Paplašinātā meklēšana

čikstiklis,

[1) ein Gegenstand zum Stossen
od. Stochern AP.];

2) eine Schürstange, Ofenkrücke
Mar. n. RKr. XV, 110, [Stomersee, Oppek., A. - Schwanb.].

Avots: ME I, 412

‡ daliklis, Teil, Anteil, so einem zukommt Für. I.

Avots: EH I, 304

[dzirdiklis Bers., das Gehör.]

Avots: ME I, 552

‡ gaîsiklis ² Ruj. "auša".

Avots: EH I, 377

ikli: it i. zināt Manz. Post. I, 370.

Avots: EH I, 429

[ikli "?": ka jūs it ikli (genau?) un pareizi tuo varieta paturēt Manz. Post. I, 384. viņš ikli skaita visas nedēļas II, 46. Hierher auch (oder zu ikls?) ikla ticība GL.?]

Avots: ME I, 704

[kapiklis Mar., = kaplis 1.]

Avots: ME II, 158

‡ kārstiklis A.-Schwanb., = kā`rsteklis ² .

Avots: EH I, 604

[kasiklis (li. kasìklis "лопата") Bauske, eine beim Jäten benutzte kleine, eiserne Harke.]

Avots: ME II, 168

‡ kašiklis Iw., eine Schrape.

Avots: EH I, 592

klabiklis (unter klabîkla), ‡

2) = klabeklis 3 Kolzen.

Avots: EH I, 607

kŗauklis (unter kraûklis): auch Lesten n. FBR. XV, 20, (mit aû ² ) Iw. n. FBR. VI, 53, Frauenb., Siuxt.

Avots: EH I, 665

kruiklis, ‡

2) "wer nicht Wort zu halten pflegt"
Smilt.

Avots: EH I, 659

kruiklis, Händelmacher L., Plm. [Zu kruities.]

Avots: ME II, 285

laciklis,

1) "eine Hundespeise
[laciklis Sessw., Kalz., lacīklis Nitau, Grünh.], und weil sie sich dabei beissen, eine Gelegenheit zu Zank und Streit" L., St.;

2) ein Säufer
U.

Avots: ME II, 399

[mâciklis,

1) der Schüler Kerstenbehm,
L.;

2) = ir̃bulis 5 Tirsen.]

Avots: ME II, 575

[I mastiklis, in der Verbindung kaulu mastiklis, ein Skelett AP.]

Avots: ME II, 565

II mastiklis: eine Flachsbreche (mit -ik- ) Wessen.

Avots: EH I, 784

[II mastiklis (?) "linu (ruokām) maļamā mašīna" Lettin; ein Lesefehler für hochle. * meistiklis aus * mīstiklis?]

Avots: ME II, 565

maucikli, [maucikļi Wid.], Schachtelhalm Erlaa n. U.; "Kraut, gelb zu färben" L.; [maũcikļi Nötk., maũcîkļi N.-Peb., màucikļi ^2, eine Art Sumpfpflanzen Fest., Kalz., Laud., Sinolen, Lettin, N.-Peb.].

Avots: ME II, 567

[maũcîklis "die im Frühjahr vom Baum sich leicht lösende Rinde" Wirginalen.]

Avots: ME II, 568

‡ muocikIis (aus einer Handschr.), der Märtyrer.

Avots: EH I, 840

netiklis: Demin. voc. s. netikliņ BW. 26819, 1 var. (aus Siuxt); ein Faulpelz Warkl. n. FBR. XI, 121, Heidenfeld, Pilda, Zvirgzdine; nuosaukdama par slinku un darba netikli Vindedze 138.

Avots: EH II, 21

netiklis. f. -kle, eine arbeitsschtige, lasterhafte Person: sliņķi, sliņķi netiklīti, kam nelīdi līdumā? tikušam atsacīju, ar netikli saderēju Ltd. 778. nuo tālienes es pazinu netiklīša pļāvumiņu BW. 28671. guli, guli, netiklīte! 6730.

Avots: ME II, 736

neveĩklis: auch ( neveiklītis ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 22

neveĩklis, der Missratene, der Tölpel, Plumpsack: jūs, neveikļi, viltīgie draugi U. b. pa vienam (gredzentiņi) nuotecēja pie tā tautu neveiklīša BW. 6356.

Avots: ME II, 739

rakstiklis (unter rakstīklis): sīku rakstu rakstiklītis ("?") Tdz. 50878.

Avots: EH II, 352

‡ raûstiklis ² Ramkau, = raûsteklis 1: raustikli pagatavuo vienruoces kātam piesienuot ve̦cas izkapts pē̦du.

Avots: EH II, 358

raûstîklis C. "ar kuo rausta".

Avots: ME III, 489

saiklis,

1) saĩklis Siuxt, Widdrisch, Wolm., Bauske, Salis, Ruj., sàiklis Ermes, das Band
(auch fig.); ein Garbenband von Stroh U.: baiļu saiklis risīs Rainis;

2) die Konjunktion.
zu sìet.

Avots: ME II, 635

sedziklis Smilten, sedzîklis "eine Decke": pajem līdz ganuos kādu sedzĩkli, lai nesalīsti! Kalwen.

Avots: ME III, 811

sedziklis, ein Stecken vom Spillbaum ("nicht gewöhnlich") U.; sedzikls "die Spindelstecksel" L. Wohl zu segt. li. sègti "heften".

Avots: ME III, 811

siklis "ein kleiner Sumpf im sils; eine Wasserlache in einem trockenen Morast"; vgl. sīklis.

Avots: ME III, 837

skumstiklis "?": es sagrauts kâ skumstiklis kamuolā Latv.

Avots: ME III, 904

‡ stiklis, Glas: stikļa luogi BW. 5944 var. stikļa durvis 15967 var. stiklu (od. zu einem *stikle, Glasperle?) vaiņadziņu 10776 var. ... cietuma nams. aiz dze̦lzu stikļiem var redzēt ... bālus ... ģīmjus Pēt. Av. II, 209.

Avots: EH II, 579

sviklis (unter svikls): auch Janš. Mežv. ļ. I, 12.

Avots: EH II, 617

teiklis, ein Grossmaul Oppek. n. U.

Avots: ME IV, 156

‡ valstiklis A.-Schwanb. "kas nuo vienas guļu vietas ceļas, uotrā gulstas".

Avots: EH II, 753

veiklinât, gewandter werden Iassen Lemburg, Nötk., Wessen: miesas spē̦kus veiklināt Aus. II, 4. veiklināt un kuplām sekmēm izgre̦znuot Celm.

Avots: ME IV, 523

veĩklinieks, ein Geschickter, Gewandter: būdams tāds stiprinieks un veiklinieks Janš. Bandavā II, 196.

Avots: ME IV, 523

zaûstiklis (?) Ramdam "ein Hindernis, worüber man stolpern kann".

Avots: ME IV, 692

žaustiklis N. - Schwanb., = žausteklis I.

Avots: ME IV, 792

adîklis: adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis ² Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 3

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22

àizvur̂vêt, sich womit überziehen (bedecken) Wessen: ziemu istabas luogu stikli nuo sala aizvurv.

Avots: EH I, 64

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

ā`rdîklis (unter ā`rdeklis): iklis">ârdiklis ² Seyershof, Plur. ãrdikļi Salis, (mit ā`r <sup>2</sup> ) Mahlup, ā`rdiklīši Ramkau.

Avots: EH I, 194

‡ atglaimuôtiês, auf Komplimente mit Komplimenten erwidern: meita veikli atglai muojās uz puiša glaimiem.

Avots: EH I, 142

‡ II audējs, = āvējs, avējs, wer die Füsse bekleidet: atduod mani netiklim par kājiņu audējiņu VL. aus Grobin.

Avots: EH I, 183

bička, auch bičus Naud., ein Tanz Ramelshof: ve̦cie lēca bičku un krusta danci... starp uolām tik veikli, ka kāja ne˙kur nepiedūrās BW. I, 181. [Aus russ. бычёк, ein russischer Nationaltanz.]

Avots: ME I, 293

bikls, n. Mag. III, 1, 113 auch bīkls,

1) scheu, schüchtern, ängstlich:
bikls skats; bikls kā zaķis. bikls zirgs nuo nieka bīstas un putina Mag. II, 3, 115. kâ man bij gaŗām jāt ar bikluo kumeliņu BW. 31250;

2) feige:
mēs nedrīkstam bikli bēgt Asp.;

3) flink:
paņēmis biklākuo zirgu JK. V, 135 [Nebst bigls wohl zu bîtiês.]

Avots: ME I, 294

biksteklis [PS.], [bikstiklis Mar., Salisb. u. a.], auch bĩkstaklis,

1) eine Stange zum Schüren des Feuers, die Ofenkrücke
(vgl. bĩstaklis);

2) einer, der die Gewohnheit hat wärend desSprechens dem Nachbar Seitenstösse zu geben
Burtn.; vgl. bikstis.

Avots: ME I, 295

brucinât, fact. zu brukt,

1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];

2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;

3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;

4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;

5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.

Avots: ME I, 338

cīkliņš, [ikli%C5%86%C5%A1">cikliņš], cīliņķis, ein Stahlbrettchen, womit der Tischler die gehobelte Fläche glättet Biel. n. U. [Aus d. Ziehklinge.]

Avots: ME I, 390

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. ² 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

II duņa, ‡

2) "iklis">neveiklis" Bers.

Avots: EH I, 343

dur̃stît, -u, -īju (li. dùrstyti), iter. zu durt, wiederholt stechen, stochern: strādnieks durstījis vilku LP. VII, 853. viņai bij sācis durstīt deniņuos Up. Refl. -tiês,

[1) einander wiederholt stechen;]

2) hapern, stottern, stolpern:
Miķelītis durstīdamies sāk lasīt MWM. VII, 533. "es gribēju tev kuo ieduot, kuo parādīt ", vecis durstījās. viņš tuo darīja veikli bez durstīšanās MWM. VIII, 649. zirgs... pie grāvīša tuomē̦r sāka durstīties Duomas II, 288.

Kļūdu labojums:
VII, 853 = VII, 858

Avots: ME I, 519, 520

[dzir̂dīklis Bers., dzirdiklis L., Ruj., = dzerklis; in Bauske u. Bers. auch: ein Viehtrank.]

Avots: ME I, 553

gàist, - stu, - su (li. gaĩšti "schwinden, vergehen"), intr., schwinden, vergehen: tâ˙pat tev diena gaisa, ir neveikli auklējuot BW. 1873. ik˙vasaras Jānīšam bikses gaisa 20500,1. prieki man gaist Rainis. [Eher wohl nach Būga KSn. I, 250 zu li. ve"jo ātgaiša "das Hauchen des Windes", ãtgaišis "Zugwind" u. a. (urspr. also"hauhcen"; vgl. li. dvė˜sti "hauhcen; verenden, издыхать"), als nach Fick BB. VI, 211, Wood KZ. XLV, 64 u. a. zu gr. βαιός "gering" u. got. gistjan "verderben" (vgl. auch Fick Wrtb. 1 ^4, 397 und Preillwitz Wrtb. ² 71) resp. nach Fick KZ. XXII, 383, osthoff Perf. 630, Walde Wrtb. ² 359 zu la. haerēre "hangen, stecken, festsitzen", wozu die Bed. von gaist nicht passt.]

Avots: ME I, 587

gàneklis, gànêklis C., gāniklis L.,

1) [gâneklis ² Nigr.], jemand, der schimpft und flucht:
kuo tu mani gāni, gāneklis nuo˙sitams Tals., AP.;

2) gãņeklis Wain., [Līn., bei Manz. Post. III, 91 acc. s. gānekļi], das Scheusal, der Schandfleck, ein Nichtsnutz:
blusa kūla circenīti, pa pe̦lniem vārtīdama; būs tādam gānekļam tādu putnu vārdzināt BW. 2719. tāds iraid tiešām gāneklis virs zemes un tur debesīs St. tie ir samaitājušies, nav viņu bē̦rni, bet ir gānekļi V Mos. 32, 5. atmetiet ik˙viens savus acu gānekļus! Hes. 20, 7;

3) der Schmutz, Kot, Dreck:
tuo darīja par gānekļa vietu II Konv. 10, 27. kungs pagrābis riekužu gānekļu LP. VII, 758;

[4) ein alberner Mensch, Fachsenmacher
U.].

Avots: ME I, 617

‡ ìekrupt "?": tu biji tâ iekrupis (=neveikli iesēdies?) ratuos, ka tevi ir pazīt nevarēja Smilt.

Avots: EH I, 523

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44

izsmiêkls, auch izsmiklis, der Spott: savas mājas guodu izsmieklā likt Neik. būt ļaudīm par izsmieklu Vēr. I, 1246. ja tev nav kauna, tad dabūsi izsmieklu Etn. IV, 29. daži runāja par mērīšanu tik ar ļaunīgiem izsmiekliem vien Kaudz. M.

Avots: ME I, 801

‡ izvairîgs, ausweichend: duoti izvairīgi suolījumi Veselis Netic. Toma mīlest. 103. viņš veikli un izvairīgi atlēca sāņus Saules kaps. 126.

Avots: EH I, 493

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131

kasîklis,

2): auch Orellen, (kasiklis Seyershof;

5): "[kasīklis Lis.]" ME. II, 168 zu streichen; eglenieši ir lieli kasikļi (pflegen viel zuprozessieren)
Ciema spīg. 57.

Avots: EH I, 591

kasîklis, kaseklis Lasd.,

1) das Kratzeisen (z. B. des Bötchers), die Scharape, das Abfleischeisen:
paņem kasekli un iztīrī abru Nerft. izgatavuoja ādmiņa rīkus: skrīpstus, kasīkļus Antrop. II, 62. viņa pavēderē asi kasīkļi Hiob. 41, 2. linu galvas tika nuocirstas un kasīklī izkasītas Purap.;

2) eine hölzerne, in letzter Zeit eiserne Spindelnadel, womit der Flachs an der Kundel befestigt wird
Weissenstein, Lös., Lasd., Nerft, [Grawendahl];

3) = irbulis Aknīste; [ein Griffel Bergm. n. U.];

4) [kaseklis Kreuzb.], ein Instrument zum Flechten der Bastschuhe
A. XVI, 186;

5) Kratzbürste, ein kratziger Mensch
[kasīklis Lis.] Serb.: ak tu kaseklis tāds! Kreuzb., [C.], Lasd., Rump.;

[6) kasiklis Infl. n. U., eine juckende Stelle.]
Zu kast, kasīt.

Avots: ME II, 168

ķe̦pzuôbis ^2, ein Mensch mit grossen, undichten Zähnen: ē̦d kâ ķe̦pzuobis gausi, neveikli Sassm.

Avots: ME II, 367, 368

klabîkla, iklis">klabiklis Matkuln, das Klapperinstrument: klab tâ tāda klabīkla Degl., Smilt.

Avots: ME II, 207

kruilis,

1) Schimpfwort, mit dem ein
kreilis bezeichnet wird Neik. n. U.;

[2) nach Wid. = iklis">kruiklis, kruja].

Avots: ME II, 285

‡ kruîliski ² , Adv., ungeschickt und hässlich ("neveikli un neizskatīgi") Salis n. FBR. XV, 78: k. iet, hinkend od. stoipernd gehen Salis.

Avots: EH I, 659

[II krūklis U., = iklis">kruiklis.]

Avots: ME II, 292

kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul˜stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul˜stîkle Nötk., Kabillen], kul˜stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul˜stîtava, C., Lös.,

1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;

2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;

3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;

4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;

[5) kùlstamnieks ² Sessw., = kulstavnieks].

Avots: ME II, 307, 308

[kùlstikla ² Fianden, Alt-Laitzen, kulstikle "linu tīrījamais rīks" Druw., Sessw., Kaizenau, Sinolen, Wessen]; kulstiklis Mar., s. unter kulstamnieks.]

Avots: ME II, 308

kustêt, -u, -ẽju, sich rühren: es skatuos, es rauguos, kas kustēja. vilks ne pakustēt nekust LP. VII, 875. zirgs nekust nuo pē̦dām, lai nuositi VII, 473. kust kâ gliemezis, von einem, der langsam geht. viņam stāstuot od. nuo me̦liem ausis kust, von einem Aufschneider. bites kust un mudž od. čum un kust, wimmwln. Refl. -ties, sich hin- und herbewegen, sich bewegen: Sprw. kustas (od. kust) kâ ūdens zâle. kâ tu pruoti veikli kustēties Seib. Subst. kustê̦tãji, klein und gross Vieh (nur mundartlich) U. - Zu li. kušė´ti "sich regen", [sukùšo "kam in Bewegung", le. kušņât, r. кишá "Gewimmel" und vielleicht altčech. ksenec "Junge von Amphibien und Fischen", s. Potebnja РФВ, III, 103, Zubatý Sborn. fil. I, 124, Berneker Wrtb. I, 672. Das -t- in kustêt war ursprünglich wohl nur präsentisch, s. Le. Gr. § 619].

Avots: ME II, 328, 329

lāsuôt,

1): "träufeln"
ME. II, 442 zu ersetzen durch "tropfen"; luogs var l. (mit à ) Smilten, Wenden, (mit â ² ) AP., Bixten, Jürg., Salis;

2): ūdra āda lâsuo Saikava. sakta ... ar ... sarkaniem, lāsuojuošiem stikliņiem Jūrgens Mana vect. nostāsti 125. puķēm, kas zaļganas lāsuoja Anna Dzilna 158.

Avots: EH I, 729

laûznis,

1) das Brecheisen:
[ar ruokas lauzni veikli atlauzis gaļas tuoveŗam vāku Veselis Saules kapsēta 102. ņēma laûzni ² ruokā un līdzēja cirst un lauzt Ve̦ntas kraulī plienus Janš. Dzimtene V, 457];

2) eine Waldstelle mit gebrochenen Bäumen
Mar., Bers., [Ronneb.];

3) der Pl. laužņi,

a) das Lagerholz, Windbrüche, die im Walde liegen geblieben sind;

b) das scharfe Gebiss für Pferde:
es ielikšu laužņus tavā mutē II Kön. 19, 28. lēca kâ nevaldāms ērzelis uz augšu, kad laužņiem tuo sarauj Dünsb.; laužņu iemaukti, der Stangezaum: aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu (Var.: lauzniņu) iemauktiņus BW. 11615;

4) ein starker Mann (verhöhnend - ein unordentlich gekleideter Mann):
lielais lauznis atnāca, bet vairāk par mani ne˙kā neizdarīja Burtn.

Avots: ME II, 432

lê̦ps, [schwächlich Warkh.]; plump, ungeschickt im Gehen Mar. n. RKr. XV, 125. [lēps "neveidīgs, neveiklis, mīkstulis" Wessen]; vgl. lê̦pa II.

Avots: ME II, 461

‡ liẽlgrūdām Behnen, nur in groben Umrissen (Linien): darīt neuzvedīgi, neveikli, tâ sakuot l. PV.; in grossen Massen Behnen, Prl.: negrūd tuo sìenu l˙!

Avots: EH I, 754

[lingāns "iklis">neveiklis, neiznesīgais" (Substantiv?): tāds kâ lingāns aizlinguo Kosenhof; in Morizberg sei lingāns ein langbeiniger Mensch, der grosse Schritte macht; "ein langbeiniges Lebewesen, das wackelnd geht" Sessw., Sinolen, N.-Schwanb.; liñgāns "jem. mit langen Beinen und Armen" Arrasch, Nötk.]

Avots: ME II, 471

‡ ļom̂purs ² Salis n. FBR. XV, 64 "iklis">neveiklis, gļē̦vulis".

Avots: EH I, 773

lupiķis,

[1) die Rübe:
burkāni, svikli, lupiķi un citas dārza saknes Janš. Dzimtene ² II, 447;]

2) lupiķi L., Strassenräuber
[vgl. làupîtãjs].

Avots: ME II, 515

mâka, das Können, Vermögen, Verständnis, der Kunstgriff: ar gribu un māku strādāt MWM. VI, 377. [vajag tik mākas, tad darbi ies Mar. n. RKr. XV, 125.] pielikusi visu savu māku, lai uzcirtu meitu par kundzeni Stari I, 39. bez mākas nevar ne cūku sapīt Stomersee, Lös., Bers., Aps. zemkuopim vajadzīga arī māka savus augļus labi pārduot A., XII, 166. [ak tavu māku, kâ viņa tuo veikli visu izdara Ezeriņš Leijerkaste I, 244.] viņam ir tādas mākas sāpes ar vārdiem apturēt Tirs. n. RKr. XVII, 68. Zu mâcêt

Avots: ME II, 579

marstîtiês, -uos, ĩjuos,

1) gestikulieren:
burvis izdara kaut kuo ačgārni un pie tam marstās un beržas ar ruokām Etn. visi trīs staigāja ar ruokām pa gaisu mē̦tādamies un marstīdamies A. v. J. 1896, S. 254; [mar̂stîties Fest.] "kājām, ruokām slābani mē̦tāties; neveikli kuo darīt, tūļuoties" Lös. u. Bers. n. Etn. IV, 145; ["niekuoties" Meselau;

2) heucheln, sich anstellen, verstellen
Wid.]

Avots: ME II, 564

mazs (li. mãžas), klein, gering: Sprw. lai mazs, kad tik labs. mazs, bet gudrs. dižas slava, mazs tikums. sievietes jau nuo mazas gaismiņas (von der Morgendämmerung an) kurina krāsni Upītis. viņam e̦suot gluži maza balss A. XX, 145. tad palika nuo bāriena mazs Apsīšu Jē̦kabs III, 39. - nuo mazām dienām, von klein auf, von Jugend auf. mazi ļaudis, geringe Leute mazākam palikt, unterliegen, nachgeben U. Subst. mazums, das Wenige, Geringe, die Wenigkeit, Kleinheit, kleine Anzahl: Sprw. kas mazumu nesmādē, dabū daudz. viņi bij priecīgi pie mazākā mazuma Kaudz. M. dižu radu mūs[u] māsiņa, neej tautu mazumā! kur tu savu dižu pūru mazumā izdalīsi? BW. 14880. ne mazumu, nicht wenige: Kače, kas arī ne mazumu bija nuoskumusi Janš - mazumā iet bedeutet gewöhnilch: weniger werden, sich verringern: meitu pulks gājis mazumā BW. III, 1, S. 14. [Zu apr. massais "weniger"; woher stammt μαζίον· ὀλίγον Hes.? Anscheinend dieselbe Wurzel zeigt auch die entgegengesetzte Bedeutung (alb. maδi "der grosse", gr. μέγας, got. miklis, arm. mec "gross", ai. majman-, av. mazo' "Grösse" u. a.), vgl. die Wurzelform kel- "warm; kalt" und Wundt Völkerpsych. I ^2, I, 359 ("so bedeutet im Ewe ein Adjektiv mit Tiefton und mit verlängertem Vokal gesprochen einen grossen, im Hochton und mit verkürztem Vokal einen kleinen Gegenstand").]

Avots: ME II, 574

‡ me̦mmurêtiês Seyershof "nevīžīgi un neveikli darbam gatavuoties".

Avots: EH I, 780

I mermeklis,

1) auch mermelis, der Tölpel, Plumpsack:
[tu nuobaruojies kâ mermeklis ("resnis, neveiklis") Wessen; mermeklis"ķildīgs, neizveicīgs cilvē̦ks, [l´empis" Sauken, Memelshof, Daudsewa;

2) mer̃meklis (?) Nötk. "jem., der sich anstellt, als ob er arbeite, in Wahreit aber nur faulenzt und andere stört.]

Avots: ME II, 602

I mikls, feucht L., Depkin n. U., [Lautb., Bauske, Domopol, Warkh.]: ar miklu, smagu plaukstu iesita meitenei pa muti Duomas II, 517. [pirksti sila, piesarka, pieplūda asinīm, tapa mikli un vēl neveiklāki nekâ iepriekš Veselis Saules kapsē̦ta 31. Wohl aus * mitls, vgl. mitrs].

Avots: ME II, 625

mīmis: "neveiklis, kas nevar lāgā izrunāt" (mit ĩ ) C.

Avots: EH I, 822

muļinât, herumwühlen, nicht vom Flecke kommen [PS., Jürg.], ohne Zähne essen: viņš muļina ēdienu pa muti, ne˙maz lāga neē̦d gaļu Līn.; ["viļāt spaidīt, mīcīt un pie tam samurkšķīt; neveikli, nemākulīgi un ilgi kuo darīt" Nötk.].

Avots: ME II, 666

naidzît, 1): "sīkus darbus veikli strādāt" (mit aî ) Heidenfeld; ‡

2) "spaidīt" (prs. naidzu ) Alswig (mit aî ), Sauken.

Avots: EH II, 3

nasks [Erlaa, Lös., Pixtern], našks [Nitau, AP., Bers.], C., flink, hurtig, fix, schnell, regsam: nāburguos naskas meitas BW. 12838. cielaviņa naska sieva 2686. nasks (Var.: našks) tautu dē̦ls 26004. tur vajaga našku suņu 30438. viņa palikusi naska kâ stirna Blaum. viņš nasks cilvē̦ks Lub., Peb. nasks zē̦ns MWM. VIII, 212. sāka naski virves vīt Etn. II, 175. naksi apgē̦rbusēs izgāja uz ielas Vēr. II, 316. arī tie sāka iet naskāki Saul. drīzi, drīzi, naški, naški pie sudraba kalējiņa BW. 910. Statt des Adverbs naski, našķi U. wird auch der Akk.-Instr. naskuo [od. ar naskuo] gebraucht: zē̦ns bij naskuo vien atpakaļ, der Knabe war schnell zurück. [es ar naskuo ("ļuoti veikli") vien apkuopu šuopvakar luopus Nötk. nuo rīta līdz vakaram pa kūti un istabu ar naskuo vien! N.-Peb. - našks, soweit nicht hochle., wohl aus nasks und * našķs kontaminiert; nasks vielleicht aus * nagsku-s, vgl. nadzîgs]; oder zu li. našiaus "geschwinder"?

Avots: ME II, 694

nāveklis, für neveiklis im VL. (aus Ostlivl., z. B. BW. 6211 var. [aus Aahof]; 6356 var. [aus Duhrenhof, Meiran]; 7083 var. [aus Duhrenhof, Schwanb.]); in Anlehnung an nâve [aus hochle. navēklis < nevēklis (s. dies) umgebildet?].

Avots: ME II, 704

negùods, die Unehre, Schande, Schmach: Sprw. labāk nabags ar guodu nekâ bagāts ar neguodu. me̦luot neguoda amats. Der Gen. neguoda steht oft in der Funktion des Adjektivs neguodīgs, unehrlich, unverschämt, schändlich: pruojām, pruojām neguoda ļaudis! BW. 26131; 16188. izdzirdu cīruli, neguoda putnu; vgl. BW. 2600. neguoda māte, neguoda tē̦vs, Beiwort der Schlange Tr. IV, 405. [šādā ceļā un tik neguoda laikā Janš. Bārenīte 39.] kāzās dziedāju neguoda dziesmas Ltd. 598. likt neguodā, in einen schlechten Ruf bringen; neguodā nākt, tikt, in einen sclechten Ruf gebracht werden: ļaudis manu augumiņu neguodā nuolikuši; vgl. BW. 8623. tik es tiku neguodā caur netiklu tē̦va dē̦lu BW. 21883. ar neguodu od. neguodam, mit Schimpf, in Unehre, unehrenhaft: grib netiklis ar neguodu nuoņemt manu vainadziņu Ltd. 680. bagātais izsunījis viņu un aizdzinis ar neguodu pruojām LP. V, 262. kâ es nu tik ve̦cu cilvē̦ku neguodam pie matiem vazāšu? VI, 830. par neguodu, zur Schande: tas tev par neguodu.

Avots: ME II, 714

neuõmulîgs, ungemütlich: palika briesmīgi neuomulīgi un neveikli Vēr. II, 423.

Avots: ME II, 738

netãrpis: ein Kraftloser - auch Matkuln; n. ir neveiklis, kam neveicas A. Leitāns.

Avots: EH II, 21

‡ netikļa, comm., = iklis">netiklis: nuo pasauļa iesākuma ļaudis bijuši tikai ... netikļas ... viens netikļa atstāj savu māju un laižas ceļā laimes me̦klē̦tu Pas. X, 85 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 21

netikls [li. netiklus], untüchtig, lasterhaft, unsittlich: netikli cilvē̦ki; netikla dzīve. Zu tikt.

Avots: ME II, 736, 737

netikulis, = iklis">netiklis, netiķelis: aiz upītes laba dzīves netikuļa meitiņām BW. 6694.

Avots: ME II, 737

[neveikša Ar., = iklis">neveiklis.]

Avots: ME II, 739

neveĩkulis, = iklis">neveiklis: viņš gatavais mūļa un neveikulis Purap.

Avots: ME II, 739

nevẽklis Spr., nevẽ̦kls Nurm., Gold., BW. 506; 18620; A. XII, 318, für neveikl(i) s; [nevẽklis"neveiklis" Salis, nevẽklis, ein Schwächling Lautb., Nigr., Warkl. - Nach Büga KSn. I, 273 zu li. nevė´kšla "nuskurdėlis, neėdrus gyvolis, neúžauga, apsileidėlis žmogus", nèvėkšlis "menkas, nevykes".]

Avots: ME II, 739

nùobal˜tuôt, intr.,

1) weiss, bleich, grau werden (von Haaren):
nuobaltuojuši mati Kaudz. M.;

2) eine kurze Zeit weiss erscheinen, schimmern (von einem weissen Gegenstande):
sarkanie brunči vien tik nuošņāc un apakšas nuobaltuo Janš. [uzskrej pa redeli uz kūtsaugšu veikli un muldīgi, tâ ka zeķes vien tik nuobaltuos Janš. Paipala 5.]

Avots: ME II, 759

nùoblunkšķêt (unter nùoblunkšêt): auch Kalz., (mit un̂ ) Saikava: akmens nuoblunkšķēja vien, kad iekrita ūdenī Saikava. vēl pa ilgam vīns stikliņā nuoblunkšķ; vēl vis nav galīgi nuorūdzis ebenda.

Avots: EH II, 33

nùbũbêt, intr., vollständig beschimmeln, beschlagen: piens nuobūbējis Paul. luodziņš ar zaļganiem, nuobūbējušiem stikliem JR. VII, 53.

Avots: ME II, 767

‡ nùodrinkstêt, ein Schallverbum: stikli krītuot sadauzījās, ka nuodrinkstēja vien Wessen.

Avots: EH II, 41

‡ nùoklom̃buret Salis "neveikli paiet": jēriņš nevar n. līdz.

Avots: EH II, 54

‡ nùolàmpâtiês ² Saikava "neveikli nuostaigāties".

Avots: EH II, 60

nùolàupît,

1): n. svikliem mizu Linden in Kurl. n. griezni KatrE. n. (mit aû ² ) bietes Frauenb. dzirnās n. griķiem sē̦nalas Salis. (uolas,) kuŗas tūlīt ... tika nuolaupītas Jauns. Raksti V, 301. nuo ... muguras n. vienu siksnu Pas. XI, 288. ‡ Refl. -tiès, sich abschälen, sich loslösen
Druw.

Avots: EH II, 61

nùomel˜nêt, nùome̦lnuôt, intr., schwarz werden: nuomelnējušas ruokas R. Sk. I, 92, MWM. VIII, 589; nuome̦lnuojuši luogu stikli A. XI, 178. tautiņās nuome̦lnuoju zaļu mauru staigādama BW. 18753.

Avots: ME II, 818

nùomel˜nêt, nùome̦lnuôt, intr., schwarz werden: nuomelnējušas ruokas R. Sk. I, 92, MWM. VIII, 589; nuome̦lnuojuši luogu stikli A. XI, 178. tautiņās nuome̦lnuoju zaļu mauru staigādama BW. 18753.

Avots: ME II, 818

nùoņirbêt, intr., weg-, dahinblitzen, zum Vorschein kommen: [aizskrēja, ka kājas vien nuoņirbēja Kl.]. plikie stilbi vien nuoņirb JR. VII, 100. smaids nuoņirbēja aiz briļļu stikliem AU. starp mums nuoņirbēja me̦lna ē̦na MWM. VIII, 886. balta ruociņa nuoņirbēja uz viņa vaiga MWM. VII, 351.

Avots: ME II, 826

nùoplūsnêt, ‡

2) vertrödeln
Druw.; ‡

3) "platās drēbēs tērpies [ilgāku laiku] kaut kuo neveikli strādāt, ka plukš vien" Nötk.

Avots: EH II, 77

‡ nùotinšķêt, = nùotinkšķêt: stikli nuotinšķēja un sabira uz paluodzes A. Erss Muižnieki 111.

Avots: EH II, 100

[nùotrankšêt, eine kurze Zeit stark kürren: stikli vien nuotrankšēja pie stūŗa akmeņa Austriņš Nuopūtas vējā 14.]

Avots: ME II, 876

I nuovĩst, nuovĩt [Salis], Smilt., intr., abweiken: miežiem asni nuovītuši BW. 33711. mūžu manu nuovīstamu ar neveikli tē̦va dē̦lu 21895. Ķencis bij pa˙visam nuovītis un sāka brīžam vai aizsnausties Kaudz.

Avots: ME II, 889

I uolît (aksl. valiti "wälzen"), -u, -ĩju,

1) (die Augen) rollen, drehen
(mit ùo) C., (mit uô) AP., Drosth., Nötk., Wolmarshof, (mit uô ² ) Karls., (mit ùo ² ) KatrE., Lös., Odensee, Vīt.: kaķis ... acis uola Treum.;

2) schälen, klauben, bolstern
(mit ùo ) Arrasch, Freudenberg, Karkel, (mit uõ ) Lindenberg, Raiskum, (mit uô ) Wenden: uolīt zirņus (Arrasch, Karkel), riekstus (Arrasch, Lindenberg, Raiskum), uolas (Lindenberg, Raiskum). kartupeļus kâ uolīt nuouolīja Etn. I, 6 (aus der Umgegend von Wenden). Refl. -tiês,

1) rollen
(intr.), sich drehen: viņam acis blēdīgi uolījās Deglavs;

2) "luobīties" Lindenberg, Raiskum;

3) seine Geschäfte besorgen, sich zu schaffen machen
(mit uõ ) Serbigal, Walk; sich unruhig, geschäftig hin- und herbewegen (mit uõ ) Salisb., Trik., (mit uô ² ) Bauske; "ikli%20k%C4%81du%20labu%20darbu%20dar%C4%ABt">veikli kādu labu darbu darīt" (mit ùo ² ) Golg.: kalpuone . . . uolījās kâ jau savās mājās Seibolt. viņa uolījās pa ruovi ders. rūpīgi gādājuot un uoluoties ders. saimniece jau visu rītu ir uolījusies Golg. pats daudz ne˙kā nevar padarīt, juo paiet laiks tikai ar uolīšanuos (mit der Beaufsichtigung der Wirtschaft) Serbigal. kas man ir tagad kuo uolīties RKr. XX, 136 (Lapas Mārtiņš). mājenieki vēl uolījās un puosās uz svē̦tkiem sagatavuodamies DL.;

4) faulenzen, umherschlendern
U., Adsel, N.-Peb., (mit ùo ) Wrangelshof, (mit ùo ² ) Odensee; "ar niekiem nuodarbuoties" (mit uô ² ) Ruj.;

5) (einer Antwort) ausweichen
(mit uô ² ) Base. Zu velt "wälzen", wenigstens in der Bed. 1; uolît 2 (zur Bed. vgl. taupît) vielleicht zu lat. vellere "rupfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.).

Avots: ME IV, 417, 418

[II pačiñčinât, = pačunčināt 1 Grünh., Autz; neveikli uz priekšu kulties, piem. ar vāju zirģeli" N.-Peb.]

Avots: ME III, 14

pakaĩtinât,

1): gan biju dziedāj[u]si, ... gan šādu netikli pakaitināj[u]se Tdz. 36406; ‡

3) ein wenig spielen, einem Kinde die Zeit vertreiben
(mit aî ² ) AP.: pakaiteni nu, lai mazais tik stipri neraud!

Avots: EH II, 139

‡ paklam̃buret Salis "neveikli pavazāties apkārt, klūpuot un krītuot".

Avots: EH II, 142

pakļaût, tr., unterordnen, unterstellen: garīdzniecība pakļauta laicīgām tiesām Plūd. Refl. -tiês [li. pasikliáuti ], sich unterordnen, sich aussetzen, sich ergeben: mēs bieži pakļaujamies svešiem iespaidiem Plūd.

Avots: ME III, 46

‡ III peiza, comm. "neveiklis, kas visu kuo sabuojā" Kurmene.

Avots: EH XIII, 218

I peļât (so ist das Stichwort ME. III, 198 zu lesen!): netikli, meli visi peļā Zvirgzdine. teicit mani, nepeļājit! Tdz. 41287. meitu peļātājs 45856.

Avots: EH XIII, 222

peldiķis: "Zu peldêt; aus *peldiklis?" ME. III, 195 zu ersetzen durch "Aus estn. peľdik " Abtritt"".

Avots: EH XIII, 220

peldiķis, die Pfütze; peldiķa šķimbaga, Kloake, Abzugskanal U.; pel˜diķis Selg. "ein Männetklosett". Zu pel˜dêt; aus *peldiklis?

Avots: ME III, 195

piebaîkls ² , etw., was schreckt, erschreckt: tam puišam vajaga piebaikla, kas tik bezkaunīgs Heniņ; piêbaîklis ² , Prügel: tam vajaga piebaikli Dond.

Avots: ME III, 237

plaîsa PS., C., Kl., Kr., Wolm., N.-Peb., Lis., Schwanb., Arrasch, Jürg., Golg., plaîsa ² Ruj., Widdrisch, Zögenhof, Behnen, Bauske, plaĩsa Wandsen, Dond. Li. plaiša ), der Riss, die Ritze: kre̦kls, kam vietām lielas plaisas Vēr. I, 1033. klinšu aizas un plaisas A. XI, 692. cik veikli varēju lēkt pār platām plaisām! A. XI, 592. divas daļas, starp kurām atruodas maza plaisiņa Vēr. II, 1175. kukainīši rāpjas iekšā un ārā nuo neskaitāmām šķirbiņām un plaisiņām Vēr. II, 415. kad starp viņu un dē̦lu nebija vēl ne˙kādas plaisas Saul. II, 36. Zu plīst.

Avots: ME III, 315

I pliķis, die Ohrfeige, Maulschelle: pliķi sist, cirst, iecirst, duot U., BW. 9809 var., spert, vilkt Brasche, šaut BW. 9809, 1 var., iešaut U., eine Ohrfeige geben. cirtu pliķi par gurniem BW. 23586. es savai līgavai mūžam pliķa nesitīšu 22711. Aus *pliklis (zu plikšinât), oder entlehnt aus dem Li?

Avots: ME III, 346

pusaûdzis,

1) (f. -gusi halbaufgewachsen, halberwachsen:
rūsēj[a] mans vaiņadziņš, ... vai es biju pus-auguse, vai netikli sade̦rē̦ta? BW. 6094. divi pusauguši baluoži man kaktā Lapsa-Kūmiņš 65;

2) (f. -dze), der Halbwüchsling:
12 pieaugušas meitas un viena pusaudze LP. VII, 862 f. sieviešu un pusaudžu skaits MWM. VIII, 541.

Avots: ME III, 422

pussklābiņu, pussklābiņus, Adv., in halbem Galopp: rikšu, rikšu, pussklābiņu gar tautieša māju vietu, lai varēju es izbēgt lielam tautu netiklim BW. 13502. rikšus, rikšus, pussklābiņu pa tuo ciema nuotariņu 12275, 1. jājat rikšus, pussklābiņus pa smilšainu atmatiņu! 18966.;

Avots: ME III, 434

rakstīklis,

1) rakstīklis Plm., rakstiklis U., Mar. n. RKr. XV, 132, rakstikls Wid., raksteklis, womit man schreibt, der Bleistift
Mar., ein Federstiel mit der Feder Plm.: galvu lauzdams un rakstekli kuošļādams Latv. Der Plur. rakstikli U., das Schreibgerät, Schreibzeug;

2) ein Instrument zum Brodieren, Sticken:
kur adīkli vai rakstīkli turēt LA.

Avots: ME III, 473

II rūsis: (paklētē) bija ve̦ci rūši (= rūsa II 3?), daždažādas suķes un pat stikli Jauns. B. gr. ³ 111.

Avots: EH II, 389

I sadūkt, intr., gew. das Part. praet. sadūcis gebr., dunstig, trübe, finster, übellaunig werden, sich bewölken: sadūkusi (nicht ganz klar, bewölkt, umwölkt) saule U. sadūkuse (Var.: saduguse, sadūgusi, saduzuse, sadumuse) saule caur zilām mākuoņām; tâ sadūca (Var.: saduga, sadūga, saduza, sa-duma) mans prātiņš, ar netikli runājuot BW. 21902, 3. sadūcis prāts, umwölktes Gemüt U. sadūkusi sirds, bekümmert Herz Für. I (unter dūgt). nāk sadūcis virsū.

Avots: ME III, 618

II sadumt, auch sadūmt, intr., dunstig, trübe, böse, finster werden : sadumuse (Var.: sadugusi, saduzuse, sadūgusi, sadūkuse) saule te̦k caur zilām mākuoņām; tâ saduma (Var.: saduga, saduza, sadūga, sadūca) mans prātiņš ar netikli dzīvuojuot BW. 21902, 2 var. aizbrauc mani bāleliņi ... es māsiņa te palieku kâ saulīte sadūmuse 26310, 2. sadumis avuots Spr. Sal. 25, 25.

Avots: ME III, 616

sagumt AP., intr., auch refl. -tiês, sich (zusammen)biegen Wid., sich senken, sich beugen, sich bücken, sinken : kārklu luoki sagumst N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411. tas neluocījās un nesaguma Blaum. viņa salīka un saguma pa˙visam Zalktis I, 21. viņa ar visu augumu saguma uz priekšu Duornas III, 1178. viņas augums saguma pie Juŗa krūtīm A. v. J. 1898, S.277. reizēm diriģents saguma pa˙visam maziņš Upītis Sieviete 47. tas veikli saguma pie zemes; un šāviens pārgāja pāri Latv. viņa pamazām sagumuse gultā Upītis Nemiers 69. viņa saguma dre̦bē̦dama uz krē̦sla Austr. Šveņķis sagumās atkal pār savu... cepeti Duomas I, 4.

Avots: ME II, 632, 633

saĩšķis C., Dond., Wid., sàišķis ² KL, Bers., Kreuzb., Golg., saikškis Gr.Sess., (mit aĩ) Ruj., saiskis U. (unter saiklis), das Band (auch fig.), die Schnur, der Bindfaden: ein Garbenband von Stroh U.; das Strumpfband; das Muskelband: tuopi brīva nuo pagātnes saikškiem! H. Eldgasts. sagrìež nuo salmiem saiški Vēr. 181. sèjēja... tur ar kreisuo ruoku kūla saišķi Plutte 31. brūte me̦t uz tiltu pītus vai austus saiškus BW. III, 1, 86. āda . . . sabiezē saišķu audiem vairuojuoties Konv ² 1143. saiškis, die Hutschnur Bers.; ein Knoten Warkl.

Avots: ME II, 637

saķurnêtiês Wenden, Ronneb., = savilkties: ve̦lns, nuo rībiena saķurnējies, trīc un dre̦b LP. VI, 425. "ikli">neveikli, sagāzies stāvēt" Nötk. (mit "ur̂"); "sich ganz krümmen": kaķis tâ saķurnējies, ka galva pie astes Vank.

Avots: ME II, 664

sakustêtiês, sich (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu bewegen anfangen, in Bewegung geraten: Rustans sakustas miegā Valdis. viņš stuostījās, sakustē̦damies uz priekšu Vēr. l, 1041. nepacietīgi viņš sakustējās II, 157. tas iebilda, neveikli sakustē̦damies ebenda 424. kaķis ruokās piepēši sakustējās Saul. III, 185. - Subst. sakustêšanâs, auch sakustẽjums, eine plötzliche, kurze Bewegung: sēnīte ar strauju sakustējumu tuo izšauj tālu pruojām Vēr. II, 717.

Avots: ME II, 660

šaũdîgs C., PS., Arrasch, scheu (von Pferden), kopfscheu (von Menschen), kein Sitzfleisch habend U., hin und her schiessend (intr.), flatterhaft: šaudīgs kâ čigāns U., Golg. šaudīgs ir tas, kas pats šaudās Etn. III, 148. šaudīga... liesmiņa A. XX, 494. liesma cēlās... ar šaudīgām mēlēm Asp. R. VII, 63. šaudīgi zibeņi Lautb. Niedr. V. X, 298. šaudīgas ē̦nas A. Up. Sieviete 140. nuo šaudīga vējiņa Duomas I, 1137. tie (zirgi) ir... ļuoti šaudīgi un bikli Lautb. Luomi 128.

Avots: ME IV, 6

savaibît, verzerren V.: s. seju. Refl. -tiês, sein Gesicht verstellen, verziehen: savaibījās tâ neveikli, lai slē̦ptu prieku Stari I, 260.

Avots: ME III, 779

savâzt, (ein Taschenmesser) zusammenklappen Dunika: s. nazi Stari III, 227, Mērn. laiki 104; (eine ciba) zumachen Spr. Refl. -tiês, sich zusammenklappen lassen: kniebekļi, kas veikli savāžas R. Kam. 190.

Avots: ME III, 783

savelêt,

1) Schläge versetzen
Dond.: pa muguru savelējušas Apsk. 1903, S. 13. savelēja ar tuo neveiklim pa ausīm A. Upītis Laikmmetu griežos I, 57. ārā ar kuoku savelēja pa jumtu Pirmā nakts 254.

Avots: EH XVI, 464

sažulinât,

1): "sakuožļāt, bet nenuorīt" Rutzau; "pa pirkstiem savārtīt; neveikli izmazgāt" Mar.; ‡

2) "savārīt daudz ē̦damā" Kalz. n. Fil. mat. 30. ‡ Refl. -tiês Kalz. n. Fil. mat. 30 "ilgi kuo vārīt vai ap kuo nuodarbuoties": s. visu dienu ar putras vārīšanu.

Avots: EH XVI, 469

sìet (li. siẽti "binden"), sìenu, sèju, tr., binden, knüpfen U.: mezgliņus siet LP. III, 26. sluotas siet, Besen machen, binden Etn. II, 30; LP. IV, 118. sieru siet, Käse bereiten, indem man die Masse in ein Tuch bindet. dzirkstis siet, die Gicht binden, eine abergläubische Kur, wobei ein roter Faden um die schmerzenden Gelenke gebunden wird U. - sìenamais, etwas zum Binden, ein Band, eine Schnur U.: vēl nav apmērcējis maisu ne labi, jau atknibina drusku sienamuo un glūn LP. V, 180. Refl. -tiês, sich binden, sich anbinden; sich verwickeln Spr.: skats ar˙vien sējās pie luoga MWM. XI, 185. labi sieties L. "sich wohl bespicken; (sich) gut auf die Beine helfen" (?). - Subst. sìešana, das Binden, Knüpfen; sìešanâs, das Sichbinden; sèjums,

1) das (einmalige) Binden, Gebundenhaben:
tavs sējums ne˙kam neģęld, dein Binden, Gebundenhaben taugt zu nichts U. kumeliņi mietus krimta vakarēju sējumiņu (die Pferde nagen an den Pfählen, wo sie noch gestern angebunden wurden) BW. 19970 var.;

2) der Band (eines Buches);
sèjẽjs, wer bindet: sluošu sējējs LP. IV, 103. grāmatu sējējs, der Buchbinder. Nebst saiklis, saite, saistît, li. ãtsaja "Seitenband an der Femerstange", apr. largasaytan "Steigleder" u. a. zu slav. sidlo "Schlinge", sětь "Netz", sita "Binse", ai. sināti "bindet", sētu-, and. sīmo "Band", ahd. seil od. seid "Strick", isl. seimr "Tau", gr. 'μάς "Riemen", av. haētu- "Damm", ir. sim "Kette" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 463 f., Trautmann Wrtb. 253, Boisacq Dict. 374 f., Güntert Reimw. 30.

Avots: ME III, 860

sitinât, tr., freqn. zu sist,

1) mehrfach schlagen:
dancuodama sitināju tautu dē̦lu stērbelēm BW. 7474, 1;

2) schnell drehen, wickeln
Wid.: vēl es tavus skruļļu matus gar ruociņu sitināšu BW. 10432. nu es savu līku pirkstu apkārt ķē̦rnu sitināšu (Var.: ritināšu, tecināšu) 31038. virvi satveŗ vidū un sitina tuo riņķī MWM. VI, 319. diegu sitina ap pirkstu Dunika;

3) einwickeln:
tautas manu vainadziņu nē̦zduogā sitināja BW. 152. dancuodama tautu dē̦lu stērbelēs sitināju 24152. Refl. -tiês, sich drehen; sich wickeln Dunika: viņa redzēja pati sevi tur... grìežamies un sitināmies Janš. Dzimtene ² II, 245. visa rinda luocījās tik veikli, sevišķi viņas astesgals sitinājās tik ātri Bandavā II, 262. apiņi sitinās ap maikši Dunika.

Avots: ME III, 850

skàitlis PS., C., Ermes, Arrasch, Walk, skàitlis ² Kl., skaîtlis ² Karls., Salis, Zögenhof, Widdrisch, Behnen, Selg., Gr.-Essern, skaitlis Li., skaĩtlis Wohlf., Wolm., Ruj., skaîtls ² Dunika, iklis">skaiklis Lubn., skaitls U., die Zahl, die Ziffer; die Anzahl: gada skaitlis, die Jahreszahl. ieraugām labu skaitli muižu Lautb. Luomi 24; vgl. li. skaĩtlius "Zahl, Anzahl".

Avots: ME III, 867

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III ⁴ , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46

I šļũtêt Jürg., -ẽju, = slũtêt, längs der Erde ziehen, schleppen U.; die Füsse schleppend gehn Grünwald; gleiten, rutschen: viņš šļūtē kājas gar zemi A. v. J. 1892, S. 69. ja kalējs ragavu dzelzi sliecei uz iekšpusi piesit, tad ragavas šļūtē Stelp. uz vienas gūžas, šļūtēt jeb rāpuot Austr.; mit einer šļũte IV (Erde) wegschaffen (mit ũ) Frauenb., tragend (Jürg.) oder fahrend (Bauske) schleppen, wohin schaffen: šļũtēja visu dienu ūdeni; auf Unterlagen (etwas Schweres) vorwärts schieben Lennew. Refl. -tiês,

1) schleppen
(intr.), rutschen: zābaki neveikli šļūtējas pa grīdu Druva I, 1115. tas smagi šļūtē̦tuos uz priekšu CTR. XIV, 22;

2) = šļūterēties Segew. (mit ũ).

Avots: ME IV, 80

smaļš, gut, vortrefflich, tüchtig Wid.: sm. puisis LP. IV, 35 (in Frauenb. angeblich: fein, in Luttringen "kräftig", in Deg. - "tüchtig"), dē̦ls ķēniņa pilī ... pieaudzis par smaļu puiku 205. sāk smaļš lietus gāzties V, 4. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuoņa lietus 136. smaļa ("laba") pļaušana Ar.; smaļas kāzas Ar.; smaļš spēriens Ar.; smaļš (stark) sitiens Schrunden, Schwarden; smaļš (schnell) skrējiens Wandsen. smaļa (" slaida,veicīga") braukšana Stenden. smaļu (tüchtig Frauenb.) pērienu Janš. Bandavā I, 147. smaļš ("slaiks") kuoks Satingen, Stenden, Rönnen, Ahs., Wahnen (in Deg. dagegen: "skaņš, plīstuošs [so auch in Stenden, Luttringen und Nikrazen], mīksts"; nach Freizira "trausls, gareniski neplīstuošs", besonders auf Kiefern bezogen). - smaļa ("ar slaidiem kuokiem") birze Stenden. smaļš ("slaids, neduobjš") šāviens ne nuo medību bises, bet nuo kara šautenes Stenden. Adv. smaļi "?" : tur augs smaļi R.Kam. 138. uz karalauka gāja smaļi: kur dē̦ls lika, tur šķīda LP. II, 22. Izkapts briesmīgi smaļi ņe̦m V, 340. smaļi (vare̦ni, grossartig) izdzīvuoties Siuxt, Wahnen. smaļi (gründlich, tüchtig) iedzert Jürg. smaļi (energisch) ķerties pie darba Gr. - Buschhof. tumsā kāds smaļi ("slaidi") nuopirdās Stenden. smaļi ("slaidi un veikli") iesist Stenden. - Wenn von einer Bed. "fein" (> "ordentlich, tüchtig, grossartig") auszugehen ist (vgl. smalīt 1), etwa zu smelis: in der von Freiziņ angegebenen Bed. dagegen, wenn dieselbe zuverlässig ist, wohl zu sme̦li, wie auch smaļa malka "harziges Holz" Bers.

Avots: ME III, 953

smîdîklis Ermes, = smîdaklis: ļaužu smīdīklis Zaravič; smīdiklis, ein Spassvogel Bers.

Avots: ME III, 966

smur̃gât, ‡

2) "izniekuot" Seyershof: viņš mani trīs reizes nuo vietas smurgāja ar tuo pļavu, - tagad es vairs neticu. Refl. -tiês: "mazgāties laistuot ūdeni vis˙apkārt": pīlē̦ni pa ūdeni smur̂gājas ² Frauenb.; "darbuoties nemākulīgi, neveikli, ar pūlēm, netīrs kļūdams, darīt kuo neapduomātu, nepiemē̦ruotu vai nevajadzīgu" (mit ur̃ ) Salis: s. ar ēdienu Salis. s. gar kājām ebenda. es vairs neiešu ar baļķiem s. (= mežā baļķus zāģēt) Seyershof.

Avots: EH II, 540

snaicît, -cu od. (Lis., KL, Gr.-Buschhof, Memelshof) -ku, -cīju, langen nach: pēc Austras ruokas snàicīt ² (Golg.) A. v. J. 1901, S. 5. snaicît (ausstrecken; rümpfen) de̦gunu Ramkau, Unzufriedenheit äussern. snàicīt ² (hinaufreichen) sienu Lis. snaicīt ² nagus, nach Verbotenemtrachten Gr.-Buschhof, Memelshof. Refl. -tiês (mit ài ² ) Lis., Kl., Golg., Saikava, Gr.-Buschhof, (mit aĩ) Salis, Jürg.; Wandsen, Stenden, wiederholt langen, sich strecken (N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411) nach, zu erreichen suchen Druw., ohne Not sich an einer Arbeit beteiligen wollen Etn. IV, .49: puika, kuo tu snàikies2? ej gulēt! Saikava. kuo tâ snaicies? Stenden. kam sēji zirgu pie sētas? viņš snaicās (snaikās) tai pāri pēc zâles Druw: zirgs snaicījās siena Sessw. nesnaicies pāri galdam! Druw. viņš snaicījās un snaicījās, kamēr sasniedza ābuolus Druw. snaicīties pēc maizes Stari II, 329. viņa snaicījās veikli, ar visu ķermeni Jauns. Dzive 17. ruokas snaicījās, zuobi griezās V. Egl. Zilā cietumā 238. Zilā pakāpusies snaicās saķert ... ceriņzaru Druva II, 909. vis+apkārt snaicījās pretī izstieptu šauteņu stuobri Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 198. Zu sniekt.

Avots: ME III, 971

‡ stem̂perêt ² , -ēju Seyershof, "neveikli un nemākulīgi stāvēt, celties stāvus un staigāt": bē̦rns jau sāk uz kājām s.

Avots: EH II, 576

stikleniẽks, iklini%E1%BA%BDks">stikliniẽks Oberl. n. Mag. IV, 2, 148, U., Dr., der Gläser: vai tavs tē̦vs bij stiklenieks? sagt man zu jem., der sich vors Licht stellt Etn. IV, 4.

Avots: ME IV, 1067

stikls: stiklu istabā BW. 5436 var. caur stikliem raudzījās 9469 var.

Avots: EH II, 579

stikls, auch stikla L., U., das Glas (als Stoff) Bershof, Golg., Festen, Saikava, Lubn., Selsau, Sessw., Schujen, Pilda, Zvirdzine, Warkl., C., Jürg., Arrasch; das Fensterglas, die Fensterscheibe Oberl. n. U.; die Glasscheibe U.: stikla durvis, eine Glastür. luoga stikls. (acu) stikli, eine Brille Infl. n. U.: es nevaru redzēt bez stikliem. izdzert līdz stiklam, (das Glas) bis auf den Boden leeren Selsau. stiklu stiklās sasist, in kleine Stücke zerschlagen U. stikla luogi BW. 31090; stikla durvis 29642. Wohl nebst li. stiklas und apr. sticlo "Glas" zunächst aus slav. stьklo dass.

Avots: ME IV, 1067

‡ I stipât NB. "neveikli iet": bē̦rns jau sāk s. Vgl. tipât.

Avots: EH II, 580

stragna Nigr., stragņa Wid., stragnis St., U., stragnums U., Dünsb., Wandsen, ein Sumpf, da man einsinkt Dond. n. U., Wandsen, eine einschiessende Stelle (z. B. in einer Wiese): laiduši tiešām pa stragnu, cauri mežam Janš. Bandavā Il, 248. viņģuojām pa brukstālienu un stragnu, līdz... uzbraucām... ceļu 257. alnis pruot it veikli izlaipuot pa stragņām Vidiņš. kad pa stragnumu pāri, tad ceļš atkal labs Dond.

Avots: ME IV, 1080

striñkšêt: auch Allend., AP., Wainsel; plīstuot strinkšēja ... stikli Austriņš Raksti V, 22.

Avots: EH II, 588

stuģît: auch Lemb. ‡ Refl. -ties Kurmene "tūļīgi, neveikli, neražīgi rīkuoties kādā darbā".

Avots: EH II, 593

stumdeklis,

1) stumdeklis (li. stumdeklis "Triebrad"
Miežinis) Dr., Wid., stumdiklis, der Kolben: pumpju stumdikļi MWM. X, 508; stumdeklis Triebrad, Schwungrad, Triebfeder LKVv.;

2) stumdiklis, eine Maschine od. Mühle, die von Menschenhänden getrieben wird
L., stumdiklas, die Zugmühle L., Für. I;

3) stum̃deklis Dond., Wandsen, stùmdeklis ² Gr. - Buschh., Saikava, Warkh., stumdeklis St., Wid., stumdiklis L., U., ein Mensch, der hin und her gestossen, getrieben wird; ein solcher, der fortwährenden Anstosses, Antriebes bedarf
U.: tu tikai tāds stumdeklis vien esi, du weisst nichts von selbst zu tun Hug. Mag. II, 1, 72.

Avots: ME III, 1105

stumtin, Adv., zur Verstärkung von stumt: tas mani stumtin stūma ar netikli saderēt Biel. 922.

Avots: ME III, 1106

svikls, die Beete, die rote Rübe (beta vulgaris) U., RKr. II, 67, Dunika, Rutzau, (sviklis) Üxküll, (sviklis) Peņģ. Sakņu dārzs 39; die Runkelrühe U., V.: sviklu lauks ravējams Janš. Dzimtene ² II, 276. rāva sviklus un burkānus Veselis Netic. Toma mīlest. 23. Nebst oder durch li. sviklas aus poln. čwikła dass.

Avots: ME III, 1157

tâlskats,* tâļskats*,

1) eine weite Aussicht
Kundziņš Smiltene 20: tā (= istaba) atruodas pašā jumtā ar debešķīgu tāļskatu A. Brigader Daugava I, 571. juta plašu tāļskatu 832;

2) tâļskatis* Konv. ² 1078; Baltpurviņš I, 155, das Fernrohr
MWM. VIII, 150: caur milzu tālskatu stikliem nuoskatīties izplatījuma tāļumuos Pūrs I, 37.

Avots: ME IV, 146

‡ tamulis (mit hochle. a < e̦?) "?": Andrievs ... saplēsa šķīvi, t. (= neveiklis?) Sārts Str. 170. Vgl. te̦mulis.

Avots: EH II, 666

tantaļu tuntuļu: "gāzelējuoties, neveikli" (mit añ) A.-Autz, Wain., Widdrisch.

Avots: EH II, 666

tãpslis Serbigal, = iklis">neveiklis: lai gan Pridis citādi tāds tāpslis vien ir, tuomē̦r tagad viņš pareizi zinās izturēties Jaun. mežk. 59.

Avots: ME IV, 148

teceņi: teceņiem ("sīkiem suolīšiem, veikli") iet Ramkau.

Avots: EH II, 672

tilkšêt, tilkšķêt, -u, -ẽju, klingeln, lituten (intr.; von kleineren Schellen gesagt, z. B. am Pferdeanspann) Dickeln (mit -kš- ), Lubn., Meselau (mit -kšķ-); klirren (mit -kšķ-) Bers.; auch vom Gesang einiger Vogel gebraucht (mit -kšk-) Meselau: zvans tilkšķ Lubn. stikli plīstuot dauzuot tilkšķ Bers., Ruj.; tilˆkšķēt Meiran "undeutlich sprechen, plappern, um nur etwas zu sprechen": mazi bē̦rni tilkšķ.

Avots: ME IV, 188

‡ III tĩnis "?": viņš gausi strādā, neveikli iet kâ t. Drosth.

Avots: EH II, 685

tīreklis,

1) ein zum Heuschlag gereinigter Morast
Segew. (mit ĩ), L., St., (tĩriklis) PS., (tĩreksnis) Ramkau; eine morastige, mit Gesträuch bewachsene Wiese (mit ĩ ) Zirsten; eine von Gestrüpp und Baumstümpfen gereinigte Wiese (tīrsklis) Wid.;

2) eine Art Sieb zum Gelreidereinigen, das an der Tür der Dreschtenne aufgehängt wird
Laud.; "rīks" ar kuo tīrä (ti rêklis) Nötk.; Reinigungsmittel Wid., Ar.

Avots: ME IV, 202

tuôkstîtiês,

1): auch (mit uo) Bērzgale; "mīņāties uz vienas vietas, kuo neveikli daruot" Warkl.; (macītājs) tik grābstās un tuokstās kâ valuodas raustītājs tiesas priekšā Austriņš Raksti VII, 369;

2): auch Līvāni.

Avots: EH II, 709

‡ trijdaksnis, = trĩdeksnis I: lūpas veikli nuokampa gaļas gabalu nuo trijdakšņa A. Upītis Laikmetu griežos II, 43.

Avots: EH II, 694

I trìsêt Drosth., Jürg., Notk., PS., Wolmarshof, (mit î ² ) AP., Arrasch, (mit ĩ ) Bauske, Daugeln, Segew., Tr., (mit ì ² ) Zvirgzdine, -u, -ẽju, zittern, beben: trīsi (Var.: trīci, drebi), apšu lapa! BW. 22696, 5 var. tā trīsēja tautu meita 25448 var. viņš nuo lieliem priekiem trīs Vēr. v. J. 1904, S. 262. viņš (nuo bailēm) trīsējis Pas. III, 31. ziedu lapiņas bikli trīs Zalktis II, 48. pie debesīm jau trīsēja rīta blāzma Vēr. II, 947. In Lettgallen auch reflexiv: vecis... viss... trīsas (r. трясеться) nuo saltuma Pas. IV, 80 (aus Malta). Entweder aus *trisêt (= li. trišėti "zittern)" mit dem ī von trīcêt, oder aus einem Paradigma *trìsu (= li. *trįsù), *trisu, *trist (zu trašâtiês) umgebildet (zu diesem Vorgang vgl. Le. Gr. § 619). Das slav. ę in tręsti "schütteln" beruht wahrscheinlich auf em, sodass le. trīsêt von slav. tręsti wahrscheinlich zu trennen ist.

Avots: ME IV, 241

uzlèkt,

3): zum Vorschein kommen (von Tränen):
ne asara neuzlēca BW. 4118, 1 var. Refl. -tiês, ‡

2) = uzlèkt 1: tas veikli uzle̦cas nuo sava sēdekļa Janš. Līgava II, 391. ‡ Subst. uzlèkšana, das Aufgehen (der Sonne):
aizgāju līdz Kandavu ar saulītes uz lēkšanu BW. 13268. ‡ Subst. uzlè̦kums, der Aufgang (der Sonne): nere̦dz saules uzlē̦kumu BW. 14456.

Avots: EH II, 727

‡ uzlìkumuôt, Krümmungen machend sich hinaufbewegen: kāds ... stàvs veikli kâ zebiekste uzlīkumuoja pa kāpņu pītni līdz pat augšai Līg. medn. 328.

Avots: EH II, 728

vādžuôt,

1) ungepflügte Streifen
(vādzes

1) hinterlassend pflügen
Grünw., Wessen, (mit à ² ) Vīt., (mit â ² ) MSil., Schwarden;

2) Furchen ziehen
U.;

3) fehlerhaft
(mit vādzes 2), mit grossen Stichen nähen Grünw.;

4) hässlich, falsch, lang gezogen singen
Ekau;

5) "ikli%20darbuoties">neveikli darbuoties" (mit â ² ) Bauske: vādžuot visu nakti Bauske. Refl. -tiês "nedarīt savu darbu pamatīgi" (mit â ² ) MSil.

Avots: ME IV, 492

vaļā, 1: laid tu mani v. nuo baltās ķēves! Frauenb. slinkum, laid māni v˙! BW. 6921. grāmatu v. laist "das Lesen vernachlässigen" Possart Statistik u. Geogr. des Gouv. Kurland (1843), S. 217. lūdzu tik sēsties [ragūs] iekšā, es tad uorēšu v. (= sākšu uorēt) Janš. Dzimtene V, 163. zellis tū˙lītās sulaiņiem sveic v. (beginnt zu erzählen), ka šis e̦suot ... Pas. XII, 81; ‡

3) tas tâ iet kâ v. ("ļuoti ātri un veikli") Breslau, Fehteln, Lemb., Siuxt. vajaguot abus ne̦samuos ... sasiet un tad likt pār ple̦ciem ...; tad varuot iet kâ v. Jauns. Raksti IV, 218 (ähnlich B. gr. ³ II, 178 und Mana dzīve ³ 28).

Avots: EH II, 754

II vaņķît,

1) wickeln
(mit an̂ ² ) Wandsen, "nevižīgi, ikli%20t%C4%ABt">neveikli tīt" (mit àņ ² ) KatrE.: vaņķīt bē̦rnu Wandsen. vaņkīt lakatu KatrE.;

2) warten, "auklēt" (mit an̂ ² ) Bauske, Schibbenhof: vaņkīt bē̦rnu. nu tev būs māsiņa kuo vaņkīt; nevarēsi vis vairs skraidīt apkārt Schibbenhof.

Avots: ME IV, 474

varkšîtiês, -uôs, -ijuôs,

1) var̂kšîtiês ² AP., varkšîtiês N.-Peb., Ramkau, weinen (verächtlich gesagt);
varkšîtiês Zaravič, varkšķîtiês Bers., Kalzenau, varšķîtiês AP., Lubn., Meiran, Serben, eigensinnig weinen (von Kindern gesagt); var̂kšķîtiês Bers., varkšķîtiês Meiran, var̂šķîtiês Saikava, Sessw. "čīkstēt, pikstēt" (von Kindern gesagt, die sich zum Weinen anschicken): kādu brīdi tâ klusām varkšķījies un ar piedurkni acis slaucīdams... Kaudz. Izjurieši 114;

2) var̂šķîtiês Mar. n. RKr. XV, 142, das Gesicht zum Weinen verziehn;
varkšķîiês Vīt., (mit ar̂ ) Stockm., var̂šķîtiês Borchow, Golg., Prl., Saikava, varkšîtiês Vīt., das Gesicht, die Lippen verziehn, Grimassen schneiden: kuo nu varkšķies (varšķies Bers.)? runā un izturies kâ guodīgs cilvē̦ks! Vīt.;

3) varkšķîtiês Bers., Kalzenau, mit langer Miene, ohne Appetit essen;

4) varkšķîtiês Bers., Kalzenau "ķē̦muoties, māžuoties";

5) varkš(ķ)īties Kosenhof "tūļuotiês, neveikli strādāt". In der Bed. 1 zu varkšêt; in den Bedd. 2-4 (und 52) zu varkstīties und varšķît; und weiterhin (nebst li. varškė˜ "geronnene Milch"
und virkšti "więdnąć" ? Anders darüber Būga KSn. I, 298.) etwa zu sloven. svrêti se (part. prt. svrl se) "sich zusammenziehen"?

Avots: ME IV, 479, 480

večuks Bers., Erlaa, Golg., Jürg., Kaltenbrunn, Lubn., Meiran, Memelshof, Orellen, Saikava, Sehren, Selsau, Sessur, Sonnaxt, Zvirgzdine u. a, ein alter Mann: večuki pīpā un dzer RKr. XVI, 169. vīrieši... cilā neveikli kājas kâ stīvi večuki 232. sīks večukiņš Latv. nabags, večuks jau labi gaduos Anekd. IV, 162.

Avots: ME IV, 519

veĩkls (li. *veiklas Lit. Mitt. II, 238 und 240 oder veiklùs "gewandt, tätig") AP., C., Iw., Līn., PS., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit èI ) Linde, (mit èi ² ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. (unbek. in Dunika, Oknist),

1) fleissig
L., U., (mit èi ² ) Sessw.; munter, hurtig U., Spr., (mit èi ² ) Bers., Sessw.; geschickt, gewandt (mit eĩ ) Frauenb.: veiklas kājas, hurtige Füsse Mag. IV, 2, 155, U. Sprw.: jauns cilvē̦ks, veiklas kājas RKr. VI, 104. kas veikls - apgriežas uz pimberi, kas neveikls - uz pūravietas sējuma Br. sak. v. 906. puisis ar veiklākuo mēli Etn. I, 116. rudzu trauku... veikli izmalušas LP. VI, 66;

2) gedeihlich
L., St.; wohl geraten U., (mit eĩ ) C.; frisch, gesund U.: veikls darbs C. veikls bē̦rns, ein körperlich und geistig wohlgeratenes Kind U.;

3) possierlich, komisch
W. - Livl. n. U.; sonderbar Salisb.: sviekstam veikla gaite (sonderbarer Geschmack) Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54, kāda apelsīnam garša ? - tāda veikla ir, - kâ tuo lai nu izsaka Salisb., Wolm.;

4) etwas dumm, beschränkt
(mit eĩ ) Ruj., Wainsel, Wolmarshof: veikls cilvē̦ks Ruj., Wolmarshof. veikla galva Wainsel. - Subst. veĩklums,

1) die Behendigkeit, Geschicklichkeit
U., Gewandtheit;

2) das Wohlbestelltsein
U.;

3) ein gewandter, dienstfertiger Mensch
Frauenb. Wenigstens in den Bedd. 1 - 2 zu veikt; zur Bed. 3 vgl. die Bedd. von vendîgs.

Avots: ME IV, 523, 524

vest,

1): v. labību šķūnī. dienā v. Lng. (unter diena) od. gaisman v. (unter gaiss) ans Licht bringen.
veikli un labi v. savu valuodu (sprechen) Vindedze 145. tu ved rāmu un gudru valuodu 135. braukt uostā ieņemt ve̦damuo Janš. Dzimtene III, 207. brūtes ve̦damie (zirgi) BW. 15956;

2): tad vīrs nevess (= neprecēs) Lttic. 596 (aus Warkl.); ‡

3) gebären (vom Vieh)
Kaltenbr.: kazas katru gada vede pa pāram kazlē̦nu; ‡

4) verfügen über etwas
(?): puiši ... neve̦d gudru paduomiņu Tdz. 56388. Refl. -tiês,

1): auch Kaltenbr., Sonnaxt; kur tu gribi v. (fahren?)
ar tuo zirgu, ka sakas neesi nuomaucis? Saikava;

3): man šuodien pa˙visam neve̦das (= neveicas) Dunika. lai guovis vairāk ve̦das (= paduodas) Liepna;

5): auch Auleja (von Tieren),
Sonnaxt (von Kühen), Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 9 und 161); nelaimība ve̦das paciešanu Manz. Post. I, 33; ‡

6) vorkommen
(nach r. водиться): vairāk timā mežā neve̦das taidi lieli viesi Pas. X, 522 (aus Zvirgzdine). Subst. vešana: gŗūta sieva vešanās, gŗūta pati ve̦damā Tdz. 44115. Subst. ve̦dums: veda mani pieci, seši, - nepaliku tuo ve̦dumu BW. 18264. kuo līdz mans vē̦dumiņš (dass ich geführt habe)? 21963. Subst. vedējs,

1): juoku v. (Spassmacher)
Rūžu Kr. 163;

2): dižais v. Janš. Dzimtene I, 18, BW. 35610 (35610, 1: dižā vedēja), smukāka vedēja kâ ve̦damā 21576. aiz vārtiem vedējiņi 7907. kad es būtu vedējiņa 891 var.

Avots: EH II, 773

I vēteklis,

1) vētikla, vētīkle (li. vétyklė "Worfschaufel"), das Windsieb
(vēteklis St., vētiklis) U., (vẽtīklis) Arrasch, Jürg., Zögenhof; das Riegensieb (vẽteklis) A.-Ottenhof, AP., C., Salis, (mit è ² ) Erlaa, KL, Lubn., Ogershof, Schwanb., Selsau, Sessw.; ein Geflecht zum Windigen (vēteklis) Dr.; die Getreide-, Kornschwinge (vēteklis) Dr.; die Wurfschaufel (vēteklis, vētiklis) U., (vētekle) Nerft, die Wurfschaufel in Art einer hölzernen Gabel mit breiten Zinken, an deren oberem Ende Hölzchen angebracht sind, die das zu windigende Getreide nicht heruntergleiten lassen (vẽteklis) Dond., Wandsen: graudi birst vēteklim cauri Kaudz. M. 60. grāba ar mēteli nuo smeltes gubas Jauns. kas vētīts ir ar liekšķeri un vētikli (welches geworfelt ist mit der Worfschaufel und Wanne) Glück Jesaias 30, 24. kam tā vētikla (Wurfschaufel) ruoka Lukas 3, 17; Matth. 3, 12. auzu vēteklī (Var.: vētiklā) BW. 29592. cik auziņu vēteklē (Var.: vēteklī, vētīklē) 15352, 2;

2) das zu windigende Getreide
(mit ẽ ) A.-Ottenhof, Dond., (mit è ² ) Erlaa; das gereinigte Korn Kawall n. U., (vẽtîkla) Nigr.: vētīkla jau sagrābta, bet nav pārve̦sta Nigr. vētīklu sakraut ratuos ebenda. zem vētekļa . . . sakrājusies . . , kaudze vētīklas - skaisti, skaidri graudi vien Janš. Dzimtene ² II, 17;

3) ein Haufe:
vẽteklis salmu A.-Ottenhof, Schnehpeln.

Avots: ME IV, 571, 572

vētīklis,

1) s: vēteklis I;

2) eine Menge, ein Haufe:
vetīklis putnu, eine Menge Vögel Katzd. ve̦se̦ls vētiklis sēņu Salisb. vẽtīklis salmu A.-Ottenhof, Schnehpeln.

Avots: ME IV, 572

I viķelêt,

1): zwitschern (wie eine Schwalbe)
PV.; ‡

2) "veikli, lipīgi runāt" PV.

Avots: EH II, 782

višķim, Adv., ganz: ja tu nevari višķim atkāpt nuo . . . netikliem Manz. Post. I, 41. viņa nevar vēl višķim nuo savu dēlu atkāpt III, 163. dievs ... gribēja tuos višķim izpuostīt Volter Chrest. I, 126. mans dievs, es e̦smu višķim tavs N. F. 11. Zum Auslaut vgl. vistīm.

Avots: ME IV, 628

III žaũnât Grenzhof "neglīti, ikli%20siet%20lakatu%20ap%20galvu">neveikli siet lakatu ap galvu".

Avots: ME IV, 791

žmogâtiês "ikli%20r%C4%ABkuoties">neveikli rīkuoties (?)" Stenden: žmogājas pa mežu.

Avots: ME IV, 822

I žubinât,

1) singen wie ein Fink
Oppek. n. U.: žube žubina Etn. II, 51, Grawendahl;

2) "mīksti, ikli%20run%C4%81t">veikli runāt" AP., Meselau, N. - Peb.; unrein und leise sprechen Allend. n. U.; leise, freundschaftlich sprechen Druw., Grawendahl. Refl. -tiês, sich lieb, freundschaftlich unterhalten Bers., Saikava.

Avots: ME IV, 827

‡ II zvinêt (aksl. zvьněti "klingen") Nautrēni, (vom Anschlag) schrill klingen, tönen: stikli zvin nuo krusas.

Avots: EH II, 815