Paplašinātā meklēšana

‡ il˜gu FBR. IX, 105, Adv., = il˜gi lange: negul i. šūpulī Rutzau n. FBR. VII, 126.

Avots: EH I, 430

il˜gulis, f. -le, wer nach etw. schmachtet, ein Schmachtlappen: bet dzīvē vis˙biežāk sastuopamas bēdīgas ilgules Austr.

Avots: ME I, 706

‡ il˜gum, zur Verstärkung von il˜gi: i. ilgi (sehr lange) gaidījām PV.

Avots: EH I, 430

il˜gums [li. ilgùmas], die Länge, Dauer: redzes apluoks neaptveŗ lielāku ilgumu Poruk. viņš iespēj mirklim ilgumu dāvāt MWM. VI, 816.

Avots: ME I, 706

spilˆguļuôt Wid., = spiguļuôt.

Avots: ME III, 995

vilgums: kas tev, tvīkdamam karsuonī, vilgumu pasniedz? Lange L. ārste 2.

Avots: EH II, 783

vilgums, die Feuchtigkeit St., Wid.

Avots: ME IV, 587

zilgums, die Bläue (?): līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. v. J. 1904, S. 637.

Avots: ME IV, 719

‡ zilguzīte (aus einem Manuskript von K. Kraujiņš), ein gewisser Vogel (Blaukehlchen?).

Avots: EH II, 807

‡ dailgurne* Venera Janš. Dzimtene V, 378, dailgurnu* Venera Bandavā I, 216, die schönhüftige Venus.

Avots: EH I, 302

ilguosnis [?], eine erwartete Zeit L.

Avots: ME I, 706

‡ pa-ilguôt, verzögern, aufschieben: ieme̦slus vien meklēja, kâ tikai kāzas p. Pas. VII, 33.

Avots: EH II, 136

smilguojs, = smilˆgains I: smilguoji rudzi Erlaa.

Avots: ME III, 962

smilguots, = smilgains I: pa smilguotu atmatiņu BW. 13614, 1; 15695, 4. smilguotas takas Leijerk. II, 219.

Avots: ME III, 962

‡ zilguôt,* = ziluôt 2: priekšā zilguoja Uogres priežu meži A. Upītis Sm. lapa 10.

Avots: EH II, 807

àizzemdêt, mit Erde, Sand überführen, verschlämmen Mag. IV, 2, 106. Auch intrans.: pie jūŗas upe pavisam ar smiltīm aizdzīta, aizsērējusi, aizzemdējusi LA. grāvis pa ilgu laiku aizzemdējis pavisam Polangen.

Avots: ME I, 61

apvilˆgt, -ve̦lgu oder -vilgstu C., -vilgu J. Kaln., intr., ringsum feucht- werden: asarām apvildzis skats Zalkt. I, 106. siena guba par nakti apvilgusi. milti maisā visapkārt apvilguši J. Kaln.

Kļūdu labojums:
feucht- = feucht

Avots: ME I, 136

atķeĩpt, intr., inch., sich erholen, gesund werden: tikai pēc ilguošām sācis atķeipt Alm., Hasenp., Grünh., Kursiten. bij iekritis parāduos, bet atķeipa gan Alm.

Avots: ME I, 170

atvilˆgt C., feucht, weich werden: grāmatām atvilga lapas MWM. VIII, 866. cietā seja atvilga VIII, 498. izkaltušās vārpas nuo mitruma atvilgušas RA. [kaudze tā kā atvilgst A. Up.

Avots: ME I, 210

atzîdelis (li. atžindùlis), atzîdenis, ein Kind, dem die Mutter wegen ihrer Abwesenheit erst nach Verlauf einiger Zeit, einiger Tage die Brust gibt, dann auch ein Kind, das füp einige Zeit entwöhnt, wiederum die Mutterbrust erhält: kad māte, atstādama bē̦rnu mājā, paliek kaut kur ciemā par ilgu, tā ka gailis viņu tur aizdzied, un tad zīda bē̦rnu, tad tāds bē̦rns tiek par atzīdeli, kam tik ļaunas acis, ka, tiklīdz tas paskatās uz kādu bē̦rnu, tad tas neguļ par nakti, tiek bīstami slims u. s. w. RKr. XI, 75; LP. VII, 681.

Avots: ME I, 213

atzilgt, intr., wieder anfangen zu grünen, sich erholen: rudzi jau it labi atzilguši Smilt., Erlaa, Lub.

Avots: ME I, 212

bèidzuõt, Part. act. von bēigt, als Adv. gebraucht, endlich, schliesslich: samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70.

Avots: ME I, 277

bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗamā reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,

1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;

2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 ⁷⁸ hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 ² und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]

Avots: ME I, 354

dèldêt, -ēju, -ēju, tr., abnutzen, verschleissen, tilgen: spē̦lmanis velti bijies, ka kāzās stīgas deldēšuot Neik. vai tie mani zābaciņi bij par velti deldējami BW. 11257. kuo velti par tādām lietām mēli deldēt? Subst. de̦ldē̦tājs, jem., der abnutzt, tilgt, der Tilger: daža laba mātes meita tava mūža de̦ldē̦tāja BW. 8144. Jēzus, grē̦ku de̦ldē̦tājs; so auch grē̦ku deldēšana, die Tilgung der Sünden. Zu dilt.

Avots: ME I, 453

‡ II dũrêt, -ẽju,

1) (an)dauern:
tas dūrē ilgu laiku;

2) "ilgi kaut kuo darīt" (mit ù ² ) Kalz. n. Fil. mat. 26;

3) "den Grund (Boden) erreichen"
Warkl. In der Bed. 1 und 2 aus mnd. duren "dauern, währen".

Avots: EH I, 348

dzedzerā loc. s."?": vairak smilgu dzedzerā (Var.: dzedziedā, ve̦cainē) BW. 4323 var.

Avots: ME I, 539

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

gur̃t: auch Dunika, N.-Wohlfahrt, Siuxt, mit ur̂ ² Ramkau,

1): gura nuo priecīgiem smiekliem Jauš. Dzimtene V, 43:

2): auch (mit ur̃ ) Strasden. ‡ Subst. gurums, die Ermüdung:
ilgu laiku staigājis, sajūtu kājās stipru gurumu Sessw.

Avots: EH I, 421

ìeil˜gt, andauern, sich hinziehen (zeitlich), sich einwurzeln: slimība ieilgst, die Krankheit wurzelt sich ein. ieilgušajiem aizspriedumiem MWM. VI, 175.

Avots: ME II, 22

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

il˜guoņa (unter il˜guonis ), ‡

2) par ilguoņu Bezzenberger Spr. d. pr. L. 148, mit der Zeit, nach geraumer Zeit.

Avots: EH I, 430

il˜guonis, fem. -ne, il˜guoņa, comm., ein Saumseliger, Trödler: nelaiķa ve̦ctē̦vs mūs nuosauca par ilguoņiem Zabeln, Linden.

Avots: ME I, 706

il˜guošãm: pa il˜guošam Schrunden n. FBR. XIII, 106; pa ilguošu Janš. Dzimtene V, 35. par ilguošu (mit der Zeit, nach geraumer Zeit) Līgava I, 439; II, 305.

Avots: EH I, 430

il˜guošãm, ilguo%C5%A1iem">ilguošiem, in der Verbindung mit der Präp. pa und pēc; pa, pēc ilguošām, nach geraumer Zeit: pēc ilguošām dabūjuši arī ruokā Alm.; pa ilguošiem N. -Autz n. U.; uz ilguošām, auf längere Zeit Stenden.

Avots: ME I, 706

il˜guôt: ar ilguošanu, mit der Zeit Siuxt n. BielU. Reft. -tiẽs, ‡

2) sich länger verziehen
Für. I.

Avots: EH I, 430

il˜guôt, lange mauhen, säumen, verziehen (U). Refl. -tiês, sich die Zeit lang werden lassen, sich sehnen: mana dvēsele ilguojas pēc tevis. [man ilguojās jūs redzēt Glück Röm. 1, 11.] Subst. il˜guôšanâs, die Sehnsucht: mana dvēsele gan˙drīz pamirst nou ilguošanās pēc tavas pestīšanas Psalm. 119, 81.

Avots: ME I, 706

il˜guotne: kad ir dzirdējis, tad par ilguotni ("lange, nach geraumer Zeit") ar atminas Linden in Kurl. pēc ilguotnes, nach langer Zeit Dünsb. Od. 114.

Avots: EH I, 430

il˜guotne, geraume Zeit: kas dabā nuotiekas bezgalīgā ilguotnē, tas nuotiek cilvē̦ka garā vienā acumirklī Pūrs I, 20. viņš stāsta, kâ izcē̦lusēs dzimtbūšana Baltijā, kādu veidu viņa par ilguotni (im Laufe der Zeit) pieņē̦musi Plūd. pa(r) ilguotni (nach langer Zeit) tevi re̦dzu A. XIV, I, 409.

Avots: ME I, 706

il˜gs,

1): ne par ilgu (nach nicht langer Zeit)
atgāja lācis Pas. IV, 383; ‡

2) lang (vom Raum):
ilgus matus Elger Dict. 636. Vgl. auch die Seenamen Ilgais e̦ze̦rs A.-Laitzen und Ildzis Lvv. II, 166, 168, den Waldnamen Ilgsils Lvv. II, 118 und die Gesindenarnen Ilgsalieši Lvv. II, 170 und Ilgupji I, 72.

Avots: EH I, 429, 430

il˜gs (li. ìlgas "lang", [apr. Adv. ilga "lange"]) lang (temporal): ilgs laiks, mūžs, prieks, ilgi gadi. tik ilgs vien mūžiņš, kâ vasaras launadziņš BW. 27278. viņs nīkuļuojis ilguo neilguo laiku Etn. II, 86. ilgu miegu negulēju BW. 6695. ne˙viens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījis, in den vielen Jahren. Adv. ilgi, lange.: Sprw. tas viņam tik ilgi būs kâ ūdens sietā. vai tas jau ilgi? ist das schon lange her? Kaudz. M. kalpi ē̦d ilgi. Oft steht ilgi ohne Prädikat: ne˙cik ilgi, vilks klāt, nicht lange, so ist der Wolf schon da LP. V, 175.

Kļūdu labojums:
negulēju = nuogulēju

Avots: ME I, 705

il˜gt, -stu, -gu, (li. ìlgti),

1) dauern, währen:
viņa ceļuojumi ilga divi gadi Vēr. II, 271. saruna ilgusi divi stundas Vārds. ilgstuoša slimība MWM. V, 480;

2) sich sehnen:
viņš ilgst pēc manis A. XVII, 817. [Hierher vielleicht folgende Phrase aus Erlaa: kuo tu te ilgsti?]

Avots: ME I, 706

izbakstît, ‡ Refl. -tiês; zur Genüge stochern: izbakstījās ilgu laiku, bet ne˙kā neatrada.

Avots: EH I, 433

izcilnis: atskatās uz zilistarainuo izcilni aiz smilgu činkuriem A. Upītis Vecas ēnas 18.

Avots: EH I, 438

izdar̂buôtiês,

1) sich abmühen, sich abquälen:
pircējs izdarbuojies ilgu laiku gar dē̦lu

2) sein Wesen treiben, wüten, toben:
e̦ze̦rs izdarbuojies, apklusis LP. VII, 1292.

Kļūdu labojums:
1292 = 1299

Avots: ME I, 725

I izdze̦nât, ‡

2) (viele) hinaustreiben:
izdze̦nādami nuo pakrauļiem... līdaciņas Janš. Apskats 1903, S. 14. ‡ Refl. -tiês, zur Genüge treiben: izdze̦nājuos (luopus) ilgu laiku, bet visus nevarēju sadzīt apluokā Jürg. u. a.

Avots: EH I, 444

izkukuôt,

2): schreiend vertreiben (vom Kuckuck):
kad dze̦guze mājas kuokuos vai dārzā kukuo, tad tā izkukuo kādu nuo vietas, tad saimniekam būs jāiet Ahs. ‡ Refl. -tiês Frauenb., eine Zeitlang erfolglos zu jem. sprechen: i. kam apkārt ilgu laiku. izkula (unter izkuls): auch Warkl. n. FBR. XI, 121, Preiļi in Lettg., auch Plur. izkulas Lettg.

Avots: EH I, 459

izlũkuôt (unter izlũkât ), Refl. -tiês, ‡

2) = izmēģinâtiês: izlūkuojuos ilgu laiku, bet nevarēju duris atslēgt Jürg.

Avots: EH I, 464

izskanêt,

1) verhallen, ausklingen:
kur ilgu balss bez skaņas izskanēja Asp. mana jaunība izskanēja kâ klusa vakara meldija Kleinb.;

2) durchklingen:
atbildē izskanēja rūgtums Baltp. viņai likās, ka iz šiem vārdiem izskanē̦tu apsmiekls Vēr. II, 446;

3) erschallen, ergehen:
izskanējusi pa mūsu tēviju vēsts Vēr. II, 595.

Avots: ME I, 797, 798

izskaņuôt, tr., bis zum Ende ertönen lassen: ilgu kuokli izskaņuoju RA.

Avots: ME I, 798

izspilgt: auch N.-Peb. ‡ Refl. -tiês, = izspilgt 1 (?): izspilgusēs ... jaunkundze ar savu ... gre̦znuošanuos Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 16.

Avots: EH I, 482

izspilgt, [izspilˆkt C.],

1) intr., übermütig, anspruchsvoll werden:
puikas jau nu tâ izle̦puši, tâ izspilguši, ka miežu bļina vairs ne+maz ēst negrib Austr.;

2) tr., aufsperren:
skatījusies, acis izspilgusi, kur šis brauc LP. V, 296, Bers., Lub. [Vgl. izpilkt, izpilgt.]

Avots: ME I, 802

izstrĩpât, izstrĩpuôt, tr., ausstreifen, Linien ziehen, ausstreichen: pūķis mani uz ilgu laiku izstrīpuoja nuo dzīvuo saraksta Vēr. II, 815.

Avots: ME I, 807

iztĩkuôtiês, zur Genüge lauern, auf etw. seinen Sinn richten: iztīkuojās, izgruozījās, bet kâ ne+kā, tâ ne˙kā: nedrīkst iet pie staļļa JK. V, 59. sulainis iztīkuojas ilgu laiku, - ne˙kâ pietapt dē̦lam LP. IV, 87.

Avots: ME I, 819

jâdelêt [Nerft., Preili, Kl., PS., C., Serbigal, RUj., jãdelêt Salis., Nigr., Līn.], - ẽju, intr., tr., freqn. und demin., herumreiten, hin und her reiten: paņem zvē̦rus un jādelē ilgu laiku LP. IV, 58. ar tuo me̦lnu kumeliņu šurpu, turpu jādelēju BW. 13250, 9. lietuvē̦ns luopus jādelē (quält ab) LP. VII, 412.

Avots: ME II, 105

kàislîgs ,* leidenschaftlich Kronw.: mitras lūpas uzspieda viņa lūpām ilgu, kaislīgu skūpstu Vēr. II, 198.

Avots: ME II, 135

kàitavât ² (unter kàitavuôt ² ),

1): bē̦rns kaitavā Oknist; ‡

2) lange zürnen, schmollen
Erlaa: kas ilgi dusmas tur, tas kaitavā. ilgus laikus kaitavā, nerunā, iet sa˙skaities, lūpas nuostiepis. ‡ Refl. -tiês, zanken, streiten (mit aĩ ) Weissensee.

Avots: EH I, 575

kārt, um Praet. mit dem Akk. u. Gen., jetzt äusserst selten: neradās palīgs, kas kārt (ap) tuo būtu I Mos. 2, 20. [tie nepareizi kārt jums tik gauži darbuojās Glück Galater 4, 17.] Ādams pēc ilgiem gadiem sāka ilguoties pēc palīga, kas kārt viņa būtu Aps. tavs eņģelis lai kārt mani mīt Fürecker. Bei Adolphi: kārt vakaru, gegen Abend; kārt luopiem tinas, er geht mit Vieh um. Nach U. (sonst nicht ermittelt) sollen noch jetzt in Kurland gebräuchlich sein Wendungen, wie: kārt vakaru, kārt luopiem, beim Vieh, kārt sēju, um die Saatzeit. Ganz ungewöhnlich, aber leicht verständlich ist der Gebrauch von kārt in A. XVI, 579: bet ilgi viņa tur nepalika, juo te darbs nebija kārt viņas [?], denn die Arbeit war nicht ihr angemessen. [Anscheinend aus apkārt gekürzt.]

Avots: ME II, 199

‡ kasteris Warkl., gew, der Plur. kasteri Warkl. n. FBR. XI, 123, = lâčàuza: izmin smilgu un kasterus, lai man aug tīri rudzi! BW. 32560, 14. dricānieši driķus mala, struožānieši kasterīšus 12842. Aus r. костéрь dass.

Avots: EH I, 592

kuõžalât [Wandsen, kuôžaļât Lautb.], kuožļât Grünh., Grünw., [kuõžļât Līn.], kuôžļât ² Sassm., [Salis, kuôželêt ² Ruj.], kuožņât, -ãju, tr., freqn., wiederholt beissen, kauen: kuožalāt nagus Sudr. E. zuobiņiem nākuot, duod kuožļāt (kuodaļāt) saitītē uzvē̦rtu un kaklā pakārtu vilka kaulu, sudrabu (gre̦dze̦nu), dzintaru JK. VI, 56. lē̦ni viņš kuožļāja smilgu Niedra. baigums, saltums miesu kuožņā Latv. Refl. -tiês, sich, einander beissen, schuppen: abi meļņi kuožļājās Latv. kad zirgi tuvu cits pie cita piesieti, tad viņi kuožņājas.

Avots: ME II, 350

‡ kràmât(iês) ² Warkl. "= krãmêtiês": viņš ilgu laiku ap pulksteni krāmājās un ir sabuojājis.

Avots: EH I, 645

‡ kràmât(iês) ² Warkl. "= krãmêtiês": viņš ilgu laiku ap pulksteni krāmājās un ir sabuojājis.

Avots: EH I, 645

‡ kràšns ² Zvirgzdine, = kràšņs: k. ("rotbackig") cilvē̦ks vēl da ve̦cuma Zvirgzdine. krāšnas puķes ebenda. zieda ... krāšnais spilgums Janš. Maiga 62.

Avots: EH I, 646

kruota, [die Scheidelinie zwischen dem Uferabhangund derebenen Fläche; der obere Rand eines Gebirges (aus der Ferne gesehen)]: tikai ilgi krasta kruotā meitē̦ns gredzentiņu meklē Duomas I, 878. nu pār kalnu au,gstuo kruota ilgu skatiem raugies mē̦mi Druva II, 427. [P. Rozītis, der Antor dieser Belege, habe dies Wort aus dem Volksmande nicht gehört.]

Avots: ME II, 295

laĩcĩba, die Zeitlichkeit: ilguojas tikt vaļā nuo šīs laicības A. IV, 589.

Avots: ME II, 401

laĩks,

1)

a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);

b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;

gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡

c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;

h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;

i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;

j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;

5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti ² laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);

6)

a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;

b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡

7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.

Avots: EH I, 712, 713

mãt [Ruj., C., Bauske, Wandsen] (li. móti), mãju, [mât Kr., Lis., Kl., Bers., N. - Peb., Arrasch], winken: sauc bāliņš, māj ar ruoku: nāc, māsiņa, atpakaļ! BW. 13585. jauni prieki tev mās A. XX, 869. māt ar acīm J. Allunan. ... vienmērīgi un spēcīgi mādams ar aiŗiem pa ūdeni (die Ruder schwingend) Goŗkijs 41. Refl. -tiês, gestikulieren (ohne dabei zu sprechen): piedzē̦rušie, uz ceļa šķirdamies, ilgu laiku visādi mājās Tirs. n. RKr. XVII, 68. [Zu Slav. majati "winken", s. Berneker Wrtb. II, 7 und Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 586, 587

mẽ̦ràukla, der Masstab, die Richtschnur: šīs kāzas ilgu laiku tanī apgabalā bija par mē̦rauklu visām lielākām dzīrēm Degl.

Avots: ME II, 617

‡ mêrcinât ² Lemb., freqn. zu mḕrcêt, weichen, tunken Wenden: rasā kājas mērcināju Tdz. 51078. pa[r] ilgu mērcināti lini var satrūdēt Pēt. Av. m. vistu ūdenī, lai nesāk perēt Wenden.

Avots: EH I, 807

mìegs [li. miẽgas] der Schlaf: Sprw. miegs nāk, - būs ciemiņ. miegs nabagu manta. nuo miega maizi nece̦p. tas nāk man virsū tīri kâ miegs. miegs nāk, der Schlaf kommt, übermannt einen. šam nenācis ne acu galā miegs LP. VII, 761. muļķītis... kaujas ar miegu (plagt sich mit dem aufkommenden Schlaf) IV, 59. pie miega iet, schlafen sehnen Diez. n. U. miegu vārdzināt Kav., schlaflos daliegen. - pirmais miegs od. me̦dus miegs U., der erste Schlaf; salds miegs süsser, fester Schlaf: salds miedziņš līpina acis LP. IV, 112; ciets, dziļš m., fester, tiefer Schlaf; caurs m., der Halbschlaf, unruhiger Schlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam stiprā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs miegs A. XI, 724. jautrs m. BW. 423, 1, leiser Schlaf; ilgs m., langer, fester Schlaf: ilgu miegu nuogulēju, nav darbiņš padarīts BW. 6695. viņam nav jau ne putna miega, er hat nicht einmal den leisen Schlaf eines vogels. nāves miegs Kaudz. M. 210, der Todesschlaf: vai tā mana līgaiņa nāves miegu aizmigusi? BW. 26913. grē̦ku miegs, der Sündenschlaf: sirds bij grē̦ku miegā gulējusi Neik. miegs uzkrīt U., uzbrūk, uziet, der Schlaf überfällt: Ābrāmam uzkrita ciets miegs [bei Glück: krita ciets miegs uz Ābrāmu] I Mos. 15, 12. vidējam dē̦lam arī uzbrūk miegs LP. IV, 59. miegs acis rausta, der Schlaf meldet sich U. - pa miegam, pa miegiem, im Schlaf, schlaftrunken: ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz nakuodaļā lūpas LP. IV, 85. pa miegiem dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 9. it kâ pa miegiem manīt De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 479. Auch sonst zuweilen der Pl.: miegi nāca jaunajām meitiņām BW. 6766, 6 var. apstāja Pēteri me̦lnie miegi 25098. nuo miegiem pamuodies Rainis Ze̦lta zirgs 8. bē̦rnu, kad viņš uzmuostas, tūliņ neģērbj, lai tam miegi pūznis [auch Glück Spr. Sal. 23, 21], miega pūce U., ein verschlafener Mensch, Schlafmütze. - miega Kažus [Mačus BW. 6766, 1, Mačis 1 var.] mani pre̦c mir kommt der Schlaf Kav. iesim uz miega muižu, (scherzweise) wollen wir schlafen gehen U., [Wolm., Salis]; miega me̦li, Phantasien U.; miega sē̦rga, Schlafsucht; miega zâles,

1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;

2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]

Avots: ME II, 651

muõcît, -cu od. -ku (auch: -cĩju BW. 31412 [und bei Glücl]), -cĩju tr., quälen, plagen, martern: muocīt uz puosta, līdz beidzamam, pie beigām, nuost, bis aufs äusserste, zu Tode quälen: ve̦lns... muoca šuo tīri nuost LP. II, 24. gaŗš laiks muoca IV, 199. mazākus bē̦rnus, kas vēl nestāv skuolas ve̦cumā, vasarā muoka ar cūkām Etn. III, 75. kuo pats vari padarīt, ar tuo nemuoci citus! vai pietrūka muocāmuo (Var.: muokāmuo)? BW. 31412. Refl. -tiês, sich quälen, plagen: viņš muocās ar tevi kâ ar zuobu sāpēm NIek. muocās kâ ve̦lns ar krupi, von grosser Plackerei U., Peb. muocījušies ilgu laiku gar akmeni LP. IV, 166. Subst. muõcîšana, das Quälen, Plagen, Martern; muõcîtãjs, der Quäler. [Nebst li. mũčyti aus aruss. мучити dass.

Avots: ME II, 681

mûžs,

1): dzīves m. paliek apspiests ... un bēdīgs Pēt. Av. II, 217, nuovē̦lē̦dams ilgus mūžus Tautguoža sē̦tai Vindedze 51. kaķa m. Frauenb., ein schweres Leben:
saimnieki mūža dienu e̦suot netaisni Saul. Raksti V, 110;

2): ak tu mūžu dienu! Siuxt, = ak m˙!

4): mūža zeme "?" Wessen. Zur Etymologie ist auch pusmūdenis in Betracht zu ziehen!

Avots: EH I, 839

mûžs, lokal mūža BW. 5598,

1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;

2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;

3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;

4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 ^1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]

Avots: ME II, 680, 681

ne-il˜gs,

1) nicht lange, kurz (von der Zeit):
tur viņš sabija neilgu laiku;

2) ne-ilgs, in der Verbindung mit ilgs: nīkuļuojis ilguo neilguo laiku, er sei lange Zeit siech gewesen
Etn. II, 86. - Vgl. zur Bedeutung kâ nekâ, irgendwie, auf irgendeine Weise, kad nekad, irgend wann, kāds nekāds irgendwie beschaffen, kur nekur, irgendwo.

Avots: ME II, 715

nemâcêtãjs, der Unkundige, Unwissende: es paliku vēl ilgu laiku par grāmatas nemācētāju Dok. A.

Avots: ME II, 723

‡ nùobruzdinâtiês, längere Zeit od. bis zur Erschöpfung (bis zum Oberdruss) klopfen, poltern Dunika: nuobruzdinājuos ilgu laiku, bet iekšā netiku.

Avots: EH II, 35

nùoil˜guôtiês, eine Zeitlang sich heiss sehnen: man sirds bij gluži nuoilguojusēs pēc jaunā zieduoņa R. Sk. II, 100.

Avots: ME II, 790

‡ nùokar̂cinêt Wessen, = nùokar̂cinât: vista pēc uolas dēsanas ilgu laiku nuokarcinēja.

Avots: EH II, 51

‡ nùokārnêt, eine Zeitlang neugierig blicken Wessen: svešajam cilvē̦kam bē̦rns ilgu laiku nuokārnēja acīs.

Avots: EH II, 52

nùokļũt, intr., hingelangen, geraten: uz neceļiem. acumirklī nuokļūstu, kur gribu LP. III, 39. nenuokļūt man ilgu uostā Vēr. I, 1466.

Avots: ME II, 799

II nùomudît, Refl. -tiês, ‡

2) heruntereilen
Vank,: es tikkuo nuomudījuos nuo kūtsaugšas, kad jūs sabraucāt; ‡

3) eine gewisse Zeit hindurch eilig und angestrengt arbeiten
Vank.: nuomudījuos ar tuo pašu darbu un tâ ātrāk nevarēju atnākt; eine Zeitlang vergebens sich abmühen Grawend., Saikava: mēs tur ilgu laiku nuomudījāmies; müde werden Saikava: pa dubļiem brizdams ļuoti nuomudījuos.

Avots: EH II, 70

‡ nùošņukurêt, schnüffelnd durchwühlen: āpsis nuošņukurē zemi Lubn., Saikava; schnüffelnd absuchen Kegeln. Refl. -tiês Saikava, eine gewisse Zeit hindurch schnüffelnd suchen: suns ilgu laiku nuošņukurējās, bet zaķi neizcēla.

Avots: EH II, 98

nùosūbêt, dunkel, schwarz werden, verrosten Spr., [Laud.]: bruņu daļas pa lieluo ilguotni nuosūbējušas zaļas MWM. VIII, 81. skaidu jumti nuosūbējuši Al. nuosūbējusi ē̦ka Kaudz. piere nuosūbējusi duomās Stari II, 36. [luogu rūtis nuosũbējušas (matt geworden) Jürg.]

Avots: ME II, 862

[nùosukstêtiês Nigr., = nùoslaistîtiês: nuosukstējās tur ilgu laiku, bet ne˙kā nepadarīja.]

Avots: ME II, 862

nùotàisît, tr.,

1) zu Ende bringen, abmachen:
me̦lnu, apaļu nuotaisīt, schwarz, rund machen; spriedumu nuotaisīt, ein Urteil fällen Kaudz.; līgumu nuotaisīt, einen Vertrag schliessen;

2) besudeln, heruntermachen:
es viņu tâ nuotaisīju, ka ne suns nuo viņa maizi vairs neņems. viņš nuotaisīja guodīguo sirmgalvi par zagli, er brachte den ehrwürdigen Greis in den Ruf eines Diebes Dok. A.;

3) befestigen:
vīrs atradis duruis ar stienām nuotaisītas un nuostiprinātas LP. VI, 488;

4) verzaubern, verhexen
Siuxt. Refl. -tiês,

1) sich machen:
šuodien nuotaisījās uz ilgu sausumu Kārst.;

2) sich besudeln:
bet nenuotaisies vien me̦lns! Dok. A.;

[3) (li. nusitaisyti "sich ordnen") sich bereit machen
Wid.]

Avots: ME II, 871

[pakairināt, ein wenig reizen od. kitzeln: p. lūpas ar smilgu.]

Avots: ME III, 37

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86

[pãrģẽrêt zirgu, ein Pferd abjagen Lubn.] pãri, pãr, [pàrî ² Mar. n. RKr. XVII, 146], Adv.,

1) hinüber, über,

a) dem Dativ nachgestellt: braukuši upei krustim pāri LP. III, 85. meža gali gana augsti, pāri stāv ce̦purīte BW; 32904. kad sunim pāri, tad astei it viegli pāri tikt;

b) im VL. pāri zu weiten auch aIs Präp, mit dem Akk.-Instr. vor dem Nomen:
pāri purvu tiitu grīdu, ich baute über den Sumpf eine Brücke Spr. 83. pāri rnežu vai nadziņš BW. 30662, 1. jau tautiņas naudu skaita pāri (= par) manu augumiņu 13676;

2) pāri, hinüber, entspricht dem Präfix


pãr- zur Bezeichnung der Imperfektivität der Handlung: vēl tu mani pāri nesi BWp. ² 8310. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuoliņu Spr. 9; pāri duot, bezahlen (eig.: hinübergeben): mana nauda pāri duota BW. 15517;

3) pãri darît, Unrecht tun:
nedar[i] pāri luopiņiem! pirmie dieva sūdzē̦tāji, es tev pāri nedarīšu BW. 29625;

4) oft die Verbindung pāri par, über:
pāri sviedu ze̦lta zīli par sudraba uozuoliņu. lec par grāvi pāri! So auch temporal und sonst in der Bedeutung "über, mehr als": viņam pāri par septiņpadsmič gadu, er īst über 17 Jahie alt. pulkstenis jau pāri par diviem, die Uhr ist über 2. tur pāri par desmits ve̦zmu siena, da sind mehr als 10 Fuder Heu;

5) vorüber, um (temporal):
gaiļu laiks, pusnakts jau pāri. tagad mans laiks pāri LP. IV, 66;

6) pāri (pār) pārim, pāri pārēm, pārum pāri, über und über, vollauf:
lietus pāri pārēm pllda strautus, e̦ze̦rus un upes Blaum. angļu zaldātus apgādājuot ar pārtikas ar dzekļiem pārum pāri B. Vēstn. [Dies pãri dürfte auf dem Präfix

pãr- (als eine Ableitung davon) beruhen; und zwar dürfte pãr- auf *par- (mit akutiertem ar- ) zurückgehen, vgl. li. pér- ( in péreiti u. a.) aus *per- (mit akutiertem er-.]

Avots: ME III, 157

pãrmaĩnît, tr., umtauschen, umändern, ablösen: laumes pārmainuot bē̦rnus LP. VII, 160. viņš ātri pārmainījis savus uzskatus Latv. es stāvu uz vakti te ilgus gadus, un ne˙viens mani nepārmaina LP. I, 93. Refl. -tiês,

1) sich verändern:
viss var ātri pārmainīties;

[2) einander ablösen:
kalpuotāji pārmainījās nuoteiktā laikā Jürg.;

3) mit einander tauschen:
p. gre̦dze̦niem].

Avots: ME III, 165

pãrtikt, intr.,

1) hinüberkommen:
par purvu viņam grūti bijis pārtikt LP. VII, 1318;

2) fig., über Schwierigkeiten hinüberkommen, sich durchschlagen, durchhelfen, auskommen, sein Auskommen, seinen Unterhalt haben, sich ernähren:
kruodznieks izstāstīja, ka vācistabā neviens nevaruot gulēt, bet Jē̦kus atsacīja: lai, lai, gan jau pārtikšuot gan LP. VI, 568. kâ pē̦rn pārtikām, pārtiksim šuogad arī: nuo gaisa vien ne˙viens nevar pārtikt. viņi kuļas ilgu laiku pa mežu, šâ tâ pārtikdami LP. IV, 22. pārticis cilvē̦ks, ein sein Auskommen habender, wohlhabender Mensch. viņi bij labi pārtikuši: bij liels dārzs... LP. V, 374. Subst. pãrticẽjs, wer hinübergekommen ist; pārtikšana,

a) das Hinüberkommen,

b) = pārtika: pārtikšana pa brīžam, bet nauda katru reizi, sagt man von einem Verschwender. kad tik man sava pārtikšana! tās vietiņas vien lūkuoju, kur maizītes pārtikšana (Var.: kur maizīte nepirkama) BW. 9920; pārtikums, = pārtika: šādi, tādi zābakuoti tērē manu pārtikumu BW. 20426. lai netrūktu maizes, ne cita pārtikuma JK. VI, 25.

Avots: ME III, 183

‡ pastil˜gt NB., ein Gelüste empfinden: e̦smu pastildzis (ich will essen). meita pastilgusi (will heiraten).

Avots: EH XIII, 177

pìelìkt (dazu eine III p. prs. pielīc Pas. III, 115), pìelìktiês, sich krümmen, sich bücken, beugen: viņš pielīka un ielīda atkal būdā Stari I, 228. vecis pielīcis ņēma malkas klēpi Krišs Laksts 2. Gaisiņš pielīkās, nuoplūca smilgu J. R. V, 64. nevaru piesalīkt BW. 34668.

Avots: ME III, 268

pìelît, vollregnen, vollfliessen, auch fig.: dīķis pielijis līdz malām pilns. tur raud smalka lietus pielijuse priede Vēr. I, 1182. rudenīgā nakts gulēja tumša un pielijusi Ezeriņš Leijerkaste II, 175. ceļa pančka drīz pielija, drīz atkal izsusēja BW. 10987. piens pielijis, - netīrumi iepilējuši pienā. ceļš aiz viņa pielīst saules Vēr. II, 257. mana sirds pielija pilna ilgu Skalbe.

Avots: ME III, 268

pìetapt, intr., dazu-, hinzugelangen, erreichen (auch fig.): es gribēju klāt pietapt (dē̦lu mātei), man nav kalta kumeliņa BW. 13268, 16. sulainis iztīkuojas ilgu laiku, - ne˙kâ pietapt dē̦lam LP. IV, 87. ne˙kâ pietapt: arvienu mācējis izluocīties IV, 110.

Avots: ME III, 302

punckas (?), alte Kleider, Lappen, Kram ; Hab und Gut: ka neaizskrej ar visām punekām atpakaļ uz Smilgumiem Seibolt. Vgl. pañckas.

Avots: ME III, 412

rē̦ns, Adv. rē̦ni, mundartl. auch rēņi,

1) rẽ̦ns Nigr., Līn., Zabeln, Dunika, undicht
U., Lubn.: rē̦ni rudzi, undicht stehender Roggen Spiess, Biel. n. U. rē̦ns audums, loses Gewebe. rē̦ni vērpt. viņa ievē̦rusi aude̦klu par daudz rē̦nā šķietā Nigr. mūsu linu lauks šuogad pa˙visam rē̦ns Nigr. caur rē̦nuo mežu ieraudzījis lejā . . . cilvē̦ku Janš. Dzimtene V, 120. mati... stipri rē̦ni Dzimtene ² I, 81. viņš knaibīja savu rē̦nuo pilnbārdu A. v. J. 1900, S. 871. kritušuo rindas palika rē̦nākas Sadz. viļņi 300. gāisa kārta tuop tik dze̦stri rē̦na Duomas I, 1275. rē̦ni apdzīvuoti apgabali MWM. X, 875. nav ne reņi, ne bieži A. v. J. 1902, S. 125;

2) rē̦ns, lau, weich
(fig.), lieblich Dond.: rē̦ns gaiss, vējiņš, laiks, ūdens. silts nakts vējš burās šalc rē̦ni Druwa II, 1395. kâ ilgu ruokas apņe̦m tevi rē̦nas Kurcijs. In der Bed. 1 (vielleicht aus *rē̦dns) zu rē̦ds II u. a. (s. Persson Beitr. 638); in der Bed. 2 vielleicht aus *rē̦mns, vgl. rē̦me̦ns.

Avots: ME III, 520

I rist (li. rišti "binden"), praes. risu U., Kl., ristu St., rîstu ² Līn., prt. risu,

1) tr., prs. u. prt. risu Nerft, binden
Biel., Kalzenau, Schujen, Nerft n. U:; risamais, das Band Wallhof;

2) tr., auftrennen
St., Bergm. n. U.;

3) (prs. rîstu ² Bixten, Degunen, Dond., Bauske, Windau, ristu Lautb., Salis, Adiamünde, N.-Peb., Bers., Kreuzb., Laidsen, Wirginalen, Assiten, Alschw., risu Neugut; in Windau sei das iz auch ins Präteritum eingedrungen), intr., "voneinander gehen, wie eine Naht od. Haarflechte"
Dressel, (prs. ristu, prt. risu) MSil., Nötk.; sich abwickeln Kl.; sich lösen (eig. und fig.): kamuols sāk rist. cieti savas kājas āvu,... lai nerisa visu mūžu BW. 16988. cimds rîst ² Frauenb. nuo sarkanām ruozcm lapas rīst Asp. saite pēc saites rīst Rainis. nuo manas mēles bij risušas pamiruma saites Vēr. II, 941. mākslas sakari ar dzīvi rīst MWM. XI, 194. pavedienu jau jūtu risam Vēr. II, 796. asaras rīst Stari I, 150. arājiem darbā sviedri rīst JR. VII, 76. stikla zīlītes nu rīst Stari II, 491. risīs ēnas tev nuo sejas III, 30, lai dzelži mīksti tuop un rīst Rainis. drīz dzīvība risīs Vēr. I, 1223. vaļā risīs lāsts U. b. 93, 66. rīst ilgu vaiņags nuo galvas MWM. VII, 772. risīs visa sāpju vara... it kâ sniegs vlegli rīst nuo kuoka zara... Asp. - Das prs. ristu resp. rīstu dürfte zur intransitiven Bed. (3) entstanden sein. Die Bed. 2 kann in der Verbindung mit at-, iz-, nùo- sich entwickelt haben. - Nebst raisît, apr. perrēist "verbinden", senrists "verbunden" wohl zu ae. wrīon "einhüllen", mhd. rigel "Kopfbedeckung, die man umwindet", la. rīca "Kopftuch" u. a., s. Bezzenberger GGA. 1874, 1247, Trautmann Wrtb. 246, Lidén Anlautges. 5 ff., Persson Beitr. 343 f., Froehde BB. XVII, 307, Walde Wrtb.2 652.

Avots: ME III, 531, 532

‡ sadzēdêt, fest und hart werden: sadzēdējusi (bet ne sapelējusi) maize AP. ilgi nav lijis, tâ ka papuve sadzēdējuse (un nevarēs mē̦slu ieart) N.-Peb. s. var arī tīrums, kas ilgu laiku atmatā bijis ebenda.

Avots: EH XVI, 406

saglūnêt,

1) lauernd erreichen
Ar.;

2) eine gewisse Zeit hindurch lauern:
kaķis saglūnēja ilgu laiku pie alas.

Avots: ME II, 627

‡ sa-il˜guôt, ersehnen: ja viņš ... duotu viņai sailguotuo laimi Jauns. Kapri 174. Refl. -tiês, von starker Sehnsucht ergriffen werden; sich eine bestimmte bzw. längere Zeit sehnen: bē̦rns bij ļuoti sailguojies un ... daudz ... bija runājis par savām gaidām Jauns. J. un v. 352. sailguojies dzimtenes 176. sailguojies pēc bē̦rniem Jaun. Ziņas 1937, № 253.

Avots: EH XVI, 412

‡ sakle̦ruôt Siuxt, eine gewisse Zeit hindurch schwatzen: aizgāju pie kaimiņa un sakle̦ruoju ilgu laiku.

Avots: EH XVI, 417

saklibuôt: s. ilgu laiku Strasden.

Avots: EH XVI, 417

sale̦luôt, zusammenrufen:

1) s. guovis kuopā Nigr.;

2) eine gewisse Zeit hindurch ächzen, jammern:
s. ilgu laiku ar pirkstu PS.;

3) sich abschreien
Nigr., Frauenb., Ermes.

Avots: ME II, 670

I samàldît,

1) in die Irre gehen lassen
(perf.) Vank.: s. dzērves. žīdu nesamaldīsi: viņš jau ceļu zina pats. samaldīja mani divi stundes pa mežu Gr. -Buschhof;

2) irrend erreichen
MsiI. Refl. -tiês,

1) längere Zeit umherirren:
samaldījies trīs dienas LP. III, 86; VII, 1267. puisis samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī IV, 70. saimnieks tur vai visu nakti... samaldījies VII, 971;

2) sich verirren
Ewers.

Avots: ME II, 679, 680

saminêt, eine längere Zeit nennen, (Rätsel) raten: saminējis ilgu laiku, bet nevarējis mīklu uzminēt.

Avots: ME II, 686

sapirinâtiês, eine gewisse Zeit hindurch pḕrtiês 2, sich auswettern, im Sande baden: vîsta sapirinājās ilgu laiku Jürg., Arrasch, Golg.

Avots: ME II, 699

sarēkt,

1) brüllend zusammenrufen:
s. visu saimi kuopā Nigr.;

2) eine gewisse Zeit hindurch brüllen:
s. ilgu laiku aiz sāpēm Golg. - Refl. -tiês,

1) einander entgegenbrüllen:
lāči sarēcās Lis.;

2) aufhrüllen, aufschreien:
kustuonis sarēcās Bauske.

Avots: ME II, 716

sasaudzêt, eine gewisse Zeit hindurch schonen, hegen: s. mežu ilgu laiku.

Avots: ME III, 727

sasluksnît,

1) saugend verzehren:
s. sukura graudu;

2) eine Zeitlang saugen:
ilgu laiku sasluksnīja sukura graudu Jürg.

Avots: ME III, 737

sastaigât,

1) intr., längere Zeit gehen:
trīs dienas, trīs naktis tâ sastaigāja LP. V, 281. viņš sastaigāja ilgu laiku VII, 134. visu nakti sastaigāju ap me̦lnuo ezerinu BW. 35762;

2) tr., volltrampeln, gehend besudeln:
grīžu deķi sastaigāt ar smilktīm Ahs. n. RKr. XVII, 51. Refl. -tiês, sich gehend zuviel tun.

Avots: ME III, 745

sasūlât,

1) eine gewisse Zeit hindurchsiepen:
rē̦ta sasūlāja ilgu laiku Schwanb., Saikava;

2) = sastrutuôt: sasūlājis pirksts N.-Bergfried.

Avots: ME III, 751

satīkāt,

1) ausspintisieren
L.;

2) eine gewisse Zeit hlndurch trachten nach:
kaķis satĩkāja ilgu laiku. bet ne˙kā nedabūja Bauske, Siuxt.

Avots: ME III, 763

satillêt, sich eine gewisse Zeit hindurch (mit einer Atbeit) gewissenhaft und sorgsam befassen: s. ilgu laiku pie kāda darba (gribuot tuo sīki un smalki izpildīt) Saikava.

Avots: ME III, 763

satil˜linât, eine Zeitlang lullen: s. bē̦rnu ilgu laiku uz ruokām Jürg.

Avots: ME III, 763

sãtinât C., Bauske (li. sótinti "sättigen"), tr., Gedeihen geben L., segnen: es gribu tuo sāte̦nāt ar ilgu dzīvuošanu Manz. Post. II, 249. taisnuo mājas vietu viņš sātinās Glück Spr. Sal. 3, 33. sātināta mierība... svētnīcās MWM. v. J. 1898, S. 825. Refl. -tiês, sich genügen lassen Manz. n. U.

Avots: ME III, 808

satincinât, eine gewisse Zeit hindurch verhören: s. lieciniekus ilgu laiku Salis.

Avots: ME III, 763

satìrpt, ‡

2) für eine Zeitlang vertauben
Kand.: man pirksti ilgu laiku satirpa.

Avots: EH XVI, 456

satuošât,

1) eine gewisse Zeit hindurch husten:
s. visu vakaru Salis;

2) eine gewisse Zeit hindurch gähnen:
satuõšāt ilgu laiku Ermes.

Avots: ME III, 769

satūļât,

1) "снарядить, обмотать" Spr.; "satît" (mit ũ) Ermes, Siuxt;

2) eine gewisse Zeit hindurch säumen:
velti satūļāja ilgu laiku PS. - Refl. -tiês,

1) satūļuôtiês, sich einwickeln, einhüllen, vermummen:
ve̦cmammiņas tâ bij satūļuojušās, ka tikai de̦gunu vien redzēja Ulpisch, Ruhtern;

2) "sich aufraffen"
Austr.;

3) eine gewisse Zeit hindurch sich saumseligzurecht machen:
satūļājās ilgu laiku Wolm.

Avots: ME III, 769

savilgt Erlaa, Golg., feucht werden: milti maisā savilguši Plm. siens gubā savildzis ebenda. visa labība savilgs U. b. 49, 36, savilgušās matu šķipsnas Saul. I, 12. savilgušas kabatas drāniņas Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 3.

Avots: ME III, 787

I se̦ruôt,

1) "?": dvēselē de̦gas se̦ruo ilgu kvēli Stari II, 98;

2) = siruot Erlaa n. U.

Avots: ME III, 820

skara (li. skarà "abgerissener Lappen", slav, skora "Haut", ae. scearu "Teil"),

1) krause Wolle, Zotte
U.; ein Fetzen Oppek., Sessw. n. U., Kroppenhof, Sinolen, Adleenen, Dond., Golg.; ein Büschel U.: (kumeliņš) marguotām skariņām (Var.: krēpītēm ) BW. 29869 var. budēlīti, skarainīti, kam tu nāci istabā? visas tavas skaras dre̦b 33335. ziediem nuolīkuse kreimeņu skara A. XXI, 81;

2) die Haferrispe
U., Karls., Warkl.; der Grashalm Spr.: ļauj kumeļam kādas skaras nuoraut Saul. III, 52. trīs . . . smalkās smilgu skaras Krūza. ziluma skara, Färberwaid (isatis tinctoria L.) Konv. ^l 713;

3) die Kreuzhölzer
(Maien Dond.), welche Heu- u. Getreidehaufen oben zusammenhalten (auch skaras Dond.) U.; (skaras) "labības gubu apsienamie (rīkstītes)" N.-Peb.; eine Stange, auf die man Netze zum Trocknen hängt Bielenstein Holzb. 657;

4) ein Tuch
Schwanb., Lettg. an der Düna, Warkh.: vainak, munu vainaclņu, zuoss spalvas vieglumiņu! ka[d] uzlika lin[u] skariņu, linu mārku grūtumiņu BW. 24741, 4. es savam mīļajam skaistu skariņu rakstīju JK. II, 120. Zu šķir̃t.; s. auch skare.

Avots: ME III, 872, 873

šmekstêt, šmekšêt, -u, -ẽju, = smekstêt, schmutzig werden: zeķes aiz savilguma un sasekšējuma šmekš Fest.

Avots: ME IV, 84

smeldze,

1) "Glasperlen, Flitter"
(mit elˆ ² ) Bauske: saberza smalki dažas smeldzes nuo vaiņaga J. K. VI, 45. spārnu vaiņagi, paplati, izrakstīti smeldzēm RKr. XVI, 183;

2) das Verlangen:
kas tādam pasaules klejuonim par smelˆdzi ² pēc viņas meitas? Alm. sieviete apvē̦smuo savas sirds izvē̦lē̦tuo . . ar kaislu ilgu smeldzi Duomas II, 74;

3) smelˆdze Gr.-Buschhof, Saikava, (mit elˆ ² ) Schibbenhof, Sessau, Bauske, (mit el˜) Luttringen, ein nicht heftiger, aber anhaltender Schmerz
Warkl., Sessw., Fehsen, Memelshof, Grünwald, Bers.: sāpju smeldzes (gen. s.) MWM. VI, 767, pie slimā piesēdās ar klusu, žē̦lu smeldzi VIII, 92, visu sāpju smeldzi Rainis Götes dzeja 73. dūjas smeldzes balss Rainis Gals un Sākums 97. In der Bed. 2-3 zu smeldzêt; in der Bed. 1 auf d. Schmelz "kleine, glänzende, korallenähnliche Röhrchen oder Perlen" beruhend ?

Avots: ME III, 956

smilˆgt ² Bl., smilgstu, smilgu, winseln U., heulen (wie Hunde) L.; s. smitkstêt.

Avots: ME III, 962

spalgs,

1) grell
(mit alˆ ² ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ ² ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ ² ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

spil˜gs, ‡ Subst. spilgums, der Glanz (?): (zieda) krāšņais s. Janš. Maiga 62.

Avots: EH II, 550

tir̂dît Adsel, Bers., C., PS., Saikava, (mit ir̃) Kand., Selg., Siuxt, (mit ìr ² ) Adl., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Schwanb., Selsau, Warkl., (mit ir̂ ² ) Bauske, Pe̦nkule, Ruj., Wahnen, -u, -ĩju, auf jem. mit Fragen eindringen, peinlich verhören U., Grünw., Kalz., Lennew., Nötk., N.-Peb., Wessen, (mit ir̂) Jürg., Mar., Raiskum, (mit ir̃) AP., (mit ìr ² ) Bers., (mit ir̂ ² ) Dunika, MSil.; beunruhigen U., Bērzpils, Druw.; (mit bösen Worten Erlaa) quälen, peinigen Nötk., schelten N.-Peb.; zureden Nötk.; anfechten Elv.: tiesa tirdīja zagli ilgu laiku Jürg. kuo tu mani tik ilgi tirdi par vienu un tuo pašu! Dunika. vīrs neatlaidies, tirdījis . . ., kamē̦r sieva beidzuot ar pateikusi Pas. IV, 274. es sacīju, ka tie ir tik meļi, kaut gan mani ļuoti tirdīja Kaudz. M. 342. Eigentlich woht: sprechen machen. Nebst aptirām, tirt und li. tárdyti "forschen" und tirti "erfahren" zu le. tārlāt und terêt, s. Leskien Abl. 350 und Būga KZ. LII, 275.

Avots: ME IV, 194

II tresêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) sprechen
Enchiridion; Vnd. Psalmen 39; Konv. ² 2196; schwatzen, räsonnieren L., Depkin und Lems. n. U., Meiran, Sessw., Tirs.: sievietes ilgu laiku tresēja Tirs.;

2) Vorschriften machen, kommandieren, belehren
Autz, Salis, Smilt.; schelten Pe̦nkule: viņi mani par daudz tresē, man beurteilt mich zu streng Salis n. U., man belehrt mich zu viel Autz. In der Bed. 1 vielleicht zu li. treškùtis "Plaperer", treškė´ti "prasseln", poln, troskot "Krachen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 329); hierher auch apr. tresde, an. ƥrǫstr "Drossel"? In der Bed. 2 durch d. dressieren beeinflusst resp. (mit liv. t- für d-) daraus entlehnt?

Avots: ME IV, 231, 232

‡ III tulinât "?": tulks tulināja ilgu laiku, bet laikam maz kuo varēja izdabūt A. Upītis Laikmetu griežuos I, 91.

Avots: EH II, 702

tvirt "?": drūmā Erebā būs vaļa visiem ilgus gadus tvirt Latv.

Avots: ME IV, 291

uzgarêtiês, mehr als nötig garêtiês II: krāsns (par ilgu) uzgarējusies Segewold, Wolmarshof.

Avots: ME IV, 331

uzstil˜gt(iês) Grobin, = uzmākties, uzstâties I: viņš uzstilgst man, lai es tuo daru. uzstilguos, lai uztaisa dārzam žuogu.

Avots: ME IV, 384

uzstil˜gt(iês) Grobin, = uzmākties, uzstâties I: viņš uzstilgst man, lai es tuo daru. uzstilguos, lai uztaisa dārzam žuogu.

Avots: ME IV, 384

uzurrât, ‡

3) "hurrah!" rufend (Glück) wünschen:
uzurrā ... augstas laimes, kuplu labklājību un ilgu mūžu Janš. Līgava II, 391.

Avots: EH II, 738

vienplañdu Frauenb., Adv., ganz, ununterbrochen, ohne Lücken: sìenu izkaisīt vienplandu Frauenb. grāvji piesmilguši ar zemi vienplandu pilni ebenda.

Avots: ME IV, 663

I vietêt, -ẽju, welken lassen, (langsam) trocknen (tr.) U., (mit iẽ ) Bauske, C., PS., Sermus, Trik., Wolmarshof, (mit ìe ² ) Erlaa, Golg., Kr., Pilda, Warkl., Zvirgzdine; (im Feuer, in heissem Wasser od. heisser Asche) erhitzen (um biegsam zu machen) Frauenb., Nikrazen (mit iẽ): saule... spīdēja. nuopļautās spailes vietē̦dama un žāvē̦dama Janš. Bandavā II, 71, vietējat ābuliņu! BW. 28630. gar zemīti saule te̦k baltābuolu vietē̦dama 28687. pin, bitīte, smilgu krē̦slu saulītzs vietē̦dama! 30385, 3 var. cērtiet, brāļi, uoša kārtis, vietējiet (Var.: vītējiet) saulītē! 32305 var. trīs pagales apses malkas uz ārdiem vietējamas (Var.: sutināmas) 25961 var. zari nuolīkuši dzīpariņus vietējuot (Var.: kaltējuot, žāvējuot) 7121 var. gaļu vasarai ceplī vietē Mērdzine, Zvirgzdine. iesalu liku ceplī vietēt ebenda. nav kur drēbju vietēt ebenda. dūmuos žāvē̦tas (vietē̦tas) de̦sas Kat. kalend. 1901, S. 120. vietē pirtes sluotiņu Plūd. Llv. lI, 364. slieces, lùokus vietē, kad liec Nikrazen. Refl.-tiês,

1) sich wärmen, sich erhitzen (z. B. am warmen Ofen, in der Badstube, in der Sonne)
Frauenb.;

2) "baduoties" Zvirgzdine. Zu vīst.

Avots: ME IV, 673, 674

visvair visvairs, visvairums, Adv., besonders Wid.: še izsakās visvairs mīlestība, ilguošanās, žē̦labas RKr. IX, 107. kuo nu tādā apdegšņā var laba iesēt, visvair linus Alksnis-Zundulis. dvēsetes dzīves drusciņas, visvairums mīļu cilvēku piemiņai... uzlasītas Baltpurv. r. I, 1.

Avots: ME IV, 627

‡ zìlgs ² Heidenfeld, bläulich: par sapņu kruoni zilgu E. Lejgalietis Dzeju krājums 52.

Avots: EH II, 807

zìlgt ^2, zilgstu, zilgu Mar., blau werden Nötk.: gaiss zilgst Mar. n. RKr. XV, 145; "grün werden" (?) Warkl. (mit ilˆ).

Avots: ME IV, 719

III žuogs (geschr.: žōgs; mit uõ?) "izdilis, vājš cilvē̦ks" (Substantiv?) Salis: šis bērniņš ilgu nedzīvuos: ir tāds žuodziņš. tāds kâ žuôdziņš ² Lemsal. Zu žuogi "Reisig"?

Avots: ME IV, 839

zūds "?": skumjuo gaidu, ilgu zūds V. Eglītis Eleģijas 53. ilgu un kaislību zūdi 64. duomu zūdi 102.

Avots: ME IV, 755

I žurgât, ‡

3): "nu jau ilgi žur̃gās", saka, kad taisās uz ilgu, nepatīkamu lîšanu Nikrazen. Refl. -tiês: auch (mit ur̃) Pankelhof, Ruhental.

Avots: EH II, 822