Paplašinātā meklēšana

‡ apzeļ apzeļiem "?" : visas maliņas pilnas zâļu - apzeļ apzeļiem Druva I, 392.

Avots: EH I, 127

‡ atzeļa, wieder aufwachsendes (nachwachsendes) Gras Ar.

Avots: EH I, 182

‡ dzeñdzeļaîns Orellen, dzeñdzelaîns ebenda, verworren, verknotet: dzendzeļaina virve.

Avots: EH I, 355

‡ ērzeļuôtiês PV.,

1) läufisch sein (von Stuten);

2) sich begatten (von Stuten).

Avots: EH I, 374

‡ ḕrzeļuks ² Sonnaxt, ein kleiner Hengst.

Avots: EH I, 374

‡ izzeļ˜ģêt Trik., Perfektivform zu zeļ˜ģêt: i. visu sviestu.

Avots: EH I, 497

[kruzeļains Jürg., gekräuselt, stark gedreht.]

Avots: ME II, 291

[mīzeļi, Harn, Urin: mīzeļu puôdā BW. 35125.]

Avots: ME II, 650

‡ nùozēļ˜ķêt Wolmarshof, beflecken, beschmutzen. Refl. -tiês Wolmarshof, sich beschmutzen.

Avots: EH II, 108

‡ rudzeļi Grob., Sonnaxt, rudzēļi Sonnaxt, (geringschätziges) Demin. zu rudzi.

Avots: EH II, 382

rudzeļ˜ļa, der Schnaps (scherzweise) Pernigel.

Avots: ME III, 555

uzeļ˜ļuôt, von neuem ölen: vajag grīdu atkal uzeļļuot C.

Avots: ME IV, 330

veizelîgs (?), folgsam, lenksam U. ("scheint nicht eben bekannt"): veizelīgs bē̦rns U.

Avots: ME IV, 525

vērzeļuôts: vērzeļuotu kumeliņu BW. 14450.

Avots: EH II, 779

vērzeļuôts, mit Sielen, Pferdegeschirr versehen: vērzeļuotu zirgu Deglavs Rīga II, l, 40.

Avots: ME IV, 569

‡ zeļa,* das Grünen (?): saule aust pār tīrumiem, gaida jaunas zeļas, 373. caur kupluo lauku zeļu Virza Herc. Jēkabs (1937) 56.

Avots: EH II, 804

zeļ˜ģe Trik., zeļ˜ģis Trik, "smē̦ri".

Avots: ME IV, 707

zeļ˜ģêt Trik., -ẽju, schmieren; verschmieren, vergeuden: nezeļģē ziepes!

Avots: ME IV, 707

zeļ˜ķe Trik., zeļ˜ķis Trik., = zeļ˜ģe.

Avots: ME IV, 707

zeļ˜ķêt Trik., Wolmarshof, -ẽju, = zeļ˜ģêt.

Avots: ME IV, 707

dedzeļi, brennbare Mineralien.

Avots: ME I, 450

‡ atvaša, nom. plur. atvašiņi BW. 1998; 3358 ¹ , = atvasa: augat, maģas atvašiņas! BW. 1887. ar vītuola atvašām 1711, 2 var. (fig.) tur atzeļ pēcāk laimes atvašas Pet. Av. IV, 60.

Avots: EH I, 178

atzelˆt (li. atžélti), intr., inch., wieder grünen, von neuem grün, übertr. kräftig, gesund werden, wieder zu Blüte gelangen: zāle tagad pēc lietus labi atzē̦lusi. tie ir agrumā kā zāle, kas atzeļ. pēc slimības nav tā atzēlis Vēr. II, 262. garīgais labums sāka atzelt Kundz. Refl. -tiês, wacker werden: jūs nu e̦sat atzē̦lušies par man gādāt Phil. 4, 10.

Avots: ME I, 212

bil˜de, das Bild: bildēm kalpuot. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes JK. III, 73. lieta bilde, gegossenes Bild, ein Abgott (bibl.) Richt. 18, 14. [Nebst estn. pil`t aus mnd. bilde.]

Avots: ME I, 295

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

braulums, die Geilheit, Brust: ēzeļu braulums Ezechiel 23, 20 savā brauluma sajūtā viņš meiteni rāva sev līdz Lejas - Krūmiņš [Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", r. бруя "Strömung" gr. φρυάσσομαι "bin übermütig" air. bruth "Glut, Wut", isl. breyma "brünstig" u. a.; s. Lesken Abl. 293, v. d. Osten -Sachen IF. XXIII, 379, Persson Beitr. 179 und 785 und Walde Wrtb. ² 225.]

Avots: ME I, 326

‡ brizeles, eine zum Färben gebrauchte Pflanze Saikava: brizeļu saknītes raka un pervēja. Vgl. brizenes.

Avots: EH I, 242

cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,

1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];

2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.

Avots: ME I, 381

čũska, dial. [Serbigal, Nerft u. a.; auch bei Glück] čũška, die Schlange. baltā č., eine fabelhafte weisse Schlange, deren Genuss nach dem Volksglauben dem Geniessenden die Fähigkeit die Zukunft vorauszusehen verleiht; sarkanā od. svē̦tā č., eine fabelhafte Schlange, deren Biss todbringend ist Etn. IV, 10. čūska cē̦rt, dur,, dzeļ, kuož; luokās, tīstās, šņāc. Sprw.: šņāc kâ čūska. čūsku puķes, Knabenkraut (orchis maculata) RKr. III, 71. [čūsku lapa L., Huflattich. - Vielleicht nach dem Zischen benannt; vgl. čũkstêt.]

Avots: ME I, 425

dañciski (unter dañceniski): ērzeļi ... d. vien skrējuši Pas. VII, 217. meitanam kājas d. vien iet AP.

Avots: EH I, 306

dzelˆt, [dzel˜t Bl.], dzeļu, dzêlu (li. gélti "stechen, schmerzen"), tr., stechen, brennen, beissen: bites, uodzes, nātres dzeļ. dzē̦lušas Ņūskas meitu, kamē̦r nuodzē̦lušas LP. VI, 829. nedzel mani tu. nātrīte BW. 21686. manu sirdi dzeļ kāds sle̦pe̦ns dze̦luons Kaudz. M. Refl. -tiês, brenne, stechen, stechend, brennend wohin gelangen: sirdī man sāpes dzeļas. viņa stingrie skati dzēlās Dēmons 59. [Zu li. gėlà "Schmerz", aksl. желя "Kummer", aruss. жаль "Leid, Schmerz", ahd. quelan "Schmerzen leiden", quâla "Qual", arm. kełem "quäle, plage", gr. δέλλιϑες "Wespen" u. a.; vgl. Fick BB. II, 208, XVI, 287, Wrtb. I ^4. 404, Meillet MSL. VIII, 165, J. Schmidt KZ. XXXII, 323, Siebs KZ. XXXVII, 315, Hübschmann Arm. Gramm. 459, Boisacq Dict. 118 u. 174, Zupitza Germ. Gutt. 85, Walde Wrtb. ² 805 unter vallessit. Trautmann Wrtb. 83.]

Avots: ME I, 541

dzê̦lums, der Stich, Biss, die gestochene Stelle: nātŗu, čūsku dz, kad bite iedzeļ, vai arī lapsene, tad dzē̦lumu apsmērē ar pīpes sviedriem Etn. IV, 116.

Avots: ME I, 548

‡ dzẽrvspal˜vju (gen. pl.), kranichfarben: dz. ērzeļi Janš. Līgava I, 304.

Avots: EH I, 357

ḕrzelis, Demin. - ītis, ē̦rze̦lē̦ns, ēržuks Stelp., der Hengst: ķēve iet ērzeļuos, die Stute ist rossig U. [Zu li. er̃žilas dass˙arm. orjik _c, av. ǝrǝzi (du.) "Hoden", gr. ὄρχις "Hode", ir. u _i rge "membrum virile", (nach Būga Изв. XVII, 1, 19) li. aržùs "страстный" u. a.; s. auch Fick Wrtb. I ^4, 17, Pedersen KZ. XXXVI, 335, Hübschmann Arm. Gramm. 483, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 391, Trautmann Wrtb. 71.]

Avots: ME I, 577

I ḕrzelis: čigāna ērzeļam BW. 20280, 8. jājamu ērzelīti 33485.

Avots: EH I, 374

ẽzelis: sajāja ar ēzeļiem BW. 16280.

Avots: EH I, 374

grezele A. 1893, I, 289 u. 386, auch grezelis Konv ² 2106, [Borchow], ein aus Pergeln geflochtener Korb K., Laud., Sawensee, Aahof : uzvāžam jaunu vāku ve̦cajam grezeļam (Var. : grežeļam) BW. 22155. pie manim puiši nāca kâ pie uogu grezelītes 10892. Līzes pūrs e̦suot viegls kâ vilnas grezelītis Neik. ve̦ca grezele (als Schimpfwort), alte Schachtel : kas tev pēc tā prasa, ve̦cā grezele! Blaum. [ Deckelschachtel von Borke Bielenstein Holzb. 354. - Būga РФВ. LXVII, 242 erinnert an žem. krẽžis "Korb".]

Kļūdu labojums:
10892 = 10899, 1

Avots: ME I, 650

grezelis (unter grezele ): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, 76, AP., Lubn,, Nautrēni, N.-Laitzen, N.-Peb., Schwanb., Sussei; ar tukšiem gruoziņiem un grezeļiem P. W. Šis ar mani tiesāties? 12.

Avots: EH I, 404

ìespir̃gt, auch refl. - tiês, zu Kräften kommen, genesen: slimais vēl kâ nevar, tâ nevar iespirgt Illuxt. viss ātri atzeļ un iespirgstas A. XI, 459. kas bij ziemu nuovārdzis, tas nu jauki iespirdzis Plūd. Llv. II, 330.

Avots: ME II, 70

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

I ìezelˆt, ergrünen, grün werden: rudzi negribuot lāgā iezelt Saul. sējumi bij diezgan labi uznākuši un iezē̦luši A. XI, 37. cilāts akmens neiezeļ Purap. Fig.: draudzes skuolas daudzmaz iezē̦lušas Kronv. Das Refl. - tiês ungew.: jauni sējumi iezē̦lušies St.

Avots: ME II, 91

izdzelˆt,

1) tr., ausbrennen, ausstechen:
kad ar nātrām izpušķuo laidara vārtus, tas raganām izdzeļ acis Etn. III, 54;

2) intr., das Perfektiv von dzelt, stechen, gestochen haben:
bites, kas idzē̦lušas, mirst pa lielākai daļai A. XV, 492. [Refl. - tiês, zur Genüge stechen.]

Avots: ME I, 731

izpuknît, tr., durchschütteln, durchbleuen, Rippenstösse versetzen, hinausstossen: izpuknīja zeļļi mūs kâ zebeniekus A. XX, 79.

Avots: ME I, 786

izžadzinât, tr., einen Laut wie die Elster hervorbringen: nevarējuse vairāk izžadzināt kâ tikai samaisītu kuiļa un ērzeļa valuodu LP. V, 102. Refl. - tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss schwatzen, sich ausschwatzen: meitu mātes un mātes meitas izžadzinājās un galu galā apmierinājās Seibolt.

Avots: ME I, 832

‡ izzelˆt (li. išžélti ), hervorwachsen, -spriessen Frauenb.: puķīte izzeļ nuo nuokaltušas saknītes.

Avots: EH I, 497

‡ klampermanis "?": šādi tādi klampermaņi (Var.: vanderzeļļi) BW. 12644 var.

Avots: EH I, 609

‡ klendermanis, = kleñderis: šādi tādi klendermaņi (Var.: vanderzeļļi) BW. 12644, 2 var.

Avots: EH I, 614

‡ landermanis "?": šādi tādi landermaņi (Var.: vanderzeļļi ) BW. 12644 var.

Avots: EH I, 719

I lãpît, - u od. - ĩju, - ĩju (li. lópyti, [r. лáпить (aus Smolensk; echt russisch?)]), tr., flicken, ausbessern: cimdus, svārkus, zeķes; jumtus, žuogus. nu tev bikses lāpīs, nun wirst du Prügel bekommen; laiskumu od. slinkumu lāpīt, sich der Faulheit hingeben, faulenzen; paģiras lāpīt, den Katzenjammer durch Katerdrühstück zu vertreiben suchen: zeļļi dienu nuo dienas lāpī paģiras Saul. A. XX, 649; lāpāmā adata, die Stopfnadel. Refl. - tiês, sich mit dem Flicken beschäftigen: diegi vien karājas, kur vakar lāpījies BW. 20569. vēja māte lāpās, die Göttin des Windes flickt beim ruhigen Wetter die Kleideŗ die sie während des Sturmes zerrissen hat (vgl. Etn. I, 86). kad vistas, zuosis lāpās, tad tas uz lietu, wenn die Hühneŗ Gänse mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, so deutet das auf Regen Spr., Druw., [Līvāni]. Subst. lãpĩjums, das Geflickte, das Flickwerk, die vollendete Tätigkeit des Flickens: dē̦ls pateicas mātei par zeķu lāpījumu; lãpîšana, das Flicken; lãpîtãjs [li. lópytojis], der Flicker, Ausbesserer: būsi mana līgaviņa, man zeķīšu lāpītāja bW. 13278. kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628; pasaules lāpītājs, der Weltverbesserer (ironisch). [Zu klr. лáпоть "Fetzen", alb. ľapε "Lappen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 691; s. auch Holthausen IF. XXXII, 340.]

Avots: ME II, 439, 440

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531

‡ lîkans ² AP., ein wenig krumm: tīri laba balka, tik drusku līkana Heidenfeld; lìkana ² ("?") izkapts Heidenfeld; iet saliecies gluži l. AP. lìkans ² "?" Zvirgzdine n. FBR. X, 28; līkani (mit ā zu lesen?) "āža kuoki" BielU. (vgl. lìkãns 4); pajem tu visus divpadsmit ērzeļus; sēsties līkonam (mit o = uo < ā? vgl. lìkãns) mugurā (viens ērzelis bija līku muguru)! Pas. VI, 467 (aus Domopol).

Avots: EH I, 748

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

mìesnieks: miesnieka zeļļi BW. 19008.

Avots: EH I, 825

[mīzulis, = mīzelis 1: māte izvelēj[u]se mīzuļam (Var.: mīzeļam) paladziņu BW. 35679.]

Avots: ME II, 650

nâtre [auch Neuenb., C., Nitau, Wolm., Ronneb., N.-Peb., Preili, nâtre ² Līn., Nigr., Lautb., Selg., Wandsen, nātre Setzen, Schmarden, Stirniene, Bers., Fossenberg, Sessw., Lubn. (li. notrė˜)], nâtra [auc Serbigal, AP., Nerft, nâtra ² Dond., Bauske, Hochrosen, nātra Ekau, Hasau, Matk., Sackenhausen, Erwahlen, Wirginalen, Ellei, Annenhof bei Mar., Plm., Marzenhof (li. notra), nãtra Schujen], ņâtra RKr. XVII, 95, [Lis., ņārta Kreuzb.], ņâtre [Kokn., Linden in Livl., Prl., Kl., Bers., Kreuzb., Dunika, ņātre Grosdohn, Marzen, Oselsof], nātara [zur Verbreitung dieser Formen vgl. auch die Varianten von BW. 23619], die Nessel: nātres dzeļ, kuož, die Nesseln stechen- pirmais šķiedras augs baltiem būs bijis nātre, kas ir rada ar vārdu "nātns". vēl tagad mūsu pasakas daudzina, ka māsa taisa apburtiem brāļiem nātŗu kre̦klus PS. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes (Var.: ņātrīte, nātriņa) sē̦tmalā BW. 12076. Sprw.: kuļas od. sitas kâ nātre, von einer scharfen Sense. tas iet kâ nātres caur sirdi, das dringt wie ein Schwert durchs Herz. baltā nātre, weiss Taubnessel (lamium album) Penģ., Etn. I 83; dze̦ltānā od. meža nātre, die Waldnessel (galeobdolon) RKr. II, 71; lielā oder dižā oder sē̦tas nātre, grosse Brennessel (utrica dioica); mazā, sīkā, sīvā, smalkā, svē̦tā n., die kleine Brennessel (urtica urens) Mag. IV, 2, 65; Etn. I, 111; RKr. II, 80; III, 73; mīkstās nātres od. nātŗu māte, die Taubnessel (lamium) RKr. II, 73; cūku, suņu n., Braunwurz (scrophularia nodosa) Mag. IV, 2, 55; RKr. II, 78; vēja nātre, Acker-, Steinsame (lithospermum arvense) Sassm. [Nebst li. nõterė zu apr. noatis dass. und (nach Brückner KZ. XVVI, 211 und Trautmann Wrtb. 194) vielleicht zu slav. natь "Kräutich"; vgl. auch Walde Wrtb. ² 508 (unter nassa) und (anders Persson Beitr. 813 u. 815.]

Avots: ME II, 702, 703

nùodzelˆt, tr., totstechen, totbeissen: čūskas dzē̦lušas, kamē̦r nuodzē̦lušas LP. VI, 829. bites tranus nuodzeļ A. XX, 264. ruoka nuo vienas vietas nuodze̦lta, ganz mit Stichen bedeckt.

Avots: ME II, 779

[padzelˆt, eine Weile dzelt: lai tevi bites labi padzeļ! Warkl.]

Avots: ME III, 21

pàuts,

1): auch Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 260), Lng., (mit aû ² ) Dond., Frauenb., Grob., Kand., Lautb., Ruj., Salis, Siuxt, Demin. gen. plur. pauteļu BW. 3000, 1;

2): auch BW. 7497 var., 34535; 35260 u. a.; lielie pauti, Hodenbruch
AP.;

4): be̦bru pauti, solanum dulcamara Salis; ērzeļa p., gewisse Pilze
AP., Morcheln Salis; kaķa p., gnaphalium dioicum Kaltenbr.; trifolium arvense Oknist; kuiļa p., eine gewisse Art Kartoffeln Salis; kumeļa p., ein Pilz (helvella esculenta) Lems.; runča p., geum rivale Salis; rũņu p., ein gewisser Pilz AP.; zaķa p., eriophorum polystachium Ramkau; zirga p., ein Pilz (helvella esculenta); ‡

5) ērzeļu pauti, eine gewisse Speise
("kad ielaiž mīklu taukuos un izce̦p) Frauenb.

Avots: EH XIII, 186

pàuts (li. paũtas "Ei, Hode"),

1) das Ei
Dunika (in dieser Bed. jetzt durch uõla verdrängt): Sprw. ve̦se̦ls kâ pauts. pauts māca dējēju od. grib gudrāks būt par vistu. pauts nemāca vistu dēt. gaidi gaili pautu izdējam!

2) die Hode;
pautu kulīte, der Hodensack U.; vēja pauti "Bruch" Mag. XIII, 3, 59;

3) pautiņi, ein Handschuhmuster
RKr. XVII, 31;

4) auna pauts "geum" Arrasch; be̦bru pauti, Bibergeil
U., Konv. ² 329; ērzeļa pauti, eine Art im Frühling wachsender Pilze Mar. n. RKr. XV, 113; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium arenarium) Mag. IV, 2, 89; kungu pauti, Stechapfel (datura stramonium L.) Peņg., Konv. ² 219; runča pauti, Benediktenkraut Zoden, Behnen; suņa pauti,

a) Zeitlose (colchicum autumnale L.)
Peņg.,

b) eriophorum polystachion Mar. n. RKr. XV, 138. Nebst apr. pawtte "Eier"
wohl zu pùst, putas, pūte "Blase", li. pùsti "schwellen", pãpautas "Schwiele", wruss. nomka "männliches Glied", la. praepūtium "Vorhaut" u. a. s. Persson Beitr. 243 f., Berneker IF. IX, 362, Walde Vrgl. Wrtb. II, 80.

Avots: ME III, 130

pavā`rtît, Refl. -tiês: palaižam (scil.: ērzeļus) sē̦tsvidū p. Pas. XIV, 446.

Avots: EH XIII, 189

pierist,

1) anbinden, anknüpfen
Wallh., Selb. n. Manz.: atrasieta jūs piesietu (pieristu) vienu ēzeļu-māti Manz. Post: I, 356;

2) "sich anfangen aufzutrennen."
L:

Avots: ME III, 285

‡ pimpļuôt, = pim̃paŗât (?): viņa nuokrita nuo ēzeļa un, lūpas izstiepusi, vilkās atpakaļ uz mājām tâ pimpļuodama Mekons Mella grām. I, 51. zē̦ns aiziet atpakaļ pie guovīm pimpļuodams 24.

Avots: EH XIII, 233

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344

puķe, verächtl. Demin. puķele, ein Demin. puķiņa BW. 10071, 5, bei Manz. auch puķis, Demin. puķītis,

1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. ¹ 913; baltā p.,

a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;

b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;

c) anemone nemorosa
Salisb.;

d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. ¹ 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,

a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;

b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. ² 359;

c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;

d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;

e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. ² 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. ¹ 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. ² 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,

a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;

b) alyssum L. Konv. ² 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,

a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. ² 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. ¹ 532; rudens p.,

a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. ² 3168;

b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;

2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;

3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;

4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;

5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 405, 406

rũniķis C., Karls., ein Kastrierer, Sausehneider U.: ērzeļus krievu rūniķi mē̦dz rāmīt Etn. tI, 185.

Avots: ME III, 570

sariet: suņa sariets puika Līvāni n. FBR. XX, 149. vepris viņu sarêja (= sakuoda) Saikava. vucins ... sarēja visas vuškas Pas. XII, 209. Refl. -tiês: sīvi suņi sarejas Tdz. 50943. kad satiekas ērzeļi, tūleņ sarejas ("plêšas") Auleja.

Avots: EH XVI, 442

sasa: unreife Frucht Lennew. n. BielU.; asās sasas ("?") gan nepatīkami dzeļ vē̦de̦ru (die Rede ist von Nüssen) A. Upītis Vecas ēnas 78.

Avots: EH XVI, 445

I sazelˆt, intr., anfangen zu grünen (z. B. vom Roggen); eingrasen, mit Gras überwachsen U.: ziemājiem ilgāks laiks iesakņuoties un sazelt Konv. ² 2129. sazē̦lušām druvām Stari II, 453. sazē̦lušu atmatiņu BW. 34699. sazē̦lušas zemes uzirdināšana Konv. ² 880. lauki... sazeļ ar nezālēm Ed. Cālītis. (fig.) mātes cerības sazēla kâ mauriņš pēc silta pavasara lietus Blaum.

Avots: ME III, 795

sìmttũkstuoš(i), hunderttausend: simttūkstuoš acu Vēr. II, 386. zeļ simttūkstuošām jaunu lapu Asp.

Avots: ME III, 842

‡ sirsnenīte, parnassia palustris (?): nuora ... bij nuo vietas baltām sirsnenītēm pārklāta, kâ jau tas rudenī mē̦dz būt valgās pļavas, kur zeļ atāls Jauns. Raksti V, 272.

Avots: EH II, 489

skarpija U., skarpis, der Skorpion: kâ skarpji sāpes Juŗam sirdī dzeļ Juris Brasa 344.

Avots: ME III, 874

skremstele,

1) skrem̃stele Drsth., Jürg., Mesoten, (mit èm ²⁾ Lis., Golg., Saikava, Adleenen, der Knorpel Tirs. n. RKr. XVII, 77; N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411; MW. n. U.: labās auss skremstelē sāpes... iedzeļ Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 214;

2) skremste Wid., die Luftröhre
Tirs. n. RKr. XVII, 77, Fest.: saņemšu aiz skremsteles Fest.;

3) skrem̃stelīte "ein kleines Stückchen"
Drsth.: skr. gaļas. Vgl. kremstele resp. (wenn mit x aus ks-) r. хрящъ "Knorpel".

Avots: ME III, 891

slêdzelêt ² Karls., mehrfach zu schliessen versuchen (mit ê) Kalz., Serben, Laud., Nötk., Warkl., Memelshof, Gr.Buschhof; in Saikava dafür slêdzeļât.

Avots: ME III, 927

sûna, sûnas (> infl. syłnys Zbiór XVIII, 243), sûne KI., Lubn., Saikava, sûnes Bers., Spr., ein Gen. pl. sûņu (neben sonstigen Formen eines ā- Stamms) auch in Prl. n. FBR. VI, 95, sūnis St., das Moos: čūska pa sūnu lied un dzeļ A. 1896, S. 202. sūnu luoža Br. 410, die Schlange. aknu sūnas oder krūšu sūnas, lichen pulmonarius; baltā(s) oder purva s., sphagnum, Torfmoos; briežu s., Renntiermoos RKr. II, 69; čūsku s., lycopodium cIavatum Konv. ² 2475; jūŗas s., Seetang; lāču s., poIytrichum Konv. ² 2147: mīksta lāču sūna LP. II, 68. (purvā) lāča sūna bijusi līdz ceļu galiem Kaudz. Izjurieši 8.; ruožu s., hypnum triquetrum L. in der Umgegend Rigas n. RKr. III, 70. Bezzenbergers Herleitung BB. XVII, 217 aus *sumnā(s) (: li. sãmanos) dürfte lautlich unmtiglich sein. Vielleicht als "Schwellendes" (vgl. dazu namentlich sūnākslis "Blitschen") zu ai. š̍ūná-ḥ "geschwollen", š̍váyatē "schwillt an", av. spā(y)- "aufschwellen", gr. χυέω "bin schwanger", χῦμα "Woge", cymr. cwn "Hohe" (und ksl. synъ oder sunъ "turris"?) u. a. (z. B. bei Walde Wrtb. ² 146; nach Iľjinskij Prace filolog. XIII, 504 hierher auch slav. sunica "Himbeere").

Avots: ME III, 1132, 1133

sviêdri,

1) der Schweiss:
parādījās tam salti sviedri uz... pieres JK. sviedri pa matu galiem pilējuši ebenda. sviedri birst Schorstädt. sviedriem pelnīt Aus. I, 3. ar sviedriem nuopelnīts RKr. VI, 822. bērīši sviedriņuos (Var.: nuosvīduši) BW. 28065, 4;

2) l uoga sviedri, die Feuchtigkeit am beschlagenen Fenster:
sausā ēde jāapsmērē ar luogu sviedriem Etn. II, 135 (ähnlich: IV, 21);

3) pīpes sv., Tabaksöl
Dond., Mar., Wandsen: kad bite iedzeļ..., tad dzē̦lumu apsmērē ar pīpes sviedriem, lai nepampst Etn. IV, 116;

4) ausu sv., Ohrenschmalz:
uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus Etn. IV, 2;

5) "?": sausā ēde jāsmērē ar sakaitē̦ta cirvja sviedriem Etn. II, 135;

6) die Maische
Wid. Zu svîst 3.

Avots: ME III, 1165

I trasa V., Plur. trasas U., der Tross: viņš ņēme kamieļus un ēzeļus tiem par trasu Glück Judith 2, 17. Entlehnt nebst estn. trośś dass.

Avots: ME IV, 223

tripinât,

2): ēzeļi un mūļi steidzīgi tripināja (trippelten)
Jauns. Raksti VI, 13.

Avots: EH II, 695

tulznît, -ĩju,

1) sich mit Blasen
(tulznas) bedecken (mit ùl) Jürg., (mit ùl ² ) Saikava: grūtā darbā ruokas sāk tulznīt Jürg. kad nātres sadzeļ ruoku, tad ruoka tulznī Saikava;

2) eitern
Gr.-Buschh. (mit ùl ² ): man izcelās auguonītis, un tas nu tulznī un tulznī Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 260

tvar̂stît (li. tvárstyti "mehrfach einfassen") Kalzenau, Kl., (mit âr ² < ar̂ ² ) Iw., -u, -ĩju,

1) = tvārstît, greifen U., (wiederholt) haschen, fangen: zvirbuļus pa ligzdām tvarsta Kr. Vīt. 41. tas tvarstījis čūskas pie astēm LP. VII, 1281. viņš sāka tuos (putekļus) tvarstīt un arī satvēra cik necik saujās 1193. viņu bij tvarstījusi policija Stari II, 358. ķēniņš nāks ar ļaudīm zagli tvarstīt LP. VI, 323. ēzeļi stāv augstās vietās un tvarsta . . . vēju (schnappet nach der Luft) kā . . . pūķi Glück Jerem. 14, 6;

2) trachten, verlangen
(mit pēc konstruiert) U.: intelliģence, kas tik kāri tvarsta pēc brī vības Vēr. II, 287. Refl. -tiês,

1) einander (wiederholt) haschen, fangen, greifen
Kalzenau;

2) wiederholt, hin und wieder) haschen, fangen, greifen:
kuo tu tvarsties kā tvarsts? Fest. Zu tver̂t.

Avots: ME IV, 289

uklenders "?": šādi, tādi uklenderi (var.: diedelnieki,vanderzeļļi; von den Freiem gesagt) BW. 6371 var. mežu ļaužu uklenderi 13507, 1. uklenderis "ein Eingewanderter" Saikava, "klenderis" Katharinenhof. Etwa aus einem nd. *ūtlender "Ausländer"? Doch bliebe das ūdann ungeklärt.

Avots: ME IV, 296, 297

uñguris Līn., uñgurs.

1) ein Kastrierer (uñgurs) PS., (unguris) L., U.: ērzeļus rūnī mācījušies unguri Etn. II, 167. ar vārdu "ungurs" apzīmē visus luopu rāmītājus IV, 5;

2) ein Klepper
L. Nebst estn. unnur "Kastrierer" aus d. Ungar.

Avots: ME IV, 299

uzaris "?": uzarītis (ein Husar?) man vaicāja, kuŗa bija zeļļu meita BW. 33638, 8.

Avots: ME IV, 315

uzkŗaũt, uzkraũt (li. užkráuti "hinaufsetzen") aufhäufen, aufpacken, aufladen, aufbürden: tie uzkrāva labību uz ēzeļiem I. Mos. 42, 26. sìenu uzkŗaut uz pantu Dunika, kŗauj, māmiņ, uzkŗaudama triju zirgu ve̦zumiņu! RKr. XVI,148. Sprw.: kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj Br. sak. v. 857. liels cilvē̦ks neuzkrauj atbildību par saviem darbiem citiem Vēr. II, 17. uzkŗāva visu vainu dvēselēm LP. VII, 292. kas mums uzkrāvuši verdzību Kundziņš Kronv. 128. Refl. -tiês,

1) sich aufbürden
Wid.: uzkrāvies sev smagu nastu. nepane̦samu krustu uzkrauties Neik. 5;

2) sich aufdrängen
LKVv., Wid.;

3) ve̦zums uzkrāvies par lielu, die Fuhre ist versehentlich zu hoch aufgeladen worden.

Avots: ME IV, 345

vàrîgs AP., Kaugershof, PS., Serbigal, (mit â) Arrasch, Baltinow, C., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Neuenb., Ogershof, Oknist, Saikava, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Wolmarshof, (mit à ² ) Erlaa, Lös., Lubn., Preili, (mit â ² ) Līn., Pankelhof, Ruj., Salis, Selg., Siuxt, Widdrisch,

1) leicht verletzbar (z. B. zerbrechlich), empfindlich, schwächlich
L., U.: kusli un vārīgi asni Vēr. II, 37. pieduras pie vārīģās vietas Rainis Ant. un Kl. 47. zâles nuoderēja atnākušas guosniņas vārīgajām iekšām Etn.IV, 69. sievietes dzīve ir vārīga puķe Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 38;

2) gefährlich:
vārīgi zeļļi B. Vēstn. vārīgi ievainuots, stark verwundet;

3) vārīgi "= viegli" (behutsam?) Smilt. - Subst. vārîgums, die Zartheit V., Empfindsamkeit. Etwa aus mnd. varich "gefährlich" (vgl. pē(r)lîgs)?

Avots: ME IV, 505

vêlîns Prl. n. FBR. VI, 76, vēlīns Sessw., Vīt., vēlins Lemburg, Wessen, (mit ê ) Nötk., spät eintretend, verspätet: vēlīna labība Sessw., Getreide, das spät gesät wird und spät reift. vēlīni lini Sessw., Vīt. vēlīnie rudzi neiezeļ N.-Peb., Vīt. vēlīna sēja Vīt. vēlinās vasaras līetutiņš A. v. J. 1902. S. 388. vēlins pavasars Austriņš M. Z. 69. vēlins zieds Stari 1, 262. vēlinas vakariņas A. v. J. 1897, 11, S. 135. vēlīns ciemiņš Sessw. vēlinie viesi A. v. J. 1899, S. 361. paraudzījās uz vēlinajiem meženiekiem Niedra Kad mēnesis dilst 264. māsiņa . . . kam augi vēlina bāliņuos? BW. 13645, 5.

Avots: ME IV, 558

‡ vẽrzelaiņš Frauenb., = vērzeļuôts.

Avots: EH II, 779

II vezele: divipacmit vezeļu Evang. 1753, 29.

Avots: EH II, 773

viêns (li. vienas),

1) (als Zahlwort) ein:
viena galva, viena bē̦da Celmiņ. pa vienam U., einzeln. vienas dienas saimniece Frauenb., eine sehr verschwenderische Wirtin. jāizkurina par vienu dienu LP. IV, 146. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. viens palaidiens (s. unter palaîdiens). runāja... ātri un vienā laidā Mērn. l. 20. padarīt kuo vienā laĩdā (in einem Strich, ohne Unterbrechung) Frauenb. bē̦rniem vienā rāvienā (im Nu) bija de̦sa vē̦de̦rā ebenda. viens par diviem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. VI, sak. v. 959. še... nav vis vienais (ungewöhnlich!) cilvē̦ks vien, kas klausās Mērn. laiki 324. tas ir viens un divi, das geht eins, zwei, drei (= in einem Augenblick) U. nebijis viens, divi (im Nu), ... vilks gatavs LP. VI, 292 (ähnlich 361). labi - viens, divi, kuociņš pārne̦sts V, 38. ve̦lns viens, divi izveda mednieku uz ceļa Kurbads. Auf Pluralformen bezogen im Plural: divi vien mēs bāliņi;... pirksim vienus brūnus svārkus! BW. 3451. nuopircis vienas spēles LP. VI, 437. Einem uotrs oder cits gegenüber gestellt: viens uotra (gen.), viens uotram (dat.), viens uotru (acc.), viens uotrā (loc.), einander (gew. wenn von zweien die Rede ist). divi māsiņas iet pa ceļu, sviesta ņuka ruokā; viena uotrai neduodas Br. m. 966. viens pēc uotra Aus. I, 18. divpadsmit ve̦lni viens pakaļ uotra (richtiger wäre: cits pakaļ cita) klūp iekšā LP. VI, 978. viena smalki, uotra re̦sni ērģelēt ērģelēja BW. 341 var. meita nuodzī vuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35 (ähnlich VI, 617). vieni gudruoja, ka..., uotrie duomāja, ka... Purapuķe J. str. 132. ar vienu cirtienu vieniem sešiem galvas nuost, ar uotru cirtienu uotriem sešiem galvas nuost LP. VI, 755 (ähnlich lI, 18). lai viņi šuo lietu neizpauž vieni uotriem Mērn. laiki 200. panāksnieki un vedēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. lūgs vienus, lūgs uotrus Balt. Vēstn. v. J. 1901,.N 10 (Beilage). viens gans nuomira, citi gani raudāja BW. 2692. kamē̦r vieni pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi... BW. III, l, 81. stiprinieki izceļ viņas vienu (richtiger wäre: citu) pēc citas nuo zemes apukšas laukā Pas. II, 220. Ungewöhnlich: tās nu bijušas... cita pēc vienas (die eine nach der andern) jānuomaitā Pas. V, 496. divpadsmit baluodinītes... viena uz vienas dze̦nas Pas. V, 151. jie... lubieja viens vienu (einander) Zbiór XVIII, 419;

2) allein:
viens pats, nur einer, einer allein: vienā pašā naktī Dīcm. pas. v. I, 24. ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši BW. 12856. palikuši vieni paši A.v˙j.1899, S. 279. viņš tur dzīvuo viens U. mēs braucām vienas ar Olgu Apskats v. J. 1903, S. 416. upe viena starpiņā Biel. 1050. meita nee̦suot vairs viena (die Tochter sei schwanger) Stāsti Kraukļu kr.8. gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā BW. 1092. vienuos kre̦kluos Deglavs. laidīs vienus kumeliņus zaļajā zâlītē 30147. es nuokaltu biķeriņu nuo vieniem (könnte auch "lauter" bedeuten!) dālder,iem 26940, 1. Pē̦rkuonam visa zeme, man tas (Var.: tik) viens bāleliņš (Var.: tie vieni bāleliņi) 32955, 3. tu viens vienīgais Glück;

3) lauter:
(dzīvuot) vienuos priekuos LP. I, 98 (ähnlich V, 110), vienā līksmībā III, 85, vienā laimē VI, 49, VII, 101, vienās raizēs Aps. J. Bag. radi 21. brauc uz priekšu vienās bailēs J.Kr. III, 71. viss nams stāvēja vienās liesmās Rainis Göte VI, 74. es lai eju... vienās skrandās A. XVII, 43. debess "vienās acīs" MWM. IX, 152. zirgi vienās putās LP. IV, 15. apģērbjas vienā ze̦ltā 213. vienuos ze̦ltuos I,110. cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā J.Kr. V, 148. raud vienā raudāšanā (weint in einem fort) LP. I, 88. visu laiku pavada vienā dziedāšanā BW. III, 1, 19. kādēļ tu vienā gabalā (fortwährend, in einem fort) tāds nuolaidies? LP. IV, 30. cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt 146. viņš bļauj vienā gabalā;

4) ein und derselbe, der gleiche:
vienā lielumā U., gleicher Grösse. vienā prātā U. oder vienis prātis Kundz. Vec. St. 1 I, gleichen Sinnes. viņi dzimuši vienā dienā. abi vienu lielumiņu BW. 3451. kau[t] būt[u] visi vienu vietu 3851 var. kalpiem jāturas visiem pa vienu vietu Alm. Piesis. sēdēja kuopā vienuos ratuos BW. III, 1, 18. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71. tie visi tur vieni ir, brāļi un māsas, sie sind dort alle verwandt, alle - Brüder und Schwestern unter einander Mag. XIII, 3, 10. tie jau viens, kas viens Dienas Lapas piel. v. J. 1891, N 61, S. 6. tās rindiņas... viens kas viens (ganz identisch) ar leišu tekstu A. XII, 861. vai mēs nee̦sam viens un viens? Apskats v. J. 1903, S. 530, viss viens: vai kaklā, vai makā Br. sak. v. 480. tas jau ir tas pats viens Kav. viena alga Mērn. laiki 86, Kundz. Vec. St. 12, viens algs Dond., viena maksa LP. I, 149, IV, 8 ( man viena maksa, kur,ā pusē sviest Saikava) oder viens daudzums Saikava, gleichviel, einerlei. ar vienu oder (bei L. und Kauliņ BB. XiI, 233) ar vienu vien, fortwährend, immer;

5) ganz, ungeteilt
U.: tā muiža ir uz vienu (ungeteilt) U.;

6) (als unbestimmtes Pronomen; subst. und adjekt.) ein(er), jemand, ein gewisser, (neutral) eins:
viens atnācis U., es ist jemand gekommen. lai nu viens nuoklausās tavā runā Zeib. Sk. 10. viens atjāja baltu zirgu BW. 13829, 1. bet lai man saka viens, kuo grib Alm. Meit. no sv. 103. ak tu viens! Blaum. Skala ug. 199, MWM. VIII, 542. nu saki, viens cilvē̦ks! Zeib. Sk. 56 (ähnlich A. XI, 107). lai nu viens cilvē̦ks pasmejas Blaum. Skala ug. 160. nu klausies nu viens cilvē̦ks šuo ve̦cuo Purap. I. 272. tās nu bijušas jāve̦d par vienu upi Pas. V, 496. kâ viens vaska rituliņš BW. 3768. bija viens kupča dē̦ls Zbiór XVIII,276. atrast vienas mājas LP. VII, 292. gadījušies vieni kapi 36. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes J. Kr. III, 73. vieni divi "etwa zwei" L. viens kas tiesa (eins ist wahr) J. R. IV, 94, A. XVI, 294. tas gan atkal ir viens, kas tiesa Blaum. Skala ug. 139. viens gan e̦suot tiesa Smilga Aizsn. ceļi 26. tas var atgadīties kuram vienam (einem jeden) Apsk. v. J. 1903, S. 600. Volkstümlich (nicht schriftsprachlich) als unbestimmter Artikel: tur vajadzē̦tu vienas stipras virves U. tev ir viena cieta sirds BW. 21654, 5. tavu vienu cietu sirdi! 24346, 1. strādā kâ viena lauva A. XI, 1, 107. viens dumjš, nemācīts cilvē̦ks MWM. X, 569. s. Le. Gr. § 327; zu apr. ains, aksl. inъ, got. ains, air. o`en, lat. ūnus < oinos "ein", gr. οἰνός "eins (auf dem Würfel)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 101).

Avots: ME IV, 664, 665

vizaļuôts "?": ziemas svē̦tki sabraukuši vizaļuoti, vērzeļuoti BW. 33289 var.

Avots: ME IV, 630

zaļuokšņs (unter zaļuoksns): pļava zaļuokšņa lai zeļ Rainis Dz. un d. II, 102.

Avots: EH II, 801

I zelˆt (li. žélti "grünend wachsen"), zeļu, zêlu, grünen, frisch wachsen, gedeihen U.; emporkommen L.: kad baudīja kunga ruokas, nezeļ vairs augumiņš BW. V, S. 686, JV's 312821. nabags lē̦ti nezeļ, der Arme muss immer hinten anstehen L.- Subst. zelˆšana, das Grünen, Gedeihen; zê̦lums, das frische Grün, die jungen Triebe: jaunajā meža paaudzes spirgtajā zē̦lumā MWM. X, 451. izplūkāja sīkstuo zaļuo zē̦lumu Upītis Sieviete 220; das Eingegrastsein des Roggenfeldes Segew.; zêlẽjs, wer gedeiht: viņš vairs nebūs zēlējs, er kommt nicht wieder auf, ist hoffnungslos erkrankt U. Nebst zè̦lts, zaļš, zâle und (?) zils zu aksl. zelenъ "grün", zelije "Gemüse", ai. hári-ḥ "gelb", av. zaranya- "Gold", und (wenn mit g̑h-) gr. χόλος "Galle", lat. helus "Grünzeug", ahd. gelo "gelb" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 624 f. und Trautmann Wrtb. 364 f.

Avots: ME IV, 704

II zelˆt Gr.-Buschh., zelˆt ² Dunika, Gramsden, Siuxt, zelt St.,U., zeļu, zēlu, = dzelˆt: nātres, bites zeļ. - Subst. zē̦lums, der Stich Brasche.

Avots: ME IV, 704, 705

zemîgs,

1): auch Lange II, 294;

3): auch Getzel (3. IMM. 1934 I, 429), Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 215. gaita ir tev zemīga un gŗūta Rainis Dz. un d. II, 398, zemīgi uz ... ēzeļa mātes ... iejājis Manz. Post. I, 3.

Avots: EH II, 804

II zilinât, stechen (von Nesseln, Kälte) Ahs., Stenden: nātres zilina. aukstais vējš zilina (dzeļ, cē̦rt). Refl. -tiês, sich von Nesseln stechen lassen Stenden: ej pats nātres pļaut; pa viņām zilināties!

Avots: ME IV, 720

žuoglis: ar ... ēzeļa žuoglu kaulu Manzel Post. 102.

Avots: EH II, 823

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156