Paplašinātā meklēšana

‡ àizplũkât linu gabalu Bauske, hier und da eine Handvoll aus einem Flachsfeld ausraufen.

Avots: EH I, 43

‡ àizšļũkât,

1) hin-, wegrutschen, -glitschen, -gleiten:
bē̦rns aizšļūkāja pruojām pa grīdu. pīlē̦ni nezin kur aizšļūkājuši;

2) = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

‡ àizsūkât, leckend zu saugen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): puika konfekti aizsūkāja un nuometa Jürg.

Avots: EH I, 54

‡ apbūkât Spr., = ‡ apbuõkât.

Avots: EH I, 75

‡ apcũkât, besudeln (namentlich mit Exkrementen) Dunika, Kal., Rutzau u. a.: a. klēts priekšu. Refl. -tiês, sich besudeln Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 76

appūkāties ‡ appũkât(iês), sich mit Flocken (Flaum) bedecken.

Avots: EH I, 107

‡ aprūkât, begatten (von Tieren) Lubn.: ērzelis aprūkājis ķēvi. Refl. -tiês Lubn., sich begatten.

Avots: EH I, 110

‡ apšļũkât ceļus Smilten, mit einer slẽpe Wege im Schnee herstellen (bahnen).

Avots: EH I, 120

‡ apsũkât Dunika, Rutzau, saugend belecken: a. kaulu.

Avots: EH I, 118

atbūkât Spr., tr., die Ähren od. Hacheln überdreschen.

Avots: ME I, 152

‡ atplūkât,

1) = ‡ atplucinât I: a. bārkstis Wolm.;

2) zupfend öffnen:
a. pumpuru (vaļā).

Avots: EH I, 159

‡ atšņũkât, wiederholt den Nasenschleim durch die Nase in sich ziehen Bers.

Avots: EH I, 174

atstũkât C.,

1) ein spitzes Eiseninstrument stumpf, dick machen:
kuo ar tik spicu darīsi, aiznesi pie kalēja, lai atstūkā Naud. Etn. II, 97. kad kādu tievu dzelzs priekšme̦tu grib padarīt re̦snāku, tad viņu atstūkā, t. i. sarkani nuodedzinātu priekšme̦tu sit galiski uz laktu un tā viņu padara īsāku Hasenp.;

2) etwas fest Gestopftes durch Wegnahme loser, lockerer machen:
piestūkātuo atstūkāt Aps.

Avots: ME I, 198

‡ atsūkât, leckend weg-, absaugen: bē̦rns garuozu tik ilgi sūkāja, līdz atsūkāja gan˙drīz pusi nuost Dunika.

Avots: EH I, 172

bùkât ² ,

1): auch Kaltenbr., Saikava, Warkl.;

2): auch Sonnaxt, Pas. VIII, 101; ‡

3) "die
apkūl(īb)as feiern" Saikava.

Avots: EH I, 257

bùkât ² [Laud., Kokn.],

1) = buokât;

2) schlagen
[Stockm.]: sācis pa trauka apakšu kâ jātnieku pulks būkāt Jauns. B. gr. I, 126. Kāravs būkā ar asti Stari III, 219. būkāj(u) rudzus, miežus, būkāj(u) pašu rijenieku BW. 28801. [Vgl. bukât.]

Avots: ME I, 358

‡ cūkât -ãju, "Böses tun" Dond.; schimpfen PV.; "(iz)ne̦rruot" Fest.: viņš daudz kuo cūkājis savā mūžā Dond. Refl. -tiês, = cũkuôtiês 1 Saikava; "etwas falsch machen" Fest.; schimpfen (intr.) Vīt.: kuo tu cūkājies? vai nevari labi padarīt? Fest.

Avots: EH I, 280

‡ dakūkât ² Kaltenbr., bis zu einem gewissen Zeitpunkt (zu) schreien (pflegen), vom Kuckuck: dze̦guze da Petrim (bis zum Petritag) vis dakūkā.

Avots: EH I, 304

[dūkât, -āju,

1) "spaidīt": d. vē̦de̦ru Kokn.;

2) "rütteln, schütteln"Bers.]

Avots: ME I, 525

[dūkâtiês "anstossen" (intr.): bē̦rns strauji šūpuodamies dūkājas (= piesitas šūpulim) od. dūkās (vgl. dūcīties) Kalz.]

Avots: ME I, 525

‡ ìebùkât ² Kalz., = ìebuñgât: lielais (zē̦ns) mazuo (zē̦nu) ar˙vien iebūkā Kalz. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 505

[ìedūkât,

1) = iedukât 2 Drosth.;

2) pressend (Kleider) hineinstopfen
Bauske, Bers.]

Avots: ME II, 11

ìeplũkât (freqn.) und ìeplükt,

1) reissend einsammeln:
zâles;

2) ein wenig zupfen, zausen:
viņš gribēja zē̦nu ieplūkāt.

Avots: ME II, 52

[ìešļūkât, glitschend herstellen: celiņu uz le̦dus Bauske.]

Avots: ME II, 77

[ìesūkât, wiederholt einsaugen: nāsis e̦lsuoja, it kâ gaisu... iesūkādamas A. Gulbis Fantasti 27.]

Avots: ME II, 74

[izbūkât Kreuzb., Warkh., (perfektiv) überdreschen.]

Avots: ME I, 720

izcũkât,

1): durchschimpfen, verhunzen, ausnarrieren
Fest.

Avots: EH I, 438

izcũkât, izcũkuôt,

1) foppen, anführen:
smalki tevi izcūkuoju Degl.;

2) übertreffen:
es viņus visus pļaudams izcūkāju Kand.

Avots: ME I, 722

izlũkât: izlūkā visas vietas Tdz. 42415.

Avots: EH I, 464

izlũkât, izlũkuôt, tr., betrachten, ausersehen, ausspähen, auskundschaften: ej pa ceļu, staltais puisi, lai es tevi izlūkāju BW. 9610. kaķītis iešuot pili izlūkuot, kur gre̦dze̦ns nuoglabāts LP. IV, 8. tie vīri atgriezās nuo izlūkuošanas IV Mos. 13, 26. Refl. - tiês, längere Zeit spähen: gājusi pie visām guovīm, izgramstījusies, izlūkuojusies LP. VII, 551.

Avots: ME I, 766

izplũkât, tr. freqn.,

1) auszupfen, ausrupfen:
bārdu; matus. dažam matus izplūkāji BW. 19882. viesulis skrējis tikai zirņus izplūkāt LP. VII, 1190;

2) auszupfen, fasern:
vilnu, šķiedras. Refl. - tiês, sich ausfasern, ausgerupft, ausgezupft werden: bārdas mati izplūkājas LP. VII, 1278.

Kļūdu labojums:
skrējis = spējis

Avots: ME I, 784

izpũkât, ausfasern. Refl. - tiês, sich ausfasern: sē̦klām ienākuoties, zieds izpūkājas Konv. ² 3117.

Kļūdu labojums:
sich = izpûkuotiês, sich
izpūkājas = izpūkuojas

Avots: ME I, 787

‡ izšņūkât Warkl., ausschneuzen.

Avots: EH I, 486

‡ izstūkât,

1) mit Mühe zu etwas bewegen
Bērzgale: i. meitu pie darba;

2) herausrütteln
Bērzgale, (mit û ) Saikava: nevar i.

Avots: EH I, 483

izsũkât, freqn. zu izsùkt, mit Unterbrechnung aussaugen Ahs.; tabaku, zuobus RSk. II, 226.

Avots: ME I, 808

[kūkât Wid. "auf die Nase fallen ; кикситься Zu kūkuôt II.]

Avots: ME II, 333

‡ II kùkât ² Saikava, = kùkuôt I.

Avots: EH I, 682

lũkât: auch AP., Gr.-Roop, OB., Salisb., Stolben. Subst. lũkātājs Seyershof, ein Wahrsager.

Avots: EH I, 764

lūkât Smilt., Wolm., [PS.], s. lūkuât.

Avots: ME II, 518

ļûkâtiês, hin und her schwanken: viņš piedzāries; ļūkājas vien Mar. n. RKr. XV, 125. Vgl. ļukâtiês.

Avots: ME II, 545

mũkât NB. "vīstīt ruokas kre̦klam vai citam apģē̦rba gabalam".

Avots: EH I, 838

nùobūkât: n. miežus - auch (mit ù ² ) Saikava, (mit -ât ) Warkl.

Avots: EH II, 35

nùobūkât, durchklopfen: nuobūkājis rudzus, miežus, būkāj[u] pašu rijenieku BW. 28801.

Avots: ME II, 767

nùocũkât,

1): auch Dunika u. a.; ‡

2) verleumden
Dunika: n. guodīgu cilvē̦ku.

Avots: EH II, 36

nùocũkât, tr., beschmutzen, besudeln: visas malas nuocūkātas. [Refl. - tiês, sich beschmutzen: bē̦rns nuocūkājies.]

Avots: ME II, 769

‡ nùodūkât, erschlagen (?): mačkas (puišus) nuodūkāja Tdz. 42285.

Avots: EH II, 42

nùolũkât, nùolũkôt, tr.,

1) sich umschauen, beobachten:
ganīdama nuolūkuoju, kur,š puisīts zirgu kūla BW. 9785. lai es varu nuolūkāt, kuo tās meitas labu dara BW. 13250, 43;

2) sich ausersehen, sich aussuchen (eine Braut):
mana paša nuolūkāta attecēja vārtu vērt BW. 14478, 1;

[3) versuchen, abschmecken:...
pāri par 15 traukiem. lai nuo visiem tiem nuolūkuotu, vajadzēja daudz laika Leijerk. I, 36. mēs... nuolūkuojām arī pienu, bet nuo vīna... atturējāmies II, 193.] Refl. - tiês,

1) hinschauen:
viņš nuolūkuojās dabas jaukumā. lai varē̦tu pamieluot, uz mirušuo skaistuli nuolūkuodamies LP. VII, 198;

2) auf Freiersfüssen, auf die Suche, auf Brautschau gehen.
arī pienu, bet nuo vīna ... atturējāmies II, 193.] Refl. -tiês,

1) hinschauen:
viņš nuolūkuojās dabas jaukumā. lai varē̦tu pamieluot, uz mirušuo skaistuli nuolūkuodamies LP. VII, 198;

2) auf Freiersfüssen, auf die Suche, auf Brautschau gehen.

Avots: ME II, 814

nùoplũkât,

1): sīkstu vīksnu nuoplūkavu Tdz. 43727; ‡

2) = nùoplukt 1 Wilsenhof: nuoplūkājis mētelis. ‡ Refl. -tiês Wilsenhof: nuoplūkājusies (izpūrusi, slimīga izskata) vista.

Avots: EH II, 77

nùoplũkât, tr., freqn. zu nùoplùkt, wiederholt abzupfen, abzausen: zâli. kumeļš ruozes nuoplūkāja JK. I, 57.

Avots: ME II, 832

nùošļũkât, ‡

3) rutschend, gleitend glätten (?):
kamanu nuošļūkātuo dižceļu Burtnieks 1934, S. 37.

Avots: EH II, 97

[nùošļũkât,

1) = nùobradât: n. zâli Arrasch;

2) sich gleitend, die Füsse am Boden schleppend hinabbewegen:
n. lieluos zābakuos nuo kalna.]

Avots: ME II, 869

nùosũkât, tr., freqn.,

1) absaugen, ablutschen:
pie tam viņa nuosūkāja pirkstus Jauns.;

[2) verleumden
Erlaa.] Refl. -tiês, sich ablecken, bedauern: sunītis ar kaķīti nuosūkājas vien LP. IV, 85.

Avots: ME II, 862

[nùoūkât pļavu "das Heu von einer Wiese tragend wegschaffen" Dickeln.]

Avots: ME II, 880

‡ ņūkât

"?": bērniņi tabaku ņūkās

Tdz. 46111 (aus Hasau). Aus r. нюхать "schnupfen"?

Avots: EH II, 117

ņûkâtiês Wolmarshof "mīcīties".

Avots: EH II, 117

‡ palũkât, = palũkuôt: kas netic, lai palūkā Seyershof.

Avots: EH II, 152

paplũkât, tr., freqn., ein wenig zausen, raufen: matus. [Refl. -tiês, ein ander ein wenig zausen, raufen: gaiļi drusku paplūkājās.]

Avots: ME III, 83

pãrlũkât (unter pãrlũkuôt): "pārmeklēt" Orellen.

Avots: EH XIII, 206

pãrplūkât, ‡

2) flüchtig (nicht sorgfältig) jäten
Ramkau: jāpārplūkā rāceņi, - glīši jau nav vē̦rts ravēt.

Avots: EH XIII, 208

[pãrplūkât linus - Wolm., N.-Peb., (bloss) den längern Flachs ausraufen (während der kurze ungerauft bleibt).]

Avots: ME III, 170

‡ parūkât Bērzgale, Warkl. "paskraidīt": lai jis parūkā, tad es jam atduošu lietas!

Avots: EH XIII, 169

pašļūkât: kruodzinieks pašļūkāja pa istabu apkārt Upītis Pirmā nakts 20.

Avots: EH XIII, 179

[pašļūkât (freq.), pašļùkt C., Wolm., Salis, Lis., Golg., eine Weile glitschen, (mit einem Schlitten) fahren: ar ragavām jau var labi pašļūkt. pašļūkāt ar tupelēm.]

Avots: ME III, 115

[pašņūkât,

1) ein wenig beschnüffeln:
suns pašņūkāja gaļu un neēda N.-Peb.;

2) = šņūkāt nach Ausdrücken des Könnens: nevar ar de̦gunu pašņūkāt Warkl.]

Avots: ME III, 116

pasũkât, tr., freqn., wiederholt ein wenig saugen: pirkstus. pasūkā korķi, sauge den Pfropfen, sagt man zu einem, der das, was er wünscht, nicht erlangt, etwa - ja Kuchen! Kand.

Avots: ME III, 110

pìepũkât, sich mit Flocken, Flaumfedern und drgl. bedecken.

Avots: ME III, 281

pìešļũkât,

1) = piešļūkt 1: zē̦ns lielajuos zābakuos piešļūkāja pie durīm C.;

2) = nuosliedēt: p. pļavu Bauske.

Avots: ME III, 301

I pìestũkât C., vollstopfen: kales Lis., Golg.

Avots: ME III, 298

II pìestūkât, pìestūkuôt, s. pìestukât.

Avots: ME III, 298

plũkât Karls., PlKur., plùkāt ² Kr. (=li. plúkoti "?" Tiž. II, 473?), -ãju, freqn. zu plūkt, tr., intr.,

1) zausen, zupfen:
šuorīt tevi saimniec[e] pēra, pie matiem plūkādama BW. 20868, 3. apģē̦rbti ar pašu plūkātajām lupatām Jauns.;

2) streichen, massieren
Trik. Refl. -tiês;

1) sich zausen, zupfen, raufen, streiten;

2) sich begatten (von einer Kuh)
Lös. n. Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 361

pūkât, -ãju, pūkuôt, ausfasern (gew. in der Zstz. mit iz-) U.; Leinwand zupfen (zur Charpie) U.

Avots: ME III, 446

rùkât ² Warkl., hin- und herlaufen Infl. n. U., Zajm., Borchow, Kreuzb.

Avots: ME III, 569

I rùkât ² : auch (mit ū) Bērzgale; taidu kumeli, kur ("der") rūkātu pa gaisu Pas. X, 82 (aus Lettg.; ein Beleg aus Lettg. auch IX, 509). pēc puišiem rūkādama statinī iesaspriežu Tdz. 59385, 14 (aus Warkl.; ein Beleg auch 43843 aus Welonen). guovs rūkā ("bizuo") Warkl. sivē̦ns ap klē̦vu rūkā Zvirgzdine. cūka rūkā (ist läufisch; od. zu rūkāt ‡ II?) Lubn.

Avots: EH II, 388

‡ II rūkât, brummen, grunzen: cūkas rūkāja, - laikam bija neē̦dušas Heidenfeld. viņš, ne˙kā nuoteikta neatbildē̦dams, tikai rūkāja ebenda. cūka ..., nedabūj[u]se zaļa vara, nāk sē̦tā rūkādama BW. 6224, 1 (aus Krohten). medņi rùkā ² (balzen) Lubn., Saikava (auch von andern Vögeln in der Brunstzeit).

Avots: EH II, 388

‡ III rùkât ² "abends lange aufbleiben" (?) Lubn.: tu jau ar vakar ilgi rūkāji; "sich unterhalten" Saikava. Zu rūkât II?

Avots: EH II, 388

‡ ŗūkât "?": "au, au!" kūlējs ŗūkā (aus einem Manuskript).

Avots: EH II, 394

sabũkât, ‡

3) zerstampfen:
ar cirvi s. (mit ù ² ) kaņepes piestā Sonnaxt.

Avots: EH II, 399

sabũkât Spr., tr.,

1) (Gerste) durchdreschen;

2) tüchtig mit Fäusten bearbeiten, Rippenstosse geben.

Avots: ME III, 600

sacũkât, sacũkuôt, tr., beschmutzen, besudcln, verschmaddern: viņš tik sacūkājis (verhunzt) vien, ne˙kā laba nav izdarījis Dond. Refl. -tiês, sich schlecht aufführen, sich blamieren: viņš sacūkājies un aizgājis Dond.

Avots: ME III, 604

sadūkât, tr., durchkneten : ce̦turtdien (maizi) sadūkāju BW. piel. ² 973, 2.

Avots: ME III, 618

saplũkât,

2): (jē̦ru) ar zuobiem saplūkavi Tdz. 42682. ar saplūkātām mugurām Pas. XI, 58.

Avots: EH XVI, 437

sapũkât,

1) tr., ausfasern
Jürg.;

2) sich mit Flaum bedecken:
drēbes sapūkājušas Dunika, Widdrisch. Refl. -tiês, zerfasern (intr.) Jürg., Bauske, Siuxt, (auch in der aktiven Form mit derselben Bed.) Golg.

Avots: ME II, 710

sašļūkât,

3): eine gewisse Zeit hindurch
"slidināties" Saikava: puika tikmē̦r sašļùkāja ² pa le̦du, kamē̦r bija sasalis.

Avots: EH XVI, 454

sašļūkât,

1) = sašļuokât Warkl.;

2) dem Boden entlang schleppend beschmutzen oder beschädigen:
puika sašļũkājis tē̦va zābakus Jürg.;

3) eine gewisse Zeit hindurch mit Schneeschuhen laufen
Arrasch (mit ũ ), Gr.-Buschhof (mit ù ² ).

Avots: ME III, 758

sastũkât C., Wolmarshof, (mit ù ² ) Lis., vollstopfen: s. pilnu maisu ar sienu; sastūkā (presse zusammen!) maisu, lai var sabērt visus miltus! Golg.

Avots: ME III, 750

‡ II sastūkât Spiess "(Eisen mit Stahl) zusammenschweissen".

Avots: EH XVI, 452

sasũkât, ‡

3) eine gewisse Zeit hindurch leckend saugen
Frauenb.: bē̦rns ilgi sasūkāja sasistuo pirkstu.

Avots: EH XVI, 452

sasũkât,

1) aufsaugen:
s. sukura gabalu PS.;

2) saugend erlangen
Dunika.

Avots: ME III, 751

‡ sasũkâtiês Frauenb., sich eine gewisse Zeit hindurch beklagen: kaimiņš ilgi sasūkājās, kad tam zirgs nuosprāga.

Avots: EH XVI, 452

satrũkâtiês,

1) (wiederholt) erschrecken
(intr.) Adsel, Wrangelshof: viņš uzsita melnīšam uz krustiem, un šis tâ kâ satrūkājās Vīt. 85. mazs bē̦rns pa sapņiem satrūkājas Modohn, (mit û ² ) Gold.;

2) (mit "û ² ") "nach einem Misserfolg bei einer Arbeit den Mut verlieren und die Arbeit aufgeben":
kuo tur tik daudz satrūkāties! vajag tik saņemties un nuobeigt sāktuo darbu! Pangmune.

Avots: ME III, 767

satûkât,

1) gewaltsam hineinstopfen;

2) = satūcît Drosth.

Avots: ME III, 769

šlūkât, in grossen, schleppenden Stiefeln umhergehn Mar. - Vgl. šļūkât.

Avots: ME IV, 60

šļũkât: cirvis šļūkā nuo kāta Wessen; die Füsse am Boden schleppend gehen Nötk., Orellen, (mit ū) Meiran.

Avots: EH II, 647

šļũkât Bl., C., Jürg., Nigr., Wolmarshof, šļùkât ² Bers., Gr. - Buschhof, Golg., Kr., Kl., Lubn., Ogershof, Pilda, Selsau, Saikava, -ãju, intr., tr., glitschen U., gleiten, rutschen: puika pa le̦du sāka šļūkāt Saikava. ap meteni šļūkōt gāju BW. 32209 var, nemierā viņš šad un tad šlūkāja pa krē̦slu Valdis Stabur. b. 151. eju... pa rasu šļūkādams Jaunības dzeja 80. saimnieks pie ilksīm turē̦damies šļūkāja zirgam apkārt Upītis Nemiers 100; šļūkāt kājas N. - Peb., Purap., Smilten, beim Gehen die Beine schleppen, nachziehn; (Gras) niedertreten (mit ù ² ) Hirschenhof, Warkl. Zu šļūkt.

Avots: ME IV, 78

šnūkât Fest., = šņūkât; schnuppern (mit ũ) Ruj., Salis.

Avots: ME IV, 90

šņūkât, -ãju,

1) freqn. zu šņùkt Lasd., Ruj., Wessen, schnauben, durch die Nase ziehn
Wid., Fest.; beim Weinen schnucken Fest.: de̦gunu šņūkât (bieži šņaukt) AP., Drosth., Dunika, Gramsden, Jürg., MSil., Ruj., Salis, Stenden, Wandsen, (mit ù ² ) Bers., Gr.Buschhof, Lubn., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Warkl., tabaku šņūkât Salis, Stenden, (mit ù ² ) Bers., Lubn., Saikava. nemitīgi šņūkādams pārsalušuo de̦gunu Daugava I, 677. kāju šļūkāšana un šņūkāšana A. XXI, 3;

2) = šņukât 1 Nötk. (mit ũ ). Refl. -tiês Dunika, = šņūkât 1: Ķīsis... slaucīja asaras un šņūkājās Latv., Stenden.

Avots: ME IV, 99

stūkât,

1): auch (mit ũ ) Sermus; kneten
Domopol, Lubn.; "mīdīties pa mīkstu vietu, kur grimst kājas" Lubn.; ‡

6) "?": (kuģim) sāka arī mašīnās s. Jauns. Kapri 6. Refl. -tiês: "grūstīties" (mit ù ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 597

stūkât, -ãju,

1) stũkât Wolm., stûkât Jürg., stùkât ² Lis., Golg., Saikava, stopfen
Baldohn, Mor., Lennew,, Schujen, Roop, Smilten, Serben, Wolfahrt: stūkāt vilnu maisā Wolm.;

2) stũkât Neuhausen, stûkât ² Amboten, (ein glühendes Stück Eisen mit dem Hammer) kürzer schmieden:
kalējs stūkā dzelzi;

3) auf und niederfliegen:
uodi stûkā Saikava; kuo tu stùkā ² ? Laud., lasd. (sage man zu einem sehr Unruhigen, der nirgends stehen bleiben kann);

4) "?": piekusu arājiņu stūkādama (Var.: stādīdama ) BW. 10368, 2;

5) - stūķêt 4 um Hasenpot [mit ū ] zu einemsaaumseligen oder faulen Menschen; um Tirsen - zu einem Streitenden. Wenigstens in den Bedd. 1-2 nebst stūķêt aus mnd. stuken (in Grimms Wrtb. unter stauchen) "stossen".

Avots: ME III, 1109

sũkât: auch AP. Refl. -tiês: klagen, sich beklagen Dobl. n. BielU., Frauenb.; besorgt sein um etwas Diet.: sūkājās, kuo nu darīt.

Avots: EH II, 607

sũkât Neuenb., C., PS., Jürg., Arrasch, Selg., Siuxt, Dond., Bauske, Līn., Iw., Widdrisch, (mit ù ) Ermes, (mit ù ² ) Lis., Kl., Kr. u. a., leckend saugen (z. B. die Finger) Freiziņ: sūkāt pirkstus LP. I, 147. vēl rītu, parītu būs, kuo sūkāt BW. 2016. sūkāt cukurgraudiņu R. Sk. II, 138. sūkāja bonbonus Stari lI, 419. tabaku sūkāt Mērn. I. 37, U., Tabak kauen. pīpi sūkādams MWM. VI, 29. Refl. -tiês, leidtun, bedauern Spiess, Lemsal, Peb. n. U., sich beklagen Freiziņ: vaina, par kuo varēja sūkāties LP. VI, 493 (ähnlich 389 und IV, 92). tik tuo sūkājies, ka kungs pa˙galam e̦suot izpuostījis viņu IV, 165. sūkājuos, ka man netaisnība nuotikusi A. XI, 52. "kad tevi pats nelabais!" Ansis sūkājās LP. IV, 10. "sasitu uz ce̦lma nejauki gūžu,"lācis sūkājies 229 (ähnlich VI, 284). baluodis briesmīgi sūdzējies (sūkājies) VI, 242. milzis nu sūkājās pēc zižļa:"... kas lai sakaļ man zizli?" Pas. II,171. Zu sùkt 1.

Avots: ME III, 1131

trùkât ² : labi veitē̦tas rīkstes netrūkā PV.

Avots: EH II, 699

trūkât ² Druw., Geistershof, Selsau, Sessw., -ãju, freqn, zu trũkt, platzen, rissig werden (von der Haut): ruokas trūkā pavasara vējā. Refl. trũkātiês Nötk., (mit ù ² ) Druw., Fehgen, Geistershof, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., wiederholt erschrecken (intr.), hin und wieder aufschrecken (intr.) Bērzmuiža, Erlaa (von Pferden gesagt), Laud., Mar., Peb., Vīt.: aušīgs zirgs braucuot trūkājas Vīt. u. a. (zirgs) vienumē̦r trūkājās un raustīja iemauktus Turg. Muižn. per. 13. puisītis nemierīgi guļ, trūkājas visu nakti - guļ, guļ, te uz˙reiz ir atkal augšā Sessw. viņa..: bieži trūkājās un tad mēdza izsaukties: ". . . kâ Jūs mani sabiedējāt!" Saul. III, 218.

Avots: ME IV, 251

tūkât: t. (mit û ² ) drebes čupā Waidau.

Avots: EH II, 707

tūkât (slav. tykati "einstecken, štossen"), -ãju, = tūcît, kneten (mit ù ² ) Domopol, (mit û) . Odensee: t. (=mīcīt) maizi; drücken, kneten, stopfen (mit û ) Nötk., (mit ũ ) Serben, stossen (mit ù ² ) Odsen: pīpē tabaku Serben. Zu slav. tъknǫti "stecken", ahd. dūhen "drücken", gr. τύχος "Hammer" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 331 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 615).

Avots: ME IV, 278

I ūkât, schwer tragen, schleppen Dickeln.

Avots: ME IV, 407

II ūkât "saukât" Selb. (mit ù ² ); "ņarkstêt".

Avots: ME IV, 407

uzplũkât, sausend, zupfend auflockern: uzplūkāt savē̦lušuos spilve̦nu Ramkau.

Avots: ME IV, 367

uzstũkât, ‡

2) gewaltsam aufstehen machen
Nerft: kas tad tevi tâ šuodien uzstūkājis? Veselis Dienas krusts 21.

Avots: EH II, 735

uzstũkât Nieder - Kurl., mühsam aufstreifen.

Avots: ME IV, 385

uzsūkât,

1) aufsaugen (wiederholt):
u. asinis;

2) uzsūkā nu pirkstu! sauge (lutsche) nun am Finger! (sagt man zu jem., dem etwas misslungen ist).

Avots: ME IV, 386

àizgavẽnis: àizgavênis ² Kaltenbrunn, (mit ê ² ) Dunika, àizgaviņi ² Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi ² Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23

applùkt [li. apiplũkti], tr., berupfen, abpflücken, freqn. applũkât: jaunas guobas guovju applūkātas Stari II, 103.

Avots: ME I, 111, 112

blusît (unter blusinât II): auch Golg. Refl. -tiês,

1): auch Golg., Oknist, Warkl.; ‡

2) "sūkāties par kādu zaudējumü Golg.: viņu tâ piemānīja, ka bija ilgi jāblusās.

Avots: EH I, 232

ķidât,

1): auch Dunika, OB.; "tīruot staipīt" Dunika: ķ. de̦sas; ‡

2) "plūkāt" Rutzau: k. vilnu.

Avots: EH I, 701

lũkuôt, lũkât, -ãju, tr., intr.,

1) schauen, auf etwas sehen, absehen:
lai raud mana māmuliņa, eglītē lūkuodama BW. 17271. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu klēšu durvju; tuo vietiņu vien lūkuoju, kur aug maize tīrumā 25911, 2. ņem, bāliņ, skaistu sievu, nelūkuo bagātības! 12157. Sprw.: nelūkuo vīru pēc ce̦pures! lūkuot ist der term. techn. für die Brautschau: lūkuo mani, tautu dē̦ls! tu lūkuoji, es lukuoju: tu lūkuoji darbu manu, es tavu gudru paduomiņu 10210. lūkās tautas nuo kājām līdz pašam augumam 10502. lai tie man neaizliedza sen lūkuotu līgaviņu 8224;

2) mit abhäng. Infin. - versuchen, suchen:
jājējs lūkuoja kalnā tikt JK. V, 83. (viņš lūkuo ar me̦liem glābties U. lūkuo cirvi dabūt! U.] Refl. -tiês,

1) schauen, aufmerksam auf etw. sehen:
vārti čīkst, suņi rej, tec pie luoga lūkāties! BW. 14521. [viņš stīvi uz tuo meitu vien lukuojas U.] viņš lūkuojās ķiršu krūmuos A. XVI, 862;

2) sich umschauen, Brautschau halten:
ej pa˙priekšu, tautu meita, lai es tevi lūkuojuos! BW. 21197. rītu jās trīs tautieši manu augumu lūkuoties Ltd. 1068. šādi, tādi vēršu kupši mūsu meitas lukuojās BW. 12295. Subst. lũkuôšana, das Schauen, Besehen; lũkuôtãjs, lũkâtâjs, der Schauer, Seher, Freier: meitiņu lūkuotājs Ltd. 1171; lũkuôtãjiês, wer aufmerksam hinschaut, sich umschaut RKr. XVI, 246. [Zu li. lūkė´ti "ein wenig harren", láukti "harren", apr. laukīt "suchen", kāimaluke "sucht heim", sloven. lúkati "spähen, lugen", gr. λεύσσω "sehe", ai. lōcatē "erblickt", le. làuks (s. dies) u. a.; vgl. Persson Beitr. 372, Walde Wrtb.2 442, Berneker Wrtb. I, 743, Bezzenberger BB. XVI, 253, Trautmann Wrtb. 151.]

Avots: ME II, 519

metinis, ‡

2) "= metenis" Borchow n. FBR. XIII, 25: ap metini šļūkāt gāju BW. 32209, 1; metiņi Schwanb., der Tag vor Aschermittwoch.

Avots: EH I, 803

nedar̂bs, ‡

2) eine nichtige Arbeit (?):
mums ... vajadzēja ... plūkāt lupatiņas ... lupatu bija tik daudz, ka nevarēja ... paredzēt, cik ilgā laikā šuo nedarbu varē̦tu nuobeigt Jauns. Raksti III, 28; ‡

3) nedarbi Frauenb., der Geschlechtsakt.

Avots: EH II, 10

‡ nuožļuŗgžņât (?) Frauenb. "nuoplūkāt`: zirgs zâli nuožļuŗgžņājis vien.

Avots: EH II, 111

pačīkuôtiês,

1) "?": tad tu vari gan ar visiem saviem brīnumiem pacīkuoties A. VIII, 1, 67;

[2) "paspē̦kuoties (die Kräfte messen)"
Bauske, Bers.;" paplūkāties": bē̦rni pačīkuojas (viens uotram saņem pamatu kušķim un papurina viens uotra galvu) Vīt.].

Avots: ME III, 14

parîtu (unter parît): vēl rītu, p. būs kuo sūkāt BW. 2016.

Avots: EH XIII, 168

pũlêt, -ẽju, tr.,

1) plagen, marachen, strapazieren, abmühen
U.: kâ kāds vis˙niknākais blēdis pūlē̦ts, plūkāts un nuomaitāts Manz. Post. I, 451. viņš savu zirgu pārlieku pūlē; er strapaziert sein Pferd übermässig, maracht es ab U.;

2) etwas schaffen, vorwärtsbringen :
pùlē ² savus darbus uz priekšu! Mar. n. RKr. XV, 131. Tenis... mita lielākuo daļu uz mūriņa, šuo tuo pulē̦dams Kaudz. M. 50;

3) durch besonders kräftige, auch zauberhafte Mittel heilen od. etwas Schlimmes vertreiben
U.: tuo vainu citādi nevar pūlēt, kâ vien kad usw., dem Übel, der Krankheit lässt sich nicht abhelfen, als indem man usw. (nun folgt irgend ein oft sehr wunderliches Zaubermittel) U. Refl. -tiês, sich abmarachen, sich's sauer werden lassen, sich viel Mühe geben U.: Sprw. pūlas kâ varde darvas mucā (von vergeblicher Mühe). Aus mnd. pulen "eine mühsame Arbeit verrichten."

Avots: ME III, 446

saplũkât, tr., freqn.,

1) zupfend, zausend sammeln, (Gras) zusammenraufen
Spr.;

2) zerzausen, zerreissen:
cīrulītis iztecēja saplūkātu ce̦kuliņu BW. 2604. suns ve̦cuo (sc.: vilnānīti) saplūkāja (Var.: sapluosīja, saplēsa) 25472;

3) tüchtig (an den Haaren) zausen, raufen
Spr.

Avots: ME II, 704

sapubulêtiês Gr. - Buschhof, sapubuļâtiês Saikava, Zvirdzene "sapūkāties".

Avots: ME II, 708

saraûstît, freqn.,

1) tr., (mehrfach) zerreissen, entzweizerren, auseinanderzerren:
zirgi... saraustīja ze̦lta gruožus BW. 33693. pavada bij saraustīta Krišs Laksts 47, ķēniņš liek... viltnieku sagrābt un četriem me̦lniem zirgiem saraustīt LP. IV, 281. kad bē̦rns žaguo, tad saka, ka viņš saraustīšuot visas savas iekšiņas Etn. II, 163. saraustījuši visus dzelžus (Gitter) LP. VI, 217. dusmās saraustīji būrīša drātis Niedra. vaga izskatās saraustīta, izplūkāta Stari III, 225;

2) Part. saraûstîts, fig., kurz, abgebrochen, unvollständig, undeutlich, verzerrt:
viņa sāka saraustītuos teicienuos Asp. 9. saraustītiem vārdiem... tē̦luoja Alm. Kaislību varā 114. Mārtiņš runā... saraustīti, neskaidri A. Upītis J. l. 8. nav nedz gaišs, nedz tumšs, bet ir kaut kas nenuoteikts, saraustīts JR. V, 96. saraustītie murgi MWM. XI, 114;

3) tr., intr., stark zerren
(perfektiv): ve̦lns... saraustīja ple̦cus, un nuobrīnuojās Pas. III, 236 (aus Bikava). Ješkam patīkas, kad Laimiņa sarausta aiz auss Krišs Laksts 57. Refl. -tiês,

1) sich überheben, sich überanstrengen:
sieva caur un caur sevi saraustījusēs pēc gŗūtiem darbiem Sassm., Ahs. n. RKr. XVII, 50;

2) sich plötzlich (eine kurze Weile) bewegen:
uola saraustās JK. V, 1. 44.

Avots: ME II, 713

I skûpstît: (nur als ein Buchwort) Dobl. (mit û ² ), Dunika (mit ũ ); "sūkāt" Jürg. (mit û ² ): s. sukura graudu; "ar lūpām pīkstināt" Erlaa: pate tur skùpsta ² , un kaķis duomā, ka pele pīkst, Refl. -tiês: mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu BW. 28541.

Avots: EH II, 517

smukstinât, ‡

3) "sūkāt" Lubn.

Avots: EH II, 540

‡ sul˜pstît NB. "sūkāt": zē̦ns sulpsta bumbu; belecken (mit ul ) OB. Refl. -tiês OB. "nicht geben wollen" (?). Vgl. sulˆpît ² .

Avots: EH II, 602

vurinât Meiran, Stom., Wessen, = urinât IV: cūkas vurina graudus nuo gružiem Mar. n. RKr. XV, 144, Alswig, Warkl. tautiet[i]s... kūsi ar skangalu vurināja BW. 35561; "plūkāt, kasīt" Wessen. Refl. -tiês "urbināties" Stom.

Avots: ME IV, 676

žļeberêt, -ẽju,

1) = šļeberêt 2, undeutlich sprechen ("mēli piespiežuot" Gramsden) Ekau, Grünw., Wain. (hier von kleinen Kindern gesagt, die eben zu sprechen lernen); unverständlich (eine fremde Sprache) sprechen Ekau, Grünw.: tas jau žļeberē pa vāciski Ekau, Grünw. žļeberē kâ žīds ebenda; undeutlich, unverständlich sprechen Ruhental, Würzau; leise oder ohne Zusammenhang sprechen Amboten, Schwarden; schwatzen Rutzau;

2) taumelnd gehen:
kad piedzēris cilvē̦ks iet streipuļuodams pa slapju vietu, tad viņš žļeberē Kreuzb.; "šļūkāt kājām pa peļķēm" Adsel.

Avots: ME IV, 816, 817