Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ģe' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ģe' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (574)

aizērģelēt

‡ àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22

aizgaņģerēt

‡ àizgaņģerêt, taumelnd, mit unsicheren Schritten fort-, hingehen Golg.

Avots: EH I, 23

aizģelbis

àizģelbis, das Amulett * K. M., Dz. V.

Avots: ME I, 29

aizģelbt

àizģelbt oder [aizģelbêt?], heilen, vorbeugen: vē̦de̦ra sē̦rgu aizģelbuošas zāles, prophylaktisches und heilendes Mittel. Buschh.

Avots: ME I, 29

aizģemberēt

àizģem̃berêt, intr., wackelnd, taumelnd sich entfernen weggehen, hingehen: tas jau aizģenberēja uz kruogu Kursiten [zu ģemberis].

Avots: ME I, 29

aizģeņģerēt

àizģeņ̃ģerêt, intr., weg-, hingehen: viņš aizģeņģerēja mājās B. Vēstn.

Avots: ME I, 29

aizpeņģerēt

‡ àizpeņ̃ģerêt, mühselig und unschön zuflechten Stenden: a. caurumu tīklā ar diegiem vai auklām.

Avots: EH I, 41

aizzēģelēt

I àizzẽģelêt, àizziẽģelêt, versiegeln: aizzieģelē tuo mācību iekš maniem mācekļiem Jes. 8, 16. tad tie skūpstījās, it kā tie gribē̦tu ar šuo skūpstu aizzēģelēt viens uotra lūpas Vēr. I, 1130.

Avots: ME I, 61

apģeibt

apģeibt, ohnmächtig werden: tai dienā apģeibs skaistās jumpravas Amos. 8, 13. [Part. apģeibis "in Ohnmacht gefallen" Manzel Post. III, 140].

Avots: ME I, 89

apģelbēt

apģelbêt, retten (perfektiv): es tuopu pēc tač[u] apģe̦lbē̦ts Dziesmu grüm. v. J. 1867, S. 471.

Avots: EH I, 86

apģuģenēt

‡ apģuģenêt, = ‡ apģuģinât (?): nav mana māsiņa kâ vakarēja: jau tuo tautas apģuģenēj[u]šas BW. 24790 (aus Gaweesen).

Avots: EH I, 86

atģeibināt

atģèibinât, wieder zur Besinnung bringen Spr., N. - Schwnb.

Avots: ME I, 161

atģeibt

atģèibt,

1) wieder zur Besinnung kommen
Spr.: viņš nou vakarējā dzē̦ruma vēl nav labi atģeibis C.;

2) wieder zum Wohlstand kommen:
viņš atģeibs Druw. A. XIV, 73.

Avots: ME I, 161

atģeņģerēt

atģeņģerêt, zurück-, hertaumeln: šis (nuo spēriena) atģeņģerēja vairākus suoļus atpakaļ Daugava 1928, S. 995.

Avots: EH I, 144

atspieģelēties

‡ atspiẽģlêtiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss im Spiegel besehen: greznīgā meita vēt nebija atspieģelējusies Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 169

āvarģelis

āvarģelis (unter ãverģẽlis): ãvarģẽlis Schlockenbeck, Wolgund.

Avots: EH I, 196

baļģe

‡ bàļģe 2 , = baļ˜ļa Auleja, Kaltenbr., Sussei; der Brottrog Skaista: pilnu... baļģi ar maizes mīkli Pas. V, 325 (aus Lixna). zem maizes baļģes 46 (aus Eglūna). Bei Agelut 4 (v. J. 1817), S. 140 und Pas.' III, 118 auch ein loc. s. baļģī.

Avots: EH I, 203

bēģele

bẽģele (unter bẽģelis): auch Siuxt: apakš luoga bēgelītes BWp. 552, 1.

Avots: EH I, 216

bēģele

bēmele, ein Mensch, der wenig oder gar nichs spricht AP. n. Etn. III, 129.

Avots: ME I, 289

bēģelis

bẽģelis: auch Rutzau, a. s. bēģeli (oder zu bẽģele?) Janš. Dzimtene I, 29.

Avots: EH I, 216

bēģelis

bẽģelis, auch bẽģele, das Fensterbrett: trīs meitiņas kuoši dzied apakš luoga bẽģelīša Ltd. 688. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. etwa mnd. boge "Fensterrahmen".]

Avots: ME I, 289

beznaģe

‡ beznaģe, eine, die ungewandte oder schwächliche Finger hat: aukle... e̦suot liela b.: viss viņai krītuot nuo nagiem ārā un plīstuot Janš. Atpūla, № 372, S. 6. b. un nevēkle gan bijusi ar ruokām ebenda № 393, S. 4.

Avots: EH I, 215

birģelis

‡ birģelis, der Bürger (?): es bij[u] tāds birģelītis, man istaba nepieder BWp. 1697, 1.

Avots: EH I, 220

blažģe

‡ blažģe, die Schwatzerin (?): uotra tāda b. kâ tu nav sastuopama . . . es ar tevi uz muti nevaru un negribu mērīties Janš. Bandavā I, 330. Vgl. blažģît.

Avots: EH I, 226

breņģe

‡ brèņģe 2 Saikava, eine einschüss Stelle; tiefer Kot: izbreņģēja nuo breņģes ceļa.

Avots: EH I, 240

briņģe

‡ *briņģe, die Trägerin (?): pārvedu tautiņu ūdeņa briņģi BW. 18703 (ähnlich: 18651, 2).

Avots: EH I, 241

buģene

[buģene Nigr. "ein vermummtes Weib."]

Avots: ME I, 346

daļģe

daļģe (unter daļ˜gis),

1): (die Sense) auch Brinkenhof bei Hasenpot; die in der Fabrik hergestellte Sense (im Gegensatz zur hausgeschmiedeten)
Fest.

Avots: EH I, 305

daļģene

daļ˜ģene AP., die in der Fabrik hergestellte Sense Fest.

Avots: EH I, 305

darvdeģene

‡ dar̂vdeģene Janš. Dzimtene V, 10, die Frau eines Teerbrenners (dar̂vdeģis).

Avots: EH I, 309

deģene

‡ deģene Janš. Dzimtene V, 43, die Frau des Branntweinbrenners.

Avots: EH I, 314

drauģelis

draũģelis (unter dràugs 1): auch Puhren. n. FBR. XIV, 47, (mit aû 2 ) Rothof n. FBR. VIII, 122, Demin. nom. plur. drauģe̦lē̦ni BW. 17689 var.

Avots: EH I, 330

driģele

drĩģele Freiziņ, der Riegel; vgl. aizdrīģêt. [Entweder mit hypernormalem d- auf livischem Gebiet entstanden, oder aber das d ist zuerst in aizdrīģêt zwischen z und r aufgekommen; oder liegt der Einfluss eines sinnverwandten, mit d- anlautenden Wortes vor? Vgl. drīzeklis.]

Avots: ME I, 500

driģene

driģene: vai bij nātre, vai d. BW. 32402, 2 var. trakās driģenītes 19206, 4 var.

Avots: EH I, 334

driģene

driģene, n. U. auch driģele, gew. d. Pl., Bilsenkraut; baltās driģenes, der Stechapfel (datura stramonium). me̦lnās driģenes, Bilsenkraut (hyoscyamus niger). traks, it kâ driģenes (od. -ņu) saēdies. kuo tu skraidi kâ driģeņu saēdies? [driģene wohl aus * drignene, vgl. li. drìgnė "Bilsenkraut"; zur Etymologie vgl. allenfalls Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f.].

Avots: ME I, 498

eģe

eģe, der Saum eine Gewebes; [aus mnd. egge "Kante"].

Avots: ME I, 566

eņģe

eņ̃ģe, 1): eņģes kala BW. 16626, 4 var. eņģēm durvis virināju 25806, 2. In Dunika u. a. nur im Plural.

Avots: EH I, 369

eņģelis

eņ̃ģelis,

1): dieva eņģeli! BW. 1510, 1 var. svē̦ti eņģelīši 18903.

Avots: EH I, 369

ērģeles

ẽrģeles: kâ ē. ērģelē BW. 406; auch der Sing. ērģele: rīklīt[e] ... kâ skaļā ērģelīt[e] BWp. 419, 3 var.

Avots: EH I, 373

ērģeles

ẽrģeles, die Orgel. [Aus nd. örgel, s. Sehwers Die deu. Lehnw. 147.]

Avots: ME I, 575

ērģelēt

ẽrģelêt, ‡

3) weinen
Dunika; zur Bed. vgl. ‡ àizẽrģelêt.

Avots: EH I, 373

ērģelēt

ẽrģelêt,

1) die Orgel spielen;

2) singen:
vīriešu balsis arī nepiekūst vienmē̦r ērģelējuot BW. III, 1, 19.

Avots: ME I, 575

gaņģenieks

gaņģenieks Aahof, jem., der einen Teil eines Gesindes bearbeitet: klaušu laikuos katra īsta saimnieka zeme dalījās apmē̦ram 3 daļās, kuŗas apstrādāja 3 gaņģenieki, kuŗus izrīkuoja īstais saimnieks.

Avots: ME I, 601

gaņģerītis

‡ gaņģerītis "?": labajam puisīšam teju auga līgaviņa; kas jau kāds gaņģerīt[i]s, lai jāj zemes gabaliņu BW. 12409, 1 var.

Avots: EH I, 383

ģeda

[ģe̦da, in rieksta ģe̦da "die Hülle der Haselnuss" Zeezern.]

Avots: ME I, 694

ģedavāties

‡ ģe̦davâtiês Warkl., sich erkundigen nach, sich interessieren für: jī par tevi ģe̦davājas. Zu ģedêt II.

Avots: EH I, 425

ģedēt

I ģedêt, zergehen. - Ein Lituanismus; vgl. li. gèsti (prt. gedaũ) "schadhaft werden".

Avots: ME I, 694

ģedēt

II ģedêt Kurl. n. U., sich erinnern. [Ein Lituanismus; vgl. li. pasitnèsti (prt. rasigedaũ) "vermissen".]

Avots: ME I, 694, 695

ģedināt

[ģedinât Stelpenh., öfters ausfragen, ausforschen. - Ein Lituanismus; vgl. li. gedáuti "спрашивать (о том, чего нѣт, но что желательно имѣть)".]

Avots: ME I, 695

ģedne

ģedne, ein Seitenholz, ein Seitengestell am Webstuhl: ģednes ir sānkuoki pie stellēm, kas savienuoti ar šķēršiem Sessau; [ scherzhaft hier auch von Kinderbeinen: saņemšu tevi aiz ģednēm.]

Avots: ME I, 695

ģedot

ģe̦duôt;

1): "mehrfach erwähnen"
Gramsden; "gedenken, erwähnen, sprechen von" Zvirgzdine: bē̦rni ģe̦dā (sehnen sich?) pēc mātes.

Avots: EH I, 425

ģedot

ģe̦duôt [Warkh., Nigr., Dunika], U., gew. refl. -tiês,

1) Verlangen haben:
slimniece pēc mācītāja ģe̦duojas A. -Rahden n. U. mērķis, pēc kuŗa es ģe̦duojuos A. VIII, 1, 403; [

2) "?": viss taisās ģe̦duot, žē̦luot, brēkt T. B.] Ein Lituanismus; vgl. li. gedáuti "хотѣть; тосковать".

Avots: ME I, 695

ģēģele

‡. ģèģele 2 Skaista "skuosta". Vgl. li. gegė˜liai "Sumpfschachtelhalm" und ‡ ģeģēles.

Avots: EH I, 426

ģeģelis

ģìeģelis 2 , für ķiẽģelis, der Ziegelstein Mar. n. RKr. XV, 115.

Avots: ME I, 701

ģēģerēt

ģẽģerêt, -ẽju, jagen, auf die Jagd gehen: brālis gāja uz mežu ģēģerēt LP. VI, 754. Echt lettisch: medīt.

Avots: ME I, 697

ģēģeris

ģẽģeris, der Jäger (dafür genuin le. medinieks); aus d. Jäger [woher auch li. jė´lgėrė].

Avots: ME I, 697

ģegot

ģe̦guôt, rülpsen Bers.

Avots: ME I, 695

ģegot

I ģe̦guôt, ‡ Refl. -tiês Bers., rülpsen, atraugâties.

Avots: EH I, 425

ģegot

‡ II ģe̦guôt "?": pēc kāda tā nu pastāvīgi ģe̦guoja (verlangte, trachtete, sehnte sich?) Janš. Līgava I, 141. bērni ... bija vienumē̦r ģe̦guojuši: rītu ziemas svē̦tki! Tie, kas uz ūdens 36. kas arī par dienēšanu muižas kalnā vien ģe̦guo Līgeva II, 275 (ähnlich 276). tâ iepatikusēs, ka nuo tās vien visu laiku ģe̦guojis, kukuojis Mežv. ļ. II, 42; "wiederholt sein Verlangen nach etwas äussern" Ruhental.

Avots: EH I, 425

ģegoties

ģe̦guôtiês, sich necken, scherzen Ahs. [Vgl. ķe̦kuoties dass.]

Avots: ME I, 695

ģegots

ģe̦guots, ģe̦guts, = de̦guots, de̦guts Wolm., PS. [Aus r. деготь.]

Avots: ME I, 695

ģeiba

ģeĩba, ‡

4) Plur. ģeĩbas Dunika, Krankheiten, Unglücksfälle:
kādu ģeibu tik viņam nav!

Avots: EH I, 425

ģeiba

ģeĩba, ģeìba PS.,

1) der Schwindel:
viņš ģeibās ne˙kā nesapruot A. XIII, 86;

2) [ģeĩba C.], ein ungeschickter, schwächlicher Mensch:
viņš tāds ģeiba vien ir.; ibid.;

3) n. U.: eine Närrin.
Zu ģeibt.

Avots: ME I, 695

ģeiboles

[ģeibuoles U., Ohnmachtsanfälle.]

Avots: ME I, 695

ģeibonis

ģèibuonis, der Schwindel, die Ohnmacht AP., Bers.; [ģeibuoņi U., Schwindelanfälle.]

Avots: ME I, 695

ģeibonis

‡ II ģeibuonis (mit ostle: ei aus ī ?) Lixna "ein abgezehrter, erschöpfter Mensch".

Avots: EH I, 426

ģeibt

ģèibt, -bstu, -bu, intr., umkommen, sterben: viņš drīz ģeibs Walk, AP., Adsel, Bers. A. XIII, 86. beidzamuo reizi aiztiksi mani jeb nu˙dien, tu kādreiz ģeibsi LP. V, 9, Liev. -Behrsen [Entweder aus li. ģeĩbti "издыхать, падать от слабости", oder, wenn echt le. dissimilatorisch aus * gveibt = li. gveĩbti "обмирать".]

Avots: ME I, 695

ģeibulis

ģèibulis, der Schwindel, Dusel N. -Sessau n. U., AP.

Avots: ME I, 695

ģeibulis

‡ II ģeibulis (mit ostle. ei aus ī ?) Lixna "wer oft zu lachen pflegt" (?).

Avots: EH I, 425

ģeida

ģeida: ein unbändiges Sehaf; "liela gājēja" Kegeln n. Latv. Saule, S. 616.

Avots: EH I, 426

ģeida

ģeida, ein ausgelassenes, mutwilliges Mädchen [ģeĩda Salis.], Burtn.; eine Närrin LD. n. U.; eine Hexe [?]: aiz tevis ķē̦muosies vilkači, ģeidas un raganas Kaln. Kaz. Dalbs. 66. tieva, gaŗa sieviete kâ ģeida [Bedeutung?] Rump.

Avots: ME I, 695

ģeiksis

ģeîksis 2 , der Reiher Nigr., Sirgen.

Avots: ME I, 695

ģeikste

ģeikste, ‡

4) ģeikstes, Hopfenranken
(aus einem handschr. Vokab.): apiņiem ģ. stiepjas acīm re̦dzuot.

Avots: EH I, 426

ģeikste

ģeikste,

1) [ģeĩksta Arrasch], eine Rute zum Viehtreiben
A. XIII, 86;

2) die Hopfenstange
Dond., L., St.;

3) ein verschwenderischer Mensch
AP., Adsel. Vgl. das echt le. dzeikste, [sowie li. gaikštė "вѣха, тычина" und r. жи́чина "розга, прут, хворостина", s. Būga РФВ. LXVII, 249].

Avots: ME I, 695

ģeimurot

ģèimuruôt 2 , intr., taumeln Bers.: viņš jau bija tādā stāvuoklī, ka nebija vairs tālu nuo ģeimuruošanas un muldēšanas A. XII, 728. Vgl. ķeimuruot, meimuruot.

Avots: ME I, 695

ģeirot

ģeiŗuôt "?": Pē̦rkuons jāja svina ķēvi, gar jūŗmalu ģeiŗuodams BW. 33712 [aus Zirau. In Wenden bedeute ģeiruôt: hüpfen, hin und her springen (jē̦ri ģeiruo), in Serben: taumelnd hin und her springen].

Avots: ME I, 695

ģeķēt

‡ ģeķêt, = ģeķuôt: vai (puiši) dzē̦ruši neģeķēja BW. 11958 (aus A.- Sehren).

Avots: EH I, 426

ģeķība

ģeķĩba, die Geckenhaftigkeit, Narrheit, Torheit: nedari ģeķību!

Avots: ME I, 695

ģeķīgs

ģeķîgs, geckenhaft, töricht, närrisch: tai piemīt kaut kas nederīgs, tukšs, ģeķīgs Vēr. I, 1320.

Avots: ME I, 695

ģeķis

ģeķis,

1): puiši, geķi, meitu dēļ simtu jūdžu kājum te̦k BW. 10555, 5 var.; ‡

2) ein Spütter
Fest.: ģeķa valuoda ir vis˙smagākā.

Avots: EH I, 426

ģeķis

ģeķis (fem. ģeķe), der Geck, Tor, Narr: kas saka: "ģeķi!" tas būs suodāms elles ugunī Math. 5, 22. viņa nepātniece, ģeķe A. XII, 888. [Aus mnd. geck "Narr".]

Avots: ME I, 695

ģeķot

ģeķuôt, auch refl. -tiês, gecken, sich geckenhaft, töricht gebärden: kas piedzēris neģeķuoja? BW. 10242. kādēļ kungi kruogu taisa liela ceļa maliņā? kur ģeķiem ģeķuoties 19981.

Avots: ME I, 695

ģelbene

ģelbene, die Rettung: tīklā zivīm ģelbenes nav Spr.

Avots: ME I, 695

ģelberis

II ģelberis, ein Messer mit verdorbenem Mechanismus AP.

Avots: ME I, 695

ģelbēt

ģelbêt, ‡ Refl. -tiês Stender Gramm. 44, sich durch die Flucht retten.

Avots: EH I, 426

ģelbēt

ģelbêt, -ẽju, ģelbt, -bju, -bu Busch., Spr., [Nerft, Wessen],

1) helfen, [heilen
(trans.) Kreuzb.], retten, [ģelbēt, beschützen Manz. Lettus]: vai... tāpēc tie nekļūst ģelbēti? Manz. ugunsgrē̦kā kliedz: glābiet, ģelbiet, ļautiņi! Setzen n. Etn. IV, 49. tu man ģelbē̦tājs un palīgs esi Manz. bāriņus ģelb ar tavu ruoku Manz. G. L. 129;

2) einen Flüchtigen vergeben (bibl.): [par patvē̦rumu un par ģelbēšanu Glück Psalm 59, 17. - Aus li. gėlbėi "helfen, retten".]

Avots: ME I, 695

ģelbt

ģelbt (unter ģelbêt),

1): ("helfen")
auch (mit èl 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 426

ģelbuļot

‡ ģelbuļuôt (mit ostle. ei aus ī ?) Lixna "laut lachen" (?).

Avots: EH I, 425

ģelda

ģe̦lda: ģe̦l˜dā jauj maizi vai saliek, luopu kaujuot; tā iekšas Grenzhof (Me˛mui˛a).

Avots: EH I, 426

ģelda

ģe̦lda, eine Mulde Hofzumberge: ģe̦lda - kuoa mulda, kuŗā sabēra puiraimus, lai viņus atšķirtu nuo sē̦nalām Naud. ģe̦lda - nuo kuoka izgre̦bts trauks, kur zirgņus iebērt Grünh. A. VIII, 156. Aus li. gélda dass., [oder direkt aus d. Gelde?]

Avots: ME I, 695

ģeldēt

ģel˜dêt, -u, -ẽju, gelten, taugen, zu statten kommen: kuo ģeld pēc launaga kaŗuote. neģeld rudzi iesadā (od. iesalam) BW. 23824, 3. kur ģeld manas baltas sagšas 25887. Dafür genuin derēt. [Nebst li. geldėti "итти в прок" aus mnd. gelden "gelten, wert sein".]

Avots: ME I, 695

ģeldīgs

ģel˜dîgs, tauglich: tas man ģeldīgs. Dafür genuin le. derīgs.

Avots: ME I, 695

ģelināt

[ģelinât Doblen n. Etn. III, 177, stechen, beissen (von der Kälte gesagt); vgl. ģilinât I und echt le. dzelinât bei U. unter ģilināt.]

Avots: ME I, 695

ģelksteris

ģelksteris, ein Taschenmesser mit verdorbener Feder Laud., Bers. [Zu ģelzis?]

Avots: ME I, 695

ģelšāties

[ģelšâtiês, lärmen, tollen, streiten Erlaa].

Avots: ME I, 695

ģelumbe

ģe̦lumbe, feines, aus der Tuchhandlung gekauftes Tuch, ein gekauftes, bestes Kleidungsstück N. -Bartau u. U.; der Putz, Staat Rutzau n. Etn. II, 1. Aus li. gelumbė˜ "feines Tuch".

Avots: ME I, 695

ģelverēt

ģelverêt, -ẽju, in Bers. für delverēt A. XIII, 81.

Avots: ME I, 696

ģelveris

ģelveris, für delveris Grünw., Ekau.

Avots: ME I, 696

ģelzans

‡ ģe̦lzans Linden in Kurl., die Sehneide eines Messers.

Avots: EH I, 426

ģelzenis

ģelzenis,

2): ("ein altes Messer ohne Stiel")
auch Sonnaxt (mit èl 2 ).

Avots: EH I, 426

ģelzenis

[ģel˜zenis Grenzhof, ģèlzenis 2 Kl.], ģelzens,

1) [ģelzenis Kreuzb.], die Messerklinge
Buschh.;

2) ein Messer ohne Stie
[ģelzenis Nerft, ģelzē̦ns Annenburg], ein schlechtes Messer Kokn.;

3) ein schwächlicher, magerer Mensch:
tas jau tīrais ģelzens [Koddiak], tikai kauli un āda A. XIII, 80.

Avots: ME I, 696

ģelzis

ģel˜zis,

1): auch Dunika, Kal., NB., OB., Rutzau;

2): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Orellen, Rutzau.

Avots: EH I, 426

ģelzis

ģel˜zis, ģel˜znis [Siuxt], Naud., auch ģel˜ze Dobl., [Grünhof],

1) die Messerklinge:
nazis ar četriem ģelžiem

2) ein Messer ohne Stiel; ein schlechtes Messer
[ģel˜zis Wolm., Salis], AP., Kalzenau, Frauenb., PS., Salisb., Nerft: priecājās, ka ģelzīti dabūjis. Aus li. ģelžis "Elsen".

Avots: ME I, 696

ģemba

[ģe̦m̃ba Ruj. "ein liederlicher, unordentlicher Mensch".]

Avots: ME I, 696

ģembas

ģe̦mbas (schimpflich) der Mund, [der Kinnbacken Wid.]: es tev duošu pa ģe̦mbām Neik. n. U. [Aus poln. ge̦ba "Mund, Maul".]

Avots: ME I, 696

ģemberis

ģemberis,

1) bei Wid. ģe̦mburis], ein wackelnder, auf seinen Füssen nicht fest stehender Mensch:
tas tīrais ģemberis, aiziet meimuru meimuriem Stockm. u. Etn. II, Spr.;

2) ein wackelnder Schämel;

3) eine krumme, schlecht gewachsene Birke
AP., Adsel n. A. XIII, 81. Vgl. bemberis; [hieraus dissimiliert ?].

Avots: ME I, 696

ģemburot

ģe̦mburuôt Ar., ģemberēt, -ẽju Spr., wackeln, taumeln: viņš ģe̦mburuodams ienāca istabā Spr. piedzēris vīrs ģemberē Spr.

Avots: ME I, 696

ģemburu ģemburiem

ģe̦mburu ģe̦mburiem, wackelnd, taumelnd: viņš iet ģe̦mburu ģe̦mburiem Ar.

Avots: ME I, 696

ģendals

ģe̦ñdals, ein Tanz Dond. [Vgl. je̦ndaliņš, jandāliņš.]

Avots: ME I, 696

ģendēties

‡ ģendêtiês, verderben (intr.), schlecht werden (von Speisen) Erlaa. Vgl. li. gendù "werde schadhaft".

Avots: EH I, 426

ģendinis

‡ *ģendinis oder *ģendiņš "?": ir ģendiņiem, tādiem, kas uz savām ... kājām izdēd, šis (lapu) pēriens izdevīgs būs Lange Latv. Ārste, S. 16.

Avots: EH I, 426

ģendrs

ģe̦ndrs, munter, fix: ģe̦ndrs puika Kabillen.

Avots: ME I, 696

ģendumi

ģe̦ndumi, Eigenweide Sam. n. U.

Avots: ME I, 696

ģeņģe

‡ ģeņ̃ģe Orellen, ein Knochengelenk: ple̦ca ģeņģē sāpe iesitusies. Vgl. ģeñģes 2.

Avots: EH I, 426

ģeņģelēt

‡ ģeņģelêt, = d˛ind˛alât (?:) čigāns savu čigānieti ar ģeņģelu ģeņģelēja BW. 33532 var.

Avots: EH I, 426

ģenģerēt

ģeņ̃ģerêt, -ẽju, ģeņģeŗuôt,

1) einen Pass gehen
St.;

2) ģeņģeŗuôt Ramelsh., Druw., Bewersh., intr., gängeln, unsicher, strauchelnd gehen, taumeln:
mazs bē̦rns ģeņģeŗuo, kad mācās iet. piedzēris cilvē̦ks ģeņģerē A. XIII, 81. tev kājas vairs negrib klausīt, ģeņģeŗuo kâ dzē̦rušam MWM.;

3) sich unruhig gebärden, sich tummeln:
jau tie rati šķībi tē̦k, vēl tas āzis ģeņģerēja BW. 23316, 8; so auch refl. -tiês: kuo tu tur ģeņģeŗuojies, ka neesi mierā A. XIII, 81;

4) tr., jem. gehen lehren, jem. Beine machen:
gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi ģeņģerēšu BW. 23316, 8.

Avots: ME I, 696

ģenģergailis

ģeņģergailis, jemand., der anderen lästig ist, andere stört Ramelsh.

Avots: ME I, 696

ģenģeris

ģeņ̃ģeris, [ģèņģeris C.],

1) der Gänger, Passgänger
L., St., U.:

2) [ģeņ̃ģeris Behnen], ein unruhiges Kind; ein Abenteurer:
tas zē̦ns ir liels ģeņģeris A. XIII, 81. bagātnieka dē̦ls, labs ģeņģeris, puoš uz jūŗu LP. VI, 340;

3) der Fuss:
bet kad es šim devu - ģeņģeŗus vien pagrieza gaisā Saul.; der Instr. Pl. ģeņģeŗiem, im Passgang: tec, bērīti, ģeņģeŗiem! BW. 13288, 1. ģeņģeŗiem bēri laižu 13969. ģèņģeŗu-ģèņģeŗiem iet vai skriet, = iet vai skriet tâ kâ piedzēries Drosth. n. RKr. XV, 70. Aus d. Gänger.

Avots: ME I, 696

ģeņģeris

ģeņģeris,

2): ein Vagabund;
dauzuoņa Seyershof; ‡

4) wer taumelnd geht
(mit èņ ) AP.

Avots: EH I, 426

ģenģeriski

ģeņģeriski, ģeņģerisku,

1) im Passgang;
tes, bērīti ģeņģeriski! BW. 13288, 1;

2) [ģeņ̃ģeriski Treiden], strauchelnd, wackelnd, unsicher, kopfüber:
tas ģeņģeriski aizgāja pruojām. tas ģeņģeriski ievēlās gultā Baltp. ja tu iesi ģeņģerisku, nebūsi mans arājiņš BW. 9610. viņs nuogāja ģeņģeriski lejā, sagt man, wenn jemand kopfüber von wo herunterfällt.

Avots: ME I, 696

ģeņģeriski

ģeņģeriski; ‡

3) jauns zirgs ne̦s galvu ģeņ̃ģeriski ("= izslietu un sagrìeztü) Salis n. FBR. XV, 77.

Avots: EH I, 426

ģenģes

ģeņ̃ģes,

1) die Gänge, Schraubengänge
(in Selb.: ģeņģi): mazās atslēdziņas ģeņģītes Purap.;

2) "kāju vai ruoku luocītavu kauli" Adsel n. A. XIII, 81: ja tev kājas ģeņģēs mesies, wenn deine Beine schlottern, wanken werden
BW. 9610, 5;

1) = eņģes Bers. n. A. XIII, 81, [Kokn.] Aus d. Gänge
entlehnt.

Avots: ME I, 696

ģeņģis

ģeņģis: ein Schwächling (mit eņ̃ ) Dunika.

Avots: EH I, 426

ģeņģis

ģeņģis "?": liela pulka ģeņģu jāja BW. 13441, 1; n. RKr. XVII, 22 ģeņģis, einer, der beim Gehen wankt (vgl. ģeņģeris, ģeņģerêt) [In Mar. seien ģeņģi Türhängen (enģes); in Kursiten u. Behnen ģeņ̃ģis "ein unartiger Junge", in Briņķi - "ein ungewandter Mensch".]

Avots: ME I, 696

ģenģīzeris

ģeņ̃ģĩzeris, geņ̃ĩzars PS.,

1) ein Werkzeug (Eisen), mit dem man Schraubengänge
(ģeņģes) schneidet;

2) ein Werkzeug zum Aufschraubchen des Mütterchens der Schraube;

3) ein steifer, unbändiger Mensch
Bers. n. A. XIII, 81.

Avots: ME I, 696

ģenguroties

ģe̦nguruôtiês, sich tummeln: ģe̦nguruojās, līdz nuostiepās zemē.

Avots: ME I, 696

ģente

ģente, die Sippschaft, Verwandtschaft: ģente, ģinta - saime, ve̦cāki un bē̦rni kuopā (tuva radniecība) A. XIII, 81. - Aus li. gentis "Verwandter".

Avots: ME I, 696

ģera

‡ ģe̦ra Wessen "eine schlechte Tat".

Avots: EH I, 426

ģerbumi

[ģe̦rbumi U. "ein gerödetes Waldstück". Wohl aus einer Mundart, wo tautosyllabisches er immer mit kurzem e erscheint, für schriftle. ģē̦rbumi; s. ģē̦rbums 2.]

Avots: ME I, 696

ģerdzinēt

‡ ģer̂dzinêt Auleja, sich würgend gewisse Laute von sich geben: aiz rīkles saje̦mts, jis sāka ģ.

Avots: EH I, 426

ģergzde

I ģergzde: auch (mit er̂ ) Kaltenbr. (ein gewisser Schmerz in den Knochen oder Sehnen), Oknist (Verstauchung), Sonnaxt ("= dzirkste, eine Gelenkkrankheit"): ģergzdi, (stīvumu luocītavās; luokuot sāp un knakšķ) nuoveŗ durvīs Ceļi III, 119 (aus Sonnaxt).

Avots: EH I, 426

ģergzde

I ģergzde Buschh., ģe̦rgzda RKr. XI, 71, = dzirkste, Gliederschmerz, Rheumatismus: [ģergzde (Verstauchung) ieme̦tas ruokā rudzus pļaujuot Kreuzb. - Vgl. das echt le. dzērsste und dzirgzde.]

Avots: ME I, 696

ģergzde

[II ģergzde Kreuzb. "ein langweilig weinerlicher Mensch."]

Avots: ME I, 696

ģerīt

ģerît, -ĩju, [ģernît], reissen, zupfen: es turu kuoku aiz viena gala, aiz uotra suns ģerī, grib izraut Fest. [sivē̦ni cūku ģernī (saugend). ģernīju plē̦sumu, kamē̦r uzģernīju Fest. - Auf Grund des russ. Imperativs дери "reisse" entstanden?]

Avots: ME I, 697

ģerkle

I ģerkle,

1): auch Saikava, (mit er̂ ) Skaista, Warkl.;

4): auch (mit er̂ ) Kreuzb.; ‡

5) "= rīkļu rāvējs" Saikava.

Avots: EH I, 426

ģerkle

I ģerkle,

1) die Kehle, Gurgel
L., Nerft, Kreuzb.: paija pagatavuota nuo zuoss ģerkles Etn. IV, 98;

2) eine schmale Stelle zwischen zwei Wänden
Alt-Rahden, Sonnaxt;

3) die schmalste Stelle eines Flusses
Kokn.;

4) = dzirklis, der Trichter des Fischkorbes
Kokn.; [ "ein kleines Loch" Wessen]. Aus li. gerklė˜ "Kehle".

Avots: ME I, 697

ģerkle

[II ģer̂kle "mit Anschwellung verbundene Schmerzen im Arm" Kreuzb.]

Avots: ME I, 697

ģerkste

I ģer̂kste, lokal für dzirkste, Gliederschmerz, Rheumatismus Etn. II, 134; A. XIII, 81; Bers. Sonnaxt. [Vgl. das echt le. dzerkste.]

Avots: ME I, 697

ģerkste

II ģer̂kste [Kr.], das Gekroll, Gekräusel: zu hart und fest gesponnenes und gewundenes Garn Ar., U. Vgl. dzerkstele

Avots: ME I, 697

ģerkste

III ģerkste Spr., = ģerkle I.

Avots: ME I, 697

ģerkstele

ģerkstele Bers., Sissegal, für echt le. dzerkstele, das Gekroll, Gekräusel: gruoda dzija iet ģerkstelēs A. XIII, 81.

Avots: ME I, 697

ģerkstelēt

ģerkstelêt, -ẽju,

1) tr., zusammendrillen:
dziju. Refl. -tiês, sich zusammendrillen Spr.

Avots: ME I, 697

ģerkstēt

ģerkstêt, -u, -ẽju,

1) = cirkstêt: ģerkste ģerkst Sonnaxt n. A. XIII, 81;

2) ģer̃kstêt, schnarchen:
slimajam krūtīs, kaklā, rīklē ģerkst Ahs. [Vgl. das echt le. dzerkstêt.]

Avots: ME I, 697

ģerlas

ģe̦rlas "guovs mūļas" Stürzenhof.

Avots: ME I, 697

ģerot

ģeruôt, intr., flennen, weinen (vom Kinde) Lasd. n. A. XIII, 81.

Avots: ME I, 697

ģerpste

ģerpste, ģerpsts, - s, ein Knoten in einem Wollenen Faden Spr. [Vgl. dzirpalas.]

Avots: ME I, 697

ģerpstelēt

ģerpstelêt: ģ. (mit er̂ ) dziji Saikava griezt ģerpstelēs". Refl. -tiês: dzijs ģer̂pstelējas Saikava.

Avots: EH I, 426

ģerpstelēt

ģerpstelêt, zusammendrillen. Refl. -tiês, sich in Knoten zusammendrehen Spr.

Avots: ME I, 697

ģerstele

ģerstele, Backbrett Elv. [Aus mnd. gerstel "das Brett, auf welchem das Brot in den Ofen geschoben wird zum Gasseln".]

Avots: ME I, 697

ģervelēt

ģervelêt, -ẽju, eine verrostete Stimme haben Lind. n. Mag. XIII, 2 63.

Avots: ME I, 697

ģervelis

ģervelis,

1) jem., der eine heisere Stimme hat
U.;

2) wer viel plappert
Bers. N. A. XIII, 81; [ģer̂velis Arrasch, ģer̃velis Ruj. "ein unruhiger Mensch, ein Randalist"].

Avots: ME I, 697

ģerzgdele

ģergzdele, zu fest und hart gesponnenes Garn Nerft. Vgl. das echt le. dzergzde.

Avots: ME I, 696

ģerzgdēt

[ģergzdêt Kreuzb. "langweilig, zum Überdruss für andere weinen".]

Avots: ME I, 697

ģesēt

[ģesêt, verschlingen, aufessen Wid.]

Avots: ME I, 697

ģesēties

ģesêtiês, schwer arbeiten und doch dabei knappes Auskommen haben Gold. n. Etn. IV, 49.

Avots: ME I, 697

ģesties

ģesties, scherzen Bers. n. A. XIII, 81.

Avots: ME I, 697

ģesties

I ģestiês U., missen, [nicht erreichen Wid. Aus li. (pasi)gesti].

Avots: ME I, 697

ģestrs

ģe̦strs, straff, rauh: ģe̦stra vilna, drēbe; ģe̦stri mati, lini Dond., Schmarden. Vgl. je̦strs.

Avots: ME I, 697

ģests

ģe̦sts, der Possenreisser, Spassmacher Bers. n. A. XIII, 81.

Avots: ME I, 697

ģezītis

‡ ģezītis "labības pļaujamais [sic!] grābeklītis" Erlaa. n. FBR. XI, 21.

Avots: EH I, 426

ģiģelis

‡ ģiģelis, der Ziegelstein Baltlnow n. FBR. XI, 131,

Avots: EH I, 427

ģūģeris

ģūģeris "?": citām meitām cē̦li vīri, man bij tāds ģūģerītis AP.

Avots: EH I, 428

gūģerītis

gūģerĩtis "?": ak tu tautu gūģerīt! BW. 24133, 1.

Avots: ME I, 686

iebuģenēt

‡ ìebuģenêt, vermummen (?): ietīts un iebuģe̦nēts dažāduos se̦guos un drēbju gabaluos Janš. Tie, kas uz ūdens 5.

Avots: EH I, 505

ieģedoties

‡ ìeģe̦duôtiês, sich erinnern, Erwähnung tun Dunika: jaunā sieva vienu uotru reizu ieģe̦duojās par savām tē̦va mājām.

Avots: EH I, 516

ieģeida

‡ ìeģèida 2 Oknist, comm., wer von einer Begierde besessen ist: tāds kâ ie!

Avots: EH I, 516

ieģeņģerēt

ìeģeņģerêt, ieģeņģeruôt, unsicher, wankend hineingehen: e̦ze̦rā ieģeņģerēt Citu t. r. XIV, 38. istabā ieģeņģeruoja... veči ar jau iztukšuotu pusstuopu Latv.

Avots: ME II, 21

ieģerkle

ieģerkle: auch Kreuzb. (mit er̂ ).

Avots: EH I, 516

ieģerkle

[ìeģērbinât Ruj., Nigr.,

1) einkleiden lassen:
bē̦rnu ieģērbināja jaunās drēbēs;

2) = ieģērbt.]

Avots: ME II, 21

izģeibt

izģeibt,

1) zu Grunde gehen, sterben:
ģeiba, ģeiba, kamē̦r izģeiba Mitau n. A. XIV, 73;

2) sein Leben fristen, sich erhalten:
jē̦rs izģeîba 2 līdz pavasaram, das (schwache) Lamm erhielt sich bis zum Frühjahr N. - Autz n. U.

Avots: ME I, 743

izģeķot

izģeķuôt, tr.,

[1) mit Geckerei vertun
U.;]

2) ausnarren:
meitu. Refl. - tiês, sich geckenhaft gebärden, albern.

Avots: ME I, 743

izģeldēt

izģeldêt, ‡

2) taugen (von einer Reihe von Subjekten)
Frauenb.: viņam izģel˜dēja visas meitas.

Avots: EH I, 451

izģeldēt

izģeldêt: gan viņš tuo izģeldēs, er wird es schon ausführen (?) U.

Avots: ME I, 743

izkaņģerēt

izkaņ̃ģerêt, tr.,

[1) ausreinigen
Wid.;]

2) auskurieren:
es tevi gan izkaņģerēšu JU. izkaņģerēt zirgu, tas man nieks Izgl., C.

Avots: ME I, 747

izliģerēt

‡ izliģerêt, wegschwatzen (n. II, 467 unter liģens): liģere - vedēju sieva; tā mūs[u] māsiņu izliģerēja BW. 16339 (s. auch 16342).

Avots: EH I, 463

izspieģelēties

izspiẽģelêtiês, sich zur Genüge spiegeln: Marta labi izspieģelējas A. XVI, 306.

Avots: ME I, 802

izziģenēt

[izziģenêt Drosth. " heimlich und gründlich durchsuchen. "]

Avots: ME I, 831

jeģe

‡ jeģe Frauenb., ein gürtelartiges Gewebe: jeģēs stāvēja se̦dlu kāpšļi. jeģes uzšuva svārkiem uz muguras kâ balzienu.

Avots: EH I, 562

jorģene

‡ *jorģene, eine Blume (die Georgine?): skaistas maguonītes, juo skaistākas jorģenītes BW. 4512, 3.

Avots: EH I, 565

kāģerieši

‡ kāģerieši "Spottname für alle Etngewanderten" Adiamünde n. BielU.

Avots: EH I, 598

kaņģerēt

kaņ̃ģerêt,

2) und

3): (ein Pferd) antreiben
Ronneb.; (ein Pferd) antreibend schlagen, zerren, wiederholt anrufen usw. Lems., Salis: man zirgs ne˙maz neklausīja, bija jākaņģerē vienā kaņgerēšanā Lems., ‡

5) "nuorāt bē̦rnus, lai nedzīvuo citiem pa kājām" Seyershof; ‡

6) "jaukt, maisīt" AP. ‡ Refl. -tiês,. sich energisch mit etw. abgeben, sich mühen, plagen
Seyershof: ar luopiem visādi kaņģerējās, bet kâ nebija, tâ nebija laime.

Avots: EH I, 585

kaņģerēt

kaņ̃ģerêt [C., PS.], -ẽju, tr.,

1) Pferde kurieren:
zirgus C. kaņģerēt ir zirgus ārstēt, it īpaši zirgam ar birsti rīkli slaucīt. tīrīt Lasd.;

2) peitschen,
mijuot zirgus jādelēt, pīckāt, tramdīt Lasd.;

3) lenken:
kaņģerē zirgu prātīgi, lai neiegāžamies grāvī Mar.; grundlos hin und her schickend keine Ruhe geben Ermes, Serbigal;

4) flicken, reparieren:
pulksteni Lasd. Refl. -tiês, sich kurieren U.

Avots: ME II, 157

kaņģeris

kaņ̃ģeris, kaņģermanis,

1) der Pferdeartz,
prasts luopu ārsts, rīkļu izslaucītājs [AP.], C., Erlaa, Sessw., Bers., Smilt., N. - Schwanb.;

2) ein roher Pferdehändler Lasd.

Avots: ME II, 157

ķeģele

[ķeģele Nigr., ķeģelis N. - Bartau, Eiszapfen: jau (viņai) krūtis kâ ķeģeles Janš. Dzimtene 2 III, 38.]

Avots: ME II, 359

ķēģele

ķẽģele [Dunika], Eiszapfen O. - Batrau, N. - Bartau.

Avots: ME II, 373

ķeģelis

[ķeģelis (?)"ein kleines und niedriges Bänkchen" Wirginalen.]

Avots: ME II, 359

ķeģelītis

ķeģelĩtis "?": atnesīs divus piena ķeģelīšus BW. 2108, 3 var. [In N. - Peb. schimpfe man zuweilen ein Pferd - vēcais ķeģelis ; in Ruj. sei ķeģelītis (aus d. kegel "Stock") ein Stöckchen.]

Avots: ME II, 359, 360

ķenģe

ķenģe, ein auss Tuchstreifen geflochtener Schuh mit Ledersohlen Riga n. U. [Aus liv. kēṅga "Schuh"; vgl. Thomsen Beröringer 259 und Berneker Wrtb. I, 500.]

Avots: ME II, 366

ķeņģeris

‡ ķeņģeris ("Malienas valuodā") Kaudz. Izjurieši 306. ķeņģermanis ebenda 311, der Arzt. Vgl. kaņ̃ģer(man)is.

Avots: EH I, 695

ķieģelis

ķiẽģelis, [ķiẽgalis Trik.], stiẽģelis, tiẽģelis, Demin. auch ķiẽģeltiņš, der Ziegel: es kundziņu dancināšu uz sarkana ķieģeltiņa BW. 31323. ķieģeļus cept, dedzināt. [ķiẽģelis vohl assimilatorisch aus tieģelis (s. dies.)]

Avots: ME II, 390

ķieģelnieks

ķiẽģelniẽks, der Ziegelstreicher Druva I, 660, U.

Avots: ME II, 390

ķiģelis

I ķiģelis, eine Schnecke in ihrem Häuslein: daudzi mīkstmieši darina sev kaļķa mājiņas (ķigeļus) Avuots II, 197.

Avots: ME II, 379

kleģerēt

‡ *kleģerêt, zu erschliessen aus atkleģerêt (unter atkleberêt).

Avots: EH I, 613

kleņģere

kleņ̃ģere (unter kleņ̃ģeris), ‡

2) Demin. kleņģerīte BW. 5411 var., 11262, 5, = kliņ̃ģere.

Avots: EH I, 615

kleņģerēt

kleņģerêt, - ẽju, intr., bummeln Nauksch.

Avots: ME II, 223

kliģerēt

‡ kliģerêt, ohne Sachkenntnis (ein Gerät) untersuchen (und dabei gewisse Laute erzeugen) Lems., Salis: k. kādu mašīnu, šautenes gaili. Refl. -tiês ebenda, ohne Sachkenntnis (und hörbar) hantieren: k. gar šujammašīnu.

Avots: EH I, 617

kliņģere

kliņģere: kliņģeŗ[u] viju vainadziņu BW. 5948.

Avots: EH I, 618

kliņģere

kliņģere, kliņģerīte, kliņģernĩca Kaul., Buschh., kriņģelīte, Ringelblume: kliņģerītes, dievkuociņus, tuos paliku pagalvī BW. 6443.

Avots: ME II, 229

kliņģerene

‡ kliņ̃ģerene Frauenb., eine gewisse Blume: viena pati k. (Var.: kliņģerīte) maguonīšu dārziņā BW. 4676, 1 var.

Avots: EH I, 618

kliņģeris

kliņ̃ģeris [Salis], = kriņģelis, Kringel. [Nebst li. klingerỹs (Tilsit) aus d. dial klinger, s. Prellwitz Die deu. Bestandteile in den lett. Sprachen 10.]

Avots: ME II, 229

kliņģeris

I kliņ̃ģeris: mīkstiem kliņģeriem BW. 15524, 2; ringförmiger Kringel (r. баранка) Kaltenbr.

Avots: EH I, 618

kliņģeris

‡ III kliņ̃ģeris Frauenb. "ein schmächtiger Mensch von hohem Wuchs; ein schwaches (vājš) Pferd".

Avots: EH I, 618

klūģerēt

klūģerêt "?": es ar... līku ķēvi... klūģerēju [Var.: kleberēju] BW. 34331, 2.

Avots: ME II, 238

kniģelis

‡ *kniģelis, ein gewisses kleines Insekt: visi uodi, kniģelīši (Var.: masaliņas) BW. 26335, 4 var.

Avots: EH I, 630

knūģe

[knūģe Bielenstein Holzb. 667, ein hölzerner Hammer der Fischer.]

Avots: ME II, 251

kreņģelēt

krenģelêt, krengeln, im Kreise tummeln (wie ein Pferd) L.; durch Verdrehung der Worte Ausfiüchte suchen St. - Aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 273

kreņģelis

kreņ̃ģelis: nes bē̦rnam kreņģelīt[i]! BW. 2096.

Avots: EH I, 649

kriņģele

‡ kriņģele,

1) der Kringel:
kâ k. saliecās BW. 12802;

2) die Ringelblume:
ar ruozēm, maguonēm, smalkajām kriņģelēm BW. 18190.

Avots: EH I, 654

kriņģelene

kriņ̃ģelene (unter kriņ̃ģelis): auch Frauenb., Iw.

Avots: EH I, 654

kriņģelis

kriņ̃ģelis: pādei kukulis, auklim k. BW. piel. 2 2014, 2.

Avots: EH I, 654

kriņģelītis

kriñģelĩtis Ahs., kriñģelĩte, auch kriñģelene, die Ringelblume (calendula officinalis): burkānu lapas un kriņģelīšus duod guovīm, kad tās nāk slaucamas Etn. II, 147. [Nebst li. kringelis und estn. (k)riṅṅel aus mnd. kringel.]

Avots: ME II, 280

kuģe

kuģe: auch Gr˙~Buschh. n. FBR. XII, 77, Kaltenbr., Oknist, Orellen, Roop, Saikava, Seyershof, Sonnaxt, Pas. XI, 422.

Avots: EH I, 667

kuģe

kuģe [PS.], s. kuģis.

Avots: ME II, 300

kuģeklis

‡ kuģeklis, ein Wasserfahrzeug Pēt. Av. . III, pielik., S. 112.

Avots: EH I, 667

kuģele

kuģele, die Hülse in der Ähre, in welcher das Korn steckt (?) Buschh.

Avots: ME II, 300

kuģele

‡ II kuģele, eine Art Gebäck: sivēniem sabaruojuši vasarsvē̦tku kuģeles A. Sprüdžs Asaru liekņa 56. Jüdisch.

Avots: EH I, 667

ķuģelēt

‡ *ķuģelêt, zu erschliessen aus nùoķuģelêtiês.

Avots: EH I, 707

labģeris

labģeris, ein Mensch, der nicht hilft, wenn Hilfe nötig ist, und Hilfe verspricht, wenn dieselbe nicht nötig ist Kokn. n. Etn. II, 17; labģeŗa vārds zārduos kārts Naud.; verächtlich für einen Wohltäter Jummardehn.

Avots: ME II, 395

lapreņģe

lapreņ̃ģe, Alse (clupea alosa) Natur. XXXVII, 55; lapreņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau, U., Tals.

Avots: ME II, 422

leģele

leģele, leģene, lēgēre, leģeris Elv., das Lägel, Fässchen: leģele ir nuo viena kuoka gabala taisīta muciņa, kuŗā turējuši brandvīnu RKr. XI, 96. leģele - maza muciņa, kuŗā strādnieki, uz lauku iziedami, paņe̦m dzērienu līdz Lasd. putras leģene ir vērpele Stenden, Katzd. ar pildīja jau ceļa lēģerēs gan me̦dus dzērienu, gan labu vīnu Lautb. [Nebst li. legerỹs dass. aus mnd. legel(en) od. legen dass.]

Avots: ME II, 445

leģerēt

leģerêt, - ẽju,

1) schiefbeinig, mit nach auswärts gedrehten Beinen gehen
Druw.;

2) sich umhertreiben, aufleben:
tas jau tīrais leģeris, mājās ne˙maz nedzīvuo, strādāt nevīžuo, apkārt vien leģerē Al., Burtn.

Avots: ME II, 445

lēģerēt

‡ lẽģerêt Iw., (Stämme aus dem Wald) führen: l. kuokus nuo meža ārā.

Avots: EH I, 736

lēģerēties

‡ lẽģerêtiês Orellen "palaidņuoties, palaidnīgi dzīvuot".

Avots: EH I, 736

leģeris

leģeris,

1) einer, der schiefbeinig geht
Druw.;

2) ein Herumtreiber, Taugenichts
Burtn., Al. S. auch leģele.

Avots: ME II, 445

lēģeris

I lẽģeris: loc. s. lēģerē BW. 31919 var. (aus Absenau),

2): re̦snākam kuokam cirta dziļāku lẽģeri Orellen. tilta gruoduos, uzlēģerējuot tuos uz sijām, iecē̦rt ruobus, kuo sauc par lẽģeŗiem Ramkau.

Avots: EH I, 736

lēģeris

I lẽģeris,

1) das Lager, das Kriegslager:
apmest lēģeri od. apmesties lēģerī, ein Lager aufschlagen. apmeti lēģeri tautiņu lejā BW. 13604. te skaidu ve̦se̦ls lēģeris, hier ist eine Unmasse Späne;

2) das Lager, worauf Baubalken gezimmert werden:
lēģeri cirst, ein Lager (eine Kerbe) für die Baubalken hauen L. [Aus mnd. leger.]

Avots: ME II, 456

lēģeris

II lẽģeris: "izlaidīgs, nekārtīgs cilvē̦ks" Orellen. Etwa aus d. Flegel?

Avots: EH I, 736

lēģeris

II lẽģeris, ein Tolpatsch, ein nachlässiger, verschwenderischer Mensch Smilt., Lub., Aps.

Avots: ME II, 456

lēģeriski

lẽģeriski, Adv., nachlässig, schlaff: viņš, gaļu naktī ve̦zdams, tâ lēģeriski braucis, nuotraipījis daudz vietās ceļu ar asinīm JU.

Avots: ME II, 456

lēģernīca

‡ lèģernīca 2 Kaltenbr. "ļuoti liela muca brūžuos de̦gvīna sakāšanai".

Avots: EH I, 736

liepslēģeris

‡ liepslēģeris Schwarden, ein Seiler ("striķu vijējs"). Mit Dissimilation aus *riep-slēģeris < d. Reepschläger.

Avots: EH I, 756

liģene

‡ liģene, eine Kranke (?): ilgi jau diezgan e̦smu gaŗstīpus gulējuse kâ pēdējā l. Janš. Līgava I, 468.

Avots: EH I, 741

liģens

‡ liģe̦ns, krank (?): gaidīt uz liģe̦nās līgavas celšanuos Janš. Līgava I, 465. kas tad jums l.? 161. savārdzis un kļuvis l. Mežv. ļ. II, 8. viņa ir ne̦ve̦se̦la, pilnīgi liģe̦na Līgava II, 17.

Avots: EH I, 741

liģerēt

liģerêt,

1) beim Handel vermitteln
Mag. XX, 3, 207;

[2) "hin und her laufen":
kuo jūs, bē̦rni, lieliem pa kājām liģerējat (= skraidāt)? Planhof. In der Bed. 2 auf estn. liderdama "laufen, trippeln" beruhend?]

Avots: ME II, 467

liģeris

liģeris,

3): "jemand, der vor den Augen gut, aber hinter dem Rücken schlecht ist"
NB.

Avots: EH I, 741

liģeris

liģeris,

1) der Ligger, der in Riga zum Amte der mit dem Belasten der Schiffe Betrauten gehört
U. [aus mnd. ligger "Lieger:];

2) der Kaufmann
Hug.: pašam linu liģeŗam nava linu paladziņa BW. 21318, 7;

3) liģere, Schacherin, Spitzbübin: liģere, liģere vedēja sieva, tā mūsu māsiņu izliģerēja, Spitzbübin ist die Brautführerin, sie hat unser Schwesterlein weggeschwatz
RKr. XVI, 126; BW. 16339. Vom Schwätzer sagt man: tam jau mēle kâ liģere; lai dievs nuo tā pestī katru cilvē̦ku Etn. II, 109.

Avots: ME II, 467

loģe

‡ *luoģe, = luôgs 2 (?): slēdziet luoģes, eriet durvis! BW. 20652.

Avots: EH I, 766

luģe

luģe, s. luga I 8.

Avots: ME II, 510

luģene

luģene: nuorāvis sev ve̦cuo ziemas luģeni nuo galvas Janš. Līgava I, 113 (ähnlich II, 238).

Avots: EH I, 760

luģene

[luģene Trik., Dond., = ļebene 1.] luģenīte, die Lappige, Zerknillte: ce̦pure, mana luģenīte, meitu sviesta ievienā BW. 11581.

Avots: ME II, 510

luģes

luģes, die Schneeschuhe Kaul., Sessau, Skalbe: ar luģēm kājās apceļuoja visu zemi A. XII, 70. Vgl. ludes.

Avots: ME II, 510

maģene

‡ maģene, in der Verbind. nuo maģenes, von Kindheit auf Nidden (Kur. Nehrung).

Avots: EH I, 777

maģe˙nīt

maģe˙nĩt, oft, z. B. U., BW. 6915, maģķe˙nĩt, ein wenig: viņš vēl čaluo maģe˙nīt Treum.

Avots: ME II, 548

māģetiņš

māģetiņš (unter māģetiņa): māģetiņi izskatās kâ pusluodes un ir ienaidnieki lapu utēm Kawall (1860), S. 184.

Avots: EH I, 789

mažģekls

[* mažģe̦kls, zu erschliessen als die grundform für ostle. magžakleņš "ein kleines Netz" Borchow. Zu mazgs.]

Avots: ME II, 575

meļģes

meļģes (od. meldes) U., die Melde.

Avots: ME II, 600

meluģene

‡ me̦luģene, fem. zu me̦luģis, die Lügnerin (wo?).

Avots: EH I, 780

meņģe

meņ̃ģe,

2): "eine weiche, breiige Masse"
(mit èņ 2 ) Sonnaxt: dārzam grāvīti apkārt apraka, citād kâ m., kad ūdens sakrājas.

Avots: EH I, 801

meņģe

meņ̃ģe,

1) das Herumbalgen, das Spiel(en), Charmieren, die Plackerei, Schererei
Lös. n. Etn. IV, 98, Spr., [Salis]; sūdu, rudzu meņģe, die Plackerei mit dem Mist, Roggen Spr.;

2) die Grube, Pfütze, der Sumpf:
meņģe - neizkuopta, dubļaina vieta Setzen n. Etn. II, 129. [In der Bed. 1 aus liv. oder estn. mäṅg "Spiel", s. Thomsen Beröringer 269.]

Avots: ME II, 602

merģele

merģele: auch Janš. Mežv. ļ. II, 15.

Avots: EH I, 801

mērģele

mẽrģele: auch (mit ēr) Preekuln n. BielU., Pormsahten, Rutzau.

Avots: EH I, 808

mērģele

[mẽrģele, Dunika (spöttisch), ein halberwachsenes Mädchen; s. mē̦rga

I.]

Avots: ME II, 619

mežģenes

mežģenes: izcirpa nuo papīra dažāda veida m., kuŗas apšuva ap kājām un drēbēm RKr. XIX, 157 (aus NB.).

Avots: EH I, 804

mežģenes

mežģenes, eine Art Spitzen, die man in der Hand näht St. [saules mežģenes "nuo diega ar šujamuo adatu pagatavuotas apaļas ripiņas" Bixten.] Zu mežģît, [li. mezginiaĩ "Spitzenbesatz"].

Avots: ME II, 610

mežģere

[I mežģere,

1) "eine, der das Garn beim Wickeln sich verwirrt"
Dricē̦ni, Warkh.;

2) verworrenes Garn Bauske.]

Avots: ME II, 610

mežģere

II mežģere [?] "neīsta avene asu stiebru, cietām uogām" Apšciems.

Avots: ME II, 610

mežģerēties

[mežģerêtiês, sich verwickeln, sich verknoten (vom Garn) Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169.]

Avots: ME II, 610

miegreģe

mìegreģe SDP. I, 90, Somnambule.

Avots: ME II, 651

miģe

‡ miģe eine Art Mücke: m. stipri līdzinājas uodiem Zundu P. 1898 III, S. 36. Vgl. miģeles.

Avots: EH I, 812

miģeles

miģeles, Staubfliegen Ruj. n. U., Salisb.: [uodi un miģeles bija nuoduomājuši zirgu nuokuost Pas. I, 392 (aus Neu - Wrangelshof). Beruht wohl auf ndd. mügge, s. Sommer Balt. 205].

Avots: ME II, 625

miģelēt

miģelêt, -ẽju U., mit den Augen blinkeln, blinzeln.

Avots: ME II, 625

miģene

‡ miģene, die Staubfliege Seyershof, "uods" Nidden.

Avots: EH I, 812

moņģele

moņ̃ģele, die Sauce Dond. n. RKr. XVII, 40; auch eine zusammengemischte Speise: kas tādu moņģeli lai ē̦d kuo bē̦rni samaisījuši? Dond.

Avots: ME II, 657

murģelis

murģelis, ‡

2) "cīņa, pūles" Seyershof: bijis liels mur̃ģelis, kamē̦r izdabūjusi bē̦rnu nuo akas.

Avots: EH I, 833

murģelis

murģelis, die Verwirrung, der Unfug Ruj. n. U.

Avots: ME II, 669

nabaģe

nabaģe (unter nabags ): auch Dunika, Grob., Kal., OB., Perkunen, BW. 20511, 11.

Avots: EH II, 1

nabaģelis

nabaģelis (unter nabags ): auch Pas. VII, 266, X, 231.

Avots: EH II, 1

naģe

naģe,

1): auch Assiten, Frauenb., Funkenhof, Jakobshof, Lng., OB., Perkunen, Schnickern, Schrunden Windau Tdz. 42375 (aus Remten);

3): auch Dunika; ‡

4) in der Verbind. ak tā tā naģīte! ("ak tā tā lieta"!) Ausruf der Verwunderung
Dunika.

Avots: EH II, 2

naģe

naģe Nigr., Wain., Grünh., Lasd., [N. -Bartau, Libau, Alschw., Schlehk, Matk., Rahden, Iw., Pampeln, Gudenieki, Hasenpot, Rutzau, Dunika, Kalleten, Wirginahlen, Edwahlen, Turlau, Aistern, Medsen, Krohten, Wahnen, Luttr.], naģis [Ugalen], Samiten, Dragūnciems,

1) der Frosch:
zaļa naģe, baltvēdere, tā bij tava lakstīgala BW. 28161, 2. ē̦dai mē̦dz ņemt naģes Etn. III, 95;

2) die Kröte
LP. V, 406;

[3) von einem Mädchen gesagt
Janš. Dzimtene 2 II, 9.] Nach nagainīša zu urteilen, zu nags.

Avots: ME II, 689

naģele

naģele,

1) ein knapper Schuh:
es tādas naģeles nevaru uzaut: spiež kājas Dond. n. RKr. XVII, 40;

2) der Handschuh, [ein Handschuh mit halben Fingern, den man hauptsächlich beim Aufnehmen von Kartoffeln, rüben u. s. w. benutzt
Dond.; naģelīte, Fingerhandschuh (scherzweise) Bielenstein Holzb. 439]: tur savam mīļākam nuoadīsu naģelītes (Var.: cimdus) BW. 7283, 1. Vgl. nadzene.

Avots: ME II, 689

naģene

naģene, ‡

3) "lielluopa āda ap kulkšņu vietu" (aus einer Handschr.).

Avots: EH II, 2

nevarģelis

nevarģelis, ein schwächliches, verkommenes Wesen, ein Krepierling.

Avots: ME II, 738

nežģelēt

nežģelêt: die Bed. "bekritteln" ist sehr fraglich und vielleicht durch "mežģît" zu ersetzen: vgl. die Varianten des zitierten Liedes und nižģêt.

Avots: EH II, 23

nežģelēt

nežģelêt, -ẽju, bekritteln Mag. XX, 3, 207: neatstāšu puisē̦niem savu dziesmu nežģelēt BW. 899, 2.

Avots: ME II, 742

nižģeklis

nižģeklis,

1) eine unbedeutende, aber schwierige, nicht von statten gehende Arbeit:
kas tas par darbu! tas tik tāds nižģeklis Kand.;

2) das Hindernis:
nuokaisīja lielus apgabalus ar cietajiem bumbuļiem arājiem par nižģekli, kavēkl LP.;

3) der Tölpel, der Trödleŗ dessen Unternehmen nicht von statten geht:
gatavi nižģekļi! LP. kad tādi nižģekļi par kraukļiem paliktu! LP. I, 104.

Avots: ME II, 745

nosmiģelēt

‡ nuosmiģelêt, ganz fein abregnen Frauenb.

Avots: EH II, 88

nosniģelēt

‡ nuosniģelêt, langsam herabschneien Frauenb.

Avots: EH II, 89

nostreģelēts

‡ nuostreģe̦lê̦ts, mit Eiszapfen behangen Frauenb.: šuovakar visas pažuobeles nuostreģe̦lē̦tas.

Avots: EH II, 91

oģeris

‡ oģeris,

1) der Hengst
(aus p. ogier) Auleja, Kaltenbr.;

2) ein gewandter Mensch
Gr.-Buschh. Vgl. dazu Augstkalns FBR. X, 113.

Avots: EH II, 117

padeģelis

padeģelis (unter pade̦gulis): auch Auleja.

Avots: EH II, 126

paģebs

paģe̦bs, ein Dummerjan, Dummkopf: tādu paģębu, kāds tu esi, nee̦smu ne mūžam redzējis Katzd.

Avots: ME III, 33

paģedis

paģedis,

1): auch Lng. (unter ģedēt); ‡

2): "apjucis" Rutzau: p. cilvē̦ks.

Avots: EH II, 136

paģedis

paģedis, Part. praet., angekommen, verdorben (vom Fleische) U. [Aus li. pagēde̦s.]

Avots: ME III, 33

paģelbt

paģelbt, tr., retten erretten: lai dievs šuo paģelbjuot Jauns. [Beruht auf li. pagélbu "helfe".]

Avots: ME III, 33

paģeņģerot

‡ paģeņģeŗuôt, = ‡ paģèņģerêt (?): kungi drusku paģeņģeŗuodami staigāja Kaudz. Izjurieši 290.

Avots: EH II, 136

paģeres

paģeres Bw. 26977, für paģiras.

Avots: ME III, 33

paģerkle

paģer̂kle 2 auch Gr.-Essern, Memelshof, (mit er̂) Krāslava.

Avots: EH II, 136

paģerkle

[paģer̂kle 2 , der untere Teil des Halses Gr.-Sess. - Aus li. pagerklė˜ dass.]

Avots: ME III, 33

pakaņģerēt

‡ pakaņ̃ģerêt Ronneb., ein wenig (Pferde od. andere Tiere) kurieren: vajaga p., gan jau tad paliks ve̦se̦ls.

Avots: EH II, 140

paraģe

paraģe, die Stelle unter den Hörnern des Viehs U.; vielleicht aus li. paragė˜ entlehnt.

Avots: ME III, 86

pastreņģe

pastreņ̃ge: der elserne Teil einer Stränge, den man aufs Ende der Radachse steckt AP.

Avots: EH XIII, 177

pastreņģe

pastreņ̃ģe, der untere Teil einer Stränge: pagasta ve̦cākais nez kur bij dabūjis pastreņģi A. XXI, 356.

Avots: ME III, 109

pažoģe

‡ pažuoģe "?": pažuoģē jūŗa ne̦s dzintara smilti Jaun. Ziņas 1935, № 213.

Avots: EH XIII, 194

peņģelēt

peņģelêt, -ẽju "VL. für kult od. für binden" Biel. n. U.; "quälen" Für.

Avots: ME III, 200

peņģerots

‡ peņ̃ģeruots, der Fingerhut: peņģeruota lielumā BW. 16380.

Avots: EH XIII, 224

perģelēt

perģelêt, -ẽju, eine Sprache radebrechen; rasch schwadronieren Seew. n. U. perģelît, schwatzen: perģelīja vienā laidā A. XVI, 361.

Avots: ME III, 201

piezēģelēt

pìezẽģelêt, heran-, hinzusegein (auch fig.): nuo uotras puses piezēģelē saimniece Dz. V.

Avots: ME III, 312

piģelēt

piģelêt "glänzend violett färben" Grünh.: tās baltās pa labi, tās piģe̦lē̦tās (buteles) pa kreisi Alm.

Avots: ME III, 212

piņģele

piņģele "ein grösserer Knoten in einer Peitsche" Lasd.

Avots: ME III, 221

piņģerots

piņ̃ģeruõts, der Fingerhut: tam (scil.: skruoderim) vajaga piņģeruota BW. 21108.

Avots: EH XIII, 235

pleģerēt

pleģerêt, ungeschickt hantieren, niekuoties Ruj.: pūtiet jūs. muzikanti! es tâ˙pat līdzi pleģerēšu Walk, Ermes.

Avots: ME III, 333

poģe

poģe, der Frosch Manz. Lettus. Aus mnd. pogge dass.

Avots: ME III, 375

porģeles

porģeles "Ober- und Unterröcke der Frauen" Dünsb.

Avots: ME III, 376

priģelēt

priģelêt, -ẽju, prügelnd treiben: bij manā pūriņā stīgām šūta kančukiņa tautu dē̦lu priģelēt (Var.: spriģināt) nuo kuodziņa sētiņā BW. 27031, 1 var.

Avots: ME III, 390

puģelis

puģelis (unter puģis): auch Brasche Anl. 403, Frauenb., Kaltenbr., Veldre Dižmuiža 35 und 107, Janš. Mežv. ļ. II, 307.

Avots: EH II, 321

puiģelis

puĩģelis Karls., Salis, ein Knabe Frauenb. puijât U., Elv., pujât Grünh., Nigr., Wandsen, - ãju, zu sehr gebrauchen, schinden, vernichten, zerstören. verwüsten; verjagen, auseinanderjagen Grünh.: pieteic ganiem, lai nepujā putnu lizdas! Nigr. tā viņu pujājuot nuo kukņas ārā Alm. Kaisllbu varā 6. - puijāt. aus und zunichte werden Für. I. Wohl aus liv. puij "verschwenden, aufzehren".

Avots: ME III, 403

pusauģe

pusauģe (unter pusaugulis): viņa vēl bija p. Jauš. Līgava I, 55.

Avots: EH II, 330

pusģeņģeris

pusģeņģeris

1) ein halber Fuss:
cūkas pusģeņger[i]s BW. 31795, 5;

2) wer nicht gut zu gehen versteht
PS., Wolmarshof: pusmūžiņa vīriņš biju, pusgeņģeŗa kumeliņš BW. 13891.

Avots: ME III, 427

raģe

raģe,

1) a): lai mūles, lai raģes Janš. Apsk. 1903, S. 192; b): auch Linden in Kurl.

Avots: EH II, 350

raģe

raģe, s. raģis.

Avots: ME III, 467

raģele

*raģele,

1): raģelis "Buschhof"
n. BielU.

Avots: EH II, 350

raģele

*raģele od. *raģelis,

1) der Handgriff des Pfluges:
tē̦vs izlaiž arkla raģeli nuo ruokām;

2) eine VorrIchtung zum Strickewlnden:
ve̦cu raģeli nav vē̦rts glabāt: tagad jau striķus vairs neraģē, bet pērk gatavus Siuxt n. Etn. I, 59.

Avots: ME III, 467

ražģelis

ražģelis (unter ražģels): jau visi gali kâ pie liela ražģeļa tur kuopā bija Stender Pas. un st. (1789), S. 113.

Avots: EH II, 360

ražģels

ražģels U., Flechtwerk (ražģelis, ein verreffelt Stück L.); das Riegensieb; das Flechtwerk auf der Ragge; verwickeltes Garn. Vgl. režģis, ražģis.

Avots: ME III, 493

ražģens

‡ ražģens "verworren Garn" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verworren").

Avots: EH II, 360

reģe

‡ reģe, ein Kuhname AP.

Avots: EH II, 363

regžģele

regžģele, ‡

3) verworrenes Garn
Allend.

Avots: EH II, 363

reņģe

reņ̃ģe: auch Ermes, Lieven-Bersen, Selg., Smilt., Trik., (mit èņ) AP., Veļķi (unbek. [in der gewöhnlichen Bed.] in Dunika [wo dafür strimala ], Popen und Windau [wo dafür siļķe ]); r. man vē̦de̦ra baruotāj[a] BW. 30834. le̦dus od. ūdeņa r. Kaugurciems, ein sehr magerer Strömling; ravas r. ebenda, ein in der rava lebender Strömling.

Avots: EH II, 366

reņģe

reņ̃ģe Wolm. u. a., reņ̂ģe 2 N.-Bartau, rèņģe Jürg., N.-Peb., der Strömling, (Ostsee)hering (clupea harengus L.) RKr. IX, 93; Natur. XXXVII, 53: dūmu (od. žāvē̦tas) reņģes U., geräucherte Strömlinge; lāpu r., grosse Strömlinge, wie sie im Mai gefangen werden U., Bielenstein Holzb. 661; se̦lgas r., Herbstströmlinge U., Bielenstein Holzb. 661; strīku r., magere Strömlinge U. reņ̂ge 2 Dunika, ein gewisser Fisch (nicht der Strömling). Liv. (livl.) reńģ dass. dürfte (vgl. Thomsen Beröringer 275) zunächst aus dem Le. entlehnt sein. Etwa durch kurische Vermittelung auf d. Hering beruhend? Zu kur. e aus i vgl. klešs und dvãlekts und zur Bed. le. siļķe "Hering": liv. siľk "Strömling".

Avots: ME III, 512

reņģenieks

reņ̃ģeniẽks Plūd. Rakstn. II, 359, Aps. III, 20, reņģiniẽks U., ein Strömlingshändler, der nach Strömlingen ans Meerufer fährt und mit Strömlingen von dort zurückkommt.

Avots: ME III, 512

rīģeris

rĩģeris: "sklanda starp sē̦tas stabiem; pie tās sit sē̦tas sprangus" NB.

Avots: EH II, 375

riņģeles

rinģeles: aus mnd. ringele, s. Sehwers Unters. 101.

Avots: EH II, 372

riņģeles

riņģeles, Ringelblumen Elv., U., calendula officinalis Mag. IV, 2, 63. Aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 529

rūģe

rūģe "?": kāda tur gaisma, - rūģe vien Veselis Saules kapsē̦ta 119.

Avots: ME III, 568

ruģeļi

‡ ruģeļi,

1) geringschätziges Demin. zu rudzi: nav jau ... ne˙kādi krietni rudzi, tik tādi r. Janš. Bandavā II, 101;

2) ein gewisses Unkraut im Flachs
(vgl. rudzīši unter rudzis 2) Siuxt. Wohl aus li. rugeliai.

Avots: EH II, 382

ružģelēt

‡ *ružģelêt, zu erschliessen aus saružģelêt.

Avots: EH II, 386

sabuģenēt

sabuģenêt Wain., = sabubinât II. Ref(. -tiês, sich einhüllen, einwickeln: sabuģenējušās kâ ve̦cas buģenes Janš. Dzimtene 2 III, 270.

Avots: ME III, 598

saģedēt

saģedêt, intr., zergehen Für. I (unter ģedēt), U., in Fäulnis übergehen, faul, muffig werden Wid.

Avots: ME II, 634

saģedis

saģedis, Part. praet. act., faul, muffig Wid.; kränklich, siech Rutzau.

Avots: ME II, 634

saģeibt

saģèibt Drosth., krank werden.

Avots: ME II, 634

saģendēties

saģendêtiês, verderben (intr.): ka gaļa nesaģendējas! Saikava.

Avots: ME II, 634

saģerpstelēt

‡ saģer̂pstelêt Saikava, (bei zu festem Spinnen) in Krollen drehen (perfektiv): s. dziji. Refl. -tiês, sich zusammenkrollen Saikava: dzijs saģerpstelējusies.

Avots: EH XVI, 412

sakanģerēt

‡ sakaņ̃ģerêt Salis "sabārt, bargi saraustīt": s. zirgu.

Avots: EH XVI, 415

sapoģe

‡ sapoģe, (III. p. prs.) Pilten n. FBR. XX, 57 "sakārtuo, saģērbj".

Avots: EH XVI, 438

saražģelēt

‡ saražģelêt, verknüpfen (sasiet ar mazgu) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 441

sarežģe

sarežģe, die Verwickelung, der Wirrwarr Wid.

Avots: ME II, 715

saružģelēt

saružģelêt, saružģêt LP. VII, 303, tr., verwirren, verwühlen: meitenei saružģe̦lē̦ti mati Dond. Lauma... staigāja ar saružģē̦tiem matiem apkārt Etn. II, 26.

Avots: ME III, 724

savežģerēt

‡ savežģerêt Adiamünde, Sehren, Perfektivform zu vežģerêt.

Avots: EH XVI, 465

seģele

seģele U., seģelis, eine Decke, ein grosses Tuch U.: pārse̦guši zirgiem kaut kādus seģeļus Janš. ne̦sdama kaut kuo seģelī ietītu Janš. Bandavā I, 25.

Avots: ME III, 812

seģene

seģene U., Freiziņ, Karls., Smilt., Ronneb., Ruj., Neuermühlen, seģenis, seģenītis Salisb. n. U., eine Decke, ein grosses Tuch U.: sagšas, vilnaines, seģenes Plutte 68. māsiņ[a] ada seģenīti baltām linu šķiedriņām BW. 7436. māte steigšus apmetās seģeni A. XVI, 361. seģent ruokas tâ bija ievīstītas, ka (viņa) nespēja ar tām ne˙kā darīt Janš. Dzimtene V, 57. kalpiņš guļ ar kalpuoni apakš vienas segenītes BW. 12484. - segene, ein alter Mantel Allend. n. U. Etwa aus *segnene?

Avots: ME III, 813

skauģene

‡ skauģene, eine neidische weibliche Person Pas. IX, 221 ; "eine Hexe, Zauberin" (mit aû 2 ) Frauenb.; krustu metu skauģenei Tdz. 53446.

Avots: EH II, 503

slaģe

slaģe, ein Fisch (Alant?) U.

Avots: ME III, 912

slāģeniski

slāģeniski, Adv., "ein Holzscheit auf das andere dicht gelegt" Spiess n. U.; "dicht und in gleicher Höhe" (etwas schichten) MSil.; zu slāģis II 2.

Avots: ME III, 922

sleņģene

sleņģene, ein Frauengüstel der alten Letten Ar.

Avots: ME III, 926

sliņģe

‡ sliņģe, die Schlinge (?): visiem sliņģes (Var.: siksnas) par ple̦ciem, visi - strūgu vilcējiņi BW. 20654 var.

Avots: EH II, 526

smeļģenes

smeļģenes: auch ("Feilspöne") Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Spon" ).

Avots: EH II, 536

smerģele

smerģele "?": pruom, smerģele! Stari I, 182.

Avots: ME III, 960

smerģele

II smer̂ģele Serben "ein drehbarer Schleifstein zum Wetzen von Sägen".

Avots: EH II, 536

smiģelēt

‡ *smiģelêt, fein regnen, nieseln Kegeln

Avots: EH II, 537

snieģelēt

sniẽģelêt, ein wenlg schnelen Siuxt, Behnen.

Avots: ME III, 979

snieģelis

‡ sniẽģelis Blieden, Demin. zu snìegs.

Avots: EH II, 543

sniģelēt

sniģelêt, ein wenig schneien Bl. I, 351.

Avots: ME III, 976

spieģelēt

spieģelêt, Refl. -tiês: auch (mit iẽ ) Dunika.

Avots: EH II, 554

spieģelēt

spieģelêt, -ẽju, spiegeln U. Refl. -tiês, sich spiegeln U.

Avots: ME III, 1006

spieģelis

spiẽģelis: skatās kâ spieģelī BW. 20373 var. ve̦lna spieģelit[i]s 31892.

Avots: EH II, 554

spirģeni

spirģe̦ni, Nachbleibsel von geschmolzenem Fett, Grieben Oknist n. Etn. I, 138. Aus li. spìrginas "ein grosses, gebratenes Fettstückchen".

Avots: ME III, 1000

sprāģene

sprāģene oder sprāģe Grünwald, = sprāģis: guļ kâ ve̦ca sprāģene RKr. VI, 251, (mit â ) Nötk., (mit â2 ) Schibbenhof.

Avots: ME III, 1015

sprēģele

sprēģele Fest., = spraislis 1, eine Vortichtung, die man einem Pferde zwischen die Zähne ins Maul steckt, um dieses reinigen zu können.

Avots: ME III, 1017

sprēģelis

sprēģelis, das Querholz, welches die Femern des Pfluges verbindet Lub.

Avots: ME III, 1017

sprēģelis

‡ II sprèģelis 2 Fest, n. PBR. XVII, 86, ein gewisser Bestandteil eines Hemdes (= spẽdele?).

Avots: EH II, 559

spreņģe

spreņģe,

1) "?": rīb tiltiņš, skan spreņgītes (Var.: iemaukti), dre̦b Jānīša kumeliņš BW. 32931 var.;

2) viņš piesējās pie sprèņģes 2 , ihm widerfuhr ein Unglück Hirschenhof.

Avots: ME III, 1016

spriģeli

spriģeli Wid., Nachbleibsel von geschmolzenem Fett. Mit Metathese auf li. spìrgas "kleines, gebratenes Fettstückchen" beruhend? Oder Ableitung von *sprigi (zu spridzêt)?

Avots: ME III, 1019

spuļģe

spuļģe (unter spuļ˜ģis 1): rīta un vakara spuļģīte (Morgen- und Abendstern) Seyershof.

Avots: EH II, 563

staģe

staģe U., der Alant (inula helenium L.) RKr. Il, 72; Konv.1 48. Wohl ein Lituanismus; vgl. dazu Fick Wrtb. III 4 , 480 f.

Avots: ME III, 1038

stāģe

*stāģe od. *stāģis "?": ķizi, ķizi tautām, pietrūka stāģu..., atlika dāvanu BW. 25562.

Avots: ME III, 1050

stāģele

*stāģele od. *stāģelis "?": dari, mans brālĩti, daudz stāģelīšu. lai tautu meitiņa tērējas! BW. 25559.

Avots: ME III, 1050

staģene

staģene: (= stāģene 1): staģenē gulē̦dami Tdz. 36422. staģenē tikkuo sakŗautā atāliņa pantā gulēju Janš. Dzimtene IV, 200.

Avots: EH II, 567

stāģene

stāģene,

1): "siena gubenis" (mit "ã", ?) Assiten.

Avots: EH II, 572

stāģene

stāģene,

1) stâģene 2 Hasenp., Grob. n. Etn. III, 65, Preekuln, Pormsahten, Gramsden, Janš. Bandavā I, 70, Ringen, Funkenhof, stāģine Gr. - Kruhten n. JK. II, 152; LP. VII, 432, loc. s. stāģienā (Var.; stāģenē, pe̦ludē) BW. 35110, eine kleine Scheune (ein Anbau) an Ställen zur Aufbewahrung von Heu, Stroh u. dergl.;
salmu stāģenīte BW. 2470, 2 var. caurumu caurumiem tautu stāģene 25839, 2 var. kuņa de̦sas dara stāģenē gulē̦dama RKr. XVI, 181;

2) "?": pilnas dzirnas smalcu miltu, balti kre̦kli stāģinē [?] BW. 15058;

3) ein halbverfallenes Holzgebäude
Nigr. Aus dem Litauischen; vgl. li. stoginė˜ "daržinė" bei Būga Aist. Stud. 62.

Avots: ME III, 1050

staņģe

staņģe: auch (mit àņ 2 ) Kaltenbr.; mazām meitinēm krekleņi balti - pagaŗi: i skrien kai stàņģīte 2 ("?") Auleja.

Avots: EH II, 570

staņģe

staņģe, staņ̃ģelīte Arrasch, Widdrich, = staņģis II, l; pie durvīm stāvēja divas staņģes, vai nu ve̦cas brandaviņa, alus vai petrolejas mucas Jauns. Baltā gr. I, 22. sviesta staņģelītes MWM. VIII, 789.

Avots: ME III, 1044

steģele

steģele, der Eiszapfen Nigr., Kursiten; anderswo; streģele.

Avots: ME III, 1057

steģene

‡ steģene Tirs. "eine kleine Wiese".

Avots: EH II, 575

steģere

steģere,

1): eine kleine Schlucht im Wald, wo Wasser hindurchfliesst
A.-Schwanb.; "šaura ūdens strēmele, kąs iestiepjas pļavās" Lubn.;

2): "staigna vieta; staigna pļavas strēmele mežā" Lubn.; ‡

3) "?": ar priekšiņu tē̦vu raudu, ar pakaļu - māmuliņ[a]s; sava draudziņa raudāju ar visām steģerēm Tdz. 55480.

Avots: EH II, 575

steģere

steģere,

1) der Zuiluss eines Baches
N. - Laitzen; ein Flussarm (zwischen einer Insel und dem Ufer) Saikava, Sawensee, Borchow;

2) eine kleine, schmale Wiese
(auch in Drosth., Lasd., Laud., Selsau, Kalz., Marzen); ein Streifen Feld oder Wald, der sich keilförmig in ein heterogenes Terrain hineinstreckt Bers.

Avots: ME III, 1057

steģerēt

steģerêt Seyershof, unbeholfen gehen: bē̦rns sāk s.

Avots: EH II, 575

steģeris

steģeris "?": bē̦rns jau stāv kâ steģeris Ruj., Wolmarshof. Vgl. stagars 2 und li. stegerỹs "dürrer Krautstengel".

Avots: ME III, 1057

steņģele

‡ steņ̂ģele 2 Kab. n. Blese Latv. pers. v. 67 "lāste̦ka". Vgl. stangala.

Avots: EH II, 577

stieģelis

stiẽģelis: auch Iw., Lesten, Pilten, Popen, Puhren, Rojen, Schnehpeln, Strasden, Plw. I, 108, 111, 129, 131, 133, 145, 149, 157, 166, 170, 225, 253, 264, 293, BW. 31874, 3, 4, 5.

Avots: EH II, 583

stieģelis

stiẽģelis Schlehk n. FBR. VII, 42, Rothof n. FBR. VIII, 121, Dond., Wandsen, Dunika, Nigr., Gramsden, Frauenb., Kurs., Siuxt, stieģelis Glück, U., V., = tieģelis, der Ziegelstein.

Avots: ME IV, 1078

stiģelis

I stiģelis U., Brasche, Rutzau, der Ziegelstein. Mit sekundärem s- auf mnd. tegel. tichel beruhend?

Avots: ME IV, 1066

stiģelis

II stiģelis, das Spulchen im Weberschiff Hug. n. U., Bielenstein Holzb. 403.

Avots: ME IV, 1066

stoņģele

‡ stoņ̃ģele, ein kleines Gefäss, "muciņa" Allendorf; "ein altes (namentlich metallenes) Gefäss, das nur zur Aufnahme unsauberer Abfälle dient" Lems. Vgl. stuņģis.

Avots: EH II, 583

stoņģelis

‡ stoņ̃ģelis, eine Halbtonne, worin man Spülicht giesst od. Pilze einsalzt Seyershof; ein Gefäss zum Einsalzen von Fleisch Ruj.; ein hölzerner Zuber Kolberg; stoņ̂ģels 2 Salis "maza muciņa".

Avots: EH II, 583

streģele

streģele: auch Stuhrhof, Zeezern.

Avots: EH II, 585

streģele

streģele Gr. - Autz; Blieden n. Etn. Il, 177; RKr. VI, 70, A. - Autz, Auermünde, Naud., Kurs., Gaiken, Schibbenhof, Schnikkern, Frauenb., = lāste̦ka, der Eiszapfen (am Dach): sasalis kâ streģele Schibbenhof. saltam laikam iestājuoties nuo jumtiem te̦kuošais ūdens sasalst garās streģelēs Naud. Wenn das Wort kein Lituanismus ist, Ableitung von einem *stre̦ga, oder aber aus *streglele. Nebst li. stregiù "erstarre" zu mnd. strak "stelf", ae. strec "start" u. a., s. Persson Beitr. 432, Walde Vrgl. Wrtb. II, 629, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 29.

Avots: ME IV, 1085

strēģele

strēģele Elv. (in der Verbind. tapas strēģele), Für. I, L., U., Lieven - Behrsen, = streģele, der Eiszapfen.

Avots: ME IV, 1087

streģelēt

‡ *streģelêt, zu erschliessen aus ‡ nùostreģe̦lē̦ts.

Avots: EH II, 586

strēģelis

strẽģelis, der Querpflock an der lemesnīca Dond.

Avots: ME IV, 1087

streņģe

streņ̃ģe Wolm., C., U., Bielenstein Halzb. 567, V., streņģis Lasd., die Stränge, der Ziehstrang an Fuhrwerken und Pferdegeschirren U., der Zugriemen V.: brieži streņģes griež Upīte Medn. laiki 97. (fig.) izturies kâ bez streņģēm! V. Eglītis Zilā cietumā 62. Nebst estn. (t)räng aus mnd. strenge "Strang".

Avots: ME IV, 1086

streņģe

I streņ̃ģe: ratiem streņģes neredzēju Tdz. 58707.

Avots: EH II, 586

streņģe

‡ II streņģe "?": trīs kārtām ievas s. guļ manā pūriņā BW. 25275. Vgl. ‡ stre̦nga II.

Avots: EH II, 586

strieģele

strieģele: zur Etymologie s. auch Krogmann WuS. XIX, 127 f.

Avots: EH II, 589

strieģele

strieģele, der Eiszapfen Gr. - Autz n. U. Ableitung von *striega, oder aus *strieglele? Wohl (nach Boisacq Dict. 840 f., Zubatý AfslPh. XV, 480 u. a.) zu gr. ρ'ῖγος, lat. frīgus "Frost" u. a. Anderswo streģele, strēģele.

Avots: ME IV, 1093

suģeķis

suģeķis "?": gudri vīri gudri prasa, suģeķam nesaprast BW. 34212.

Avots: ME III, 1115

tīģeris

tĩģeris (f. tīģeriene MWM. VIII, 160), der Tiger.

Avots: ME IV, 199

tiņģens

tiņģe̦ns, faul: Sprw. tiņģe̦ns kâ lielās guovs teļš Birk. Sakāmv. 54. Beruht auf li. tinginỹs "Faulenzer".

Avots: ME IV, 193

tirģelis

‡ tirģelis Diet., verächtl. Demin. zu tìrgus, Markt.

Avots: EH II, 684

torģele

‡ tor̃ģele Lems., = ‡ tor̃cka.

Avots: EH II, 688

torģelis

‡ tor̃ģelis Seyershof "ūtrupe". Beruht auf r. торг.

Avots: EH II, 688

ubaģe

ubaģe (unter ubaģis): auch Kaltenbr., Nerft, Rutzau, Tdz. 58634 (aus Schönberg und Kurmene); ne u. tâ nebrauca BW. 23634 var. (aus Brucken).

Avots: EH II, 711

ubaģelis

‡ ubaģelis, Demin. zu ubaģis: u. iz nabagu mājas Blaum. Raksti VI 5 (1939), 91.

Avots: EH II, 711

ūģerītis

ūģerītis "?": tev, māsiņa, daiļš vīriņš, ... man bij tāds ūģerīt[i]s BW. 21508 var.

Avots: ME IV, 406

unspieģelis

unspieģelis, ein Eulenspiegel L. Wohl (mit n aus l) aus nd. ūlespêgel.

Avots: ME IV, 299

uzģeņģerēt

uzģeņ̃ģerêt, uzģeņģeŗuôt, auf etw. (hinauf)taumeln, -straucheln (perfektiv): dzē̦rājs uzģeņģerēja uz ceļa. viņš uzģeņģeruo... biedriem gan˙drīz virsū Apsk. v. J. 1905, S. 415.

Avots: ME IV, 335

uzlēģerēt

‡ uzlẽģerêt Orellen, Ramkau, unten gekerbte Bohlen so auf die Grundbalken legen, dass die Grundbalken in die Kerben kommen: grīdu vai tilta gruodus uzlēģerē uz sijām.

Avots: EH II, 727

uzraģe

uzraģe L., ein Überdach.

Avots: ME IV, 370

vaiģelis

‡ vaiģelis A. Brigadere Sk. v. 248, Demin. zu vaîgs 1.

Avots: EH II, 748

vanaģe

vanaģe (li. vanagė Bezzenberger Lit. Forsch. 194), = vanadzene: viena (sc.: vista) būs vanaģei BWp2 993, 1. Späte Neubildung für *vanadze.

Avots: ME IV, 468

vanaģelis

vanaģelis (unter vanags 1): vēja v. BW. 2563.

Avots: EH II, 756

vēģenice

vēģenice, die Brautführerin Oberl. n. St., U. Mit vēģen- aus *vēgnen- < *vēdnen- (vgl. vēdnieks)?

Avots: ME IV, 551

veņģeri

veņģeri (?), Ranken, Krautstengel Kawall n. U. Dürfte als ein tahmisches *venge, (aus vengri) zu ve̦ngrs gehören.

Avots: ME IV, 538

veņģes

‡ vèņģes 2 Auleja, = eņ̃ģe 1.

Avots: EH II, 771

verģele

verģele: ve̦se̦la v. Delle Neg. nieks 32.

Avots: EH II, 772

verģele

ver̃ģele Gr. - Sessau, Pampeln, eine (lange) Reihe Pankelhof: re, kur meitu ve̦se̦la verģele! Pampeln. ve̦se̦la verģele sīpuolu karājas pie siênas ebenda. gara, gara verģele, purģele galā Gr. - Sessau. Vgl. verdze.

Avots: ME IV, 540

vērģele

vẽrģele Nurmhusen "eine lange Reihe"; vgl. vēr̃ģele und verdze.

Avots: ME IV, 561

vežģerēt

vežģerêt Adiamünde, Sehren, -ẽju, einen vežģeris I flechten.

Avots: ME IV, 547

vezģeris

vezģeris, ein Hühnerkorb, zugedeckter Korb L., Depkin n. U. (scheint in Livl. nicht bekannt).

Avots: ME IV, 546

vežģeris

I vežģeris Adiamünde, Sehren, eine Art Strickgeflecht an den Seiten eines Wagens.

Avots: ME IV, 547

vežģeris

II vežģeris: Nordwest Angern n. BielU.

Avots: EH II, 773

vežģeris

II vežģeris, vežģers Kawall n. u., der Westwind: lai pūš vējš..., kad nepūš vežģerīt[i]s; vežģer[i]s pūta caur luodziņu BW. 30926. vežģers pūta it knaši Dünsb. Odiseja 2, 25. Aus liv. vežgør "Westwind", s. Thomsen Beröringer 286.

Avots: ME IV, 547

vīģe

vĩģe: auch Burtn., Dobl., Ermes, Morizberg, Siuxt, (mit î 2 ) Zögenhof.

Avots: EH II, 792

vīģe

vĩģe Kaugershof u. a., (mit î) Arrasch, C., Jürg., PS., Wolmarshof, (mit î 2 ) Dunika, die Feige. Nebst estn. wīg aus mnd. vige.

Avots: ME IV, 635

virģele

virģele,

1): diža, gara v. panākstnieku meitas Tdz. 58007.

Avots: EH II, 787

virģele

virģele,

1) eine grosse Menge
(mit ir̃ ) Frauenb., ein Haufe, eine Reihe: ābuoļi saauguši uz zariem virģelēm vien Frauenb. suņi skrejuot pa divdesmit līdz trīsdesmit vienā virģelē Janš. Mežv. ļ. I, 347;

2) auf einen Faden aufgereihte Stroh- und bunte Papierstückchen, die als Schmuck an der Zimmerdecke angebracht werden
(mit ir̃ ) Iw.; eine Art Strohkette: nuo garsaimiem pina gre̦dze̦nus - riņģīti riņkītī, līdz iznāca gara vir̃ģele, kuru izvazāja un izlīkumuoja gar sienām un dziedriem Ranken n. RKr. XVI, 108;

3) "?": diža, gara virģele tā tautu meita BW. 16738. In den Bedd. 1-2 als ein Lituanismus zu virdze.

Avots: ME IV, 605

zāģene

zāģene,

1) zãģene Gotthardsberg, Pussen, Windau, Plur. zāģenes Ahs., Autz, Fockenhof, Gotthardsberg,Pussen, Sessau, die Sägemühle:
kuoku zãģenes Konv. 2 731. dēļu zāģenes 150. zāģenēs zāgā baļķus, dẽles Ahs.;

2) der Sägebalken
(mit à 2 ) Vīt.: nuo šās priedes iznāk vare̦na zāģene Vīt.;

3) gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; Plur. zāģenes, Siegwurz, Netzschwertel ( gladiolus L. ) Etn. I, 28; Konv. 1 536: zāģenes de̦r pret zuobu sāpēm Etn. I, 109.

Avots: ME IV, 695

zāģenīca

zāģenīca,

1) zāģenīca Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, (mit à 2 ) Gilsen, Stockm., Vīt, zāģenica Memelshof, zàģenica 2 Saikava, zāģenice Sessw. n. U., zàģinīca 2 Oknist, - zāģene 2, der Sägebalken;

2) zāģenice Kokn. n. U., Plur. zāģenīcas Bers., (mit ã ) Jürg., = zāģene 1, die Sägemühle;

3) die mit der Säge Arbeitende, die Sägerin
Nötk.

Avots: ME IV, 695

zāģenis

zãģenis Frauenb., das Gestell, worauf Holzklötze gesägt werden.

Avots: ME IV, 695

zāģeris

zãģeris Frauenb. u. a.,

1) der Säger
St., U.: sniķerīti, zāģerīti! BW. 24250, 1 var.;

2) labības zāģeris, cephus pygmaeus Konv. 2 2682.

Avots: ME IV, 695

zēģele

I zẽģele PS., U., zēģelis St., U., acc. zēģeliņu BW. 30880 var. (aus Bers.), = bura(s), das Segel; die Fahne im Kriege (karuogs) U.: zēģeļus uzņenzt U., die Segel aufsetzen; z. pieraut U., straff anziehen; z. atlaist U., loser machen. zēģeļa beņķis U., die Bank, darin der Bootsmast steht. sudrabiņa zēģelēm BW. 30704. laiviņas baltajām zēģelēm 30741. uzve̦lk baltu zēģelīti 30770. zēģelīte ze̦ltu nesa 30799. zeltītu zēģelīšu 30807, 4. auž rupjas zēģelītes 30815. pagrieza zēģelīti 30860. redzēju zēģelīti līguojam 30864. auda zēģelīšus 30869. smalku linu zēģelīti 30880. cilā... zēģelīšus! 30890. Nebst li. zė˜glas oder žė˜glius aus mnd. segel.

Avots: ME IV, 714

zēģelēt

I zẽģelêt, -ẽju,

1) segeln
St., U: gāju zēģelēt BW. 30799, 1. garām jūru zēģelēja 30785;

2) zu Fuss gehen
Frauenb. Aus mnd. segelen.

Avots: ME IV, 714

zēģelēt

II zẽģelêt St., U., ( "besser" nach U.) ziẽģelêt.

Avots: ME IV, 714

zēģelnieks

zẽģelniẽks, wer segelt, ein Segler: kas tie tādi zēģelnieki? BW. 30785. zēģelnieka laiviņā 30706.

Avots: ME IV, 715

zeģene

zeģene,

2): zeģenes "zārda kuoki" Kurmene, Linden in Kurl., Salwen; pa saslietām zeģenēm.

Avots: EH II, 803

zeģene

zeģene,

1) ein Pfahl, der lange im Schlamme liegend von Feuchtigkeit durchtränkt ist
Kokn., Ramdam;

2) = zārds Ellei, Sessau, Schwitten, linu zārds Jakobshof (: uz zeģenēm saliek linu galviņas Gr.-Sessau), zirņu zārdes (Plur. zeģenes) Elv., ein Gestell aus Stangen, worauf man Leinsamen nachreifen lässt Bieienstein Holzb. 519, ein Gerüst zum Trocknen von Getreide auf dem Felde Barbern, Neugut, Stelpenhof, ein Haufen (kaudze) Getreide oder Heu auf Staken Gränzhof (: vienai zeģenei palika kuoki pāri); zeģenes Elv., St., U., Weinschenken, Gerüste, Staken zum Trocknen von Erbsen und Leinsaat. Gehört hinsichtlich des ģ wohl als ein Lituanismus (oder aus *zegnene?) zu li. žaginiaĩ "Pfosten" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 569 f.).

Avots: ME IV, 702

zeļģe

zeļ˜ģe Trik., zeļ˜ģis Trik, "smē̦ri".

Avots: ME IV, 707

zieģelēt

zieģelêt, -ẽju, siegeln U. Aus mnd. segelen.

Avots: ME IV, 741

zieģelis

ziẽģelis, das Siegel U. Aus mnd. segel.

Avots: ME IV, 741

ziģenēt

ziģenêt: "taujāt, prašņāt, censties izzināt" KatrE.

Avots: EH II, 806

ziģenēt

ziģenêt, zu erschliessen aus izziģenêt.

Avots: ME IV, 718

ziņģe

ziņ̃ģe: tā ziņģīte pa˙galam BW. 26, 1.

Avots: EH II, 808

ziņģe

ziņ̃ģe, ziņ̃ģis Frauenb., ein Gesang U., das weltliche Lied; das längere (übersetzte) Volkslied aus jüngerer Zeit Spr.; das Volkslied überhaupt L., Livl. n. U. (unbek. in Warkh.): tavu ziņģi (Var.: dziesmu) klausuoties BW. 382, 9. Indriķa ziņģi tapa vienādi ziņģāti LA.

Avots: ME IV, 725

zirģelis

zirģelis (unter zir̂gs): zirģeļa galvu BW. 19298, 1.

Avots: EH II, 808

zlāģeniski

zlāģeniski Vīt., zlāģiski Vīt., Adv., liegend, horizontal: malku krāsnī neliek zlāģeniski, tad nekuŗas, bet drusku iešķē̦rsu Vīt. liec stāvus, ne zlāģiski! ders.

Avots: ME IV, 746

zlūģe

zlūģe od. zlūģis, eine Art Unkraut: ravē̦dama zlūģi un citas nezāles nuo duobēm ārā Janš. Dzimtenes V, 119. Wohl (als ein Lituanismus mit lettischem z- für ž- ) nebst zlũģi und zlũģis zu li. žlūgė˜ "мокрыца" (bei Būga PФB. LXVI, 253), ļiũgès "feinblätteriges Wasserkraut", und dies zur Wurzel von zlaugzna.

Avots: ME IV, 747

zuņģe

‡ zùņģe 2 Nerft n. FBR. XIX, 115 "līkums": nažam vai izkaptei var zuņģi izsist.

Avots: EH II, 812

zveņģe

I zveņģe,

1) zveņģe Wid., Vīt., zveņģis Allunan n. U., Grobin, Katzd., Vīt., (mit eņ̃ ) Dond., Dunika, Kalleten, eine Jauchgrube;
zveņģis, eine Mistgrube Brasche Kâ Palejas Jānis; zveņģis U., ein Wasserloch; zveņģe Biel. n. U., Ellei, Sessau, Vīt., (mit eņ̃ ) Nauditen, zveņ̃ģis N. - Bartau, eine Pfütze auf dem Wege; zveņ̃ģis N. - Bartau, ein nasser, schlecht fahrbarer Weg: kūtī nav pakaisīts; tur tāds zveņģis, ka kājas strieg kâ purvā Dond. zveņģe kūts priekšā... piebē̦rta Janš. Dzimtene 2 I, 352. meitas beŗ saslaucītuos gružus laidara zveņģē Janš. cūka vārtās pa zveņģi Dunika. cūka iegāzās zveņģī, ka dubļi nuošļakstēja vien Grobin. pa ellīguo zveņģi laipuodams A. v. J. 1892, S. 311. (figürlich) ka tie elles zveņģē virtu! möchten sie im Höllenpfuhl kochen! Mag. XX, 3, 42. elles zveņģī tu, grē̦ku pagale, nāksi! Vīt. senčiem vē̦rgu zveņģē slīkstuot Aus. I, 2. atstāt tautu vērdzības zveņģuos B. Vēstn. negants zveņģis Veselis Saules kaps. 162. puosta un iznīcības zveņģē Druva I, 1101;

2) comm., ein betrunkener Mensch
(mit èņ 2 ) Gr. - Buschh.;

3) comm., ein durchnässter Mensch
(mit èņ 2 ) Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 770, 771

zveņģele

zveņģele,

1): Bestandteil eines Pfluges
(mit èņ) AP.

Avots: EH II, 815

zveņģele

zveņģele,

1) zveņģele U., Mag. XIII, 2, 66, Aahof, Golg., Kroppenhof, Lis., Nerft, (mit eņ̃ ) C., Frauenb., Grünw., Hasenpot, Nötk., Salisb., Schibbenhof, Stenden, zveņģelis L., U., Adsel, Grobin, Lasd., (mit em̃ ) Dunika, Karlson, zveņģe Bewershof, Kokn., Stockm., (mit eņ̃ ) Schibbenhof, das Ortscheit, der Schwengel (am Wagen, am Pflug, an der Egge, am Brunnen
LKVv.): zirgam streņģes uzkabina uz zveņģeles Hasenpot. kad jūdz divus zirgus, tad katrpus dīsteles vajaga sava zveņģeļa Etn. II, 97. Sprw.: darbs nav zaķis, cilvē̦ks nav zveņģelis Grobin;

2) zveņģelis Grobin "eine hinten an den Oberkleidern angebrachte Klappe zum festeren Zusammenziehen";
zveņ̃ģelis Karls., der Riementräger: (zakrakiem) mugurā bija zveņģele RKr. XVII, 30. tava manteļa zveņģelim puogas iztrūkušas Grobin;

3) das männliche Glied
(mit eņ̃ ) Frauenb. Nebst estn. wen`n`el "Schwengel am Wagen" aus mnd. swengel; zveņģe auf Grund des deminutivisch aussehenden zveņģele neugebildet.

Avots: ME IV, 771

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (4)

ģēģēris

ģẽģeris: cauņu ģēģeŗam (Var.: dzinējam ) BW. 21318, 14 var.

Avots: EH I, 426

vīģēs

vĩģes Frauenb., eine Art sehr kleiner Fische in Flüssen und Seen. Vgl. vīķe.

Avots: ME IV, 635

zēģlēt

I zẽģelêt,

2): schnell gehen od. fahren
z. kam gaŗām.

Avots: EH II, 805

Šķirkļa skaidrojumā (610)

aijāt

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12

aizdrīģēt

àizdrīģêt, tr., verriegeln: durvis Tals.; s. drīģele.

Avots: ME I, 23

aizklidzināt

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32

aizpeņķerēt

‡ àizpeņķerêt Lemsal, = ‡ àizpeņ̃ģerêt. Refl. -tiês: aukla aizpeņķerējusies Lemsal, die Schnur hat, sich verwickelnd (sich verreffelnd), sich an etwas angehäkelt.

Avots: EH I, 41, 42

aizvadīt

àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.

Avots: ME I, 58

aizvēsture

àizvè̦sture, die vorgeschichtliche Zeit: viņš sastādījis ziņas par slavu, leišu un ģermāņu tautu satiksmi aizvē̦sturē Etn. III, 101.

Avots: ME I, 60

ālandes

‡ ālandes "?": baudāt... barībiņu! .. nabagi ālandes (Var.: driģenes) grūda BW. 79206, 1 var. Aus d. Alant?

Avots: EH I, 193

apdzert

apdzer̂t [li. apgérti], tr.,

1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;

2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,

1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;

2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.

Avots: ME I, 84

apkārstīt

apkãrstît [li. apkárstyti], freqn. zu apkãrt, wiederholt behängen: zirģelis apkārstīts ar misiņa sprādzēm MWM. VII, 324; K.

Avots: ME I, 94

apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

apsmeltēt

‡ apsmeltêt ķieģeļus Warkl., oberflächlich (nicht lange genug) Ziegel brennen.

Avots: EH I, 115

aptampīt

‡ aptam̂pît 2 Dunika, Kal., (eine ganze Anzahl von Objekten) mit einem Knüppel erschlagen: a. dīķī visas naģes.

Avots: EH I, 121

aptrūkt

aptrũkt, ‡

3) = ‡ aptrukt: matu gali aptrūkuši Sessw.; abreissen (intr.) Bērzgale: ratiem streņģes aptrūkušas; ‡

4) mucai stīpas aptrūkušas Lemburg oder muca aptrūkusi Kl., Sessw., Warkh., die Reifen einer Tonne sind abgeglitten (haben sich abgestreift);
ähnlich: ķipītis aptrūcis Kaudz. Izjurieši 178.

Avots: EH I, 122

atķibināt

‡ atķibinât ab-, weg-, loslösen: pavasarī naģes nevar a. vienu nuo uotras Dunika, OB., Rutzau. a. dadžus nuo drānām ebenda. a. papīri (ein angeklebtes Papier) Rutzau. Refl. -tiês, sich ab-, loslösen (von etwas Angeklebtem): pieķibinātais papīris atķibinājies nuost Rutzau.

Avots: EH I, 152

atkleberēt

atkleberêt, atkleģerêt,

1) intr., sich herschleppen (auf einem Klepper)
Spr.; mühsam mit einem schlechten Pferde od. Wagen herfahren: zirgi tam tīrie klebeŗi, kad viņs atkleberēs? Irmlau, Schrund. salūza rats, bet atkleberēja gan Peb.;

2) muhsam etw. verrichten:
ta ta bij kleberēšana, līdz atkleberēju atslē̦gu (aufschliessen). Refl. -tiês, sich loslösen: jaunie rati un visi dēļi jau atkleberējušies Irmlau.

Avots: ME I, 167

atrieba

atriêba, die Rache: vārnas varē̦tu par atriebu (aus Rache) reņģes nuo lūkiem nuoēst LP. VII, 380.

Avots: ME I, 186

atspēkot

atspè̦kuôt, tr.,

1) entkräften, der Kraft
(spè̦ks) berauben: pūķi ve̦lnam palīdzuot milzus atspē̦kuot Etn. I, 108; nuolādējums atspē̦kuots JK. V, 145;

2) die Beseikraft nehmen, widerlegen:
tie nevar atspē̦kuot ģeoloģijas liecību Pūrs III, 79. neatspè̦kuojams, unwiderleglich RKr. VII, 71. atspè̦kuojums, die Widerlegung: ieruņu atspē̦kuojums Vēr. II, 334.

Avots: ME I, 195

atšūpāt

‡ atšũpât, atšũpuôt, schaukelnd (tr.) herbewegen (perfektiv): viļņi atšūpuoja laivu līdz krastam. Refl. -tiês,

1) sich wiegend (lahmend) herkommen:
vē̦cā nabaģe atšūpājusēs pie mums OB.;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss schaukeln
(intr.): vai zē̦ni vēl nav atšūpājušies? Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 175

attīstīt

attîstît, tr., freqn.,

1) loswickeln:
aizsaini;

2) übertr., entwickeln, bilden:
ruomieši attīstīja ķieģeļu izgatavuošanu Antr. II, 52; attīstīt prātu. Refl. -tiês, sich loswickeln, entwickeln, sich bilden: luopkuopība, zemkuopība brangi attīstījusies. tie uzskati attīstījās Vēr. I, 1464. In der Bedeutung "geistig od. physisch sich entwickeln" ist attīstīties wohl zuerst von J. Allunan gebraucht worden.

Avots: ME I, 205

audējs

aûdẽjs, f. -ẽja [li. audėjas, f. -ėjà), der Weber, die W-in: zēģelīšu BW. 13279, 1, raibu deķu audējiņas 13655, 2.

Avots: ME I, 215

auģis

aûģis,

1): ein 10-12-jāhriges Kind ("das etwas vom Leben zu verstehen anfängt")
Frauenb. (mit aû 2 ); 3): f. auģe: augīte nebūs ... ne˙kad un ne˙kur pretenieks Janš. Barenīte 22.

Avots: EH I, 186

augši

aûgši,

1): ziemā iet a. (= sehr weit ins Meer hinaus)
zvejuot re̦nģes Kaugurciems. tis nav a. skuolāts Kaltenbr.;

2): auch Wessen n. FBR. XIII, 90, Sonnaxt: a. (= auf dem Heuboden)
var gulēt Sonnaxt.

Avots: EH I, 185

augšstāvs

aûgšstāvs, das obere Stockwerk, Obergeschoss: man pašam tāda pils, ka var augšstāvā dzirdēt eņģeļus dziedam LP. III, 652.

Avots: ME I, 219

auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

āverģēlis

ãverģẽlis, āvarģelis BW. 13248, 4., auch ãbarģẽlis, ãberģẽlis, s. ẽverģelis.

Avots: ME I, 245

badainīgs

‡ badainîgs, = badîgs II: (ja raģe) būs aplam badainīga, tad tai . . . ragus nuozāģēs... Janš. Dzimtene III 2 , 113.

Avots: EH I, 197

balss

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258

beznaģība

‡ beznaģĩba, das Abstraktum (als Eigenschaft gedacht) zu ‡ beznaģe Janš. Atpūta, № 372, S. 6.

Avots: EH I, 215

biezuklājs

bìezuklājs, [biezūklis Lubahn], das Dickicht: meža ģeranijas kâ biezuklājs apņēma ceļus A. XII, 577.

Avots: ME I, 307

blots

bluots, -s, bluote, die Menge, gedrängter Schwarm (von Strömlingen und anderen Fischen): reņģes nāk ar bluoti, die Strömlinge kommen in gedrängten Schwärmen U. šuodien bij ve̦se̦la bluote zivju. [Vgl. pluota.]

Avots: ME I, 319

braka

I braka Dunika, Kal., Kurmene, Neu-Rahden, OB., Renzen, = zveņģele 1.

Avots: EH I, 236

braks

‡ V braks "das Eisenstück, das die Femerstange mit den Radern verbindet" Alschw., Behnen, Kurs, u. a., "woran man die Schwengel anhängt" Grobin, Rutzau, "Verbindung der Schwengel" Schrunden, (plur. braki) Stom., "der grössere Schwengel, woran zwei kleinere befestigt werden" Saikava (: pie braka piekabina mazuos zveņģeļus): ratiem ir pieskrūvē̦ts b., arklam - uzkabinārns b. Grobin. Nebst oder durch li. brãkas aus d. Bracke.

Avots: EH I, 236

bruģis

I bruģis, bruģe, [nebst li. brùgis] aus mnd. brugge "Brücke",

1) der nüppeldamm, wie solche Früher durch die Moräste geschlagen wurden;

2) gepflasterte Strasse, Strassenpflaster, chaussierte Strasse:
bruģē̦tus ceļus dēvēja par bruģiem Konv. 2 153;

3) ein Fundament, bestehend aus einzelnen grösseren Feldsteinen, deren Zwischenräume mit hineingewälzten Holzblöcken
(paviļas) gefüllt sind, welche mit eingetriebenen Pfählen befestigt und dann balken beworfen sind Biel. H. 86;

4) Schutt, was beim Bauen an Kalk, Steinen, Holz abfāllt
Mag. IV, 2, 111, U. [vgl. d. brücke"strues"]; der Anputz an Mauer U.;

5) bruģu kungs od.
lielskungs, der Ordnungsrichter in Livland, dessen Hauptaufgabe zur Zeit der sczwedischen Regierung die Aufsicht über die Pflege der Wege war; bruģu tiesa, das Ordnungsregicht in Livland.

Avots: ME I, 338, 339

burlacība

burlacība, die Strassenräuberei, die Roheit, Greueltat: burlacības darīt A. XIII, 2, 134. bruņniecība tuop nu burlacība Lautb. Marģeris 18.

Avots: ME I, 354

burvesti

burve̦sti, burvestība [Salisb., Kreuzb., Bers.; bur̃vestība Ruj.], die Zauberei: un paduodamies Līgas burve̦stiem Latv. viņa varē̦tu tuo burvestību ar spieģeli izmēģināt Blaum. šim kuokam ļaužu ticībā bija arī burvestības spē̦ks A. XII, 705.

Avots: ME I, 355

caurdure

caũrdure, [bei Manz. im Lettus dafür cauras sāpes], oft im Pl., Seitenstiche: pret caurduri lietuo baltās driģenes Etn. I, 29; caurdur - od. caurduŗu zāles, Stechapfel (datura stramonium L.).

Avots: ME I, 365

cemeriņš

cemeriņš: cemeriņi Reņģe, ein gewisses Kraut, dessen Wurzeln als Heilmittel gebraucht werden.

Avots: EH I, 265

ceplis

II ceplis,

1) der Backofen:
ielīdis cepļa krāsnī pašā dibinā LP. V, 3;

2) der Ofen in der Getreidedarre:
rijnieks cepli aizkūris LP. VI, 149;

2) in Lettg. bedeutet ceplis einen jeglichen Ofen;

4) ceplītis, der kleine Ofen zur Beleuchtung in der Dreschtenne
U.;

5) ķeģeļu ceplis, die Ziegelei;

6) = cepiens: Sprw. viņš vairāk nekā vienu cepli maizes izcepis.

Avots: ME I, 373

cīte

cìte [Drsth., cîte 2 Dond.], der Eifer, die Strebsamkeit: uz ķieģeļa ar lielu cīti nu dukātu viņš trin Adam. ar cīti mēs gribam art Apsk. I, 295.

Avots: ME I, 392

daiļš

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš 2 Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432

daiņoties

daiņuôtiês, dainuôtiês N. - Autz n. U., sich zeigen: viņš spieģelī vien daiņuojas cauru rītu MWM. VII, 3; [dàiņuôtiês 2 Mar., sich brüsten, prahlen; sich putzen, stolzieren; anscheinend zur Wurzel von daiļš.]

Avots: ME I, 432

daktiņš

daktiņš: salmu jumtu neredzēju: ķieģeļiem, dakliņiem BW. 31761.

Avots: EH I, 304

daļģis

daļ˜ģis, daļģe [entlehnt aus dem Li.],

1) die Sense
Mitau, Grünh.; in Hofzumb. n. U. die kurzstielige, mit einer Hand geschwungene Sense (= vienruocis). In N. - Sessau daļģe, Sensenklinge; die Klinge der langstieligen Sense; n. L., U. auch dalgs (s. dies);

2) eine Fischscheuche
(= purga) Kmph.

Avots: ME I, 436

dārzs

dā`rzs, [Dem. dãrželis Līn.], (li. dar̃žas),

1) der Garten:
ābeļu, sakņu dārzs, der Obst-, ģemüsegarten;

2) ein von einem Zaun umgebener Raum zum Ausruhen der Haustiere, die Hürde:
luopu,zirgu dārzs, so auch bišu d.;

3) der Hof (um den Mond, um die Sonne,
vgl. apdārzs): kad taisās lietus, tad ap mēnesi var redzēt gaišu riņķi - mēneša dārzu Grünh. ja sausā laikā saulei dārzs apkārt, tad lietus jāgaida Etn. II, 71;

4) das Zwerchfell, Diaphragma [?]:
šķē̦ps viņam trāpījis šķē̦rsādā jeb dārziņā Antr. 3, 22;

5) das Bläschen:
ap gaļas gabaliņu izceļas gaišs dārziņš jeb pūslītis;

6) dārziņš, die Teilnehmer eines Reigens, die sich in einen Kreis gestellt und einander an die Hände gefasst haben
BW. V, 202. [Am ehesten nach Uhlenbeck PBrB. XXII, 540, Boisacq Dict. 198 f., Fick Wrtb. III 4, 158; Trautmann Wrtb. 45 zu ahd. zarga "Seiteneinfassung eines Raumes, Umzäunung". Die von Niedermann IF. XXVI, 45, Walde Wrtb. 2 174 und 310 u. a. im Hinblick auf apr. sardis "Zaun", li. žar̃dis "Rossgarten" u. a. angenommene Metathese in dā`rzs ist wegen des Intonationsunterschiedes bedenklich (le. dā`rzs, li. dar̃žas: le. zārds, li. žárdas, pl. žárdai, r. зорóдъ).]

Kļūdu labojums:
4) das Zwerchfell, Diaphregma [?] = 4) dā`rziņš, das Zwercfell, Diaphragma

Avots: ME I, 448, 449

derģis

derģis [od. * derģe?], der Streit, Konflikt, Kampf: tas neizskatījās kâ tāds, kas būtu pārlaidis cīniņu vai sirds derģi A. XII, 174.

Avots: ME I, 457

dievkociņš

dìevkùociņš, dìevakuoks, die Eberraute (artemisia abrotanum): kliņģerītes, dievkuociņus, tuos paliku pagalvī. tâ izdēdējis, kâ dievakuoks Etn. IV, 40.

Avots: ME I, 485

dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486

dole

duõle [Ruj., Salisb., Wolm.], duõļa, [duola Morizberg], eine Kuh ohne Hörner: viena raģe, uotra duoļa (Var.: duole) BW. 12839, Bauske, Alt-Rahden, Setzen, [Neuenb.]. duõlis, ein Ochs ohne Hörner. Vgl. tuole.

Avots: ME I, 532

domāt

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

draudze

dràudze (li. draugė˜, Gesellschaft, Genossenschaft),

1) die Gesellschaft, Genossenschaft, Verbindung, Menge, Schar:
nu lustīga meitu draudze BW. 988. panāksnieki, vilku draudze 20996. eņģelīšu draudzīte 4993. satiek tautu liela draudze 13559. mežā irbju liela draudze 11323. šķiŗaties, zuosu draudze 17605. cūku draudze 29194. liela luopu draudze, eine Menge Vieh. Der Lok. draudzē im VL. = kuopā, zusammen: šurp ganiņi, turp ganiņi, kam draudzē nedzeniet 761. cāļi te̦k draudzītē 16574, 1;

2) die (kirchliche) Gemeinde, Parochie, das Kirchspiel;
draudzes skuola, Parochieschule; draudzes tiesa Kirchspielsgericht; brāļu draudze, die Herrhutergemeinde;

3) im Hochlett. als das Femin. zu dràugs, die Freundin
Zb. XVIII, 430; dafür gew. dràudzene.

Kļūdu labojums:
BW. 988 = BW. 988,9

Avots: ME I, 491

draugs

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. 2 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. 2 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 1

Avots: ME I, 492

draza

draza,

1) ein Schnitzel, ein abgeschnittenes
(drāzt) Stück: skaidas un drazas Bers.;

2) allerlei Abfälle, [kleine Holzstückchen
Laud.], Stückhen, Splitter, Fetzen: kaļķu, ķieģeļu, stiklu drazas. [kad puodniekam braucuot trauki saplīst, saka:"te nu bij, - izņēmu nuo ratiem tikai drazu." N. - Peb., Kokn. apber krūmus ar drazu (verwitterte Holzspäne), lai aug uogas! N. - Peb., Kokn.] glāze sabirza drazu drazās A. XII, 263. pīpe nuokrita zemē un bija drazās XIII, 816. suns pie gana dzīvuos, ja gans ar maizi tam ieduos kādu drazu nuo savām vīzēm un pastalām Etn. II, 99. visi labie ābuoli jau pārduoti, tikai draza vien vairs palikusi, d. h. die schlechten Äpfel sind noch übrig Dond.; [drazas Taurup "padibenes, Bodensatz"; aus *dradzas? vgl. dradži];

3) ein Schimpfwort:
tu ļaužu palieks, draza ["ein Leichtsinniger" Fest.], Tirsm.

Avots: ME I, 493

driepa

driẽpa, driẽpe, das Tau: blankas nuoblīkšķ, driepes spiedz Eglītis. [Mit hypernormalem d- (vgl. drīģele) für das sonstige riepe (aus mnd. rēp "Reif, Tau")?]

Avots: ME I, 502

drīvēt

II drīvêt, (einen neuen Strick) recken und reiben Lems. n. U.; [Hypernormalismus fürs entlehnte rĩvêt "reiben"? vgl. drīģele].

Avots: ME I, 501

drukts

drukts: drukti savā augumā (Dünsb.) Kuģenieku dziesma 1874, S. 12.

Avots: EH I, 336

duderags

‡ duderags "?": ze̦ma, re̦sna kruodzeniece, ze̦mu vilka vēderiņu: tuo darīja lieki malki, ceļa vīru duderagi (Var.: kliņģerīši) BW. 19995, 4 var.

Avots: EH I, 339

dūmi

dũmi (li. dúmai). der Rauch: zili, zaļi dūmi kūp. Sprw.: kur lieli dūmi, tur maz siltuma, kur dūmi, tur siltums. kuŗam gan dūmi uz galvas kūpēs ? kad acis sāp, tad dūmiem vaina. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) der Menge:
sanāks zaķi kâ dūmi LP. IV, 221;

b) des leicht Dahineilenden, Verschwindenden:
viss aizgājis gaŗām kâ dūmi Vēr. I, 1387. vilkacis aizgājis kâ dieva dūmi Etn. II, 86. piemiņa tava kâ dūmi klīdīs Aus. I, 77. Der Sing. dūms kommt nur in den Phrasen vor: uzraut, raut, vilkt kādu kuplu dūmu, pa dūmam, rauchen, paffen, vai akls, kas par kuplu dūmu! kuplus dūmus laist. gründlich paffen; dūmus laist. izlaist. den Rauch durch die Tür od. das Fenster ziehen lassen, [dūmu zaglis L., St., ein Hasudieb. dūmu laiks Korwenhof, Mittagszeit. dūmu reņģes, geräucherte Strömlinge U. Zu apr. dumis, aksl. дымъ, serb. di"m (gen. di"ma), ai. dhūmá-h, la. fūmus "Rauch ", gr. ϑυμός "Mut, Leidenschaft ", ahd. toum "Dunst" u. a., s. Fick Wrtb. I 4. 75. Walde Wrtb. 2 324 f., Boisacq Dict. 356 f., Reichelt KZ. XXXIX, 71, Trautmann Wrtb. 63.]

Avots: ME I, 527, 528

dumpis

I dum̃pis,

1): Lärm
- auch Iw. (z. B, vom Donner): kad es dzirdu kādu dumpi, tad es nevaru gulēt Strasden; Streit: dzirdēju ... lielu dumpi strīdējam BW. 15067, I. dumpi nedarāt! 23611, 1 var. es šķitu, tur d., kur suņi rēja: Ķīsene... meitu pirtī pēra 20805; ‡

2) "?": meitas mani dumpi (Var.: dullu, ģeķi u. a.) sauca... alus mani dumpi taisa BW. 20017, 1 var.

Avots: EH I, 342

ērbeģis

ẽrbeģis U., LP., VII, 473, ērberģe L., St., ērberģis MWM. VI, 142, ẽrbẽģis PS., ẽrbẽķis C., ein acc. pl. ẽrbeķīšus BW. 25823, [ẽrbiķis Salis], die Herbere, das Nebengebäude, das Wohnhaus. [Aus mnd. herberge.]

Avots: ME I, 574

gadīgs

‡ II gadîgs,

1) einjährig
Reņģe: g. augs;

2) bejahrt
(pave̦cs) Karkeln, Naukš.

Avots: EH I, 375

gaibs

gaibs,

1) ein Windbeutel
Freiziņ;

2) "?": aiz tevis ķē̦muosies vilkači, gaibi, ģeidas un raganas Kaln. Kaz. Dalb. 66. [Zu gaiba.]

Avots: ME I, 582

gaišība

gàišĩba, das Licht, die Helligkeit: ve̦lns arī brīžam izrādās kâ gaišības eņģelis Kaudz. M.

Avots: ME I, 588

galva

galˆva: Demin. verächtl. gal˜vele Siuxt.

4): cāļa galviņa auch Lems., Sawensee, Segew,

5): grābekļa g. auch Ramkau, Salis; sukura galviņa, der Mittelfinger
AP.;

9): savu galvu ņemties, eigensinnig werden, sich etwas in den Kopf setzen
Diet.;

10): iet visi galvu galvām (sehr eilig, Hals über Kopf)
sēnes lasīt Salis;

11): e̦smu tuo iemācījies galvā (auswendig)
Janš. Bandavā I; 380. ņemt galvā, für etw. bürgen, aufkommen, einstehen, mit Sicherheit etw. behaupten: kuo tu citus cilvē̦kus vari ņemt galvā! Janš. Mežv. ļ. I, 360. tādas merģeles (acc. plur.) nevar galvā ņemt ne˙kad Bārenīte 33; 13): uz galvas krist Bers., den Verstand, die Urteilskraft (zeitweilig) verlieren, auf den Kopf fallen. mums šuogad ir luopu uz astuoņām galvām (wir haben 8 Rinder) Sessw. Zur Etymologie s. auch St. Szobet Prace filolog. XIV, 606 (zu r. желвь "Schildkröte" usw.).

Avots: EH I, 381

galvgalis

galˆvgalis, galˆvgals, galvgālis JK. VI, 30, das Kopfende: vajaguot zārka galvgalā ielikt naudu LP. VII, 120. kad pavilku galvgalī (paladziņu), tad pietrūka kājgalī BW. 24837. galvgalī, galvgalā, zu Häupten: tad redzēja tā divi eņģeļus... sēžam, vienu galvgalī (galvgalā), uotru kājgalī Joh. 20, 12.

Avots: ME I, 597

ģēda

II ģē̦da, das Verlangen, die Begierde Nerft; [vgl. ģe̦duot].

Avots: ME I, 697

ģēls

[II ģēls (aus ģe-lis?), das Sodbrennen Nerft.]

Avots: ME I, 697

ģērksis

‡ ģēksis, "?": staigā kaklu izstiepis kâ ģ. (= li. gę<šê? vgl. le. dzēsis) Janš. Dzimtene V, 48. Vgl. ģeîksis 2 .

Avots: EH I, 426

ģērpsteles

ģērpsteles,

1) die Fäden am Garn, welche sich freiwillig zusammendrehen
Kronw.

2) zerlumpter, abgenutzter unterer Saum der Kleider
Sissegal. [Vgl. ģerpste.]

Avots: ME I, 698

ģībt

ģìbt [C., N. -Peb., Trik., Arrasch, Ruj., PS.], ģĩbt [Bl., Līn.], Kand., -bstu, -bu,

1) in Ohnmacht fallen, ohnmächtig, schwindelig werden:
skuķēm ne vajadzēs ģībt, ne bļaut MWM. VII, 704;

2) verzehrende Sehnsucht, Verlangen haben:
tas ģībst pēc viņas Lautb.;

3) sich plagen, quälen, murren wegen eines vermeintlichen Mangels:
kuo nu tu ģībsti; tev visa diezgan Lasd., Sissegal. [Wenn echtle., wohl dissimilatorisch aus * gvībt; vgl. ģeibt.]

Avots: ME I, 700

ģiebs

ģiebs, ein bleicher, schwächlicher Mensch Naud., Lasd., Bers.; "vājš, nuobālis Grosdohn n. Etn. I, 106: nuo šī ģieba man nebūs maizes devēja, tas jau tāds nāves palieks Laud. In Laud. und Bers. ģiebiņš, fem. ģiebīte, ein schwächliches Geschöpf überhaupt: mans puika tīrs ģiebiņš, maz ē̦d un maz dzeŗ. nav jau sivē̦ni lāga - tādi kâ ģiebiņi - Vgl. ģeibt

Avots: ME I, 701

ģilbēt

[ģilbêt U., = ģelbêt, helfen].

Avots: ME I, 698

ģilis

ģilis,

1) ein magerer Mensch
[Trik.], Smilt. n. A. XIII, 81: kuo nu tāds ģilis vīram padarīs Etn. I, 59;

2) ģelzis L., U.

Avots: ME I, 698

ģinta

II ģinta, ģinte, [in Warkh. und] bei Rainis auch ģints, -s,

1) die Familie Elv. ar puķēm nuo augstāi ģintēm MWM. VII, 246;

2) die Sippschaft, Verwandtschaft, Anhang:
[viņam liela ģinta U., er hat grossen Anhang.] ģintes [ģintinieki Warkh.] - radinieki vai citi, kuŗiem kaut kas kuopā riede̦r, p. bites Buschh. [man ar kaimiņu bites ir ģintīm Warkh., mein Nachbar besitzt mit mir gemeinschaftlich Bienen.] ģintu sastāda visas tās ģimenes, kuŗas savā starpā rada Plūd. viņu (namu) sarga jauna darba ģints Rainis. Zu ģente.

Avots: ME I, 699

glaudāt

[I glaudât (li. glaudoti), scherzen: ģeķīga tresēšana jeb glaudāšana (in der neusten Auflage: smiekli) Ephes. V, 4. Zu li. glaudas "Kurzweil", slav. glumъ "Scherz", an. glaumr "Fröhlichkeit", gr. χλεύη "Scherzen" u. a. bei Trautmann Wrtb. 91.]

Avots: ME I, 621, 622

gludmatains

gludmataîns, glatthaarig: gludmataiņie nēģeŗi Konv. 2 1316.

Avots: ME I, 629

grebe

grebe, eine Höhlung, Vertiefung, Grube überhaupt: baļķim siênā nuo slapjuma izpuvusi g. Druw. kad izbirst krāsnei viens vai divi kieģeļi, tad tādas grebes paliek Erlaa.

Avots: EH I, 401

grēviņš

‡ grẽviņš Dond., = grẽde: grēviņi izē̦d reņģes nuo tīkliem.

Avots: EH I, 405

griva

griva: g. ir ķieģeļu gabali, ve̦ci māli, smiltis un grante, visādas sadrupušas roidas kuopā Seyershof.

Avots: EH I, 406

gudrot

gudruôt, auch gudrêt L., Roenneb., denken, sinnen, klügeln: lai gudruo zigrs, tam lielāka galva. kuo tur tik daudz gudruot! JR. IV, 152. negudruo niekus IV, 48. kalējs sācis gudruot, kâ veceni piemānīt LP. IV, 167. Refl. -tiês: bē̦rns jau sāk gudruoties U., das Kind fängt schon an, Begriffe zu bekommen. aiz kuo kungi kruogu dara liela ceļa maliņā? kur gudram gudruoties (klügeln?), kur ģeķam ģeķuoties BW. 19981, 1.

Avots: ME I, 675

guģot

guģuôt, ‡

4) untätig sitzend die Zeit verbringen
Kal.: kuo tā vecine tur guģuo visu dienu? Refl. -tiês,

1): auch Ruj., Salisb., (guģeties) Strasden: kad ar bij kuo ēst, viņam vien˙mē̦r patīk g. Strasden. guģuodamās, ka pašai nee̦suot ne˙cik daudz Janš. Mežv. ļ. II, 102 (ähnlich 133); ‡

2) bekümmert, voll Sorgen sein
Kal.: māte guģuojas par meitas izprecināšanu; befürchten, besorgt sein Frauenb, (guģeties) Strasden: viņš guģejās, ka tik nepietrūkst Strasden. es arvienu guģuojuos, kur viņa palikuse Frauenb, tie guģuojas, ka līst: nevar ābulu savākt ebenda. vaimanāju it kâ lielās sāpēs, guģuodamās (oder mit der Bed. I ?) un baiļuodamās, vai tik nebūs lūzis kauls Janš. Mežv. ļ. II, 329.

Avots: EH I, 416

gurdzēt

gur̂dzêt [PS., Lis., C., Arrasch u. a.], -dzu, -dzēju, gur̂gt [Arrasch, gur̃gt Nigr., Dunika], -dzu, knistern: sniegs mīksts un gurdzēt gurdz zem kājām MWM. VII, 802; III, 586. mīksta piena kleņģere, ka gurdz vien VIII, 498. Vgl. li. gurdė´ti "бурчать в животѣ" und] gurgžė´ti "хрустѣть".

Avots: ME I, 683

iebilst

ìebilˆst,

1) anreden
U.;

2) Erwähnung tun, von einer Sache zu reden anfangen:
tikai pa˙re̦tam kādu vārdu iebildām MWM. VIII, 41. Subst. ìebilˆdums, der Einwand: Salmiņa iebildumi par ķieģeļu samaksu Saul. III, 110.

Avots: ME II, 3

ieklambāt

‡ II ìeklambât,

1) (einen Keil) einschlagen, eintreiben
Ramkau;

2) "iekabināt arkla zveņģeli arkla āķī" Prl.

Avots: EH I, 519

iekštelpa

ìekšte̦lpa ,* der innere Raum: krāsns pārējuo iekšte̦lpu sadala ar ķieģeļu starpsienām Konv. 2 1893.

Avots: ME II, 32

ienadzis

iẽnadzis, ienadze Karls., iẽnaģe,

1) Nietnagel;

2) [ienags Wid.], iẽnadzis PS., die Weichteile im Horschuh, der Strahl des Hufes RKr. TTT, 128;

3) ienaģe, = "gaļa, kas ap pirksta nagu atruodas" Schorstädt.

Avots: ME II, 47

ienags

[ienags, s. ienadzis 2.] ienaģe, s. ienadzis.

Avots: ME II, 47

ieraust

ìeràust, tr., einscharren: vēmekļus ierausušas spirkstīs LP. V, 8. Refl. - tiês,

1) sich einscharren:
zē̦ns ierausās sìenā, gultā;

2) mit Mühe wohingelangen:
viņi ar pūlēm ierausās zirģelī A. XXI, 631.

Avots: ME II, 56

iešķebināt

[ìešķebinât, übel werden machen: ieduoduot driģenes uotru var iešķebināt Warkh. Refl. - tiês, übel werden: tuo re̦dzuot man sirds iešķebinājās Kl.]

Avots: ME II, 76

iespēle

iespẽle, das Vorspiel: ērģelnieks iesāka spēlēt, pa˙priekš iespẽli MWM. VII, 853.

Avots: ME II, 69

it

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711

izbreņģēt

‡ izbrèņģêt 2 Saikava, durch Kot fahrend hinausgelangen: šie ar ve̦zumu izbreņģēja nuo breņģes uz ceļa.

Avots: EH I, 436

izģidis

izģidis, f. - usi, fadenscheinig, abgetragen, abgeschabt: izģidušas drēbes Neuenburg. maisi gluži izģiduši Naud. ceļa gali tiem cauri izģidušiem cau rumiem MWM. VIII, 545. [Neuerung für * izģedis (=li. išgẽdęs "испортившись"), vgl. paģedis "verdorben"; entweder mit dem i von izģindis, oder als Entgleistung zum Praesens * -ģiedu = li. -gendù.]

Avots: ME I, 743

izkapts

izkapts, - s, izkapte, die Sense: izkapts ņe̦m, kuoxž labi zāli, schneidet gut; izkapti kapināt, brucināt, schärfen. Sprw.: izkapti brucinuot darbu nekavē. izkapti atakrā, - uzkumā siet, die Sense an den Stiel in stumpfen, - spitzem Winkel bilden. Sprw.: viņš pļauj visu ar tuo pašu izkapti A. V, 132. In Lös. n. A. XI, 170 izkapts - paša kalta, pirkta - daļģe. Zu (iz)kapât.

Avots: ME I, 748

izķīckāt

izķĩckât,

1): (siruotāji) izķīckājusi mantu Janš. Mežv. ļ. I, 77 (ähnlich Līgava II, 331). izķīckājis kungam visu labākuo mantu Atpūta № 371, S. 6; ‡

2) (Fische) ausweiden
Lems.: i. reņģes, ‡ Refl. -tiês "iztīrīties" Burtn.: nevar i. vien.

Avots: EH I, 461

izķīķot

[izķīkuôt Gorrosen], izķīķêt, tr.,

1) ausweiden:
reņģes, zivis;

2) reinigen:
vai tu ķiskas izķīķējis (izīrīji) Serb., PS.

Avots: ME I, 760

izkūpināt

izkûpinât,

1) tr., verrauchen:
pieci rubļi tu izkūpini par gadu gaisā Blaum. pīpis jau izkūpināts;

2) mit Hilfe von Rauch verscheuchen:
nuo turienes izkūpināt zvē̦ru Lautb. Marģeris 41.

Avots: ME I, 758

izmurzāt

izmurzât,

[1) "mit langen Zähnen und schlechtere Bissen nachlassend ausessen"
Domopol;

2) "nepatīkami izjuokuot" Fest., Wessen;

3) "izrežģīt (dzijas)" Fehteln;

4) "izģeķuot, piešmaukt" Fehteln;

5) "sagumzīt" um Tuckum].

Avots: ME I, 774

izrādīt

izrãdît (li. išródyti), tr.,

1) zeigen, sehen lassen, zur Schau stellen:
istabas, savu mantu, savu gre̦znumu A. XI, 147. figūra, kuŗa izrāda se̦nuo ēģiptiešu kuokli Antrop. II, 110;

2) zeigen, an den Tag legen:
puiši jāšus vēl riņķuo apkārt pa sē̦tsvidu, savu veiklību izrādīdami BW. III, 1, 14;

3) vorstellen, aufführen:
lugu, drāmu. Refl. - tiês,

1) sich zeigen, sich erweisen, scheinen:
ve̦lns arī brīžam izrādās kâ gaišības eņģelis Kaudz. M. tev tik tâ izrādās, te ne˙viena navbijis Dīcm. I, 68. pēc nāves izrādījies, ka pastelis mācējis visu savu riju ar naudu pieburt LP. I, 161;

2) sich auszeichnen, sich hervortun:
viņš gribēja izrādīties ar savu spē̦ku. daži puiši meta daudz naudas lielīšanās un izrādīšanās pēc RKr. XVI, 146.

Avots: ME I, 790

izriest

‡ II izriest "?": (burti) viegli savas ķieģeļu šķautnes izriesuši Ezeriņš Leijerk. II, 206.

Avots: EH I, 477

izsmelties

‡ II izsmèltêt 2 Saikava, Perfektivform zu smèltêt 2 III: ķieģeļi nav labi izsme̦ltē̦ti.

Avots: EH I, 481

izspalot

‡ I izspaluôt N.-Peb., Perfektivform zu spaluôt 2: izspaluo labi neizdedzināti kārniņi uz jumta un aukstumā un slapjumā arī ķieģeļi.

Avots: EH I, 481

izspļaudīt

izspļaũdît [li. išspjáudyti], freqn., izspļaũt (li. išspjąl;tuti),

1) ausspeien, ausspucken:
uguns elles liesmas izspļauda. bet uodze uz ceļa izspļāvuse gredzentiņu LP. IV, 88. tuo tu debesīs nuo sarkana stieģeļa nuolaizīsi, kuo tu man tagad izspļauji, das wirst du im Himmel von glühendem Ziegelstein ablecken, was du mit jetzt ausgespuckt hast U. abi brāļi bijuši tik vienādi kâ izspļauti LP. I, 51;

2) durchpucken:
Kārlis nuospļāvās tâ, it kâ gribē̦tu caur visu zemi izspļaut A. XX, 1490.

Avots: ME I, 803

iztarāt

‡ iztarât, reinigen, von Fischen befreien (?): kad iztarā (=izne̦m reņģes nuo tīkliem), tad steidz vēršanu Kaugurciems. Vgl. iztarāt.

Avots: EH I, 488

izvemt

izvem̃t (li. išvėmti), tr., ausspeien, auswerfen: liela zivs izvē̦muse saimnieku ārā LP. IV, 171. ģeķu mutes izvemj ģeķību Spr. Sal. 15, 2. vulkāns sāk izvemt lāvu MWM. X, 17. Subst. izvē̦mums, der Auswurf.

Avots: ME I, 827

izzeģināt

[II izzeģinât (linsē̦klas), auf zeģenes zum Trocknen aufschichten od. ausbreiten Bauske, Stelph.]

Avots: ME I, 831

jeikste

jeikste [Bers., jeĩksta Arrasch], jeiksts, - s BW. 32562 var. [aus Oberkurl.], jeikstiņa N. - Schwanb., Ekengr., [Gr. - Buschhof], jeikstīte, eine lange, dünne Stange, Hopfenstange, Angelstiel Selb. S. auch dzeikste, ģeikste, žeikste. [Vgl. îksts III und īkstiņa einerseits und jaikstiņa andrerseits.]

Avots: ME II, 109

jēls

II jê̦ls,

1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;

2) in ursprünglichem Zustande,

a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;

b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;

c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];

3) enreif:
jē̦las uogas;

4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;

5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];

6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;

7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]

Avots: ME II, 113

jentes

jentes "Familie, Geschlecht" L. [Richtiger wohl: Familien, Geschlechter. Aus ģentes (s. dies).]

Avots: ME II, 110

jestrs

je̦strs,

1) straff, spröde, rauh:
je̦stra vilna, je̦stri mati, lini Dond.; je̦sti bārdas rugāji A. XI, 152. Fig., je̦stra sirds MWM. VI, 685; je̦strais mūžs; vgl. ģe̦strs;

2) munter, lebhaft
Lems., Salis n. U. [: je̦strs puika Drosth.; aufgeregt, eilend N. - Peb.: ņemšu, pārmtaigāšu (werde durchprügeln) - paliksi je̦strāks. je̦strs (= caurs) miegs Wolm. In der Bed. 2 vielleicht zu ai. yásati "wird heiss, müdet sich ab" gr. ζέω "walles", mhd. jest "Schaum", ahd. jesan "gähren".]

Avots: ME II, 110

jumprava

jum̃prava,

1) eine Jungfrau:
tā nebija lakstīgala, tā bij Māŗas jumpraviņa BW. 30610, 4;

2) die Jungfer (eine höher gestellte Dienstperson);

3) der Rammblock, die Ramme (Jungfer);

4) Froschköder zum Krebsen Linden:
ē̦dai mē̦dz ņemt naģes, kuŗas vēžuot ejuot drīkst saukt par jumpravām Etn. III, 95. [Nebst li. jùmprava aus mnd. junkvrowe.]

Avots: ME II, 118

jūrkāpa

‡ jũrkāpa, die Stranddüne: plikas jūrkāpas K. Dünsb. Kuģenieku dziesma 1.

Avots: EH I, 569

kājgalis

kãjgalis [li. kójagalis], kãjgals, [kãgalis PS., Jürg.], kãjgale Frauenb., das Fussende: saule lēca kājgalī BW. 6735. kad uzklāju (īsu paladziņu) galvgalam, tad pietrūka kājgalam BW. 24837. tad redzēja tā divi eņģeļus ar baltām drēbēm sēžam, vienu galvgalī (galvgalā), uotru kājgalī Joh. 20, 12. viņš pataisīja pakaļdurvtiņas līdz kājgalam vaļā A. XVIII, 396.

Avots: ME II, 188, 189

kalss

kàlss (unter kàlse̦ns): vadus reņģe kalsāka Kaugurciems.

Avots: EH I, 579

kārpa

III kãrpa [Arrasch], Drosth. n. A. X, 1, 213, [kãrps Salis], = kàrba; [= ciba U., Bielenstein Holzb. 358; ein ovales hölzernes Kästchen U.; kãrpa" ganu ciba" Ruj.]: kārpa - nuo plāna dēlīša (uoša, bē̦rza vai apses) gare̦ni apaļā formā saliekts, neliels trauciņš ar ielaistu, kuoka tapiņām iestiprinātu dibe̦nu, ar tādu pašu uzmaucamu vāku. lietuo vis˙vairāk siļķu vai reņģe ielikšanai; cietākuos liek arī sviestu vai ce̦ptu gaļu Dond. n. A. IX, 505. Auch zur Aufbewahrung von Branntwein: vedējene savu līdzatve̦stuo kārpu ar brandavu nuoliek uz galda RKr. XVI, 101; 214. Hängt wohl irgendwie mit kā`rba zusammen.

Avots: ME II, 197

kārsis

I kārsis Naud., [kā`rsis Trik.], kàsis, der Haken: daļģe kārsī, die Sense ist in spitzem Winkel an den Stiel gebunden Grünh. Vgl. kàsis.

Avots: ME II, 198

kārt

kārt, um Praet. mit dem Akk. u. Gen., jetzt äusserst selten: neradās palīgs, kas kārt (ap) tuo būtu I Mos. 2, 20. [tie nepareizi kārt jums tik gauži darbuojās Glück Galater 4, 17.] Ādams pēc ilgiem gadiem sāka ilguoties pēc palīga, kas kārt viņa būtu Aps. tavs eņģelis lai kārt mani mīt Fürecker. Bei Adolphi: kārt vakaru, gegen Abend; kārt luopiem tinas, er geht mit Vieh um. Nach U. (sonst nicht ermittelt) sollen noch jetzt in Kurland gebräuchlich sein Wendungen, wie: kārt vakaru, kārt luopiem, beim Vieh, kārt sēju, um die Saatzeit. Ganz ungewöhnlich, aber leicht verständlich ist der Gebrauch von kārt in A. XVI, 579: bet ilgi viņa tur nepalika, juo te darbs nebija kārt viņas [?], denn die Arbeit war nicht ihr angemessen. [Anscheinend aus apkārt gekürzt.]

Avots: ME II, 199

kašelis

II kašelis, auch kašele, ein netzartiger Sack, z. B. zum Aufbewahren von Heu auf der Reise U. kašelis - nuo auklām tīkla veidā pīts maisveidīgs siena iebāžamais, kuo sienu paņemt uz ceļu līdz Ober - Kurl., Infl., In Livl. dafür ķīpa. piekusušam zirģelim viņš nuosvieda priekšā siena kašeles Kat. kal. 109. kašel(i)s, lederne Tasche, Betteltasche St. [Nebst li. kašẽlė "Kober, карман"] aus r. кошéль "Heukorb, Brotsack". [Wohl auf Grund des deminutivisch aussehenden kašele ein kaša L., St., U. "ķeša" entstanden.]

Avots: ME II, 170

kaška

II kaška, = kàsis 4: kaška - stenderē iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗa durvju eņģes jeb pakari uzmaukti jeb uzkārti, t. i. pie ve̦claiku būvēm, kur dzelzi vēl ne˙maz nelietuoja. tagad, kar kaškas nuo dzelzs, sauc tās par cemmēm, bet dzelzs pakarus par eņģēm Wain., Jan., [Aus li. kaškà "дверная деревянная петля; gémbė".]

Avots: ME II, 170

kaudze

kàudze (li. káugė "Heuhaufen", [aber kaũgė Lit. Mnd. I, 148 (2X)]), Demin. verächt. [kàudzele C., kaûdzele 2 Ruj., kaũdzele Dunika], kàuģele, [kaũģele Līn.], kauģelĩte Ltd. 1425,

1) ein grosser, runder Heu - od. Eornschober mit einer kegelförmigen Spitze:
kaudzi mest, eine Haufen, Schober anrichten, schobern: kaudzi me̦t, metēja nere̦dz (Rätsel: der Maulwurf);

2) ein Haufe überhaupt, eine über den Rand gehende Anhäufung, die Überfülle, das Übermass:
pūrs, stuops ar kaudz, ein Lof, Stof mit einem Haufen. malu, malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu BW. 8102. apcirkņi pilni kaudžu kaudzēm LP. IV, 35. biezputras trauku pielika ar kaudzi pilnu VII, 287. devis katram pa mē̦ram un vēl uzbēris labu sieku kaudzes tiesai V, 82. tē̦vu alu Trimpus atkal kaudzēm lej Aus. Im VL. sehr beliebt zur Schilderung des reichen Brautschatzes: jau pūriņš kaudzi meta BW. 15054, 2. kaudzītēm, kaudzītē 7652. es pūriņu piedarīju, kaudzes vien vajadzēja BW. 25615. tuvinieki me̦t naudu un dāvanas pūra kaudzei BW. III, 3, 622. - tev spuolīte kaudzi me̦t, man nav spuoles dibinā BW. 6977. kaudzēm, kaudžu kaudzēm, haufenweise: tam naudas kaudzēm. [Nebst kaugurs und li. kaugurỹs "mit Sandgras bewachsener, kleiner, steiler Hügel", kúgis "ein grosser Heuhaufen" und apr. kugis "Knauf am Schwertgriff" (s. Trautmann Apr. Spr. 364) zu mnd. houc (gen. houges), an. haugr "Hügel", schweiz. hock "Haufe", tirol. hocken "Heuhaufen" (wenn hier altes gh im Wurzelauslaut vorliegt) resp. zu an. hokenn "gekrümmt"; vgl. Persson Beitr. 114, Johannesson IF. XIX, 129, Zupitza Germ. 22 u. 110, Fick Wrtb. III 4 , 91.]

Avots: ME II, 172, 173

kauķis

I kaũķis: Kalkstein (mit au ) Matkuln, Strasden, (mit aũ ) Frauenb. (hier auch der Plur. kaũķi); Stenden, Wandsen: istabu uztaisīja nuo kauķiem; nuomūrē̦ta tikpat kâ nuo stieģeļiem Frauenb.

Avots: EH I, 593

kazāks

kazãks, kazaks,

1) der Kosak;

2) der Gerichtsdiener, Gerichtsbote
[Salis]: Vidzemē un arī Kurzemē dažuos apgabaluos tikdaudz kâ pagasta apziņuotājs jeb pastnieks Konv. 1

3) der Kosakentanz:
dancuot kazāku RKr. XVI, 246;

4) eine Blume:
pa starpām zied dze̦lte̦nā kreņģelīte un sarkanais kazaks Janš. [Nebst li. kazõkas und estn. kazak aus r. казакъ.]

Avots: ME II, 183

ķenķerēt

ķèņķerêt, -ẽju, intr., ungeschickt, strauchelnd gehen Erlaa, Smilt. [Vgl. ģeņģerêt.]

Avots: ME II, 366

ķiķināt

ķiķinât, intr., versteckt lachen, kichern Gr. - Sessau: tur kalnā visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM VII, 817. acīm ķiķinādama Vīt. 53. Refl. -tiês,

1) unter sich kichern, charmieren:
kuo jūs tur ķiķinieties? Mar. sieva ķiķinājās un juokuojās ar brālē̦nu. lakstuoties, ķiķināties Brig. Ceļa j. 107; ["karinâties Bers.: kuo tu ķiķinies ap mani?];

2) kokettieren:
skuķei jāķiķinās spuoguļa priekšā Druva I, 1399. viņa citu ne˙kā nezin, kâ pie spieģeļa ķiķināties Naud.

Avots: ME II, 380

ķiņķēziņi

ķiņ̃ķẽziņi,

1) ķiņķeziņi Edw. n. U., zum Scherz verkleidete, vermummte Menschen, die allerlei Kurzweil treiben:
ķiņķēziņuos iet;

2) ķiņ̃ķẽziņi, ķiņ̃ķẽzĩši, das Naschwerk
RKr. II, 57, N. - Kmph., [Stelp.];

3) ķiņ̃ķẽzis, ein Knirps
Smilt.;

[4) ķiņ̃ķêziņš od. ķiņ̃ģelis "ein Kinderspielzeug zu Weihnachten (eine aus einer Eierschale hergestellte Vogelfigur)"
Stuhrhof].

Avots: ME II, 382

ķizīt

ķizît (unter ķizinât I ),

1): auch Dunika, NB.; satvēra ķizītuo ābuoli ar. visu ruoku Janš. Līgava II, 353. kamē̦r kriņģelis nav vēl ruokā, netīk tuo citiem ķ. Bandavā I, 14; ‡

2) "trotzen"
Gramsden.

Avots: EH I, 705

klaušināt

klàušinât C., klaũšinât [Bauske, Gr. - Essern, Ruj.], Smilt., Kand., klaũšņât, - ãju, Ahs., tr., freqn., hin und herfragen, nachfragen, Erkundigung einziehen: eņģelis klaušināja pēc kādas vietas LP. VII, 823. Subst. klaulšinâšana, das Fragen, Nachforschen; visi klaušinājumi tuvu un tālu palika bez sekmes Kaudz. M.; klaušinâtãjs, der Nachfragende.

Avots: ME II, 217

klēgāt

‡ II klē̦gât,

1) "langsam gehen"
(mit ẽ̦ ) Nikrazen;

2) "?": viena pati ar ... zirģeli ... arklā klēgā pa tīrumu Janš. Dzimtene V, 23.

Avots: EH I, 616

klēpis

klèpis,

1) der Schoss:
bē̦rnu ņemt, turēt klēpī. pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī tevi vien auklēja BW. 23041. Sprw.: ruokas klēpī maizi nepe̦lna. liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. Von sanftem Schlaf sagt man: gulēt kâ dieva, eņģeļa, mātes, māmuliņas klēpī LP. VII, 88; III, 108. zemes klēpī, im Schoss der Erde. viņai pilns klēpis, sie ist schwanger Manz., A. X, 1, 307;

2) als Massbestimmung - ein Schossvoll:
klēpis malkas, skaidu, žagaru, siena, zemes. dūmi klēpjiem vien griežas atpakaļ uz leju A. XX, 615. [Vgl. li. (žem.) klėbỹs gen. (klė˜bio) dass. (vielleicht mit b aus dem synonymen glėbỹs) nebst dem Verbum klėbti (kliebie kudikelį) "sie nahm in ihre Arme das Kind" Geitler Beitr. 385 aus Dowkont). Nach Būga KSn. I, 71 zu apr. auklipts "verborgen" (das gew. zu got. hlifan, gr. χλέπτειν la. clepere "stehlen" u. a. gestellt wird) und jedenfalls (s. Zupitza Germ. Gutt 117 und KZ. XXXVII, 389 und Persson Beitr. 592 1 ) zu mhd. lāfter "Klafter" und wohl auch zu pieklēpt.]

Avots: ME II, 224

klidzēt

klidzêt, - dzu, - dzẽju, intr.,

1) wackeln, klappern:
naža ģelzis sāk jau klidzēt Naud. dzirnus rūc, milna klidz Olai;

2) schreien (vom Habicht)
Lös. So auch das Refl. - tiês: aiz kalniņa klidzējās divi pe̦lē̦ki vanadziņi Etn. IV, 66. [Zur Bed. 1 vgl. li. kligždė´ti "хлябать, шататься", zur Bed. 2 -li. (su)klìgti, "aufschreien"; dieses weitrhin am ehesten zu le. klìegt, während neben li. kligždė´ti ein gleichbedeutendes li. klegždė´ti da ist (vgl. auch li. suklėgti "aufschreien").]

Avots: ME II, 226

klikstēt

klikstêt,

1): klikstuošs ģelzis A. Brigadere Dievs, daba, darbs 51.

Avots: EH I, 617

klikstēt

klikstêt, klikšķêt, - u, - ẽju, intr.,

1) wackeln, klappern:
pakavi, nažu ģelzis klikst. meitiņa nevarēja tik labi staigāt, bet klikstēja kâ pīle un krita ik acu˙mirkli GG. II, 81. kūkuotājam pie katra sauciena klikst galva kâ izmežģīts ģelzis Brig. un tu kuo vēl klinksti kâ grieze Druva I, 403;

[2) klinkstêt, kränkeln
U.;

3) klinkšêt Dunika, kurz (metallisch) erklingen:
bises gailis klinkš, bet sprādziens nenāk. - - kst - könnte hier auf - gst - beruhen (vgl. klidzêt), doch kann das k hier auch alt sein (vgl. klikatas)].

Avots: ME II, 227

klūga

II klũga, Demin. klũdziņa, verächtl. klũģere,

1) ein aus Strauch -, Weiden -, Birken -, Gränenzweigen gewundenes Band:
[drāztas klūgas, geschnitzte Bänder Bielenstein Holzb. 363.] klūdziņas de̦r jumtu jumšanai un mietu sasiešanai Kand., [Nigr., Golg.], Naud.;

2) klūdziņas, kleine, feine, nicht gewundene Zweige, Weidenruten zum Korbflechten
Konv. 2 3185; daher klūdziņu kurvis LP. III, 81; klūga auch ein grösserer, nicht gewundener Zweig: puodnieks nezinādams nuogriezis nuo svē̦tās liepas klūgu LP. V, 117;

3) ein Stück Holz, welches um den Hals eines Hundes gehängt wird Mar. oder mit welchem ein Füder Strauchwerk zusammengebunden wird
Stürzenh.;

4) die an den oberen Enden gewundenen Seitenstangen der Schaukeln
Kand.;

5) verächtliche Bezeichnung eines Frauenzimmers:
kur tā klūga palikuse BW. 23362, 1. [Auch von einer Kuh: guovs gatava klūga: zuogas vienmē̦r pruom Golg. Vgl. li. kliúga "вица". Wegen des ľ scheint es ein Lehnwort zu sein.]

Avots: ME II, 238

knarkstēt

knar̃kstêt [Dond.], knarren: knarkstēja rūsainas eņģes Dünsb. Par. 41. [Zu li. knar̃kti "schnarchen"?]

Avots: ME II, 243

kopāties

kuõpâtiês, -ãjuôs, kuõpêtiês, -ẽjuôs, kuõpuôtiês, n. U. in Autz kuopîtiês, sich verbinden ; zusammen halten, vertraut mit einander umgehen: kur kaimiņš ar kaimiņu organiski kuopuojas JR. IV, 162. satiksmes vārds "pēc" kuopuojas ar ģenitīvu. meita kuopuojas ar puišiem, pflegt allzu intimen Umgang.

Avots: ME II, 345

krākt

kràkt, kŗâkt 2 - cu (li. krõkti od. kriõkti "röcheln, grenzen"),

1) schnarchen, röcheln, schnauben:
viņš aizgāja šņākdams, krākdams. kas piektvakaru vij auklas, tas pa nakti krācuot Wid. krāc kâ zāģeris krāc;

2) krächzen:
vārnas krāca uozuolā BW. 32123, 5;

3) schnauben, tosen, brausen:
jūŗa, vē̦tra, kŗāce kŗāc. zeija krāja krācama BW. 30321; mit dem Gen.: jūŗa kŗāca zvejnieciņu, schnaubte (verlangend) nach Fischern BW. 17456. [Nebst slav. krakati "krächzen" zu ahd. hruoh "Krähe" und vielleicht ir. cráin "Sau", s. Stokes Wrtb. 96.]

Avots: ME II, 266

krāsnata

krāsnata (unter krāsnaita),

1): zebieksti dzīvuo akme̦nu krāsnatās AP. k. jānuove̦d, un ceļš jāpieliek ar akmeņiem Saikava; krâsnatas KatrE. "ķieģeļu draza, kas palikusi nuo ve̦ca ķieģeļu cepļa".

Avots: EH I, 645

kratenis

kratenis, kratinis (li. kratinỹs), Mengfutter, Stroh mit Heu gemengt Naud. n. Etn. II, 129: viņa nesa lindruoka priekšā lielu klēpi krateņa LA. (staģenē) uzglabā un sagatavuo luopu ē̦damuo, kâ: salmus, sienu, pe̦lavas, kratini u. c. Etn. III, 65. ķīpa ar sienu un salmu krateni U. b. 127, 5. [guovīm krateni sakratīt Janš. Čāp. 8.]

Avots: ME II, 261

krāts

krâts,

2): auch (krâtiņš) Oknist, Wessen, (bišu krâtiņš 2 ) Iw.;

4): auch (krāti) W.-Livl. n. Diet.;

5): ar krātiņiem smeļ ārā reņģes nuo vada Salis; ein Kescher zum Krebsen
(krâtiņš 2 ) Salis.

Avots: EH I, 646

kritināt

kritinât [li. krìtinti "давать падать"], fakt. zu krist,

1) fallen lassen;
kritināmas durvis, die Falltür Brasche. kas viņus kritina (verleiten) uz šīm indevēm? Pūrs III, 40. Spreu und Korn durch die Windigungsgabel (kridžuklis) od. durch das Windigungssieb (kre̦tulis) fallen lassen und sie so durch den Wind von einander trennen, sieben [Dond., Wandsen]: saimnieks kritina piedarbā rudzus. naudas kārīga cilvē̦ka sarausumu viņā dzīvē kritina kre̦tulī, lai re̦dzē̦tu, vai kāda ārtava labdarībai arī zieduota LP. VII, 1196; [2) zum Fall zu bringen versuchen: Reichvalds, nevarē̦dams Hāzim skuoluotāja darbā ne˙kā pieķerties, kritinājis viņu kā ērģelnieku Janš. Dzimtene 2 II, 340;

3) sich setzen lassen (Flüssigkeiten)
Jürg.].

Avots: ME II, 282

krogs

kruo`gs [auch PS.], kruõgus, Demin. verächtl. kruõģelis, der Krug, die Schenke: kur kruogs, tur stedele. ej kruogā, būsi gudrs; ej baznīcā, būsi svē̦ts! [Aus mnd. krôch.]

Avots: ME II, 294

kuģis

kuģis, kuģe, das Schiff (bei Manz. noch nicht vorkommend, erst bei Elv.): ar bitīti vēsti laidu, ar kuģiem grāmatiņu BW. 10751. ai, dieviņ, es redzēju skaistas kuģes jūrmalā 30690. Aus mnd. kogge oder schwed. kogg.

Avots: ME II, 300

kumpacis

kumpacis,

1) der Klumpen:
merģeļu kumpači Konv. l 690;

2) kum̃pacis [Lautb.], auch kumpača, comm., der Zusamrnengekrümmte, Verschrumpfte, Buckelige
Lautb.

Avots: ME II, 312

kumps

kum̂ps 2 ,

1): auch Frauenb.; kumpa Ģe̦da Janš. Mežv. ļ. II, 301. k. vīrietis Assiten. k. kuoks ebenda. kumpu ķēvi Tdz. 40738. kumpa mate, līka meita 44249.

Avots: EH I, 674

kungs

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. 2 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. 2 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene 2 II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315

kuraža

kuraža [Wenden], oft kuražas [PS., N. - Peb.], n. U. auch kuraži,

1) ein Bauerschlitten mit einem Korbe, eine Kobitke
Ulpisch, Ruhtern, Ruj., Drsth., [Bers.], Lasd., Lubn., Burtn.: viņš gulēja kuražā uz salmiem Niedra. egļu rati, bē̦rzu spieķi, kārklu rīkšu kuražiņa BW. 19061. zirģelis uzmuocīja kalnā liepu kriju kuražiņas Vēr. I, 769 ;

[2) kuraža, ein Gestell mit einer Rücklehne, das auf den Holzschlitten gelegt wird, um bequemer zu sitzen:
kuražu uzsien ragavām, kad brauc uz pilsē̦tu ar precēm Jürg.]

Avots: ME II, 321

kutēt

kutêt, -u, -ẽju, intr., kitzeln, jucken: man pē̦das kut. sargeņģelim nagi vien kutēja A. XX, 135. puiši sēd rindiņā, man sirsniņa kutēt kut BW. 10243. mēles kutēt kut runāt MWM. VII, 409. Vgl. kudêt, kutinât [und Johansson IF. XIX, 126 2].

Avots: ME II, 330

kužā

kužà wer weiss, vielleicht: skrej tē̦vam pretī, kužā dabūsi kleņģeri Wolm.; kužāk Ramkau.

Avots: ME II, 331

lapa

lapa, Demin. verächtl. lapele,

1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,

b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. 1 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. 1 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;

2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;

3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];

4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]

Avots: ME II, 421

laulinieki

laũliniẽki, die zu Trauenden, der angehende Ehemann und die angehende Frau: ērģeles spēlēja laulniekiem Lundberg. baznīcas ruļļos jāieraksta, vai laulnieku ve̦cāki dzīvi vai miruši LA.

Avots: ME II, 428

lecis

lecis,

1) der Springer:
tie bij labi sē̦tas leči BW. 20511, 8;

2) der Frosch, Felsfrosch (rana arvalis)
RKr. VIII, 101, Selg., Kand., Gold., N. - Bartau, Rutzau: ē̦dai mē̦dz ņemt naģes, kuŗas vēžuot vai ķeselēt ejuot drīkst saukt tikai par jumpravām vai lecīšiem, juo citādi vēži nekāpjuot Etn. III, 95. [Zu lèkt.]

Avots: ME II, 444

lēzēt

I lẽzêt, - ẽju,

1) "šķiemeni mest ve̦lkuot" N. - Peb., Erlaa [wohl aus d. lesen "die Fäden (beim Weben) in die Ordnung bringen"];

2) das Netz in das Boot ziehen; [einen Strick ablaufen lassen"
Neurmühlen];

3) zielen
[wohl aus d. lösen (= abfeuern) einem Schuss]: ģēģeŗi nelēzēja uz stirnu, tie lēzēja viens uz uotru Lautb.;

4) vermuten, erwägen, bestimmen, abschätzen, schlieesen:
viņš tâ lēzēja Kand. kuo tu lēzē, cik tas maksās? Ahs.;

5) verleumden, beklatschen
Etn. IV, 130. - Subst. lẽzẽjums, die Voraussetzung, Praemise Konv. 2 3745; 3921; lẽ̦zê̦tãjs, der Abschätzer Ahs.

Avots: ME II, 464

līdza

lĩdza, gleich, zusammen mit N. - Schwanb.: ēd, kas tev līdza! Etn. I, 107. citi, kas gribēja iet līdza, gāja kājām BW. I, S. 188. saule, saule, zeme, zeme, kam tu līdza nedarīji? BW. 4380. vai tā mana dziedāšana tevi līdza aizvedīs? 584; 595; 1018, 1; 4380. [darītu bagātus un saviem mīļiem eņģelim līdza Manz. Post. 7. nāc man lĩdza! PS.]

Avots: ME II, 479

lielība

liẽlĩba,

1) die Prahlerei, Grosssprecherei:
Sprw. lielība naudu nemaksā. ak tu tavu saltu lielību! Kaudz. M. kuo lielību tu lielies? Bw. 20460. uz lielības(-u) skriet, um die Wette laufen;

2) die Grösse, Stärke:
zuobe̦ņā, zābakā, tur tautieša lielībiņa BW. 29967; 13734, 1. kad lielība ģe̦ldē̦tu, guovs zaķi nuoskrietu;

3) lielība, lielības gailis, kaza, pakaļa, der Prahlhans:
kuo es ar tevi, tukšu lielību, ķē̦muošuos! LP. VI, 382. tīrais lielībiņa! spē̦ka mums nebūs mazāk kâ tiem lielībām JR. IV, 87.

Avots: ME II, 498, 499

lielziedains

liẽlziêdaîns, liẽlziêdîgs Konv. 2 986, lielziedu, grossblütig: lielziedainas maguones Konv. 2 2571. lielziedu driģene Duomas III, 217.

Avots: ME II, 503

līkraģis

lìkraģis (unter lìkradzis); Demin. līkraģelis Brigadere Dievs, daba, darbs 244; tie dzina līkraģus un platpierus Dünsb. Od. 152 citām sievām smuki vīri, man tik tāds līkraģītis Tdz. 49130.

Avots: EH I, 749

linums

linums, das aus Flachs oder Hanfgarn verfertigte Netz zwischen den Flosshölzern und den Senksteinen Adsel, Fest., Stelp.: vada galve̦nā daļa - audums - tiek saukta par linumu, kas austs nuo liniem vai kaņepēm. linums ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākas Etn. II, 105. zvejnieks sasējis reņģes linumā LP. VI, 168; ein grosses Netz L.

Avots: ME II, 473

ļuburēties

‡ ļuburêtiês, sich bewegen, wackeln Lems.: duru eņģes vajag pieskrūvēt ciešāk, lai neļuburējas.

Avots: EH I, 773

ludes

ludes, Schneeschuhe Mar. n. U. Vgl. luģes und lužas.

Avots: ME II, 510

luga

I luga, luģis, lugus,

1) Mal:
uz trim lugiem Mat., lugām, luģiem, zu dreien Malen U.; lugu lugiem, zu wiederholten Malen, oft Kaul., [Salisb.] viņam uznāk lugu lugiem kle̦pus Mat.;

2) Zeit:
es uz kādu lugu pie tevis aiziešu Mat. viņi jau vienu lugu strādājuši, sie haben schon eine Zeitlang gearbeitet M. vienā lugā murguot, in einem fort phantasieren A. VIII, 1, 22;

3) viņa ir uz uotru lugu, sieistschwanger
Arrasch n. U.;

4) Anzahl: jau vienu lugu nuodziedājuši, eine Anzahl Lieder haben sie schon gesungen
U. (eine gewisse Zeit Mat.);

5) eine Melodie
(?) U.;

6) luga*, das Drama
Kronw.: bē̦du, juoku luga, Tragödie, Komödie;

7) = luča: nu tik zagļiem luga Mat. gaŗnadžiem nu bij luģis B. Vēstn. tur man bija labi lugi, da hatte ich gute Zeit U.;

8) luģis Grünh., luģe Sessau, der Haufe:
salmu luģis, lube Dond., Strohhaufen: suns ielīda salmu luģī Grünh.;

9) der Anfall:
kad trakam sunim uznāk lugus (oder lugi), tad viņš sāk skriet un kuost Salisb. viņam uznāca tads lugus, er bekam einen solchen Anfall Ruj., Salisb. n. U. [In den Bed. 1-5, 7 und 9 aus estn. lugu "Mal; Zahl; Lied, Musiltstück; Zustand", s. Thomsen Beröringer 266.]

Avots: ME II, 510

luģēt

‡ luģêt, auf Schneeschuhen laufen: ieskrēja, viena pati luģe̦dama, sniegu putenī Veselis Daugava 1934, S. 520.

Avots: EH I, 760

lūkmanis

lũkmanis, der Schauer, Seher, der auf die Brautschau geht: lai šķiet tevi jēģerīti, ne meitiņu lūkmanīti BW. 13482. vaina, vaina lūkmanim, nevaid vaina vedējiem; kādu lūki nuolūkuoja, tādu veda vedējiņi RKr. RVI, 172.

Avots: ME II, 518

lupināt

lupinât (li. lùpinti "schälen),

1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;

2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;

3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;

[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.

Avots: ME II, 515

maģķe˙nīt

maģķe˙nĩt [aus *maģtenīt? oder aus maģe˙nīt + maķe˙nīt?], s. maģe˙nīt.

Avots: ME II, 548

mājot

mãjuôt,

1) intr. leben, hausen:
te senāk briesmīgi daudz čūsku mājuojušas LP. VI, 203;

[2) vējš mājuo nuo tās puses vien U., der Wind bläst fortwährend aus der einen Richtung;

3) tr., beherbergen
Manz. Lettus: es e̦smu viesis bijis un jūs esiet mani mājuojuši Manz. Post. II, 401. ir citi nezinādami eņģeļus mājuojuši Hebr. 13, 2.] Refl. -tiês, hausen, vorkommen (von Zigeunern, Ratten, Mäusen). Subst. mãjuôšana, das Hausen, Leben; mãjuôtãjs, wer gern beherbergt, bewirtet U., [Glück Hebr. 13, 2.]

Avots: ME II, 578

maltīte

mal˜tĩte, die Mahlzeit: maltīti turēt, paturēt Kaudz. M. 167, zu Tische sitzen, speisen. uz maltīti aicināt, zu Tische rufen U. Sprw.: kuo ģeld pēc maltītes kaŗuote! vilka maltīte, als Schimpfwort: viņam pagāni suolījušies braukt pretim, bet - vilka maltītes - neat-braukuši Jauns. [Aus mnd. mâltît.]

Avots: ME II, 559

mantglabis

mañtglabis, der Hüter eines Schatzes Lautb. Marģeris 3.

Avots: ME II, 562

mantnīca

mañtnīca ,* die Schatzkammer: metali tuop paglabāti Pē̦rkuoņa mantnīcā Lautb. Marģeris 111.

Avots: ME II, 562

mārksna

I mãrksna, [mãrksniņa Burtn.], ein kleines Bündel Smilt., [Drosth.]: māte atraisīja savu kliņģer,u mārksniņu A. V, 386.[Zu mārsns.]

Avots: ME II, 584

mārpuķe

mãrpuķe [Salis], mãrpuķĩte Salisb., Marienblümchen: kliņģerītes, mārpuķītes, tās palika pagalvī BW. 13611. - Auch als Kosewort gebraucht: māsiņ, mana mārpuķīte! BW. 18005, 7.

Avots: ME II, 584

māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mednieks

mednieks: auch Lng.; m. (Var.: ģēģer[i]s) pūte eglienā BW. 9514 var. meitu m. Dunika. Dazu ein pejoratives Demin. mednieķelis Daugava 1933, S. 193.

Avots: EH I, 795

melaģis

me̦laģis (f. -ģe) N. - Bartau, me̦laiķis, Ringen, Lautb., der Lügner, me̦laģe tā tautu meita BW. 16786, 1. Aus li. melãgis dass.

Avots: ME II, 594

melnumains

me̦l˜numaîns, schwarzgefleckt, schmutzig: me̦lnumainā šķīvī gulēja divas reņģes AU.

Avots: ME II, 599

meluģis

me̦luģis Alschw., Wain., me̦luķis Elv., L., der Lügner, Faseler Kreutzb., Mat.: me̦luģe, me̦luģe tā tautu meita RKr. XVI, 151. kad aizgāju, tad atradu tautu dē̦lu me̦luģīti BW. 25949. kas niekus runā, tas ir me̦luģis Alschw., [Iwanden. - Aus li. melùgis (in Schaulen)].

Avots: ME II, 600

mērga

[I mḕ̦rga 2 Lettg. (li. mergà, [apr. mergo]), mẽ̦rga Dunika, me̦rga [N. - Sessau n. U., hier "scherzweise"; BW. 13557, 1], Demin. auch mer̂ģele 2 [Līn.], mērģele Janš., das Mädchen (meist [so z. B. in Dunika] verächtlich; [in Domopol und Warkl. von einem mannbaren Mädchen]): viņa meita nee̦suot ne+kāda me̦rga Grünh. lūkuo, lūkuo, tautu dē̦ls, kamē̦r maza merģelīte! BW. 1933; s. auch marga

III und mārga

I. [Zu kymr. merch "Tochter",
s. Wiedemann BB. XXVII, 209, Walde Wrtb. 2 466.]

Avots: ME II, 618, 619

metus

‡ me̦tus, -us Siuxt,

1) das Ansehen
(vgl. me̦ts 2): dze̦gūze ir tādā me̦tū kâ vēja vanaģelis;

2) "?" (in Vergleichen, von gut gemästetem Vieh):
tas īksti ir kâ tāds m. (nämlich: "brangs"). es gribē̦tu baŗuokli tādu labu uztaisīt, kâ tādu me̦tu.

Avots: EH I, 804

miesprāts

‡ miesprāts, Fleischeslust Dünsb. Kuģenieka dziesma 16.

Avots: EH I, 825

migulītis

migulĩtis,

1) [= miģele?]: ai uodīti, migulīti, nekuod mani šuovasar! BW. 32237, 1;

[2) "ein kleines Stück Brot"
Bauske].

Avots: ME II, 625

mīkla

I mîkla, [ein acc. s. mīklī Pas. I, 323 (aus Preili) und loc. s. mīkļ Pas. I, 148 (aus Biržgalis)], der Teig, Brotteig: Sprw. cik mīklas, tik kliņģeŗu. [Nest li. minklas dass. zu mîcît.]

Avots: ME II, 641

mīt

mît, miju, miju, tauschen, mit dem Akk. od. Instr., auch mit ar konstruiert: [naudu mīt; zirgus od. ar zirgiem mīt U.] teteris medni se̦natnē ar dziesmu mīdams pievīlis A. XX, 145. tur mīsim gredzentiņus (gre̦dze̦niem 6399) BW. 13286. ar čigānu zirgu miju BW. 22227. es nemiju bē̦rzu malkas pret šikiem žagariem 30558. ve̦lns kâ traks virsū, lai mijuot savu zaķi uz viņa zirgu LP. Refl. - tiês,

1) mit einander tauschen:
dievs vedinājis ve̦lnu mīties LP. VII, 1171;

3) abwechselnd sich bewegen, wechseln, sich verädern:
[mīties ar laivām U., an einander vorübersegeln. stanga mijas U., die beiden Teile der Kneifzange gehen über einander]. man grīda zem kājām grīļuojas, viss vijas, ka mijas Rainis. ja še, kur mijas, kas nuotiek, nuo jauna mums kuopā būs nākt... Ģirģensuons. laiks drīz mīsies. mēs ceļa mijāmies, unterwegs begegneten wir uns. darbnieki mijušies, die Arbeiter heben gewechselt. Subst. mijums,)

a) der Tausch
Mitau, Mar.: man šuodien ar pulksteņiem bija labs mijums Salis, Bauske. ar šuo zirga mijumu viņš ir cēlies Fest. labs mijums Lettg. u. a. mijums izdevies Livl. u. a.;

b) "die Stelle, wo das Aufzuggarn (im Gewebe) sich kreuzt"
Bers.;

c) Eingetauschtes Sauken, Grünhof u. a. - Nebst mainît, miêti, mits (s. dies zu ai. mayatē "tauscht"
u. a., s. Walde Wrtb. 2 182, sowie Zubatý AfsPh. XVI, 398, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 132, Prellwitz Wrtb. 2 295.]

Avots: ME II, 648

modīgs

muõdîgs, komisch, sonderbar, eigentümlich: te bija pa˙visam muodīga zeme LP. VI, 302. kādēļ tāds muodīgs esi? III, 41. laiks tāds muodīgs vien taisās A. XVI, 1080. dē̦lam paliek muodīgi ap dūšu JK. III, 71. [viņš bij atnācis tâ mudīgi izģerbies Druw.] Zu muõde.

Avots: ME II, 682

mūdzis

mûdzis,

1): tāds mazs mûdzītis 2 (eine Mücke)!
Siuxt. mûdži 2 ebenda, Reptilien, Insekten; ‡

4) ein Trödler (bei der Arbeit)
Siuxt (mit û 2 ); ‡

5) "?": kaut kas smags uzgulās saimniekam uz ple̦ciem. viņš ne˙maz nemēģināja nuokratīt šuo mūdzi: tas laikam bija ... Ģevjāņa ļaunats gars Ciema spīg. 156 f.

Avots: EH I, 838

muitāt

[muĩtât, -ãju,

1) verzollen
L., Bergm. n. U.;

2) den Zoll (übertragen, vom Wegnehmen von Kleidern) nehmen:
muitājat, bāleliņi! nu bij laba muitāšana: cita meita stāģenē, cita salmu gubiņā BW. 35052.]

Avots: ME II, 662

mūle

mũle, 1): auch Dunika, Siuxt;

2): viena raģe, uotra m. Tdz. 52376.

Avots: EH I, 838

mulšināt

mul˜šinât [Jürg., Ruj., Autz], tr., irreführen, foppen, betrügen: kuo nu mulšini bē̦rnu? Naud., Autz. viņš jau cilvē̦kus trīs gadus mulšina uz ģeķībām vien LP. [mul˜šinâtãjs Jürg. "vadātājs."]

Avots: ME II, 665, 666

nabags

nabags, f. nabadze, auch nabaģe, nabaģiẽte, Demin. nabadziņš, f. nabadzĩte, verächtlich nabaģelis,

1) der (die) Arme, der Better, die -in:
Sprw. bagāts dara kâ grib, nabags kâ var. tik nabags, ka ne kulīšu nav. labāk ar dievu nabags, nekâ ar ve̦lnu bagāts. es viņu labāk pazīstu nekâ nabags savu maizes kuli. nabags pirtī ticis grib lāvā. labāk viens nabags nekâ divi (von der Heirat). kam ir savs pīpis un tabaciņš, tas jau nav nabadziņš, so prahlt ein Raucher. nabaga tarba grūta tarba. pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. kas duos nabagam de̦su? kas duos nabagiem bagātu sievu? kuo nabagam prasa? lai prasa bajāram. nabagu ik˙viens spaida. nabagā, nabaguos būt, tapt, Bettler sein, werden: kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika (tapa) nabagā BW. 31177; 12144. tu nu nabagā, mit dir steht es jetzt schlimm Kaul. nabags bāž buozes pa de̦gunu, so sagt man zu schnodderigen Kindern Grünh. nabaguos iet, betteln. par nabagu, pie nabaga piekaut, pasist, zu Schanden prügeln, huaen. viņš ticis uz ceļa nuo cilvē̦ka par nabagu Zeib. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Dok. A. In Vergleichen wird kâ nabags oft gebraucht, um auszusagen, dass eine Handlung mit Leich- tigkeit, spielend ausgeführt wird: tad pūķi pārspēsim kâ nabagu LP. II, 48. brālis izganīja ve̦lna teļu kâ nabagu VI, 502. zvē̦ri bariem saklups virsū un nuoēdīs kâ nabagu IV, 2;

2) als Adjektiv - arm:
reiz dzīvuo nabags vīrs LP. I, 101. reiz nabagajam piedzimst dē̦ls 108. [mana nabagā galva Leijerk. I, 128.] nabags nav draugiem, arm an Freunden Hesselberg. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. Besonders der Genitiv nabaga erhält oft adjektivische Bedeutung - arm: reiz nabaga puisis satiek ve̦lnu, einst begegnet ein armer, unglücklicher Bursche dem Teufel LP. IV, 106. kam tu mani še iedevi, tai nabaga vietiņā? Ltd. 950;

3) zum Ausdruck des Bedauerns, Unglückliche:
mūžības māte palīdzējuse nabadziņam, (muļķītim) bulti atrast LP. III, 40; so besonders der gen. nabaga: nabaga grēcnieks, armer, unglücklicher Sünder. nabaga luopiņš salst ārā, bet viņa kungs dzīvuo pa kruogu. nabags cilvē̦ks, ein armer, unvermögender Mensch, nabaga cilvē̦ks, ein bedauernswerter, unglücklicher Mensch; nabaga bagātnieks, der unglückliche Reiche. ne˙vienam tāds mūžiņš kâ nabaga liniņam VL.;

4) der Pl. nabagi, ein Kartenspiel
Kand., Grünh. Nebst li. nabãgas [wohl aus slav. nebogъ "arm".]

Avots: ME II, 685, 686

nadzene

nadzene, naģene,

1) eine Mütze mit einem Schrim
(nags): nuonē̦sāta naģene Brig. jaunā naģene bij pārmaukta gan˙drīz pāri rudajām vanaga acīm Vēr. II, 543. tam likās, ka viņš kur ne˙būt būtu redzējis Sarkanbārdas nadzeni A. XXI, 32;

2) ein knapper Schuh,
[pastala, s. Būga PФB. LXXII, 201], Handschuh: tā bij brūtes īstā māsa ar tām kuiļa nadzenēm (Var.: baltas ķēves naģenēs) BW. 20600. Zu nags nebst li. mãginė "Schuh armer Leute"."

Avots: ME II, 686

nags

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. 2 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688

nārsts

nā`rsts: zivju n. Pilda, Zvirgzdine. zivīm ir nârsti 2 Seyershof. reņģes divreiz gadā laiž nārstus Kaugurciems (hier auch ein gen. s. nãr[s]ts: nãr[s]ts laikā reņģe tāda tre̦knāka).

Avots: EH II, 8

nasnieks

‡ nasnieks (aus *nastnieks ?) "liģeris 1 " Riga (im 17. Jahrh.).

Avots: EH II, 6

nebūtība

nebûtĩba, das Nichtsein: nāves eņģelis pārve̦d cilvē̦ka dvēseli klusā mierā un nebūtībā Por. cilvē̦ks ieies nebūtības mierā A. XX, 217.

Avots: ME II, 709

neģēdis

[naģēdis,

1) s. naģē̦nus;

2) "jem., der Frösche
(naģes) isst" Kalleten.]

Avots: ME II, 689

nēģis

nẽģis, nēģenuogs U., das Neunauge (petromyzon fluviatilis). [Nebst. li. nė˜gė dass. aus mnd. negenôge.]

Avots: ME II, 742

neiespējamība

ne-iespẽjamĩba ,* die Unmöglichkeit: dogmatikā eņģeļiem tagad piešķiŗ neiespējamību grē̦kuot Konv.

Avots: ME II, 716

neizturīgs

ne-izturîgs, keine Ausdauer habend, keine zähe Kraft habend, nicht dauerhaft: neizturīgs zirgs, cilvē̦ks. saulē kaltē̦ti ķieģeļi pārāk neizturīgi Antrop.

Avots: ME II, 716

nelietīgs

nelìetîgs: ruģeļi ir tie nelietīgie ("kas dara kuo ļaunu") linuos Siuxt.

Avots: EH II, 15

nemazga

nemažga, comm., nemažģis, f. - ģe, der Scmutzfink, die Schmutzliese, ein Plumpsack, Einfaltspinsel: palika nemažga nemazgāta BW. 18848 [aus Mesoten]. kuŗa kāda nemažģīte, kâ rušināja 8051. [nemažģis Ruhental "ein Tölpel".] Zu mazgât.

Avots: ME II, 722, 723

niķains

niķaîns, niķîgs, niķuots, nikāts U. (wolh mit ķ zu lesen),

1) nückisch, launenhaft, eigensinnig:
ātras dusmas dara ģeķību, un niķainu cilvē̦ku ienīst Spr. Sal. 14, 17. niķuots kâ krieva zirgs. viņa niķīgi pasmaidīja R. Sk. II, 135; [2) nikāts, nikuots, spassig(?) Gr. - Jungfrh. n. U.].

Avots: ME II, 744

nobokstīties

nùobuôkstîtiês: tâ ir tiem ģeķiem gājis, kas stulbi tur pa kapiem nuobuokstās Dünsb. Krista gājiens II, 112.

Avots: EH II, 36

nogaidīt

nùogàidît, ‡

2) = nùogàidîtiês: dzen gaŗāki kumeliņu! jau enģeļi nuogaidīj[u]ši (Var.: nuosaluši), kapa malu dancuodami Tdz. 49469, 1.

Avots: EH II, 44

noģērbt

nùoģḕrbt, ‡

2) schön bzw. solid ankleiden
Dunika u. a.: bē̦rns nuoģē̦rbts kâ viena lelle. bē̦rns labi nuoģē̦rbts: auksti nebūs. Refl. -tiês,

2): stingri n., lai nesalst Liuden in Kurl. šī tāda smalka bijusi nuoģē̦rbusies Seyershof; ‡

3) = saģèrbtiês Salis: tâ nuoģerbies kâ ve̦cs skrandu lācis!

Avots: EH II, 48

noģinst

[nuoģinst, - stu, - du, sich abzehren: acs ir nuoģindusi nuo skumības Glück Psalm 6, 8. mans gars nuoģinst Psalm 143, 4. (sirds) nuoģinst un ģeibst Diez.]

Avots: ME II, 790

nomest

nùomest,

2): auch Seyershof;

3): n. (izmērīt) sieka vietas uz suoļiem Siuxt. zeme nav pareizi nuome̦sta ebenda. kad sāk birzi (sējuot) vilkt, tad vajag n. suoļus (ar suoļiem nuomērīt) Iw.; ‡

6) n. kaudzi Siuxt, einen Heuhaufen aufschichten
(sakŗaut); ‡

7) = nùomežģît Ennes, Kegeln, Lemb., Lems., Meselau, N.-Peb., Schnehpeln, Stenden, Trik., Veļķi (bei Pebalg), Zögenhof: lecekšu tīklus nuome̦t nuo kaņepāju diegiem AP.; ‡

8) n. guovis Frauenb., den Mist da, wo die Kühe stehen, ebnen;
‡

9) bedecken, bestreuen:
nuometa pilnu cūku ar tādiem laukumiem (visa cūkas miesa apklājās ar plankumiem) Seyershof. senāk ar zemēm nuometa (apbēra) pasekņus pa ziemu Frauenb. (luopi) ar kūlu pavasarī ir nuome̦sti Vanagu ligzda 56. Refl. -tiês,

1): ej nu n. (nuogulties) kādu brīdi! Seyershof;

4): guovs nevar n. Ceļi II, 78; ‡

5) sich beziehen (bedecken):
visa miesa nuome̦tas ar pumpām Orellen, Salis; ‡

6) herunterfallen
Frauenb.: streņģe var n. (pati nuokrist) nuo zveņģeļa.

Avots: EH II, 68

nomest

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab-, weg-, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dievin, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. -tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometies rāpus Etn. 77. vēl ceļuos nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daudz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

nomest

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab -, weg -, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dieviņ, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. - tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daidz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

nopakšināt

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826, 827

nopakšķināt

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826

nopietnīgs

nuõpiêtnîgs Lautb., nuõpiêtns [auch Serbigal, AP., nùopìetns 2 Kl., Nerft, Preili, nuôpiêtns 2 Līn., Salis],

1) anhaltend, fortdauernd
Kokn., Erlaa n. U.;

2) [nuõpiêtns C., N.-Peb., Bauske, nuõpiêtns Wandsen, nuôpiêtns 2 Widdrisch], ernst, ernsthaft
Kronw.: jums atnest visai nuopietnīgu ziņu Lautb. Marģeris 122. nuopietns cilvēks, darbs. nuopietni prasīt Līv. racēji strādājuši nuopietni LP. VII, 1060;

[3) wichtig; genau
Kronw. n. U. - Vgl. le. pietis "Starrkopf".]

Avots: ME II, 829

noplūkšķēt

nùoplũkšķêt, nùoplũkšêt, einen dumpfen Schall von sich geben: svārki vien nuoplūkšķēja kâ vējdzirnavu zēģeles vējā Austr. viņa iesvieda grāmatu, ka nuoplūkšķēja vien Kaudz. nuoplūkšķ korķi, kurus izve̦lk nuo pudelēm A. XVII, 315.

Avots: ME II, 832

noraut

nùoraût,

5): n. ve̦zumu C.;

6): katrs akmens nuorāva (sc.: izkaptij) švirkstē̦dams baltus zuobus Jauns. J. un v. 142 f.; ‡

7) eine gewisse Zeit hindurch spielen:
viņš jums nuoraus trīs dienas, trīs naktis nuo vietas, neapnicis, nepiekusis Delle Negantais nieks 232; ‡

8) eine Zeitlang schlafen:
n. slaidu dienvidu FBR. XVI, 165 (vgl. auch n. vienu aci ME. II, 838 unter

3); ‡

9) austrinken:
nuorāvis vienu uostiņu Kaudz. Izjurieši 261; ‡

10) "bräunen; rauh werden machen":
aprepējušām un saules nuorautām kājām Vanagu ligzda 44 (ähnlich Jürg., Lemb., Mesoten, Smilt., Trik., Zabeln). vējā nuorauta seja Heidenfeld, Jürg., Serbig., Wolmarshof. ‡

11) mani žags nuorāva Tdz. 55299, ich musste (einmal) schlucken.
Refl. -tiês,

2): raģe nuorāvās Tdz. 57616;

3): "versiechen"
ME. II, 838 zu verbessern in "versiegen"; ‡

5) Sich eifrig abarbeiten
Nötk.: tur bija gan kuo n.; ‡

6) sich zuziehen
Frauenb.: tâ tu vari gan n. lielu suodu par tādām muļķībām.

Avots: EH II, 80

noskumināt

nùoskuminât (unter nùoskumdinât): tās kliegšanas tuo apbēdinātu dieva sirdi nuoskuminājušas Bergm. Saņ. spr. māc. 1795, S. 215. piedzeršana ir nāves un kakla darbs, ar kuo dievs, ... eņģeļi un guoda ļaudis nuoskumināti Lange Latv. ārste 44.

Avots: EH II, 87

nosmīlāt

‡ nuosmĩlât Dunika, = ‡ nùosmiģelêt: uz vakaru drusku nuosmīlāja.

Avots: EH II, 88

nosolaba

nùosuolaba, das Versprechen, Gelübde [Ar.]: tagad mutīte, ar kuo šuo nuosuolabu apzēģelēja, bija jau pilnīgi apzinīga Ramānu Aleks.

Avots: ME II, 863

nozēbīt

nùozēbît: tüchtig ausschelten; verwarnen Peb.; "... tu spēlēsi ērģeles ... tâ būs ...", nuozēbīja viņš Siljānu Stērste A. Z. 45.

Avots: EH II, 109

nozēbīt

nùozēbît "?": eņģelis nuozēbīja Renātu dzīvuot stingru svē̦tās dzīvi Stari III, 144.

Avots: ME II, 890

noziņģēt

‡ nùoziņ̃ģêt,

1) eine
ziņ̃ģe absingen : n. kādu ziņģi;

2) eine gewisse Zeit hindurch
ziņ̃ģêt: dzē̦rāji nuoziņģējuši visu nakti.

Avots: EH II, 109

oderēt

I uõderêt,

2): auch (mit ùo 2 ) Sonnaxt; ‡

4) (eine Wand) mit Futter versehen
Orellen: uo. ē̦ku nuo iekšpuses, dažreiz ar ķieģeļiem.

Avots: EH II, 742

otrs

ùotrs (li. añtras) C., Kaugershof, Morizberg, Neuenb., Ronneb., Schujen, Serbigal, Walk, (mit uõ ) Adiamünde, Bl., Iw., Līn., N.-Bartau, Pankelhof, Ruj., Salis, Siuxt, Stenden, Trik., Wahnen, Widdrisch, N.-Wohlfahrt, Wolmarshof, (mit ùo 2 ), Kl., Lös., Nerft, Preili, (mit uô 2 ) AP., Arrasch, Dond., Jürg., Kumbern, Selg., uõtras PlKur., der andere, der zweite: uotra puse, die andere Hälfte, Seite, die Nachgeburt U. Sprw.: kuo pats negribi, tuo uotram nedari! kâ tuo var uotram duot, kas pašam labi smeķē! nuodzīvuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35. grūt[i] dzīvuot pirmuo mūžu, vēl grūtāk uotruo BWp. 12151. panāksnieki un vēdēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. mana līgaviņa uotra puiša ruociņā BW. divi... puiši stāvēja klēts priekšā un uotri divi klēts pakaļā BW. III, 1, S. 75. pieci brieži purvu brida, uotri pieci Daugaviņu BW. 30501. izcepi tiem vieniem sešiem tuo vienu baluodīti, tiem uotriem sešiem tuo uotru! LP. II, 18. kur meitiņas pulkā dzied, tur ērģeļu nevajag: viena (Var.: cita) smalki, uotra (Var.: cita) re̦sni . . . ērģelēja BW. 341 var. - viens (un) uotrs, der eine und der andere, mancher: viens, uotrs pa vārdam parunā Saul. uotrs cits, = cits, ein anderer: vienā kambarī bija..., bet uotrs cits bija aizsiets ar lūku Pas. IV, 50 (aus Višķi). Zu apr. antars (fem. antrā, acc. s. masc. g. āntran), got. anƥar, ai. ántara-ḥ, anyá-ḥ "anderer" u. a., s. Le. Gr. § 337 b, Walde Vrgl. Wrtb. I, 67, Trautmann Wrtb. 10 f.

Avots: ME IV, 425

pabailīgs

pabaîlîgs, etwas ängstlich, bange: [pabailīga daba Jaunie mērn. laiki I, 55.] eņģelis tâ pabailīgi apsēdās uz luoga A. XX, 221.

Avots: ME III, 5

pabērnis

pabē̦rnis [Ronneb.], pabḕ̦rns, das Stiefkind: tev, māsiņa, cieta daba, tu nederi pabērņuos BW. 21775. sludināt brīvestības evanģeliju dzīves pabē̦rniem. mīs pabē̦rnus kājiņām BW, piel.2 2554, 2.

Avots: ME III, 7

pačinčināt

[II pačiñčinât, = pačunčināt 1 Grünh., Autz; neveikli uz priekšu kulties, piem. ar vāju zirģeli" N.-Peb.]

Avots: ME III, 14

padega

pade̦ga Hen., padeģe Mag. IV, 2, 131, padegme BW. 28859, eine ausgebrannte Stelle im Walde.

Avots: ME III, 16

padegulis

pade̦gulis Gr.-Essern, [Janš. Dzimtene 2 474], padeģelis Frauenb., [Ringen n. U.], padeģēlis Nerft n. U. (aus li. padẽgėlis), padeģis Frauenb., einer, dem alle Habe abgebrannt ist Bauske: padeģuos od. pādeģeļuos iet, braukt, als Abgebrannter um Almosen bitten Frauenb. lai padeģuos brauc ar ve̦cuo kraķi MWM. IX, 190.

Avots: ME III, 16

paija

paĩja,

1) die Spielsache, das Kinderspielzeug:
atnesa bērniņiem kreņģeļus vai kādas paijas Lautb. viņš arklu visu augu pavasaru ne̦sāja kâ paijiņu A. XI, 476, kas sievām patīk, paijas, nieka lietas Rainis. [smagā vāle likās kâ paija tik viegla Pas. II, 108];

2) die Liebkosung, das Streicheln:
glaudi un paijas viņu te negaida Seib. glāsti un paijas JR. V, 81. [Aus estn. pai "Spielsache", s. Thomsen Beröringer 272.]

Avots: ME III, 34

paja

paja "?": kad linumā daudz reņģu, tad saka; reņģes ir pajā; tās spīd balts kâ sudrabs Kaugurciems. jāņe̦m ir p., lai linums nenuoviešas pa˙visam nuost [t. i. jāizlasa daudzās zivis, lai nesaplīst tīkli) ebenda.

Avots: EH II, 137

pakāpt

pakâpt, intr.,

1) ein wenig auf-, emporsteigen:
ceļat krē̦slu, veļat baļļu, lai pakāpa (Var.: pakāpās) mičuotāja! BW. 24699;

2) sich mühsam vorwärtsschleppen - nach
varēt, können: zirģelis knapi tikai varēja pakāpt LA. Refl. -tiês, auf-, emporsteigen, in die Höhe steigen: viņa pakāpusēs pie luoga Rainis. viņš pakāpjas tādā uzkalnītī Saul. nuoārdīja riju, lai muļķītim nebūtu, kur pakāpties LP. IV, 56. saulīte jau pa tam pakāpusies augstu Kaudz. Sprw.: uz ze̦miem pakāpjuos, uz augstiem paskatuos Sassm., Punien.

Avots: ME III, 43, 44

pakara

pakara, pakars BW. 2776; 14623, 3, nom. pl. auch pakaŗi,

1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;

2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;

3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.

Avots: ME III, 41

paķele

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė˜ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53

paklunčoties

paklunčuôtiês, pakluņķeruôtiês, sich mühsam bewegen; sich kaum fortschleppen können: kur ve̦cs, slimīgs cilvēks vairs pa ganiem paklunčuosies? Naud. vai varēsi vēl pakluņģeruoties? Kleinb.

Avots: ME III, 46

pakustināt

pakustinât, tr., ein wenig bewegen: pirkstu, akmeni; nevarēt pakustināt, nicht bewegen können: zirģelis ve̦zumu ne nuo vietas pakustināt LP. VII, 258.

Avots: ME III, 51

palags

palags, auch palgs L., Gr.-Essern, N., Demin. verächtl. palaģelis, das Laken: uzklāj baltus paladziņus BW. 13250, 1. aud man puķu (Var.: skuju 7482) paladziņu! BW. 7481. maguonīšu palgu klāju 24860, 15; 15705, 16; 18485. [In Preili palags, das Tischtuch. Li. pãlagas "das Behänge über einem Brautwagen" stammt wohl aus r. пóлогъ "Vorhang", und so dürfte wohl auch le. palags aus dem Russ. entlehnt sein.]

Avots: ME III, 54

palede

‡ palede "pirmā reņģe, kuo zvejuo, līdz kuo nuoiet le̦dus" Kaugurciems.

Avots: EH II, 150

pamaša

pamaša,

1) Weise, Gewohnheit
Manz. [Post. I, 410]: kristīga cilvē̦ka pamaša, Sitte, Charakter Manz. ģeķam sava pamaša patīk Manz.; der Sing. in dieser Bedeutung nur bei Manz.;

2) Plur. pamašas, böse Folgen der Behexung Schwanb., verschiedene Krankheiten, Folgen von plötzlichem Schrecken, Seitenstiche, Leibschmerzen [Wessen], Kopfschmerzen, namentlich eine Kinderkr"ankheit, die dem Kinde den ruhigen Schlaf raubt:
par pamašām nuosauc bē̦rnu slimību, kuŗu raksturs nemierīgs miegs RKr. XII, 14. [pamašas - slimība, kas ceļas nuo pārbīšanās Mar. n. RKr. XV, 129]. nakts pamašas, kad bē̦rns pa naktīm bļauj un nemierīgi guļ Etn. IV, 110. pamašas - caurdure, sāpes sānuos vai pakrūtē Etn. IV, 162. liec savus ceļus man pie krustiem un atlāuz pamašas! (Leibschmerzen) Friedrichswald. [pamašas lauž, ja sāp mugura Vank.]. laikam būšuot galvas pamašas A. XXI, 401. Auch verschiedene Krankheiten der Tiere: tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas Etn. II, 98; lai cūkām neme̦tas pamašas II, 24;

3) die Mondsucht:
cilvē̦ku, kam nakts pamašas, nevajaguot vārdā saukt, kad viņš nakts pamašās Naud.; iet kâ pa nakts pamašām Naud.;

4) nakts pamaša, nakts pamaši RKr. II, 78, Konv. 1 532, Nachtschatten (solanum nigrum)
Mag. IV, 2, 31. [Nach Leskien Nom. 316 (mit?) und Sommer Balt. 107 zu pamest]; vgl. auch li. pãmėtė "Gicht, Krankheit" [und le. pamešas].

Avots: ME III, 66

pamats

pamats, [li. pamatas], auch pamata (li. pamatà) BW. 9407, 3715, [Manz.],

1) der Grund, das Fundament:
skalam ģeld tā priedīte, ne istabas pamatam BW. 3141; pamatus od. pamatu likt, den Grund legen. māja nuode̦guse līdz pašiem pamatiem od. līdz pamatam, das Haus ist bis auf den Grund niedergebrannt Etn. I, 98; 103. pili līdz pamatam nuoārdīt, pilsē̦tu līdz pamatam izpuostīt. kalns nuodre̦b līdz pamatam LP. IV, 141. visa zeme nuodārdējuse un nuodimdējuse līdz pašiem pamatiem Etn. II, 180, auch pamatuos. [pirms vēl pasaules pamāta likta kļuva Manz. Post. II, 31;

2) pamats U., der Grundbalken.]
Zu pamest.

Avots: ME III, 67

pamest

pamest [li. pamèsti, slav. pomesti], tr.,

1) unten hin-, vorwerfen:
buļļam siena pame̦tat! BW. 28947. reiz māte sūtījuse meitu uz kūti guovīm ēst pamest LP. IV, 236; pamest nuovārtā, vernachlässigen, der Verachtung preisgeben;

2) wegwerfen, lassen, hintun, verlassen:
pame̦sti bē̦rni. kumeliņ, kur pameti jājējiņu? BW. 29804. tu darīji nepareizi, pame̦zdams savus dievus LP. VII, 467. vinam bij jāpame̦t sava vietiņa Kaudz. [mutes izbrīnā pame̦tuši Leijerk. II, 228];

3) wegwerfen, verlieren; verspielen:
es pametu visu kaunu BW. 11157. viņš pametis nazi Kav. derību pamest, die Wette verlieren Etn. IV, 153. kārtis spē̦lē̦dams, viņš pametis daudz naudas;

4) vergeben, erlassen, eig. wegwerfen, nicht anrechnen:
pamet mums mūsu parādus, kâ mēs pame̦tam saviem parādniekiem!

5) lassen, zurück-, hinterlassen:
es tevi pametīšu te˙pat. tautietis lūdza raudādams: pamet vēl šādu gadu! BW. 13711. kam jūs visas sievas pame̦tuši dzīvas? IV Mos. 31, 15. Mit abhängigem Partizip: es pametu savu bāliņu kumelinu se̦gluojuot Ltd. 1I05. tas pameta zirģeli tâ˙pat stāvam Vēr. I, 770. pame̦tuse naudu nerakuse LP. VII, 1123. pame̦tama guovs RKr. XVII, 44, = aizlaižama guovs, eine Kuh, die nicht mehr zu melken ist;

6) ein wenig, etwas werfen:
arī mācītājs pameta acis uz skaistuo jaunavu Dīcm. pamest ar acīm, mit den Augen ein Zeichen geben: suns pametis ar acīm, lai nelaiž tuo vaļām LP. IV, 222. pamest ar ruoku, mit der Hand ein Zeichen geben. pamest vieglu kāju, suoli, hurtig einen Gang machen, hurtig seine Aufgabe, seine häuslichen Arbeiten beenden: pametis vieglu kāju od. savu suolīti, varu atpūsties Lub. Refl. -tiês,

1) sich unter etwas werfen:
viņš pameties zem vilciena;

2) sich verwandeln, werden:
šī pametīšuoties. par avuotu LP. VI, 479. Subst. pamešana, das Hin-, Wegwerfen, Verlassen, Vergeben, Zurücklassen; pametẽjs, wer hin-, wegwirft, ver-, zurücklässt, vergibt; pame̦tums, das Hin-, Weggeworfene; Verlassene, der Verlust [Salisb.]: mūsējiem pame̦tumu nebijis A. XX, 302.

Avots: ME III, 69

pamežģīt

[pamežģît,

1) eine Weile mežģît 1: p. tīklu, mežģenes;

2) vertreten:
skrienuot pamežģīja kāju Kreuzb. Refl. -tiês, vertreten od. verrenkt werden: kāja pāmežģījusies Drosth.]

Avots: ME III, 70

papļunkšēt

‡ papļuñkšêt Dunika, ein wenig (leicht, nicht laut) pļunkšêt: dīķa malā kaut kas papļunkšēja, - laikam naģe ielēca ūdenī.

Avots: EH XIII, 164

paradzeņa

‡ paradzeņa Tdz. 55209 "pareģe".

Avots: EH XIII, 166

pārdūkt

‡ pãrdūkt, übertönen: ērģeles tādu traucējumu pārdūca Atpūta № 637, S. 12.

Avots: EH XIII, 198

pareģis

pareģis, f. -ģe, pareģuonis, pareģuons, pare̦guons, der Seher, der Hellseher, der Wahrsager: bē̦rnam dzimstuot pareģis pasakuot, kāds mūžs jaunpiedzimušam būs. viņi bi juši lieli pareģuoņi LP. VII, 679. mācīšuos pareģuona amatā V, 303. laika pare̦guons, der Wetterprophet Aps. zīle liela pareģuone (pare̦guone BW. 2581) BWp. 2581.

Avots: ME III, 89

pārējāt

‡ *pārjē̦mât "?": lai būs Jezus guodināts, svē̦ta Māra pārjē̦māja; svē̦ta Māra pārjē̦māja (Var.: atjē̦māja, atjaunāja) ar svē̦tiem eņģeļiem Tdz. 54851, 2.

Avots: EH XIII, 201

parpala

parpala,

2): auch (mit ar) Dobl., Ellei, Kr. - Würzau, Pankelhof, Schwarden, Sessau; u li. párpeliai od. par̃paliai Arch. Philol. III, 51;

3): Fetzen, Lumpen Kr.-Würzau, Neuenb., Reņģe: tam tādas parpalas vien ir mugurā; ‡

4) "eine Klatschbase"
Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 168

pārskriet

pãrskrìet,

2): auch Dunika, Oknist;

3): auch Oknist; dē̦lam ... dusmas pārskrē[ju]šas Pas. IX, 225;

4): auch Oknist; pārskrietus ..., klibus ... zirgus Jauns. Augšz. 52;

5): tu jā nepārskriesi Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. Refl. -tiês, ‡

2) sich übereilen:
es tuoreiz drusciņ vairāk pārskrējuos, kad es tavu spieģeli atnesu uz savām mājām Jauns. Raksti IV, 169. var˙būt es e̦smu pārskrējies ar savām duomām 171.

Avots: EH XIII, 211

pastarpa

pastar̂pa, pastar̂pe,

1) der Zwischenraum;

2) die Zwischenzeit, Pause:
nuogaidījis tādu pastarpu, kad saimnieka nav mājā LP. VI, 101. [tai pastarpā Ansis nuorāva apavus Pas. II, 39 aus Kruhten.] bet vilks par tuo mazuo pastarpiņu nuo meža ārā LP. V, 196. [tagad zemkuopjiem vēl kāda nedēļas ilga pastarpe, līdz sāksies atkal jauni, diži darbi Janš. Dzimtene 2 I, 204. dzirdēja ar mazām pastarpem gaili dziedam Dzimtene 2 I, 225.] pastar̂pâs, -ês, -ãm, -ẽm,

a) dazwischen (räumlich):
ziņģes krājumā būs ievē̦ruotas tikai pastarpēm SDP. VIII, 15. buldurītes pastarpēm BW. 32366;

b) in der Zwischenzeit, dazwischen:
māte tiem ne˙kad nepiedāvājuot krējuma maizes ēdienu pastarpās A. XIII, 793. laukus apstrādāšuot paši un pastarpām tāisīšuot puodus LP. VI, 368; V, 317.

Avots: ME III, 107

pasūkt

pasùkt, Refl. -tiês, ‡

2) sich (dat.) ein wenig saugen:
duodama (scil.: bē̦rnam) p. nuo baltajiem piena ķeģelīšiem (d. h. von der Brust) Janš. Līgava I, 299.

Avots: EH XIII, 178

pašvidrināt

pašvidrinât, tr., ein wenig bewegen: zirģelis pašvidrina asti Por.

Avots: ME III, 118

patalpa

patalpa (li. patalpà, "der Raum zum Unterbringen"), der Raum: ģeometrijā nuozīmējām ar vārdu "ķermenis" ik˙katru uz visām pusēm apruobežuotu patalpu Kronw.; dafür jetzt te̦lpa.

Avots: ME III, 118

patēlot

patẽ̦luôt, tr., oberflächlich abhandeln, skizzieren: par latviešu rakstniecību. Subst. patē̦luõjums, die Skizze, eine kleine Abhandlung: tad nāk patē̦luojums par latviešu intelliģences saskaldīšanuos Vēr. I, 1418.

Avots: ME III, 121

patipināt

patipinât, patipšķinât, eine Weile trippeln: ātriem suoļiem tev patipina gaŗām Rīgas ģiģerlis A. XI, 462. sieva patipšķināja abām līdz Duomas I, 465.

Avots: ME III, 122

pa-uknīt

‡ pa-uknît (?) Reņģe, Ulmalen "pašūpuot (bē̦rnu)".

Avots: EH XIII, 184

paveikt

paveikt (li. paveĩkti), zustande bringen, fertig bringen: kâ nu paveikšuot tādu darbu? LP. V, 334. ērģelnieka pienākumu tikpat paveiksit MWM. VIII, 505. Refl. -tiês, vonstatten gehen, gelingen: kulšana ātrāki paveiktuos Purp. Kkt. 114. tam kas labi paveicies Etn. II, 46. viss bija jau tik tālu paveicies, ka ne˙kādi šķēršļi... ceļā vairs nestāvēja Janš. Dzimtene 2 III, 68.

Avots: ME III, 135

pēda

pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),

1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;

2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. 2 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;

3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;

4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;

5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da 2 (= kūlītis) Dunika;

6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);

7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,

a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. 1 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;

b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;

8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. 1 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. 1 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I 4 , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.

Avots: ME III, 205, 206

pempt

I pèmpt: auch (mit em̂ 2 ) Siuxt. ‡ Subst. pe̦m̂pums 2 Siuxt, die Geschwulst: guovs dabūjuse desmina pe̦mpumu. driģeņu lapas nuoņe̦m pe̦mpumu.

Avots: EH XIII, 223

piedienēt

piedienēt, dienlich sein Mag. XX, 3, 207; passen, anstehen, sich geziemen; "anschliessen" Treiden: piedien pieši pie zābaka BW. 12216, 1. nepiedien cālīšam ve̦cas vistas ce̦kulīte BW. 24792. nepiedien arājam klibuojuot 28266, 3 var. ģeķiem nepiedien augsti vārdi Spr. Salom. 17, 7. tas man piedien un pieklājas Pasaules lāpītājs 6.

Avots: ME III, 245

piegulēt

pìegulêt,

1) anliegen, anstehen:
lai seģenes labāk piegulē̦tu Antrop. II, 67;

2) be(i)schlafen, den Beischlaf ausüben
U.: cita šāda, cita tāda, cita puišu piegulē̦ta BW. 8784;

3) liegend füllen, besetzen:
kur bij man gulēt iet ? visi kakti piegulē̦ti BW. 34369;

4) zur Genüge schlafen:
vai es varu visu nakti piegulēt, kad tik ātri iet gulēt? Ahs. n. RKr. XVII, 45;

5) schlafend erreichen:
kuo tad tu gulē̦dama piegulēsi? Jauns. Vēja ziedi 64.

Avots: ME III, 252, 253

piekaut

pìekaût,

1) viele schlachten:
saimniece guodam piekāvusi daudz cāļu;

2) durchprügeln:
ņē̦muši jaunuo vīru piekaut LP. V, 207. aizstāvēt piekautuos bē̦rnus MWM. XI, 216. viņš piekauj savu veceni JR. V, 98. Refl. -tiês, sich abquälen, abschinden: viņš, nabaģelis, visu dienu strādādams piekavies uz pēdējuo Janš. Paipala 56.

Avots: ME III, 256

pieklēžot

pìeklẽžuôt, sich langsam und mühsam nähern: redzēja pat˙laban divi ubaģes pieklēžuojam pie kupla puceņa Janš. Dzimtene IV, 26.

Avots: ME III, 257

pielādadīt

pìelāgadît, zuschreiben, zurechnen, anrechnen: tas tuop viņam par taisnību pielāgadīts Glück I Mos. 15. tu šuodien man vienu nuoziegumu kādas sievas dēļ pielāgadi II Sam. 3, 8. saviem eņģeļiem pielāgadītu viņš ģeķību Hiob 4, 18. darbuotājam netuop alga pielāgadīta pēc žē̦lastības Römer 4, 4. nepielāgadi tiem šuos grē̦kus! Apostelg. 7, 60, behalte ihnen diese Sünde nicht.

Avots: ME III, 266

pielipt

pìelipt,

1) ankleben
(intr.): Sprw. nuogriezts riecenis vairs nepielīp. pielīp kâ liepu lapa Etn. IV, 4. apslapinādams (atlupušu cigāru), lai atkārušās tabakas lapās tam pieliptu Alm. Kaislību varā 45. šuo sugai ejuot nauda tīri kâ pielipusi visur līdz Kaudz. M. saimniekam svētība negribējuse pielipt LP. II, 62. kāds mazs grē̦ks tuomē̦r pielipis V. 110. pirksti pielīp (Zalktis I, 116), sagt man von einem, der stiehlt;

2) zugetan werden:
man... bē̦rns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja uz mani Kaudz. M. 390;

3) anstecken (von einer Krankheit):
slimība pielīp, baciļus nuorijuot SDP. VIII, 62. nēģeriem dze̦lte̦nais drudzis pielīp vis˙mazāk Konv. 2 694.

Avots: ME III, 267

pielūkot

pìelũkuôt,

1) Aufsicht üben (bei einer Arbeit)
U.;

2) Acht haben, sich in Acht nehmen:
pielūkuo labi, ka tava dvēsele tiktu izdziedināta! ķēves dē̦ls pielūkuošuot gan pa prātam izbē̦dāt LP. VI, 1, 486. ...jāpielūkuo, ka ķieģeļi būtu vienādi Būvmācība 19. tu man pielūkuo! nimm dich in Acht! MWM. X, 892. ej, bet pielūkuo, ka tev tâ˙pat neiet! JK. V, 94.

Avots: ME III, 269

piemūriņš

pìemūriņš, piemūrītis eine um den Ofen ausgemauerte Bank: kaķis suni pievarēja, piemūrīti paturēja BW. 2277. ķieģeļu piemūriņš vis˙apkārt krāsni Kaudz.

Avots: ME III, 275

piepūst

pìepùst,

1) hinzu-, dazublasen:
vai jupis (ve̦lns) tam jau tās naudas piepūtis, zum Kuckuck (zum Teufel), woher hat er soviel Geld? Mag. XIII, 2, 61;

2) vollblasen:
piepūsts pūslis. ē̦duot kūmiņām me̦du, vē̦de̦ru piepūš Lapsa-Kūm. 31. meitenes piepūš vaigus MWM. VII, 519;

3) zuflüstern, einflüstern:
pamāte tev piepūtuse, un viņai tu klausi Seibolt MWM. VI, 639;

4) piepūšami vārdi, Zaubersprüche (zum Schädigen
Briņķi) N.-Bergfried. Refl. -tiês, sich vollblasen, anblasen: zēģele piepūtās Skalbe. Part. piepūties, aufgeblasen (vor Stolz od. Ärger): iet piepūties kâ pūķis LP. VI, 1, 115. saimnieks staigāja piepūties visu dienu A. v. J. 1897, S. 793. piepūtušies naida un dusmu pilnie ģīmji A. XX, 491.

Avots: ME III, 282

pieraut

pìeraût,

1) (fest) anziehen, heranziehen, einziehen:
kuģi pieraut pie malas Schwitten. gruožus pieraut LP. V, 318. zēģeli pieraut Mag. III, 1, 125. ar ruoku graciōzi pierāvuse savu uzvalku A. XXI, 86;

2) ziehend, reissend, pflückend anfüllen:
kurvi pieraut pilnu ar plūmēm Salis;

3) = pierauties Spr.;

4) "выкликнуть" Spr. - Refl. -tiês,

1) heranrücken
(intr.): pieraujies nu tuvāk, Kārļa māt, iedzersi tējas! MWM. IX, 893;

2) still, ruhig werden, sich bändigen:
kaunas un pieraujas B. Vēstn. puiku nuosuodīja, tāpēc viņš ir drusku nuo blēņām pierāvies Druw. - Subst. pìeraûšanâs, der Respekt: viņam jau ne˙maz nav pieraušanās nuo ve̦cākiem Niedra; pìerâvẽjs, das Streichmass.

Avots: ME III, 283

pierīt

pìerĩt, einschlucken, hereinschlucken Spr.: Krišs grūda pierītuo ūdeni nuo mutes ārā Krišs Laksts 54. Refl. -tiês, sich vollschlucken, sattessen: ej un sildies ... pierijies! Laut. Marģeris 44. bij zīļu pierijusies Jaunības dzeja 31. pierijusēs kreima LP. VII, 1, 589.

Avots: ME III, 285

piesta

pìesta (li. piestá, acc. s. piẽstą, ein Stampffass), auch piests (ostli. piẽstas "Mörserkeule" ) St., U.,

1) ein Geschirr, darin gestampft wird, ein hölzerner Mörser
(piests) Nigr., (piêstiņš 2 ) Bauske, izcirsts (duobjš) bluķis, kur miežus nuogrūž ķūķēm LP. VI, 1, 5, Ronneb., Selb., Friedrichswald; nu viņam ir aste apakš piestas, er ist jetzt seiner Freiheit beraubt, gebunden (z. B. durch eine Heirat) Mag. XIII, 2, 68;

2) die Mörserkeule, Stampfe
U.: jebšu tu ģeķi ar piestu (mit dem Stempel) kâ putraimus sagrūstu... Glück Spr. Sal. 27, 22;

3) von dicken Menschen, insbesondere von dicken Frauen und Mädchen gesagt:
(meita) re̦sna kâ piesta Ronneb. tev pašai meitas auga, visas piestas izskatā BW. piel. 2 4833, 4. - vaŗa piesta, ein vierschrötiger Mensch U. Nebst slav, pěsta od. pěstъ "Schlägel" zu paisīt.

Avots: ME III, 296

pieteka

pìẽte̦ka C.,

1) der Zufluss:
krājums drīz varēja izsīkt kâ e̦zars, kam trūkst piete̦kas Kundz. Kronv. 149;

2) der Nebenfluss
Fest.: te̦k upīte pret upīti, nav ne˙vienas pieteciņas BW. 26479, 2 var.;

3) "?": ģe̦ne̦rāļu valuodas..., gaidīdamas uz poručiku steidzīgām piete̦kām Ezeriņš Leijerkaste II, 126.

Avots: ME III, 303

plauks

IV plaûks 2 , ein leichtsinniger, nichtiger Mensch Salis: ģe̦ne̦rāļi... dusmīgi raudzījās manī, sak, kuo tas plauks te mums aizvilcies priekšā! Latv. tas jau ir tīrais plauks! (als Schimpfname für Menschen).

Avots: ME III, 325

plidināt

plidinât, (die Flügel) bewegen: vistiņa spārniņus vien plidināja RKr. XVI, 195; FBR. VII, 70; sich baden (von Gänsen und Enten) U. Refl. -tiês, hin und her fliegen (vgl. lidināties): pie luoga plidinājas mušu bars Apsk, v. J. 1903, S. 68. (mušas) lidinās un plidinās gar ē̦kas sienmali Janš. Čāp. 19. viņš plidinās kâ vēja vanaģelis, skriedams ūbelim pakal Janš. Dzimtene 2 I, 346. Vgl. pledinât.

Avots: ME III, 343

plikšēt

plikšêt Karls., Janš., plikšķêt, -u, -ẽju, intr., klatschen: pret mūri atsizdamies lietus juo stipri plikšķēja un šmikstēja B. Vēstn. plikšēja, plakšēja un plunkšēja, kad mazā pilīte nuonāca zemē Avuots II, 146. zēģelīte plikšķē̦dama pluosījās Stari I, 44. cūka tiešām ņe̦mas pa kaimiņa rāce-ņiem, ausis vien plikš! Poruk.

Avots: ME III, 345

plīst

I plîst (li. plýšti), plîstu, plîsu, intr., reissen, Risse bekommen, sich abspalten, bersten, brechen, losgehen: apavi, drānas, drēbes, apģē̦rbs plīst (reissen, bekommen Risse). nuo priedītes skali plīsa BW. 18586, 9. klētis vai plīsa nuo labības (warenzum Bersten voll) MWM. VIII, 724. ve̦lns nuo dusmām gribēja vai plīst Etn. II, 144. plīst pakaļa plīstamuo BW. 34654. sirds man vai pušu plīst, šuo visu re̦dzuot Lautb. Marģeris 20. publika... smejas plīsdama MWM. VIII, 124. neplīsis ne˙viens šāviens, kein Schuss ist losgegangen A. XX, 52. lai lūst vai plīst, mag es bersten oder" brechen: nu viņš jau arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst Kaudz. M. 44. Sprw.: tam jāiet - vai lūst, vai plīst! pa ē̦damuo istabu dzird rājāmies, ka plīst vien (dass es nur so dröhnt) LP. V, 317. šie vienpadsmit stābulējuši, ka plīsis vien LP. IV, 125. - viņa drīz plīsīs, sie wird bald niederkommen U. plîstams, leicht zerbrechlich: plīstamas lietas Jürg.-Subst. plîšana, das Reissen, Bersten, Brechen; plîsẽjs, etwas, was bricht, zerreisst, etwas Zerbrechliches; plîsums, der Riss, Bruch, Spalt: labs dziedināms līdzeklis pret... pārcirtumiem, plīsumiem ir skābs krējums Etn. IV, 2. uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus ebenda. paskaties plīsumā, kas tuŗ, ka nevar cirvi izdabūt! LP. IV, 12. kungs bij plīsumu darījis Izraeļa ciltīs Richter 21, 15. Zu plaisa, li. pléišėti "fein zerplatzen", woneben (mit ide. g im Wurzelauslaut) norw. dial. flīk "gähnende Wunde", an. flík "Fetzen" u. a. (vgl. Persson Beitr. 232 f. und 881 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 98).

Avots: ME III, 348, 349

plīva

plīva,

1) ein dünnes, trocknes Häutchen, ein dünne Schicht:
plāna kaļķu plīviņa, atluobījusies nuo griestiem, krita zemē liduodama kâ sniega pē̦rsla Fest. vējš ne̦s spilvu plīvas pa gaisu un maitā acu gaismu Fest.;

2) plīvas, unreife Leinsamen, die beim Windigen wegfallen:
nuo veldes liniem plīvas vien iznāk Fest.;

3) plīva*, das Geflatter, Geflacker:
matu plīvas un acu mirdzas Vēr. II, 349. e̦smu dzirdējis . . . nāves enģeļa spārnu plīvu U. b. 64,20. sveču plīva Brands 148;

4) plĩva "der Flügel"
Bauske.

Avots: ME III, 350

plota

pluota, pluõte, pluôts 2 , -s, eine Eismasse Salis, LA. n. U.; zivju pluota (pluõte Adiamünde), ein Haufe von Fischen U. re̦ņģes nāk ar pluõti ("ar baru") jeb pluõtē Salis. - vienā pluôti 2 Naud., mit einem Mal; in einem Wasser, voller Wasser: ūdens pārplūdinājis vienā pluotī pļavas. pļavas guļ vienā pluotī pārplūdušas. Zu gr. πλωτός "schwimmend" , got. flōdus "Flat" n. a. (s. te. pluods).

Avots: ME III, 365

pļurgāties

pļurgâtiês Gr.- Sessau,

1) ungern, ungeschickt und saumselig arbeiten
Grünwald; "ākstīties, ģeķuoties" N.-Peb.; "ļurbuoties" Bornsmünde; pļur̂gâtiês 2 Schibbenhof, pļur̃gâtiês C., Salis, Arrasch, Wandsen, unordentlich, ungehörig arbeiten;

2) "im Kot waten"
Pabbasch, (mit ur̃ ) Bauske;

3) "Suppe in den Mund nehmen und von da hlnausfliessen lassen"
(mit ur̃) Berstein; unschön essen Golg.

Avots: ME III, 373

puģis

puģis Dunika, Rutzau, Janš. Bārenīte 91, puģelis U., Kand., Tals., Wessen, ein kleiner Knabe.

Avots: ME III, 402

puigals

‡ puĩgals Salis, = puĩģelis.

Avots: EH II, 321

puņģis

puņģis,

1) auch puņģe St., U., ein an einen Baum gehängter Bienenstock
Roop n. U., Buschhof: puņģis, kas augstu ievilkts Lietavas uozuolā Lautb. Indulis un Ārija 86;

2) ein aus Brettern zusammengezimmertes, in einen Baum zu hängendes Starenhäuschen
Selb., Eckengraf;

3) der Bauch
(scherzhaft) Fest.;

4) verächtliche Bezeichnung einer Person:
man bij viens vīra puņģis nāburguos audzējams BW. 9397, 2 var. kur tas mūsu svaiņa punģis? 22973, 8 var. Vgl. puncis pundzītis, puņķis II und buņģis 2, 4 und 5.

Avots: ME III, 413, 414

pušains

pušaîns,

1): auch Adsel, A.-Schwanb., Burtn., Kalz., Lemb., Lems., Smilt., Trik., (puše̦ns) Seyershof; ‡

2) verwundet:
apberzt pušainuo vietu Saikava. pušainais (sc.: pirksts) būs Blaum. Ļaunais gars 8. reņģes paliek pušainas (aufgeschlitzt) Kaugurciems. ‡ Subst. pušanums Salis, eine zerrissene Stelle; puše̦nums Seyershof, eine verwundete Stelle, die Wunde: tādi puše̦numi ātri dzīstuot.

Avots: EH II, 335

pusaugulis

pusaugulis (f. -le), pusauģis (f. -ģe), der Halbwüchsling: tāds skuķē̦ns, pusaugulis MWM. VI, 436. pie taviem luoluojumiem nāk precībās pusauguļi Apsk. v. J. 1903, S. 660. ... ātrāki visu kuo iegaumēs nekâ kāds pusauģis ebenda 333.

Avots: ME III, 422

pusdrupis

pusdrupis, Part, praet. act., halb zerbröckelt, zerfallen: pusdrupusi ķieģeļu krāsns Vēr. II, 1368.

Avots: ME III, 425

pusdziedā

‡ pusdziedā (loc. s.), halbgesungen (bis zur Hälfte gesungen) PV.: ērģeles samaitājās, un dziesma palika p.

Avots: EH II, 331

puskupris

‡ puskupris, ein halber Buckel (Höcker): nelielais ... augums ar puskuprīti mugurpusē A. Upītis Ģertr. 68.

Avots: EH II, 332

puškurē

puškurē, = puskurā, zur Hälfte gebrannt: būs bē̦rniem badu mirt, Rīgā rudzi spīģerī, sē̦tā ceplis puškurē BW. 2904.

Avots: ME III, 438

pusmiedzis

‡ pusmiedzis PV., = pusmìegs: tīksmīgā pusmiedzī A. Upītis Ģertr. 35.

Avots: EH II, 333

pusrikšus

pusrikšus Ahs., pusrikšis, pusrikšuos, im halben Trabe: ziņnesis pus˙rikšus nāca nuo mājas Saul. III, 99. puisis... vagas apar tik drīzi, ka mums jāstrādā pus˙rikšus Janš. Dzimtene V, 318. darvdeģe runāja pūzdama, e̦lzdama un pus˙rikšis steigdamās Ādamam pakaļ ebenda 11. tautu meita klibuodama vien staigāja; kâ ierauga man[u] bāliņu, tâ palaida pusrikšuos B W. 21248, I var.

Avots: ME III, 433

pušs

‡ *pušs, = pušaîns: kur nu ar pušu kāju var tāl[u] paiet! Kand. kur tad pušā traukā var kuo ieliet! ebenda. reņģes pušiem vē̦de̦riem Kaugurciems.

Avots: EH II, 337

raģis

raģis,

1) f. raģe (raģa RKr. XVII, 102), was gehörnt ist Wellig
98; das Hornvieh: cik tev pa˙visam raģu ir stallī? Dond. NN-iem trīs meitiņas, divi raģes, viena tuola BW. 18315. - rage,

a) eine gehörnte Kuh
Nigr., Kruhten: tautiņām me̦llas rages (= guovis) BW. 16471, 1 var.;

b) ein gehörntes Schaf
Nerft. -raģis Celmiņ, ragelis U., ein Schafsbock;

2) "eine zackige Blume".

Avots: ME III, 467

rags

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. 1 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

rāmītiņām

rã˙mĩtiņãm, rāmītim Wid., Adv., ganz leise, zahm, ganz langsam: tik pēc kāda laika rā˙mītiņām sākuši kustēties uz priekšu JK. tikai rā˙mītiņām zinātniekiem atdarījās acis MWM. gadiņi aiztecēja, lai gan rā˙mītiņām LA. rā˙mītiņām, bet vienmērīgi pamazinuot naudas gabalu svaru Antrōp. II, 99. ģeōmetrijas pirmie sākumi rā˙mītiņām izstrādājās zemes mērītāju darbā III, 12.

Avots: ME III, 496

ramoļi

ramuoļi (li. ramuoliai, eine Art Pflanzen Lit. Mitt. IV, 181) "= amuļi" Kolup; ramuliņi "eine wohlriechende Pflanze" Rubinen, ramuoliņš "ziemas kreņģelīte; maza, īsa puķīte sarkaniem vai balganiem ziediem" Gr.-Sessau; "kumelīte" Bewern (vgl. auch den Familiennamen Ramuoliņš aus Kurl.). Beruht wohl gleich li. ramùlė od. ramùnė "Romei", poln. roman und r. ромашка auf dem lat. Pflanzennamen (chamaemelum) romanum, wobei es im Le. an amu(o)ls angeglichen ist.

Avots: ME III, 476, 477

rasmīgs

rasmîgs (li. rasmingas Lit. Mitt. V, 201), ergiebig, was gut und rasch gedeiht, wohl fortkommt, zunimmt U.: rasmīga veģetācija Dr. rasmīga dzīve BW. 3194 var. kur veiklīga māmuliņa, tur rasmīga mājas dzīve RKr. VIII, 30.

Avots: ME III, 479

raut

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

redele

redele,

1): sg. redele - auch Dunika, Grob., lw., Orellen, Rutzau;

3): auch (sg. redele ) Dunika, Rutzau;

4): auch (sg. redele ) Dunika, Iw., Rutzau; mēģināja ... kuģeniekiem uzkliegt, lai turuoties pie redelēm cieti Janš. Tie, kas uz ūdens 6. Nach Wiget Sitzungsber. d. gel. estn. Ges. 1927, S. 273, ist estn. redel ein echt fi.-ugr. Wort (auch finn. und wot.).

Avots: EH II, 362

redeļots

‡ redeļuots, = redeļaîns, mit einem Gitter versehen: aiz dzelzs redeļuota stikla durvīm A. Upītis Ģertr. 179.

Avots: EH II, 362

renstele

reñstele,

1): vai tu māvi ze̦lta stalli vai sudraba rensteliņu? BW. 28902, 1 var. (aus Iģene).

Avots: EH II, 366

revēt

II revêt U., = reffen : zēģeļus.

Avots: ME III, 515

režģine

režģine,

1) režģine Wessen, režģines Oknist n. Etn. I, 138, Nerft, režģene Bielenstein Holzb. 359, režgenes Sauken n. U., Illuxt, Oknist, ein
(aus Stricken Oknist) geflochtenes Behältnis, ein Tragkorb: viņš nesa lielas režģines salmu nuo rijas šķūņa Jauns.;

2) režģines (li. rezginės "von Bast geflochtene Sohlen")
Rutzau n. Etn. I, I05, = pastalas, vīzes.

Avots: ME III, 516

ridvags

ridvags, ein gewisser Teil (eine Holzstange) eines Wagens: kad jūdz divus zirgus, tad katrpus dīsteles vajaga sava zveņģeļa, pie kuŗa galiem piekabināt streņģes: abi zveņģeļi piekabināti pie gaŗāka kuoka - ridvaga jeb braka Rutzau n. Etn. II, 97. Nebst li. rydvoks "Hinterbracke am Wagen" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 164) woher ?

Avots: ME III, 523

rīkle

rĩkle (li. ryklė "rīkle" Miežinis),

1) der Rachen, die Gurgel, der Schlund, die Mundöffnung;
(fig.) die Stimme: Sprw. kas vilkam rīklē, tas vilkam vē̦de̦rā (von einem Gierigen, Gefrässigen). stāstītāja apklusa, it kâ sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap. rīklē gāzt U., durch die Gurgel jagen. rīkli plātīt U., ein grosses Maul haben. atplē̦sta rīkle, ein weit aufgesperrter Rachen LP. I, 145. ē̦dama rīkle, die Speiseröhre. rīkles mazgs U. od. rīkles gabals Lems. n. U., der Adamsapfel. pats skrien ve̦lnam rīklē (er setzt sich absichtlich der Gefahr aus) LP. IV, 138. mans staltais zirgs būs ve̦lnam rīklē (wird für immer verloren sein) VI, 1012. rīkļu rāvējs od. griezējs, ein rücksichtslos Habgieriger: viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos CTR. I, 14. viņš ir gatavs rīkļu griezējs. - pilnā rīklē kliegt, brēkt od. rīkli palaist LP. VII, 1295, aus vollem Halse schreien. Sprw.: uzkrīt zars - kliedz visā rīklē; uzkrīt uozuols - nesaka ne vārda. viņai laba rīkle, sie hat eine gute Stimme U. skaņa od. skaļa rīkle, eine laute, starke Stimme U. rīkle kâ ērģeles Etn. IV, 3;

2) die Netzkehle
Bielenstein Holzb. 671;

3) krāsns rīkle (gew.: kr. mute), die Öffnung des Ofens, der Ofenschlund;

4) rīklīte, ein Teil des Spinnrades, "caurums spārna dzelzī, pa kuru ve̦lkas dzija uz spuoli" Lasd. n. A. XI, 83, Gr.-Buschhof: dzijs . . . neiet reizēm lāga rīklītei cauri Vīt. 74. Zu rĩt.

Avots: ME III, 536, 537

riteņspole

riteņspuõle, eine Blume (Ritterspom?): ziedēja sīkruozītes, bišu krēsliņi, ... riteņspuoles un klinģerītes Jauns.

Avots: ME III, 533

rītišķe

rîtišķe 2 Nigr., rītiška, rītišks Kreis Dünaburg n. Konv.2 192, das Morgenfrūhstück: citi ē̦d rītišķi, bet tu guli RA. rītišķi viņiem atnesa... Avģene Veselis Tīrumu ļaudis. ne dienasvidus guļ, ne kādas garas rītišķes (keine lange Frühstückspause am Morgen) tur Janš. Paipala 56. nuorunājuši neiet rītiškās (bruokastīs) Austriņš M. Z. 96. Vgl. li. rýtiškas "dem Morgen angemessen".

Avots: ME III, 540, 541

rīvēt

II rīvêt, -êju, reffen U.: zēģeļus. Nebst estn. rīwima aus dem Germanischen.

Avots: ME III, 541

rublis

rublis, rubulis, verächtl. Demin. rublē̦ns,

1) der Rubel:
Sprw. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. rublis apaļš, - viņš rit. saimnieks izmaksāja algu cietuos, baltuos rubuļuos (in harten Silberrubeln) A. XX, 651. vairāk pa pieci, seši rublē̦ni mēnesī kalpuones negaun Janš. Dzimtene IV, 164. kas tas ir, - pus˙uotra simts rublē̦nu par tuo darbu! De̦glavs Rīga II, 1, 16;

2) scherzhaft: das Ehrenabzeichen, die Medaille:
uz krūtīm viņam bija ve̦se̦la rinda rubļu un krustu A. v. J. 1896, S. 357. ģenerālis piebrauc ar "guoda rubļiem" Aps. VII, 15. Nebst estn. rubl und li. rublis aus r. рубль dass.

Avots: ME III, 552

ružģēt

ružģêt: zur Bed. vgl. saružģêt (unter saružģelêt).

Avots: EH II, 386

sablisināt

sablisinât, tr., intensiv blinzeln: vinš sablisināja abas acis kâ tīģeris Latv. maz manāms acu sablisinājums A. v. J. 1896, S. 572.

Avots: ME III, 595

sabubināt

I sabubinât, Refl. -tiês: kungu zirgam nav ne˙kāda ... sabubināšanās ar zemnieku zirģeļiem Janš. Mežv. ļ. II, 168.

Avots: EH II, 398

sabūkšināt

‡ sabūkšinât "?": viņš sabūkšināja uz grīdas savus velteņa zābakus A. Upītis Ģertr. 357.

Avots: EH II, 399

sacietēt

saciêtêt, intr., hart werden, sich verhärten: kaļķis ar laiku sacietē JR. sniegs bez atkušņa nuosē̦stas un sacietē Stelp. sacietējusi āda, die Schwiele. sacietējuši augi Mazvērsitis Luopkuopība 3, 9. uzvandīja sacietējušuo zemi Upītis Sieviete 220. kad mandeles sacietējušas, tad šīs kakla vietas jāiesmērē ar driģeņu eļļu Etn. II, 162. Subst, saciêtẽjums, die Verhärtung: cilvē̦kam pie galvas un kakla dažreiz aug tāds sacietējums kâ trums Etn. IV, 52.

Avots: ME III, 604

sačurināties

sačurinâtiês, sačūrinâtiês, sich ducken, sich zusammenziehen: putns stāv sačurinājies, nedzied. viņa sēž klētī sačurinājusies A. Upītis. sēžu ... sačūrinājies zem seģenes A. v. J. 1899, S. 248.

Avots: ME II, 606

sadilt

sadilt, intr., (durch ständigen Gebrauch) sich zerreiben, völlig abgenutzt werden; (fig.) sich verkleinern, winzig resp. dünn, mager werden: Sprw. sadilis kâ īle̦ns. sadilušas dzirnaviņas BW. 8040. piekūst mans kumeliņš, sade̦l kaltas kamaniņas 18090. dziedāja, dziedāja, palika klusu: pietrūka dziesmiņu, sadila mēlīte 914. ruokas āda ir pret tuo vietu sadiluse Krišs Laksts 3. zēģele paspīdēja, sadila un izgaisa tālumā Skalbe. sadilst augums acīm re̦dzuot A. XX, 327.

Avots: ME II, 610

sadūmot

sadũmuôt, ‡ Refl. -tiês Kaugurciems, zu lange dem Rauch ausgesetzt sein: šuoreiz reņģes nav tik gardas, - dabūja ilgāk s. ("vairāk turē̦tas dūmuos nekâ siltumā").

Avots: EH XVI, 405

sadurt

sadur̃t, tr.,

1) zusammenstecken, zustecken:
seģeni uz vienu kamiesi sadurdami jeb sase̦gdami ar saktu Antrop. II, 67;

2) zusammenstecken, in Berührung bringen:
galvas kuopā sadurt Celm. māt[e] ar meitu kaktā sēda, kuopā galvas sadūrušas BW. 7723;

3) zerstechen:
gaisīgu miesu jau nevar nāvīgi sadurt Dünsb. Refl. -tiês,

1) in Berührung kommen, zusammenstossen, Brust gegen Brust zusammentreffen
Mag. XIII, 2, 42, in Zwiespalt geraten, scharmützeln Brasche: piesis izlietojams . . . kuģim ar kuģi saduŗuoties Konv. 2 455. dzīves pienākumi saduŗas kuopā Kundziņš Kronv. 66. kas tik ar tuo dzīvē kaut kâ sadūries Alm. Kaislību varā 130. kur vien tie saduŗuoties, tur bez ķildas neiztiekuot Kaudz. M. 48. viņš sadūrās ar skuolas valdi, kuŗa turējās pie ve̦cajām būšanām Latvju Tauta XI, 1, 40. Anna bijusi sadūrusēs ar se̦stuo bausli Upīte Medn. laiki 92;

2) sich zerstechen:
es iemetu asu dadzi savā guov[j]u laidarā, lai raganas sadūrās (Var.: padūrās, nuodūrās, uzdūrās), Jāņa nakti slaukt iedamas BW. 32472 var. Subst. sadur̂šana,

1) das Zusammenstecken, Zustecken;

2) das Zerstechen;
sadur̃šanâs,

1) die Berührung, der Zusammenstoss, das Scharmützel Brasche;

2) das Sichzerstechen;
sadũrums, die einmalige Tätigkeit des Zusammensteckens, Zerstechens; das Sichberühren, die Berührung: sadūruma vietas Konv. 2 888.

Avots: ME III, 617

sadzīt

I sadzīt, ‡

4) durch übermässige Arbeit erschöpfen:
taisīja ēst un kuopa luopus; tas viņu par daudz sadzina Frauenb. s. zirgu Auleja; ‡

5) anschwellen machen:
sadzīts vē̦dars Frauenb. pirms un pēc atnešanās telēm stipri sadze̦n tesmini Mahlup (ähnlich Ilsen); ‡

6) fest und hart werden machen:
lietus zemi cieti sadzinis Linden in Kurl.; ‡

7) eine Reihe von Objekten
dzīt: s. (= saar̂t 1) vagas Linden in Kurl., Saikava. kad dube̦ns ir iekšā, tad sadze̦n atkal visas stīpas cieti virsū, un spannis ir gatavs Iw. tuo būs mucā ielikt, tad mucu ar naglām s. Pas. IX, 303; eine gewisse Zeit hindurch treiben: mana merģele ... divi vasaras sadzina ganuos Janš. Dzimtene III, 124. Refl. -tiês, ‡

3) "sazagties un savesties" Seyershof: viņš jau ir sadzinies pasaul daudz tās mantas; ‡

4) s. kuopā Kaltenbr., die Herden zusammentreiben (von Hirten); die angespannten Pferde zusammenlenken:
arājiņi, e̦cē̦tāji sasadzina kalneņā Tdz. 49775; ‡

5) hineindringen (von vielen Subjekten)
Seyershof: čigāni tur sadzinušies iekšā; ‡

6) zusammengeweht werden:
starp ēŗbēģi un ... sē̦tu sadzinās ... augsti kupeņi Aps. Raksti I2, 110. ‡ Subst. sadzīšanās, das Zusammentreiben (von Nachbarherden): nuotiek ... sadzīšanās ar citu sē̦tu luopiem Janš. Līgava I, 358.

Avots: EH XVI, 406

saēst

saêst,

1) tr., zerbeissen, zernagen, zerfressen (auch vom Roste usw.):
suns saē̦d . . . dzelzi un tē̦raudu LP. IV, 52. izsviež naudu par tārpu saē̦stiem riekstiem Rainis. kaulu tube̦rkulōze, kuŗa atmiekšķē un saē̦d kaulu Tuberkulōze 3. ē̦dājs "saē̦d" saslimušuo vietu Konv. 2 765. pāris ābuoļu saē̦duši Janš. Bandavā I, 103. mācītājs...gribēja viņu vai ar acīm saēst De̦glavs Rīga II, 1, 49. tie saēda jaunā ideālista veselību Vēr. II, 864. grāmatas tev saēda visu dzīvi Stari I, 179;

2) viel essen:
daudz saēda, daudz sadzēra, maz darbiņa padarīja BW. 28490, 6. Refl. -tiês,

1) sich an etw. sattessen, sich voll-, anessen:
saēduos cūkas gaļas BW. 33551. saēdies nāves zâles LP. I, 32. kuo tu skraidi, kâ driģeņu saēdies? A. Upītis Dzim. 22. visi sēd kâ saplē̦sušies vai driģenes saē̦dušies R. Sk. II, 135;

2) in Streit geraten
U., sich verfeinden : draugi savā starpā saē̦dušies Ahs. viņa negribēja ar... māti saēsties A. v. J. 1901, S. 865.

Avots: ME III, 623

sagadīt

sagadît, ‡

2) "savest kuopā" Auleja, sich zufällig treffen machen:
dievs tuos tādus sagadīja salašus Auleja. kuŗš ve̦lns jums (Var.: jūs) sagadīja div[i] Almiņas panākšņuos Tdz. 59117. Refl. -tiês,

1): "ausgesagt:" ME. III, 623 zu verbessern in "ausgesagt):"; ‡

3) übereinstimmen:
liecība nesagadījās Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 129). ‡ Subst. sagadījums, das Zusammentreffen: aiz nelaimīgiem apstākļu sagadījumiem A. Upītis Ģertr. 168.

Avots: EH XVI, 407

šagalis

šagalis, ein alberner Mensch Smilten, draiska, āksts, juokuotājs, ģeķis PS., Drosth., Golg., Wolmarshof, trakulis, vieglprātiņš Mar., auša, karstgalvis Serbigal; ein schlaffer, furchtsamer Mensch. Etwa aus r. щóголь "ein Stutzer, Modenarr"?

Avots: ME IV, 1

sagodēt

saguodêt, tr.,

1) tüchtig bewirten:
kad panāksnieki taisās atpakaļ uz brūtes mājām, šī viņus vēl krietni saguodē RKr. XVI, 261;

2) auch saguodît, saguodinât, weglegen, wegräumen, zusammenraffen, einheimsen:
saguôdē 2 traukus! Ahs. labība nuo laukiem jau saguôdē̦ta 2 (saguôdināta 2 Dond., Sassm.) ebenda. kad tik neuznāktu lietus, dabūtu saguodēt (auch: saguodīt) jel tuo sienu Naud. aizgājis vagaram parunāt vīrus un zirgus, kuo lieluo kaudzi saguodēt LP. V, 231. kamē̦r lieluo naudas kaudzi saguodīja IV, 161. mežsargs saguodījis naudu un palicis bagāts vīrs VI, 226. ne˙viena trauka nav, kur kāpuostus saguodīt VI, 899;

3) viel rühmen:
saguôdē̦ta 2 mātes meita Dunika. Refl. saguodîtiês, sich ausschmücken, aufputzen: ir raibi saguodījies muodes ģeķu uzvalkā MWM. VI, 438.

Avots: ME II, 633, 634

sagrauzdēt

sagràuzdêt, tr., tüchtig rosten: sagrauzdē̦tās linu lupatās D. Kleinb. J. 63. mē̦slus cepis un grauzdējis, kamē̦r sagrauzdējis LP. VI, 150. driģenes sagrauzdē pirtī VII, 260. sagrauzdētu krupi Etn. IV, 69. kvēle sagrauzdēja dvēseli MWM. VIII, 312.

Avots: ME II, 628

sagriezt

II sagriêzt, ‡

2) zersägen
Kaltenbr., Saikava: jāņe̦m zāģeri, lai sagriež dēļuos Austriņš Raksti VII, 297; ‡

3) schneidend erreichen, erlangen, heraufbeschwören:
jaunas meitas nedrīkst maizi nuo kukuļa griezt, lai sev ve̦cu vīru nesagriež RKr. XIX, 101 (aus Planhof). Refl. -tiês: sagriezās (scil.: ziepju), cik galuodu bij vajadzīgs Jauns. B. gr. 3 II, 206.

Avots: EH XVI, 410

sagult

sagul˜t,

1): visi saguluši; krāc vien Auleja. platuo, milzīguo krāsni, kuŗā vajadzēja s. visaa maizes bagātībai Anna Dzilna 176. ruokas uz margām salicis, krūtīm sagulis, galvu nepagrieza atpakaļ A. Upītis Pirmā nakts 118. sirdī sagulst tāda smagme Ģertr. 217. dābuls sagulis Kaltenbr. smagi sagulst mieži ebenda. ve̦ca, sagūlusi klētiņa Pas. XIII, 255; ‡

2) sich stürzen auf (von mehreren Subjekten gesagt):
līdz kuo žīds parādās mūsu suņiem, tâ šie sagulst virsum kā vilki Saikava.

Avots: EH XVI, 411

sagumt

sagumt AP., intr., auch refl. -tiês, sich (zusammen)biegen Wid., sich senken, sich beugen, sich bücken, sinken : kārklu luoki sagumst N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411. tas neluocījās un nesaguma Blaum. viņa salīka un saguma pa˙visam Zalktis I, 21. viņa ar visu augumu saguma uz priekšu Duornas III, 1178. viņas augums saguma pie Juŗa krūtīm A. v. J. 1898, S.277. reizēm diriģents saguma pa˙visam maziņš Upītis Sieviete 47. tas veikli saguma pie zemes; un šāviens pārgāja pāri Latv. viņa pamazām sagumuse gultā Upītis Nemiers 69. viņa saguma dre̦bē̦dama uz krē̦sla Austr. Šveņķis sagumās atkal pār savu... cepeti Duomas I, 4.

Avots: ME II, 632, 633

sagumzāt

sagumzât, tr.,

1) zerknittern, verknüllen
Sissegal;

2) schnell, gierig aufessen
Erlaa: Refl. -tiês, misslingen: kad plācenis, kliņģeris ir sabuojājies u. t. t., tad saka - sagumzājies Erlaa.

Avots: ME II, 633

saite

saĩte Bl., PS., Karls., Līn., Iw., Tr., Wohlfahrt, C., sàite 2 Kl., Gr.Buschh., saĩta Bauske, sàita 2 Sussei n. FBR. VII, 140, Zajmuiža, Warkl:, saits (li. saĩtas "ryšỹs, kuriuo karves riša tvarte" in Dusetos; auch bei Būga Aist. Stud. 87) Manz., Ruj., Bewern, auch saitis Glück, das Band, die Fessel (auch fig.), die Schnur U. (saite): man pārtrūka brunčiem saite (Var.: aukla) BW. 382, 9 var. es savām telītēm ābuoliņa saiti (Var.: saitu, valgu) viju 28880, 1. saits (viņa mēles) tapa svabads Manz. Post. II, 203. citi ir... cietuši . . . saites un cietumu (Bande und Gefängnis) Glück Hebr. 11, 36. dievs . . . eņģeļus, kas apgrē̦kuojušies... nuodevis . . . saišiem (tumsības) (Ketten der Finsternis) II Petri 2, 4. pieminiet manu saišu (gedenket meiner Bande)! Koloss. 4, 18. sarāvis saites ar pagātni Vēr. I, 1411. viņa stāv saitē ar . . . mūžīgu dzīvību Kaudz. M. 57. ap dvēseli vijušās saites Vēr. I, 1038. - balss saites, die Stimmbänder. ce̦pures saite, die Hutschnur U. kakla saite, der Schlips, die Krawatte: apkaklīte un raiba kakla saite A. Upitis Ragana 5. nabas saitīte JR. VI, 22, der Nabelstrang. saišu audi, Bindgewebe MWM. IX, 420. zu sìet.

Avots: ME II, 637

sājš

sâjš:

1): s. ēdiens Marienhausen, Meselau, Oknist. (fig.) sāja (flau)
dūša Fehteln, Salisb., Sonnaxt. sāja sirds Mezküll. atģidies aizpļāpājies, kruodzinieks ... vainīgs sāji pasmaidīja A. Upītis Pirmā nakts 21;

2): s. piens Mezküll. kad grūtnēja guovs, tad pēdējais piens ir s. ("rūgts") Seyershof. dažām guovīm ir sājāks piens, dažām saldanāks AP. kazas piens ir s. AP., Mahlup, Mezküll. zirņu putra ir tāda kâ sāja AP. kad vanagzirņi ieviešas pie rudziem, tad ir sāja, tāda parūgta un tumša maize ebenda. kad ir auzas miltiem klāt, tad sāja ("sūrgana") karaša Ramkau. lielas pupas ir sājas AP. cukurs nebij dabūjams; dzēra tuo (= tēju) tâ˙pat sāju A. Upītis Ģertr. 268. sāja ("rūgta") mute Mezküll.

Avots: EH XVI, 469

sajūsmot

sajūsmuôt, ‡ Refl. -tiês, sich begeistern: autuors ... sajūsmuojās un deklamēja ... skaļi A. Upītis Ģertr. 208.

Avots: EH XVI, 414

sakalst

sakàlst, intr., vertrocknen, verdorren: Sprw. sakaltis kâ reņģe JK. II, 445, kâ dieva kuocinš RKr. VI, 142, kâ asaka 30. savītis, sakaltis kâ tabaka. sakalsti kâ kuoks! Br. 31, kâ purva niedre! ebenda 117. nuove̦lk ķēvei ādu un izklāj saulē, lai sakalst LP. IV, 79. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. bukam ragi sakaltuši (Var.: izkaltuši) BW. 30104 var. lai sakalta tautu dē̦ls, kâ sluotiņa sē̦tmalā 14087, 6 var. sakaltis vecītis A. XX, 211. viņa stāvs ir tik sīks un sakaltis JR. IV, 75. sakaltušās... guovis ierija tre̦knās guovis I Mos. 41,20. šiem sirds pa˙visam sakalstu Aps. III, 8. - sakalsta sē̦rga, die Schwindsucht Für. I (unter delt). sakal˜t, delt).

Avots: ME II, 644

saķibināt

saķibinât "likt saķerties": s. bē̦rnus ap kaklu. Refl. -tiês, sich verfangen, einander umfassen: naģes saķibinājušās Dunika. saķibt, intr., anhangen, kleben bleiben (von mehrern Subjekten): dadži saķibuši pie biksēm Dunika.

Avots: ME II, 663

saklauvēt

‡ saklaũvêt,

1) klopfend (mehrere) aufwecken
Dunika u. a.: s. puišus;

2) klopfend (klappernd) zusammenzählen (?):
skaitļus ... atzīmē̦dams savā blokā un pēc tam uz skaitāmiem kauliņiem saklauvē̦dams A. Upītis Ģertr. 69;

3) verprügeln (?):
dzirdēju klētī klauvējam; mūs[u] brālis tautu meitu saklauvēja Tdz. 47763.

Avots: EH XVI, 417

sakratīt

sakratît,

1): spieģelīt[i]s, pret kuo pinkas s. Tdz. 58425, 23; ‡

2) "sajaukt" Frauenb.: ar vācu vārdiem rīdzenjeki bij sakratījuši valuodu.

Avots: EH XVI, 419

sakraukšķināt

sakràukšķinât Jürg., sakraũkšinât Wolmarshof, krachend (etwas Hartes mit den Zähnen) zerbröckeln (tr.) od. verzehren: s. sausuo kliņģeri vienā minūtē.

Avots: ME II, 654

sakupis

II sakupis,

1) auch sakupies, gekrümmt, gebückt: cilvē̦ks sakupis un sarāvies savā cīņā dēļ nieciņa miera Vēr. Il, 903. Kliņģers brauca uz priekšu sakupies A. v. J. 1902, S. 324. vecītis sakupis jau D. 116. 60;

2) "gemästet":
apdziedam vī,ru bagātu, sakupušu un gre̦znu Gesangb. v. J. 1742,

Avots: ME II, 659

sakurkt

‡ II sakur̂kt 2 Dunika, (viele Eier) absetzen (laichen; von Fröschen): naģes šuogad daudz kurkuļu sakurkušas (salaidušas).

Avots: EH XVI, 421

salga

II salga U., = se̦lga, die Höhe des Meeres; salgas reņģes, die in grösseren Tiefen gefischten Strömlinge, Herbstströmlinge U.

Avots: ME II, 671

salielināt

saliẽlinât, vergrössern, übertreiben, aufbauschen: brīnum salielinātas ziņas par Stērģenieka... nuope̦lniem Jaunie mērn. laiki IV, 112.

Avots: ME II, 674

sāls

sā`ls: fem. i- Stamm - auch (mit à) Blieden, Ramkau, (mit à 2 ) Heidenfeld, (mit â 2 ) Siuxt, masc. i- Stamm - auch AP., (mit à 2 ) Fest., Liepna, Sonnaxt, (mit â 2 ) Orellen (nach BielU. in Livl. masculin, in Kurl. feminin), Demin. sâltiņa 2 Frauenb., sâltiņš 2 AP.; te tava s., maize BW. 18918, 4 var. balta kaza sāli pūta ... paliek s. iepūšļāts 26063. sāļa saujas Tdz. 58109. tis zemes s. Jauns. Raksti VIII, 374. asins (aseņu) s., das erste Salz, womit man zu salzendes Fleisch, Fische usw. leicht bestreut Salis: reņģes ķīķē, nuomazgā, tad iesāla aseņu sālī. es tik asins sāli vien uzkaisīju.

Avots: EH XVI, 470

samērot

samēruôt, ‡

2) einander (dat.) anpassen, (dem Masse nach) in Übereinstimmung bringen:
ar re̦snumā stingri samēruotām klūdziņām A. Upītis Ģertr. 371.

Avots: EH XVI, 430

samežģināt

samežģinât Wid., samežģît Wid., Wessen, samežģêt AP. n. U., durch Knoten unlösbar machen, verknoten, verschlingen: ieraudztja diegus samežģinātus Kra. Vīt. 33. Refl. -tiês, samežģerêtiês Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, sich verknoten, verschlingen, verwickeln (auch fig.): diegi samežģījušies. kājas samežģījušās, ka tikkuo nenuogāzuos pa trepēm zemē Dond. n. RKr. XVII, 50. Rauska ar samežģījušuos mēli runāja Vēr. II, 32.

Avots: ME II, 684

samūrēt

samũrêt, tr., zusammen-, zumauern: ķieģeļi jāsamūrē ļuoti uzmanīgi Gr. Būvm. 19. samūrēt plaisu sienā.

Avots: ME II, 691

sanda

sanda, ‡

2) Sand, Lehm im Meeresgrund
Kaugurciems: s. (mit añ) saē̦d tīklus. sandas reņģe dzīvuo sandā.

Avots: EH XVI, 433

sanda

sanda, das trübe Wasser der Flüsse im Frühling Bramberģe n. Etn. II, 17. Aus liv. saṅgd (vgl. estn. sondune) "trübe".

Avots: ME II, 692

sāpināt

sâpinât, Refl. -tiês: kas visu mūžu sāpinājušies aiz šīm dievišķīgajām būtnēm A. Upītis Ģertr. 11.

Avots: EH XVI, 472

sapīt

sapît, tr.,

1) zusammenflechten:
matus, vaiņagu. galvu sapīt BW: III, 1, 21. Adams un Ieva sapina vīģes kuoka lapas un darīja sev priekšautus I Mos. 3, 6;

2) (mit Hilfe der Fussfesseln) anbinden, fesseln:
sapinuši zirgus LP. VII, 75. Sprw.: nemāk ne cūkas sapīt;

3) verzwicken, verschlingen, verpinkern:
pats ar visiem vāģiem un zirgu sapīts un satīstīts kārklu krūmā Etn. III, 109. Refl. -tiês,

1) (für) sich (zusammen) flechten:
sapinuos gludu galvu BW. 14088, 1 var.;

2) sich verzwicken, verhaspeln, verwickeln, verpinkern:
raibaļa sapinusēs savā valgā A. XX, 305. sapīsies kūmas tavas kâ vistiņas pakulās BW. 1527. vedējiņi sabraukuši pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķi griezt, tik pinkās sapinās BW. 17211. - (fig.) viltnieks, nevarē̦dams mēles uzrādīt, pats sapinās LP: IV, 54;

3) fig., sich zusammentun, sich verbinden:
kad nu Izraels ar Bual - Peoru sapinas (maukuojas) IV Mos. 25, 3. ka jūs visi pret man[i] sapinušies (dass ihr euch alle verbunden habt gegen mich) Glück I Sam. 22, 8.

Avots: ME II, 700

sarains

saraîns,

1) borstig:
saraina bārda Saul. III, 68. sarains dadzis Vēr. II, 930. zirģelis iecirta sarainuo purnu... krūtīs I, 769;

2) = staraîns, Strahlen werfend U.: sarains mēnesis; saraina saule VL. n. U.

Avots: ME II, 711

saražģēt

saražģêt Manz. Lett., U., saražģināt Glück, saražģe̦nāt Manz. Lett., tr., verwikketn, verwirren: viņa duomas nesaražģinādami (verwirret die Gewissen nicht) Glück Röm. 14, 1.

Avots: ME II, 714

sarežģis

‡ sarežģis, = sarežģe: apstākļu s. Lēmanis Tālais rīts 101.

Avots: EH XVI, 442

sarivēt

sarivêt zēģeļus U., die Segel reffen.

Avots: ME II, 718

sārtens

sā`rte̦ns (unter sā`rtans): sārte̦nās zeķēs tē̦rptās kājas A. Upītis Ģertr. 68. sārte̦nuo spīdumu Pirmā nakts 362. mirguojumu luogā sašķēla s. uzdzirkstījums Veselis Dienas krusts 7.

Avots: EH XVI, 472

sārtināt

sārtinât: sejā zem sārtinājuma un baltuojuma ... pē̦das nuo citreizējā daiļuma A. Upītis Ģertr. 168.

Avots: EH XVI, 472

sārtot

I sārtuot "scherzen" L. ("in ihren ziņģes bräuchlich").

Avots: ME III, 808

sašautrēt

sašautrēt, aufstecken: s. reņģes žāvējuot uz šautrām Rig. Strand.

Avots: ME III, 754

sasegt

sasegt, tr.,

1) zudecken:
bē̦rnu; gultu; trauku;

2) (auf)decken
(auf mehrere Objekte bezogen): sasegt gultai vairākas se̦gas;

3) zusammenheften:
seģeni uz vienu kamiesi sadurdami jeb sase̦gdami ar saktu Antrōp. II, 67. Refl. -tiês, sich zudecken, sich einhüllen: sasegties ar drānām Grünh. sievieši bija krietni sase̦gušies BW. III, 1, 19.

Avots: ME III, 728

sasēst(ies)

sasêst(iês),

1): Ģe̦rtrūde ar krustmāti sasēda virtuvē šūt A. Upītis Ģertr. 144; ‡

2) sich senken (von trockenen Stoffen) und fester (dichter) werden:
siens ir sasēdis Linden in Kurl. nuopļautās ... pļavas ar ... vēl nesasē̦dušām kaudzēm A. Upītis Pirmā nakts 138. ar mīkstuo laiku sniegs ir krietni sasēdies Seyershof. (stirāji) nesasēdās tik ātri Jauns. B. grm. 3 I, 20.

Avots: EH XVI, 446

saskaldīt

saskalˆdît, tr., zerspalten; zerlegen, zerkleinern: malku. akmentiņu saskaldīju BW. 13635, 5. fermenti... spēj citas organiskas vielas... saskaldīt un pārvērst Vēr. II, 215, salas, kas saskalda upi atte̦kās Apsk. v. J. 1905, S. 111. - naudu saskaldīt, gross Geld in kleines umwechseln Biel. n. U. Refl. -tiês, sich zerspalten, sich zerlegen, sich zerkleinern: zemes īpašumi saskaldās A. XX, 17. par latviešu intelliģences saskaldīšanuos Vēr. 1, 1418.

Avots: ME III, 731

saslapēt

saslapêt Wid., Dr., tr., saslapinât, nass machen, benetzen, durchnässen: akmeņus vajaga labi saslapēt Būvmācība 37. Lietus pa˙visam saslapējis manus papīrus, meine Papiere sind ganz beregnet Dr. saslapināts dvielis Straut. Vesel. 48. saslapināt ūdenī Konv. 2 1816. jāuzskatās, ka ķieģelus pienācīgi saslapinātu Būvmācība 19. Refl. -tiês, durchnässt werden: jūsu drēbes ir saslapējušās Apsk. v. J. 1905, S. 335. tiklīdz (sc.: tītari) dabūjuši saslapināties, tad nuosprāguši LP. VII, 473.

Avots: ME III, 735, 736

sasmiet

sasmiêt, Refl. -tiês: auflachen: eņģelis, taidu bildi re̦dzē̦dams, sasasmēja Pas. X, 101.

Avots: EH XVI, 449

sastats

‡ *sastats* (od. *sastata?), die Zusammenstellung (?): nenuoteiktību vārdu izvēlē un sastatā A. Upītis Ģertr. 147.

Avots: EH XVI, 451

sastrīķēt

sastrĩķêt,

1) = sašvīkât Gr.-Buschhof;

2) mit dem
strīķis (mehrere Sensen) schärfen: s. visas izkaptis Golg.;

3) am Rande glatt abhobeln:
s. dēļus salīmēšanai Salis;

4) glatt abstreiche(l)n (mehreres):
s. ķieģeļus Zögenhof.

Avots: ME III, 749

sasvarot

‡ sasvaruôt, ins Gleichgewicht bringen, stabilisieren: vārīgi sasvaruots institūts A. Upītis Ģertr. 213. Refl. -tiês, = sasvārstîtiês: ratiem stiprāk sasvaruojuoties, uztrūkāmies nuo miega (aus einem Manuskript).

Avots: EH XVI, 452

sasvīksnāt

sasvīksnât, zerkratzen A. Niedra Fiziskā ģeografija.

Avots: ME III, 753

sauja

saũja (li. sáuja "eine Handvoll") Lautb., PS., Drosth., Dunika, Jürg., Siuxt, Kursiten, Grünh., Līn., Iw., Dond., AP., Glück, U., BW. 23986, 24840, 25923, sàuja 2 KL, Prl., Lis., Bers., Golg., Schwanb., Selsau, Laud., Friedrichswald, saũv[a] Schlehk, Suhrs n. FBR. VII, 42, sàuva 2 Eversmuiža n. FBR. VI, 37, sauve Warkl.,

1) die hohle Hand, die innere Hand
U.: salasīju saviņā (für: sauviņā; Var.: saujiņā) savas gaudas asariņas BW. 26861, 2. saujā iesist, die Hand (zum Gruss) reichen: nāc un iesit viņai saujā! Kaudz. M. 17. sit saujiņā! zu Kindern gesprochen: gib ein Patschhändchenl U.;

2) eine Handvoll
U.: sauja miltu, zirņu Dond. rīkšču sauja Biel. 801, ein Rutenbündel. es tev devu tīr[u] auziņu, ne sauvām mērīdams (d. h. ohne Mass, zum Überfluss) BW. 29995, 2. ze̦lta sauvi pagrābuse 31435, 2. intelliģences Latgalē bija vēl maza sauvīte L. W. 1921, No 46, 21. linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos (saujās); saujām (Flachsbündel) tiek galviņas... nuocirstas Plutte 101. Nach Bezzenberger BB. II, 157 und XXIII, 305 zu slav. sujь "vānus" (urspr.: "hohl"). Anders Petersson Zwei sprachl. Aufs. 65 f. und W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1918, S. 770 f.

Avots: ME III, 771

sauss

sàuss: sausa (geräuchert) reņģe Strasden. sausā ("sausi nuovārīta") gaļa Lis., Salzfleisch. sausais vējš Siuxt n. BielU., Ostwind, der Dürre bringt. sausa (eine nicht milchende) guovs Ceļi III, 65. Subst. sàusums,

1): s. aptveŗ mūsu zemi Lubn. n. BielU. izgāja lieli sausumi, ... un ļaudis ciete badu Pas. X, 51;

2): auch (mit aû 2 ) Seyershof.

Avots: EH XVI, 461

savēlēt

savẽlêt, (mehrere) wählen: kommisijā savē̦lē̦ti ve̦ci ģe̦ne̦rāļi Austriņš K. Glūns 26.

Avots: ME III, 786

sažēlot

‡ sažẽ̦luôt, sich erbarmen (mit dem Obj. im Akk.): tas var s. vai visu pasauli Kaudz. Izjurieši 127. Refl. -tiês (s. ME. III, 799), ‡

3) = sažēlêt: reizu reizēm pablenzu, vai viņa sažē̦luojas A. Upītis Ģertr. 304.

Avots: EH XVI, 468

sazviegt(ies)

sazviegt(iês): kungu zirgam nav ne˙kāda sazviegšanās ... ar zemnieku zirģeļiem Janš. Mežv. ļ. II, 168.

Avots: EH XVI, 468

sec

sec U., Präposition (veraltet) mit dem Akk., neben, enttang: sec viju, neben dem Zaun vorbei St. ķēniņš ... vede ... lēģeri ... sec ... ceļu Glück I Makk. 6, 33. sec avju kūti Adolphi 244. Zu sekt; vgl. Le. Gr. § 571.

Avots: ME III, 810

selga

I se̦l˜ga Dond., Lautb.,

1) die Höhe des Meeres (in Peterskapelle auf 5 Faden Tiefe)
U., Nogallen, Taubenhof (se̦lˆga 2 ); eine tiefe Stelle im Wasser überhaupt Lubn.: le̦dus aizgājis se̦lgā Taubenhof. kuģis ir tālu se̦lgā augšā ebenda. vējš pūš nuo se̦lgas Rig. Strand, tūliņ jūŗas se̦lgā atraisījuši pirmuo me̦zglu LP. V, 85. pa naktīm izmetām ap se̦igām luošus Lubn. Sprw.: met se̦lgā, met ravē, - kâ tukšs, tâ tukšs! - se̦lgas reņģes Karls., die in grösseren. Tiefen gefischten Strömlinge, Herbstströmlinge U.;

2) eine niedrig gelegene, feuchte und fruchtbare Stelle:
se̦lgā siens vai vāls uz vāla! Aus liv. sālga "Rücken" (vgl. estn. mere sel'g "Höhe des Meeres"), s. Thomsen Beröringer 278 f.

Avots: ME III, 816

siers

I siẽrs,

1) der Käse:
sieru siet, einen Käse machen (nämlich den, wobei die Masse in ein Tuch gebunden wird) U., Mag. XIII, 3; 67; sierus taisīt, Knappkäse machen Mag. XIII, 3, 67. pienu silda, sieru sēja (Var.: dara ) BW. 32308. dzīvuot kâ siers pienā, in Reichtum und Freuden leben: kalps palika par bagātu vīru un dzīvuoja kâ siers pienā Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni);

2) Gallerte, Sülzfleisch
Nitau, Mahlup; galvas siers, Kopfkäse;

3) skudru siers (acc. sieri Etn. II, 55) "?": pret visādām slimībām arī de̦ruot skudru pūļuos atruodamais skudru siers Etn. IV, 118;

4) sieri, der essbare Teil (die Köpchen) von Spargeln:
sparģeļu kāpuosti duod lietuojamās galviņas jeb "sierus" tikai uotrā gadā Konv. 2 3967;

5) bē̦rza siers (sieriņi), Prügel (euphemistisch):
vai tad . . . pirmā reize peŗama vai? diezgan viņš ir tā bē̦rza siera ēdis Latv. tagad ar "bē̦rza sieriņiem" pamieluo tik tādus . . . gājējus Etn. III, 172;

6) kaķu sieri, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.)
RKr. II, 74; kazu sieriņš, capsella bursa pastoris Mönch. Dobl. n. RKr. III, 69. Wohl Umbildung eines *sūr(i)s (vgl. li. súris, slav. syrъ dass.) nach sìet, vgl. die häufige Verbindung sieru siet. Entlehnung aus poln. sér ist schon wegen liv. søira, für das nur das Le. resp. das Kurische die Quelle sein kann, ganz unwahrscheinlich.

Avots: ME III, 859

sietaine

sietaine, ‡

3) "krustām šķē̦rsām strīpuota seģene" A.-Ottenhof.

Avots: EH II, 495

sīga

sīga,

1) sĩga Karls., Deg., C., Salis, sīga U., RKr. IX, 93; Bielenstein Holzb. 653, sìga2 Lis., Golg., Warkl., Saikava, sīģe U., der Schnäpel, Ssig (coregonus lavaretus L.);

2) die Trappe
L., St., Elv., V.; "Falke" Manz. Lettus und Phraseol. cap. VIII. In der Bed. 1 - man beachte das Schwanken im Wurzelauslaut zwischen g (sīga) und k (sīka, li. sykis) - wohl entlehnt, sei es (nach Thomsen Beröringer 279) aus dem Finnischen, sei es (nach Solmsen KZ. XXXVIII, 144) aus r. сигъ.

Avots: ME III, 851

sijāt

sijât

3): auch Frauenb.; smalks lietus sijā kâ ar astru sietu Linden in Kurl.; ‡

4) = sijâtiês 2: uodi sijā ("fliegen hin und her") KatrE. saulainā dienā gaiss sijā Linden in Kurl.; ‡

5) "?": dzi, kâ pa jumtu sijā (vom Graupeln?)!
laikam atkal snieģelis uznācis Veldre Dižmnüa 10. Refl. -tiês,

1): graudi sijājušies uz apakšu Pas. IX, 513. sijājās (od. zur Bed. 2?) migla kâ putekļi un mūsu drēbes pārklāja ar rasu Jauns. Raksti IV, 376;

2): kāvi sijājas ar vēju, - iet nuo vienas puses uz uotru Salis. vaiņagi, kuruos bronzas zvārguļi un važiņas sijāt sijajās Vindedze 18. (fig.) iesaucās balsī, kuŗā sijājās žē̦lums un dusmas Daugava 1934, S. 499;

2): auch (von Mücken und Bienen)
Segew.; ‡

3) gesiebt werden
(?): miltu sietiņi, kas sijājās uz svē̦tkiem, lai iznāktu smalkāka maize Straumēni 3 30.

Avots: EH II, 485

sikt

sikt, prs. sìeku (li. senkù "senke mich") od. sìk(st)u (sîkstu 2 Dond., sikstu Lis., sîku 2 Gr.-Essern), prt. siku, versiegen, fallen (vom Wasser) Brasche, vertrocknen: viļņi līdz pamatiem sīk Zeif. III, 2, 115. naudas krājums . . . sikdams sika De̦glavs Rīga II, l, 362. spējas sikušas Rainis Vēja n. I. 41. spē̦ki tam siek Vēr. II, 1118. griba siek Stari II, 930. līdz asaras man sīk Ģetes dzejas 51. Vgl. dazu Le. Gr. 575 f.

Avots: ME III, 837, 838

sirmots

‡ sir̃muots, = sir̃mgans (?): (nuogāztai priedei) re̦zgalis ... aiz ve̦cuma sirmuoti pe̦lē̦ks A. Upītis Ģertr. 371.

Avots: EH II, 489

skamba

skam̃ba Jürg., C., skàmba 2 Mar. n. RKr. XVlI, 114, Warkl., N.-Rosen, Schwanb., Odensee, Kokn., ein (grosser) Splitter, Holzspan Oppek. n. U., N.-Rosen, Alswig, Mar., Schwanb., Laud., Erlaa; ein Splitter überhaupt, ein Bruchstück: kuokam skambas vien grìežas Vīt. 35. akmens skambas Jürg. ar ied,gtu skalu skambiņu Vīt. 74. pē̦rkuonis saspēris kuoku skambu skambās ebenda. asas stikla skambas Upītis Sieviete 241. plaukstas lieluma . . . spuoguļa skambā skatīdamies Veselis Tīrumu ļaudis. ķieģeļu skambas Druva I, 40. klinšu skambas līdzi veļas Skuola III, 226. Nach Leskien (mit?) Nom. 590 (nebst šķembele) zu šķĩt (s. dies). Diese Zusammenstellung wäre möglich bei der Annahme, dass -nb- hier noch vor dem Schwund des tautosyltabischen n zu mb geworden ist; in Formen wie tùopu < *tanpō kann sich n vor dem Labial länger gehalten haben, weil daneben Formen wie *randō > rùodu u. a. waren.

Avots: ME III, 870

skanēt

skanêt: III p. prs. skaņ Višķi n. Ceļi IX, 389; ērģeles ir ... jaukāki skaņamas (= skanuošas) Latv. Av. 1843, No 5.

Avots: EH II, 500

skāteris

skāteris, skāters U., Spr., Demin. skāterītis, ein Rock U.; ein weisses, leinenes Umlegetuch RA., (mit ã ) N.-Bartau; eine Tischdecke (auch skāterte) Spr.: tēvs gribēja striķu vīt, māte pūra skāterīšus BW. 1168. krustis kāršu skāterīti (Var.: skārtelīšus, dvieli) 15840, 9 var. šķērsu pār kamiesi balts linu skãteris Janš. Dzimtene V, 11. baltuo seģeni jeb skāteri 57. Nebst oder durch li. skõtertė "Tischtuch" aus r. "скатерть" "Tischtuch".

Avots: ME II, 881

skaudēt

skàudêt 2 Kr. (li. skaudė´ti "wehe tun" ), -u, -ẽju St., U., skàudît 2 Warkl., neiden, missgünstig sein (mit dem Nebenbegriff des Schadens) U.: es biju viņu tik skaistu darījis . . ., ka visi kuoki . . . viņu skaudēja Glück Ezech. 31, 9. ve̦cuotē̦vi skaudīja un pārdeve Jāzepu (die Erzväter neideten Joseph) Apostelgesch. 7, 9. tie skaudīja Muozu lēģerī (sie empörten sich wider Moses) Psalm 106, 16.

Avots: ME III, 875

skauģis

skàuģis: nevar s. pāri tapt (žuogam) BW. 3712; fem. skauģe BW. 28321 var.; "ein Zauberer" (mit aû 2 ) Frauenb.

Avots: EH II, 503

šķērseniski

šķērseniski: auch (mit êr 2 ) Iw.; ietves bij aple̦duojušas slide̦nas, - zābaki gāja š. vien A. Upītis Ģertr. 144.

Avots: EH II, 634

šķērsis

šķḕrsis, ein Querholz U.; das Querholz am Wagen Dond., Wandsen; ein Schlagbaum U.; die Leitersprosse Dr.; = pamina Bielenstein Holzb. 260; das Joch, der Tragbalken an Brücken Brasche; ein Kreuzband U.; ein RiegeI U.; ein Hindernis U.; ein hindernd Dazwischentretender: šķērši vis sapuvuši, die Querhölzer sind ganz verfaulet Manz. luoga šķērsis Duomas I, 686. divjūgu ratiem priekšā šķērsis, pie kā piestiprina zveņģeles Wandsen. Kūlaszaķis saķēra durvju vienu šķērsi Janš. Dzimtene 2 II, 307. pie vārtiem piebraukuši, tie atrada aizliktu priekšā šķērsi BW. III, 1, S. 15. šķērsi atšauj RKr. XVI, 169. zaldāts aiztaisa durvis lielu šķērsi LP. VII, 88. likt šķērsi ceļā Aus. I, 4. kad luokuot dzija nuoskrej nuost nuo kruķīša, tad tā dzija tiek nuosaukta par šķērsi Grünh. tas ir dažam garam bijis šķērsis Lautb. Vidv. II, 24. Miķelis savai (sievai) nedur ne nagus klāt, un tā tad arī ir tāda kâ šķērsis Janš. Dzimtene 2 III, 188. - Plur. šķḕrši, die wagerechten Querhölzer am Webstuhl Bielenstein Holzb. 398; Querhölzer an der Egge 488; die über die Bodenbretter eines Flachbootes genagelten Hölzer 618; die Bindebalken, die je ein Sparrenpaar in halber Höhe verbinden 27; eine grosse, von der Decke bis zur Diele reichende Garnwinde U., Mag. XlII, 2, 58; der Scherrahmen Bielenstein Holzb. 393; spanische Reiter U.

Avots: ME IV, 36

šķērst

šķḕ̦rst (li. skersti "stechend schlachten") Neuenb., Wolm., (mit ḕr 2 ) Kl., Prl., (mit êr 2 ) Bl., Dunika, lw., Līn., šķḕržu, šķḕrdu,

1) spalten, voneinanderhauen
U.; aufschneiden U. (bes. geschlachtete Tiere), sezieren Brasche, Wessen; teilen U.: šķē̦rstu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var. šķē̦rstas nāsis... kâ jēģeŗa kumeļam 20280, 10 var. guovi šķērst Dunika. sāka zaķi šķērst pusdienas tiesai LP. V, 293. zivis šķērsi Izglītība v. J. 1910, S. 645; šķēržamais, das Pflugmesser am Rasenpflug Fest.;

2) verschwenden
St., U. Refl. -tiês,

1) sich ritzen, aufschlitzen, schneiden, stechen
U.: adatiņu klē̦vu daru..., izkaptiņu jumtu jūmu, lai dūrās, lai šķērdēs manu guovju skaudējiņa BW. 32477, 5;

2) sich verwirren
Bergm. n. U. Nebst šķērdele I und skārdīt I, li. skérdėti "platzen", suskir̃dęs "aufgesprungen", r. скородá "Egge" zu ae. sceort "kurz", mhd. scherze "abgeschnittenes Stück" u. a. (s. Trautmann Wrtb. 265 f., Walde Vrgl. Wrtb, II, 579 f., Persson Beitr. 863), resp. (wenn eine Wurzel skerdhzugrunde liegt) zu an. skarđr "verstümmelt", skarđ "Einschnitt", and. skard "zerhauen", afries. skerd "Scharte" u. a. (s. Zupitza Germ. Gut. 155).

Kļūdu labojums:
Iw., Lin. = Iw., Līn.

Avots: ME IV, 37

šķeteris

šķeteris,

1) s. šķetere;

2) jem., der etwas falsch macht, verwirrt
Pilda. šķeteriêns, das beendete Zwirnen, das Gezwirnte: (lūkuoties) savas austas zēģelītes, linu šķiedru šķeterienu BW. 30947 var.

Avots: ME IV, 30

šķiedra

šķiêdra (li. skiedrà "Span") AP., Kl., Lös. (die Holzfaser, im Gegensatz zu šķiêzna, Flachsfaser), Neuenb., Serbigal, Wolm., šķiêdra 2 Iw., Ruj., šķiedra U., šķiêdre Preili, šķiêdrs 2 Bershof, Bl. ("Flachsstengel"), Dond., Kabillen, Nigr., Plur. šķiêdri 2 Līn., šķiedri U., šķiedris, der Harl, (šķiedra Grünw.) Flachsstengel; die Flachsfaser, Faser überhaupt U.: māmiņ[a] auda zēģelīti linu šķiedres lasīdama BW. 30945. plūc, māsiņa, lasi šķiedrus! 28475. nuo viena liniņa deviņi šķiedri, nuo viena šķiedrīša deviņas spuoles 6897. es ar vienu šķiedri aptē̦rptu visu ķēnesti Pas. IV, 374 (aus Lixna). ne̦rvu šķiedra Vēr. II, 406. mēnešmaliņa kaisīja vieglas gaismas šķiedras A. Brigader. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 51

šķiesna

šķiêsna Kr., U., šķiesne Mag. IV, 2, 142, Demin. šķiesnīte V. Egl. JR. IV, 30, der feine Faden, der sich vom Flachs abteilen lässt, die Flachsfaser; eine Faser überhaupt; eine Stsähne;"eine Handvoll gekämmten Flachses" (mit iê 2 ) Bauske: vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai! BW. 6966 (ähnlich: 25236, 7). māte auda zēģelīti linu šķiesnas (Var.: šķiedras) lasīdama 30871. meitiņām... šķiesnas (Var.: linu šķiedras) vien plivināja 12240, 1 var. laiviņas ze̦lta šķiesnam rakstītām zēģelēm Skalbe. jūk matu šķiesnas Plūd. Vēr. v. J. 1904, S. 547. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 53

šķiets

šķiêts 2 (li. skiẽtas "Querbalken bei der Egge; Leinweberblatt", serb. štît, air. scíath "Schild") Iw., Līn.,

1) šķìets Drosth., PS., (mit ìe 2 ) Gr. - Buschh., Kl., Kr., Kreuzb., Lis., Meiran, Ohselshof, Saikava, Sessw., Warkh., Warkl., (mit iê 2 ) Arrasch, Bauske, Bl., Dond., Dunika, Jürg., Tr., Plur. šķìeti C., der Weberkamm
Elv., U., Bielenstein Holzb. 401, 410, Adsel, Bers., Grobin, Lubn., Nerft, Selb.: man jāauž kre̦klu drēbe, bet šķieta nav tāda, kurā aust Selb. pamāte viņu sūtīja pēc šķieta aude̦klam Saul. III, 187; Demin. šķietiņš, der Kamm bei der Bandweberei Bielenstein Holzb. 418: šķietiņš prievietu aušanai RKr. XVI, 161;

2) = braukts, das Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses Lubn.;

3) šķiêts 2 Dond., Wandsen, das Querholz vorn am Zweispännerwagen, woran die Schwengel angebracht werden:
šķiets uzniedē̦ts ar divām niedēm priekšā uz šķēri; katrā galā viņam iekabināts... zveņģelis RKr. XVII, 37. zirgus sajūguši kuopā; mūs[u] zirgs ilksīs, Brammanīšu - piejūgts šķietā blakus Janš. Bandavā I, 27;

4) e̦nkura šķiets, der Ankerbalken
L., Bergm. n. U., Mag. II, 3, 119, Adiamünde, Kaltene, Nogallen, (mit iê 2 ) Salis;

5) "?": krē̦slu iepītnes šķieti Konv. 1 185; šķiêti 2 Bauske "ve̦lki, me̦ti";

6) Ried, Riet
V. Wenigstens in den Bedd. 1 - 4 nebst šķieta I zu apr. scaytan "Schild", an. skīđ "Scheit", skeiđ "Weberkamm", and. skēth "Unterschied", g. skaidan, ahd. scidōn "scheiden" mhd. schīten "spalten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 5431, s. Zubatý AfsIPh. XVI, 414 f., Trautmann Wrtb. 264, Būga KSn. I, 282.

Avots: ME IV, 54

šķinda

šķinda:* (acc. plur.) kaŗuošu šķindas A. Upītis Ģertr. 119.

Avots: EH II, 636

šķinst

*šķinst: virtuvē šķinda tukšās ... pudeles A. Upītis Ģertr. 34.

Avots: EH II, 636

šķirot

šķiruôt, einteilen, sortieren: sievietes siļķes šķiruo Norv. 121. viņš, kâ re̦dzams, daudz nešķiruo (er ist nicht wählerisch) Vēr. I, 1081. sukā vai šķiruo matus Konv. 2 1706. Refl. -tiês, sich absondern, abteilen, sich schichten. - Subst. šķiruôšana, das Einteilen; das Sortieren: dažādu darbības veidu šķiruošana Vēr. II, 162; šķiruôšanâs, das Sichabsondern, Sichentzweien: šķiruošanās dažudažādās kārtās A. v. J. 1900, S. 470. intelliģencē... radusies šķiruošanās Vēr. II, 894.

Avots: ME IV, 46

skotiņš

skuõtiņš Markgrafen, St., U., Spr., Etn. II, 107, skuote Lasd., (mit uõ) N.Bartau, das Seil, womit das entfaltete Segel befestigt wird: zēģelīte plikšķē̦dama pluosījās un rakstīja ar skuotiņu fantastiskus līkumus ūdenī Stari I, 44. Nebst estn. kōt "Schote (am Segel)" aus nd. schot(e) "Segelleine".

Avots: ME III, 911

skrēdāt

skrē̦dât, -ãju,

1) skrè̦dât C., Jürg., Arrasch, Serben, AP., skrẽ̦dât Serbigal, Smilten, Schujen, PS., skrè̦dât 2 Lis., Schwanb., Bolwen, Golg., Alswig, Adleenen, Selsau, Druw., Mar., platzen: viņam ruokas skrē̦dā Mar. n. RKr. XV, 135, Plm. n. RKr. XVII, 77. kliņģerīši skrē̦dāja knikšķē̦dami Druva I, 659;

2) dröhnen, knattern
Wid. In der Bed. 1 nebst skrēda I wohl zu mnd. schrâden "abschneiden".

Avots: ME III, 891

skrūvēt

skrũvêt,

3): putzen
Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) sich putzen
Saikava: sāk pie spieģeļa s.:

2) "?": skrulliski viļņi tad uz apakšu skrūvējās dzīlē Dünsb. Od. 150.

Avots: EH II, 513

skujeniski

‡ skujeniski AP., tannenreisartig: ķieģeļu kulam ķieģeļus Iiek s.

Avots: EH II, 515

skumdināt

skum̃dinât: auch Kegeln, (mit ùm ) N.-Peb., (mit um̂ 2 ) Dobl. ‡ Refl. -tiês, sich betrüben: kāpēc tad niknuojies un skumdinājies? A. Upītis Ģertr.305.

Avots: EH II, 515

slēģis

II slēģis U., slēģe U., gew. der Plur. slêģi Wolm., Ruj., Salis, Serbigal, AP., slèģi 2 Lös., Nerft, die Fensterladen. Wohl aus mnd. släge "zum Verschliessen, Sperren Dienendes".

Avots: ME III, 928

sleņģēt

sleņģêt,

1) (die Fensterladen) schliessen
Wid.;

2) an einem neuen Gebäude die sleņģes. anbringen (mit eñ) Salis.

Avots: ME III, 926

sleņģis

I sleņ̃ģis Līn., Iw., Karls., slèņģis 2 Mar. n. Rkr. XVII, 130, sleņģis U., sleñģe C., B1., U., gew. der Plut. sleņģi, slenģes, Fenster- u. Türpfosten U., Gerüste U., Fensterrahmen Dr., Fensterkreuz Mar., Schlengen U., Fensterladen Wend. n. U., Karls., (sleñģis) Libau: luogu un durvju sleņģes Būvmācība 75. galdnieks ielika luogam jaunus sleņģus Mar. šim luogam sapuvis sleņģis, juo viņa vairs nevar aiztaisīt ebenda. . . . luodziņu, kuŗam gar satrunējušiem sleņģiem bija aizbāztas lupatas A. XX, 642. Nebst estn. lerig "Schlenge" aus mnd. slenge "Einfassung".

Avots: ME III, 926

slēpša

‡ slēpša, comm., jem., der sich versteckt hält: slēpšas pieplaka pašai zemei A. Upītis Laikmetu griežos II, 32. tāds intrigants un s. Ģertr. 369.

Avots: EH II, 525

slīcināt

slìcinât Wolm. u. a., slîcinât 2 Salis, slĩcinât Karls., tr., fakt., ertränken, im Wasser untergehen machen: sakās mani sveši ļaud[i]s ūdenī slīcināt BW. 137031, 3. ābel[e]s kuoka laivu taisu, slīcin[u] savu lĩgaviņu 26805. grib dieviņš šuo zemīti ar ūdeni slīcināt 33669. - (fig.) vīrs aizskrēja ... dūšu slīcināt (sich betrinken) uz ... kruoģeli R. Sk. II, 129. Refl. -tiês, sich ertränken. Zu slìkt.

Avots: ME III, 934

slieka

sliêka C., Kr., Kl., Prl., sliêka 2 Karls., Salisb., sliẽka Nigr., slieka U., Stockm. n. Etn. I, 153, sliêks 2 (li. slíekas) Dunika, PlKur., der Regenwurm: turas viņš pie tās kâ slieka pie ve̦lē̦nas Janš. cepa ... vabalus, naģes, ķirzakus, sliekus LP. VI, 28 (aus Ob.-Bartau). Nebst apr. slayx "Regenwurm" als "schleimig Glattes" zu sliekas "zäher Schleim", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 390, sowie Johansson PBrB. XIV, 302 und le. slaîks, slaika.

Avots: ME III, 938

sliekt

slìekt, ‡

5) neigen, richten:
uz kuŗu pusi visi šie ... pārdzīvuojumi slieca manas pe̦rsuonības attīstību A. Upītis Ģertr. 147. Refl. -tiês,

1): zirgs slìecas 2 (Fehteln, Sessw., mit iê 2 Kolberg) pēc barības. velve ze̦mu sliecās viņam pāri A. Upītis Kailā dzīvība 41. iela sāka manāmi s. uz augšu 76.

Avots: EH II, 528

slita

I slita Döbner n. U., Infl., Odsen, Wessen, slits Lubn., Zaļmuiža, Nerft, ein aus liegenden Hölzern gemachter Zaun (auch: slitu sētiņa Wessen); slits Nerft, ein aus Fichtenzweigen geflochtener Zaun; slitiņa U., ein Sprickenzaun; slita Nötk., Mar., Lös., N.-Peb., Fest., Bers., Laud., Tirsen, Memelshof, slite (li. šlitė(s) "Leiter"), eine Art Geländer zum Anbinden der Pferde; ein Geländer überhaupt; slita, der Kirchhofswall Bers., Laud.; eine Mauer (gemauerter Zaun) Valdis Stabur. b. 12: piesien zirgus pie slitas! Mar. n. RKr. XV, 136. Jānis atraisīja zirgu nuo slitas Blaum. pagalmā pie slites viņš ieraudzīja sava saimnieka pajūgu Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 135. zirģelis laukā grauž slitu Austriņš Nuopūtas vējā 66. se̦nāk te bijis ... sakņu dārzs un tam bijis arī slits vis˙apkārt Jauns. M. dz. 82. gar pašu klints krauja bij ietaisītas vieglas kuoka slitas Vēr. II, 157. - plur. slitas, zwei an ein im Bau begriffenes Gebäude angelehnte dicke Pfähle zum Hinaufziehen von Balken Kalz. - Nebst li. pãšlitas "obliquus", šlìtė oder šlitis "Garbenhocke", gr. χλίος "Hügel" u. a. zu slìet, s. Meringer IF. XVI, 122 und Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 121.

Avots: ME III, 932, 933

šļūkas

‡ šļūkas,

1) ein kleiner Schlitten, auf dem beim Transportieren eines Balkens dessen Toppende ruht
(mit ù 2 ) Odensee: baļķiem, kam ragavas vienā un š. uotrā gala A. Upītis Ģertr. 352;

2) Äste, auf denen etwas geschleppt wird:
ņēma gaŗus, kuplus egļu zarus par šļūkām, lika ve̦lē̦nas tur virsū un vilka, šļūca un stiepa tās mežmalē Janš. Mežv. ļ. II, 368.

Avots: EH II, 647

šļuncināt

šļuncinât Kalz. (mit ùn 2 ), Stenden (mit un̂ 2 ), Smilten, = šļunkât; šļùncinât 2 "skaluot (traukus)" Aahof, Lös., Schwanb., Sessw. Refl. šļuncinktiês Ahs., (beim Bewegen über den Rand) überfliessen, überplätschern; sich schütteln (von einer Flüssigkeit): putra šļuncinājās pār malām A. v. J. 1892, S. 204. putras leģene ne̦suot šļuncinājās Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 74

šļunkstēt

šļuñkstêt Ahs., -u, -ẽju "hell tönen": braucuot (ne̦suot) putra leģenē šļunkst Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 75

smagme

‡ smagme,* die Schwere, etwas Schweres: sirdī sagulst tāda s., kas nav nuokratāma A. Upītis Ģertr. 217 (ein anderer Beleg Sm. lapa 344).

Avots: EH II, 531

smeltēt

III smèltêt 2 (Warkl., Bers.) ķieģeļus, Ziegel brennen Infl. n. U., Lubn., (mit èl 2) Saikava (hier auch: sm. bļuodas). Nebst smel˜têt Grünwald, smelˆtêt 2 Schibbenhof "(Fett) schmelzen" Alksn.-Zund., Gr.-Sessau aus mnd. smelten "schmelzen"?

Avots: ME III, 959

smēre

smẽre, die Wagenschmiere U.; eine Schmiere, Salbe überhaupt: auguoņus de̦r apsmērēt ar "eņģelīšu smēri" Etn. II, 162.

Avots: ME III, 960

snāne

snāne U., (mit ã) Ermes, (mit à 2 ) Bers., = snāt(e)ne: balta snāne... uz ple̦ciem BW. III, 1, 16. ap ple̦ciem aplika baltu linu seģeni, kas šeit nuosaukta par snāni A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 51. snānītes "drēbes gabali; namentlich Windeln" Kaugershof.

Avots: ME III, 974

snātne

snãtne Serbigal, snàtne 2 Kl., Golg., = snāte(nē); eine leinene Decke (besonders für Hirten) AP., Lös., Lub., (mit à 2 ) Erlaa, Saikava, ein leinenes Tuch zum Bedecken der Schultern beim Regen (für Hirten und Arbeiter) Meselau (mit à 2 ), ein etwa 3 Ellen langes, leinenes Tuch, das über den Schultern vorn verbunden wird Laud., Bers., "lielais lakats, vilnaine, seģene" Golg., eine vilnainīte, die man zum Besuch oder in die Kirche gehend sich umdeckt A. XX,144, "vadmalas lakats", auf dem Rücken getragen (die sagša auf den Schultern), oben mit zurückgebogenem Rande, worunter ein Band zum Umbinden um den Hals Grundsahl (hier sage man von einem Entenjungen mit schwarzem Rücken und weisser Brust: tam me̦lna snātne); ein abgetragener, nicht mehr wärmender Weiberrock Laud.: snātnīt[i] audu, villainīti BW. 7459. snātnītes me̦klē̦dama sudrabiņa ieluokiem 7650. snātnīte vien pazina (ka es raudājusi), kur slaucīju asariņas 4156 var. kas man deva bāriņam dārgu drēbju ga˙baliņu? lab[a] snātnīte, vilnainīte, asarām nuopelnīta 4558. linu snātni galdu klāt 16525. devu, devu teicējam, vairāk devu pē̦kājam: teicējam snātni devu, pē̦lājam vilnānīti 25521 var. ganu snātne mugurā 29231 var. ne snātnīte balināta 32364. vilnainu snātni MWM. VI, 638.

Avots: ME III, 975, 976

snauška

snauška L., Vīt., (mit àu 2 ) Saikava; Selsau, Warkl., Gr.-Buschhof, snàušķis 2 Warkl., snauža U., (mit aũ ) Bauske, Selg., Siuxt, = snaũdulis: mierīgais snauška kâ kaitināts pietrūkās Dz. V. skaļā balsī snauškas (acc. pl.) sauc, lai muostas tie Blaum. Fricim vajadzē̦tu... snaušķim būt Lieventhal Brez. u. Hav. 224. pēdējā guļa un snauža Pas. lāpītājs 21. savē̦lē̦ti ve̦ci ģe̦ne̦rāļi, ...snaužas Austrirlš K. Glūns 26; snàuža 2 Saikava, Gr.-Buschhof, jem., der beim Arbeiten träge ist.

Avots: ME III, 974

sniķeris

sniķeris Karls., Schnitzer, Bildhauer (auch in Brucken n. Etn. II, 33), Tischler (in N.-Bartau n. Etn. I, 121, ulanz.) Kurl. n. U., Schreiner Manz. Lettus: sniķerīši, zāģerīši, līdz ar mani tautiņās! māte deva lielu pūru, nelien tautu klētiņā BW. 18010 (ähnlich 18011, 18012 und 24250, 1 var., auch aus Livl.). duodat ziņu sniķeŗam, lai tais[a] manu mūža māju! 27308. mūža nama sniķerim 27812, 20 var. sniķera lietas Zeif. II, 250 (Dünsb.). Aus dem mnd. sniddeker > snitker "Tischler".

Avots: ME III, 976

sodrējains

‡ suôdrējains 2 Dunika, suôdrājaiņš 2 Behnen n. FBR. XVI, 145, Siuxt, mit Russ bezogen: s. stieģelis.

Avots: EH II, 610

soģis

sùoģis Wolm. u. a., suoģe Und. PS. 6, 2 der Richter. Aus aruss. судья dass.

Avots: ME III, 1136

spaņģis

spaņ̃ģis Serbigal, Karls., Ruj., spàņģis 2 Neu-Rosen, Mar., Lis., Golg., Schwanb., Kroppenhof, U., Demin. (verächtlich) spaņģelis N.-Schwanb., = spañnis: tecini ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. iet uz pirti spaņģuos, kuo zirgus mieluot LP. VI, 169. puika pieēdis vē̦deru kâ spaņģi Mar. darvas spaņģeļi sāka izsīkt Rīg. Av.; spaņģelis, ein kleiner Butterspann Livl. n. Bielenstein Holzb. 328. - Wenn li. (bei Memel) spañgis "Eimer" aus dem Kurischen stammt, vielleicht entstanden aus einem kurischen Paradigma nom. *spandis (= li. spandis dass.), gen. spaņģa < *spandja. Letzten Endes wohl germanischen Ursprunges, s. Waide Vrgl. Wrtb. II, 662.

Avots: ME III, 985

špetns

špe̦tns Bauske, Brandenburg, KL, Lubn., Ruj., Saikava, Sessau, Wandsen, Wessen, špetns Sussei n. FBR. VII, 133, Bers., Dubena, Golg., Gr: Buschh., Kreuzb., Lubn., Saikava, Selsau, Sonnaxt, Warkl., špetns U., Mag. XIII, 3, 68, ungestüm, wild, tobend U., Oberl. n. Mag. IV, 2, 143, böse Dubena, Kreuzb., Saikava, Schlossberg, Sessau, boshaft Ekau n. U., Mag. XIII, 368; mutig Bers.; grossmäulig Ekau n. U.; garstig St., Amboten n. U.: tā ir brīnum špetna mātīte, das ist ein sehr boshaftes Weib Mag. XIII, 3, 68. špetna tā meitiņa: vārdu saka, meži skan, suoli spēra, zeme rīb BW. 6630, 11. svainīšam špetni (Var.: nikni, sīvi) suņi 3875, 5. suns gan špetni rej, bet nekuož Saikava. uz meitiešiem e̦suot špetns palicis ebenda. vīrs aizskrēja savu špetnuo dūšu slīcināt uz... kruoģeli R. Sk. II, 129. viņu špetnā dvaša nuo riebu ē̦smas kūpēs Rainis Ant. un Kl. 118. Aus poln. (resp. wruss.) szpetny "garstig".

Avots: ME IV, 101

spoguļots

spuoguļuôt, ‡ Subst. spuoguļuôtāja, eine die sich im Spiegel betrachtet: gar pašu šuo spuoguļuotāju viņam nebij nèkādas ... daļas A. Upītis Ģertr. 161.

Avots: EH II, 566

spraku

spraku, Interjektion, in Verbind. mit spriku: tikkuo badā nenuomira ģēģerīša līgaviņa: piecas reizes spriku spraku (Var.: iet plintīte briku, braku) - putniņš zara galiņā BW. 30545, 1.

Avots: ME III, 1009

sprieslots

spriesluôts, gewölbt: spriesluotuos griestus ne̦s pīlāŗi Lautb. Marģeris 5.

Avots: ME III, 1022

spriģināt

spriģinât, tr., prügeln: bij manā pūriņā... pātadziņa tautu dē̦lu spriģināt nuo kruodziņa sētiņā BW. 27031, I. Vgl. spridzinât 2 und sprîgulis 1, sowie priģelêt.

Avots: ME III, 1019

spriņģis

spriņ̃ģis, eine Mückenlarve C.; jem., der behend zu springen pflegt Grünwald, Raiskum, (auch spriņģe̦sts) Stenden; Sprung, zeitlich begrenztes Springen oder Hüpfen: laukā izlaistais teļš izlaida spriņģi2 Mar.

Avots: ME III, 1021

spuļģis

spuļ˜ģis Karls., spuļˆģis 2 Līn.,

1) der Funkelnde
U., (auch spuļģe) ein Stern V., A. v. J. 1893, S. 480, (spuļ˜ģis Ermes, spu,ļˆģis 2 Bauske) der Morgenstern U.: pie debess zaļš, rau, spuļģis smejas Plūd. LR. IV, 243. zvaigznīte, spuļgīte, laidies zemē! RKr. VIII, 2; Jāņa sp., das Johanniswürmchen: Jāņa spuļģītis caur zâli mirdzināja MWM. VII, 570;

2) "?": balts, kâ bumbiņa apaļš, starains spuļģis atskrēja . . . un ieskrēja Lībai matuos Līguotnis Stāsti II, 7. spuļģīt[i]s [?] kliedze, spuļģīt[i]s brēce, nava lielu tīrumiņu. še, spuļgīt, i[r] meties, še ir lieli tīrumiņi BW. 28557;

3) spuļģīši Konv. 2 2323, grasartige Sternmiere (stellaria graminea
L.) RKr. II, 78.

Avots: ME III, 1029

stādags

stādags,

1) stàdàigs 2 Gr. - Buschh., Wessen, Dubena, Salwen, Selb., stādaugs Dubena, stāde̦gs, stādadzis, gew. der Plur., stādeijes U., Bielenstein Holzb. 177, stãdaiķi Alschw., stādaiņi Sehren, (vertikal stehende) Zaunspricker; brālītim vaŗa vārti, sudrabiņa stādadziņi (Var.; stādaidzini, stāde̦giem, stē̦dagiem, stādadžiem, stabiņiem) BW. 11742. pienāca pie sē̦tas..., stādaigus (zediņus) pašķirdama Valdis Stabur. B. 196. sniegs salauzis visus stādaigus Selb. verstu stabi kâ stādaigi gar acīm mirdzējuši Gads. 62. stādagu (Plutte 82, Niedr. Vidvuds 36) od. stādaigu (Gr. - Buschh.) od. stādaugu (Dubena) sē̦ta, der Sprickenzaun;

2) stādags Wid., (mit ã ) Matkutn, Plur. stādalgi Ober - Kurl., stādaigas Ober - Kurl., Infl., der Zaun
V., Staketenzaun V., Sprickenzaun (vgt. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 177); aiz zemes vaļniem un kuoka stādagiem Seifert Chrest. III, 2, 6. mūrus un vaļņus, mietu žuogus, stādagus Lautb. Marģeris 41. - Wie stāvdaigs zeigt, kann stādaigs an daigs angelehnt oder gar aus stāvdaigs entstanden sein. Sonst zu stāds, stadiņi.

Avots: ME III, 1049

stāgane

stāgane, = stāģene; es nabaga sērdienīte gul[u] ar puisi stāganē (Var.; stāģenē, pe̦lūdē) BW. 5205 var.

Avots: ME III, 1050

stāgis

stāģis,

1) = stāģene 1 (auch Schmarden, MSil., mit â 2 );

2) "ein grosser, ungewandter Mensch":
iet kâ stāģis Baldohn.

Avots: ME III, 1050

staiks

staiks (für staigs?), eine sumpfige Stelle, wo man kein Vieh weiden kann Bramberģe n. Etn. I, 154.

Avots: ME III, 1039

standzinīca

standzinīca, = stanģeniece; tukša standzinīca (Var.; staņģenīte, staņķenīca ) BW. 7838, l. Vgl. stanga III.

Avots: ME III, 1043

staņģis

II staņģis,

1) stàņģis 2 Saikava, Selsau, Warkh., auch staņģelis U., ein kleiner Zuber, elne Halbtonne Lems.
n. U., ein hölzernes zuberartiges Gefäss Bers., Lub., ein aus einem runden Baumstück gehöhltes zylindriches Gefäss (auch staņģelis) Bielenstein Holzb.337, Druw., ein solches Honigbehältnis Bielenstein 1. c. 338, ein hölzernes Salzbehältnis Bielenstein l. c. 284 (mit Abbild.), Stockm. n. Etn. I, I37;

2) ein kleines Tier mit grossem Bauch
Stockm. n. Etn. I, 137;

3) in Schimpfwörtern; vīra staņģis BW. 9397, 2 var. kuram vārdu nezinām, be̦ku staņģi lamājam 20833 var. Umbildung von stanga III.

Avots: ME III, 1044

štauni

štàuni 2 : "glauni, stalti, le̦pni" (ģerbties, braukt u. c.) Adsel, Alsw., Bers., Erlaa, Kalz., Meiran, Lubn., Stockm.; "cē̦li, slaidi, labi" (izvizināties, dejuot u. c.) Alsw., Mar.

Avots: EH II, 656

steberēt

steberêt, -ẽju, taumelnd, unbeholfer. (oder steif Stenden) gehen Druw., Lis., Golg., Schwanb., Selsau, Meiran, Bers., Saikava, Gr. - Buschh., Memelshof, Warkh., Kreuzb., Zvirdzine; klettern Dobl.; bē̦rns jau steberē Schwanb. slimnieks steberē Meiran. vai neiesi ātrāk! kuo nu steberē kâ bez kājām! Gr. - Buschh. Puoģene... steberēja uz istabu Jauns. ja vien cik necik tā varē̦tu steberēt, tās 25 verstes jau nuoietu Poruk III, 291. tautu guovs nebižuoja, steberēt steberēja BW. 28972. Ableitung von stebere in einer Bed. "etwas Steifes, Strammes".

Avots: ME III, 1056

stedzere

stedzere (?) "ein kleiner Zufluss eines Baches" Lubn.; tā jau tāda stedzere vien ir. Reimwort zu vedzere, wenn nicht fehlerhaft für ostle. *stedžere aus steģere.

Avots: ME III, 1057

steidzināt

stèidzinât C., St., tr., fakt., beschleunigen, zur Eile antreiben U.: turp tas suoļus steidzināja MWM. VI, 409. māte steidzināja savu merģeli iesvētīt Janš. Bandavā I, 317. viņi... kristīšanu ļuoti steidzināja A. XX, 291. es e̦suot steidzinājis cara nāvi Boriss God. 17. Refl. -tiês, sich beeilen; Arvis steidzinājas nuokļūt pie savējiem A. Brigader Daugava I, 300.

Avots: ME III, 1058

stengrs

ste̦ñgrs: auch Perkunen, Pussen, adv. ste̦ñgri Behnen "stingri",

1): s. darbs ir kulstītājiem Iw. nāves eņģelis ste̦ngrāks nekâ mūsu pļāvēji Latv. Av. 1850, № 9. Vilītis ... ste̦ngri aizstājās Fricītim priekšā Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 33.

Avots: EH II, 577

steņķis

steņķis, gestossener Hanf Etn. I, 4; II, 136, Konv. 2 3123, Segewold. Vgl. teņģes dass.

Avots: ME IV, 1062

stipāt

‡ II stipât "?": stāv arklam pakaļā un stipā savu zirģeli Pēt. Av. II, 275.

Avots: EH II, 580

stragns

stragns Dond., Anzen, einschiessend, morastig: stragni purvi BW. 17219, 1 var.; RKr. VI, 110. stragni valki BW. 17533 var.; 26472. mūsu pļava šuogad ir ļuoti stragna Dond. Nebst stre̦gna nach Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 29 f. zu li. stregiu "erstarre", le. streģele "Eiszapfen", slav. strogъ "streng" u. a. (vgl. auch mnd. strak "steif" u, a. bel Walde Vrgl. Wrtb. II, 629). Eigentlich: zum Erstarren > Stehenbleiben bringend?

Avots: ME IV, 1080

stranga

I strañga: auch (mit an ) Oppek. n. BielU.; "ratu saite, ar kuo rēgulē pagriezienus (auch: streņģe; mit an ) Bērzgale.

Avots: EH II, 584

stranga

I strañga N. - Wohlfahrt, strànga 2 Zvirdzine, eine anstatt der jetzigen pastreņģe gebrauchte, mit der Wurzel herausgerissene kleine Birke Mar.: ratiem vajag jaunu strangu. Aus mnd. strank (strange) "Strang".

Avots: ME IV, 1081

strēga

I strẽ̦ga, ein trockner Ast, eine Rute Ruj. Zur Wurzel von streģele?

Avots: ME IV, 1087

strenga

stre̦nga Kokn., Stockm., Wormen, Rönnen, (mit ñ) N. - Wohlfahrt, = streņģe.

Avots: ME IV, 1086

strenga

‡ II stre̦nga "?": trim kārtām ievas s. mana pūra dibe̦nā BW. 23332, 5. Vgl. ‡ streņģe II.

Avots: EH II, 586

streņģis

streņģis (unter streņ̃ģe ): auch (mit eņ̃ ) Dunika, Karls.

Avots: EH II, 586

streves

streves "zāģeŗu stutes": aus mnd. streve "Strebe(pfeiler)".

Avots: ME IV, 1086

striegonis

strieguonis, strieguons Dr., striêguôņa 2 Dunika, eine morastige, einschiessende Stelle: strieguoņa dūņās A. Niedra Fiziskā ģeografija. kas viņu bij izvilcis nuo nespē̦ka strieguoņa? A. XV, 413. striegons Kalleten "eine Grube, in welche die Mistjauche abfliesst.

Avots: ME IV, 1092

strīķeris

strīķeris, wer (das Getreidemass) abzustreichen hat: strīķerīši (Var: snîķerīši), zāģerīši, līdz ar mani tautiņās! māte deva lielu pūru, nelien tautu klētiņā BW. 18010 var. Aus mnd. striker "Streicher".

Avots: ME IV, 1091

stringa

stringa, in Verbind. mit stranga "?": vakar bija stringa, stranga, ap erģeli ēdināja BW. 14548, 2.

Avots: ME IV, 1090

strīpains

strĩpaîns, streifig, gestreift U.: strīpaina seģenīte BW. 7436. strīpainiem lindrakiem RKr. VII, 1317.

Avots: ME IV, 1092

stuģis

stuģis,

1) "ein kleiner Knürpel"
L., wer ader was zu klein ist (z. B. ein gestutzter Pferdeschweif) St.; ein in Baumstumpf N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378; ein Messerstumpf U., (naža st.) V.;

2) eine Stütze, womit man ein ans Ufer gezogenes Boot aufstützt Angern nach
Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 176, Nogallen, Wid.;

3) ein Roggenhaufen (auf dem Felde)
Salis;

4) jem. mit einem kurzen Rock
Nigr.; "īss, kratīgs apģē̦rba gabals" Nigr.: kur šī ar tādu stuģīti var patikt! Janš. Bandavā I, 70;

5) ein Pferd, das beim Reiten stark schüttelt
Nigr.;

6) (f. -e), ein Hinkender, steif Gehender
Fest.: kur nu tu, stuģe, varēsi aizstuģīt! Fest. kusti nu, stuģi, ātrāk! ebenda; "kas stuģē 1"Ar.;

7) ein Faulpelz
Fest. Wohl - mit Ausnahme der Bed. 2 - von stugs II abgeleitet; zur Bed. 2 s. stugs I.

Avots: ME III, 1101

stūrmanis

stũrmanis, der Steuermann: stūrmanītis gudrs vīrs, tas sēž laivas galiņā, kur vējiņš laivu pūta, tur pagrieza zēģelīti BW. 30860. Aus mnd. stûrman.

Avots: ME III, 1110

sumināt

I suminât L. (in Kurl.),

1) bewillkommnen,
(Warkl., Bauske) ehrfurchtsvoll begrüssen U., Bershof, in Kurl. n. L. II, 333, Elv., Manz., Elger, Glück: ne˙viens māsiņu nesumināja RKr. XVI, 179. šuodien tevi baznīcā trīs eņģeļi sumināja (Var.: sveicināja, sludināja) BW. 1408. meitas šur brauc puišu suminātu 20935. lai es tevi sumināju ar tē̦rauda zuobentiņu 13730, 18. bajārs mani nabadzinu ar kājiņu sumināja (Var.: sveicināja) 31172, 3. es savam kumeļam nagu nagus sumināju (Var.: pabučuoju) 32013. uozuols liepu sumināja Biel. 1278. mēs... tevi suminam MWM. IV, 685. tūkstuoškārt es tevi suminu Vēr. II, 454. ja tuo sumināja par "kungu" Alm. Kaislību varā 38. dievu sumināt ("ehren und anbeten") Warkl. esi augsti sumināta! R. Sk. II, 34. tavu varu sumina Rainis Ant. un Kl. 74, visiem tâ sumināta (gefeiert) A. v. J. 1892, II, 38. bažas par kungu sumināšanu Alm. Kaislību varā 67;

2) "?": miegs tev[i] sumina U., der Schlaf meldet sich bei dir.
miedziņš mani sumināja (Var.: labināja, aicināja, karināja) BW. 6768. miegs sāka drīz viņai acis sumināt Janš. Paipala 30;

3) küssen
Warkl., Warkh., Zvirdzine, Gaigalava. Refl. -tiês,

1) sich begrüssen:
(kuoku) galuotnes vēja luocītas sasniedzas, sastuopas un viena ar uotru suminās Janš. Dzimtene V, 20; sich bekannt machen Elv., St., Für. I;

2) "sich begeistern"
A. - Autz;

3) prahlen; einander rühmen
Smilten. Nebst sumêt 1 zu sumis?

Avots: ME III, 1120, 1121

šūpināt

šũpinât AP., Dond., Ruj., Salis, Stenden, (mit ù 2) Bers., Selsau, freqn., schaukeln, wiegen: ielikuši šūpalītē, sauc eņģeli šūpināt BW. 13250, 35 (aus Dond.). lūdzās, lai nešūpinājuot tik augsti A. v. J. 1899, S. 190. Vgl. li. súpinti "fortgesetzt schaukeln".

Avots: ME IV, 110

surbt

surbt (li. sur̃bti "saugen",) surbju, surbu, schlürfen U. Das -ur- (vgl. auch poln. sarbać dass.) hier entweder aus reduziertem ide. -or- (vgl. r. сербать, lat. sorbēre dass., alb. ģerp "ich schlürfe", arm. arbi "ich trank", sowie mhd. stirpfeln "schlürfen" und Trautmann Wrtb. 294), oder aber kontaminiert aus -ru- (in struba u. a.) und -er-; s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 704.

Avots: ME III, 1125

šutas

šutas, der Zorn: aiz šutām zuobus griezdams MWM. VI, 488. rej . . . suņi šutās 682. šaurie re̦dzuokļi, kur liesmuo zvē̦ru šutas 771. kâ dusmuots tīģeris, niknās šutās Dēmons 20. Zu šust I, li. siuta (bei Miežinis).

Avots: ME IV, 108

svaidīt

I svaĩdît (li. sváidyti Leskien Abl. 286, LChr. 398, 3 Liet. pas. II, 317) Tr., Ruj., Alt - Salis, Widdrisch, svāidit 2 Kl., Sessw., svaîdît Wolm., Schwanb., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Schujen, Warkh., C., PS., Los., svaîdît 2 Bl., Bershof, Salis, Dond., Bauske, Grünh., Dunika, Doblen (in Wandsen dafür mẽ̦tât!) -u, -ĩju, freq. zu sviêst, wiederholt werfen, schleudern, schmeissen, schwenken: šurpu, turpu vējiņš svaida smalku linu zēģelīti BW. 8896, 1. (kumeliņš) svaida manu augumiņu nuo kalniņa lejiņā 30101, 1 (Bd. V, S. 679). kuģi svaidīja (auka) kā riekstu čaumalu šurpu un turpu. uzvilka stuopu un svaidīja ragutini Kra. Vīt. 32. tika svaidīts nuo vienas darbnīcas uz uotras Vēr. 11, 62. Refl. -tiês, sich hin und her werfen, schwanken; (unordentlich) herumliegen: savā nespē̦kā es svaiduos Vēr. I, 1466. tu drudzī svaidījies II, 21. viņas sirds vairs nesvaidās starp šīm pretišķībām A. Up. J. 1. 9. tâ jau ce̦nas svaidās Pērsietis. platums svaidās starp 80 un 60 sentimetriem MWM. Xl, 237. ierauga... vilku gar aitām svaidāmies (schleichen) LP. VII, 865. ar valuodām svaidīties (unbesonnen Ungehoriges reden) Libek Pūķis 42. drēbes, zābaki, kurpes svaidījās pa grīdu Pas. IV, 204 (aus Nīcgale). Subst. svaidîšana, wiederholtes (hin und her) Werfen: sūdu svaidīšana (uz lauka), das Ausstreuen des Düngers Grünh.

Avots: ME III, 1140

švainis

švainis BW. 10792; 13730, 29; 24865, (scherzhaft; mit aî) Stockm., = svainis. Mit dem š- vom entlehnten švãgars (BW. 3844 var., 15301) oder švãģeris "Schwager"?

Avots: ME IV, 113

svārkapkakle

‡ svā`rkapkakle A. Upītis Ģertr. 40, der Kragen eines Rockes.

Avots: EH II, 612

sveņģis

‡ II sveņ̃ģis Schibbenhof (auch: sveņ̃ģe), (mit êņ 2 ) Stockm., das Querholz vom an der Egge zum Anbinden der Stränge.

Avots: EH II, 615

svētsvinīgs

svè̦tsvinîgs,* feierlich: svē̦tsvinīgs brīdis Jaun. Dr. 1901, S. 324. sirdi pārņe̦m svē̦tsvinīgas bailes JR. IV, 29. svē̦tsvinīgi izģerbies SDP. VI, 35.

Avots: ME III, 1156

tairis

tairis,

1) = truoksnis, Lärm: taisījuši lielu tairi Pas. VI, 203;

2) "?": tairu, tairu, smuktairīti, nu ir ziņģes pa˙galam! . . tur sēž . . . māte, ziņģes, tairus rakstīdama BW. I, S. 797, No 26, 7. gans šuorît dzied tikai tairus vien (nur den Refrain tairarā, ohne jeden Text)
Bauske.

Avots: ME IV, 123

tālumnieks

tâlumniẽks AP., Lautb., tāļumnieks Wid., Poruk Dz. un s. 90, ein fern Wohnender, aus der Ferne Kommender: tie tālumnieki, kas šurp pie mums nuonāk Lautb. Marģeris 55. tāļumniekus nepazīstu Vilibalds Kas uzvarēs 65.

Avots: ME IV, 146

tampīt

tam̂pît 2, -u, -ĩju Dunika, mit einem Holzknüppel schlagen (etwas Weiches oder Aufgeblasenes): t. naģes.

Avots: ME IV, 129

tapa

II tapa, der Zapfen, der Pflock: palicis kāzās, kamē̦r tapu uz galda uzlikuši (zum Zeichen, dass das Bierfass ausgetrunken ist). tinējai bijuši pirksti kâ tapas LP. III, 84. dzina ar izveicīgu ruoku kuoka tapiņas zuolē Vēr. II, 62. ecešām pazudušas divi tapas (= zari) Kurs. tapu egles (egļi) Bielenstein Holzb, 490, die Zinkenegge. sākt vilkt ērģelēm "tapas" A. v. J. 1896, S. 5. kakla tapiņa, das Zäpflein am Halse Manz. Lettus. mieļu tapa BW. 23464, I, ein Trunkenbold: gaidu savu mieļu tapu (Var.: lieldzē̦rāju) nuo kruodziņa pārnākam BW. 26961. Nebst li. tãpas "Zapfen" Lit. Mitt. I, 287 und estn. tapp aus mnd. tappe "Zapfen".

Avots: ME IV, 130

tarāt

tarât tīklus LP. VII, 380, Angern, Adiamünde oder reņģes tarât Adiamünde, Kaugurciems, die gefangenen Strömlinge aus den Netzen herausnehmen: ja, reņģes tarājuôt, viņas pīkst, tad citas vēl jūŗā Adiamünde. Aus dem Livischen; vgl. estn. tari-haŕk "die Stange, auf welche das Ende des Netzes gelegt wird beim Herausnehmen der Strömlinge". Vgl. auch tarât und taruôt.

Avots: ME IV, 132

tārpa

tãrpa (li. tarpà "Gedeihen, Wachstum") Dond., Lautb., Nigr., Kraft, Vermögen, Fähigkeit (auch geistige) Anzen, Katzd., Sassm.; was gute Hoffnung gibt, Gedeihen, Wachstum U.: maza tārpa, wenig Kraft Kand. n. U. ve̦cam cilvē̦kam tâ˙pat kâ mazam bē̦rnam maz tārpas (maza tārpa) Lautb. tev nav tārpas, du hast keine Kraft, Fähigkeit Dond., du bist ein Taugenichts U. jums trūkst tārpas tuo izdarīt Anzen. ar vari šuo dižuo... braiksnu vaļāt... - tik daudz mums nebūs tãrpas arī par abām kuopā Janš. Dzimtene V, 370. lai cīnāmies, līdz kamē̦r kauluos tārpa! Lautb, Marģeris 163. tārpas nav nedz bēgt, nedz pretuoties Ind. un Ārija 91. celt jaunu (= būdu) nav tārpas: tik daudz vē̦de̦ru baŗuojami, bet pelnītājs viens pats Janš. Bandavā I, 9. kuo nu tik mazu bē̦rnu grāmatā mācīt: vēl jau maza tārpa Nigr. gribu tavu tārpu izmēģināt JK. V, 43. tur nav tārpas, da ist nichts (wenig) zu hoffen U. tam jau nav tās tarpas (wohl mit ār zu lesen !) Apsk. v. J. 1903, S. 68. Nebst tērpinât "verbessern" zu li. tar̃pti "gedeihen", apr. enterpo "nützt", gr. τέρπω, ai. tarpáyāmi "sättige", tṛpyati "sättigt sich" u. a., s. Trautmann Wrtb. 314, sowie Zubaty Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.

Avots: ME IV, 149

tausts

tausts,*

1): vai tad viņas bij nuo kuoka, pakulu ne̦rviem un aplauztiem juteklības taustiem? A. Upītis Ģertr. 52; ‡

2) = taustiņš Veselis Cilv. sac. 13.

Avots: EH II, 669

teķis

teķis U., Mag. XIII, 2, 49, Fockenhof, Gulben, Rutzau, = te̦kulis, der Schafbock, Leithammel: aitpulkā piedzimis reiz teķis Luopkuopība II, 49. laidīsim teķiem badīties B. Vēstn. tiklīdz nabaģe ielaida gaili aitu kūtī, tūlīt teķis nuobadīja viņu LP. VI, 279. pē̦rnā jēre, teķa māte VL. Aus li. tẽkis dass.

Avots: ME IV, 159

terāt

‡ te̦rât Ruhtern, (Strömlinge) aus dem Netz herauslesen: sievas terā reņģes nuo tīkliem, same̦tuot laivā Tēvijas Sargs 1938, № 46, S. 8. Vgl. tarât.

Avots: EH II, 676

tērgāt

tē̦rgât,

2): viņa ... sāka t. kâ žagata A. Upītis Ģertr. 117.

Avots: EH II, 678

tēta

tēta Oppek. n. U., Grundsahl, Plūd. Rakstn. I, 103, tē̦ta AP., Drosth., Ruj., Schujen, Treiden, tẽta Segew., = tēte: atej, tēta, kliņģeriem, me̦mma siltiem pīrāgiem! BW. 2914. nāk iekšā mammas... un tētas Juris Brasa 295.

Avots: ME IV, 176

tikas

tikas, Adv., = tikai 1: es šķitu Jānīfi paē̦dušu, nu tikas pas[a]lika zirģeļa galvu BW. 19298, 1 (aus N.-Bartau).

Avots: ME IV, 182

tikšiens

‡ tikšiens, ein einmaliges, nicht lange dauerndes Ticken od. Pochen: paduobji tikšieni kâ atdzīvinātas sirds puksti A. Upītis Ģertr. 25.

Avots: EH II, 680

timerēt

timerêt,

2): jis pūnē pi ratu timerē Warkl. n. FBR. XI, 123. ap grābekļiem timerēju ebenda; untersuchend ausbessern (z. B. eine Uhr)
Salis; ‡

6) "bārt" Salis. Refl. -tiês,

1): "kliģerēties" Salis.

Avots: EH II, 682

tipšināt

‡ tipšinât, = tipinât I: sīkiem kazas suolīšiem tipšināja tālāk A. Upītis Laikmetu griežos II, 84 (ähnlich: Ģertr. 68).

Avots: EH II, 683

tirāt

I tirât,

1): sievas terā (citur saka: tirā, purgā) reņģes nuo tīkliem, same̦tuot laivā Tēvijas Sargs 1938, № 46, S. 8.

Avots: EH II, 683

tirināt

I tirinât,

1) schütteln
U., (mit den Beinen) zuckende Bewegungen machen Adsel, AP., Arrasch, Bauske, Bers., Druw., Gr.-Buschh., Grünw., Jürg., Kabillen, Karls., KL, Ligat, Lubbei, Mar., Marzen, Meiran, Meselau, MSil., Nötk., Orellen, Raiskum, Ronneb., Ruj., Salis, Schujen, Selg., Sessau, Sessw., Siuxt, Weissenstein, Wenden, Wessen, Wolmarshof (in Dond., Stenden und Pilda nicht bekannt): kājas. kad zaldāts... ar bises re̦zgalu bija mieluojis, tad ve̦lns tikai vēl kājas vien tirināja LP. VI, 360. ruokas, kājas tirināju BW. 34486. zaķīt[i]s (ļipu tirināja (Var.: šķurināja) 16773 var. (ähnlich: 20415). tirināt nuosalušus pirkstus Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 21. cīrulītis . . . spārniņus tirinādams stāv gaisā Stari II, 101;

2) reizen, zörgen
St., U., zum Zorne reizen St., Erlaa, Gr.-Jungfernhof, Lems. und Oppek. n. U.: kam puisīšus tirināji (Var.: kairināji, kaitināji)? BW. 11898 var. tuo tirināja ar savām bildēm (reizten ihn mit ihren Götzen) Psalm 78, 58. caur . . . ģeķīgu tautu tirināšu es tuos uz dusmību (an einem närrischen Volk will ich sie erzürnen) Glück V. Mos. 32, 21. netirinājiet jūsu bē̦rnus (reizet eure Kinder nicht)! Epheser 6, 4. Refl. -tiês, zucken, sich schütteln: kājas puišiem tirinājās vien R. Sk. II, 142. eji tai jumpravai gaŗām tirinādamies! LP. VII, 456. Reimwort zu stirinât; falsch abstrahiert etwa aus nuostirinâties (als nuo-s-tirinâties aufgefasst)?

Avots: ME IV, 195

tols

tùols AP., Arrasch, C., Jürg., Nötk., Schujen, Welkenhof, (mit uõ) Wirginahlen, (mit ùo 2 ) Aahof, Alswig, Bers., Erlaa, Fest., Fehsen, Geistershof, Gr.Buschh., Kalzenau, Kl., Kl.-Salwen, Kokn., Lennew., Lis., Los., Lub., Lubn., Mar., Marzen, N.-Schwanb., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Stom., Warkl., Welonen, (mit uô 2 ) Segew., ungehornt Lennew., Spr., Stockm.: ve̦lnam piederējušas . . . tuolas guovis LP. VII, 1160. pulks tuolu vēršu Druva II, 167. Scherzhaft auf Müdchen bezogen: trīs meitiņas, divi raģes, viena tuola BW. 18315. Etwa zur Wurzel tel "flach" (in ai. tālu "Gaumen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 740)?

Avots: ME IV, 285

traida

traida, ein (lustiges) Lied (das ohne Worte, in Trillern gesungen wird) Mar. (mit ài 2 ): ziņģes, traidas jau pa˙galam BWp. 26, 2. ganu meitene tikai tādas traidas vien dzied; gaidi vien, kad dziedās dieva dziesmas! Mar.

Avots: ME IV, 217

traks

traks (li. trãkas "toll" KZ. LII, 285), unbändig, unverständig U.; toll, wahnsinnig (eig. und fig.): Sprw. trakam traks paduoms RKr. V1, 908. traks jau meža skrien 910. traks traku darbu dara Br, sak. v. 1271. traks slimu dze̦na JK. II, 609. traks suns, ein toller Hund. spārdas kā traks Aus. I, 40. brālis meklē traks palikdams LP. V, 113. trakas driģenītes BW. 19206, 4 var. alus palika siltuma traks, izspēra spundus griestuos LP. VI, 369. vai traks? bist du bei Verstande? ist's moglich? U. traka lieta! da gibt's Unsinn, Unverstand, das ist eine verrückte Geschichte (aus der man nicht recht klug werden kann) U. un kas tas trakakais (was das Schlimmste dabei ist): katrai masai šķērpele pierē LP. III, 85. traks uz kuo,

a) versessen auf etwas:
tas bija briesmīgi traks uz naudu LP. VII, 1204. nuokristītuo bē̦rnu . . . pa baznīcas ielu ne̦suot puisē̦nam jagrìež kājas uz vīriešu pusi, lai nee̦suot traks uz meitam BW. I, S. 180;

b) wütend:
ve̦lns tīri traks uz ķēvi LP. I, 90. viņam vajaga būt par traku gudram cilvē̦kam (er muss ein sehr, wahnsinnig kluger Mensch sein) MWM. X, 489. - trakajā, adverbial gebraucht, sehr: tur trakaja karsts Saikava. saimi trakaja kaldināja Lubn. - ne traks, als Verstärkung der Negation gebraucht: aiz kauna Skaldītajs neteic ne traks (sagt überhaupt nichts) LP. IV, 16. alus nerūdzis ne traks VI, 14. baltiņš neve̦lk ne traks 380. ķēve . . . neve̦lk ne traka 501. - Subst. trakums, das Tollsein, die Tollheit, der Unsinn, die Unbedachtsamkeit U.: trakuma sē̦rga (slimība LP. VII, 355), die Tollwut (rabies) Preip. 27, 153. dzē̦ruma trakums, delirium tremens Konv. 80. trakumam ļuoti labs līdzeklis ir vīdrēkšņi Etn. IV, 106. - ve̦lni dejuši ar meitam neapduomīgā trakumā LP. III, 50. Nach Fick Wrtb. 14, 447 und Prellwitz Wrtb .2 63 zu gr. ἀτρεχής "bestimmt, genau" ("unumwunden" ?). Falls traks ursprünglich etwa "verdreht" bedeutete, weiterhin zu li. trakniaĩ "Krummstroh", trakà "Bergabhang" (nach Büga Aist. Stud. 161) und (?) ahd. drāhsil "Drechsler" und mir. trochal "Schleuder" (vgl. dazu Walde Wrtb. 2 785).

Avots: ME IV, 219

trapana

trapans,

1) trapans Wilzen n. Etn. I, 106, Aahof, Alswig, Daudsewas, Kl.Salwen, Meiran, Memelshof, N.-Laitzen, Römershof, Salis, Sauken, Serbigal, Sessw., Warkl., Wessen, St., trapans Gr.-Buschh., trape̦ns Kokn., Adj., morsch, verwitternd, brüchig, brockelig:
elksnis ir trapans kuoks Memelshof. trapani kliņģeŗi ebenda. tē̦rauds ir trapans Romershof. kauli paliek trapani Veselis Tīrumu ļaudis. tam (= vītuolam) bij tik trapani zari, ka paši nuo sevis bira nuost Jauns. Baltā grām. I, 15. trapans māls Wilzen n. Etn. I, 106, Alswig. trape̦na zeme Gr.-Buschh. trape̦na ve̦lē̦na ebenda. trapans biezpiens, siers, plācenis Aahof, N.-Laitzen u. a.;

2) Subst., ein morsches, verwittertes Holzstück
Alswig, Assiten, Mar., Serben; bröckliges Brot Bornsmünde;

3) "?": kas tev, tādam trapanam, tur nekait? Alm. meitai bij atsūtīts pakaļ kāds ve̦cs trapans B. Vēstn. Zu trapjš I.

Avots: ME IV, 222

traukt

tràukt: auch N.-Wohlfahrt,

1): auch Nötk., (mit àu 2 ) Kaltenbr.; kaî trâuks 2 (= spers) guovs slauktuvī Auleja;

2): auch Nötk.; sabiedrību kājās traukšu Blaum. Raksti IX 4 (1937), 16;

3): "laufen, schnell eilen"
(mit aû 2 ) Seyershof; Padroni trauca stāstītāju. viņam taču tik maz laika A. Upītis Kailā dzīvība 205. runāja vārdus steigā traukdams Ģertr. 30. trauc (= dze̦n) mājās (scil.: cūkas; acc.) Pas. IX, 414. līdz Mārtiņiem traûca2 linus izstrādāt A.-Ottenhof;

4): auch Sonnaxt;

6): auch Liepna;

8): "traucjam" ME. IV, 225 zu verbessern in "trauc jam", und das Zitat aus Pas. II, 47 ist zu streichen, s. Augstkalns FBR. XVIII, 191. Refl. -tiês,

1): sich beeilen
- auch (mit aû 2 ) Seyershof; Drusts stipri traucās. laika ... bij maz A. Upītis Pirmā nakts 264;

2): traucās dieva kumeliņš Tdz. 54644; ‡

3) "vairīties" (mit aû 2 ) Salis. Subst. traukums, ‡

4) tràukumi 2 Linden in Kurl., in der Handmühle grob gemahlenes Gerstenmehl zum Schweinefüttern;
traucējs,

1): bārinīte, tī asaru traucējeņa BW. 4262. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 731.

Avots: EH II, 691

triekt

trìekt (li. treñkti "dröhnend stossen"), -cu,

1) stossen, schlagen
Spr.; erschüttern U.; zerstossen, zerquetschen, zerschmettern U.: triec uotram pa galvu Warkl. triecuot naba zila palikuse RKr. VI, 501;

2) (weg)jagen, scheuchen
U.: gans triec luopus Drosth., Orellen, PS., Wolm., Vīt. triec vilku mežā! Nigr.;

3) beeilen, beschleunigen
Wid.;

4) säend (aufs Geratewohl) werfen:
trieca ... rudzus negŗāvē̦tā plē̦sumā Janš. Dzimtene 2 11, 16;

5) trinken:
nu triec iekšā (trink aus)! Golg.;

6) viel sprechen
U., plaudern, sich unterhalten Wessen: ar puišiem netrieciet! puišiem viltus valuodiņas BW. 10665, 4 var. trieksi kambarī savu gudruo triecamuo MWM. X, 418. kuo niekus trieci!

7) singen (gew. von Vogelstimmen):
lakstīgala triec Niedra Zemn. dēls 58. cīrulis triec Warkl. gani triec ebenda. Laimduota nedzirdēja, kuo putniņi trieca Kurbads;

8) kārtis tr., Karten spielen:
triekuši kārtis uz naudu LP. VII, 36. Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr.), sich stossen, quetschen, zerschlagen U.: dažs zars triecas viņa sejā Jaun. mežk. 98. kaut saule drupās triektuos Vēr. II, 964. reizi viņuos tuomēr spuožais zibins trieksies Vēr. I, 1096. pēc paēšanas ātri nuovāc galdu, lai ... nesadauzītu kuo triecuoties RKr. XIX, 142 (aus N:-Bartau);

2) miteinander plaudern
U., disputieren Kawall n. U.: triekdamās un runādamās Janš. viņš triecās ar tuo, līdz tas savu zirģeli nuojūdza U. b. 104, 9. - Subst. trìekšana,

1) das Stossen, Schlagen; der Schlag
Spr.;

2) das Jagen, Scheuchen;

3) das Plaudern, Sprechen:
saimnieks ar citiem kungiem bija lielā triekšanā Etn. IV, 55;

4) das Singen;
trìekšanās,

1) das gegenseitige Stossen, Schlagen, das Sichschlagen;

2) das Plaudem; die Diskussion:
izceļas panāksniekiem ar vārtniekiem ... triekšanās RKr. XIX, 149 (aus N.-Bartau); trìekums, der Schlag, Stoss, die Erschütterung, die Beschädigung Wid.; trìecẽjs,

1) wer schlägt, stösst;

2) wer jagt, scheucht;

3) wer plaudert, spricht;

4) wer singt.
Nebst trlcêi trùoksnis n. a (vgl. auch trenkt und trinkt) zu li. trankùs "holperig", trinkis "Anstoss", trinkti "(behaartes) waschen", apr. acc. s. pertrincktan "verstockt", got. ƥreihan, ae. ƥringan, ahd. drangōn "drängen", lat. truncus (wenn mit un aus on ) "verstümmelt; Baumstamm ohne Aste", av. gen. pl. ϑraxtanąm (wenn mit ax aus ṇk) "der zusammengedrasngten", sowie vielleicht air. tréicim "weiche, verlasse" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 758 f., Trantmann Wrtb. 328 f., Reichelt KZ. XXXIX, 59 und 79 f.

Avots: ME IV, 243

trilināt

I trilinât: auch Frauenb.; trilināja cīrulis Jauns. J. un v. 165. pa vējam trilināju Aizsils Sen. k., S. 137. (ar buka raģelĩti) gāju ... ar puišiem t. BW. 29481.

Avots: EH II, 695

trukšināt

trukšinât, ‡

2) "?": lieli gudrinieki ir tādi ve̦ci zirdziņi kâ šis pelēcis, - trukšinãja suolīti pie suolīša A. Upītis Ģertr. 352.

Avots: EH II, 698

trumpe

trùmpe 2 Warkl., = strampe I 2: pūt, eņģeli, vara trampi (Var.: strumpi)! BW. 27613. Aus mnd. trumpe "Trompete".

Avots: ME IV, 246

tuntelēt

tuntelêt, tuñtulêt Karls., -ẽju,

1) tuntelēt U., (mit ùn 2 ) Warkl., tuntulêt U., Vīt., (mit uñ) AP., Arrasch, Bauske, Drosth., Jürg., Ruj., Schujen, Stenden, Wolmarshof, (mit ùn 2 ) Gr.-Buschh., Warkl., tuntuļât Nigr., Siuxt, (mit ùn 2 ) Schwanb., -ãju, tuñtuļuôt Bauske, Dond., Salis, Salisb., Segewold, Selg., Wandsen, (mit ùn 2 ) Adl., Adsel, Bers., Golg., Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, eintunkeln, einmummeln, in viel Kleidungsstücke einhüllen
U.;

2) tuntulêt Vīt., tuntaļuôt, tuntuļuôt, trodeln; etwas langsam, ungeschickt tun:
tuntuļuo vakara māsa! divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu BW. 16939. visu vakar[u] tuntaļuo gar vienu galvu 21081, 2. es deviņas (=dziesmas) izdziedāju, tu vēl vienu tuniulē 856;

3) langsam gehn
(tùntuļuôt 2 ) Saikava; sich langsam bewegen: Steņģene lūkuoja tuntuļuot viņai pakaļ Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 127. ciņuos tuntuļuoja kaut kas balts (auf einen Hasen bezogen) Veselis Saules kapsēta 123; tuntuļuôt "pa kājām tīties; eilig, ein wenig wackelnd gehen". Refl. -tiês,

1) tuntelêtiês Bewershof, tuntulêtiês N.-Peb., Vīt., tuntuļuôtiês Bewershof, Brucken, Erlaa, Grünwald, Pērse, sich einmummen, sich in viele Kleidungsstücke einhüllen;

2) tuñtulêtiês Kand., tuntuļuôtiês Hasenpot u. Grobin n. Etn. III, 66, Morizberg, Naud., trödeln:
tad ta nevar ne iztaisīties! tuntuļuojas vien stundām gar tādu nieku Naud. tunt- kontaminiert aus tut- (in tutelêties I, tutinât II

1) und tent- (in tentelis) resp. tint (in tintetêt)? Anders Walde Vrgl. Wrtb. I, 710. D. dial. tunteln verwickeln; zögern,
(bei Frischbier II, 415), das sonst als das Original des le. Worts gelten könnte, dürfte baltischen Ursprungs sein.

Avots: ME IV, 265

tur

tur, Adv., da, dort; dorthin Spr.: tur un tur, tā un tâ - zē̦ns izstāstīja LP. III, 96. šur (un) tur, hier und da: šur tur salasītās mācības Vēr. v. J. 1904, S. 614. šur tur pie... debesīm mirdzēja pa zvaigznei Stari II, 751. nuo tur, von dort Gr.-Würzau: taisījās nuo tur tuos pautus izņemt LP. VI, 648. izņem nuo tur drāniņu Janš. izveda nuo tur . . . zirģeli ders. kuo tur teikt! (was soll man da sagen

1) LP. 1II, 18. nieka dzelzs gabalu tur vēl sildīt un gruozīt (... soll man da noch wärmen und kehren [verächtlich]),
kur lai tâ izkē̦muojamies! IV, 1. Gebildet wohl nach kur, s. J. Schmldt KZ. XXXII, 412; zum -r vgl. Johansson BB. XVI, 130.

Avots: ME IV, 268

turēt

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

turza

turza, eine Tüte Dr., Drosth., (mit ur̃) Wolm., eine Tüte aus Baumrinde U., Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Jānišķe, Kosenhof, Nitau, (mit ur̃ ) Karls., Segewold, Serbigal, Stenden, eine Papiertüte (mit ur̃ ) Stenden; ein Kästchen Drosth., (mit ur̃ ) Salisb.: viņš nuoplēš alksnim mizu, saliec turzu A. Upītis J. 1. 4. uogu turzas A. XI, 153. sabēris pe̦lnus . . . papīra turzās LP. VI, 150. Anna zināja, ka turzā atruodas dze̦ltē̦nais kliņģeris A. XVI, 305. sē̦rkuociiņu turz(iņ)a Rönnen, Salisb. Zu turêt nach Prellwitz Wrtb˙z 472 und Bielenstein Holzb. 346.

Avots: ME IV, 272, 273

tvert

tver̂t (li. tvérti "fassen"), tveŗu, tvêru,

1) greifen, fassen, halten
U. (in Dond., Dnnika, Go1g., Ruj., Salis, Schwanb., Stenden, Wandsen, Wolmarshof nicht bekannt, I dafür ķer̂t gebräuchlich; in Warkl. nur tver̂t [nicht ķer̂t] bekannt), fangen Kur. Nehrung: meičas pie ruociņas tvert R. I Sk. II, 9. gan es jūs vē̦lāk kur tveršu (werde greifen, abfangen) Aps. III, 39. viņš škuobās, bāl un gaisu tveŗ A. XXI, 597 (ähnlich: Vēr. II, 548). asinis tvert, das Blut stillen St., U.;

2) hinreichen, genügen
(nach r. хватать) Infl.: visur grib paspēt, visu sagrābt, bet spēceņa netveŗ L. W. 1921, № 44, 2 1 . latgaliešiem netveŗ savas intelliģences № 45, 2 2 . Refl. -tiês,

1) fassen, greifen; sich an etwas halten
U.: tu man ap kaklu tveries! JR. V, 19. viegli pie ple̦ciem un krūtīm tās (dūjiņas) tveŗas Vēr. II, 51. turies stipri, tveries koč aiz krēpju munu! Zbiór XVIII, 451;

2) (li. tvérties Lit. Mitt. I, 69) Zuflucht suchen, finden
Mag. IV, 2, 152, U.; sich erwehren U.: nēzināja, kur ar berniņu tvērties Kra. Vīt. 15. šis le̦c un bļauj un nezin, kur tverties LP. VII, 104. nevar tverties nuo spārēm, man kann sich der Bremsen nicht erwehren U. es nezinu, kur tverties nuo ļautiņu valuodām VL. RKr. IX, 7. māmuliņa ne lapās netversies (Var.: neglābsies; wird sich gar nicht erwehren können) BW. 21746, 3. viņas deļ jau cilvē̦ks nevar tverties ne liepu lapās A. XXI, 757. iekš Kristus vātīm tversies viņš Gesangbuch 5, 4. Ēstere tvērās... pie ... kunga, kad tā . . . iekš nāves bē̦dām atradās Glück Esther, S. 285. zeme priekš bada nevarēja tverties (verschmachtete vor Teuerung) I Mos. 47, 13. nuo lietus tverties Celm. paspārnes, kur zvirbulē̦ni tvērās MWM. VIII, 96. Subst. tvē̦rums St. "was man ergreift, um sich daran zu halten". Nebst turêt, tvarstît, tvirts u. a. zu slav. tvoriti "schaffen, machen", gr. σορός "eine Totenume", σερίς· ζωατήρ Hes. u. a., s. Būga KSn. I, 107 ff., Trautmann Wrtb. 333 f., Bezzenberger BB. XII, 240, W. Schulze KZ. XXVIII, 280, Mikkola IF. VI, 352, Meringer IF. XVIII, 267, Zubaty Sborn. fil. IV, 247, Boisacq Dict. 853, Walde Vrgl. Wrtb. I, 750 f.

Avots: ME IV, 290, 291

tvsrstīt

tvar̂stît (li. tvárstyti "mehrfach einfassen") Kalzenau, Kl., (mit âr 2 < ar̂ 2 ) Iw., -u, -ĩju,

1) = tvārstît, greifen U., (wiederholt) haschen, fangen: zvirbuļus pa ligzdām tvarsta Kr. Vīt. 41. tas tvarstījis čūskas pie astēm LP. VII, 1281. viņš sāka tuos (putekļus) tvarstīt un arī satvēra cik necik saujās 1193. viņu bij tvarstījusi policija Stari II, 358. ķēniņš nāks ar ļaudīm zagli tvarstīt LP. VI, 323. ēzeļi stāv augstās vietās un tvarsta . . . vēju (schnappet nach der Luft) kā . . . pūķi Glück Jerem. 14, 6;

2) trachten, verlangen
(mit pēc konstruiert) U.: intelliģence, kas tik kāri tvarsta pēc brī vības Vēr. II, 287. Refl. -tiês,

1) einander (wiederholt) haschen, fangen, greifen
Kalzenau;

2) wiederholt, hin und wieder) haschen, fangen, greifen:
kuo tu tvarsties kā tvarsts? Fest. Zu tver̂t.

Avots: ME IV, 289

ubaģis

ubaģis, ein Lump, ein armseliger Mensch, Wicht Mag. XIII, 3, 61; f. ubaģe (wohl aus li. ùbagė) Janš. Bandavä I, 155, Dunika, = ubadze.

Avots: ME IV, 293

ūģērītis

‡ ũģêrītis Frauenb., eine Mannsperson von kleinem Wuchs. Mit ē ist vielleicht auch ūģerītis ME. IV, 406 zu lesen.

Avots: EH II, 741

ūtars

‡ ūtars "?": izgājušās vasaras zāģeŗi ... tie tīrie ūtari, vairāk ne˙kas Austriņš Raksti VII, 300. Vgl. ‡ utars.

Avots: EH II, 741

uzbeigt

uzbèigt,

1) beenden
Wolm.: darbu;

2) töten:
viņš uzbeidza aizšautuo zaķi. kalvis... uzsit šim ar veseri pa˙galvu un tâ uzbeidz... ģenerāli Pas. IV, 180 f.

Avots: ME IV, 316

uzdienēt

uzdiẽnêt, sich aufdienen, durch den Dienst emporsteigen: uzdienēt par ģenerāli.

Avots: ME IV, 325

uzdrīkstēt

uzdrìkstêt(iês), sich erdreisten, sich erkühnen: viņi grib par strēlniekiem būt un neuzdrīkst Für. I. Juris klus un kustēt neuzdrīkst Juris Brasa 154. uzdrīkstējis tiekties pēc ģenerāļa meitas Ezeriņš Leijerk. II, 129. nuorādītuo kārtību uzdrīkstē̦damies mainīt Janš. Bandavā II, 357.

Avots: ME IV, 326

uzdrīkstēties

uzdrìkstêt(iês), sich erdreisten, sich erkühnen: viņi grib par strēlniekiem būt un neuzdrīkst Für. I. Juris klus un kustēt neuzdrīkst Juris Brasa 154. uzdrīkstējis tiekties pēc ģenerāļa meitas Ezeriņš Leijerk. II, 129. nuorādītuo kārtību uzdrīkstē̦damies mainīt Janš. Bandavā II, 357.

Avots: ME IV, 326

uzkalpot

uzkal˜puôt,

1) auch refl. -tiês, durch deri Dienst emporsteigen:
uzkalpuoji(e)s par ģenerāli. uzkalpuoji(e)s līdz kādai augstai vietai;

2) von neuem, noch dienen:
puisis uzkalpuojis ve̦lnam vêl vienu gadu.

Avots: ME IV, 338

uzklanīties

uzklanîtiês, sich wiederholt neigend herauf-, hinaufgelangen: nuo lejas uzklanījās šurp ... zirģeļa galva, aiz kuŗas bij saskatāms arī pats braucējs A. Upītis Sm. lapa 132.

Avots: EH II, 725

uzkrava

‡ uzkrava, Aufgeladenes: pieturē̦dama gaŗuo uzkravu, kas slīdēja nuost nuo šaurajiem rateļiem A. Upītis Ģertr. 247.

Avots: EH II, 725

uzliekt

uzlìekt (li. užleñkti "hinaufbiegen"), aufbiegen: uzliekt apkakli. Refl. -tiês,

1) sich auf etw. beugen:
uzliekties uz galda. (sievas) bija uzliekušās uz atvē̦rtuo luogu bēģeļiem Janš. Mežv. ļ. I,113;

2) gönnen
Smilt, n. U.

Avots: ME IV, 353

uzplūds

‡ uzplūds, = uzplūda: (jūtu) atslābumu pārmāca jauns u. A. Upītis Ģertr. 28.

Avots: EH II, 730

uzpūlēt

uzpũlêt, mit Mühe hinaufschaffen: uzpūlēt baļķi augšā Golg. Refl. -tiês, mit Mühe hinaufgelangen (eig. und fig.): uzpūlējies ar nastu kalnā. viņš uzpūlējies uz augšu (ist nach mühevollem Streben wohlhabend geworden) Golg. viņš uzpūlējies ģenerāļa ce̦nā Nigr.

Avots: ME IV, 369

uzskaistināties

‡ uzskaistinâtiês, sich aufputzen, sich schön machen: sievietes ļuoti mīl u. A. Upītis Ģertr. 73.

Avots: EH II, 733

uzstiprināt

uzstiprinât,

1) befestigen (anbringen) auf:
katliņš... uzstiprināts uz diviem ķieģeļu gabaliem Jauna Raža IV, 70. u. vē̦luogu uz jumta Dond.

Avots: ME IV, 385

uzstrīķēt

uzstrĩķêt,

1) streichend schärfen
(perfektiv): u. izkapti;

2) streifend ziehen
(perfektiv): u. strīpas uz sienas Stenden;

3) streichend formen, herstelien:
u. 100 ķieģeļu.

Avots: ME IV, 385

uzsukāt

uzsukât,

1): bārdiņa neuzsukāta A. Upītis Ģertr. 211. vecis nuoliecās un ar pirkstiem uzsukāja nuomītuo zâli Jauns. Raksti IV, 237.

Avots: EH II, 735

uztapt

uztapt,

1) auf etw. gelangen
(perfektiv), hinaufgelangen Amboten, Bassen, Dunika, Ekengraf, Pilten, Rutzau, Sauken, Schrunden, Stenden: uztapt uz īstā ceļa. grūti nācās uztapt kalnā. viņš nevar uztapt pa kalnu augšā Bassen. pakritis, nevar uztapt vairs augšā ehenda. (fig.) viņš uztapis augstu (hat einen hohen Posten erreicht) dienuot Pēterburgā Stenden;

2) zum Sprechen verleiten
Stenden: runājām par meža darbiem, bet es zinu, kas šim ģeld: uztuopu par medībām, kâ viņš saka, tâ 3 stundas runāja Stenden;

3) = iztapt 2 Lubn.;

4) das Gespräch leiten auf:
pielabinādamies baruonam uztapuši, kas tam patīk Stenden;

5) auf etw. kommen:
tuo es nevaru uztapt, ich kann nicht darauf kommen Für. I (unter tapt).

Avots: ME IV, 391

uzžaudēt

uzžaûdêt, zum Trocknen aufhängen: uzžaudēt veļu uz bēniņiem Widdrisch. uzžaudēt (über dem Feuer aufhängen) reņģes žūšanai Adiamünde.

Avots: ME IV, 402

uzzvērināt

uzzvērinât,

1) glimmen machen
(perfektiv): uzzvērināt uogles Widdrisch;

2) (auf einem Spiess über glimmenden Kohlen) aufbraten:
uzzvērināt reņģes uz zvē̦ruojuošām uoglēm Adiamünde.

Avots: ME IV, 402

vads

II vads L., U., Dond. n. RKr. XVII, 61, PlKur., Adiamünde, Angern, Bauske, Fest., Grünw., Lennew., Loddiger, Neuermühlen, Nogallen, Pabbasch, Pernigel, Salis, Schlock, Umgegend des Stintsees (bei Riga), vadus St., U., Karls., Kaugurciems (bei Schlock), N.-Bartau,Zarnikau, das(grosse)Zugnetz; vads Burtn., Libau, = iemetnis; vads Raiskum, Wolm., der Flügel eines Zugnetzes; Demin. vadiņš Adiamünde, Kaugurciems, Markgrafen, Zarnikau, vadutelis Janš. Mežv. ļ. II, 11, ein kleines Zugnetz: pilnīgs spails: laiva, vadus, maģie tīkli . . . Janš. Dzimtene IV, 165 (ähnlich Mežv. ļ. II, 11). vadu ve̦lk Salis. ar vadu neve̦lk reņģes vien, bet arī citas zivis ebenda, laivas ve̦lk vadu Nogallen. mieti, uz kuriem izžauj tīklus un vadus Etn. II, 108. nāc, menciņ, tai vadā, kur dzird mani le̦lluojam! BW. 30695, 1 var. bušu od. lestu vads, ein Zugnetz für die Flunder Bielenstein Holzb. 651. lašu vads, ein Lachsnetz 647. reņģu vadi Etn. II, 106, Strömlingsnetze. vadus reņģes, Frühjahrsströmlinge, die mit dem Zugnetz gefangen werden U. Wenn nicht entlehnt aus mnd. wade resp. aus liv. vada "Zugnetz" (vgl. Leskien Nom. 241 und Thomsen Beröringer 234), zu li. vadai "Waddegarn" (Bezzenberger GGA. 1885, S. 942) und (?) vedėjà (ob nicht dissimiliert aus *dve-dėjà ?) "ein zweipersoniges Fischnetz", sowie zu schwed. vad "Zugnetz" und slav. nevods "Netz", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 17.

Avots: ME IV, 430, 431

vaģars

‡ vaģars (?) und Demin. vaģarītis (?) BW. 11417 var. (aus Stockm.) od. vaģerītis (?) 29989, 4 var. (aus Stockm.), = vagaris 1.

Avots: EH II, 747

vaigs

vaîgs,

1) die Wange, Backe:
sārti (sarkani) vaigi, rote Backen. uzpūsti vaigi, Pausbacken St., U. tam apaļi vaigi, der ist frisch und gesund U. vaigi bāli kâ drēbe. vaigi sarkst, tvīkst, die Wangen röten sich. vaigi svilst LP. IV, 21. mani . . , gredzeniņi tavus vaigus svildināja (tveicināja 1495) Biel. H. 1609. karsts gar vaigiem nuolija Neik. 8. vaigi niez, būs jāraud JK. II, 636. kad vaiga gali niez, tad dabūjuot smieties Etn. II, I10. vaigu bārda Saul. I, 165, der Backenbart;

2) das Gesicht, Angesicht
L., U., Rutzau, Zaļmuiža: Sprw. tē̦va vaigs, bet ne tē̦va paduoms RKr. VI, 899. vaigs spīd kâ Muozum Birk. Sakāmv. 31. vaigs apskaidruojas Kaudz. M. 62. slikts nuo vaiga Kav., mit magerem Gesicht. brangs vaigā Kl. viņš palicis svešs nuo vaiga, hat sich verändert Arrasch, Drosth., Golg., Segewold. svešs od. lieks vaigs, die Larve St., U. nikns vaigs, die Ungebärde St., U. ve̦cāki tuos saņēma ar laipnu vaigu BW. III, 1, S. 99. māsas aizbē̦gušas nuo brāļa vaiga LP. III, 85. bij savu vaigu nuogrìezuši, ka tē̦va . . . miesas neredzēja I Mos. 9, 23. visi krīt uz sava vaiga Vēr. II, 967. vaigā od. vaigu vaigā redzēt, von Angesicht sehen : (viņi) bij redzējuši vaigā Kaudz. M. 80. re̦tam izdevās viņas vaigu vaigā redzēt LP. VII, 336. skatīs savu pestītāju vaigu vaigā R. Sk. II, 137. piederīgie tās nepazīst vaigu vaigā (von Angesicht) Vēr. I, 966. es viņu vaigā pazīstu Peb. tauta sāka iepazīties ar viņu vaigu vaigā Vēr. II, 1225. vaigu uzlūkuot (biblisch), parteiisch sein. mēs vaigu vaigā ("en face") runājām Bers., Fest., Golg., Kl., Sessw.;

3) das Vorderteil eines Dinges
U.; akmiņam labs vaigs, hat eine gute, glatte Vorderseite U.;

4) die vorstehende Fläche des Balkens an der Norkenstelle Döbner
n. U.: ietest ar cirvi vaigu (lēģeri) baļķim, lai tas tēšuot nekustē̦tuos Gr.-Sessau. pakšiem vaigu tēst Bielenstein Holzb. 12, die Balkenenden flach behauen;

5) die Wange an der Flinte
U., A. XI, 535; die Wange einer Axt Stenden; der beschlagene Teil des Griffes am Revolver Stenden; vaigi, die beschlagenen Enden des Taschenmessergriffes Stenden. Wie d. Wange als etwas Gebogenes aufgefasst wird (s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), so könnte auch le. vaîgs zu sloven. vệg "gebogen", ae. wác "weich, biegsam", an. veikia "biegen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb, 1, 234 f.) gehören; vgl. auch Būga KSn. I, 73.

Avots: ME IV, 435

vairīgs

I vaĩrîgs: "sich enthaltend" (mit ai) Wessen; bikla un vairīga viņa ... vairs nebij A. Upītis Ģertr. 202. viņš jau tāds v. ("sabiedrībā kautrīgs un labprāt negrib ar citiem saieties") Druw.

Avots: EH II, 750

valmis

valmis: auch Daudsewas n. FBR. XVII, 149 (hier angeblich neben einem g. s. vàļļa 2 ), Sonnaxt; vàlmja 2 mala Sonnaxt "tā mala, kas neirst aude̦klam (eģe)".

Avots: EH II, 753

vambale

vambale,

1) vam̃bâle 2 (li. vambolė˜ "Mistkäfer")
Dunika, Frauenb., Nigr., vam̃bulis Auermünde, Bixten, vam̃bale Siuxt, vambulis U., vambuls Elv., vam̃buõle Ahs, n. RKr. XVII, 62, Schibbenhof, Wahnen, vàmbuole Blumenhof, vam̃buole MSil., ("scherzweise") Nötk., vambuole Rutzau, der Käfer, Mistkäfer: sūdu vambuole Wahnen. es atrādu mēslienē mazu, mazu vambulīti (Var.: vabuolīti) BW. 1162, 1. me̦lna kâ vambale (vambuole 11290) 27130, 2. sudrabuota vambuolīte gar manim aiztecēja 10293, 1 var. ieŗūcās dažas vambāles Janš. Dzimtene V, 478;

2) vambulis, ein dickes junges Tier
Wirgin. u. a.; vambulis Kalnazeem, ein dickes Kind Wirgin. u. a.: vambulis var būt mazs, re̦sns zirģelis, guočis, sivē̦ns, aita, šunelis, arī mazs bē̦rns Sarreiken, Seemuppen, Wirgin. vambulis izkrita nuo šūpuoļa un nu ķē̦rc ebenda. tāds vambulis vien ir, von einem kleinen Kinde gesagt Bers.;

3) vambuols 2 Sessw., der Alexanderapfel
Sessw. Kontaminiert aus vab- (in vabuolis usw.) und bamb- (in bam̃bals usw.), s. Specht KZ. LII, 42.

Avots: ME IV, 466, 467

vanags

vanags (li. vãnagas "Habicht"),

1) auch vanaga L. Bērziņš, Demin. verächtl. vanadzē̦ns Stāsts Krieviņ 20, vanaģelis Janš. Bandavā I, 195, der Habicht, Taubenhabicht, Taubengeier (astur palumbarius L.); der Adler Mērdzine: vanags klidzina Etn. II, 51. es nebiju lauka irbe, vanagam nuotverama Biel. 775. vanadziņa lidinās VL. aus Lesten. lai viņu vanags! Celm., hol ihn der Teufel! - bezdelīgu vanags A. v. J. 1899, S. 369, der Lerchenfalke (falco subbuteo L.); cāļu v. U., = vistu v.; cīruļu v. Natur. XXXVII, 2, = bezdelīgu v.; dze̦ltānais v., der Turmfalk (falco tinnunculus L.). Natur. XXXVII, 7; Usmaiten n. RKr. XVII, 62; lietu v., a) die Weihe U.; b) der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); lietus v., der Kiebitzregenpfeifer (squatarola helvetica Briss.) Dubena; mazais vanadziņš, der Zwergfalk (falco aesalon L.) Natur. XXXVII, 5; medību vanags, falco gyrfalco Konv. 2 1920; peļu v., der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); falco buteo U.; "= klijāns" A. v. J. 1899, S. 369; = vēja v.: brūnas acis kâ tam peļu vanagam BW. 9826; sarkankāju v., der Rotfussfalk (falco vespertinus L.) Natur. XXXVII, 6; tīrumu vanadziņš A. v. J. 1899, S. 369, = dze̦ltānais v.; utu vanags, die Sturmmöve (larus canus L.) Dubena, Liewenhof; vēja v. BW. 5443, der Sperber (astur nisus L.) U., Glück III Mos. 11, 16; vistu v., der Hühnerhabicht (astur palumbarius L.) U., Natur. XXXVII, 18; zivju v., der Fischadler (pandion halia?tos L.); falco haliaetus U.; zvirbuļu v., = peļu v.; vēja v., a) der Mäusebussard U.; b) der Sperber Natur. XXXVII, 19; zviedru v., der Jagdfalke (falco candidus) am kurländ. Strande. - vanagu māte, eine Rabenmutter U. vanaguos iet, blinde Kuh spielen Edwalen n. U.;

2) "nuo kuoka pagatavuots rīks rudzu vagu slaucīšanai" N.-Salis;

3) vanagu aka Vēr. II, 930 "dipsacus laciniatus".
Zu apr. sperglawanag "Sperber" (vgl. auch apr. gertoanax "Hühnerhabicht" ); zur Etymologie s. KZ. LII, 112; zum Suffix vgl. got. ahaks "Taube".

Avots: ME IV, 468

vargales

‡ vargales A.-Schwanb., die Orgel einer katholischen Kirche. Aus varganes und ẽrģeles kontaminiert.

Avots: EH II, 757

varš

vaŗš (li. vãrias, apr. wargien "Kupfer"), Kupfer U., Bers., Dond., Dunika, Frauenb., Kaltenbrunn (hier kapars "Kupfer" unbekannt), KL, Lubn., Memelshof, Oknist, Sonnaxt, Stenden, Wandsen; Erz U.; Metall U.: ze̦lts un sudrabs un vaŗš Glück II Mos. 25, 3. seši galdiņi vaŗa, septītais sudraba RKr. VII, 749. vaŗa ce̦pure" ein Helm U. vaŗa kalējs, ein Rotgiesser Elv. vaŗa katliņā BW. 8758. Erinnert an čerem. vörģene, s. Feist Kultur 202.

Avots: ME IV, 484

vasaraudzis

vasaraûdzis (li. vasaraugis "ein Jahresschössling"),

1) "vienas vasaras augums nuo kuokiem, ātraudzis" Vīt.;

2) ein Füllen, das nur einen Sommer alt od. im Frühjahr gefallen ist
L.;

3) ein Weichling
Vīt.: kuo nu ar tādu vasaraudzi duomā iesākt pie grūtiem darbiem! Vīt.;

4) f. vasaraudze, auch vasarauģe, ein junges Mädchen, ein Backfisch:
appre̦c jaunas skuķes, dažreiz vēl tīras vasarauģes Janš. Dzimtene 2 I, 271. skuķīte, kuŗa vēl nebija labas vasaraudzes gaduos III, 281.

Avots: ME IV, 484

vēders

vê̦de̦rs (li. vė´deras "Magen" in Volters LChr. 377, 40 und 378, 42 , apr. weders "Bauch" ) Arrasch, Jürg., KatrE., Lubn., Neuenb., Schujen, Zvirgzdine, (mit ê̦ 2 ) BL, Dunika, Iw., Līn., Nigr., Ruj., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen, vē̦de̦rs Glück, U., vê̦dars AP., Nerft, Preili, PS., Saikava, Wainsel, Wolm., (mit ê̦2) Dond., Frauenb., Kand., Lemsal, Rutzau, vē̦dars Ugalen n. FBR. VII, 18, vē̦dars U., ein Demin. vēderelis R. Sk. II, 65,

1) der Bauch:
Sprw. vē̦de̦rs nav spieģelis (sagt man zu einem, der alles verschmäht) Br. sak. v. 1356. vē̦de̦rs nav grāmata 1357. nu vē̦de̦rs par kungu (von jem., der zu viel gegessen hat) Bers. vē̦dē̦ru sajuozt LP. I, 79. pilns vēdēriņš BW. 2953. caurs vē̦de̦rs,

a) Durchfall
St., U., Golg., Salis: uozuola mizas, savārītas, lietuo pret cauru vē̦de̦ru Etn. I, 110;

b) der Bruch (Krankheit).
jē̦ls vē̦de̦rs, ein Magen, der schlecht verdauf St., U. vē̦de̦ra apstāšana, Verstopfung U. salmu od. sìena vē̦de̦rs, der Hängebauch bei Pferden Lopkopība II, 88. abi... nuolika labus vē̦de̦rus (assen sich tüchtig satt) LP. VI, 254. tam es neticu tādas pasakas R. stāsta pats nuo sava vē̦de̦ra (erzählt auf eigne Faust, erdichtet selbst) RA. glasīt vē̦de̦ru (glāsīt Sessw.) Mag. IV, 2, 154, U., faulenzen. vē̦de̦ra daļa od. vē̦de̦ra tiesa od. (fig.) vē̦de̦rs, das tägliche Brot: viņa salasa vē̦de̦ra tiesu. nevarējis nuopelnīt ne maizes jeb, kâ mē̦dz teikt, ne vē̦de̦ra daļas JK. V, I, 64. ne ve̦de̦ru nevar nuopelnīt, er (ein fauler Arbeiter) kann nicht einmal das tägliche Brot verdienen U. mazākais vē̦de̦ru nuopelnīšuot LP. IV, 61. varuot kalpuot par velti - par vē̦de̦ru VI, 368. par ve̦de̦ru darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. Il, 185, par 1 1 / 2 = rublīša un vē̦de̦ru nedēļā JR. IV, 74. strādājuši ... par pus vē̦de̦ra vien Domas II, 963. ietu bez . .. algas un par tādu vē̦de̦ru, kâ tas nu... iznāktu 1090;

2) eine vorstehende Erhabenheit
L., U.: klaipa vē̦de̦rs Alksnis-Zundulis. kaplim zuobi nav taisni, bet izliekti ar vē̦de̦ru uz āru Konv. 1600. kaudzi ar lielu vēde̦ru mest St., eine k. in der Mitte stark erweitern. sìena kaudzei var būt ve̦de̦rs Meiran. vē̦de̦rs (vē̦dars Für. I, unter kāja) apakš kājām od. kājas vēderiņš V., der Fussballen L., St., U. vēderiņš, der Ballen an der Hand Dr.: apkārt īkša vēderiņam A. v. J. 1897, S. 229. Plur. vēderiņi, die Ballen an der Innenseite der Finger Bers., Erlaa, Golg., KatrE., Lindenberg, Nötk., PS., Rentzen, Sehren, Sepkull, Wolmarshof; die Fussballen U., Adiamünde; die Ballen an den Zehen einer Katze Golg., Lindenberg, Rentzen, Sepkull, Wolmarshof: Mārtiņam... Rakstiņš (Hundename) izrāvis visus vēderiņus un ikrus gurniem Kaudz. Izjurieši 213. Zu li. pa-údrė "pavėdarė" (s. Būga KSn. 1, 239), ai, udáram "Bauch" u. a., s. Walde Vrgl. Wdb. I, 190 f., dohansson IF. II, 15 f., Meillet Et. 168, Osthnff BB. RXIX, 255 und Zubatý AfsIPh. XVI, 418.

Avots: ME IV, 548, 549

vēdiens

vēdiêns, das einmalige (vollendete) Wehen, Wedeln, Fächeln: ne lapiņa nedrebēja lē̦na vēja vēdienam BW. 14856, 3 var. spārnu vēdiens Stari II, 573; 690. eņģelis laižas slaidā vēdienā Austriņš.

Avots: ME IV, 550

veikalot

veĩkaluôt,* Refl. -tiês: ar tādiem priekšme̦tiem veikaluojas jūsu draugs A. Upītis Ģertr. 231.

Avots: EH II, 768

vējš

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. 2 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

veltenis

veltenis,

1): dūmu grīstis vērpās augšup, līdz izkusa mākuoņu veltenī A. Upītis Ģertr. 5. (piedzē̦rušies) viņi gāja velteņu velteņiem Jauns. Raksti IV, 273;

4): velteni pa metienu braucuot, labību izdauza Atpūta, № 467, S. 19.

Avots: EH II, 770

vērpata

I vē̦rpata,

1): ūdens griežas vē̦rpatā Warkl. viesuļa v. PV. viesulis ... viņu grieza bīstamā vē̦rpatā A. Upītis Ģertr. 215. ar me̦lnām dūmu vē̦rpatām Kailā dzīv. 33;

2): "sagriezušies mati vai spalva" Skaista; "dažāduos virzienuos veldē sakritusi labība" (mit ê̦r 2 ) AP.: labība ir vē̦rpatu vē̦rpatās PV.

Avots: EH II, 777

vērpt

vḕrpt (li. vẽrpti), -pju, -pu (unbek. in Golg., Laud., Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, wo dafür (s)prēst),

1) spinnen:
linus, pakulas, vilnu. vērptin vērpju... linu kuodeliņu BW. 7907 var. vērpjamas meičas L., Spinnmägde; vērpjamas ziņges L., Liederchen beim Spinnen. vērpjamais ratiņš, Spinnrad. vērpjamais, Spinnstoff;

2) hin und her drehen:
zirgs vērpj asti Nigr. Refl. -tiês,

1) für sich spinnen;

2) sich (von selbst) spinnen:
vērpies, villī! Pas. VI, 215. tādu ratiņu, kas pats vērpjas IV, 441;

3) sich winden, sich drehen um:
(cīruļi) vērpās augšup . . . gaisā Janš. Mežv. ļ. I, 16. (dzērves) griezās un vērpās gaisā Bandavā I, 94. griezas tarkškis ... iet vē̦rpdamies, vīdamies pār . . . lauku Baltpurviņš. vērpties ap skrūvi Frauenb. saules pavaduones ap sevi vē̦rpdamās griežas ap sauli K. Kasparson. - Subst. vḕrpšana, das Spinnen: pie vērpšanas, pie aušanas BW. 6874; vḕ̦rpums,

1) das einmalige, vollendete Spinnen;

2) das Gespinst, das Gesponnene:
jūrmale, kurā iznākam . . . bez tē̦rpuma un vē̦rpuma Vēr. I, 1361. trūka mans vē̦rpumiņš BW. 7058. gada vē̦rpumiņš .., vienās biksītēs 9464; vḕr-pẽjs (li. verpė˜jas), vḕ̦rpãjs,

1) wer spinnt:
es bij[u] laba vērpējiņa BW. 10448. ciemu auga vē̦rpājiņa (Var.: sprē̦dājiņa) 28292. es būt[u] smalku vē̦rpājiņa 28302. vērpēju ziņģes, Spinnrockenlieder U.;

2) vē̦rpājs, ein Tümmler (eine Taube)
U.;

3) vêrpējs 2 Stenden, eine Raupe;

4) ein Holzwurm (Totenschmied, Totenuhr):
vērpējs vērpj miruoņa kre̦klu Rodenpois. Nebst vē̦rpata 1, vārpsta, virpeles u. a. zu li. virpėti "beben", apr. powiērpt "verlassen", powīrps "frei", r. вóропъ "вóротъ" ai. várpaḥ "List", gr. ρ'άπτω "nähe zusammen" u. a., s. Potebnja PФВ. IV, 161 ff., O. Schrader KZ. XXX, 481, Meringer IF. XVII, 157, Walde Vrgl. Wrtb. I, 276 f., Persson Beitr. 498 f.

Avots: ME IV, 564, 565

vērt

I vẽrt,

1): reņģes v. Kaugurciems;

2): v. aude̦klu šķietā Dunika; ‡

5) "?": suolījās atnākt ... dzirksti v.; bet, ja ruoka nuo vēŗšanas nepalikšus labāka, tad ... Janš. Mežv. J. I, 319. Refl. -tiês, ‡

3) "?": vērāmies kājas durvīs, kâ satikāmies Frauenb. Subst. vẽ̦rums, ‡

4) Genähtes:
vẽ̦rumiņš (tāds šuvums ar ruoku, kas izskatās pēc mašīnas šuvuma) AP. Subst. vẽrējs od. vẽ̦rājs,

3): vērten vēra vē̦rājiņa; šuvājai diegu, trūka, vē̦rājai dzīpariņu BW. 7191.

Avots: EH II, 778

vērzeles

vẽrzeles Tr., A.-Ottenhof, Dond., Frauenb., Kalleten, Līn., Nigr., Pankelhof, Selg., Stenden, Wolmarshof, vêrzeles 2 Iw., = slejas, Pferdesielen, -geschirr L., U., Assiten, Celm., Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, Semgallen; Fürsel, Vorsielen St.; das Hintergeschirr (hinter dem Kummet) Bielenstein Holzb. 567; "ierīkuojums, lai pie vienzirga ratiem var piejūgt divus zirgus" Ronneb. (unbek. in Bers., Erlaa, Gotg., Kl., Lubn., Saikava, Schwanb., Sehren, Sessw., Warkh.): sirmi zirgi vērzelēs BW. 3433. kumeliņš ar visām vērzelēm (Var.: visiem slejiņiem) 16136 var. nātnās vērzelēs jūgtu zirģeli Latv. viens zirgs ilksīs, uotrs vērzēlēs Ronneb. Anscheinend aus einem nd. *vörsel, vgl. d. Fürsil (im Grimmschen Wrtb.), Fürsel; Vorsiel.

Avots: ME IV, 569

vez

vez, Präp., = uz, mit dem Gen. od. Akk. Instr.,

1) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, 'auf':
padziedāju vez nuovada ruobežām BW. 446 var, sēdi, Dēkle, vez akmeņa! 9267, 1. (vaiņadziņš) vez (Var.: virs) ūdeni griezās putu gabalā 13595, 6. es vācieti dancināšu vez sarkanu stieģelīti 31874, 5. vistiņa ķērkstēja vez rijas sliekšņa VL.;

2) bedeutend die Richtung einer Handlung nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen"
u. ähnl.: mauc ... vez acēm ... ce̦purīti! RKr. XVI, 73. liec . . . (sc.: gredzeniņu) vez (Var.: uz) akmeni! BW. 6256, es izvedu dēla māti vez sklidaiņa ezeriņa RKr. XVI, 226;

3) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, fragen" u. ähnl. und nach Ausdrücken psychischer Bestrebungen:
vez (Var.: uz) tevim rauguoties BW. 11018, 5 var. arājs brēca vez (Var.: uz) dieviņa 28136, 1. lai vez (Var.: uz) mani neraudāja 11671;

4) tā duod alu vez parāda (auf Rechnung ohne Bezahlung)
BW. 19993. 5. Le. Gr. §§ 581--2.

Avots: ME IV, 546

vežders

‡ vežders Markgrafen, = vežģeris II.

Avots: EH II, 773

vidējtīkls

‡ vidējtîkls Kaugurciems "?": vidējtīkluos zvejuo virāk reņģes.

Avots: EH II, 780

vidum

vidum, Adv., mittelmässig, mittel-: ģeografijā tas dabūjis "vidum labi" Kundziņš Kronw. 61. Wohl der instr. s. zu vidus.

Avots: ME IV, 580

viens

viêns (li. vienas),

1) (als Zahlwort) ein:
viena galva, viena bē̦da Celmiņ. pa vienam U., einzeln. vienas dienas saimniece Frauenb., eine sehr verschwenderische Wirtin. jāizkurina par vienu dienu LP. IV, 146. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. viens palaidiens (s. unter palaîdiens). runāja... ātri un vienā laidā Mērn. l. 20. padarīt kuo vienā laĩdā (in einem Strich, ohne Unterbrechung) Frauenb. bē̦rniem vienā rāvienā (im Nu) bija de̦sa vē̦de̦rā ebenda. viens par diviem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. VI, sak. v. 959. še... nav vis vienais (ungewöhnlich!) cilvē̦ks vien, kas klausās Mērn. laiki 324. tas ir viens un divi, das geht eins, zwei, drei (= in einem Augenblick) U. nebijis viens, divi (im Nu), ... vilks gatavs LP. VI, 292 (ähnlich 361). labi - viens, divi, kuociņš pārne̦sts V, 38. ve̦lns viens, divi izveda mednieku uz ceļa Kurbads. Auf Pluralformen bezogen im Plural: divi vien mēs bāliņi;... pirksim vienus brūnus svārkus! BW. 3451. nuopircis vienas spēles LP. VI, 437. Einem uotrs oder cits gegenüber gestellt: viens uotra (gen.), viens uotram (dat.), viens uotru (acc.), viens uotrā (loc.), einander (gew. wenn von zweien die Rede ist). divi māsiņas iet pa ceļu, sviesta ņuka ruokā; viena uotrai neduodas Br. m. 966. viens pēc uotra Aus. I, 18. divpadsmit ve̦lni viens pakaļ uotra (richtiger wäre: cits pakaļ cita) klūp iekšā LP. VI, 978. viena smalki, uotra re̦sni ērģelēt ērģelēja BW. 341 var. meita nuodzī vuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35 (ähnlich VI, 617). vieni gudruoja, ka..., uotrie duomāja, ka... Purapuķe J. str. 132. ar vienu cirtienu vieniem sešiem galvas nuost, ar uotru cirtienu uotriem sešiem galvas nuost LP. VI, 755 (ähnlich lI, 18). lai viņi šuo lietu neizpauž vieni uotriem Mērn. laiki 200. panāksnieki un vedēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. lūgs vienus, lūgs uotrus Balt. Vēstn. v. J. 1901,.N 10 (Beilage). viens gans nuomira, citi gani raudāja BW. 2692. kamē̦r vieni pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi... BW. III, l, 81. stiprinieki izceļ viņas vienu (richtiger wäre: citu) pēc citas nuo zemes apukšas laukā Pas. II, 220. Ungewöhnlich: tās nu bijušas... cita pēc vienas (die eine nach der andern) jānuomaitā Pas. V, 496. divpadsmit baluodinītes... viena uz vienas dze̦nas Pas. V, 151. jie... lubieja viens vienu (einander) Zbiór XVIII, 419;

2) allein:
viens pats, nur einer, einer allein: vienā pašā naktī Dīcm. pas. v. I, 24. ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši BW. 12856. palikuši vieni paši A.v˙j.1899, S. 279. viņš tur dzīvuo viens U. mēs braucām vienas ar Olgu Apskats v. J. 1903, S. 416. upe viena starpiņā Biel. 1050. meita nee̦suot vairs viena (die Tochter sei schwanger) Stāsti Kraukļu kr.8. gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā BW. 1092. vienuos kre̦kluos Deglavs. laidīs vienus kumeliņus zaļajā zâlītē 30147. es nuokaltu biķeriņu nuo vieniem (könnte auch "lauter" bedeuten!) dālder,iem 26940, 1. Pē̦rkuonam visa zeme, man tas (Var.: tik) viens bāleliņš (Var.: tie vieni bāleliņi) 32955, 3. tu viens vienīgais Glück;

3) lauter:
(dzīvuot) vienuos priekuos LP. I, 98 (ähnlich V, 110), vienā līksmībā III, 85, vienā laimē VI, 49, VII, 101, vienās raizēs Aps. J. Bag. radi 21. brauc uz priekšu vienās bailēs J.Kr. III, 71. viss nams stāvēja vienās liesmās Rainis Göte VI, 74. es lai eju... vienās skrandās A. XVII, 43. debess "vienās acīs" MWM. IX, 152. zirgi vienās putās LP. IV, 15. apģērbjas vienā ze̦ltā 213. vienuos ze̦ltuos I,110. cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā J.Kr. V, 148. raud vienā raudāšanā (weint in einem fort) LP. I, 88. visu laiku pavada vienā dziedāšanā BW. III, 1, 19. kādēļ tu vienā gabalā (fortwährend, in einem fort) tāds nuolaidies? LP. IV, 30. cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt 146. viņš bļauj vienā gabalā;

4) ein und derselbe, der gleiche:
vienā lielumā U., gleicher Grösse. vienā prātā U. oder vienis prātis Kundz. Vec. St. 1 I, gleichen Sinnes. viņi dzimuši vienā dienā. abi vienu lielumiņu BW. 3451. kau[t] būt[u] visi vienu vietu 3851 var. kalpiem jāturas visiem pa vienu vietu Alm. Piesis. sēdēja kuopā vienuos ratuos BW. III, 1, 18. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71. tie visi tur vieni ir, brāļi un māsas, sie sind dort alle verwandt, alle - Brüder und Schwestern unter einander Mag. XIII, 3, 10. tie jau viens, kas viens Dienas Lapas piel. v. J. 1891, N 61, S. 6. tās rindiņas... viens kas viens (ganz identisch) ar leišu tekstu A. XII, 861. vai mēs nee̦sam viens un viens? Apskats v. J. 1903, S. 530, viss viens: vai kaklā, vai makā Br. sak. v. 480. tas jau ir tas pats viens Kav. viena alga Mērn. laiki 86, Kundz. Vec. St. 12, viens algs Dond., viena maksa LP. I, 149, IV, 8 ( man viena maksa, kur,ā pusē sviest Saikava) oder viens daudzums Saikava, gleichviel, einerlei. ar vienu oder (bei L. und Kauliņ BB. XiI, 233) ar vienu vien, fortwährend, immer;

5) ganz, ungeteilt
U.: tā muiža ir uz vienu (ungeteilt) U.;

6) (als unbestimmtes Pronomen; subst. und adjekt.) ein(er), jemand, ein gewisser, (neutral) eins:
viens atnācis U., es ist jemand gekommen. lai nu viens nuoklausās tavā runā Zeib. Sk. 10. viens atjāja baltu zirgu BW. 13829, 1. bet lai man saka viens, kuo grib Alm. Meit. no sv. 103. ak tu viens! Blaum. Skala ug. 199, MWM. VIII, 542. nu saki, viens cilvē̦ks! Zeib. Sk. 56 (ähnlich A. XI, 107). lai nu viens cilvē̦ks pasmejas Blaum. Skala ug. 160. nu klausies nu viens cilvē̦ks šuo ve̦cuo Purap. I. 272. tās nu bijušas jāve̦d par vienu upi Pas. V, 496. kâ viens vaska rituliņš BW. 3768. bija viens kupča dē̦ls Zbiór XVIII,276. atrast vienas mājas LP. VII, 292. gadījušies vieni kapi 36. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes J. Kr. III, 73. vieni divi "etwa zwei" L. viens kas tiesa (eins ist wahr) J. R. IV, 94, A. XVI, 294. tas gan atkal ir viens, kas tiesa Blaum. Skala ug. 139. viens gan e̦suot tiesa Smilga Aizsn. ceļi 26. tas var atgadīties kuram vienam (einem jeden) Apsk. v. J. 1903, S. 600. Volkstümlich (nicht schriftsprachlich) als unbestimmter Artikel: tur vajadzē̦tu vienas stipras virves U. tev ir viena cieta sirds BW. 21654, 5. tavu vienu cietu sirdi! 24346, 1. strādā kâ viena lauva A. XI, 1, 107. viens dumjš, nemācīts cilvē̦ks MWM. X, 569. s. Le. Gr. § 327; zu apr. ains, aksl. inъ, got. ains, air. o`en, lat. ūnus < oinos "ein", gr. οἰνός "eins (auf dem Würfel)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 101).

Avots: ME IV, 664, 665

vilciens

I vìlciêns,

1) der Zug
U.: e̦lpas od. dvašas vilciens, der Atemzug: rāmiem dvašas vilcieniem Aps. VI, 36. līdz pēdējam e̦lpas vilcienam Latvju tauta XI, 1, 41. dzērve paceļas slaidiem vil cieniem . . uz augšu A. v. J. 1899, S. 283;

2) der Zug, Schluck:
nuodzēruos miežu al[u]s pa mazam vilcienam BW. 22297;

3) der Hieb
U., Frauenb., Ruj.: tas bija tik smaļš vilciens! Frauenb. kad iet vārds, tad ir vilciens (von einem Jähzornigen gesagt) Seyershof; der Stich: šūt lieliem, re̦tiem vilcieniem (= dūrieniem) Lubn., Memelshof;

4) "?": (aude̦kli) šķē̦rē̦tiem vilcieniem spuodrajās švītēs JR. IV, 99;

5) Rauchzug:
(krāsns) iekšte̦lpu sadala ar ķieģeļu starpsiênām tâ sauktuos "vilcienuos" Konv. 2 1893;

6) der Eisenbahnzug*:
vilcieni pienāk un aiziet A. v. J. 1896, S. 151.

Avots: ME IV, 586

vira

II vira,

1) die Türklinke Lennewarden;
Plur. viras,

a) "bluķis ar caurumu vidū, kur griežas vārti" Illuxt;

b) eine Art Türhängen
Adamovič; eine Art Hängetür Oberkurl. n. Bielenstein Holzb. 35;

c) "?" : tagad durvīm piesit eņģes, senāk vis˙garām bija, kâ vēl tagad re̦dz pie kūtīm, vienīgi viras, t. i. durvju mugurai piesists vertikāli vienā malā miets, kas ielaists augšā un apakšā ieduobumuos RKr. XI, 86;

d) "kas veras" Nötk.;

2) comm., einer, der oft und ohne Grund die Tür auf- und zumacht
(pejorativ): tāds kâ vira! kuo tu virā (virini) durvis? Grawendahl. Zu vērt.

Avots: ME IV, 602

virināt

I virinât,

1): velti muti v. Atpūta, № 381, S. 6.;

2): "trīcināt" Salis; lai juo (einen Gürtel)
putni virinā Tdz. 47993. virina zibeņus gar mastiem Salis; ‡

4) "?": virinādamas ruokās me̦lnās pātaru krelles Skalbe Raksti IV (1938), 218. Refl. -tiês,

2): auch Orellen; eņģelis viss nuo bailēm virinājies Pas. X, 477. bē̦rzu lapas ripuļu ripuļiem virinājās nuo kuokiem zemē Aps. J. Raksti I 2 , 153.

Avots: EH II, 787

virkšēt

virkšêt Zaravič, vìrkšķêt 2 Kl., -u, -ẽju,

1) virkšêt U., Meselau, N.-Peb., Vīt., (mit ir̃ ) C., Serbigal, virkšķêt, schallnachahmendes Verbum, das Geräusch des Reissens von Kleidern (auch Pergeln) ausdrückend U.; virkšķêta Lös. "blīkšķēt": plēš, ka virkš vien U. plīsa kleita virkšķē̦dama BW. 13139, 1 var. svārki plīsa virkšķē̦dami A. XX, 559. šis . . . matuos iekšā un plēš, ka virkš vien Kaudz. Izjurieši 170. drēbes abiem virkšēt virkšēja Jaunie mērn. laiki II, 115. skaidas virkš kâ kaķim skrāpējuot Niedra Kad mēnesis dilst 272. paegļi dega virkšķē̦dami (prasselnd, knisternd) Vēr. I, 1196. gāja, ka virkškēja ar tuo laivu Lös. Jēcis strīķēja ... pa dubļiem ... pastalu pavārskas, ka tik virkšķēja vien Tirzm. 5. tīģeris gāja pa krūmiem, ka zari vien virkšķēja A. XX, 383; vom Geräusch, das beim Laufen von Mäusen zu hören ist: peles skrien, ka virkš Lis.;

2) vom Geräusch beim Schlürfen
(virkšêt) Vīt.: dzer pienu, ka virkš vien A. v. J. 1902, S. 123. putru strebjuot virkš Ungurmuiža;

3) schnell, eilig sprechen
(virkšêt) C.; langwierig leeres Zeug sprechen (virkšêt) Meselau;

4) weinen
(vir̃kšķêt) Siuxt: kuo nu virkšķi! Refl. -tiês, = virkšêt 1: kad cēlās, virkš,kējās (Var.: viršķēja) BW. 34467. pakaļa virkšējās (Var.: viršķējās) 34735, 2 var. Zur Bed.1 vgl. virkš, sonst verkšêt, vārkšķinât I und varkšêt.

Avots: ME IV, 606, 607

virma

virma: aiŗu satraukta ūdens v. A. Upītis Ģertr. 328. upe ... sīkām virmām grumbuota Sm. lapa 109.

Avots: EH II, 787

virsība

virsība,

1) die Obrigkeit
Manz. Lettus, St., U., Warkh., Zvirgzdine; die Herrschaft, Oberherrschaft: virsībām . .. paklausīgi Glück Philemon 3, 1. viņš ... virsību nedabūja 11 Makkab. 5, 7. eņģeļus, kas savu virsību neir sargājuši Judas 6. kuo tī virsība sacīs. tis i[r] būs Zvirgzdine. visaida virsību bija ebenda. par kārtīgu ierēdņu izturēšanuos jāgādā augstākai virsībai L. W. 1922, № 1, 4. ze̦m smuta virsības bija daudz ļaužu Pas. III, 289 (aus Lixna). zem patriarcha virsības MWM. VIII, 49. draudze paliktu neatkarīgu nuo jeb˙kādas garīgas virsības Konv. 2 302. virsības varu A. v. J. 1897, S. 378;

2) das Obere, die Oberfläche
L., U.

Avots: ME IV, 612

virtene

vir̃tene AP., Ramkau, (mit ìr 2 ) Bers., Golg., Kl., Lis., Mar., Prl., Schwanb., = virkne, Aneinandergereihtes, die Reihe Wid.: virtenē vērt B. Vēstn. kliņģeru virtenīte A. XX, 269. zirgs... sapurināja visu zvārguļu virteni Duomas III, 513. sagšās, izmarguotās sarkankreļļu virtenēm R. Kam. 93. putni virtenēm vien iet . . . uz siltām zemēm Mar. n. RKr. XV, 144. citi tam iet virtenē pakaļ BW. IlI, 1, S. 96. brauktu caur baznīcē̦nu virteni Niedra A. v. J. 1898, S. 168, zē̦ns... metis lūku virteni pār ple̦ciem Anekd. 49. mākuonīšu virtenēm V. Egl. JR. IV, 30. tuoņu virtene Konv. 1 922. nuotikumu virtene A. XXI, 87. ve̦se̦la virtene raibu . . . piedzīvuojumu A. v. J. 1899, S. 81. viņš . . . sāka bērt lielu virteni vārdu Vēr. II, 1201. Zu vẽrt "reihen".

Avots: ME IV, 617, 618

vīšķis

vīšķis,

1) vîšķis A.-Ottenhof, Gr.Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kalzenau, Kl., Salisb., Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Trik., Wolmarshof, vîšķis 2 Dunika, Karls., Ruj., Salis, vīšķis Gold. und Kokn. n. Etn. I, 121, Memelshof, Selb., vîškis Prl., ein Wisch; ein Wischlappen
PS., Salisb.; ein Strohwisch zum Scheuern; ein Stroh- od. Heuwisch überhaupt Trik.; ein Strohbündel zum Dachdecken U.; in ein Läppchen gebundene Dinge Mag. XX, 3, 196; ein Bündel: matu vīšķi (Var.: kušķi) BW. 23616 var. ašu vīšķi 26U06, 11 var. sāls vīšķītis 22410. vīšķi bāzu azuotē: tautiņās galdi, trauki aizpē̦rnaju mazgājumu 26006, 3. salmu, zirnāju vīšķis, eine Handvoll Stroh od. Erbsenstengel, womit man Löcher zustopft od. Geschirr abscheuert Kalzenau. vīšķis ir pa˙galam, būs jātaisa jauns: nav ar kuo traukus berzt Selb. nuobe̦rzuši ar vīšķi CTR. I, 26. siena vīšķis LP. VII, 452. vilnas vīšķis 306. zâļu vīšķītis VI, 149. ar kliņģeru vīšķi padusē V. Eglītis Zilā cietumā 120. izve̦lk nuo azuotes naudas vīšķīti Rainis Zelta zirgs 9. vīšķītī bija naudas Kra. Vīt. 23. puišis meitu juokuodams sasèjis drānu vīšķī Dunika. katru rītu kūtī atradušies dažādi pesteļi un vīšķi Etn. II1, 16. sagriezuse ģīmi kâ vīšķi Libek Pūķis 5. ar čemodāniem, kurvjiem, vīšķiem V.Eglītis Zilā cietumā 32. siens sagulies šķūnī vîšķu vîšķiem (klumpenweise) Saikava;

2) = kukulis 2: ņe̦m līdzā plāceņus, gaļu u. c., kuo visu kuopā nuosauc par vīšķi Etn. II, 18. Entweder zu an. visk "Strohbündel', ahd. wisc "Wisch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 243), oder aber eher mit šķ aus stj zu vīstīt.

Avots: ME IV, 644, 645

vizlains

‡ vizlains, glimmerhaltig (?): merģelis v.

Avots: EH II, 791

zaļš

zaļš (li. žãlias "grün; roh, ungekocht", apr. saliga-n "grün"),

1) grün:
zaļš kâ maurs Br. 143. zaļa žagata 75. zaļais zuobentiņš 397. zila, zaļa uguntiņa 210. kab tu ar zaļiem guņiem sade̦gtu! Zbiór XV, 191. zili, zaļi dūmi kūp BW. 8905 var. zaļa puķīte Kaudz. M. 12. tie (Kiefern, Fichten) zaļ[i] ziemu, vasariņu BW. 12224, 2. kam es sē̦tu rudzu lauku, ka tas zaļi nezaļuotu? Biel. t. dz. 822. zaļi mirdzuošs zīds A.XX, 253. zaļi mīksts mauriņš MWM. VIII, 447. zaļi ze̦ltains tauriņš R.Sk. II, 29. zaļam palikt nuo e̦rrastībām Purap. Kkt. 142. zaļš vien gar acīm nuogāja JK. II, 96, Frauenb. u. a., von grosser Anstrengung, heftigem Schreck u. s. w. gesagt. nuo pārbīļa viņai zaļš vien griežas gar acīm A. Upītis J. l. 28. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 28. dē̦ls tik tura, lai zaļš acīm me̦tas LP. IV, 42. man acis... bij za. ļas, man ļuoti slikti bij ap dūšu Plūd. LR. III, 62. gaida sieva, gaida bē̦rni zaļas acis gruozīdami BW. 30529. - zaļā muiža, der Wald (scherzhaft) Kav. zaļā ce̦turtdiena od. ce̦turta Stari I, 232, der Gründonnerstag. zaļa gaisma, die hellwerdende Dämmerung vor Sonnenaufgang an Wintermorgen Frauenb.: zaļa gaisma ausa BW. 816, 4; 20070; 30006, 9. zaļa diena ausa 13899; 19960;

2) frisch, unfertig,.. unreif, roh
U.: zaļi ābuoli, unreife Apfel. zaļas uogas. zaļi rāceņi Dond., Wessen. zaļa gaļa U., Bers., Dond., Frauenb., Laud., Salis, Sessw., Wessen, rohes Fleich; (in Dunika) geräuchertes, aber ungekochtes Salzfleisch. gabals zaļa šķiņķa Janš. Mežv. ļ. II, 79. zaļa siļķe Dunika, ungebratener Hering. zaļas reņģes Adiamünde, Salis, gesalzene, roh zu essende Strömlinge. zaļa putra Kav., nicht gargekochte Grütze. zaļas (jē̦las) uolas Kreuzb. zaļa maize, nicht recht ausgebackenes, rohes Brot Warkh.: zaļas (Var.: jē̦las) maizes cepējiņu BW. 18659, 13 var. zaļi rudzi (nicht ausgetrockneter Roggen) dzirnavām 8245. zaļa malka Bers., Frauenb., Laud., Warkl., ungenügend getrocknetes Holz: krāsnī iebāzis zaļu malku LP. VI, 751. citiem dedza zaļa malka Biel. 1669. (skalus) zalus dedzināju BW. 7316. šķirsts nuo zaļiem dēļiem. zaļi diegi, ungebleicht Garn U., A.Ottenhof, Ruj., Segewold;

3) gesund, kräftig, stark
Frauenb.: zaļš cilvē̦ks Frauenb. jaunam jau tā sirds zaļa ebenda;

4) lustig, sorglos: kruodziniekam zaļa dzīve MWM. VI, 311. zaļa izdzīve Kaudz. M. 181. sākuši zaļi dzīvuot: ē̦duši, dejuši LP. III, 85. ieve̦duši meitas... un dzīvuojuši zaļi 1V, 228. zaļa diena, ein guter Tag, eine Zeit, da es gut geht
Frauenb.;

5) "?": zaļa ruoka, slaida valuodiņa RKr. VI, sak. v. 681. - Subst. zaļums (li. žaliumas), das Grünsein, das Grüne:
lapu zaļums (Chlorophyll) MWM. VII, 714; Plur. zaļumi,

a) das Grüne (in der Natur), das Grünwerk; das Gemüse
Frauenb.: pastaigāt pa zaļumiem LP. VII, 183. iziet zaļumuos Dr. ārpus pilsē̦ta spēlējas bē̦rni pa zaļumiem LP. VI, 599. pajūgs un... zirgi... bija puškuoti zaļumiem BW. III, 1, S. 9. vasarā zirgs dabū zaļumus (frisches Gras), rudenī negrib ēst sienu Ahs.;

b) das Grünfest, ein Fest im Grünen, unter freiem Himmel
Frauenb., Saikava u. a. Zu zelˆt.

Avots: ME IV, 687, 688

zēgalāt

‡ zẽ̦galât Perkunen, = zẽģelêt I 1.

Avots: EH II, 805

zeģināt

I zeģinât, (Getreide, Leinsaat) auf zeģenes zum Trocknen aufschichten Barbern, Mesoten, Neugut, Stelpenhof.

Avots: ME IV, 702

zeģins

zeģins, = zeģenes U., ein ästiger Pfaht zum Aufstecken von Getreide auf dem Felde Oknist; zeģinis, ein Gerüst zum Trocknen von Getreide und Leinsaat Dweeten.

Avots: ME IV, 702

zīķeris

zīķeris "?": zīķerīši, zāģerīši BW. 18010, 1 var.

Avots: ME IV, 732

zīķēt

zĩķêt, -ẽju, "cieti skatīties", heimlich lauern Frauenb. Refl. -tiês " sich spiegeln" Ahs.: meita spieģelē vien zīķējas Ahs. n. RKr. XVII, 65. Etwa kontaminiert aus zīlêt 2 - 3 und ķīķêt "gucken"?

Avots: ME IV, 732

ziņģēt

ziņ̃ģêt, -ẽju, ziņ̃ģât Dunika, Frauenb.,Rutzau, -ãju, (ziņģes) singen (n. L. und U. vorzugsweise vom Rezitieren der Volkslieder gebraucht): ziņģē̦tāju sievu ņēmu BW. 564, 10. tavu skaistu ziņģēšanu (Var.: dziedāšanu)! 382, 9. Aus mnd. singen.

Avots: ME IV, 725

ziņģis

ziņ̃ģis,

1) s. ziņ̃ģe;

2) wer
(ziņģes) singt: ziņģis, trallis tavs dēliņš BW. 3116;

3) der Vorsänger in der Kirche
Janš. Nīca 48; der Organist Rutzau;

4) der Küster
N. - Bartau n. U., Janš. Nīca 48, Rutzau.

Avots: ME IV, 725

zirgs

zir̂gs (li. žìrgas "Ross", apr. sirgis "Hengst"), Demin. verächtl. zirģelis Grenzhof n. FBR. XII, 16, (auch zirģēlis) Gr. - Buschhof n. FBR. XII, 73, zir̂ģelis C., (mit ir̂ 2 ) Ahs., zir̃ģelis Zabeln n. FBR. IV, 64, Dunika, Līn., Segew., Selg., Siuxt, Tr. Mat. 37, Wandsen,

1) das Pferd:
Sprw. zirgā jādams zirga meklē RKr. VI, 869 od. tuo zirgu jāj, tuo zirgu meklē Br. sak. v. 1531. niķuots kâ krieva zirgs Br. 531. zviedz kâ zirgs (von lautem Lachen gesagt) RKr. VI, 875. ē̦d kâ gailis (vista), strādā kâ zirgs 207. zirga darbs, suņa ēdiens Br. sak. v. 1518. kamdēļ lai zirgs auzas neē̦d, kad tam duod? RKr. VI, 873. zirgam zirga spē̦ks 871. kāds zirgs, tāds ve̦cums 872. šķiņķuotam zirgam zuobu nelūkuo JK. II, 481. iejūgtu zirgu katrs māk braukt 484. kungu var gruozīt kâ iejūgtu zirgu 560. lai zirgs kaļ adatas, sagt man, wenn ein Pferd nichts gefressen hat PS. balts, bē̦rs, brūns, me̦lns zirgs. sirmi zirgi BW. 10689. braucams, jājams zirgs. darba zirgs. ceļa zirgu BW. 32497. guoda zirgu 32497 var. kaŗa zirgs 32019, 8; LP. VI, 780. vēja zirgs VL., ein schnelles Pferd. ādas zirgs Aps. III, 26, ein mageres Pferd. nātna zirgs, eine Schindmähre: nātna zirdziņš ratus... nespējis pavilkt LP. VII, 36. zirgs bubina, dudina (wenn es gefüttert werden will), zviedz (wenn es andere Pferde sucht), kviec (wenn es nach andern Pferden ausschlägt) Etn. II, 51. zirgu apkalt JK. III, 80. zirgu jūgt. tuo zirgu nevar darbā strādāt Kav. zirgs zirgā, luoks luokā, vis[i] uz Rīgu aiztecēja BW. 5740. kājām tautas, zirgiem mani bāleliņi 19038. muļķītis prasījis ve̦cu zirģeli LP. VI, 689. nespēcīgā zirģeļa vietā ganījies tramīgs zirgs VII, 935. pinkainais zirģelis Vēr. II, 427. - zvirbuļi bij tik˙pat vai zirgā ("?") aiz liela prieka Plūd. LR. III, 89. - bij ienācis, kâ ļaudis mē̦dz teikt, ar baltu zirdziņu, t. i. ar spieķīti, kulīti un tukšu vē̦de̦ru Purap. 56. - zirdziņu pirkšana, ein Spiel Etn. III, 27;

2) dieva zirdziņš, ein gewisser Käfer:
uz ievainuojumiem de̦ruot uzlikt dieva zirdziņu jeb māriņu, mazu kukainīti Etn. IV, 117; drudža zirgs Nigr., ein gewisser Käfer (die Maulwurfsgrille?); meža zirgs,

a) equus fossilis Konv. 55;

b) das Kamel
Manz. n. Plūd. Llv. II, 45; upes zirgs, Hippopotamus Konv. 55;

3) in genitivischen Verbindungen: zirgu akmins, Gips L. ("weil die Wenden eine Pferdesalbe davon machen");
zirgu amuols, medicago, melilotus U.; zirgu ašķi,

a) die Schweifhaare des Pferdes
Harder n. U.;

b) langer Schachtelhalm
L. (ašķes); zirgu ābuoliņš, mittlerer Klee (trifolium medium L.) RKr. II, 79; zirgu nadži, Benediktenwurzel St., Nelkenwurz (geum L.) RKr. II, 71; zirgu pautiņi; längliche Morcheln L.; zirgu pupas, vicia faba Wid.; zirgu putns,

a) die Bachstelze
U.;

b) der Dompfaff
L.; zirgu skābene(s) L., Pferde-Sauerampfer U.; krauser Ampfer (rumex crispus L.) RKr. II, 77; zirga striẽbulis Adiamünde od. zirgu stuobri U., = zir̂dzenājs; zirgu zuobi, Mutterkorn St., U.;

4) das Gespann:
bērinieku rindā brauc pirmajā zirgā vis˙tuvākie radi ar krustu, uotrā zirgā atruodas zārķis Etn. IV, 173;

5) zirgu iemest "aude̦klu me̦tuot nuo viena eiļas uotrā eiļā iemest" Wessen. Nach Leskien Abl. 358, Thomsen Beröringer 249 f., Hirt BB. XXIV, 259 und Būga KSn. I, 263 zu li. žer̃gti (iterativ žargstýti, žargýtis) "seitwärts schreiten, Beine spreizen".
Aber, wie schon Mikkola AfslPh. XXXIX, 14 bemerkt hat, sieht li. žìrgas nicht wie eine Ableitung (als ein nomen agentis) von žer̃gti aus; und auch die Bedeutungen scheinen nicht zu stimmen: pflegt denn gerade das Pferd die Beine zu zpreizen? Mikkola selbst stellt l. c. dies baltische Nomen zu lat. grex "die Herde" u. a., wo aber das g- velar gewesen zu sein scheint, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 590. Etwa zu li. žer̃ti "scharren", oder zu arm. jar "Mähne des Pferdes" (bei Walde l. c. 610)??

Avots: ME IV, 726, 727

zlāģēt

zlāģêt, -ẽju,

1) fest (unordentlich
Nötk.) packen, stapeln (mit ã ) AP., Bauske, Frauenb., Gotthardsberg, Nötk., Wandsen, (mit à 2) Lubn., Saikava, Vīt.: zlāģēt linus ve̦zumā Bauske. zlāģē ve̦zumā iekšā! Lubn. kuo nu zlāgē tik daudz! - nekaltīs lini Vīt. nezlāģē malkas krāsnī tik zlāģeniski! tad malka lāgā nede̦g ders. zlāģē kâ ziļķes mucā ders. labību zlāģēt ķirpā Saikava;

2) "mit Lärm zumachen"
Saikava (mit à 2 ): luogu. Vgl. slāģēt.

Avots: ME IV, 746

žļurba

žļur̂ba 2 Sassm., ein kleines Stück, eine Scherbe: sasita māla puodu žļurbās Dond. spieģele saplīsa žļurbu žļurbās Sassm. Vgl. šļurba 1.

Avots: ME IV, 819

žņirkstēt

žņir̂kstêt Adl., Burtn., C., (von einem kurzen Geräusch!), Erlaa, Golg., Heidenfeld, Jürg., Kalz., KatrE., Kegeln, Kl., Lenzenhof, Lubn., Mar., Marzenhof, Meselau, N. - Peb., Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, (mit ir̃ ) C. (von einem andauernden Geräusch!), Fockenhof, Kegeln, Lems., Salis, (mit ir̂ 2 ) AP., Arrasch, Grünw., = šņir̂kstêt, knirschen Bērzgale, Grawendahl, Kokn., Makašē̦ni, Ružina, Warkl., Vīt.: ja maizē smiltis, tad ē̦duot zuobi (zuobuos) žņirkst Panemune u. a. aiz dusmām grìež zuobus, ka žņirkst vien. kaķis ē̦d peli, ka žņirkst vien. kad ar ragavām brauc pa granti, vai nazi uz akmens vai ķieģeļa trin, tad žņirkst. plāns le̦dus žņirkst pāri staigājuot Saikava. slieces žņirkst sniegā A. Upītis J. l. 22. žņirkstuot spiežas dzelzs caur miesu Druva II, 392. grāba grantē̦tuos celiņus, ka žņirkstēja vien Jaun. mežk. 79.

Avots: ME IV, 826

zobs

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv 2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. 2 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. 1 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. 2 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. 2 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. 2 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758

žorēt

I žuorêt ķieģeļus U., Ziegel brennen.

Avots: ME IV, 840

žuburains

žuburaîns Dunika, Frauenb., Gramsden, žubuŗaîns Rutzau, žuburaîns Grünw., Ruj., PS., Siuxt, Warkl. u. a., ästig St., U.; zackig U.: liels, ve̦cs, žuburains uozuols Aps. VII, 26. audz, liepiņa, žuburaina (Var.: žuburuota!) BW. 11631. žuburainu (Var.: žuburuotu) kruoni ne̦s 24221, 1. žuburaina kančukliņa 23332, 2 var. žuburaina ābele FBR. XII, 16. briedim žuburaini ragi Frauenb. piekraste ļuoti žuburaina Konv. 15. ar žuburaiņiem (mit einem Zweigmuster versehen) audumiem Alm. žuburaina zeģene Grünw.

Avots: ME IV, 828

zukuris

‡ zukuris Siuxt "ķieģeļu izvirzījums skurstenī virs jumta, lai gar skursteni lietus nete̦k gaŗām."

Avots: EH II, 812

zuņģis

‡ *III zuņģis (od. *zuņge?) "?": atnesu griežamuo, ja kādam gadījās izkaptij iesist zuņģi Jauns. B. gr. 3 II, 100. Vgl. ‡ zùņģe 2 .

Avots: EH II, 812

žurpas

žur̃pas Sassm., Wandsen, Stenden, kleine Stücke, Splitter: peļu bars saskrēja tē̦va dē̦lu žurpās grauzt LP. V, 221. kauj ar pīladža re̦zgali lapu žurpās VI, 3. sasist trauku žurpu žurpās Stenden. spieģelis saplīsa žurpu žurpās Sassm. n. RKr. XVII, 67. tur kauli žurpās A. VIII, 1, 250.

Avots: ME IV, 835

žūžot

žūžuôt,

1) = zūzuôt 1: lē̦ni vējiņš žūžuoja JR. IV, 68. vēja žūžuošana telegrafa drātīs Latv. maigi žūžuo... ērģeles Juris Brasa 125;

2) = zūzuôt 2, wiegen Frauenb., (mit ũ ) C., Fockenhof; (ein Wiegenlied singend) einschläfern, einlullen U., (mit ũ ) AP.: liepiņa līguo, ūsiņš žūžuo (Rätsel: die Wiege und das Kind) BW. 2132.

Avots: ME IV, 838

žvākstēt

žvãkstêt Nötk.,

1) dumpf rauschen (von Wasser und Bäumen gesagt)
U.: ūdens te̦k pa slūžām, ka žvãkst vien Arrasch, Fockenhof, Ruj.; = zvākstêt, dumpf schallen, tosen: žvākstē̦dams drāzās caur mežu Plūd. LR. IV, 155. (nauda) ievē̦lusies žvākstē̦dama avuotā LP. VI, 236. žvãkstē̦dams nāca lietus ar krusu Lemsal. ķieģeļi gāžas žvãkstē̦dami Bauske, (mit à 2 ) Schwanb. siena pants nuogāzās žvãkstē̦dams Selg., Stenden, Wandsen. žvãkst arī sakaltuši zvaguļi C.;

2) (viel) schwatzen:
kuo nu žvãksti? Ipiķi, (mit à 2 ) Bers.;

3) "?": ausis žvākstēja Skalbe Pazem. dv. 14. Subst. žvākstêšana, dumpfes Schallen:
naudas žvākstēšanu dzirdējis (wo?).

Avots: ME IV, 843

zvaņa

zvaņa: "rupja (it kâ zvana) skaņa" Burtn.; tramvaju džinkstuoņa un z. A. Upītis Ģertr. 17.

Avots: EH II, 814

žvankstēt

žvankstêt,

1) dumpf schallen, tönen
Lemsal (mit an̂ 2 ): puikas svaida akmeņus, ka žvañkst vien Bauske. aizkrīt bultas žvankstē̦damas Vēr. II, 540. žvankstē̦damas sasitās... vaŗa bārkstis Domas I, 56. gaiss žvinkst un žvankst Pas. VI, 280. pannas žvankst krītuot uz ķieģeļiem Bers.;

2) Unsinn, dummes Zeug sprechen, faseln, schwatzen
Bers., Kl. - Salwen, Frauenb., Lubn., Mitau, (mit añ ) Bauske, A. - Ottenhof, Ruj., Rutzau, N. - Salis, (mit an̂ ) Adl., AP., C., Erlaa, Gr. - Buschhof, Heidenfeld, Kalz., A. - Laitzen, Meiran, Oknist, Prl., Saikava, Selsau, Sessau, Sessw., Sonnaxt, (mit an` 2 ) Lemsal, Schnehpeln, viel, schnell und unaufhörlich sprechen Bixten (mit añ ), viel schelten Stockm. ("mit àn 2 "), N. - Bartau (mit an̂ 2 ), unaufhörlich (bis zum Überdruss Bers.), mit singender Stimme sprechen Vīt., sich wiederholend sprechen Nötk. (mit an̂ ); (grundlos) bellen Bers., Sessau (suns žvan̂kstēja visu nakti C., Saikava); "widersprechen" Trik. - Vgl. zvankstêt und švankstêt.

Avots: ME IV, 842

zvārgulis

zvãrgulis,

1) eine Schelle
U.: darīja... zvārgulīšus nuo... ze̦lta Glück II Mos. 39, 25. zirgu zvārguļiem Zachar. 14, 20. sīkie zvārgulīši BW. 24155, 2. divkārt kāra kumeļam sudrabiņa zvārgulīšus 22171. zvārguļa juosta skanēt skanēja 5606. zirgam ap kaklu zvārguļu virkne Kaudz. M. 38. izdzirda... zvārguļus šķindam Janš. eglītes zarus piekaŗ ar dažādiem izgre̦znuojumiem, zvārguļiem, kriņģeļiem Etn. III, 141. ļaudis manu augumiņu kâ zvrāguli skandināja (sprachen viel über mich) BW. 8620, 1. nesmejies vienmē̦r kâ zvārgulītis! MWM. VIII, 102;

2) eine Kinderklapper
U.;

3) Plur. zvārguļi, die Trollblume (trollius europaeus L.)
RKr. II, 79; Konv. 2 3226; campanula Konv. 2 3704.

Avots: ME IV, 768

zveņģis

II zveņģis,

1) "ein jungeŗ plumper, starker Mensch"
(mit eņ̃ ) Ruj.; ein Kind, ein Knabe: es savus zveņģus nelutinu Janš. Dzimtene IV, 198;

2) ein Knecht bei einem Kaufmann
Ruj. und Salisb. n. U.;

3) ein Lastträger
(mit eņ̃ ) Karls.: jāstrādā kâ zveņģam Ruj.;

4) ein dickbäuchiger Mensch od. ein solches Kalb
(mit èņ 2 ) Bers.: vē̦de̦rs kâ zveņģam;

5) ein schwerer Gegenstand
(mit eņ̃ ) Ruj.;

6) "?": vazājas kâ zvèņģis 2 Bers. Wenigstens in den Bedd. 1 - 3 auf Grund eines deminutivisch aussehenden zveņģelis (aus nd. swängel "Landeschwengel, Ladendiener"
im Grimmschen Wrtb. unter Schwengel) neugebildet.

Avots: ME IV, 771

žveņģis

žveņ̃ģis Ahswikken, Bahten, Gramsden, Kalleten, Luttr., Wain., = zveņģis I (zveņģe I 1).

Avots: ME IV, 844

zvirgzdains

zvìrgzdains C., zvirgzdans A. XXI, 29, grandig V., kiesicht L., St., U.: zvirgzdains upes dibe̦ns. zvirgzdaina zeme. ar zvirgzdainu granti JR. VII, 140. dzirdama... pastalu žvirkstēšana uz zvirgzdaiņā... ceļa Janš. Bandavā I, 327. zvirgzdains akmens Konv. 2 309, ein grobkörniger Stein, der leicht bröckelt Frauenb. zvirgzdainās aļģes Konv. 76. zvirgzdaina maize. zvirgzdains (körnicht geworden nach einem Tauwetter) sniegs C., Trik.

Avots: ME IV, 777