Paplašinātā meklēšana

‡ àizdaudzinât: tā lieta jau aizdaudzināta līdz pašai Rīgai, das Gerücht darüber hat sich schon sogar bis Riga verbreitet.

Avots: EH I, 17

‡ atdaudzinât, durch wiederholtes Erwähnen herbeischaffen AP.: nerunā tik bieži par tādām briēsmīgām lietām! atdaudzināsi ir sev kādu nelaimi.

Avots: EH I, 138

‡ dadaudzinât "izslavēt, beigt slavēt" Pilda.

Avots: EH I, 301

daũdzi: d. viesu Pas. IX, 509. tik d. gaļas X, 223 (aus Domopol). tu d. vari atminēt Auleja. mušu d. Kaltenbr, d. bagātāks palika ebenda. par d. gaŗi svētki ebenda. d. maz Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66.

Avots: EH I, 309

daũdzi, s. daũdz.

Avots: ME I, 444

dàudzinât,

1): auch (mit àu) N.-Wohlfahrt, Ramkau, (mit aû ² ) Siuxt, Strasden, (mit aũ) Schrunden n. FBR. X1II, 100, AP., Salisb., (mit àu ² ) Erlaa ("viel über etw. sprechen"),
Kaltenbr., Mahlup ("erwähnen"), Saikava ("wiederholt erzählen"), Sonnaxt ("oft nennen"): tuo daudze̦na iielu zagli Ramkau ‡

2) mehren, ausbreiten
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich bemerkbar machen ("darīt kuo tâ, lai citi zinātu darītāju") Auleja: nuoiet kur tīruma galā i[r] dzied; saka - dàudzinājas ² , kab citas salas dzirdē̦tu.

Avots: EH I, 309, 310

dàudzinât [C., PS., Blieden, daũdzinât Ruj.], freqn., tr., oft nennen, preisend nennen, rühmen; ausposaunen, unter die Leute bringen: Pe̦lnu dienā nedrīkst Ūsiņa vārdu daudzināt LP. VII, 368. šurpu, turpu daudzināja manu miežu arājiņu BW. 18113. maza, maza es meitiņa, bet bagāta daudzināma 7738. ļaudis mani daudzināja brīnum lielu adītāju 7284. [tâ daudzina ļaudis U., so geht das Gerede unter den Leuten. kas nu mani daudzina? (sage man in Lis. beim Schnucken). nuo galvas daudzināt U., auswendig hersagen. Nebst li. dáuginu "mehre" zu daũdz.]

Avots: ME I, 444

gadaûdzis f. - dze, ein Jahr gewachsen: gadaudžu rīkstes LP. VI, 565.

Avots: ME I, 581

ìedaudzinât,

1) einen Namen geben
Jaun. mežk. 2;

2) anfangen zu rühmen
Ronneb., Smilt.;

3) ausposaunen:
ne˙maz nee̦sam tik bagāti, kâ ļaudis iedaudzinājuši Blaum. Pie skala uguns 45. kādu vārdu iedaudzināt, ein Wort in Gebrauch bringen Ruj. n. U.

Avots: ME II, 8

izdaudzinât, ‡ Refl. -tiês AP., = izliẽlîtiês: viņi izdaũdzinājās, ka nākšuot palīgā.

Avots: EH I, 441

izdaudzinât, tr., ausposaunen, verschreien: Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur kâ izdaudzināts Kaudz. M. izdaudzinātas valuodas, ausgesprengte Gerüchte. izdaudzinâts, berühmt, vielgenannt: izdaudzināts labdaris LP. VI, 21; izdaudzināti rakstnieki, mākslinieki. viņa bija izdaudzināta un le̦pna skaistule Purap.

Avots: ME I, 725, 726

nazdaudziņš (mit ā zu lesen?) Bw. 7201 var., nazduodziņš (mit ā zu lesen?) BW. 7201, 1 var. (Deminutiva), ein Schnupftuch.

Avots: EH II, 7

‡ nedàudzi ² Kaltenbr., = nedaũdz: aitu n. bija.

Avots: EH II, 10

nùodàudzinât: "vertreiben" ME. II, 773 zu verbessern in "verbreiten".

Avots: EH II, 38

padàudzinât,

1): neaizmirsa Ciebu p. un pastāstīt, kuo tā visu pruot Janš. Līgava I, 255; ‡

2) = izmèlst: Lienei jau padaudzināja Jāni kâ brūtgānu Vank. ļaudis padaudzinava, ka būs kāzas, un atkal apklusa Oknist; ‡

3) "paziņuot": man padaudzināja, ka māsa miruse Warkl.

Avots: EH II, 126

padàudzinât, ein wenig rühmen, preisen: iesim Jānīti padaudzināt! BW. 3287I.

Avots: ME III, 15

pìedaudzinât,

1) nennen, erwähnen:
vai nesargās čūsku īstā vārdā piedaudzināt? Etn. III,49. es sadzirdēju, ka viņi jūsu un manu vārdu arī piedaudzināja Krišs Laksts 56. agrāk arvienu ve̦ci ļaudis piedaudzinājuši, ka Jumis svē̦tuot labību Etn. II, 116;

2) zuschreiben:
p. kam lielu mantu Ar.;

3) oft zuschreibend verschaffen:
tamē̦r daudzināja, kamē̦r piedaudzināja man precnieku Ar.

Avots: ME III, 243

‡ puôdaudzis, eine Topfpflanze: Alpu vijuolītes ... bēdīgi puodaudži Līg. medn. 160.

Avots: EH II, 345

sadaudzinât, tr., oft nennend etw. erreichen, erlangen, herbeiführen: tad nu vienreiz būs sadaudzināti gan tie piemeklēšanas laiki Kaudz. M. 31. tuo vien daudzinās, kamē̦r sadaudzinās Jaunie mērn. laiki I, 19.

Avots: ME II, 608

‡ *viên˙dàadzi ² > ostle. vin̂˙dâudzi Kaltenbr., = viêndaũdz.

Avots: EH II, 795

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24

âksts,

1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;

2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]

Avots: ME I, 237

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

apmẽdît, tr., höhnen, verspotten: bet tie apmēdīja dieva vēstnešus 2. Chron. 36, 16. tu nenicināji tuo, kuŗu daudzi apmē̦da un nievā Poruks.

Avots: ME I, 106, 107

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118

‡ atkrante, der Abhang eines Ufers ("kranta nuogāze") Nieder-Kurland. atkrava (unter atkŗava): mums jau tâ daudzi visādu krāmu, un šis vēl atnesis; kur tuo atkravu lai liek! Saikava. milzīga atkrava drēbju (Wäsche) ebenda.

Avots: EH I, 149

atšķelˆt (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201

baiglis: tādi baigļi un tādas pesteles vairāk tuop daudzinātas nekâ dieva pirksts Lange Latv. ārste S. 5.

Avots: EH I, 198

brandaviens (unter brañdvĩns): nedzer daudzi brandaviena! BW. 12666 var. saldanu brandavienu 26305, 3.

Avots: EH I, 237

‡ bundzināt, Trommel schlagen Für. I; "daudzin%C4%81t">daudzināt" Grünwald: nevajag pašam par sevi daudz b.

Avots: EH I, 253

‡ čačenīte, verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen: kā viņa dejuo, cik veikla! daudzi. nātās saimniekmeitas viņas priekšā tīrās čačenītes vien ir Purap. Trīs balles vakari.

Avots: EH I, 282

dal˜deris,

1): acc. plur. dalderiņus BW. 25645; sudraba dalderītis BW. 3770 var. sīkajiem dalderiem 31761, 2;

2): daldeŗus mērījuši ne tikai pēc zemes lieluma, bet arī pēc labuma AP. d. - trīs pūrvietas, kad vidīna zeme; kad labāka zeme, tad uz daldera krīt tikat viena pūrvieta; kad pa˙visam slikta zeme, tad daudzi pūrviešu Saikava; ‡

3) alectorolophus minor Ramkau.

Avots: EH I, 304

daũdz, daudzi">daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 ^3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. ² 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I ^4, 73, 233 u. III ^4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443

dižans, diže̦ns, dižins BW. 11717, gross, stattlich, ansehnlich, herrlich, erhaben: [dižans kuoks Glück I Mos. 3, 6, dižaniem tīrumiem Jes. 32, 12, dižaniem augļiem Jer. 11, 16]. būs kuplāka sedzenīte, diže̦nāka līgaviņa BW. 15050, 1. kam, māmiņa, mani mazu tik diže̦nu audzināji 7666. diže̦ns puisis 11717, tē̦va dē̦ls, kumeliņš 7131, vainadziņš 6125. dziesmiņ manu diže̦nuo 1016 (Var.: raže̦nuo); dižans bē̦rns, trautes Kind Jer. 31, 20. ļaudis apbrīnuoja viņas diže̦nuo skaistumu. Adv. dižani, dize̦ni, gewaltig, herrlich, schön, [sehr]: dižani staigāt BW. 5668, dižani dziedāt 845. Zur Steigerung eines Adjektivs: diže̦n(i) liels, labs, sehr gross, gut (sunīšam maizes devu dižan lielu gabaliņu 14306). diže̦n daiļu puķīti rāvu 9467. [diže̦n daudzi Latgal. 1922, I, 4 _2.]

Avots: ME I, 474

‡ dižuôt (li. didžiúoti), = liẽlît 1 (?): viņu dižuodama un daudzinaādama Janš. Bandavā II, 412.

Avots: EH I, 325

draugala, draugaļa BW. 24969, draugale BW. 20604, draugalene RKr. XVI, 259, draugula, drauguļa 22973, 2, die Freundin, die Buhle: es pazinu tuo puisīti, kam draugaļa maliņā BW. 15407. kur puisītis, jauns būdams, daudzi tur draugaliņu (Var.: drauguliņu) 11986. Vgl. li. draugala "cudzołožnica; Brautjungfer, Gespielin, Gefährtin".

Kļūdu labojums:
kur puisītis = kuŗš puisītis

Avots: ME I, 491

gars,

1): gen. s. gar[u]s BW. 20527, 2; Plur. gari, feuchter Qualm
(in einem handschriftl. Vokabular);

3): gara nevar atgūt Warkl.;

5): liels g., Hochmut, Übermut
BielU.;

8): nešķìsta ² g. Sonnaxt, ein Schimpfname;
ve̦lna g., ein Schimpfname AP.: ve̦lna g., ej nuô nuo kājām!

9): garu laiks, Gespensterzeit (um Mitternacht)
Wessen; ‡

11) "?" : jis ir redzējis daudzi gara er hat viel Not gelitten, hat viel Pech gehabt
Kaltenbr. In der letzten Bed, auf r. горе "Kummer, Unglück" beruhend?

Avots: EH I, 384

grābslis,

1) jemand, der nach etwas greift :
rūpju grābslis, Grillenfänger v. ; ein Zugreifer, Dieb Lös. n. Etn. III, 176, [Fest.] ;

2) gaisa od. vēja grābslis [PS., Arrasch, Trik., Warkh., grābslis Nigr., Selg., Wandsen, Salis, Ruj.], der Windbeutel :
daudzi ļaujas piemānīties nuo šādiem gaisa grābšļiem Vēr. II, 187. kāds vēja grābslis dzīrās nuoķert savu ē̦nu Adam.

Avots: ME I, 643

greznîgs, rutzsüchtig, prunkhaft, prunkliebend, luxuriös, üppig : bē̦rnu nešķiŗ, kad kuoki zied, lai neaugtu greznīgs JK. VI, 40. cienmāte ir ļuoti greznīga un niecīga Apsk. Rīgas jaunavas daudzināja par greznīgām A. XIII, 925.

Avots: ME I, 651

gũt, [gūnu Mar. u. a.], gũstu, gūju od. guju [Durben], (n. U. auch gūmu?), prt. guvu,

1) tr., fangen, haschen, greifen, erlangen, bekommen:
māk tautietis mani gūt 13532. laiks irbes gūt Ltd. 2252. ja baltās nedabūji, gū(j) tuo pašu pe̦lē̦kuo! BW. 12014. kad vilks sāk kazu gūt BW. V, 237. [zuvis gūt Oppek.] meita gribējusi tādu pašu laimi gūt LP. VII, 1095. [viņš kaŗā iet, lielu naudu gūdams U.] Die preussischen Letten kennen dabūt nicht und gebrauchen statt dessen gūt. dvēseli gūt L., Luft schöpfen.] gūdams, nepagūdams, in der Grössten Eile, hasting: šis tik gūdams nepagūdams ūzas zemē, dieser reisst nur in der grössten Eile die Hosen hinunter;

2) mit abhäng. Inf., bekommen, in die Lage kommen: ne daudzi guva viņā mieluoties Rains. Refl. -tiês, schnappen, haschen, streben nach etw.,
mit d. Gen. od. pēc, ungew. uz: krustdēliņa gū damās jūdzu savu kumeliņu BW. 1328; 1617. viņš guvās pēc gaisa Dok. A. uz tautieša gūdamās, atstāju mazus bāleliņus BW. 26624. [Zu gaut (s. dies), li. guvùs "хваткiй" apr. gauuns "empfangen", av. gūnao ⁱ ti "verschafft", gav(a)- "Hand", gaona- "Gewinn" u. a.; vgl. Lidén IF. XIX, 318 und Arm. Stud. 120, Zupitza Germ. Gutt. 175, Walde Wrtb. ² 853, v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 157.]

Kļūdu labojums:
18449 = 13449
lielu naudu gūdams = lielu naudu gūdams "viel Geld sich holen wollend"
bekomme, in die Lage kommen = genügend Zeit haben (pagūt)

Avots: ME I, 687

ĩstenĩba, ‡

3) die Verwandtschaft, die nahen Verwandten
RKr. XX, 62: mīļa mūsu ī., neba mūsu daudzi bija VL. aus NB.

Avots: EH I, 501

izminêtiês, lange, aber vergeblich zu erraten suchen: dē̦ls arī apņēmies minēt, lai gan daudzi jau izminējušies LP. VI, 338.

Avots: ME I, 771

izpatikt, nach jemands Gefallen handeln, entgegenkommen, gefällig sein: daudzi gribēja man izpatikt Rainis; publikas garšai B. Vēstn.

Avots: ME I, 778

‡ izpe̦rât (?) "(niekus) izdaudzinât, izne̦sât" Frauenb.

Avots: EH I, 471

izpũlêt, tr., mit mühe erlangen, erringen: viņš izpūlēja sev daudz labumu Mar. RKr. XV, 116. tas viss man jāizpūlē tā palaidnieka dēļ Liev. Refl. - tiês, sich abmühen, sich alle erdenkliche Mühe geben: tâ viņa daž˙dažādi izpūlējās, gribē̦dama meitu zemē nuovilināt Etn. III, 79. daudzi izpūlējās un izmeklējās LP. VII, 1183.

Avots: ME I, 787

izredzêt,

1) aussehen, sich nach etw. aussehen, ausspähen, genau besehen:
kalnā kāpu, juo kalnā, lai varē̦tu izredzēt tautu dē̦la bagātību BW. 25919. mît es gribu kumeliņu, bet nemīšu šuovakar; mîšu rītu saulītē, lai varē̦tu izredzēt BW. 30242, 1;

2) ausersehen, auserwählen:
dieva izre̦dzē̦tie; izre̦dzē̦tuo tauta. Juris aplaimuos savu izre̦dzē̦tuo LP. VII, 33;

3) gründlich besehen, erleben, erfahren:
tu biji tāļu izstaigājis, tu bij daudzi izredzējis BW. 19, 1. lai dievs neduod tuo uotram piedzīvuot, kas Krišam bij jāizre̦dz Dok. A. Refl. - tiês,

1) sich gründlich besehen, ansehen:
nav tur sagaidāma ne˙kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

2) sich ausersehen, auserwählen:
dievs izredzēsies par de̦dzamu upuri jē̦ru I Mos. 22, 8;

3) erleben, erfahren:
tik bē̦du jāizre̦dzas Aps. kur jau viņa nebij izredzējusies? A. XVI, 781.

Kļūdu labojums:
rīta saulītē, lai vaŗē̦tu = rītu saulītē, lai varēju

Avots: ME I, 791

izsacît [li. išsakýti], tr., aussprechen, aussagen, bekennen: atklāti savas duomas, savu atzinību, neuzticību. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;

2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;

3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;

4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.

Avots: ME I, 794

‡ izspradzinât, zerschmetternd verspritzen: akmiņus..., kas... daudziem smadzenes nuo galvas izspradzināja Dünsb. Vecie grieķi II, 65.

Avots: EH I, 482

jaûnlatviẽtis ,* der Junglette (eine von den Deutschen aufgebrache Benennung für die gebildeten Letten, welche ihre Nationalität nicht aufgaben): jaunlatvieši - latviešu tautiskās pamuošanās laikā vācu daudzinātie ruosīgākie latvieši Konv. ²

Avots: ME II, 100, 101

ķe̦kât U., Narrenpossen treiben. Refl. -tiês, ķē̦kâtiês, -ãjuôs, ķe̦kuôtiês,

1) = ķē̦katās iet ;

2) charmieren, den Hof machen:
daudzi, daudzi tuo meitiņu, kas ar puišiem ķe̦kājās BW. 11703. puiši ķe̦kuojas ar meitām Smilt., Ruj., Serb., Peb. [Vgl. ce̦kuôtiês ; ķe̦kâtiês

1 vielleicht haplologisch aus * ķe̦katâtiês.]

Avots: ME II, 361

I ķiģelis, eine Schnecke in ihrem Häuslein: daudzi mīkstmieši darina sev kaļķa mājiņas (ķigeļus) Avuots II, 197.

Avots: ME II, 379

klâtuc: gaļas daudzi nav k. Liepna.

Avots: EH I, 613

krĩzdaûgs (unter krĩzduôgs): krīzdaudziņš "ein seidenes Tüchlein" Tals.

Avots: EH I, 657

‡ kundzinât, jem. respektvoll kungs resp. kundze nennen: tevi (zu einer Frau gesagt) kundzinam vairāk nekā viņu Janš. Ligava II, 371. nekundzināts un nedaudzināls 391.

Avots: EH I, 675

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

lìecinât, tr., zeugen, bezeugen: tuo daudzi daudzināja un stipri liecināja Aus. Subst. lìecinãjums, das Zeugnis; lìecinâšana, das Zeugen; lìecinâtãjs, der Zeuge.

Avots: ME II, 492

meže̦ns,

1) [mežāns (mit hochle. ā aus ē̦?) Holmhof, jem., der im Walde arbeitet]; ein im Walde Hausender, Wilder Kronw.: daudzi nuo zirgiem iebēdza stepēs un kļuva meže̦ni D,; Beiname des Wolfes Dünsb.;

2) [mežē̦ns Behnen,
Palzm., N. - Peb., Bers.], der Wilding: meže̦ni saucas nuo sē̦klām, nuoluocījumiem vai arī citādā ceļā izaudzināti ze̦mu īpašību kuociņi Konv. ² 2741.

Avots: ME II, 609, 610

muša [(li. musià) Gudenieki, Altenburg, Dond., Wandsen, Nigr., Alschw., Schrunden, Gr. - Essern, Satingen, Alt- Autz, Hofzumberge, Stenden, Grob., Neuenb., Lesten, Matk., Stelph., Jakobshof, Kurs., Appricken, Hasenp., Fockenhof., Blieden, Bixten, Behnen, Zeezern, Siuxt, Doblen, Ellei, Annenburg, Garosen, Ekau, Mitau, Kand., Kalz., Würzau, Sessau, Odsen, Lös., Mesoten, Misshof, Prawingen, Pampeln, Remten, Rönnen, Popen, Grünh., Samiten, Schlampen, Schmarden, Schönberg, Neugut, Wolgunt, Wallhof, Wainoden, Tuckum, Windau, Hasau, Erw., Selg., Saikava, Schlehk, Ugalen, Taurkaln, Nikrazen, Pabbasch, Holmhof, Schwitten, Salgaln, Laud., Wilzen, Irmelau, Naud., Kalleten, Kurmene, Fehsen, N. -Bartau, Preekuln, Senten, Dunika, Zerrauxt, Schwarden, Zehrxten, Wirginahlen, Kl., Bers., Grosdohn, Marzen, Linden (in Livl.), Kreuzb., Setzen, Sauken, Selb., Jürg., A. - Rahden, Kroppenhof, Treiden, Neu - Burtn., Daugeln, Kegeln, Alt - Salis, Brucken, Thomsdorf, Memelshof, Dweeten, Garsen, Lemburg, Kremon, Sunzel, Kokn.], Demin. verächtl. mušele, die Fliege: istabas muša (muska domestica) izplatīta gan˙drīz pa visu zemi. latviešiem starp citām pazīstamas vēl šādas mušu sugas: mazā muša, aklā m., kuodēja m., mē̦slu m. u. c.; bez tam vēl daudzina kāpuru m., puķu m., ze̦lta m., maitu mušu u. c.; gaļas m., sarcophaga carnaria; kāpuostu m., die Kohlfliege (anthomyia brassiacae); kaulu m.,

a) hippobosca equina,

b) melophagus ovinus; lauka m., musca corvina; līķa m., cynomyia radicum; spāniešu m., lytta vesicatoria; zilā m., calliphora erythrocephala Latv.; miežu mušele, hydrellia griscola; zviedru muša, oscinis Frit. Konv. ² 2682. Fig., alus muša, ein Biersäufer.
ak tu dullā muša! ach du verrückte Person! Sprw.: tik kārs od. krīt kâ muša uz me̦dus. kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis? viņš nemāk ne mušas nuodzīt nuo de̦guna (oder nuo de̦guna gala), von einem einfältigen, gutmütigen, faulen Menschen. [Nebst mũsa dass. zu apr. muso, li. musìs (gen. pl. musų̃), serb. mù`ha, gr. μυῖα, la. musca dass., li. mùsulas, r. мóшка od. мши́ца, gotländ. mausa "Mücke", ksl. мышица "ein Holzwurn" u. a., s. Trautmann Wrbt. 191, Bugge KZ. XXXII, 21, G. Meyer Wrtb. 281, Walde Wrtb. ² 503, Boisacq Dict. 649, Petersson Etymol. Miszellen 42.]

Avots: ME II, 673

mutàuts, mutes àuts Aps., das Schnupftuch: tu ganīsi, es rakstīšu bāliņam nē̦zdaudziņu (Var.: mutautiņu) BW. 28847. viņš slaukās mutautā A. XX, 507.

Avots: ME II, 674

mutslauce U., mutslaũcis Smilt., mutslauķis, mutslaũks Smilt., mutslaukulis, das Schnupftuch: tautas dziesmās daudzinātais nē̦zduogs nav vis mutslaucis PS. vajaguot dievmaizi nuo mutes izņemt, mutslaukulī mājā pārnest LP. VII, 237. [mutslauce n. U. auch - ein Tuch, das um den Hals oder in der Hand getragen wird.]

Avots: ME II, 675, 676

naîdiniẽks: auch Tdz. 48785, Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 66, Kaltenbr., fem. naidinieca Tdz. 44554; labāk man daudzi draugu, nekâ daudzi naidinieku BW. 9107 var.

Avots: EH II, 3

nâtre [auch Neuenb., C., Nitau, Wolm., Ronneb., N.-Peb., Preili, nâtre ² Līn., Nigr., Lautb., Selg., Wandsen, nātre Setzen, Schmarden, Stirniene, Bers., Fossenberg, Sessw., Lubn. (li. notrė˜)], nâtra [auc Serbigal, AP., Nerft, nâtra ² Dond., Bauske, Hochrosen, nātra Ekau, Hasau, Matk., Sackenhausen, Erwahlen, Wirginalen, Ellei, Annenhof bei Mar., Plm., Marzenhof (li. notra), nãtra Schujen], ņâtra RKr. XVII, 95, [Lis., ņārta Kreuzb.], ņâtre [Kokn., Linden in Livl., Prl., Kl., Bers., Kreuzb., Dunika, ņātre Grosdohn, Marzen, Oselsof], nātara [zur Verbreitung dieser Formen vgl. auch die Varianten von BW. 23619], die Nessel: nātres dzeļ, kuož, die Nesseln stechen- pirmais šķiedras augs baltiem būs bijis nātre, kas ir rada ar vārdu "nātns". vēl tagad mūsu pasakas daudzina, ka māsa taisa apburtiem brāļiem nātŗu kre̦klus PS. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes (Var.: ņātrīte, nātriņa) sē̦tmalā BW. 12076. Sprw.: kuļas od. sitas kâ nātre, von einer scharfen Sense. tas iet kâ nātres caur sirdi, das dringt wie ein Schwert durchs Herz. baltā nātre, weiss Taubnessel (lamium album) Penģ., Etn. I 83; dze̦ltānā od. meža nātre, die Waldnessel (galeobdolon) RKr. II, 71; lielā oder dižā oder sē̦tas nātre, grosse Brennessel (utrica dioica); mazā, sīkā, sīvā, smalkā, svē̦tā n., die kleine Brennessel (urtica urens) Mag. IV, 2, 65; Etn. I, 111; RKr. II, 80; III, 73; mīkstās nātres od. nātŗu māte, die Taubnessel (lamium) RKr. II, 73; cūku, suņu n., Braunwurz (scrophularia nodosa) Mag. IV, 2, 55; RKr. II, 78; vēja nātre, Acker-, Steinsame (lithospermum arvense) Sassm. [Nebst li. nõterė zu apr. noatis dass. und (nach Brückner KZ. XVVI, 211 und Trautmann Wrtb. 194) vielleicht zu slav. natь "Kräutich"; vgl. auch Walde Wrtb. ² 508 (unter nassa) und (anders Persson Beitr. 813 u. 815.]

Avots: ME II, 702, 703

ne, ne- (li. nè "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 ^2]

Avots: ME II, 704, 705, 706

neticîgs, ungläubig, skepstisch: neticīgs cilvē̦ks. daudzi šuo vēsti tâ neticīgi un šaubīdamies uzņēma A. XI, 111.

Avots: ME II, 736

nẽ̦zdaũgs auch PS.], nẽzdaũks, [nāzduogs BW. 25084, 7 var. aus Üxkül], nẽ̦zduõgs, ne̦zdaugs, ne̦zduõgs C., [Arrsach], Demin. auch nē̦znaudziņš BW. 12215, nē̦znauciņš 14268, 1 nē̦znuociņš nē̦zdautiņš BW. 34015,

1) das Nastuch, Nasentuch, Schnupftuch:
tu ganīsi, es rakstīšu bāliņam nē̦zdaudziņu (Var.: mutautiņu) BW. 28847. abi divi slaucījās vienā zīdu nē̦zduogā (Var.: ne̦zdaugā 25084. vienam duošu slēžu kre̦klu, uotram zīda nē̦znuociņu 30894, 6;

2) das Tuch, Kopftuch
Edwahlen. So häufig im VL.: es duomāju šuorudeni pirkties jaunu vaiņadziņu; patraucas tautu dē̦ls, nuopirk zīda nē̦zduodziņu 24654. kad vaiņagu uz balta šķīvja, ar baltu autu apse̦gtu nuo klēts ne̦s (tad dzied): mīļa Māŗa man vaicāja, kuo es ne̦su nē̦zdaugā (var.: nē̦zduogā, nē̦zduogā, nē̦zdaukā). [Aus mnd. nesedôk "Schnupftuch".]

Avots: ME II, 743

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùoraûstît, ‡

2) eine Zeitlang wiederholt reissen (zerren):
man bija daudz kungu. es tiku nuoraustīts uz visām pusēm Jauns. Mana dzīve ³ 17. braucuot nenuorausti (ar gruožiem, tuos pieve̦lkuot mudināšanai) tā zirga tik daudzi! paliks vēl je̦la mute Vank.

Avots: EH II, 80

nùosaucinât, tr., verfluchen: jāliek katuoļu baznīcā nuosaucināt B. Vēstn. zvanītājs bija tuo nuosaucinājis LP. VII, 693. tikkuo nuosaucinājuse, teļi tūlīt nuosprāguši RKr. XVI, 20. [par šīs baznīcas spē̦ku liecināja arī senāk daudzinatā nuosaucināšana: ja kāds aizriebj, tad vajaguot tikai uzduot katuoļu mācītājam nuosaucināt un tūlīt nuokalst ruoka Austriņš M. Z. 8.]

Avots: ME II, 843

nuõstūris: pa meža vientuļuo nuostūri Blaum. MWM. 1895, S. 26: katrs pļavas n. upes līkumā Veselis Daugava 1936, S. 931; = kudurs ‡ 2 Saikava: tādā mājā, kur daudzi kuduru, tādu nuostūŗu vai kambaŗu, cilvē̦ks kâ zudien pazūd.

Avots: EH II, 92

parùocîgs, handlich, geeignet, gelegen: viņš atgrieza paruocīgu rungu Niedra. juo lāpsta vieglāka un darbam paruocīgāka, juo labāki Konv. ² 514. šis laiks nav daudziem paruocīgs Latv.

Avots: ME III, 92

pãrpũdêt,

1): par daudzi pārpūdē̦ts (= pãrmê̦sluots

2) dē̦sts Ramkau.

Avots: EH XIII, 208

pãrtaũjât, tr., intr., befragen, Erkundigungen einziehen (in weitem Umfange): sāka tuos pārtaujāt LP. VI, 108. daudziem par tuo e̦smu pārtaujājis Etn. II, 82; LP. VI, 116.

Avots: ME III, 182

paruna, paruņa,

1) das Sprichwort:
krāt latviešu parunas;

2) das Gerede, Gerücht:
ļaužu paruņas jau sen daudzināja, ka pie vęcā uozuola atruoduoties ierakta lāde ar naudu LP. VlI, 1147.

Avots: ME III, 92

pastars,

1): jam pastarā ("?") malka Lubn. p. (=pēdējs) gals Kaltenbr. māte pūra man nedeva, pastarai (scil.: meitai) taupīdama BW. 7854. pastarai (Var.: pedelītēi) daudzi svaiņi BW. 15028, 1. pastarie (sehr gut)
lini Heidenfeld, Saikava. strādā vien uz pastarā ("?") A.-Schwanb. uz tuo pastaruo "aufs beste" Heidenfeld;

2): pastara (sehr gross)
darbi AP., N.-Peb.; ‡

3) pastari, die letzte Stunde, der Tod (?):
tu Pēterim pašu pirmuo iemācīji pastaru dziesmu. var˙būt arī tālab viņa p. tik drīzi pienāca Janš. Dzimtene IV, 204.

Avots: EH XIII, 176

pìespraûst, anstecken; hinzutun, hinzufügen: piespraust lakatu, das Tuch (mit einer Stecknadel) anstecken U. Katriņa piesprauda Jāņam dadžus Krišs Laksts 53. brūtes vedēja zirgus appušķuoja puķēm un piesprauda pie iemauktiem pāri cimdu BW. III, 1, 17. piespraužamie izruotājumi Antrōp. II, 60. piespraudīsim pie apraksta arī ierunu atspē̦kuojumus Vēr. II, 334. te mums jāpiesprauž vēl piezīme A. XX, 368. Refl. -tiês, sich hinzutun, hinzugesellen: pēc sakāmiem vārdiem, kuŗiem nedaudzie lāsti un lamāšanas vārdi piespraužas, se̦kuo pēdīgi mīklas RKr. X, 15.

Avots: ME III, 295

I piksa "?": ak, tu piksa, tautu meita, kuo tik daudzi lielījies? BW. 21515. Auf d. fix beruhend ?

Avots: ME III, 213

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

preciniẽks, preceniẽks, precniẽks,

1) der Händler, Krämer, Kaufmann:
siļķu precenieks, Heringskaufmann Manz. Lettus. kas piede̦r muižniekam ne̦sāt, tuo ne̦sā namnieks un precenieks Manz. rīdzeniekus tautas dziesmas daudzina... par "preceniekiem" jeb "kaupmaņiem" PS. Novgorodā daudz vācu precinieku nuometās Launitz Stāsti 25;

2) f. -niẽce, der Freier, Werber, die -in:
puisis, nuolūkuojis meitu, kuŗu gribēja precēt, uzlūdza kādu ve̦cāku vīru sev par "precinieku" BW. III, 1, S. 57. precenieki bija: brūtgāna tē̦vs, māte vai tuvākie brūtgāna radi ebenda 25. istabā preceniece sāka stāstīt, ka meklējuot kādu zudušu luopiņu val kādu izbē̦gušu sievieti ebenda 16. pirmuos preceniekuos jeb derībās mēdza braukt brūtgāna tē̦vs ebenda 38. uotruos preceniekuos jeb pūra vedējuos brauca tuo sestdienu priekš laulāšanas ebenda 39. "precniekus" (precības) dzert brūtgāns nebrauca viens pats FBR. VII, 57. pēc bruokasta precenieks, vīrietis nuo brūtgāna puses, "saderināja" jaunuo pāri BW. III, 1, S. 76. brīnums, cik ilgi Rasa knakstās . . ., bet precnieks jau viņš nav A. v. J. 1900, S. 490.

Avots: ME III, 385

I putêt,

1): te daudzi saimnieki taisās p. Jauns. Raksti IV, 263; ‡

2) verloren gehen:
man atslēdziņa putēja un izputēja Saikava. ganam vajaga uzpasēt rīkstes, ka kāds neizpute̦na; citādi putēs guovis AP.

Avots: EH II, 338

II rīdzinât, von Riga (viei) sprechen: sen dzirdēju daudzinām, Rīgu lielu rīdzinām BW. 31829, 1. Vgl. rīguôt.

Avots: ME III, 536

sagalˆvuôt, viel(en) bürgen, kavieren: sagalvuojis tik daudziem, ka nevar samaksāt.

Avots: ME III, 624

saimistība (unter sàimestība ² ): jam s. cieši labi veicēs, bija daudzi tuklu guovju ... Pas. X, 120 (aus Warkl.). jis savas saimistības neturēja, juo bija liels sliņķis un dzē̦rājs XII, 518 (aus Eglūna).

Avots: EH XVI, 413

sakaķêt,

1): auch AP.; ‡

2) "?": baļķi sakaķē̦ti viens uz uotra un nuosūnāti lai Siuxt. ‡ Refl. -tiês Saikava, "katzend" sich überanstrengen:
par daudzi tu esi sakaķējies un nu būsi slims.

Avots: EH XVI, 415

‡ sakāpelêt, oft (auf und nieder) steigen: cik daudzi reižu es nesakâpelēju auškā, lejā! Saikava.

Avots: EH XVI, 416

salìst: būda bija pa pusei zemē salīdusi Jauns. Raksti VII, 85. tur daudzi sē̦rkuociņu salīda (= satilpa) Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês, zusammenkriechen: s. rijā Pas. XIII, 197.

Avots: EH XVI, 426

‡ sareñtêt Salis, in Pacht nehmen (von vielen Subjekten gesagt): šuogad ir daudzi zemi sarentējuši.

Avots: EH XVI, 441

I sīksme: gadās, ka starp sīksmi (gemeint sind kleine Fische) ieruodas kāds sapals, pamatīgs kungs Jauns. Raksti V, 333. zivju tirgū daudzi galdi neaizņe̦mti, uz aizņe̦mtajiem tikai s. VI, 45.

Avots: EH II, 492

I skaistulis (f. -le), der (die) Schöne Wid.: jāj ar zirgiem pēc izdaudzinātās skaistules Apsk. v. J. 1903, S. 186.

Avots: ME III, 866

skañdinât: in Salis auch mit an̂ ² ; tuo vien skandina (daudzina), ka nabagi neganti Seyershof. manai vīra māmuļiņai pulksten[i]s mēles galiņā; kuŗu sē̦tu pieiedama, tur jau mani skandināj[a] Latv. Saule 1929, S. 802.

Avots: EH II, 500

‡ skàntît ² , -īju Saikava "skandināt, daudzināt, bieži par kuo runāt".

Avots: EH II, 500

II šķe̦strs: "taisns, nesazaruojies" AP.; "re̦ts" PV.; "re̦ts; ar nedaudziem zariem" Nötk.: šim kuokam šķe̦stri zari AP., PV. vecim šķe̦stri mati PV. š. ("ar maz zariem") kuoks Nötk. š. mežs ebenda.

Avots: EH II, 631

slaũcît (li. šlaukýti "fegen, wischen") Dond., Selg., Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Siuxt, Adiamünde, Wolm., Jürg., Karls., Ruj., Wohlfahrt, Salis, Līn., Iw., Bl., slàucît Walk, Neuenb., Serbigal, Ronneb., Drosth., slaûcît ² AP., slàucît ² Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, -ku, -cĩju, tr., wischen, fegen U.: traukus, istabu. asaras slaucīt, in Tränen sein U.; Tränen trocknen: slanka gaužas asariņas sidrabiņa nē̦zdaudziņā RKr. VIII, 5. ne tur gŗūtums sviedrus slauka Vēr. II, 10. Sprw.: kur slauka, tur mē̦sli ruonas. man svārki zemi slauka BW. 20445. slaukāmais, ein Wisch, etwas, damit man wischt, fegt U. uz od. pie sevim slaucīt St., an sich raffen. Refl. -tiês,

1) sich (ab)wischen:
baltas ruokas mazgājuot, zīd[a] dvielītē slaukuoties BW. 15799, 4. abi divi slaucījās vienā linu nē̦zduogā 25084, 1 var.;

2) "убираться" Spr. Subst. slaucîšana, das Wischen, Fegen;
slaucîšanâs, das Sichwischen; slaucĩjums, das einmalige Wischen, Fegen; slaucîtãjs, wer wischt, fegt: zābaciņu slaucītāji BW. 20899. Zu slàukt.

Avots: ME III, 918

slavanîgs, = slavans, slave̦ns: slavanīga tī māsiņa, daudzi%20b%C4%81leli%C5%86u">kuŗai daudzi bāleliņu FBR. VI, 45 (aus Cibla).

Avots: ME III, 920

šņudaugs: zīžu šņudaudziņš BW. 33515.

Avots: EH II, 653

šnudaũks Salis, šnudrauks Ogershof, = šņudauks, das Taschentuch: vajaga . . . tautiešam šnudauciņa (Var.: nē̦zdaudziņa) BW. 7056.

Avots: ME IV, 89

star̂pĩba,

1) der Unterschied
Manz. Lettus, U.; starpību darījis starp mums un tiem Glück Apostelg. 15, 9. vēl mums kāda starpība Mag. IV, 2, I48, wir sind in der Sache noch nicht einig. duomu starpība, die Meinungsverschiedenheit Bauske;

2) der Zwist, die Uneinigkeit
U.;

3) intime Beziehungen;
lai... mēlnesīgie neizmanītu viņu starpību un neizdaudzinātu viņu draudzību Janš. Paipala 25.

Avots: ME III, 1047

*strauva od. *strauve "?": Jānīšam daudzi bē̦rnu, kai tam strauves ubagam BW. 20934 (aus Stiglava). Aus strauja?

Avots: ME IV, 1083

stuburaîns: auch Lis., Neuhausen; "stūŗains, ragains" Krape; "žuburains; vairākiem apcirstiem zariem" Mar. u. a.; "žuburains, zarains, negluds" Nötk.; "ästig" Lubn., N.-Peb., Sawensee; ("nur von gefälltem Nutzholz") Schibbenhof; s. ("ar aplauztiem zariem") kuoks Ermes; vēja izlauzīts mežs ir s. (reich an Baumstümpfen?) N.-Peb.; s. ("pilns stuburiem") mežs, lauks PV.; stuburaina ("ar daudziem stab(iņ)iem") ceļmala Bers., Kalz., Kokn.; stuburaini ("kam svītras atgādina stuburu rindas") padebeši Bers.; var būt arī kas stuburaini izkrāsuots ebenda.

Avots: EH II, 592

II tillêt, -ẽju,

1) Würste machen, stopfen
N.-Bartau n. Etn. I, 131;

2) schnitzeln
(?): kuo tu ap sluotas kātu tik daudzi tillē ² , nezin cik smalku gribē̦dams iztaisīt Saikava.

Avots: ME IV, 188

turêt,

1): ragus t. ("prast pārvaldīt") Seyershof. turamais ebenda, die Handhabe, der Griff.
ar vārdiem turēja (= apturēja) slimības Sonnaxt;

2): es par tām turēju rūpi Azand. 104, uzmanību t. ("pastāvīgi uzmanīties") Frauenb. draudzību t. ebenda. viņam galva vairs netur (kuo atmiņā) Seyershof. t. (glabāt) glāzītē cūku žulti ebenda. t. (gebrauchen)
cita mašīnu Kaltenbr. kas zemi tur, tas nevar būt bez zirga ebenda. jis turēja (bija apprecējis) Jāņa māsu ebenda. t. (gādāt un apkuopt) puisi uz savu ruoku Seyershof. t. pĩles, cūkas ebenda, AP., Sonnaxt. zirgi labi turē̦ti (kuopti) Kaltenbr.;

3): talkas t. Sonnaxt. bē̦rnam turēja (svinēja) dzimuma dienu Frauenb. agrāk Brenci turēja (svinēja) trīs krista dienas Mahlup;

4): agrāk turēja, ka guovi ar tuo sabuojā Salis;

5): auch Preiļi (Kur. Nehrung), Kossowski Gramm. 32, Latv. Saule, S. 1044 ("aus Semgallen"); dievus t. Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 256), LLD. II 1,9. pati rasu turē̦dama Aizsils Sen. k., S. 37. cik kurs turēja, tik iedeve Kaltenbr. tas jau nav dzirdē̦ts, bet, ja nu tu tādu valuodu turi ... Azand. 55; kauna neturē̦dama Auleja. tu daudzi vari atminēt, tik gadu turē̦dams ebenda;

6): ne˙viens vairs nevarēja t. kārst (savē̦lušuos vilnu) Frauenb. lielie luopi netur rudens aukstumu Seyershof. vîzes turēja (hielten vor)
tikai trīs dienas Salis; ‡

7) müssen (wohl ein Lituanismus)
Nidden; ‡

8) = turêtiês 3, sich halten:
stādi ir sausi, netur uz kāju Seyershof. Refl. -tiês,

1): labi puiši turējās tuos kre̦klus svētdienai Frauenb. dakteŗu zâles luopiem neturējāmies ebenda;

2): mēs briesmīgi turējāmies (draudzējāmies) Salis;

3): tad sivē̦ni turas (pieruod un uzticas) pie cilvē̦ka Seyershof. man ābuoli neturas (nepaglabājas) ilgi ebenda. ar šiem buŗamvārdiem var t. (izsargāties nuo ļauna) diezgan labi ebenda. t. ("mēģināt atspē̦kuot"), lai slimība nepieme̦tas ebenda. šis nu turas (tiepjas), ka nemākuot mūrēt ebenda (ähnlich Frauenb. und Kaltenbr.);

4): viņš tagad turējās vairāk mājā Frauenb.; das Zitat aus Dünsb. (ME. IV, 271) ist zu streichen;

5): turas pie sala BielU., die Kälte hält an;
‡

8) tüchtig essen
Seyershof: strādnieki tagad turas; ‡

9) t. ciet Seyershof "aizkavēties, aizspruostuoties": tāpēc tagad baļķu vešana turas ciet; ‡

10) kalben
Diet. Subst. turêšana,

1): sunīti pajēme turēšanai Sonnaxt; turêšanâs: lai istabā neiznāktu vairs ne˙kāda tielēšanās, pluosīšanās un t. ("?") Janš. Līgava II, 260; turẽjums: par radziņu turējumu BW. 28982. nuo desmitiem līdz vieniem bij mans t. (= bija man jātur?) Seyershof; turê̦tãjs: lielu dusmu t. BW. 10371. aitu t. Seyershof, Schafzüchter.
kažuoks lietus t. Tdz. 58006, 2.

Avots: EH II, 704

vainât (li. vainóti "schmähen"), -ãju,

1) vainât Spr., Latv. Saule 1927, S. 619 (aus Ob.-Bartau), (mit aĩ ) Dunika, vàinêt ² Golg., -ẽju, vaĩnuôt C., St., U., vaiņât Celm., vaiņuôt U., beschuldigen, eine Schuld zuschreiben
U., Dunika; tadeln U., Spr., Celm., schmähen; "smādēt" Golg.: gribēja čigānu vaināt zirga zagšanā Dunika. pašu viņu vaiņuot nevarēja Stari II, 758. kungam nebij ne˙vienā vietā kuo vainuot Alm. lai saimnieks nevainuojuot, ka nevarējis pavēli izpildīt Pas. II, 172 (aus AP.). tas visus vainuo LP. VII, 39. tu . . . vaināji sievietes un daudzināji tik vīriešus vien Janš. Līgava I, 493. iemu puišus vainādama (Var.: vainē̦dama, vainuodama), kâ auziņas brāķē̦dama BW. 473 var. puišus gāju vaiņādama (Var.: brāķē̦dama) 9895 var. ruoku dēļ, kāju dēļ vainuo (Var.: nicin[a]) visu augumiņu 6904 var. biju tâ vaināta (Var.: vaiņāta), ka vairs nieka nederēju 8292. duj meitiņas ciemā auga, viena uotru vaiņādamas 8373 var. es meitiņu nevainuoju (Var.: nevaināju) . . . ; lai tā diža, lai tā maza - nāc man diža, nāc man maza! 8405, 1. neteic tautas, nevainuo (Var.: nevainē [aus Rothof]) bāleliņus! 20702;

2) schädigen, verletzen, verwunden
(vainuôt, vaiņuôt) U. (gew. in der Zstz. mit ìe-): es vainuošu, tu dziedināsi LP. VI, 16. tai sirds ir vainuota MWM. VI, 603. Refl. vainuôtiês,

1) (mit aĩ) Nötk., (mit ài ² ) Fest., verderben
(intr.): aiz iespieduma, puvuma. mitruma ābuoļi vainuojas Serben, Vīt. gaļa sāk jau vainuoties Nötk., Ramkau; schadhaft, verletzt werden: kuoks gar kuoku vējā beržuoties vainuojas Ramkau;

2) "einander Vorwürfe machen, einander beschuldigen"
Schwanb.

Avots: ME IV, 439, 440

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462

vẽjš,

1): vējiņš tevi drebināja BW. 24917. tukšais v. Spiess, der Nordwestwind.
čigānu v. Frauenb., der Nordwind. krusta jūŗas v. BielU., Wind, der quer übers Meer kommt. lejas v. Frauenb., der Westwind. plūdu v. Sassm., der Westwind. pùļu v. Ramkau, der Südostwind. nuo vēja runāt Seyershof, Unsinn, Unwahres reden. vai viņš bija vējā? Blossfeld, ist er gegangen, um seine Notdurft zu verrichten?

2): vēja cerības Janš. Dzimtene V, 443, Hoffnungen, die sich nicht erfüllen.
liels vēja riņķis Frauenb., ein grosser Umweg. ar tuo vēja vicekli (= vicele III?) es vairs tālāk nerunāju Daugava 1934, 587. vẽja nâtre ² Sassm. "Steinsame": v. nātres aug laukuos. vẽja plũme "?" und vēja pâkste ² "?": dažugad plūmēm daudz v. plūmes, v. pākstes Ahs., Sassm.;

4): Kraft
Saikava: tev nav tik daudzi vèja ² .

Avots: EH II, 775

vieninât "?": viena biju viene̦nāma ("eine" genannt?), viena daudzi nebē̦dāju: vienu vārdu izsacīju, maksā pîeci bāleliņi BW. 3673.

Avots: ME IV, 659

viêns: mit iẽ Behnen, Rutzau,

1): lai vienie satiekas ar daudziem Rainis Dz. un d. III ² , 280;

3): kāvies ar vienu pašu badu Pas. VIII, 365;

4): pie viena (gleichzeitig)
es izdarīšu tuo un tuo Bers.;

6): katrs v. Kaltenbr., jeder.

Avots: EH II, 797

I vis (li. vìs "immer", apr.. wissa, aksl. vьse "alles"),

1) Ergänzung zu einer Negation
(ne oder nav), mit der man eine Annahme, die von einer andern Person gemacht ist oder gemacht werden könnte, als unzutreffend zurückweist, oder mit der man der Aktion eines Andern ein Ende zu machen resp. einen Andern von einem Vorhaben zurückzuhalten versucht (einigermassen dem du tout in frz. point du tout vergleichbar): saka mani burv[i] e̦sam; es vis burt nemācēju BW. 28116 var., man sagt, dass ich ein Zauberer sei; in Wirklichkeit aber verstand ich keineswegs (mit nichten) zu zaubern. kuo darīs mūs[u] māsiņa? tā vis (Var.: jau) burt nemācēja (die verstand ja keineswegs zu zaubern) 25832, I. es vis daudzi nebē̦dāju, ka man bārga sveša māte 232751 var. dē̦lu māte dē̦lu teica, šķiet man[i] vis nezinuot. neteic vis! es gan zinu tava dē̦la. tikumiņu 23465, 1. paliek māte raudādama. neraud[i] vis, māmuļiņa! 17308, 3 var. vai, dēliņ, tuo nedari vis! LP. VI, 350. es tevi nelaidīšu vis IV, 172. izlūdzas ap˙nikdams, tuomē̦r mucnieks juokuojas un nesuola vis atduot V, 236. biksta dē̦lu, lai cē̦rtuot kaŗavīriem ar pātagu, bet dē̦ls ... vēl necē̦rt vis IV, 3. mirt ar viņu vis nemiruši VII, 1241. bē̦rnus nepē̦ruši vis vāruošā ūdenī, bet ... VI, 839. pa šituo ceļu vis leiši nenāks Br. s. v. p. 17. man vis kājas nesāp Mērn. laiki 12. lēlis gāja gulēt, bet lakstīgala vis ne Brīvz. Mūsu tautas pas. I, 9. puiši rauga meitu guodu, .sava vis nezināja BW. 6587, 4. Mit ungewöhnlicher Wortstellung im VL.: es samalu sav[u] mālīti, vis krustiņu neme̦tusi (Var.: krusta vis nelikuse) BW. 8005 var. vis tik gauži nerejat! (in Prosa hiesse es: tik gauži vis nerejat) 21001, 10. kad glaudīs sveša māte, vis tik gludas neglaudīs 16910 var. tā ne˙vis mana vaina U. (unter ne), das ist nicht - wie man angenommen hat oder annehmen könnte meine Schuld. Nach U. werde in Kurl. das vis stets von ne getrennt und dem Verbum nachgestellt (tuo es nee̦smu vis darījis, mit betontem vis!), in Livl. höre man auch: tuo es vis nee̦smu darījis (mit unbetontem vis und betontem nee̦smu!). - Auch in nachdrücklichen Antworten auf Satzfragen: vai gribi? negribu vis "wiltst du? Nein, ich will keineswegs";

2) (am Ende eines Satzes), = laî 6, ar 1, auch: mums ir atnākusi viešņa, ku-kuli atne̦susi vis Mērn. laiki 18. es tev atvedu lūk vīnu vis Sudr. Edž. (MWM.?) 1898, 934. tuo puiku nuopēru vis Vēr. 1904, S. 413. būšuot savu ... meitu duot par sievu vis LP. VI, 1006. ve̦cais jaunuo i[r] lamājis, i[r] vis VII, 1061, der alte habe den jungen sowohl geschimptt, als auch (sonst ihn schlimm- behandelt), četri rubļi vis vajadzēs Sonnaxt;

3) (wohl dem r. всё nachgebildet) fortwährend, in einem fort, immer
im Hochle.): vai dziedāja, vai runāja, vis māmiņu pieminēja BW. 139 (aus Kreuzb. und Jakobstadt). ni˙kā nestrādāju, bet vis staigāju pa elni un veŗuos Pas. V, 290 (ähnlich 304, 448, II, 134, III, 301, IV, 50, 289, 372). mežu lietas pi mums vis vēl nav nuokārtuotas Latg. 1922;

4) gleichwohl, immerhin
(nach r. всё-же ): sacīšu; kas būs, nebūs. vis jau jī ar varu manis nepajems Pas. IV, 255 (aus Nīcgale).

Avots: ME IV, 621

I vuicît, -u, -ĩju,

1) lehren
Asūne, Bukmuiža, Warkl., (mit ùI ² ) Adl., Borchow, Dweeten, Golg., Lubn., Marienhausen, Meiran, Stom., Warkh., Zvirgzdine, (vuicêt) Cibla, Zaļmuiža, (mit ùi ² ) Pilda, Šķilbē̦ni: jāsāk puika vuicīt grāmatā Golg. es diezgan tiku viņu vuicījis Stom. sveša māte... nevuica mani darbeņa Ulanowska Łotysze 40. vuici, vuici, māmuļeņ! nebūs tavu vuicējumu, vuicēs mani sveša māte BW. 33691 ¹ vuicītu un izglītuotu vīru L. W. 1921, N 41, 4 -1;

2) antreiben, sich beeilen lassen
Wessen. Refl. -tiês, lernen Infl. n. U., Asūne, (mit ùi ² Borchow, Golg., Lubn Meiran, Watkh., Warkl., Zvirgzdine, (vùicēties ² ) Baltinov: daudzi... ir bē̦rnu, kuri... nezina, kur vuicēties L.W. 1921, N 41, 3 _3. In der Bed. 1 Kausativ zu *vuikt.

Avots: ME IV, 675, 676

I zadinât (li. žãdinti "reden machen; anreden" ),

1) anreden, ansprechen
U., Nigr., Warkl., Wessen; freien Mag. XX, 3,174, Warkl.: tuo bāliņu zadināju (Var.: bildināju), kuram jauka valuodiņa BW. 3538 ( ähnlich 20797, 2 var.). gudram tautu dēliņam mani jaunu zadināt (Var.: bildināt) 5523, 2. grib tautietis zadināt 5845. zadin[a] (Var.: bildin[a]) tautas māršas manas 14866, 1. kad tautas jāja, tad zadināja (Var.: bildināja) 33571. 1. nedzievā svešu ļaužu zadināmas BW. I, S. 856, N 8121;

2) ([mit den Lippen komische Laute hervorbringend
Dunika) Kinder) lachen machen Kurl. n. U., Nigr., Rutzau; necken Neuhausen; auslachen, verspotten Nigr.: it kâ zadinādami de̦vuši Anetei princes vārdu Janš. Dzimtene ² II, 21. zadinādama un kailinādama Bandavā I, 237. nedrīkstē̦damas studentu tâ˙pat ar vārdiem uzrunāt, labvēlīgi zadinādamas bildina tuo ar dziesmām Janš. Līgava II, 395;

3) (leise) sprechen, schwatzen
Gr.-Buschh.; "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.; summen (von Insekten, von leisem Gespräch gesagt) Laud.; sich lustig unterhalten Sehmen: kuo nu zadināt kâ vārnas? (sagt man zu geschwätzigen Weibern) Gr.-Buschh.;

4) tadeln, verschmähen
U.;

5) "sveicināt" Warkl.;

6) "cildināt, daudzin%C4%81t">daudzināt" Pilda. Refl. -tiês,

1) einander anrufen, anreden, ansprechen
Bauske, Mesoten: gani zadinās Bauske;

2) scherzen
Rutzau; einander necken N.-Bartau; "sich amüsieren" Mesoten; spielen (intr.) Bers.: var runāties, zadināties, puišus kaitināt Janš. Līgava I, 216. ar Brigitu zadinājuoties A. XI, 571. spuožam pilēm zadinājas A. XII, 741. bē̦rnus auklējuot, ar tiem zadinuoties Etn. II, 47. vēsmiņa, kura zadinājas... ap ruozes lapiņām MWM. IX, 242;

3) "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.;

4) "einander rühmen"
Pilda. Subst. zadinājums, die Ansprache, Neckerei Janš. Līgava II, 395. Zu li. žãdas "Sprachlaut", -žadė´ti "-sprechen", žõdis "Wort" und (s. Zubaty BB. XVII, 327) pražastis "Beiname", priežastis "Ursache". Wenn (?) li. žãdas urspr. etwa "das Mundloch" bedeutet hat weiterhin etwa zu an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572), sowie (?) got. gatwō "Gasse"; zur Bed. vgl. etwa an. kjaptr "Maul": mnd. kevelen "laut schwatzen"; sowie an. gap "weite Öffnung, Loch; Ruf."

Avots: ME IV, 678, 679

I žaga Selb., Stockm., Warkl., žags Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Mahlup, Memelshof, Oknist, Warkh., Warkl., Wessen, žagus Manz. Lettus, L., U., Wessen, häufiger Plur. žagas Spr., Aiviekste, Alschw., Amboten, AP., Autz, Bers., Burtn., Dond., Drosth., Dunika, Erlaa, Funkenhof, Gotthardsberg, Gramsden, Gr. - Roop, Heidenfeld, Kabillen, Kalz., Kokn., Lennew., Linden, Lubessern, Lubn., Luttr., Makašēni, Meiran, N. - Bergfried, Nautrēni, Nikrazen, Ogeŗ Ogershof, Pilda, Popen, Prl., Pamelshof, Rēzna, Ronneb. - Neu- hof, Schnehpeln, Schrunden, Schujen, Selb., Selsau, Sessau, Sessw., Stenden, Trik., Wandsen, Warwen, Wenden, Wolmarshof, žagi Etn. I, 54; 113, Spr., Peb., Ronneb., Serben und Sessw. n. U., Adl., AP., Arrasch, Bers., Bewershof, C., Druw., Golg., Grünwald, Heidenfeld, Jürg., Kalz., KatrE., Kl., Lubn., Mahlup, Mar., PS., Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., Warkh., Warkl., Zvirgzdine, das Schnucken, Schlucksen, Schluchzen: žagas (žagi, žagus) rauj (rausta Manz. Lett.). Sprw.: žagi rauj, vai radi piemin, vai skauģi lād RKr. VI, 826. žagi tik tad raunuot, kad kāds pieminuot Etn. I, 54. žagas rauj - mani kāds lād Aiviekste. žagi rauj - mani daudzina Nötk., Schwanb. viegli mani žagas (Var.: žagus, že̦gi, žagri) rāva BW. 14070. sīvi manim žagas (Var.: žagi) rāva 10676 var. mīšķi mani žags nuorāve 12598 var. liegi mani žagas rāva; kas jel mani pieminēja? 34085. lē̦ni mani žagi rāva, tāli mani pieminēja 34086. rauj man žags, vaicā tautas: kas tev[i] svešu pieminēja? 34092. līdz māmiņu atce̦ruos, sāk man ātri žagi raut, - vai māmiņa pieminēja? 13254. atrauguojuoties nāk žaga Latv. Sprw.: kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827. Anscheinend (wegen des ž- für z-) als ein Lituanismus (wenn nicht mit ž- aus zj-) zu li. žegulys (bei Miežinis) "das Schlucksen", žeksė´ti "mehrfach schluchzen", žagsyti "schnucken" u. a. (bei Leskien Abl. 314), wozu Zupitza Germ. Gutt. 203 und Bezzenberger Lit. Mitt. I, 45.

Avots: ME IV, 784, 785

III žèiris ² Sauken, Sonnaxt "ein Häkchen an der Spinnradspule": ratiņa spuoles ass diviem spārniņiem ir (daudzi) žeiŗi dzijas regulēšanai: kad dzija sakrājusies vienā vietā vairumā, tad tuo uzme̦t uz cita žeirīša.

Avots: ME IV, 802

zẽvele, auch zēvelis L., U.,

1) sē̦rs, der Schwefel:
kad tu zilām zēvelēm sade̦gtu! Br. sak. v. 1578. pašam zilas zēvelītes BW. 14572. dega ar zilām zēvelēm 31867 var. kā, zēveļu (zum Kuckuck!), vajadzēja tam nabaga puisē̦nam? 14918, 2 var. kā, zēveļu, tu skaties? 10773. ka ve̦lns tavām zēvelēm! Freiziņ. skrien kâ zēvelis (von einem raschen Pferd) U.;

2) = sē̦rkuociņš, ein Schwefelhölzchen (zẽvele) Dunika, (zēvelis) Oppek. (neben zēvele "Schwefel") n. U.: nepaliks... tik daudzi... tām zēvelēm J. R. IV, 47;

3) ein raches Pferd
U. Nebst estn. wēwel mit Dissimilation aus mnd. swevel.

Avots: ME IV, 715

I zvẽrêt, -u (zvẽ̦ru AP., Arrasch, C., zvẽru Wolmarshof) od. -ẽju (Dond., Salis), -ẽju,

1) schwören, einen Eid ablegen
(unbek. in Zvirgzdine): zvērēt uzticību Austr. kal. 1893, S. 74. nepatiesi zvērēt, falsch schwören U. es zvē̦ru, ka tuo nedarīšu;

2) "?": māsiņ,... mēs par tevi zvērēsim.... zvērējat tiem ļaudīm, kam nav mīļa dzīvuošana! BW. 13646, 8. pēc tevim zvērējam.... es negribu zvērējam: zvē̦rē̦tiem ļautiņiem, tiem dieviņš nelīdzēja 13646, 26. Refl. -tiês,

1) (wiederholt schwören), sich verschwören
L., St., mit einem Eid beweisen Spr.: pie krustiņa zvērējās BW. piel. ² 1413, 1. kuo liedzies..., kuo tik daudzi zvērējies (Var.: dievuojies)? 12558 var.; 24958. uozuoliņš zvērējās saulei saknes nerādīt 2799, 4. tu vari zvērēties visu dienu, es tev tuomē̦r neticēšu Stenden. Zveņģis salicis ruokas, zvērējies un dievuojies Upīte Medn. laiki 69. kâ tas zvērējās, lādējās pikti Lapsa-Kūm. 155;

2) "?": ne es ēšu, ne es dzeršu, pēc māsiņas zvērējuos BW. 13646, 1. - Subst. zvẽrẽjums, der Schwur
V. Mos. 7, 8. Aus mnd. sweren "schwören".

Avots: ME IV, 772