Paplašinātā meklēšana

àizdelˆt, tr., anstechen: viņa kā aizdze̦lta izskrēja ārā Vēr. II, 546.

Avots: ME I, 24

‡ *delt, siechend abmagern: dēla, dēla, nuodēla, der Kranke siechte immer mehr dahin, magerte ab, bis er starb Laud. n. BielU.

Avots: EH I, 315

‡ *nùodelt, Perfektivform zu ‡ *delt: dēla, dēla, nuodēla, der Kranke siechte immer mehr dahin, magerte ab, bis er starb Laud. n. BielU.

Avots: EH II, 39

ačgãrnis,

1) einer der verkehrt handelt:
tas ir liels ačgārnis, das ist ein verdrehter Mensch;

2) der rückwärts geht:
ačgārnis ūdenī, der Krebs RKr. VII, 129.

Avots: ME I, 10

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

àizgribêt,

1) irgendwohin weggehen wollen:
māte gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.

Avots: ME I, 27

àizšķîst, ‡

2) (mit einer dickflüssigen Masse) bespritzt (spritzend verdeckt, besudelt) werden:
man acis aizšķīda ar dubļiem.

Avots: EH I, 55

ãmars [nebst estn. hāmer aus mnd. hamer], āmurs, Hammer. zem oder apakš āmara nākt nach dem deutschen "unter den Hammer kommen". Demin. āmariņš,

1) Hämmerlein;

2) āmariņuos iet, ein Spiel, bei dem alle Beteiligten einen Kreis bilden, ausser einem, der in der Mitte des Kreises steht mit dem sogenannten
āmariņš od. ziediņš in der Hand. Etn. IV, 184. Vielleicht ist āmariņš in letzter Bedeutung umgewandelt aus Amor.

Avots: ME I, 238, 239

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

‡ apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85

apķē̦rnât: man netīk savus nagus gar tevi a. (schlagend) Janš. Mežv. ļ. II, 460. t Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns apķẽ̦rnājies (hat sich mit seinen Exkrementen besudelt) Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96

‡ apkũsât Jürg., (mit ũ ² ) Bauske, Kal., OB., beim Sieden, Überwallen ringsum besudelt werden: katls apkūsājis Bauske, Jürg. grāpja malas apkūsājušas ² Kal., OB. apkūsājuse plīts ebenda.

Avots: EH I, 95

apsmulis, -uša, beschmutzt, besudelt: viņš bija netīrs, dubļiem apsmulis Adam.

Avots: ME I, 124

ârzemnieks,

1) ein abgelegen angesiedelter Bauerwirt
U.;

2) der Ausländer.

Avots: ME I, 244

atlaîdinât,

1) a. dzelzi (nicht: Eisen härten, sondern) Eisen erweichen
Festen u. a. a, cirvi, kas pārāk trausli nuorūdīts Golg. a. nazi Siuxt, ein Messer durch Hitze stumpf machen: karstā ūdenī nazi nedrīkst bāzt, juo tad tuo ātri var a.;

2) mākulītis atlaidināja BielU. "der Nebel wandelte den Frost in Tauwetter".

Avots: EH I, 152

atme̦tums,

1) das Weggeworfene, das Aufgeben;

2) ein in eine Weide verwandelter Acker:
ve̦caines, kuŗas agrāki tika nemē̦sluotas apstrādātas, bet tegad pārvē̦rstas par ganībām (Erlaa); cf. atmats;

3) der Rest
Spr.

Avots: ME I, 177

‡ baluožmeîta Pas. VII, 252, ein Taubenmädchen (ein in eine Taube verwandeltes Mädchen).

Avots: EH I, 203

I blùzga ² ,

3): svētkuos ir nedzē̦rājs bij kâ b. pieblūzgājis Saikava; ‡

4) wer besudelte Kleider anhat
Meiran, Selsau.

Avots: EH I, 232

I buôksts [Kr.], buokšķis Lasd., der Herumstreicher, jem., der Trödelt, der in der Arbeit und in der Rede nicht vom Fleck kommt Konv. ¹ 263, Bers.: buoksts aiz vārtiem atrāva galvu atpakaļ A. VIII, 1, 111. nuo viņa ne˙kā nevar izprast: viņš tāds buoksts AP.

Avots: ME I, 361

‡ bračka,

1) eine kotige, einschiessende Stelle
Wessen;

2) comm., ein watend nass gewordener, besudelter Mensch
Wessen.

Avots: EH I, 235

II brãķêt, ‡ Subst. brãķê̦tãjs, wer brakt, tadelt: meitu b. BW. 9840, 1 var. dziesmu brāķē̦tāja 925, 1.

Avots: EH I, 239

II budēlis "ein Lostreiber "vaļinieks", der sich eben wo ansiedelt (?)" VL. n. U.

Avots: ME I, 345

I bulbulis, bulbuls,

1) ein sagenhafter Wundervogel
[bul˜buls PS.], der Menschen in Bäume verwandelt [nach Pogodin IFA. XXIV, 43 aus pers. bulbul]: vai Zaļuo tē̦vs nav īsts bulbula putns, kas šuo mežu cēlis nuo apburtiem cilvē̦kiem, tuos pārvē̦rzdams kuokuos Aps. V, 8; Etn. I, 120;

2) der Popanz, =
bubulis Ruhental.

Kļūdu labojums:
A. = Aps. V,8
jāizmet (zu streichen ist):Aps.V,8,

Avots: ME I, 348

degsninieks, jem., der sich in einem degsnis angesiedelt hat.

Avots: ME I, 451

drebelis, f. -le, ein Hitzkopf, der schnell und unüberlegt handelt und spricht Lasd. n. A. XI, 761, [Stelp., Fest.; "ein Raufbold" Kursiten]; ein schnelles, flinkes Pferd Krem.; drebele, eine schnell und unüberlegt handelnde und redende Frau Lasd.; eine schnelle, flinke Stute Krem. viņam ir tāda drebele, er ist so albern lebendig Infl. n. U.

Avots: ME I, 496

dreĩliņš,

1) das Treideltau
L.; ein Strick mittlerer Dicke Krem.;

2) der Drilling, das Treibrad in der Mühle
U. Vgl. treiliņš.

Avots: ME I, 497

dristins: wer hastig handelt (arbeitet) Bērzgale.

Avots: EH I, 334

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru ² Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III ^4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. ² 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547

dzìrkstele [PS., C., Jürg., Kl., Warkh., dzir̂kstele Lis,, Serbigal], Demin. dzirkstelīte. dzirksteliņa BW. 6547. 2 var., 3; 6586. dzirkstaliņa 14835 var.,

1) der Funke:
kur dzirkstele, tur uguns. maza dzirkstele nuodedzina lielu mežu. nuo mazas dzirksteles liels uguns izceļas. juodi kaujas, dzirksteles me̦t. Oft mit dem Zuzatz von uguns: lai izput kâ uguns dzirkstele. brandavīna dzirkstelītes BW. 26057;

2) oft von einem feurigen Mädchen ausgesagt:
meitiņ, mana dzirkstelīte, kam es tevi uzaudzēju BW. 6539. tur iegula jūs māsiņa, kâ uguns dzirkstelīte 13611;

3) dzirkstele, dzirkstelīte Bers., auch dzirkstene, Donnernelke (dianthus deltoides)
RKr. II, 70. [Reimwort zu birkstele; eher wohl zu gars, slav. gorěti "brennen" als zu dzirkste I.]

Avots: ME I, 554

elvede, ein junger, armdicker Tannenbaum, dessen dünnes Ende, in kleine klūga verwandelt, zum Befestigen der Flösser am Ufer dient Berent n. U., Neu - Bergfried, Alt - Rahden. [Vgl. elvete, li. elvỹtos "die birkenen Seitenstangen einer Schaukel", alvỹtė "Weidenrute", elvėvė (und dazu Būga žod. 70) "Schaukelstange, apr. aloade "Haspe", s. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Löwentahl Die sav. Farbenzeichnungen 20, Petersson Balt. - slav. Wortstud. 4.]

Avots: ME I, 569

ģieza, comm., auch ģiezis, jemand, der viel schwindelt, erzählt und lügt Setzen n. Etn. II, 129; "ein alberner Spötter" (unb.). [Ein Lituanismus; vgl. li. giẽžtis "надоѣдать, досаждать".]

Avots: ME I, 701

ģirkstiņa Buschh., = dzirkstele, der Funke. guns ģirkstiņa, dianthus deltoides.

Avots: ME I, 699

I glìzdêt, - u, - ẽju, mit Lehm beschmutzt werden, besudelt werden, beschleimen: kâ lietevē̦ns māc sapnis kairs un bauda glīzduoša Zalkt. II, 72.

Avots: ME I, 628

glums (li. (glùmas "hornlos"), glumjš,

1) schleimig, schlüpfrig, glatt:
šis grasis tāds glums, ilgi kaktā nestāv Alm. kas pats dums, tam le̦dus glums. neņēmu tās meitiņas glumu galvu, baltu muti Ltd. 1678. aiz kuo auga vītuoliņš glumajām lapiņām BW. 29163. glums kâ zutis. gluma suoma, schlüpfriges Fell, euphemistische Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411. gluma de̦sa, der Fettdarm L., St., U.; glumi sārmi, glumsārmi, scharfe Lauge L., U.; glumi debeši, gleichmässig überzogener Himmel; gluma zâle, Fettwurhz U.;

2) glatt, gewandt:
glumi runāja A.;

3) echt:
viņa gluma latviete, sie ist eine echte Lettin. vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt? [Zu apr. glumbe "Hinde", le. glaums (s. dies), s. Wood IF. XVIII, 45, Zupitza Germ. Gutt. 175, Lidén KZ. XL, 258.]

Kļūdu labojums:
gluma de̦sa = glumā de̦sa
gluma zâle = glumā zâle; jāizmet (zu streichen) vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt?

Avots: ME I, 630

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

guntene, gùntine ² Warkh.], eine Blume [dianthus deltoides?]: pļavas laistās nuo guntenēm A. XIII, 524, MWM. VIII, 421. guntenītes, sentenītes, jaunu meitu Jāņa zāles BW. 3267, 1. [Aus Odensee und Kalzenau. Vgl. gundene.]

Kļūdu labojums:
sentenītes = santenītes

Avots: ME I, 682

gùntine ² (unter guntene): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, (dianthus deltoides) Oknist.

Avots: EH I, 420

ìerisinâtiês, eingefädelt werden: darbības pavediens tâ kâ ierisinās Druva I, 770.

Avots: ME II, 58

ìetiktiês, von einer Lust, von einem Verlangen angewandelt werden, Gefallen finden: neveicamais saņēmies iet pa mežu, cik tālu vien ietiksies LP. VI, 764.

Avots: ME II, 82

ìeviest, tr.,

1) einbürgern
(selten): nuo senprūšu valuodas Krōnvalds aizņēmis un ieviesis rakstu valuodā vārdu "ķermens";

2) einführen, Eingang verschaffen:
dārza zemē taukā daudz stādi ieviesti MWM. VIII, 550. Refl. - tiês, sich einschleichen, sich verbreiten: einreissen, Eingang, Wohnung finden: viņa neravēja sev pieduot, ka viņa ļāvusi slimībai ieviesties A. Up. pie mums šī ruotaļa nav ieviesusies. pasaku krājumā ieviesušās dažas nepareizības; labība nezāles. pirtī ve̦lns ieviesies LP. IV, 160. (mednieks) ieviesties [habe sich angesiedelt; veilleicht mit dem - t - von vieta "Stelle"] labā medības līkumā Upīte Medn. laiki. Das aktive ieviest wohl ein Neologismus.

Avots: ME II, 90

izgāņa, comm.,

1) jem., der schimpft, tadelt:
neesi izgāņa! A. VIII, 1, 26, Bers., Lub.;

2) ein Verwöhnter:
kungs liels izgāņa ēšanā Sassm.

Avots: ME I, 737

‡ jẽrinieks, wer mit Lämmern handelt Austriņš Daugava 1928, S. 976.

Avots: EH I, 565

‡ kalačnieks Kandz. Izjurieši 114, kalāčnieks 222, einer, der mit kalači bzw. kalāči handelt.

Avots: EH I, 576

kalˆns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal˜nelis Līn.],

1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;

2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;

3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;

4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];

5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;

[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. ² 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. ² 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]

Avots: ME II, 143

kar̂me,

1): auch N.-Peb. ("Händel, Streit")
Ramkau ("Vorwand zu Händeln");

2): "eine Krankheit; "
sliktums" Erlaa, Lindelt in Livl.: nuo tā luopiem k. le̦cas.

Avots: EH I, 589

‡ klecinât, -ẽju, kurze, sich überstürzende Töne von sich geben (z. B. vom Gackern einer gestörten Nenne od. von heftigem Lachen) Auleja: smejas cieš, klecinē Auleja. biezputra klecinē (brodelt) Warkl.

Avots: EH I, 613

knuôseklis ² , ein fauler Arbeiter, der viel trödelt Dond.

Avots: ME II, 251

[kraũkaîns PS., mit Schleimauswurf besudelt.]

Avots: ME II, 262

kuliniẽks, kulniẽks, ein Bündelträger Infl. n. U.; [der Bettler Wid.]; Fastnachtsbruder LD.

Avots: ME II, 306

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

le̦skaîns, ‡

3) le̦ske̦ns Seyershof, mit Kot oder Mist besudelt.

Avots: EH I, 735

I lùocenes* od. luoču trepes, die Wendeltreppe Dr.

Avots: ME II, 522

mazactiņa,

1) wer ein kleines Auge (resp. ein kleines Öhr) hat:
adatiņa mazactiņa BW. 7149, 1;

2) Donnernelke (dianthus deltoides L.)
RKr. II, 70.

Avots: ME II, 571

‡ mêķis Golg., wer sich besudelt hat, schmützig ist.

Avots: EH I, 805

‡ mîzule̦ns ² Seyershof "besudelt".

Avots: EH I, 823

mūžeklis, der Trödler, ein Mensch, der trödelt und eine Ewigkeit wegbleibt Biel. n. U.; mūžekļa darbs, ewige Arbeit L.

Avots: ME II, 680

ņẽga, comm.,

1) eine Person, die mit langen Zähnen isst, die bald diese, bald jene Speise tadelt
[Nitau]; ein Verzärtelter, ein Schwächling, auch solch ein Tier Dickeln, Kand., N.;

2) ein Taugenichts
LD.;

[3) "kas ņē̦dz" Fest. - Reimwort zu gnē̦ga.].

Avots: ME II, 901

nĩtît, - ĩju, [nĩtêt Lautb.], tr., die Kette durch die Hefteln ziehen, einfädeln [Bielenstein Holzb. 375]: nītīt- vērt dzijas nītīs. es nītīju audekļiņ, nītī man audekliņu! kam tu ņēmi mani jaunu? es nītīt nemācēju 22585. Subst. nĩtĩjums, das Eingefädelte, das Eingefädelthaben; nĩtîšana, das Einfädeln; nĩtîãjs, wer die Kette einfädelt.

Avots: ME II, 747

nùoklesêt, tr.,

1) aufessen:
viņš visu nuoklesējis;

2) zurücklegen:
viņš nuoklešķẽjis (part. praet.), beschmutzt, besudelt: tu vis˙caur esi nuoklešķējis Sassm. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 798

nùokuôst li. nuką́sti], tr.,

1) abbeissen:
gribē̦tuos nu visus pirkstus nuokuost, so sagt jemand, der etwas unüberlegt gehandelt hat. salna nuokuož puķēm ziedus;

2) totbeissen:
čūska puisi gribēja nuokuost LP. VII, 512. Refl. -tiês,

1) für sich abbeissen:
duod kādu gabalu nuo tavas maizes nuokuosties! Paul.;

2) [sich abfärben
Dond.]: dzijas nuokuodušās itin brangas, tādas zilgani me̦lnas B. Vēstn.

Avots: ME II, 805

nùomurlîts, beschmutzt, besudelt Nerft.

Avots: ME II, 823

nùoņemt,

1): kāja nuoņe̦mta (amputiert)
līdz celim Frauenb. kad dārzus (= dārza augus) nuoņēma, tur ielaidā guovis Siuxt;

5): tārpiņš nuoņēma savu dzīves vietu (siedelte sich an)
vecīšu pagultē Pas. IV, 494. Refl. -tiês,

2): vor "vornehmen"
ME. II, 825 Ist "sich" zu ergänzen; tagad viņš ir nuoņēmies uz lielu lîšanu (der Regen wili nicht aufhören) Orellen; ‡

4) für sich nehmen
(perfektiv): nuozaņēme tī jauniete lielu ... kristamāti Tdz. 57396, 12; nu tu labi nuoņēmies (= nuodzēries) nuo buteles Frauenb. ‡ Subst. nùoņē̦mums, das (einmalige) Abgenommenhaben: raudās ... līgaviņa ... par vaiņaga nuoņe̦mum[u] Tdz. 52999.

Avots: EH II, 72

nuopelĩte, die Geschmähte, Getadelte: visu ļaužu nuopelīti ve̦d savam bāliņam BW. 22033.

Avots: ME II, 828

nuoslàuka, nuoslauks,

1) ein Wischtuch:
asariņas slaucīdama baltā linu nē̦zdaugā (Var.: nuoslaukā) BW. 13646, 2;

2) der Wischlappen, Gegenstand der Veraehtung:
mēs e̦sam... tapuši visu nuoslauks I Kor. 4, 13. [palikt cilvē̦kiem par kāju nuoslauku U., ganz verachtet und verächtlich behandelt werden.) zvirbulis visiem par nuoslauku Pantenius. nuoslaukas un atšķiras nuo labības, der Ausschuss Elv.

Avots: ME II, 851

‡ II nùosviķot,

1) tr., mit Harz bestreichen, besudeln;

2)

intr., mit Harz beträufelt (besudelt) werden
Frauenb.: klučiem gali nuosviķo saulē.

Avots: EH II, 94

nuõvā`rtâ būt, palikt, verachtet sein, stiefmütterlich behandelt werden; nuovārtā atstāt, unberücksichtigt lassen; nuovārtā pamest, nuomest, likt, nuolikt, der Nichtachtung (eig. dem Hinund Herwälzen) preisgeben, vernachlässigen, stiefmütterlich behandeln: nuome̦t kâ nuoparu nuovārtā Naud. tas jau nav vis nuovārtā liekams, der ist nicht zu verachten. ai bāliņ, manu bāliņ, tu paliki nuovārtā BW. 3796.

Avots: ME II, 884

‡ nuoviras Strods Pareizr. vōrdn. 126, was siedend über den Kessel sprudelt.

Avots: EH II, 108

‡ nugs "?": tis ir gan n. saimnieks, ka nevar samaksāt par vienu pudelt de̦gvīna Warkl. Zu verbessern in (ostle.) nūgs < nuogs?

Avots: EH II, 28

paņemt, tr.,

1) wegnehmen, entwenden, dahinraffen, bewältigen:
pruojām iedami mēdza panāksnieki paņemt sle̦pe̦n līdz šādas, tādas lietas BW. III, 1, 45. juods paņēma vīra māti BW. 14154, 5. kuo nepaņems cirvis, tuo uguns rīs Skalbe. [lai tu gan duomā gudrs būt, tuomē̦r tu mani nepaņemsi vis Infl. n. U., ob du dich gleich klug dünkst, wirst du mich doch nicht in den Sack stecken];

2) heiraten (eig. wegnehmen, rauben):
tuo paņēmu mīlē̦dams Ltd. 688. tik es tevi neapņēmu (Var.: nepaņēmu) BWp. 531;

3) nehmen
(perfektiv); ergreifen, erfassen: vecītis paņēma bāreni āiz ruokas LP. VI, 837. dē̦ls paņe̦m āiz ausīm (lāčus) IV, 2. viņi paņēma sērdienīti un aizbrauca Dīcm, viņš paņēmis pats savu galvu, er handelt nach seinem eigenen Kopf. Refl. -tiês,

1) für sich nehmen:
tec, tautieti, vārtu celt, paņemies ce̦purīti! BW. 18996. tik jau līdzi paņēmuos sava pūra atslēdziņu;

2) für sich von einem andern nehmen, leihen, borgen:
kam naža nav, tas paņe̦mas nuo cita BW. III, 1; 96;

3) übernehmen, sich anheischig machen:
viņš paņēmās vest piecas asis malkas Mar. n. RKr. XV, 129. viens vecis gribēja par vakti paņemties LP. VI, 265;

4) sich angewöhnen:
cūka paņē̦musies rāceņuos iet Kand. bij paņēmies runājuot dažas zilbes gaŗāki izrunāt Purap.;

5) sich von selbst nehmen, genommen werden:
vē̦stules netīši paņē̦mušās līdzi Niedra.

Avots: ME III, 79

pãrdarît, tr.,

1) ummachen, um-, verwandeln:
vinš pārdarīja ūdeni par vīnu A. XIII, 476;

2) = pãri darīt, einem etwas zu leide tun: iesim... atmaksāt tuo, kuo tas manai sievai pārdarījis LP. II, 36. Subst. pãrdarĩjums, das Umgemachte, die Umgestaltung, Verwandlung; pãridarĩjums, das Unrecht, die Unbill: gan tev dievs atdarīs manu pāridarījumu BW. 4296; pãrdarîšana, das Ummachen, Verwandeln; pãridarîšana, das Unrechttun, Beleidigen; pãrdarîtãjs, wer ummacht, verwandelt; pãridarîtãjs, wer Unrecht tut, beleidigt.

Avots: ME III, 152, 153

pãrvḕrst,

1): radījumi, kas savu vietu nevar p. (wechseln),
... kuoki, krūmi ... Pēt. Av. IV, 21. ‡

3) "?": kur nuokrita asariņa, tur pārvērta (verwandelte sich?)
sudrabiņu BW. 3909, 2 var.; ‡

4) stāv acis pār˙vērtis, steht mit verdrehten Augen
Oknist. n. FBR. XV, 162.

Avots: EH XIII, 216

patàisît [li. pataisy7lt;ti], tr., bereiten, machen, aufmachen, verfertigen: pusdienu, gultu, grābekļus. ar grasi var draugu nuopirkt, bet ne ar simtu rubļu naidnieku par draugu pataisīt. [Refl. -tiês, sich formen, sich verwandelnd werden: es varu tâ pataisīties, ka viņš mani nevarēs redzēt Pas. II, 361. pataisījās liels purvs III, 301. pataisieties baznīciņā (verwandelt euch in eine Kirche)! III, 246.]

Avots: ME III, 118

‡ peckelis, verächtl. Bezeichnung für ein Kind, das pe̦ckājas Warkl.; wer sich besudelt hat Warkh.; "?" Pilda.

Avots: EH XIII, 218

pè̦lni (li. pelenaĩ),

1) die Asche:
Sprw. izput kâ pe̦lni. pe̦lnuos sākrist Kundziņš Ve̦cais Stenders 62. tava pils paliks par pīšļiem un pe̦lniem LP. V, 212. salauzīšu tevi miltu pe̦lnuos Purap. pe̦lnu pe̦lnuos sādegt, ganz in Asche verwandelt werden. pe̦lnus sargāt, Bezeichnung eines Volksspieles, das auf verschiedene Weise (auch als Vexierspiel) in Gebrauch ist U. neredzēju, kādu pe̦lnu drānu (etwas Fahles, Schwächliches) man ieduod zîrgā vietā Janš. Dzimtene IV, 194. pe̦lnu dienā, s. pe̦lndienā; pe̦lnu rušķis, s. pe̦lnrušķis; pe̦lnu sē̦rgā, Mehltau Ar.;

2) eine Art kleiner, grauer Insekten
Serb. n. Etn. II, 35. Nebst apr. pelanne, slav. popelъ od. pepelъ "Asche" nach Trautmann Wrtb. 212 Persson BB. XIX, 258 f: u. a. zu slav. polěti "brennen (intr.)", r. поломя "Flamme"; aber die Asche brennt ja nicht. Nach Walde Vrgl. Wrtb. II, 60, Solmsen KZ. XXXVIII, 444 u. a. dagegen zu gr. πάλη, la. pulvis "Staub", pollen "Staubmehl" usw. Wenn diese Zusammenstellung richtig wäre, müsste man wohl annehmen, dass die baltisch-slavische Bed. "Asche" durch den Einfluss von Formen wie le. pe̦lê̦ks (s. nnter pele) bedingt ist. Aber le. pè̦lni usw. könnte ja auch direkt zur Wurzel von pele gehören, vgl. z. B. ahd. falawisca "Asche": falo "fahl".

Avots: ME III, 197

pèlnît (li. pelnýti), -u, od. -ĩju, -ĩju, verdienen, gewinnen, verschulden U.: Sprw. iet lē̦ti, bet pelnît grūti. sūri, grlīti pelntts. kuo mute pe̦lnā, tuo mugura maksā. kuo pelnîjis, tuo dabūjis. mums jāstrādā un jāpe̦lna maize Rainis Ze̦lta zirgs 18. kâ maize jāpelnī BW. 31864, 5 var. Refl. -tiês, (für sich) verdienen: maizi pelnīties Plūd. Rakstn. I, 114, viņa pūlejās un pelnījās kâ zinādāmā Janš. Subst. pèlnîtãjs, einer, der verdient BW. 7161. pèlnĩjums, das Verdienen, das Verdiente: kāds pelnījums, tāds alguojums Krilova pasakas 83. visa gada pelnījumu pe̦lē̦ka aîtiņa apē̦d RKr. VII, 307. Zu aksl. плѣнъ, r. полонъ "Beute", ai. paņa-ḥ "versprochener Lohn", páņatē "handelt ein", an. falr "verkäuflich" und weiterhin apr. peldīuns "erworben", li. peldė´li "sparen" s. Trautmann Wrtb. 213, Walde Vrgl. Wrtb. II,51, Boisacq Dict. 830.

Avots: ME III, 197

pìesmult, besudelt werden: trauks piesmulis Dunika.

Avots: ME III, 293

pìeticîgs,

1) genügsam; zufrieden;
pieticīgs viņš nuostājas ē̦nā Vēr. II, 718. tas savā jaunības pieticīgā neprašā vēl kaunējās vēlēties tik lielu blāķi pasaulīguo labumu Seibolt. nabadziņi ir pieticīgi ar tuo mazumiņu, kas jau tiem ir JK. III, 67;

2) =uzticīgs, treu:
tie darīja tuo pieticīgi (... sie es auf Glauben hapdelten) Glück II Kön. 22, 7.

Avots: ME III, 304

plekstiniẽks einer, der mit Butten (plekstes) handelt: ceļavīrs kruogā zuog plekstiniekam plekstes LP. VII, 179.

Avots: ME III, 335

II počka,

1) ein kleines Kind mit noch unsicherem und ungewandtem Gang
Selg.;

2) jem., der im Wasser schmaddert oder sich mit Farbstoffen besudelt
Widdrisch.

Avots: ME III, 375

puõdziniẽks Dr., wer Knöpfe anfertigt, mit Knöpfen handelt.

Avots: ME III, 454

puķe: nom. plur. puķi (> ostle. puči) Pas. V, 149 (aus Welonen),

1): dārza p. BW. 14904, 8. lauka p. 4581. alus p., b) hypericum Frauenb., asins p., a) hypericum quadrangulum Saikava; b) solidago virga aurea Saikava; atāla p. Vank., parnassia palustris; baltā p., b): matricaria inodora Saikava; c): auch Ramkau; brandavīna (brandevīna Ramkau, brandeviņa Saikava) p., hypericum quadrangulum; darvas p., die Pechnelke
Salis; ēdes p., euphorbia helioscopia Salis; grašu p., caltha palustris Ramkau; kārpu p., euphorbia helioscopia Pussen; kāzu puķīte, aster salicifolius Oknist; krampja p., erodium cicutarium Liepna.; kreima p., ranunculus acer Salis; matu p., ein in Gärten häufig vorkommendes Unkraut Pussen; mātes p., dianthus deltoides Pussen; precnieku p.: auch (precen-) AP.; pūdējuma p., chrysanthemum leucanthemum und matricaria inodora Salis; rudens p., b): auch (rudiņa p.) Oknist; saules p.: "annus" ME. III, 405 zu verbessern in "annuus"; sprādžu p., silene inflata RKr. II, 78; sūdu p., chrysosplenium alternifolium Ramkau; sūrā p., anemone nemorosa Ramkau; sveķu (AP.) od. sviķu (Pussen, Salis) p., viscaria vulgaris; sviesta p., a): auch PS.; b) ranunculus acer Salis; c) potentilla anserina Pussen; tulˆst ² -p., silene vulgaris Pussen; uguns p., a): auch Salis; b) coronaria flos cuculi Salis; ūdens p., ranunculus flammula Saikava; vēja p. Sawensee, anemone nemorosa; vēžu puķīte, anemone hepatica RKr. II, 66; zalkšu p., trientalis europaea Pussen; zilā puķīte: auch Oknist, Ramkau; dze̦lte̦nā zirgu p., caltha palustris Ahs.; zīda p., die Pechnelke Salis; zīdes p. "zīdene" Siuxt; ‡

6) die Staude (?):
izsēdināja jie ... trīs kūļus salmu pa vienam ... salmiņi izlaide puki, un izauga ābuoļi Pas. V, 140 (aus Makašēni); ‡

7) die weibliche Scham
Diet.

Avots: EH II, 322

pur̃puļaîns, rotzig, mit Rotz, Nasenschleim besudelt: bē̦rnam purpuļains de̦guns Ahs.

Avots: ME III, 419

II pùrza ² "ein Kind, das sich mit Speiseresten besudelt hat" Kaunata.

Avots: ME III, 421

‡ putre̦ns Seyershof, = putraîns: p. (mit Kartoffelkrumen besudelt) galds.

Avots: EH II, 340

I rãt, rãju, tr., schelten, tadeln, (mit Worten) strafen: Sprw. rāj pats savus bē̦rnus, nerāj citu! lai rāj, kad tik nesper! nerātnītis mani rāja BW. 21650. nerāj mani, māmulīte, lai es augu nerājama... rātam tautu dēliņam! BW. piel. ² 3301. Refl. -tiês,

1) sich (mit Worten) strafen; sich belehren
Oppek. n. U.: rājies pati, brāļa māsa, tev nebija rājējiņa! BW. 6631. rājies pate, līgaviņa, es nevaru vaira rāt! 26898;

2) sich streiten, zanken; schelten:
Sprw. rādamies ne˙kā neizdarīsi, - daudz vairāk ar labu, ar sievu rāties un ķilduoties Dīcm. pas. v. 1, 32. - Subst. rãšana, das Schelten, Tadeln, Strafen : kam, māmiņa, tu nerāji, kad es biju rāšanā (d. h. im Alter, wo die Schelte, Strafe Zupass kam, ihre Wirkung tat)? nu es liela uzauguse, nu rīkstīti pušu laužu BW. 33562; rãšanâs, der Zank, Streit; die Schelte; rãjums, die einmalige od. vollendete Handlung des Scheltens, Tadelns, Strafens; die Schelte, der Tadel, die Strafe: nerātnītis mani rāja, kas bij pats izaugdams rājumiņa neredzēj[i]s BW. 21650. rāj, māmiņa, vai nerāj, nebūs tavu rājumiņu; ņems tautiņas, rās tautiņas pa savam prātiņam BW. piel. ² 3300, 2; rãjẽjs, wer schilt, tadelt, (mit Worten) straft: rājies pati, brāļa māsa! tev nebija rājējiņa BW. 6631; rãjẽjiês, wer schilt, zankt. Wohl zu li. rojoti "unordentlich krähen", apr. attrātwei "antworten" (s. FBR. II, 10) und (wenn mit ide. ā) r. раять "schatlen", paй "Schatl", sowie (?) an. rómr "Gekreisch" und ahd. ruod "Gebrüll".

Avots: ME III, 498

rāteklis, einer, der gern streitet, schilt, tadelt: rājies pats, rāteklīt! vai es tava rājamā? BW. 26900.

Avots: ME III, 498

rātulis Wid., rātulĩtis U., rātuvĩtis (f. -te), ein Zänker, einer, der gern schilt, tadelt: nerājies, rātuvīte (Var. 1: kuo rājies, rāturti), neb es tava rājamā! BW. 23341 var.

Avots: ME III, 499

rèibt (li. reibti Miež.) Serbigal, Wolm., PS., C., AP., Neuenb., reibt ² Līn., Iw., rèibt ² Kl., Prl., Nerft, Preili, -bstu, -bu, pers. u. unpers., schwindeln, duselig sein: man galva reibst, mich schwindelt; galva reibst, der Kopf ist duselig U. Lienai galva reiba Kaudz. M. 65. Sprw.: kad pats dzer, tad zirgam reibst Etn. II, 14. vakar dzēru, šuodien reibst IV, 41. man acis reibst, prāts mulst JR. IV, 32. kas izmisumā reibis tai pie kājām slīkst Vēr. v. J. 1904, S. 641. - Subst. rèibums, der Schwindel, Düsel; der Rausch: Am ehesten wohl (nach Persson Beitr. 84) zu mhd. rīben "sich drehen, wenden" u. a. Anders Zubaty AfslPh. XVI, 410 (zu râibs) und Trautmann BB. XXX, 329; vgl. auch le. riebt II.

Avots: ME III, 505

riņ̃ķis,

1) der Ring; der Pfortenring od. sonst ringförmig Gestaltetes
U.: kalējs saņēma aiz atslē̦gas riņķa Krišs Laksts 63. - labības, salmu riņķis, soviel Getreide, Stroh, wieviel zwischen zwei Querbalken aufgehäuft ist Grünh. dzijas vai aude̦kla riņķis (als ein Längenmass) Stomersee. - ze̦lta riņķis Etn. II, 188, der 4. Finget, auf welchem Ringe getragen werden;

2) der Kreis, Umkreis; der Umweg:
riņķī stāties Aus. I, 116, sich in einem Kreis aufstellen. riņķi apcirst, (ap)mest, einen Kreis umschreiben; einen Umweg machen: dē̦ls klusītiņām apme̦t riņķi caur mežu LP. IV, 48. lielu rinķi apme̦tuši brauca pie durvīm BW. III, 1, S. 32. tu lielu riņķi metis U., du hast einen grossen Umweg gemacht. vecītis trešuo reizi gāja ar riņķi (ging mit einem Umweg machte einen Umweg) LP. VI, 610. riņķi sist griezt, einen Kreis umschreiben: trīskārt bite riņķi grieza ap tuo manu ce̦purīti RKr. VIII, 39. me̦lna čūska riņķi grieza BW. 8694. saule grieza ze̦lta riņki 32865, 3 var. riņķī griezt(ies), (sich) im Kreise drehen, (sich) herumdrehen: brauc pie durvīm precinieki, griež riņķē (für riņķī) kumeliņu BW. 14386. princim sāka galva riņķī griezties (dem Prinzen wurde es schwindlig) JK. V, 1, 68. ja kas labi aug, tad saka: "aug riņķī griezdamies" Etn. II, 63. - riņķa luoks, der Kreisbogen. riņķa tiepe U., eine Wendeltreppe. skatu riņķis* MWM. v. J. 1896, S. 844, der Horizont. - riņķu riņķuos U., riņķu riņķis od. riņķu riņķiem (riņķam U.), rund herum: ja es viņu drīkstu... riņķu riņķuos līdzi raut Rainis. nu es braukšu riņķu riņķis pa eglīšu galiņiem BW. 2333. riņķu riņķiem zakīt[i]s lēca 23568, 6. Nebst estn. rink "Ring, Kreis" und li. rinkė "Ring" und (bei Miežinis) rinkis "riņķis" aus mnd. rink "Ring, Kreis".

Avots: ME III, 529

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

‡ sailains, begeifert, mit Speichel besudelt: sailainām lūpām Veselis Cilv. sac. 192.

Avots: EH XVI, 412

sakàlst, intr., vertrocknen, verdorren: Sprw. sakaltis kâ reņģe JK. II, 445, kâ dieva kuocinš RKr. VI, 142, kâ asaka 30. savītis, sakaltis kâ tabaka. sakalsti kâ kuoks! Br. 31, kâ purva niedre! ebenda 117. nuove̦lk ķēvei ādu un izklāj saulē, lai sakalst LP. IV, 79. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. bukam ragi sakaltuši (Var.: izkaltuši) BW. 30104 var. lai sakalta tautu dē̦ls, kâ sluotiņa sē̦tmalā 14087, 6 var. sakaltis vecītis A. XX, 211. viņa stāvs ir tik sīks un sakaltis JR. IV, 75. sakaltušās... guovis ierija tre̦knās guovis I Mos. 41,20. šiem sirds pa˙visam sakalstu Aps. III, 8. - sakalsta sē̦rga, die Schwindsucht Für. I (unter delt). sakal˜t, delt).

Avots: ME II, 644

sasērt,

1) "?": sasē̦rtajām organiskajām vielām plūstuot Konv. ² 712;

2) sasẽrt Salis, = sasèrêt ² . Refl. -tiês, stecken bleibend sich aufhäufen: kustīga viela,... ziemeļa bīdīta, veļas... tāļāk, līdz aizsniedz sē̦tmali, kur saseras kupenī Kaln. Uozuolk. m. 69. Subst. sasē̦rums, das Zusammengetragene, Zusammengeschlämmte, die Versandung, Verschlämmung: uz kādas upes deltas sasē̦ruma Vēr. II, 1363.

Avots: ME III, 728

šekšēlis, einer, der sich besudelt hat Warkh.

Avots: ME IV, 15

siekalaîns, mit Speichel besudelt, begeifert Wid.: siekalaiņuo muti Stari II, 422.

Avots: ME III, 856

skruõtêt,

1): auch Drobbusch, Luttr., Nötk., Orellen, Peb., Roop, Seyershof, Smilt., Widdrisch, (mit ùo ² ) Aahof, Bers., Druw., Ekengraf, Fest., Golg., Holmhof, Laud., Lis., Lös., Mar., Prl., Sauken, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Stom. u. a.;

2): leicht schlagen ("mit einem
skruošu maks einen Jäger, der gepudelt hat") Schrunden, prügeln Trik.;

3): "(eine Metallplatte) entzweihauen"
MSil.;

4): auch Nötk. ‡ Refl. -tiês Saikava, verdorren:
kuokiem biezumā zari skrùotējas ² gaismas trūkuma dēļ. Subst. skruõtējumi Seyershof, Getreideabfälle (beim Mahlen).

Avots: EH II, 514

šļerpis, etwas ganz und gar Schmutziges (mit er̃) Gr. - Sessau; ein unsauberer, besudelter Mensch Bershof, Bauske, Mitau (mit er̃), Neu - Platohn; Schlackenwetter; ein gemeiner, niederträchtiger Kerl Grünw.; šļerpja kruogs, eine schmutzige, vollgetrampelte Schenke Neu - Platohn. Vgl. etwa slarpata.

Avots: ME IV, 71

slĩme̦sts C., N.-Peb., slìmasts ² Prl., slīmestis Dunika,

1) slīme̦sts U., V., Bielenstein Holzb. 320, Vank., slĩmests, -s Karls., slĩmeste PS., Karls., slīmeste U., Bielenstein
Holzb. 320, Ronneb., Smilt., slìmasts ² Aknīste, slīmasts Üxküll, slīmasts A.-Schwanb., slĩmesis Ahs., slīmesis Wid., slīmestevs, stīmastivs Aknīste, das Schneidemesser des Böttchers (Abb. s. bei Bielenstein Holzb. 320): apaļus kuokus mē̦dz drāzt ar slīmesi Ahs. n. RKr. XVII, 53. viņš ar slīme̦stu drāza stīpas un līkstis Janš. Dzimtene IV, 103;

2) slĩme̦sts Drosth., Nötk., slīme̦sts Wid., Bers., Fehteln, slīmesis Wid., ein Faulpelz;
slīmasts Lubn., Zaravič, Schimpfwort: slaistās kâ slīme̦sts Fehteln, Drosth., (mit ì ² ) Saikava, trödelt, geht ohne Arbeit umher. neme̦luo, slīme̦st, tuo tu esi nuopļē̦guruojis! Austriņš Daugava I, 988; slīme̦sts "ein grosser, ungewandter Mensch" Meiran. Wenigstens in der Bed. 1 aus nd. snīd(e)mest (woher auch estn. nīnmeìster od. līmeister), s. Bielenstein Holzb. 320.

Avots: ME III, 936

šļuoka,

1) šļuõka Grünw., Gr. - Sessau, Salis, Widdrisch, Zögenhof, šļùoka ² Bers., Kr., Kreuzb., Lub., Saikava, Selsau, Warkh., Warkl., der Weg, den Vieh im Getreide eintritt
U., Grawendahl, Spur im tauigen Grase Lind. n. U., Kalz., Selb.; zusammenhängende Spuren von schmutzigen Füssen auf der Diele Kalz.: kur pīles gājušas pa pļavu, palikuse šļuoka Gr. - Sessau. pa kapu ve̦lk krustiski šļuoka D. 116, 64;

2) comm., einer, der mit schleppenden Schritten geht und sich dabei (mit Kot) besudelt:
kāpēc bij slapjā laikā jāšļuokā uz tirgu? kāda nu esi nuotaisījusēs kâ šļuoka! Druw. n. RKr. XVII, 81; wer Gras oder Getreide niedertritt; wer sich umhertreibt und wessen Worte oder Taten unangenehme Folgen haben (mit ùo ² ) Bers. Wohl aus sluõka II, vgl. stuokât I; anders Zubatý BB. XVIII, 265 und Būga LM. IV, 443. Das šļ- (für sl-) mag aus Wörtern wie šļaukas I 3 stammen.

Avots: ME IV, 80

slom̂pa ² Karls. "= slampa, slumpa"; slom̃pa "wer sich gehend besudelt hat" Salis.

Avots: ME III, 940

smãdêt: smādēja citus Elger (Günther Attle, Sprachd. I, 185). dievu nevar s. (mäkeln) BielU. ‡ Subst. smãdê̦tãjs, f. s-ja, wer schmäht, tadelt: dziesmu smādē̦tāja BW. 925.

Avots: EH II, 534

smečka, smečkis Druw., ein unsauberer, schmutziger Mensch, Schmutzfink Grosdohn n. Etn. II, 49, Festen, Saikava, Druw.; ein besudelter Gegenstand Druw.: kur tu, bērniņ, esi tāds nuotašķījies kâ smečkis! Druw. n. RKr. XVII, 78. tavi svārki tagad kâ smečki ebenda.

Avots: ME III, 956

smērîgs, schmutzig, besudelt Wid.

Avots: ME III, 960

smulausis, wer sich das Gesicht besudelt hat Ar.

Avots: ME III, 969

smur̃gulaîns, rotzig, mit Rotz besudelt: puišam mute smurgulaina BW. 9703. smurgulains de̦guns Dünsberg.

Avots: ME III, 970

ste̦ma, comm., ein Kind, das sich besudelt hat Stockm. n. Etn. II, 113, ein Schmierfink Wid.; etwas Schmutziges Sawensee; vgl. steme.

Avots: ME III, 1060

striba,

2): jem., der hastig und unbedachtsam handelt; ein ungeduldiges, schnelles ("ātrs") Pferd Bērzgale; ‡

3) = jāveklis 1 Janš. Mežv. ļ. II, 380; eine flüssige Speise, eine Suppe (?): salasījušas ... pirmās skābenes un izvārījušas gardu stribu, pielikdamas klāt drusku putraimus un āpša taukus Janš. Mežv. ļ. II, 379.

Avots: EH II, 587

struvêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) durch herabfliessenden Schmutz od. Wasser streifig, unsauber, verschossen werden
sarkanais lakats, kad dabūs lietu, sāks struvēt Jürg. nuoputējuši luogi pēc lietus struvē ebenda. de̦guns vienumē̦r struvēt (struvē Kreuzb.) struv (ist mit Rotz besudelt) Lub.;

2) eitern
Spr., Golg., Fest., Bers., Sessw., Saikava, Kl., Arrasch, Warkl.: auguons jau sācis struvēt Arrasch, Warkl. rē̦ta struvēt struv Fest. kājas struvē DL. Zu straujš.

Avots: ME IV, 1096, 1097

studinât "?": tas pīpi vien studina, sagt man von einem, der sich mit unnötigen Dingen beschäftigt u. die nötige Arbeit vertrödelt Erlaa. Auf r. студи́ть "erkalten lassen" beruhend? Oder verwandt damit u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 620)?

Avots: ME IV, 1100

svece: lai svecīte ... apte̦k manu galda galu BW. 19187. sešu zaru s. 23622. kuoka sveču (= sve̦ku) sveces Pas. IX, 454. (egles stumbru) nuotecējušu ar ... sviķu svecēm (Harzstreifen) Janš. Līgava II, 189. sve̦cu diena - auch Lesten, Lis. sveču piens Aahof n. Zemzare Lejasc. 114 "pirmpiens" (vgl. sveķīši). "nom. pl. sveči Pas. III, 246 (aus Rositten)" ME. III, 1145 zu streichen (es handelt sich da um sveči < sveķi "Harz").

Avots: EH II, 613

svīns, beschmutzt, besudelt: svīnas aitas beschmutzte Schafe VL. n. U. Gleich slav. svinv "vom Schwein" (zu suvē̦ns "Ferkel")?

Avots: ME III, 1163

švirkstenis,

1) ein Kinderspielzeug (eine Art Schnarre aus einem Knopf, durch dessen Löcher ein Bindfaden eingefädelt ist)
Erlaa;

2) wer schnell spricht
Erlaa;

3) ein Jähzorniger
Lasd. (mit ìr ^2);

4) eine kleine Handspritze aus einem Rohrstengel als Spielzeug
Sessw. (mit ìr ² ). Vgl. li. švirhšlỹnė "Spritze".

Avots: ME IV, 117

tìrguôt,

1) handeln; feilschen:
kuo labu tirguo? Gr.-Buschh. mēs visu dienu tirguojām AP., C., Sessw. uz ceja varuot tirguot mierīgā garā Austriņš Daugava I, 982;

2) laut, lärmend sprechen:
kuo jūs te tirguojat, ka neejat pie darba? Refl. -tiês,

1) handeln (kaufen od. verkaufen); feilschen
U.: brauc pilsē̦tā tirguoties LP. VI, 896;

2) lärmen
U., Dond. u. a., lärmend sprechen Golg. - Subst. tìrguôtãjs, ein Handeltreibender, Händler, Kaufmann; Plur. tìrguôtãji, der Handelsstand U.

Avots: ME IV, 195

‡ tor̂pulīgs ² Seyershof, schmutzig, mit einer Flüssigkeit besudelt.

Avots: EH II, 689

traišķis,

1) wer sudelt
(traî(k)šķis) Vīt., ein Schmutzfink . Erlaa (mit ài ² ), Sonnaxt (mit aî);

2) ein Verschwender
Wid., (mit aî) Vīt.;

3) einer, der üble Nachrede fūhrt, ein Verleumder
(traî(k)šķis) Vīt.

Avots: ME IV, 218

II treiliņš, eine Art Tau Plutte 105, Lennew., (mit èi ² ) Alswig, Adsel, Mar.; das Treideltau L., U., Bielenstein Holzb. 625, (mit eĩ ) Salis, (mit èi ² ) Schwanb.; das Netzseil Etn. II, 105; Bielenstein Holzb. 649; das dünne Tau an den Netzenden (mit eĩ) Schlockenbeck: buru, kura . . : iekantē̦ta ar pare̦snu auklu un treiliņu Etn. II, 107. Beruht auf mnd. treil "Zugseil".

Avots: ME IV, 228

tumsaliņa, tumsaunīca "?": tumsaliņa, naktaliņa traucē manu kumeliņu BW. 34081. tumsaunīca, naksnenīca, kas tev darba ar manim? 34079, 1. tumsaunĩca Nötk. "die das Dunkel liebt, im Dunkel arbeitet oder sich umhertreibt, sich schändlich benimmt, schändlich handelt".

Avots: ME IV, 262

uska "?": kuo jūs, uskas, lielāties pret šādiem brakmaņiem? mūk brakmaņi alu dzert, māk šās uskas plucināt BW. 20861. In Mesoten angeblich jem., der mit Geringschätzung behandelt wird. Gleich utka (vgl. Specht IF. XLII, 285)? Oder zu slav. vъšь "Laus"?

Avots: ME IV, 309

uzvirt,

1): mirkļiem ... mutulis uzvira (brodelte auf)
līdz pat krūtīm A. Upītis Kailā dzīvība 174.

Avots: EH II, 739

varkšļi, zum Spiel od. zum Schmuck der Zimmeroberiage Aufgefädeltes Autz n. U. Wahrscheinlich mit semgallischem ar für ār und zu vẽrt "einfädeln".

Avots: ME IV, 480

I vâža ² Bauske, comm., "wer langsam und ungewandt handelt oder arbeitet".

Avots: ME IV, 513

vẽdinât,

2): (pēc darba sāpuošu) ruoku v. (mit è ² ) Auleja. Refl. -tiês: ilgi ... viņam vēdinājās (flatterten, wurden gewedelt)
pakaļ balti mutautiņi Stērste A. Z. 21; sich kühlen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 774

I vẽrt (li. vérti, urslav. *verti "aufoder zutun"), veru, vẽru,

1) reihen
U., aufreihen Bielenstein Holzb. 214, 739, Ruj., (ver̃t) Salis: virknē vērt, auf eine Schnur reihen U.;

2) einfädeln
U., (ver̃t) Salis: vērt adatā diegu, dziju;

3) sticken, nähen
U.; flechten Bielenstein Holzb. 695; schlecht nähen U.: pūru vērt, am Brautschatz nähen (?) VL. n. U. vert kuopā, zusammentrakeln Dunika, Golg. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) auf- und zutun U., (die Tür) aufmachen
Spr.: vērt durvis vaļā, ciet(i). Refl. -tiês,

1) sich auf-, zutun:
duris negrib vērties cieti. acis veras vaļā, cieti;

2) "sich anhangen"
(in Zusammens.) L. - Subst. vẽršana,

1) das Auf-, Aneinanderreihen;

2) das Einfädeln:
diega vēršana adatā, ein zu Weihnachten gespieltes Gesellschaftsspiel Frauenb.;

3) das Auf-, Zumachen;
vē̦rums,

1) das einmalige, vollendete Auf-, Aneinanderreihen;

2) das ein malige, vollendete Einfädeln;

3) das einmalige, vollendete Auf-, Zumachen:
durvis vakarēju vē̦rumiņu (Var.: vakarējā vē̦rumā) BW. 3137; vẽrẽjs, vẽ̦rãjs,

1) wer auf-, aneinanderreiht;

2) wer einfädelt:
tu vairs neesi ne˙kāda adatā vērēja, 70 gadu ve̦ca būdama Vīt.;

3) wer näht
(vērējs) Spr.; ein kleiner Schneiderbursche (vē̦rājs) U.; f. vē̦rāja, eine Stickerin, die auf dem Stickrahmen stickt Spr.;

4) wer auf-, zumacht:
durvju vērējiņš BW. 1888. vārtu vērējiņš (Var.: vē̦rājiņš) 23083, 3. ej pie durvju vērējas! Vīt. Nebst vārstît, virinât "auf- und zumachen" u. a. zu apr. etwerreis "öffne! ", etwiriuns "aufgetan", r. верени́ца "lange Reihe", gr. ἀείρω, "verkopple", alb. vjer "hänge auf", air. fotrenn "factio", an. vǫr "Reihe von Steinen", ae. weorn "Trupp", osk. veru "portam", lat. aperīre "öffnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 351 ff., Buck AJPh. XXXVI, 135, Zubaty AislPh. XVI, 418, Johansson IF. XXV, 214 ft., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 293 f., Jokl alb. Stud. 4, Fick Wrtb. I ^4, 130, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 263 ff. und 280 ff.; von Walde u. a. wird vērt 1-3 von vērt 4 getrennt.

Avots: ME IV, 567

vẽseklis A.-Ottenhof, ein Fächer, Wedel, mit dem man sich Luft zuwedelt L., U.

Avots: ME IV, 569

I virulis (li. virulỹs "kłąb, wytryskv wody" bei Būga Aist. Stud. 174),

1) ein Wirbel; der Strudel, Wasserwirbel
Wid.; die Stelle, wo Wasser aus der Erde hervorsprudelt Smilt. n. U.; das Schneegestöber Wid.: smilšu virudīši Seifert Chrest. III, 3, 145. viesulis bi rušas lapas virulī jauc Antons. vējš griezās ar sniega bāņiem virulī MWM. v. J. 1896, S. 461. caur pe̦lē̦kuo sniega viruli Aps. V, 29. uguns virulis virzās iesāņus A. Upītis J. 1. 2;

2) der Wirbel, das Gewimmel, Gewühl:
jautrības virulī Apsk. v. J. 1903, S. 657. nuo skatuoties cīņas virulī Zalktis I, 156. saklupa neatšķiramā virulī Veselis Daugava I, 428. dancis iesākās; viņa devās ar viņu virulī Deglavs. viņam galva . . . neizpruotams virulis JR. IV, 112. raibs duomu virulis jaucās pa viņa galvu Poruk MWM. v. J. 1896, S. 900. (rubeņu) viruļu varuļiem dziedātās dziesmas mutuļi Janš. Mežv. ļ. II, 468. pašā labā lielīšanās virulī Kaudz. Izjurieši 301;

3) ein Schwätzer
Wid., Schibbenhof; einer, der schnell spricht Zvirgzdine; wer unaufhörlich spricht Grünw.; einer, der schnell und unbedacht spricht und handelt Bers., Nötk.: viņš tāds virulis vien ir Bers. vārās kâ virulis AlksnisZundulis. ja tiem iegadās tādi viruļi priekšnieki A. XXI, 54;

4) "das Gekochte"
(?) Wessen. Zu virt I.

Avots: ME IV, 618

I vis (li. vìs "immer", apr.. wissa, aksl. vьse "alles"),

1) Ergänzung zu einer Negation
(ne oder nav), mit der man eine Annahme, die von einer andern Person gemacht ist oder gemacht werden könnte, als unzutreffend zurückweist, oder mit der man der Aktion eines Andern ein Ende zu machen resp. einen Andern von einem Vorhaben zurückzuhalten versucht (einigermassen dem du tout in frz. point du tout vergleichbar): saka mani burv[i] e̦sam; es vis burt nemācēju BW. 28116 var., man sagt, dass ich ein Zauberer sei; in Wirklichkeit aber verstand ich keineswegs (mit nichten) zu zaubern. kuo darīs mūs[u] māsiņa? tā vis (Var.: jau) burt nemācēja (die verstand ja keineswegs zu zaubern) 25832, I. es vis daudzi nebē̦dāju, ka man bārga sveša māte 232751 var. dē̦lu māte dē̦lu teica, šķiet man[i] vis nezinuot. neteic vis! es gan zinu tava dē̦la. tikumiņu 23465, 1. paliek māte raudādama. neraud[i] vis, māmuļiņa! 17308, 3 var. vai, dēliņ, tuo nedari vis! LP. VI, 350. es tevi nelaidīšu vis IV, 172. izlūdzas ap˙nikdams, tuomē̦r mucnieks juokuojas un nesuola vis atduot V, 236. biksta dē̦lu, lai cē̦rtuot kaŗavīriem ar pātagu, bet dē̦ls ... vēl necē̦rt vis IV, 3. mirt ar viņu vis nemiruši VII, 1241. bē̦rnus nepē̦ruši vis vāruošā ūdenī, bet ... VI, 839. pa šituo ceļu vis leiši nenāks Br. s. v. p. 17. man vis kājas nesāp Mērn. laiki 12. lēlis gāja gulēt, bet lakstīgala vis ne Brīvz. Mūsu tautas pas. I, 9. puiši rauga meitu guodu, .sava vis nezināja BW. 6587, 4. Mit ungewöhnlicher Wortstellung im VL.: es samalu sav[u] mālīti, vis krustiņu neme̦tusi (Var.: krusta vis nelikuse) BW. 8005 var. vis tik gauži nerejat! (in Prosa hiesse es: tik gauži vis nerejat) 21001, 10. kad glaudīs sveša māte, vis tik gludas neglaudīs 16910 var. tā ne˙vis mana vaina U. (unter ne), das ist nicht - wie man angenommen hat oder annehmen könnte meine Schuld. Nach U. werde in Kurl. das vis stets von ne getrennt und dem Verbum nachgestellt (tuo es nee̦smu vis darījis, mit betontem vis!), in Livl. höre man auch: tuo es vis nee̦smu darījis (mit unbetontem vis und betontem nee̦smu!). - Auch in nachdrücklichen Antworten auf Satzfragen: vai gribi? negribu vis "wiltst du? Nein, ich will keineswegs";

2) (am Ende eines Satzes), = laî 6, ar 1, auch: mums ir atnākusi viešņa, ku-kuli atne̦susi vis Mērn. laiki 18. es tev atvedu lūk vīnu vis Sudr. Edž. (MWM.?) 1898, 934. tuo puiku nuopēru vis Vēr. 1904, S. 413. būšuot savu ... meitu duot par sievu vis LP. VI, 1006. ve̦cais jaunuo i[r] lamājis, i[r] vis VII, 1061, der alte habe den jungen sowohl geschimptt, als auch (sonst ihn schlimm- behandelt), četri rubļi vis vajadzēs Sonnaxt;

3) (wohl dem r. всё nachgebildet) fortwährend, in einem fort, immer
im Hochle.): vai dziedāja, vai runāja, vis māmiņu pieminēja BW. 139 (aus Kreuzb. und Jakobstadt). ni˙kā nestrādāju, bet vis staigāju pa elni un veŗuos Pas. V, 290 (ähnlich 304, 448, II, 134, III, 301, IV, 50, 289, 372). mežu lietas pi mums vis vēl nav nuokārtuotas Latg. 1922;

4) gleichwohl, immerhin
(nach r. всё-же ): sacīšu; kas būs, nebūs. vis jau jī ar varu manis nepajems Pas. IV, 255 (aus Nīcgale).

Avots: ME IV, 621

II vis- (aus dem gen. pl. visu "aller" gekürzt),

1) Vorsatzsilbe, die einen nachfolgenden Komparativ oder (seltener) Positiv in einen Superlativ verwandelt: vis˙daiļā mātes meita BW. 988, 9. dabūju vis˙gre̦znuo tē̦va dē̦lu 9999 var. jāja vis˙čaklaju (Var.: vis˙čaklāku) kumeliņu! 13560. lai bagāts, kas bagāts, arājiņis vis˙bagāts 28264. vis˙agrīnuo putnu ligzdas Etn. II, 12. vis˙labâkais, der (aller)beste.
vis˙labâk, am besten. vis˙drĩzâk Frauenb. "so schnell wie möglich";

2) all-:
vis˙spê-cîgais U., der allmächtige. S. Le. Gr.354.

Avots: ME IV, 621

II vīsts , ein langsamer Arbeiter Kokn. n. U.; einer, der beim Ankleiden trödelt Bers., Borchow, Kalzenau, Lubn., Meiran. Zu vīstît 4.

Avots: ME IV, 644

žampa,

1) eine (grosse) Pfütze (auf dem Wege)
Ronneb. - Neuhof (mit am̃ ); mit Kot und Wasser vermischte Jauche (vor der Stalltür) Bilderlingshof, Wolm. (mit am̃ );

2) Spülicht
(mit am̃ ) Burtn., Horstenhof, Kegeln, Lems., Trik., Wolmarshof; schlechtes Essen (mit am̃ ) Burtn., Horstenhof, Kegeln, Lems., Trik., Wolmarshof; eine magere Suppe (Grütze) Nötk., Windau;

2) comm., ein Mensch oder ein Tier, das viel zu trinken pflegt
(mit am̃ ) Adiamünde, Schibbenhof, Wolmarshof;

3) comm., wer gern durch Wasser und Kot watet
(mit àm ² ) Schwanb., Sessw.; ein ungeschickter Mensch, der bei der Arbeit Wasser verschüttet, sich beim Essen mit Speise begiesst usw. (mit am̃ ) Dickeln. Gotthardsberg, Gr. - Roop, Kegeln, Mezküll, Nötk., Ramelshof, Schujen, Smilt., Trik., Wolmarshof; ein Kind, das sich mit Wasser od. Kot besudelt hat (mit am̃ ) Samiten;

4) comm., wer bei der Arbeit nachlässig, unordentlich ist
Segewold;

5) comm., ein bei Tisch unhöflicher Mensch, der andern das Beste wegisst
Peddeln. Vgl. zampa I und zompa.

Avots: ME IV, 788

I žausteklis, ein unruhigeŗ unbändiger Mensch, wer tollt, hin und her klettert Vīt., Bers., Kalz., (mit aû ) Drosth., Golg., Gr. - Buschh., Schwanb., Sessw., (mit aû ² ) AP., (žaûste̦kls) Meiran; "kas jaucas nevietā iekšā" AP., Drosth., Sessw.; wer ohne Bedacht und eilig handelt Ar.: iet kâ žausteklis Bers., Kalz. nuo tāda žaustekļa ni˙kāda miera nevar vairs atrast Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 791, 792

zemjaîns,

1) zemjaîns Dunika, zemaîns, zemans Ladenhof n. FBR. XI, 68, erdig
V., mit Erde besudelt: zemaini kartupeļi Mar. n. RKr. XV, 144. arājiņš zemainām kājiņām Janš. B. 201. man ruoka tik zemaiņa Janš. Bandavā II, 10. mazgādama... zemainuos autus Apsk. v. J. 1903, S. 332;

2) erdfarben:
sejas izskatījās zemaini bālas Daugava I, 427.

Avots: ME IV, 711

I zemuojs, erdig, mit Erde besudelt: zemuojām (Var.: zemjuotām) kājiņām BW. 10511 var.

Avots: ME IV, 713

ziņa (li. žinià " die Kunde" ),

1) die Kenntnis, Kunst
U.; die Erkenntnis St.; die Zauberkunst; das Verständnis, die Überlegung, das Bewusstsein U.; Kenntnisse von alten Gebräuchen und Zaubermitteln Ar.: lielas, augstas ziņas St., grosse, hohe Kenntnisse U. parādīt sē̦tu meitu guodu un darba ziņu un prašu Janš. Mežv. ļ. II, 74. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224. vē̦lāk gājuse šī ziņa buojā JK. V, 11. kam ir kādas ziņas, tas var tikai tad mirt, ja savu ziņu citam atdevis LP. VII, 710. ziņu turē̦tājs (eine Art Zauberer) 570. saimnieks... piekuopis ve̦cās ziņas 304. negribējis ne˙kādas ziņas, ne māņus savā mājā turēt VI, 112. vanskaru ziņām nuolikt, nē̦sāt, ein Wannei als Zaubermittel hinlegen, umhertragen Mag. XIII, 3, 57. ar ziņu darīt St., mit Bedacht, mit Kenntnis von der Sache handeln U. ar manu ziņu St., mit meiner Einwiligung. ar ziņu, behutsam Manz. Lettus, gefliessentlich. pārmācīt gribu es tev ar ziņu Post. I, 453. darīt visu ar gudru ziņu Kaudz. M. 147. kuo drīz iemantuo ar gudru ziņu Aus. I, 8. gudra ziņa atruonama vielu sakuopuošanā Pūrs I, 32. ar īpašu ziņu un uzmanību BW. I, S. 191. ziņā likt, in acht nehmen Elv., sich wohl merken L., U. es neielikuos ziņā, ich habe es mir nicht gemerkt U. ziņā turēt L., im Gedächtnis, Bewusstsein bewahren U. laikam viņam tur sava ziņa ir (er weiss wohl, warum er so handelt, hat seine guten Gründe) A. v. J. 1899, S. 112. visur sava ziņa Krilova pas. 49. mēs iedzimstam... šinī dziļā ziņā Rainis Tie, kas neaizmirst 104. man jau ne ziņā, ne mīklā, ka jūs te (ich hatte keine Ahnung...) Alm. ne ziņas, ne miņas M. Ārons Rīgas Ziņas vom 21. März 1925. puišam vēl nebija līgaviņas ziņā, der p hatte sich noch keine Braut ausersehen FBR. VII, 57 (aus Serbigal). šām vajadzēja, it kâ ar īpašu ziņu, atspuoguļuoties... ienācēja acīs Kaudz. M. 20. bez ziņas,

a) ohne dass es jem. weiss, ohne in Kenntnis zu setzen, ohne Erlaubnis:
bez tē̦va ziņas LP. III, 50. bez dieva ziņas nekrīt ne mats nuo galvas Lautb. Lomi 111. paņemt bez ziņas Kav.;

b) mit Unverstand, ohne Überlegung
U.: bez ziņas strādāt U.;

c) sehŗ masslos; sehr viel:
būt bez ziņas mazam SDP. VIII, 9. dārzs bij skaists bez ziņas LP. V, 276. tam naudas bija bez ziņas Pas. IV, 141. trumpu bez ziņas (daudz) Kav.;

2) die Nachricht, Kunde
L., U.: ziņu duot St., laist, Nachricht geben U.: kas grib manu pūru slēgt, lai duod ziņu (Var.: ne̦s vēsti) māmiņai BW. 25142. ar zīlīti ziņu laidu (Var.: devu)... arājam 9359. kalējam bij padevuši ziņu Krišs Laksts 20. nedeva ziņu Glück Richter 13, 6. ķēniņš laida ziņu, lai... puisē̦nu nuomaitājuot LP. IV, 189. tautiet[i]s manim ziņu sūta BW. 7866. kad tā tautu netiklīte trīs ziniņu neste̦llē̦tu 21995. ziņas nest Kundziņš Vecais Stenders 119. ziņu dabūt St., Kunde erhalten U. nu atnāca tāda ziņa BW. 7858. ziņa iziet pa pilsē̦tu LP. IV, 21. prieka ziņa Kaudz. M. 275. nuo pašas nav ne ziņas (keine Spur) bijis LP. VI, 169. - duot kājām ziņu, sich auf und davon machen, fortlaufen: ve̦lns, tuo izdzirdis, devis kājām ziņu JK. III, 6. cūka sūnās izturēt nevarē̦dama duod kājām ziņu LP. VI, 260;

3) die Sorge, Besorgung
U.; die Obhut: tā būs mana ziņa, das wird meine Sorge sein U. tas būs manā ziņā, das wird meine Sorge sein U. atstāju Anniņu jūsu ziņā Kaudz. M. 7. Uoliņš ņēma pajūgu savā ziņā 118. atstāja... meiteni... jūrnieku ģimenē labā ziņā JR. IV, 3. kur... tie paliks? - tā dieva ziņa A. XXI, 758. kungu ziņas St. "herrschaftliche Affären";

4) die Hinsicht, Beziehung, Bedeutung:
savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. šinī ziņā, in dieser Hinsicht (Beziehung). jaunā ziņā (in neuer Bedeutung) še ir lietuoti ve̦cie vārdi Kundziņš Kronv. 104. ne˙kādā ziņā, in keinem Fall, auf keinen Fall: ar sietu ūdeni nevar ne˙kādā ziņā atnest LP. I, 174. un ruokā neduodas ne ziņā (durchaus nicht?) Krilova pas. S. 39;

5) "?": šitâ, puikas, mēs dze̦rdami, mēs ziņā neiesam (Var.: netiksam; guodā nebūsim; neziņā aiziesim) BW. 20059 var. Zu zinât.

Avots: ME IV, 724, 725

zir̂gabriêdis Pas. VII, 21, ein in ein Elentier verwandeltes Pferd.

Avots: ME IV, 726

žur̃kstêt Adiamünde, A. - Ottenhof, AP., C., Ruj., (mit ur̂ ) C., Erlaa, Saikava, Selsau, Sessw., (mit ùr ² ) Sessw., -u, -ẽju, = čur̃kstêt 1: ūdens te̦k žurkstē̦dams Adiamünde. avuotiņš žurkst (sprudelt murmelnd aus der Erde hervor). urdzīte te̦k žurkstē̦dama Saikava. upīte te̦k žur̃kstē̦dama C. uzminuot ar kāju (pļavā), ūdens nāk laukā, ka žur̂kst vien C. pavasarī visas malas žurkst Erlaa, Selsau. žagari de̦g, ka žur̃kst (prasselt) vien A. - Ottenhof.

Avots: ME IV, 834

žveiris,

1) = žveĩris I, ein Schielender L., U.;

2) wer unnütz trödelt
Wessen;

3) ein hitziger, leichtsinniger Mensch
Annenburg;

4) "= zveiris II" Ellei, Sessau. Vgl. auch zveiris II.

Avots: ME IV, 844