aizcīsties
‡ àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'īsti' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'īsti' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (36)
bīsties
blīstiķis
brīstiņš
brīstiņš
cīsties
cìstiês: lai cīšas vie[nj uz māju Orellen; c. rad(īb)ās "in Kindesnöten sein" (in einem handschriftl. Vokabular).
Avots: EH I, 276
Avots: EH I, 276
cīsties
cìstiês, cīstuos [doch kann cīstuos auch das Präsen zu cīties od. *cīstēties sein] od. cìšuos, Praet. cìtuos, ringen, streben, trachten, oft mit abhäng. Inf. od. pēc: ka viss, kas apkārtnē re̦dzams un dzīvs, pēc tevis cīstas JK. VII, 46. 8 stundu darba diena, pēc kuŗas tagad cīšas ārzemju fabriku strādnieki Etn. III, 125. cīties skuolā čakli mācīties Kaudz. M. viņš cītās tâ˙pat darīt SDP. V, 56. viņi cītušies savus zemes gabalus paplašināt LP. VII, 48. kas var ar viņiem (saviem tuvākiem) bē̦dāties, priecāties, cīsties, cerēt, ticēt, ja nuo viņiem ne˙kuo nezina? PA. pakaļ cīsties U. b. 93, 26. [Vgl. cīties.]
Avots: ME I, 392
Avots: ME I, 392
cīstināt
cīstiņš
dzīstiņa
dzīstiņa
iepazīstināt
ìepazĩstinât, tr., bekannt machen: tevi iepazīstināt ar manām nāves cisām Vēr. II, 309.
Avots: ME II, 50
Avots: ME II, 50
iezīsties
ìezĩtiês, = ìepazĩtiês, kennen lernen: mēs labāki iezīsimies viens uotru B. Vēstn. [Bei Für. I unter zīt auch iezīt, = pazīt, kennen.]
Avots: ME II, 92
Avots: ME II, 92
īstin
īstinība
īstins
mīstikļas
nobīsties
pacīsties
[pacìstiês, sich ein wenig anstrengen od. Mühe geben: pacīšaties, lai darbu drīz var nuobeigt!]
Avots: ME III, 12
Avots: ME III, 12
pazīstināt
‡ pazīstinât, bekannt machen: vīra māte pazīstinādama teica Brīvā Zeme 1939, № 118, S. 2.
Avots: EH XIII, 193
Avots: EH XIII, 193
piezīsties
pìezîstiês,
1) sich ansaugen:
pie mana pakauša viņa piezīdās kâ ērce R. Sk. I, 123;
2) sich vollsaugen:
se̦sks nuokuostu trusīti un, piezīdies viņa asinis, apgultuos alā JR. III, 30. tukšā tā (spīgana) skrējuse ļuoti ātri, bet kad bijuse piezīdusēs piena, ... tad skrējiens gājis lē̦nām Etn. II, 88. (izkapts) asmens me̦lni-brūns, piezīdies lipīgas zāļu sulas J. Kļaviņš. - Von einem Betrunkenen sagt man "piezīdies kâ dēle" Etn. II, 62; auch: p. kâ uods.
Avots: ME III, 312, 313
1) sich ansaugen:
pie mana pakauša viņa piezīdās kâ ērce R. Sk. I, 123;
2) sich vollsaugen:
se̦sks nuokuostu trusīti un, piezīdies viņa asinis, apgultuos alā JR. III, 30. tukšā tā (spīgana) skrējuse ļuoti ātri, bet kad bijuse piezīdusēs piena, ... tad skrējiens gājis lē̦nām Etn. II, 88. (izkapts) asmens me̦lni-brūns, piezīdies lipīgas zāļu sulas J. Kļaviņš. - Von einem Betrunkenen sagt man "piezīdies kâ dēle" Etn. II, 62; auch: p. kâ uods.
Avots: ME III, 312, 313
plīstiķi
plĩstiķi C., dünne Kleider Bers.: ja nuo plānas, šķidras drēbes iztaisa kādu drēbes gabalu, tad saka: tie tādi plīstiķi vien ir Druw. Wohl zu plîst.
Avots: ME III, 349
Avots: ME III, 349
plīstiķis
rīsties
rīsties (?), haften, dafür stehen Für. I: lai viņi rīstas, sie mögen dafür stehen od. haften.
Avots: ME III, 540
Avots: ME III, 540
sacīsties
sanīsties
sanîstiês, sich verfeinden, in Streit geraten Spr., Wid.: brāļi sanīdās A. XXI, 598. saul[e] ar dievu sanīdās (Var.: ienaidā) BW. 33906 var. dē̦ls bijis sanīdies ar savu kaimiņu LP. VII, 912. cik viegli draudzenes, kuopā dzīvuojuot, varēja sanīsties A. v. J. 1902, S. 393.
Avots: ME II, 693
Avots: ME II, 693
sapazīstināt
savīsti
trīstik
uzcīsties
vīsti
vīsties
vīstiķis
I vīstiķis, ein Vogel Livl. n. RKr. XVII, 64 (mit ĩ), Vīt.; "vītītes kauķis" LP. V, 103: vīstiķis uķina Etn. II, 51. -- re, kur vīstiķis vīvina! sagt man von einem, der süss (einnehmend), spricht Etn. 1V, 4.
Avots: ME IV, 643
Avots: ME IV, 643
vīstiķis
vīstiķis
vīstiņš
vīstiņš, ein kleines Strohbündel, beim Dachdecken gebraucht U.; ein Bündel (mit î ) Nötk.
Avots: ME IV, 643
Avots: ME IV, 643
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)
šķītināt
Šķirkļa skaidrojumā (144)
aizdaņģināt
‡ àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
amilka
amiļka, ein Tölpel: kuo te rīsties kā amiļka JR. V, 64; Mar. RKr. XV, 105 [aus wr. омылка "Fehler"?].
Avots: ME I, 70
Avots: ME I, 70
apciemot
apcìemuôt, tr., besuchen: jāiet tā apciemuot LP. IV, 23, man muss sie besuchen. Subst. apciemuojums, derBesuch viņš nezināja, kuo šis apciemuojums īsti nuozīmējuot A. XII, 93. viņš nuosuolījās savu apciemuojumu atkārtuot A. XX, 104.
Avots: ME I, 80
Avots: ME I, 80
apkubekls
‡ apkube̦kls, ein Umlegetuch ("jetzt dafür: apkubeklis") Dunika: pajem tuo apkube̦klu un apkubinies, tai nesalīsti!
Avots: EH I, 94
Avots: EH I, 94
apradi
apradi, ferner stehende Verwandte: pie īstiem radiem viņa neiet sērst, tikai pie tādiem apradiem Gold. brūte izdala apradiem... BW. III, 1, 80; Druva I, 910.
Avots: ME I, 113
Avots: ME I, 113
apzīst
atganīt
atganît,
1): abwehren
Segew.; ‡
5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,
3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.
Avots: EH I, 141
1): abwehren
Segew.; ‡
5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,
3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.
Avots: EH I, 141
atpazīt
atslīst
atslīst (unter atslîdêt), ‡
3) "= ‡ atslidinâtiês (?): atslīstiet, puiši, pēc pusdienas!" Bers.; ‡
4) "= nuoslīst" Vīt.: ve̦zums ir atslīdis (=siens ve̦zumā tâ nuošļucis, ka taisās ārā krist); ‡
5) sich herbegeben
Salis.
Avots: EH I, 168
3) "= ‡ atslidinâtiês (?): atslīstiet, puiši, pēc pusdienas!" Bers.; ‡
4) "= nuoslīst" Vīt.: ve̦zums ir atslīdis (=siens ve̦zumā tâ nuošļucis, ka taisās ārā krist); ‡
5) sich herbegeben
Salis.
Avots: EH I, 168
audums
aûdums,
2): skudres austu audumiņu BW. 11802 var. vai ... nepazīsti savu buru audumiņu? 30785.
Avots: EH I, 184
2): skudres austu audumiņu BW. 11802 var. vai ... nepazīsti savu buru audumiņu? 30785.
Avots: EH I, 184
āverīgs
āverîgs, albern, dummstolz: tik āverīgi uzve̦das: nezin pats, kas īsti ir Stockm. n. Etn. I, 90. [Eine Ableitung von âvîtiês mit dem suffixalen Teil von al˜berîgs, al˜derîgs.]
Avots: ME I, 245
Avots: ME I, 245
bezprātis
bezpràtis, fem. -te, (li. beprõtis, f. -tė), der, die Unvernünftige, Sinnlose: bīsties dieva, bezprāte A. XVI, 362.
Avots: ME I, 285
Avots: ME I, 285
bimbāt
[II bim̃bât,
1) schlagen:
viņš mani bimbāja Ruj.;] vom Schlagen der Uhr: kad... pulkstens sita vienpadsmit,... tē̦vs apvaicājās, cik tad tas melis (gemeint ist die Uhr) īsti bimbājuot Jaunsudrabiņ U. b. 127, 37; [zvans bimbā Salisb., Lis.;
2) hin und her schwingen, pendeln lassen:
kuoku C.]
Avots: ME I, 296
1) schlagen:
viņš mani bimbāja Ruj.;] vom Schlagen der Uhr: kad... pulkstens sita vienpadsmit,... tē̦vs apvaicājās, cik tad tas melis (gemeint ist die Uhr) īsti bimbājuot Jaunsudrabiņ U. b. 127, 37; [zvans bimbā Salisb., Lis.;
2) hin und her schwingen, pendeln lassen:
kuoku C.]
Avots: ME I, 296
bīties
bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],
1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;
2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;
3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);
4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 2 .]
Avots: ME I, 304, 305
1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;
2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;
3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);
4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 2 .]
Avots: ME I, 304, 305
blāzmains
blãzmains, blãzmuots auch blãzmais [Neologismus oder Druckfehler für blāzmaims?], schimmernd, dämmernd: blāzmainm nakts; blāzmains, blāzmuots rīts. mīlestības blāzmais rīts šķīsti baltiem ziediem vīts A. XX, 869. uz luoga aizkara blāzmaiņi spīgāja luktuŗu gaisma Upītis, Sieviete 192.
Avots: ME I, 312, 313
Avots: ME I, 312, 313
braucikls
‡ braũcikls Salis, eine Vorrichtung zum Reinigen des Flachses: b. ir tāds pats kâ brauktavs, tik ar tievāku galu, lai dabū mīstiklās iekšā.
Avots: EH I, 238
Avots: EH I, 238
būzis
bũzis Wolm., buzis U., buznis Naud., buzulis, būža Naud.,
1) Popanz, Knecht
Ruprecht: atnāks būža, iebāzīs maisā, so schreckt man kleine Kinder. sabuo zies kâ būža. bīsties, būža nāk! Seibolt. nuobūdājusēs kâ būža Naud. tīrumā stāv ecē(k)šas; ve̦lns prasa: kas tas tāds par buzuli Etn. IV, 157;
2) in Adsel, Aahof, Kortenhof, Stom. buzuls auch ein böser Hund;
3) buzulis, jem., der böse, ärgerlich ist.
Burtn. [Beeinflussung durchs Germanische (vgl. nd. būsemann "Gespenst" und schwed. buse "Popanz" ) scheint wenigstens für die Forman mit ū wahrscheinlich; wegen li. baũžas "пугатель", babaũžis od. babužỹs "лохмотник, (коим дѣтей пугают)", bužỹs "Popanz" aber scheinen wenigstens die le. Formen mit u altererb zu sein, vgl. etwa an. púki "Teufel", ae. púca od. púcel "Kobold" und an. pokr "Butzenmann" resp. engl. bug "Wanze" (s. buža) > Vgl. KZ. XLIV, 64 (und über an púki auch Persson Beitr. 264).]
Avots: ME I, 360
1) Popanz, Knecht
Ruprecht: atnāks būža, iebāzīs maisā, so schreckt man kleine Kinder. sabuo zies kâ būža. bīsties, būža nāk! Seibolt. nuobūdājusēs kâ būža Naud. tīrumā stāv ecē(k)šas; ve̦lns prasa: kas tas tāds par buzuli Etn. IV, 157;
2) in Adsel, Aahof, Kortenhof, Stom. buzuls auch ein böser Hund;
3) buzulis, jem., der böse, ärgerlich ist.
Burtn. [Beeinflussung durchs Germanische (vgl. nd. būsemann "Gespenst" und schwed. buse "Popanz" ) scheint wenigstens für die Forman mit ū wahrscheinlich; wegen li. baũžas "пугатель", babaũžis od. babužỹs "лохмотник, (коим дѣтей пугают)", bužỹs "Popanz" aber scheinen wenigstens die le. Formen mit u altererb zu sein, vgl. etwa an. púki "Teufel", ae. púca od. púcel "Kobold" und an. pokr "Butzenmann" resp. engl. bug "Wanze" (s. buža) > Vgl. KZ. XLIV, 64 (und über an púki auch Persson Beitr. 264).]
Avots: ME I, 360
cīstēt
dēļ
II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,
1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;
2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;
3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]
Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen
Avots: ME I, 463
1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;
2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;
3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]
Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen
Avots: ME I, 463
dēls
dê̦ls, Demin. dêliņš, dê̦luliņš BW. 2089, dêļuks Bers., de̦lˆs, Gen. dê̦la Felixberg, Targeln, Angermünde, Puhnen, Scheden, Laidsen, Talsen, Postenden, Sassm., Wandsen; dêle Mar. n. RKr. XV, 112 (in kosender und auch verächtlicher Bedeutung), der Sohn: dē̦la vietā pieņemt, adoptieren. jauni dē̦li sabraukuši, ein Sohn ist geboren (Pl. statt des Sing.). dē̦la dē̦ls, der Enkel; dieva dē̦li, Gottessöhne, die um die Töchter der Sonne (saules meitas) werben; Pē̦rkuoņa dē̦li, die Söhne des Donnergottes; krūmu dē̦li, die Söhne des Gebüsches, d. i. Zigeuner, die auch dieva dē̦li scherzhaft genannt werden; krusta d. od. krustdē̦ls, der Taufsohn in der Studentensprache: der Fuchs; memmes dēliņš, Muttersöhnchen; tautas dē̦ls, der Freier; tē̦va dē̦ls, ein junger Mann vornehmer Abstammung, ein Wirtssohn: vairāķ kalpi bildināja, ne īstie tē̦va dē̦li. Zu dēt "saugen", [dêle "Blutegel"], gr. ϑῆλυς "säugend, weiblich", ϑηλή "Mutterbrust", ai. dhārú-ḥ "säugend", [la. fēlāre "säugen" u. a.].
Avots: ME I, 463
Avots: ME I, 463
draugs
dràugs,
1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;
2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. 2 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. 2 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].
Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 1
Avots: ME I, 492
1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;
2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. 2 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. 2 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].
Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 1
Avots: ME I, 492
drukns
drukns, stämmig, klein und recht dick, vierschrötig, kräftig, stark: viņš drukns, plecīgs, neveikls kâ lācis Purap. drukns augums, kuoks, uozuols, jē̦rs PS. puikas saķēra putnu, nevis lē̦ni un mīlīgi, bet īsti drukni Aps. [Nebst drukts. drūkts wohl zur Wurzel von li. drútas od. drūktas "stark, dick", kymr. drûd "fortis, strenuus", ai. dhruvá-ḥ "fest stehend, beständig", gr. δροόν. ἰσχυρόν Hes. u. a. bei Trautmann Wrtb. 61.]
Avots: ME I, 503
Avots: ME I, 503
dzejiskums
dzejiskums ,* das Poetische: īsti dzejiski gabali zaudē caur tuo savu dzejiskumu A. XII, 156.
Avots: ME I, 540
Avots: ME I, 540
glezna
gle̦zna ,* das Bild, Gemälde: dažas nuo šām dabas gle̦znām ir īsti mākslas darinājumi A. XI, 747. tautas dzejā šādas gle̦znas atkārtuojas dažādi BW.
Avots: ME I, 625
Avots: ME I, 625
grēks
grè̦ks,
1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;
2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]
Avots: ME I, 652
1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;
2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]
Avots: ME I, 652
grencumi
gre̦ncumi, Überbleibsel von geschmolzenem Fett ; Dobl. n. Etn. I, 138, 57. gre̦ncumi ir īsti cūku bē̦ŗu ēdiens. cūkas cīpslas, aknas u. t. t. saliek katliņā un grauzdē jeb vāra, pie kam atlikušuos sausumus ē̦d ar maizi vai kartupeļiem Ogershof n. Etn. I, 20.
Avots: ME I, 650
Avots: ME I, 650
īdēt
ĩdêt [Salis, Ruj., Trik., Wolm., PS., C., Arrasch, Bauske, Zabeln], - u, - ẽju, K.,
1) leise brüllen:
guovs īd jeb nīd, kad grib ēst, mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. mana paša raibaliņa te̦k pakaļ īdē̦dama BW. 16475; [ähnlich 34870];
2) ächzen, stöhnen, jammern:
kuoku pavēnī ēdēja visādi mūdži Purap. viņš ierauga blakus gaļam un īdam mazu bērniņu MWM. VI, 391. īd nabagi, suniski ze̦muodamies Saul. Refl. - tiês, zuwider sein: tas man īsti īdas Hr. Nach. L. auch das Aktiv sa: guovīm īd tuo ē̦duot, den Kühen ist dies zu essen schädlich. [îdêt " stöhnen" vielleicht von der Interjektion ĩ wie vaĩdêt von vai (das synonyme indêt ist vielleicht aus īdēt und indzēt kontaminiert); man īd(as) "es ist mir zuwider " aus man - (n)īd(as)? Vgl. nīdēt "īdēt": nāks kâ guove nīdē̦dama BW. 27056.]
Avots: ME I, 834
1) leise brüllen:
guovs īd jeb nīd, kad grib ēst, mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. mana paša raibaliņa te̦k pakaļ īdē̦dama BW. 16475; [ähnlich 34870];
2) ächzen, stöhnen, jammern:
kuoku pavēnī ēdēja visādi mūdži Purap. viņš ierauga blakus gaļam un īdam mazu bērniņu MWM. VI, 391. īd nabagi, suniski ze̦muodamies Saul. Refl. - tiês, zuwider sein: tas man īsti īdas Hr. Nach. L. auch das Aktiv sa: guovīm īd tuo ē̦duot, den Kühen ist dies zu essen schädlich. [îdêt " stöhnen" vielleicht von der Interjektion ĩ wie vaĩdêt von vai (das synonyme indêt ist vielleicht aus īdēt und indzēt kontaminiert); man īd(as) "es ist mir zuwider " aus man - (n)īd(as)? Vgl. nīdēt "īdēt": nāks kâ guove nīdē̦dama BW. 27056.]
Avots: ME I, 834
iedrīstēties
ienīst
ìenîst, auch ìenîdêt, tr., Hass fassen, hassen: nīda mani tē̦vs, māmiņa, pēc ienīda bāleliņi BW. 13585. kuo pats ienīsti, nedari citam! [kas savu brāli ienīd Glück I Joh. 3, 15 u. a.]
Avots: ME II, 48
Avots: ME II, 48
iepazītināt
īsts
ĩsts (aksl. (istъ),
1) echt, unverfälscht, wahr, wirklich:
īsts ze̦lts. īstuo patiesību pateikt LP. III, 82. vai tā mana īsta rauda? Ltd. 1626. tas bijis tur·pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda LP. III, 42. īstais brālis, īstā māsa, leiblicher Bruder, leibliche Schwester; īstā māte, leibliche Mutter, im Gegensatz zu sveša māte. mātei divas meitas: īsta meita un pameita LP. V, 295;
2) recht (von der Zeit):
tu atnāci īstā laikā, brīdī. Adv. īsti, recht, eigentlich: jāpaglūn pa šķirbīti, kas tur īsti varē̦tu būt LP. IV, 33. spuožs zuobins pie saniem, īsti kuo redzēt LP. V, 218. ceļa īsti nezināju BW. 26524. īsti nemāku teikt LP. III, 100. Zur Verstärkung eines Adjektivs od. Adverbs: īsti tâ, just so; īsti klāt, ganz nahe. trešā (pagale) ne īsti strupa, ne īsti īsa LP. VI, 363. labāk dzeŗu īsti pilnu BW. 19931. [Zu ysčias "deutlich, offenbar", ýskus od. ýškus, éiškus, áiškus "deutlich", arm. isk "in Wirklichkeit" (auf ein īsk- deutet auch die le. Nebenform ĩksts), s. Изв. XVII, 4, 120.]
Avots: ME I, 838
1) echt, unverfälscht, wahr, wirklich:
īsts ze̦lts. īstuo patiesību pateikt LP. III, 82. vai tā mana īsta rauda? Ltd. 1626. tas bijis tur·pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda LP. III, 42. īstais brālis, īstā māsa, leiblicher Bruder, leibliche Schwester; īstā māte, leibliche Mutter, im Gegensatz zu sveša māte. mātei divas meitas: īsta meita un pameita LP. V, 295;
2) recht (von der Zeit):
tu atnāci īstā laikā, brīdī. Adv. īsti, recht, eigentlich: jāpaglūn pa šķirbīti, kas tur īsti varē̦tu būt LP. IV, 33. spuožs zuobins pie saniem, īsti kuo redzēt LP. V, 218. ceļa īsti nezināju BW. 26524. īsti nemāku teikt LP. III, 100. Zur Verstärkung eines Adjektivs od. Adverbs: īsti tâ, just so; īsti klāt, ganz nahe. trešā (pagale) ne īsti strupa, ne īsti īsa LP. VI, 363. labāk dzeŗu īsti pilnu BW. 19931. [Zu ysčias "deutlich, offenbar", ýskus od. ýškus, éiškus, áiškus "deutlich", arm. isk "in Wirklichkeit" (auf ein īsk- deutet auch die le. Nebenform ĩksts), s. Изв. XVII, 4, 120.]
Avots: ME I, 838
izklaidēt
izklaîdêt, izklaîdinât [li. išklaidìnti], izklaîdît, tr.,
1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;
2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,
1) das Zerstreute;
2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.
Avots: ME I, 751
1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;
2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,
1) das Zerstreute;
2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.
Avots: ME I, 751
izstiedzēt
izstiêdzêt, intr., ins Kraut schiessen: lang und dünn auswachsen, in grossen Ranken ausschiessen: izstiedzējusi labība, kas izaugusi tieva un gaŗa. kartupeļu asni izstiedzējuši pagrabā. puķe izstiedz pakrēslī C., Smilt. tie īsti pagraba asni, bāli un izstiedzējuši A. XI, 470. sīkie bērziņi bij izstiedzējuši A. XVIII, 134. skuoluotājam tik jāstiepjas gaŗumā un tievumā, juo maizes kurvis stāv augsti un pēc tā stiepjuoties un staipuoties izstiedzē un izžūst kâ stāds, kam nav derīgas zemes DL.
Avots: ME I, 806
Avots: ME I, 806
izsutums
izsutums, eine in feuchter Wärme wund gewordene Stelle: izsutumus kāju pirkstu starpā dziedē, tuos apspērējuot ar darvu, ap sienuot ar tabaka lapām vai ietinuot starp pirkstiem kaņepājus Etn. IV, 106. izsitumi jāapsmērē ar šķīstiem egļu sveķiem un darvu IV, 116. pret izsutumiem lietuo ratu smēri IV, 1.
Avots: ME I, 807
Avots: ME I, 807
judra
judra, das Korn in den Zähnen der Pferde: judra ir pusdiļu, das Korn ist halb verschlissen (was in 10. Jahre der Pferde zu geschehen pflegt) L., St., U. piecu gadu ve̦cumā zirgam vairs nav piena zuobu, bet tikai īstie. šuo īstuo priekšzuobu gali izskatās gareniski apaļi, vidū tiem ieme̦lnas bedrītes (judras) Wid.
Avots: ME II, 115
Avots: ME II, 115
kaunēt
kàunêt, - ẽju, tr., beschämen: kaunē manus ienaidniekus BW. 9123. viņa sāk pa juokam ar pirkstu tevi kaunēt Egl. Refl. - tiês, - uôs od. (Smilt.) - ẽjuôs, - ẽjuôs, sich schämen, sich genieren, blöde sein mit d. Gen. und Akk. der Pers. u. Sache, dem Dativ der Sache und mit nuo konstruiert: lielākās nedziedāja, jaunu puišu kaunējās BW. 836. es ve̦caju bāleliņu ka- tēviņa kaunējuos Ltd. 504. vai tu manas draudzības kaunies? Rol. kaunies pate, tautu meita, savai nieku valuodai BW. 8528, 25460. nuo tēviņa kaunējuos Ltd. 767. acis kaunas nuo gaismas, das Auge ist lichtscheu. Mit dem faktitiv Akk., an dessen Stelle im VL. oft der Gen. steht: Sprw. kaunies kaunu, bīsties dievu. kaunies kaunu! schäme dich! BW. 11502, 18, kaunies kauna 11502, 2; 19305, 1; 21934. [kàunêtiês auch C.; kaũnêtiês RKr. XV, 79 ist fehlerhaft.]
Avots: ME II, 176
Avots: ME II, 176
kauns
kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].
Avots: ME II, 176, 177
Avots: ME II, 176, 177
ķavulis
ķavulis, der Kläffer: kuo nu, ķavuli, ķavulē, vai tu manis nepazīsti? Etn. II, 113. Vgl. ķava.
Avots: ME II, 358
Avots: ME II, 358
klīst
klîst (li. klýsti), - stu, - du, Inf. auch klît 2 [Windau], intr., irren, umherirren, auseinandergehen, sich verlaufen: kuo aiz˙vien tu tālāk klīsti? Rainis. gars sapņu tālumā klīst AU. suns pie gana dzīvuos un neklīdīs apkārt Etn. II, 99. luopi ganībās neklīst LP. VII, 318. [mākuoņu klīdums Duomas I, 1080. - Zu klajš (s. dies), klaidît, klaiņât, klīvât, kliest, klejuôt, kleist 1, li. kléisti "расточать"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und dazu Berneker Wrtb. I, 518.]
Avots: ME II, 231
Avots: ME II, 231
labis
labis, Adv., besser, lieber: labis pats pieciet un kuop zirgu, entbehre du lieber selbst Manz. nuokauj mani labis IV Mos. 11, 15. labis es gribē̦tu pie lauvām un uodzēm dzīvuot nekâ pie ļaunas sievas Sir. 25, 15. [tev nebūs zagt, bet labis nabadzības ciet! Fürecker. nerunā ne˙kuo pret... patiesību, atzīsti labis ar guodu. kad tu kādu aplamu lietu darījis esi Glück Sirach IV, 25. Vgl. Le. Gr. 355.]
Avots: ME II, 395, 396
Avots: ME II, 395, 396
laiks
laĩks,
1)
a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);
b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;
gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡
c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;
h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;
i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;
j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;
5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti 2 laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);
6)
a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;
b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡
7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.
Avots: EH I, 712, 713
1)
a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);
b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;
gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡
c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;
h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;
i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;
j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;
5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti 2 laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);
6)
a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;
b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡
7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.
Avots: EH I, 712, 713
ļekāns
le̦kãns, Subst., der Schlaffe, Weiche, Weichling [Fehsen]: ļe̦kāns ir tāds cilvē̦ks, kas it kâ bez kauliem. vārnē̦ni īsti ļe̦kāni C. kāpuosti kâ ļe̦kāni Ranuk. [rube̦nē̦ni saulē paliek kâ ļe̦kāni Fest., Stelp. - ļe̦kāns"vaļīgs, salauzts" (Adjektiv?) Ordangen, Preekuln.]
Avots: ME II, 535
Avots: ME II, 535
lēkt
lèkt: auch Fest., Kaltenbr., Wessen, (prs. le̦cu, prt. lēcu ) Oknist, Ramkau, Saikava, (prs. lē̦cu, prt. lēcu ) Warkl.;
1): pulkstenis le̦c Diet., die Uhr geht.
gans atļaun [kungam] ar cūkām reizē l. (galoppieren?) uz muižu Pas. XII, 157 (aus Domopol; vgl. r. скакать "springen; galoppieren"). puikas le̦c ("stipri brauc"; fahren im Galopp?) ar zirgiem Mahlup. bē̦rni, kuopā sanākuši, sāk l. ("trakuot, būt nerātni") ebenda;
2): auch PlKur.; ‡
3) medņuos l. Zögenhof, Auerhähne jagen:
medību kungi brauc te l. medņuos Janš. Dzimtene III 2 , 243. Refl. -tiês,
2): nuo tādiem, kam ļaunas acis, lē̦cuoties (scil.: kāds ļaunums veselībai) AP. kas īsti būtu varējis ar Ciebu l. Janš. Līgava I, 501;
4): tur gan lē̦kušies smagi nuotikumi Janš. Atpūta № 371, S. 5; ‡
9) springen:
le̦cas pliks nuo gultas ārā Pas. VIII, 92; ‡
10) wachsend in die Hühe schiessen:
eglītes šuo pavasari lē̦kušās milzu lēcieniem uz augšu Janš. Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich Dzimtene I 2 , 159).
Avots: EH I, 737
1): pulkstenis le̦c Diet., die Uhr geht.
gans atļaun [kungam] ar cūkām reizē l. (galoppieren?) uz muižu Pas. XII, 157 (aus Domopol; vgl. r. скакать "springen; galoppieren"). puikas le̦c ("stipri brauc"; fahren im Galopp?) ar zirgiem Mahlup. bē̦rni, kuopā sanākuši, sāk l. ("trakuot, būt nerātni") ebenda;
2): auch PlKur.; ‡
3) medņuos l. Zögenhof, Auerhähne jagen:
medību kungi brauc te l. medņuos Janš. Dzimtene III 2 , 243. Refl. -tiês,
2): nuo tādiem, kam ļaunas acis, lē̦cuoties (scil.: kāds ļaunums veselībai) AP. kas īsti būtu varējis ar Ciebu l. Janš. Līgava I, 501;
4): tur gan lē̦kušies smagi nuotikumi Janš. Atpūta № 371, S. 5; ‡
9) springen:
le̦cas pliks nuo gultas ārā Pas. VIII, 92; ‡
10) wachsend in die Hühe schiessen:
eglītes šuo pavasari lē̦kušās milzu lēcieniem uz augšu Janš. Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich Dzimtene I 2 , 159).
Avots: EH I, 737
lietus
liêtus [(li. lietùs, acc. lietų); niederle. und teilweise hochle., so in Alt-Kalzenau, Lubn., Schwanb., Taurup, NeuRosen, Alswig], Demin. liêtutiņš, auch liêtiņš, der Regen: lija, lija lietutiņš BW. 28035. kad vistas lietū stāv, tad garš lietus, kad paspārnē, tad ātri pārejuot Etn. II, 123. pēc lietus saule spīd. Mit Eigenschaftswortern: audzelīgs lietus; mīlīgs, silts, smalks lietus. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuona lietus LP. V, 136. lapu lietus, ein starker Frühlingsregen. Vom Staubregen: lietus līņā, mirdzina, rasina, sijā, smildzina. Līst lietiņi marguodami BW. 4582. Vom Platzregen: sāk briesmīgi lietus līt: gāž kâ ar spaņņiem Grünh. lietus iesāk juoņiem šļākties Aus. Lietus nāk kāpē̦dams Ltd. 1297. lietus taisās, perinās, gaisi taisās uz lietu Liev.; es sieht nach Regen aus, der Regen ist im Anzuge. Als Objekt.: vējš aizdze̦n, atne̦s lietu. dievs duod lietu. Oft der Plur. lieti von anhaltendem Regen: līstiet, lieti, labi lieti! BW. 2802. vakar lija silti lieti 1785. uguni nuodzēsa smalki lieti 2221. sniegi sniga, lieti lija 25680. Oft dient der Regen zur Bezeichnung der Fülle: pēriens kâ lietus, es setzt eine tüchtige Tracht Prügel LP. IV, 215; ze̦lta lietus, Goldregen. Sprw.: naudas lietu ne˙kad nesagaidīsi. dārzā ziedu lietus līst JR. IV, 66. ar zvaigžņu lietu mēness nāk Vēr. I, 844. Zu liêt, lît.
Avots: ME II, 507
Avots: ME II, 507
līsts
mācēt
mâcêt (li. mokė´ti "können"), -ku, -cẽju,
1) intr., können, vermögen:
cik lieli tie šuogad, tuo īsti nemāku teikt, das vermag ich nicht zu bestimmen LP. III, 100. jājis pruojām, kuo tik mācējis, was er vermocht habe. Oft mit spēt verbunden: krauji, kuo spēji un māki! LP. II, 52;
2) verstehen:
Sprw. viss labs, kuo māk. kas māk, tam nāk. ak cik labi, kad cilvē̦ks kuo māk daudz dziesmas nuo galvas. bē̦rns jau māk grāmatu lasīt, das Kind versteht schon zu lesen. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa BW. 6903. zinu ceļu, māku mēli, bin zungenfertig 13911. Subst. mâcêšana. das Können, Verstehen; mâcẽjums, was gelernt worden ist: pē̦rnās ziemas mācējums zē̦nam pa ganiem izbiris; mâcê̦tãjs, der etwas versteht. [Zu apr. mukint "lehren".]
Avots: ME II, 575
1) intr., können, vermögen:
cik lieli tie šuogad, tuo īsti nemāku teikt, das vermag ich nicht zu bestimmen LP. III, 100. jājis pruojām, kuo tik mācējis, was er vermocht habe. Oft mit spēt verbunden: krauji, kuo spēji un māki! LP. II, 52;
2) verstehen:
Sprw. viss labs, kuo māk. kas māk, tam nāk. ak cik labi, kad cilvē̦ks kuo māk daudz dziesmas nuo galvas. bē̦rns jau māk grāmatu lasīt, das Kind versteht schon zu lesen. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa BW. 6903. zinu ceļu, māku mēli, bin zungenfertig 13911. Subst. mâcêšana. das Können, Verstehen; mâcẽjums, was gelernt worden ist: pē̦rnās ziemas mācējums zē̦nam pa ganiem izbiris; mâcê̦tãjs, der etwas versteht. [Zu apr. mukint "lehren".]
Avots: ME II, 575
maiseklis
màiseklis, [maĩseklis Bauske, Wandsen, Dond., Salis],
1) ein Wetkzeug zum Mischen, Mengen, ein Rührholz:
pie katras mājas maiseklis piesliets Tr. III, 226;
2) die Mischung
[màisêklis Arrasch], Beimischung, Ingredienz: tipi, kuo mēs varam saukt par īsti latviskiem, bez mazākiem sveša gara maisekliem Apsk. I, 170. sajaukuši... visas gaļas bļuodas vienā draņķī un maiseklī Upīte Medn. laiki;
3) der Hemmer, Storenfried in Glücks Bibel:
kas ar citiem kuopā neturas, tas savu gribu tik meklē, un ir maiseklis (jetzt richtiger: kavēklis) visās lietās Spr. Sal. 18, I.
Avots: ME II, 550, 551
1) ein Wetkzeug zum Mischen, Mengen, ein Rührholz:
pie katras mājas maiseklis piesliets Tr. III, 226;
2) die Mischung
[màisêklis Arrasch], Beimischung, Ingredienz: tipi, kuo mēs varam saukt par īsti latviskiem, bez mazākiem sveša gara maisekliem Apsk. I, 170. sajaukuši... visas gaļas bļuodas vienā draņķī un maiseklī Upīte Medn. laiki;
3) der Hemmer, Storenfried in Glücks Bibel:
kas ar citiem kuopā neturas, tas savu gribu tik meklē, un ir maiseklis (jetzt richtiger: kavēklis) visās lietās Spr. Sal. 18, I.
Avots: ME II, 550, 551
malāk
‡ malāk, Adv., Komparativform, mehr seitwärts: atstājies m˙! neliem ze̦m ruoku! Auleja. vis m. skrien ebenda drusku m., īsti pie tilta nedaiet Kaltenbr.
Avots: EH I, 780
Avots: EH I, 780
mastiklis
[II mastiklis (?) "linu (ruokām) maļamā mašīna" Lettin; ein Lesefehler für hochle. * meistiklis aus * mīstiklis?]
Avots: ME II, 565
Avots: ME II, 565
metējs
metẽjs [li. metė˜jas], einer, der wirft: ābuolu, gara od. siltuma, krusta metējs; der Säufer: īstie me̦tāji (gew. metēji) palika uzticīgi mucai Apsk.; der Wahrsager Wid.
Avots: ME II, 607
Avots: ME II, 607
mirdzināt
I mir̂dzinât,
1): tur raseņa(s) mirdzināja Tdz. 50895;
2): pieci raksti vaiņakā: divi ze̦lta, div[i] sidraba, piektais sauli mirdzināj[a] Tdz. 39081. kādas saulītes gaismu tu mirdzināsi ap sevi Janš. Mežv. ļ. II, 157. abas... sāka... lieluo danci, raibās prievītes un zvīļuotās zīdaines vējā mirdzinādamas: Brigadere Dievs, daba, darbs 163: mirdzinādams ("?") savu ... astīti Janš. Dzimtene V, 423;
3): auch (mit ir̂ ) AP., Fest., Heidenfeld, Saikava, Sonnaxt, (mit ir̂ 2 ) Lemb., Schwitten, Siuxt: mirdze̦nāja jauks lietiņš Heidenfeld. līsti, līsti, tu, lietiņi! kuo tik daudz mirdzināj[i]? Tdz. 38138.
Avots: EH I, 816
1): tur raseņa(s) mirdzināja Tdz. 50895;
2): pieci raksti vaiņakā: divi ze̦lta, div[i] sidraba, piektais sauli mirdzināj[a] Tdz. 39081. kādas saulītes gaismu tu mirdzināsi ap sevi Janš. Mežv. ļ. II, 157. abas... sāka... lieluo danci, raibās prievītes un zvīļuotās zīdaines vējā mirdzinādamas: Brigadere Dievs, daba, darbs 163: mirdzinādams ("?") savu ... astīti Janš. Dzimtene V, 423;
3): auch (mit ir̂ ) AP., Fest., Heidenfeld, Saikava, Sonnaxt, (mit ir̂ 2 ) Lemb., Schwitten, Siuxt: mirdze̦nāja jauks lietiņš Heidenfeld. līsti, līsti, tu, lietiņi! kuo tik daudz mirdzināj[i]? Tdz. 38138.
Avots: EH I, 816
mirkstiņi
‡ mirkstiņi "?": putniem bez diviem plakstiņiem vēl ir trešie - m. šie nav īsti plakstiņi, bet caurspīdīgas plēves, kuŗas, slē̦dzuot acis, uzvirzās uz pēdējām nuo iekšējiem acu kaktiņiem Zundu P, (1898) II, 37.
Avots: EH I, 817
Avots: EH I, 817
mīstīklas
mĩstîklas C., E., Grünh., Grob., mīstikles BW. 19075, 5 var., [Latvijas Saule 1926, S. 427 aus N. - Peb., mit Abbildung], mīste̦klas LP. VI, 411, mīstekles Krim., die Flachsbreche, ein Werkzeug zum Flachsbrechen: klab un čīkst kâ ve̦cas mīstīklas von schlechtem Gesange JU. plūc matiņus, sit galviņu, lauž kauliņus mīstīklās BW. 28354, 8. Singular: viņš tik tāds mīstīkla, mute vienmē̦r klab, von einem Schwätzer C., Smilt.
Avots: ME II, 647
Avots: ME II, 647
murgi
mùrgi,
1) Phantasiebilder,
[mùrgi C., Jürg., Arrasch, mur̂gi 2 Wandsen, Gr. - Essern, Salis, mur̃gi Ruj., mur̃gi Bl.]: murgi visāduos tē̦luos stājas viņas priekšā Vēr. I, 825. tā bija nakts ar raibu raibiem murgiem Lautb. nuo murgiem atmuosties; ar murgiem kauties. kad es pakritu uz grīdas murgu miegā... R. Sk. II, 246;
2) Gespenster:
ar vārdu "murgi" tiek apzīmē̦ti tādi gari, kasdze̦nas dzīvajiem atdarīt un atgādināt visu tuo, kuo tie pie viņiem nuoziegušies... arī tie tē̦li, kas cilvē̦ka apziņu dara nemierīgu un stāv ar˙vienu priekš acīm, atgādinādami ve̦cuos nuoziegumus un grē̦kus, tiek saukti par murgiem Etn. IV, 86. bet tirguotājs, lai nuo murgiem, nešķīstiem gariem izsargātuos, savilcis pa guļamās istabas sienām krustus LP. VII, 763;
3) das Nordlicht
("in einigen Gegenden") U.
Avots: ME II, 669
1) Phantasiebilder,
[mùrgi C., Jürg., Arrasch, mur̂gi 2 Wandsen, Gr. - Essern, Salis, mur̃gi Ruj., mur̃gi Bl.]: murgi visāduos tē̦luos stājas viņas priekšā Vēr. I, 825. tā bija nakts ar raibu raibiem murgiem Lautb. nuo murgiem atmuosties; ar murgiem kauties. kad es pakritu uz grīdas murgu miegā... R. Sk. II, 246;
2) Gespenster:
ar vārdu "murgi" tiek apzīmē̦ti tādi gari, kasdze̦nas dzīvajiem atdarīt un atgādināt visu tuo, kuo tie pie viņiem nuoziegušies... arī tie tē̦li, kas cilvē̦ka apziņu dara nemierīgu un stāv ar˙vienu priekš acīm, atgādinādami ve̦cuos nuoziegumus un grē̦kus, tiek saukti par murgiem Etn. IV, 86. bet tirguotājs, lai nuo murgiem, nešķīstiem gariem izsargātuos, savilcis pa guļamās istabas sienām krustus LP. VII, 763;
3) das Nordlicht
("in einigen Gegenden") U.
Avots: ME II, 669
nācināt
‡ nãcinât Dunika, (abgepflückte Früchte in der Sonne haltend) reifen machen: nācinātas uogas nav tik garšīgas. īsti nuonākuse vasarāja vis˙cauri gan nebija, bet gaidīt un n. (vollständig reifen lassen) nebija vairs laika Janš. Mežv. ļ. II, 343.
Avots: EH II, 7
Avots: EH II, 7
naidēt
naidêt : sācis kaimiņus n. (anfeinden) (mit aî ) Heidenfeld, Saikava. Refl. -tiês "nīsties" (mit aî ) Meselau, Prl., Saikava: n. (prs. naîdējuos ) nieku dēļ Ramkau. lai naidējas bāleliņi BW. 838 var.
Avots: EH II, 3
Avots: EH II, 3
nav
nav (nàu), nava, navâ C., Mat., navaîd 2 Kand., navaida, navaidâs Kand.; navaidanâs, nevaide̦nas Selg., RKr. IV, 59, nev, neva, [nevâd 2 N.- Bartau], nevā BW. 31411, nevaid, nevaida, nevaidās, negiertes ir, ist nicht: man nav naudas, ich habe kein Geld. kamē̦r nav kuo steigties, so lange hat man keine Eile. nava (Var.: neva) uogu, nava riekstu mana ceļa maliņā BW. 26483, 1. visi pieci bāleliņi, pastarīša vien navā 30894, 8. ja navaid šūpuotāja, lai šūpuo vēja māte! 1705, 2. tec, upīte, pie upītes, ja navaida ezeriņa! 26479, 3. bez kuo īsti nev? was ist der letzte Preis? Lieven - Behrsen. tuvu neva (Var.: nava; klāt nevāda) labu ļaužu BW. 12446. nevaid slikti tie ļautiņi 6252. es nevaid (für nee̦smu) putna bē̦rns 14904, 2. ne˙vienam tâ nevaid (Var.: nevaida) kâ manai cūciņai 29135, 1. Zur Verstärkung der Negation wird nav
a) wiederholt, mit un oder kâ angereiht: vēja nav un nav (oder: nav kâ nav) LP. IV, 20;
b) mit vis, ne˙būt oder ne˙kādi verstärkt: tas tâ nav vis, od. tas ne˙būt (ne˙kādi) tâ nav, das ist durchaus nicht so.
vgl. vaid.
Avots: ME II, 697
a) wiederholt, mit un oder kâ angereiht: vēja nav un nav (oder: nav kâ nav) LP. IV, 20;
b) mit vis, ne˙būt oder ne˙kādi verstärkt: tas tâ nav vis, od. tas ne˙būt (ne˙kādi) tâ nav, das ist durchaus nicht so.
vgl. vaid.
Avots: ME II, 697
nāve
nâve,
1) der Tod;
a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;
b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;
c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;
d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;
e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;
[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];
2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb 2 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]
Avots: ME II, 703, 704
1) der Tod;
a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;
b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;
c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;
d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;
e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;
[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];
2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb 2 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]
Avots: ME II, 703, 704
nešķīsts
nešķĩsts,
1) unkeusch, unsittlich:
nešķīsta dzīve. nešķīsts gars, ein böser Geist: kruodzinieks stāvējis sakarā ar nešķīstiem gariem LP. VII, 762;
2) ausgelassen, streitsüchtig
Mar. n. RKr. XV, 127.
Avots: ME II, 735
1) unkeusch, unsittlich:
nešķīsta dzīve. nešķīsts gars, ein böser Geist: kruodzinieks stāvējis sakarā ar nešķīstiem gariem LP. VII, 762;
2) ausgelassen, streitsüchtig
Mar. n. RKr. XV, 127.
Avots: ME II, 735
nīca
nîca 2 [Bl.], der Ort Stromabwärts St.: kam kritīs ielejas un nīcas Duomas IV, 465. [gan augšurp zvejuo tas un gan pa nīci Mahlberg Dzejas skaņas 94.] nîcām 2, stromabwärts: nīčam devu sav[u] māsiņ[u], augšām ņēmu līgaviņ[u]; brauc[u] augšām, brauc[u] nīcām, visur man znuotu rad[i] Ltd. 4608. tec[i] nīcām, Daugaviņa, nes augšām sudrabiņu! BW. 30830, 4. [es ar tevi nīcām nelaižuos Janš. Dzimtene IV, 170. Zu nīc verkürzt als Präposition: nīc Gārsniekiem uz upes krasta Mahlberg l. c. 109. Dazu die Ortsnamen Nîca 2 "Nieder - Bartau", Nîcas Lvv. I, 28, Nīces II, 171. - Zu aksl. ниць vornüber gebeugt", r. пони́кнуть головой "den Kopf hängen lassen", ai. nīca-ḥ "niederig", aksl. низъ "hinab", apr. acc. s. etnīstin "Gnade", еtnīwings "gnädig", le. Nĩgale FBR. II, 13.]
Avots: ME II, 745, 746
Avots: ME II, 745, 746
nīdēt
nîdêt [auch Wolm., Nigr., Lautb., PS., Ruj., nĩdêt Iw., Bl., Gr. - Essern], - u, - ẽju, nîst [auch Wolm., nĩst Iw., BL.], - stu [oder - žu L.], scheel ansehen, nicht leiden, hassen: nīda mani tē̦vs, māmiņa, pēc ienīda bāleliņi BW. 13585, 3. gana mīļi es dzīvoju, tâ˙pat mani ļaudis nīd 8450. tikai tagad viņš saprata, cik ļuoti viņš bij šuo cilvē̦ku nīdējis Vēr. II, 296. uz zemes nīsts, te sevi brīvu jūtuos Akur. Refl. nîstiês,
1) einander hassen, in Feindschaft leben, sich anfeinden:
ne nīsties, ne bārties, ne turēt ienaidiņ[u] BW. 6524. citi gani āriņā, cit[i] āriņa maliņā; vai tie bija nīdušies? 761. ne vienam, ne uotram negribējās tagad nīsties MWM. VIII. 647;
2) widerlich, ekelhaft sein
- mit dem Dat. der Person: viņam nīdās kruodzinieka mēļuošana Serb. tas viņam ļuoti nīdies JU. Subst. nîdẽjs, nîdê̦tãjs, der Hassende, der Widersacher: [es redzēšu prieku pie maniem nīdē̦tājiem Glück Psalm 118, 7.] mūsu pašu ciema meitas vis˙lielās nīdē̦tājas BW. 1024; nîdêšana, nîšana, das Hassen, Anfeinden; nîšanâs, die gegenseitige Anfeindung, das gegenseitige Hassen. Zu naîds.
Avots: ME II, 746
1) einander hassen, in Feindschaft leben, sich anfeinden:
ne nīsties, ne bārties, ne turēt ienaidiņ[u] BW. 6524. citi gani āriņā, cit[i] āriņa maliņā; vai tie bija nīdušies? 761. ne vienam, ne uotram negribējās tagad nīsties MWM. VIII. 647;
2) widerlich, ekelhaft sein
- mit dem Dat. der Person: viņam nīdās kruodzinieka mēļuošana Serb. tas viņam ļuoti nīdies JU. Subst. nîdẽjs, nîdê̦tãjs, der Hassende, der Widersacher: [es redzēšu prieku pie maniem nīdē̦tājiem Glück Psalm 118, 7.] mūsu pašu ciema meitas vis˙lielās nīdē̦tājas BW. 1024; nîdêšana, nîšana, das Hassen, Anfeinden; nîšanâs, die gegenseitige Anfeindung, das gegenseitige Hassen. Zu naîds.
Avots: ME II, 746
nogaidīt
nùogàidît, tr., abwarten: muļķītis nuogaida nakti LP. IV, 91. citi palikuši nuogaidīdami, kas īsti nuotikšuot LP. I, 179. Refl. - tiês, sich müde warten, lange Zeit mit Ungeduld warten: ve̦cāki viņa jau nuogaidījūies MWM. VII, 783.
Avots: ME II, 783
Avots: ME II, 783
nokamāt
‡ nùokamât,
1) = nùokamuôt 1 Wessen: n. zirgu Kalz. n. Fil. mat. 28, Oknist. puiši meitu (spaiduot, kutinuot) nuokamava Oknist;
2) quälend töten
Oknist: juo (= viņu "sie") tie ("dort") nuokamāja neškīsti gari Pas. XV, 263;
3) = nùokamuôt 2: kamē̦r nu nuokamāšu līdz mājai! Kalz. n. Fil. mat. 28. Refl. nùokamâtiês Auleja, Pilda, Warkl., Wessen, = nùokamuôtiês.
Avots: EH II, 51
1) = nùokamuôt 1 Wessen: n. zirgu Kalz. n. Fil. mat. 28, Oknist. puiši meitu (spaiduot, kutinuot) nuokamava Oknist;
2) quälend töten
Oknist: juo (= viņu "sie") tie ("dort") nuokamāja neškīsti gari Pas. XV, 263;
3) = nùokamuôt 2: kamē̦r nu nuokamāšu līdz mājai! Kalz. n. Fil. mat. 28. Refl. nùokamâtiês Auleja, Pilda, Warkl., Wessen, = nùokamuôtiês.
Avots: EH II, 51
nokrist
nùokrist li. nukrīsti] intr.,
1) abfallen:
Sprw. nuokrist kâ nuo plaukta, wie aus den Wolken fallen. ir putniem nuokrīt spalva. man nuokrīt kâ zvīņi nuo acīm. nuokritīsim drusku uz acs, wollen wir uns hinlegen! nuokrītama indeve, die Fallsucht;
[2) heiser werden
Bers., Bauske: aiz lielas kliegšanas nuokrita kakls (jeb balss) Wessen.] Refl. -tiês, fallen, abnehmen: ūdens bij drusku nokrities A. XIX, 28. biedru skaits stipri nuokrities Apsk. karafe nuokritusēs pāri pusei Upītis Sieviete 21.
Avots: ME II, 802
1) abfallen:
Sprw. nuokrist kâ nuo plaukta, wie aus den Wolken fallen. ir putniem nuokrīt spalva. man nuokrīt kâ zvīņi nuo acīm. nuokritīsim drusku uz acs, wollen wir uns hinlegen! nuokrītama indeve, die Fallsucht;
[2) heiser werden
Bers., Bauske: aiz lielas kliegšanas nuokrita kakls (jeb balss) Wessen.] Refl. -tiês, fallen, abnehmen: ūdens bij drusku nokrities A. XIX, 28. biedru skaits stipri nuokrities Apsk. karafe nuokritusēs pāri pusei Upītis Sieviete 21.
Avots: ME II, 802
nonākt
nùonãkt,
1): īsti nuonākuse vasarāja ... gan nebija Janš. Mežv. ļ. II, 343. zirņi, labība, uogas jau nuonāk(st) Grob.;
2): (fig.) kâ nu tâ var n., ka nav ne drēbju gabaliņa mugurā! Kand. nuonācis nuo grauda, nuonācis grūtuos apstākļuos Vank.;
3): gaida savu māmuļīti ... atte̦kam; sīkas uolas vien nuonāca, māmuļīte nenuonāca BW, 4244 var. Refl, -tiês, ‡
2) reif werden
Frauenb., Iw.
Avots: EH II, 71
1): īsti nuonākuse vasarāja ... gan nebija Janš. Mežv. ļ. II, 343. zirņi, labība, uogas jau nuonāk(st) Grob.;
2): (fig.) kâ nu tâ var n., ka nav ne drēbju gabaliņa mugurā! Kand. nuonācis nuo grauda, nuonācis grūtuos apstākļuos Vank.;
3): gaida savu māmuļīti ... atte̦kam; sīkas uolas vien nuonāca, māmuļīte nenuonāca BW, 4244 var. Refl, -tiês, ‡
2) reif werden
Frauenb., Iw.
Avots: EH II, 71
nozaris
nuõzaris, nuõzare, auch nuozars, der Nebenzweig, Seitenzweig; auch fig.: dažādas zinātnes nuozares; suomu tautas nuozares Vēr. I, 651. šur tur nuo viņas atdalās mazas kalna nuozares JR. IV, 81; ein weitläufiger Verwandter: kas īstie bāliņi, par divi dālderi; kas kāda nuozare, pa vienu dālderi BW. 25619, 1.
Avots: ME II, 889, 890
Avots: ME II, 889, 890
nuja
nu˙ja, schön: "nu˙ja miruonis!" nāve teikuse LP. V, 69. es - nu˙ja - es īsti nācu jūsu iedzīvi apskatīties A. XI, 153.
Avots: ME II, 753
Avots: ME II, 753
palīt
‡ palît,
1) ein wenig regnen:
palīsti, lietutiņ! Tdz. 39551. lītiņš palij vis Sonnaxt;
2) "krietni vien līt, ka būtu pat gana" Kaltenbr.: ka līdams palītu! Refl. -tiês "etwas regnen"
Erlaa: kad būtu vai palijies un metis mierā!
Avots: EH II, 151
1) ein wenig regnen:
palīsti, lietutiņ! Tdz. 39551. lītiņš palij vis Sonnaxt;
2) "krietni vien līt, ka būtu pat gana" Kaltenbr.: ka līdams palītu! Refl. -tiês "etwas regnen"
Erlaa: kad būtu vai palijies un metis mierā!
Avots: EH II, 151
pāris
pãris, pãrs [auch Serbigal, AP.,;Līn. pā`rs 2 Nerft, Mar., pãrš Salis], pãra,
1) das Paar:
pāris cimdu, zeķu, zābaku. še, māsiņa, cimdu pāris BW. 25639, jaunais pāris, das neuvermählfe, junge Paar. mīļš pārītis sagul uz buomja (kārts, naža muguras). mana ķēve ar tavu me̦lnuo īsti pārī jūdzami B. Vestn. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā (paarweise) Etn. II, 115. pa pārai rieksti auga BW. 13777, 3; gew. pāŗiem, pāriem, pārām BW. 8259 (pārims Adolphi), pa pāŗiem, zu Paaren, paarweise;
2) ein paar, einige (indeklinabel):
priekš pāris dienām, vor ein paar Tagen LP. VI, 175: vēl es gŗibu ciema puišus pāra gadu (Var.: gadus) kaiŗināt BW. 24547. viņš nuodzīvuoja kādus pāŗis (pāra, pāri) gadus uz laukiem. ar pāris (pāri, pāra) ŗubļiem (rubļu) te ne+kā nevar izdarīt. dziju nuoraudzēja pāris dienu Etn. III, 58. pāŗis desmit B. Vēstn., = pārdesmit. aug man pāŗa sirmu zirgu Ltd. 236. [Nebst estn. pāŕ und li. póra(s) zunächst wohl aus dem Deutschen.]
Avots: ME III, 157, 158
1) das Paar:
pāris cimdu, zeķu, zābaku. še, māsiņa, cimdu pāris BW. 25639, jaunais pāris, das neuvermählfe, junge Paar. mīļš pārītis sagul uz buomja (kārts, naža muguras). mana ķēve ar tavu me̦lnuo īsti pārī jūdzami B. Vestn. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā (paarweise) Etn. II, 115. pa pārai rieksti auga BW. 13777, 3; gew. pāŗiem, pāriem, pārām BW. 8259 (pārims Adolphi), pa pāŗiem, zu Paaren, paarweise;
2) ein paar, einige (indeklinabel):
priekš pāris dienām, vor ein paar Tagen LP. VI, 175: vēl es gŗibu ciema puišus pāra gadu (Var.: gadus) kaiŗināt BW. 24547. viņš nuodzīvuoja kādus pāŗis (pāra, pāri) gadus uz laukiem. ar pāris (pāri, pāra) ŗubļiem (rubļu) te ne+kā nevar izdarīt. dziju nuoraudzēja pāris dienu Etn. III, 58. pāŗis desmit B. Vēstn., = pārdesmit. aug man pāŗa sirmu zirgu Ltd. 236. [Nebst estn. pāŕ und li. póra(s) zunächst wohl aus dem Deutschen.]
Avots: ME III, 157, 158
patieš
‡ patìeš 2 Heidenfeld, = pa˙tìesi: kur ir grīslis, tur ir p. (= pa˙tìesi, īsti) liels.
Avots: EH XIII, 182
Avots: EH XIII, 182
patīstīt
[patīstît,
1) ein wenig loswickeln:
patīsti nu aizsaini vaļā! Bauske;
2) eine Weile winden od. wickeln:
p. dziju Warkl.]
Avots: ME III, 122
1) ein wenig loswickeln:
patīsti nu aizsaini vaļā! Bauske;
2) eine Weile winden od. wickeln:
p. dziju Warkl.]
Avots: ME III, 122
pelt
pelˆt: unbek. in AP., Lubn., Oknist, Saikava, Salis, Sessw., Stenden (wo dafür aprunât, brãķêt, nùolikt, paļât, smãdêt); visu ļaužu peļamuo (Var.: nievājamu, vainuojamu u. a.) BW. 21850 var. Refl. -tiês, ‡
2) einander schmähen, verleumden:
ļautiņi lai slavējas, lielis, nīstis, peļas: Janš. Pag. pausm. 35. Subst. pê̦lãjs auch BW. 8358, 1; pê̦lums: pirmāk tautas izpaļāja ... neduodat, bāleliņi, aiz pirmā pē̦lumiņa! BW. 8812. Lat. appellāre wird von Ernout-Meillet Dict. étym. de la 1. lat. zu pellere "treiben" gestellt.
Avots: EH XIII, 221
2) einander schmähen, verleumden:
ļautiņi lai slavējas, lielis, nīstis, peļas: Janš. Pag. pausm. 35. Subst. pê̦lãjs auch BW. 8358, 1; pê̦lums: pirmāk tautas izpaļāja ... neduodat, bāleliņi, aiz pirmā pē̦lumiņa! BW. 8812. Lat. appellāre wird von Ernout-Meillet Dict. étym. de la 1. lat. zu pellere "treiben" gestellt.
Avots: EH XIII, 221
piegult
pìegult,
1) anliegen:
kas gludāki pie auguma piegula V. Vilibalda Kas uzvarēs 34. es vilkšu savu sarkanuo jaku, - tā man labāk piegulst Saul. I, 194, dēļi cieti pieguļ barībai Konv. 2 749; piegult kaulam, passen, nach dem Sinn sein: neviena nuo šām trim... lietām nepiegula īsti manām kaulam Ezeriņš Leijerkaste I, 139;
2) sich an-, nebenanlegen:
es piegulu pie tautieša Biel. t. dz. 749;
3) liegend anfüllen; von Liegendem angefüllt sein:
es nevaru viena iet, tautas ceļu pieguluši kâ pe̦lē̦ki vanadziņi BW. 13475 var. gulēt iešu, kur gulēšu? visi kakti pieguluši piel.2 25108. Refl. -tiês, sich anlegen: katra dala vaļīgi var... piegulties zemes nelīdze̦numiem Konv. 2 390.
Avots: ME III, 253
1) anliegen:
kas gludāki pie auguma piegula V. Vilibalda Kas uzvarēs 34. es vilkšu savu sarkanuo jaku, - tā man labāk piegulst Saul. I, 194, dēļi cieti pieguļ barībai Konv. 2 749; piegult kaulam, passen, nach dem Sinn sein: neviena nuo šām trim... lietām nepiegula īsti manām kaulam Ezeriņš Leijerkaste I, 139;
2) sich an-, nebenanlegen:
es piegulu pie tautieša Biel. t. dz. 749;
3) liegend anfüllen; von Liegendem angefüllt sein:
es nevaru viena iet, tautas ceļu pieguluši kâ pe̦lē̦ki vanadziņi BW. 13475 var. gulēt iešu, kur gulēšu? visi kakti pieguluši piel.2 25108. Refl. -tiês, sich anlegen: katra dala vaļīgi var... piegulties zemes nelīdze̦numiem Konv. 2 390.
Avots: ME III, 253
piepalīdzīgs
pìepalĩdzîgs, behilflich: mācītājs šai ziņā izturējās īsti patiesīgi un piepalīdzīgi Kundz. Kronv. 218. metējs bij tik neveikls, ka bez Tiltiņa piepalīdzīgās ruokas maz vien varēja padimāt uz priekšu Blaum. Pie skala uguns 9.
Avots: ME III, 278
Avots: ME III, 278
piesargāt
pìesar̂gât, behüten, hüten: kur tu tādus pagānus piesargāsi! A. v. J. 1900, S. 779. Refl. -tiês, sich hüten: būs labi jāpiesargājas MWM. VI, 666. piesargies (Var.: bīsties), vīra māte! BW. piel. 2 23375 var.
Avots: ME III, 287
Avots: ME III, 287
piesprauga
piesprauga, piespraûka 2 Grünh., Unglück, Pech, Not, Schwierigkeit bei der Arbeit: piesprauga klāt, - ne˙kur šauties! nu būs paduoms un palīgs tādā piespraugā Alm., Grünh. . ..tagad īsti būtu nuoderējis, kur pašiem tāda piesprauga Alm. . . . ka kruogiem varē̦tu uzbrukt tāda piesprauga B. Vēstn.
Avots: ME III, 295
Avots: ME III, 295
piežēlot
pìežẽ̦luôt, tr., sich (zur Genüge) erbarmen, Mitleid erweisen, schonen: kungs var gaude̦nu cilvē̦ku žē̦luot; kuo nu piežē̦luos nabaga cilvē̦ks? Ahs. n. RKr. XVII, 46. viņa bij saudzējama un piežē̦luojama Alm. Refl. -tiês, sich schonen: esi par daudz ... sapūlējies. būtu cik necik piežē̦luojies, gan dažu labu gadiņu būtu varējis vēl kungam klausīt Alm. tu jau vari piežē̦luoties, ja vēl neesi īsti uz kājām Alm. Meitene nuo sv. 104.
Avots: ME III, 313
Avots: ME III, 313
pīt
pît Wolm., PS., Serbigal, Preili, Nerft, pît 2 Ruj. (in Salis pĩt), pinu (li. pinti dass.), flechten: matu manu nepinat! BW. 16908. viena manu galvu pina 14366, 2 var. juostu pinu 7452. pīšu vīzes 7575, 3. Refl. -tiês,
1) (sich das Haar) flechten:
sukājāmies un pināmies Janš.;
2) sich (ver)schlingen:
sunītis pinas dancuotājiem pa kājām. pinas kâ pineklis pa kājām, sagt man von einem, der sich in fremde Angelegenheiten mischt Etn. II, 62. starpā pīties, sich einmengen U.;
3) sich womit befassen; sich einlassen mit jemand, nahen Umgang pflegen:
es gar kazām nepinuos BW. 33465. pīties ar šādiem, tādiem sieviešiem A. XX, 650. kas ar nešķīstiem gariem pinušies LP. VII, 555. nepinies ar tiem ļaudīm, lass dich mit den Leuten nicht ein! U. - Subst. pinējs, jem., der flicht: ruožu pinējiņš BW. 6449, 2 var. pīšana, das Fiechten. pinums, das Geflochtene, Geflecht. Nebst panât II (s. dies), matpanīte, malpeniņa, peñterēt (s. dies) wohl zn apr. panto "Fessel", slav. pęti "spannen, zusammenfügen", opona "Vorhang", arm. henum od. hanum "webe" u. a., s. Persson Beitr. 411 f., Pedersen KZ. XXXIX, 414, Trautmann Wrtb. 219, sowie Jokl. Stud. z. alban. Etym. u. Wortbiid. 67 f.
Avots: ME III, 234, 235
1) (sich das Haar) flechten:
sukājāmies un pināmies Janš.;
2) sich (ver)schlingen:
sunītis pinas dancuotājiem pa kājām. pinas kâ pineklis pa kājām, sagt man von einem, der sich in fremde Angelegenheiten mischt Etn. II, 62. starpā pīties, sich einmengen U.;
3) sich womit befassen; sich einlassen mit jemand, nahen Umgang pflegen:
es gar kazām nepinuos BW. 33465. pīties ar šādiem, tādiem sieviešiem A. XX, 650. kas ar nešķīstiem gariem pinušies LP. VII, 555. nepinies ar tiem ļaudīm, lass dich mit den Leuten nicht ein! U. - Subst. pinējs, jem., der flicht: ruožu pinējiņš BW. 6449, 2 var. pīšana, das Fiechten. pinums, das Geflochtene, Geflecht. Nebst panât II (s. dies), matpanīte, malpeniņa, peñterēt (s. dies) wohl zn apr. panto "Fessel", slav. pęti "spannen, zusammenfügen", opona "Vorhang", arm. henum od. hanum "webe" u. a., s. Persson Beitr. 411 f., Pedersen KZ. XXXIX, 414, Trautmann Wrtb. 219, sowie Jokl. Stud. z. alban. Etym. u. Wortbiid. 67 f.
Avots: ME III, 234, 235
pūlis
I pùlis Wolm., Serbigal, AP., pùlis 2 Kl., Nerft, pûlis 2 Salis, Ruj., Dond., Lautb., Kand., Selg., Dunika, pũlis Tr., Wandsen, Līn., Iw., auch pūle,
1) der Haufe; die Menge:
skudru pūlis, der Ameisenhaufe. lai virtuos man telītes kâ skudrītes pūlītī! BW. 18179, 2. cik skudriņu pūlīte (Var.: pūznītē), tik aitiņu pādītei 1326, 1. kâ skudrīte pūlī vilka visas uogu mē̦tariņas 27105. kas skudrei pūli vilka, kad tā pate nesavilka? 7671. kâ skudrītes siliņā lielu pūli (Var.: pūzni) savilkušas 34218. nākat, kūmiņas, pūlītēs! 1485. mana dziesmu vācelīte sīkā nātru pūlītē 206, 9. tie nu stipri uzliesmuoja, . . . dzirksteļu pūļus . . . raidīdami augšup J. R. IV, 154. - pūļiem (pūlēm) od. pūļu pūļiem, in grossen Haufen, Mengen: pūļiem (Var.: pūlēm 14246,
7) auga baltas ruozes BW. 6469, 1. ļaudis aiz ziņkārības devās pūļiem līdz De̦glavs Ve̦cais pilskungs 68. bites sanāk pūļu pūļiem LP. IV, 78;
2) die Herde; die Kette (von Jungwild)
U.: pirtnieks turējis sev krietnu pūlīti aitu Etn. II, 86;
3) das Nest:
peles pūli (Var.: migu) pataisīj[u]šas pašā matu galiņā BW. 20236 var.;
4) der Strichregen
U.: viens pūlis lietus nuonācis, es hat einen Strich abgeregnet U.; Plur. pūļi, Regenwolken U.: pūļi tuop dzīti, kleine Regenwolken werden getrieben U.; auch im Sing.: me̦lns pùlis 2 nāk Golg., Warkl. - pùļa C. od. pūļu vējš, Regenwind: tupeņi jāstāda pūļa vējam pūšuot Etn. 11, 74. īsti vakarziemeļu pūļu vēji lieli jumtu puostītāji Vīt. 2. Wohl zu pauna (s. dies) und (nach Petersson KZ. XLVII, 276) arm. hoylḱ "assembly, troop, company" und r. пуля " Kugel ".
Avots: ME III, 446, 447
1) der Haufe; die Menge:
skudru pūlis, der Ameisenhaufe. lai virtuos man telītes kâ skudrītes pūlītī! BW. 18179, 2. cik skudriņu pūlīte (Var.: pūznītē), tik aitiņu pādītei 1326, 1. kâ skudrīte pūlī vilka visas uogu mē̦tariņas 27105. kas skudrei pūli vilka, kad tā pate nesavilka? 7671. kâ skudrītes siliņā lielu pūli (Var.: pūzni) savilkušas 34218. nākat, kūmiņas, pūlītēs! 1485. mana dziesmu vācelīte sīkā nātru pūlītē 206, 9. tie nu stipri uzliesmuoja, . . . dzirksteļu pūļus . . . raidīdami augšup J. R. IV, 154. - pūļiem (pūlēm) od. pūļu pūļiem, in grossen Haufen, Mengen: pūļiem (Var.: pūlēm 14246,
7) auga baltas ruozes BW. 6469, 1. ļaudis aiz ziņkārības devās pūļiem līdz De̦glavs Ve̦cais pilskungs 68. bites sanāk pūļu pūļiem LP. IV, 78;
2) die Herde; die Kette (von Jungwild)
U.: pirtnieks turējis sev krietnu pūlīti aitu Etn. II, 86;
3) das Nest:
peles pūli (Var.: migu) pataisīj[u]šas pašā matu galiņā BW. 20236 var.;
4) der Strichregen
U.: viens pūlis lietus nuonācis, es hat einen Strich abgeregnet U.; Plur. pūļi, Regenwolken U.: pūļi tuop dzīti, kleine Regenwolken werden getrieben U.; auch im Sing.: me̦lns pùlis 2 nāk Golg., Warkl. - pùļa C. od. pūļu vējš, Regenwind: tupeņi jāstāda pūļa vējam pūšuot Etn. 11, 74. īsti vakarziemeļu pūļu vēji lieli jumtu puostītāji Vīt. 2. Wohl zu pauna (s. dies) und (nach Petersson KZ. XLVII, 276) arm. hoylḱ "assembly, troop, company" und r. пуля " Kugel ".
Avots: ME III, 446, 447
pusbāliņš
pusbãliņš, der Stiefbruder, ein ferner Verwandter: kas īstie bāliņi, pa divi daldeŗi; kas pusbāliņi (Var.: kas kāda nuozare), pa dāldeŗam BW. 25619.
Avots: ME III, 423
Avots: ME III, 423
radīgs
radîgs, häufig, gedeihlich, ausgiebig U.: lietus ir īsti radīgs, der Regen ist recht gedeihlich, reichlich U. rudzi ir radīgi, der Roggen gibt (in der Riege) viel aus U. maza, maza man zemīte, bet radīga labībiņa BW. 21304. radīga rasa Odiseja V, 93. idejas... ruotājas viņa radīgajā fantazijā Pūrs I, 46. Zu radît.
Avots: ME III, 462
Avots: ME III, 462
radīt
radît (slav. roditi "gebären"), -u, -ĩju, tr., gebären L.; schaffen; hervorbringen, hervorrufen: Sprw. dievs radīja putnu spārniem, cilvē̦ku ruokām. dieva duots, dieva radīts. zuobi īsti kâ radīti kuošanai LP. II, 46. kalēja amatam tas tīri kâ radīts Alm. Kaislību varā 127. viņa bija spēcīga un tādam darbam kâ radīt radīta Vēr.I, 1467. Igora pārnākšana rada visur prieku Krieviņ Stāsts 21. Refl. -tiês,
1) geboren werden; erschaffen werden:
kad tas bē̦rns radījās? wann ist das Kind geboren? U., Zaravič. tad saulīte brūte bij, kad zemīte radījās BW. 33869;
2) sich vermehren
L., Bergm. n. U.; zureichen, gedeihlich sein Bergm. n. U.: milti radās, das Mehl ist verschlagsam L., U.;
3) sich finden
(= rasties) U. Subst. radîšana, das Erschaffen: pasaules radīšana; radîšanâs, das Geboren-, Erschaffenwerden; radĩjums, das Erschaffene, das Geschöpf: kaut˙kas nemirstīgs... vaduot cilvē̦ka dzīvi un paceļuot tuo pārāku par citiem radījumiem Etn. IV, 81. - pa radījumu od. pa radījumam, von Geburt an Bergm. n. U.; radîtãjs, der Schöpfer: radītāja spē̦ks, prieks, die Schöpferkraft, -lust. Da es in der Bed. von slav. roditi teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch im Baltischen altererbt ist (vgl. rasma. raža und rads), so dürfte radît eher mit slav. roditi verwandt, als daraus entlehnt sein. Altes Kausativ zu rast(iês)?
Avots: ME III, 462
1) geboren werden; erschaffen werden:
kad tas bē̦rns radījās? wann ist das Kind geboren? U., Zaravič. tad saulīte brūte bij, kad zemīte radījās BW. 33869;
2) sich vermehren
L., Bergm. n. U.; zureichen, gedeihlich sein Bergm. n. U.: milti radās, das Mehl ist verschlagsam L., U.;
3) sich finden
(= rasties) U. Subst. radîšana, das Erschaffen: pasaules radīšana; radîšanâs, das Geboren-, Erschaffenwerden; radĩjums, das Erschaffene, das Geschöpf: kaut˙kas nemirstīgs... vaduot cilvē̦ka dzīvi un paceļuot tuo pārāku par citiem radījumiem Etn. IV, 81. - pa radījumu od. pa radījumam, von Geburt an Bergm. n. U.; radîtãjs, der Schöpfer: radītāja spē̦ks, prieks, die Schöpferkraft, -lust. Da es in der Bed. von slav. roditi teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch im Baltischen altererbt ist (vgl. rasma. raža und rads), so dürfte radît eher mit slav. roditi verwandt, als daraus entlehnt sein. Altes Kausativ zu rast(iês)?
Avots: ME III, 462
raksturs
raksturs,* der Charakter, die Eigenart: cilvē̦ka, dabas, apkārtnes, kompozicijas raksturs. labs, mīksts, nuoteikts raksturs. tu taču pazīsti manu raksturu Vēr. II, 142.
Avots: ME III, 475
Avots: ME III, 475
rāpnieks
rāpnieks, ein Kriechender: tu kâ puiša cilvē̦ks tādus rāpniekus (gemeint sind Flöhe) un dejniekus laikam gan vēl nepazīsti Alm.
Avots: ME III, 497
Avots: ME III, 497
raudināt
raûdinât (li. raudinti "jammern machen"), fakt. zu raûdât, tr., weinen machen, zum Weinen Anlass geben, zu Tränen bringen: es nebristu bridināma, neraudātu raudināma BW. 9186. bīsties dieva, sveša māte, neraudini bārenīša! BW. piel. 2 3969. dažu labu mātes meitu asarām raudināja BW. 12321. kam tev bija tuo darīt, māmiņ[u] gauži raude̦nāt (für raudināt)? 13646, 22. šķiramies mēs, māsiņas, kuo mēs sevi raudinām! 17596. citi putni, grēcinieki, savus bē̦rnus raudināja BW. 2127. neraudini vien Jēcīša! A. XXI, 133. pie mājiņas stāvēja Spuodr[i]s un raudināja savu vijuoli Jauns. Vēja ziedi 10.
Avots: ME III, 483
Avots: ME III, 483
redzēt
redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,
1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;
2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;
3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,
1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;
2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;
3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;
4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,
1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;
2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,
1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;
2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.
Avots: ME III, 502, 503
1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;
2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;
3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,
1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;
2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;
3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;
4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,
1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;
2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,
1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;
2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.
Avots: ME III, 502, 503
rept
rept Karls., -pju, pu, intr., zur Heilung bewachsen, einen Kallus ansetzen U.: dzīsti, dzīsti, repi, repi! BW. 34110. Subst. re̦pums, die Schwiele Karls., Brasche. Nach Leskien Nom. 356 zu li. aprepnas "reichlich" (vgl. "puotas... turėjo aprepnas" Daukša Post. 357, 33 ). Dazu auch poln. ropa "Eiter" (zur Bed. vgl. d. Eiter: ahd. eiz "Eiterbeule", gr. οῖδος "Geschwulst") und ae. róf "stark, tüchtig" ?
Avots: ME III, 513
Avots: ME III, 513
riezties
riêztiês,
1): auch Heidenfeld, Saikava, (mit ie) A.-Schwanb.; sakritušam ābuoliņam galveņas riêžas (liecas) uz augšu Auleja; ‡
2) "nīsties; nelabu prātu uz kādu turēt" Saikava: kuo nu riêzies pret mani!
Avots: EH II, 380
1): auch Heidenfeld, Saikava, (mit ie) A.-Schwanb.; sakritušam ābuoliņam galveņas riêžas (liecas) uz augšu Auleja; ‡
2) "nīsties; nelabu prātu uz kādu turēt" Saikava: kuo nu riêzies pret mani!
Avots: EH II, 380
rinkt
I rinkt, -kstu od. -ku, -ku,
1) sammeln,
(riñkt), "gūt, manguot" Nigr.: kāzu tē̦vs ar šķīvi ruokā rink naudu RKr. XVI, 147. nuo sē̦tas vez sē̦tas šķindama, rinkdama (rindama [?] BW. 1459) VL. aus Nigr.;
2) prs. riñkstu Amboten, Assiten, riñku Rutzau, Dunika od. riņ̃ķu Kalleten, Wain. (an diesen 2 Orten auch prt. riņ̃ķu), "(nuopļautu labību) grābekļiem sagrābt klēpjuos (Kalleten) jeb savelt klēpīšuos" (Amboten, Rutzau, Assiten), "ritināt, velt" Nigr.: meitas aizgāja auzas riñkt. lai druvā auzas vai mieži ritināmi: viņa riñkst savu spaili līdza Janš. Dzimtene V, 256;
3) riñkt, -kstu, -ku, frieren, frierend erstarren
Salgaln, Sessau, Bornsmünde: jūsu mēlei luocīties, kalst un rinkt! De̦glavs Rīga II, 1, 164;
4) riñkt, -ku, "(die Därme eines geschlachteten Tieres) reinigen"
Wirginalen: tīrījamās de̦sas uzmauc uz kuociņa un apgriež uotrādi; īsti šuo apgriešanu sauc par rinkšanu. In der Bed. 1 aus li. riñkti "auflesen", woher wohl auch riñkt 2. Zur Bed. 3 vgl. riñgt.
Avots: ME III, 528, 529
1) sammeln,
(riñkt), "gūt, manguot" Nigr.: kāzu tē̦vs ar šķīvi ruokā rink naudu RKr. XVI, 147. nuo sē̦tas vez sē̦tas šķindama, rinkdama (rindama [?] BW. 1459) VL. aus Nigr.;
2) prs. riñkstu Amboten, Assiten, riñku Rutzau, Dunika od. riņ̃ķu Kalleten, Wain. (an diesen 2 Orten auch prt. riņ̃ķu), "(nuopļautu labību) grābekļiem sagrābt klēpjuos (Kalleten) jeb savelt klēpīšuos" (Amboten, Rutzau, Assiten), "ritināt, velt" Nigr.: meitas aizgāja auzas riñkt. lai druvā auzas vai mieži ritināmi: viņa riñkst savu spaili līdza Janš. Dzimtene V, 256;
3) riñkt, -kstu, -ku, frieren, frierend erstarren
Salgaln, Sessau, Bornsmünde: jūsu mēlei luocīties, kalst un rinkt! De̦glavs Rīga II, 1, 164;
4) riñkt, -ku, "(die Därme eines geschlachteten Tieres) reinigen"
Wirginalen: tīrījamās de̦sas uzmauc uz kuociņa un apgriež uotrādi; īsti šuo apgriešanu sauc par rinkšanu. In der Bed. 1 aus li. riñkti "auflesen", woher wohl auch riñkt 2. Zur Bed. 3 vgl. riñgt.
Avots: ME III, 528, 529
rošņāt
ruošņât,
1): "rakņāt, sauostuot kuo ē̦damu" Nötk. (z. B. von Schweinen); emsig sein
(uzcīsties) Stender Deutsch-lett. Wrtb.
Avots: EH II, 392
1): "rakņāt, sauostuot kuo ē̦damu" Nötk. (z. B. von Schweinen); emsig sein
(uzcīsties) Stender Deutsch-lett. Wrtb.
Avots: EH II, 392
rostīt
‡ rùostît 2 , trakeln Lis.; "= ruotît I 1, zusammenstricken" Saikava: maza nu gan ir (ce̦pure)! laikam nav bijis īsti kuo r. Kaudz. Izjurieši 223.
Avots: EH II, 392
Avots: EH II, 392
sabīties
sabîtiês, sabîst, sabīstiês Mitau, sabîstîtiês, sabīkstîtiês Olai, Siuxt, Lieven-Behrsen, erschrecken (intr.): sle̦pkavas re̦dzē̦dama, viņa ļuoti sabijās Dīcm. pas. v. I, 54. muļķītis nu tikai atjē̦dzas, kur iestidzis un sabijîes pūš projām LP. V, 288. rādi . . . galvas spalvas, tad viņa sabīsies, pēc tam paduses spalvas, tad viņa pārbīsies IV, 131. ķēniņš lāci ieraudzījis sabīdās, ka nesapluosa zirgus VI, 511. nesabīdu*) baidījama BW. 6015. ne saimīte nesabīda*), nava laba rājējiņa 31067, 4. - Subst. sabîšanâs, das Erschrecken, der Schreck: pasargāties nuo sabīšanās LP. I, 178. *) In nesabīdu, nesabīda könnte -sa- übrigens auch das infigierte Reflexivpronomen sein.
Avots: ME III, 594
Avots: ME III, 594
sabust
sabust (prs. -bùdu), sich aufregen: dzirduot tādu runu viņš vare̦ni sabuda Nigr., Gr.-Buschhof. teikt tas gan ne˙kā nebij teicis, tuomē̦r ir Grieta sabuda (merkte, fühlte?), ka īsti riktīgi nav Alm. nu gan sabud (für sabūd od. sabuda?) visi un zvana vienā zvanīšanā id.; aufwachen: vai jūs jau sabuduši? Rutzau; (nachdem man eine Zeitlang bei der Arbeit nachlässig gewesen ist) sich aufraffen zum energischen Arbeiten Dunika.
Avots: ME III, 599, 600
Avots: ME III, 599, 600
sacīkstēt
‡ sacĩkstêt Frauenb. "?" ("saka par slimu cilvē̦ku, kas nav īsti ve̦se̦ls un nav ar tik slims, ka būtu jāguļ").
Avots: EH II, 400
Avots: EH II, 400
sagozīties
sajust
sajust, tr., intr., fühlen, empfinden, bemerken, wahrnehmen, ahnen: sajust smaržu; laimi, nepatiku. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Purap. kur te̦kat jūs, puisīši...? kaimiņuos sajutuši (Var.: apmanīj[u]ši) apiņuotu alutiņu BW. 19698. tautu meita pa jūriņu laivu dzina, sajutusi man[u] brālīti, sav[u] maizītes arājiņu 11650. kas tai mūsu meitiņai? nei tā dzied, nej runā. vai tā bija sajutuse sav[u] brūtgānu neve̦se̦lu? 821. sviežu (šautru klēpi) ciema sē̦tmalī. sajutuši ciema suņi, sāka visi čāvināt 13250, 12. dižās (sc.: meitas) bija sajutušas, ka man dze̦dra valuodiņa 13346, 1. viņš kuodis tâ īsti, lai sajūt LP. VII, 128. darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. - sajutis vīrs, ein erfahrener Kerl Für. I. Refl. - tiês, das Gefühl haben: pats sajutās, ka atruoduoties iestidzis Jaunie mērn. laiki IV, 85. Subst. sajušana, das Wahrnehmen, Empfinden, Fühlen: sajušanas spē̦ks, der Sinn Brasche; sa-jutums, die vollendete Tätigkeit des Wahrnehmens, Empfindens, Fühlens; die Empfindung: sajutumu saturu nevaram šķirt nuo viņu sajušanas Pūrs III, 87; sajutẽjs, wer wahrnimmt, empfindet, fühlt: ... kuŗa daļa lapā ir tā sajutēja Vēr. II, 719.
Avots: ME II, 641
Avots: ME II, 641
saklausīt
saklausît, nach etw. hinhören, sich erkundigen U.; hören (perfektiv), zu hören bekommen, nachforschend erfahren: viņš labus kartupeļus saklausījis, er hat erfahren, wo gute Kartoffeln zu haben sind U. man ne˙kas nebij izdevies saklausīt Kaudz. M. 212. viņa klausījās vīra balsī un gribēja saklausīt diezin kuo Upītis Sieviete 269. nuo ve̦ctē̦vu un ve̦cmāmuļiņu mutēm saklausītas Etn. III, 94. ... kuo īsti draudzenes saklausījušas MWM. XI, 267. Refl. -tiês,
1) hören, zu hören bekommen:
viņa saklausījusēs, ka bē̦rns caur zuobiem prasījis dzert JK. V, 1, 7.
Avots: ME II, 649
1) hören, zu hören bekommen:
viņa saklausījusēs, ka bē̦rns caur zuobiem prasījis dzert JK. V, 1, 7.
Avots: ME II, 649
salabt
salabt, auch refl. -tiês, sich versöhnen: dievs ar ve̦lnu salabuši LP. VII, 1162. vīrs ar sievu atkal salabuši Ahs. viņš gribēja... izlīgt ar sievu, aizmirst, salabt A. Upītis. kâ tad jūs īsti salabāt pēc tik ilgiem gadiem? Blaum. patiesājas un atkal salab MWM. v. J. 1896, S. 800. visu laiku tā N ar NN ienaidā; nu ir laba salabusi (Var.: sasalaba; nu tuos naidus saderēja) BW. 1611. suns ar kaķi nevarēja salabt (sich an einander gewöhnen) Dunika.
Avots: ME II, 665
Avots: ME II, 665
sanākt
sanãkt,
3): nepagāja ne˙viena diena, kad par Kūļiem nesanāca valuodas Blaum. Raksti III 6 (1939), 89. stirpa ... sanāca (= iznãca 2) īsti prāva A. Upītis Laikmetu griežos II, 155.
Avots: EH XVI, 433
3): nepagāja ne˙viena diena, kad par Kūļiem nesanāca valuodas Blaum. Raksti III 6 (1939), 89. stirpa ... sanāca (= iznãca 2) īsti prāva A. Upītis Laikmetu griežos II, 155.
Avots: EH XVI, 433
sariest
sariest,
1) tr., (zwei Stücke) verbinden:
kad čūska arī vairāk gabaliem pārsista, ķirzaka atkal sarieš kuopā Etn. II, 172. divus baļķus sariest (zusammenfügen) B. Vēstn.;
2) sich vereinigen (von gleichartigem)
Burtn., Wolm., Trik.;
3) tr., Halme, Ranken, Wurzeln treiben; stauden; entwickeln:
lefkojas sarieš lielus ce̦rus Konv. 2 2423. ieva, ziedus sarietuse (Var.: izkārusi, izlaiduse, sakrāvusi, sakrājusi), gaida pilnu mēnestiņu BW. 7601 var. kâ rasas pērlīte, kuo sarieš zieds Juris Brasa 356;
4) tr., fallen lassen
(von vielen Objekten): saujiņā vien sarietu (Var.: salasīju) savas gaudas asariņas BW. 26861, 3;
5) s. aude̦klu, (das Garn) auf den Weberbaum bringen:
kad aude̦kls bij sariests, audēja... vēra dzijas nītīs Jauns. Baltā gr. I, 133. Refl. -tiês,
1) sich ansammeln:
lē̦nām piles sariešas pie griestiem Druva I, 658. zara galā sariešas spuožs piliens Valdis Stabur. b. 30. kaut tik vienā kaujā jūs re̦dzē̦tu, kâ īsti cīkstās, - gan jums spē̦ki sariestuos! Valdis;
2) zu wachsen anfangen:
zuobi sariešas Lennew.; üppig stauden, WurzeIn treiben: krūmi pļavā sariesušies N. - Peb.
Avots: ME II, 719
1) tr., (zwei Stücke) verbinden:
kad čūska arī vairāk gabaliem pārsista, ķirzaka atkal sarieš kuopā Etn. II, 172. divus baļķus sariest (zusammenfügen) B. Vēstn.;
2) sich vereinigen (von gleichartigem)
Burtn., Wolm., Trik.;
3) tr., Halme, Ranken, Wurzeln treiben; stauden; entwickeln:
lefkojas sarieš lielus ce̦rus Konv. 2 2423. ieva, ziedus sarietuse (Var.: izkārusi, izlaiduse, sakrāvusi, sakrājusi), gaida pilnu mēnestiņu BW. 7601 var. kâ rasas pērlīte, kuo sarieš zieds Juris Brasa 356;
4) tr., fallen lassen
(von vielen Objekten): saujiņā vien sarietu (Var.: salasīju) savas gaudas asariņas BW. 26861, 3;
5) s. aude̦klu, (das Garn) auf den Weberbaum bringen:
kad aude̦kls bij sariests, audēja... vēra dzijas nītīs Jauns. Baltā gr. I, 133. Refl. -tiês,
1) sich ansammeln:
lē̦nām piles sariešas pie griestiem Druva I, 658. zara galā sariešas spuožs piliens Valdis Stabur. b. 30. kaut tik vienā kaujā jūs re̦dzē̦tu, kâ īsti cīkstās, - gan jums spē̦ki sariestuos! Valdis;
2) zu wachsen anfangen:
zuobi sariešas Lennew.; üppig stauden, WurzeIn treiben: krūmi pļavā sariesušies N. - Peb.
Avots: ME II, 719
sasaistīt
sasaistît,
1): ve̦l[n]s kārkluos lûkus plēsa, dzīrās mani s. (Var.: cieti siet); sasien[i] pats savu sievu! Tdz. 55256. sasaîstītas 2 (mehrfach zusammengebunden)
dzīstiņas Seyershof; ‡
2) durch Binden erzeugen (hervorbringen):
čigāns mans tē̦vs bija, čigāniete - māmuļiņ[a]; čigāns mani sasaistīja nuo kažuoka lupatām Tdz. 54567, 4 var.
Avots: EH XVI, 445
1): ve̦l[n]s kārkluos lûkus plēsa, dzīrās mani s. (Var.: cieti siet); sasien[i] pats savu sievu! Tdz. 55256. sasaîstītas 2 (mehrfach zusammengebunden)
dzīstiņas Seyershof; ‡
2) durch Binden erzeugen (hervorbringen):
čigāns mans tē̦vs bija, čigāniete - māmuļiņ[a]; čigāns mani sasaistīja nuo kažuoka lupatām Tdz. 54567, 4 var.
Avots: EH XVI, 445
sastāvēt
sastãvêt, intr.,
1) zusammen stehen
U.;
2) an einem Orte verweilen
U., längere Zeit stehen: es tur sastāvēju trīs gadus, ich stand dort (in dem Dienste) drei Jahre U. siera ritenis apcirknī nere̦ti līdz pašai sveču dienai sastāvēja Austriņš Nuopūtas vējā 88;
3) von langem Stehen (Liegen) verderben
(intr.): sastāvējuse drēbe, vadmala, cimdi, zeķes ir nestipras Ahs. n. RKr. XVII, 51;
4) tr., sastāvēt kājas, die Füsse durch Stehen ermüden
L., St.;
5) in gutem Verständnis leben, sich vertragen
A.-Schwanb.;
6) sich verhalten:
kâ tā lieta īsti sastāv? Segew. Refl. -tiês, zu lange stehen Spr.
Avots: ME III, 746
1) zusammen stehen
U.;
2) an einem Orte verweilen
U., längere Zeit stehen: es tur sastāvēju trīs gadus, ich stand dort (in dem Dienste) drei Jahre U. siera ritenis apcirknī nere̦ti līdz pašai sveču dienai sastāvēja Austriņš Nuopūtas vējā 88;
3) von langem Stehen (Liegen) verderben
(intr.): sastāvējuse drēbe, vadmala, cimdi, zeķes ir nestipras Ahs. n. RKr. XVII, 51;
4) tr., sastāvēt kājas, die Füsse durch Stehen ermüden
L., St.;
5) in gutem Verständnis leben, sich vertragen
A.-Schwanb.;
6) sich verhalten:
kâ tā lieta īsti sastāv? Segew. Refl. -tiês, zu lange stehen Spr.
Avots: ME III, 746
sedziklis
sedziklis Smilten, sedzîklis "eine Decke": pajem līdz ganuos kādu sedzĩkli, lai nesalīsti! Kalwen.
Avots: ME III, 811
Avots: ME III, 811
skai
šķauni
šķauni, Adv., fein, grossartig, vortreiflich: "tas ir šķauni!"piebilda kāds cits, nezinādams pats, kuo īsti nuozīmē šis vārds Austriņš Nuopūtas vējā 12. Der Autor habe es nur von Schülern in AP. gehört; es wird auch aus N. - Peb. mitgeteilt, z. B. šķàuni (= slaidi) braukt.
Avots: ME IV, 22
Avots: ME IV, 22
šķīsts
šķîsts (li. skýstas "dünnflüssig", apr. acc. s. skijstan "rein") Lös., Nerft, Preili, Prl., Serbigal, šķĩsts AP., Ruj., Serbigal, šķîsts 2 Iw., šķìsts 2 Lös.,
1) šķîsts C., Ermes, Golg., Kl., Lis., Lubn., PS., Saikava, Selsau, Schwanb., Wolm., (mit î 2 ) Schlehk n. FBR. VII, 32, Bershof, Salis, Siuxt, dünnflüssig
U., Stockmannshof (in Dond., Selg. und Südkurl. unbekannt): šķīsta putra, dünne Grütze, Milchsuppe mit Grütze (im Gegensatz zu bìezputra, Dickgrütze, Brei). būs putriņa bērniņiem. vai būs šķīsta, vai būs bieza? BW. 2946. šķīstas putras vārītāja 24828 (ähnlich: 18659). šķīstu pienu 32581, 2. jāē̦d kāpuosti, šķīsti vai biezi Etn. II, 83. šķīsts vē̦de̦rs, ein dünner Leib, Diarrhöe U. šķīsta nauda St., baar Geld;
2) dünn (vom Gewebe):
šķìsts 2 lakats Lös. kas tik šķīstus brunčus aude BW. 35516;
3) rein
(šķîsts 2 Bl.), klar U. (eig. und fig.): vai šķīsts namiņš, vai balti trauciņi BW. 33386. šķīsta pilsē̦ta Kaudz. M. R. tik šķīsts kâ tītara sūds Br. 211. kungs it šķīsti mācēja latviski Manz. Gespr. es butu šķīst(i) iznīcis, ich wäre schon rein untergekommen ebenda;
4) sauber, keusch
(mit î) Golg., Lis., Lubn., Saikava, Selsau, Schwanb., (mit î 2 ) Bershof, Selg., Siuxt, (mit ì 2 ) Kl., (mit ĩ) C., Dond., PS., Wolm.: šķīsta sirds. šķīsts sapnis A. XVII, 395;
5) nu ir šķīstajā, jetzt ist es schlimm
Lubn. - Subst. šķīstums (li. skystumas "Flüssigkeit"),
1) das Dünne, Flüssige
U., die Flüssigkeit Warkh.;
2) die Reinheit
U.; die Keuschheit. Zu šķîst (woneben ohne s- slav. čistъ [serb. čȉst] "rein", s. Trautmann Wrtb. 263; zur Bed. vgl. lat. liquidus "flüssig, klar, rein".
Avots: ME IV, 49, 50
1) šķîsts C., Ermes, Golg., Kl., Lis., Lubn., PS., Saikava, Selsau, Schwanb., Wolm., (mit î 2 ) Schlehk n. FBR. VII, 32, Bershof, Salis, Siuxt, dünnflüssig
U., Stockmannshof (in Dond., Selg. und Südkurl. unbekannt): šķīsta putra, dünne Grütze, Milchsuppe mit Grütze (im Gegensatz zu bìezputra, Dickgrütze, Brei). būs putriņa bērniņiem. vai būs šķīsta, vai būs bieza? BW. 2946. šķīstas putras vārītāja 24828 (ähnlich: 18659). šķīstu pienu 32581, 2. jāē̦d kāpuosti, šķīsti vai biezi Etn. II, 83. šķīsts vē̦de̦rs, ein dünner Leib, Diarrhöe U. šķīsta nauda St., baar Geld;
2) dünn (vom Gewebe):
šķìsts 2 lakats Lös. kas tik šķīstus brunčus aude BW. 35516;
3) rein
(šķîsts 2 Bl.), klar U. (eig. und fig.): vai šķīsts namiņš, vai balti trauciņi BW. 33386. šķīsta pilsē̦ta Kaudz. M. R. tik šķīsts kâ tītara sūds Br. 211. kungs it šķīsti mācēja latviski Manz. Gespr. es butu šķīst(i) iznīcis, ich wäre schon rein untergekommen ebenda;
4) sauber, keusch
(mit î) Golg., Lis., Lubn., Saikava, Selsau, Schwanb., (mit î 2 ) Bershof, Selg., Siuxt, (mit ì 2 ) Kl., (mit ĩ) C., Dond., PS., Wolm.: šķīsta sirds. šķīsts sapnis A. XVII, 395;
5) nu ir šķīstajā, jetzt ist es schlimm
Lubn. - Subst. šķīstums (li. skystumas "Flüssigkeit"),
1) das Dünne, Flüssige
U., die Flüssigkeit Warkh.;
2) die Reinheit
U.; die Keuschheit. Zu šķîst (woneben ohne s- slav. čistъ [serb. čȉst] "rein", s. Trautmann Wrtb. 263; zur Bed. vgl. lat. liquidus "flüssig, klar, rein".
Avots: ME IV, 49, 50
sloksne
sluõksne C., PS., Tr., Līn., Kurs., slùoksne 2 Kr., Kl., N.-Rosen, N.-Laitzen, sluôksne 2 Karls., auch sluogsne geschrieben, sluõksna Ronneb.,
1) sluõksne Dunika, Bauske, Siuxt, sluoksne U., Smilt., Mar., Bers., Nerft, sluoksna U., ein schmaler Streifen;
sluõksne C., sluoksne U., Bers., Wessen, sluoksna U., sluoksns Erlaa, ein Streifen Bast (od. Leder U.; lûku slùoksnes 2 Golg.); sluõksne Platohn, sluoksne U., sluoksna U. (wohl im Plural!), die dünnen Reiser der Korbmacher; sluoksne, ein feingespaltenes (Nuss)holzbändchen zum Flechten von Deckelgefässen, zum Zusammennähen von Brettchen u. a. Bielenstein Holzb. 345, 357, 363, 499; sluoksne, sluoksna, eine dünne Scheibe (z. B. von Käse) U.: dūmu mākuonis kārtuojas gaŗās, taisnās sluoksnēs A. Upītis J. 1. 3. šaurā debess sluoksne Stari II, 541. gar liela meža malu stiepjas sluoksne ve̦cāka cirtuma A. Upītis J. L. 1. izkapts ar ... šauru trinuma sluoksniņu zuobu augšmalā A. XX, 860. ē̦ve̦lē̦tie kāpuosti, kuŗi īsti smalkās sluoksnēs jāēvelē Peņģ. Sakņu dārzs 22. saulei svārkus šūdināja, divas sluoksnes ze̦lta lika BW. 30766. vīzēm sluoksnas staipījās 12926, 10. palīdzi man sagriezt lagzdas sluoksnēm - es tev nuopīšu kurvīti Kurs.;
2) sluoksnes RKr. II, 75, sluoksniņa Kronw., der Spitzwegerich (plantago lanceolata L.).
Zu li. slúoksnis "Schicht, Lage" bei Jaunis Perev. gramm. VI und Geitler Lit. Stud. 110, sluoksnys (nom. pl.) "gespaltene Wurzeln od. Weidenruten" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 172, slėksnė "Schicht" Miežinis, le. slēksne I, sluokstes; wenn vom Begriff des Flachen auszugehen ist, zu *sluoks (unter sluokatnis I). Anders Leskien Nom. 369 und Būga LM. IV, 429 (ohne Begründung zu le. slêgt).
Avots: ME III, 945
1) sluõksne Dunika, Bauske, Siuxt, sluoksne U., Smilt., Mar., Bers., Nerft, sluoksna U., ein schmaler Streifen;
sluõksne C., sluoksne U., Bers., Wessen, sluoksna U., sluoksns Erlaa, ein Streifen Bast (od. Leder U.; lûku slùoksnes 2 Golg.); sluõksne Platohn, sluoksne U., sluoksna U. (wohl im Plural!), die dünnen Reiser der Korbmacher; sluoksne, ein feingespaltenes (Nuss)holzbändchen zum Flechten von Deckelgefässen, zum Zusammennähen von Brettchen u. a. Bielenstein Holzb. 345, 357, 363, 499; sluoksne, sluoksna, eine dünne Scheibe (z. B. von Käse) U.: dūmu mākuonis kārtuojas gaŗās, taisnās sluoksnēs A. Upītis J. 1. 3. šaurā debess sluoksne Stari II, 541. gar liela meža malu stiepjas sluoksne ve̦cāka cirtuma A. Upītis J. L. 1. izkapts ar ... šauru trinuma sluoksniņu zuobu augšmalā A. XX, 860. ē̦ve̦lē̦tie kāpuosti, kuŗi īsti smalkās sluoksnēs jāēvelē Peņģ. Sakņu dārzs 22. saulei svārkus šūdināja, divas sluoksnes ze̦lta lika BW. 30766. vīzēm sluoksnas staipījās 12926, 10. palīdzi man sagriezt lagzdas sluoksnēm - es tev nuopīšu kurvīti Kurs.;
2) sluoksnes RKr. II, 75, sluoksniņa Kronw., der Spitzwegerich (plantago lanceolata L.).
Zu li. slúoksnis "Schicht, Lage" bei Jaunis Perev. gramm. VI und Geitler Lit. Stud. 110, sluoksnys (nom. pl.) "gespaltene Wurzeln od. Weidenruten" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 172, slėksnė "Schicht" Miežinis, le. slēksne I, sluokstes; wenn vom Begriff des Flachen auszugehen ist, zu *sluoks (unter sluokatnis I). Anders Leskien Nom. 369 und Būga LM. IV, 429 (ohne Begründung zu le. slêgt).
Avots: ME III, 945
sluinas
sluĩnas Katzd., Ahswikken, sluînas 2 Līn., Wain., Janš., die Füsse, Beine (von Menschen und Tieren); "die Oberbeine" Janš. (nur mit verächtl. Bedeutung), "ciskas" (mit uî 2 ) Rutzau; "schwer bekleidete Füsse" Libau: tu ne savas sluinas nevari pavilkt! Wain., Ahswikken. savāķ sluinas! Katzd. vai tu ... pazīsti teteŗa kāpuostus? kad tuos dabūsi baudīt pa sluînām 2 un gurnīcu ... Janš. Dzimtene V, 363. jāaprauga, vai tad šij brangulei ... ļe̦mpas un sluinas arī tik ... kuplas 372. Vgl. li. šluĩtai "šlaũnys" bei Būga KSn. I, 266.
Avots: ME III, 941
Avots: ME III, 941
solīt
sùolît, -u (in Prl. n. FBR. VI, 108 auch -ĩju), -ĩju, (an)bieten, versprechen, geloben: vīrs suola, vīrs dara Br. sak. v. 1443. dievs vienam duod, uotram suola 25. suolītu ir vilks neē̦d 1182. kuo suoli, tuo turi! RKr. VI, sak. v. 761. daudz suolīt, maz ieduot 762. suolīts krīt makā 764. suola kuopt Mērn. laiki 315. Refl. -tiês, (sich) versprechen, zusagen: atminies, kuo suolījies! LP. VII, 500. meita suolījusies apzvērēt VI, 724. suolās tautas... vītēt manu vainadziņu BW. 6127. suolījās mana būt;... nu vairs mana [būt] nesuolās 11296. nu varēšu suolīties (das Jawort geben) 7652, 4 (ähnlich 13265). nāk man pašas suolīties (sich anbieten) 11215. (ungewohnlich) suolās (stellt sich in Aussicht) jauna peļņa A. IX, 186. Subst. sùolîšana, das Bieten, Versprechen: vēl jau tai sē̦tā ir suolīšana (ein abergliiubischer Gebrauch) uz laikiem Etn. I, 61. bez... pesteļiem un suolīšanām ebenda. uz suolīšanu kuo likt, etwas verauktionieren Mērn. laiki 44. sùolîšanās, das Versprechen, Zusagen. sùolĩjums, das (gegebene) Versprechen: aizmirsuse savu suolījumu Etn. II, 102. suolījumu neturuot LP. VI, 293. atminējās suolījuma, kuru viņš bij devis JlgRKr. II, 34. (reflexiv) atgādināja tam viņa suolījumuos Jauna R. IV, 154. sùolitājs, f. -ja, der (die) Versprechende: ej... nu tu pate, kad tu tāda suolītāja! BW. 10227, 5. suolītājs ar nedevēju īsti brāļi JlgRKr. II, s. v. 556. Nebst li. súlyti "anbieten" aus aruss. сулити "versprechen".
Avots: ME III, 1137, 1138
Avots: ME III, 1137, 1138
spīgāt
II spĩgât, auf einer spĩga blasen Nigr., Wandsen: kur pēc mums vēl viens uotrs pļē̦rgāja un spīgāja, tie nebija vairs ne+kādi īstie pūtēji Janš. Bandavā II, 35.
Avots: ME III, 1002
Avots: ME III, 1002
spurga
spur̃ga Karls., spùrga 2 Kl.,
1) spùrga 2 (li. spurga "škipsna, kušķis" Miežinis) Mar., die Faser, der Fetzen Wid.: svārkiem spurgas vien le̦c Mar. n. RKr. XV, 137;
2) spùrgas 2 Warkl., spur̂gu 2 spalvas Bauske, sträubige Federn:
mīļi nuogludina (putniem) spurgu spalvas A. XX, 516;
3) der Tropfen, der Spritzer:
apšļāktām tumšsārtām asins spurgām MWM. VI, 485;
4) iemest vienu spurgu, einen Schnaps (eigentlich wohl: einen Tropfen) trinken
Kaudz., Celm.;
5) vērša spurga, Schimpfwort:
tu, puisīti, vērša spurga, tu meitiņas nepazīsti BW. 6414 var.; spur̂ga 2 , ein borstiger, verdriesslicher Mensch Bauske;
6) spurgas, Blütenköpfchen vom Hopfen
Latv. Saule 1927, S. 617. In der Bed. 1 zur Wurzel von spurt? In der Bed. 3 und 4 (vgl. auch spurdze
2) zu spurgi I 2. Zur Bed. 5 vgl. purga 6. In der Bed. 6 zu spurdze 1; vgl. auch li. spurga "Gekräuseltes"
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 175.
Avots: ME III, 1031
1) spùrga 2 (li. spurga "škipsna, kušķis" Miežinis) Mar., die Faser, der Fetzen Wid.: svārkiem spurgas vien le̦c Mar. n. RKr. XV, 137;
2) spùrgas 2 Warkl., spur̂gu 2 spalvas Bauske, sträubige Federn:
mīļi nuogludina (putniem) spurgu spalvas A. XX, 516;
3) der Tropfen, der Spritzer:
apšļāktām tumšsārtām asins spurgām MWM. VI, 485;
4) iemest vienu spurgu, einen Schnaps (eigentlich wohl: einen Tropfen) trinken
Kaudz., Celm.;
5) vērša spurga, Schimpfwort:
tu, puisīti, vērša spurga, tu meitiņas nepazīsti BW. 6414 var.; spur̂ga 2 , ein borstiger, verdriesslicher Mensch Bauske;
6) spurgas, Blütenköpfchen vom Hopfen
Latv. Saule 1927, S. 617. In der Bed. 1 zur Wurzel von spurt? In der Bed. 3 und 4 (vgl. auch spurdze
2) zu spurgi I 2. Zur Bed. 5 vgl. purga 6. In der Bed. 6 zu spurdze 1; vgl. auch li. spurga "Gekräuseltes"
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 175.
Avots: ME III, 1031
stīvens
stīve̦ns,
1) steif, drall:
stive̦na 2 pātaga Vīt. 60;
2) steif, zäh, hart:
dubļi nav vairs tik šķīsti, bet tādi stīve̦ni, palikuši stīve̦nāki aiz saltuma Fest.;
3) gleichmässig, ununterbrochen:
stìve̦ns 2 vējš Vīt. stīve̦na pūsma ne̦s dūmus uz vienu pusi RA.
Avots: ME IV, 1076
1) steif, drall:
stive̦na 2 pātaga Vīt. 60;
2) steif, zäh, hart:
dubļi nav vairs tik šķīsti, bet tādi stīve̦ni, palikuši stīve̦nāki aiz saltuma Fest.;
3) gleichmässig, ununterbrochen:
stìve̦ns 2 vējš Vīt. stīve̦na pūsma ne̦s dūmus uz vienu pusi RA.
Avots: ME IV, 1076
svars
svars (li. svãras "das Pfund; die Wage"),
1) das Gewicht (die Schwere selbst, und das die Schwere prüfende Gewicht):
sudrabs vilka (Var.: svēre) gŗūtu (Var.: smagu) svaru, wog schwer BW. 5598. īsti svara mieži Alm. Meit. nuo sv. 4. ja tuos neiesēsi svaru dienā, tad tev izaugs tik viegli... 5. liduo Nebijušais... bez vaida un bez svara Vēr. 1904, S. 292. pūķis uztupies bumbas svarā LP. VI, 53. puods zemes svarā bijis līdzīgs 25 mārciņām Etn. IV, 150; zemes svars - 25 mārciņas III, 138. izšķīruši... lieluo un mazuo zemes svaru IV, 150. šī lieta nebij ne˙vienam ne˙kādā svarā, hatte keine Bedeutung Mērn˙l. 236. Upmalim bij svars (Bedeutung, Ansehen, Autorität) muižā Aps. II, 20. kas tad nu tādām blēņām piegriezīs lielu svaru? BW. svara kauss U., die Wagschale: nuošķiebušies svaru kausi Krilova pas. 62. svara tilts U., eine Zugbrücke; svari, die Senker am Setznetz Bielenstein Holzb. 670;
2) gewöhnlich plur. svari, die Wage:
uztupies uz svariem LP. VI, 53. svari jutīgi Dravn. svaru nams U., das Wagegebäude in Riga;
3) ein Hebel
Biel. n. U.;
4) svari, eine Blume.
Zu svḕrt.
Avots: ME III, 1143
1) das Gewicht (die Schwere selbst, und das die Schwere prüfende Gewicht):
sudrabs vilka (Var.: svēre) gŗūtu (Var.: smagu) svaru, wog schwer BW. 5598. īsti svara mieži Alm. Meit. nuo sv. 4. ja tuos neiesēsi svaru dienā, tad tev izaugs tik viegli... 5. liduo Nebijušais... bez vaida un bez svara Vēr. 1904, S. 292. pūķis uztupies bumbas svarā LP. VI, 53. puods zemes svarā bijis līdzīgs 25 mārciņām Etn. IV, 150; zemes svars - 25 mārciņas III, 138. izšķīruši... lieluo un mazuo zemes svaru IV, 150. šī lieta nebij ne˙vienam ne˙kādā svarā, hatte keine Bedeutung Mērn˙l. 236. Upmalim bij svars (Bedeutung, Ansehen, Autorität) muižā Aps. II, 20. kas tad nu tādām blēņām piegriezīs lielu svaru? BW. svara kauss U., die Wagschale: nuošķiebušies svaru kausi Krilova pas. 62. svara tilts U., eine Zugbrücke; svari, die Senker am Setznetz Bielenstein Holzb. 670;
2) gewöhnlich plur. svari, die Wage:
uztupies uz svariem LP. VI, 53. svari jutīgi Dravn. svaru nams U., das Wagegebäude in Riga;
3) ein Hebel
Biel. n. U.;
4) svari, eine Blume.
Zu svḕrt.
Avots: ME III, 1143
šviciņa
šviciņa,
1) ein mit der Hand genähter feiner Saum an der Wäsche
Schibbenhof;
2) "?" : šīs . . . šviciņas ir nuo īstiem dzīpariem Balt. Vēstn. 1901, No 82.
Avots: ME IV, 115
1) ein mit der Hand genähter feiner Saum an der Wäsche
Schibbenhof;
2) "?" : šīs . . . šviciņas ir nuo īstiem dzīpariem Balt. Vēstn. 1901, No 82.
Avots: ME IV, 115
švipsināt
švipstinât,
1): lispeln
Gramsden, Sessw.; (večuks) sāka š. īsti paskaļi: "vai tā ir kārtība ...?" A. Upītis Laikmetu griežos II, 31; mit den Lippen gewisse Laute erzeugen Gold., Zirsten; pfeifend prahlen Nötk., Widdrisch;
2): asti š. Frauenb.; "ar stibu vicināt" MSil.; (ar truoksni) š. pātagu Kalnzeem.
Avots: EH II, 661
1): lispeln
Gramsden, Sessw.; (večuks) sāka š. īsti paskaļi: "vai tā ir kārtība ...?" A. Upītis Laikmetu griežos II, 31; mit den Lippen gewisse Laute erzeugen Gold., Zirsten; pfeifend prahlen Nötk., Widdrisch;
2): asti š. Frauenb.; "ar stibu vicināt" MSil.; (ar truoksni) š. pātagu Kalnzeem.
Avots: EH II, 661
svīst
svîst, svîstu, svîdu,
1) (li. svysti "zu glänzen beginnen") anbrechen, hervorbrechen (vom Licht), tagen
U.: gaisma svīst, der Tag bricht an U., Mag. XX, 3, 68, 70; LP. VII, 620; JR. IV, 38, Saikava. saulītei svīstuot, mit Tagesanbruch U.;
2) beschlagen
(intr.): luogi svīst Saikava. mēs liekam iekšluogus... jaunā mēnesī, un mums viņine˙kad nesvīsč Kaudz. M. 93;
3) schwitzen:
tu tâ svīsti, it kâ siļķes būtu saēdies! Etn. II, 45. ruoze svīst Br. 175. - Subst. svîšana,
1) das Tagen, Anbrechen:
gaismas svīšana A. XX,140;
2) das Beschlagen:
luogu svīšana;
3) das Schwitzen;
svîdums,
1) das Tagen, die Morgendämmerung:
rīta pirmais svīdums Rainis Uguns un nakts 9;
2) das Schwitzen, der Schweiss:
pulki darba svīdumā Janš. L. Brīv. 9.; svîdẽjs, wer schwitzt. In der Bed. 3 und 2 nebst sviêdri und sveidêt zu ai. svídyati oder svēdatē "schwitzt", svēda-ḥ av. xvaēda-, arm. irtn. gr. ι'δώς (mit ī), lat. sūdor. and. swēt, cymr. chwys "Schweiss", ahd. swizzen "schwitzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 521, Pedersen KZ. XXXVI, 288, Zubatý Sborn. fil. II, 531, Boisacq Dict. 366. In der Bed. 1 nebst sviesties wohl zu li. svidė´ti "glänzen", svidùs "blank", lat. sūdum "der klare Himmelsraum" u. a., s. Walde l. c. 520 und Meillet E svaidît II.
Avots: ME III, 1164
1) (li. svysti "zu glänzen beginnen") anbrechen, hervorbrechen (vom Licht), tagen
U.: gaisma svīst, der Tag bricht an U., Mag. XX, 3, 68, 70; LP. VII, 620; JR. IV, 38, Saikava. saulītei svīstuot, mit Tagesanbruch U.;
2) beschlagen
(intr.): luogi svīst Saikava. mēs liekam iekšluogus... jaunā mēnesī, un mums viņine˙kad nesvīsč Kaudz. M. 93;
3) schwitzen:
tu tâ svīsti, it kâ siļķes būtu saēdies! Etn. II, 45. ruoze svīst Br. 175. - Subst. svîšana,
1) das Tagen, Anbrechen:
gaismas svīšana A. XX,140;
2) das Beschlagen:
luogu svīšana;
3) das Schwitzen;
svîdums,
1) das Tagen, die Morgendämmerung:
rīta pirmais svīdums Rainis Uguns un nakts 9;
2) das Schwitzen, der Schweiss:
pulki darba svīdumā Janš. L. Brīv. 9.; svîdẽjs, wer schwitzt. In der Bed. 3 und 2 nebst sviêdri und sveidêt zu ai. svídyati oder svēdatē "schwitzt", svēda-ḥ av. xvaēda-, arm. irtn. gr. ι'δώς (mit ī), lat. sūdor. and. swēt, cymr. chwys "Schweiss", ahd. swizzen "schwitzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 521, Pedersen KZ. XXXVI, 288, Zubatý Sborn. fil. II, 531, Boisacq Dict. 366. In der Bed. 1 nebst sviesties wohl zu li. svidė´ti "glänzen", svidùs "blank", lat. sūdum "der klare Himmelsraum" u. a., s. Walde l. c. 520 und Meillet E
Avots: ME III, 1164
tauta
tàuta Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit àu 2) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. u. a. (li. tautà "Volk, Nation; Deutschland", apr. tauto "Land"), taûta Raipol,
1) Art, Geschlecht, Gattung St., L., Manz. Lettus, ("wenig gehört") U.: labas tautas zirgi, vistas L., St., Für. I. zuošu tauta BW. 17605 var. sieviņ[a] mana žīdu tautas 27225, 3 var. nuo augstas tautas Manz. LChr. 129. nuo baznīcas kungu tautas Manz. Post. I, 39. visādu zivju tautu Matth. 14, 47. jaunu putnu tautu Weish. Salom. 19, 11. zeme izduod dzīvas lietas pēc savas tautas (in spätern Ausgaben: kārtas) I Mos. 1, 24 (weitere Belege aus Manz. nnd Glück bei P. Schmidt RKr. XIV, 91). savā tautā U., in seiner Art und Weise;
2) das Volk, die Nation:
skaidras ziņas nuo zemēm un tautām Launitz Stāsti 3. arabieši bij ganu tauta Pūrs I, 10. tautas dziesma, Volkslied BW. 415, 5 und Band I, S. 797, No 27, 5 var. (vgl. dazu J. Kauliņ Etn. I, 70);
3) plur. tautas (selten der sing. tauta), fremde Leute
(zur Bed. vgl. sloven. ljudski "fremd" und d. "unter die Leute kommen"),
a) fremde, feindliche Kriegsleute:
kur mans dēliņš, mana meitiņa tautu laikā (zur Kriegszeit) izklīda Manz. Post. II, 37 (hier auch ein dat. und instr. pl. tautiem: nuo tautiem svilināts kâ vepris II, 189; savus ļaudis un savu zemi var par [vor] tautiem glābt 1, 7);
b) nicht zum eigenen Wohnorte Gehörige; aus fremdem Gebiet kommende Freier
(zur Bed. s. auch Švābe Latv. kult. vēst. I, 1, 97 f.): par "tautām" dēvēja svešus ļaudis BW. I, 492. sveši, sveši tie ļautiņi; kâ ne sveši? tautas vien! VL. bei E. Bielenstein Stud. 39. tautās mani bāleliņi BW. 32159 (ähnlich 4821, 5). sajājušas sīvas tautas 13434. kam turēja kamanās, kam tautām (Var.: tautai) nerādīja 13308. patika taut[u] ustabeņ[a] 33573. lai vada ... īsti brāleņi da tauteņām 33573. vienu mani tautas veda Biel. t. dz. 551. tautās iet, α) in die Fremde reisen L., St.; β) (einen Mann) heiraten (und dabei in die Fremde ziehen; in O.-Bartau "iet tautīnās" nur Wirtstöchter): kad es iešu tautiņā (gew. pt. tautâs!), es būš[u] tautu priekšgājēja BW. 6865. tautās vest "uxorem ducere" Biel, t. dz. 1140. meitiņu izlaida (verheiratete) tautās Niedr. Vidv. XXII, 206. tautas vīrs, Ausländer L., St. tautu (oder tautas Biel. 1473) māte, die (künftige) Schwiegermutter (einer Frau): iznāk pati tautu māte BW. 13646, 18. tautu (oder tautas BW. 13434,
4) dē̦ls, Jüngling aus der Fremde, ein Freier;
tautu (oder tautas) meita, Jungfrau aus der Fremde; ein mannbares Mädchen L.; tautas bē̦rni, Brautwerber L., St. Vgl. auch den Gesindenamen Taũtas Lvv. I, 52, Taũtiņas II, 135. Zu got. ƥiuda, air. túath, osk. túvtú "Volk" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Walde Wrtb.2 798, Boisacq Dict. 963, Kretschmer KZ. XXX1, 454 t., Oštir AfslPh. XXXVI, 442 und zur Bed. auch Zubaty AtstPh. XVI, 4061 (das Allgemeine [tauta] ist eben fremd dem Eigenen gegenüber).
Avots: ME IV, 140, 141
1) Art, Geschlecht, Gattung St., L., Manz. Lettus, ("wenig gehört") U.: labas tautas zirgi, vistas L., St., Für. I. zuošu tauta BW. 17605 var. sieviņ[a] mana žīdu tautas 27225, 3 var. nuo augstas tautas Manz. LChr. 129. nuo baznīcas kungu tautas Manz. Post. I, 39. visādu zivju tautu Matth. 14, 47. jaunu putnu tautu Weish. Salom. 19, 11. zeme izduod dzīvas lietas pēc savas tautas (in spätern Ausgaben: kārtas) I Mos. 1, 24 (weitere Belege aus Manz. nnd Glück bei P. Schmidt RKr. XIV, 91). savā tautā U., in seiner Art und Weise;
2) das Volk, die Nation:
skaidras ziņas nuo zemēm un tautām Launitz Stāsti 3. arabieši bij ganu tauta Pūrs I, 10. tautas dziesma, Volkslied BW. 415, 5 und Band I, S. 797, No 27, 5 var. (vgl. dazu J. Kauliņ Etn. I, 70);
3) plur. tautas (selten der sing. tauta), fremde Leute
(zur Bed. vgl. sloven. ljudski "fremd" und d. "unter die Leute kommen"),
a) fremde, feindliche Kriegsleute:
kur mans dēliņš, mana meitiņa tautu laikā (zur Kriegszeit) izklīda Manz. Post. II, 37 (hier auch ein dat. und instr. pl. tautiem: nuo tautiem svilināts kâ vepris II, 189; savus ļaudis un savu zemi var par [vor] tautiem glābt 1, 7);
b) nicht zum eigenen Wohnorte Gehörige; aus fremdem Gebiet kommende Freier
(zur Bed. s. auch Švābe Latv. kult. vēst. I, 1, 97 f.): par "tautām" dēvēja svešus ļaudis BW. I, 492. sveši, sveši tie ļautiņi; kâ ne sveši? tautas vien! VL. bei E. Bielenstein Stud. 39. tautās mani bāleliņi BW. 32159 (ähnlich 4821, 5). sajājušas sīvas tautas 13434. kam turēja kamanās, kam tautām (Var.: tautai) nerādīja 13308. patika taut[u] ustabeņ[a] 33573. lai vada ... īsti brāleņi da tauteņām 33573. vienu mani tautas veda Biel. t. dz. 551. tautās iet, α) in die Fremde reisen L., St.; β) (einen Mann) heiraten (und dabei in die Fremde ziehen; in O.-Bartau "iet tautīnās" nur Wirtstöchter): kad es iešu tautiņā (gew. pt. tautâs!), es būš[u] tautu priekšgājēja BW. 6865. tautās vest "uxorem ducere" Biel, t. dz. 1140. meitiņu izlaida (verheiratete) tautās Niedr. Vidv. XXII, 206. tautas vīrs, Ausländer L., St. tautu (oder tautas Biel. 1473) māte, die (künftige) Schwiegermutter (einer Frau): iznāk pati tautu māte BW. 13646, 18. tautu (oder tautas BW. 13434,
4) dē̦ls, Jüngling aus der Fremde, ein Freier;
tautu (oder tautas) meita, Jungfrau aus der Fremde; ein mannbares Mädchen L.; tautas bē̦rni, Brautwerber L., St. Vgl. auch den Gesindenamen Taũtas Lvv. I, 52, Taũtiņas II, 135. Zu got. ƥiuda, air. túath, osk. túvtú "Volk" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Walde Wrtb.2 798, Boisacq Dict. 963, Kretschmer KZ. XXX1, 454 t., Oštir AfslPh. XXXVI, 442 und zur Bed. auch Zubaty AtstPh. XVI, 4061 (das Allgemeine [tauta] ist eben fremd dem Eigenen gegenüber).
Avots: ME IV, 140, 141
teikt
tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,
1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,
a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene 2 I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;
b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;
2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;
3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;
4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,
1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;
2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !
1) das Sagen, Erzählen, Berichten;
2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;
3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,
1) das (Aus)sagen;
2) das Sichrühmen;
tèikums,
1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;
2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;
3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,
1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;
2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III 4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.
Avots: ME IV, 156, 157
1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,
a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene 2 I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;
b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;
2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;
3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;
4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,
1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;
2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !
1) das Sagen, Erzählen, Berichten;
2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;
3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,
1) das (Aus)sagen;
2) das Sichrühmen;
tèikums,
1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;
2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;
3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,
1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;
2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III 4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.
Avots: ME IV, 156, 157
temuļot
II te̦muļuôt, unbeholfen, ungewandt gehen: vīrelis pārsteigts izbrīnījies un laikam nesaprazdams, kas īsti nuoticis, baitgi te̦muļuoja pruojām Janš. Mežv. ļ. II, 237.
Avots: ME IV, 163
Avots: ME IV, 163
tēviška
tēviška,
1) tẽviška Frauenb., Gr.-Essern, Kurs., tēvišķe "ve̦csaimnieka daļa": kāda tēvišķe jums īsti tur dalāma, kad lai nesatiktu? Janš. Dzimtene 2 III, 189. abi ar veceni dabūnuot katru gadu dažus pūrus labības tēvišķes tiesai, - tas viņiem, atduoduot dē̦lam mājas, tâ nuorakstīts Dzimtene IV, 63. ve̦cākiem jādabūn nuo mājām tēvišķes tiesa līdz pat mirstuot Bandavā II, 17;
2) tēvišķa Balss, das Vaterland, der Geburtsort
U.: ne gļē̦vuli e̦smu gribējis nuo viņa izaugam redzēt, bet vīru, kas derīgs savai tēviškai RA.
Avots: ME IV, 177
1) tẽviška Frauenb., Gr.-Essern, Kurs., tēvišķe "ve̦csaimnieka daļa": kāda tēvišķe jums īsti tur dalāma, kad lai nesatiktu? Janš. Dzimtene 2 III, 189. abi ar veceni dabūnuot katru gadu dažus pūrus labības tēvišķes tiesai, - tas viņiem, atduoduot dē̦lam mājas, tâ nuorakstīts Dzimtene IV, 63. ve̦cākiem jādabūn nuo mājām tēvišķes tiesa līdz pat mirstuot Bandavā II, 17;
2) tēvišķa Balss, das Vaterland, der Geburtsort
U.: ne gļē̦vuli e̦smu gribējis nuo viņa izaugam redzēt, bet vīru, kas derīgs savai tēviškai RA.
Avots: ME IV, 177
tēvzeme
tẽ̦vzeme,
1) auch tẽ̦va zeme, das Land des Vaters, das zum väterlichen Hof gehörige Land: purvs piede̦r kaipiņam, kam nav savas tē̦va zemes BW. 3827, l. kāda tē̦vzemē jums jādaia?
2) auch
tẽ̦vu zeme, das Vaterland: bīsties dievu, turi ticību, mīlē tē̦vzemi! JK. II, 116. speŗuot kāju pāri tē̦vu zēmes tiesai RKr. XVI1, 89.
Avots: ME IV, 179
1) auch tẽ̦va zeme, das Land des Vaters, das zum väterlichen Hof gehörige Land: purvs piede̦r kaipiņam, kam nav savas tē̦va zemes BW. 3827, l. kāda tē̦vzemē jums jādaia?
2) auch
tẽ̦vu zeme, das Vaterland: bīsties dievu, turi ticību, mīlē tē̦vzemi! JK. II, 116. speŗuot kāju pāri tē̦vu zēmes tiesai RKr. XVI1, 89.
Avots: ME IV, 179
ticēt
ticêt: viņš taču netiek ticē̦ts (man glaubt ihm doch nicht) Seyershof. tu sava dē̦la vairs netici? Jauns. Raksti VII, 103; glauben an: es ticu dievam Pas. XI, 282. kas neticēja burvjiem 167. ticams, b): kalpuones nebija īsti ticamas Jauns. Sliņķu virsnieks 120. man ruokā bij labi t. revolveris Raksti IV, 282. man baļķus tēšuot bieži gadās ieknābt kājā, juo viena ruoka nav ticama R., dz. un j. 186.
Avots: EH II, 679
Avots: EH II, 679
ticība
ticĩba (li. tikyba "Glaube"),
1) die Natur, Art, Gewohnheit, Beschaffenheit, Eigenschaft
U., Etn. III, 150: Sprw. bē̦rns rāda, kāda būs vīram ticība Br. sak. v. 119. šķelmam šķelma ticībiņa BW. 10082, 7 var. tev bij suņa ticībiņa (Var.: daba) 24931 var. suņam suņa ticība (daba) Bers. viņai bija stipra ticība, sie hatte eine starke Natur U. es pazīstu tavu ticību, ich kenne deine Art U. tam zirgam pa laikam tāda ticība, das Pferd hat schon immer diese Gewohnheit, Eigenschaft U. ve̦cu ļaužu ticība, alter Leute Gebrauch St., U. tur jau tāda ticība (Manier, Mode) St. vienā zemē bij[u]se tāda ticība LP. VI, 170. Plur. ticības, Gebräuche, Zeremonien Misshof n. U.;
2) "Gehorsamkeit, Vertrauen"
Gr.-Buschh.: vai tev ni˙maz nav ticības! sagt man zu einem Kinde od. Pferd, das nicht gehorcht Gr.-Buschh.;
3) der Glaube; die Religion:
bīsties dievu, turi ticību...! JK. II, 116. Sprw.: laba ticība, - slikti darbi Br. sak. v. 1269. uz ticību, auf Treu und Glauben U. blēņu ticība, Aberglaube St., ein Frevelglaube U. e̦lku ticība, Götzendienst U. lieka ticība, falscher Glaube U.: lai latvieši mācītuos sargāties nuo liekas ticības Latvju tauta XI, 1, S. 49. māņu ticība, der Aberglaube U. - ticības atjaunuošana, die Reformation. ticības atstājējs, der Schismatiker Brasche. ticības gabals Kaudz. M. 2, das Glaubensbekenntnis. ticības mācība, der Religionsunterricht.
Avots: ME IV, 180, 181
1) die Natur, Art, Gewohnheit, Beschaffenheit, Eigenschaft
U., Etn. III, 150: Sprw. bē̦rns rāda, kāda būs vīram ticība Br. sak. v. 119. šķelmam šķelma ticībiņa BW. 10082, 7 var. tev bij suņa ticībiņa (Var.: daba) 24931 var. suņam suņa ticība (daba) Bers. viņai bija stipra ticība, sie hatte eine starke Natur U. es pazīstu tavu ticību, ich kenne deine Art U. tam zirgam pa laikam tāda ticība, das Pferd hat schon immer diese Gewohnheit, Eigenschaft U. ve̦cu ļaužu ticība, alter Leute Gebrauch St., U. tur jau tāda ticība (Manier, Mode) St. vienā zemē bij[u]se tāda ticība LP. VI, 170. Plur. ticības, Gebräuche, Zeremonien Misshof n. U.;
2) "Gehorsamkeit, Vertrauen"
Gr.-Buschh.: vai tev ni˙maz nav ticības! sagt man zu einem Kinde od. Pferd, das nicht gehorcht Gr.-Buschh.;
3) der Glaube; die Religion:
bīsties dievu, turi ticību...! JK. II, 116. Sprw.: laba ticība, - slikti darbi Br. sak. v. 1269. uz ticību, auf Treu und Glauben U. blēņu ticība, Aberglaube St., ein Frevelglaube U. e̦lku ticība, Götzendienst U. lieka ticība, falscher Glaube U.: lai latvieši mācītuos sargāties nuo liekas ticības Latvju tauta XI, 1, S. 49. māņu ticība, der Aberglaube U. - ticības atjaunuošana, die Reformation. ticības atstājējs, der Schismatiker Brasche. ticības gabals Kaudz. M. 2, das Glaubensbekenntnis. ticības mācība, der Religionsunterricht.
Avots: ME IV, 180, 181
tiesa
tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),
1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;
2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;
3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;
4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;
5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;
6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.
Avots: ME IV, 212, 213, 214
1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;
2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;
3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;
4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;
5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;
6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.
Avots: ME IV, 212, 213, 214
tizis
tizis, die Weiberbrust, Zitze Riga n. Etn. I, 105: bērns nemierīgs; duod tita pazīsties! Naud.
Avots: ME IV, 199
Avots: ME IV, 199
tomīks
‡ tuõmîks (mit -gs zu schreiben?) Frauenb. "tāds, kas nav īsti gudrs, bet dažreiz izliekas pārgudrs".
Avots: EH II, 709
Avots: EH II, 709
trācis
trācis,
1) ein Trupp, ein Schwarm Reiter
U.: viss trācis griezās atpakaļ LP. VI, 702. aizvilkus bļaudams viss trācis uz mājām Lapsa-Kūm. 110. vaidnieki ap mums trāčiem vien stājās 199. kam ar dažs kāreivju trācis jau bija 110;
2) = tracis, der Skandal (mit ã) Nikrazen (von lautem Sprechen und Lachen gesagt), Stenden: sieva izdzirdējuse trāci LP. VI, 32. nu īsti trācis iesākas Lautb. Luomi 189;
3) "?": siržu sāpes rūpju trācī ... aizmirst liec! Janš. JR. IV, 26.
Avots: ME IV, 227
1) ein Trupp, ein Schwarm Reiter
U.: viss trācis griezās atpakaļ LP. VI, 702. aizvilkus bļaudams viss trācis uz mājām Lapsa-Kūm. 110. vaidnieki ap mums trāčiem vien stājās 199. kam ar dažs kāreivju trācis jau bija 110;
2) = tracis, der Skandal (mit ã) Nikrazen (von lautem Sprechen und Lachen gesagt), Stenden: sieva izdzirdējuse trāci LP. VI, 32. nu īsti trācis iesākas Lautb. Luomi 189;
3) "?": siržu sāpes rūpju trācī ... aizmirst liec! Janš. JR. IV, 26.
Avots: ME IV, 227
triezēties
trìezêtiês 2 Kl., eigensinnig sein, hartnäckig auf etwas bestehen Erlaa. Wenn altererbt und mit triez- aus treisg̑(h)-, etwa zu and. thrīsti "dreist" und lat. trīstis "finster gelaunt" ??
Avots: ME IV, 244
Avots: ME IV, 244
tvirtināt
‡ tvirtinât, festigen: vajag daudz tvirtinātas gribas K. Raudive Pārperson. un person. 82. sirds cēlums, kuo tvirtina īsti suomiskais sīkstums Daugava 1939, 258.
Avots: EH II, 710
Avots: EH II, 710
uguns
uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.
Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)
Avots: ME IV, 294, 295
Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)
Avots: ME IV, 294, 295
uķināt
urbt
ùrbt (li. ur̃bti "gręžti skylę" Būga Aist. Stud. 173), ùrbju, ùrbu, bohren: urbj kâ vabuole smiltīs RKr. VI, sak. v. 926. urbt caurumu. Refl. -tiês, sich (hinein)bohren: grumbas urbsies mūsu sejās Vēr. II, 95. urbties ap ve̦cu vāti I, 1154. skatieniem tālē urbjuoties 743. nabags urbjas ar acīm Millijā A. XX, 211. grāmatās urbties XVII, 397. duomas nemitējās urbties pa galvu Saul. R. I, 268. Subst. ùrbšana, das Bohren; ùrbums Konv. 1569, das abgeschlossene Bohren, das Gebohrte; ùrbẽjs, wer bohrt A. XXI, 441; wer sehr fleissig und eifrig lerrit: minē̦tie skuolnieki ir īsti "urbēji" MWM. VIII, 308. plānu galdu urbējs Br. sak. v. 607, ein Einfaltspinsel; plānuo galdiņu urbējs Kurs., wer lange die Schule besucht hat, aber nichts Gescheites machen kann; jemand, der nicht physisch arbeitet. Zur Etymotogie vgl. allenfalis Walde Vrgl. Wrtb. I, 146; eher vielleicht zur Wurzelform u̯erb(h)- bei Walde 1. c. 275.
Avots: ME IV, 302
Avots: ME IV, 302
urķēt
ur̂ķêt C., Karls., PS., (mit ur̂) Gr.-Buschh., (mit ur̂ 2 ) Dond., -ẽju,
1) (in der Erde) wühlen (von Schweinen gesagt)
U., stochern Salis (mit ur̃), (ur̃ķêt) Līn.: (ar kuoku) urķēt uguni plītē Wain. ar bīsteklu pa bedrīti ùrķē̦dams 2 Vīt. 58;
2) anspornen, anstacheln
Dond.: viņu vajaga pastāvīgi urķēt, tad viņš tik strādās kâ pienākas Dond. Refl. -tiês,
1) wühlen
Dond., stochern (intr.): bitēm liec mieru! tā nav vis tāda vieta, kur tu apkārt vari urķēties Upīte Medn. laiki. ar pirkstu urķējies mē̦klē̦dams... ebenda; dazu das Subst. ùrķē̦tājies 2 Vīt., ein Wühler;
2) sich abmühen
U.;
3) (wiederholt) anspornen, anstacheln:
viņš pastāvīgi urķējas, ka ne izturēt nevar Dond.;
4) "sich unruhig verhalten"
Talsen;
5) "ēsties, nīsties": tu uz mani vien ur̂ķējies 2 Dond. n. RKr. XVII, 60. Abgeleitet von urķis.
Avots: ME IV, 306
1) (in der Erde) wühlen (von Schweinen gesagt)
U., stochern Salis (mit ur̃), (ur̃ķêt) Līn.: (ar kuoku) urķēt uguni plītē Wain. ar bīsteklu pa bedrīti ùrķē̦dams 2 Vīt. 58;
2) anspornen, anstacheln
Dond.: viņu vajaga pastāvīgi urķēt, tad viņš tik strādās kâ pienākas Dond. Refl. -tiês,
1) wühlen
Dond., stochern (intr.): bitēm liec mieru! tā nav vis tāda vieta, kur tu apkārt vari urķēties Upīte Medn. laiki. ar pirkstu urķējies mē̦klē̦dams... ebenda; dazu das Subst. ùrķē̦tājies 2 Vīt., ein Wühler;
2) sich abmühen
U.;
3) (wiederholt) anspornen, anstacheln:
viņš pastāvīgi urķējas, ka ne izturēt nevar Dond.;
4) "sich unruhig verhalten"
Talsen;
5) "ēsties, nīsties": tu uz mani vien ur̂ķējies 2 Dond. n. RKr. XVII, 60. Abgeleitet von urķis.
Avots: ME IV, 306
uzvīdēt
uzvĩdêt,
1) wahrnehmen, erblicken:
nevar uzvīdēt, kas tur īsti ir Bauske;
2) gönnen:
dē̦ls neuzvīdēja tē̦vam pat maizes kumāsa Salis.
Avots: ME IV, 400
1) wahrnehmen, erblicken:
nevar uzvīdēt, kas tur īsti ir Bauske;
2) gönnen:
dē̦ls neuzvīdēja tē̦vam pat maizes kumāsa Salis.
Avots: ME IV, 400
vai
I vài Wolm. u. a., voj Dond., Stenden (hier auch vo), Erlaa, Golg., Memelshof, Schwanb., Wandsen, U.,
1) Fragepartikel mit der Bed. des lat. -ne und des russ. ли: vai tu viņu pazīsti (kennst du ihn)?
2) etwa
(betont, am Ende einer Frage): vai kas sāp vai? B. W. vai Žuogs vai? A. v. J. 1897, S. 306. dabūjāt vai? es vai? Ruj., Wolm.;
3) oder
(disjunktiv): kas tur ir - zirgs, vai guovs? Dunika u. a.; vai (nu) - vai (nu), = (der Bedeutung nach) lat. sīve - sīve: nu vedīšu šuo rudeni, vai ir liela, vai ir maza BW. 13902, 2. vai nu iet kalnā, vai lejā (= vai laimēsies, vai ne) Kav. uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pār-gudriem, vai arī par visai muļķīgiem Mērn. l. 57. duod, vai acs, vai galva JK. V, 103; vgl. auch die Angaben Mag. II, 2, 97;
4) (gleich lat. vel) gar, auch sogar, selbst, geradezu, beinahe:
apē̦stu vai vilku ar visām spalvām RKr. VI, 1002. būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. kad lai vai acis zaļas paliek A. XX, 231. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž! Br. sak. v. 1316. pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. it kâ vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. I, 34. klupt virsū un vai kauties A. v. J. 1896, S. 367. aiz sāpēm gribējis vai traks palikt RKr. VIII, 78. gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. kad tu kritīsi, tad tu vai galvu lauzīsi Kav, viņa apstaigāja vai visas sē̦tas Vēr. 179. spiež kalpu vai nuost pa˙visam LP. VII, 426. bē̦du ir bijis vai ik uz suoļa Doku At. madāma muižā vai uotrs lielskungs MWM. XI, 198. tas jādara, kad vai kas (man muss es tun, was auch immer geschehen mag) Etn. IV, 104. un lai tad tur vai kas! A. IV, 258. ka tur lai vai kas II, 132; vai cik, soviel man nur will: draugu viņam vai cik Doku At. nu ir naudas vai cik LP. VII, 615 (ähnlich III, 57, 75). lai mana sirds ir vai cik me̦lna Mērn. 1. 128, tāds vīrs, ka tik vai nu (ein solcher Mann, wie man sich ihn nur wünschen mag) A. IV, 297 (ähnlich II, 130). gājuši pa kūti vai (geradezu) traki XX, 304. zē̦ns paslēpies; citādi vai pieķe̦rtu LP. III, 95. Mit Wiederholung des vai am Ende: taps vai par skruoderi vai, wird etwa gar ein Schneider werden Le. Leseb. 201. Aus liv. voi, s. Thomsen Beröringer 287 f.
Avots: ME IV, 432, 433
1) Fragepartikel mit der Bed. des lat. -ne und des russ. ли: vai tu viņu pazīsti (kennst du ihn)?
2) etwa
(betont, am Ende einer Frage): vai kas sāp vai? B. W. vai Žuogs vai? A. v. J. 1897, S. 306. dabūjāt vai? es vai? Ruj., Wolm.;
3) oder
(disjunktiv): kas tur ir - zirgs, vai guovs? Dunika u. a.; vai (nu) - vai (nu), = (der Bedeutung nach) lat. sīve - sīve: nu vedīšu šuo rudeni, vai ir liela, vai ir maza BW. 13902, 2. vai nu iet kalnā, vai lejā (= vai laimēsies, vai ne) Kav. uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pār-gudriem, vai arī par visai muļķīgiem Mērn. l. 57. duod, vai acs, vai galva JK. V, 103; vgl. auch die Angaben Mag. II, 2, 97;
4) (gleich lat. vel) gar, auch sogar, selbst, geradezu, beinahe:
apē̦stu vai vilku ar visām spalvām RKr. VI, 1002. būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. kad lai vai acis zaļas paliek A. XX, 231. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž! Br. sak. v. 1316. pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. it kâ vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. I, 34. klupt virsū un vai kauties A. v. J. 1896, S. 367. aiz sāpēm gribējis vai traks palikt RKr. VIII, 78. gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. kad tu kritīsi, tad tu vai galvu lauzīsi Kav, viņa apstaigāja vai visas sē̦tas Vēr. 179. spiež kalpu vai nuost pa˙visam LP. VII, 426. bē̦du ir bijis vai ik uz suoļa Doku At. madāma muižā vai uotrs lielskungs MWM. XI, 198. tas jādara, kad vai kas (man muss es tun, was auch immer geschehen mag) Etn. IV, 104. un lai tad tur vai kas! A. IV, 258. ka tur lai vai kas II, 132; vai cik, soviel man nur will: draugu viņam vai cik Doku At. nu ir naudas vai cik LP. VII, 615 (ähnlich III, 57, 75). lai mana sirds ir vai cik me̦lna Mērn. 1. 128, tāds vīrs, ka tik vai nu (ein solcher Mann, wie man sich ihn nur wünschen mag) A. IV, 297 (ähnlich II, 130). gājuši pa kūti vai (geradezu) traki XX, 304. zē̦ns paslēpies; citādi vai pieķe̦rtu LP. III, 95. Mit Wiederholung des vai am Ende: taps vai par skruoderi vai, wird etwa gar ein Schneider werden Le. Leseb. 201. Aus liv. voi, s. Thomsen Beröringer 287 f.
Avots: ME IV, 432, 433
vāļot
‡ IV vāļuôt "?": kuo viņi vāļuo vācu dziesmas? Atpūta, № 634, S. 6. vāļuo tâ gaŗi un gaudulīgi kâ leiši № 636, S. 6. vis˙sirsnīgākie dziedātāji izrādījās leiši ... kâ jau īsti vāļuotāji, viņi prata dziesmā izteikt tādu spē̦ku ... № 633. S. 7.
Avots: EH II, 762
Avots: EH II, 762
vārds
I vā`rds (li. var̃das "Name"),
1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,
a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;
b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,
a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;
b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;
2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;
3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;
4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;
5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;
6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.
Avots: ME IV, 500, 501, 502
1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,
a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;
b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,
a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;
b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;
2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;
3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;
4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;
5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;
6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.
Avots: ME IV, 500, 501, 502
veltenis
veltenis,
1): dūmu grīstis vērpās augšup, līdz izkusa mākuoņu veltenī A. Upītis Ģertr. 5. (piedzē̦rušies) viņi gāja velteņu velteņiem Jauns. Raksti IV, 273;
4): velteni pa metienu braucuot, labību izdauza Atpūta, № 467, S. 19.
Avots: EH II, 770
1): dūmu grīstis vērpās augšup, līdz izkusa mākuoņu veltenī A. Upītis Ģertr. 5. (piedzē̦rušies) viņi gāja velteņu velteņiem Jauns. Raksti IV, 273;
4): velteni pa metienu braucuot, labību izdauza Atpūta, № 467, S. 19.
Avots: EH II, 770
vīdēt
II vîdêt 2 (li. -vydėti) Naud., -u, -ẽju, gönnen: vīdi, ak vīdi pie krūtīm tev galviņu sliet! Asp. Ziedu klēpis 107: Refl. -tiês (gewöhnlich negiert!),
1) sich gönnen:
viņš nevīdas ne paēst sev, tik skuops viņš ir Naud. nevīduos pate dzert, ne saviem brāļiem duot BW.19724;
2) wünschen, wollen, mögen:
tu esi ... skuops! ... tu nevīdies viņam ne˙kā duot Pas. IV, 88 (aus Selg.). ir priekš mēteļa nevīdas ieduot Deglavs Rīga II, 1, 306. viņš ne bēres nevīdās (oder Präteritum zu einem "vīsties?) izrīkuot! Ieviņš Jaun. Ziņas 1929, № 146. Doch wohl nebst pavīdêt I (= li. pavydėti) "missgönnen" und nenuovīdêt (slav. nenaviděti; vgl. auch r. зависть "Neid" und lat. invidēre) zu vīdêt I, wobei die Bed. "gönnen" ursprünglich wohl in der Zusammensetzung mit einem Präfix aufgekommen ist.
Avots: ME IV, 634
1) sich gönnen:
viņš nevīdas ne paēst sev, tik skuops viņš ir Naud. nevīduos pate dzert, ne saviem brāļiem duot BW.19724;
2) wünschen, wollen, mögen:
tu esi ... skuops! ... tu nevīdies viņam ne˙kā duot Pas. IV, 88 (aus Selg.). ir priekš mēteļa nevīdas ieduot Deglavs Rīga II, 1, 306. viņš ne bēres nevīdās (oder Präteritum zu einem "vīsties?) izrīkuot! Ieviņš Jaun. Ziņas 1929, № 146. Doch wohl nebst pavīdêt I (= li. pavydėti) "missgönnen" und nenuovīdêt (slav. nenaviděti; vgl. auch r. зависть "Neid" und lat. invidēre) zu vīdêt I, wobei die Bed. "gönnen" ursprünglich wohl in der Zusammensetzung mit einem Präfix aufgekommen ist.
Avots: ME IV, 634
vīstas
*vĩstas od. *vīsti, das Welken (?): Jāņu nakts vīstu nakts, nuovīst mans kumeliņš BW. 32505.
Avots: ME IV, 643
Avots: ME IV, 643
vīsteklis
vīsteklis,
1) ein Windelband
St., U.;
2) etwas Zusammengebundenes, Zusamcnengedrehtes, ein Bündel
Meiran, Vīt., (mit ì ) C., Stockm., Modohn, (mit ì 2 ) Bauske, Ruj.-Thorney, Salis, Wandsen, vîstêklis Nötk.;
3) auch vīste̦kls, eine Ranke, Guirlande: zaļi vīstekļi Lautb. kupli vīste̦klu augi Lautb. Lomi 112;
4) einer, der mit der Arbeit nicht vorwärtskommt, ein Nuscheler
U., Bers., Kalzenau, Vīt., (mit î ) Lenzenhof, Meiran, (vîste̦kls) Gr.-Buschh.: kuo tu tur vīsties tik ilgi kā gatavais vīsteklis! Vīt.;
5) "ein Knabe, der andern hinderlich ist"
(mit î ) Saikava. zu vîstît(iês).
Avots: ME IV, 643
1) ein Windelband
St., U.;
2) etwas Zusammengebundenes, Zusamcnengedrehtes, ein Bündel
Meiran, Vīt., (mit ì ) C., Stockm., Modohn, (mit ì 2 ) Bauske, Ruj.-Thorney, Salis, Wandsen, vîstêklis Nötk.;
3) auch vīste̦kls, eine Ranke, Guirlande: zaļi vīstekļi Lautb. kupli vīste̦klu augi Lautb. Lomi 112;
4) einer, der mit der Arbeit nicht vorwärtskommt, ein Nuscheler
U., Bers., Kalzenau, Vīt., (mit î ) Lenzenhof, Meiran, (vîste̦kls) Gr.-Buschh.: kuo tu tur vīsties tik ilgi kā gatavais vīsteklis! Vīt.;
5) "ein Knabe, der andern hinderlich ist"
(mit î ) Saikava. zu vîstît(iês).
Avots: ME IV, 643
vīstīt
vîstît (li. výstyti "windeln" Kl., Neuenb., Trik., Wessen, Wolm., (mit î 2 ) Dunika, Iw., Līn., -u, -ĩju, bebinden L., wickeln, zusammenbinden U., Spr.: viešņas vīsta mutes lakatiņus pa ruokām Vēr. II, 1416. vīstīt bikses augšā, die Hosen aufkrempeln Dunika. - vīstīt dūres, die Fäuste ballen: Akuots dusmās vīstīja dūres MWM. VII, 894. viņš... vīstīja pret Jāni dūres Saul. III, 187. Refl. -tiês,
1) sich einwickeln
(imperfektiv) U.;
2) sich winden; sich ranken:
spriguļauklas vīstījās BW. 16765 var. apiņi gar zariem augšup vīstās Treum. Gaujm. 53. (fig.) vārdi, gar kuriem pasaku darbība vīstās LP. VII, 424;
3) sich krümmen
U.; sich winden, sich drehen Spr.: čūska vīstās, die Schlange windet sich Depkin n. U. čūska sāka vīstīties zem (ap) kājām Saikava, Salis. balta puķe vīstījās (Var.: luocījās) zem kumeļa kājiņām BW. 11654. citām jāja precenieki, es priekšā vīstījuos (Var.: gruozījuos, šaudījuos u. a.) 7918 var. ne tas mans arājiņš, kas ap mani vīstījās (Var.: glaudījās, knakstījās) 11341, 4 var.;
4) zögern, fackeln
Gramsden, U.: kamē̦r kazacīša vīstījās, kādu uzvalku aplikties Kaudz. Izjurieši 54. kuo tu tur vīsties tik ilgi? Vīt. viņa ap tuo saimniecību... stuostās un stuomās, vīstās un tīstās Liev. Brez. un Hav. 213. Nach Fick KZ. XXI, 15 f. und Wrtb. I4, 126, Lidén IF. XVIII, 494 f., Wood Indog. Jahrb. I, 110, Walde Vrgl. Wrtb. I, 243 unmittelbar zu ai. vēštatē "windet sich", an. visk "Strohbündel" u. a. Eher aber (s. Johansson IF. XIX, 133 und Trautmann Wrtb. 346) eine spezieli baltische Ableitung von vît.
Avots: ME IV, 643, 644
1) sich einwickeln
(imperfektiv) U.;
2) sich winden; sich ranken:
spriguļauklas vīstījās BW. 16765 var. apiņi gar zariem augšup vīstās Treum. Gaujm. 53. (fig.) vārdi, gar kuriem pasaku darbība vīstās LP. VII, 424;
3) sich krümmen
U.; sich winden, sich drehen Spr.: čūska vīstās, die Schlange windet sich Depkin n. U. čūska sāka vīstīties zem (ap) kājām Saikava, Salis. balta puķe vīstījās (Var.: luocījās) zem kumeļa kājiņām BW. 11654. citām jāja precenieki, es priekšā vīstījuos (Var.: gruozījuos, šaudījuos u. a.) 7918 var. ne tas mans arājiņš, kas ap mani vīstījās (Var.: glaudījās, knakstījās) 11341, 4 var.;
4) zögern, fackeln
Gramsden, U.: kamē̦r kazacīša vīstījās, kādu uzvalku aplikties Kaudz. Izjurieši 54. kuo tu tur vīsties tik ilgi? Vīt. viņa ap tuo saimniecību... stuostās un stuomās, vīstās un tīstās Liev. Brez. un Hav. 213. Nach Fick KZ. XXI, 15 f. und Wrtb. I4, 126, Lidén IF. XVIII, 494 f., Wood Indog. Jahrb. I, 110, Walde Vrgl. Wrtb. I, 243 unmittelbar zu ai. vēštatē "windet sich", an. visk "Strohbündel" u. a. Eher aber (s. Johansson IF. XIX, 133 und Trautmann Wrtb. 346) eine spezieli baltische Ableitung von vît.
Avots: ME IV, 643, 644
vīsts
I vîsts (li. vystas "eine Schnürbrust") Gr.-Buschh., etwas Zusammengebundenes, ein Bündel U.: ņem šūo vīstiņu! būs tev uz ceļa Jaunības dzeja 88.
Avots: ME IV, 644
Avots: ME IV, 644
vīzīgs
I vīzîgs,
1) schwietig
U., Sessw., (mit ĩ ) Frauenb., Wolm.; stolz U., Ekau, Fehteln, N.-Bewershof,N.-Peb., (mit ĩ ) Adiamünde, AP., Drosth., Wolm., (mit ì ) Lennew., Selsau, Sessw., eingebildet (mit ĩ ) C., (mit ì 2 ) Selsau, Vīt., aufgeblasen Vīt.; "îznesīgs" (mit ĩ ) MSil.; "kārtīgs" Misshof; "izveicīgs" Seltingshof, (mit ĩ ) AP.; sonderbar Mag. IV, 2, 155, U., (mit ĩ ) MSil.: vīzīgs puîsis ceļu gāja vīzīg[i] gūžas guorīdams BW. 12997. vīzīgs (Var.: vēlīgs, staltīgs, dîže̦ns) puîsis ceļu gāja 9471, 1. vīzīgie tē̦vu dē̦li 9813, 1. vīzīgs auga uozuotiņš vīzīgām lapîņām 10943. vīzīgs auga uozuolinš vīzīgā kalniņā 2801. tam tik ir vīzīgs de̦guns! Hagensberg. viņš ir tik vīzīgs, ka uz˙reiz netiec gudrs, kas viņš īsti ir par putnu Vīt. iznesīgi, vīzīgi studenti Seibolt. aizbāz... savu vīzīguo de̦gunu aiz juostas! Daugava I,1195;
2) vīzīgs runā, auslachend,ironisch
C., (mit ĩ ) Kolzen, Nötk. putniņš vīzīgi atbildēja R.Kam. 204. viņš tāds vien vīzīgs, it kâ pārgudrs, vai citus pārsmietu un piezuobuotu P.W.Šis ar mani tiesāties? 2. In der Bed. 2 zu vīzêt
III; in der Bed. 1 wohl zu vīze
II, vgl. estn. wīz< "Weise, Art, Sitte, Aufführung, Betragen",
wīzakas "gesittet, anständig, manierlich, anstellig, gewandt".
Avots: ME IV, 651
1) schwietig
U., Sessw., (mit ĩ ) Frauenb., Wolm.; stolz U., Ekau, Fehteln, N.-Bewershof,N.-Peb., (mit ĩ ) Adiamünde, AP., Drosth., Wolm., (mit ì ) Lennew., Selsau, Sessw., eingebildet (mit ĩ ) C., (mit ì 2 ) Selsau, Vīt., aufgeblasen Vīt.; "îznesīgs" (mit ĩ ) MSil.; "kārtīgs" Misshof; "izveicīgs" Seltingshof, (mit ĩ ) AP.; sonderbar Mag. IV, 2, 155, U., (mit ĩ ) MSil.: vīzīgs puîsis ceļu gāja vīzīg[i] gūžas guorīdams BW. 12997. vīzīgs (Var.: vēlīgs, staltīgs, dîže̦ns) puîsis ceļu gāja 9471, 1. vīzīgie tē̦vu dē̦li 9813, 1. vīzīgs auga uozuotiņš vīzīgām lapîņām 10943. vīzīgs auga uozuolinš vīzīgā kalniņā 2801. tam tik ir vīzīgs de̦guns! Hagensberg. viņš ir tik vīzīgs, ka uz˙reiz netiec gudrs, kas viņš īsti ir par putnu Vīt. iznesīgi, vīzīgi studenti Seibolt. aizbāz... savu vīzīguo de̦gunu aiz juostas! Daugava I,1195;
2) vīzīgs runā, auslachend,ironisch
C., (mit ĩ ) Kolzen, Nötk. putniņš vīzīgi atbildēja R.Kam. 204. viņš tāds vien vīzīgs, it kâ pārgudrs, vai citus pārsmietu un piezuobuotu P.W.Šis ar mani tiesāties? 2. In der Bed. 2 zu vīzêt
III; in der Bed. 1 wohl zu vīze
II, vgl. estn. wīz< "Weise, Art, Sitte, Aufführung, Betragen",
wīzakas "gesittet, anständig, manierlich, anstellig, gewandt".
Avots: ME IV, 651