. jūras mē̦sls ir tāds k., pa ūdeni izmircis Salis.

Avots: EH I, 574

II karst od. kārst, - stu, - su (li. káršti, - štu, - šau "созрѣвать, старѣть"), intr., altern, reif werden: ļaudis drīz aug, drīz kārst U. uogas karst Bers., Zb. XVIII, 430. [Zu ai. kṛš`á-ḥ "abgemagert, schwächlich", kṛš`yati "magert ab", an. horr "Magerkeit", čech. krsati "abnehmen (intr.)" zakrslý strom "verkrümmerter Baum" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 670.]

Avots: ME II, 164

II kā`rst, -stu, -su (li. káršti ): rudzi kārst Auleja. uogas kārst Warkl., Pas. V, 149.

Avots: EH I, 603

I ķeķe, Vereinigung mehrerer Gegenstände, die Dolde, Traube (= ķe̦kars) Oknist, Podunay, [Wessen, Janš., Dunika], N. - Schwanb.: tu atradi tik vienu riekstu, bet es ve̦se̦lu ķeķi Nerft. ābuoli, uogas šuogad aug lielām ķeķēm Konv. ¹ rieksti lazdā ķeķītēs BW. 10327. viņš neizrāva ve̦cuo zuobu un, jaunam auguot, izauga ķeķe, t. i. divi kuopā Janš. tik cieti kuopām sasē, dušies, kâ divi rieksti vienā ķeķē saauguši Janš. mati savīti un sagriezti pakausī lielā ķeķē (Zopf) Janš. - Aus li. ķekė˜ "Traube".

Avots: ME II, 362

ķeķere [Gr. - Essern], gew. ķeķeris Ahs.,

1) = ķe̦kars, ķeķe: ķeķeris - kuopā saauguši augļi. šuogad uogas augušas lielās ķeķerēs Frauenb. brūkleņu, vīnuogu, riekstu ķeķeris Ahs. ne̦suši uz māju, tâ˙pat kâ bē̦rni vīna ķeķeri JU. ;

2) ķeķeris, ein krummeŗ [langer Drosth.], ästiger Stock:
kaut man bijis kāds ķeķeris, vajadzē̦tu saduot Aps., Bers., Serb. ;

3) ķeķeris, ein schwächlicheŗ [unmündiger
U.] Mensch Smilt., Mag. XIII. 47.

Avots: ME II, 362

ķerze,

2): ein Korb
- auch Auleja; ein aus Spänen geflochtener Korb Lettg.: sabēre uogas savās ķerzēs Pas. R, 68 (aus Jasmuiža). kuo tu nes ķerzē? IV, 151 (aus Rositten).

Avots: EH I, 697

ķe̦trs, scharf, ätzend (von einer Flüssigkeit): uozuoli mizu nuovārījums ir ķe̦trs. ievu uogas mutē liekas ķe̦tras.]

Avots: ME II, 372

‡ klakšans AP., eine primitive Schelle: klakšanus sēja zaglīgiem luopiem, lai nezuogas labībā.

Avots: EH I, 608

II klũga, Demin. klũdziņa, verächtl. klũģere,

1) ein aus Strauch -, Weiden -, Birken -, Gränenzweigen gewundenes Band:
[drāztas klūgas, geschnitzte Bänder Bielenstein Holzb. 363.] klūdziņas de̦r jumtu jumšanai un mietu sasiešanai Kand., [Nigr., Golg.], Naud.;

2) klūdziņas, kleine, feine, nicht gewundene Zweige, Weidenruten zum Korbflechten
Konv. ² 3185; daher klūdziņu kurvis LP. III, 81; klūga auch ein grösserer, nicht gewundener Zweig: puodnieks nezinādams nuogriezis nuo svē̦tās liepas klūgu LP. V, 117;

3) ein Stück Holz, welches um den Hals eines Hundes gehängt wird Mar. oder mit welchem ein Füder Strauchwerk zusammengebunden wird
Stürzenh.;

4) die an den oberen Enden gewundenen Seitenstangen der Schaukeln
Kand.;

5) verächtliche Bezeichnung eines Frauenzimmers:
kur tā klūga palikuse BW. 23362, 1. [Auch von einer Kuh: guovs gatava klūga: zuogas vienmē̦r pruom Golg. Vgl. li. kliúga "вица". Wegen des ľ scheint es ein Lehnwort zu sein.]

Avots: ME II, 238

‡ knãbelêt Ahs:, -ẽju, wiederholt picken: vistas knābelē zemeņu uogas dārzā.

Avots: EH I, 629

[kniẽrêt,

1) mit dem Schnabel (das Gefieder) ordnen:
pīles izpeldējušas malā knierē spārnus Dond.;

2) mühsam (seltene Beeren) sammeln:
tik daudz jāklierē, lai kuo salasītu. visu dienu knierēju uogas, tâ ka mugura sāp Dond. - Refl. kniẽrêtiês, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen: neknierējies tik ilgi ar trauku mazgāšanu Sassm.

Avots: ME II, 249

II kuoris,

1) eine Tüte aus Erlenrinde:
meitas lasa kuorī zemeņu uogas Anzen ;

2) der Wagenkorb:
uzliec kuori uz ratiem. kuorĩ ieliek zirgam ē̦damuo Ahs. kuoris lietuos ziemā grants vešanai ; tuo uzsien uz ragavām, kad ve̦d granti A. IX, 2, 85. [Wenn nur tahmisch, aus kur̃vis.]

Avots: ME II, 348

II krams, s. krama. [Hierher wohl auch krams,

1) eine unreife Beere
(vgl. semasiologisch li. šãšas "Schorf": sasis "unreife Frucht" ) Dunika: ne˙vienas uogas, - krami vien salasīti;

2) ein Schimpfwort
(vgl. li. krãmas "паршивый человѣк"): labi puiši nuomiruši, krami vien atlikuši BW. 12809. ne tik dikti! kad tas meitenes krams (halberwachsenes Kind) nenuoklausās! Janš. Bārenīte 14.]

Avots: ME II, 258

kraume, kŗàume, eine grosse Menge: šinī ļaužu kraumē Zeif. III, 2, 259; ar kraumi, haufenweise Bers.; rieksti, uogas kraumju traumēm Smilt. Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 263

‡ krĩčis Grob., eine gewisse Pflanze: krīčim lapas kâ būkai, bet dze̦luoni; balti ziediņi, sarkanas uogas.

Avots: EH I, 657

krũkle, krũklis,

1) der Zwerghollunder (sambucus ebulus)
Mag. IV, 2, 78; RKr. II, 77: skaņi (skan) krūkles stabulīte Konv. ² 475. kad ē̦d krūkļu uogas, tad jāsāk vemt Etn. II, 148;

2) [krũklis Bixten, Walgalen, Salis, Ruj., Kand., Stuhrhof, krùklis ² Neugut, krũkle Bauske], glatter Wegdorn; Pulverholz (rhamnus frangula) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 77: krūkļa daru lemesnīci BW. 27937. sausa krūkle nuoziedēja 24480. lai kŗe̦mt krauklis sausas krūkles BVJ. 15144, 7. tumši zaļu vēl krāsuoja krūkļu uogās Etn. III, 59. [Doch wohl zu kur. krunkle ("up de heide to krunkle" Bielenstein Csrenzen 452).]

Avots: ME II, 291

kunkslis, das Geschwür: nav jāē̦d ne jauni ābuoli, ne jaunas uogas, lai bē̦rniem neme̦stuos tādi kunkšļi (trumi) Gold. JK. VI, 9.

Avots: ME II, 315

‡ kuntužaņi "?": kaidi tavi k.: tarakaņ[i] apēduši, puogas vien pame̦tus[i] BW. 20381.

Avots: EH I, 676

II lâsa: auch (Schutt, Schmutz) Līvāni, Warkl. (mit â ): mežā liela lâsa ("lauza"): nevar ne paiet Linden in Kurl. uogas ar visu lâsu ("nederīgu piemaisījumu") salasītas ebenda.

Avots: EH I, 729

lasît, - u, - ĩju (li. lasyti "mehrfach mit dem Schnabel picken; [sammeln" Wolter Об этнограф. поѣздкѣ 97]),

1) lesen, sammeln, suchen:
uogas, sēnes, vārpas. atradu pādīti skaidiņas lasām BW. 2014. kuo tie mani cāļi lasa, pa plāniņu staigādami Ltd. 848. lē̦ni lasu paduomiņu BW. 4734;

2) aussuchen, ausersehen, auserwählen:
man apkārt ciema puiši, lai es je̦mu lasīdama BW. 9608. nāks Laimiņa, ņems nuo gala, ne nuo vidus lasīdama 14692. lasīts, auserwählt, ausgesucht: lasītus ļautiņus kūmām ņēmu 1304. lasīti, lasīti tie vedējiņi RKr. XVI, 123. lasīti zirgi tīreļa sienu ē̦d Rätsel:

3) lesen (im Buch):
grāmatu od. grāmatā, bībeli od. bībelē; vgl. BW. 3050; laimes (laimi) lasīt, s. laime 1c; kuopā lasīt, zusammenlesen, nicht mehr buchstabieren L., SP.; lasīt nepratējs, der Analphabet; lašama grāmata, das Lesebuch, lasāma stunda, die Lesestunde. Die Bedeutung 3 ist wohl unter dem Einfluss des deutschen Verbs lesen hervorgegangen (im Inflänt. dafür skaitīt.) Refl. - tiês,

1) sich sammeln, sich versammeln:
lasāties, dieveŗi, viena vietā! BW. 25440. vienreiz pulka zuosu pa pļavu lasījās LP. VI, 364. lasies pie malas, geh zur Seite, pack dich;

[2) sich anschicken:
rītā atkan lasās iet uz tiesu Rositten; = lavîtiês 2 u. 3 Warkl.];

3) für sich sammeln, lesen:
viena pati tautu meita dziŗā dze̦ltas lasījās bW. 7142. nu būtu vaļas lasīties patīkama tē̦va dē̦la 22043. Subst. lasĩjums, das Gesammelte, Gelesene, das Gelesenhaben, die Lektion, die Lesung; lasîšana, das Lesen; lasîtãjs, der Sammler, Leser. [Zu lest od. lēst "zählen", li. lèsti "aufpicken", ahd. lesan "(aus)lesen" u. a.]

Avots: ME II, 423, 424

ļaũnumzâle od. ļaũnuma zâle, Spiessglass St.; Christophskraut (actaea spicata) RKr. III, 68: spirtā jāmērcē ļaunumzāļu uogas Etn. IV, 115.

Avots: ME II, 532

liberuots,

1) "?": liberuotas (Var.: sarkanas) uogas BW. 33738, 10 var. [aus AP.;

2) "zackig":
liberuotas malas (drēbei) Ruhental].

Avots: ME II, 465

maņdariņas [Ruj., eine Art Pflanzen]: silā man uogas auga, pasilē mandariņas BW. 22355. [Wohl gleichbed. mit estn. mandaras "madar(as), Labkraut"; vgl. le. madara(s),]

Avots: ME II, 560

[II mẽļš, ein wenig herb: palika mute mēļa uogas e̦'duot Wandsen, Dond.]

Avots: ME II, 615

mîklenes C., Schellbeeren Buschhof, [Baltinov, Kārsava, Malta], crataegus Konv. ² 553, Maulbeeren ("schmecken nach Teig" St.), wilde Korinthen, ribes alpinum U.: mîklenei ² lapas un uogas ir gan˙dri˙z kâ sarkanajai jānuogai Kursiten, [Kalnazeem, Sessw., Fehsen; nach MSil. und in Kandau und Jürg. gleichbed. mit miltenes od. vistenes].

Avots: ME II, 641

‡ nãcinât Dunika, (abgepflückte Früchte in der Sonne haltend) reifen machen: nācinātas uogas nav tik garšīgas. īsti nuonākuse vasarāja vis˙cauri gan nebija, bet gaidīt un n. (vollständig reifen lassen) nebija vairs laika Janš. Mežv. ļ. II, 343.

Avots: EH II, 7

net,

1): tai, kad n. grima Evang. 1753, S. 53. siens tik izkaltis, ka n. bir̂st Kaltenbr. n. FBR. XVII, 49. n. ("sogar")
da upei citas guovis bija Kaltenbr. n. ("sogar") raudāt grib Oknist. uogas ne̦t (> ostle. nat; "tīri vai" ) me̦lnas Gr.-Buschh. n. FBR. XB, 92.

Avots: EH II, 21

[nùobluzgât,

1) "besprengen, bespritzen":
n. ar ūdeni Sauken;

2) "sašķīdinât"(?) MSil. - Refl. - tiês "sašķīst": uogas nubluzgājušās(?) MSil.]

Avots: ME II, 763

nùobraũcît [li. nubraukýti], tr., abstreichen, abstreifen: krunkas, svārkus, cimdus, lapas, uogas. viņš nuobraucīja iesirmuo bārzdu Niedra. baltajam ābuolam gali vien nuobraucīti BW. 28671. nuobraucīšu apentiņus 32758.

Avots: ME II, 764

nùobràukt [li. nubraũkti "abstreifen"],

1) intr., hinab -, herabfahren:
viņš nuobrauca nuo kalna lejā Aps.;

2) tr., wegfahren:
nuobrauc laivu nuo malas! [intr., wegfahren: atbrauce pa upi ve̦lnē̦ns, salasīja visus... kaulus, salika laivā un nuobrauce Pas. II, 48];

3) abglätten, abstreifen:
uogas Paul., Spr. nuobrauktais ritums Vēr. II, 735; [abstreichen L.; abwischen, abfegen; nuobraũkt skaidas nuo galda Rutzau; ar izkapti iecirtu akmenī un nuobraũcu (vernichtete) visus zuobus Rutzau];

4) abfahren:
zirgu, ratus. zirgi putās nuobraukti LP. VII, 1156;

5) glatt fahren:
ceļu;

6) zurücklegen:
viņš jau bij labu gabalu nuobraucis;

7) im Fahren übertreffen:
viņš visus ar savu sirmi nuobrauc. Refl. - tiês,

1) sich mit fahren abquälen, viel fahrend ermatten:
ja visu dienu esi nuobraucies, tad nav iespējams vakarā sēdēt pie rakstāma galda A. XI, 35

2) um die Wette fahren:
iesim nuobraukties od. uz nuobraukšanuos, wollen wir um die Wette fahren Kurs.

Avots: ME II, 764

‡ nùodzîvât,

1) = nùodzîvuôt 1: nuodzīvāju tur trīs gadi Siuxt;

2) = nùodzîvuôt 2: dē̦ls māju nuodzīvajis Salis. nuodzīvet visu naudu Strasden (-et kann hier auch aus -uot entstanden sein);

3) = nùodzîvuôt 4: pulkā darbu nuodzīvā Tdz. 50201. siens jau būs nuodzīvāts (= siena darbi jau būs beigti) Siuxt. di[v]padsmit dienu jānuodzīvā (= jānuostrādā) Frauenb. nuodzīvet (= nuokuopt, nuostrādāt) sìenu, pļavu Strasden. kaŗuotes ar smilktīm n. spuožas Frauenb., die Löffel mit Sand blank putzen. Refl. -tiês,

1) = nùodzîvuôtiês 1: nuodzīvājies ar me̦lnu mēli Frauenb.;

2) sich mit etwas beschäftigend schmutzig werden
Siuxt: senāk bē̦rni cepa pīlādžu uogas uz uoglēm un pie tam nuodzīvājās it kâ čigāni.

Avots: EH II, 43

‡ nuogatavêt, reif werden Seyershof: uogas jau nuogatavējušas. Refl. -tiês AP., Heidenfeld, reif werden.

Avots: EH II, 45

‡ nùogatevîtiês (mit e aus a ?) Ramkau, reif werden: labība, uogas nuogatevījas.

Avots: EH II, 45

nùoiêt [li. nueĩti], intr.,

1) untergehen:
saule nuoiet;

2) weggehen:
nuogāja viem brāliem un nuoklīda I Mos. 38, 1;

3) abgehen:
nuoies tava puogas galva nuo ple̦ciem BW. 13730, 25. dažs labs nuogāja neceļā Kaudz. M. brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds LP. IV, 98. kad vīri baŗas un grūtu sievu sit, ka viņas auglis nuoiet... II Mos. 21, 22. nags, āda mati nuoiet. šī prece ātri nuoiet, diese Ware hat schnellen Abgang. mājas bija ar uguni nuogājušas, das Gesinde war im Feuer untergegangen Lautb.;

4) abgehen, schwinden, heilen:
niezis nuoiet LP. II, 54. ruodzei būs nuoiet Tr. IV, 178;

5) hingehen:
es negāju tuo celiņu, kur nuogāja ļauni ļaudis BW. 9118. viņš e̦suot nuogājis galā Vēr. II, 203;

6) ergehen:
ar šuo nieka grēdzēnu nuogāja pa˙visam griezi LP. IV, 84. tik aplam(i) man sen nav nuogājis V, 191;

7) herunterkommen, verkommen, [krepieren
Adsel]: vai, kāds tu ļuoti nuovārdzis un nuogājis (häufiger: nuogājies) izskaties! LP. VII, 656. [kāpēc tu tāds nuogājis, vai slims gulēji? Dond.]; zuweilen mit dem Zusatz nuo grauda: viņš jau pa˙visam nuo grauda nuogājis Grünh.;

8) zurücklegen:
es nuoietu vēl kādas piecas vertses Kaudz. M.;

9) machen, ein bestimmtes Geräusch hervorbringen:
plaiks nuoiet puodi LP. IV, 80. kūts durvis nuoiet čīks! I, 124; 10) (zur Bezeichnung der perfektiven Handlung) das Gehen beendigt haben: gulēt tautas nuogājušas BW. 26698. Refl. - tiês,

1) sich müde gehen:
jūs laikam nuogājušies? MWM. XI, 33. bijis labi kuo nuoieties LP. VII, 603;

2) ergehen:
viņam slikti nuogājies. vai patiesi jums tâ nuogājies? Sil.;

3) herunter-, verkommen:
saimniecība nuogājusēs uz pēdīguo Vēr. I, 1312. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka nevarēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117;]

4) passieren, geschehen:
kur nuoietas, ka tuo kungu par daudz, tur tuomē̦r ne˙viens nebūs īstais Sil. Subst. nùoiešana,

1) Weg-, Abgehen:
matu nuoiešana, der Haarausfall;

2) der Abgang:
tai precei nuoiešana ar˙vien laba;

[3) mēneša nuoiešana, Menstruation
K. Blau Paduomi sievām un mātēm]; nùoiešanâs, das Gehen bis zur Ermattung.

Avots: ME II, 791

nùojem̃t,

1) ab-, wegnehmen:
n. munu vainadziņu Tdz. 40017. ar zâlēm n. kam sāpes Dunika, Kand.;

2) = nùovâkt 2: n. (mit em̂ ) kāpuostus, uogas (Kaltenbr.), rāceņus (Frauenb.);

3) photographieren
(perf.; r. снять ): atļāva sevi n. Janš. Līgava II, 319;

4) nicht gehorchend jem. zum besten haben
Iw.: zirgs nuoje̦m sievišķi vai kādu puišeli;

5) "?": nedega plinte, kad taišņi biju nuojēmis lielu zaķi savā ābuļdārzā Jauns. Raksti VIII, 393. Refl, -tiês,

1) sich
(dat.) abnehmen: ce̦purīti nuosajēmis Tdz. 55723 var.; für sich ab-, wegnehmen; heiraten: nuosajem ve̦cu sievu! Tdz. 45907;

2) = nùostràdâtiês Frauenb.: nuojēmāmies visu pēcpusdienu me̦ncas škē̦rzdami Dunika, Rutzau;

3) sich photographieren lassen
Strasden.

Avots: EH II, 49, 50

I nùokārst: nuokārsušas auzas (Dunika), uogas (Warkl.). nuokãrsis cilvē̦ks - auch Dunika. n. (nuodzīvuot) dižu ve̦cumu Gramsden, Rutzau. te˙pat mūžu nuokãrsīšu ebenda.

Avots: EH II, 52

nùokavêt, tr.,

1) versäumen, verzögern, aufhalten:
nuokavē̦ts laiks, kad mājā tik daudz darba Apsk. nuokavēju miegu savu BW. 12532. dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti nuokavēja (Var.: aizkavēja) 29316, 2.;

2) verbringen:
ne dieveŗu, ne māsiņu, kur vakaru nuokavēt (Var.: pavadīt) BW. 22336. Refl. - tiês, sich verspäten: viņš visai ilgi nuokavējies. Subst. nùokavẽjums, die Verzögerung; nùokavêšana, das Sichverspäten; nùokavê̦tãjs, wer veräumt, verzögert, aufhält.

Avots: ME II, 795

[nùoknābât,

1) abpicken:
cāļi nuoknābāja putraimus N. - Peb. vistas nuoknābāja uogas Widdrisch;

2) tothacken:
gailis nuoknābāja cāļus Salis.]

Avots: ME II, 799

‡ nùokņapât Kaltenbr., = nùoknābât 1: vistas nuokņapā uogas.

Avots: EH II, 55

[nùoknibinât,

1) abknibbern:
bē̦rns nuoknibinājis karašai virsu Lis.;

2) zupfend absäubern:
n. ērkšķuogas Bauske;

3) knibbernd wund machen:
bē̦rns nuoknibājis degunu asinīs Salis. Refl. - tiês, eine Zeitlang knibināties: pie šā darba nuoknibinājuos visu dienu Bauske, Widdrisch.]

Avots: ME II, 800

I nùokniẽtêt: auch Frauenb.; n. (= nuoraut, nuolasīt) uogas Strasden.

Avots: EH II, 55

[nùoknubinât, = nùoknibinât (aber ernstlicher arbeitend): n. uogas Bauske. Refl. - tiês, eine Zeitlang trödeln Dond.]

Avots: ME II, 800

‡ nuokņubinât Frauenb., = nùoknubinât: bē̦rni nuokņubinājuši visas pākstis zirņiem, uogas ērkšiem. Refl. -tiês (s. ME. II, 800 unter nùokņubelêtiês): auch Frauenb.

Avots: EH II, 55

nùolasît, tr.,

1) ablesen, absuchen:
visas uogas mežā nuolasītas. tārpi jānuolasa nuo kāpuostiem. gan es tavus sirmus matus pa vienam nuolasīšu BW. 23354. vilki nuolasa kumeļus un jērus Dünsb.;

2) das Lesen einer Schrift beendigen, ablesen:
kad dzejnieks savas dzejas nuolasīja... Vēr. II, 732. jaunais mācītājs nemē̦dz savus sprediķus nuolasīt, bet runā nuo galvas;

3) aussuchen:
drukāti kâ nuolasīti LP. VI, 864. [Refl. - tiês,

1) zur Genüge lesen:
stāsts tik skaists, ka nevarēju nuolasīties vien Ruj. u. a.; visu dienu nuolasījuos sē̦ņu;

2) sich (verstohlen) entfernen:
n. pie malas Drosth.]

Avots: ME II, 808

nùolèkt,

1): kre̦klam visas puogas nuole̦c Seyershof;

4): auch Pas. IX, 406 (aus Welonen); herab- resp. hinabfliegen
Dunika: putns nuolēce nuo kuoka; ‡

5) abnehmen
(intr.) Lng. (unter lēkt): mēness nuole̦c: ‡

6) sterben:
gan gŗūti tiem, kam tē̦vs un māte nuole̦c ("mit Tode abgehen") Stender Deutsch.-lett. Wrtb. (unter "Tod" ). nuolēkt nuo šejienes, die Welt räumen ebenda (unter "räumen" ). Subst. nùole̦kums Lng., das Abnehmen, der Niedergang.

Avots: EH II, 62

nùoļi: mēs visi n. e̦sam dzẽ̦ruši AP., Erlaa, Nitau. aug visas nuoļas ebenda. nu visi n. kuopā Nötk. nu, n., kuo nu sacīsit? ebenda. Als Adverb: nùoļi (= nuo vienas vietas) lasīt uogas Weissensee.

Avots: EH II, 65

[nùoluksît, gierig auf(fr)essen: šis nuoluksījis visas uogas N. - Peb.]

Avots: ME II, 813

‡ nuomačât Behnen, zertrampeln: n. uogas. Refl. -tiês Frauenb., sich ohne Erfolg abmühen: es visu cēlienu nuomačājuos te vien uz panta (mīdīdams pantu labības šķūnī).

Avots: EH II, 65

nùonãkt,

1): īsti nuonākuse vasarāja ... gan nebija Janš. Mežv. ļ. II, 343. zirņi, labība, uogas jau nuonāk(st) Grob.;

2): (fig.) kâ nu tâ var n., ka nav ne drēbju gabaliņa mugurā! Kand. nuonācis nuo grauda, nuonācis grūtuos apstākļuos Vank.;

3): gaida savu māmuļīti ... atte̦kam; sīkas uolas vien nuonāca, māmuļīte nenuonāca BW, 4244 var. Refl, -tiês, ‡

2) reif werden
Frauenb., Iw.

Avots: EH II, 71

[nùouôguôt,

1) (alle Beeren) ablesen:
n. visas uogas;

2) lesend (Beeren) berauben (der Beeren):
šis mežs jau nuouoguots, in diesem Wald sind alle Beeren schon abgelesen;

3) (auch reflexiv) eine Zeitlang Beeren lesen:
nuouoguot(ies) visu dienu.]

Avots: ME II, 880

‡ nùopuõgât, ‡

2) mit vielen Knöpfen versehen:
brālīša līgaviņa ar puogām nuopuogāta: priekšā puogas, mugurā Tdz. 45132; ‡

3) eine Weile schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
kad aizvede bārinīti, lakstīgala nuopuogāja Tdz. 38518. Refl. -tiês, ‡

2) = ‡ appuõgâtiês.

Avots: EH II, 79

‡ nùoškūt (mit hochle. šk aus šķ?),

1) = nùoskũt: šķitu [bārdu] nuoškūtu Tdz. 57630, 5 (aus Tilža);

2) "nuošķīt": n. uogas Sessw.

Avots: EH II, 94

nùospraũkstêt, nùospraũkšķêt, nùospraũkšêt, intr., einen prasselnden, knallenden, knisternden Schall von sich geben: re̦tumis nuospraukš pret luoga rūti lietus priekšvēstneši Stari III, 222. viņa rāva uzvalku vaļā - dažā vietā nuospraukšķēja, dažā plīsa AU. Auch refl. -tiês, zur Bezeichnung der Intensität: biksēm puogas nuospraukšējās A. XX, 79.

Avots: ME II, 856

[nuotece, die Abflussröhre Wid.] nùotecêt [li. nutekė´ti), intr.,

1) abfliessen, ablaufen, verlaufen, abrieseln, abrollen:
ūdeņi bij sen jau nuotecējuši Kaudz. asinīs lācis nuotecējis LP. VI, 520. gredzeniņi nuotecēja tautu dē̦la ruociņā Ltd. 681. pulkstenis nuotecējis. laiks nuotecējis, die Frist ist abgelaufen;

2) hin-, wegfliessen, hin-, weglaufen:
tie uz Rīgu nuoteceja BW. 12008. [ruobeža te nuote̦k U., die Grenze geht hier weiter];

3) bespritzt, beschmiert werden:
spannis vis˙garām nuotecējis brūnām asinīm JR. III, 78;

4) im Laufen überholen:
aun[i], meitiņa, baltas kājas, iesim abi tecēties! ja tu mani nuotecēsi, būsi mana līgaviņa BW. 593. Refl. -tiês,

1) sich müde laufen:
bē̦rns pa visu dienu nuotecējies;

2) reif werden, nachreifen:
jāņuogas jāatstāj, lai nuote̦kas A. XX, 589.

Avots: ME II, 873

‡ nùoutît,

1) ablausen
Mesoten u. a.;

2) etwas Winziges (z. B. Beeren) ablesen od. (schlecht gewachsenes Getreide) abmähen:
n. uogas C., Ermes, Trik. n. sīku labību Serbig. Refl. -tiês,

1) sich ablausen
Mesoten;

2) eine gewisse Zeit hindurch trödeln
Ermes: viņš tīrumā nuoutījās vien.

Avots: EH II, 103

[nùovelêt,

1) (n. drēbes), eine Perfektivform
zu velêt (drēbes): šuo biezuo aude̦klu vajag krietni nuovelēt Widdrisch, Jürg.; "mit der Kleide Beiche verrichten" (sic!) L.;

2) eine Zeitlang
velêt: meičas nuovelēja visu dienu;

3) durchprügeln:
es tevi krietni nuovelēšu, lai mugura paliek zila Infl., Jürg., Lennew., N.-Peb., Gramsden, C.;

4) "nuodauzīt": n. sakņu duobes Mar. u. a. kre̦klam visas puogas nuove̦lē̦tas (= velējuot nuodauzītas) Salis, Ermes;

5) erschlagen:
n. žurku Pampeln. Refl. -tiês, bis zur Ermüdung velêt: viņa visu dienu nuovelējusies Salis.]

Avots: ME II, 884, 885

‡ nùovicât,

1) (ab)schlagen, abprügeln:
kad labību kuļ spriguļiem, tad beidzuot vēl ruogas ar vicu nuovicā Welonen. n. suni ar rīksti C., Wandsen;

2) hastig aufessen
C., Ermes, Lemb., Trik., Wolmarshof.

Avots: EH II, 107

nùozagt, Refl. -tiês: ja es gribēju kuo darīt, man bija jānuozuogas kaut kur vienatnē Jauns. Nesk. saulē .205.

Avots: EH II, 108

uôga (li. úoga "Beere"),

1) uogs Manz., die Beere:
uogas lasīt, uogās iet, Beeren lesen. aug skābi uogi Manz. Post. I, 237. tas kâ lāčam zemeņu uoga Br. sak. v. 588. viņš iemeta šņabi kâ uogu. - uogu dārzs, der Obstgarten U. - eljes uoga, die Olive St., U.; čūsku (zalkšu) uoga, paris quadrifolia Mag. IV, 2, 44; vilka uogas Gold., daphne; vīna uogas, Weinbeeren U.;

2) lielas uogas, die Pocken
U.; mazas uogas, Masern U.; vidējas uogas, Windblattern Bergm. und Ruj. n. U. Zu ksl. agoda, got. akran "Frucht" u. a., s. Lidén IF. XVIII, 503 ff., Walde Vrgl. Wrtb. I, 173, Trautmann Wrtb. 202; über li. uoglis "Schössling" vgl. Būga LM. IV, 444.

Avots: ME IV, 413, 414

pabrucinât,

1): "Dīcm." ME. III, 10 zu ersetzen durch "Pas. II, 360". pabrucini (reibe ein wenig)
gre̦dze̦nu! Pas. VII, 264; "patrīt (izkapti)" Dunika; ‡

2) (ein geringes Quantum) abstreifen
Saikava: p. uogas.

Avots: EH II, 122

‡ pačuminât Frauenb., ein wenig fressen: lai aitas pačumina ruogas!

Avots: EH II, 125

‡ pagatevêt(iês) Ramkau, = pagatavuôtiês: kad uogas ir zaļākas nuolasītas, tad liek, lai tās pagatevējas.

Avots: EH II, 133

‡ pakare,

1) die Türhänge:
durvis ... ar dze̦lzu pakarēm Janš. Dzimtene IV, 285. durvis tâ cirzdama, ka vai nuo pakarēm le̦c ārā Bandavā II, 127;

2) "?": varē̦tu grābt (scil.: ērkšķuogas) riekšavām pa visām ce̦ru pakarēm Brigadere Skarbos vējos 26.

Avots: EH II, 140

palasît, tr., ein wenig lesen, sammeln, aussuchen: uogas, gramatas. tam devu ābuolu palasīdama BW. 33592. dali, mana māršiņa, palasīdama, dižam dižu, mazam mazu! RKr. XVI, 215. Refl. -tiês, ein wenig für sich (gemütlich) lesen, sammeln: viņa paadījās, palasījās.

Avots: ME III, 56

paluôdze,

2): auch AP., (mit uô ² ) Orellen;

3): rauju te˙pat paluôdzē ² uogas Frauenb.; ‡

5) "paslieksne salmu gubenī" Druw.

Avots: EH II, 153

‡ pamîkšuoņām ² Ramkau, = pamîšãm: klājienu taisuot kūļiem ruogas salaiž p.

Avots: EH II, 157

I pãrdãvât,

3): mit ā`r PS.; pārdāvāja sulaiņam uogas Pas. VIII, 138.

Avots: EH XIII, 198

pãrlasît: viss siliņš jau lasīts (uoguojuot) uņ pārlasīts reižu reizēm Saikava. visai netīras tās uogas nav, bet tuomē̦r jāpārlasa Linden in Kurl. p. kartupeļus, sē̦klai zirņus Oknist. Refl. -tiês, ‡

3) (über eine schwierig zu passierende Stelle) hinübergelangen
Kaltenbr.: p. kājām pār pļavām.

Avots: EH XIII, 205

[pãrmaidzît, noch ein Mal od. oberflächlich maîdzît: p. uogas.]

Avots: ME III, 165

‡ pãrpum̃pât Dunika, umknöpfen (losknöpfen und darauf von neuem zuknöpfen): p. puogas.

Avots: EH XIII, 208

‡ pãrsviedrinât, schwitzen machen (?): šās uogas spirdzina pakrūti un pārsviedrina Lange Latv. ārste 8.

Avots: EH XIII, 213

pasir̂ds, -s, pasir̂de, die Partie unter dem Herzen; - der Magen L.: spaidās ar žņaudzēju pasirdī Vīt. [pasirds tuo nevar saēst, der Magen kann nicht verdauen Für. I, unter ēst.] Der Plur. pasirži, die Herzgrube [lV.-Kurl.], V.: pakrūte apņe̦m pasiržus jeb lāmiņu un ribu galus Konv. ² 3037. grūti strādājuošam pasirži sāp Etn. III, 159; II, 149. pasiržuos spiežuot Konv. ² 2085. pirtī mazgājuoties, bē̦rniem ceļ pasiržus, ar lūpām smūkšķinuot BW. I, S. 182; pasiržuos, im Herzen Hug. Mag. IV, 2, 145. So auch: klusas nuopūtas zuogas iz pasiržiem Step.

Avots: ME III, 98

pašķĩt [li. paskìnti], tr., eine Zeitlang abblatten, abstreifen, abpflücken: kāpuostus, apiņus, ābuolus. lai laurus pašķinu, kâ šeitan viņus šķinu MWM. VI, 404. Refl. -tiês, für sich ein wenig abblatten, abstreifen, abpflücken: ej, meitiņ, pašķinies jāņuogas! Pur.

Avots: ME III, 114

pasnabrenêt "?": uogas jau tik tāļu ienākušās, ka jau var drusku pasnabrenēt Kav.

Avots: ME III, 104

[patraišķît,

1) (eine geringe Quantität) zerquetschen:
patraîšķît uogas Kl.;

2) ein wenig zerstreuen
Nigr. (mit aĩ), Bers.;

3) (eine beschränkte Quantität) herunterschlagen:
p. le̦dte̦kas N.- Peb.]

Avots: ME III, 123

piẽkraste Drosth., Nigr., Bauske, piekraste Arrasch, piēkraste ² Adiamünde, das Ufer samt der nächsten Umgebung, das Ufergebiet: vīnuogas, kuru dzimtene ir Kaspijas jūras dienvidus piekraste A. v. J. 1899, S. 68. smilšainajā Baltijas piekrastē Jaunā Raža IV, 11. viņš atruodas piekrastes malā A. v. J. 1898, S. 349. viņi nāca tuvāk un tuvak piekrastei Vēr. v. J. 1904, S. 646.

Avots: ME III, 259

pìemiņa,

1) das Gedächtnis:
piemiņā lai palika šā vakara dancuojums BW. 24033. viņš pie mums labā piemiņā, er steht bei uns in gutem Gedächtnisse U.;

2) das Andenken:
tu nuomirsi, es palikšu, kuo turēšu piemiņām? BW. 1812 var. lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju jaunajām māsiņām BW. piel.2 17490. pa svētdienu piemiņa nuo se̦natnes laikiem atlikusēs Etn. I, 75;

3) die Erinnerung:
kuo žē̦las piemiņas tev sirdī zuogas? Rainis Gals un sākums 15.

Avots: ME III, 273

pìešũt,

1) annähen:
piešūn manam kre̦klam puogas Blaum. Pie skala ug. 97;

2) zur Genüge (fertig) nähen;

3) nähend, mit Genähtem anfüllen:
piešuvusi pilnu skapi ar jaunām drēbēm. Refl. -tiês,

1) unabsichtlich angenäht werden:
puoga piešuvusies nepareizā vietā;

2) anbinden, sich (an jem.) dranmachen.

Avots: ME III, 302

pìezagt, viel, zur Genüge, zum Überfluss stehlen Spr. Refl. -tiês, heran-, hinzuschleichen: lē̦nām piezuogas pūķim klāt LP. VI, 1, 102. čigāns bij piezadzies drēbēm un aiznesis V, 367.

Avots: ME III, 312

I plucinât, tr., intr., rupfen, raufen, zupfen: vilnu, spalvas plucināt, Wolle, Fedem zupfen. plucināt - putnam spalvas nuoplēst, nuoplūkt Mar. n. RKr. XV, 131. matus plucināt, an den I Haaren raufen: vējiņš matus plucināja (Var.: purìnāja) BW. 10204 var. gan es tavus garus matus palē̦kdama plucināšu 21779, 4. audzi tu, puisīti, spruogainiem matiņiem! ja Laimiņa nuolikusi, es tās spruogas plucināšu 9367. (maguoniņai) sveši ļaudis dzīrās lapas plucināt 15732. talkā linus plucināja 28412, 1. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. tā ir bāriņu tiesa, ka visi tuos plu-cina kâ zirnīšus ceļmalā Aps. puiši meitas plucina ("= muoca") Dond. māte mani mazu meitu ciempuišiem pasuolīja: kad uzaugu liela meita, tâ kâ cāli plucināja BW.10230. - dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III.185. Refl. -tiês, sich raufen, rupfen, zupfen; streiten; schäkem: puiši un meitas plucinās Dond. Wohl identisch mit li. < kur. plùcinti: karklýnus . . . plùcinti ir draskýti Scheu-Kurschat Tferm. 40, 11; vgl. plūkt und plukt.

Avots: ME III, 353

puõga, auch puogs U.,

1) der Knopf:
tas man pie puogām ķeŗas! das beleidigt mich, ist mir nicht angenehm Etn. 11, 109;

2) puõga Bl., die Schelle
U., Bielenstein Holzb. 535;

3) Gewicht bei einer kleinen Wage
Infl. n. U.;

4) puogas, Korallen
Elv.;

5) die Samenkapsel des Flachses; das Hopfenköpfchen;

6) galvas puoga, der Kopf
(verächtlich) BW. 13714;

7) krievu puoga, Witwenblume (scabiosa)
Konv. ² 3874; zaķu puogas, Trollblume (trollius europaeus L.) Konv. ² 3226; dze̦lte̦nās puogas, eine Art Pflanzen A. XX, 939. Dürfte (vgl. Zubatý BB. XVIII, 264) verwandt sein mit aksl. pǫgy "corymbus"; vgl. auch (kurisches?) pañga.

Avots: ME III, 454

puõguôts, mit puogas 5 versehen: puoguoti lini Balss.

Avots: ME III, 455

puõļa: mit ùo Ramkau; tupiņu pùoļas ebenda. "kartupeļu augļi - uogas".

Avots: EH II, 346

pùrvs (li. pur̂vas "Strassenschmutz"), auch purvis (?) L., U., purve St., ein Demin. pur̃velis Līn., pùreîts ² (ostle.) FBR. VI, 38, purvinītis Pas. III, 459 (aus Asüne), der Morast, Sumpf: Sprw. purvi, meži pūst, parāds nepūst. kādā purvā iebrien, tādā (od. tādas) uogas jālasa. piedzē̦ruši kâ purvji (?) Kaudz. M. 303, von stark besoffenen. pur[v]u kāja U., Ausläufer eines Morastes, - eine sumpfige Stelle. Nach Bielenstein Holzb. purvis (?): die Niederung. Vgl. allenfalls purdulis; anders einerseits Būga KSn. I, 277 (zu li. purliotisi "burdać się", apipur̃lyti "obłocić", serb, prljati "purvinti, tepti" u. a.), andrerseits W. Schulze Berliner SB. 1910, 792 und Löwenthal lndog. Jahrb. III, 97. In Betracht käme noch nsorb. para "Kot", wenn mit -a- aus ō, und wenn li.-le. -urv- hier aus -uorv- entstanden wäre.

Avots: ME III, 421

pušķis, pušks Nigr., ein Demin. pašķiņš BW. piel. ² 4611,

1) ein Blumenstrauss, Bänderstrauss
Bergm. n. U., ein Büschel überhaupt, eine Troddel (der Plur. anch in der Bed.: Fransen): viņš nuopirka mirtu pušķīti Vēr. I, 826. meitas man cimdus ada, trejus pušķus pušķuodamas BW. 11132, 2. ņemiet vienu pušķi! Glück II Mos. 12, 22. tiem sev pušķus darīt būs viņu drēbju staruos IV Mos. 15, 38. - zābaku pušķis, die Stiefelquaste Dr.;

2) der Schmuck überhaupt:
kalpuones... darbuojas ar istabas puškuošanu; ... pie puškiem piede̦r arī rāceņi, kuruos sasprauž ruogas, piekabina tuos . . . pie griestiem Janš. Dzimtene V, 213. Zu pusks.

Avots: ME III, 438

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs, ‡

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359

I riẽksts, rieksta (?) Manz. Lettus, riẽkste PlKur., ein gen. s. riekša BW. 17256, 1 var. (der infl. gen. pt. rykstu Pas. I, 222 dürfte als rīkstu - mit hartem r- aus riekstu zu lesen sein), die Nuss, Haselnuss: Sprw. rieksts nuo lazdas tālu nekrīt, der Apfel fällt nicht weit vom Stamm. lazdā kāpu riekstus raut BW. 5836, 3. šķinu riekstus, lasu uogas 13478, 8. bij man viena riekša (Var.: rieksta) pēc pie zemītes lagzdu liekt? 17256, 1 var. - riekstu kuoks, der Haselnussstrauch Mar. n. RKr. XV, 133. riekstuos iet, riekstuot, Nüsse suchen, lesen. - e̦ze̦ra rieksts od. e̦ze̦rrieksts, auch ūdens rieksts RKr. III, 73, die Stachelnuss, Teichnuss, Wassernuss (trapa natans L.); zemes rieksts,

a) gew. der Plur., bei Fischer 271 zemenes rieksti, Saubrod (lycopordon cervinum)
Mag. IV, 2, 69, (z. riekstes St.) Schweinstrüffeln, Trüffeln (lathyrus tuberosus) U.;

b) Hirschbrunst (boletus cervinus)
Dond. n. U.; Vāczemes rieksti, Walnüsse U. Der gen. riekša entweder zu einem nom. *rieksis = apr. [bucca] reisis "[Buch]-ecker", oder eher zu einem nom. *riekstis (:li. riešutỹs). rieksts entweder aus *riesk[u]tas neben li. ríešutas (mit š aus ide. sk), oder aber kontaminiert aus *ries[u]ts . *ries[u]ks (Deminutiva neben li. ríešas dass., s. Trautmann Wrtb. 241). Daneben slav. orĕxъ dass. (zum o- s. Mikkola IF. VIII, 302) mit x aus s oder (s. Slblt. Et. 58) sk̑. Zur Wurzel von rist IV (slav. orĕxъ in diesem Fall etwaringsherum Losgeklaubtes) ?

Avots: ME III, 544, 545

I rĩt, Refl. - tiês,

3): drudzis nuo dūmiem rijies un guldzījies Pas. XIII, 343; ‡

4) sich schlucken lassen
Auleja: tās uogas taišņi cē̦las (ganz) rijas (sind leicht zu schlucken).

Avots: EH II, 376

I ruõga: tīras rudzu ruogas BW. 12240, 2; eine ausgedroschene Ähre NB.; eine leere Ähre Frauenb., Iw.; die Scheinähre des Hopfens Frauenb.: kad apīnis nuozied, tad viņam kâ pirsta gali tādas ruogas.

Avots: EH II, 391

I ruõga Wolm., PS., C., Līn., Salisb., ruôga Gr.-Buschhof, rùoga ² KL, Prl., ein Demin. ruogiņa BW. 13910, 4, die vom Halm gebrochene Ähre U.; die leere, ausgedroschene Ähre Salisb.; (fig.) ein ährenartiges Bündel: nuoslauka ruogas (neizkultas vārpas) ... nuo labības riņķa Plutte 100. ruogas kult, die abgebrochenen Ähren überdreschen U. virs tās liek . . . salmus, ruogu galus uz augšu un re̦zgaļus uz apakšu Konv. ¹ 763. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73 (aus Wohlfahrt). staru ruoga Zalktis I, 145. zem apakšlūpas atstāja mazu spalvu ruodziņu Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 25. Etwa (wenn mit uo aus on) - als die Gekrümmte - zu li. reñgtis "sich krümmen", ae. wringan "drehen" , an. rangr "schief". rǫng "Knieholz" u. a. (resp. ae. wrencan "drehen, ringen")?

Avots: ME III, 577

I ruoģêt , -ẽju, tr., "uogas%20at%C5%A1%C4%B7irt">ruogas atšķirt": rudzus ruoģēt Schrunden.

Avots: ME III, 578

sablaizît,

1) zerquetschen:
s. uogas Wandsen;

2) unordentlich zusammenwerfen:
sablaîzît ² drēbes kaktā Rutzau.

Avots: ME III, 594

sadricinât, tr., durchschütteln, -rütteln: māte sadricina meiteni pie matiem Sassm. sadricināt ābeli, lai ābuoli krīt zemē Dond. Refl. -tiês, sich zerrütteln, zerrüttelt werden: uogas ve̦duot sadricinās Sassm.

Avots: ME III, 613

saêst,

1): s. (sakuost) garuozu AP.;

2): visas uogas bija saē̦stas Janš. Mežv. ļ. I, 68; "visu apēst" Kaltenbr.: saē̦d visu, lai cik daudz ir savārīts AP.; aufessen,
apēst: vēl viens kumāss jāsaē̦d Gramsden (apēst sei in dieser Bed. hier unbekannt). kuo man duo[d], tuo es saē̦du Ahsw. n. FBR. IX, 110. kukuli ātri saē̦d Pas. VIII, 371. runādamies svešais bija maizes riku saēdis Janš. Mežv. ļ. I, 19. viņš ieskatās, ka ... ābuolis ļuoti skaists, un saē̦d pats tuo Nīca 54. Refl. -tiês, ‡

3) viel arbeitend die Gesundheit ruinieren
PV.: tikām ēdies ar lieliem darbiem, kamē̦r saēdies pie beidzamā gala.

Avots: EH XVI, 407

sagaidît, Refl. -tiês: viņi visi tai mežā sagaidās un tad iet kuopā lasīt uogas Kand.

Avots: EH XVI, 407

salasît,

1): nevar naudas s. (= sakrât) Zvirgzdine. guovis neduod piena; nevar s. ebenda. "leišuos"

ME. III, 666 in "Leišuos" zu verbessern. Refl. -tiês,

1): s. uogas un sēnes Seyershof;

3): auch Pas. VIII, 133; X, 36; XI, 357; ‡

4) "kupli izaugt": taidi miezē̦ni ir, - gan sazalasīsies Lubn. n. FBR. XVII, 135.

Avots: EH XVI, 423

saļe̦kât,

1) knetend mit Wasser vermischen:
s. mālus Wrangelshof; zusammenkneten, -quetschen: s. uogas Lenzenhof;

2) "sabradāt": s. zābakus Mar., Smilten, Allendorf, Salisb. u. a.; s. kājas Dunika; mit unsaubern Füssen besudeln: peles saļe̦kājušas pienu netīru Nötk. bē̦rni saļe̦kājuši sedzeni Wolmarshof;

3) zahlreiche Spuren hinterlassen:
te laikam daudz zaķu, ka tik daudz pē̦du saļe̦kāts Vank.

Avots: ME II, 678

sapuogât: visas puogas (acc.) sapuogāju Tdz. 58258, 1.

Avots: EH XVI, 440

sar̂kanuôt,

1) tr., rot machen, färben
Wid. - Part. sar̂kanuôts, rot, rötlich, gerötet: sarkanuota saule lēca BW. 1251. tāļu pār pļavu kūpēja sarkanuotās ziedu dūmakas Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 29;

2) auch sarkaņuôt, intr., sich röten; rot schimmern:
zemeņuogas, kas uz mūŗa sarkanuoja MWM. VI, 324. pie kājām tai uoga sarkanuoja VIII, 485.

Avots: ME III, 721

sašķibît, (eine Menge) sammelnd abreissen, abpflücken, abblatten, abhauen: s. riekstus, uogas, lapas, skujas.

Avots: ME III, 755

sašķîdît, zerquetschen: s. uogas Gr.-Buschhof, Warkl.

Avots: ME III, 756

sašķiêdêt, = sašķīdinât, sašķîdît: s. kartupeļus vāruot Wolm.; ve̦duot sašķiedēt uogas Jürg., Siuxt.

Avots: ME III, 756

sass,

1): auch Ekengraf, Lennew.;

2): auch Bērzgale, Borchow, Kaltenbr., Saikava, Zvirgzdine, sass, -s Ramkau: uogas vēl sasīs Ramkau;

3): "ein Kind, ein Jüngling (verächtlich)"
Saikava;

4): Schorf auf einer halbverheilten Wunde
Kaltenbr.: apme̦tas s.; pēc nuokrīt; die Krätze Bērzgale, Zvirgzdine;

5): sasi vien ... šuovakar sabraukuši Tdz. 58711 (aus Bērzgale); ‡

6) nardus stricta Oknist.

Avots: EH XVI, 450

sass,

1) Adj., unreif
U., Selb., Adleenen,Kreuzb., Warkl., Gr,-Buschhof, Sonnaxt, Friedrichswald: uogas vēl sasas Berent n. U. augli vēl sasā Friedrichswald;

2) sass Lis., Lubn., Mar., Sunzel, Schwanb., Kl., Adleenen, Golg., Warkl., Smilten, Heidenfe1d, Bers., Meiran, Kreuzb., Nerft, Gr.-Buschh., Wessen, Bauske, sasis Oppek., Sessw., Gr.-Jungfernhof, Kolmar n. U., sass, -s, eine unreife Frucht (od. Beere);
auch: eine verkrüppelte, nicht ausgewachsene Frucht Gr.-Buschh.: šuogad ābuoļi būs vē̦ļi: visi vēl sasuos Buschhof (Ksp. Krettzburg) n. FBR. IV, 77 (auch Lubn.; sašuos Berent n. U.). kuo jūs tur lasāt? tie tik tādi sasi (unreife Beeren) vien ir! Smilten. tagad jau vēl lāga uogu nav, ir tikai sasi Mar. sasu nevajag ēst, juo tas ir veselībai kaitīgs ebenda. ābuoļu daudz piekritis, bet visi sasi vien, nevar ēst Gr.-Buschh. es salasīju sasis; Halme ohne Ähren (od. unreife Körner?): jāšu... jaunu miežu apraudzīt: kâ tie auga,... kâ tiem sasi briedumā Kreuzb. n. Latv. Saule 1926, S. 410;

3) fig., der Grünschnabel
Kreuzb., Lubn.;

4) sasi, kleine Geschwüre
Lubn.; sasi nelabie, eiternde Drüsen (hauptsächl. im Genick) Gr.-Sessau: Jānīša vaigs apauga ar sasiem Pas. III, 293 (aus Bewern);

5) mit der Krätze behaftet, schmutzbedeckt
Zaļmuiža. Wohi nebst saksis (?) zu li. šāšas "Schorf" (zur Bed. vgl. krams II). s. Prellwitz Wrtb.2 233 unter

Avots: ME III, 744, 745

satraišķît: puika satraišķījis uogas Alswig, Mar. viņam visa galva satraîšķīta nuo šāviena Mar.

Avots: EH XVI, 456

saũlguôze C., Mag. IV, 2, 141, Nigr., Wid., saũlguôzis PS., sàulguôzis ² Kl., saũlguôzis ² Iw., auch saules guozis Lautb. Luomi 134, saul(s)guoznis, saulguozme RKr. IX, 5, die Sonnenhitze, der Sonnenbrand U.; eine den Sonnenstrahlen ausgesetzte Stelle Nigr.: saulguozī gulēt, sich sonnen, in der Sonnenhitze sich wärmen lassen U. liksies... lielceļa malā saulguoznī paguozīties LP. V, 273. jaukā saules dienā izgājuši rijas priekšā pagulēt saulsguoznī 128. mušas saulguozī jau skraidīja Nigr. saulguoznī nuogatavuojušās uogas Janš. viss nuodedzis, nuosvilis saulguoža zaigā JR. V, 145. saulguožuos jau ziedēja gaiļbikses A. v. J. 1900, S. 324.

Avots: ME III, 773, 774

savalnes,

2): apartes
Essen: paši ē̦d saval˜nes pa klēti AP. šie saval˜nēm vien visas uogas apē̦duot ebenda. viņš bieži ē̦d savalnes (etwas Besseres als die Hausgenossen) ebenda, A.-Schwanb., Gotthardsberg, Saikava. es jau ieturēju savalnes Austriņš Raksti V, 225.

Avots: EH XVI, 463

savir̂st ² , werden, entstehen, sich einstellen (von mehrern Subjekten): kramu savirtis daudz, bet uogas nav izaugušas Dunika.

Avots: ME III, 789

sažļekšķêt, gequetscht od. gerütteit sich in eine weiche Masse verwandeln: uogas ve̦duot sažļekšķējušas Schnickern.

Avots: ME III, 799

‡ sažļukt Grenzhof n. Fil. mat. 63 "sašļukt (von Beeren)": uogas gruozā sažļukušas.

Avots: EH XVI, 469

sažņaudzît,

1) wiederholt zusammenpressen, zerquetschen (was fürs Objekt schlimme Folgen haben kann):
s. uogas, kaķi, bē̦rnu;

2) überanstrengen:
s. zirgu Warkl. - Refl. -tiês, = pãrstaipîtiês Schwanb.

Avots: ME III, 800

se̦nlaĩki: nuo senlaikiem viss stāv grāmatā pierakstīts Sonnaxt. uogas piedēstītas nuo sen˙laikiem ebenda. nu jau senlaikiem (längst) tādu nav ebenda. tis jau nav smagi senlaikuos (ist nicht sehr lange her) ebenda. luopi kūtī jau senlaikiem (seit langem, von alters her) Siuxt.

Avots: EH XVI, 477

‡ II sẽre,

1) "?": (spruogas) izbalinājuši baltākas pnr sniega sērēm ziemu uz piesnigušām eglītēm Janš. Mežv. ļ. II, 509;

2) = se̦ra I 1 (mit ẽ ) Frauenb.;

3) "eine Hautkrankheit der schafe"
(mit ẽ ) Frauenb.: tē̦vam kraupis, matei kašķis, ... bē̦rniem suvẽ̦nu s. Tdz. 57270 (aus Alschw.).

Avots: EH II, 482

sē̦rmuokslis (unter sḕ̦rmauksis ² ): auch Sarraiken n. BielU., (mit ê̦r ² ) Valgāle; sē̦rmuokšļam krustiņš uogas galiņā BW. 34130.

Avots: EH II, 482

II sirkt,

1): auch (mit ir̂ ² ) Bershof, Lieven-Bersen, Ziepelhot; ‡

2) reifend sich röten
(mit ir̃ ) Dunika: uogas sāk s.

Avots: EH II, 488

sisenêt, -ẽju, umherstreifend sammeln, suchen: bē̦rni mežā sisenēja pēdējās uogas Kr.-Würzau.

Avots: ME III, 848

šķàidêt ² Sessw., (mit aî) Meiran, Lubn., Saikava, = šķaidît: uogas">uogas.

Avots: ME IV, 21

škaidît,

2): auch (mit aî ) Alswig, Fehteln, Heidenfeld, Linden in Livl., Lubn., N.-Laitzen. ‡ Refl. škaîdêtiês Kaltenbr., auseinandergehen:
uogas ļuoti škaidās.

Avots: EH II, 627

šķeîdêt Saikava, tr., quetschen, den Saft von etw. ausquetschen: uogas. Zu škiêst.

Avots: ME IV, 24

šķîdêt Bers., Golg., Gr. - Buschh., Warkh., -ẽju, šķīdît U., (mit î) Gaigalava, Warkl., (schmelzen, auflösen) N. - Wohlfahrt, šķīdinât U., (mit î) Bers., C., Lubn., Wolmarshof, (mit î ² ) Dond., Siuxt, fakt. zu šķîst, dünn, flüssig machen U., verdünnen, dickflüssig, breiartig machen: šķīdēt (šķīdīt Wessen) uogas Gr. - Buschh. uogas šķīdināt pielejuot ķīselim pienu Lubn. šķīdināt kartupeļus (Kartoffeln so lange kochen, bis sie auseinandergehen) Wolmarshof. lietus (sniegs pavasarī) šķīdē ceļu Bers., Golg., Warkh. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 48

šķiêdêt Arrasch, C., Jürg., Kr., (mit iê ² ) Siuxt, -ẽju,

1) = šķīdêt: kartupeļus šķiêdēt C., Ermes, Wolmarshof. uogas šķiêdēt ² Bauske. ceļu šķiêdēt Warkl.;

2) verspillen, verschleudern, verschwenden
L., U.

Avots: ME IV, 51

I šķīt (li. skìnti "pflücken") Bershof, Bl., Iw., Līn., Kandau, Karls., Nötk., Wolm., Selg., (mit ì ² ) Kl., Prl., šķît ² Zabeln, šķinu, šķinu oder šķīnu, abblatten (Kohl), abstreifen (Hopfen), abpflücken (Äpfel) U.; abrinden, Strauch abroden St.: kāpuostiem lapas šķīt Etn. III, 75. kaza šķina (Var.: šķīna) kāpuostiņus BW. 32583, 8. šķīt runkuļu lapas Salis. dārzā jau šķin sīpuolu lakstus Stari I, 248. rudens vakaruos šķinuši apiņus Etn. III, 73. apiņu šķinamās talkas Konv. ² 4108. šķinu riekstus, lasu uogas BW. 13478, 8. tā puķes šķīna Lautb. Vidv. II, 14. man ērkšķus vien pirksti šķin Stari II, 28. mežu šķīt C. - Subst. šķĩšana, das Abblatten, Abstreifen, Abpflücken: lapu šķīšana Peņģ. Sakņu dārzs 75; šķinums,

1) das (einmalige, vollendete) Abblatten, Abpflücken
U.; das Abgeblattete, Abgestreifte, Abgepflückte: nuolika... zieda tiesai... nuo apiņu šķinuma Janš. Mežv. ļ. I, 23;

2) die Rödung
St., Rodeland V., gerödeter Acker Mag. V, l, 190: rudzus iesēja šķinumā (kur mazi kuoki bijuši) Lub.; šķinums, Name eines Feldes Lvv. II, 169 (aus Kreuzb.); šķinẽjs, einer, der abblattet, abstreift, pflückt: āzīt[i]s... kāpuostu šķinejiņš BW. 2667, 3. gaida ruožu šķinējiņas 14410. Wohl zu an. skinn "Haut, Fell", mhd. schint "Obstschale", and, biscindian "abrinden, schälen" ahd. scinten "enthäuten", mnd. schin "Schuppen im Haar", bret. scant "Fischschuppe" u. a., s. Fick Wrtb. lII ⁴ , 449, Zupitza Germ. Gutt. 156, Stokes Wrtb. 310, Walde Vrgl. Wrtb. II, 563 f.

Avots: ME IV, 50

smidzis,

1): eine Staubfliege
Salis; ‡

2) etwas Winziges:
tādas sīkas uogas, - tādi smidži Salis.

Avots: EH II, 537

snāt,

3): meitiņa nuo bļuodiņas uogas ("?") vaimanāja Mekons Debess vaļā 27;

4): "viņš par daudz snāja pakaļ" ME. III, 975 zu verbessern in "šis viņai ... par daudz snāja pakaļ".

Avots: EH II, 542

snipšķis, = snipstiņš, eine geringe Quantität: snipšķītis auzu LP. VII, 312. paņe̦m trīs reizas snipšķi sāls nuo šķīvja BW. I, S. 192. spruogas... karājās tam nuo galvas kuplajuos snipšķuos Dünsb. Par. 67. Etwa nebst snipstiņš - wenn mit p aus b - zu an. snipill "Zipfel", engl. snip "Zipfel, Stück" resp. zu schwed. snibb "Zipfel" u. a. (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 523)?

Avots: ME III, 977

spaîdît Wolm., PS., C., Kl., spaidît ² Iw., BL, -u, -ĩju, freqn. zu spiêst, (wiederholt) drücken, drängen, bedrücken; die Kur - Methode des Streichens und Knetens anwenden (gewöhnlich vē̦de̦ru spaidît): kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144. karā mūsējus briesmīgi spaidīja VI, 698. dažu reiz krusts un bē̦das tuos spaidītu BW. III, 1, S. 76. nabagus ik˙viens spaida Br. sak. v. 813. viņš spaidīja (kelterte) vīna uogas Richter 9, 27. viņus spaidīja liels bads Kra. Vīt. 60. kad kas netaisni bij spaidīts (muocīts) 141. spaidīt tautu Aus. I, 14. spaidīt mutautiņu pret acīm Austr. k. v. J. 1893, S. 72. Subst. spaidîšana, das (Be)drücken, Drängen, Kneten: nāves (gen. subj.) spaidīšanu Dziesmu grām. 181. spaîdîtãjs (fem. -ja), wer (be)drückt, drängt, kurierend sfreicht und knetet: aicināja palīgā spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184.

Avots: ME III, 980

spuoga, das Spiegelbild Wid.: kāda spuoga, kas jeb˙kuŗā spuogulī spuoguot var Seifert Chrest. III, 108. zvaigžņu spuogas ("?") MWM. VI, 312.

Avots: ME III, 1034

spraksts, sprakšķis, das Prasseln, Knistern: klausījās nuoslē̦pumainuos dvēseļu sprakstus Veselis Saules kapsē̦ta 40. uogas nuoplūcuot izduod truoksni, knakšķējienu jeb sprakšķi Konv. ² 3991.

Avots: ME III, 1009

spraûstuve, ‡

2) "?": raustīja ar ... knābi virsas apģē̦rba puogas, spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 8 f.

Avots: EH II, 557

spruõga Līn., Iw., Bl., PS., C., sprùoga ² Kl., Prl.,

1) die Haarlocke, Locke, Flocke
U.: matu spruogas;

2) apiņu spruogas (Birsman) od. spruodziņas (Hug. Mag. III, 1, 91), die Hopfenhäupter;

3) die Flosse, Flossfeder:
ķīšam asas spruogas Pas. III, 426 (aus Atašiene). Dieselben Bedeutungen hat auch spurdze. Ausgehen kann man von einer Bed. "(nach dem Druck zurück) Schnellendes" oder aber (weniger wahrscheinlich) "was (nicht glatt anliegt, sondern gleichsam) geborsten ist". Wenn mit uo aus ide. ō, zu sprēgt, sprēdze, sprē̦ga (vgl. Būga KSn. I, 106); wenn mit uo aus balt. an, zu spranga 2, spre̦ngsts.

Avots: ME III, 1027

sprūdzinis: auch Borchow n. FBR. XIII, 26,

1): auch Warkl. (mit ù ² ); "springulis" (mit ù ² ) Kaltenbr.; kâ sprūdziņi arājiņi BW. 9762, 2. kad puogas bija dārgas, bikses aiztaisīja ar sprùdziņiem ² Oknist.

Avots: EH II, 562

sprùdzins ² Mar., = sprūds 5, ein Holzpflöckchen zum Zusammenstecken: saspraud svārkus ar sprūdzinu! puogas nuotrūkušas Mar. n. RKr. XV, 137.

Avots: ME III, 1026

spunîgs "= gatavs" (?): zirņiem spunīgas puogas, būs labas sē̦klas Saikava.

Avots: ME III, 1029

stāšķā (Ioc. s.), = lat. instar; šās sulīgās uogas ē̦du tikai dzeršanas stāšķā, juo man gribas dzert Gulben.

Avots: ME III, 1051

stãvlaûzãm Jürg., Adv., = stār̃bāzām; priekšlašījumi tika apme̦klē̦ti stāvlauzām Izgl. IV, 51. tur uogas stāvlauzām Jürg.

Avots: ME III, 1054

šustaras Behrshof, šuste̦ras Lieven-Behrsen, šustari Kurl. n. U., šusteri Kurl. n. U., šusteru uogas Kurl. n. U., = sustarenes; šusteres Lieven-Behrsen, schwarze Johannisbeeren.

Avots: ME IV, 107

tèikt,

1): t. sprediķi, kādu vārdu Sonnaxt. viņš teice, ka neiešus Erlaa. pasakas t. (erzählen)
Frauenb., (über alles mögliche sich unterhalten) Salis, Seyershof. es tev ni˙kā nevaru t. (befehlen) Saikava. teicamais, a): auch Frauenb. t. tev ir, bet kad tev būtu tā darīšana! Siuxt; b) viņam jau vienmē̦r bij savs t. ("sakāms vārds") Siuxt. viņš tik teic savu teicamuo ("runu"); kas viņam par daļu? ebenda;

2): teicēm labu strēķi Saikava. mēs runājām par lìetu, bet viņi, sabāzuši galvas kuopā, teic tik! Erlaa. tik teic vien un pīpē, labību kuldami Seyershof; jā kreisā (scil.: acs) niez, tad teic Lttic. 85;

3): man tas teicami (sehr gut)
smeķēja Seyershof. šī maize nav vis tik teikta (gut geraten), ir pārāk mīksta ebenda. nav tik teikti (gut beschaffen) sivē̦ni ebenda. ābuoliņš nebij ne˙kāds teiktais (gut gewachsen) ebenda. labība tur nee̦suot ne˙kāda teikta Allend. Refl. -tiês,

1): viņš duomā bē̦rniem t. tas labākais Seyershof. nu teicēs viņi ar neduot pienu Sonnaxt. teicies, ka galva sāp! (dass dir der Kopf schmerzt)
Siuxt. teicās, ka varē̦tu (dass sie könnten) uogas duot Frauenb. t. vairs nevar BielU., kann nicht mehr sprechen (ist sterbenskrank); versprechen AP.;

2): teicēs - daudz zems e̦sus, luopu Auleja. Subst. tèikšana,

1): darba dienās ... teikšanām (zum Sichunterhalten)
tagad jau neatliek laika Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 55; tèikums,

1): tu nuo mana teikuma (= sacījuma, ieteikuma) tuo slavē, bet pats ne˙kā nezini Seyershof. iešu tautu teikumam BW. 10806; tèicẽjs,

1): tas ir liels t. (runātājs, pasaku un dziesmu, dažādu nuotikumu stāstītājs) Seyershof;

2): ve̦lns sirdī teicējam BW. 8778.

Avots: EH II, 673

tìesât, -ãju,

1) richten; urteilen
U.: par kuo tu esi tiesājams? LP. VII, 151. kruoga parādus tiesāja Aps. III, 16. ne kungiem jātiesā BW. 6620;

2) essen, verzehren
Spr., Salis: tiesājuot maltĩti U. b. 104, 14. izve̦lku vīnuogas un tiesāju viņas zemē MWM. VIII, 791. Refl. -tiês, Händel, Prozesse bei Gericht haben U., prozessieren: Sprw, labāk guodīgi tiesāties nekâ nemierīgi dzīvuot Br. sak. v. 1270. braukš[u] uz Rīgu tiesāties BW. 2506. (ve̦damā) par pūriņu tiesājās ar ve̦ciem brūtgāniem 17130. - Subst. tìesâšana, das Richten; tìesâšanâs, das Prozessieren; tìesâtãjs, wer richtet, der Richter Spr.; tìesâtājiês Edwahlen, wer prozessiert.

Avots: ME IV, 214

tĩri, b): t. me̦lns Seyershof. t. (mit ì ² ) netīrs Nerft. t. (mit ì ² ) zaļas uogas Sonnaxt. māja t. tivi ebenda. t. galva reibst ebenda, Selb. t. (beinahe) Mārtiņi jau bija Frauenb.

Avots: EH II, 686

traikšît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) traikšît Sessw., traîkšêt Zvirgzdine, traikšķît Sessw., (mit aî) Lubn., traîšķît (li. tráiškyti "mehrfach bis zum Spritzen quetschen")
Alswig, Mar., zerdrücken, zerkleinern, zerquetschen (tràišķīt ² ) Meiran, (traîšķīt) Kl., Saikava: uogas. traikšej sivē̦niem buļbas! Zvirgzdine. traišķi maizi, kartupeļus! Mar. n. RKr. XV,141, (mit aî) Warkl. traikš(ķ)īt trauslus augus Sessw.; (Blätter oder Zweige) ohne Schonung abbrechen (traišķît) Schwanb., Selsau, Stomersee;

2) traišķît Aahof, Fest., Geistershof, Grawendahl, Heidenfeld, Kalz., N.Laitzen, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Stom., traikšķît Sessw., besudeln;

3) verstreuen
(traikšķît) Daudsewas, Kl.Salwen, (traišķît) Festen (mit aî ), Salgaln (z. B. Heu, Stroh od. Getreide beim Tragen); traišķīt (spritzen) dubļus uz visām pusēm Bers.; kuo tu tràišķî ² (svaidies), ka šķīst? Gr.-Buschhof;

4) traikšît Sessw., traikšķît Sessw., traîšķît Aahof, Fest., Geistershof, Grawendahl, N.-Laitzen, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Stom., traišķêt Wid., verschwenden, vergeuden.
Refl. -tiês,

1) = tašķīties; mit etwas um sich werfen (traišķīties) Erlaa, verschwenderisch umgehn (traîšķīties) Bers., Kl., Saikava, Schwanb., Selsau, Warkl., (mit aĩ ) Bauske, (mit ài ² ) Gr.-Buschhof: zē̦ns traišķās ar ūdeni, dubļiem Vīt. traîšķās ar pienu kâ ar ūdeni Bers. traîšķās ar maizi kâ ar māliem, vē̦lāk nebūs kuo ēst ebenda; liederlich umgehend verstreuen (traîšîties) Festen;

2) vomieren
(traišķîtiês) Wessen;

3) Schlechtes (über jem. od. etwas) sprechen, verleumden:
neklausi traišķus, kas traišķās par katru! Vīt. trai(k)šķîi zu li. triékšti (prs. tríeškiu) "quetschen" (wofür allerdings Büga KSn. I, 167 nur trė´kšti kennt), trýkšti "spritzen (intr.)", vgl. Büga KZ. LII, 273; nach Scheftelowitz KZ. LVI, 186 weiterhin zur Wurzel von gr. τρίβω "zerreibe". Vgl. auch triekšt.

Avots: ME IV, 217, 218

uzkul˜t,

3): klājienā palikušās ruogas vēl ar spriguļiem uzkuļ AP.; ‡

4) über etwas hinzurühren:
kad vārīja me̦lnuo sulu, beigās uzkūla miltus virsū Siuxt. kad biezputra iznāk mīkstāka, tad uzkuļ miltus AP.; ‡

5) u. sviestu Frauenb. "sakult mazu daļu sviesta sākumam"; uzkuļamais ebenda "ein Stückchen Butter, das man in die Sahne legt, um schneller kernen zu können".
Refl. -tiês,

1): auch Druw., Kand.; ‡

3) emporkommen, sich emporarbeiten:
uzkūlušies par saimniekiem Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), S. 7.

Avots: EH II, 726

uzšķiêst,

1) (zerdrückend) aufspritzen
(tr.): uzšķiest kam dubļus. zirgs uzšķieda gaisā... dubļus MWM. VII, 845;

2) aufstreuen:
uzšķiest ceļam plānu kārtu grants;

3) = uzšķḕrst Ruj. und Salisb. n. U. Refl. -tiês,

1) (hin)aufspritzen
(intr.): viļņi uzšķiežas līdz pat kuoku gadiem Pas. VI, 279;

2) uogas spiežuot sula uzšķiedās uz galda, beim Zerdrücken der Beeren spritzte der Saft versehentlich auf den Tisch.

Avots: ME IV, 389

vakarpuse,

1) der Westen
Wid.;

2) der Nachmittag
Mar. n. RKr. XV, 142, die Zeit gegen Abend hin: paiet visa vakarpuse, kamē̦r uogas nuolasi A. v. J. 1896, S. 135.

Avots: ME IV, 448

I vāls,

1): Heuschwade
(mit à) Ramkau; krūšu v. (mit ã) Siuxt "gabala vidū divi kuopā sapļauti vāli"; vāla galiņā BW. 28590;

2): smiltī, kuŗa te bija iegriêzusies dziļiem vāliem Anna Dzilna 17. spruogas pazuda, un smalkuos vāluos nuogulās vilna Vanagu ligzda 150.

Avots: EH II, 762

‡ vārsmuôt "?": pār stepi vārsmuoja karstums Jauns. Raksti VI, 182. tūkstuošas ugunis vārsmuoja virs ūdens un ūdenī 254. (nuokautas) aitas miesa vēl bij dzīva. dažas vietas tur vārsmuoja zaļi, dažas - ruožaini B. gr. ³ II, 195. gaisuos, kur skumji varsmuo ... karuogi. Refl. -tiês "?": (stiprais sals) vārsmuojās un berzēja juo spuožas baltās de̦be̦su puogas Jauns. Raksti VII, 43.

Avots: EH II, 764

II vìksne ² , der Kirschbaum N.- Laitzen: vīkšņu uogas, Kirschen N.- Laitzen, Alswig, Lixna. Eher wohl entlehnt aus r. вишня dass. (wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 313) als verwandt damit; vgl. Būga KSn. I, 175 ff.

Avots: ME IV, 636

I vìlks (li. vil˜kas, apr. wilkis, serb. vûk, poln. wilk, ai. vṛ´ka-ḥ "Wolf"),

1) gen. s. vilcīša BW. 10602 var., der Wolf (canis lupus L.):
Sprw. visi vilki nav pe̦lē̦ki RKr. VI, 993. bē̦g kâ vilks nuo uguns 994. kad vilkam nav gaļas, tad ē̦d plienus 989. kad vilkam atplē̦sta mute, tad nekuož 990. kas vilku baruos, ja pats nemeklē! 1009. tâ dari, ka vilks paēdis un kaza ve̦sala! 999. vilks ņe̦m arī nuo izskaitītā 1000. kad vilks ēdis zirgu, lai ē̦d ragavas arī. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau luopuos! baruo vilku kâ grib, tuomē̦r viņš uz mežu skatās Birk. Sakāmv. 91. vilks katru gadu me̦t spalvu, bet tuomē̦r paliek vilks 92. vilks spalvu me̦t, bet dabu ne Kundzirņš Vecais Stenders 5. daudz vilku tagad pasaulē, labs suns ir tālu jāmeklē Br. sak. v. 1426. nuo vilka mūk, uz lāci krīt 1408. ķer nu vilka pie astes! Br. s. v. p. 112. aitas vilku neplēš Br. 27. gadījās kâ vilkam kumuoss RKr. VI, 987. tas bij kâ vilkam zemeņu uoga 988. žāvājas kâ vilks JK. II, 666. ar vilkiem jākauc Birk. Sakāmv. 93. vilks rej, kauc, gauduo Etn. II, 51. dzirdējis, ka vilki gauduo III, 60. zuobi gari kâ vilkam Kra. Vīt. 49. sirdīgs kâ traki vilki un lūši 116. pe̦lē̦ks vilks BW. 15628. vilkam kliedzu, vilks aizbēga 10134. vilks apēda brūtgāniņus 10078. būtu vilks nuokuodis . . . kumeliņu VĻ. Jura dienā jāsien vilki, lai vasarā kustuoņus neplē̦stu Etn. II, 84. vilka ne̦sti un palaisti, wie aus dem Walde ge kommen Kav. - vilki! vilki! Her beirufen der Wölfe, eine Art von Fluch U. kad tevi deviņi vilki apē̦stu! Br. sak. v. 1583. ka(d) tevi bagāti vilki! dass dich die Wölfe (der Henker) holten U., Mag. XX, 3, 36. kad tēvi vilks pakamptu, parautu! dass dich der Wolf ergriffe, wegholte ! Mag. XX, 3, 36. lai vilks tavu sirdi raun! BW. 10214 var. lai tevi deviņi vilki ne̦s! LP. VI, 237. sper tevi vilki! Mag. XV, 1, 93. vilks zin (weiss der Teufel), kuo . . . darīdams Kaudz. M. 69. vilks viņu galu zin (weiss der Teufel, Kuckuck), kas tad Lavīzei nuoticis? MWM. X, 416. vilks tad tevi var saprast! Baltpurviņš I, 128. kas tur, vilks, čaukstināja (wer, zum Teufel, Kuckuck, raschelt da)? BW. 1270, 1. bet tu vilks ar ārā! Ausruf der Verwunderung. ak tev vilki teij! Ausruf, wenn etwas falsch gemacht wird resp. misslingt Saikava. nav ne vilka! Etn. I, 83;

2) bišu vilks, philanthus apivorus Fabr.; jūras vilks, der Seewolf
Brasche: kumeliņu jūras vilki apē̦duši BW. 15851; miežu vilks, in der Verbindung miežu vilkuos iet LP. VII, 296,(aus der Umgegend von Gold.), = ķe̦katās iet; suņu vilks "?": visa veču grūtā gaļas nešana bijusi suņu vilkiem vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki 101;

3) in genitivischen Verbindungen:
vilka âbele, s. vilkâbele; vilku buka RKr. III, 72, vilka būka Frauenb., vilka būga, wilde Rose (rosa canina L.); vilka cepetis, Schimpfwort (etwa: Rabenaas, Luder) L., U.; vilka drīcekle, s. vilkdrīceklis; vilka duobe U., Wolfsgrube; vilku kalma, Iris Mag. 1V, 2, 23; vilka kauls Sessw., vilka kauliņi Heidenfeld, eine gewisse Pflanze; viņam mugurā vilka kauls, er hat einen steifen Rücken Memelshof; vilku kārkļi, Sumpfblutauge (comarum palustre L.) RKr. II, 69; vilku kūla,

a) schlechtes, hartes, trocknes Gras, das überwintert (wohl nardus stricta)
L., U.: cits ne˙kas ne aug kâ sūna un vilku kūla Purap. Kkt. 33;

b) vilka k., das alte Haar eines magern Pferdes im Frühjahr
Frauenb.; vilka māte, die Wölfin U.; vilka (vilku St.) mēle U., vilku m̃les Etn. I, 28; A. XI,13, Teufelsabbiss (scabiosa succisa L): vilku mēles de̦r pret zuobu sapēm Etn. I, 28; vilka mēnesis, der Dezember L., U., Manz. Lettus; vilka pase, in der Verbind. vilka pasi duot, jem. abfertigen, gehen lassen, fortschicken: es tev ieduošu vilka pasi, tad tu varēsi iet Frauenb.; vilku pupa, ononis; vilka ripa, ein Schlittenrundlauf auf dem Eise Aahof, Adsel, Mar.; vilka strēķis, die Wolfszeit . L., U.; vilka uogas, s. vilkuôgas; vilka vālītes, typha latifolia U.; vilka zīlītes St., rote, kleine Käfer; vilka zuobi,

a) die lang ausgewachsenen Zähne eines alten Pferdes, womit es das Futter nicht gut zerbeissen kann
Frauenb.;

b) Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne)
RKr. II, 69;

c) die Schwertlilie (iris pseudacorus)
U., (vilku zuobi) Siuxt; vilka zuobins,

a) iris germanica Mag. IV, 2, 24;

b) v. zube̦ni U., die Schwertlilie;
vilka zīle, die Haubenmeise U. Hierher auch an. ylgr "Wölfin" u, a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 316 f. und Boisacq Dict. 590 f.

Avots: ME IV, 588, 589